Ģenerālim Kazimiram Olekšam — 130

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

eriks-1Pirms 130 gadiem — 1886. gada 26. jūlijā Latgalē — Domopoles pagastā, Mastareigas ciemā (tag. Bērzpils pagasta teritorijā) zemnieka ģimenē dzimis ievērojams Latvijas un latviešu virsnieks — ģenerālis Kazimirs Olekšs. Beidzis vietējo pagasta skolu, viņš devās uz Pēterburgu, kur apmetās pie sava krusttēva un turpināja mācīties. 1907. gada rudenī puisis tika iesaukts obligātajā karadienestā un iedalīts 174. Rovnas kājnieku pulkā Čerkasu pilsētā. Dienesta laikā tika paaugstināts par jaunāko unteroficieri un izšķīrās par virsnieka karjeru. 1910. gada augustā sekmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus Čugujevas kājnieku karaskolā un 1. septembrī uzsāka tajā mācības. Uzrādīja labas sekmes šaušanā, 1911. gadā saņemot II šķiras nozīmi. Pēc trim gadiem — 1913. gada 6. augustā karaskola tika pabeigta, un podporučiks K. Olekšs uzsāka virsnieka dienestu 25. Smoļenskas kājnieku pulkā Kozeņicē pie Radomas (Polijā), ieņemot rotas jaunākā virsnieka amatu.

Visu mainīja kara sākums 1914. gada vasarā. Jau tā pirmajās dienās pulks tika nosūtīts uz fronti pret Austroungāriju. Kara pirmajās nedēļās un mēnešos modernā kara apstākļi jeb reālā situācija izrādījās pilnīgi pretēja priekšstatiem par to, kādai tai jābūt. Tas izpaudās arī milzīgā kritušo virsnieku īpatsvarā. Tāpēc arī rotas jaunākais virsnieks K. Olekšs drīzumā bija spiests daudzkārt izpildīt rotas komandiera amatu, jo visi vecākie virsnieki bija krituši vai ievainoti. Arī viņš pats tika ievainots 1914. gada decembrī ar granātas šķembu.1916. gada aprīlī viņš tika paaugstināts par poručiku, jūlijā — oficiāli iecelts par rotas komandieri, turklāt ilgstoši, tā paša gada jūnijā — augustā bija jāizpilda arī bataljona komandiera amats. 1917. gada februārī K. Olekšu iecēla par pulka mācību komandas priekšnieku, bet martā — paaugstināja par štābkapteini un jūnijā — par kapteini.

Daugavpils kājnieku pulkā viesojas armijas virsmācītājs Pēteris Apkalns. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. 1. rindā otrais no kreisās puses — pulka komandieris pulkvedis K. Olekšs.
Daugavpils kājnieku pulkā viesojas armijas virsmācītājs Pēteris Apkalns. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. 1. rindā otrais no kreisās puses — pulka komandieris pulkvedis K. Olekšs.

Par kaujās parādīto varonību K. Olekšs saņem Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu «Par drošsirdību» un Svētā Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem (abi — 1915. gada janvārī), Svētās Annas II (1915. gada aprīlī), Svētā Staņislava II (1915. gada jūlijā), Svētās Annas II šķiras ordeni (1915. gada oktobrī). Visi apbalvojumi bija piešķirti par kaujas nopelniem, ko apliecina tiem pievienotie šķēpi un lente. 1917. gada februārī viņš saņēma vienu no Krievijas armijas augstākajiem kaujas apbalvojumiem, ko piešķīra tikai pēc ļoti rūpīgas varoņdarba pierādīšanas — Jura zobenu (par to, ka «1916. g. 8. marta kaujā pie Zanaročas sādžas, komandējot rotu zem pretinieka krusteniskas uguns, pa atklātu lauku izveda rotu līdz dzeloņdrāšu aizžogojumiem, ar personisku piemēru aizrāva to aiz sevis, durkļu uzbrukumā ieņemot pretinieka ierakumu, turklāt ieguva ložmetēju un saņēma gūstā 50 zemāko pakāpju karavīrus»). Galu galā 1917. gada augustā kapteinis Olekšs saņēma augsto Svētā Vladimira IV šķiras ordeni ar šķēpiem un lenti. Simboliski, ka no zemnieku kārtas nākušais virsnieks bija saņēmis divus tādus apbalvojumus, kuri līdz 1917. gada Februāra revolūcijai deva tiesības piederībai muižniecības kārtai. Tiesa, šoreiz tam vairs nebija nozīmes, Krievijā cars bija gāzts, valdīja haoss, kas izpaudās arī kā pakāpenisks disciplīnas zudums armijā. Jūlijā gan Krievijas pagaidu valdība un armijas pavēlniecība mēģināja organizēt vēl vienu izmisīgu uzbrukumu, taču tas beidzās nesekmīgi un ar smagiem zaudējumiem. K. Olekšs par 11. jūlija kaujām pie Tarnopoles tika izvirzīts vēl vienam augstam apbalvojumam, kurš arī atspoguļoja politiskās situācijas maiņu — virsnieka Svētā Jura IV šķiras krustam (tam bija jāpauž armijas demokratizēšanās un virsnieku tuvināšanās vienkāršajiem karavīriem, jo pirms tam karavīri saņēma Jura krustus, bet virsnieki — ordeņus un zobenus). Savukārt 2. septembrī viņš tika izvirzīts paaugstināšanai apakš­pulk­veža dienesta pakāpē. Pēc septembrī gūtā granātas šķembas ievainojuma viņš kā bataljona komandieris tika aizkomandēts uz aizmuguri — 26. kājnieku rezerves pulku. Tomēr nepaspēja saņemt ne apbalvojumu, ne paaugstinājumu, jo rudenī notika boļševiku apvērsums, — strauji izzuda disciplīnas atliekas armijā un sabruka pati armija. 19. decembrī, jau pēc pulka izformēšanas, K. Olekšs slimības dēļ tika komandēts uz kara hospitāli Petrogradā, bet 1918. gada 8. martā ar Voroņežas Strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu padomes lēmumu atvaļināts no armijas. 12. martā Petrogradā hospitāļa ārstu komisija atzina, ka viņš zaudējis 40% no darba spējām, tāpēc ir karadienestam nederīgs. Virsnieks atgriezās vācu kara-spēka okupētajā Latvijā un dzīvoja tēva mājās Domopoles pagastā.

Zviedrijas armijas virsnieku viesošanās 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. Ceturtais no labās — K. Olekšs.
Zviedrijas armijas virsnieku viesošanās 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. Ceturtais no labās — K. Olekšs.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība un darbu uzsāka Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā, taču minētais notika ārkārtīgi sarežģītā situācijā — faktiski vācu okupācijas apstākļos, pagaidām tikai ar ierobežotu tautas atbalstu inteliģencei. Drīz pēc tam Padomju Krievijas valdība anulēja Brestas miera līgumu ar Vāciju un sāka savas armijas virzību uz rietumiem. Apstākļos, kad Latvijā ienāca Sarkanā armija un arī tās sastāvā esošās latviešu strēlnieku vienības, bet Pagaidu valdība bija spiesta sadarboties gan ar vācu okupācijas varu, gan vietējiem vācbaltiešiem (viņiem īsā laikā, jau sākot no 11. novembra, bija izdevies no brīvprātīgajiem izveidot samērā spēcīgas karaspēka vienības), tautas atbalsts tai bija vājš un izdevās saformēt tikai vairākas karavīru rotas Rīgā, Cēsīs, Tukumā u. c. Rīgā situāciju gandrīz pilnībā turpināja kontrolēt vācu okupācijas varas iestādes, turklāt revolucionārs noskaņojums bija skaidri manāms arī Vācijas karaspēka vienībās, kuru karavīri vienkārši vēlējās beigt karot un atgriezties mājās.

Vācu karaspēks bez cīņas atkāpās no Latgales un Vidzemes un kopā ar to Rīgas virzienā devās daudzi, kuri nevēlējās palikt boļševiku kontrolētā teritorijā. Uz Rīgu devās arī K. Olekšs, un 10. decembrī viņš iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajās vienībās, bet 15. decembrī saņēma rīkojumu formēt Virsnieku rotu. Tomēr 1919. gada 2.—3. janvārī, valdībai un tai uzticību saglabājušajām, stipri sarukušajām karavīru vienībām atkāpjoties uz Kurzemi, K. Olekšs bija starp tiem, kuri palika Rīgā (vismaz oficiāli — slimības dēļ, ko nevar pilnībā izslēgt). 1919. gada martā, sākoties masveida mobilizācijai Padomju Latvijas armijā, tajā tika iesaukts arī K. Olekšs, turklāt iedalīts 2. padomju latviešu strēlnieku pulka štāba kancelejā par rakst­vedi. Sākoties armijas sabrukumam, viņš 18. maijā Valmierā dezertēja un atgriezās Rīgā, no kuras vācu spēki 22. maijā bija padzinuši boļševikus, bet 8. jūnijā pieteicās Rīgā esošajā Kara ministrijā (acīmredzot Andrieva Niedras valdības) un tika komandēts uz Liepāju tur formējamo spēku rīcībā.

Ģenerālis A. Krustiņš Latvijas armijas manevru laikā kopā ar 8. Daugavpils kājnieku pulka virsniekiem.  20. gs. 30. gadu pirmā puse. Piektais no kreisās — pulkvedis K. Olekšs.
Ģenerālis A. Krustiņš Latvijas armijas manevru laikā kopā ar 8. Daugavpils kājnieku pulka virsniekiem. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. Piektais no kreisās — pulkvedis K. Olekšs.

Sekoja kaujas pie Cēsīm, kurās igauņu un latviešu spēki pilnībā sakāva vāciešus, tādējādi dodot iespēju jūnija beigās K. Ulmaņa valdībai nokāpt no tvaikoņa «Saratov» klāja un atgriezties vāciešu atstātajā Liepājas pilsētā. K. Olekšs nekavējoties stājās tās rīcībā un 1. jūlijā tika iecelts par Liepājas rajona Latviešu karaspēka štāba priekšnieku, septembrī amats tika pārdēvēts par Lejaskurzemes kara apgabala štāba priekšnieku. Tieši kapteinis Olekšs lielā mērā vadīja Latvijas armijas daļu organizēšanos Liepājā, liekot pamatu topošajai Zemgales divīzijai. Tieši šīm karaspēka daļām Liepājā bija jāizcīna nopietnas un upuriem bagātas kaujas ar uzbrūkošajām Bermonta armijas vācu daļām,
14. novembrī tās galīgi padzenot no pilsētas. Vēlāk K. Olekšam tika piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis par to, ka viņš 1919. gada 14. novembrī, kad «sākās izšķirošais uzbrukums pilsētai un mūsējie atkāpās no fortiem, nokārtoja stāvokli un ar precīzām un pamatotām pavēlēm pārgrupēja karaspēku, virzīja to pret vāciešiem un satrieca to labo spārnu, tā sekmēdams galīgu uzvaru un bermontiešu padzīšanu no visas Lejaskurzemes».

Pats K. Olekšs 1939. gada nogalē Liepājas kauju nozīmi novērtēja sekojoši:

«Liepājas aizstāvēšana jāuzskata kā atsevišķa operācija, kuras izvešanā bija jārīkojas pilnīgi patstāvīgi. Kā zināms, šinī laikā ienaidnieks gan bija padzīts no Pārdaugavas, tomēr tas vēl neļāva mūsu armijas vadībai uzturēt sakarus ar Liepāju pa zemes ceļu. Virspavēlnieka pavēles varēja saņemt tikai pa radio, kurš arī bojājās. Sakari pa jūru bija ļoti gausi. Pastāvīgo sakaru nodrošināšana ar virspavēlnieku Liepājas aizstāvēšanas vadībai bija no ļoti liela svara, jo tās aizmugure bija tikai jūra. Neveiksmju gadījumā varēja viss iet zudumā. Tas nenotika, mēs sakāvām ienaidnieku, un tagad varam jautāt un atbildēt — ko deva Liepājas aizstāvēšanas uzvara? Par to lemj ienaidnieka vadība pēc Pārdaugavas ieņemšanas: «Pagaidām noturēt Rīgas fronti, nodrošināt satiksmi un ieņemt pietiekoši stipri savu aizmuguri Kurzemi.» Lai pietiekoši stipri ieņemtu savu aizmuguri, ienaidniekam bija ļoti vajadzīga Liepāja, jo, izmantojot tās tuvumā esošos ezerus un bijušo fortu līniju, pilsētu varēja labi aizstāvēt, tāpēc tā bija izdevīgs novietošanās punkts, kur palikšana bija droša. Ar Liepājas ieņemšanu ienaidnieks ne tikai nodrošinātu savu aizmuguri, bet tiktu iznīcināts tur atrodošais mūsu karaspēks. Ja ienaidnieks Liepāju būtu ieņēmis, padzīt viņu no turienes nebūtu viegli, tas prasītu daudz laika un saistītu ievērojamus mūsu spēkus. Turpretim apstākļi bija tādi, ka bija jāsteidzas ar Latgales atbrīvošanu. To prasīja tas apstāklis, ka mūsu austrumu frontes kaujas darbība viņa citās frontēs varēja uzlaboties. Tas viņam dotu iespēju pievest pastiprinājumus pret mums. Patiesībā tā arī notika un sevišķi Latgales frontes kreisajā spārnā, pret kuru pretinieks pieveda pastiprinājumus no Igaunijas frontes. Šinī mūsu frontes daļā mēs sasniedzām sprausto mērķi tikai ar niknām cīņām. Grūti paredzēt, kā būtu izveidojusies mūsu kaujas darbība austrumu frontē un kas vispāri būtu noticis ar šo fronti, ja Liepāju būtu ieņēmis ienaidnieks. Skaidrs tikai viens, ka atstāt ienaidnieku Liepājā un visus spēkus pārsviest uz Latgali nebūtu bijis iespējams. Ja daļa mūsu spēku paliktu pie Liepājas vai mums būtu ienaidnieks jāpadzen no pilsētas, tad jau būtu palaists izdevīgākais moments drīzumā atbrīvot Latgali. Kā un kad varētu notikt Latgales atbrīvošana, tanī gadījumā, ja Liepāja būtu kritusi ienaidnieka rokās, grūti pareģot. Bet nenoliedzami ir tas, ka Latgales atbrīvošana novilcinātos un tā prasītu lielākus upurus. Kā redzams no šīm rindiņām, kuras dibinās uz Latgales atbrīvošanas norisi, 14. novembra uzvara pie Liepājas nav tikai Lejaskurzemes atbrīvošana, bet tā paātrināja arī Latgales atbrīvošanu, ja pat šī uzvara nebija galvenā mūsu austrumu frontes panākumu noteicēja pie Latgales atbrīvošanas, jo tā deva iespēju visus spēkus vērst pret pretinieku austrumu frontē pēdējā un mums visizdevīgākā brīdī. Tāda pēc būtības ir nozīme Liepājas aizstāvēšanās izšķirošai kaujai 14. novembrī — mūsu uzvarai. Vieglas smiltis Jums, varoņi, kas devāt mums brīvību! Mīļš sveiciens Jums, Lejaskurzemes kauju dalībnieki, kas vēl esat šeit!»

1919. gada decembrī K. Olekšs tika par kaujas nopelniem paaugstināts pulkveža-leitnanta pakāpē, bet 1920. gada janvārī iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku. Divīzijas apgādē un apmācībā piedalījās Francijas armijas virsnieki, ar kuriem štābam bija jāsadarbojas. Aprīlī divīzija tika pārvietota uz Latgales fronti un līdz miera noslēgšanai ieņēma pozīcijas tās labajā sektorā.

Armijai pakāpeniski pārejot uz miera laika štatiem, K. Olekšs 1921. gada janvārī tika iecelts par Robežsargu divīzijas sastāvā iekļautā 1. Latvijas strēlnieku pulka komandieri, bet tā paša gada augustā — par Latgales divīzijas štāba priekšnieku. 1924.—1926. gadā viņš mācījās un sekmīgi beidza Virsnieku akadēmiskos kursus (starplaikā — 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi), no 1929. gada bija 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris, no 1935. gada maija — Vidzemes divīzijas komandiera palīgs (līdz ar iecelšanu paaugstināts par ģenerāli), bet 1936. gada maijā
veselības stāvokļa dēļ tika atvaļināts no armijas. Dienesta laikā bija apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu III un IV šķiras ordeņiem, kā arī Aizsargu Nopelnu krustu. Bija studentu korporācijas «Lacuania» goda filistrs.

Pēc atvaļināšanas Olekšs strādāja par akciju sabiedrības «Ogle» valdes locekli, turpinot vadīt arī sev piederošās Grumužu ūdensdzirnavas Maltas pagastā. Pēc valsts okupācijas, no 1941. gada februāra strādāja par prečzini uzņēmumā «Turība», sākoties vācu okupācijai, 1941. gada augustā—novembrī bija Rēzeknes patērētāju biedrības tehniskais vadītājs, pēc tam saimniekoja savās ūdensdzirnavās. Pēc Otrā pasaules kara klusi dzīvoja Rīgā,
Piebalgas ielā, strādājis ielu komitejā. Miris 1970. gada 2. februārī, apbedīts Rīgā, Sarkandaugavas kapos.

Ģenerālis Kazimirs Olekšs bija ievērojams karavīrs, kurš par tādu bija kļuvis, neraugoties uz grūtībām, turklāt pierādīja savas karavīra dotības gan Krievijas, gan Latvijas armijas rindās, gan kara, gan miera dienesta laikā. Neapšaubāms Latvijas patriots, viens no retajiem ģenerāļiem, kuram izdevās izvairīties no represijām un nomirt dzimtenē. Šodien mums jāatceras Kazimirs Olekšs gan kā viens no Latvijas ģenerāļiem — Latgales dēliem, gan viņa paveiktais Neatkarības kara laikā, pirmām kārtām kaujās pie Liepājas.