Redaktora sleja

Esam nosvinējuši savas valsts simtgadi, un tagad katram ir savs simtgades godināšanas stāsts. Savs tiem, kas soļoja parādē, savs tiem, kas saņēma augstākos valsts apbalvojumus, un savs tiem, kas piedalījās lentīšu locīšanā Latvijas Kara muzejā. Savs arī tiem, kas šajā laikā vienkārši darīja savu darbu vai pildīja dienestu.

Šajā žurnāla numurā gribam īpaši uzsvērt to, ko ik uz soļa redzējām valsts svētku dienās — mēs lepojamies ar mūsu karavīriem! Sabiedrība lepojas, ģimenes lepojas, bērni lepojas, ka tētis vai mamma ir karavīrs! Mēs lepojamies, kopā ar karavīriem apmeklējot svētku parādi, mēs lepojamies ar tiem, kuri soļoja parādē, — ar karavīriem, ar zemessargiem, ar jaunsargiem, ar visiem tiem, kuri simtgades svētku noskaņojumu nesa ikvienā Latvijas vietā. 

Ar kādu noskaņu mēs sākam nākamo simtgadi? Ar cerībām, ka būs labāk, ar apņemšanos būt savai valstij piederīgi un godprātīgi darīt katrs savu darbu, apzinoties, kas arī tas ir mūsu valstij.

Saglabāsim šo noskaņu!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

01. 11. 2018
Cēsīs Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas 18. gadadienai veltītajā svinīgajā pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji un skolas sadarbības partneri. Pasākumā tika atklāts Instruktoru skolas renovētais autoparks. 

Svinīgajā sapulcē aizsardzības ministrs R. Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības komandieris pulkvedis Valts Āboliņš un Instruktoru skolas komandieris majors Vasilijs Gračovs pasniedza apbalvojumus Instruktoru skolas labākajiem karavīriem un civilajiem darbiniekiem. Instruktoru skola saņēma dāvanu valsts simtgadē — Kārļa Grūbes darba «Karavīra svinīgais solījums» atdarinājumu, kura autore ir Līga Jansone.

03. 11. — 16. 11. 2018
Vairākos novados notika Latvijā izvietotās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas organizētās militārās mācības «Tomahawk Knocking». Tās norisinājās Alūksnes novada Alsviķu pagasta «Meža Strautiņos», poligonā «Lāčusils», Daugavpilī, Kuldīgā, Lielvārdē un Ventspils novada Vārves pagastā. 

Mācību mērķis bija pilnveidot NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas un Nacionālo bruņoto spēku sadarbību un savietojamību un veicināt to ciešāku integrāciju. 

08. 11. 2018
Aptuveni 2000 skolēnu un skolotāju no visiem Latvijas reģioniem apmeklēja Skolēnu dienu Ādažu garnizonā, lai iepazītos ar Nacionālo bruņoto spēku ikdienu un galvenajiem uzdevumiem. 

Viņiem bija iespēja apskatīt Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kaujas apakšvienību tehniku un ekipējumu, tikties ar karavīriem, kā arī vērot dažādus paraugdemonstrējumus un piedalīties militārās stafetēs. 

09. 11. 2018
Ādažu bāzē notika piemiņas pasākums, lai godinātu Latvijas karavīrus, kuri, pildot kaujas uzdevumus, ziedojuši savu dzīvību. Kritušo karavīru piemiņas pasākumu apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. 

Jau tradicionāli pirms Lāčplēša dienas Ādažu bāzē rīkotajam piemiņas brīdim, kas veltīts starptautiskajās operācijās Afganistānā un Irākā kritušajiem karavīriem, dots nosaukums «Karavīru nakts». 

Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš, stāstot par kritušo karavīru piemiņas pasākumu, uzsvēra: «Pat ja karavīrs ir kritis, viņš joprojām ir mūsu biedrs. Tas dod mums spēku un ticību iesaistīties grūtos kaujas uzdevumos.» 

Pasākums sākās Ādažu bāzes kapelā ar svētbrīdi, pēc kura kritušo karavīru piederīgie, dienesta biedri, ar kuriem kopā dienējuši kritušie, un Ādažu bāzē izvietotie karavīri nolika svecītes pie kritušajiem biedriem veltītā pieminekļa.

10. 11. 2018
Latvijas Televīzijā (LTV) aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš apmeklēja pirmizrādi LTV dokumentālajai filmai «Iezīmētie». 

Aizsardzības ministrs R. Bergmanis izteica pateicību LTV komandai par iniciatīvu uzņemt filmu par brīvprātīgo rezervistu apmācību, kas ir nozīmīgs atbalsts aizsardzības nozarei, lai skaidrotu sabiedrībai iesaistes iespējas mūsu valsts aizsardzības spēju stiprināšanā. Dokumentālā filma «Iezīmētie» stāsta, kā kļūst par karavīriem, un tā tapusi, trīs LTV žurnālistiem piedaloties apmācībās un kļūstot par Nacionālo bruņoto spēku rezerves karavīriem, kā arī dokumentējot šo procesu. 

13. 11. 2018
Darba vizītē Latvijā uzturējās Spānijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Fernando Alehandre, lai ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu pārrunātu aktualitātes aizsardzības jomā, kā arī divpusējā sadarbībā. 

Vizītes laikā, godinot kritušo karavīru piemiņu, Spānijas Bruņoto spēku komandieris piedalījās svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā Rīgas Brāļu kapos. 

Ģenerālis F. Alehandre apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu, iepazinās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes spējām un uzdevumiem un tikās ar NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas Spānijas kontingenta karavīriem, lai pārrunātu viņu dienesta gaitu Latvijā.

16. 11. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis atklāja stēlu pieciem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas atdusas Rīgas Lielajos kapos. Stēla izgatavota un uzstādīta Jaunsardzes un informācijas centra projekta «Atceries Lāčplēšus» ietvaros.  Stēla ir aizsardzības nozares dāvinājums Rīgas pilsētai Latvijas simtgadē. 

Gaidot Latvijas simtgadi, piemiņas zīmes uzstādītas arī daudzos Latvijas novados, kur apzināti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. 

Uzstādot stēlas projektā «Atceries Lāčplēšus», ir radītas jaunas piemiņas vietas, kur pulcēties Lāč­plēša dienā, atceres pasākumos un citos nozīmīgos brīžos, godinot Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu. 

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
 Foto — Gatis Dieziņš, Armīns Janiks un Ēriks Kukutis.

Simtgades parāde pārsteidz ar vērienu un jaunumiem

Taivo Trams

Foto — Ēriks Kukutis un Armīns Janiks.

Latvijas simtgades gadā gan 11. novembra, gan valsts lielās jubilejas dienas parādi komandē Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš. Dažas dienas pirms 18. novembra viņš intervijā «Tēvijas Sargam» stāsta par gatavošanos 18. novembra parādei, par ieguldīto darbu, izaicinājumiem un izjūtām, kas ar to saistās.

— Ar kādām izjūtām uzņēmāt ziņu, ka būsiet Latvijas simtgades svarīgāko militāro parāžu komandieris?
— Šo faktu es uzzināju jau pagājušajā gadā, jo biju parādes rezerves komandieris. Tā ir tradīcija — ja vienā gadā esi parādes rezerves komandieris, tas nozīmē, ka nākamajā gadā jākomandē parāde, tātad priekšā ir vesels gads, lai sagatavotos un atbilstoši noskaņotos. Parādes komandieri tiek izvēlēti pēc rotācijas principa — katra spēka veida komandieris pēc kārtas komandē parādi. Šogad šis gods ticis Zemessardzes komandierim, kas arī nodrošina Latvijas Armijas karoga vienību gan 11. novembra parādē, gan 18. novembrī.

Runājot par 11. novembra parādi, jāteic, ka mums bija daži jauninājumi — šogad pie Brīvības pieminekļa startēja tikai Rīgas garnizona vienības. Ir izveidota Rīgas brigāde, un tās pakļautībā ir visi bataljoni, kas piedalījās parādē. Šogad no 350 cilvēkiem, kas soļoja parādē, vairāk nekā 100 bija zemessargi — tas ir rekordliels skaits, un tam ir ļoti dziļa simboliska un emocionāla nozīme. Starp zemessargiem pat bija konkurence, lai tiktu parādē un soļotu ar savas vienības karogu.

— Vai šis pienākums vienlaikus nav arī milzīgs izaicinājums?
— Protams, man ir liels prieks un gandarījums, bet tā ir arī milzīga atbildība. Šāda iespēja ir reizi mūžā. Tieši tādēļ mēs ieguldījām pamatīgu darbu, lai sagatavotos parādēm. Tagad jau shēma ir skaidra, tas, kā viss izskatīsies, cik liels būs dalībnieku skaits un kāds būs ierindas sastāvs. Mēs zinām par militāro tehniku un gaisakuģiem, par Jūras spēku kuģiem, kas atradīsies piestātnē, taču tas viss prasīja ļoti lielu laika un spēku ieguldījumu.

Ja runājam par parādes apjomu — tā patiešām ir simtgades parāde. Tajā piedalīsies 2000 cilvēku — tas ir trīs reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā. Katrs bruņoto spēku bataljons, katra vienība būs pārstāvēta kopējā ierindā. Iepriekšējos gados soļoja tikai pārstāvji no katras brigādes, šogad būs 1700 soļotāju, vairāk nekā 77 vienības, no tām — 21 Zemessardzes bataljons, 700 zemessargu. Tie ir gandrīz 10% no visas Zemessardzes…

Esam gatavojušies gan mājās, savās vienībās, gan arī parādes priekšvakarā — to norises vietās. 17. novembra vakarā notiek parādes ģenerālmēģinājums, un, kamēr nebūs noslīpēts katrs solis un viss nebūs skaidrs līdz pēdējam sīkumam, to nebeigsim. Ir viena problēma, ko es konstatēju 11. novembra parādē — ieraksts un dzīvā mūzika atšķiras, un parādes dalībnieki uz to reaģē dažādi. Pie orķestra pavadījuma ir jāpierod, jāsaprot, kā likt kāju. Bet treniņos to var iemācīties.

— Ar ko šī parāde atšķirsies no iepriekš piedzīvotajām?
— Parāde būs ļoti daudzpusīga. Protams, piedalīsies jaunsargi, būs arī citu valstu karogu grupas — pavisam kopā 22 valstis. Pats par sevi, būs deviņu nāciju karogi no NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas. Pirmo reizi mums spēlēs trīs orķestri — NBS štāba orķestris, Zemessardzes orķestris, kam tā būs debija, un orķestris no ASV. Liels pārsteigums skatītājiem noteikti būs fanfaru grupa no Itālijas, kas muzicēs ļoti neparastā veidā — skrienot. Šogad pirmo reizi parāžu vēsturē kā pirmie ar saviem karogiem soļos pārstāvji no studentu korporācijām, kuru biedri bija pulkveža Oskara Kalpaka bataljona Studentu rotas karavīri. Jo — kas pirmie aizgāja kaujā? Tie bija studenti, Studentu rota. Tādēļ mēs simboliski dodam viņiem iespēju atklāt simtgades parādi.

Mēģināsim arī parādīt Latvijas karavīra vēsturisko tērpu un ieročus — Štāba bataljona karavīri soļos formās, kādas valkāja Brīvības cīņu karotāji. Tas ir interesants vēsturisks akcents, parādot, kādi mēs bijām un kā esam attīstījušies šajos simt gados.

— Skatītājus noteikti interesēs arī militārā tehnika.
— Protams, piedalīsies arī daudzveidīga militārā tehnika — mūsu bruņumašīnas, jaunās haubices, kvadrocikli un taktiskie transportlīdzekļi, Spānijas tanki «Leopard», Kanādas bruņutehnika un daudz kas cits. Viena no lielākajām intrigām noteikti ir mūsu pretgaisa aizsardzības spēju demonstrējums — parādē būs gan tuvās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas «Stinger», gan arī pilnīgs jaunums — tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas «Patriot». Tas ir ļoti labs signāls un stratēģiskās komunikācijas veids, demonstrējot, ka mēs neesam vieni un mums ir spēcīgi sabiedrotie.

Runājot par gaisakuģiem — parādē būs visi mūsu helikopteri, piedalīsies arī Valsts robežsardzes helikopteri un iznīcinātāji no Šauļu un Amari gaisa spēku bāzēm, kā arī «airBaltic» jaunā lidmašīna, kas uz Latvijas simtgadi ir izkrāsota mūsu valsts karoga krāsās. Protams, viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja būs migla un zemi mākoņi, tad — drošība pirmajā vietā, riskēt nevaram. 

Savukārt Jūras spēku spējas demon­strēs 18 dažādi kuģi no Latvijas, Vācijas, Dānijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Kanādas, Igaunijas, Nīderlandes, Lietuvas, Norvēģijas, Zviedrijas un Polijas. Tie atradīsies piestātnē, un visiem būs iespēja tos apciemot svētku dienās. Iespaidīgs pārsteigums noteikti būs Dānijas fregate, kas ir vairāk nekā 138 m gara.

— Cik ilgu laiku prasa sagatavošanās šāda līmeņa pasākumam?
— Gatavošanās 18. novembra parādei sākās pirms diviem mēnešiem — šo darba grupu vadīja NBS Apvienotā štāba priekšnieks. Sākumā pārdomājām, kā tas viss varētu izskatīties, sagatavojām dizainu, tad papildinājām ar detaļām. Nosūtījām piedāvājumus citām valstīm, kas gribētu piedalīties simtgades parādē. Viss ieplānotais, visas mūsu cerības ir īstenojušās.

— Simtgades parādi komandē Zemessardzes komandieris — tas savā ziņā ir arī cieņas apliecinājums mūsu brīvprātīgajiem.
— Jā, tas noteikti ir arī Zemessardzes novērtējums. Zemessardze šajā laikā ir kļuvusi stiprāka un pārliecinātāka par savām spējām. To uzskatāmi parāda fakti. Iepriekšējos gados mēs nevarējām sa­sniegt 8000 cilvēku personālsastāva robežu, bet pašlaik Zemessardzē ir 8280 zemessargi — par 300 vairāk nekā iepriekšējos gados! Tas nozīmē, ka cilvēki mums ir noticējuši, redzot, ka mēs savus solījumus esam izpildījuši. Domāju, ka ļoti liela nozīme bija iespējai nodrošināt zemessargus ar pilnu ekipējumu. Uzreiz ir jūtama pavisam cita atdeve no cilvēka, kurš piedalās mācībās. Otra lieta — mēs esam būtiski uzlabojuši mācību procesa kvalitāti, aktīvi izmantojot nometnes. Šogad dažādās nometnēs piedalījās līdz 700 zemessargu, esam sertificējuši savus paaugstinātas gatavības vadus. Rezultāti ir ļoti labi, un mēs esam gatavi uzsākt nākamo posmu, paaugstinot savu kaujas gatavību.

Darba gan ir ļoti daudz — drīzumā bruņojumā ienāks 120 mm mīnmetēji, kas mums jāapgūst, lai katrā bataljonā būtu viens sagatavots vads. Arī pretgaisa aizsardzības sistēmas «Stinger» jāievieš katrā bataljonā. Tas ir liels darbs un liela atbildība, bet mēs zinām, ka to paveiksim.

Gribu uzsvērt, ka arī zemessargu attieksme pret mācībām ir mainījusies. Piemēram, «Namejā» atsaucība no zemessargiem bija liela. Sākumā gaidījām 2000—2500 zemessargus, bet mācībās piedalījās 3300 zemessargi — gandrīz trešā daļa no kopējā skaita. Viņi visi bija atraduši laiku, speciāli ņēmuši atvaļinājumu un brīvdienas, lai būtu daļa no šīm mācībām. Tas parāda mūsu briedumu un motivāciju, vienotību kopīgam mērķim.

— Kas jums pašam ir šie svētki, un vai ar tiem saistās kādas īpašas tradīcijas arī ģimenē?
— Šie svētki man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Katru gadu gan ģimenes lokā, gan militārajā kolektīvā mēs svinam un izvērtējam gada laikā sasniegto. Domāju, ka šajos gados esam sasnieguši ļoti daudz, mums ir jābūt ļoti lepniem par sevi un valsti — jo tā ir galvenā vērtība, kas mums ir. Ar tikpat stingru soli, ar paceltu galvu un lepnumu pašiem par sevi mums vajadzētu iet arī uz priekšu.

Es vairāk laika pavadu dienestā nekā mājās, ģimenei sanāk atvēlēt salīdzinoši maz laika. Protams, mēs ģimenē gatavojam svētku vakariņas un visi kopā sēžamies pie galda, bet tas ir tad, kad visi dienesta uzdevumi jau ir izpildīti. Tāda ir karavīra dzīve — svētkos prioritārās ir sabiedriskās norises. Taču arī svētku dienās esam kopā — mana ģimene svin kopā ar mani attālināti, piedaloties pasākumos kā skatītāji vai arī vērojot tos televīzijā.  

Latviešu karavīru piemiņas diena

11. novembrī mūsu valstī svin Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Tas notika pirms 99 gadiem Daugavas krastos. Šogas Lāčplēša dienā Latvijas galvaspilsētā un citās gan tuvākās, gan tālākās, gan lielākās, gan mazākās valsts vietās notika dažādi svinīgi pasākumi, bet vakarā, pieminot latviešu karavīrus, tika iedegtas tūkstošiem svecīšu.

Šogad Lāčplēša diena iekrita svētdienā – tātad brīvdienā. Un tas nozīmēja, ka Lāčplēša dienas pasākumus šogad apmeklēs daudz vairāk cilvēku nekā citus gadus. Svētku svinīgumu vairoja arī tuvie valsts simtās gadadienas svētki. Šīs dienas svinīgie pasākumi Rīgā sākās ar tradicionālo ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā, kurā piedalījās valsts un bruņoto spēku augstākās amatpersonas.  Rīgas pils Svētā gara tornī notika īpaša karoga maiņas ceremonija, kurā piedalījās tie cilvēki, kas pirms 30 gadiem, proti, 1988. gada 11. novembrī, šeit pirmo reizi pēc okupācijas pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Šis mirklis toreiz kļuva par vienu no nacionālās Atmodas priekšvēstnešiem.

Lāčplēša dienas lielākais notikums, ko ar Latvijas televīzijas starpniecību varēja vērot visa valsts, bija militārā parāde Brīvības pieminekļa pakājē Rīgā. Pirms militārās parādes norisinājās svinīgā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa — tradīcija, kurai pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. 

Parādē piedalījās 350 Nacionālo bruņoto spēku karavīri, zemessargi, Valsts robežsardzes pārstāvji, policisti un ugunsdzēsēji. Parādi komandēja Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš. Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa prombūtnes laikā — viņš piedalījās Pirmā pasaules kara noslēguma simtgades pasākumos Francijā — militāro parādi pieņēma jaunievēlētās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. 

Brīvības cīnītāju piemiņu šajā dienā godināja daudzās vietās. Rīgā — pie O. Kalpaka pieminekļa Esplanādē un Sudrabkalniņā. Notika arī svinīgs lāpu gājiens no Rīgas Brāļu kapiem uz Vec­rīgu. Savukārt pie Latvijas Kara muzeja un pie kultūras nama «Ziemeļblāzma» norisinājās Nacionālo bruņoto spēku organizētās aktivitātes, cilvēki varēja apskatīt mūsu karavīru un mūsu sabiedroto valstu armiju militāro tehniku, iepazīties ar pašiem karavīriem.

Reta bija tā mūsu valsts pilsēta vai novads, kur šajā dienā nenotika kāds svinīgs pasākums, koncerts vai Nacionālo bruņoto spēku rīkota aktivitāte. Vairākās pilsētās ar vietējo pašvaldību un uzņēmēju atbalstu tika pacelti lieli valsts karogi, pieminot latviešu karavīru uzvaru Neatkarības karā un godinot Latvijas Republikas 100. gadadienu. No Kurzemes rietumu gala līdz Latgales austrumiem pie Latvijas brīvības izcīnītājiem veltītajiem pieminekļiem un piemiņas vietām gūlās ziedi, goda sardzē stāvēja karavīri un jaunsargi, cilvēki nāca nolikt svecītes karavīru piemiņai, tika godināti kritušie karavīri. Šogad visi ar Lāčplēša dienu saistītie pasākumi un svinības bija vērienīgāki nekā citus gadus un arī dalībnieku pulki bija krietni lielāki. 

Tā sākās Patriotu nedēļa, kuru vainago valsts neatkarības gadsimta svinības.

 Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Armīns Janiks, Gatis Dieziņš.

Svētki dzimst tur, kur tos svin

Džoanna Eglīte

Foto — Armīns Janiks, Gatis Dieziņš.

Lai arī šogad valsts svētkus svin it visa Latvija, tomēr daudziem saturu tiem devušas un izkopušas Latvijas Kara muzeja aktivitātes. Muzejs, būdams pašā Vecrīgas sirdī, gandrīz vienmēr atvērts un bez maksas pieejams, ne vien apkopojis un padarījis ikvienam iepazīstamu šīs zemes vēsturi, bet arī pastāvīgi meklējis jaunus veidus un šķautnes, kā stāstīt un radīt priekšstatu par Latviju dažādos tās laika posmos. Latvijas Kara muzejs iedibinājis vairākas tradīcijas, kas jo īpaši iezīmē valsts dzimšanas laiku — 11. un 18. novembri. Latvijas simtgades priekšvakarā šī bija tūkstošiem cilvēku apmeklēta vieta, kur iedvesmoties un smelties noskaņu svētkiem.

Šogad Lāčplēša diena tika svinēta tikpat plaši kā valsts svētki. «11. novembris un Rīgas atbrīvošana 1919. gadā bija notikums, kura jēgu un sekas saprata visā Latvijā. Tā bija uzvara, kurā piedalījās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un karavīru. 1919. gada novembris bija ļoti personisks laiks, kas apliecināja kopīgu gribu,» saka Mārtiņš Mitenbergs, Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs. «Savukārt valsts dibināšana gadu iepriekš bija elitārs, slēgts, dažu inteliģentu cilvēku īstenots notikums, par kuru daudzi Latvijas iedzīvotāji uzzināja tikai pēc vairākām nedēļām, un neviens īsti nezināja, ko tas nākotnē nozīmēs. Savā ziņā mums ir divas Latvijas dzimšanas, un abi šie datumi mums ir ļoti būtiski.» 

Varbūt manis locīta lentīte ir pie tavām krūtīm?
Latvijas Kara muzeja darbinieki bija tie, kuri pirms astoņiem gadiem aizsāka karoga krāsu lentīšu locīšanas akciju «Uzdāvini lentīti». Mazie karodziņi novembrī gadu no gada locīti un dāvināti svētku laikā. Nu par lentīšu akciju zina visā Latvijā, tajā plaši piedalās, un reti kurš novembrī pie apģērba nesprauž Latviju suminošu simboliku. 

«Skolēniem saviļņojumu sagādāja doma, kad Lāpu gājienā, redzot sarkanbaltās lentītes pie dalībnieku apģērba, viņi pieņēma, ka kāda no tām noteikti ir arī viņu locīta,» saka Rīgas Valda Zālīša sākumskolas skolotāja Marta Radziņa. Skolotāja uz Latvijas Kara muzeju valsts svētku laikā jau vairākus gadus vedusi skolniekus. Šogad tie bijuši piektklasnieki. 

Latvijas skolēnu locītās lentītes svētku parādes laikā un vēlāk pievakarē Daugavmalā 11. novembrī dalīja jaunsargi, tās bija brīvi pieejamas pie muzeja un muzeja telpās. Šogad salocītās lentītes aizceļoja arī uz vairākām Rīgas slimnīcām un sociālās aprūpes centriem. 

«Šī ir ļoti sirsnīga un pacilājoša akcija,» saka Imants Paeglītis, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs. «Lentītes svētku laikā rotāja mūsu slimnīcas pacientu un darbinieku krūtis un radīja piederības sajūtu svētkiem.» 

No simboliem uz iedziļināšanos un izzināšanu
 «Latvijas dzimšana ir sarežģīts posms, un bieži arī pieaugušo vidū gada laikā piemirstas ne tikai vēsturiski fakti, bet arī kop­aina,» saka skolotāja Marta Radziņa. «Ir vērtīgi šos notikumus no jauna sev atgādināt. Ar mazajiem skolniekiem nākam uz muzeju gadu no gada un ikreiz klausāmies Latvijas dzimšanas stāstu ar interesi. Mēs zinām, ka nemainīgi šeit muzejā var smelties Lāč­plēša dienas, valsts dibināšanas un svētku sajūtu.»

Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs dalās vērojumā, ka gadu gaitā mainījušās prioritātes, kādēļ cilvēki svētku laikā apmeklē muzeju. Iepriekš galvenais akcents bijis uz lentīšu locīšanu — skolas un klases savstarpēji sacentušās, kurš salocīs vairāk. Pēdējos gados jauni cilvēki daudz padziļinātāk interesējas par vēstures nodarbībām muzejā. 

«Lentīšu locīšana ir kā noslēgums šīs pieredzes gūšanā,» saka Mārtiņš Mitenbergs, piebilstot, ka lentīšu locīšanas un dalīšanas akcija, kas tika aizsākta pirms astoņiem gadiem, viņaprāt, ir sevi piepildījusi. 

«Svētku rotas šobrīd pieejamas katrā kioskā un lielveikalā, tāpēc, iespējams, mums jāpieņem, ka Latvijas simtgades priekšvakarā vienu jauku mērķi esam sasnieguši — mums ir kļuvis svarīgi novembrī piespraust pie krūtīm svētku lentīti, un tam vairs nav nepieciešams īpašs pamudinājums.» 

Muzejā vairākas ekspozīcijas veltītas 1918. un 1919. gadam Latvijas vēsturē. Svētku laikā visi apmeklētāji pamatā vēlas aplūkot un izzināt tieši tās. Arī nodarbības veltītas šim laika posmam. «Aktīvu tikšanos ar skolām sākam jau oktobrī, un to intensitāte mazinās decembrī ap Ziemassvētku kauju laiku. Mums ir svarīgi, lai visiem, kuri vēlas iedziļināties Latvijas dzimšanas notikumos, būtu iespēja nesteidzīgi aplūkot ekspozīcijas un saņemt nedalītu uzmanību un laiku no vēsturniekiem, Kara muzeja darbiniekiem,» paskaidro Mārtiņš Mitenbergs.

Radīt lepnumu svinēt svētkus
«Jauni cilvēki šobrīd ir ļoti atsaucīgi, ja tiek uzrunāti un iesaistīti personīgi,» savu vērojumu pauž Anita Tenisa, Ķekavas vidusskolas vēstures skolotāja, kura šogad novembrī Latvijas Kara ­muzejā viesojās ar 12. klases skolniekiem. «Veids, kā ar jauniešiem darbojas Latvijas Kara muzeja darbinieki, rezonē, rada piederības, pacilātības sajūtu un motivāciju ar lepnumu svinēt Latvijas svētkus.» 

Gan Rīgas Valda Zālīša sākumskolai, gan Ķekavas vidusskolai Latvijas Kara muzeja apmeklējums ir tikai viens no notikumiem svētku laikā. Skolās notiek tematiski pasākumi, tiek kopīgi iets lāpu gājienā, noliktas svecītes un pat apmeklēts teātris, lai labāk izjustu un izprastu Latvijas dzimšanas laiku.

«Mums jau trīs gadus skolā ir tradīcija Lāčplēša dienas pievakarē pulcēties ar ģimenēm skolas pagalmā, aizdegt lāpas, dziedāt karavīru dziesmas, doties līdz Lielajam Kristapam Daugavmalā un aizdegt sveces,» par savas skolas tradīciju pieredzi stāsta Marta Radziņa, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas skolotāja.

Visu gadu muzejā ir atvērts Latvijas simt­gadei dāvināts albums, kur ikviens Latvijas iedzīvotājs aicināts ierakstīt savas dzimtas karavīra stāstu un atstāt sava karavīra fotogrāfiju — kā ieguldījumu Latvijas vēstures saglabāšanā un uzturēšanā.

Kad ir īstais laiks izprast Latvijas dzimšanu?
Pēdējo gadu laikā Latvijas Kara muzeja apmeklētāji, kuri vēlas piedalīties nodarbībās, kļuvuši arvien jaunāki. «Pirms dažiem gadiem, kad pie mums pieteicās bērnudārznieki, bijām pārsteigti un apmulsuši, jo veids, kā runāt ar tik maziem cilvēkiem, ievērojami atšķiras no sarunas ar vidusskolēniem,» stāsta Mārtiņš Mitenbergs. Pamazām izstrādātas vairākas nodarbības, kuru laikā mazie pēta sev saprotamas lietas Latvijas vēsturē vieglā un rotaļīgā veidā, bet vienlaikus viņos saglabājas piedzīvotās izjūtas un domas. 

«Bērni, piemēram, iepazīst Latvijas karavīra ēdienkarti, ir nodarbību posmi pie Brīvības pieminekļa, kad pētām tēlus tā pakājē. Atgriezušies muzejā, veidojam plakātus, paši būvējam pieminekli, rīkojam viktorīnas. Ar mazajiem nodarbības ir ļoti sirsnīgas. Turklāt viņi ir tieši un neslēps — saprot vai nesaprot, ir interesanti vai nav,» saka Mārtiņš Mitenbergs.  Viņš dalās ar Izraēlā gūto pieredzi, kur par tautai smago un sarežģīto holokausta tēmu skolās sāk runāt tikai 16 gadu vecumā, uzskatot, ka agrāk to ir grūti izprast. 

«Mūsu skolās Latvijas dzimšanas posms vēstures stundās tiek aplūkots 8. klasē, kad jauniešiem ir 14 gadu. Neesmu drošs, vai tas nav par agru, jo laiks starp 1918. un 1919. gadu ir tik pretrunīgs un daudzšķautņains, ka tik jaunam cilvēkam bieži pietrūkst gan dzīves pieredzes, gan uztveres iemaņu, lai šo informāciju izprastu,» spriež Mārtiņš Mitenbergs. Nodarbības Latvijas Kara muzejā šajā ziņā ir palīdzošas, un darbinieki ikreiz iedrošina skolēnus, ka šī vienmēr būs atvērta vieta, kur atsvaidzināt vai papildināt zināšanas par Latviju.

Mainās cilvēku vērtības
Visu novembri Latvijas Kara muzejs sumina Latviju — aizsākot šo laiku ar ugunskura aizdegšanu brīvības cīnītājiem un aizsardzības ministra un Nacionālo bruņoto spēku komandiera svētku uzrunām un turpinot visa mēneša garumā — ar lentīšu locīšanu, kuras plecu pie pleca darināja Latvijas skolēni ar NBS un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīriem. Pie muzeja bija skatāma militārā tehnika un ekipējums, notika koncerti, un nepārtraukta apmeklētāju plūsma vēra muzeja durvis, sasniedzot līdz pat 5000 apmeklētāju dienā. 

Latvijas Kara muzeja darbinieki ar gandarījumu vēro, ka ne tikai svētkos, bet arī ikdienā muzejā arvien biežāk redzamas ģimenes ar bērniem. «Šķiet, ka lielveikalu kults pamazām beidzas un cilvēkiem brīvā laika pavadīšanas saturs un jēga kļūst svarīgāki.»

Lai arī valsts simtgades svinības tuvojas noslēgumam, nākamajā — 2019. gada — vasarā tiks atzīmēta Latvijas armijas dibināšanas simtgade. Savukārt janvārī muzejs vērs jaunu, vērienīgu Brīvības cīņām veltītu ekspozīciju. Visu gadu muzejā ir atvērts Latvijas simtgadei dāvināts albums, kur ikviens Latvijas iedzīvotājs aicināts ierakstīt savas dzimtas karavīra stāstu un atstāt sava karavīra fotogrāfiju — kā ieguldījumu Latvijas vēstures saglabāšanā un uzturēšanā.  

Aizsardzības jomas pārstāvji saņem valsts augstākos apbalvojumus

Turpinot ilggadējo tradīciju, arī Latvijas simtgades priekšvakarā Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Ordeņu kapituls ir izvēlējušies cilvēkus, kuriem, paužot atzinību par valsts un sabiedrības labā paveikto, piešķirtas valsts augstākās goda zīmes — Atzinības krusts un Viestura ordenis. Šo cilvēku vidū ir daudz aizsardzības jomas pārstāvju.

Vija Krūma
Tālis Majors
Artūrs Reiniks
Jānis Miķis

 

 

 

 

 

Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirta Atzinības krusta V šķira un iecelts par ordeņa kavalieri zemessargs, izglītības un kultūras darbinieks, ansambļa «Dobeles zemessargi» dibinātājs un vadītājs Artūrs Reiniks.

Ar Atzinības krusta V šķiru, ieceļot par ordeņa kavalieri, apbalvots biedrības «Latviešu virsnieku apvienība» biedrs, ilggadējais alpīnists un alpīnisma treneris Imants Egberts.

Imants Egberts

Savukārt Viestura ordeņa I šķiru, ieceļot par ordeņa lielkrusta komandieri, Valsts prezidents un Ordeņu kapituls nolēma piešķirt Norvēģijas Bruņoto spēku komandierim admirālim Hokonam Brūnam-Hansenam un Kanādas Bruņoto spēku komandierim ģenerālim Džonatanam Vānsam.

Viestura ordeņa II šķira, ieceļot par ordeņa lielvirsnieku, piešķirta bijušajam NATO ģenerālsekretāra palīgam aizsardzības plānošanas un politikas jautājumos ģenerālleitnantam Horstam Heinriham Brausam.

Viestura ordeņa III šķira, ieceļot par ordeņa virsnieku, piešķirta Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas komandierim pulkvedim Tālim Majoram. 

Viestura ordeņa VI šķira, ieceļot par ordeņa virsnieku, piešķirta Zemessardzes 46. kājnieku bataljona Izlūkošanas nodaļas priekšniekam majoram Raimondam Požarskim un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšniecei pulkvežleitnantei Ilzei Žildei.

Ar Viestura ordeņa V šķiru, ieceļot par ordeņa kavalieriem, apbalvoti Zemessardzes 3. Latgales brigādes 34. artilērijas bataljona poligona «Meža Mackeviči» atbalsta nodaļas priekšnieks kapteinis Aivars Driņģis, Zemessardzes Studentu kājnieku bataljona Izlūkošanas nodaļas priekšnieks, Zemessardzes zinātnes, pētniecības un inovāciju ieviešanas centra vadītājs kapteinis Juris Ķiploks, Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku Mīnu kuģu es­kadras ūdenslīdēju komandas komandiera vietnieks kapteiņleitnants Egils Legz­diņš, atvaļinātā Militārās izlūkošanas un drošības dienesta amatpersona Aija Peinberga, kā arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki Ilga Bergmane, Skaidrīte Dance, Alberts Gūtmanis, Leo Hiršsons un nacionālais partizāns Modris Zihmanis.

Ar Viestura ordeņa pirmās pakāpes (zeltītu) goda zīmi apbalvoti Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku vadības un štāba Operatīvās un mācību plānošanas pārvaldes Operāciju daļas kvalificēta speciāliste štāba virsseržante Vija Krūma, Nacionālo bruņoto spēku Speciālo operāciju pavēlniecības Speciālo uzdevumu vienības virsseržants štāba virsseržants Jānis Miķis un Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona Veterānu apvienības veterāns štāba virsseržants Ernests Punculs.

Ar Viestura ordeņa otrās pakāpes (sudraba) goda zīmi apbalvoti Zemessardzes 32. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieks virsseržants Antons Cauņa un Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Militārās izlūkošanas rotas Tālās izlūkošanas vada 1. tālās izlūkošanas izlūknodaļas izlūku instruktors seržants Sandijs Vecauziņš.

Sagatavojis Taivo Trams.
Foto — Gatis Dieziņš.

Dienests jauniešus piesaista ar unikālu dzīves pieredzi

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks, Gatis Dieziņš. 

Nacionālo bruņoto spēku attīstības svarīgākais nosacījums ir jaunu, enerģisku un izaicinājumiem gatavu jauniešu interese par dienestu tajos. Lai nodrošinātu šo interesi un līdz ar to arī pietiekamu personālsastāvu noteikto uzdevumu izpildei, rūpējas rekrutētāji. Par situāciju rekrutēšanas jomā stāsta Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centra
(RAC) Rekrutēšanas un atlases daļas priekšnieks Rihards Rozenbaums.

— Raksturojiet, lūdzu, kāda kopumā pašlaik izskatās situācija rekrutēšanā?
— Situācija nav viennozīmīga. Līdz šim daudz esam runājuši par demogrāfisko krīzi, taču, pēc statistikas datiem, nu jau mums drīz no tās vajadzētu iet ārā. No nākamā gada varam sagaidīt pāris simtu lielu jauniešu pieaugumu. Taču jāņem arī vērā, ka ekonomika valstī kopumā attīstās, startē daudz lielu projektu, piemēram, «Rail Baltic» vai lidostas pārbūve — tie visi paņems daļu mūsu potenciālo kandidātu.

— Kas ir rekrutētāju galvenais mērķis kandidātu izvēlē?
— Mūsu potenciālais kandidāts ir jaunietis pēc vidusskolas beigšanas. Pašlaik to jau var droši saukt par zelta paaudzi, kuru tver un ķer visi iespējamie darba devēji — gan privātās, gan valsts struktūras. 

— Un kā RAC sokas ar zelta paaudzes piesaisti?
— Pēc mūsu apkopotajiem datiem par pēdējiem trim gadiem, pagājušajā gadā bija neliels kritums atlasītā personālsastāva skaita ziņā, taču šogad noteikti ceram pārsniegt pagājušā gada rezultātus un pietuvoties aizpagājušā gada rezultātiem, kad mēs uzņēmām dienestā 607 cilvēkus. Gada sākumā minimālais mērķis bija 550 cilvēki, pašlaik jau var iesaukt dienestā 523 jauniešus, un priekšā ir vēl divi iesaukumi. Domājam, ka ir reāli sasniegt 600 kandidātu slieksni. Ņemot vērā kopējo ainu valstī, uzskatu, ka rezultāti ir vairāk nekā labi. Protams, ikdienā mēs strādājam ar daudz lielāku cilvēku skaitu, bet šie skaitļi parāda, cik cilvēku paraksta līgumu par profesionālo dienestu. Ideāli būtu, ja kandidātu attiecība pret vakanču skaitu būtu 3:1, tad noteikti būtu jūtamāka konkurence un iespējas izvēlēties labākos. Pašlaik šī attiecība ir vidēji 1,8—2:1. 

— Ar ko skaidrojama situācijas uzlabošanās?
— Par labu noteikti nācis ieguldītais darbs divu — trīs gadu garumā. Mūsu darbā nav nekā sarežģīta: darām vienkāršas lietas — braucam uz skolām, piedalāmies pasākumos, runājam ar jauniešiem, skolu beidzējiem. Skolās mūs zina un atceras — arī šogad, runājot ar kandidātiem, daudzi minēja, ka tad un tad skolā bija rekrutētāji, kas stāstīja par dienestu un mācību iespējām bruņotajos spēkos. Protams, nevar noliegt arī reklāmas ietekmi. Par bruņotajiem spēkiem dzird un zina arvien vairāk. Liela atdeve ir arī mūsu sadarbībai ar partneriem, piemēram, Valsts izglītības attīstības aģentūru, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Nodarbinātības valsts aģentūru u.c. Mēs esam panākuši zināmu atpazīstamību. Vēl pirms gada — diviem mums reizēm nācās lūgties, lai varam piedalīties ar savu informāciju kādā pasākumā, bet tagad jau valsts un pašvaldību iestādes mūs aicina pašas. Un ne tikai tāpēc, lai pasākumā demonstrējam bruņumašīnas vai ieročus, bet tieši stāstām par dienesta iespējām bruņotajos spēkos.

— Kur sokas labāk — Rīgā vai valsts reģionos?
— Nevar nošķirt Rīgu no reģioniem un otrādi, jo liela daļa jauniešu koncentrējas galvaspilsētā. Piemēram, studenti — ir daudz spilgtu piemēru, kad cilvēks atnāk no reģiona uz Rīgu, bet saikne ar reģionu joprojām saglabājas. Mēs varam ar lekciju uzstāties, piemēram, Valkā vai Rēzeknē, bet cilvēks atnāk pie mums, jau dzīvojot Rīgā.

— Kāds kopumā ir kandidātu sagatavotības līmenis?
— Salīdzinot ar laiku pirms gada — diviem, to cilvēku īpatsvars, kam, kārtojot fiziskās sagatavotības normas, vērtējums bija «vāji», ir samazinājies. Sabiedrībā kopumā vērojama tendence vairāk pievērsties dažādām fiziskajām aktivitātēm, līdz ar to šajā jautājumā es neesmu pārāk pesimistisks. Protams, lielākajai daļai kandidātu nav ideāli rādītāji, taču vismaz minimālo līmeni vairumā gadījumu var sasniegt. Jāsaka gan, ka ir jaunieši, kam pietrūkst motivācijas izdarīt visu līdz galam, negribas sevi piespiest. Tās ir lietas, ko vajadzēja ieaudzināt ģimenē un skolā. Pieredze rāda, ka cilvēki spēj sevi motivēt atnākt, bet bieži vien pietrūkst motivācijas turpināt pārbaudījumus. Piemēram, piesaistot kandidātus, kas atgriežas no dzīves ārvalstīs, — tiklīdz šeit rodas kādas aizķeršanās, piemēram, ar dokumentu pielīdzināšanu, un process ievelkas ilgāk par diviem mēnešiem, viņus jau pārtver citi darba devēji.

— Starp citu, vai ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem ir interese par dienestu Latvijā?
— Bruņotie spēki šī gada maijā iesaistījās «Tele 2» sociālajā iniciatīvā «Latvija strādā», kas aicina Latvijas darba devējus aktīvi iesaistīties reemigrācijas veicināšanā. Mēs aicinām ārzemēs dzīvojošos tautiešus atgriezties un kā vienu no darba iespējām piedāvājam dienestu bruņotajos spēkos. Izvirzījām diezgan ambiciozus mērķus — gada laikā no maija līdz maijam piesaistīt 30 cilvēkus. Izskatās, ka spēsim pietuvoties šim mērķim. Lielākā problēma, kā jau minēju, ir dokumentu pielīdzināšana personām, kuras ilgāku laiku ir dzīvojušas un mācījušās ārvalstīs.

— Runa ir par neilgi ārzemēs dzīvojušajiem vai tiem, kas tur pavadījuši visu bērnību?
— Ir gan tādi, kas dažus gadus nostrādājuši ārzemēs, gan tādi, kas kā mazi bērni aizbrauca vecākiem līdzi, ir pabeiguši tur mācību iestādes un tagad atgriežas. Valstis ir visdažādākās — dominē Anglija un Īrija, bet ir arī ASV, Somija, Vācija un Dānija. Arī visdažādākās izglītības, sākot no strādniekiem bez īpašas specialitātes, beidzot ar juristiem, IT speciālistiem utt. Valstij kopumā tās ir ļoti pozitīvas tendences.

Līdzīgi iepriekšējiem gadiem joprojām saglabājas arī tendence, ka profesionālajā dienestā atgriežas tie, kas savulaik ir atvaļinājušies un padzīvojuši civilajā vidē dažus gadus. 2017. gadā tādu bija 70, šogad — jau 60.

— Ar ko var piesaistīt potenciālos karavīrus?
— Ir standarta frāzes — stabilitāte, izaugsme, atalgojums, darbs komandā. Taču es gribu uzsvērt, ka papildus tam dienests armijā dod tādu pieredzi, ko neviens cits darbs nesniegs. Mēs atšķirībā no citiem darba devējiem neprasām iepriekšēju darba pieredzi, bet paši to iedodam. Ne tikai tādu, kas nākotnē var noderēt citā darbā, bet arī dzīves pieredzi. Dienests ir arī labs pakāpiens cilvēkiem ar ambīcijām — piemēram, politologam ar lieliem nākotnes mērķiem šāds ieraksts CV var ļoti palīdzēt.

— Kas īsti pretendentam ir jādara?
— Pirmais solis — jāaizpilda pieteikuma anketa, to var izdarīt gan tīmekļvietnē mil.lv, gan jebkurā NBS vienībā, gan arī pasākumos, kuros mēs piedalāmies. Sākotnējo informāciju var iegūt, piezvanot mums vai rakstot e-pastā. Ir vairāki tūkstoši vēstuļu e-pastā gadā tikai ar jautājumiem.

Te jāizsaka atzinība mūsu atlases speciālistiem, jo, vēlākais, divu dienu laikā tiek sniegta atbilde ikvienam cilvēkam. Pat ja cilvēks ir atsūtījis tikai pieteikuma anketu, veicot nepieciešamās pārbaudes, ar viņu tūlīt sazināsies un norādīs, ko darīt tālāk. Tas pats sakāms par atbildēm uz jautājumiem.

— Un kādi priekšstati par dienestu ir kandidātiem?
— Spriežot pēc jautājumiem, ko mēdzam saņemt, šķiet, ka sabiedrība vēl pilnībā nav informēta par to, ka mums ir un ko vispār nozīmē profesionālais militārais dienests. Pat daļa jauniešu uzskata, ka Latvijā ir kaut kas līdzīgs obligātajam militārajam dienestam piecu gadu garumā. Piemēram, jautā, vai es tikšu mājās, vai man maksās algu. Domā, ka visus piecus gadus dzīvos kazarmās un mājās tiks labākajā gadījumā reizi mēnesī. Mēģinām pārliecināt — tevi ne vien neturēs pastāvīgā armijas režīmā, bet arī maksās atalgojumu, tev pienāksies sociālās garantijas un darba laiks būs caurmērā tāds pats kā visiem citiem. Daudzi ir pārsteigti, ka, mācoties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, valsts gan apmaksā augstāko izglītību, gan maksā karavīra algu.

— Cik cilvēku izdodas piesaistīt vidēji, teiksim, nedēļā?
— Prognozēt cilvēku pieplūdumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, praktiski nav iespējams. Ļoti uzskatāmi tas atspoguļojas pieteikuma anketu daudzumā — skaitļi nesakrīt nevienu gadu, nevienu mēnesi, un nekāda racionāla izskaidrojuma tam nav. Mēģinām saistīt ar reklāmām vai rekrutēšanas aktivitātēm, bet nekas nesanāk. Ir reizes, ka nedēļas laikā saņemam 6—8 anketas, bet reizēm vienas dienas laikā pat 10 pieteikumus. Jūlijā vienas nedēļas laikā saņēmām vairāk nekā 100 anketas. Mēģinot plānot atlasi gadu uz priekšu, tas ir ļoti izaicinoši. 

Mārtiņš Andže — Rekrutēšanas atlases dalas galvenais speciālists,
dodas rekrutēšanas braucienos pa visu Latviju

— Darba ikdiena — zvanām skolas vadībai vai karjeras konsultantiem, piedāvājam aizbraukt ciemos ar lekciju par bruņotajiem spēkiem. Akcentu liekam uz vidusskolēniem un viņu iespējām studēt Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Slodze ir liela, piemēram, nesen mēneša laikā viesojāmies septiņās Nodarbinātības valsts aģentūras filiālēs. Mācību gada laikā caurmērā divās trīs skolās nedēļā noteikti ierodamies. Mēdz būt mēneši ar 19—20 pasākumiem visā Latvijā. Kopā esam četri rekrutētāji, un tik liela braukāšana nekad mūžā iepriekš nav bijusi. Dzīve paiet uz riteņiem, ēdot ātrās uzkodas. Toties gada beigās izjūtam gandarījumu, redzot dienestā pieņemto skaitu.

Skolās tagad ir vērojama lielāka interese par mūsu piedāvājumu. Nodarbinātības valsts aģentūras aktivitātēs reizēm nākas sastapt jauniešus ar tādu kā bezcerības un nolemtības izteiksmi acīs. Taču ir arī daudz tādu, kuri vēlas mainīt savu dzīvi uz labo pusi un rīkojas. Interesi reizēm izrāda arī vecāki, kuri grib sakārtot savu atvašu dzīvi.

Saņemam visdažādākos jautājumus. Mums vaicā ne tikai par dienestu. Prasa par fizisko sagatavotību, to, kā gatavoties testiem. Iesakām būt ne pārāk pašpārliecinātiem, bet vispirms izmēģināt savus spēkus. Ir arī daudz stereotipu — ir jaunieši, kas saklausījušies no vecākiem, kā bijis armijā padomju laikā, un tad nu mums nākas lauzt šos nepareizos priekšstatus. 

Kristīne Kārkliņa — sabiedrisko attiecību speciāliste, konsultē kandidātus atlases procesā

— Es strādāju ar kandidātiem posmā no pieteikšanās līdz brīdim, kad viņi paraksta līgumu par profesionālo dienestu. Ar kandidātiem ikdienā komunicējam visos iespējamos veidos, sākot ar e-pastu un telefonu, līdz pat īsziņām, kas daļai patīk labāk. 

Jautājumi ir ļoti dažādi. Ir standarta jautājumu kopums, ko nākas dzirdēt gandrīz no katra kandidāta, bet ir arī interesanti un pat kuriozi gadījumi. Piemēram, vai var dienestā ņemt līdzi savu spilvenu. Ceru, ka tas bija vairāk domāts kā joks.

Katrs gadījums ir individuāls. Tas, cik ātri cilvēks nokārtos visas formalitātes, ir vairāk atkarīgs no viņa paša, no tā, cik daudz  kandidāts ir gatavs veltīt savu laiku, lai pakārtotu ikdienas lietas un ātrāk pabeigtu atlases procesu. Ir kandidāti, kas spēj divās dienās visus pārbaudījumus pilnībā nokārtot, ir tādi, kam tas prasa krietni ilgāku laiku. Mēs mēģinām katram visu plānu sakārtot tā, lai būtu mazāka braukāšana un lai vienā reizē būtu iespējams paveikt vairāk.

Esmu novērojusi, ka mainās tendences saistībā ar to, kā cilvēki ir gatavi komunicēt. Šķiet, ka pašlaik cilvēkiem ir vieglāk sazināties attālināti. Bieži vien komunikācija labāk noris ar īsziņām nekā zvaniem. Bet ir arī otra daļa, kas par katru cenu vēlas cilvēcisko kontaktu, reizēm brauc pat lielus attālumus, lai tikai aizpildītu pieteikuma anketu klatienē.

 

Somijas īstenotā pretrunīgā atturēšana Atturēšana ar noliegumu kopā ar attālināto atturēšanu

Čārlijs Saloniuss-Pasternaks,
Somijas ārpolitikas institūta
(Finish Institute of International Affairs)pētnieks.

Sākums septembra un oktobra numurā.

Saistībā ar mainīgo drošības vidi ļoti aktuāls ir kļuvis ilgtermiņa projekts, kas paredz Somijas drošības dienestu likumu apkopošanu. Atklāsmes par globālajām paplašinātajām novērošanas programmām ir palielinājušas bažas par Somijas iestāžu uzraudzības pilnvaru paplašināšanas sociālajiem un ekonomiskajiem riskiem. Tomēr ir maz politisku domstarpību par nepieciešamību atjaunināt likumus, kas reglamentē militārās izlūkošanas datu vākšanu, drīzāk bažas attiecas uz komponentiem saistībā ar civilo izlūkdatu vākšanas darbībām. No izturētspējas un prevencijas skatpunkta tas ir viens no galvenajiem neatrisinātajiem trūkumiem Somijas pašreizējā «galvenās prevencijas» paradigmā.

Papildus iepriekš minētajām vietēja mēroga reakcijām Somijas atturēšanas stiprināšanai Somija ir arī palielinājusi starptautisko sadarbību plašā frontē. Šī pastiprinātā sadarbība ir visuzskatāmākā Somijas drošības politikas maiņa pēdējos četros gados, un to atbalsta lielākā daļa iedzīvotāju. Neminētais mērķis ir palielināt palīdzības saņemšanas potenciālu neatkarīgi no krīzes būtības.

Formālā sadarbība ar Zviedriju ir strauji paplašinājusies kopš 2014. gada, un 94% iedzīvotāju to uzskata par pozitīvu. Sākotnējās darbības ciešākai divpusējai sadarbībai tika veidotas, lai uzlabotu sadarbības spēju un loģistikas plūsmu starptautiskajās operācijās. 2015. gada sākumā Zviedrijas aizsardzības ministrs Pēters Hultkvists kopējā ministru pasākumā paziņoja, ka mērķis bija būt gataviem darboties situācijās, kas ir «ārpus miera». Kopš tā laika ir izveidota Zviedrijas un Somijas jūras karaspēka grupa, kurai līdz 2023. gadam ir paredzētas pilnīgas operatīvās spējas zemūdens meklēšanas un mīnu iznīcināšanas jomā un citur. Turklāt abu valstu vienības 2017. gada otrajā pusē piedalījās mācībās kā katras valsts aizsardzības integrēta daļa. Piemēram, zviedru «Gripen» kaujas lidmašīnas trenējās Somijas aizstāvībai, kas bija daļa no Somijas Gaisa spēku lielākā uzdevuma 2017. gadā.

Trešā potenciālo izaicinājumu grupa ir saistīta ar Somijas sabiedrības attīstību, it īpaši tās atbalstu pašreizējās sistēmas izveidei — iesaukšanu armijā un plašās rezerves, ko tā dod. Īpaša nozīme ir nākamo paaudžu attieksmei pret valsts militāro dienestu. Aplūkojot ilgāka termiņa tendences,
maz ticams, ka pašreizējās karaklausības sistēmas uzturēšanas atbalsts radikāli mazināsies, bet, ja tas notiks, vairāku gadu laikā tā ietekme uz Somijas galveno atturēšanu būtu noārdoša.

Somijas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) ir vēl padziļinājušās. Kaut arī aizsardzības jomā attiecības ar ASV kopš 20. gs. 90. gadu «Hornet» iepirkuma ir nemitīgi attīstījušās, pēdējos piecos gados šī tendence ir paātrinājusies. 2016. gadā 64% iedzīvotāju to uztvēra kā pozitīvu attīstību, 2017. gadā, nedaudz samazinoties, līdz 59%. Novērojot arvien nestabilāku drošības vidi un atzīstot nepieciešamību sagatavoties, lai aizstāvētu reģionālos sabiedrotos, ASV 2012. gadā pārdeva Somijai savu vismodernāko «gaiss-zeme» ieroci — apvienoto «gaiss-zeme» attālinātās vadības raķeti JASSM. No 2015. līdz 2017. gadam neierasti daudz ASV par aizsardzību atbildīgo ierēdņu devās uz Somiju. Pašlaik sadarbība ir ierobežota formālas aizsardzības alianses trūkuma dēļ, lai gan 2016. gadā parakstītais nodomu memorands/paziņojums ir atvieglojis dažus jautājumus saistībā ar praktiskās sadarbības stiprināšanu. Paaugstinātu sadarbības līmeni atspoguļo to ASV militāro vienību skaits, kas apmeklēja vai piedalījās mācībās Somijā. Tomēr šis aktivitātes pieaugums ir tikai daļa no lielākas ASV spēku klātbūtnes reģionā.

Attiecībā uz daudzpusējo sadarbību Somijas centieni ir vērsti uz NATO, ES un Ziemeļeiropas valstu sadarbību. Tie pārsvarā tiek īstenoti Ziemeļeiropas valstu aizsardzības sadarbības (NORDEFCO) platformas ietvaros. Sadarbība ar NATO ir mainījusi fokusu no krīzes vadības uz kolektīvo aizsardzību. Katru gadu Somija piedalās mācībās, kas skaidri formulē kolektīvu 5. panta aizsardzību gan taktiskajā, gan politiski stratēģiskajā līmenī. 61 procents iedzīvotāju sadarbību ar NATO uzskata par pozitīvu. Kaut arī šī sadarbība Somijai nenodrošina 5. pantā paredzētās kolektīvās drošības garantijas, Somijas politisko lēmumu pieņēmēji palielināto spēju sadarboties redz kā lielāku iespēju Somijai saņemt palīdzību.

Somija bieži ir iesaistīta sadarbībā aizsardzības jomā visā ES, un pēdējo četru gadu notikumu ietekmē (Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, Donalda Trampa prezidentūra, Krievijas un Ukrainas konflikts) sadarbība tagad sāk jaunu fāzi — pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO). Tomēr pastiprinātā sadarbība neietekmē Somijas uzskatus par atturēšanu vai sagatavošanos darbiem nacionālās aizsardzības jomā. Somija, savukārt, ir ierosinājusi, ka ES ir jāveido sava veida «militārā Šengena», kas ļautu vieglāk pārvietot militāro aprīkojumu visā ES. Galvenās ieguvējas gan varētu būt NATO dalībvalstis, kurām būtu vieglāk īstenot karaspēka pārcelšanu plašākai attālinātas atturēšanas stiprināšanai alianses ietvaros. Joprojām nav skaidrs, kādas priekšrocības «militārā Šengena» sniegtu Somijas atturēšanas politikai.

Visbeidzot, Somija arvien vairāk ir piedalījusies oficiālās, bet mazāk strukturētās daudzpusējās aizsardzības sadarbības formās, piemēram, «Ziemeļu grupā» vai britu vadītajā Apvienotajā ekspedīcijas spēkā. Šīs sadarbības formas var uzskatīt par riska ierobežošanas veidu, jo Somija ir iesaistīta vairākās uz drošību vērstās kooperatīvās grupās.

Dažādu veidu pastiprināta sadarbība ir palielinājusi spēju sadarboties, savukārt, apvienojot to ar politiskiem paziņojumiem, rodas lielāka palīdzības iespējamība ārkārtas situācijās. Vienlaikus tas vieš neskaidrības Krievijai, izstrādājot savu stratēģiju, jo nav īsti skaidrs, kādi spēki apvienotos pret viņu. Līdz ar to atturēšanas pasākumos ietekme var būt «nenoteiktai attālinātai atturēšanai», kas liek rēķināties ar nenoteiktību, vai papildus somu galvenajam atturēšanas mehānismam ir arī attālinātā atturēšana.

Somijas atturēšanas politikas ietekmējošie faktori ilgtermiņā
Vispārējās drošības vides attīstība ietekmē Somijas spēju nostiprināt savu atturēšanas ietekmi, lai gan, kā tas redzams gadsimta ceturksnī pēc aukstā kara, tās ietekmi mazina vietējās prerogatīvas. Krievijas pozīcija un attieksme pret drošību uz tās robežām joprojām ir svarīgs apsvērums, un Somija turpinās to mazliet ietekmēt. Apspriežot varas asimetriju starp Somiju un Krieviju, ir svarīgi apsvērt Krievijas lielumu iedzīvotāju skaita, kā arī spēka ziņā, ko nodrošina plaši dabas resursi un paplašinātas militārās un kodolenerģijas iespējas. Tomēr Krievijas ļoti lielā ģeogrāfiskā mēroga dēļ nav lietderīgi tieši salīdzināt visus pieejamos militāros līdzekļus, jo nav iedomājams, ka Krievijas politiskie vai militārie līderi koncentrēs visu savu militāro spēku vienā ģeogrāfiski ierobežotā teritorijā pret vienu perifēru dalībnieku/valsti, piemēram, Somiju. Turklāt, ņemot vērā iespējamo pilna spektra (hibrīdo) pieeju konfliktiem, ir priekšrocības būt mazākam. Piemēram, tā kā visi galvenie dalībnieki sabiedrībā pazīst cits citu un ir augsts uzticības līmenis institūcijām, ir sagaidāms, ka Somijas pretestība ārējiem draudiem ir relatīvi laba.

Tātad, lai gan varas asimetrija ietekmē Somijas spēju radīt ticamu atturēšanas nostāju, tā nav noteicoša. Iekšzemes politiskais un sociālais atbalsts uzticamas aizsardzības pozīcijas saglabāšanai ir spēcīgs. 

Dažādu tehnoloģiju, civilās, militārās un to divējādas izmantošanas attīstība arī ietekmēs Somijas spēju stiprināt savas atturēšanas spējas. Datortīkla operāciju jomā Somijai ir pa spēkam attīstīt spējas, kuras var izmantot, lai apdraudētu arī lielas valsts infrastruktūru. Neparedzētas civilo un militāro tehnoloģiju kombinācijas var radīt arī jaunas iespējas atturēšanas veidošanai. Tomēr dažu parasto militāro tehnoloģiju pieaugošās izmaksas ierobežos Somijas spēju uzturēt uzticamus aizsardzības spēkus un tādējādi balstīties uz galvenās atturēšanas pieeju. Somija ir iegādājusies līdzekļus, lai apsvērtu ierobežotu tradicionālo atturēšanu ar sodīšanu. Tomēr šajā jautājumā nav bijušas gandrīz nekādas publiskas vai politiskas debates, un tas neatbilst Somijas stratēģiskajai kultūrai, tā ka tas jāuzskata par maz ticamu nākotnes scenāriju. Visbeidzot, iespējamība mazai valstij bez kodolieročiem izveidot atturēšanas līdzekļus pret salīdzinoši lielāku kodollielvaru ir centrālas nozīmes jautājums.

Trešā potenciālo izaicinājumu grupa ir saistīta ar Somijas sabiedrības attīstību, it īpaši tās atbalstu pašreizējās sistēmas izveidei — iesaukšanu armijā un plašās rezerves, ko tā dod. Īpaša nozīme ir nākamo paaudžu attieksmei pret valsts militāro dienestu. Aplūkojot ilgāka termiņa tendences, maz ticams, ka pašreizējās karaklausības sistēmas uzturēšanas atbalsts radikāli mazināsies, bet, ja tas notiks, vairāku gadu laikā tā ietekme uz Somijas galveno atturēšanu būtu negatīva.

Secinājumi
Somijas pieeja atturēšanai ir vēsturiski veidota kā atturēšana ar noliegumu, un, tā kā Somija nav militārās alianses dalībniece, tā noteikti ir galvenā izvēle. Kopš aukstā kara tās totālās aizsardzības modelis ir modernizēts uz visaptverošo drošības sistēmu. Mērķis ir signalizēt jebkuram potenciālajam pretiniekam, ka, visticamāk, tam neizdosies gūt labumus, ko tas cenšas panākt, izmantojot militāro spēku pret Somiju.

Lai to papildinātu, Somija ir izstrādājusi atturēšanu ar dialogu pieeju. Galvenā ideja ir skaidrot Somijas kaimiņiem, ka viņiem nav jābaidās, un kara gadījumā starptautiskajai sabiedrībai skaidri jānorāda, kurš būtu/ir agresors. Pieejamie pierādījumi, ko savos paziņojumos cits pēc cita ir izteikuši Krievijas un Rietumu līderi un amatpersonas, liecina, ka šādai atturēšanai ar dialogu ir pozitīvs efekts. Tomēr šķiet apšaubāmi, ka dialogam atsevišķi būtu atturoša ietekme. Visticamāk, ir nepieciešami abi atturēšanas veidi (noliegšana un dialogs).

Ja Somija (šobrīd) kļūtu par NATO dalībnieci, kas ir maz ticams, Somijas atturēšanas domāšanā vajadzētu iekļaut attālināto atturēšanu. Militārā un tehniskā dalība neradīs problēmas, taču attālinātās atturēšanas loģika daudziem somiem ir sveša. 46 procenti somu uzskata, ja Somija nav militāras alianses sastāvā, tas palielina somu drošību, 30 procenti uzskata, ka tam nav ietekmes, un tikai 16 procenti uzskata, ka nepiedalīšanās aliansē mazina Somijas drošību5. Pēdējo desmit gadu laikā šo viedokļu proporcijas lielā mērā ir saglabājušās stabilas. 

Somija, visticamāk, turpinās savu pašreizējo ceļu, lai stiprinātu savu atturēšanas politiku. Tomēr Somijas pastiprinātā starptautiskā sadarbība ir radījusi netiešas attālinātās atturēšanas potenciālu. Tas savukārt pretiniekam jāņem vērā, jo pastāv liela iespēja, ka Somija saņems palīdzību pret viņu vērstas agresijas gadījumā.   

  1. Raksts (tulkojusi N. Vanaga) balstās uz Noras Vanagas un
    Toma Rostoka ­grāmatas
    «Deterring Russia in Europe:
    Defence Strategies for Neighbouring States» nodaļu
    «Finland’s ambiguous deterrence: mixing deterrence
    by denial with ambiguous extended deterrence»,
    ko ir
    sarakstījis Čārlijs Saloniuss-Pasternaks
    (Charly Saloni
    us-Pasternak). Grāmatu publicējusi
    izdevniecība «Routledge».
  2. ABDI 2017.
  3. SVT. (2015). Sverige Fördjupar Militära Samarbetet Med Finland. SVT Nyheter. 2015.
  4. ABDI 2017.
  5. ABDI 2017.

Pirmā Latvijas nacionālo vienību parāde — 1918. gada beigās

Juris Ciganovs,
Dr. hist.

Pirmā tikko dibinātās Latvijas Republikas Pagaidu valdībai lojālo latviešu karavīru parāde norisinājās 1918. gada 27. decembrī Rīgā, tagadējās Brīvības un Stabu ielas krustojumā. 

1918. gada novembra beigās Baltijas jūrā ieradās Lielbritānijas jūras kara flotes eskadra kontradmirāļa Edvīna Aleksandra Sinklēra vadībā. 17. decembrī eskadra, kas sastāvēja no apmēram 20 karakuģiem, pietauvojās Daugavas grīvā. Britu kara jūrnieki patrulēja arī Rīgas ielās, palīdzot uzturēt sabiedrisko kārtību pilsētā. Latvijas Pagaidu valdībai uzticamas nacionāla karaspēka vienības bija tikai dažas, un karavīru skaits tajās bija nepietiekams. Pilsētā atklāti darbojās lielinieku aģitatori, bet no austrumiem Latvijas galvaspilsētai tuvojās Padomju Krievijas karaspēks. «Angļu patruļas vakar vakarā parādījās uz Rīgas ielām un pa nakti apstaigāja pilsētu,» 1918. gada 28. decembrī rakstīja «Jaunākās Ziņas».

Komandu tulkojums no krievu valodas. 1918. gada 26. decembris.

 Bet vēl dienu iepriekš — 27. decembrī — Latvijas Pagaidu valdība, vēloties demonstrēt Lielbritānijas un Francijas militārajiem pārstāvjiem, ka ne visi latvieši ir lielinieku propagandas saaģitēti un ka Kārļa Ulmaņa valdībai ir arī uzticamas karaspēka vienības, Brīvības un Stabu ielas stūrī sarīkoja pirmo tai lojālo vienību parādi. Šajā parādē piedalījās Instruktoru rezerves rota un daļa Studentu rotas, parādi komandēja Instruktoru rezerves rotas komandieris kapteinis Jānis Balodis — vēlākais ģenerālis un kara ministrs. Parādi organizēja lielā steigā. Šī 23. decembra parāde bija iezīmīga arī ar to, ka Rīgas ielās pirmo reizi skanēja militārās komandas latviešu valodā, kuras iepriekšējā dienā no krievu valodas steidzami bija pārtulkojis kapteinis Aleksandrs Plensners (vēlākais pulkvedis), kas pildīja Ģenerālštāba priekšnieka funkcijas. 

Pats Plensners savos 1978. gadā trimdā izdotajos memuāros «Divdesmitā gadsimta pārvērtības» raksta: 

«Lai rādītu kā Sabiedrotajiem, tā citiem, ka mums jau dažas vienības pietiekami labi organizētas, bet tām lieli apgādes un apbruņojuma trūkumi, valdība pavēlējusi (1918. gada) 27. decembrī Instruktoru rezerves rotas un Studentu rotas («parādi») Baloža vadībā. Apsardzības ministrijā par šo rīkojumu (vismaz es un daži citi) uzzinājām tikai dienu iepriekš, un tūlīt radās jautājums, kādā valodā komandēs? Latviešu, saprotams. Bet kas zina latviešu komandas? Strēlniekos bija komandējuši krieviski (kaut varētu arī latviski), krieviski arī vēl joprojām komandēja arī sarkano strēlnieku vienībās. Vai angļu un iedzīvotāju priekšā drīkstētu komandas izkliegt krieviski? 

Tā ar Ramatu-Lejgalieti stājāmies pie komandu latviskošanas, gribēdami no krievu valodas komandām attālināties, cik vien var. Mums likās labāk un kareivīgāk varbūt drusku paslīdēt vācu paraugā. Tāpēc steigā pārtaisījām nepieciešamākās komandas, pamēģinājām pēc priekšniecības piekrišanas, pavairojām un aizsūtījām vienībām. Mums likās, ka tās bija skanīgākas un labākas nekā tās, ko vēlāk, burtiski krievu paraugā, pieņēma pēc abu brigāžu [domāta 1. atsevišķā latviešu brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde] apvienošanas. Tā «Uz labo!», «Uz kreiso!» utt. vietā mums bija: «Lab-up!», «Kreis-up!» utt. Skate notika Stabu un Brīvības ielas krustojumā, un ar to varēja būt mierā. 

Angļi pēc tam mūsu vienībām atļāva iepazīties uz saviem kuģiem ar automātiskajiem ieročiem, tos vēl neizsniedzot. Likās, ka nevainīgā skate bija ļoti nokaitinājusi Vinnigu un citus vācu lielvīrus, jo rotas maršējušas gar vācu logiem. [..]» 

Pirmo Latvijas karavīru soļojumu vēlākais kara ministrs un šīs parādes komandieris Jānis Balodis atmiņās atceras kā ne sevišķi rožainu: 

«1918. gada decembra beigās (27. vai 28.) saņēmu apsardzības ministra pavēli ar savu vienību, tas ir, Virsnieku rezerves rotu, ierasties mūsu karaspēka vienību skatē, kas notikšot Stabu ielā (pie Brīvības ielas). Karavīri nostājās ierindā ar fronti uz Daugavas pusi. Skatē gaidīja angļu admirāļa Sinklera ierašanos, kas pieņemtu parādi. 

Vēlāk uzzināju, ka parādi, ja šo skati vispār tā varam nosaukt, uzdots komandēt vairākiem virsniekiem (kādiem trim vai četriem), bet tie viens pēc otra bija atteikušies, dažādi aizbildinoties. Tādēļ pēdējā brīdī komandēšanu uzdeva man. 

Šī skate notika negaidot, tādēļ bija labi, ka ierindas mācībās komandas apguvām jau latviešu valodā. Trūcīgais apģērbs un apbruņojums, kā arī mazais dalībnieku skaits nevarēja izraisīt labu iespaidu mūsu Pagaidu valdības locekļos, nemaz jau nerunājot par angļu viesiem.»  

2018. gada 18. novembra parāde — lielākā un vērienīgākā

Latvijas Republikai šogad apritēja gadsimts, un valsts proklamēšanas svinību centrālais notikums — militārā parāde 11. novembra krastmalā Rīgā — solījās būt patiesi grandiozs. Un tā arī bija! Tā bija lielākā un vērienīgākā militārā parāde kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Parādē piedalījās 1700 karavīru, zemessargu, policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju un jaunsargu. Militārās parādes ierindā soļoja arī mūsu draugi no sabiedroto valstu armijām. Kopā ar Latvijas karavīriem parādē piedalījās arī karavīri no Albānijas, Kanādas, Horvātijas, Čehijas, Dānijas, Vācijas, Igaunijas, Somijas, Lielbritānijas, Itālijas, Lietuvas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas, Zviedrijas un ASV. Dažas valstis bija pārstāvētas ar karoga grupām, bet vairākas arī ar lielākām karaspēka vienībām. Tāpat kā Lāčplēša dienas militāro parādi, arī 18. novembrī to komandēja Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš.

 

Šoreiz militārās parādes ievadā bez Latvijas armijas karoga grupas soļoja arī mūsu karavīri starpkaru vēstures posma formas tērpos ar vēsturiskajiem ieročiem. Tādējādi Latvijas Nacionālie bruņotie spēki demonstrēja vēsturisko pēctecību un atdeva godu tiem Latvijas karavīriem, kuri pirms gadsimta izcīnīja savai valstij brīvību Neatkarības kara kaujās.

Bez daudzajām karavīru vienībām militārās parādes rindās bija vērojams arī iespaidīgs militārās tehnikas daudzums. Un ne tikai mūsu bruņoto spēku un sabiedroto tehnika un ekipējums. Savas tehniskās iespējas demonstrēja arī Latvijas robežsargi, policisti, glābēji un ugunsdzēsēji. Desmitiem tūkstošu parādes vērotāju varēja skatīt gan dažādas kaujas mašīnas, bruņumašīnas, tankus, lielākus un mazākus lielgabalus, pretraķešu sistēmas, raķetes, kā arī daudz ko citu.

Kaujas tehnika ne tikai pieskandināja 11. novembra krastmalas ielas, bet bija vērojama arī gaisā — helikopteri, lidmašīnas, pat jaunā «airBaltic» lidmašīna ar nacionālo krāsojumu uz sāniem. Savukārt Daugavā varēja vērot Jūras spēku un arī mūsu sabiedroto karakuģus.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Armīns Janiks, Gatis Dieziņš.