Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no interneta vietnēm.

Sākums šā gada februāra un marta numurā.

Pēc pāris dienām gaidītais kuģītis piestāja krastā un mēs pa Jeņisejas upi braucām uz Krasnojarsku. Lai gan visu laiku biju nomāktā garastāvoklī, tomēr ievēroju, cik skaisti bija Jeņisejas krasti. Krasnojarskā kavējāmies pāris dienas, un tad jau pazīstamajos lopu vagonos mūs veda uz Kemerovas apgabalu, Akčurlas staciju. Pilsēta saucās Kiseļevska, un tā atradās diezgan tālu no stacijas. Izvietoja mūs lielā barakā ārpus pil­- sētas. Milzīgajā telpā stiepās garas nāru rindas divos stāvos. Acīmredzot šī baraka bija celta, rēķinoties ar ļoti lielu izmitināmo cilvēku skaitu. Kad ieradāmies, tur priekšā jau bija daudz jauniešu: Pievolgas vācieši, Krimas tatāri, uzbeki un kazahi. Aziātu bija ļoti daudz, un tie bija tikai vīrieši, gan jauni, gan jau gados vecāki vīri. Pārsvarā viņi visi bija ģērbušies vatētos halātos, ar salmu platmalēm vai čalmām galvā. No aziātiem jau pa gabalu vējoja netīkama smaka, likās, ka viņi naidīgi blenž uz pārējiem ar savām melnajām acīm, tāds bija pirmais iespaids. Agrāk par tādiem biju tikai lasījusi grāmatās un skatījusi viņus bildēs. Sākumā mēs no viņiem pat baidījāmies, bet vēlāk izrādījās, ka tādi paši skarba likteņa pabērni vien ir, tikai sazināties ar viņiem nevarējām nekādi, jo viņi krieviski nezināja neviena vārda.

Sibirijai

Strādājām šahtā, kas atradās tālu no barakām. Tās vēl nebija ogļu raktuves, jo šajā objektā tikai veidoja un raka jaunas šahtas. Iedeva mums ļoti īpatnēju darba apģērbu — baltas bikses un frenci. Jāsmejas, ka tādam darbam dod baltas drēbes! Kājās vajadzēja vilkt galošas, kuras saucās čuņi, ar spiciem uz augšu izliektiem purngaliem. Tādas klaunu drēbes, un pēc tādiem mēs arī visi izskatījāmies. Toreiz nezināju, smieties vai raudāt, jo paskats bija vienreizīgs, bet apzināšanās, ka mūs visus pataisa par jefiņiem, smeldza. Tomēr tāda bija skarbā īstenība, un nevienam tur smiekli nenāca, arī skatītāju, kurus šie klauni varētu uzjautrināt, nebija. Bijām tikai mēs paši — darba armija jeb vergi klaunu drēbēs. Tā kā galošas bija pārāk lielas, tad tās ar striķiem bija jāsien pie kājas, lai nekrīt nost. Atmiņā uzpeld aina, kad pa šauru taciņu cits aiz cita agrā rīta stundā gājām uz darbu, kā balti gulbīši garā strīpā. Pie šahtas atradās šķūnis, kur bija ierīkota ēdnīca, — tur ēdām pusdienas. Kad braucām uz Kiseļevsku, mums, visam baram, iedeva veselu maisu ar maizi — «ķieģelīti». Maize bija nupat cepta un karsta. Pēc kāda laiciņa, maisam kratoties, maize sadrupa, un tā mums bija vesels maiss ar drupačām. Tad nu ēdām maizīti ar karotēm vai saujām.

Darbs šahtās noritēja trijās maiņās, pa desmit dienām. Visnejaukāk bija strādāt nakts maiņā, tumsā. Atceros, cik nepatīkama bija iziešana no barakām tumsā un garais ceļš līdz šahtām, tas bija ļoti nomācoši. Strādājām uz «otkatkas», proti, ar akmeņiem piekrautās vagonetes no šahtas izcēla ar tādu kā liftu, tad pa sliedēm vagonete bija jāstumj uz izbērtuvi, kur akmeņus gāzām ārā un ar lāpstām izgrābām tos no vagonetes malām, lai būtu, kur bērt nākamos. Mūsu maiņā bijām trīs meitenes (Austra, es un Elza, ar kuru kādreiz mācījāmies kopā skolā) un trīs melnie veči — uzbeki. Ak, cik tie izrādījās slinki vīrieši! To vien darīja kā tupēja, pīpēja un skatījās, kā mēs, trīs jauni skuķi, baltās klaunu drēbēs un jancīga paskata pie kājām piesietās Hotabiča galošās, stūmām vagonetes un ar lielām lāpstām grābām ārā akmeņus. Man pacietības mērs jau drīz bija pilns, un es, paķērusi lāpstu, piegāju pie viņiem un atvēzējusies nikni teicu — ja viņi necelsies un nestrādās, es sadošu ar lāpstu! Uzbeki bija izbrīnījušies par tādu paziņojumu, bet smejoties tomēr piecēlās un sāka palīdzēt. Latviešu skuķis, izrādījās, bija īsts «šaitans» tiem uzbekiem, kā man vēlāk pastāstīja citi barakas iemītnieki. Turpmāk, ja šie uzbeki mani kaut kur ieraudzīja ēdnīcā vai rindā pēc maizes, tad vienmēr sauca mani un deva vietu sev priekšā, it kā būtu aizņēmuši to tieši man.

Atceros, ka vēl bija jānes milzīgi un smagi baļķi, kurus laida lejā — šahtā. Vienreiz, nesot to smago baļķi, jutu, ka no pārpūles melns gar acīm sametas, zaudēju uz brīdi samaņu. Toreiz bija vairāki tādi gadījumi, kad sievietes no pārpūles pēkšņi nogāzās, zaudējušas samaņu. Laikam jau lielā slodze, niecīgā uztura deva un nakts maiņas darīja savu, bet nevienu tas neinteresēja, galvenais, lai darbs turpinās, un nieks, ka sievietes krīt kā mušas.

Pēc kāda laika man jau bija jāstrādā izveidotajā šahtā, kur stūmu vagonetes, gan tukšas, gan pilnas. Tur nu gan bija riebīgi — sastāvējies un piekvēpis gaiss, aukstums un tumsa. Līdzi deva akumulatorus, kas tika nostiprināti pie jostas, bet lampiņa bija uz ķiveres pieres pusē. Vienā reizē man nodzisa lampiņa, kad vagonete bija jāstumj cauri sliežu krustojumam. Mana vagonete bija tukša, un, stumjot pa sliedēm, tā skaļi grabēja, es neredzēju un nedzirdēju, ka krustojumam tuvojas ar akmeņiem piekrauta vagonete. Pilnā vagonete sliežu krustojumā ietriecās manējā, un trieciena brīdī mana plauksta tika saspiesta starp vagonetēm. Pēc daudziem gadiem vēl lielā rēta plaukstā atgādina man par darbu šahtās. Toreiz bija šausmīgas sāpes un liels asiņu zudums, bet kaut kā veiksmīgi mani salāpīja un nebija arī asins saindēšanās. Jau pēc pāris dienām atgriezos darbā. Brīžiem pārņēma izmisums, jo bija baisi, baisi no aukstuma, no neizgulēšanās, no bada, no tā, ka kaut ko izdarīsi ne tā, kā vergturi prasa, un tad tevi var cietumā vai lēģerī iebāzt, kas iespēju kādreiz vēl redzēt Latviju samazinās uz pusi. Šādos brīžos centos savaldīties un domāt tikai par to, ka ir jāizdzīvo, jo citas izejas vienkārši nebija. Jā, bija grūti, ļoti grūti, bet tas paies. Galvenais tobrīd bija — nenosalt, paēst (vienalga ko) un izgulēties, lai izdzīvotu. Atskatoties uz šo pieredzi, es redzu, ka mūsdienu cilvēki, kas pieraduši pie ērtībām, pie silta ūdens un elektrības apgaismojuma, pie apkures un daudzveidīgas pārtikas, to visu nenovērtē. Un cilvēki vēl sūdzas un prasa papildu ērtības. Ak Dievs, patiesība ir tāda, ka to visu pa īstam novērtē tikai tad, kad tas tiek atņemts, kad cilvēka dzīves un izdzīvošanas apstākļi līdz pašiem pamatiem krasi mainās. Tad iesākas grūts pārmaiņu apzināšanās brīdis, citam garāks, citam — īsāks, bet visiem tas ir jūtams. Tāpēc vajag dzīvot ar gaišām cerībām un domu — kaut tikai nebūtu karš! Jo kara laikā viss aiziet nebūtības aizā, cilvēku likteņi un arī pati cilvēcība pazūd.

Pēc rokas traumas mani no šahtas pārcēla strādāt citā darbā zemes virspusē. Vajadzēja strādāt uz «ļebjotkas» — izcelt no šahtas gan kravas ar akmeņiem, gan cilvēkus. Mūsdienīgā valodā to sauktu par liftu. Fiziski tas bija viegls darbs, taču prasīja ļoti lielu uzmanību, jo, sekundi agrāk vai vēlāk ieslēdzot agregātu, varēja apgāzt kravu vai iespiest šahtā kādu cilvēku. Visam bija jānotiek precīzi un atbilstoši noteiktajiem signāliem, ne agrāk un ne vēlāk.

Šahtās strādājot, es iepazinos ar Fjodoru Širokovu, kurš strādāja par mehāniķi. Kara sākumā viņš bija kritis vācu gūstā, vēlāk, sarkanās armijas «atbrīvots», tika izsūtīts uz šahtām. Šis cilvēks mani patīkami pārsteidza ar savu iekšējo un ārējo kultūru, ar iejūtību, mieru un pieklājību. Es zināju, ka katras tautības pārstāvju vidū ir visdažādākā kaluma cilvēki, bet pirmo reizi savā dzīvē aci pret aci sastapos ar krievu, kam piemita šādas īpašības. 1946. gadā mēs sareģistrējāmies. Man bija jānomaina pase uz vīra uzvārdu. Noteiktajā dienā aizgāju uz pasu nodaļu, kur saņēmu jauno pasi. Šai reizē atgadījās kas tāds, ko var dēvēt par laimi nelaimē. Pasu nodaļa atradās pilsētas centrā, tālu no barakām, kurās mēs dzīvojām. Tajā dienā, būdama pilsētas centrā, es nolēmu aiziet uz kino. Nupat saņemto jauno pasi iebāzu jakas kabatā. Kinoteātrī bija ļaužu pils, tie drūzmējās priekštelpā, stāvot garās rindās pie biļešu kasēm. Pēkšņi priekštelpā nodzisa gaisma, un mēs visi bijām pilnīgā tumsā ne ilgāk kā minūti. Kad gaismu atkal ieslēdza, es, iebāzusi roku kabatā, atklāju, ka manas jaunās pases tur vairs nav, tā bija izzagta. Nekāds kino man vairs nebija vajadzīgs, jo pārņēma šoks no domas, kas tagad būs. Iesniedzu vajadzīgos dokumentus, sarakstīju paskaidrojumus. Protams, mani nolamāja, teikdami, ka savu pasi es esot pārdevusi un tādā garā, tomēr jaunu pasi dabūju. Interesantākais šajā notikumā bija tas, ka jaunajā pasē bija ieraksts, ka tā izsniegta nozaudētās vietā, bet ieraksta par aizliegumu izbraukt no pilsētas nebija. Šis noteikums bija palaists garām. Tātad es brīvi varēju atstāt šo pilsētu! Mēs abi izmantojām tādu apstākļu sakritību un nolēmām aizbraukt, būtībā  — aizmukt. Protams, apzinājos, ka tā ir krimināli sodāma bēgšana, jo toreiz nevienu pat no darba neatbrīvoja bez oficiāliem parakstiem, atļaujām, zīmogiem, ierakstiem un lēmumiem.

1947. gada sākumā es jau biju bērniņa gaidībās. Sakravājām savas mantiņas, salikām uz ragavām un devāmies agri no rīta uz netālu esošo pilsētu Prokopjevsku. Tur iesēdāmies vilcienā «Vesjolij». Atkal lopu vagoni. Biju pārsteigta, ka braucēju tik daudz. Cilvēki bija ļoti dažādi, gan jauni, gan veci, gan izsūtītie aziāti un krievi, gan bijušie ieslodzītie — zeki, bet visi brauca nelegāli. Vagoni bija pamatīgi apledojuši, sēdēt nācās uz grīdas. Tā mēs uzsākām savu garo ceļojumu uz Vidusāziju, kur gala mērķis bija Ļeņinabada, jo tur dzīvoja mana vīra paziņa, ar kuru viņš bija regulāri sarakstījies. Pirmā pieturvieta mums bija Alma-Atā. Tur ierodoties, visiem bija jāiet uz pirti noteiktās karantīnas dēļ. Atceros, man mugurā bija kleita un tai pa virsu vēl biezi vilnas svārki, bet, kad iznācu no pirts, mani siltie svārki bija pazuduši. Labi, ka bijām atbraukuši uz Vidusāziju un tur jau bija silts. Par svārku pazušanu nebrīnījos, jo padomijā zagšana bija visai parasta lieta. Domāju, ka pat vēl tagad ir cilvēki, kas pieraduši pie zagšanas, tik mūsdienās vairs nesaka — zagt, bet vienkārši — paņemt.

Interesanti, ka Ļeņinabadā es ieraudzīju skatu, ko pirms vairākiem gadiem biju redzējusi sapnī, — austrumu tirgu, kurš bija gaužām raibs un krāsains no izliktajām precēm, audumiem, garšvielām, augļiem un apģērbiem. Kamieļi rindās gulēja smiltīs ar kravām uz muguras, visapkārt bārdaini vīri, čalmas galvā, vatētie halāti mugurā. Tieši tādu skatu es reiz biju nosapņojusi.

Ļeņinabadā kādu laiku mēs dzīvojām pie vīra paziņas, bet vēlāk vīrs iekārtojās darbā par mehāniķi pie ģeologiem kalnos, un mēs no pilsētas aizbraucām uz kalniem. Tie bija augsti, klinšaini un pliki. Kad bija lietains vai apmācies laiks, mākoņi staigāja pa ceļu, un es esmu gājusi cauri šiem mākoņiem. Tagad liekas interesanti to atcerēties, pat romantiski, bet toreiz bija tāda nospiestības sajūta. Irmiņa piedzima Adarasmanā, kas atradās dažus kilometrus no ģeologu nometnes, zinu, ka tai pilsētiņā bija kāda slepena rūpnīca. Tuvumā nevienas citas slimnīcas nebija, tāpēc mani aizveda uz turieni. Pārsteidzoši, ka ārsts, kurš pieņēma dzemdības, izrādījās latvietis. Tiesa, viņš bija ļoti atturīgs un nelabprāt runāja latviski. Tā arī nezinu, kas viņš bija un kā tur bija nokļuvis. Pieļauju, ka arī izsūtītais, jo viņš izskatījās ļoti samulsis, satikdams savu tautieti. Viņa uzvārdu gan es zināju, tas bija izteikti latvisks, bet tas nu ir pagaisis no atmiņas. Lai tiktu no slimnīcas atpakaļ uz ģeologu nometni, vīrs bija sarunājis kravas mašīnu. Es sēdēju pie šofera kabīnē. Neatceros, kāpēc tā sanāca, ka vīrs ar mazo Irmiņu bija augšā, kravas kastē. Viņš stāvēja kājās un turēja mazo uz rokām. Visu ceļu uztraucos, ka tik viņš, mašīnai kratoties, nesašūpojas un nepakrīt.

Vīram patika staigāt pa kalniem. Paņēmis mazo uz rokām, viņš devās garās pastaigās pa kalniem. Biju ļoti aizkustināta, redzot, cik iejūtīgs ir mans vīrs gan pret mani, gan pret Irmiņu. Viņam bija daudz savu darbu un pienākumu, bet allaž, kad vien bija iespēja, viņš steidzās pie mums, lai pabūtu kopā, lai paturētu mazo Irmiņu uz rokām un man pateiktu kādu mīļu vārdu.

Pie ģeologiem sākumā mēs dzīvojām lielā teltī, gulējām vatētos guļammaisos, bet pa vidu teltij kūrās dzelzs krāsns. Vēlāk bija iespēja pārcelties uz namiņu, kas tika uzcelts no akmeņiem un pārklāts ar zāļu un sūnu jumtu. Atceros, kalnos, kur dzīvojām, bija visādi mošķi — skorpioni, falangas (tādi kā zirnekļi, ap 10 cm lieli) un čūskas, gan lielas, gan mazākas… baisi. Namiņam no akmeņiem bija trīs sienas, bet kā ceturtā bija kalna klints. Atceros, kā reiz nobijos, kad ieraudzīju, ka pie lodziņa kalna pusē ložņā čūska, galvu pacēlusi, un skatās iekšā. Paķēru Irmiņu un kliegdama izskrēju ārā. Kaimiņam izdevās čūsku nošaut. Tā izrādījās teju divus metrus gara. Citreiz, izgājusi pie plītiņas, kas atradās ārā, redzu — tur grozās tieva gara čūskiņa. Taču pamazām sāku pierast arī pie šādas kompānijas.

Vēl atceros, kā pāri Irmiņas gultai staigāja lielais zirneklis, bet pie bērna tas nevarēja tikt, jo gultiņai pāri bija nostiepta marle, lai pasargātu no kukaiņiem.

Irmiņai bija septiņi mēneši, kad nolēmām braukt uz Latviju. Bija sajūta, ka esam veiksmīgi pazuduši no padomijas represīvā aparāta redzesloka, jo visu Vidusāzijā pavadīto laiku par mums neviens neinteresējās un dzīvojām bez jebkādas atskaitīšanās pie vietējām varas iestādēm, lai gan bijām reģistrējušies un tās zināja, kas mitinās ģeologu nometnē. Bijām saņēmuši vēstuli no mammas, kas jau bija veiksmīgi nokļuvusi līdz Latvijai. Kad bijām sakrājuši pietiekamu naudas summu, vīrs sarūpēja biļetes uz vilcienu, kas mūs aizvestu līdz Maskavai. Bijām ļoti pateicīgi visam ģeologu kolektīvam un vīra paziņam, kas mums palīdzēja un atbalstīja, kamēr dzīvojām Vidusāzijā. Sirsnīgi atvadījāmies. Ģeologi teica sirsnīgus vārdus un vēlējumus, arī viņi pa šo laiku bija pieraduši pie mums un mazās Irmiņas klātbūtnes. Tie tiešām bija ļoti gaiši cilvēki, kurus iepazinām mūsu ērkšķainajā dzīves ceļā.

Stacijā stāvējām uz perona ar mazu bērnu uz rokām un mantu koferiem. Kad sagaidījām vilciena pienākšanu un piegājām pie vagona, pavadone teica, ka vilciens ir pārpildīts un viņa nelaidīs mūs iekšā. Tā bija pirmā reize, kad es savu vīru redzēju tik saniknotu un agresīvu. Satvēris aiz elkoņa, viņš pievilka sev klāt pavadoni un iekliedza viņai sejā — ja viņa nelaidīšot mūs iekšā vagonā, viņš nokodīs viņai degunu. Pavadone ne pa jokam nobijās un ielaida mūs vagonā. Līdz Maskavai braucām ilgi, bet šis vilciens bija domāts cilvēkiem, nevis lopiem, tāpēc man šis pārbrauciens nekādas grūtības nesagādāja.

Maskavā mēs uz pāris dienām apmetāmies pie vīra māsas. Savus koferus bijām atstājuši stacijā, bagāžas kamerā. Atceros, ka gribējām uzpucēties pirms braukšanas uz Latviju. Man bija tāda skaista blūze, vīram jauns krekls, bet, kad atvērām savus koferus, atklājas, ka ne blūzes, ne krekla tur vairs nebija. Atkal kāds bija «paņēmis», laikam arī gribēja uzpucēties.

Pēc pāris dienām jau braucām uz Latviju, uz Rīgu. Atceros, ka sāku gauži raudāt, kad sapratu, ka vilciens jau ripo pa Latvijas zemi. Vīrs mani mierināja, nevarēdams saprast, vai es raudu no prieka vai sāpēm sirdī. Es pati nezinu, bet tajā brīdī tiešām sirds rāvās ārā no krūtīm un prieks mijās ar sāpēm par pārdzīvoto. Nomierinājos, tikai skatoties uz mazo Irmiņu, kas arī atgriezās savā tēvu zemē.

Rīgā kādu brīdi padzīvojām pie Stalbova kundzes. Brālis Edmunds arī bija Latvijā, apprecējies, un ar savu sievu Dainu dzīvoja Talsos. Pēc kāda laika viņiem piedzima meitiņa Irēna. Mēs ar vīru un Irmiņu arī devāmies uz Talsiem. Vīrs Klaipēdā dabūja labu darbu, bet bija patālu no ģimenes, lai redzētos katru dienu. Tad atradām iespēju arī mēs ar Irmiņu un mammu uz kādu laiku pārcelties uz Klaipēdu, lai visi būtu kopā, taču tas nebija ilgi, un mēs atkal atgriezāmies Talsos. Vīrs dabūja darbu Rīgā, pēc tam Jūrmalā, un tad arī mēs pārcēlāmies uz turieni. Dzīvojām Bulduros, vīrs strādāja par elektriķi atpūtas namā, kur mums iedeva istabiņu ar virtuvi. Likās, ka esam sākuši jaunu dzīvi, ka tās briesmīgās dienas jau ir aiz muguras, ka jāaudzina bērni un jādzīvo mierīgi tālāk, bet tad sākās notikumu virkne, kuros tikai tagad saskatu biedējošas zīmes, kas brīdināja par jaunas vētras tuvošanos.

Atceros, kad strādāju Talsu izpildkomitejā par mašīnrakstītāju, tur bieži iegriezās skolas direktors. Uzzinājis, ka esmu beigusi ģimnāziju, viņš man piedāvāja strādāt skolā. Nolēmu, ka sākšu strādāt skolā un iestāšos pedagoģiskajā fakultātē neklātienes nodaļā. Bet šis sapnis tā arī nepiepildījās. Jau drīzumā mani izsauca pie direktora uz kabinetu, un viņš ar putām uz lūpām kliedza uz mani, kāpēc es esot slēpusi to, ka esmu izsūtītā. Lai cik direktors iepriekš bija licies izturēts un pieklājīgs, šajā brīdī viņš bija pilnīgi pārvērties. Lamuvārdi gāzās no viņa mutes kā no pārpilnības raga. Viņš man atgādināja to zaldātu, kas 1941. gada 14. jūnijā bija ielēcis vagonā, lai notvertu to, kurš viņam gribēja iespert. Tiesa, es savā biogrāfijā biju ierakstījusi, ka 1941. gadā biju izbraukusi uz PSRS kopā ar vecākiem. Viņš nobļāvās, ka tādiem cilvēkiem kā man nevar uzticēt Padomju Latvijas bērnu audzināšanu. Tā pēc dažiem skolā nostrādātiem mēnešiem man nācās aiziet. Toreiz vēl neapjautu, ka negaisa mākoņi atkal sāk savilkties. Bija 1949. gads.

Turpinājums sekos.