Enerģija rodas no būšanas kopā

Džoanna Eglīte

Foto — Armīns Janiks un no Bahmaņu ģimenes personiskā arhīva.

Bahmaņi ir no tiem, kuri par dzīvi nefilozofē. Viņi to dzīvo. Turklāt ar manāmu patiku. Kopā viņi ir kupla ģimene no Cēsu apkaimes, kurā ir gan jaunsargi, gan zemessargi, un pārējie ģimenē ir tik ciešā saskarē ar šīm kustībām, ka ir uzskatāmi par tām piederīgiem. Viņus militārais dzīvesveids aizrauj. Arī ģimenes sievietes. Aktīva dalība šajās organizācijās ļauj būt, darboties un piedzīvot lietas kopā. Un šķiet — tieši kopā būšana ir šīs ģimenes vērtīgākais laiks.

gimene

Satiekamies rudenīgā augusta dienā, atpūtas bāzē pie ezera, kur Bahmaņi pavadījuši vairākas atvaļinājuma dienas. Kopā sēņots, makšķerēts, mazliet peldēts, gatavotas maltītes, ceptas ābolkūkas un vārīta svaigu piparmētru tēja ar medu, ko vākušas bites turpat ābeļdārza stropos. Mudinu abus pieaugušos Bahmaņus Arnoldu un Sigitu uz savrupu sarunu, bet viņi ap galdu sanāk visi: abi vecākie dēli Brendens un Lauris ar draudzenēm Leldi un Amandu un jaunākā meitiņa — Evelīna. Saruna par ģimeni attiecas uz visiem tās dalībniekiem. Katrs to apliecina ar savu klātbūtni un vērību, ieklausoties cits citā. Ja vien divi trūkstošie ģimenes locekļi, proti, medību terjers Seržants un kaķis, nebūtu atstāti sargāt māju, arī viņi noteikti gulētu līdzās un rūpīgi iedziļinātos saimnieku teiktajā.

Arnolds Bahmanis, virsseržants, ir zemessargs 27. kājnieku bataljonā un Jaunsardzes 3. novada nodaļas 214. Cēsu jaunsargu vienības instruktors. Sigita ir pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja un palīdz vīram, gan kārtojot nepieciešamo dokumentāciju, gan līdzdarbojoties Arnolda rīkotajās jaunsargu vasaras nometnēs un pārgājienos.

Ģimenes lielie puikas Brendens un Lauris pēc Jaunsardzes iestājušies Zemessardzē. Savu draudzeni Leldi Brendens saticis Jaunsardzē. Savukārt Laura draudzene mācās par pavāri, un visi Bahmaņi labsirdīgi pajoko, ka gan Jaunsardzē, gan Zemessardzē pavāri ir ļoti vajadzīgi. Savukārt 11 gadus vecā Evelīna jau vairākus gadus pirms iestāšanās Jaunsardzē ar nepacietību prasīja vecākiem, kad arī viņa beidzot varēs būt jaunsargos.

Arnolds: «Es tik daudz esmu redzējis vecākus, kuru saziņa ar bērniem ir kā pienākumu saraksta lasīšana: tev jāravē vagas, tev jāiet uz treniņiem, tev jāmācās augst­skolā. Mēs ar Sigitu neko saviem bērniem neesam uzspieduši. Arī Jaunsardzē visi iesaistījās tāpēc, ka paši to gribēja. Manuprāt, labu attiecību pamatā ģimenē ir zināma brīvība, spēja ieklausīties otra vēlmēs un vajadzībās. Jā, jābūt pamatnoteikumiem, kuri jāievēro. Piemēram, mēs puikām teicām, ka jāpabeidz vidusskola. Tālākais ir viņu pašu ziņā. Es pats nekad neesmu bijis īpaši apdāvināts skolnieks. Tādēļ, manuprāt, ir negodīgi prasīt no bērniem, lai viņi tādi būtu. Ja viņi to izvēlēsies — lieliski. Ja ne — arī tā ir labi. Tikai pirms dažiem gadiem pats ieguvu augstskolas diplomu Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tas ļoti lielā mērā notika, pateicoties Sigitai, kura darbojās kā mans virzītājspēks un asistents.»

Bahmaņu bērni atzīst, ka militārā joma viņus aizrauj un daudz ir devusi. Brendens pabeidzis Priekuļu tehnikumu un ieguvis IT speciālista izglītību, savukārt Lauris šobrīd mācās Cēsu arodvidusskolā par mēbeļu gald­nieku, bet Evelīna, kad izaugs, vēlas strādāt par bērnudārza audzinātāju.

Arnolds: «Savā ikdienas darbā diezgan daudz esmu saticis cilvēkus, kuri puikas gados savārījuši kādas ziepes — sakāvušies, viens, piemēram, izbraucis ar velosipēdu cauri svešai siltumnīcai. Ar to pilnīgi pietiek, lai ceļš uz profesionālo dienestu viņiem būtu liegts. Puikas gados par to pat neaizdomājas, bet pieaugušā vecumā tas var aizvērt durvis uz dzīvi, kādu gribētos dzīvot. Vērojot savus bērnus un visus tos, ar kuriem kopā esmu darbojies, redzu, ka Jaunsardze bieži pasargā no līdzīgu muļķību pastrādāšanas. Cilvēkos veidojas atbildības izjūta, disciplinētība. Turklāt ir tik daudz fizisku aktivitāšu, ka lielu daļu dulluma un enerģijas var ielikt tajās. Instruktora darba radošā daļa ir izdomāt dažādus aizraujošus pasākumus, pārgājienus, nometnes. Jaunsardze ieliek cilvēkā izpratni par militāro jomu. No­- teiktu vērtību sistēmu. Arī vīrišķību.»

Arnolds profesionālajā dienestā ir 22 gadus, un pusi šī laika viņš ir strādājis ar jaunsargiem.


Arnolds
: «Daļa cilvēku, kurus mācīju jaunsargos, tagad ir profesionālajā dienestā, daži aizgājuši uz Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un kļuvuši par virsniekiem. Saikne starp mums nav zudusi. Mums katru gadu joprojām ir tradīcija starp Ziemassvētkiem un Jaungadu pulcēties kopā pie manis mājās. Arī ikdienā cilvēki, kurus esmu mācījis, labprāt piesakās palīdzēt rīkot dažādas nometnes un pārgājienus jaunajiem jaunsargiem.

Mani puikas iesāka savas gaitas citā Jaunsardzes vienībā, bet, kad es sāku darboties kā instruktors, pārnāca pie manis. Tā es novērtēju vēl vienu būtisku iespēju, ko man deva šis darbs, — varēju pavadīt vērtīgu laiku kopā ar saviem bērniem ne tikai mājās, bet arī darbā. Manuprāt, tas ir pats būtiskākais, kas ir vajadzīgs jebkurās tuvās attiecībās — laiks kopā.

Arnolds Bahmanis ar abiem dēliem.
Arnolds Bahmanis ar abiem dēliem.

Pirms vairākiem gadiem Jāņmuižas tehnikumā uzņēmu Jaunsardzē 4. kursa puišus, par kuriem sūdzējās visi skolotāji. Pagāja laiks, un kursanti nāca un teica man: «Paldies!» Es pat toreiz īsti nesapratu un prasīju: «Par ko?» Un viņi atbildēja: «Par to, ka jūs ar mums tik daudz ņematies.»

Dažkārt mēs ar kolēģi prātojam par to, ko paši esam izdomājuši, un liekas — nu, nē, negribas lēkt āliņģī, pārvarēt 20 km pa mežu ziemā, bet, darot to, mēs aizraujamies un gūstam prieku. Aizrautība un enerģija ir vajadzīga, lai aizrautu un motivētu pārējos. Man tā rodas darot.»

Sigita zina un jūt, cik daudz Arnoldam nozīmē viņa darbs un cik ļoti viņš to mīl. Viņa, mazliet ķircinot, saka:

«Ir ierasts, ka nedēļu Arnolds ir prom no mājām darbā, brīvdienās rīko pārgājienus mežā, bet, kad pārrodas, nevar rimties stāstīt, kā viss noticis, kurš ko darījis.

Vai ir grūti dzīvot kopā ar militāristu? Nav tajā nekā ekskluzīva. Man dažkārt prasa, vai es vīru neizrakstīšu no mājasgrāmatas par to, ka viņš tik bieži ir prom. Protams, neizrakstīšu. Man ir svarīgi, ka viņš ir apmierināts un priecīgs. Un darbs, precīzāk — dzīvesveids, viņam to sniedz. Arnolds nāk mājās pozitīvi uzlādēts un ļoti enerģisks. Dažkārt pat ir tā, ka viņš īsti neprot atpūsties. Brīvās dienās jau plāno un organizē kaut ko uz priekšu. Atvaļinājumā arī parasti nevar uz vietas nosēdēt. Mums kaut kur ir jābrauc, jāskatās, jākustas. Bet tas mums visiem patīk, un tas mūs vieno.»

Arnolds: «Kad puikas bija mazi, es pie sevis domāju: viņi izaugs, un tad mēs ar Sigitu ceļosim pa pasauli. Viņi ir lieli, bet mēs vienalga braucam kopā. Tā ir vislabāk.»

Arnolds Sigitu satika pirms 22 gadiem deju vakarā. Sigitas draudzenes toreiz ar
zināmu skaudību teica: «Tu tā vienkārši aizbrauci padejot uz Priekuļiem un uzreiz apprecējies.»

Sigita: «Uzreiz gan tas nebija. Mēs kādu gadu draudzējāmies.»

Runājot par attiecībām, Arnolda un Sigitas atbildes kļūst arvien īsākas, bet abi pār galdu skatās viens otrā un dzirkstoši sasmaidās, tā, it kā dejas un pirmā saskatīšanās notiktu nupat, mūsu acu priekšā.

Sigita: «Mums nekad nav bijis tādu nopietnu strīdu vai īpašas pieslīpēšanās.»

Arnolds: «Kā sācies, tā tas mums ir gājis. Mums abiem gribējās ģimeni. Liela nozīme ir sapratnei, iecietībai. Bet mums gan viena, gan otra ir bijusi vienmēr. Mums ir labi.»

Novirzot tēmu no sevis un Arnolda, Sigita mudina Evelīnu pastāstīt, kā viņai iet Jaunsardzē. Un mazā stāsta, ka šogad nometnē iemācījusies airēt un mācās burāt, ka visas šīs aktivitātes viņai ļoti patīk. Evelīna ir vienīgā, kura augusta dzestrumā ezerā vairākkārt izpeldējusies.

Arnolds klausās meitā un, sakot, ka visa viņa ģimene saistīta ar militāro jomu, atzīst, ka daudz domājis par pēdējā laikā tik bieži apspriesto jēdzienu «patriotisms».

Arnolds: «Es nepolitizēju militāro jomu. Precīzāk — es to nošķiru no politikas. Zemessardze un Jaunsardze mani aizrauj, dod iespēju dzīvot piepildītu dzīvi. Arī cilvēki man līdzās ar to aizraujas, pievienojas. Nāk draugi un draugu draugi. Cilvēkiem tas kļūst par dzīvesveidu. Jā, protams, iesaistīšanās valsts militārajā apritē apliecina tavu uzticību un lojalitāti valstij. Bet man pirmām kārtām darbs ir aizrautība, prieka un enerģijas avots.

Arī kara iespējamību un arvien pieaugošo bruņošanos cenšos neattiecināt uz savu darbu, ģimenes locekļiem, kuri iesaistīti militārajā apritē. Vismaz pagaidām man tās ir paralēlas pasaules. Un es ļoti ceru, ka tā tas arī paliks.

Tāpat man šķiet, medijos pārāk tiek noniecināts latviešu patriotisms. Esmu pārliecināts, ka mīlestība un piederības izjūta ir katrā no mums. Ja tā nebūtu, arī krastmala 18. novembrī būtu pustukša. Bet ar katru gadu tā tikai kļūst arvien pilnāka. Kas tad cits cilvēkus mudina sanākt kopā, ja ne patriotisms?

Vai mēs, mana ģimene, esam kārtīgi latvieši? (Arnolds dzīvespriecīgi iesmejas un ietur nelielu pauzi.) Jā, mēs esam kārtīgi latvieši. Ko es ar to saprotu? Iespējams, tā nav korekti teikt, bet tomēr — īsts latvietis ir cilvēks, kurš dzīvo un strādā šeit. Un veido ģimeni savā dzimtenē, savā zemē. Jā, ir visādi apstākļi. Varbūt. Un tomēr militārajā jomā darbs ir bijis vienmēr. Tikai jāgrib, jānāk un jāstrādā.»

Pēc tā, cik nepiespiesti Bahmaņi ieņem vietas, lai fotogrāfs nobildētu ģimenes portretu, kļūst skaidrs, ka viņi fotografējušies kopā daudzas reizes. Labi ir ne tikai Arnoldam ar Sigitu. Viņiem visiem kopā ir labi. Atvadāmies, un Bahmaņi atgriežas atpūtas mājas lielajā dzīvojamā istabā, čalojot par savu dārzu Mārsēnos, par to, ka derētu vēl viena sēņu mērce, un to, no kuras ābeles lasīti āboli iepriekšējai ābolkūkai. Viņi ir līdzīgi, tāpat kā līdzīgs ir darbs, ko Sigita un Arnolds dara šķietami katrs savā jomā. Abi pieaugušie Bahmaņi ir blakus, kad veidojas jaunu cilvēku dzīves un vērtību pamati. No viņiem iedvesmojas tie, kuri turpmāk dibinās ģimenes, audzinās bērnus un prātos par to, ko nozīmē patriotisms, kas dzīvē dod vislielāko spēku un kas ir kārtīgs latvietis. Pēc šīs tikšanās var vien ar gandarījumu pasmaidīt, jo ar Latviju un latviešiem viss ir un būs kārtībā.