Redaktora sleja

Šajā numurā daudz aktuālu tematu — gan saistībā ar starptautiskajām mācībām, gan izmaiņām likumdošanā, gan vēsturiskajiem notikumiem, kurus akcentējam valsts simtgades priekšvakarā.  

Viens no būtiski svarīgiem ir arī raksts «Grantu pro­gramma veicinās Latvijas uzņēmumu un pētnieku iesaisti aizsardzības industrijā». Tajā atrodama informācija, kā saņemt Aizsardzības ministrijas izsludinātos grantus, kas jau 2019. gadā saņems 50 000 eiro atbalstu no valsts budžeta. Informāciju par šo konkursu var saņemt, rakstot uz e-pasta adresi — industrija@mod.gov.lv. 

Savukārt visnozīmīgākais, manuprāt, ir raksts par 12 gadus veco jaunsardzi no Daugavpils Līgu Kurošu. Viņa ir izrādījusi apbrīnojamu drosmi, glābjot slīkstošu cilvēku. Neviens cits veikums cilvēka dzīvē nav tik svarīgs kā dzīvības glābšana! 

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

28. 09. 2018
Valsts prezidents Raimonds Vējonis Rīgas pilī par nozīmīgu personīgo ieguldījumu Amerikas Savienoto Valstu atbalsta veicināšanā Latvijai militārajā jomā, Latvijas aizsardzības struktūras attīstībā un sadarbības projektu veicināšanā pasniedza Viestura ordeņa I šķiru bijušajam ASV Sauszemes spēku Eiropā komandierim ģenerālleitnantam Frederikam Bendžaminam Hodžesam (Mr Frederick Benjamin Hodges). 

Frederiks Bendžamins Hodžess atbalstījis iniciatīvu 2015. gadā palielināt ASV spēku klātbūtni Latvijā, nosūtot uz mūsu valsti ASV helikopterus UH-60 «Black Hawk» un to apkalpojošo personālu, lai sekmētu ASV iniciatīvu «Strong Europe» un operāciju «Atlantic Resolve». 

2017. gada sākumā Frederiks Bendžamins Hodžess personīgi veicinājis bruņotās brigādes kaujas vienības (Armored Brigade Combat Team (ABCT)) un kaujas aviācijas brigādes (Combat Aviation Brigade (CAB)) nosūtīšanu uz Eiropu, tai skaitā uz Baltijas valstīm. 

ASV Sauszemes spēki Eiropā F. B. Hodžesa vadībā ir nodrošinājuši militāro atbalstu ASV Sauszemes spēku un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sadarbības iniciatīvām stratēģiskā līmenī. Kā nozīmīgs sasniegums jāizceļ NBS vienību dalības nodrošināšana gadskārtējās ASV Sauszemes spēku Eiropā vadītajās starptautiskajās militārajās mācībās «Allied Spirit VI».

28. 09. — 29. 09. 2018
Aizsardzības ministrijas vadība piedalījās ārpolitikas un drošības forumā «Rīgas konference 2018». 

Konferencē ik gadu aktuālie drošības un ārpolitikas jautājumi tiek skatīti plašākā kontekstā. Šā gada galvenās tēmas: Baltijas jūras reģiona drošības situācija, atturēšanas politikas īstenošana, ekonomisko procesu ietekme uz ES un ASV, Lielbritānijas izstāšanās no ES  un Krievijas ietekme starptautiskajā arēnā, tradicionālā nacionālās valsts koncepta maiņa un Vācijas loma mainīgajā Eiropas politiskajā situācijā. 

Raimonds Bergmanis piedalījās diskusijā par NATO nākotni, alianses izaicinājumiem mūsdienu drošības situācijā un NATO paplašinātās klātbūtnes lomu reģionālajā drošībā. Savukārt Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons piedalījās diskusijā par Rietumu demokrātijas pamatvērtību stiprināšanu un sabiedrības gatavību tās aizsargāt pret ārējo spēku iedarbību.

17. 09. — 30. 09. 2018
Starptautiskajās militārajās mācībās «Detonators 2018», kas norisinājās Cekulē, dalībnieki atrada un neitralizēja 3071 sprādzienbīstamu priekšmetu un 985 kilogramus vieglās strēlnieku munīcijas. 

Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks, tiekoties ar mācību dalībniekiem, uzsvēra: «Viens no šo mācību praktiskajiem ieguvumiem ir tas, ka zeme kļūst tīrāka, jo sprādzienbīstamie priekšmeti, kas šajā apkārtnē ir tūkstošos eksemplāru, tiek savākti. Otrs ieguvums ir starptautiskā sadarbība — daudzu valstu speciālisti var atbraukt uz Latviju un piedalīties šādās mācībās, kuras pasaulē nav plaši izplatītas.»

Mācību mērķis ir meklēt un neitralizēt nesprāgušo munīciju, kā arī veicināt savstarpējo sadarbību neitralizēšanas taktikā un procedūrās. Mācības organizēja Zemessardzes 54. inženiertehniskais bataljons, un tajās piedalījās vairāk nekā 170 karavīru no Albānijas, ASV, Beļģijas, Dānijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Luksemburgas, Polijas un Vācijas bruņotajiem spēkiem.

Starptautisko militāro mācību «Detonators 2018» laikā tika veikta bijušo munīcijas noliktavu teritoriju Cekulē attīrīšana no sprādzienbīstamiem priekšmetiem.

02. 10. 2018
Aviācijas bāzē Lielvārdē aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un ASV vēstniece Latvijā Nensija Baikofa-Petita parakstīja starpvalstu nodomu vēstuli par četru helikopteru UH-60M «Black Hawk» iegādi. Nodomu vēstule paredz, ka ASV puse sniegs atbalstu un zināšanas helikopteru UH-60M «Black Hawk» ieviešanā Latvijas bruņotajos spēkos.

Starpvaldību līgums ar ASV ietvers helikopteru un nepieciešamā aprīkojuma iegādi, personāla apmācību, rezerves daļu iegādi, tehnisko dokumentāciju, atbalstu sistēmas ieviešanā, kā arī lidotspējas un ekspluatācijas pro­cedūru ieviešanu atbilstoši ASV standartiem. Pirmo helikopteru UH-60M «Black Hawk» Nacionālie bruņotie spēki varētu saņemt 2021. gadā.

UH-60M «Black Hawk» helikopteru iekļaušana bruņojumā ļaus turpināt ciešo sadarbību gan ar ASV bruņotajiem spēkiem, gan Mičiganas Nacionālo gvardi helikopteru pilotu un tehniķu apmācības un kopīgu taktisko mācību organizēšanā tālākas uzturēšanas nodrošināšanai.

09. 10. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās ikgadējā starptautiskajā kiberdrošības konferencē «Kiberšahs 2018», ko organizē Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija (CERT.LV) un Informācijas sistēmu audita un vadības asociācijas (ISACA) Latvijas nodaļa.

Konferences dalībnieki diskutēja par jautājumiem, kā valsts mērogā uzlabot kiberdrošības līmeni, ņemot vērā jaunus tehnoloģiskos izaicinājumus, un kā ar paradumu maiņu sekmēt individuālo drošību kibervidē. Konferencē piedalījās vairāk nekā 500 informācijas tehnoloģiju drošības speciālistu un interesentu no Latvijas, Igaunijas, Lielbritānijas, Itālijas, Serbijas, Polijas, Austrālijas un Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā.

Konference «Kiberšahs 2018» norisinājās Eiropas kiberdrošības mēneša ietvaros, kura mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par kiberdrošību, iedzīvotājus izglītojot par virtuālās vides apdraudējumiem un atbildīgu attieksmi pret datu un informācijas drošību.

17. 10. 2018
Jūras spēku Patruļkuģu eskadrā Daugavgrīvā notika piemiņas pasākums, godinot Lielbritānijas, Francijas un Īrijas jūrniekus, kuri krituši, sniedzot atbalstu Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā.

Piemiņas pasākumā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks un Jūras spēku štāba priekšnieks jūras kapteinis Valdis Stanka, kā arī Francijas vēstniece Latvijā Odile Supizona, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Latvijā Kīts Šenons un Īrijas Republikas vēstnieks Latvijā Džims Henesijs.

Piemiņas vietā tika nolikti ziedi un noturēts Nacionālo bruņoto spēku kapelāna aizlūgums, tad sekoja iziešana jūrā ar patruļkuģi un piemiņas vainagu nolaišana jūrā.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — no Valsts prezidenta kancelejas arhīva, Gatis Dieziņš,
Armīns Janiks un Ēriks Kukutis. 

Izaicinājumi NATO kolektīvās aizsardzības scenārijā Baltijas reģionā

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Vingrinājumi «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle» Latvijā tiek rīkoti kopš 2011. gada. Šo mācību laikā Latvija attīsta uzņemošās valsts atbalsta spējas un uzlabo prasmes sadarboties ar citām NATO dalībvalstīm un stratēģiskajiem reģionālajiem partneriem.

«Tēvijas Sargs» aicināja uz sarunu Vācijas armijas atvaļināto ģenerāli, vingrinājumu vecāko mentoru Egonu Ramsu (Egon Ramms).

— Pēc manā rīcībā esošās informācijas, jūs vecākā mentora amatā Rīgā strādājat jau kopš 2011. gada.
— Pirmoreiz šeit ierados jau 2006. gadā, kad biju Ščecinā izvietotā NATO Daudznacionālā Ziemeļaustrumu korpusa komandieris. Atgriezos 2008. un 2009. gadā, pildot savus dienesta pienākumus un atbildot par šī reģiona drošību jau kā Brunsumā izvietoto Apvienoto spēku pavēlniecības komandieris. 2008. gadā bija interesanti apmeklēt trīs Baltijas valstis, jo toreiz bija pagājušas tikai sešas nedēļas, kopš bija beidzies Gruzijas karš. 2010. gadā pēc NATO padomes pasūtī­juma Apvienoto spēku pavēlniecības štābs izstrādāja Baltijas valstu pirmo aizsardzības ­plānu. Savukārt 2010. gadā es šeit ierados, lai veiktu apvidus izpēti. Līdz ar to var teikt, ka mana sasaiste ar Baltijas valstīm sākās 2006. gadā.

2010. gada septembrī tiku atvaļināts no dienesta armijā un man tika piedāvāts vecākā mentora darbs. 2011. gadā es šeit ierados, lai pārņemtu darba pieredzi un lietas no sava priekšgājēja, bet 2012. gadā kļuvu par vecāko mentoru. Kopš 2012. gada esmu šeit bijis katru gadu. Man ļoti patīk būt Latvijā, man ir īpašas attiecības ar Rīgu un Latvijas cilvēkiem.

— Kā vērtējat šo gadu laikā notikušās izmaiņas?
— Šo gadu laikā daudzas lietas ir paveiktas pilsētas infrastruktūras rekon­strukcijā, lai Rīga atgūtu savu kādreizējo pievilcību gan saistībā ar vēsturisko ēku atjaunošanu Vecrīgā, gan ar jauno un skaisto «jauniešu stila» rajonu izbūvi. Atliek tikai mudināt Rīgu un Latviju turpināt šādu programmu īstenošanu, jo Rīgu apmeklē daudz tūristu, un tā ir tūristiem pievilcīga pilsēta.

— Kāds ir jūsu vērtējums saistībā ar vingrinājumiem «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle»?
— 2011. gadā mācībās tika izmantots Cerāzijas (Cerasia) scenārijs — tas bija mākslīgi radīts apgabals Āfrikā. Toreiz mēs koncentrējāmies uz krīzes reaģēšanas operācijām, trenējot gatavību iesaistīties miera atbalsta operācijās visā pasaulē. Un viens no NATO spēku Eiropā virspavēlnieka vietniekiem (DSACEUR), tagad jau atvaļinātais britu ģenerālis Ričards Širefs (Richard Shirreff), 2013. gadā nolēma, ka būtu labi šo mācību scenāriju, atbalstot NATO 5. pantu, mainīt uz kolektīvās aizsardzības scenāriju attiecībā uz operāciju plānošanu. Tas nozīmē, ka mēs negrasāmies karot, bet veikt visu nepieciešamo saistībā ar plāniem, kas ir jāizstrādā, jāsagatavo utt. 2013. gadā mēs nebijām pilnīgi gatavi, lai mācības varētu notikt tikai pēc jaunā scenārija. Pirmo reizi to izspēlējām kā NATO 5. panta — kolektīvās aizsardzības scenāriju, vadoties pēc Ukrainas pieredzes ar Krimas pussalas aneksiju un situāciju Austrumukrainā. Tātad 2014. gada septembrī mēs patiešām bijām apmācības un izglītības priekšgalā, jo, izmantojot tikai atklāti pieejamus avotus, tika izveidots jauns un labs mācību scenārijs, kas toreiz bija diezgan pietuvināts reālajai situācijai.

— Kā jūs vērtējat drošības situāciju Baltijas reģionā? Prasību atvēlēt 2% no
IKP aizsardzībai? Kāpēc, jūsuprāt, Vācijai līdz šim nav izdevies šo prasību izpildīt?
NATO, izmantojot zemes sakaru ceļus, spēj pārvietoties un izvērsties gandrīz visā NATO teritorijā, bet Baltijas valstis atrodas ļoti īpašā situācijā, jo šis reģions zināmā mērā ir kā Eiropas ziemeļaustrumu daļas papildinājums, kas sniedzas tālu uz austrumiem, kur Baltijas valstīm ir tiešā robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. No šī viedokļa raugoties, šī ir viskritiskākā vieta, runājot par jebkādu aizsardzības pasākumu organizēšanu šajā reģionā. Sākumā ir jāveic īpaši sagatavošanās darbi un plāni, lai varētu, pirmkārt, garantēt jūsu valstu iedzīvotājiem NATO klātbūtni un pārliecināties, ka viņi jūtas aizsargāti ar NATO klātbūtni. Par aizsardzības pasākumu attīstību un tiem jautājumiem, kas jāsasniedz saistībā ar budžeta līdzekļu izlietojumu aizsardzības jomā, es vēlos uzsvērt, ka lēmums par aizsardzības budžeta palielināšanu tika pieņemts 2002. gadā. Tajā laikā Baltijas valstis vēl nebija NATO dalībvalstis. 2002. gada NATO Prāgas samita laikā valstu un valdību vadītāji vienojās, ka alianses dalībvalstu aizsardzības budžets ir jāpalielina līdz 2% no IKP, lai alianses karaspēks varētu sekmīgi piedalīties dažādās starptautiskajās operācijās — kolektīvās aizsardzības vai pasaules mēroga operācijās. Šī pozīcija tika vairākkārt uzsvērta arī nākamajos NATO samitos. Ļoti spēcīgi tieši NATO Velsas samita laikā 2014. gadā, proti, alianses dalībvalstu aizsardzības budžetam līdz 2024. gadam ir jāsasniedz 2% no IKP, no kura noteiktu daļu, t. i. 20%, būtu jāparedz ieguldīt militārās tehnikas un ekipējuma iegādē un citās dalībvalstu bruņotajiem spēkiem nepieciešamajās jomās. 2004. gada marta beigās, kad Baltijas valstis tika uzņemtas NATO, tās zināmā mērā pievienojās šim lēmumam par alianses dalībvalstu aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2% no IKP. Es uzskatu, ja NATO atkal vēlas kļūt par veiksmīgu aizsardzības aliansi, tad tās dalībvalstīm ir jāveic šīs investīcijas. Protams, daži cilvēki iebilst šim uzstādījumam, sakot, ja kāda (mazāka) NATO dalībvalsts aizsardzībai atvēl 2% no sava mazā IKP, tas nav salīdzināms ar tiem līdzekļiem, ko mēs ieguldītu aizsardzībā, atvēlot 2% no mūsu augstā IKP, jo šī summa būtu daudz lielāka. Manuprāt, tā ir nevajadzīga diskusija, jo nav citas iespējas izmērīt kādas valsts aizsardzības izdevumus salīdzinājumā ar citām valstīm. Ja paskatāmies, kādas bija Vācijas aizsardzības spējas aukstā kara beigās — toreiz Vācijai bija 48 brigādes, no kurām 12 bija labi apmācītas rezervistu brigādes. Kāda situācija ir šodien? Vai mēs vispār spējam nodrošināt valsts aizsardzību un vēl papildus spējam nodot mūsu rīcībā esošos resursus, kas ir nepieciešami NATO kopējai aizsardzībai? Jāsecina, ka mums ir dažas nepilnības, kas būtu novēršamas. Šī iemesla dēļ es uzskatu — lai 2024. gadā sasniegtu šo svarīgo mērķi — 2% no IKP, visām NATO dalībvalstīm būtu cītīgi jāstrādā. Protams, ir daži citi piemēri kā Amerikas Savienotās Valstis, kas aizsardzībai atvēl daudz vairāk — piecus un vairāk procentu, bet mums ir jāpatur prātā, ka Amerikas Savienotajām Valstīm ir savas intereses gan Eiropā un aliansē, gan arī Klusā okeāna teritorijā. Ir skaidrs, ja viņi vēlas aptvert šo plašo teritoriju, tad ir jāspēj aizsardzībai atvēlēt vairāk līdzekļu, ne tikai 2% no IKP.

— Vai, raugoties no NATO viedokļa, aizsardzībai šajā reģionā tiek atvēlēti vajadzīgie līdzekļi?
— Tā kā esmu vācietis un zinu, ka pašlaik Vācijas valdība aizsardzībai vēl neatvēl 2% no IKP, man ir jābūt nedaudz piesardzīgam ar atbildi. No otras puses, šajā Eiropas ziemeļaustrumu daļā, ja es salīdzinu Latviju, Lietuvu un Igauniju, jāteic, ka starp šīm valstīm arī pastāv atšķirības. Igaunija šobrīd aizsardzībai atvēl vairāk nekā 2% no IKP, Lietuva tuvojas 2% no IKP, un Latvija ir mazliet zem 2% no IKP. Tāpēc mans ieteikums jūsu valdībai, lai gan šādus ieteikumus man nav ļauts sniegt, tomēr — tieciet skaidrībā par to, kas, jūsuprāt, ir nepieciešams jūsu valsts aizsardzībai. Es to saku tāpēc, ka tā ir jūsu valsts, jums ir aktīvi jāpiedalās un jābūt šeit ieplānoto kolektīvās aizsardzības pasākumu priekšgalā, jums ir jāspēj segt tos izdevumus, kas ir nepieciešami šo pasākumu īstenošanai atbilstošā veidā. Es neesmu Vācijas politiķis, bet, vērojot Vācijas kancleres darbību, esmu dziļi pārliecināts, ka viņas mērķis ir panākt, lai Vācija līdz 2024. gadam aizsardzības vajadzībām spētu sasniegt 2% no IKP. Manā valstī notiek dažādas diskusijas par šo jautājumu, turklāt mūsu koalīcijas valdībā abām lielākajām partijām ir atšķirīgi viedokļi. Tomēr esmu pārliecināts, ka kanclere Merkele spēs sasniegt šo mērķi 2024.—2025. gadā. Kā jau es iepriekš teicu, salīdzinot tās aizsardzības spējas un iespējas, kas Vācijai bija aukstā kara beigās, ir jāiegulda vairāk līdzekļu mūsu bruņotajos spēkos, lai mēs iegūtu līdzīgas spējas, bet zemākā līmenī.

— Pastāv viedoklis, ka situācija pēc aukstā kara bija atšķirīga no pašreizējās situācijas, ka ir jāspēj rast jaunus risinājumus…
— Piekrītu jūsu sacītajam. Man nepatīk, ka cilvēki šobrīd raksta avīzēs vai ziņu virsrakstos, ka aukstais karš ir atgriezies, jo situācija ir ļoti atšķirīga. Beidzamajos gados tik daudz kas notiek kibervidē; mēs redzam arī hibrīdkara pazīmes — šādas tehnoloģijas piedzīvo ļoti strauju attīstību. Nedomāju, ka visi jūsu valsts un arī Vācijas iedzīvotāji būtu informēti par šiem procesiem. Ja kāds vēlas diskutēt, vai karš ir sācies vai ne, es atbildu — tas ir sācies, ja mēs runājam par kiberuzbrukumiem un hibrīdkaru. Tas turpinās. Nav šaubu, tas šobrīd nav pāraudzis atklātā konfliktā, tomēr der zināt, ka, piemēram, Vācijas Bruņotie spēki no pagājušā gada 1. janvāra līdz 28. februārim, t.i., divu mēnešu laikā pieredzēja 240 000 kiberuzbrukumu! Tātad ir jāorganizē kiberaizsardzības pasākumi neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai ne. Mums vienkārši tas jādara un ir jāatrod veids, kā to panākt. Ir jāapspriež šo pasākumu tiesiskais regulējums, tas, cik lielā mērā mēs spējam reaģēt uz šāda veida kiberuzbrukumiem. Vai arī mēs vēlamies būt mazliet progresīvāki, organizējot tādu atbildes reakciju, kas varētu ietekmēt tos, kuri mums uzbrūk. Pašlaik saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, konstitūciju un Vācijā pastāvošo tiesisko situāciju, kas ir līdzīga daudzās NATO dalībvalstīs, mums nav tiesību veikt pretuzbrukumu. Tātad, ja kāds mums uzbrūk, izmantojot datorus, tīklus un kibervidi, mums vajadzētu būt iespējai elektroniski tos iznīcināt, tomēr tas nav atļauts saskaņā ar spēkā esošo juridisko situāciju. Manuprāt, šajā situācijā būtu jāorganizē atklātas diskusijas, jo, no otras puses, mums ir jāspēj nodrošināt savu vērtību aizsardzību mūsu liberālajās, demokrātiskajās valstīs. Vācijā ir daudz uzņēmumu, ir civilās iestādes, iespējams, arī Vācijas Bundestāgs [Vācijas parlamenta apakšpalāta], pret kuriem ir veikti kiberuzbrukumi, un arī viņiem nav iespēju veikt progresīvākus atbildes pasākumus. Šodien, piedzīvojot kiberuzbrukumu, mēs tikai cenšamies aizsargāt savus tīklus, taču mums nav tiesību uzsākt cīņu ar to, kas veic attiecīgo uzbrukumu.

— Ir jāsecina, ka pazūd atšķirības starp civilo un militāro, kā jūsu minētajā gadījumā.
— Uzskatu, ka šie jautājumi attiecas uz visu sabiedrību, un tas skar kā civilās, tā arī militārās intereses. Manuprāt, civiliedzīvotājiem, politiķiem, sabiedrībai un industrijas pārstāvjiem, kā arī militārpersonām ir jāsadarbojas daudz ciešāk, nekā tas tiek darīts. Otrpus robežai ir redzama ļoti skaidra hierarhija — pastāv iespēja, ka pēc attiecīga paziņojuma saņemšanas ļoti īsā laikā var ietekmēt šāda veida jautājumus. Un šī stingri vadītā sistēma maksimāli sasniedz savus mērķus attiecībā uz kiberkara darbību un informācijas operācijām. Turklāt no mūsu puses ir grūtāk veikt jebkādus aizsardzības pasākumus vai pieņemt lēmumus kiberuzbrukumu un informācijas karadarbības jomā, jo tas prasa iedarbināt būtiskas procedūras, kas aizņem daudz laika, bet, manuprāt, tā ir neatņemama katras demokrātijas sastāvdaļa. Šādu situāciju iespējams pārvarēt tikai tad, ja vēl pirms šādas situācijas piedzīvošanas ir izdarīti visi sagatavošanās darbi, lai spētu pēc iespējas ātri pieņemt nepieciešamos lēmumus. Politiķi vada šādus procesus, tāpēc aizsardzības ministram, ministru prezidentam ir jābūt apmācītiem šajās jomās. Un šādu uzbrukumu gadījumā ir jāseko visaptverošai rīcībai, par kuru ir jāspēj ātri vienoties un to īstenot, lai šāda rīcība sasniegtu tai izvirzītos mērķus, proti, aizsargātu mūsu iedzīvotājus, indu­striju un militārpersonas pret šādiem uzbrukumiem.

— Ko jūs gribētu novēlēt kolēģiem, kuri kopā ar jums strādāja visus šos gadus, saistībā ar nākamajā gadā paredzētajām mācībām?
— Vispirms vēlos pateikties visiem, kuri mani ir atbalstījuši vecākā mentora amatā šo mācību laikā. Zināmā mērā esmu atbildīgs par šo mācību saturu, esmu organizējis un vadījis mācību laikā plenārsēdes un sindikātos notikušās diskusijas, bet ir vesela virkne organizatorisku jautājumu, kurus vēlētos atzīmēt. Viss kopā ietekmē mācību rezultātu, kā pozitīvo, tā arī negatīvo, gan attiecībā uz mācību dalībnieku viedokli, gan to, vai mācību organizācija ir sevi attaisnojusi vai arī izrādījusies nepiemērota. Tādēļ ir svarīgi, lai šo mācību organizēšanā iesaistītie cilvēki spētu pareizi saplānot visu mācībām nepieciešamo. Attiecībā par šeit pieredzēto Latvijas pārstāvju sniegto atbalstu jāteic, ka tas ir bijis ļoti aktīvs visās jomās, tādēļ esmu pateicīgs šajās mācībās iesaistītajām Latvijas Aizsardzības mini­strijas, Nacionālo bruņoto spēku un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kontaktpersonām. Vēlos pateikties arī tiem, kuri strādāja pie šo mācību satura un daļēji arī to organizatoriskajiem jautājumiem. Iepriekšējos gados par mācību scenārija un nepieciešamās dokumentācijas sagatavošanu atbildēja privāta kompānija. Tagad to veic speciālisti no Apvienoto spēku mācību centra (Joint Force Training Centre JFTC) Bidgoščā, Polijā. Apvienoto spēku mācību centra speciālisti bija ļoti aktīvi iesaistīti šo mācību plānošanā un norisē, lai nekas nespētu izjaukt iepriekš ierasto mācību ritmu. Es novēlu sekmes arī nākamajos gados visiem Apvienoto spēku mācību centrā Bid­goščā dienošajiem Vācijas armijas ģenerālmajora Vilhelma Grīna vadībā. Tomēr aicinu viņus paturēt prātā, ka Latvijā ir ļoti pieredzējuši speciālisti, kuru pieredze noteikti būtu jāizmanto arī turpmāk. Vēl kāds svarīgs punkts, ko vēlētos pieminēt, proti, dažās jomās esam paaugstinājuši šo mācību drošības pielaides līmeni pēc NATO klasifikācijas līmeņiem — no NATO neklasificēta uz NATO konfidenciālu. Saistībā ar realitāti mācību scenārijā, lai sasniegtu labākus mācību rezultātus, šīm mācībām steidzami būtu jānosaka NATO slepenais drošības pielaides līmenis. Tas būtu mans nopietns ieteikums Latvijas valdībai un jūsu amatpersonām, lai tiktu izdarīts viss vajadzīgais šī jautājuma sakārtošanai. Šāds solis varētu garantēt to, ka šīs mācības arī turpmākajos gados tiktu organizētas Latvijā, kā paredz vienošanās, kas noslēgta starp NATO spēku Eiropā virspavēlnieku (SACEUR) un Latviju. Tas atvieglotu darbu cilvēkiem, kuriem ir jāstrādā pie šo mācību satura, tas arī atvieglotu mācību laikā plenārsēdē un sindikātos rīkotās diskusijas, lai tās pēc iespējas vairāk atbilstu realitātei. 

— Kādi ir jūsu personīgie nākotnes plāni? Vai būs vairāk laika, ko veltīt sev?
— Es atbildēšu mazliet citādāk. Es esmu pārliecināts demokrāts, un tas attiecas arī uz manu ģimeni, tāpēc noteikti plānoju aprunāties ar sievu. Kad uzsāku šo darbu 2011. gadā, es parakstīju piecu gadu darba līgumu. Ideja mani uz pieciem gadiem iecelt par šo mācību vecāko mentoru nāca no NATO Transformācijas pavēlniecības (ACT) Norfolkā, Virdžīnijā, ASV. Pirms četriem gadiem man bija saruna ar NATO Transformācijas pavēlniecības komandiera vietnieku — mēs pārrunājām, vai es vēlētos pagarināt šo līgumu un vai viņiem būs iespējams pagarināt šo darba līgumu ar mani. Tad es saņēmu piedāvājumu līguma pagarināšanai vēl uz trim gadiem, ko pirms atbildes sniegšanas pārrunāju ar sievu. Mana sieva sacīja — labi, es piekrītu, ka tev paliks septiņdesmit gadu tavas otrās pensionēšanās brīdī. Tāpēc es to tagad saucu par savu otro pensionēšanos. Protams, man vēl ir dažas darāmās lietas — man ir jāpasniedz lekcijas, jāsniedz padomi dažiem ierēdņiem Vācijā utt. Es esmu arī kādā Vācijas uzņēmumā direktoru padomes loceklis. No šī viedokļa raugoties, es nekļūšu par bezdarbnieku pēc šī gada 1. oktobra. 

Un mani gaida vēl viens darbs — man ir jārūpējas par četriem mazdēliem, kuriem ir desmit, astoņi, pieci un viens gads, un viņiem patiktu biežāk izbaudīt sava vectēva klātbūtni. Tāpēc es tiešām gaidu savu otro pensionēšanos. Ceru arī, ka pēc 1. oktobra man būs vairāk brīvu brīžu, lai uzspēlētu golfu. Bet savas pārdomas es vēlētos nobeigt, sakot, ka man vienmēr ir paticis ierasties Rīgā, man ir paticis iesaistīties šo mācību organizēšanā, jo manā uztverē, tas bija reāls uzdevums — organizēt to virsnieku, augsta ranga virsnieku apmācību, kuri tiek gatavoti dienestam NATO spēku un komandvadības struktūrās. Es uzskatu, ka NATO komandvadības struktūra var pieļaut  vienu vai otru kļūdu, bet, ja tā paredz izmantot NATO spēku struktūru, un tā tas arī notiek, tad NATO spēku struktūrās dienošo apmācība ir jāveic NATO komandvadības struktūrai.

Mani vislabākie novēlējumi Latvijai un Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem!   

Vācijas armijas atvalinātais ģenerālis vecākais mentors
Egons Ramss

Egons Ramss dzimis 1948. gada 21. septembrī Vestfālenē. 1968. gada
1. oktobrī viņš kā virsnieka kandidāts uzsācis dienestu Vācijas Federālajos aizsardzības spēkos. No 1968. līdz 1971. gadam mācījies virsnieka apmācības kursos Āhenē un Hannoverē.

1971. gadā uzsācis akadēmiskās studijas Darmštatē un 1975. gadā ieguvis mašīnbūves maģistra grādu. No 1975. līdz 1978. gadam dien par 70. apgādes rotas komandieri Štādē. Līdz 1980. gadam turpina militāro dienestu kā G4 apgādes virsnieks 3. bruņutanku divīzijas štābā Bukstehūdē. Nākamos divus gadus apmeklē Augstākā štāba virsnieku mācību kursu Hamburgā. No 1982. līdz 1984. gadam — G3 operāciju virsnieks 6. mehanizēto kājnieku divīzijā Neiminsterē. Divus gadus štāba priekšnieks un G3 priekšnieks Vācijas 51. valsts aizsardzības brigādē Eitīnē. No 1986. līdz 1988. gadam — Aizsardzības ministrijas Ieroču kontroles un atbruņošanās nodaļas vadītāja palīgs. Nākamos divus gadus — 120. apgādes bataljona komandieris Reinē. 1990. gadā Aizsardzības ministrijas I7 vadības grupas priekšnieka palīgs. Iecelts valsts sekretāra Iepirkumu birojā par nodaļas priekšnieka palīgu, atbildīgs par Vācijas armijas un Gaisa spēku bruņojumu un loģistiku. No 1992. līdz 1994. gadam — valsts sekretāra Iepirkumu birojā Bruņojuma nodaļas direktors. 1996. gadā uz divarpus gadiem apstiprināts par Lingenē/Emsā izvietotās
1. nodrošinājuma brigādes komandieri. 1998. gadā iecelts par Aizsardzības ministrijas V nodaļas priekšnieka vietnieku loģistikas, infrastruktūras un vides jautājumos. 2000. gada septembrī iecelts par Aizsardzības ministrijas Vācijas bruņoto spēku vadības grupas direktoru. 2004. gada februārī iecelts par Ziemeļ­austrumu daudznacionālā korpusa komandieri Ščecinā, Polijā.

2007. gada 26. janvārī iecelts par Apvienoto spēku pavēlniecības komandieri Brunsumā. Viņa galvenais sasniegums — Starptautisko drošības atbalsta spēku Afganistānā (ISAF) operācijas komandieris. Savu dienestu Vācijas Federālajos bruņotajos spēkos beidzis
2010. gada 30. septembrī.

Precējies, ir divi bērni, četri mazdēli. Hobiji — klasiskā mūzika, golfs un literatūra.

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.

Jācel mācību norises vietas drošības līmenis

Saruna ar Apvienoto spēku mācību centra komandieriVācijas armijas ģenerālmajoru Vilhelmu Grīnu (The Joint Force Training Centre Commander, German Army Major General Wilhelm Grün)

Līgas Lakuča

Foto — no JFTC arhīva. 

— Šogad jūs pirmo reizi esat Rīgā notiekošo vingrinājumu «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle» vadošais virsnieks. Vēlētos uzzināt jūsu viedokli par mācību pašreizējo situāciju?
— Šis ir jau šo mācību 5. kurss, kurā es piedalos. 2011. gadā notiekošās mācības apmeklēju dalībnieka statusā. 2012. gadā es šeit ierados kopā ar savu Apvienoto operatīvās plānošanas grupu — toreiz ģenerālis Ramss bija vecākais mentors, bet es biju tāds kā jaunākais mentors abām šīm mācībām. Un šogad — 2018. gadā — es tiešām pirmo reizi esmu atbildīgs par abu mācību norisi. Līdz šim par to saturu bija atbildējis ģenerālis Ramss, tāpēc šogad mācībās neveicām nekādas lielas izmai­ņas. Decembrī norisināsies diskusija SHAPE, kur tiks apkopts pēdējo astoņu gadu laikā notikušais, un tad kopā ar šo mācību jauno vecāko mentoru admirāli Fergusonu (Ferguson), kurš piedalījās šī gada mācību pirmajā nedēļā, uzsāksim darbu pie nākamā gada mācību plānošanas. Iepriekš tika diskutēts, vai nebūtu nepieciešams šīs mācības noturēt citviet, kur būtu iespējams nodrošināt tādu drošības režīmu, kas pieļautu organizēt klasificētas drošības diskusijas. Viena no iespējām bija abas mācības organizēt Apvienoto spēku mācību centrā (Joint Force Training Centre JFTC) Bidgoščā, Polijā. Manuprāt, nav būtiski, kur mēs to darām, jo ​​reizi gadā es vēlos, lai mans štābs tiktu izvērsts. 2016. gadā mēs izvērsāmies Gruzijā, šogad Rīgā, tāpēc vēlos norādīt, ka Bidgošča jau no paša sākuma nekad nav konkurējusi ar Rīgu par šo mācību norises vietu. Tagad ir skaidri zināms, ka mācības turpināsim līdz 2023. gadam, kā to paredz noslēgtais līgums, un mans centrs šo lēmumu atbalsta. Latvijai ir spējas uzņemt šīs mācības, savukārt šo mācību tēmu eksperti strādā manā centrā, un, ja Latvijai izdosies atrast risinājumu, lai nodrošinātu klasificētas diskusijas norisi, mēs varēsim abas mācības organizēt Rīgā arī nākamajos gados.

Vācijas armijas ģenerālmajors Vilhelms Grīns, Apvienoto spēku mācību centra komandieris

 Dzimis 1959. gada 26. februārī Gangeltā, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē. 

 1978. gadā uzsācis dienestu Mehanizēto kājnieku virsnieku apmācības kursā.

 1983. gadā ieguvis ekonomikas maģistra grādu Federālo aizsardzības spēku universitātē Hamburgā. 

 1983.—1990. gadā — vada komandieris un rotas komandieris 342. mehanizēto kājnieku bataljonā Koblencā.

 1992. gadā beidzis 33. augstākā štāba virsnieku kursu Federālo bruņoto spēku Vadības un štāba virsnieku koledžā Hamburgā, kur turpina dienestu kā docētājs.

 1994.—1996. gadā — Štāba priekš­nieka palīga vietnieks
(G2, NATO LANDJUT )

 1997.—1999. gadā — 192. mehanizēto kājnieku bataljona komandieris Ālenā.

 Līdz 2002. gadam — Politiski militāro un divpusējo attiecību departamenta referents un nodaļas vadītāja vietnieks, Federālo aizsardzības spēku komandiera militārais palīgs armijas jautājumos Vācijas Aizsardzības ministrijā. 

 Līdz 2004. gadam  — vecākais lektors armijas jautājumos un Armijas departamenta direktora vietnieks Federālo aizsardzības spēku Vadības un štāba virsnieku koledžā Hamburgā.

 Līdz 2007. gadam — Armijas štāba Plānu un politikas nodaļas vadītājs Vācijas Aizsardzības ministrijā Bonnā.

 Līdz 2010. gadam  — 9. bruņutanku brigādes komandieris Minsterē.

 Līdz 2012. gadam — Apvienoto plānu nodaļas vadītājs Apvienoto spēku pavēlniecībā Lisabonā, Portugālē.

 2012. gadā — Operāciju direkcijas direktors Apvienoto spēku pavēlniecībā Lisabonā, Portugālē.

 2013.—2016. gadā — Štāba priekš­nieka vietnieks operacionālajos jautājumos NATO Sauszemes spēku pavēlniecībā Izmirā, Turcijā.

 2016. gada 20. jūlijā tiek apstiprināts par Apvienoto spēku mācību centra komandieri Bidgoščā, Polijā.

 Intereses — mūsdienu vēsture, burāšana, skriešana un slēpošana.

— Ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt vai uzlabot mācību norisē?
— Manuprāt, galvenais ir tas, ka vajadzētu izvērtēt mācību divu nedēļu saturisko daļu. Pirmajā nedēļā tās ir paredzētas vecākajiem un augstākajiem virsniekiem — pulkvežiem un brigādes ģenerāļiem, otrajā nedēļā — komandieriem, parasti ģenerālmajoriem un ģenerālleitnantiem. Līdz šim katru gadu mācību saturs abās nedēļās tika atkārtots gandrīz bez jebkādām izmaiņām, lai gan otrās nedēļas mācību auditorija vienmēr ir atšķirīga. Loģiski, ka komandieriem ir atšķirīga pieredze un zināšanas, kas pieaug, esot atšķirīgos amatos, bet, tā kā mums ir ļoti sarežģīts mācību grafiks, ar noteiktu laika ierobežojumu, dažreiz vienkārši nākas apraut pusvārdā un nepabeigt interesantas diskusijas. Visticamāk, 2019. gada mācību otrajā nedēļā mēs paredzēsim vairāk laika veltīt neoficiālajām sarunām, savukārt pirmā nedēļa būs organizēta kā zināšanu un izglītības paaugstināšanas kurss. Protams, mēs izmantosim tās plašās iespējas, ka mācībās piedalās vairāki augsta līmeņa ģenerāļi, kuru pieredze un zināšanas tiks izmantota augsta līmeņa diskusijās. Šīs ir tās spējas, kuras nav atrodamas citur. Nedēļas beigās varam ieplānot dažu ziņojumu sagatavošanu un nosūtīšanu augstākstāvošai vadībai, varam nodarboties ar konkrētu jautājumu risināšanu un izveidot tādu kā pagaidu ideju laboratoriju. Tas ir mans redzējums nākamajam gadam.

— Kā vērtējat mācības kontekstā ar to, ka tās norisinās Latvijā?
— Pirmkārt, tas ir spēcīgs politiskais signāls, un tieši tāpēc mēs šeit esam. Tamdēļ arī Tartu atrodas Baltijas aizsardzības koledža, un NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas ir izvietotas Polijā un Baltijas valstīs. Otrkārt, svarīgi ir arī tas, ka šo mācību laikā — ilgāk nekā divas nedēļas — Latvijā atrodas ap sešdesmit NATO augstākie virsnieki ģenerāļu dienesta pakāpēs, t.sk. NATO štābu vadošās amatpersonas. Esmu diezgan pārliecināts, ka šis signāls tiks uztverts. Svarīga nozīme, protams, ir arī sociālajai videi. Pašreiz vienīgais vietējais ierobežojums ir šo mācību klasifikācijas, t.i., mācību norises vietas drošības līmenis. Ir jāsaprot, ka nav iespējams pārtraukt kādu uzsāktu diskusiju brīdī, kad tiek pārsniegts pieļaujamās klasifikācijas slieksnis, un tas nozīmē, ka jau iepriekš no diskusijas ir jāizslēdz tās tēmas, kam ir ­nepieciešams augstāks drošības līmenis. Ja mācības uzņemošā valsts paaugstinātu šīs ēkas, kurā mācības norisinās, drošības līmeni līdz NATO slepenajam līmenim un nodrošinātu, ka tajā ir tikai viena kontrolēta ieeja, tad nebūtu nepārtraukti jāraizējas par drošības klasifikācijas līmeņiem. Šis apstāklis šobrīd zināmā mērā kavē abu mācību progresu un panākumus. NATO spēku Eiropā virspavēlnieka vietnieks (DSACEUR) ir uzsācis augstākā līmeņa sarunas ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri un jūsu aizsardzības ministru. Esmu pārliecināts, ka Latvijas iestādes izprot NATO prasības, lai varētu nodrošināt šo mācību mērķu sasniegšanu. Tāpat esmu pārliecināts, ka mums kopā ar Latvijas pārstāvjiem izdosies izstrādāt labu plānu, kā mēs virzīsimies uz NATO prasību ievērošanu. Protams, var mēģināt pielāgot jau esošo infrastruktūru, taču ir skaidrs, ka mācību diskusiju sekmīgai norisei būtu nepieciešams augstāks drošības līmenis.

— Kas ir bijis sarežģītākais izaicinājums, ar ko jums nācās saskarties, organizējot šogad Rīgā notiekošās mācības?
— Rīga kā vieta šo procesu nekādi neietekmēja, jo par to tika lemts jau pirms astoņiem gadiem. Tā ir plaša un labi pazīstama vide. Abi šī projekta virsnieki — mūsu un jūsējais — ir cieši sadarbojušies, lai šīs mācības būtu sekmīgas. Bija zināmas problēmas ar mācību satura pārņemšanu no privātās kompānijas, kas pēdējo gadu laikā vadīja šīs mācības. Tā kā viņiem nebija piekļuves aktuālajiem datiem, nācās atjaunināt mācību saturu, lai tas atbilstu pašreizējai situācijai. Tas bija vienīgais izaicinājums. Viss pārējais notika tieši tā, kā mēs ar ģenerāli Ramsu bijām plānojuši. Starp citu, ģenerālis Ramss Vācijas Federālajos aizsardzības spēkos ir nodienējis 42 gadus un šo mācību vecākā mentora amatā pavadīja astoņus gadus. Tātad piecdesmit gadu ilgs dienests NATO un Vācijai! Tas ir ļoti ievērojams ilggadējs dienests, un mēs par to ģenerāli Ramsu dziļi cienām.

— Vai pēc mācībām jūs vēlētos kaut ko paust mūsu Nacionālo bruņoto spēku karavīriem? Varbūt ir vēl kas piebil­stams par nākamajā gadā paredzētajām mācībām, par gatavošanos tām?
— Vēlos uzsvērt, ka, pateicoties Latvijas sadarbības organizācijai un vienam no jūsu vecākajiem virsniekiem, kas šonedēļ arī piedalījās mācībās, jūs esat bijuši ļoti aktīvi un atbilstošā līmenī iesaistīti mācību norisē. Mācību laikā ir notikuši uzņemošās valsts atbalsta informatīvie brīfingi, ko ļoti atzinīgi novērtējuši mācību dalībnieki. Ieteiktu vēl izvērtēt  NATO 2% no IKP argumentu, ko minēja arī vecākais mentors, un Latvijai vienoties ar saviem kaimiņiem Igauniju un Lietuvu par kopīgu pieeju šajā jautājumā. Mēs bijām spiesti atzīt, ka attiecībā uz lēmumu pieņemšanu un bruņoto spēku pārstāvības politisko līmeni Baltijas valstīs pastāv atšķirības jautājumā par to, kas katrā valstī ir armijas, respektīvi, bruņoto spēku virspavēlnieks. No NATO viedokļa raugoties, būtu labi, ja šādas atšķirības jums izdotos likvidēt. Tas būtu mans ieteikums. Par NATO paplašinātās klātbūtnes bataljonu — jāsecina, ka tas pilnībā saņem visu nepieciešamo atbalstu, tas pats attiecas arī uz Baltijas valstu Gaisa patrulēšanas misiju, tāpēc nekādu citu ieteikumu man nav. Mēs patiešām ceram atgriezties Rīgā nākamajā gadā.  

Padomdevēja dienests Afganistānā

Viens no aktīvākajiem un perspektīvākajiem virsniekiem NMN/ISIN nodaļā kapteinis Nabi, saņemot Latvijas
dāvinājumu.

Afganistānas Nacionālās armijas (ANA) Inženieru skola (Afghan National Army Engineer School; AES) ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas/improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas (NMN/ISIN) militārā mācību iestāde, kur tiek sagatavoti NMN un ISIN speciālisti visai Afganistānas Nacionālai armijai. Apmācību veic afgāņu instruktori amerikāņu civilo instruktoru (kontraktoru) uzraudzībā, bet apmācības procesu koordinē un ar padomiem atbalsta Latvijas instruktori. Kopš 2014. gada šim uzdevumam ir deleģēti Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona NMN rotas instruktori. Šajā laika posmā skola sagatavojusi apmēram 1200 NMN speciālistus, no kuriem lielākā daļa vēlāk tajā pašā skolā ieguvusi ISIN kvalifikāciju. 

Neskatoties uz sarežģīto situāciju Afganistānā kopumā, nesakārtotību vairākās jomās un daudzajiem trūkumiem, kas kavē Afganistānas armijas attīstību, Inženieru skolas NMN/ISIN nodaļu var uzskatīt par veiksmes stāstu. Kompetenti instruktori, stingri noteikti apmācības un vērtēšanas standarti, kā arī disciplīna ir galvenās latviešu padomnieku izvirzītās vērtības, ar kurām lepoties var tikai nedaudzas ANA mācību iestādes. Bet kā galvenais latviešu padomnieku sniegums ir jāvērtē dalīšanās ar savu personisko pieredzi, kura iegūta dienesta laikā gan Latvijā, dažādos apmācības kursos ārzemēs un mācībās, gan citos starptautisko operāciju rajonos (Kosovā, Irākā, Afganistānā). Latvijas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālistus savulaik apmācīja un ar padomiem atbalstīja norvēģu nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti, bet ANA NMN/ISIN nodaļu var uzskatīt par latviešu auklējumu.

Liels ir latviešu padomdevēju ieguldījums treniņu vides labiekārtošanā. Pēc speciālistu priekšlikumiem tika izveidots pretimprovizēto spridzekļu (C-IED) treniņu laukums, papildus, lai paaugstinātu NMN, ISIN, C-IED un RC (Road Clearence) operāciju plānošanas spējas, tika izveidoti C-IED treniņa laukuma maketi gan klasē, gan dabā. Pēc četru gadu darba ANA Inženieru skolā treniņiem paredzētā vide un ISIN poligons ir izveidots tādā līmenī, par kuru daudzu attīstīto valstu nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas jomas pārstāvji var tikai sapņot. Par vienu no infrastruktūras pērlēm tiek uzskatīts nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas robotu treniņu laukums. Būtiski svarīgs ir fakts, ka Afganistānas Nacionālās armijas NMN nodaļa ir sasniegusi tādu līmeni, ka jautājumus, kas saistīti ar plānošanu, apmācību un apgādi, risina paši afgāņi patstāvīgi. Diemžēl ar apgādi klājas visgrūtāk, un iemesls ir milzīgā korupcija un birokrātija visā Afganistānā. 

I’m lieutenant colonel Rahim-DAD, commander of EOD/IEDD (explosive ordinance disposal/ improvised explosive device disposal) branch in Afghanistan National Army, I would like to express my appreciation for the personal contribution made by Latvian instructors, your support and contribution is significant value in development of our Engineer school and strengthening our army.
Latvia has advised us since year 2014. We are thankful that they are so friendly and closely been working with us. Along the years together we have built new EOD/IEDD and ROV (Remote operated vehicle) training area, we have developed TSE (Tactical site exploitation) courses and training programs to provide better training and education to our Afghan instructors. Recently we received some equipment and materials from our Latvian mentor for IEDD workshop, this will be good addition to facilitate the learning and training process, so we are thankful to him and his country.
Sincerely yours,LTC Rahim DAD EOD course commander

Viena no aktuālākajām problēmām Inženieru skolā ir apmācības un uzskates līdzekļu trūkums. Tāpēc tika piesaistīts neliels finansējuma atbalsts no Latvijas puses. Par piešķirtajiem līdzekļiem ir iegādāti instrumenti un materiāli, kuri tiks izmantoti mācību improvizēto spridzināšanas un uzskates līdzekļu izgatavošanai. Lai arī ziedojums, salīdzinot ar citu partnervalstu dāvinājumu apjomiem Afganistānā, nebija liels, to augstu novērtēja skolas vadība, jo piešķirtie instrumenti un materiāli nodrošinās NMN nodaļu ar apmācības un uzskates līdzekļiem vismaz uz diviem gadiem, kuru laikā skola varēs sakārtot savu loģistiku un izcīnīt līdzekļus no budžeta minēto priekšmetu iegādei. 

Virsseržants Guntars Jērums, NMN/ISIN padomdevējs Afganistānas Nacionālāsarmijas 209. korpusa Inženieru skolā(14.03.2018.— 24.09.2018).

«Resolut Support 18/2» misijas ietvaros dažādos Afganistānas reģionos pienākumus pilda vairāk nekā 30 Latvijas karavīri. Dienests saistīts ar afgāņu karavīru operāciju un apmācības procesa atbalstu. Karavīri veic uzdevumus, kas saistīti ar koalīcijas spēku lidojumu, fiziskās drošības un apgādes nodrošināšanu. Latvijas karavīru profesionalitāte tiek atzinīgi novērtēta gan koalīcijas spēku, gan afgāņu vidū.

«Resolut Support 18/2» kontingenta vārdā, sagaidot valsts neatkarības 100. gadadienu, vēlam būt pašapzinīgiem un lepniem, novērtēt paveikto un neapstāties pie sasniegtā, lai mums izdodas iecerētais! 

Raksts tapis ar virsseržanta G. Jēruma un «Resolut Support 18/2»
vadības grupas atbalstu. 

Izmaiņas likumdošanā: iedzīvotāju pienākumi kara laikā

Vitālijs Rakstiņš,
AM Krīzes vadības departamenta direktors.

2018. gada 4. oktobrī Saeima 3. lasījumā atbalstīja grozījumus Nacionālās drošības likumā, definējot visaptverošas valsts aizsardzības pamatprincipus un nosakot iedzīvotāju pienākumus kara laikam. Šī raksta mērķis ir izskaidrot grozījumu būtību.

Atkal grozījumi?
Pēdējo trīs gadu laikā Nacionālās drošības likums (NDL) tika grozīts piecas reizes, pilnveidojot valsts aizsardzības sistēmu, tostarp nosakot NBS pienākumus negaidīta militārā iebrukuma gadījumā nekavējoties uzsākt militārās aizsardzības pasākumus, kā arī deleģējot NBS tiesības pārvarēt slēpto militāro apdraudējumu miera laikā. Paralēli tika grozīti arī citi normatīvie akti, nostiprinot valdības lemtspējas kontinuitāti, izveidojot kara kabinetu un paplašinot virspavēlnieka tiesības. Tāpat tika pilnveidotas normas, atvieglojot sabiedroto spēku ieceļošanu, darbību un uzturēšanos. Varētu rasties jautājums, kāpēc nacionālo drošību regulējošie likumi tiek grozīti tik bieži? 

Mūsdienu konfliktos kā viena no hibrīdas karadarbības metodēm (t.s. legal warfare) ir ļaunprātīga likumdošanas nepilnību un neskaidrību izmantošana, lai apšaubītu valsts darbības tiesiskumu, radītu haosu un noslēptu savas darbības, noliedzot starptautisko tiesību pārkāpumus. Tādēļ, lai stiprinātu valsts noturību un mazinātu ievainojamību, mums ir jāuzņemas daudz proaktīvāka loma likumdošanā, regulāri testējot normatīvos aktus un procedūras, lai identificētu ievainojamības veidus, kā arī mācoties no citu valstu pieredzes. Krīzes situācijā, kad lēmumus ir nepieciešams pieņemt steidzami, nav laika tiesību normu interpretācijai, savukārt jebkādu vilcināšanos vai šaubas par kompetenci, tiesībām un pienākumiem var vērst pret valsts aizstāvjiem. Tomēr juridiskā tehnika ne vienmēr ļauj normatīvajos aktos skaidri atrunāt visu soli pa solim.  Tāpat ir atklāts jautājums, vai apdraudējuma situācijā tiktu nodrošināta pieeja aktuālo normatīvo aktu bāzēm? Negaidīta uzbrukuma gadījumā valdība varētu nepaspēt pieņemt attiecīgus lēmumus, tāpēc maksimāli daudz būtu jānosaka un jādeleģē miera laikā. Tāpēc atbilstošas normatīvās bāzes savlaicīga sagatavošana, tiesību un pienākumu skaidra definēšana ir gan priekšnoteikums veiksmīgai visaptverošas valsts aizsardzības plānošanai, gan preventīvs līdzeklis potenciālā agresora atturēšanai. 

Grozījumu Nacionālās drošības likumā (NDL) būtība: definē visaptverošu valsts aizsardzību; paredz rezerves karavīru un zemessargu mobilizāciju, negaidot izņēmuma stāvokli; nosaka iedzīvotāju pienākumus un tiesības kara laikā.

Visaptveroša valsts aizsardzība
Citējot NATO ģenerālsekretāru J. Stoltenbergu, hibrīda karadarbība ir visaptverošas valsts iesaistes tumšā puse, jo pretinieks izmanto visus tā rīcībā esošos resursus, gan militāros, gan civilos, gan privāto sektoru u. tml. Tādēļ stāties pretī hibrīdiem un mūsdienu konvencionālajiem draudiem var, tikai iesaistot visu sabiedrību, visas iestādes, visus iedzīvotājus. Tā kā ikviens Latvijas iedzīvotājs var piedalīties valsts aizsardzībā un pretošanās kustībā dažādos veidos un ar dažādiem uzdevumiem, ir fundamentāli svarīgi, lai valsts politika un ar to saistītā normatīvā bāze pilnībā sakristu ar iedzīvotāju darbības iespējām, apmācības un sagatavošanas līmeni. 

Jāatzīmē, ka visaptverošas valsts aizsardzības principi jau kādu laiku ir noteikti Satversmes preambulas ceturtajā daļā, proti, Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Arī Valsts aizsardzības koncepcijā (VAK) ir noteikts, ka valsts aizsardzība ir beznosacījuma, savukārt katra pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsti un aktīvi vai pasīvi pretoties agresoram (36. punkts). Koncepcijas 23. punktā noteikts, ka neizbēgama militārā drauda gadījumā valsts aizsardzības sistēmai ir jāspēj īstenot aizsardzības pasākumus, organizējot un vadot militāro un civilo pretošanos, valsts varas nepārtrauktu funkcionēšanu un kritiskās infrastruktūras aizsardzību. Lai izpildītu šos VAK uzdevumus, tapuši grozījumi NDL, kas nosaka sekojošo — lai kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā īstenotu visaptverošu valsts aizsardzību līdz brīdim, kamēr tiek pilnībā atjaunotas likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas, NBS, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas veic pasākumus valsts militārai un civilai aizsardzībai un īsteno bruņotu pretošanos, pilsonisko nepakļaušanos un nesadarbošanos ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām.

Jāatzīmē, ka visaptverošas valsts aizsardzības pamatprincipi, kas nosaka, ka katram valsts pilsonim ir pienākums un tiesības ar visiem tam pieejamiem līdzekļiem aizsargāt valsti, šobrīd ir noteikti vairāku NATO un Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajos tiesību aktos1. 

Mobilizācija
Mūsdienu militārais apdraudējums ir dinamisks, un tas var attīstīties, sākotnēji neradot nepieciešamību izsludināt izņēmuma stāvokli, balstoties uz izņēmuma stāvokļa izsludināšanas indikatoriem. Tādēļ viens no izaicinājumiem līdzšinējā tiesiskajā regulējumā bija zemessargu un rezerves karavīru operatīvā iesaiste NBS kaujas struktūrā negaidīta apdraudējuma sākotnējā fāzē. Tas būtu panākams ar zemessargu un rezerves karavīru mobilizāciju apdraudējuma pārvarēšanai pirms izņēmuma stāvokļa izsludināšanas vai kara laika iestāšanās. Tādēļ ar grozījumiem NDL tiks noteikts sekojošais: 

■ obilizācija attiecas tikai uz zemessargiem un rezerves karavīriem; 

■ obilizācija nav saistīta ar speciālo tiesisko režīmu (izņēmuma stāvokļa darbību), bet ir īstenojama paaugstināta militāra apdraudējuma gadījumā;

■ mobilizācijas ietvaros zemessargi un rezerves karavīri ir iesaistāmi tikai  Valsts aizsardzības plānā un tam pakārtotajā Valsts aizsardzības operatīvajā plānā noteikto uzdevumu izpildē;

■ šāds Ministru kabineta lēmums ir spēkā uz 72 stundām; 

■ ekavējoties tiek informēta Saeima, kas izskata izsludinātās militārās mobilizācijas pamatotību; 

■ alsts apdraudējuma situācijai pasliktinoties, Ministru kabinets minēto 72 stundu laikā lemj par speciālā tiesiskā režīma ieviešanu, tai skaitā vispārējo mobilizāciju.

Grozījumi par mobilizāciju vēl nav stājušies spēkā, bet stāsies spēkā vienlaikus ar identiskiem grozījumiem Mobilizācijas likumā, kuri pašreiz tiek virzīti izskatīšanai Saeimā.

Pienākumi kara laikā
NDL tika papildināts ar 25.1 pantu, laikus paredzot iedzīvotāju pienākumus kara vai militāra iebrukuma gadījumā. Proti, īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem ir šādi pienākumi: 

1) pildīt uzdevumus, ko dod NBS un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošās NATO vai ES dalībvalstu bruņoto spēku vienības, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību, kā arī citas par valsts apdraudējuma pārvarēšanu atbildīgās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas. Ar pienākumu «pildīt par valsts apdraudējuma pārvarēšanu atbildīgo valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju dotos uzdevumus» tiek saprasts pienākums pildīt mobilizācijas pieprasījumus, Ministru kabineta rīkojumā par izņēmuma stāvokli noteiktos fizisko un juridisko personu papildu pienākumus, par apdraudējuma pārvarēšu atbildīgo institūciju rīkojumus un citos likumos2 noteiktos pienākumus rīcībai militāra iebrukuma vai kara gadījumā; 

2) nesadarboties ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām, izņemot gadījumus, kad atteikums sadarboties apdraud personas vai tās ģimenes locekļu dzīvību vai brīvību. «Nesadarbošanās» (non-collaboration) grozījumu kontekstā paredz, ka iedzīvotāji veic ikdienas darbības ar nodomu traucēt okupācijas varai realizēt savus plānus, pašizolējoties no okupācijas varas lēmumiem un aktivitātēm, kā arī iespēju robežās nepiedaloties okupācijas varas organizētajās neleģitīmajās vēlēšanās, referendumos vai tautas nobalsošanās. 

Jāatzīmē, ka sākotnējā AM virzītajā likumprojekta redakcijā iedzīvotāju pienākumu klāsts bija plašāks, tomēr saskaņošanas rezultātā starptautisko tiesību eks­pertu un juristu iebildumu dēļ daļa no imperatīvajām normām tika pārveidota par iedzīvotāju tiesībām. 

Iedzīvotāju tiesības kara laikā
Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas, ir šādas tiesības: 

1) īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām (angļu valodā — civil disobedience). Aktīvā pilsoniskā nepakļaušanās izpaužas kā okupācijas varas izdotu likumu un ierobežojumu neievērošana, masveida streiku rīkošana, atteikšanās dienēt un strādāt nelikumīgo valsts pārvaldes institūciju labā, radot izaicinājumus sabiedriskajai kārtībai un padarot valsts pārvaldīšanu neiespējamu vai ļoti apgrūtinātu, vājinot okupācijas drošības spēku un valdības morāli, kā arī nodarbinot pretinieka resursus un drošības spēkus, tādējādi atvieglojot bruņotās pretošanās operācijas;

2) izrādīt bruņotu pretošanos. Iedzīvotājs bruņotajā pretestībā iesaistās mobilizācijas vai NBS organizētu pretošanās kustību ietvaros, apzinoties drošības riskus un karojot saskaņā ar starptautisko humanitāro tiesību normu nosacījumiem. Iedzīvotāji, kas līdz iekļaušanās brīdim NBS pretošanās sastāvā iesaistās bruņotā cīņā individuāli, starptautisko tiesību ietvaros tiek uzskatīti kā karotāji (belligerent), tomēr neiegūst kaujinieka (combatant) statusu un karagūstekņa tiesisko aizsardzību3. Tieša piedalīšanās karadarbībā ir robežšķirtne tam, vai persona saglabā un bauda civilpersonas statusu; 

3) sniegt visu veidu atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, kā arī NBS un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošo NATO vai ES dalībvalstu bruņoto spēku vienībām, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību. Brīvprātīgie atbalstītāji slēpti sniedz pretošanās kustībai nodrošinājuma, medicīniskās aprūpes, informācijas, finanšu, sakaru un citu atbalstu, kas parasti ir saistīts ar personu profesionālās nodarbinātības jomu un vietu civilajā sabiedrībā. Lai sekmīgi nodrošinātu bruņotu pretošanos, sagatavošanās priekšdarbi jāplāno jau miera laikā. Attiecīgi ar šiem grozījumiem NBS uz brīvprātības un savstarpējas uzticības pamata turpmāk varēs iesaistīt iedzīvotājus Valsts aizsardzības plānā ietverto pasākumu sagatavošanas un īstenošanas atbalstīšanā jau miera laikā. Piemēram, laikus gatavojot slēpņus (cache), apmācot un sagatavojot iedzīvotājus, veidojot atbalstītāju (auxiliary) tīklus utt.

Liels darbs priekšā
Šie grozījumi Nacionālās drošības likumā, ar kuriem tiek izveidota nepieciešamā normatīvā bāze, ir tikai daļa no pasākumiem ceļā uz visaptverošas valsts aizsardzības sistēmu. Līdztekus AM virza informatīvo ziņojumu par visaptverošas valsts aizsardzības ieviešanu ar skatu uz nākamo Valsts aizsardzības koncepciju, tostarp paredzot iedzīvotāju, industrijas un nevalstisko organizāciju izglītošanu un sagatavošanu rīcībai krīzes situācijās.   

1 Lietuvā (Likuma par nacionālās drošības pamatiem 7. nodaļas 4. panta sestā daļa nosaka, ja ir noticis iebrukums vai uzbrukums Lietuvas teritoriālajai integritātei vai tās konstitucionālajai kārtībai, pilsoņu un to autonomie veidojumi veic pilsoniskās pretošanās pasākumus — nevardarbīgas pretošanās, nepakļaujas un nesadarbojas ar nelikumīgo administrāciju, kā arī veic bruņotu pretestību), Igaunijā (Igaunijas Konstitūcijas 54. pants nosaka, ka katra pilsoņa pienākums ir būt lojālam pret Igaunijas konstitucionālo kārtību un aizstāvēt Igaunijas neatkarību. Ja nav citu iespēju pretoties vardarbīgam mēģinājumam mainīt Igaunijas konstitucionālo kārtību, katram valsts pilsonim ir tiesības pretoties šādam mēģinājumam pēc savas iniciatīvas) un Somijā (Somijas Konstitūcijas 127. pants nosaka, ka katram Somijas pilsonim ir pienākums piedalīties vai sniegt palīdzību valsts aizsardzībā, kā to paredz likums). 

2 obilizācijas likums, Nacionālās drošības likums, likums «Par ārkārtas situāciju un izņēmuma stāvokli», Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums u.c.

3 āatzīmē, ka tie iedzīvotāji, kuri, ienaidniekam tuvojoties, spontāni/patvaļīgi ķeras pie ieročiem, lai pretotos iebrūkošajiem bruņotajiem spēkiem, un kuri nav paspējuši iesaistīties regulārās armijas vienībās, ar noteikumu, ka viņi nēsā ieročus atklāti un ievēro kara likumus un tradīcijas, uz to brīdi var iegūt karojošās puses kaujinieka (combatant) aizsardzību.

Latvijas bruņumašīnas Bavārijas kalnos

Taivo Trams

Latvijas bruņoto spēku stiprināšana ar bruņutehniku ir pavērusi jaunas
un svarīgas spējas valsts aizsardzībā. Taču Latvijas karavīri pierāda savu
un savas tehnikas varēšanu arī starp­tautiskā līmenī. Septembra beigās vairākas bruņumašīnas ar apkalpēm un tehnisko personālu piedalījās
mācībās «Saber Junction ‘18» Vācijā.

23 cilvēki un četras mašīnas
Mācības «Saber Junction ‘18» notika apvienotajā daudznacionālajā gatavības centrā (Joint Multinational Readiness Center; JMRC) Hoenfelsā Vācijā, Bavā­rijā. Tās norisinājās no 12. septembra līdz 1. oktobrim, bet aktīvā mācību fāze ilga
10 dienas, stāsta leitnants Aleksis Ozoliņš, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 1. mehanizētā kājnieku bataljona 1. mehanizētās kājnieku rotas vada komandieris. No Latvijas mācībās piedalījās viens bruņumašīnu vads ar visu atbalsta personālu — mehāniķiem, sakaru tehniķi, atbalsta virsniekiem, pavisam kopā 23 cilvēki. Līdzi uz mācībām paņemtas četras bruņumašīnas — divi «Scimitar» un divi «Spartan». Mācības bijušas ļoti vērienīgas — tajās piedalījušies ASV, Bosnijas un Hercegovinas, Albānijas, Armēnijas, Bulgārijas, Čehijas, Grieķijas, Itālijas, Kosovas, Lietuvas, Melnkalnes, Rumānijas, Maķedonijas, Ukrainas, Moldovas, Francijas, Lielbritānijas, Turcijas un Latvijas bruņoto spēku pārstāvji.

Jātrenē ASV gaisa desantnieki
«Mūsu loma šajās mācībās bija spēlēt pretinieku. Darbojāmies ASV 4. kājnieku pulka 1. bataljona sastāvā, bet mācību galvenā auditorija, kuras iemaņu pilnveide bija galvenais mācību uzdevums, bija 173. «Airborne» brigāde. Kā jau var noprast no brigādes nosaukuma, tas nozīmēja, ka aktivitātes būtībā bija lielas gaisa desanta mācības, iekļaujot visas desantēšanās operācijas fāzes — desmitiem lidmašīnu lidoja pāri, no tām lēca ārā karavīri un ar izpletņiem nolaidās visa tehnika, mašīnas, ekipējums. Ļoti iespaidīgi. Viņi vingrinājumu patiešām sāka no nulles stadijas, iekārtojoties tālākajām darbībām klajā laukā,» teic A. Ozoliņš.

Mācības bijušas ļoti labi organizētas. «Visas procedūras kopumā notika tāpat kā pie mums Latvijā. Viss bija skaidrs un saprotams, notika laikā. Bija arī dažas aizķeršanās, lai pielāgotos mācību galvenajai auditorijai, lai viņam izdodas efektīvs treniņš. To var saprast — karavīri pēc desantēšanās ir noguruši, atrodas jaunā apvidū. Tādēļ dažreiz mums nācās iepauzēt, lai pretinieks varētu sagrupēties,» stāsta Mārtiņš Brēdiķis, S3 jaunākais virsnieks, mācību «Saber Junction ‘18» Latvijas kontingenta komandieris.

Iespēja apgūt jaunas prasmes
Latvijas bruņoto spēku bruņumašīnu vada pretinieki lielākoties bija vieglie kājnieki vai arī viegli bruņotas automašīnas. Ar to saistīts viens no mācību pārsteigumiem. «Sagaidījām, ka pret vieglajiem kājniekiem mums darboties būs sarežģīti, lai cik paradoksāli tas arī šķistu, — viņus ir grūtāk pamanīt, viņi ir mazāki, viņi labāk dzird un redz nekā mēs, pārvietojoties bruņutehnikā. Taču mēs pielāgojām savu taktiku jaunajiem apstākļiem, un rezultātā mūsu sniegums bija pārsteidzoši labs — ļoti efektīvi izdevās strādāt gan pret kājniekiem, gan pret viņu viegli bruņotajām automašīnām,» stāsta A. Ozoliņš.

Kopumā mācības bijušas ļoti labi organizētas. Situācijas gan vingrinājumu laikā bieži mainījušās, taču Latvijas pārstāvji spējuši labi adaptēties un iekļauties mācību procesā. Vienlaikus mācības devušas arī ļoti labu pieredzi. «Man kā vada komandierim tā noteikti bija laba iespēja salīdzinoši brīvā vidē izmēģināt visus savus treniņu uzdevumus un sasniegt apmācību mērķus, trenēt savu vadu plaša spektra vingrinājumā gan uzbrūkošām operācijām, gan izlūkošanai, gan aizkavēšanai un aizsardzībai. Tā ir vienreizēja pieredze — praktiski iziet cauri visam šim ciklam desmit dienās ar visiem šāda līmeņa mācībās pieejamajiem resursiem. Izpildījām vairākas tādas operācijas, kuras Latvijā bijām maz apguvuši, dažas pat nebijām vispār apguvuši. Izmēģinājām arī jaunu taktiku, strādājot pret vieglajiem kājniekiem.» Vienlīdz svarīga ir arī gūtā starptautiskās sadarbības pieredze, strādājot multinacionālā vidē, atzīst vada komandieris. Viņam piekrīt arī M. Brēdiķis: «Mēs uzskatāmi parādījām, kā mūsu vads spēj integrēties citas vienības sastāvā. Bija arī ļoti laba savstarpējā sadarbība — amerikāņu rotas komandieris bija ieinteresēts saprast mūsu kaujas spējas, pirms katra uzdevuma apspriedās ar mums, lai atrastu vislabāko mūsu spēju lietojumu. Domāju, ka kopumā vads izpildīja visus iespējamos uzdevumus, kas šāda veida mācībās būtu īstenojami.»

Kalni problēmas nerada
Vēl pirms došanās uz mācībām karavīri bijuši nedaudz bažīgi par to, kā uzvedīsies mūsu bruņumašīnas atšķirīgos ģeogrāfiskajos apstākļos. «Tā tomēr ir Bavārija, tur ir krietni pauguraināks apvidus — kalni, ielejas, strauji kāpumi un kritumi. Domājām, vai tehnika spēs izturēt tik lielu slodzi, bet rezultāti bija pārsteidzoši labi — mums nevienai mašīnai nebija nekādu tehnisku problēmu. Protams, braucot kalnā, temps bija nedaudz lēnāks, taču problēmas tas nesagādāja. Lielāks izaicinājums bija mālainais apvidus pēc lietus, kad bija īpaši jāpiedomā par drošību,» atzīst A. Ozoliņš.

Viņš arī uzsver, ka galvenais priekšnosacījums, lai mašīnas labi strādātu, — par tām ir pienācīgi jārūpējas. «Mana vada karavīri jau ilgstoši strādā ar šīm mašīnām, un viņi tās ļoti labi ir iepazinuši. Es domāju, ka tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc mašīnas labi kalpo, proti — tās ir regulāri jāapkopj.»

Uzdevumi jāpilda arī naktī
Viens no lielākajiem mācību izaicinājumiem noteikti bija vingrinājumi naktī. Kopumā mācību laikā diennakts tumšajā laikā bija jāpilda četri uzdevumi. «Latvijā līdz šim nebija iznācis iegūt tādu pieredzi. Militāro mācību laikā no operācijām naktī parasti cenšas izvairīties drošības apsvērumu dēļ, bet šoreiz, ievērojot nepieciešamos piesardzības nosacījumus, mums kā vienīgajam bruņotajam izlūkelementam konkrētajās nakts operācijās deva zināmu patstāvību. Rezultātā četras naktis operējām pilnīgas tumsas apstākļos.»

Sākums bijis diezgan sarežģīts. «Domāju, ka tas bija sarežģīti mums visiem. Pirmā tāda veida pieredze, taustījāmies, mēģinājām saprast — pat tas prasīja laiku, lai vienkārši pierastu, kā izskatās apkārtne un lietas, kā izskatās kalni nakts redzamības ierīcēs, kā izskatās sarežģītāks apvidus. Bet šis darbs nesa augļus. Pēdējās operācijās bija prieks par tempu, kādu spējām attīstīt, vienlaikus saglabājot drošību,» atzīst A. Ozoliņš.

Kopumā gan mācību dalībnieki vērtē, ka pārāk daudz izaicinājumu nav bijis, vismaz salīdzinot ar to, kam gatavojušies pirms mācībām. Drīzāk var runāt par līdz šim izmantotās taktikas adaptēšanu jauniem apstākļiem. «Parasti mēs trenējamies karot pret bruņutehniku, bet šajā gadījumā mums pretiniekos bruņutehnikas praktiski nebija — tikai daži tanki un kājnieku kaujas mašīnas. Bet mūsu karavīri ir labi sagatavoti dažādiem operāciju veidiem, iekšējais apmācības process rotā ir ļoti labs, tādēļ pārsteigumu bija tiešām ļoti maz,» secina vada komandieris.

Kas notiek, ja aizmirst piesardzību
Ar vingrinājumiem naktī saistīta arī viena no kuriozākajām mācību epizodēm. Viena nakts uzdevuma laikā Latvijas vadam bija jāveic izlūkošana un iefiltrēšanās pretinieka kontrolētajā teritorijā. «Mums bija zināms, ka pretinieks jau ir paspējis diezgan pamatīgi sakoncentrēt savus spēkus. Tāpēc piesardzīgi virzījāmies uz priekšu ar savām mašīnām, izmantojot termonovērošanas spējas. Pēkšņi iekārtas operators konstatēja diezgan lielu siltuma avotu, ko iesākumā nespējām identificēt. Tad pamanījām vienu no pretinieka bruņotajām transporta vienībām un atklājām uguni ar savu 30 mm lielgabalu. Uz lielgabaliem ir uzstādītas šāviena imitācijas iekārtas, kas simulē lielgabala uzplaiksnījumu — šāviena brīdī ieslēdzas prožektors. Mūsu gadījumā neidentificētais siltuma avots izrādījās vesela kājnieku rota, kas bija iekārtojusies uz atpūtu. Arī mums tas bija liels pārsteigums — uzbrukām vienai mašīnai, bet pretī pilnīgā neizpratnē vērās simts acu pāru, nesaprotot, kas notiek un no kurienes pēkšņi parādījušies viņu pretinieki.»

Šī mācību epizode bijusi arī lieliska mācība mūsu pašu karavīriem — viņi ļoti uzskatāmi redzēja, kas notiek, ja mācību gaitā tiek piemirstas tādas nianses kā sargi un novērošanas posteņi. «Ja precīzi izpildi šo mazo uzdevumu, tad tava rota aizmugurē var justies droši. Šajā gadījumā kāds bija paslinkojis vai kaut ko piemirsis — un rezultāts reālos apstākļos būtu vienkārši katastrofāls,» uzsver vada komandieris Aleksis Ozoliņš.

Vienmēr gatavi pārsniegt uzdevumu
Mācību laikā Latvijas karavīri guvuši vislabāko vērtējumu, bieži vien pārsniedzot savus mācību uzdevumus. «Es esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Patiesībā nekad par latviešu karavīriem neko sliktu neesmu dzirdējis,» norāda A. Ozoliņš. «Mans pirmais iespaids, ierodoties tur un strādājot kopā ar amerikāņu bataljonu — viņi jau atpazina latviešus kā savējos, nāca klāt iepazīties, identificēja mūs kā spējīgus karavīrus. Tas bija raksturīgi visiem sabiedrotajiem — mūs atpazina pat ukraiņi. Parunājot ar amerikāņiem, noskaidrojām, ka liela viņu daļa bijusi Latvijā mācībās, un viņiem arī radies pats labākais iespaids par mūsu armiju,» piebilst M. Brēdiķis. 

Runājot par Bavārijā aizvadītajām mācībām, viņš stāsta — sekojot scenārijam, Latvijas pārstāvjiem nācies pildīt vairākus uzdevumus, kuros liels efekts nav gaidīts. Piemēram, vienā uzdevumā Latvijas vadam vajadzējis vienas nakts laikā attīrīt no pretinieka klātbūtnes trīs kilometru garu un kilometru platu pauguru grēdu. «Nedomāju, ka pat īsti gaidīja, ka viens vads ko tādu tik īsā termiņā varētu izdarīt. Tādi ir nosacīto pretinieku uzdevumi, kas jāpilda, lai mācību pamatauditorija varētu pilnvērtīgi trenēties. Taču nākamajā rītā mēs bijām izgājuši cauri grēdai un atradāmies vēl kilometru dziļāk pretinieka teritorijā. Tad nu mūs, lai neizjauktu mācību scenāriju un turpmāko apmācības procesu, nedaudz piebremzēja,» stāsta A. Ozoliņš.

Pieredze nekur nezudīs
Spriežot pēc mācību dalībnieku, tostarp arī partnervalstu vienību komandieru teiktā, mūsu vads sevi parādījis no vislabākās puses. «Mēs pārsniedzām visas izvirzītās prasības un uz sevi liktās cerības pilnībā attaisnojām. To apliecina arī fakts, ka visus savus uzdevumus mēs izpildījām ar rezervi, mūs nācās pat nedaudz bremzēt, lai pārāk neaizraujamies,» atzīst M. Brēdiķis.

Mācībās gūtā pieredze nekur nezudīs — tā tiks nodota dienesta biedriem un nākamo rotāciju dalībniekiem. «Pēc mācībām mēs gatavojam tā saukto pēcmācību analīzi, kas ietvers visas būtiskākās atziņas un uzkrātās pieredzes apkopojumu. Turklāt jau šajās mācībās kopā ar mums piedalījās nākamās rotācijas vada komandieris, kas klātienē iepazinās ar mācību norisi un fiksēja tās lietas, kurām jāpievērš lielāka vērība treniņu gaitā vēl Latvijā,» paskaidroja M. Brēdiķis.   

Foto — no 1. MKB 1. mehanizētās kājnieku rotas arhīva. 

Vienības dvēsele ir vienības karogs

2018. gada 24. septembris Zemessardzes (ZS) 3. Latgales brigādei ir vēsturisks datums ne tikai tāpēc, ka Romas pāvests Francisks šajā datumā viesojās Latvijā un apmeklēja Svēto misi Aglonā, bet arī tāpēc, ka diviem brigādes bataljoniem tika pasniegti vienību karogi.  

24. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis svinīgā ceremonijā Aglonā pasniedza vienību karogus ZS 34. kājnieku bataljona komandierim majoram Anatolijam Derjuginam un ZS 35. kājnieku bataljona komandierim pulkvežleitnantam Kasparam Lindbergam.

Kā tas nākas, ka vienību karogi, kas ir vienības identitātes un vienotības simbols, tiek veidoti tikai tagad? 

ZS 35. kājnieku bataljons ir dibināts 1991. gada 25. oktobrī. Pirmais bataljona nosaukums ir ZS 35. Preiļu bataljons. 2003. gadā tiek apstiprināts Zemessardzes restrukturizācijas uzdevumu izpildes plāns, saskaņā ar kuru ZS 3. brigādes komandierim uzdots līdz 2003. gada 31. martam reorganizēt ZS 33. kājnieku bataljonu, pievienojot to ZS 35. kājnieku bataljonam. Pēc bataljonu apvienošanas ZS 35. kājnieku bataljons pārmantoja ZS 33. kājnieku bataljona karogu. Tā kā uz to brīdi vienībai nebija sava karoga, tad līdz pat šī gada 24. septembrim ZS 35. kājnieku bataljona zemessargi un karavīri ir godam nesuši ZS 33. kājnieku bataljona karogu.

Par ZS 34. Daugavpils bataljona dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1991. gada
25. septembris. 2004. gada 1. septembrī, apvienojot Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra Artilērijas divizionu un ZS 34. kājnieku bataljonu, tika izveidots ZS 34. artilērijas bataljons, kas ir Artilērijas diviziona pēctecis un artilēristu tradīciju turpinātājs un simbolikas pārmantotājs. ZS 34. artilērijas bataljons pārmantoja arī vienības karogu. 2018. gadā bataljons tiek pārsaukts par Zemessardzes 34. kājnieku bataljonu. Līdz šim lietotais karogs tiek nodots Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Artilērijas divizionam, un vienība iegūst jaunu identitātes simbolu. 

Vienību karogus darināja tekstilmāksliniece un karogu meistare Ausma Apša no Saulkrastiem. Karogu izšūšanas process ir laikietilpīgs, jo tas ir roku darbs. Lai izšūtu vienu karogu, ir vajadzīgi divi, reizēm pat trīs mēneši. Vispirms tiek ņemts karoga zīmējums un palielināts mērogā 1:1, tad karoga zīmējums tiek pārnests uz pauspapīra un kopēts uz auduma, tikai tad var sākt izšūšanas darbus. Ir vajadzīga milzīga pacietība, lai darinātu karogus. Ausmas kundze ir veidojusi karogus skolām, pilsētām, Ministru prezidentam, Saeimai un Latvijas Bankai, kā arī dziesmu svētkiem un Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes vienībām.

Svinīgās karogu pasniegšanas ceremonijas laikā karogus iesvētīja Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis.  

Svinīgajā ZS 3. Latgales brigādes vienību karogu pasniegšanas ceremonijā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš un ZS 3. Latgales brigādes komandieris pulkvedis Māris Simsons, kā arī bataljonu komandieri, karavīri un zemessargi.

Pāvesta Franciska vizītes norisei Aglonā atbalstu sniedza vairāk nekā 300 Nacionālo bruņoto spēku karavīru un zemessargu no ZS 3. Latgales brigādes. Savukārt Svēto misi Aglonā apmeklēja vairāk nekā 200 Nacionālo bruņoto spēku karavīru.

Šajā gadā karogs tika pasniegts arī Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljonam, kurš ir pārmantojis simboliku no 2003. gadā reorganizētā ZS 36. Rēzeknes kājnieku bataljona. 31. maijā svinīgajā ceremonijā Rēzeknes novada Lūznavā Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, uzrunājot klātesošos, teica zīmīgus vārdus: «Cilvēkam ir dvēsele, bet vienības dvēsele ir karogs.» Ceremonijas laikā ZS 36. kaujas atbalsta bataljona komandieris majors Oskars Omuļs saņēma vienības karogu.

Sagatavojusi dižkareive Ruta Suvorovcova,
ZS3. Latgales brigādes štāba
Operatīvās pārvaldes Civilmilitārās sadarbības nodaļas speciāliste.
Foto — Armīns Janiks.

Vidzemes bataljoniem jauni komandieri

Šī gada 28. septembrī Cēsīs notika Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandiera maiņas svinīgā ceremonija, kuras laikā bataljona komandiera amatā, nomainot līdzšinējo komandieri pulkvežleitnantu Rolandu Moļņiku, stājās pulkvež­leitnants Normunds Zaviļeiskis. 

Savukārt 12. oktobrī Valmierā Zemessardzes 22. kājnieku bataljona koman­diera maiņas svinīgajā ceremonijā bataljona komandiera amatā, nomainot līdzšinējo komandieri pulkvežleitnantu Gvido Brenneri, stājās pulkvežleitnants Dmitrijs Oreškins.

Abas ceremonijas apmeklēja Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš,  Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Mareks Ozoliņš, bataljonu komandieri, sadarbības partneri un pašvaldību pārstāvji. 

Pulkvežleitnants N. Zaviļeiskis dienestu bruņotajos spēkos uzsāka 1992. gadā kā Zemessardzes 27. bataljona ātrās reaģēšanas grupas kaujinieks. 1994. gadā dienestu turpināja kā Zemessardzes 2. brigādes obligātā dienesta vada komandieris, vēlāk — rotas komandieris un pasniedzējs Zemessardzes Kājnieku mācību centrā un NBS Instruktoru skolā. Kopš 2004. gada pulkvežleitnants N. Zaviļeiskis dienēja Sauszemes spēku Kājnieku brigādes štābā un NBS Apvienotā štāba Operāciju plānošanas departamentā. Militāro izglītību ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un Baltijas aizsardzības koledžā Tartu Igaunijā. Starptautisku dienesta pieredzi pulkvežleitnants N. Zavi­ļeiskis ieguvis starptautiskajās operācijās Kosovā un Afganistānā kā kontingenta komandieris, kā arī štābā Nīderlandē, Brunsumā. Vairākkārt apbalvots ar aizsardzības ministra un Nacionālo bruņoto spēku komandiera apbalvojumiem.

Līdzšinējais bataljona komandieris pulkvežleitnants R. Moļņiks dienestu turpinās Aizsardzības ministrijā.

Pulkvežleitnants Dmitrijs Oreškins dienestu bruņotajos spēkos uzsāka pēc Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvēšanas 1998. gadā kā pasniedzējs Zemessardzes Kājnieku mācību centrā.  Vēlāk, pēc Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas izveides 2000. gadā, viņš turpināja dienestu kā Instruktoru skolas plānošanas virsnieks un daļas priekšnieks. Pēc atgriešanās no starptautiskās operācijas Afganistānā 2010. gadā dienēja Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operāciju plānošanas departamentā kā vecākais virsnieks starptautisko operāciju jautājumos, bet kopš 2015. gada — Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes štāba Operatīvās plānošanas pārvaldē kā daļas priekšnieks, vēlāk kā pārvaldes priekšnieks. Militāro izglītību ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Lietuvas Kara akadēmijā Viļņā un Baltijas aizsardzības koledžā Tartu Igaunijā. Vairākkārt apbalvots ar aizsardzības ministra, Nacionālo bruņoto spēku komandiera un citiem apbalvojumiem.

Līdzšinējais bataljona komandieris pulkvežleitnants Gvido Brenneris dienestu turpinās Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operāciju plānošanas departamentā.

Sagatavojusi Zemessardzes2. Vidzemes brigādes Civilmilitārās
sadarbības nodaļas priekšniece
virsleitnante Ieva Karlsberga.
Foto — Normunds Kažoks un Aivis Stračinskis.

Kā izturamies viens pret otru, tā — izturamies arī pret valsti

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Daugavpils jaunsardzes Līgas Kurošas vārds šoruden ar godu izskanējis vairākkārt. 12 gadu vecā meitene 17. oktobrī no aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa rokām saņēma goda rakstu un medaļu par drosmi, glābjot slīkstošu cilvēku. Daugavpils 16. vidusskola ir starp tām 14 Latvijas vidusskolām, kurās no septembra sākts valsts aizsardzības mācības pilotprojekts. Un tieši Daugavpilī pēdējo gadu laikā Jaunsardzes instruktoru skaits no viena palielināts līdz pieciem, bet jauniešu interese pieaugusi līdz 400 dalībniekiem. 

Daugavpilī Jaunsardzes kustība efektīvi pilda arī integrācijas lomu, jo aptuveni 70% skolēnu, kuri iesaistās šajā organizācijā, ir cittautieši. Jaunsargu vidē, lietojot latviešu sarunu valodu, jaunie cilvēki ļoti ātri tajā sāk runāt un justies brīvi un piederīgi. «Tā viennozīmīgi nav valoda, kas rada dabisko atbirumu jaunsargu rindās,» saka Jaunsardzes un informācijas centra (JIC) Jaunsardzes departamenta 2. novada nodaļas Daugavpils pilsētas jaunsargu vienības instruktors un jaunās valsts aizsardzības mācības pasniedzējs Jānis Mežulis. «Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, un jauniešiem iespēju, kā pavadīt brīvo laiku, ir ļoti daudz. Konkurējam ar sporta sekcijām, kino, datoru pulciņiem un pat ar labu laiku aiz loga,» saka Jānis Mežulis. «Tomēr, lai arī jauniešu intereses ir ļoti dažādas, daudzi no tiem, kuri izvēlas Jaunsardzi, sapņo savu dzīvi saistīt ar militāro jomu. Tā aizrauj un interesē gan puišus, gan meitenes.»

Kad Jaunsardzē runājam par otra cilvēka glābšanu bīstamās situācijās, mēs vienmēr atgādinām, ka ir svarīgi vispirms padomāt par savu drošību. Ir traģiski, ja glābjot aiziet bojā gan tas, kuram palīdz, gan tas, kurš palīdz.

Stiprākais instinkts — glābt otru
Daugavpils šajā oktobrī ir tikpat krāsaina, kā visa Latvija. ­Dažas dienas pirms aizsardzības ministra viesošanās pilsētā un ­mazās jaunsardzes Līgas Kurošas sveikšanas Daugavpils 12. vidusskolā pilsētas ielas un parki ir saules pielieti. Līga Kuroša, smalka, brūnacaina meitene Jaunsardzē darbojas jau dažus gadus, un vienu — ir oficiāli uzņemta jaunsargos — Daugavpils pilsētas jaunsargu vienībā Jāņa Mežuļa vadībā. Meitenei ir kautrīgs, bet ļoti dzīvs skatiens. Līga Jaunsardzē nav tāpēc, lai kļūtu par karavīru, un disciplīnas mazās meitenes ikdienā pietiek ar uzviju — katru dienu ir treniņi. Līga trenējas triatlonā — skrien, brauc ar velosipēdu un peld. Jaunsardze viņu saista, un tā patīk galvenokārt pārgājienu dabā un nometņu dēļ. Ministrs pie meitenes brauc, lai personīgi paspiestu roku un pateiktu paldies — viņa augusta nogalē palīdzējusi izglābt kādam cilvēkam dzīvību. 

«Abi bijām devušies uz peldēšanas treniņu Mazajā Stropu ezerā, kad Līga vienā momentā metās ūdenī ar visām drēbēm,» atceras viņas tētis. Tikai tad viņš ieraudzījis, ka ezerā slīkst cilvēks. Neatlicis laika pat domāt — ja reiz meita jau bija ūdenī, arī pašam jāsteidzas palīgā. Bijušais sportists, kurš divas reizes dzīvē jau glābis slīkstošos, piepeldēja pirmais. Slīkstošais tobrīd jau zaudēja samaņu un salīdzinoši vienkārši bija izvelkams krastā. Tētis cilvēku reanimējis. Ar to šis stāsts noslēdzies. Ne tikšanās, ne pateicības par uzdāvinātu otru dzīvību. Arī Līga nekur plaši apkārt nestāstīja par Mazajā Stropu ezerā notikušo. Līdz ziņai par ministra vizīti arī viņas skolā par Līgas varonību nav zinājuši.

Līgas momentālo gatavību palīdzēt augstu novērtējis pat ministrs, tomēr tētis vēl vairākkārt ar meitu un mazo brāli pārrunājuši notikušo. «Viss beidzās labi, tomēr mana pārliecība — nedrīkst rīkoties spontāni. Līga neko nezināja par to, kā jāglābj slīkstošs cilvēks. Uzskatu — sākumā šādos brīžos jāapdomā savas spējas, darbības plāns un tikai tad var steigt palīgā,» saka Līgas tētis, piemetinot, ka, visticamāk, viņa meita līdzīgās situācijās rīkosies tāpat. «Viņā instinkts palīdzēt otram ir spēcīgāks par savu drošību.» Iespējams, tieši tādi ir cilvēki, kas dzimuši, lai kļūtu ārsti vai to profesiju pārstāvji, kuri glābj citus.

«Kad Jaunsardzē runājam par otra cilvēka glābšanu bīstamās situācijās, mēs vienmēr atgādinām, ka ir svarīgi vispirms padomāt par savu drošību. Ir traģiski, ja glābjot aiziet bojā gan tas, kuram palīdz, gan tas, kurš palīdz.» Taču vienlaikus Jānis Mežulis pauž gandarījumu par drosmi, kādu ar savu rīcību pierādījusi viņa vienības jaunsardze.

Veidojam jaunu cilvēku paaudzi ar atšķirīgu vērtību sistēmu
«Strādājot ar jaunsargiem, esmu novērojis, ka tie, kas daudz sasniedz un sevi pierāda Jaunsardzē, parasti ir ļoti aktīvi un apdāvināti jauni cilvēki, kas iespēj sevi realizēt daudzās dzīves jomās, piepildot dienas gan ar nodarbībām, gan pulciņiem, gan sacensībām un olimpiādēm,» secina Jānis Mežulis.

Uz jautājumu, vai par jaunsargiem kļūst tikai veiksminieki un bērni no saulainas, atbalstošas sociālās vides, viņš atbild, protams, ne — Jaunsardze ir tikpat raiba un dažāda kā pati sabiedrība. Un tomēr šī vide, kur plecu pie pleca darbojas jauni cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi, kur komanda un tās izjūta ir viens no svarīgākajiem kopā būšanas stūrakmeņiem, bieži arī ne tik pareizus jauniešu likteņus vērš uz labu.

—Kādus jūs redzat šodienas jauniešus, jo visai bieži skolu pedagogi sūdzas par visatļautību?
— Jauni cilvēki man šķiet vienmēr ir mēģinājuši pieaugušos novērtēt, izprovocēt, saprast, ko var un ko nevar atļauties. Piemēram, mūsdienās tik ierasta ir situācija, kad stāvi auditorijas priekšā, runā ar viņiem un redzi, ka kādā no soliem sēž jaunietis un klejo telefonā. Šādās reizēs neeju uz kompromisiem. Izglītošanās sadaļa momentā pāriet sporta un fiziskās sagatavotības sadaļā. Negribam šodien domāt un strādāt ar galvu, strādāsim ar ķermeni. 

Man pašam tas nenāk viegli, jo, kad esi gatavojies un entuziasma pilns, lai ko vērtīgu pastāstītu, negribas no iecerētā tik viegli atkāpties. Bet ir situācijas, kad tas acīmredzot ir nepieciešams. Vienlaikus tas trenē manu elastību — nevaru iet tikai pēc sava iedomāta kursa, ir jāmācās pieņemt apstākļi un pat kardināli mainīt ieceres, ja tas ir atbilstošāk situācijai.

Jaunsardzē liela nozīme ir vecākajiem jaunsargiem, kuriem gadu gaitā uzkrāta pieredze, parasti arī zināma autoritāte. Jebkurā grupā darbojas sava veida bara instinkts, kur nosacīti «stiprākie» nosaka toni. Ja viedokļa līderi un vairākums izvēlas vienu uzvedības modeli, tad arī pārējie to pārņem. 

— Vai esat stingrs attiecībās ar jauniešiem?
— Tā nevarētu teikt. Ar daudziem jaunsargiem, kuri jau beiguši savas gaitas un ir pieauguši cilvēki, mums ir ļoti labas un draudzīgas attiecības. Tāpat ar vecākajiem jaunsargiem un daudziem no tiem puikām un meitenēm, kuri regulāri nāk uz Jaunsardzi. Bet šajās attiecībās ir jājūt zināma robeža, jo mums katram ir savi uzdevumi, pienākumi un atbildība.

— Kas ir svarīgākais, ko gribat attīstīt savos jaunsargos?
— Primārais ir patriotisms, mīlestība pret savu valsti. Mēs, cilvēki, esam šī valsts. Un visa pamatā ir attiecības. Kā mēs izturamies viens pret otru, tā mēs izturamies arī pret Latviju. Jaunsardzē mēs mācāmies veidot savstarpēji cienošas un krietnas attiecības. 

Manuprāt, īstens patriotisms ir kopības, piederības izjūta, un to mēs attīstām un piedzīvojam caur visu, ko Jaunsardzē darām un apgūstam. 

Svētki, valstiski pasākumi un dalība tajos arī veicina saviļņojumu un tuvību Latvijai. Mēs ar jaunsargiem katru gadu piedalāmies Lāpu gājienā, kas Daugavpilī notiek 11. novembrī. Šī pieredze, kad esam formās un ejam pa pilsētu kopā lielā cilvēku plūsmā, paliek atmiņā kā kaut kas īpašs un personīgi nozīmīgs.

— Jūs šogad esat arī pilotprojekta skolotājs Daugavpils 16. vidusskolā, pasniedzot vidusskolēniem valsts aizsardzības mācību. Kāds ir šīs programmas saturs?
— Valsts aizsardzības mācības programma veidota no četriem blokiem — valstiskās audzināšanas, dzīves mācības, fiziskās sagatavotības un militārā bloka, lai jaunajiem cilvēkiem būtu priekšstats, kas ir Latvijas armija un kāda ir tās nozīme. 

Apmācību iecerēts veikt divos mācību gados ar pilnas dienas nodarbību reizi mēnesī. Vasarā paredzētas nometnes — viena 10. klases beigās, bet otra pēc 11. klases. Piedalīsies tie vidusskolēni, kuri gada laikā sevi pozitīvi pierādījuši, labi nokārtojuši pārbaudījumus. Jauniešiem apmācība, kuri sekmīgi būs nokārtojuši divu gadu kursu un piedalījušies abās nometnēs, būs pielīdzināta pamata apmācībai Alūksnes kājnieku skolā. Tā ka turpmāk, stājoties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā vai militārajā dienestā, viņiem šāds kurss nebūs jāapgūst atkārtoti.

— Pēc kāda principa tika atlasītas skolas, kurās no septembra sākts valsts aizsardzības mācības pilotprojekts?
— Visās šajās skolās jau iepriekš notika līdzīga satura mācības. Daugavpils 16. vidusskolā, kurā pasniedzu jauno priekšmetu, iepriekš valsts aizsardzības mācība bija izvēles priekšmets, ko apguva trīs vidusskolas gados. Šai skolai līdz šim bijusi sava niša, sadarbojoties ar Valsts robežsardzi un policiju. Pēc sekmīgas valsts aizsardzības mācības apguves vidusskolā skolas audzēkņi bija labi sagatavoti turpmākai profesijas izvēlei Iekšlietu ministrijas struktūrās. Absolventi nereti arī izvēlējās šādu dzīves ceļu.

— Ja īsi un kodolīgi jums lūgtu pateikt, kāds mērķis ir jaunajai valsts aizsardzības mācības programmai, ko jūs atbildētu?
— Arī šajā ziņā, manuprāt, galvenais mērķis līdzīgi kā darbā ar jaunsargiem ir veidot jaunajos cilvēkos lojalitāti pret mūsu valsti. Stiprināsim to caur zināšanām, vērtībām, personīgu pieredzi. Mēs negatavojam karavīrus. Mēs palīdzam veidoties labiem Latvijas pilsoņiem. 

Man Jaunsardzē ir bijuši gadījumi, kad jaunietis, izlēmis pieteikties, aiznes vecākiem parakstīšanai nepieciešamos dokumentus, un tētis vai mamma pārbijušies man zvana un saka, viņi ir pret to, jo viņu bērns būs pirmais, ko aizsauks karā. Ne bieži, bet ar šādiem aizspriedumiem nākas saskarties. Arī no šī viedokļa ir labi, ka valsts aizsardzības mācība ar laiku iecerēta visās skolās, jo palīdzēs mazināt aizspriedumus un attīstīs cilvēku paaudzi ar atšķirīgu vērtību sistēmu.