Divas nedēļas pie Latvijas kontingenta Afganistānā

 

Afganistāna 2015

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Indrēvics, Ēriks Kukutis.

Sākums šā gada janvāra numurā.

Kādēļ mājinieki ir tik svarīgi?
«Zini, ko esmu izjutusi misijās — mēs nekad pasaulē neesam vieni. Vienmēr tur mājās ir kāds, kurš par mums domā un kuram brīžam sāp sirds,» saka štāba virsseržante Irita Kronīte, vecākā medicīnas māsa vācu militārajā slimnīcā Marmalas bāzē. Iritai šī ir astotā misija. «Uz brīdi es pati piedzīvoju situāciju, kurā novērtēju, cik būtisks ir miers un atbalsts tur tālumā — mājās. Vienā no pirmajām dienām Afganistānā mani mājinieki dusmīgi pārmeta, ka izvēle doties prom ir bijusi egoistiska un savtīga, un demonstrēja, ka viņus maz interesē, kā man iet. Sapratu, ka viņi baidās par mani, bet pārmetumi sāpināja. Tajā brīdī es jutu, ka mani pamati sašūpojas. Jā, esmu izvēlējusies braukt, nevis palikt Rīgā, bet, būdama tik tālu no mājām, es nevaru neko mainīt. Tas, ka man pārmet, bet es neko nevaru ietekmēt, radīja bezspēcības sajūtu. Pēc šī gadījuma jau spēju iztēloties, cik nenovērtējami svarīga šajā ilgajā misijas laikā ir tuvo cilvēku sapratne, iejūtība un atbalsts. Tieši tādēļ mūsu karavīri ik dienas sazinās ar savējiem. Saiknes uzturēšana dod mieru, spēku un jēgpilnas dzīves apziņu. Mājās esot, to, iespējams, ir pat grūti iztēloties.»

Afganistan 359

Pieskarties Afganistānai
Mums, mediju komandai, savā mazajā misijā izdevās redzēt vairāk nekā mūsu kontingenta karavīriem, kuru gaitas ir ļoti ierobežotas veicamo pienākumu robežās. Lielākoties gan apmeklējām dažādas militārās bāzes. Afganistānai varējām pieskarties vien no helikoptera, militārās lidmašīnas iluminatora vai bruņu mašīnas loga. Bet tas, ko redzējām, tik spēcīgi pārsteidza! Vīrieši ar turbānu galvā sēž gar ielas malu, atspieduši muguru pret mazu piparbodīšu nelīdzenajām sienām. Viņu sejas ir grumbu savagotas kā kartes vai izdangāti kalnu ceļi — katra fotogrāfijas vērta. Prātoju, vai mūsu, eiropiešu, sejas arī kādam šķiet tik neparastas un interesantas? Sievietes čadrās ar krāsainiem apakšsvārkiem un bikšu maliņām. Raibi ģērbtu bērnu bariņi, kuri skrien pakaļ  un prasa ūdeni. Savādie trīsriteņu motocikli un ēzelīši. To visu redzējām pavisam maz. Tikai no maliņas. Un tomēr tas raisīja izjūtas par to, cik savādāka ir viņu pasaule. Cik sena un neizzināta! Tik ļoti gribētos šo zemi lēnām izstaigāt kājām un pētīt pilsētas un ciemus. Taču tikpat nepārprotami ir jāapzinās, ka sava kareivīguma un bīstamības dēļ Afganistāna paliks nepieejama vēl ilgi. Redzot kalnus un ikreiz no jauna iemīloties to majestātiskumā, es prātoju: «Nu kamdēļ gan afgāņiem karot un nogalināt, ja viņiem ir tādi kalni!»

Afganistāna 2015

Toties — cik vienkārši un garšīgi afgāņi gatavo! Latvijas padomdevēji, rīkojot atvadu pasākumu Latvijas kontin­- gentam un starptautiskajiem kolēģiem savas misijas beigās, uzaicināja afgāņu tulkus, ar kuriem kopā bija strādājuši gandrīz septiņus mēnešus, pagatavot tradicionālo afgāņu plovu ar rozīnēm, riekstiem un jēra gaļu. Pēc ikdienā bāzes vācu ēdnīcā ēstās saldētās pārtikas, dzīvais, aromātiskais afgāņu gatavotais ēdiens šķita viena no augstākajām iespējamām baudām, ko ķermeņa maņas spēj sagādāt.

Virsseržante Irita Kronīte, medicīnas māsa bāzes klīnikā.

Karavīri no «Mazās Latvijas»
Lielu vizīšu laikā Marmalas bāzes ielās pēkšņi parādās cilvēki parastās drēbēs — iespējams, žurnālisti, asistenti vai diplomāti. Viņi tik ļoti atšķiras no visiem citiem lauka formās ģērbtajiem. Un es prātoju, cik daudz īsas, divu dienu vizītes ietvaros izdodas sajust un ieraudzīt to, kāda ir šejienes realitāte? Vai tāds vispār ir viņu mērķis? Visticamāk, to, kā jūtas un ko domā karavīri, aši paejot viņiem garām vai paspiežot roku, pat nevar nojaust.

Misijā karavīri ir vieni. Viņiem nav bērnu, kurus apmīļot, un sievas, kuru apskaut, nav arī suņu un kaķu. Pieskāriena lomu šeit aizstāj humors. Karavīri joko bieži, daudz un jocīgi. Joki ir savdabīgs veids, kā atbalstīt vienam otru, mazināt spriedzi un sarežģījumus savstarpējās attiecībās, kas neizbēgami rodas, dzīvojot tik ilgi un tik cieši kopā ar svešiem cilvēkiem. Un vēl — viņu savstarpējās attiecībās pastāv labestīga, bet netraucēta telpa otram. Tu vari būt līdzās, neiesaistīties ne jokos, ne sarunās un vienalga just piederību. «Šis laiks mācījis sadzīvošanas un konstruktīvas konfliktu risināšanas prasmes,» atzīst pulkvežleitnants Juris Čudo.

Seržants Toms Lepsis kopā ar kolēģiem no gruzīnu kontingenta.

Sanākšana kopā mūsējiem ir svarīgs rituāls, kas apvieno un stiprina, tāpat kā saziņa ar tuvajiem mājās. Ikdiena paiet nošķirti katram savās gaitās, multinacionālās vienībās, pamatā runājot angliski. Vakaros parasti katrs savā laikā atnāk līdz mūsu kontingenta bāzes vietai, kur ir omulīga apsildāma telts ar datoriem un televizoru, maza āra terasīte un valsts karogs mastā. Un, kad telefonā, atbildot uz jautājumu: «Kur tu esi?» — saka: «Latvijā», tad visiem šeit (visticamāk, arī mājiniekiem) ir skaidrs, ka runa ir par šo bāzes vietu jeb «Mazo Latviju». Te tiek rīkoti svētki un atvadu pasākumi, no šejienes var sazināties ar mājām, te reizi nedēļā notiek Latvijas kontingenta karavīru sapulces, bet piektdienās visi piedalās «Mazās Latvijas» tīrīšanā un kārtošanā.

Karavīri dzīvo daudzas dzīves
Divās nedēļās bāzes nometne ir izstaigāta krustu šķērsu. Esmu ilgi skatījusies Afganistānas debesīs. Melnās un necaurredzamās, kad, uzkāpjot vienā no daudzajiem sargposteņiem gar bāzes nometnes ārējo sienu, var lūkoties uz vāji apgaismoto zemes strēli aiz žogiem un iztēloties, ka tas ir liedags, bet tālāk ir jūra, jo saskatīt neko nav iespējams. Virs galvas ir mirdzējušas zvaigžņotas Afganistānas debesis naktīs. Piedzīvota putekļu vētra, kad vakara gaisma spuldzēs ietinas raupjā miglā, vējš arvien pieņemas spēkā, stundām ilgi dauzot un purinot visu, kas nav nostiprināts. Pēc pirmajām pienbalti necaurredzamajām Afganistānas dienām līdz pat aizbraukšanai iestājās mirdzošas saules pielieta atvasara ar +20 grādiem dienvidū. Nemai­- nīgi visu šo laiku virs bāzes nometnes mūs sargājis «mākslīgais pavadonis» — kāda ironiska autora dizainēts atombumbas formas novērošanas kamerām aprīkots dirižablis.

Afganistāna 2015

Laiks Afganistānā ritējis kaut kā citādi ­— lēni un ietilpīgi. Līdz ar to sarunas ieguva neierastu dziļumu un atklātību. Bet pāri visam manī ir palikusi apjausma, ka karavīra darbs, lai arī brīžiem ļoti skarbs, ir bezgala interesants. Karavīri nokļūst vietās un redz pasauli, kuru nekad neieraudzīs parasti cilvēki. Viņu dzīve ir kā bīstams un bieži fiziski grūts, bet bagātīgs piedzīvojums. Un katra karavīra pieredze atšķiras no jebkuras citas.

Mēs viņus satikām īsi pirms kontingenta sastāva nomaiņas. Atšķirībā no zviedriem, kuri atbrauc un aizbrauc visi kopā, mūsu karavīru maiņa notiek trīs reizes gadā. Līdz ar to bāzē vienmēr ir daļa mūsējo, kuri ar esošajiem apstākļiem ir saraduši un var palīdzēt adaptēties nākamajiem.

Afganistāna 2015

22. decembrī mainās Latvijas kontingenta komandieris un daļai karavīru līdz ar Juri Čudo misijas laiks beidzas. Īsi pirms tam viņi atklāti atzīst, cik noilgojušies ir pēc mājām, pēc tuviem, mīļiem cilvēkiem. Tomēr vienlaikus karavīru savstarpējā komunikācijā un attiecībās jūtams, cik cieši viņus vieno biedriskums, savstarpēja paļaušanās un kopīga, viņiem vien zināma pieredze.

Gatavojot Ziemassvētku apsveikumu mājiniekiem, Juris Čudo sapulcina savu komandu, lai kopīgi nodziedātu dziesmu, ko mani kolēģi nofilmēs un aizvedīs uz Latviju. Dažu mēģinājumu un atkārtojumu laikā karavīri spēja kļūt tik aizkustinoši patiesi, tik neapbruņoti, it kā viņu priekšā stāvētu kāds ļoti īpašs un tuvs cilvēks, kuram dziesma tiek veltīta. Lūkojoties viņos dziedam, es nodomāju: ja viņi prot cits citam līdzās būt arī šādi, tas liecina, cik stipra ir šī komanda un cik ciešas patiesībā ir saites, kuras viņus vieno.

Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015

Agrā rītā, kad Afganistānas mēness sirpītis guļ debesīs kā kausiņš, mēs atvadāmies. Piecēlušies ir gandrīz visi Latvijas kontingenta karavīri, lai pavadītu trīs pirmos, kuri dodas mājās, tāpat arī tos, kuri brauc divu nedēļu atvaļinājumā, un mūs, kas bija līdzās tikai divas nedēļas. Turpat blakus pie lidlauka vārtiem pulcējas viss mājup ceļojošais zviedru kontingents. Mēs lidosim kopā līdz Dānijai. Zviedru feldšerei, kura slimnīcā strādājusi kopā ar mūsu Iritu Kronīti, acis pilnas asarām. Novēršu skatienu, jo arī manī kaut kas smeldz. Un es pat nespēju pateikt, vai tās ir visu šo karavīru izjūtas, kas novibrē, vai manējās. Viens no Latvijas karavīriem klusu nošņācas, ka viņu asaras kaitinot. Bet viņš ir starp tiem, kuri atgriezīsies — viņam vēl trīs mēneši priekšā. Toties es jūtu, ka tiem, kuriem misija beidzas, tas ir īpaši, jo noslēdzas noteikts posms dzīvē. Neparastajā, sarežģītajā, bet bagātajā karavīra dzīvē, kurā ir daudz vairāk par vienu mūžu — ikreiz ar jauniem sākumiem un tikpat daudzām atvadām. Es nezinu, kā iekšēji notiek atvadīšanās un kā viņi domās atgriežas misijā. Man prātā ienāk divi vārdi: Mana Afganistāna. Katram tā ir sava. Bet tā paliek ikvienā, kurš šeit dienējis. Kā daļa no esības. Daļa no asinsrites.