Ingus Vizulis: Pienācis laiks beidzot skatīties uz priekšu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Pirms gada Jūras spēki atzīmēja savas atjaunošanas 25. gadadienu. Šogad, kad lielā svētku svinēšana ir aiz muguras, var mierīgi atskatīties uz paveikto un iezīmēt tuvākas un tālākas nākotnes uzdevumus. Par to «Tēvijas Sargam» stāsta Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis.

— Ir daudz runāts par sasniegto 25 gados, bet kāds ir bijis šis gads pēc jubilejas?
— Varētu jau teikt, ka nekā tāda īpaši izceļama nav, taču tas īsti nebūs taisnība. Arī šajā gadā pēc mūsu ceturtdaļgadsimta jubilejas ir daudz kas izdarīts. Viena no interesantākajām pieredzēm noteikti ir saistīta ar mūsu jaunajām autonomajām zemūdens programmējamajām iekārtām ALISTER sprādzienbīstamo priekšmetu meklēšanai. Šajā jomā mēs joprojām turpinām eksperimentēt — darbinām abus robotus dažādos dziļumos un laika apstākļos. Pieredze ir ļoti daudzsološa — speciālisti, kuri tieši strādā ar šiem robotiem, teic, ka aparāti ir gudrāki par viņiem. Tas, protams, ir joks, taču šīs tehnoloģijas ļoti atvieglo mūsu darbu. Šie roboti ir īpaši piemēroti sekliem ūdeņiem, piemēram, Liepājas priekšostā, kur mīnu meklēšanas kuģiem ir par seklu. 

— Par ko ir īpašs gandarījums?
— Gandarījums ir arī par to, ka skaitliski mūsu ir tikpat, cik bijām pirms gada, nekāda lielā atbiruma nav. Tomēr par pilnībā nokomplektētu personālsastāvu vēl īsti nevar runāt. Mēs joprojām izjūtam ekonomiskās krīzes sekas — tolaik nācās samazināt personālsastāvu, arī mūsu topošie virsnieki bija spiesti pārtraukt mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Radās divus trīs gadus ilgs pārrāvums, un tā ietekme ir izjūtama arī tagad. Piemēram, jauno leitnantu mums joprojām nepietiek. Tiesa, tendences ir cerīgas — pagājušajā gadā mūsu rindas papildināja seši jauni virsnieki, šogad vēl gaidām kādus astoņus deviņus. 

— Un kāda situācija ir ar matrožiem?
— Matrožu skaits ir puslīdz nemainīgs, lai gan kustība notiek arī te — daļa aiziet, daļa atnāk. Arī ar matrožiem nav tik vienkārši — lai cilvēks būtu gatavs pildīt savus pienākumus, tāpat ir nepieciešami astoņi deviņi mēneši. 

Ir jūtams, ka interese par dienestu bruņotajos spēkos kopumā nedaudz samazinās. Bet to izjūt arī mani kolēģi citās NATO valstīs — tiklīdz uzlabojas ekonomiskā situācija, cilvēkos lielāku interesi raisa civilā joma.

— Bet naudas taču ir vairāk arī Jūras spēkiem?
— Jā, ir liels gandarījums par to, ka finansiālā ziņā Jūras spēkos ir vērojams uzlabojums. Nekādu kosmisku mērogu nav, taču esam sadzirdēti. Esam saņēmuši Aizsardzības ministrijas atbalstu, lai modernizētu trīs pretmīnu kuģus. Birokrātiskās procedūras parasti ir diezgan garas un sarežģītas, tomēr mēs ceram vēl šogad tās pabeigt. Plānos ir likt ierindā arī ceturto kuģi, kas ilgāku laiku nav izmantots. Personālsastāva tam gan vēl nav, taču līdz 2019. gadam šo jautājumu varētu atrisināt. Arī bez nepieciešamā aprīkojuma šis kuģis var nodarboties ar patrulēšanu, informācijas vākšanu, nepieciešamības gadījumā — arī ar atbalsta sniegšanu ūdenslīdējiem.

— Aizvadītajā gadā Jūras spēki sevi kārtējo reizi apliecināja arī starptautiskajā līmenī.
— Ļoti liels prieks un gandarījums bija par mūsu štāba un apgādes kuģa A-53 «Virsaitis» pusgadu ilgo misiju, nodrošinot NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba darbību. Tā mums bija pirmā šāda veida pieredze. «Virsaitis» ar savu uzdevumu tika galā teicami. Principā nav lielas atšķirības, vai tā ir it kā ikdienišķa BALTRON dežūra vai arī augstāka līmeņa aktivitāte. Tomēr atbildības līmenis atšķiras, to mūsu speciālisti izjuta.

 — Kādi būtiskākie uzdevumi gaida Jūras spēkus nākotnē?
— Domājot par Jūras spēku perspektīvām, viena no lietām, pie kā mēs bieži kavējamies, ir vēsture. Šajā kontekstā ir gaidāms interesants projekts — Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji lūdz atbalstu vēstures liecību meklēšanas operācijā. Runa ir par pagājušā gadsimta 50. gados pie Liepājas notriekto ASV lidmašīnu. Paredzēta iespējamās notikuma vietas apskate. ASV ir daudz izdarīts, par šo traģēdiju sakrāts patiešām daudz materiālu. Visādā ziņā mēs sniegsim vajadzīgu atbalstu.

Tomēr Jūras spēku attīstībai svarīgs ir ne tikai atskats vēsturē. Ir vajadzīgs arī skats nākotnē, veidojot vīziju, kādi būs Jūras spēki pēc 25 gadiem. Es pats tad jau, protams, būšu pensijā, taču ceļu uz šo nākotni mēs sākam tagad. 

Pirmais solis šajā ceļā ir Jūras spēku modernizācija. Es domāju, ka piecu gadu laikā mums ir precīzi jāsaprot, kādus Jūras spēkus mēs veidojam. Pašlaik ir brīdis, kad būtībā visas Baltijas jūras valstis intensīvi attīsta savas militārās spējas uz ūdens. Zviedrija modernizē kuģus, Somija būvē četras jaunas daudzfunkcionālas fregates, Polijai jau ir jauni kuģi, un tā domā arī par zemūdenēm — pakāpeniski atiet no vecā padomju ēras modeļa un skatās Vācijas virzienā.

— Varbūt arī mums jāsāk domāt par zemūdens spēju atjaunošanu?
— No taktikas viedokļa drošāk noteikti ir zem ūdens. Taču tas ir ļoti, ļoti dārgs prieks, lai gan vienlaikus arī ļoti efektīvs pretinieka atturēšanas veids. Tomēr, manuprāt, Baltijas jūra nav tik liela, lai tajā arī zem ūdens operētu visas valstis.

— Jūs minējāt, ka Jūras spēki gaida jaunus cilvēkus. Ar ko tos uzrunāt un piesaistīt?
— Dienestā bruņotajos spēkos kopumā nav divu vienādu dienu. Visādā ziņā tas ir darbs tiem, kam nepatīk vienmulība. Bet svārstīgajiem tā ir lieliska iespēja izmēģināt savu varēšanu, pierādīt, ka esi īsts vecis. Jūras spēkos dien arī daudz sieviešu, viņu skaits arvien pieaug, un tas ir ļoti labi.

Es pieļauju, ka daļu potenciālo matrožu un virsnieku atbaida pirmais līguma termiņš, kas ir pieci gadi. Pēc mūsu novērojumiem, cilvēks parasti sāk meklēt labākus variantus aptuveni pēc trim dienesta gadiem — tad arī tiek pieņemti lēmumi par tālāko karjeru un dzīves izvēlēm. Līdz ar to, manuprāt, būtu lietderīgi atbilstoši samazināt arī līguma termiņu, lai cilvēkam dotu iespēju brīvi izvēlēties, piemēram, virsnieka darbu Jūras spēkos. Jo mūsu rīcībā būs jaunāka tehnika, jo atradīsies vairāk interesentu, kas vēlēsies ar to strādāt.

— Un kāda pašlaik izskatās šī joma?
— Militārās tehnoloģijas — tie tomēr nav modernie gadžeti, jo tās parasti projektē un būvē ilgam laikam. Mūsu gadījumā — kamēr uzprojektē kuģi, tehnoloģijas jau ir daļēji novecojušas. Bet jaunos cilvēkus pārsvarā aizrauj jaunas un interesantas lietas.

Ļoti gribētos, lai jaunie nekautrējas no izaicinājumiem. Bieži ir tā, ka neformālajās sarunās izskan daudz spilgtu, drosmīgu ideju, bet ar to arī viss beidzas. Būtu svarīgi, lai jaunie nāk ar savu redzējumu un runā, lai šīs idejas mēģina realizēt arī dzīvē. Flote tomēr noveco — ne tikai kuģi, bet arī personālsastāvs. Mums vajag jaunos cilvēkus, viņu domas un idejas.

— Ko jūs gribētu novēlēt saviem dienesta biedriem?
— Es domāju, ka šajos 25 gados ir sasniegts pietiekami daudz. Šogad mēs nerīkojām lielas svinības, tie vairāk bija svētki pašiem. Un šajā svētku laikā saviem kolēģiem es novēlu — neapstāties pie sasniegtā, bet skatīties uz priekšu un domāt, kā mēs sagaidīsim atjaunoto Jūras spēku 50. gadadienu. Atskatīties uz paveikto reizēm ir noderīgi, taču mums visiem beidzot jāsāk skatīties arī uz priekšu.