Cekulē atkal ievākta pamatīga munīcijas raža

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Daudzviet Latvijā plešas mežu masīvi, kuri vasarā un rudenī vilina ogotājus un sēņotājus. Taču mūsu zemē ir vietas, kur tiek meklētas pavisam citas «veltes» — lielgabalu lādiņi, granātas un aviobumbas. Viena no šādām vietām atrodas Rīgas pievārtē — tā ir Cekule, kur nu jau
desmito reizi notika starptautiskas mācības — «Detonators 2014».

Starptautiskās mācības Detonators 2014

«Detonatoram» desmitā gadadiena
Mācības, kuru mērķis ir zemes virskārtas attīrīšana no sprādzienbīstamiem priekšmetiem (SBP), organizēja Zemessardzes (ZS) 54. inženiertehniskais bataljons, un tajās piedalījās piecas dalībvalstis — Latvijas un Igaunijas sapieri jeb nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) speciālisti, kā arī novērotāji no Lietuvas, Francijas un Vācijas. Pavisam kopā mācībās no 13. līdz 26. oktobrim piedalījās ap 60 cilvēku — trīs NMN grupas no Latvijas un divas no Igaunijas, kā arī inženieru vads no Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Inženieru tehniskās rotas un mediķi no Sauszemes spēku kājnieku brigādes Medicīnas rotas. «Bija plānota arī zemessargu vada dalībaStarptautiskās mācības Detonators 2014 mācībās, taču saistībā ar pēdējā laika lielo noslodzi un daudzajām mācībām viņiem diemžēl nebija iespēju ierasties,» stāsta kapteinis Oskars Lejnieks, ZS 54. inženiertehniskā bataljona NMN rotas komandieris.

Pirmās mācības «Detonators» Cekulē notika 2005. gadā. Salīdzinot ar pirmo gadu mācībām, atrastās munīcijas apjoms samazinās, taču tas nenozīmē, ka zemes piesārņojums ir ievērojami samazinājies — ticamāk, cilvēki kļuvuši apdomīgāki. «Pirmajos gados mēs šeit mācību nedēļas laikā atradām vidēji ap 2000 sprādzienbīstamu priekšmetu, tad pakāpeniski to skaits sāka samazināties. Savukārt, kad darbos sākām izmantot arī smago tehniku, atrasto priekšmetu skaits atkal jūtami pieauga. Piemēram, pagājušajā gadā tā atradām vairāk nekā 1000 sprādzienbīstamo priekšmetu,» saka O. Lejnieks. Arī šogad mācību «Detonators» laikā tika atrasti 1028 SBP.

Meža ķemmēšana, meklējot nesprāgušo munīciju.
Meža ķemmēšana, meklējot nesprāgušo munīciju.

Unikāli atradumi — Latvijā ražotas prettanku mīnas
Cekules apkaime ir ārkārtīgi interesanta vieta cilvēkiem, kuru darbs ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšana, — šeit var atrast visdažādākos munīcijas veidus, kas vēsturiski aptver visu aizvadīto gadsimtu. «No interesantākajiem mūsu atradumiem noteikti var minēt pirmskara gados Latvijā ražotas prettanku mīnas. 2013. gadā tika atrasta viena šāda mīna, tā bija diezgan slikti saglabājusies. Šogad atradām vēl vienu, jau krietni labākā stāvoklī. Šai mīnai iekšā vēl ir sprāgst­viela, tādēļ jāveic pasākumi, lai to izņemtu un maksimāli saglabātu korpusu,» skaidro O. Lejnieks. Šī mīna noteikti kļūs par nozīmīgu Latvijas militārās vēstures eksponātu.

Cekules apkārtnē var atrast PSRS, Vācijas, ASV, Francijas, Itālijas un Lielbritānijas ražojuma munīciju, tāpēc karavīriem ir jābūt ļoti zinošiem sava aroda speciālistiem. Piemēram, šeit atrastas ap 600 šauteņu granātas, visas vizuāli vienādas, taču daļa no tām lietota Pirmā pasaules kara laikā un bijusi pildīta ar melno pulveri, bet otra daļa — jau no Otrā pasaules kara laikiem un ar trotila pildījumu. Tomēr lielākoties Cekulē atrodami dažādu kalibru artilērijas lādiņi, ir arī daudz mīnmetēju lādiņu un granātu, atrodama arī munīcija ar dažādiem pirotehniskajiem sastāviem — dūmu signāli, signālraķetes, ķīmiskie sastāvi, kas veido dūmus ūdenī, utt. Bet arī starp šīm šķietami ļoti izplatītajām munīcijas vienībām laiku pa laikam sastopami visai neparasti eksemplāri, piemēram, granātas ar keramisku korpusu vai aviācijas bumbas ar betona korpusu. «Atradumu dažādība ir milzīga, tādēļ visiem atmīnētājiem ir interesanti un noderīgi šeit padarboties. Mēs varam būt lepni, ka mūsu NMN karavīriem ir šādas zināšanas un ārzemju kolēģi ar lielu prieku brauc uz šejieni, lai iegūtu šo informāciju,» atzīst rotas komandieris.

Ogu, sēņu un lādiņu vācēji
Ar munīciju piesārņotā teritorija aizņem apmēram 240 ha. Sprāgstvielas un lādiņi Cekules mežos nonākuši, jo šeit kopš Pirmā pasaules kara laikiem līdz pat deviņdesmito gadu vidum bijušas munīcijas noliktavas, ko vairākos vēstures periodos izmantojušas dažādas armijas. «Ir dažādi stāsti par šī piesārņojuma rašanos, taču vēstures fakti liecina, ka savulaik noliktavās noticis ugunsgrēks un ar to saistīta eksplozija. Savukārt Otrā pasaules kara laikā, kad šīs noliktavas izmantoja Vācijas armija, dažas celtnes uzspridzināja sarkanie partizāni. Tā visa rezultātā liela daļa munīcijas tika vienkārši izkaisīta apkārtnē. Vācieši pieņēma lēmumu nevis savākt un neitralizēt munīciju, bet vienkārši apbērt teritoriju ar metru biezu smilts slāni, tā padarot to nosacīti drošu,» stāsta O. Lejnieks.

Atrastos lādiņus vispirms izpēta un klasificē.
Atrastos lādiņus vispirms izpēta un klasificē.

Līdz 1995. gadam šeit esošās celtnes par munīcijas noliktavu izmantoja arī Latvijas armija, pēc tam gan noliktavu komplekss, gan apkārtējā zeme nonāca Stopiņu novada rīcībā. Tagad piesārņoto teritoriju pieskata Stopiņu novada pašvaldības policija, periodiski te ierodoties un pārbaudot potenciāli aizdomīgos meža apmeklētājus. «Protams, pašvaldībai nav tādu resursu, lai šeit noliktu sardzi un pieskatītu teritoriju cauru diennakti, tādēļ arī mēs savu iespēju robežās cenšamies attīrīt apkārtnes mežus, kā arī stāstām par briesmām, kas draud civiliedzīvotājiem, ja viņi neapdomīgi rīkosies ar atrastu munīciju.»

«Iedzīvotājiem, kuri te nāk sēņot vai ogot, šī teritorija nav bīstama līdz brīdim, kamēr viņi nesāk aiztikt atrasto munīciju. Ja nu tomēr to dara, situācija var kļūt pilnībā neprognozējama, jo, kā jau minēju, šeit atrodamā munīcija ir ļoti dažāda, liela daļa no tās joprojām ir bīstamā stāvoklī, un neviens nevar uzreiz pateikt, no kādas ārē­jās iedarbības tā var detonēt. Var pietikt ar pavisam nelielu triecienu vai pat statiskās elektrības dzirksteli,» skaidro O. Lejnieks. Protams, daudz bīstamāki gan sev, gan apkārtējiem ir krāsainā metāla meklētāji, kas izrok šos lādiņus un mēģina atdalīt vērtīgos metālus, lai pēc tam tos nodotu uzpirkšanas punktos.

Gan strādā, gan trenējas
Piesārņoto teritoriju ziemeļos ierobežo Ķivuļurgas upīte, rietumos plūst Nabiņurga, bet dienvidos atrodas apdzīvotā vieta Cekule ar 200 iedzīvotājiem. Veicot teritorijas attīrīšanas darbus, karavīri teritoriju sadala vairākos mazākos rajonos — lai būtu vieglāk orientēties, jo tā visas pārbaudāmo laukumu robežas ir labi redzamas dabā. Vispirms notiek teritorijas vizuālā pārbaude. Atrodot SBP, tiek izsaukts NMN karavīrs vai komandieris, kas pieņem lēmumu par tālāko rīcību.

Moderns  aprīkojums ļauj atrasto  munīciju  operatīvi  skenēt.
Moderns aprīkojums ļauj atrasto
munīciju operatīvi skenēt.

Mācību pirmajā dienā tika atrasti aptuveni 50 SBP, taču tā ir tikai viena diena, kuras laikā meklējumi notika ne pašā piesārņotākajā Cekules meža daļā. Arī otrajā mācību dienā notika meža vizuālā pārbaude, bet atlikušajās trīs mācību dienās karavīri pārmeklēja augsni, izmantojot metāla detektorus. «Primārais mērķis ir vizuāli pārmeklēt zemes virskārtu, lai palielinātu iedzīvotāju drošību. Taču, lai trenētu karavīrus darbam ar metāldetektoru, turpinām meklēt tajās teritorijās, kur atrasts visvairāk SBP virszemē. Apkārtnē ir divi lieli krāteri, pagājušajā gadā pie viena no tiem mēs atradām ap 600 sprādzienbīstamus priekšmetus. Šādās vietās mēs katru gadu turpināsim meklējumus tik ilgi, kamēr tādu atradumu vairs nebūs,» uzsver O. Lejnieks.

Lādiņus atpazīst ātri
Apkārtnes vizuālā pārmeklēšana ļoti atgādina filmās redzēto meža ķemmēšanu, kas būtībā tas pats vien ir — karavīri izvietojas ķēdē un pakāpeniski izstaigā paredzēto teritoriju, meklējot potenciāli aizdomīgos priekšmetus. «Atstarpe starp vīriem var būt vidēji no metra līdz pieciem — tas atkarīgs no laika apstākļiem, reljefa u.tml. Ar vizuālo meklēšanu lielākoties nodarbojas karavīri, kas nav NMN speciālisti. Tas, kurš ieraudzījis kaut ko aizdomīgu, ziņo «Stop!» un paceļ roku, un tad NMN jomā zinošs karavīrs veic sākotnējo novērtējumu. Pieredzējuša izlūka darbības ir ļoti ātras — lai novērtētu vienu priekšmetu, pietiek ar pāris minūtēm, reizēm pat pietiek uzmest aci, un var iet un ziņot komandierim.»

Ja kļūst skaidrs, ka atrastais priekšmets var būt bīstams, visiem meklētājiem liek atiet drošā attālumā. Tad NMN speciālists veic detalizētāku izpēti, lai noteiktu, kas tas ir par lādiņu, vai tam ir uzspridzinātājs un kādā stāvoklī tas saglabājies. Pēc tam tiek pieņemts lēmums, ko ar atradumu darīt — neitralizēt uz vietas vai sagatavot pārvietošanai un neitralizēšanai. Lielākoties meklētāju grupā darbojas līdz 30 meklētāji un līdz 10 NMN karavīri kopā ar komandieri. Grupai līdzi brauc arī kravas mašīna, kurā tiek novietoti pārvietojamie priekšmeti nogādāšanai nesprāgušās munīcijas savākšanas vietā, no kurienes tie tiks tālāk nogādāti Ādažu poligonā un iznīcināti.

Jaunas meklēšanas un neitralizēšanas iespējas
Sauszemes spēku kājnieku brigādes inženieri mācībās piedalījās ar savu standarta aprīkojumu, kurā ietilpst metāla detektors, mīnu tausti, sapieru lāpstiņa un aizsargekipējums, kas sastāv no šķembu vestes, ķiveres, aizsargbrillēm un cimdiem, stāsta leitnante Daiga Ilmaste, SzS kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Inženieru rotas vieglo inženieru vada komandiere. Teritorijas izpētes laikā tiek izmantoti arī krāsas baloniņi, ar kuru palīdzību marķē visus atrastos aizdomīgos priekšmetus, lai tie būtu pamanāmāki NMN speciālistiem, kas dodas tos iznīcināt. Tieši tāpat NMN speciālistu rīcībā ir viss nepieciešamais aprīkojums, lai izmērītu, izpētītu un klasificētu atrastos lādiņus, ierīces, ko izmanto lādiņu neitralizēšanai.

Šajās mācībās mūsu speciālisti pirmo reizi izmantoja arī dažas jaunas ierīces un aprīkojumu, kas turpmāk atļaus efektīvāk strādāt un neitralizēt atrasto munīciju. Piemēram, tika izmantots jauns zemes virskārtas skeneris, ar ko iespējams meklēt arī nemetāliskus priekšmetus. Šī ierīce galvenokārt tiek lietota, lai atrastu potenciāli sprādzienbīstamos priekš­- metus, kuru korpusi nav izgatavoti no metāla. Skeneris var vienlaikus darboties divos režīmos, meklējot gan metāla, gan citu materiālu priekšmetus, stāsta virsseržants Normunds Steselis, NMN grupas komandieris. Vēl viens jaunums ir kumulatīvais lādiņš «Volcano», ko ražo Lielbritānijā. Tā ir ierīce, ar kuras palīdzību var neitralizēt atrasto munīciju. «Volcano» ir dažādi pievienojami uzgaļi ar dažādiem ķīmiskajiem mai­- sījumiem, kas ļauj katrā konkrētajā situācijā izvēlēties piemērotāko risinājumu, piemēram, atsitot uzspridzinātāju, izkausējot caurumu korpusā un izdedzinot sprāgstvielu, tā iznīcinot SBP videi mazāk kaitīgā veidā.

Starptautiskās mācības Detonators 2014

Ja vien cilvēki aizdomātos…
Latvijā notiek vēl citas ikgadējās SBP «ražas vākšanas» mācības — tās noris bijušā Zvārdes aviācijas mērķu poligona teritorijā un tiek dēvētas par «Zvārdes detonatoru». Abu mācību uzdevums ir viens — savākt un neitralizēt to, ko cilvēki pa vasaru ir izrakuši, meklējot krāsainos metālus. «Nav labi, ja tas viss paliek zemes virspusē. Bet katru gadu tiek izrakti arvien jauni un jauni munīcijas priekšmeti, tā kā darba te netrūks vēl ilgi,» secina O. Lejnieks.

Šogad beidzot atradumu skaits ir samazinājies. NMN speciālisti to gan nesaista ar augsnes piesārņojuma mazināšanos, drīzāk grib ticēt, ka cilvēki beidzot ir ieklausījušies katru gadu stāstītajā par apdraudējumiem dzīvībai un veselībai un kļuvuši kaut nedaudz apdomīgāki. «Vieta gan šeit cilvēku apmeklējumiem ir ļoti pateicīga — teritorija nav nožogota, mežs ir labs, apkārt daudz apdzīvotu vietu, arī Rīga tuvu. Uz šejieni gada laikā mēs saņemam līdz 10 izsaukumiem,» stāsta O. Lejnieks.

No vienas puses, NMN karavīri apzinās, ka viņu darbs šeit ir savā ziņā salīdzināms ar Augeja staļļu mēšanu, jo Cekules apkārtni pārskatāmā nākotnē pilnībā attīrīt no piesārņojuma nav iespējams — tādu resursu mums gluži vienkārši nav. No otras — viņu ieguldījums ļauj šo teritoriju uzturēt vismaz saprātīgā drošības režīmā, lai cilvēkam, kas šeit apzināti vai neapzināti iemaldījies, nav teju katrs solis jāuzskata par iespējami pēdējo. Un tas nav maz.