«Dvēseļu puteņa» komanda Ziemassvētku kauju priekšvakarā

Džoanna Eglīte

Publicitātes foto — Pēteris Vīksna un Ivars Trautmanis.

Nākamgad atzīmēsim simt gadus, kopš dzimusi Latvijas valsts. Tās rašanās laiks — pretrunīgs un sarežģīts, arī mūsdienu sabiedrībā nav pietiekami izprasts un skaidrs. Šim periodam veltītā Aleksandra Grīna romāna «Dvēseļu putenis» ekranizējuma komanda par vienu no filmas uzdevumiem izvirzījusi mērķi izstāstīt Latvijas dzimšanas stāstu, ietverot visas šķautnes, kas noteica vēstures gaitu un cilvēku izvēles. 

«Lai iemīlētu savu valsti, tā no sākuma ir jāiepazīst,» ir pārliecināts filmas «Dvēseļu putenis» režisors Dzintars Dreibergs, kurš, pirms sākt filmēšanu, gandrīz divus gadus pavadījis, lasot arhīvu materiālus, hronikas un dienasgrāmatas, konsultējies ar vēsturniekiem un līdztekus pārveidojis Grīna stāstu filmas sižetā. Filma «Dvēseļu putenis» «piedzims» 2019. gada 11. novembrī, bet pašreiz tās komanda gatavojas būtiskam pagrieziena punktam Latvijas strēlnieku apziņā, kas mainīja vēstures gaitu — Ziemassvētku kaujām. Lai notiktu kauju filmēšana, tiek gaidīts kārtīgs ziemas sniegs.

«Dvēseļu puteņa» tapšanā piedalās profesionāli aktieri Vilis Daudziņš, Ivars Krasts, Gatis Gāga, Mārtiņš Vilsons, Rēzija Kalniņa, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Ieva Florence un vairāk nekā 500 brīvprātīgo. Galveno varoni atveido 16 gadu vecais Oto Brantevics no Turlavas.

Daļa no brīvprātīgajiem ir zemessargi un karavīri. Latvijas bruņoto spēku vadība ir atbalstījusi filmas veidošanu, ļaujot vairākiem filmēšanas posmiem tapt Ādažu poligonā un aicinot karavīrus piedalīties masu skatos.

— Ja zināšanas par kādu vēstures posmu ir minimālas, cilvēkam raksturīgi piesavināties sabiedrībā valdošus, bet  parasti vienpusīgus stereotipus. Tikko sāc iedziļināties pagātnē, lasīt un meklēt saiknes, tā šie stereotipi zūd. Atklājas pretrunas, mazinās kategoriskums.
— Pirms ķerties pie «Dvēseļu puteņa» ekranizācijas, filmēšanas grupā izvirzījām mērķi izlasīt visu, kas vien pieejams par Latviju laika posmā no 1914. līdz 1921. gadam. Ļoti personisks un brīnišķīgs materiāls ir strēlnieku dienasgrāmatas! Bet lasījām arī Kārļa Ulmaņa, Pētera Stučkas un Andrieva Niedras vēstures liecības. Interesanti, ka viņi katrs ticēja tam, ko darīja. Neviens sevi neuztvēra kā ļaundari. Kopējo kontekstu, sakarības un izvēļu pareizību iespējams novērtēt tagad — ar simts gadu distanci, bet cilvēkam tobrīd nebūt nebija skaidrs, pa kuru ceļu iet un kam ticēt. Man ir svarīgi šajā filmā pastāstīt, kas īsti Latvijā norisinājās — te bija vācieši, sarkanie strēlnieki, zaļie strēlnieki, baltie, baskājainie, Kalpaka armija. Un pa vidu visam — latviešu puikas — dažādos strēlnieku pulkos. «Dvēseļu putenī» — Artūrs Vanags, zemnieku dēls, kuru kopš kara sākuma būtībā virzīja tikai viena vēlme — atgriezties mājās, savas dzimtas saimniecībā.

Vienā brīdī tas latviešu puika saprot, ka zem Krievijas karoga, lai cik varonīgi viņš cīnīsies, viņam nebūs iespējas atgriezties savā saimniecībā. Viņam vispār nebūs, kur atgriezties. Latviešu puika aptver, ka  sarkanajiem ir pilnīgi citi mērķi. Tobrīd cilvēki sāka lūkoties pēc jauniem ideāliem. Komunisma idejas aizrāva daudzus, jo piedāvāja skaidrus un konkrētus risinājumus. Vienlaikus izskanēja runas par Latvijas autonomiju. Mutuļojot šo jauno ideju un apsolījumu katlā, pakāpeniski daudzos latviešos dzima doma, ka jākļūst atbildīgiem pašiem par sevi, jārūpējas pašiem par savu zemi, savu sētu, savām vajadzībām, jo neviens cits to mūsu vietā vai mūsu dēļ neizdarīs. Tā tapa Latvijas valsts.

Zinu, ka šobrīd Latvijā daudzi lasa «Dvēseļu puteni» un vienlaikus lūkojas pēc papildmateriāliem internetā, lai saprastu vēsturisko kontekstu. Aleksandrs Grīns savā grāmatā nepiedāvā pilnu šī laika ainu. Lai informācija nebūtu jāmeklē izkaisīta dažādās vietnēs, sadarbībā ar vēsturniekiem veidojam interneta platformu www.dveseluputenis.lv, kas koncentrēti atspoguļo būtiskāko, svarīgākās kaujas, to analīzi un pavērsienus, kas risinājās Latvijā no 1914. līdz 1921. gadam.

— Pašreiz līdztekus tapušas un top vairākas filmas, kas veltītas jūsu minētajam laika posmam Latvijas vēsturē. Nupat klajā nākusi Askolda Saulīša dokumentālā filma «Astoņas zvaigznes». Jūs konsultējaties ar tiem pašiem vēsturniekiem, lasāt tos pašus arhīvu materiālus, vai tas nerada sajūtu, ka kāds cits jau visu būs paspējis izstāstīt pirms jums?
— Man ir tieši pretēja sajūta — jo vairāk pētīsim, jo labāk izpratīsim šo sarežģīto, neviennozīmīgo laiku. Ne toreiz, kad es mācījos skolā, ne tagad nav vienota redzējuma, neviens nav nopietni analizējis un palīdzējis vēstures skolotājiem izprast šo laika posmu, lai to pasniegtu bērniem skolās. Bez idealizējumiem, izpušķojumiem un vienlaikus — saprotami un pieejami. Mēs bieži runājam par patriotismu un dzimtenes mīlestību, bet, lai iemīlētu, ir jāiepazīst. Vienam palīdzošas būs dokumentālas liecības un fakti, citam emocionāls kino stāsts. Es ļoti vēlos, lai cilvēki izprot Latvijas dzimšanu. Tādēļ — kaut vēl taptu vismaz piecas filmas par šo tēmu!

 Ekranizējot tik vērienīgu stāstu — ko līdz šim bijis visgrūtāk risināt?
— «Dvēseļu puteni» pārveidot kino valodā ir pamatīgs izaicinājums. Turklāt ir būtiski saglabāt maksimāli daudz no tā redzējuma un vēstījuma, ko devis pats Aleksandrs Grīns. Viņš, piemēram, īpaši neizceļ 1918. gada 18. novembri, un filmā mēs to respektējam, liekot lielāku uzsvaru uz kontekstu, kurā šis notikums varēja īstenoties. Romānā ir smalki aprakstītas Kurzemes bataljona gaitas, kamēr par pārējiem septiņiem nav teikts tikpat kā nekas. «Dvēseļu putenis» nav autentiski vēsturisks darbs, tajā ir arī izdomātas situācijas, vietu apraksti, kuras rakstnieks savām acīm nav redzējis. Rast risinājumu šādās situācijās nav viegli. Runājam ar vēsturniekiem un mēģinām saprast, vai neatbilstība ir pārveidojama, vai tomēr tik būtiska stāsta dramatizējumā, ka saglabājama.

Vienlaikus ne mazāks izaicinājums ir mūsu filmēšanas komandas apņemšanās radīt kvalitatīvu, labu kino ar tādu naudas apjomu, kāds ir mūsu rīcībā. Kad uzrunājām filmas komponisti Lolitu Ritmani («Emmy» balvas laureāte, strādā Holivudā) un nosaucu filmas budžetu, viņa saprotoši nosmaidīja un tūdaļ pārvaicāja: «Labi, bet kāds ir filmas kopējais budžets?»

Laikam ir jābūt mazliet trakiem un ļoti pārņemtiem ar šo ideju, lai uzņemtos ko tādu darīt ar šādiem līdzekļiem, kādi mums ir, un paveiktu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Taču man ļoti palīdz, ka ne vien filmēšanas komanda un profesionālie aktieri ar lielu atdevi, pašaizliedzīgi piedalās filmas tapšanā, bet ar tikpat lielu degsmi un patriotismu iesaistās arī brīvprātīgie. Man patiešām ir pārliecība, ka mūs visus vieno dziļa cieņa gan pret Grīna darbu, gan pret Latviju. Savā ziņā esam līdzīgi tā laika strēlniekiem, palīdzot dibināt Latvijas valsti. Arī mūsu vidū ir visu sociālo slāņu pārstāvji, līdzās ir tik atšķirīgas dzīves pieredzes, bet mūs virza kopēja pārliecība, ka šai filmai ir jātop.

— «Dvēseļu puteņa» masu skatos piedalījušies un piedalīsies arī mūsdienu Latvijas karavīri un zemessargi.
Kāda ir šī sadarbība?
— Kad dzirdu, ka filmēšanas laukumā kāds ko zina par ieročiem, prot tos turēt un šaut un var ko ieteikt filmēšanas gaitā, lai būtu autentiskāk un precīzāk, es zinu — tie puiši ir no Latvijas armijas. Man ir gandarījums par karavīriem un zemessargiem, kurus interesē vēsture un kuri šajos jautājumos ir lietpratēji.

Jutu arī dziļu izpratni un atbalstu no aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa. Manuprāt, arī viņam ir pārliecība, ka kino ļoti palīdz apzināties to, kas mēs esam un ko varam paveikt.

Man ir lepnums par cilvēkiem, kuri brīvprātīgi piedalās filmas tapšanā. Viņi ir gatavi vairākas stundas septembrī brist aukstā jūrā, lai mēs nofilmētu vienu epizodi. Nečīkstēt. Būt atsaucīgi un gaidīt, at­kārtot lietas atkal un atkal.

— Redzot, ar kādu aizrautību jūs stāstāt par vēsturi, šķiet, ka jūsos filmas veidošanas process viesis dziļu cieņu un lepnumu par piederību Latvijai.
— Ar vēstures situāciju izprašanu ir līdzīgi kā ar mācīšanos no citu kļūdām. Tas ir ļoti sarežģīti. Kino dod iespēju ne vien uzzināt faktus, bet izdzīvot šo pieredzi, citu pieļautās kļūdas. Ja tu kaut ko esi pats pieredzējis, pastāv lielāka iespēja līdzīgā situācijā skaidrāk aptvert notiekošo un neatkārtot to, kas reiz jau ir izdarīts greizi. Ja mums izdosies godam izstāstīt šo stāstu par latviešu puišiem, kuri ir cīnījušies par Latviju, arī netaupot savu dzīvību, mēs būsim izdarījuši labu darbu. Latviešiem jāapzinās, ka ir liela vērtība tas, ka mums ir sava valsts, un turpmāk mums jāiet tālāk, jāpastāv par sevi, jo mūsu vietā neviens cits to neizdarīs, kā neizdarīja toreiz, pirms simt gadiem.

Karavīru pieredze, filmējoties «Dvēseļu putenī»

Roms Žilinsks, dižkareivis:
— Mani interesē vēsture — pieteicos filmēties masu skatos «Dvēseļu putenī» un arī «Nameja gredzenā». Kad uzvelc apģērbu un ekipējumu, kāds toreiz bija latviešu strēlniekiem, var iejusties realitātē pirms simt gadiem, salīdzināt to ar mūsdienu realitāti armijā. Man ļoti patika šī pieredze, patika cilvēki — ārkārtīgi patriotiski noskaņoti. Aleksandra Grīna grāmatu gan lasījis pagaidām neesmu. Pašreiz esmu tādā kā pārdomu procesā — varbūt labāk to lasīt pēc filmas noskatīšanās.

Kārlis Udrass, vecākais zemessargs:
— Man grāmata «Dvēseļu putenis» ir dzimtas stāsts, ko esmu lasījis vairākkārt. Mans vecvectēvs bija strēlnieks 2. Rīgas bataljonā, un caur Grīna stāstu un vecvecmammas liecībām veidojās mans priekšstats par dzimtas saknēm un Latviju. Man  piedalīties «Dvēseļu puteņa» filmas tapšanā bija goda lieta un pienākums pret savu vecvectēvu, kurš ir stāvējis pie Latvijas dzimšanas.

Manuprāt, gan brīvprātīgos, gan filmas komandu vieno pārliecība, ka šis ir darbs Latvijai, un katram no mums ir liela vēlēšanās no savas puses izdarīt labāko, lai filma taptu.

Ļoti interesanta pieredze bija filmēšanas process. Nebiju domājis, ka tas ir tik smags daudzu stundu darbs, kur viena epizode tiek pārfilmēta neskaitāmas reizes. Bet es ļoti gaidu nākamo filmēšanas posmu — Ziemassvētku kaujas.

Edmunds Pētersons, vecākais zemessargs:
— «Dvēseļu puteni» esmu divreiz lasījis, un piedalīties šī stāsta ekranizācijā ­likās ļoti interesanti. Nekad nebiju domājis, ka filmas tapšanā tiek iesaistīti tik daudz cilvēku, un nebiju iztēlojies, kā tas notiek tur — kadra otrā pusē. Filmēšana ilgst daudzas stundas. Piemēram, ierakumu epizodes tika filmētas vairākas dienas. Tu tās pavadi slapjos dubļos, un pēc pāris stundām sāc justies ļoti autentiski tam, kā šādos apstākļos, iespējams, jutās latviešu strēlnieki.

Militāristiem šo masu skatu filmēšanā ir zināma prioritāte — mūs nav jāmāca apieties ar ieroci, pārlādēt, šaut, tādēļ šādām epizodēm filmē tos, kas to prot.

Varu piekrist, ka šis projekts vieno līdzīgi domājošus patriotiskus cilvēkus un būt šādā vidē ir ļoti iedvesmojoši.