Ieskats Centrālāfrikas Republikas konflikta vēsturē

Šī gada maijā Latvijas Republikas Saeima atbalstīja Nacionālo bruņoto spēku karavīru piedalīšanos Eiropas Savienības kopīgajā militārajā operācijā Centrālāfrikas Republikā. Sākot no jūnija, šajā militārajā operācijā piedalīsies 40 mūsu valsts militārpersonas. Misija ir plānota sešu mēnešu garumā.

Āfrikas kontinenta vidiene pazīstama kā viens no planētas nemierīgajiem reģioniem. 19. gadsimta 70. gados Ubangas upes baseinu, ieskaitot mūsdienu Centrālāfrikas Republikas teritoriju, pārvaldīja Sudānas valdnieki. Gadsimta beigās kontroli šajā reģionā pārņēma Francija, izveidojot šeit vairākas kolonijas, kas kļuva pazīstamas kā Francijas Ekvatoriālā Āfrika — vairāku atsevišķu Francijas koloniju apvienota administratīva teritorija, kurā ietilpa mūsdienu Centrālāfrikas Republika, Čada, Gabona un zemes ap Kongo upes augšteci.

Laiku pa laikam vietējie iedzīvotāji rīkoja sacelšanos pret franču koloniālo varu. 1940. gadā Francijas Ekvatoriālās Āfrikas koloniālā administrācija atteicās pakļauties ģenerāļa Petēna vadītajai kolaboracionistu valdībai un piedalījās karadarbībā pret Vāciju ģenerāļa de Golla valdības pusē. Pēc Otrā pasaules kara Francijā sākās koloniālās sistēmas reorganizācija, kuras rezultāts bija bijušo koloniju neatkarība. 1958. gadā Francijas Ekvatoriālā Āfrika bija likvidēta un 1960. gada 13. augustā tika pasludināta Centrālāfrikas Republikas neatkarība.

Pirmās neatkarības desmitgades šajā valstī bija līdzīgas kā gandrīz visās bijušajās Francijas kolonijās — tas bija valsts apvērsumu un militāro konfliktu laiks, kā arī dažādu cilšu un klanu cīņa par varu. 1966. gada 1. janvārī militārā apvērsuma rezultātā Centrālāfrikas Republikā pie varas nāca Žans Bedels Bokasa, viens no ekscentriskākajiem un nežēlīgākajiem diktatoriem postkoloniālajā Āfrikā. Viņš atcēla konstitūciju, izveidojot savu absolūto varu. 1976. gadā Bokasa pasludināja sevi par imperatoru, bet valsti nosauca par Centrālāfrikas impēriju, kuru gan vairākums pasaules valstu neatzina. Bokasas valdīšanas laikā valstī plauka pat uz citu Āfrikas valstu fona ievērojama korupcija un notika cilvēktiesību pārkāpumi. 1979. gadā kārtējā valsts apvērsuma rezultātā pie varas nāca Dāvids Dako, bet Bokasam aizmuguriski piesprieda nāvessodu, apsūdzot viņu veselā virknē noziegumu (tai skaitā kanibālismā, kas gan netika pierādīts). Politiskā nestabilitāte valstī turpinājās arī 20. gadsimta 80. un 90. gados, kad notika divi valsts apvērsumi un vairāki valsts apvērsuma mēģinājumi. 1997. gadā pēc kārtējā valsts apvērsuma mēģinājuma Centrāl­āfrikas Republikā tika ievesti Francijas un Āfrikas valstu armiju miera uzturēšanas spēki. Vēlāk tos nomainīja ANO miera uzturētāji, kas šo valsti atstāja 2000. gadā.

2003. gadā valsts nomalē uzliesmojusī sacelšanās pārauga kārtējā valsts apvērsumā, kura rezultātā pirmo demokrātiski ievēlēto valsts prezidentu Anžu Fēliksu Patasē nomainīja viens no opozīcijas vadoņiem Fransuā Bozizē. Starp abu oponentu atbalstītājiem sākās militāra cīņa, kas parauga pilsoņu karā. Valstī atkal ieveda ANO miera uzturētājus. Pilsoņu karš beidzās 2007. gadā, kad abas konfliktējošās puses noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu. 2011. gada 23. janvārī vispārējās vēlēšanās, kuras starptautiskā sabiedrība atzina par demo-krātiskām, par valsts prezidentu ievēlēja
F. Bozizē.

Taču konflikti šajā valstī turpinājās, un nu jau tos noteica arī reliģiskais faktors: apmēram 80% no valsts iedzīvotājiem ir kristieši (gan protestanti, gan katoļi), bet ap 20% — musulmaņi. Lai arī 2013. gada janvārī Libērijas galvaspilsētā Manrovijā tika parakstīts kārtējais pamiers starp nemierniekiem un Centrālāfrikas Republikas valdību, jau martā sākās musulmaņu nemiernieku grupējuma «Seleka» kaujinieku uzbrukums valsts galvaspilsētai Bangi. Francija nosūtīja savu karaspēku pilsētas galveno komunikāciju aizstāvēšanai, tāpat galvaspilsētā atradās miera uzturēšanas spēki no dažādām Āfrikas valstīm (DĀR, Angolas, Kamerūnas, Čadas un Kongo Republikas). Valsts prezidents F. Bozizē aizbēga uz ārzemēm un Centrālāfrikas Republikā kārtējo reizi sāka valdīt politiskais un militārais haoss, pamazām pārņemot visu valsti. ANO novērotāji ziņoja: «Lai arī galvaspilsētā Bangi drošības situācija nedaudz uzlabojas, pārējā valsts teritorijā faktiski nav nekādas varas. Nav drošības iestāžu, nav likumīgās varas pārstāvju, nav policistu, nav tiesu un tiesnešu. Visur ir tikai «Seleka» kaujinieki, kuri, nesaņemot atalgojumu, nodarbojas ar laupīšanām un marodierismu. Slimnīcas un skolas nefunkcionē, jo pārsvarā ir izlaupītas.»

2013. gada martā pasaules plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija, ka Centrāl­āfrikas Republikā musulmaņu grupējuma «Seleka» kaujinieki izlaupa kristiešu apdzīvotās vietas un neaiztiek musulmaņu ciemus. Kristieši sāka veidot savas pašaizsardzības vienības «Anti-balaka», kuras savukārt uzsāka teroru pret valsts musulmaņu iedzīvotājiem. ANO speciālais pārstāvis Adams Dings 2013. gada 2. novembrī paziņoja: «Mēs redzam, kā bruņotu cilvēku grupas cita citu nogalina, vadoties pēc reliģiskās piederības.» Pagājušā gada 12. decembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par stāvokli Centrālāfrikas Republikā, kurā norādīja, ka valstij draud humānā katastrofa un valsti pārņem haoss. ANO Humāno jautājumu departamenta speciālais pārstāvis Džons Gings ziņoja, ka Centrālāfrikas Republikā draud genocīda briesmas. «Novērojamas visas tās pazīmes, ko mēs redzējām Bosnijā vai Ruandā. Šeit valda humānā krīze, turklāt situācija ar katru brīdi pasliktinās. Kartē Centrālāfrikas Republika ir, bet realitātē šāda valsts nepastāv. Politiskajā ziņā valstī ir sagrautas visas valsts iestādes, nav veselības aprūpes sektora, nav izglītības iestāžu, sociālo pakalpojumu. Gandrīz miljons cilvēku atrodas bēgļu gaitās, gandrīz 500 000 cilvēku glābjas Bangi lidostas teritorijā, kur viņus apsargā franču karaspēks. Valstī notiek nogalināšana bez tiesas, seksuālā vardarbība.»

2013. gada nogalē Francijas un Āfrikas valstu miera uzturētāju kontingents sāka miera uzturēšanas operāciju «Sangaris», lai stabilizētu situāciju Centrālāfrikas Republikā. Francija, cerot apturēt asinsizliešanu savā bijušajā kolonijā, decembrī uz turieni nosūtīja 1600 karavīrus, pēc tam franču karavīru skaists palielinājās līdz 2000. Viņi devās palīgā aptuveni 6000 Āfrikas Savienības misijas pārstāvju, kas jau bija izvietoti šajā valstī. Savukārt 2014. gada janvārī ANO Drošības padome deva zaļo gaismu Eiropas Savienības militārā kontingenta nosūtīšanai uz Centrālāfrikas Republiku. Rezolūcijā teikts, ka Eiropas Savienības militārās misijas spēkiem ļauts «lietot visus nepieciešamos līdzekļus», lai aizstāvētu civiliedzīvotājus. Tā būs pirmā lielā Eiropas Savienības militārā operācija pēdējos sešos gados, par kuras sākumu paziņoja 1. aprīlī. Paredzēts, ka Eiropas Savienības spēkos ietilps 1000 karavīru, militārā misija ilgs sešus mēnešus un savienībai kopā izmaksās ap 26 miljonus eiro.

Sagatavojis Juris Ciganovs.