Gaismas vienojošais spēks

Lāčplēša dienas pievakarē sveču liesmu tērcītes Brāļu kapos saveda kopā visas paaudzes. Pie Latvju Mātes tēla un kapu kopiņām sagūla ziedi abos pasaules karos kritušo karavīru piemiņai. Jau tālajos 20. gadsimta septiņdesmitajos gados tautas sirdsapziņas dzejnieks Ojārs Vācietis šai svētajai piemiņas vietai veltīja vārdus: «Mana baltā un mierīgā Māt, / Drīz jau leduspuķes vien ziedēs te, / Es tās ņemšu un nesīšu tev / Arī tad, ja pa ceļam tās izkusīs.»

robezsardze

Balts mārtiņrožu klēpis pie Brīvības pieminekļa akmenī kaltās ierindas un svecīšu tūkstoši Daugavmalā — tautas pateicība saviem karavīriem. Skolotāji ar saviem skolniekiem ne tikai no Rīgas, vectēvs ar mazdēlu pie rokas, jauna ģimene ar četriem bērniņiem, mazākais vēl ratiņos, priecīgi māj karavīru orķestrim, kas noslēdz tradicionālo parādi pie Brīvības pieminekļa. Ar lepnumu cilvēki vēroja svinīgo godasardzes maiņu un vienojās tautas lūgsnā «Dievs, svētī Latviju!». Brīžiem Lāčplēša dienas norises vietās uz mirkli iestājās klusums, «tāds klusums, kuram pāri stāvēt / vien sena tautas dziesma drīkst» (O. Vācietis). Un Dobeles zemessargu vīru ansamblis dzied par bāleliņu un div’ dūjiņām, par Latvijas baltajiem bērziem un latviešu valodu, kurai mūžam būt. Dziesma izskan kā zvērests, kā apliecinājums pārliecībai, ka mēs būsim, ka turpināsimies savos bērnos un mazbērnos, kuri tobrīd liek sveci un baltu puķi savu senču piemiņai. Un es noticu, ka tā būs. Noticu, jo to esmu jutusi ik pavasari, esot kopā ar desmit Ziemeļ-  vidzemes skolotājiem un skolēniem, Cēsu Skolnieku rotas karoga tradīciju kopējiem. Šoruden izlasīju arī mazpulcēnu darbus par Latvijas karavīriem laikmetu griežos, kā arī apskatīju skolēnu zīmējumus — veltījumu mūsu robežsargiem viņu 95. gadskārtas svētkos. No sirds priecājos, kad klausījos, cik kaismīgi un pārliecinoši par Ojāru Vācieti stāstīja 9. klases skolnieks Maikls Stubailovs no Strautiņu pamatskolas. Viņš vēlas līdzināties savam dižajam novadniekam un arī raksta dzejoļus.

Piedaloties Valsts robežsardzes 95. gadadienas sarīkojumā Latvijas Kara muzejā, vēroju bērnus no visas Latvijas, to, ar kādu interesi viņi klausījās robežsargu stāstījumā par savu ikdienas darbu, iepazinās ar ekipējumu un robežsargu palīgiem — gudrajiem dienesta suņiem. Muzejā skanēja priecīgas bērnu balsis, un direktore Aija Fleija ar lepnumu atzina, ka robežsargi pirmie ievadīja Lāčplēša dienai veltīto plašo programmu, ko veidojis muzeja kolektīvs ar saviem aktīvistiem.

6. novembrī jaunos patriotus no visas Latvijas sagaidīja Balvu novads. Sava novada vēsture un cilvēku likteņstāsti atspoguļojās bērnu veidotajās prezentācijās. Īpaši uzteicams ir Tirzas pamatskolas skolotājas Noras Kalvītes un viņas vadīto mazpulcēnu veikums par triju vidzemnieku dzimtu karavīriem. Lielu darbu, izzinot sava pagasta vēsturi 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados veica skolotājas māte, strēlnieka Rūdolfa Ceriņa meita, ilggadējā Tirzas skolas direktore Dzintra Ceriņa. Jaunu pavērsienu, pētot karavīru gaitas laikmetu griežos, atradusi Annenieku pagasta mazpulcēnu vadītāja skolotāja Inta Balčūna. Bērni iepazinuši 15 pagasta vīriešu gaitas padomju armijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos. Pierakstītas atmiņas, iegūti fotomateriāli. Izrādās, bijušais mazpulcēns Jānis Balčūns dien NBS un vēlas mācīties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Lasot visnotaļ interesantos darbus no visas Latvijas, piekrītu skolotājai I. Balčūnai: «Bet mūsu Latvija mūžības grāmatā savu vēsturi raksta.»

Edīte Sondoviča