Ģimene un dienests

Uģis Brūklene,
MVP/NAA kapelāns.

Foto — Gatis Dieziņš.

Būt par karavīru ir liels aicinājums, un arī būt laulībā ir liels aicinājums. Vēl lielāks aicinājums ir prasme abus aicinājumus sabalansēt vai sakārtot tā, lai tie būtu «draudzīgie spēki», nevis konkurenti.

NAA-23Vai es jūtos gandarīts, veltot sevi tikai dienestam, veicot savus personiskos vai vienības līmeņa varoņdarbus? Vai arī es daudz labāk jūtos savās mājās, nedomājot ne ko citu, tikai to, kā veltīt sevi ģimenes attiecībām? Ja dienestā vai ģimenes dzīvē vairs neveicas tā, kā gribētos, bieži vien notiek attiecību pārtraukšana un citu attiecību uzsākšana. Bet attiecības nekad nav kā mašīna, skapis vai gludeklis, ko var mainīt tikai tāpēc, ka vajadzīgs remonts.

Iedziļinoties ģimenes attiecībās, atklājas vairākas līdzības ar militārā dienesta būtību. Ieraugot šīs sakritības, var labāk saprast, kādēļ vienas attieksmes gadījumā izvēršas konflikts, bet citā tiek iegūts milzīgs spēks, kas ļauj veikt varoņdarbus. Šoreiz — par dažām līdzībām.

1. Ģimene un dienests ir mūsu dzīvesveids
Tas ir izaicinājums kopt vienību. Pēc būtības ģimenes dzīve ir mana atsaukšanās aicinājumam uz kopību mūža garumā ar kādu. Es sevi 100% atdodu sievai/vīram, un viņa/viņš sevi 100% atdod man. Radītājs laulības brīdī mūs uzdāvina vienu otram. No tā brīža mēs esam savienoti vienā vienībā. Es kā indivīds esmu vienībā ar otru. No tā brīža mums sākas misija kā vienai vienībai. Šeit ir cieša līdzība ar militāro dienestu. Ar zvērestu laulībā un ar zvērestu dienestā es esmu kļuvis par konkrētās vienības piederīgo. Ir iesācies cits dzīvesveids, kur es par pamatu attieksmei un izpausmei ņemu vienības labumu un esības jēgu.

Te ir svarīgi apzināties, ka pēc būtības viss ir kopīgs. Mums kā karavīriem ir būtiski redzēt, ka mana ģimene caur mani pastarpinātā veidā ir iesaistīta manu dienesta pienākumu veikšanā. Tas ļauj likt citus akcentus. Šajā attieksmē nav vairs vieta nošķirtībai un konkurēšanai. Te ir jāstiprina pārliecība, ka mēs kā viena ģimene esam ieaicināti plašākā misijā — militārajā dienestā. Visai ģimenei ir svarīgi ieraudzīt savu būtisko lomu un iespējas savstarpēji sadarboties viena mērķa piepildīšanai. Sadalīšanās vienmēr novājina, ja vien tas nav «īslaicīgs manevrs», par kuru abi ir vienojušies kopīgā mērķa labā. Kā karavīram personīgi, tā militārajai sistēmai kopumā ir jāstrādā, lai ģimenes tiktu emocionāli iesaistītas ceļā uz vienoto mērķi. Piemēri ir atrodami starpkaru Latvijas vēsturē, kur armijas virsnieku sievas saņēma pielāgotu sava vīra vienības zīmi un nēsāja to gan kā rotu, gan kā piederības zīmi. Daudz tika domāts par karavīru dzīvesvietām, lai tās būtu pieejamas visai ģimenei kopā. Tieši attieksme pret karavīru un viņa ģimeni kā vienu vienību stiprina ģimenes piederības sajūtu militārajai vienībai. Tas savukārt karavīram noņem spriedzi, vainas apziņu un vajadzību atslēgties ārpus mājām. Tur, kur ģimene var piedzīvot fizisku, emocionālu un garīgu kopību, tur katrs ģimenes loceklis var ar degsmi, vitalitāti un augstu motivāciju pildīt savus darba pienākumus. Pavisam citādi ir tur, kur vienmēr ir jāizvēlas starp ģimeni un dienestu. Tur karavīrs ir nonācis kā starp diviem dzirnakmeņiem, un sekas drīz vien ir jūtamas gan veselībā, gan izpausmē.

Zelta likums: nenoniecini ne savu, ne otra aicinājumu, bet skaties, kā vari stiprināt Dieva doto vienību, tai ziedojoties.

2. Ģimene un dienests ir ziedošanās
Tas ir izaicinājums cīnīties pret egocentrismu. Kā laulības solījumā, tā karavīra zvērestā mēs apņemamies ziedoties. Ziedošanās ir otra vajadzību apzināšanās un mērķ­- tiecīga griba darīt visu, kas vajadzīgs, savu ērtumu pakārtojot otra labā. Ziedošanās savā būtībā ir mīlestība darbībā. Ziedošanos nedrīkst sajaukt ar gļēvu padošanos. Ziedoties var tas, kuram ir spēks un mīlestība. To mēs skaidri redzam Dieva mīlestībā uz mums, ziedojot sevi upura nāvē, lai atbildētu uz mūsu vajadzību — atgūt mieru un kopību ar sevi un Dievu. Karavīrs vajadzības gadījumā brīvprātīgi gatavojas mirt, ja to prasa tautas labums. Vīrs vai sieva vajadzības gadījumā gatavojas atdot pat savu dzīvību, ja tas vajadzīgs ģimenes labumam. Šeit vienmēr ir jāsastopas ar nedrošību vai pašsaglabāšanās vēlmi. Cilvēkos rodas jautājumi par upurēšanās nepieciešamību, upura lielumu vai jēgu. Atbildi var gūt, skatoties uz Dieva Tēva attieksmi pret mums. Kā Kristus mūs ir mīlējis, tā mēs esam aicināti mīlēt un rīkoties attiecībās ar otru. Tikai šādā attieksmē mēs iegūstam sirdsgudrību, lai saprastu, kā kurā brīdī rīkoties. Tur, kur notiek ziedošanās saskaņā ar aicinājumu, vienmēr klāt ir Dieva svētība. Ģimenes dzīvē ieguldītais laiks, iedziļināšanās otrā vai cenšanās piepildīt otra vajadzības, vienmēr atgriežas atpakaļ caur cieņu, pateicību un ziedošanos mūsu labā. Tā ir kā priecīga savstarpēja pašapdāvināšanās. Es dodu sevi tev, tu dod sevi man. Rezultātā abi ir piepildīti un gandarīti par savstarpējām attiecībām.

Pavisam citādi ir tur, kur pirms ziedošanās ir nosacījumi un aprēķini. Tādos gadījumos tiek imitēta ziedošanās un otra izmantošana savam egocentrismam.

Zelta likums: kā tu gribi, lai tev dara, dari to citam. To dari bez bailēm un aprēķina, paļaujoties uz Dieva aicinājumu.

3. Ģimenē un dienestā spēks ir sadarbībā
Tas ir izaicinājums darboties saskaņā ar savām dotībām. Lai gan ģimenē un dienestā esam vienā vienībā, mums katram ir savas stiprās un vājās puses. Tāpat kā mūsu ķermenī sadarbojas acs ar roku, tāpat sadarbība ir dabiski nepieciešama ģimenē un militārā vienībā. Labas sadarbības priekšnoteikums ir atmest augstprātību un iedomu, ka esmu pašpietiekams. Turklāt ir svarīgi, lai iepazīstu sevi un iepazīstu part­neri. Man patīk vārda «partneris» skaidrojums saistībā ar buru kuģa mastu. Lai masts varētu veikt lielo uzdevumu, proti, noturēt buru un nodrošināt kuģa virzību, kon-strukcijā ir paredzēta kāda neliela tapa, ko sauc par «partneri». Masts un nelielā tapa kopā nodrošina kuģa virzību. Ir svarīgi redzēt, ka abi ir atšķirīgi, bet viens bez otra nevar iztikt. Abi ir līdzvērtīgi svarīgi mērķa sasniegšanai.

Vīrs un sieva savā būtībā, izpausmē un iespējās ir atšķirīgi, bet sadarbojoties abu spēks un drošība būtiski pieaug. Militārajā dienestā mēs zinām, ka operācija bez regulāras apgādes nevar notikt. Kara vēsturē salīdzinoši nelieli militārie spēki ir uzvarējuši tikai tāpēc, ka veiksmīgi pārtvēra munīcijas un ēdiena apgādi. Tāpat arī ģimenē, vienam ir jābūt uz frontes līnijas, bet otram ir uzticīgi jādarbojas apgādes lietās. Uzvaras slava ir jādala uz pusēm, bez liekām diskusijām, kurš ir izdarījis vairāk. Tur, kur notiek uzticīga darbošanās saskaņā ar savām iespējām un kur tiek ar cieņu novērtēts partnera pienesums, nav vairs vietas pazemojumam un spēku šķiešanai savstarpējiem strīdiem par to, cik ko kurš izdara, nopelna vai sasniedz. Abi ir svarīgi un nozīmīgi!

Karavīru ģimenes ir liels spēka avots, lai varētu dienēt. Svarīgi pateikties karavīru sievām/vīriem par to, ka viņi «piesedz» savējos. Karavīram bez augstprātības jāmācās pieņemt, ka viņš nav pašpietiekams kā Rembo. Jātrenējas ik dienas savu spēju un atbildību ietvaros cīnīties sava partnera labā, kad viņam/viņai ir kas vajadzīgs. Tad būs lielas kopīgas uzvaras!

Zelta likums: kādu spēju un aicinājumu saņēmi, ar to uzticīgi darbojies vienā vienībā ar otru.

4. Ģimene un dienests dod gandarījumu
Ir svarīgi kopā svinēt uzvaras. Ja būtu tikai darbadienas bez svētku dienām, tad mēs pagurtu. Pat aktīvu kaujas operāciju laikā ir jābūt brīžiem, kad drīkst izbaudīt maltīti, miegu vai drošību. Ideāli ir tad, kad karavīrs pēc dienestā esošās spriedzes var nonākt mājās un svinēt atkalsatikšanos bez vajadzības turpināt cīnīties ģimenē.

Ģimenes dzīvē ir ļoti nepieciešamas tikšanās divatā, kad varam priecāties, dalīties un izbaudīt viens otra klātbūtni kā Dieva dāvanu. Mazie svētki padara izturamas pat visgrūtākās situācijas. Latvijas statistika parāda, ka visaugstākais izšķirto laulību skaits ir pēc 20 kopdzīvē pavadītajiem gadiem. Tas sakrīt ar laiku, kad bērni ir aizgājuši savā dzīvē un vīrs ar sievu saprot, ka nav vairs, par ko runāt. Tā tas nav ģimenēs, kur vīrs un sieva katru dienu atrod vismaz 30 minūtes kopīgai maltītei, pastaigai, intīmai tuvībai, brīžiem, kas ir kā kopdzīves svinēšana. Nedēļas griezumā ir svarīgi vienoties par kādu tikšanās laiku vismaz uz trim stundām, bet gada griezumā par kopdzīves svinēšanu vismaz vienas nedēļas garumā. Ir ļoti būtiski, lai šis laiks netiktu veltīts sarunai par darbu, dienestu, bērniem, kaimiņiem vai TV. Šis kopābūšanas laiks ir visas uzmanības veltīšana otram. Labi ir kopt kādas abiem svarīgas tradīcijas, svētkus vai vaļaspriekus, lai tie ir kā svinības, sniedz prieku un atjauno attiecības. Šādā mijiedarbībā sirdī ienāk pārcilvēcisks gandarījums un svētlaime. Ģimenes dzīve nav vairs slogs, bet gan laime. Un šāda ģimenes dzīve vairs netraucē pildīt dienesta pienākumus. Tieši otrādi — piepildīts karavīrs būs gan pozitīvs, gan motivēts savā dienesta vietā. Taču nedrīkst dienesta vietu padarīt par ģimenes iznīcinātāju vai konkurentu. Tas var notikt, ja visas uzvaras, prieks un piepildījums saistās tikai ar dienestu. Par šo tēmu būtu nepieciešama plašāka saruna, bet ne šoreiz.

Karavīra ģimenei ir būtiski būt klāt ikreiz, kad kādā militārās vienības svinīgajā pasākumā tiek izteikta pateicība vai piešķirts apbalvojums, jo sasniegumi un uzvaras dienestā ir svinības ģimenē. Ģimenes pozitīvs lepnums par «savējo varoni» dod vēl lielāku prieku un gandarījumu karavīram par iespēju dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos. Ģimenes un dienesta veselīga kopība ir jāpilnveido, lai nenotiktu karavīra šķiršanās no dienesta vai ģimenes.

Zelta likums: svinot kopīgas uzvaras, gandarījums vairojas dubultīgi. Dalīta bēda ir pusbēda. Dalīts prieks ir dubultprieks.

Aicinu ikvienu karavīru saprast, ka dienests un ģimene nav pretrunā, bet caur karavīra personu tie var kļūt labi partneri ilgstošām un gandarījuma piepildītām mūža attiecībām. Tur, kur valda citādi ieskati, bēdas sekos bēdām.

Domājot par karavīru ģimenēm,
tiek organizēts semināru cikls.
Papildu informāciju var saņemt,
rakstot e-pastā ugis.bruklene @mil.lv
vai zvanot 28383370.