Darbs, kas neļauj garlaikoties

Taivo Trams.

Foto — Normunds Mežiņš.

Militārā policija ir tā Nacionālo bruņoto spēku vienība, kuras dienests ir nesaraujami un cieši saistīts ar visu citu vienību darbu. Tieši militārie policisti nodrošina kārtību un drošību lielu pasākumu, mācību vai transporta un kravu pārvietošanās laikā, pilda policejiskās funkcijas, apsargā militāros objektus un dara vēl daudz svarīgu un cilvēkam no malas neredzamu darbu. Militārās policijas 20 gadu jubilejā tās darbu skatām caur četru militāro policistu vērtējuma prizmu.

Ne jau forma cilvēku padara par karavīru
Militārās policijas Militāro policistu rotas nodaļas komandieris seržants Kaspars Rudmiezis uzskata — par karavīru var būt tikai tas cilvēks, kuram ir pārliecība. «Ieroci un formu jau var iedot gandrīz vai katram, taču tas nenozīmē, ka no šī cilvēka sanāks īsts karavīrs. Ne jau forma padara cilvēku par karavīra vārda cienīgu, bet gan viņa prāts, pārliecība un izvēle kalpot valstij,» saka K. Rudmiezis.

Militārajā policijā viņš dien kopš 2006. gada decembra. «Sākumā gan bija doma par citu dienesta vietu, taču rekrutēšanas gaitā pēc visu pārbaužu veikšanas mani nozīmēja uz šejieni. Droši vien nozīme bija arī tam, ka pirms tam piecus gadus biju aizvadījis Valsts policijā.» Par karavīru gan Kaspars gribējis kļūt jau kopš bērnības. «Cik sevi atceros, ar zaldātiņiem vien spēlējos. Tā arī tālāk secīgi gāju pa militārās karjeras kāpnēm — sākumā Jaunsardze, tad Zemessardze un obligātais militārais dienests, tad policija, un tad — atgriešanās bruņotajos spēkos.»

K. Rudmieža ikdienas darbs ir saistīts ar objektu apsardzi un caurlaižu režīma ievērošanas kontroli. Tas gan nenozīmē, ka dienests ir garlaicīgs un rutinēts. «Objekti ir dažādi, lieli un sarežģīti. Lai nodrošinātu kārtību un drošību, ir perfekti jāpārzina gan pats objekts, gan visas protokolam atbilstošās darbības, kas jāveic katrā konkrētajā situācijā. Bet situācijas var būt ļoti, ļoti dažādas.» Paralēli ikdienas darbam lielu daļu laika aizņem arī regulāras mācības, kā arī dalība citu Militārās policijas uzdevumu izpildē, piemēram, kravu pavadīšanā un apsargāšanā utt.

Viena no pašām svarīgākajām prasmēm militāro policistu darbā ir māka kontaktēties ar cilvēkiem, savā ziņā pat psihologa iemaņas. «Mēs strādājam dažādās vidēs — gan ar karavīriem, gan civilistiem. Protams, mācībās mēs apgūstam dažādas situācijas un to iespējamos risinājumus, tomēr reālā situācijā katram no mums būs jāpaļaujas tikai uz paša zināšanām un spējām. Bet, kā es saku saviem policistiem, galvenais ir būt pārliecinātam par sevi — tad varēs atrisināt visas radušās situācijas.»

Brīvo laiku Kaspars Rudmiezis pavada kopā ar savu ģimeni. «Patīk kaut kur aizbraukt, paceļot, ja ir tāda iespēja. Viena ļoti liela mana aizraušanās ir fotografēšana — fotoaparāts man ir līdzi gandrīz vai visur. Puiši smejas un sauc mani par «paparaci»,» saka K. Rudmiezis. Fiziskās formas uzturēšanai viņš trenējas sporta zālē un baseinā.

Pēc K. Rudmieža domām, dienests Militārajā policijā ir viens no pašiem interesantākajiem visos bruņotajos spēkos. «Mēs cilvēkus noteikti varam piesaistīt ar sava dienesta daudzveidību. Militārajā policijā speciālistiem jāpārzina daudzas un dažādas dienesta jomas, kam klāt nāk arī daļa policejisko funkciju. Turklāt mums ir cieša un plaša sadarbība ar citām bruņoto spēku vienībām.»

Militārās policijas jubilejas reizē K. Rudmiezis sev un saviem kolēģiem novēl veiksmīgu tālāko dienestu. «Galvenais, lai
veiksme stāv klāt, — pārējais lielākoties ir atkarīgs no pašiem.»

Esam neredzamais drošības ķēdes sākumposms
Militārās policijas Štāba un apgādes rotas Militārās meklēšanas vada vada seržante kaprāle Evita Pētersone ir ieguvusi bakalaura grādu ķirurģijas māsas specialitātē, savukārt armijā viņa veic sievietei un mediķei samērā netipiskus uzdevumus — sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšanu, nodrošinot un īstenojot pretterorisma pasākumus visā Latvijas teritorijā. Taču mediķa un sapiera darbā var saskatīt diezgan daudz līdzīga.

Laika gaitā viņa ir apguvusi arī citas šajā darbā nepieciešamās zināšanas, un tagad vada cilvēkus, veicot kaujas uzdevumus ikdienā, nodrošinot Valsts prezidenta, aizsardzības ministra, NBS komandiera un citu augstu Latvijas un ārvalstu amatpersonu drošību publisko pasākumu laikā. Viņas komandā ir dažādi speciālisti — kinologi, sapieri, ūdenslīdēji, robotu tehniķi. «Mēs esam tas salīdzinoši mazais drošības ķēdes sākumposms, kuru parasti neviens neredz,» skaidro Evita.

Viņas ikdienas darba pienākumos ir ēku, transportlīdzekļu, apkārtnes, teritorijas un zemūdens pārbaužu uzdevumu izpildes koordinācija, meklējot sprādzienbīstamos priekšmetus vai citus potenciālus apdraudējumus. «Ja bīstamu priekšmetu meklēšanas uzdevumi ir jāveic salīdzinoši nelielās telpās vai vietās, tad varam tikt galā arī stundas laikā, ja turpretī pasākums norisinās plašā teritorijā, piemēram, Nacionālajā bibliotēkā, tad nākas strādāt pat diennakti un piesaistīt papildspēkus. Mūsu apakšvienību regulāri atbalsta Aizsardzības no masveida iznīcināšanas ieročiem un improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas apakšvienības no NBS, arī Iekšlietu ministrijas Valsts robežsardzes kinoloģijas speciālisti ir snieguši atbalstu mūsu uzdevumu izpildē.»

Nevarētu gluži teikt, ka Militārā policija bijusi Evitas apzināta izvēle. «Kad pabeidzu medicīnas skolu, draudzene man piedāvāja darbu, teica, ka kaut kas saistībā ar ģimenes ārstiem. Nosauca adresi Džutas ielā. Aizeju, skatos — apkārt vieni vienīgi puiši formas tērpos. Šķita, kaut kas nav kārtībā. Zvanu draudzenei, prasu, vai adrese pareiza? Viņa saka — jā, jā, viss pareizi, darbs būs. Tā nu es gadu nostrādāju toreizējā LR Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā kā civilpersona, bet pēc tam man piedāvāja iet armijā. Dienestu sāku 2004. gadā kā mediķe drošības dienestā bet 2009. gadā notika drošības dienesta apvienošana ar Militāro policiju,» stāsta E. Pētersone. Militārajā policijā mediķu vietas nav bijušas. «Par laimi, komandieris piedāvāja darbu Militārās meklēšanas vadā, tikai pirms tam bija jābeidz kursi Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolā. Likās — man kā sievietei tas būs pilnīgi traki, taču — piekritu, kursus pabeidzu, un tā nu es esmu šeit. Un esmu ļoti apmierināta ar savu toreizējo izvēli, darbs man ļoti patīk.»

Darbs Militārajā policijā aizņem ļoti daudz laika, atzīst E. Pētersone. «Sākumā, kad vēl nebiju vada seržante, bija vienkāršāk — atnāc, nostrādā savu maiņu, kādreiz ir pa kādām mācībām vai citiem uzdevumiem, bet caurmērā savu dzīvi vari plānot diezgan mierīgi. Tagad ļoti daudz kur ir jāpiedalās pašai — ja ne kā vadītājai, tad kā mediķei, piemēram, paaugstinātas bīstamības darbos — atmīnēšanā vai niršanā. Un ne tuvu visu var saplānot — nereti zvani par nākamās dienas pasākumiem atskan pat desmitos vakarā. Vienalga ir jāpaspēj visu sakārtot, nodot informāciju tālāk un precīzi vadīt, lai ar mūsu resursiem pietiktu visiem darbiem.

Skaidrs, ka pie tādas slodzes un darba dinamikas brīvā laika nav daudz. Cik nu tā ir, to visu paņem bērni, no kuriem viens ir pusaudzis pašā spurainākajā vecumā. Ja nu tomēr kāds brīvs brīdis atliek, Evitai patīk kārtīgi izdejoties kādā zaļumballē.

Saviem dienesta biedriem Evita saka lielu paldies par viņu darbu. «Patiešām ir liels gods un prieks strādāt kopā ar tādiem karavīriem.» Savukārt potenciālajiem Militārās policijas karavīriem viņa iesaka mēģināt un izmantot iespēju dienēt šajā vienībā. «To noteikti varu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties un pilnveidot sevi — tam šeit ir ļoti plašas iespējas. Visi militārie policisti apgūst vairākas specialitātes. Turklāt jāatceras, ka visas šīs zināšanas noder un ir pieprasītas arī civilajā dzīvē,» uzsver E. Pētersone.

Militārā policista berete ir simbols, ar ko lepoties
«Reizēm sastopamais stereotips, ka militārie policisti ir tie cilvēki, kas stāv krustojumā ar zizli vai pie barjeras kontrolē transporta kustību, ir pilnīgi aplams. Es nevaru iedomāties vēl kādu tik dinamisku un dažādu dienesta vietu,» atzīst Valsts prezidenta apsardzes virsseržants štāba virsseržants  Elmārs Priednieks. Viņš dien jau 24 gadus un Militārajā policijā nonācis, tāpat kā daudzi kolēģi, no kādreizējā Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta, taču dienesta pienākumi visu šo laiku ir nemainīgi — galvenais uzdevums ir gādāt par Valsts prezidenta drošību.

Valsts prezidenta apsardze ir diezgan specifiska, taču mūsu valstī vēsturiski tā iegājies, ka Valsts prezidentu apsargā armija, teic E. Priednieks. Darbs ir spraigs un ļoti intensīvs. Viņa amata pienākumos ir gan instruktoru apmācība un apgāde, gan dažādi ar Valsts prezidenta apsardzi un vizītēm saistīti uzdevumi, tostarp arī citu valstu augsto amatpersonu vizīšu nodrošināšana. Nākas strādāt arī dažādos objektos, kur jāgādā par drošību, jāpilda personiskās apsardzes jeb miesassarga uzdevumi. «Var teikt, ka darbā ir nemitīgi izaicinājumi un ļoti dinamiska mainība. Visādā ziņā par rutīnu te noteikti nevar runāt.»

Valsts prezidenta apsardze ir profesionālākā apsardzes vienība Latvijā, uzskata Elmārs Priednieks. «Ja kāds man vēlas oponēt, lai mēģina. Mūsu cilvēki brauc misijās, apgūst dažādas prasmes, ieročus un tehniku, Specializētā militāro policistu rota ir vienā līmenī ar labākajām karavīru kaujas vienībām. Mēs neņemam kuru katru — lai kļūtu par militāro policistu, ir jāiztur atlase. Taču mēs noteikti gaidām jaunus cilvēkus — nāciet, izmēģiniet savus spēkus!»

Lai gan militārie policisti būtībā ir universāli karavīri, kas pārzina daudzas un sarežģītas militārās specialitātes, viņu galvenais ierocis tomēr ir prasme runāt. «Īpaši tas attiecas uz apsardzi — mēs strādājam civilā vidē, ap mums lielākoties ir izglītota publika, kas māk arī oponēt mūsu prasībām. Tādēļ ir ļoti liela nozīme tam, kā tu šīs prasības māki nodot tālāk — vai tā ir kategoriska pavēle vai cieņpilna vēršanās pie cilvēka.» Militārajam policistam arī ļoti jāseko līdzi savai valodai — nekādas rupjības atļauties nedrīkst. Katrā ziņā savas komunikācijas prasmes militārie policisti var regulāri pilnveidot — viņiem tiek piedāvātas ļoti kvalitatīvas apmācības.

Kā jau lielākā daļa karavīru, arī E. Priednieks brīvajā laikā nodarbojas ar sportu. «Es neesmu sportists, bet fizkultūrietis,» viņš precizē. Pēdējā laikā viņš arvien biežāk nodarbojas ar skriešanu — «laikam tā ir tāda raksturīga vecuma iezīme». Tomēr regulārām sporta nodarbībām ir ne tikai formas uzturēšanas nozīme. «Mans lielākais izaicinājums ir vienmēr censties būt labākajam. Galu galā, ja es esmu virsseržants, tad man ir jābūt paraugam citiem — tā ir mana pārliecība un dzīves filozofija.»

Pavisam nesen E. Priednieks izjutis īpašu lepnumu par savu piederību Militārajai policijai. Kopā ar kolēģiem viņš jaunsargu un kadetu nometnē Litenē stāstījis par dienestu Militārajā policijā, aģitējis jauniešus pievērsties šai bruņoto spēku jomai. «Un tad es patiešām bez jebkāda patosa, bet ar lielu lepnumu un gandarījumu jutu — jā, esmu militārais policists, mana sarkanā berete ir ne tikai mundiera sastāvdaļa, bet arī simbols, ar ko lepoties.»

Rutīnā nevaram ieslīgt
«Par dienestu armijā vēl nedomāju pat laikā, kad jau mācījos tehnikumā,» atzīst Militārās policijas Specializētās militāro policistu rotas virsseržants Sandris Jansons. Tomēr dzīve ieviesusi savas korekcijas. 2000. gadā viņš pieteicies obligātajā militārajā dienestā, un, armijā pavadītajam gadam ejot uz beigām, nolēmis mēģināt veidot militāro karjeru. «Šķita, ka šī lieta mani varētu interesēt. Sākumā gribēju dienēt Zemessardzē, taču tur tobrīd mani interesējošajā vienībā vakanču nebija, tādēļ sāku dienēt Nacionālo bruņoto spēku 1. kājnieku bataljonā. Tur nodienēju četrus gadus, divas reizes biju misijās Irākā, līdz bijušais kolēģis, kurš tolaik jau dienēja Militārajā policijā, pastāstīja, ka tiekot veidota jauna apakšvienība — Starptautisko operāciju vads. Tas mani ļoti ieintriģēja. Devos uz pārrunām, un kopš tā laika dienu struktūrvienībā, kas nu jau izaugusi par Specializēto militāro policistu rotu.»

Šīs rotas karavīriem ir ļoti plašs profesionālās darbības lauks, kas ietver lielu daļu Militārās policijas uzdevumu. Rotas potenciālajam karavīram ir vēlama iepriekšēja dienesta pieredze kādā no bruņoto spēku vienībām, īpašs bonuss ir starptautisko operāciju pieredze. Jau pēc tam savā jaunajā dienesta vietā kandidāts papildus apgūst vēl plašu zināšanu un prasmju klāstu, kas nepieciešams dienestam rotā.

«Rutīnā noteikti nevaram ieslīgt. Vienu dienu tev ir treniņi bāzes teritorijā, nākošajā — eskorts no Rīgas uz Liepāju, vēl pēc tam — kaujas šaušana ar ložmetēju Ādažu poligonā, bet vēl nākamajā dienā tu jau solīdā uzvalkā nodrošini drošību kādai augsta ranga amatpersonai. Šī daudz­vei­dība un dinamika arī pašam ir ļāvusi palikt šajā apakšvienībā vairāk nekā desmit gadus.»

Specializētā militāro policistu rota veic militārā transporta kolonnu pavadīšanu un kravu apsardzi Latvijas teritorijā. Kā zināms, no 2014. gada partnervalstu klātbūtne Latvijā ir būtiski pieaugusi, līdz ar to darba apjoms rotai ir audzis vairākas reizes. Papildus rotas speciālisti atbild arī par drošību dažādu ārvalstu vizīšu laikā, kā arī pilda citus uzdevumus. Visam pa vidu jāatrod laiks apmācībai, treniņiem un atpūtai.

Arī S. Jansons atzīst, ka laba militārā policista obligāta īpašība ir paša cilvēka attieksme pret darbu un motivācija pildīt dotos uzdevumus. «Dienests ir ļoti intensīvs, tādēļ jābūt elastīgam un spējīgam pielāgoties ātri mainīgajai situācijai. Kā piemēru var minēt visas lielās mācības — to laikā rotai ir ārkārtīgi liela noslodze, parasti nepieciešams arī atbalsts no citām apakšvienībām. Vairāku nedēļu garumā rotas karavīri strādā bez brīvdienām — tā ir ikdiena. Gandrīz katru gadu mūsu karavīri strādā arī Jāņos, Lieldienās, citos svētkos. Ir grūti, tāpēc motivācija un attieksme ir tik svarīgas. Protams, ir svarīga arī pieredze un sagatavotība, bet ar šīm lietām var strādāt jau rotā.» Viņš ir arī pārliecināts, ka dienests Militārajā policijā ir vienreizēja iespēja. «Mūsu dienestā ir ļoti daudzveidīga un nopietna apmācību programma, pieejams arī samērā plašs ekipējuma un ieroču klāsts. Cilvēks te var gūt gan pamatīgu pieredzi tuvcīņas, drošas braukšanas un vairāku veidu ieroču lietošanas prasmē, gan arī iemaņas personiskajā apsardzē un eskortēšanā. Netiek aizmirstas arī apmācības lauka un pilsētvides kaujas iemaņu uzturēšanai un papildināšanai.»

Taču nav arī tā, ka visa dzīve paietu tikai un vienīgi dienestā. «Gadās tādi posmi, kad savi hobiji uz brīdi jānoliek malā, taču tas ir pārejoši. Var atrast laiku gan sev, gan ģimenei un draugiem.» Sandris Jansons pats ir aizrāvies ar motobraukšanu, ir arī militārā moto kluba «Patrioti» biedrs. Kopā ar klubu brīvajā laikā viņš piedalās dažādos pasākumos un dodas tuvākos un tālākos izbraukumos.