Es lietām pieeju vienkārši

Līga Lakuča

Foto — Normunds Mežiņš.

Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā šajā vasarā darbu uzsāka parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks. Cilvēks ar lielu pieredzi politikā. Pirms intervijas pārskatot pieejamo informāciju internetā, atrodama arī vietne www.silenieks.lv.
Tur paustais ļauj paskatīties uz viņu ne kā uz politiķi vai valsts iestādē strādājošo, bet kā uz cilvēku. Par to arī šī saruna. 

— Radošs cilvēks un politika. Vai ir iespējama šāda savienība?
— Tieši otrādi, ja nav radošuma, tad politikā vispār ir grūti. Tāds cilvēks ir garlaicīgs gan kolēģiem, gan pats sev. Es cenšos mazāk kritizēt citus, bet vairāk darīt. Tas arī noteica manu izvēli iesaistīties politikā. Atceros astoņdesmito gadu beigas, kad bija mītiņi, tautas sapulces, gājieni. Toreiz kopā ar savu vecomāti un vecvecmāti, kurai toreiz bija aptuveni 90 gadi, gājām no centra uz Mežaparku kājām. Tādā veidā arī es visā iesaistījos. Puča laiki un barikādes… Es ārkārtīgi nožēloju, ka vecāki mani nelaida uz barikādēm, lai kā arī man gribējās. No tēva puses mans vecaistēvs bija leģionārs. Viņa mājas bija Džūkstē, un mēs vasarās ar riteni izbraukājām vietas, kur viņš pats bija piedalījies kaujās. Rādīja un stāstīja, kur kas bija noticis. Tas bija tāds patiess stāsts, ne no grāmatām izlasīts. Stāsts par vērtībām — par brīvu Latviju, neatkarīgu Latviju. Arī 90. gadu beigās izskanēja tas pats, ka pietiek kritizēt un vajag kaut ko darīt. Bet darīt var tikai caur politiku, ja grib politiski kaut ko mainīt.

Tajā laikā es ārkārtīgi daudz klausījos Latvijas radio, tas man skanēja visu laiku fonā, visam sekoju līdzi. Tad arī iestājos Zaļajā partijā, jo tā atbilda maniem kritērijiem. Politiskās partijas es iedalu trīs dažādos tipos, kas nosaka katras partijas nākotni, dzīvotspēju vai mūža ilgumu. Nekad neesmu vīlies šajā iedalījumā. Viens veids ir partijas, kuras rodas kaut kādu īstermiņa darbu dēļ. Tāds termiņš varētu būt aptuveni 10 gadi. Kā tipiskākais piemērs te būtu minams «Latvijas ceļš», kura pamatstāsts bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Kad «Latvijas ceļš» to izdarīja, tad partija arī beidzās. Misija izpildīta. Tad tie paši sanāk kopā un mēģina rast jaunus mērķus, bet ne visiem vairs gribas. Tagad, kad būtu jāizvirza jauni mērķi, viņi vairs nespēj vienoties. Katram ir savs skatījums, un viņu savienība izjūk.

Otrs partiju veids ir tādas partijas, kurām ir izteikts līderis. Un to biedriem patīk līderis kā cilvēks un patīk arī viņa idejas. Slikti ir tas, ka tomēr lielai daļai cilvēku patīk viņš pats, nevis viņa idejas. Viņiem ārkārtīgi patīk līdera harismātiskā personība un pāris viņa citātu, bet visu pārējo viņi neredz un nedzird. Tāds ir bijis Šķēle, tāds ir bijis Repše, tāds ir bijis Zatlers. Kad līderim kaut kas, teiksim tā, notiek, partija mirst. Labākais piemērs te ir Tautas partija, jo pēc Šķēles bija gan Segliņš, gan Kalvītis — vari mainīt, ko gribi, bet tas vairs neinteresē.

Savukārt Zaļā partija ir tas trešais tips — tur ir ilgtermiņa mērķi, kuri pēc būtības nav sasniedzami. Tie varbūt transformējas, kaut kā mainās. Tāds piemērs — ja es paprasītu, ko dara Gvatemalas Tautas partija, nez vai sagaidītu atbildi. Ja jautātu, ko dara Gvatemalas Zaļā partija, atbildi droši vien saņemtu. Bet tur nemaz nav tādas Zaļās partijas! Te ir tas stāsts, patīk kādam vai nepatīk, bet šajā jautājumā tu zini, ar ko rēķināties. Prognozējamība un tāds nepiepildītais mērķis ir šādas mūža laulības. Protams, ideju var degradēt, var sabojāt, var mainīties partijas vadītāji, nu un?! Nomainās viens, otrs, trešais, bet skaidri ir zināms, par ko viņi iestājas. Nemainās ideja. Ja arī kāda zaļā partija beidzas, vietā radīsies cita zaļā partija un ar tiem pašiem mērķiem, kurus mēs jau zinām. Tieši stabilais ilgtermiņa pragmatiskais ceļš bija tas, kas mani saistīja. Un Zaļajā partijā ir visvairāk latvisko vērtību. Ja mēs skatāmies, latviskās tradīcijas, latviskā dzīvesziņa — tā nav tāda nacionālā ideja. Pamatā tās ir dabas vērtības, jo latvieši spēku ir raduši tieši dabā.

— Kas jūsos ir ielicis šo vērtību pamatu, veidojis skatījumu uz dzīvi?
— Nav tāda viena cilvēka, kuru varētu nosaukt. Tie ir pilnīgi visi cilvēki, ar kuriem esmu saskāries. To varētu salīdzināt ar dalību kādā pasākumā. Tu aizbrauc uz kaut kādu neizdevušos konferenci, un beigās secini, ka vienīgais, ko tu esi iemācījies — kā nevajag darīt. Bet… tas taču ir labi! Es tā arī pieeju lietām. Un tāpēc nav sliktu pasākumu, vienīgais, kas atšķir, — vai tu gūsti vairāk vai mazāk atziņu. Tie sliktākie ir viduvējie, ne šis, ne tas. Ne tu vari iemācīties kaut ko labu, ne arī to, kā nevajag darīt, — neko.

— Vai tas ir arī veids, kā jūs skatāties uz cilvēkiem?
— Jā! Nav sliktu cilvēku, bet ir cilvēki, kuri nav atraduši sev piemērotu vietu. Domāju, ka katram cilvēkam ir kāds talants, bet ir tādi, kuri šo talantu nav spējuši atrast. Viens, kas palīdz atrast kaut kādu talantu, ir izglītība, jo tad cilvēks iemācās meklēt. Un otrs — iespēju neatraidīšana. Ja nosēdēsi gadiem vienā kabinetā — nekas jauns nebūs! Visu mūžu kā kamerā. Bet, ja iesi, darīsi, sitīsies, lauzīsies, lidosi, tu, pirmkārt, mēģināsi atrast savas galējās iespēju robežas, to, cik daudz tu vari panest.

Otrkārt, tad arī radīsies iespējas, tad arī uzzināsi, ko tu vari un ko nevari; kas patīk un kas nepatīk; kas sanāk un kas nesanāk. Vissliktākie brīži manā mūžā ir bijuši, kad nav gudru cilvēku līdzās. Tieši ikdienā visvairāk pietrūkst gudru cilvēku. Jo ir tā, ka tu domā, ko es šodien esmu izdarījis vai kas ir bijis labs, tas, kas riktīgi garšoja… nekas… Tā ir visnožēlojamākā diena. Ja ir tā, ka bija interesanta tikšanās, guvu labu pieredzi, tad diena nav nodzīvota velti.

— Visai ekstrēms dzīves skatījums. Parasti cilvēki tā mierīgi mēģina dzīvot savā komforta zonā. Kas jums ir devis spēku saglabāt šādu attieksmi gan politikā, gan vispār dzīvē?
— Jebkuru procesu, ja gudri domā, var izskaidrot ar dabas parādībām. Piemēram, mēs varam šķendēties par vētru, bet principā vētra nolauž vājos un trauslos. Tie stiprie paliek. Ja tu spēj tulkot dabas parādības, tad saproti, kas būs, jo cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Mēs neapzināmies, ka cilvēks ir tikai viena no bioloģiskās daudzveidības sugām. Tā tas ir, bet cilvēks ir izdomājis, ka viņš visus pārējos spēs komandēt. Tas ir vissliktākais.

Turpretī, ja tu jūties kā dabas sastāvdaļa savā domāšanā, tad spēj arī labāk dabu tulkot. Tā ir tā pati cilvēka psiholoģija, kas ir dabiska lieta. Psiholoģija pēc būtības ir atbildes meklējums dabiskos procesos cilvēkā, viņa saskarsmē ar citiem cilvēkiem vai krīzes situācijā. Principā viss ir daba, un to vairākums ikdienā nesaprot. Tāpēc arī sadeg, salūst, jo izvēlas darīt kaut kādas stulbas darbības.

— Šķiet, jūs varētu būt labs psihologs vai mācītājs. Vai nav bijušas šādas domas?
— Nē. Par mācītāju — nē. Drīzāk man patiktu būt par to, kas palīdz cilvēkiem paplašināt redzesloku. Teorētiski skolotājs to arī dara, bet negribētu tādā izpratnē kā skolotājs. Mācītājs — nē. Man vārds «mācītājs» nepatīk. Gan tiešajā nozīmē, gan… vispār.

Manā izpratnē, ja ticību var iemācīt, tad ticībai nav vērtības. Ja mēs iemācām ticību, tas ir dogmatisms, tur nav nekādas jēgas. Bet palīdzēt atrast ceļu, gūt izpratni, paplašināt redzesloku — to gan var. Es drīzāk varētu būt tāds ceļvedis, bet neuzmestos kā vienīgā patiesā ceļa norādītājs.

— Jūs vienmēr esat pozitīvi noskaņots. Vai ir kaut kas tāds, kas jūs arī
sadusmo?
— Stulbeņi, tas ir vistrakākais. Taču īstenībā es dusmojos uz sevi — kāpēc ar viņiem esmu kopā?! Cits nekas.

— Vai tieši politiskā vai arī visas dzīves pieredze ir veidojusi jūsu neordināro skatījumu? Ir cilvēki, kas dzīvo rutīnā, jūs ejat citu ceļu. Cilvēkiem jums līdzās varētu būt arī grūti.
— Ja viņi negrib man nākt līdzi, es aizeju viens! Eju tālāk, viņi paliek. Tas mani neuztrauc. Pārsvarā ir interesanti ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu audz. Stagnējošie principā dzīvo kopā ar vēsturi, ar garīgiem aizgājējiem.

— Tomēr cilvēki bieži gremdējas pagātnē.
— Ja stāvēsi un skatīsies atpakaļ, nekas nenotiks, bet, ja iesi un skatīsies atpakaļ, ieskriesi stabā. Tāpēc skatīšanās pagātnē, manā izpratnē, ir viens no lielākajiem Latvijas tautas lāstiem. Es nesaku, ka pagātni vajag aizmirst, — to vajag ņemt kā pieredzi, nevis uz tās balstīt nākotni. Ja uz pagātni balsta nākotni, tad principā turpina būvēt pagātni.

Esmu mēģinājis uz lietām paskatīties dažādi. Praktiskajā ikdienā es mēģinu jebkuru jautājumu vērtēt no tāda redzējuma, kā tas izskatīsies Ministru kabinetā. Tā vienkārši, jo būtībā tur sēž nozaru vadītāji. Mēģinu iedomāties, kā viens un tas pats jautājums izskatīsies no izglītības viedokļa, kā no sporta viedokļa, kā no reģionālās attīstības un kultūras viedokļa. Taču, ja tu dzen tikai savu jautājumu cauri, tas nozīmē, ka interese ir vienīgi tev. Kas valstij no tā? Un tieši tā arī pietrūkst mūsu valstij politikā, lemšanā un domāšanā, ka katrs iet pa savu vagu un neredz, kas notiek blakus vagā. Un ārkārtīgi reti ir tādi cilvēki, kuri redz, kas notiek šajā tīrumā kopumā. Arī tie, kuri redz, kas notiek tīrumā, ne vienmēr saprot, kas notiek nozarē kopumā. Vislielākais eksperts kaut kādā šaurā jautājumā visbiežāk ir analfabēts nozarē kopumā. Jo viņš redz tikai savu vagu, bet vispār neredz, kas notiek, tā ilustratīvi sakot, ar kartupeļu tirgu pasaulē. Viņš redz savu vagu — tā ir izcila, bet vai tie kartupeļi kādam ir vajadzīgi? Es savukārt cenšos paskatīties no visām pusēm, un tad ieguvēji ir visi. Ja Ministru kabinetā jāgūst atbalsts, tad vajag, lai visi ministri balsotu par. Tāpēc ir jāpadomā, kāds viņiem būs labums no tava jautājuma. Nekas nenotiek, ja katrs dzen savu lietu, un tāpēc mums ir desmitiem identisku pro­blēmu, katrā nozarē sava. Dažādā pieredze, ko esmu guvis, skatījums no dažādām pusēm — tas arī palīdz pieņemt ātrus lēmumus. Tu dari to gandrīz instinktīvi, pašsaprotami.

— Kas palīdzēja pieņemt lēmumu nākt uz Aizsardzības ministriju?
— Parlamentārā sekretāra pamatfunkcija, kas ir noteikta likumā, ir ministrijas interešu pārstāvēšana Saeimā. Saeimu veido deputāti, un ministrijas intereses ir jāizstāsta viņiem un jāpārliecina viņi. Savukārt ir tā, ka es nezinu nevienu Saeimas deputātu, ar kuru man būtu sliktas attiecības. Ar dažiem man varbūt to nav, jo mums dzīvē ceļi nav krustojušies.

— Kā tas iespējams, esot politikā?
— Es ļoti vienkārši pieeju lietām. Manā izpratnē, es tās nesarežģīju. Cilvēki mēdz atrast kaut ko tur, kur patiesībā nekā nav. Un tad viņi paši mokās.

Taču ir arī sliktā puse — attieksme nedrīkst robežoties ar slinkumu un vienaldzību.

Vēl ir stāsts par cenšanos nebaidīties, arī tāpēc es piekritu. Bailes ir informācijas trūkums, jo cilvēks baidās no tā, ko nezina. Ja tu iegūsti informāciju, tev vairs nav no kā baidīties. Neziņa ir pats sliktākais, un tajā brīdī, kad neziņa sāk valdīt pār tevi, sākas panika.

— Kas jūs Aizsardzības ministrijā pārsteidza?
— Pārsteidza — kas šos 27 gadus tā reāli ir darīts!? Radās iespaids, ka viss sācis notikt pēdējos trīs četros gados. Var redzēt, ka tad kaut kas svaigs un jauns sācis notikt. Pārsteidza, ka daudzviet ir diezgan nolaists… Ir tāda nožēla, kur palika tā visa nauda. Vēl tāda lieta, te uz daudziem jautājumiem skatās vienpusēji.

— Kurām jomām esat gatavs pievērsties?
Neizdalīšu kādu atsevišķi, jo lietas nevar skatīt atrauti — viss ir cieši saistīts. Taču pamatā vēlos ieviest ilgtspējīgu attīstību visās aizsardzības nozares jomās. Primāri ir maksimāli jāiesaista vietējie ražotāji, jāizmanto vietējie dabas resursi gan enerģētikā, gan būvniecībā, gan ēdināšanā, gan transportā, gan tehnikas uzturēšanā un remontā, gan visur citur. Ar nozares palīdzību jāceļ tautas apziņa attiecībā uz veselīgu dzīvesveidu — veselīga pārvietošanās, veselīga vietējā pārtika, jo, ja 37 procentiem jauniesaucamo ir neatbil­stošs ­veselības stāvoklis, tad jājautā, kāds ir valstī vidējais, jo uz dienestu nāk tie, kuri uzskata, ka ir veseli. Ja esam slima nācija, tad nav, kas aizsargā dzimteni. Veselīgs dzīvesveids nodrošina veselīgu domāšanu. Un tikai tad, kad ir veselīga domāšana, var būt ilgtspējīgi un stabili lēmumi.

— Vienības jau esat apmeklējis?
— Cenšos braukt. Mani neinteresē ķeksīša vizītes, gribu iedziļināties un saprast. Mans uzstādījums nav meklēt kaut kur vainīgos vai ko norādīt. Gribu piebilst, ka parlamentārā sekretāra funkcija nav kaut kas atšķirīgs. Tā ir ministrijas interešu pārstāvēšana Saeimā, un tām jābūt kopīgām, jo nevari pārliecinoši Saeimā argumentēt, ja pats netici. Tātad ir jādraudzējas ar visu nozari, kopā jārunā, jādiskutē, jāstrīdas, lai gūtu pārliecību, un tad to būs vieglāk arī pasniegt parlamentā. Otrs, mans politiskais viedoklis nevar atšķirties no ministra viedokļa, jo es esmu pakļauts ministram. No manis neko pretēju šajā ziņā nevarēs sagaidīt.

Tas, kas man patīk Aizsardzības ministrijā, — es neredzu, ka te meklētu vainīgos. Cilvēki nāk un pasaka — te es salaidu dēlī, tas nebija pareizi. Cilvēcīgi, nevis mēģina ko noslēpt. Mani neinteresē, kurš ko sadarīja, man vajag rezultātu, vajag skaidrību, vajag pareizāko risinājumu. Jo kurš gan nekļūdās?! Taču sliktā lieta ir tā, ka karavīrs nesūdzas. Viņš nestāsta par pro­blēmām, un tad tu neko nevari uzlabot. Kā tu palīdzēsi, ja viņš neko nestāsta? Tas ir tāpat kā — cilvēks aiziet pie ārsta un saka, man viss ir labi. Nu, ko tad tu te nāc, ja viss ir labi?! Tas ir tas sliktais, jo nevar noteikt diagnozi. Ja nevar noteikt diagnozi, nevar iedot zāles. Te ir jāatrod kompromiss, lai karavīrs nevis nosūdz vai ziņo, bet nāk ar priekšlikumiem, kā uzlabot. Var jau būt, ka cilvēks kļūdās un tikai savā prātā tā domā. Es mēģinu iedziļināties un celt jautājumu visaugstākajā līmenī. Ja ir problēma — risinām, ja tās nav — ejam tālāk. Manā izpratnē nav neizdarāmu lietu, vienkārši ir jādara.

— Ko jūs novēlat sev šajā amatā, kas nav nemaz tik vienkāršs?
— Galvenais, ka ir daudz aktīvu notikumu. Man nav grūti uzsākt darbu šajā vidē, jo, pirmkārt, daudzi cilvēki bija zināmi no iepriekšējās saskarsmes. Otrkārt, es nekautrējos iet un runāt, jo es to nedaru savā, bet mūsu labā. Es atnācu, lai palīdzētu, lai kopā būtu labāk un jaudīgāk. Te ir tādi paši cilvēki kā jebkur citur. Un visas ministrijas ir līdzīgas, to darbības princips, sistēma. Ir tikai cilvēka faktors, kas nosaka kaut kādu savādāku rokrakstu, kā viss notiek. Šajā sistēmā nav daudz mākslinieku, kas diskutētu, kāpēc tā vai tā. Manā izpratnē, ministrijas vadība ir pragmatiska. Tas, ko man gribētos, ko mēs varētu pacelt, — ka aizsardzības joma kļūst plašāka un iesakņojas arī citās nozarēs, un cilvēki tam visam redz jēgu. Jo, ja ir aizsardzība aizsardzības pēc, tas nav labi. Bet, ja cilvēki redz, ka aizsardzība spēj iesakņoties visur citur un vienlaikus visas citas nozares spēj iesakņoties aizsardzībā, tas ir lielākais ieguvums.

Šajā ziņā Aizsardzības ministrija ir ieguvēja, jo tajā visvieglāk ir saskatīt pārējās nozares. Ir pārstāvēts sports, aktīvs dzīvesveids, kultūra, vēsture — mums pat ir savs orķestris, ir Kara muzejs —, vide — kaut vai Ādažu poligons, kur videnieki var pētīt, aizsargāt un vairot. Ir transports, izglītība. Pilnīgi visas nozares iekļaujas aizsardzības jomā. Jācenšas vairāk atbalstīt vietējos ražotājus, naudai jāpaliek Latvijā, jo — ja aizsardzības nozare nepalīdz tautai, tad kāpēc lai tauta steigtos palīgā aizsardzībai. Tas ir jāpanāk, un tad patriotisms arī veidosies.