Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Sākums šā gada februāra, marta un aprīļa numurā.

Vakar bija sēru diena, kas veltīta 1949. gadā izsūtītajiem. Mēs tajā laikā dzīvojām Talsos pie brāļa Edmunda sievas Dainas. Māja atradās kādus piecdesmit, sešdesmit metrus no ceļa. Naktī, kad izveda tos nelaimīgos, kuriem pieklauvēja pie durvīm čekisti, es stāvēju augšējā stāvā pie loga un skatījos uz ceļu. Nakts bija tumša, mašīnas nevarēja redzēt, tikai gara rinda ar mašīnu ugunīm. Skatījos, kā viena pēc otras tās brauca garām, mašīnu bija daudz. Dažas dienas pēc cilvēku izvešanas uz patērētāju biedrību, kur es strādāju, sāka vest dažādas mantas no šo cilvēku mājām. Mēbeles, grāmatas, dažādus mājas piederumus — ar norādījumu: «To visu par lētu naudu iztirgot.» Es vispār nevaru saprast, kāds no tā visa bija labums tiem maitām?! Cilvēki būtu dzīvojuši savās mājās un strādājuši kā vienmēr, un nebūtu viss tā nolaists kā pašreiz. Es saprotu, ka tā bija politika, lai izdzītu latviešus no savas zemes, lai tos izklīdinātu, lai tie nebūtu vienkopus. Kā es ienīstu tos komunistus, tos padomiešus! To, ko tie maitas ir izdarījuši ar mums, nevar un nedrīkst aizmirst.

Tūlīt pēc aiziešanas no darba skolā man tomēr izdevās iekārtoties darbā Talsu patērētāju biedrībā par mašīnrakstītāju. Jau drīzumā mans priekšnieks izsauca mani un paziņoja, ka no darba man jāaiziet, kā iemeslu atkal minot manu biogrāfiju. Tad mēs nolēmām braukt uz Bulduriem dzīvot, kur mans vīrs strādāja. Atceros, ka 1949. gada ziema bija ļoti auksta. Iedevām kurpniekam manas dienasgrāmatas ādas vāciņus, no kuriem viņš uzmeistaroja Irmiņai kurpītes, lai bērnam kājas nesalst, mājās staigājot, jo ar apkuri bija bēdīgi. Telpas sildīja tikai plītiņa, kur gatavojām ēdienu, krāsns tajās nebija. 1949. gada novembra beigās kādu dienu biju aizbraukusi uz Rīgu, jo šad tad braucu turp, lai apciemotu draudzeni Austru, ar kuru kopā bijām Sibīrijā pirmā izsūtījuma laikā. Atgriezusies no mammas uzzināju vēsti, kas man kājas padarīja šļauganas. Manas prombūtnes laikā pie mums bija ieradušies divi vīri civilās drēbēs, ārā gaidījusi automašīna ar bruņotu apsardzi. Tie «viesi» gribējuši paņemt mammu ar Irmiņu un lūkojuši pēc manis. Mammai izdevies viņus pārliecināt, ka es drīz atgriezīšos, — lai braucot tad mums pakaļ. Brīnums, bet viņi piekrita, tikai pieteica, ka man pašai 5. decembrī ir jāierodas pie viņiem Stūra mājā. Laikam viņiem kaut kas tai reizē bija nojucis datuma izvēlē, jo 5. decembrī toreiz tika atzīmēta PSRS konstitūcijas diena, un tā bija brīvdiena. Aizgāju uz čekas māju 6. decembrī. Bez garas runāšanas čekists uzreiz pateica, ka mūs no Sibīrijas esot izlaiduši aiz pārpratuma un ka būšot jābrauc atpakaļ. Tas noskanēja kā spriedums, atceros, ka tai brīdī acu priekšā pavīdēja mirkļi, kuros redzēju sevi lopu vagonā pirmās izsūtīšanas sākumā, tad barža, Jeņisejas upe, šahtas, ziema, kartupeļu pagrabi… Mani skaļi uzrunāja, jo kādu brīdi biju atslēgusies no realitātes un, nemirkšķinot acis, blenzu grīdā. Iedeva man glāzi ar ūdeni un sāka uzdot jautājumus par brāli Edmundu. Čekistus interesēja, vai Edmunds 1940. gadā ir bijis kādā veidā saistīts ar organizāciju «Kola». Atbildēju, ka pirmo reizi par tādu dzirdu un ka viņš noteikti nav ar tādām organizācijām saistīts, jo tai laikā Edmunds bija tikai piecpadsmit gadus vecs. Vairāk tai reizē man neko neprasīja. Mani palaida uz mājām, liekot saprast, lai gatavojamies jaunam «ceļojumam» un lai nemēģinām kaut kur bēgt vai slēpties, jo tad dabūsim sēdēt cietumā. Kamēr vēl bija laiks, Ziemassvētkos aizvedu Irmiņu uz Dubultu baznīcu un nokristīju.

Atceros, ka Edmundam atnāca pakaļ 1948. gada pavasarī. Toreiz mēs visi kopā dzīvojām Talsu mājā, kad kādā vakarā negaidīti ieradās vīri privātās drēbēs un meklēja pēc Edmunda. Tolaik Edmundam un Dainai jau bija piedzimusi meitiņa Irēna. Edmunds nebija mājās. Mums bija skaists vilku suns, vārdā Stella. Kad čekisti ienāca istabā, Stella nerēja uz viņiem, tik nogūlās pie durvīm. Kad «viesi» grasījās iet laukā, suns piecēlās, atņirdza zobus un sāka draudīgi rūkt. Tomēr Edmunda sievai Dainai izdevās Stellu pavilkt nost no durvīm, un tie vīri varēja iziet. Viens no viņiem vēl noteica, ka suns esot ļoti labs un gudrs. Daina nākamajā rītā aizveda Stellu uz laukiem, jo baidījās, ka čekisti var atnākt un paņemt arī suni. Sanāca tā, ka Edmunds šajā vakarā tieši nāca uz mājām. Čekisti viņu atpazina, braucot garām, un paņēma ciet uz ielas. Edmunda sievu Dainu arī izsūtīja, bet viņa savu mazo meitiņu Irēnu, lai glābtu no Sibīrijas, paspēja aizvest uz laukiem un atstāt pie radiem. Tas bija pārgalvīgs un smags
lēmums.

Par to organizāciju «Kola», par kuru čekisti interesējās, es biju dzirdējusi, jo Edmundu uz Tukuma čeku jau bija saukuši 1940. gadā un taujājuši par šo organizāciju, taču viņš bija pusaudzis un teica, ka neko nezina. Nekādu pierādījumu čekistiem toreiz nebija, un viņi puiku atlaida. Tomēr Edmunds man pastāstīja, ka bijis kā sakarnieks un reizēm braucis uz Rīgu, lai kaut ko paziņotu «Kolas» puišiem. Reiz Rīgā viņam bija jāsatiekas ar Valdi Mellupu, kurš arī bija tukumnieks, bet gadus trīs vecāks par Edmundu un «Kolā» darbojās aktīvi. Viņa vecāki draudzējās ar mūsu ģimeni, viņa tēvs bija mežzinis Milzkalnē, bet pats Valdis studēja Rīgā. Kad Edmunds bija ieradies Rīgā un gāja pie Valda, viņš saticis uz ielas kādu paziņu, kurš brīdinājis, ka Valdis esot arestēts un aizvests. Tā arī Valdi vairs neredzējām, tik stāstīja, ka viņš cietumā esot miris, pareizāk — nomocīts. Toreiz vilcieni no Rīgas uz Tukumu gāja reti, un Edmundam nācās gaidīt līdz rītam. To nakti viņš pārlaidis kādā kurtuvē. No rīta atbrauca uz Tukumu viss melns, sodrējos.

Atgriezos mājās no «vizītes» Stūra mājā un paziņoju mājiniekiem skarbo ziņu, ka mūs atkal sūtīs prom no Latvijas. Atceros, ka vīram bija liels kažoks, no kura atārdījām oderi, kas bija no mīkstas kažokādas, un uzšuvām Irmiņai kažociņu ceļam.
Cik atceros, mums pakaļ ieradās 1950. gada 10. janvārī. Savas līdzi ņemamās mantiņas bijām sapakojuši vienā maisā un vienā lielā čemodānā. Mūs aizveda uz Rīgas pārsūtīšanas cietumu. Tā nu izrādījās, ka Irmiņa, divu gadu un septiņu mēnešu vecumā bija nokļuvusi cietuma kamerā ieslodzītās statusā! Par ko?!

Kamerā bija ļoti daudz cilvēku, bet Irmiņa tur bija vienīgais bērns. Atceros, ka reiz kamerā ienāca kaut kādi vīri ar zvaigžņotiem uzplečiem, it kā komisija, lai pārbaudītu, kādi mums ir sadzīves apstākļi un vai ir kādas sūdzības. Jāsmejas vai jāraud?! Sadzinuši pārbiedētu cilvēku baru vienā kamerā tā, ka nav kur apsēsties pat uz grīdas, un prasa, vai esot kādas sūdzības?! Kurš tad te vēl sūdzēsies, ja kuru katru brīdi mūs sūtīs prom, kaut kur Sibīrijas plašumos! Ej nu sazini, vai pēc sūdzības izteikšanas neaizsūtīs vēl tālāk. Protams, visi bija pārbijušies aiz neziņas par rītdienu un klusēja. Viens no virsniekiem, ieraudzījis Irmiņu, pienāca meitēnam klāt un pajautāja, par ko viņa sēž cietumā. Viena kundze viņai pačukstēja priekšā, un Irmiņa atbildēja — par vectētiņu. Tam mūdzim uzplečos palika neērti, un viņi visi klusējot devās prom, ar būkšķi aizcirzdami kameras durvis.

Mans vīrs Fjodors Širokovs netika paņemts ciet, viņš devās uz Maskavu pie saviem radiem un uzreiz meklēja iespējas, kā sekot līdzi mūsu pārvietošanās maršrutam un izsūtīšanas pieturvietām.

Drausmīgas atmiņas man ir par to, kā mūs naktī pamodināja un lika ātri posties tālākam ceļam. Laukā bija melna nakts, spēcīgs putenis un sals. Mūs veda pa šauru, sniegā iebristu taku, visapkārt apsardzes karavīri ar šautenēm rokās, nevis uz muguras siksnā, bet rokās. Apsargāja mūs kā bīstamus noziedzniekus, kaut bijām tikai sievas vien. Mēs gājām pēdējā rindā. To nakti vienmēr atceros ar šausmām, jo tumsa, putenis, aukstums, neziņa, kurp mūs ved, un pret mums pavērstās šautenes — tas viss dzina izmisumā. Mūs taču vienā mierā varēja aizvest aiz stūra un nošaut. Es stiepu koferi un mūsu mantu maisu vilku pa sniegu, jo pacelt nespēju, mamma nesa Irmiņu, kas bija ievīstīta lakatos. Atceros, kā biju nomocījusies stiepdama un vilkdama mūsu mantību. Mamma piekodināja, lai rūpīgi pie­- skatu gan koferi, gan maisu, jo starp mantām viņa bija ielikusi vērtīgas lietas, kuras vēlāk varēs samainīt pret pārtiku un drēbēm. Tā nu atspērusies vilku un stiepu, cik tik bija spēka. Pieveda mūs pie vilciena sastāva un atbīdīja vaļā vagona durvis. Kad ierausāmies vagonā un iededzām sveces apgaismojumam, mums elpa aizrāvās no tā, ko ieraudzījām. Vagona sienas iekšpusē bija apsalušas ar biezu ledus kārtu, bijām nokļuvušas no salīdzinoši sausas un ciešamas kameras — ledus būrī. Vagona vidū, uz aple­- dojušās grīdas bija dzelzs krāsniņa, kuru iekūrām. Vēlāk, kad krāsniņa sāka sildīt telpu, ledus kusa, un visapkārt radās slapjums, kas sasūcās drēbēs un līdzpaņemtajā maizē. Tas brauciens bija kā briesmīgs murgs, jo tā bija salta ziema. Salīdzinot šo braucienu uz Sibīriju ar pirmo, jāteic, ka 1941. gadā bija vieglāk, jo toreiz mūs veda vasaras laikā.

Tagad, pēc gadiem, atskatoties uz šiem notikumiem un salīdzinot abus izsūtījuma pārbraucienus, es saprotu, ka tas salīdzinājums ir ļoti nosacīts. Pirmā izsūtīšana un visi braukšanas apstākļi likās briesmīgi, jo nekas tamlīdzīgs iepriekš nebija pieredzēts. Kad nācās iepazīt vēl briesmīgākus apstākļus, par atskaites punktu kļuva pirmās izsūtīšanas skarbā pieredze. Tā cilvēks dzīvē spēj pieņemt arvien smagākus pārbaudījumus, tos izturot tikai ar iepriekšējā pieredzē gūto rūdījumu. Pieļauju, ka daudzi no tiem, kuri uzreiz nokļuva lēģeros, neizdzīvoja tikai tāpēc, ka nespēja īsā laikā pielāgoties tik krasām un dramatiskām gan ārējām, gan iekšējām pārmaiņām.

Nākamā pietura, kur mums ļāva izkāpt no vagona, bija tikai Novosibirskā. Tur mūs pārveda uz kārtējo pārsūtīšanas cietumu. Pēc kāda laika mūs atkal veda uz vilcienu, bet šoreiz tie bija tā dēvētie Stolipina vagoni, kuros mūs sasēdināja. Stolipina vagonā bija eja un vairākas atdalītas telpas, kā braucot ar plackarti (kupejā), taču bez nārām, uz kurām gulēt vai sēdēt. Tai ejā nevienu nelaida, jo tur atradās bruņota sardze. Katrai telpai priekšā aizslēdza restotas durvis, un braucām kā putniņi būrīšos. Stolipina vagonā bija ļoti grūti braukt, jo katrā telpā bija arī sakrautas mantas, un cilvēki tā īsti nevarēja ne izstiepties, ne stāvēt, ne kārtīgi apsēsties. Kad sasniedzām Ačinskas staciju, mūs atkal «izkrāva» un ievietoja kārtējā cietumā. Tiešām, radās iespaids, ka cietumi Krievijā ir uzcelti visur.  Kur tik piestāja vilciens, cietums jau gaidīja. Mūs ar Irmiņu ielika kamerā, kurā bija mātes ar bērniem, bet mammu kamerā pie pieaugušajiem. Kamerā, kurā bijām ar Irmiņu ievietotas, sēdēja arī par dažādiem noziegumiem notiesātas sievietes. Piemēram, vienai bija bijis naudas iztrūkums tirdzniecībā, otrai zagšana, citai krāpšana. Labi atceros liela auguma dūšīgu sievu, kas bija notiesāta par zagšanu. Viņai bija mazs bērniņš, ko viņa bija dzemdējusi cietumā. Man bija bail no tās sievietes, jo likās, ka viņa pie mazākajām domstarpībām var jebkuru nožņaugt. Pārējās sievietes turējās no viņas pa gabalu, arī tās, kuras bija ieslodzītās ar cietuma pieredzi. Kamerā bija nostiepti striķi, uz kuriem izkārta žāvējās gan bērnu, gan sievu veļa. Jāatzīst, ka savos spriedumos par šo sievieti biju kļūdījusies un viņas biedējošais izskats bija maldinošs. Vienu dienu biju izmazgājusi Irmiņai drēbītes un izkārusi tualetes telpā žāvēšanai, jo mūsu dzīvojamā telpā vairs nebija brīvas vietas, kur tās izkārt. Pēkšņi ieradās mums pakaļ. Kamerā ienāca kāds vīrs formas tērpā, nosauca manu un Irmiņas vārdu un uzvārdu, nokomandējot, ka jāiet tūlīt. Es ātri ķēru mūsu mantiņas, un mēs jau gājām ārā no kameras, kad izdzirdu, ka mani kāds skaļi sauc. Izrādījās, tā «baigā» sieviete skrēja man pakaļ ar drēbītēm, kuras steigā biju aizmirsusi uz striķa. Tad arī sapratu, ka šī sieviete nebija ļauna.

Sākās kārtējais šausmīgais posms mūsu «ceļojumā». Tikām sasēdināti lielās ragavās, kuras vilka traktors. Ragavās bijām kādi divdesmit cilvēki. Tik milzīgas ragavas nekad iepriekš nebiju redzējusi. Traktors neganti rūca, bet braukšana bija ārkārtīgi lēna, pat kājām ejot, ātrāk tiktu uz priekšu, arī sasildītos, jo sals bija pamatīgs. Ceļš bija tāls, ja nemaldos, vairāk nekā simts kilometru. Atceros, kādai četrpadsmit piecpadsmit gadus vecai meitenei kājās bija plāni šņorzābaki, un viņai šausmīgi sala kājas. Meitene gauži raudāja, piespiedusies pie savas mammas. Tad nu māte lūdza apsardzes vīriem, lai ļauj meitenei paskriet blakus ragavām, lai sasildītu kājas. Komandants atļāva, bet brīdināja, ka šaušot, ja meitene mēģinās mukt. Idiotisms, kur te varēja aizskriet — visapkārt plaši lauki ar dziļām kupenām!? Meitene, joprojām raudādama, skrēja aiz ragavām, sākumā klupdama un krizdama, jo pēdas bija nejutīgas. Pēc brīža asinis sāka riņķot, un sāpes kļuva vēl  stiprākas, bet meitene turpināja skriet. Tikai pēc kāda laiciņa meitene ierausās atpakaļ ragavās, un māte viņu ievīstīja vilnas lakatos, apkampa un cieši piespieda pie sevis.

Vēlu, jau tumsā mūs atveda uz jauno nomitināšanas vietu — ciematu Biriļusi. Traktors apstājās ceļa vidū, mūs izsēdināja no ragavām un pateica, lai pašas ejot un meklējot sev apmešanās vietu. Pirmajā brīdī apstulbām no tāda paziņojuma, jo kurš tad naktī laidīs mājā svešus cilvēkus?! Laikam jau vietējie vairs ne par ko nebrīnījās, jo nebijām ne pirmie, ne pēdējie, kas tā te tika pamesti. Kamēr mamma aizskrēja meklēt patvērumu, mēs ar Irmiņu stāvējām uz ceļa un gaidījām. No pretī esošās mājas iznāca kāda sieviete un, pienākusi pie mums, teica, lai Irmiņa nākot pie viņas siltumā, kamēr mēs atradīšot pajumti. Laikam viņa pa logu bija redzējusi, ka mazs bērns stāv salā, un nolēma palīdzēt. Mamma no saviem meklējumiem atgriezās tikai pēc stundas vai pusotras. Viņa bija atradusi kādu māju, kuras īpašnieks piekrita mūs uzņemt, jo mājā bija divas istabas. Pateikušies sievietei par rūpēm un cilvēcisko attieksmi, devāmies uz aizrunāto mitekli. Istaba, kur saimnieks mums ierādīja apmesties, bija liela, bet pustukša, tajā bija tikai kumode, sienas skapis, viena gulta un paklāji pie visām četrām sienām. Mamma ar Irmiņu apgūlās gultā, bet es uz grīdas. Atceros, ka gulēšana bija nemierīga. Naktī izdzirdējām, ka kāds dobji klauvē pie ārdurvīm. Pie saimnieka bija atnācis kāds vīrs. Viņi, blakus istabā apsēdās pie galda, iedzēra un skaļi runājās. Mēs ar mammu varējām ļoti labi dzirdēt abu vīriešu sarunu, jo durvis uz otru istabu bija atstātas pusvirus. Atnācējs it kā bija atbraucis no tālienes un stāstīja, ka vilcienā esot ar kādu sakāvies un to nogalinājis. Teica, ka vajagot noslēpt nazi. Mēs ar mammu bijām pārbijušās un līdz pat rītam neaizmigām ne mirkli. Jau agri no rīta mamma devās meklēt citu patvērumu, jo šeit palikt negribējām, bija bail par mūsu drošību. Kad mamma gāja ārā no mājas, saimnieks viņai, it kā smejoties, noprasīja, vai viņa tagad neiešot sūdzēties, jo būšot dzirdējusi viņa sarunu ar nakts viesi. Mamma izbrīnīti atteica, ka pēc garā ceļa mēs esot tā gulējušas, ka vispār nezinot, vai kāds atnācis naktī. Mammai izdevās pie kādas ģimenes atrast istabiņu. Tā gan bija caurstaigājama, bet mēs aizkārām priekšā palagu, un bija tīri mierīgi, ģimene arī bija mierīga. Beidzot varējām atslābināties uz brīdi, un nākamajā vakarā iekritām dziļā miegā līdz pat rītam, jo kārtīgi gulējušas nebijām ļoti ilgu laiku, patiesībā — visu ceļu, no Latvijas līdz Biriļusiem.

Pirmā darba vieta Biriļusos man bija rūpniecības kombinātā. Es un vēl viena meitene no Latvijas, vārdā Ilze, braucām uz mežu vēršu pajūgā. Mums katru dienu mežā vajadzēja nozāģēt un nogāzt divus noteikta izmēra kokus, tad tos atzarot. Abi sagatavotie baļķi bija jāatved uz ciematu, un tā katru dienu. Divatā zāģējām, cirtām un ar grūtībām cēlam tos baļķus pajūgā, lai vestu uz ciematu. Ar tiem vēršiem arī gāja greizi, jo tie bija ļoti lēnīgi un stūrgalvīgi dzīvnieki. Ja pajūga ritenis uz meža ceļa aizķērās aiz kādas koka saknes vai ieslīdēja nelielā bedrītē, vērši apstājās un nekustēja no vietas, lai arī kā mēs mēģinātu viņus dzīt. Šādās reizēs pašām nācās tos riteņus celt ārā, lai varētu turpināt ceļu. No rītiem, braucot uz mežu, kad pajūgs bija tukšs, visi četri riteņi bija sastumti kopā, bet, kad krāvām baļķus, tad pakaļējos riteņus vajadzēja atstumt atpakaļ, lai rati būtu baļķu garumā. Mājās parasti pārradāmies vēlu vakarā, jo tieši tā iekraušanas, braukšanas un izkraušanas padarīšana vilkās ļoti ilgi. Pie koku zāģēšanas, nogāšanas un atzarošanas jau bijām piešāvušās un darbojāmies diezgan veicīgi. Atceros, ka atceļā parasti sēdējām uz baļķiem un dziedājām vai arī — raudājām. Citreiz apgūlāmies uz baļķiem un raudzījāmies milzīgo koku galotnēs un debesīs. Nāca miegs, bet baidījāmies tam ļauties, jo varējām nokrist no baļķiem.

Turpinājums sekos.