«Daugavas vanagiem» — 70

DV«1945. gada ziema turējās auksta, ar asu jūras vēju. Novietojums šādiem apstākļiem nebija piemērots. Apģērbs un uzturs ļoti trūcīgs. Izmantojot gūstā uzspiestās bezdarbības laiku, šajās, varbūt, visdrūmākajās gūsta dienās dažiem karavīriem bija radusies laimīga doma dibināt un izveidot jau gūsta laikā savu cīņas un aprūpes organizāciju, kurai īstais darba lauks gan pavērtos pēc atlaišanas no gūsta. Cēdelhemiešu lielākā daļa ideju par šādas organizācijas dibināšanu atbalstīja, kaut arī netrūka kritizētāju. Daļa karavīru domāja, ka dibināmā organizācija izputēs, tikko pavērsies
dzeloņstiepļu vārti, atlaižot gūstekņus brīvībā. Citi ieskatīja, ka tāda organizācija vispār nav vajadzīga.

1945. gada 28. decembrī Cēdelhemas gūstekņu nometnes II nodalījumā teātra barakā tomēr sanāca 289 delegāti, kas pārstāvēja 7787 radāmās organizācijas pirmbiedrus — dibinātājus. Šajā delegātu sanāksmē tad arī ievēlēja jaundibināmās biedrības organizācijas komisiju 9 personu sastāvā. Jau dienu vēlāk pirmajā sēdē pulcējās dibināmās biedrības organizācijas komiteja un nolēma jauno organizāciju nosaukt — Latviešu aprūpes biedrība «Daugavas vanagi».»

Tā par latviešu karavīru organizāciju «Daugavas vanagi» rakstīja viens no tās vēlākajiem vadītājiem Vilis Hāzners. Kopš «Daugavas vanagu» dibināšanas nu jau ir pagājuši septiņi gadu desmiti. Šajā lielajā jubilejā piedāvājam atskatīties uz laiku, kad šī organizācija tapa.

Ar Vācijas kapitulāciju 1945. gada 8./9. maija pusnaktī Eiropas kontinentā beidzās Otrā pasaules kara vētras. Latvijā vienu okupācijas režīmu bija nomainījusi cita okupācijas vara, tātad Otrais pasaules karš mūsu zemei brīvību neatnesa. Kara gaitās tieši vai pastarpināti bija ierauti simtiem tūkstošu mūsu valsts pilsoņu, no kuriem daudzi pēc kara nokļuva padomju gūstā, vēlāk pārsvarā nonākot padomju soda sistēmas koncentrācijas nometnēs. Liela daļa kara beigas sagaidīja, izkaisīti pa visu Veco pasauli, — tie bija gan civilie bēgļi, gan dažādās vācu armijas vienībās iesauktie latviešu karavīri. Pēc oficiālajām karadarbības beigām visi latviešu tautības Vācijas bruņoto spēku karavīri saskaņā ar viņu oficiālo statusu kļuva par karagūstekņiem. Rietumeiropā esošie latviešu karavīri padevās Lielbritānijas, ASV vai Francijas okupācijas karaspēkam. Lielākā daļa nokļuva britu okupācijas zonā.

"Daugavas Vanagi" 70. gadadiena

Rīgas Latviešu biedrības namā 28. decembrī notika «Daugavas vanagu» dibināšanas 70. gadadienas svinības, kurās piedalījās valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kā arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Latvijas valsts augstākās amatpersonas, sveicot «Daugavas vanagu» pārstāvjus jubilejā, izteica pateicību par organizācijas veikumu patriotisma un latviešu kultūras saglabāšanā, par neatkarīgas valsts idejas uzturēšanu okupācijas gadu laikā un vēstures izskaidrošanu sabiedrībai mūsdienās, kā arī par palīdzību mazaizsargātajiem sabiedrības locekļiem — bāreņiem, daudzbērnu ģimenēm, veciem un slimiem cilvēkiem.
Rīgas Latviešu biedrības namā 28. decembrī notika «Daugavas vanagu» dibināšanas 70. gadadienas svinības, kurās piedalījās valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kā arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.
Latvijas valsts augstākās amatpersonas, sveicot «Daugavas vanagu» pārstāvjus jubilejā, izteica pateicību par organizācijas veikumu patriotisma un latviešu kultūras saglabāšanā, par neatkarīgas valsts idejas uzturēšanu okupācijas gadu laikā un vēstures izskaidrošanu sabiedrībai mūsdienās, kā arī par palīdzību mazaizsargātajiem sabiedrības locekļiem — bāreņiem, daudzbērnu ģimenēm, veciem un slimiem cilvēkiem.

Vilis Hāzners raksta: «Izveidojās pieci latviešu gūstekņu nometināšanas centri:

1. Ap 2500 karavīru bija izvietoti Heides rajonā (ziemeļos no Hamburgas). [..] Tajā pa lielākai daļai ietilpa karavīri, kas bija nākuši no Dānijas, kur kara beigās atradās 15. divīzijas [Domāta Ieroču SS karaspēka 15. divīzija, ko sauca arī par Latviešu leģiona
15. divīziju.] rezerves, kā arī veselības uzlabošanas vienības;

2. Pati lielākā latviešu karavīru grupa — 9735 vīri bija Putlosā (Šlēsvigas-Holšteinas rajonā pie Oldenburgas). Tur nokļuva pie Šverīnas kapitulējušās 15. divīzijas galvenā masa. Šai grupai bija pievienojies no Lībekas arī pulkvedis A. Krīpēns [..];

3. Neiengrammas nometnē bija 1850 latviešu karavīru no dažādām 15. divīzijas vienībām, vēlāk tos (1945. gada augustā) pārvietoja uz Putlosu;

4. Vesterbūrā (Vācijas Frīzlandes aust­rumos) bija sapulcināti ap 4000 karavīru. Karavīru lielāko daļu turp pārsūtīja no Falingbosteles caurlaides [domāts — filtrācijas] nometnes;

5. Reinbergā (dienvidos no Vēzeles pilsētas) vācu armijas kapituāciju sagaidīja pulkveža Viļa Januma kaujas grupa ar apmēram 1550 karavīriem. Drīz pēc kapitulācijas tos pārcēla uz Vilvordu, beļģu pilsētu netālu no Briseles.

Tā patiesībā beidzot izveidojās četras lielākās karavīru grupas. Bez tam britu okupācijas joslas mazākās nometnēs un slimnīcās mita ap 1500, amerikāņu gūstekņu nometnēs un okupācijas joslas slimnīcās ap 2000, Itālijā gūstā krita ap 500, Francijā ap 1000 un Ēģiptē ap 100 karavīru. Pēdējās vietās tie sastādījās visvairāk no vācu armijā iesauktajiem latviešu zēniem — gaisa spēku izpalīgiem. Kopā Rietumu sabiedroto gūstā nokļuva 24 735 latviešu karavīri.»

Kāda neliela daļa no vācu pusē karojošajiem latviešiem pēc kara bija nokļuvusi arī civilo bēgļu nometnēs. 1945. gada rudenī lielu daļu no latviešu karavīriem pārvietoja uz gūstekņu nometni Zēdelgemā (Beļģijā), kuras oficiālais nosaukums bija POW Camp 2227 (vāciešu lietoto šīs vietas nosaukumu Cēdelhema pārņēma arī latviešu trimda, un šodien latviešu literatūrā un historiogrāfijā sastopami abi šīs apdzīvotās vietas nosaukumi).

Ideja par visus latviešu karavīrus vienojošas organizācijas jeb, kā toreiz teica, «vispārīgas karavīru organizācijas» izveidošanas nepieciešamību radās jau Putlosā, bet tieši Cēdelhemas nometnē šī ideja materializējās reālā veidolā. Šāda iniciatīva guva arī nometnes britu administrācijas atbalstu. Viens no aktīvākajiem nākamās latviešu karavīrus vienojošās organizācijas idejas propagandētājiem bija pulkvedis V. Janums.

«Cēdelhemas barakās pulkvedis Janums ar saviem vīriem ieradās 1945. gada 30. novembrī. Reizē ar to no jauna aktivizējās doma par bijušo karavīru organizācijas dibināšanu. Līdzšinējiem idejas cilātājiem jau pirmajās dienās Cēdelhemā  pievienojās Vilis Akermanis, pulkvedis Arvīds Skurbe, dižkareivis Daumants Ķencis un vēl citi. Vis­aktīvāk dibināšanas priekšdarbus veica Vilis Akermanis,» tā atceras V. Hāzners.

Pamazām, pēc diezgan asām diskusijām pašu karavīru gūstekņu starpā nākamā organizācija ieguva reālas aprises. Galvenā diskusiju jēga bija, kādā veidolā šī organizācija pastāvēs un kādas karavīru grupas būs tiesīgas piedalīties organizācijā: vai tā būs tikai virsnieku vai arī visu karavīru apvienība. Uzvarēja viedoklis, ka šādai organizācijai būtu jāaptver visas latviešu karavīru grupas — neatkarīgi no bijušajiem amatiem un dienesta pakāpēm.

Savās atmiņās «Mans devums Daugavas vanagu organizācijas tapšanā» majors P. Balodis raksta: «[..] No virsnieku un tāpat arī pārējo karavīru privātu pārrunu un sarunu līmeņa jaunās organizācijas dibināšanas priekšdarbi pamazām pārņēma oficiālas formas. Šai sakarā svarīgi atzīmēt trīs datumus, kuros, lielos vilcienos nosprausti, veidojās organizācijas pamatmeti un organi­- zācijas priekšdarbi. Tie ir 6., 15. un 18. decembris, kad pusoficiāli apspriedās organizācijas iniciatori. [..]»

Par pēdējā minētā datuma sapulci, kurā tika izstrādāti nākamās organizācijas darbības pamatprincipi, stāsta tās dalībnieks, majors V. Tauriņš: «[..] Tātad biedrība domāta visiem karavīriem, kas ar ieročiem rokās cīnījušies par Latviju arī agrākos karos. Biedrības uzdevums būs aprūpēt karavīru ģimenes, kam nav apgādnieku, invalīdus un tāpat arī sniegt materiālu atbalstu un padomu karavīriem un to ģimenes locekļiem, kuri nonākuši materiālās grūtībās. Tāpat arī vēlāk, atgriežoties dzimtenē, ņemt dalību valsts politiskajā dzīvē, lai nebūtu tāds stāvoklis kā pēc bijušajām brīvības cīņām, kur karavīri no valsts politiskās dzīves bija pavisam nobīdīti nost.»

Tātad bez aprūpes un sociālajām funk­cijām jaunā organizācija bija dibināta ar domu par drīzu atgriešanos Latvijā un aktīvu līdzdalību neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanas procesos.

Par nosaukuma izvēli V. Hāzners atceras: «Majors J. Ķīlītis pirmajā organizācijas komisijas sēdē (1945. gada 29. decembrī) ierosināja dibināmo organizāciju nosaukt par «Daugavas vanagiem», jo šis vārds raksturošot arī mūsu darbus nākotnē. Arī pēdējā delegātu sapulcē, kad pieņēma statūtus, bija runa par biedrības nosaukumu. Arī toreiz Ķīlītis aizstāvēja vārdu «Daugavas vanagi».»

«Daugavas vanagiem» ilgi nācās gaidīt atgriešanos Dzimtenē. Drīz vien sākās latviešu karavīru brīvlaišana no sabiedroto karaspēku gūsta, un «Daugavas vanagu» organizācijas nodaļas sāka darboties visos kontinentos un visās tajās mītnes zemēs, kur savu mājvietu bija atraduši latviešu karavīri. «Daugavas vanagus» pamatoti var uzskatīt par vienu no galvenajiem latviešu trimdas sabiedriskās un politiskās dzīves organizētājiem un latvietības uzturētājiem latviešu trimdas mītnes zemēs. Patiesais «Daugavas vanagu» devums pēckara latviešu trimdas vēsturē joprojām nav izvērtēts, tāpat kā vēl nav pat sākta rakstīt objektīva «Daugavas vanagu» vēsture. Tas būtu nākotnes uzdevums, bez kura izpildes mūsu tautas un valsts jaunāko laiku vēsture būs nepilnīga.

Raksta tapšanā izmantots izdevums:
Hāzners V. Laiks. Telpa. Ļaudis. Pirmā daļa — Toronto,
Daugavas vanagu apgāds, 1974.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.