«Džimlai rūdi rallallā» sāk ar labu startu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Marta sākumā savu ceļu pie skatītājiem uzsāka režisoru Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa spēlfilma «Džimlai rūdi rallallā», kuras tapšanu atbalstījusi arī Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki. Filmas radīšanas ceļš bijis garš un visai sarežģīts, un arī pašlaik režisori vēl saskata uzlabojumus, ko būtu vēlams veikt. Taču filma ir nodota skatītājiem, un skatītāji bijuši tai labvēlīgi — «Džimlai rūdi rallallā» martā ir triju skatītāko filmu skaitā.

Filmas fabula varētu šķist absurda — senioriem, dzīvojošiem dažādās Latvijas vietās un situācijās (sākot ar pansionātu un beidzot ar izgāztuvi), ienāk prātā doma, kā atrast lietderīgu izmantojumu savām spējām un vienlaikus izglābt Latvijas budžetu — ir jāstājas armijā! Neskatoties uz iesīkstējušā un aizspriedumainā aizsardzības ministra iebildumiem un mēģinājumiem pasākumu izgāzt, Senioru rota tiek nodibināta un dodas kaujā! Nē, mācībās, bet arī tas rada pamatu lielam daudzumam amizantu, jautru un arī sāpīgu un skaudru notikumu.

Šķiet, no tāda stāsta nekas prātīgs nevarētu sanākt, īpaši ņemot vērā pēdējā laika Latvijas kinomākslas kopējo potenci (ar ļoti retiem izņēmumiem), taču režisori spēj nobalansēt uz trauslās robežas starp traģikomēdiju un farsu. Kā pēc filmas pirmizrādes atzīst Māris Putniņš: «Redz, mēs nākam no animācijas, «Avārijas brigādes» taisām — mēs vēl neesam sabojājušies un varam veselīgi laist muļķi.» Un šī spēja pasmieties gan pašiem par sevi, gan arī atrast gaišo un priecīgo nebūt ne smieklīgajā stāstā par senioru likteni mūsu valstī izglābj filmu.

Liela daļa filmas tapusi Ādažu poligonā, kur filmēšanas brigāde un aktieru ansamblis pavadīja vairākas spraigas un visās šī vārda nozīmēs karstas vasaras dienas. Te tapušas gan epizodes no Senioru rotas kazarmu dzīves ikdienas, gan treniņu un mācību skati. Filmā pamanījušies iekļūt arī NBS karavīri, komandieri Raimondu Graubi ieskaitot.

Režisori Jānis Cimmermanis un Māris Putniņš sarunā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi.

Protams, filmas būtiskākā nozīme ir tās aktieri — tajā lielākas un mazākas lomas atrastas teju visiem Latvijas kino un teātra vecmeistariem, tā iemūžinot un dokumentējot viņu tēlojumu. Daļai lomu ekrāna laiks ir salīdzinoši neliels, taču saturiski tās ir pietiekami spilgtas un atmiņā paliekošas. Iespējams, lielais lomu un aktierdarbu skaits filmā ir viens no klupšanas akmeņiem, jo dramaturģiju nākas pielāgot nepieciešamībai parādīt daudzos tēlus.

Diemžēl ne visi filmas varoņi sagaidīja pirmizrādi. Filmas atklāšanas runā Māris Putniņš ir skarbs un tiešs: «Naudas dalītāju dēļ Imbi Strenga un Harijs Spanovskis šo brīdi nesagaidīja.»  Kā jau teikts, filmas ceļš līdz ekrānam bijis garš. Filmas veidotājus gan tas padarījis gandrīz vai par ģimeni, un, kā uzsver režisors, «šodien katrs var teikt — tā ir mana filma».

Lai lenti beidzot «dabūtu uz ekrāna» pietiekami labā kvalitātē, filmēšanas grupai nācies atteikties no algām par pēdējo pusotru gadu, saka M. Putniņš. Joprojām nepietiek naudas, lai filmu pārskaņotu «Dolby Surround» 5.1. skaņas versijā — tas ir ļoti dārgs prieks, taču filmas veidotāji cerības nezaudē. «Mēs ceram, ka atradīsim naudu un arī to vēl izdarīsim. Vai mēs dabūsim savu algu? Domāju — nē. Bet cerēt jau nav kaitīgi. Pats galvenais uzdevums mums bija, lai uz ekrāna ir kvalitatīvs produkts, lai tur nav nekādu «ai, mums nepietika, ai, mēs nevarējām». Pietika un varējām! Pašiem nepietika — nu, labi, latviešiem nav pirmā reize — darbs jāizdara, nauda pēc tam ir vai nav — kā kuro reizi,» Māris Putniņš nebēdā.

Vai pēc filmas pirmizrādes režisors ir gandarīts? M. Putniņam atbildes ātrumā nav. «Mēs to filmu jau tik daudzas reizes esam skatījuši uz priekšu un atpakaļ, montējuši un atkal pārmontējuši, ka es jau vairs nevaru pateikt — ir labi vai nav. Skatoties ir skaidrs, ka tehniski it kā viss pareizi salikts, bet galvenais jau, vai skatītājiem patiks. Man te vakar sanāca saruna ar vienu apkopēju — tāda maza kundzīte, ielaida mūs iekšā zālē, kad pirmo reizi paši taisītāji kopā skatījāmies. Viņa pēc tam saka — «Zini, baigi labā filma!» Es domāju — žēlīgs Dievs, ja vienkāršs cilvēks, ne kritiķis, ne no mūsu komandas, bet saka, ka ir labi — tad varbūt patiešām ir labi?»

Filmas tapšanas gaitā viņš nonācis pie vēl kādas atziņas. «Mēdz teikt, ka režisoram ir jāmīl savi aktieri. Es teiktu, ka filmēties ir jāņem tikai tie, kurus mīli.» Savukārt aktieris Leons Krivāns to papildina: «Pēc šīs filmas arī visi aktieri mīl šos režisorus.»