Iestājoties Zemessardzē, Latgales cilvēki parāda savu patriotismu

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — no JIC un ZS 32. KB arhīva.­

Zemessardzes (ZS) 32. kājnieku bataljons dibināts 1991. gada 24. novembrī. Vienības atbildības teritorijā ir Rēzeknes pilsēta, Rēzeknes, Viļānu, Ludzas, Zilupes, Kārsavas un Ciblas novads. Zemessardzes 32. kājnieku bataljons ir otrs lielākais bataljons, un pērn vienībā tika uzņemti 87 jaunie zemessargi. Skaita ziņā bataljonu apsteidza tikai Rīgas vienības, taču latgalieši uzskata, ka ir iemesls lepoties, jo cilvēku skaits Latvijas pierobežā ir krietni mazāks nekā Rīgā.

Latgales cilvēkus valsts aizsardzība interesē vairāk nekā citos novados Bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Ritenis cēlies no Vidzemes, lielākā daļa dienesta gaitu aizvadīts Vidzemes un Rīgas vienībās, tāpēc viņš augstu vērtē Latgales iedzīvotāju patriotismu. «Mēs atrodamies Latgales sirdī, pierobežā, un kaimiņvalsts informatīvā telpa ļoti ietekmē šo reģionu. Domāju, ka Latgales iedzīvotāji, iestājoties Zemessardzē un veltot savu laiku valsts aizsardzībai, parāda savu patriotismu. Cilvēki grib būt organizācijā, kas aizstāv savu valsti.

Pulkvežleitnants Jānis Ritenis: «Mēs esam tie, kas sargā valsti, savas mājas. Tā ir ļoti liela motivācija. Strādājam kopā un darām lietas, ko vienatnē varbūt nepaveiktu. Mēs atrodamies Latgales sirdī, tāpēc priecājos dzirdēt, ka zemessargi savā starpā runā latgaliski. Novēlējums nezaudēt identitāti. Pirms 20 gadiem cilvēki slēpa savu latgalisko izcelsmi, tagad ar to lepojas! Mums jābūt vienotiem, jāspēj pretoties kaimiņvalsts propagandai, kura mēģina sludināt, ka mēs esot nabagi. Mēs neesam! Baltija ir lielu soli priekšā citām bijušās PSRS valstīm, mēs neesam neveiksminieki. Mēs esam strādīga tauta, un mums jābūt valstiski domājošiem — ko mēs varam dot savai valstij, nevis ko mēs varam saņemt no valsts.»

Latgales cilvēkus valsts aizsardzība interesē vairāk nekā citos novados. Zemessargu skaita ziņā mūs apsteidz tikai Rīga, bet tur ir pusmiljons iedzīvotāju. Mums ir mazāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju, taču jauno zemessargu skaits ir līdzīgs. Tāpat vien tas nenotiek. Cilvēkos jūt neapmierinātību ar kaimiņvalsts ietekmi, un stāšanās Zemessardzē ir viens no veidiem, kā viņi pauž savu patriotismu. Protams, arī finansiālais aspekts, saņemot kompensāciju par dalību mācībās, ir svarīgs.»

Kāds bataljonam bija aizvadītais gads?
«Tas bija izaicinājumu pilns, gan veicot zemessargu apmācību, gan piedaloties kā vadošajam bataljonam lauka taktiskajā vingrinājumā «Zobens 2016». Lielākais izaicinājums bija saskaņot teritorijas ar vietējiem iedzīvotājiem. Vēl līdz šim laikam ļaudis runā par rudenī notikušajām mācībām. Vietējie patiesi priecājās, ka uz viņu zemes notika tāds vingrinājums, radot papildu drošības sajūtu, pat nebija pretenziju, ka kaujas tehnika izbraukā īpašumus.

Mūsu bataljonā ir aizsācies lielāks projekts sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA). Nevienam nav noslēpums, ka Latgalē ir liels bezdarbs, un smagākā statistika ir tieši Rēzeknes un Ludzas novadā. Lai situāciju labotu un mēģinātu uzrunāt potenciālos zemessargus un karavīrus, dabūjām bezdarbnieku sarakstus un sazvanījām tos, kuri varētu būt mūsu mērķ­auditorija, piedāvājot doties uz topošo Austrumu rotu. Tika apzvanīti vairāk nekā 500 cilvēki. Efekts ir liels — pie mums atnāca pāri par 100 cilvēki, kas nemaz nebija informēti par armiju un Zemessardzi, uzrakstīja iesniegumu par dienestu. Pēc mums šo projektu uzsāka citas vienības.

Pērn uzņēmām 87 zemessargus, bija jāveic liels darbs, lai viņus apmācītu. Ļoti liels atbalsts bija bijušā 2. Zemessardzes novada (tagad ZS 3. brigāde) organizētā pamatapmācības lauka nometne, kurā no mūsu bataljona piedalījās 44 zemessargi. Veicot zemessargu apmācību, pērn mēs intensīvi organizējām mācības, šogad mācību būs vēl vairāk, lai iesaistītu tos zemessargus, kuri nav speciālisti. Vēl tiks uzsākti papildu projekti — apmācība par mīnu lauka likšanu, jo sagatavot aizsardzības pozīcijas ir būtiski valsts aizsardzībai.

Jaunieši nāk uz Zemessardzi, lai mēģinātu izprast aizsardzības sistēmu. Kad atnāk cilvēki un prasa — vai labāk stāties Zemessardzē vai profesionālajā dienestā? — iesaku izmēģināt ar Zemessardzi. Daļa jauniešu tieši tā arī rīkojas, 60 mūsu zemessargi vēlas stāties topošajā Austrumu rotā. Cik no viņiem tiks — to rādīs laiks.

Lai uzrunātu 18 gadu vecos jauniešus, dodamies uz skolām, stāstām par Zemessardzi, pagastos, veikalos liekam afišas. Caur rotu komandieriem mēģinām uzrunāt katru jaunieti par iespējām stāties Zemessardzē.

Kā komandieris vienmēr atgādinu, ka armijā būtiskākais ir komandas darbs. Ko nevar paveikt indivīds, to var izdarīt komanda. Ja būsi līderis, tad izdosies. Jāsaprot — viens nav karotājs, komandā var paveikt ļoti daudz. Un nevajag baidīties darīt. Reizēm cilvēkam pašvērtējums ir zems, viņš domā, ka neko nespēs. Tad es cenšos iedrošināt, sakot, lai mēģina, lai nāk pēc padoma. Vēl kāda svarīga lieta — ja esi solījis, izpildi, ja nevari izpildīt, nesoli. Zemessargam rūp valsts aizsardzība, bet viņš pieprasa cieņas pilnu attieksmi.»

ZS 32. kājnieku bataljona Personālsastāva nodaļas vecākā speciāliste štāba virsseržante Valentīna Kaša dienestā ir jau 25 gadus. Viņas dienests saistījies ar divām vienībām — ZS 36. kājnieku un ZS 32. kājnieku bataljonu. 2003. gada 1. aprīlī šie bataljoni reorganizācijas rezultātā tika apvienoti.

Štāba virsseržante Valentīna Kaša: «Zemessardzē viss mainās un iet uz labo pusi, atliek tikai drosmīgi un neatlaidīgi sasniegt iecerētos mērķus. Uzskatu, ka katram ir jādara tas, kas viņam vislabāk padodas un patīk. Dienests Zemessardzē ir mans mūža darbs. Vēlos pateikties katram bataljona štāba karavīram un zemessargam, ar kuru līdz šim esmu sastapusies, katrs notikums man ir kaut ko devis un iemācījis. Uzskatu, ka Zemessardze ir mana vieta, un savu izvēli nekad nenožēlošu.»

«Kad es uzsāku dienestu Zemessardzē, nodrošinājums bija ļoti trūcīgs, bet tam nebija lielas nozīmes, jo mēs bijām jauni, patriotiski noskaņoti, vēlējāmies visu zināt un daudz darīt. Rēzeknē nekad nevarēja sūdzēties par pilsoņu vēlmi stāties dienestā Zemessardzē, tāpēc Personāla (S-1) nodaļā darba pietika vienmēr. Varu apgalvot, ka katrs zemessargs ir «gājis caur manām rokām», tika un tiek uzrunāts, iedrošināts pieņemt lēmumu par iestāšanos Zemessardzē vai profesionālajā dienestā. Ļoti svarīgi ir izrunāties ar katru kandidātu, kuram ir kaut mazākā interese par dienestu. Visu laiku mūsu bataljons skaitliski ir viens no lielākajiem Zemessardzē. Šobrīd tie ir 623 zemessargi, 104 Zemessardzes veterāni.

Veterāni man ir ļoti svarīgi, šie zemessargi ir īpaši, ar sirdi un dvēseli ir uzticīgi Zemessardzei. Ar šiem zemessargiem es uzsāku savu dienestu,  no viņiem iedvesmojos gan pirms 25 gadiem, gan tagad. Viņiem ir ļoti svarīgi just, ka viņi ir vajadzīgi, noderīgi un nav aizmirsti. Tie ir zemessargi — patrioti! Gribētos, lai arī jaunie zemessargi stātos Zemessardzē ar izpratni par tautas spēku un patriotisma garu.

ZS 32. kājnieku bataljons šobrīd ir skaitliski liels, bet, manuprāt, tagad ir īstais laiks domāt par kvalitāti. Komunicējot ar zemessargiem, esmu sapratusi, ka viņiem trūkst mācību aktivitātes, uzmanības, daudzi jūtas aizmirsti. Protams, ļoti svarīgs bataljonā ir rotas komandieris, jo no viņa ir atkarīgs, cik aktīvs būs zemessargs.»

Rotas komandierim ir svarīgs kontakts ar zemessargu
2016. gada rudenī, kad aizsardzības ministrs R. Bergmanis bija vizītē Kārsavā, virsleitnants Žanis Žukovskis tika uzslavēts kā labākais rotas komandieris, jo viņa rotā viens no svarīgākajiem rādītajiem, proti, zemessargu aizpildījums, sasniedz 100 procentus, bet visi rotas teritorijā dzīvojošie jaunieši ir informēti par iespējām stāties ZS.

Žanis Žukovskis Zemessardzē ir kopš 1993. gada, bet no 1998. gada viņš ir Kaujas atbalsta rotas komandieris. Rota ir Krievijas pierobežā — Kārsavas novads, Cibla, daļa Zilupes, Mežvidi, Goliševa, Malnava, Mēdzene, Blonti, Zvirgzdene. Pazīst katru no saviem zemessargiem, to ir 141, zina viņu problēmas.

«Ja mani pamodinās nakts vidū un nosauks zemessarga vārdu, es varu pateikt, kur viņš dzīvo, kas viņš par cilvēku un kā man ar viņu runāt. Rotas komandierim ir svarīgi rast kontaktu ar cilvēku, lai uzklausītu, saprastu, pateiktu, ka var ierasties mācībās. Ja nav kontakta, tad nebūs labs mācību apmeklējums. Tas prasa daudz laika, jo cilvēku ir daudz. Man jārēķinās ar zemessarga nodarbinātību un iespējām ierasties uz apmācībām, jāsaprot, kuru cilvēku es varu pasaukt brīvdienās, kuru ne. Ļoti daudz laika aizņem apziņošana. Rotas komandierim jāpielāgojas zemessarga spējām, jāizprot viņa problēmas. Kad zemessargs uzģērbj formu, es esmu par viņu atbildīgs. Lai atrastu pieeju katram zemessargam, jābūt labam psihologam, un tas man padodas.

Rotā ir dažādu profesiju pārstāvji. Ir skolotāji — kad rudenī devāmies uz skolām stāstīt par Zemessardzi, skolotājas zemessardzes bija paraugs, stāstot par savu pieredzi. Ir arī zemnieki, skolnieki, ierēdņi un bezdarbnieki. Esmu priecīgs par katru zemessargu, kurš atnāk uz mācībām. Rīts, kad uz mācībām ir ieradušies daudz zemessargu, ir labs rīts. Tas nozīmē, ka iepriekšējais darbs — apziņošana — ir izdevies, jo zemes­sargs apzinās, ka viņam jāatnāk uz mācībām un jāveltī savs darbs un laiks. Arī ze­- messargam, ja viņš ir strādājis piecas dienas, brīvdienās nav viegli doties uz mācībām. Ir jābūt patriotam, ne jau tikai naudas dēļ viņi nāk. Galvenā vērtība ir iegūtās zināšanas, apmācība.»

Rotas un bataljona pasākumiem neliedz savus īpašumus
«Brīvajā laikā nodarbojos ar lauksaimniecību, man ir vairāki īpašumi, kuros organizēju gan mācības, gan citus pasākumus. Divus gadus pēc kārtas bija bataljona zemessargu salidojums, domājam par trešo. Atkrīt daudzie saskaņojumi ar teritoriju īpašniekiem.

Gada sākumā rotas lauka kaujas iemaņu un orientēšanās apmācība arī noritēja manā īpašumā. Daļai no jaunajiem tās bija pirmās apmācības, viņiem patika, gājām mežā, kurinājām ugunskurus, apguvām lietas praktiski. Neprasu kompensāciju par īpašuma izmantošanu, esmu gatavs sniegt savu ieguldījumu Zemessardzes mācību organizēšanā. Arī zemessargi vēlas mācības, kur var brīvi un aktīvi darboties.

Manā rotā ir daudz lielisku zemessargu, kuri nekad nav pievīluši. Veterāns Jānis Abrickis, viens no pirmajiem zemessargiem, bija ļoti aktīvs. Tagad viņš aktīvi darbojas Veterānu apvienībā. Seržants Vilhelms Barkāns ir ļoti atbildīgs, sniedz man atbalstu, apziņojot zemessargus. Vēlos izcelt arī Artēmiju Paramonovu un Jāni Matvejenko.»

Veterānu apvienība
Zemessardzes 32. kājnieku bataljona Veterānu apvienība ir viena no lielākajām, kurā veterānu aktivitātes notiek, pateicoties apvienības priekšniekam Antonam Cauņam. Kā stāsta Antons Cauņa, sasniedzot 55 gadu vecumu, zemessargs nonāk veterānu rindās, bet ar to beidzas tikai viņa aktīvais dienests, taču turpinās sabiedriskā dzīve. Veterāni tiekas ar jauniešiem, piedalās dažādos pasākumos, tādējādi popularizējot Zemessardzi. «Zemessardzē iestājos 1992. gada 30. maijā, toreizējā ZS 36. (Rēzeknes) kājnieku bataljonā. Kāpēc iestājos? Bieži atbildot skan patriotiski vārdi, bet mana un manu biedru, kā tagad moderni teikt, motivācija, bija ļoti vienkārša. Mums, zemniekiem, medniekiem, bija svarīgi aizsargāt savu zemi. Arī ierocis, kuru drīkstēja turēt mājās, bija ļoti svarīgs faktors, lai būtu Zemessardzē. Toreiz skrējām visur — pildījām arī policijas funkcijas, vietējie iedzīvotāji vērsās pie mums pēc palīdzības ļoti daudzos jautājumos.

13 gadus biju vada komandieris, piedalījos gandrīz visās mācībās. Tas bija svarīgi man pašam, un domāju, ka mans ieguldījums bija būtisks Zemessardzei. Tā kā man bija padomju armijas rūdījums, nebija prob­- lēmu ar disciplīnu, tāpēc nebija jautājumu ne par sporta normatīviem, ne par kazarmu režīmu.

Uzskatu, ka ir svarīgi pateikt paldies tiem zemessargiem, kas deviņdesmito gadu sākumā aizstāvēja savu valsti, būdami Zemessardzes rindās. Toreiz mēs visu darījām, neprasot, vai mēs par to kaut ko saņemsim, nodrošinot dežūras un mācības pēc sava pamatdarba, ieguldot savus līdzekļus un reizēm pat pametot novārtā ģimeni.

Pašos pirmsākumos Zemessardze veidojās pa pagastiem, katrā pagastā bija Zemessardzes vads. Tagad katrā pagastā mēs esam palikuši kādi trīs cilvēki, un paliek mazāk un mazāk.»

Bataljona veterānu apvienība var lepoties ar savām tradīcijām — jau vairākus gadus pašvaldības organizē pateicības pasākumus veterāniem. A. Cauņa dodas pie pašvaldības vadītāja un stāsta viņam par Zemessardzes veterāniem, par viņu ieguldījumu neatkarīgās valsts veidošanā. «Šādā veidā mēs pasakām paldies tiem cilvēkiem, kas pašos pirmsākumos stājās zemessargos, ļoti aktīvi darbojās. Deviņdesmitajos gados, kad tika veidota Zemessardze, daudzi iestājās, būdami 40, daži pat 60 gadus veci. Šie vīri un sievas tagad ir krietni vecāki, un viņiem ir ļoti patīkami saņemt pateicību. Patīkami, ka pašvaldības finansē pasākumus mūsu veterāniem.»

Rēzeknes un Ludzas veterāni brauc arī ekskursijās. 2015. gadā viņi apciemoja Kurzemi, bija Liepājā, Karostā, Saldū, pulkveža Oskara Kalpaka muzejā un piemiņas vietā «Airītēs». Pērn maršruts veda uz Vidzemi — uz jauno kadru kalvi, proti, NBS Kājnieku skolu Alūksnē, bijušo PSRS raķešu bāzi Zeltiņos, O. Kalpaka dzimtas mājām Liepsalās. Veterāni dodas lāpu gājienos, piedalās pasākumos Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē un vēro 18. novembra parādi Rīgā.