Esam tik profesionāli, lai uzņemtos atbildību vadīt citus

Džoanna Eglīte

Foto — vsrž. Gatis Indrēvics.

Šī nav viena no standarta rotācijām Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos un ierastajām amatu maiņām.  Sešus mēnešus no 29. jūnija Latvijas Jūras spēku flotiles kuģis «Virsaitis» pildīs NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba kuģa uzdevumus Baltijas un Ziemeļu jūrā. Šīs grupas kuģus komandēs Latvijas Jūras spēku virsnieks — komandleitnants Gvido Ļaudups. Vadības pārņemšana uz pusgadu ir mūsu valstij jauna misija un ceļ ne vien Latvijas Jūras spēku flotiles, bet visu bruņoto spēku profesionalitātes un spēju līmeni. Līdz šim (kopš 2007. gada) Latvija Baltijas un Ziemeļjūras pretmīnu kuģu grupā dažādos ciklos piedalījusies ar «Imantas» klases pretmīnu kuģiem, bet ne reizi vēl nav uzņēmusies starptautiskās kuģu grupas vadību.

— NATO dalībvalstu ūdeņus sargā četras jūras dežūrgrupas. Standing NATO Maritime group 1 (SNMG1) un 2 (SNMG2) un Standing NATO Mine countermesures group 1 (SNMCMG1) un 2 (SNMCMG2). NATO jūras valstis uztur šo četru grupu pastāvīgu darbību, uz pusgadu vai gadu nodrošinot savu karakuģu klātbūtni kādā no grupām vai uzņemoties grupas vadību. Pirms trim gadiem Lietuva vadīja NATO 1. pastāvīgo jūras pretmīnu grupu. Savukārt no Igaunijas nupat pārņēmām šīs grupas vadību.

— Kas nosaka šādas starptautiskas jūras misijas ilgumu uz pusgadu vai gadu? Tas saistīts ar valsts materiālo ieguldījumu vai vēl ko citu?
— Latvijas flote uz misijas laiku zaudē vairāk nekā 50 cilvēku. «Virsaitis» šo pusgadu ies ar NATO, nevis Latvijas karogu. Lai arī šī ir elitāra un ļoti vērtīga pieredze, tomēr mēs objektīvi apzināmies arī savas iespējas. Tādēļ piekritām uzņemties vadību uz sešiem mēnešiem.

— Kas ir noteicošais, lai sasniegtu gatavību uzņemties NATO pretmīnu kuģu dežūrgrupas komandvadību?
— Galvenais kritērijs — jāspēj uzturēt noteiktu kuģa kaujas gatavību visa pusgada laikā. Ir doktrīna, kas nosaka prasības NATO grupas štāba kuģim. «Virsaiti» misijai gatavojām aptuveni divus gadus. Kuģim remontējām dzinējus. Ilgā iepirkuma procedūrā iegādājāmies atbilstošas sakaru iekārtas.

Gatavojoties uzņemties SNMCMG1 štāba kuģa pienākumus, gan kuģim, gan komandai bija jānokārto sava veida eksāmens — De Mine countermeasure vessels Operational Sea Training (MOST), kura ietvaros «Virsaiti» un tā komandu beļģu eks­perti pārbaudīja gan krastā, gan jūrā, cīņā ar uguni un ūdeni, virsūdens kara darbībā un komandas spējā saskaņoti rīkoties. Pēc tam piedalījāmies vienā no starptautiskām mācībām ar gandrīz pilnībā nokomplektētu SNMCMG1 kuģa komandu.

Arī SNMCMG1 grupas štāba komandai ir izvirzītas noteiktas profesionālas prasības gan par karavīru pieredzi noteiktos amatos, gan par pretmīnu darbības izglītību un valodu prasmi.

Bet tas viss nebūtu iespējams ne bez Latvijas Jūras spēku flotiles, ne NBS vadības atbalsta. Esmu ļoti pateicīgs par šo uzticības apliecinājumu Jūras spēku flotiles karavīriem un virsniekiem, kuri turpmāko pusgadu pildīs SNMCMG1 štāba kuģa pienākumus.

— Kādi būs jūsu uzdevumi, stājoties SNMCMG1 jūras pretmīnu grupas komandiera amatā?
— Kopā ar 11 štāba virsniekiem (deviņiem Latvijas, vienu — Dānijas un vienu no Lietuvas) mans uzdevums ir organizēt, vadīt un plānot grupas kuģu vienotu un saskaņotu darbību. Koordinēšu ostu vizītes, pašus kuģus un uzdevumus mācību vai pretmīnu operāciju laikā. Iesākumā manis vadītajā SNMCMG1 būs trīs, vēlāk — septiņi kuģi.

Simboliski mūsu misija ir nodrošināt NATO karoga klātbūtni Baltijas un Ziemeļu jūras reģionā. Šī klātbūtne ietver divas lietas. Viena — reprezentatīva — grupas kuģiem plānotas daudzas ostu vizītes, gan Baltijas jūras reģiona NATO, gan sadarbības valstīs, tā veicinot savstarpēju saikņu stiprināšanu.

Otrs mūsu darbības veids ir mazāk ceremoniāls, vairāk praktisks — SNMCMG1 grupa piedalās Ziemeļeiropas reģiona valstu organizētajās jūras mācībās un pretmīnu operācijās.

— Kas šobrīd SNMCMG1 komandiera darbā šķiet lielākais izaicinājums?
— Atbildības līmenis. Es vadu grupu, kuras sastāvā ir dažādu valstu kuģi. Katrai komandai ir sava pieredze, mentalitāte, zināšanas, paražas. Mans pirmais uzdevums ir radīt komandas garu, vienotības izjūtu un mūsu atšķirības izmantot kā mācību platformu, kur kopā varam izvērtēt, kas ir vērtīgākais katra pieredzē, kas strādā vislabāk un kā mūsu katra un kopējo profesionalitātes līmeni pilnveidot.

— Vai tas, ka vadām SNMCMG1 grupu, nes zināmu vēstījumu par Latviju starptautiskā apritē?
— Jā — nepārprotami! Profesionālā ziņā šis ir solis uz priekšu. Mēs esam ne tikai labi izpildītāji, bet varam arī paši uzņemties atbildību vadīt. Tas ir panākts ar milzīgu kopēju darbu. Vēl pirms piecpa­dsmit gadiem daudzi Latviju un mūsu jūrniekus uztvēra kā cilvēkus no «banānu» valsts, bet pēdējos desmit gadus Jūras spēkos esam tik ļoti apņēmušies sevi pierādīt un attīstīt kopējo līmeni, ka nekautrējoties varam konkurēt ar citu valstu kolēģiem. Vairs nav tā, ka ar apbrīnu runājam par pretmīnu darbības elites valstu beļģu vai holandiešu prasmēm. Mūsu jūrnieki mācās pretmīnu darbību Beļģijā, vienā no NATO izcilības centriem (Minewarfare School Eugermin). Daudz strādājam, lai teorētiskās zināšanas pilnveidotu praksē. Mēs esam vienā līmenī ar izcilākajām valstīm jūras pretmīnu darbības jomā. Un to atzīst un novērtē starptautiskie kolēģi.

— Kāda ir perspektīva un izaugsmes iespējas virsniekam Latvijas Jūras spēku flotilē?
— Manuprāt, virsnieka ceļam jāsākas no zemākajiem amatiem uz kuģa. Ir jāizjūt šī darba garoza. Skarbums, sadzīve, kuģošana — sākot ar sliktiem laika apstākļiem, ilgstošu prombūtni no mājām un noslēgtu vidi. Un tad var pakāpeniski kāpt pa karjeras kāpnēm, mainot arī vienības, lai redzesloks veidotos plašāks. Mans viedoklis — pirms kļūt par kuģa komandieri, virsniekam ir jādien arī štābā, lai viņš pilnīgāk izprastu uzdevumus. Lai būtu skaidrs, ka bieži vien tas, kas jāpaveic viņa komandai, ir tikai neliela daļiņa no lielā uzdevuma. Ja redz tikai sīko daļiņu, var rasties neizpratne, tādēļ ir tik būtiski spēt saskatīt lielāku kopainu. Laba virsnieka pazīme ir prasme un vēlme pastāvīgi paplašināt savu redzesloku.

Ja salīdzina ar citu valstu jūras spēkiem, protams, mūsu iespējas ir ļoti ierobežotas. No otras puses, Latvijas Jūras spēki jau vēsturiski izvēlējās savu ceļu — maksimāli attīstīt vienu jomu — pretmīnu aizsardzību. Šajā ziņā mēs latiņu pastāvīgi ceļam un esam līderu pozīcijās.

— Kādēļ pretmīnu aizsardzība ir gudra izvēle?
— Jūra ir viens no būtiskākajiem ceļiem gan miera, gan kara apstākļos. Latvijai ir vairāk nekā 500 km jūras robeža. Jūras ceļu mīnēšana ir karadarbības veids, kas padara kuģošanu neiespējamu. Ja nomīnētu Baltijas jūru, bet mums nebūtu ne prasmju, ne zināšanu, kā to atmīnēt, neviens cits mūsu vietā to nedarītu. Jūras ceļš būtu slēgts, un mēs nevarētu gaidīt sabiedroto palīdzību no jūras puses.

— Cik daudz no savas dzīves pats esat pavadījis jūrā?
— Kas to var saskaitīt?! Šķiet, ilgākais laiks, ko vienlaidus esmu pavadījis jūrā, ir astoņi mēneši — 11 mēnešu mācību ietvaros Francijā. Beidzot Nacionālo aizsardzības akadēmiju, devos dienēt uz Latvijas Jūras spēkiem. Pārcēlos uz dzīvi Liepājā, un kopš 2001. gada esmu cieši saistīts ar jūru. Pirmais kuģis, uz kura dienēju, bija toreiz vienīgais Latvijas pretmīnu kuģis «Namejs», kuru komandēja Juris Roze. Viņš bija labs paraugs, kā virsniekam domāt un rīkoties. Vēlāk esmu dienējis gan uz krasta apsardzes kuģa «Komēta», gan uz mīnukuģa «Imanta». Pēdējos gadus biju štāba kuģa «Virsaitis» komandieris. Esmu dienējis arī Jūras spēku štābā un BALTRON projektā. Kopumā vairākus gadus esmu papildinājis savu izglītību Francijas, Beļģijas, ASV un Dānijas militārajās mācību iestādēs.

— Kā cilvēki mainās, ilgstoši kuģojot noslēgtā vidē?
— Cilvēka dabā ir pie visa pierast — arī pie ierobežojumiem. Ja kuģis ir prom no mājām sešus mēnešus, tad reizi nedēļā vai reizi divās tas piestāj uz dažām dienām krastā. Tad cilvēki cenšas gan pasportot, jo uz kuģa tas ir sarežģīti, gan satikt citus cilvēkus, gan kaut ko apskatīt. Agrāk es atzīmēju visas ostas, kur pietauvojāmies, bet pēc zināma laika šī skaitīšana zaudē jēgu. Tā ir ilūzija, ka kuģojot jūrnieks redz pasauli. Varu izstāstīt tipisku «romantiskās» krasta dzīves piemēru — jūnijā piedalījāmies starptautiskajās jūras spēku mācībās Baltijas jūrā BALTOPS. Trīs dienas stāvējām ostā Ščecinā, bet tā īsti pat pilsētu nepaspējām apskatīt. Šajās laikā notiek gatavošanās darbi mācībām, jāizstrādā doku­mentācija, jānosūta uzdevumi vienībām. Patiesībā kuģa komanda šīs trīs dienas strādā melnu muti. Uz kuģa visa darbošanās notiek 24/7.

— Vai bez jūras būtu grūti iztikt?
— Man liekas, es varētu strādāt un strādāt. Bet ir ģimene, tēvs, māte. Ar to ir jārēķinās. Un tas arī ir svarīgi. Bet man, piemēram, ļoti patīk vienota darbošanās taktiskās vienības kuģu grupā. Beigās tu tā sastrādājies, ka saproti to otru no pusvārda. Tā ir tāda maza pasaule, atsevišķa dzīve, kas ir uzburta uz laiku. Kad pie tās pierodi, rodas sajūta, ka vispār negribas apstāties.

— Kā tomēr izdodas saglabāt līdzsvaru, lai mājinieki nejustos pamesti?
— Mēs taču dzīvojam pasaulē, kur viens otrs vairāk ir pieejams telefonā un datorā, nevis emocionālā saskarē līdzās. Dažkārt, tieši esot prom jūrā, karavīri ar savu ģimeni komunicē tā, kā tas nenotiek, blakus esot.

Jā, bet jūrā, esot ilgstoši prom no mājām, katram uznāk savi melnie brīži. Tos ir svarīgi iemācīties pārvarēt. Es pats esmu bijis «Virsaiša» komandieris, tādēļ neapskaužu manas SNMCMG1 grupas kuģu komandierus. Mans uzdevums šajā darbā ir vairāk organizatorisks, savukārt viņi ir tieši atbildīgi par katru cilvēku uz sava kuģa. Atbildīgi par katra komandas locekļa dzīvību, psiholoģisko, emocionālo, fizisko un visiem citiem iespējamiem stāvokļiem. Uz kuģa mēs visi esam tik cieši saistīti, ka viena cilvēka grūtības tieši atsaucas uz visiem citiem. Uz kuģa ir pulksteņmehānisma attiecības: ja viens zobratiņš apstājas,  pulkstenis vairs nedarbojas kā nākas.

— Jūs pieminējāt, ka jums ir svarīgi, lai citu valstu kolēģi zina, ka esat no Latvijas un lepojaties ar to, ko Jūras spēku flotiles karavīri gadu gaitā sasnieguši profesionālajā ziņā. Kādēļ tas ir būtiski?
— Mums visiem Latvijā vajadzētu meklēt veidus, kā lepoties ar piederību savai zemei, valstij. Pirms dažiem gadiem jaunieši, kuri paši nav piedzīvojuši Atmodas laiku, pēkšņi sāka nēsāt šalles ar tautiskiem rak­stiem, veidot šāda satura tetovējumus, piekārt Latvijas karogu pie auto spogulīša. Man šķiet, mēs pamazām rāpjamies no zemās pašapziņas bedres ārā.

Zinu, ka, prātojot par savu latviskuma izjūtu, cilvēki meklē, ar ko Latvijas vēsturē lepoties, ar ko identificēties. Attiecībās ar jūru mums patiesi ir sena vēsture. Gadsimtiem ilgi esam gājuši jūrā gan kā zvejnieki, gan karotāji. Latvijas Jūras spēki nav veidojušies tukšā vietā. Mēs jūtam šo senču saikni, ar to lepojamies un esam apņēmības pilni turpināt pilnveidoties un nest Latvijas vārdu pasaulē.

Man šķiet, lepnums par savu valsti un vēlme to ar cieņu paust apkārtējiem ir daļa no karavīra būtības. Ja nav šīs izjūtas, tādam cilvēkam nav vietas Latvijas armijā.

Mums ir jādara savs darbs tik labi, lai citu valstu kolēģi saprastu, ka latvieši, ja kaut ko dara, tad tikai vislabākajā iespējamā līmenī. Un, kad atkal kaut kas tāds ir paveikts, ar aizkustinājumu skatos uz Latvijas karogu. Tad manī ir lepnums.