Redaktora sleja

Šogad septembrī Latvijā pastorālā vizītē ierodas Romas Katoļu baznīcas un Vatikāna galva — Viņa svētība pāvests Francisks. Katrs to izjūt savādāk, un katrs iesaistās savādāk. Gatavojoties augstā viesa uzņemšanai, daudz atceramies
1993. gadu, kad Latvijā ieradās pāvests Jānis Pāvils II. 

Pieminot šo vēsturisko notikumu, klajā nākusi grāmata «Pāvesta svētība Latvijai. Sargājot Jāni Pāvilu II», kurai materiālus apkopojis atvaļinātais brigādes ģenerālis Juris Vectirāns. Pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā Latvijā J. Vectirāns, toreiz pulkvedis, bija Latvijas Republikas Drošības dienesta komandieris un viņa vadītā struktūra tieši atbildēja par augstā viesa apsardzi. Savu atmiņu stāstus mums, lasītājiem, uzticējuši tā laika karavīri, kas piedalījās vizītes nodrošināšanā un sagatavošanā. 

Pāvesta Franciska vizītes laikā Latvijā Svēto misi Aglonā apmeklēs vairāk nekā 200 Nacionālo bruņoto karavīru, savukārt pasākumu nodrošināšanā Aglonā tiks iesaistīti vairāk nekā 300 karavīru un zemessargu no Zemessardzes 3. Latgales brigādes. Aglonā kā brīvprātīgie darbosies arī divsimt Latgales jaunsargi.  

Mums katram ir iespēja būt klāt šajā vēsturiskajā mirklī, kura nozīmību mēs sapratīsim laika gaitā. 

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

04. 09. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš tikās ar karavīriem, kuri jau tuvākajā laikā dosies pildīt dienesta pienākumus ANO vadītajā visaptverošajā integrētajā stabilizācijas operācijā MINUSMA Mali, NATO apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā un ES apmācības misijā Mali (EUTM Mali).

Jau tradicionāli svinīgajā pavadīšanas ceremonijā karavīri no aizsardzības nozares vadības saņēma ceļamaizi — Latvijas karogu un rudzu maizes klaipu.

Latvijas karavīri «Resolute Support» operācijā izvietoti Marmalas bāzē Mazārišarīfā, Kabulā un Bagramā, kur ieņem padomdevēju un dažāda līmeņa štābu virsnieku un instruktoru amatus, apmācot un sniedzot atbalstu Afganistānas armijai.

ES apmācības misijas Mali mērķis ir atbalstīt Mali bruņoto spēku apmācību un reorganizāciju, un Nacionālie bruņotie spēki tajā piedalās kopš 2013. gada.

05. 09. 2018
Vizītē Latvijā uzturējās Spānijas aizsardzības ministre Margarita Roblesa un tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani.

Latvijas un Spānijas aizsardzības ministri pārrunāja aktualitātes aizsardzības jomā, kā arī divpusējās sadarbības aktuālos jautājumus.

Spānijas aizsardzības ministre M. Roblesa apmeklēja Ādažu bāzi, kur tikās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas Spānijas kontingenta karavīriem.

05. 09. 2018
Ogres Zilajos kalnos pie Dubkalnu ūdenskrātuves notika Juglas kauju 101. gadadienas atceres pasākums, un tajā piedalījās vairāk nekā 1500 skolēnu no Ogres un Ikšķiles novada. 

Pasākums sākās ar trīs kilometru garu pārgājienu, kas noslēdzās ar svinīgu ceremoniju pie Dubkalnu ūdenskrātuves. Pēc tās skolēniem bija iespēja piedalīties informatīvi izzinošās aktivitātēs, kā arī iepazīties ar Nacionālo bruņoto spēku un sabiedroto tehniku un ekipējumu.

Militārās policijas, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīri demonstrēja militāro tehniku un ekipējumu, Gaisa spēku helikopters Mi-17 veica meklēšanas un glābšanas operācijas paraugdemonstrējumus. Skolēni iepazinās arī ar Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona ekipējumu un Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas informatīvo stendu, vēroja paraugdemonstrējumus ar kāpurķēžu transportieri BW 206, kā arī piedalījās militarizētu šķēršļu joslu stafetēs.

Rekrutēšanas un atlases centra pārstāvji iepazīstināja ar dienesta iespējām Nacionālajos bruņotajos spēkos, savukārt Jaunsardzes un informācijas centrs piedalījās ar informatīvo stendu un jaunsargu aktivitātēm. 

10. 09. — 16. 09. 2018
Šķēdes poligonā, Pāvilostas novada Vērgales pagastā, notika pretgaisa aizsardzības mācības «Baltic Zenith 2018», kuru laikā Latvijas un Lietuvas karavīri pilnveidoja iemaņas kaujas šaušanā gaisa un uz ūdens bāzētos mērķos.

Mācībās piedalījās vairāk nekā 100 karavīru no Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku Pretgaisa aizsardzības diviziona, Zemessardzes 17. kaujas nodrošinājuma bataljona, Zemessardzes 44. kaujas nodrošinājuma bataljona un Lietuvas bruņotajiem spēkiem.

Mācību «Baltic Zenith 2018» mērķis ir profesionāli sagatavot pretgaisa aizsardzības speciālistus, tostarp zenītraķešu RBS-70 operatorus, veicot praktiskos kaujas šaušanas vingrinājumus gaisa un uz ūdens bāzētos mērķos.

Mācībās tika iesaistīts Jūras spēku kuģis, kas nodrošināja drošību Baltijas jūrā — mācību norises vietas teritoriālajos ūdeņos. Mācību vingrinājuma mērķus nodrošināja Čehijas Militāri tehniskā institūta speciālisti (Military Technical Institute, s.e. Air Force and Air Defence branch).

13. 09. 2018
Slovēnijas Republikas prezidents Boruts Pahors apmeklēja Ādažu bāzi un tikās ar Slovēnijas kontingenta karavīriem, kas Latvijā pilda dienesta pienākumus NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas sastāvā. 

Slovēnijas Republikas prezidents Boruts Pahors Ādažu bāzē tikās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas komandieri pulkvežleitnantu Stīvu Makbetu.

Dienesta pienākumus NATO daudznacionālajā kaujas grupā Latvijā pilda 50 Slovēnijas karavīri no Aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem vada un atbalsta elementa.

17. 09. 2018
Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš atklāja NATO vingrinājumu «Steadfast Pinnacle 2018», kurā piedalījās 28 vecākie un augstākie virsnieki no NATO dalībvalstīm, kā arī no partnervalsts Somijas.

Vingrinājuma mērķis ir pilnveidot augstākā līmeņa virsnieku un komandieru spējas plānot un vadīt apvienotās operācijas, lielāko uzmanību pievēršot komandieru lomai operacionālajā līmenī. 

Savukārt no 9. līdz 14. septembrim Nacionālajā aizsardzības akadēmijā norisinājās vingrinājums «Steadfast Pyramid 2018», kas bija Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā un Sabiedroto spēku augstākās Transformācijas virspavēlniecības rīkotā vingrinājuma pirmā daļa. Tajā piedalījās 30 vecākie un augstākie virsnieki no 14 NATO valstīm un partnervalsts Somijas. 

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Armīns Janiks,  Ēriks Kukutis un Gatis Dieziņš.  

 

«Namejs 2018» apliecina bruņoto spēku kaujas spējas

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks, Ēriks Kukutis,
Gatis Indrēvics un Gatis Dieziņš.  

Līdz šim lielākās Nacionālo bruņoto spēku mācības «Namejs 2018» pierādījušas, ka līdzšinējā apmācību gaita un izvirzītie uzdevumi ir sevi attaisnojuši — visi mācību mērķi ir sasniegti un lielas problēmas nav konstatētas. Vienlaikus mācības skaidri iezīmējušas nākamajos gados ejamo bruņoto spēku pilnveides ceļu.

Mācības «Namejs 2018» norisinājās visā Latvijas teritorijā no 20. augusta līdz
2. septembrim. Galvenais uzdevums bija pārbaudīt Nacionālo bruņoto spēku gatavību veikt to būtiskāko uzdevumu — valsts aizsardzību iespējamas agresijas gadījumā. Galvenajam uzdevumam bija pakārtota virkne apakšuzdevumu, kas ļāva pārbaudīt dažādus bruņoto spēku darbības aspektus — rīcību iekšējo nemieru un provokāciju gadījumā, loģistiku un pārvietošanos visas valsts teritorijā, sadarbību ar citām valsts, pašvaldību un privātajām organizācijām, kā arī partnervalstu bruņoto spēku pārstāvjiem, taktisko uzdevumu izpildi utt. Atbilstoši mācību plānam tajās bija jāpiedalās vismaz 8000 dalībnieku, taču faktiski to skaits bija 10 360 cilvēku, 90% no tiem — Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji.

«Gan šīs mācības, gan mūsu bruņo­to spēku attīstība kopumā apliecina, ka lēmumi par virzīšanos uz 2% no IKP ieguldīšanu aizsardzības spējās, ko mēs pieņēmām pirms vairākiem gadiem, ir bijuši pareizi. Šeit mēs redzam mūsu rīcībā esošo militāro tehniku, redzam mūsu sabiedrotos, kas sniedz atbalstu un spēj darboties kopā ar mums vienotā kolektīvā. Šajā laikā mēs esam kļuvuši par ļoti nopietnu spēku, kas ir gatavs atvairīt jebkuru militāru agresiju,» mācību «Namejs 2018» viesu dienas laikā ar gandarījumu uzsvēra Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Ar viņu vienisprātis bija arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. Viņš akcentēja, ka Latvijas aizsardzības nozare pēdējo gadu laikā ir ļoti attīstījusies un nostiprinājusies. «Arī šo mācību rezultāti skaidri parāda, ka mums ir izveidota sistēma, kas ir pilnībā gatava nodrošināt Latvijas valsts aizsardzību. Mācībās izmantotais hibrīdscenārijs ļāva nodemonstrēt, ka gan mūsu bruņotie spēki, gan citas valsts struktūras un sabiedrotie ir gatavi strādāt šādā ļoti sarežģītā situācijā,» atzina Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Īpašs gandarījums L. Kalniņam ir par Latvijas sabiedrības interesi un aktīvu iesaistīšanos mācību «Namejs 2018» norisē. «Mūs atbalstīja ne tikai ar saviem privātīpašumiem un infrastruktūru, bet arī nodrošināja ar visu nepieciešamo informāciju par nosacītā pretinieka pārvietošanos un darbībām — viņiem nebija ne mazāko iespēju kaut ko izdarīt slepeni. Līdz ar to man nav nekādu šaubu par pilnīgu Latvijas sabiedrības atbalstu bruņotajiem spēkiem,» atzina L. Kalniņš.

Pozitīvas un atbalstošas attieksmes veidošanā noteikti liela loma bijusi arī pārdomātajai un plašajai informācijas plūsmai par mācību norisēm. «Mēs par šīm mācībām esam stāstījuši ļoti plaši un atklāti gan Latvijā, gan ārzemēs, droši vien tāpēc ap tām nebija nekādas nevajadzīgas ažiotāžas. Mācības vēroja Baltkrievijas un Krievijas speciālisti. Diemžēl tikpat plašu un objektīvu informāciju par Krievijā notiekošajām mācībām mēs ne vienmēr saņemam, tāpēc mums bieži vien ir bažas par to, kas notiek aiz robežas,» teica aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Ministrs bija gandarīts par mācību «Namejs 2018» laikā notikušās brīvprātīgo rezerves karavīru apmācības rezultātiem. «Attieksme un motivācija, ko es redzēju šajos cilvēkos, dod pārliecību par mūsu bruņoto spēku nākotni. Man bija iespēja runāt ar kādu cilvēku, kurš iepriekš diezgan skeptiski izteicās par bruņoto spēku spējām, taču pēc apmācības atzina, ka viņa priekšstati ir pilnībā mainījušies, un tagad viņš uzskata Nacionālos bruņotos spēkus par spēcīgu un mūsdienīgu armiju,» atzina aizsardzības ministrs.

Pats būtiskākais mācību uzdevums — bruņoto spēku gatavības pārbaude savu uzdevumu izpildei, rezumējot aizvadītā četru gadu ilgā apmācību cikla rezultātus, pēc mācību noslēguma notikušajā preses konferencē uzsvēra L. Kalniņš. Lai sasniegtu šo mērķi, izvirzīti septiņi galvenie mācību mērķi un tiem pakārtota virkne apmācību uzdevumu. Pirmo reizi līdzšinējā praksē īstenoti divi mērķi — pārbaudīta bruņoto spēku struktūrvienību sadarbība ar Valsts policiju un Valsts robežsardzi, kā arī testēta Latvijas tautsaimniecības resursu mobilizācijas spēja. «Svarīgākais secinājums pēc mācībām — visas vienības visus savus uzdevumus spēja izpildīt pilnā apmērā, iesaistoties ar pilnu atdevi. Man ir patiešām liels gandarījums par mācību dalībnieku attieksmi pret saviem pienākumiem. Kopumā par mācību norisi man nav nekādu negatīvu secinājumu, bet ir radušās idejas mūsu bruņoto spēku spēju tālākai attīstībai,» teica bruņoto spēku komandieris.

Jauna un ļoti svarīga pieredze bija arī «Nameja 2018» laikā īstenotā operācija potenciālo nemieru un provokāciju neitralizēšanā, kas tika realizēta kopā ar Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām. «Mēs spējām bez problēmām pārņemt ­atbildību par notiekošo, likvidēt draudus un pēc tam nodot kontroli atpakaļ policijai. Jāuzsver arī, ka mūsu ilgstošā un efektīvā sadarbība ar Valsts policiju ir sasniegusi tādu līmeni, ko es gribētu saukt par absolūtu sinhronizāciju, kopīgi darbojoties ļoti sarežģītos apstākļos,» teica L. Kalniņš.

Vērtīga pieredze iegūta arī sadarbībā ar Valsts robežsardzi, proti, mācību gaitā atbilstoši scenārijam tika izspēlēti uzbrukumi robežsargu posteņiem un citiem objektiem, nelegālas robežas šķērsošanas gadījumi un tamlīdzīgas provokācijas. «Ar Valsts robežsardzi lielākoties sadarbojās Zemessardze, un arī šeit man jāuzsver, ka sadarbība bija lieliska,» atzinīgi novērtēja L. Kalniņš. Zināmas problēmas visos starpresoru sadarbības gadījumos izraisīja izmantojamo tehnisko un sakaru līdzekļu savietojamība, taču uzdevumu izpildi tas nav ietekmējis. Zemessargi mācību «Namejs 2018» laikā izpildīja tieši tādus pašus taktiskos uzdevumus kā regulārās vienības, turklāt darbojās visā Latvijas teritorijā.

Mācību laikā notika arī rezerves karavīru mobilizācija, un šajā gadījumā to dalība nav bijusi apmierinoša, atzina Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Pavēstes par dalību mācībās tika izsūtītas 593 cilvēkiem. Ap 200 no tiem dažādu iemeslu dēļ nevarēja tikt iesaukti (neatbilstošs veselības stāvoklis, dienests Iekšlietu ministrijas struktūrvienībās, sodāmība pēc dienesta bruņotajos spēkos utt.), bet 105 gadījumos pavēste nesasniedza adresātu. Mācībās piedalījās 157 rezerves karavīri, 36 no tiem bija brīvprātīgie rezerves karavīri, kas veica nepieciešamo apmācību. «Līdz ar to var secināt, ka esam sasnieguši aptuveni 50% no rezultāta, un tas nav apmierinošs rādītājs. Izdarīsim secinājumus, lai pilnveidotu šo procesu,» uzsvēra bruņoto spēku komandieris. Mācību norisi tas gan nav ietekmējis. Pašlaik bruņoto spēku rīcībā ir 3000 karavīru rezerve, bet uzskaitē ir pavisam 8250 potenciālo rezerves karavīru.

Svarīgs mācību uzdevums bija arī pārbaudīt tautsaimniecības spējas nodrošināt mobilizācijas rezerves. «Nameja 2018» laikā dažādu uzdevumu izpildē bija iesaistītas 19 pašvaldības, valsts un privātās kompānijas, teica NBS komandieris. Lielākoties šie uzdevumi bija saistīti ar transporta pakalpojumu un fortifikācijas uzdevumu izpildi, un veikums bijis ļoti labā līmenī.

Sadarbība ar sabiedrību notikusi arī daudz plašākā mērogā. Pirms mācībām bruņotie spēki noslēguši pāri par 500 līgumiem ar privātpersonām par to īpašumā esošās infrastruktūras un zemju izmantošanu mācību laikā. Savukārt, lai novērstu radušos bojājumus, izveidota īpaša nodaļa, kas operatīvi reaģējusi uz konstatētajām problēmām un tās iespējami ātri risinājusi. Izplatītākās problēmas bija izbraukāti ceļi un nesaskaņota iebraukšana privātīpašumos — visi saistītie jautājumi jau ir nokārtoti. Procesā vēl ir daži gadījumi, kur smagās tehnikas manevrēšanas rezultātā bojātas ceļu apmales un nepieciešami nopietnāki remontdarbi.

Runājot par mācību «Namejs 2018» skanējumu Krievijas un krievvalodīgo publiskajā telpā, L. Kalniņš atzina, ka šoreiz interese nav bijusi pārāk liela. Visticamāk, tas saistīts ar plašo un atklāto informācijas plūsmu, kas laikus sniegta par mācībām, kā arī ar plašajām iespējām mediju un kontrolējošo institūciju pārstāvjiem piedalīties mācību norisēs un iegūt visu nepieciešamo informāciju. Kā jau minēts, «Nameja 2018» gaitai sekoja trīs Baltkrievijas un viens Krievijas pārstāvis no EDSO misijas.

Mācības «Namejs 2018» tiks rūpīgi analizētas vēl divus mēnešus pēc to noslēguma, kad arī tiks izdarīti visi secinājumi. Taču jau tagad var prognozēt, ka nākamajā bruņoto spēku apmācību ciklā pieaugs mācību intensitāte, vingrinājumu skaitam tajā pašā laikā nepalielinoties. Iespējams, turpmāk tiks izskatīta iespēja mainīt lielo cikla noslēguma mācību norises laiku, jo šogad intensīvākais gatavošanās laiks sakrita ar dziesmu svētkiem un gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, norādīja L. Kalniņš.

Runājot par jaunajiem uzdevumiem, kas tiks izvirzīti bruņoto spēku vienībām pēc mācību izvērtēšanas, NBS komandieris uzsvēra, ka nekādi trūkumi apmācību procesā nav konstatēti, līdz ar to līdzšinējā mācību sistēma nemainīsies. Var runāt par dažādu nianšu pilnveidošanu, piemēram, ir nepieciešams ātrāk nodrošināt atbalsta sistēmas darbību, pilnveidot mobilitāti un uzlabot starpresoru rīcībā esošo sakaru sistēmu savietojamību.  

Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks gandarīts par Latvijas progresu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

17. septembrī Latvijā divu dienu vizītē ieradās NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks ģenerālis Džeimss Everards. Viņš apmeklēja šeit notiekošās NATO mācības «Steadfast Pinnacle 2018», kā arī tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu.

Kopīgajā preses konferencē aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis informēja, ka tikšanās laikā pārrunāti gan NATO samitā Briselē pieņemtie lēmumi un to ietekme uz reģionālo drošību, tostarp Latvijai nozīmīgais lēmums par daudznacionālās divīzijas «Ziemeļi» štāba izveidi Ādažu bāzē, gan arī citas aizsardzības jomas aktualitātes Latvijā. Viņš norādīja, ka sarunu laikā vēlreiz apliecinājis Latvijas gatavību veikt nozīmīgus ieguldījumus savas valsts drošībā un aizsardzībā. 

Latvija šo gatavību jau ir apliecinājusi ar darbiem, uzsvēra aizsardzības ministrs. Latvija ir viena no retajām valstīm, kas aizsardzībā iegulda divus procentus no iekšzemes kopprodukta, un 2018. gadā valsts aizsardzības budžets sasniedzis 576 miljonus eiro. Šis finansējums tiek ieguldīts, lai celtu mūsu kaujas spējas un attīstītu infrastruktūru, kas tiek izmantota gan mūsu, gan sabiedroto karavīru vajadzībām, norādīja R. Bergmanis.

Ministrs arī uzsvēra, ka Latvijas bruņoto spēku kaujasspējas pieaug katru gadu. Ievērojami līdzekļi tiek ieguldīti gan Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes tehniskā nodrošinājumā, gan artilērijas, kiberaizsardzības, pretgaisa aizsardzības un citu nozīmīgu spēju attīstībā. Arvien lielāka nozīme tiek pievērsta visaptverošās aizsardzības koncepcijai, kas apdraudējuma gadījumā balstās nevis tikai uz valsts bruņoto spēku militārajām spējām, bet uz visas sabiedrības un valsts institūciju noturību un gatavību pārvarēt krīzi, teica R. Bergmanis. «Mēs esam gatavi aizsargāt Latviju un esam gandarīti, ka sabiedroto atbalsts mums ir nešaubīgs un pārliecinošs. NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupa ir labākais pierādījums sabiedroto ieguldījumam Latvijas un visa reģiona drošībā. Esmu gandarīts par kaujas grupas karavīru augsto sagatavotību un sekmīgo integrāciju ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, ko var vērot gan ikdienā, gan kopīgās mācībās, arī augustā notikušajās militārajās mācībās «Namejs 2018», kur Latvijas un sabiedroto karavīri kopīgi veica uzdevumus dažādos reģionos, trenējoties aizsargāt visu Latviju,» akcentēja R. Bergmanis.

Runājot par notiekošajām mācībām, ministrs uzsvēra, ka Latvijai ir liels gods jau kopš 2011. gada uzņemt Rīgā NATO vecākos un augstākos virsniekus mācībās «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle». Šīs mācības ir lieliska iespēja demon­strēt Latvijas apņemšanos sniegt atbalstu NATO apmācības procesā, kā arī palīdz uzlabot mūsu uzņemošās valsts spējas, teica ministrs, vienlaikus izsakot gandarījumu, ka mācības arī turpmāk norisināsies mūsu valstī.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš pastāstīja, ka sarunu laikā ar NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieku informējis viņu par Latvijā paveikto bruņoto spēku kapacitātes un kaujas spēju attīstības jomā, īpašu vērību veltot aizvadīto mācību «Namejs 2018» rezultātiem. Pārrunātas arī NATO komandsistēmas un struktūras kopumā uzlabošanas iespējas un iespējamais Latvijas ieguldījums šajā procesā. «Tas būtu liels ieguvums gan Baltijas reģionam, gan arī visai organizācijai kopumā,» uzsvēra L. Kalniņš.

Ģenerālis Džeimss Everards izteica pateicību aizsardzības ministram un NBS komandierim par iespēju Latvijā atkal rīkot «Steadfast» mācības. «Latvija ir pareizā vieta, kur rīkot šāda veida mācības, kas vērstas uz operacionālo zinātni un prasmēm, un augstāko komandieru spēju nodrošināt spēcīgu kaujas darbību,» uzsvēra Dž. Everards. Mācībās piedalās 67 augstākie virsnieki ģenerāļu un admirāļu dienesta pakāpē no NATO dažādām komandvadības un spēku struktūrām, informēja NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks.

Viņš arī norādīja, ka nesen apmeklējis visas NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas, un uzvēra, ka tās ar katru rotāciju kļūst arvien spēcīgākas. «Karavīri mācās no iepriekšējām kaujas grupām un pielāgo praksē iepriekšējo kaujas grupu pieredzi. Es uzskatu, ka šīs kaujas grupas ir ļoti spēcīga daļa no pieaugošajām aizsardzības un atturēšanas spējām.»

Jautāts par «Brexit» ietekmi uz Lielbritānijas iesaisti Eiropas kopējās drošības sistēmā, Dž. Everards norādīja, ka cer uz vēl lielāku Lielbritānijas dalību NATO aktivitātēs, tā kompensējot aktivitātes samazināšanos Eiropas Savienībā. Viņš arī uzsvēra, ka briti turpina plānot savas aktivitātes kopīgajās Eiropas misijās, tāpēc viņš neprognozē šajā jomā nekādas radikālas pārmaiņas.  

Vidzemnieki «Namejā» atbalsta Zemessardzi

Mēs redzam, ka sabiedrība iesaistās valsts aizsardzībā gan tieši, kļūstot par zemessargiem, gan netieši, atbalstot «savējo spēkus» un informējot par notiekošo apkaimē. Sabiedrības atbalsts parāda, ka ejam uz to ideālo formu, kurā visi ir iesaistīti valsts aizsardzībā

Militāro mācību «Namejs 2018» laikā Zemessardzes (ZS) 2. Vidzemes brigādes atbildības teritorijā ZS 2. Vidzemes brigādes štābs realizēja līdz šim Latvijā nebijušu sabiedrības iesaistes kampaņu, aicinot Vidzemes — Alūksnes, Gulbenes un Smiltenes — novadu iedzīvotājus sniegt savu ieguldījumu mūsu valsts aizsardzībā.  

Kampaņas mērķis bija pārliecināties par sabiedrības gatavību atbalstīt Nacionālos bruņotos spēkus (šoreiz Zemessardzi) krīzes gadījumā, trenēt divpusējo komunikāciju un civilmilitāro sadarbību.

Aicinājums informēt par pretinieku
Vidzemē mācību «Namejs 2018» aktīvā fāze norisinājās brīvdienās — no 24. līdz 26. augustam, un tajā nosacīto pretinieku spēlēja Igaunijas Aizsardzības spēku karavīri un zemessargi. Lai iegūtu informāciju par nosacītā pretinieka pārvietošanos un atrašanās vietām, bija svarīgi šo informāciju uzzināt ne tikai no mūsu pašu vienībām, bet arī no iedzīvotājiem. Turklāt, kā jau minēts kampaņas mērķī, bija svarīgi pārliecināties, vai vietējie iedzīvotāji ir gatavi atbalstīt Zemessardzi, līdz ar to apstiprināt Valsts aizsardzības koncepcijā noteikto sabiedrības pasīvās pretošanās nozīmi. 

Mācību aktīvās fāzes teritorijā — Alūksnes, Gulbenes un Smiltenes novadā —, «Facebook» vietnes 2. Vidzemes brigādes profilā, kā arī televīzijas kanālā Re:TV tika izplatīts aicinājums iedzīvotājiem zvanīt uz norādīto tālruņa numuru, ja viņi laikā no 24. līdz 26. augustam savā novadā redz igauņu karavīrus un tehniku. 

Šo aicinājumu bija svarīgi izplatīt pēc iespējas plašākai auditorijai, tāpēc jo nozīmīgāks bija pašvaldību atbalsts. Ņemot vērā līdzšinējo ZS 2. Vidzemes brigādes veiksmīgo sadarbību ar pašvaldībām, par to nebija šaubu. Jāuzsver, ka īpašu atsaucību izrādīja Smiltenes novada pašvaldība, kas ievietoja šo aicinājumu pašvaldības laikrakstā un interneta vietnē. Arī Alūksnes un Gulbenes novada pašvaldības neiebilda pret šādu paziņojumu izplatīšanu savā teritorijā. 

Nevis sēņo, bet meklē igauņus
Mācību aktīvās fāzes pirmās dienas vakarā, kad mācību teritorijā ieradās Igaunijas Aizsardzības spēku vienības, uz informatīvo tālruni jau sāka zvanīt iedzīvotāji un informēja par igauņu pārvietošanos. Tas nozīmēja, ka ideja un ieguldītais darbs ir attaisnojušies — iedzīvotāji ir gatavi sadarboties. Nākamās divas dienas zvanītāju kļuva arvien vairāk, pirmie zvanīja jau no agra rīta, pat no makšķerēšanas «pozīcijām». 

Kopumā uz informatīvo tālruni zvanīja vairāki desmiti iedzīvotāju, kuri informēja par igauņu karavīru un tehnikas atrašanās vietām. Jāatzīmē, ka mācību teritorijas novados pretinieku meklēšana bija kļuvusi par aizraujošu akciju. To spilgti apliecina Smiltenes centrā noklausīta divu sieviešu saruna — «Es vakar Vārniņās nevis sēņoju, bet igauņus meklēju!»

Sabiedrības atbalsts — veiksmes stāsts
Vērtējot realizēto sabiedrības iesaistes kampaņu, ZS 2. Vidzemes brigādes komandieris ir gandarīts par tās rezultātiem. Gan saņemto telefona zvanu skaits, gan iedzīvotāju paustā pozitīvā attieksme ir apliecinājums tam, ka kampaņa sevi ir attaisnojusi un ir jāīsteno arī turpmāk. 

«Šāds sabiedrības atbalsts ir liels veiksmes stāsts. Apzinoties, ka visu nespējam zināt, centāmies iesaistīt sabiedrību, uzzināt, kāda ir iedzīvotāju modrība par notiekošo apkaimē, un rezultāti bija pārsteidzoši labi. Tas uzskatāmi apliecina sabiedrības uzticību Zemessardzei, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kopumā. Mēs redzam, ka sabiedrība iesaistās valsts aizsardzībā gan tieši, kļūstot par zemessargiem, gan netieši, atbalstot «savējo spēkus» un informējot par notiekošo apkaimē. Sabiedrības atbalsts parāda, ka ejam uz to ideālo formu, kurā visi ir iesaistīti valsts aizsardzībā,» vērtē ZS 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Mareks Ozoliņš. 

Sagatavojusi virsleitnante Ieva ­Karlsberga,
ZS 2. Vidzemes brigādes Civilmilitārās sadarbības nodaļas priekšniece.
Ekrānšāviņš no Re:TV raidījuma «Karavīrs».

«Namejs 2018» pārbauda Gaisa spēku spējas sadarboties

No 20. augusta līdz 2. septembrim visā valstī notika līdz šim lielākās militārās mācības Latvijā — «Namejs 2018», lai pārbaudītu un pilnveidotu Nacionālo bruņoto spēku gatavību izvērsties valsts aizsardzības uzdevumu izpildei kā patstāvīgi, tā arī kolektīvās aizsardzības sistēmas ietvaros.

Gaisa spēki katru gadu organizē militārās mācības, lai pārbaudītu un pilnveidotu Gaisa spēku spējas un noteiktos uzdevumus. Šogad mācības notika lielākā mērogā, sadarbojoties ar citiem spēku veidiem, proti, ar Zemessardzes 2. Vid­zemes brigādes NBS Aviācijas bāzes Apsardzes rotu, NATO paplašināto kaujas grupas rotu un NP 2. RNC, kā arī sniedzot atbalstu citām NBS vienībām pretgaisa aizsardzības, gaisa transporta un evakuācijas (MEDEVAC) pa gaisu nodrošināšanā.

Mācībās «Namejs 2018» bija iespēja novērtēt GS spēju ilgstoši plānot, vadīt un kontrolēt GS operācijas, nodrošināt nepārtrauktu informācijas apmaiņu ar GS vienībām, augstākiem štābiem un citām NBS un sabiedroto vienībām. Papildus Aviācijas bāzes apsardzes un aizsardzības funkciju veikšanai pirmo reizi mācību laikā notika atsevišķu vienību pārdislokācijas spēju pārbaude un uzdevumu izpilde no citām pozīcijām. 

Mācību mērķis tika sasniegts.

GS mācību laikā turpināja pildīt arī savus ikdienas pienākumus: nodrošinot valsts gaisa telpas kontroli un aizsardzību, saskaņojot un kontrolējot militārās aviācijas lidojumus Latvijas gaisa telpā, piedaloties meklēšanas un glābšanas operācijās (tika pildīts MEDEVAC uzdevums). 

Mācības «Namejs 2018» sniedza lielisku iespēju pārbaudīt GS spējas, sadarbību ar citām vienībām, identificēt izaicinājumus un pilnveidoties.

Sagatavojusi seržante Ilze Volframa.
Foto — no Gaisa spēku arhīva.

Katram ir iespēja būt dalai no «Nameja»


Džoanna Eglīte

Foto — no fonda «Namejs» arhīva.

Latvijas misiju karavīru bērnu nometne Īvandes muižā, Kuldīgas novadā, šīs vasaras nogalē bija Valsts aizsardzības un patriotisma fonda «Namejs» īstenots sabiedrības pateicības un cieņas apliecinājums karavīriem un viņu ģimenēm. Lai šī iecere notiktu, fonds uzrunāja un piesaistīja gan Latvijas uzņēmējus, gan brīvprātīgos, gan kultūras cilvēkus, gan valsts un pašvaldību amatpersonas. 

«Rīkojot nometni, nevienā brīdī nepiedzīvoju atteikumu vai pragmatisku interesi,» saka nometnes organizators, bijušais NBS komandieris atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Manī nostiprinās sajūta, ka sabiedrība arvien vairāk novērtē karavīra darbu un izjūt kā godu pateikt šiem cilvēkiem paldies. Uzņēmēji, amatpersonas, brīvprātīgie — tie visi ir sabiedrības daļa, kas nes sevī arī plašāka cilvēku loka noskaņu un attieksmi,» ar gandarījumu saka Raimonds Graube.

Ar citādām acīm uzlūkot savus vecākus
Nedēļu ilgajā nometnē «Mazais Na­mejs» no 5. līdz 11. augustam piedalījās
85 starptautisko operāciju veterānu bērni vecumā no deviņiem līdz piecpadsmit ­gadiem. Ik dienas viņi piedzīvoja pārdomātu programmu, kas daudziem dalībniekiem likusi pat piemirst viedtālruņa lietošanas aktualitāti. Bērni devušies pārgājienos, piedalījušies sacensībās, iepazinuši Latvijas Jūras spēku ikdienu Liepājā, noskatījušies speciāli nometnei sagādāto filmu «Namejs», klausījušies grupas «Vilki» koncertu un risinājuši sarunas par dzīvi ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni vakarā pie ugunskura. Nometnes dalībniekus apciemojis gan aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, gan ASV vēstniece Latvijā Nensija Baikofa-Petita, gan NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. 

«Domāju, ka karavīru atvases guva ne vien interesantu, daudzpusīgu pieredzi, bet juta lepnumu par to, kas ir viņu vecāki un kādu darbu tie veic. Iespējams, kāds citādām acīm paskatījās uz savu tēti vai mammu, kuri dienesta gaitu dēļ ne vienmēr svētkos ir blakus un dažkārt ir tālu no mājām — vairākus mēnešus bez redzēšanās,» vērtē Raimonds Graube. Atsaucīgu un cieņpilnu attieksmi nometnes projektam izrādījuši arī Latvijā dienošie NATO dalībvalstu sabiedrotie, kuri uz Kuldīgu nometnes laikā apskatei atsūtīja trīs bruņumašīnas ar visu ekipējumu. Tās ar interesi nāca aplūkot ne vien nometnes dalībnieki, bet arī kuldīdznieki. 

Nometnes dalībnieku dienas gaitas pieskatīja un savā vērtību sistēmā ar viņiem dalījās brīvprātīgie Latvijas Skautu un gaidu kustības vadītāji. Viens no kustības motīviem — mēs atstāsim šo vietu labāku, nekā tā bija, kad ieradāmies. Tādēļ pārgājienos ikreiz tika savākti svešinieku atstātie atkritumi, Īvandes pils dārzā tika lasīti kritušie āboli un grēdās krauta malka. «Tā ir brīnišķīga un atbildīga attieksme, kuru izkopt un ar kuru doties pasaulē,» ir pārliecināts Raimonds Graube. 

Lai arī bruņoto spēku bērnu un jauniešu organizācija ir Jaunsardze, Raimonds Graube labprāt mazinātu dalījumu pietuvinātākās un mazāk pietuvinātās organizācijās, uzsverot, cik liela nozīme ir ikvienai iniciatīvai, kas vēlas rūpēties par Latvijas bērnu labvēlīgu un patriotisku attīstību. Turklāt Skautu un gaidu kustības pārstāvju profesionālais un vienlaikus brīvprātīgais darbs bijis neatsverams ieguldījums, lai nometne gan organizatoriskā, gan praktiskā ziņā notiktu. 

Nometne «Mazais Namejs» tapa, pateicoties Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku, Zemessardzes, Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības, AS «Latvijas finieris», SIA «Tallink», Armijas sporta kluba «Patria», Kuldīgas pilsētas domes finansiālam un materiālam atbal­stam un Latvijas Skautu un gaidu kustības vadītāju brīvprātīgajam darbam. 

«Nameja» projekti
Novembrī apritēs gads, kopš fonds «Namejs» sāka aktīvu darbību. Pašreiz aktīvākās fonda iniciatīvas saistītas ar ­atbalstu karavīriem, veterāniem un to ģimenēm, kam nepieciešama sociāla palīdzība. Tomēr fondam ir vēl divi mērķi — vēsturiski patriotisku projektu atbalsts, kas veicinātu un stiprinātu cilvēku patriotisma un piederības jūtas. Trešais darbības virziens — palīdzība bruņoto spēku uzdevumu izpildē.

Visvairāk pūļu un uzmanības ieguldīts, atbalstot bojāgājušo karavīru ģimenes — klātienē tiekoties ar katru no tām, organizējot iespēju doties uz rehabilitācijas centriem, sedzot ārstēšanās izdevumus un palīdzot bojāgājušo karavīru vecākiem. 

«Nu jau gadu darbojoties kā starpnieks, kas palīdz vajadzībām rast piepildījumu, esmu atskārtis, ka, pirmkārt, cilvēkos ir ļoti daudz labestības. Palīdzot kaut kam notikt, noorganizējot, atrodot finansējumu, labestība staro gan no tiem, kuri gatavi dot, gan no tiem, kuri saņem. Bet otra atklāsme, kuru iepriekš, dzīvojot ļoti steidzīgu dzīvi, nebiju īsti novērtējis, proti, to, cik liela nozīme ir — uzmanībai, sarunai, tam, ka esi atcerējies cilvēku, apjautājies, kā viņš jūtas, vai viņam nevajag ko palīdzēt. Protams, ir situācijas, kuras var atrisināt tikai finansiāli, piemēram, kad nepieciešamas zāles vai ārstēšana, bet ļoti vērtīgas lietas var paveikt ar klātbūtni — gan psiholoģiskā, gan fiziskā ziņā,» par savu pieredzi, organizējot daudzus no «Namejs» projektiem, stāsta Raimonds Graube.

«Nameja» ieguldījums vēsturiski patriotisko projektu atbalstam ir divu bronzas lustru izgatavošana Lestenes baznīcai, kuras šoruden ieņems savu vietu pie baznīcas griestiem. Lustras gatavo Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi.

Mēs visi esam saistīti kopīgā «gredzenā»
Novembrī ar dalību dažādos publiskos pasākumos «Namejs» aicinās visus sabiedrības locekļus ziedot fonda mērķu piepildīšanai. Valsts svētku mēnesī katrs ziedotājs par savu pienesumu saņems nelielu simbolu — fonda «Namejs» piespraudi. Šogad — ar valsts simtgades zīmi.

Raimonds Graube spriež, ka jāiegulda arvien lielāks informatīvs darbs, lai katrs Latvijas armijas karavīrs un zemessargs zinātu par iespēju ik mēnesi ziedot vienu eiro fondam «Namejs» un par šīs iniciatīvas pastāvīgo atgriezenisko saiti. ««Namejs» ir kā drošības sala, atbalsts bijušajiem un esošajiem karavīriem situācijā, kad nepieciešama palīdzība. Gan militārajā pasaulē, gan jebkurā dabas sistēmā un cilvēka dzīvē pastāv cikliskums — aplis, kas ietverts arī «Nameja» simbolikā. Vecie karavīri aiziet, viņu vietā nāk jauni. Rūpes, cieņa un ieklausīšanās to cilvēku vajadzībās, kuri vairs nav aktīvajā dienestā, no vienas puses, uzrunā un aktivizē cilvēcību mūsos, no otras — rada drošības sajūtu esošajiem karavīriem nākotnei. Šīs ieceres mērķis ir aicināt vairāk rūpēties vienam par otru.» 

Fonda «Namejs» dibinātāji un veidotāji ir cilvēki, kurus vieno kopīga pārliecība un vērtību izpratne — par valstiskumu, valsts aizstāvjiem, cilvēcīgumu un atbildību. Fondā darbojas gan bijušie NBS komandieri (Raimonds Graube, Juris Dalbiņš, Dainis Turlais), gan Latvijā pazīstami cilvēki (Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Kažociņš, Juris Binde, Ojārs Spārītis). Neviens no «Nameja» biedriem nesaņem par šo darbu algu, bet viņu apņemšanās ir iesaistīt fondā vairāk līdzīgi domājošu, aktīvu dalībnieku — karavīru, zemessargu, NBS veterānu un sabiedrībā godājamu cilvēku, lai varētu darboties plašāk — lai ar laiku «Nameja» darbi un projekti kļūtu par neatņemamu sabiedrības nepieciešamību.   

Ar karavīru mūziku Amerikā — Zemessardzes orķestris

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Indrēvics, Gatis Dieziņš.

Trīspadsmit dažādos pasākumos Amerikas Savienotajās Valstīs šī gada augustā skanēja marši, militārā un vienkārši — latviešu komponistu mūzika Zemessardzes orķestra sniegumā. Viņi kļuva par pirmo militāro orķestri, kas aizveda šo mūziku tik tālu pāri okeānam — uz citu kontinentu, jūtot gan lepnumu, gan misijas apziņu vairot Latvijas atpazīstamību pasaulē.
No 11. līdz 26. augustam orķestri uzņēma ilggadējie ASV sadraudzības partneri — Mičiganas gvardes 126. armijas orķestris, kas Latvijā viesojies jau trīs reizes. 

No Amerikas brauciena pārvesta gan iedvesma, gan jauna pieredze, aizkustinoši brīži no koncertiem un pārsteigums par to, cik sirsnīgi tur uzņemta latviešu mūzika. Arvien stingrāk nobriedusi atziņa, ka nākamgad orķestrim ir vērts vairāk piedalīties starptautiskos konkursos, jo augsti mērķi, sarežģītas kompozīcijas un tikšanās ar kolēģiem pasaulē liek aizrautīgāk strādāt pie sava profesionālā līmeņa attīstības.
Un ieguvējs vienmēr būs klausītājs.

Kas spēlē Zemessardzes orķestrī?
Zemessardzes orķestrim pašreiz rit septītais gads, un ar katru no tiem pasākumu grafiks kļūst arvien piepildītāks. Arī septembrī visas nedēļas nogales aizņemtas — ir gan gājiens Rīgā par godu Tēvu dienai, gan Mores kauju atceres pasākums un vingrinājuma «Zemessardzes patruļa 2018» noslēguma ceremonija Daugavpilī. Tādēļ Zemessardzes orķestra diriģentam kapteinim Andim Karelim arvien vairāk jāpiedomā, kā kombinēt dalībnieku sastāvu, lai nepārsniegtu zemessargam gadā noteikto pienākumu pildīšanas dienu skaitu. Gadu gaitā orķestrī mūziķi apvienojušies arī kameransambļos: bigbendā, saksofonu kvartetos, metālpūšamin­strumentu kvintetos un citās specifiskās mūzikas apvienībās, kas padara orķestra iespējas plašākas, daudzpusīgākas. Zemessardzes orķestris (ZSO) muzicē arī kopā ar Zemessardzes kori «Stars». 

Šogad konkursā par dalību dziesmu svētkos orķestris izvēlējās divus augstākās sarežģītības skaņdarbus: Leonarda Bernsteina uvertīru operetei «Kandids» un Tomasa Dosa skaņdarbu «Aurora», kas sniedza iespēju parādīt visu orķestra iespēju spektru. Dziesmu svētku žūrija par to piešķīra pirmo vietu augstākās grūtības pakāpē. Tas ļāvis apzināties, ka viņi spēj vēl vairāk un ir jāstrādā. Zemessardzes orķestrim snobisms nepiemīt, viņi mīl un ciena publiku. Valsts svētkos ceļš vienmēr ved ārpus Rīgas, lai spēlētu Talsos vai Priekulē, lai cilvēkiem ārpus galvaspilsētas vairotu kopības izjūtu un svētku noskaņu. Zemessargi ar prieku spēlē pilsētu svētkos un āra koncertos, sniedzot gan patriotisku, gan tautā iemīļotu mūziku.

Pamatā orķestra dalībnieki ir profesionāļi, kas ieguvuši augstāko muzikālo izglītību. Daži vēl tikai studē Mūzikas akadēmijā. Tomēr ikdienā tikai nedaudzi muzicē Latvijas profesionālajos orķestros — operas vai simfoniskajā orķestrī. Vairākumam tiešais darbs ar mūziku nav saistīts. «Savā ziņā tas ir ieguvums orķestrim, jo cilvēkiem muzicēšana nekļūst par rutīnu. Spēlēšana vairāk asociējas ar prieku un gandarījumu, ko gribas piedzīvot,» savu mūziķu attieksmi pret dalību orķestrī vērtē Andis Karelis. 

Visi orķestranti ir zemessargi un brīvprātīgi veic dienestu, pildot to kā mūziķi Zemessardzes orķestrī. Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā no pēcpusdienas līdz vēlam vakaram. Spēlēta tiek visdažādākā mūzika — gan latviešu estrāde, gan filmu un militārā mūzika, gan džezs, gan Mocarta simfoniju fragmenti un sarežģīti simfoniskās mūzikas pārlikumi orķestrim. Pašam diriģentam sirdij tuvāka ir orķestriem komponēta oriģinālmūzika. 

ZSO džeza kombo Mičiganā, kopā ar NBS komandieri Leonīdu Kalniņu un vecāko virsseržantu Edgaru Jokstu-Bogdanovu.

Uz Ameriku bez mūzikas instrumentiem
Amerikas brauciena organizēšana prasījusi vairākus mēnešus darba šaipus un viņpus okeānam. Plānoti muzicēšanas pasākumi, pārbraucieni starp štatiem un pilsētām, sazināti neskaitāmi cilvēki ASV, kuri vēlējās palīdzēt un iesaistīties. Brauciens veidojās par sazarotu un bagātīgu notikumu, kura laikā plašai publikai bija iespēja caur mūziku iepazīt Latviju. 

Viena no sarežģītākajām ceļošanas īpatnībām izrādījās mūzikas instrumenti. «Mums ir nelāga pieredze no dažādām lid­­ostām — instrumenti ceļojuma laikā bagāžas nodalījumā tiek sabojāti, aizceļo uz citu galamērķi, pat pazūd. Tāpēc nolēmām ņemt līdzi tikai tos instrumentus, kuri ieliekami rokas bagāžā,» stāsta Andis Karelis. Lielo instrumentu sagādi uzņēmās Mičiganas gvardes orķestra kolēģi, nodrošinot tos pasākuma dienās uz vietas. 

Kādi klausītāji ir amerikāņi?
No 64 Zemessardzes orķestra mūziķiem koncertturnejā devās 26. Viņu spilgtākie iespaidi saistīti ar Amerikas publiku. «Neatkarīgi no tā, kas sēdēja skatītāju zālē — sirmas kundzes ar mazbērniem, augsta ranga virsnieki vai brīvdomīgi, pīrsingoti panki —, vienojošais bija iedziļināšanās mūzikā, kuru spēlējām, un ļoti cieņpilna attieksme,» stāsta Andis Karelis. Viņš ar mazliet rūgtu smaidu salīdzina, ka Latvijā brīvdabas koncertā mirklis, kad diriģents paceļ zizli, parasti ietver divus vēstījumus — mūziķiem ir jābūt gataviem sākt spēlēt, bet publikai šis ir signāls, ka var sākt sarunāties un doties pēc saldējuma vai popkorna. «Amerikā ir cita audzināšana. Cita kultūra. Brīvdabas koncertos vai parādēs Amerikā piedzīvoju, ka publika, lai arī ir no ļoti dažādiem sociāliem un kultūras slāņiem, visu koncertu uzmanīgi seko līdzi notiekošajam. Ceļas kājās ar ovācijām. Tas, protams, sniedz lielu gandarījumu.» 

Pārsteigušas un aizkustinājušas arī latviešu kopienas ASV — tas, ar kādu nopietnību šie cilvēki rūpējas par savas kultūras saglabāšanu. Cik aizkustināti viņi ir, klausoties latviešu militāro mūziku, tautasdziesmas, estrādes mūziku. Lielākais koncerts latviešu auditorijai notika Čikāgā, ko bija palīdzējusi organizēt Čikāgas latviešu evaņģēliski luteriskā Ciānas draudze, Čikāgas latviešu biedrība, Čikāgas Daugavas un Amerikas Daugavas vanagu kopienas. Uz pārpildīto koncertu pulcējušies gan jauni un vidējās paaudzes, gan vecākās paaudzes latvieši. «Liela daļa jaunāka gada gājuma cilvēku bija šogad braukuši uz dziesmu svētkiem — viņi mūs uztvēra kā tādu svētku turpinājumu. Savukārt sirmākiem kungiem un kundzēm, kuri garo ceļu uz Latviju jau daudzus gadus nemēro, mēs sagādājām mazus dziesmu svētkus Čikāgas koncerta laikā. Gan viņus, gan mūs pašus tas aizkustināja,» atzīst Andis Karelis.

Lai izrādītu cieņu amerikāņu klausītājiem, braucienam gatavota gan ASV militārā mūzika, gan daudzas populāras un atpazīstamas kompozīcijas, tomēr, koncertiem ritot, Zemessardzes mūziķi arvien vairāk piepildījuši programmu ar latviešu mūziku, tikai nedaudz to papildinot ar Amerikas publikai labi atpazīstamo. Gandarījumu mūziķiem sagādājusi lielā atsaucība, ar kādu uzņemta latviešu mūzika. 

Iedvesma un jauna pieredze virza attīstībai
Visu koncertturnejas laiku kopā ar Zemessardzes orķestri spēlēja un līdzi devās četri Mičiganas gvardes orķestra mūziķi un diriģente. Pārējie mūziķi atkarībā no savas aizņemtības pamatdarbā (līdzīgi kā mūsu Zemessardzes orķestrī) pievienojās atsevišķiem koncertiem. «Kad pēdējās dienās muzicējām abi orķestri kopā, svinīgajās uzrunās ASV virsnieki ar joku, tomēr arī daļu nopietnības norādīja uz sacensību starp orķestriem un to, ka auditorija vērtēs, kurš stiprāks,» atceras Andis Karelis. «Bet reāli starp mums nebija konkurences. Mēs abpusēji bijām ļoti ieinteresēti uzklausīt viens otra profesionālos veiksmes un neveiksmes stāstus, lai tos kopā izrunātu un gūtu noderīgu pieredzi, bet pats galvenais — mēs ļoti iedvesmojāmies viens no otra. Visi esam jauni, mums patīk tas, ko darām. Un mūsējiem gribējās parādīt, ko viņi var. Rezultātā tas lika vairāk mobilizēties un nospraust sev augstākus mērķus nākotnē, celt profesionālo latiņu augšup,» atzīst Andis Karelis. Ārzemju brauciena un dziesmu svētku konkursu pieredzes iedvesmots, viņš plāno Zemessardzes orķestrim dalību starptautiskajos konkursos.

Iedvesmoti pēc tikšanās ar Zemessardzes orķestrantiem bija arī amerikāņi. Viens no Mičiganas gvardes orķestra mūziķiem, kurš kopā ar latviešiem pavadīja visas viesošanās dienas un spēlēja visos koncertos, radīja Zemessardzes bigbendam veltījumu «Jaunie draugi». Skaņdarbs Latvijā Zemessardzes orķestra izpildījumā skanēs orķestra dzimšanas dienas koncertā 24. novembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.

To, ka Zemessardzes orķestra muzicēšanas līmenis ir augstu novērtēts, apliecina arī aicinājums gatavoties valsts svētku parādei 18. novembrī. Zemessardzes orķestrim šī būs pirmā dalība Latvijas dzimšanas dienas parādē. «Pirmo reizi piedalīties svētku parādē, turklāt vēl simtgades, tas rada milzīgu lepnumu un patriotismu. Mēs zinām, kā bataljonos karavīri vēlas piedalīties parādēs, bet tiek tikai neliela daļa karavīru. Orķestrim ir privilēģija un gods piedalīties parādē pilnā sastāvā. Ļoti gaidām šo pieredzi un svētkus,» atzīst Andis Karelis.   

Pastkarte uz mājām

Afganistāna. Kontrastu zeme, kur pārlieku liela bagātība mijas ar pārlieku lielu nabadzību. Kultūra, kas radusies pirms vairākiem gadsimtiem un nelokāmi seko tradīcijām; teritorija, kuru iekārojuši daudzi, bet pakļaut nav izdevies nevienam. Šis nav vilinošākais galamērķis pasaules kartē, kur ilglaicīgi atrasties, tomēr daudziem, kuri dien armijā, Afganistāna ir ļoti labi
zināma vieta. 

Lielākā daļa karavīru izvēlas nerunāt par laiku, ko pavadīja tur. Ir pat pastkartes ar uzrakstu «What happens in Afghanistan, stays in Afghanistan», un es to ļoti labi saprotu un respektēju. Dodoties uz Afganistānu, šo teicienu neizproti tik labi, kā atgriežoties mājās. Nu jau ir pagājis gads, kopš esmu mājās, un tikai tagad noslēdzas sajūtu cikls, kas saistās ar laiku, ko pavadīju Afganistānā — sešarpus mēnešus jeb 196 dienas. Emocijas ir nosēdušās, situāciju analīze galvā ir veikta, dienesta pieredze gūta, un ir pat attīstījusies spēja saskatīt cerību situācijās, kurās tas nepiestāv. Atmiņas — nostalģiskas, situācijas — emocionāli izaicinošas, lēmumi — loģiski, stāsti — kuriozi, darbi — nopietni. Daudz esmu izcīnījusi cīņas ar sevi, iemācījusies lietas un cilvēkus pieņemt tādus, kādi tie ir, neuzspiežot un neakcentējot savu viedokli, kad to nemaz neprasa. Nevēlos paust grūtsirdību, nav arī kaujas piedzīvojumu, ko stāstīt, vairāk emocionālas pārdomas un sievišķīgas atziņas par pavadīto laiku, pildot dienesta pienākumus. 

Kad esi pārdzīvojis pirmos emociju viļņus, vēl esot mājās, pienāk nakts pirms došanās ceļā. Istabā, saliktas uz grīdas, stāv sašķirotas mantu kaudzītes — obligāti vajag; vēlams paņemt; var iztikt, bet gribētu ņemt; noteikti nevajag, bet, ja pietiks vietas, ņemšu. Iepakojusi trīs lielos rupjmaizes kukuļus, lielo medus burku, obligāto literatūru, A. Upīša «Zaļo zemi», veiksmes suvenīrus/dāvanas un «Laimas» veikala «pusi noliktavas», loģiski — misijā dodas sieviete, redzu, somas jāpārkrāmē. Četri no rīta, mājās stāvi pie spoguļa un sev uzdod jautājumus, kurus skaļi nevari izteikt, un galvā skan «Prāta vētras» dziesma «Četri krasti» — lai iesper zibens, gaudo suns… Lidosta, savējie atbraukuši pavadīt. Visi mirkļi ir kā gaismas zibšņi, un sajūta, kā skatoties melnbalto kino, bet, izejot pasu kontroli lidostā, jau pēc diennakts tu attopies, stāvot lidmašīnas ejā uz izkāpšanu, nezinot īsti, kas tevi sagaida borta otrā pusē. 

Stāvot atsaucu atmiņā kāda vācu pulkveža stāstu par pirmo reizi, kad viņš devās uz Afganistānu. «Es biju uzvilcis uzkabes vesti, ierocis bija gatavībā, un acīs zvēroja adrenalīns. Kāpjot lidmašīnā, ieraudzīju stjuarti — skaistu sievieti apspīlētā kostīmiņā un krāsotām sarkanām lūpām. Viņa uzrunāja mani smalkā balsī: «Sekojiet man, es parādīšu jūsu sēdvietu.» Sapratu, kaut kas šeit īsti nav kārtībā — vai nu viņa nezina, kurp mēs lidojam, vai es esmu iekāpis nepareizajā lidmašīnā.» Iedomājos sevi šajā situācijā, iesmējos un, mugursomu uzmetusi plecā, sāku virzīties uz priekšu. Nedrošs bija tikai pirmais solis spilgtajā gaismā, ko ieskauj putekļu mākonis un svelme, kas sitas sejā. Sapratu, es esmu šeit, un mans nākamais lidojums būs pēc sešarpus mēnešiem, virziens — mājas.

Sākumā laiks aizrit ļoti ātri un nemanāmi, kā elpas vilciens. Tu tiec ierauts notikumu virpulī, viss ir svešs, un katra lieta, ko dari, vieta, ko redzi, cilvēki, kurus satiec, ir aizraujoši — pirmā diena, pirmais skaistais saulriets, tuvākie kalni vēl zaļi, magone, kas izdīgusi akmeņos, spītīgi demonstrējot izdzīvošanas instinktu, nepazīstamas sejas, pirmā saskare ar vietējiem afgāņiem, kultūras atšķirības un vilinājums izzināt un saprast, kāpēc ir tieši tā un nav citādāk. Pirmais skrējiens apkārt militārajai bāzei, it kā maršruts nav garš, bet rada telpiskuma sajūtu. Pirmais atceres pasākums pie kritušo piemiņai veidotās sienas, kad, redzot latviešu uzvārdus, iegravētus plāksnītēs, sāk birt asaras. Pirmais kontakts ar afgāņiem, kad it kā abi smaidāt, bet komentārus noklusējat. Pirmā dežūra pie ārējiem bāzes vārtiem — pārmeklēt afgāņu sievietes, kuras ienāk mūsu teritorijā. Bruņojies līdz zobiem, gaidi zvanu un raķetes ātrumā pirms sešiem rītā jau stāvi pie vārtiem — tas nav patīkams moments ne viešņām, ne personai, kura veic pārmeklēšanu. Pirmā tikšanās ar kolēģiem, ar kuriem būs jāstrādā kopā vairāk nekā pusgads — 21 nācija, dažādas kultūras atšķirības. Tu skaties un domā, kā veidosies mikroklimats un savstarpējās darba attiecības, kā atrast līdzsvaru ikdienā, lai «Rammstein» nav jāklausās pēc smagas darba dienas, bet tikai sporta zālē. 

Notikumu virpulis ierauj tādā straumē, ka nepaspēj attapties, tikai skrien līdzi. Tas ir ļoti labi — jo vairāk nodarbini prātu, jo mazāk iezogas sirdī smeldze ar domām par mājām. Pēc pirmā pavadītā mēneša bāzē sejas jau ir zināmas, maņas adaptējušās, aizdomas mazinājušās, vietas iepazītas, un ir sajūta, ka dzīvoju šajā kopienā jau gadiem. Sveicini visus pretimnācējus un jau atšķir, kurš ikdienā ar ko nodarbojas. Čības vari atstāt pie ārdurvīm, nevis istabiņā, atstāto dvieli sporta zālē pēc stundas turpat arī atradīsi. Apziņa mazliet atslābinās, un uzticības līmenis aug. Bet gadās arī situācijas, kad jēdziens «uzticība» pārstāj eksistēt — vakarā tu atminies ar riteni uz savu drošo patversmi, ko sauc par mājām, bet nākamajā rītā paliec kājniekos, jo tavs pārvietošanās līdzeklis kādam bija nepieciešams vairāk. Tas tāds negaisa mākonis nedēļas garumā, kas velkas līdzi kā ēna. Protams, tā ir drāma, kolēģiem situācija šķiet komiska un varianti ir dažādi, bet risinājuma — neviena. Tomēr atrodas arī kāds no lielā bara, nīderlandiešu kolēģis, kurš saprot, ko nozīmē drāma par pazudušu velosipēdu, un sasilda sirdi līdz pašiem dziļumiem — saliek no vairākiem veciem velosipēdiem vienu jaunu. Tie ir sīkumi, kas vērš ikdienu labāku un patīkamāku — rūpes vienam par otru, un tālumā tas ir patiešām svarīgi. 

Jau pirms došanās misijā nolēmu, ka man būs vieglāk, ja turēšos pie stingra režīma un disciplīnas. Ja vakaros jāiet skriet, tad nav jāuzdod jautājums: «Kāpēc?»  Velc botas un ej! Ja ir solīts horvātu kolēģei palīdzēt sagatavot dzimšanas dienas pārsteigumu, tad pieslēdz savu radošo domāšanu, visus spēkus un radi brīnumu no nekā. Ja mammai apsolīji reizi mēnesī sūtīt pastkarti, tad sēdies un raksti! 

Tie bija emocionāli visgrūtākie mirkļi — kā formulēt domu uz papīra, rakstot uz mājām, lai otrā pusē neizceltos panika. Brīžos, kad tomēr karogs bija jānolaiž pusmastā, jo kādas nācijas pārstāvis, pildot dienesta pienākumus, bija gājis bojā, pirmā doma bija — jāraksta uz Latviju, ka ar mani viss ir kārtībā, tas nekas, ka nereti ziņa par negadījumu sasniedza Latvijas medijus ar pāris dienu kavēšanos. Ir viegli saskatīt tikai sliktās un uzkrītošās lietas, kas liek īdēt, bet tas neatvieglo laiku, ko pavadi tālumā. Vienveidīgā pārtika, dzīvošana slēgtā teritorijā, karstums, rutīna, ilgas pēc mājām utt. — uzskaitījumu varētu turpināt ilgi, bet, izceļot savu neapmierinātību, ārējie faktori tevi sāk iekšēji grauzt. Tāpēc es dzīvoju pēc principa — entuziasms un vēlme izzināt padara ikdienu krāsaināku.

It kā šķiet, tie atkal ir sīkumi, bet tie veido ikdienu un palīdz saglabāt optimismu un pozitīvo domāšanu, kas ir ļoti nepieciešama, esot tur tālumā. Mūsu kontingents Afganistānā nav liels. Tu neesi viens, tomēr esi; laiku tu pavadi sabiedrībā — starptautiskā vidē, latviskā vidē, bet arī pūlī reizēm pārņem vientulības sajūta. Savējos tu reizēm neredzi pat dienām, bet, kad acis dedzina svelmaina saule, latvietis latvietim ir kā ūdens tuksnesī, atplauksti platā smaidā un uzreiz sajūties labāk. Afganistānā latviskums un patriotisms izjūtams spēcīgāk un vēl intensīvāk, pat grūti paskaidrot, bet sajūti piederību un lielāku atbildību par to, ko, kad un kur dari. Pat emocijas šeit ir izteiktākas un saasinātākas. Mierīgi rīti var pārvērsties drūmos vakaros, un otrādi, galvenais — emocijas izdzīvot vienatnē. Misijas rajonā tu pats veido savu tuvāko personu loku, ar kurām komunicē, kopā pavadi brīvo laiku. Tās ir personas, pleci, kuri balsta cits citu, aizstāv, uzmundrina, kad ir smagāki brīži, un vienkārši ir līdzās. Man tas bija svarīgi — apzināties, ka man ir spēcīga aizmugure un atbalsts ne tikai vakaros, kad sanācām kopā uz kādu galda spēļu partiju, bet arī ikdienā. Un ir lepnums par saviem puišiem, īpaši, ja vēl kāds uzslavē, tad deguns ir mākoņos. Protams, viņi ir vislabākie — ko tad jūs domājāt, tie taču ir latvieši!

Multinacionālajā vidē ir mazliet savādāk, darbs ir kopējs, bet panākumi vairāk piestāv kādai nācijai, iniciatīva ir diskutējama, un elastība jau ir greznība. Viens sabiedroto kolēģis man reiz uzsvēra, ka es esot pārāk smaidīga un optimistiska šai videi, ārzemju kolēģi varot nesaprast, domās, ka dzīve šeit ir viegla. Man uzreiz ienāca prātā frāze, ko mamma man bērnībā teica: «Ja nevari pateikt neko labu, nesa­ki neko.» Gaudas, asaras, ciešanas un panika nepalīdz, šodien nav sēru diena, rīts ir uzausis, un darbs ir jāpadara, un tas, kā tu to darīsi, ir tavā ziņā. Protams, nedrīkst arī pārspīlēt, bet jāprot noturēt komforta līmenis, jo katram cilvēkam ir savi apsvērumi priekam — vienam tas ir instruments izdzīvošanai, citam maska, aiz kuras slēpj drūmās emocijas, kuras nav jārāda apkārtējiem. Ne katra diena bija laba, galvenais ir neieslīgt grūtsirdībā. Manas sliktās dienas glāba Imanta Ziedoņa epifānijas, kuras nēsāju līdzi formas kabatā, lūk, arī atbilde manam prieka avotam.  

No rīta, atverot skapi, tipisko sieviešu jautājumu — ko lai es šodien velku mugurā? — saglabāju kā ieradumu, lai mana smadzeņu puslode neizskaustu domu, ka tomēr esmu sieviete. Izvilku savu mīļāko askētiskās krāsas salikuma apģērbu — formastērpu, pārbraucu ar roku pār sarkanbaltsarkano karogu uz pleca, uzliku pieklājīgu smaidu, saulesbrilles uz acīm un gāju pretī jaunai dienai, nezinot, ko tā man nesīs. 

Katrs mēs veidojam savu stāstu, dalāmies savos iespaidos, ieguldām savas emocijas un redzam lietas no sava skatpunkta. Vai tas nozīmē, ka tas ir nepareizi? Nebūt, nē! Nav grūti būt patiesam, bet ir grūti būt atvērtam, runājot par atsevišķiem notikumiem. Atgriežoties mājās, apkārtējo uzmanību uztvēru pārāk uzkrītoši un meklēju pieklājības frāzes savām emocijām, visiem bija viens jautājums — stāsti, kā gāja? Aprobežojos ar atbildi — paldies, labi —, cik nu šī frāze ir attiecināma uz dienestu Afganistānā, un šeit es atgriežos pie frāzes: «What happens in Afghanistan, stays in Afghanistan.» 

Seržante Guna Freimane.
Foto no autores personiskā arhīva.

Kalnu vidusskolā uzsāk valsts aizsardzības mācības pilotprojektu

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks un Gatis Dieziņš.

Šis rudens vairākām Latvijas skolām iezīmē ne tikai ierastā mācību gada sākumu, bet arī izmaiņas mācību programmā — pilotprojekta ietvaros te sākas valsts aizsardzības mācības apgūšana. Viena no šīm skolām ir Nīgrandes pagasta Kalnu vidusskola, kas uz šo izaicinājumu gājusi apzināti un redz jaunajā pieredzē tikai pozitīvus ieguvumus.

Skolai jau uzkrāta pieredze
Kalnu vidusskolā valsts aizsardzības mācības (VAM) priekšmets diez vai būtu ieviests, ja ne skolas direktores Inetas Gangnusas un ilggadējā jaunsargu instruktora un tagad arī VAM pasniedzēja Ainara Lapas ieinteresētība un mērķtiecīgais darbs, kā arī labās iestrādes. Kalnu vidusskolai ir uzkrāta pamatīga pieredze šajā jomā jau kopš 1997. gada, tādēļ interese iesaistīties pilotprojektā ir tikai loģiska. «Mūsu instruktors apmeklēja dažādus kursus un mācības, kur runāja par šo jautājumu, tā tas nonāca arī līdz mums. Kad bija jāizlemj, vai pieteikties dalībai, mēs ilgi nedomājām — zinot, cik šī mācība ir svarīga gan mums kā skolai, gan valstij kopumā, piekritām šim izaicinājumam,» teic I. Gangnusa.

Šī gada pavasarī jau sākās pavisam konkrētas darbības. Jaunsardzes un informācijas centrs (JIC) potenciālajām pilotprojekta dalībniecēm bija izvirzījis četrus kritērijus — skolā jau bija jābūt valsts aizsardzības mācības iestrādēm un iepriekšējai pieredzei tās pasniegšanā, jābūt arī instruktoram ar atbilstošu izglītību, kā arī pietiekamam skolēnu skaitam 10. klasē, kur sākas VAM apguve. Tieši tāpat skolai jāspēj iekļaut valsts aizsardzības mācību kopējā mācību procesā.

Lielākais izaicinājums — skolēnu skaits
Viens no lielākajiem izaicinājumiem skolai bija tieši nepieciešamā audzēkņu skaita nodrošināšana, atzīst skolas direktore. Lai piesaistītu jauniešus, skola uzsāka plašu aģitēšanas darbu — notika izbraukumi uz skolām gan novadā, gan aiz tā robežām, tika sagatavotas reklāmas «Kurzemes radio» un interneta resursiem, izmantotas arī Jaunsardzes piedāvātās informācijas izplatīšanas iespējas. «Rezultātā 3. septembrī, kad uzsākām skolas gaitas, 10. klasē bija iestājušies 20 audzēkņi, kas lauku skolai ir labs rādītājs. 16 no tiem apgūs valsts aizsardzības mācību,» stāsta I. Gangnusa. «No otras puses, tu vari izgatavot, cik vien labu reklāmu spēj, taču tā nestrādās, ja nebūs tās ticības un pārliecības, kas iet no audzēkņa uz audzēkni, no ģimenes uz ģimeni un ir daudz spēcīgāka un ietekmējošāka. Tā mums ļoti palīdzēja arī krīzes brīdī, kad neviens nevarēja pateikt, vai Kalnu vidusskola vēl pastāvēs,» atzīst skolas direktore.

Līdztekus notikuši arī saimnieciskie darbi, lai sagatavotos valsts aizsardzības mācības projektam. Skolā vēl pirms diviem gadiem bijuši ieplānoti infrastruktūras sakārtošanas darbi, kur liela loma veltīta arī valsts aizsardzības mācības telpu sagatavošanai un iekārtošanai. Toreiz saistībā ar valstī uzsākto skolu reorganizāciju projektu apturēja. Tagad skola kopīgi ar vietējo pašvaldību pirms pilotprojekta uzsākšanas tomēr meklējusi iespējas uzlabot mācību vidi. Rezultātā VAM rīcībā tagad Kalnu vidusskolā ir vesels korpuss — viss pagrabstāvs, kurā izremontēta un atjaunota gan šautuve, gan ieroču istaba, mantu glabātava, nodarbību telpas un daudz kas cits. 

Mācībās palīdzēs metodiskais materiāls
Kalnu vidusskolā ir arī aktīva jaunsargu vienība. Jaunākajā grupā darbojas 25 skolēni, bet vidusskolas grupā — 30—40. «Ir bijušas pat 48 skolēnu lielas grupas,» stāsta jaunsargu instruktors Ainars Lapa. Pašlaik no visiem vidusskolēniem ap 75% darbojas Jaunsardzē un apgūst valsts aizsardzības mācību.

Šogad VAM programmai ir sagatavots pamatīgs mācību materiāls. «Var redzēt, ka šeit ir ieguldīts milzīgs darbs. Visādā ziņā nekas tamlīdzīgs līdz šim instruktoru rīcībā nav bijis. Balstoties uz šī materiāla, šķiet, nodarbību varētu novadīt pat cilvēks bez priekšzināšanām.» Katrā ziņā šie mācību materiāli nodrošinās to, ka visās skolās, visās jaunsargu vienībās zināšanas tiks pasniegtas vienādā līmenī un formā. «Protams, katram instruktoram ir savas darba metodes, taču pamati visiem būs vienādi,» atzīst A. Lapa.

Atbildība, priekšrocības un privilēģijas
Izvēle saviem audzēkņiem piedāvāt valsts aizsardzības mācību dod daudzas priekšrocības gan skolai, gan audzēkņiem. Skolai tā ir iespēja piesaistīt skolēnus un finansējumu, kas nāk līdzi audzēkņiem no citiem novadiem. «Būtībā mūsu auditorija ir jaunieši no visas Kurzemes, kurus interesē VAM,» teic Ineta Gangnusa.  Valsts aizsardzības mācība ir labs pirmais solis ceļā uz militāro karjeru — Kalnu vidusskolas audzēkņi VAM eksāmenu kārto atbilstoši augstākā līmeņa prasībām. Papildu priekšrocības šīs programmas apguve dod arī jauniešiem, kuri pēc skolas domā stāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. 

Vēl viens ieguvums skolai un arī pašiem audzēkņiem noteikti ir īpašā attieksme pret disciplīnu un patriotisko audzināšanu. «Šīm divām vērtībām mēs pievēršam pastiprinātu uzmanību ne tikai valsts aizsardzības mācības nodarbību laikā, bet ik dienu. Mēs sekojam līdzi, kā tiek valkāta forma, kāda ir skolēnu stāja. Skolā ir vakara pārbaudes, rītarosme un citas aktivitātes. Vienmēr uzsveram — skolēni, kas apgūst valsts aizsardzības mācību, ir īpaši. Viņiem tiek izvirzītas augstākas prasības, bet ir arī savas privilēģijas — viņi regulāri piedalās dažādos pasākumos, dodas ekskursijās un pārgājienos, brauc arī uz ārzemēm. Viņi ir mūsu skolas vizītkarte,» atzīst Ainars Lapa.

Iespēja atrast pareizo dzīves ceļu
Kalnu vidusskola un valsts aizsardzības mācības programma sniedz iespēju arī daudziem jauniešiem, kuri dzīvē nav izdarījuši pareizo izvēli. «Pie mums nāk mācīties salīdzinoši daudz arī tā saukto nelabvēlīgo pusaudžu — brauc no visas apkārtnes, arī no Liepājas. Ir pat gadījumi, kad mums zvana un lūdz, vai nevaram konkrēto jaunieti uzņemt — tā viņam ir viena no labākajām iespējām sakārtot savu dzīvi,» teic A. Lapa.

Jaunieši jūt skolas atmosfēru, atbalstošo kolektīvu un rūpes, kas tiek veltītas katram skolēnam. «Mums ir bijuši arī tādi posmi, kad vienlaikus atnāk vairāki puiši ar problēmām. Tad ir svarīgi parādīt, ka tas mūsu «bars» ir labāks, ar spēcīgākām vērtībām un saturu nekā līdzšinējais. Mēs mēģinām iesaistīt viņus savās aktivitātēs visos iespējamos veidos; arī tad, kad viņiem šķiet, ka vairs nav spēka un nekam nav nozīmes. Tomēr pierunājam pamēģināt vēl vienu reizi — un bieži vien tas nostrādā. Pēc kāda gada viņi savu pagātni vairs neatceras. Protams, ne ar visiem tas izdodas, bet tādi pozitīvie stāsti dod spēku turpināt.» 

Paredz saspringtu darbu
Valsts aizsardzības mācības programma Kalnu vidusskolā startēja 17. septembrī. Lai gan skolai šajā jomā ir liela pieredze, īsta skaidrība par šo pilotprojektu būs tikai pēc laika, lēš instruktors. «Strādāsim un pakāpeniski darīsim arvien vairāk, lai paši saprastu, kā tas viss darbosies. Man arī pašam ir jāsaprot, kas mainās un kas jādara citādāk,» atzīst A. Lapa. Viena no būtiskākajām izmaiņām ir valsts aizsardzības mācībai atvēlētā viena diena mēnesī. «Līdz ar to mācību grafiks tai dienai ir ļoti saspringts, informācijas būs ļoti daudz, un nodarbībām būs nopietni jāgatavojas. Domāju, ka tikai janvārī mēs varēsim skaidri pateikt, kas strādā un kas vēl jāpilnveido.»

Šajā VAM klasē daudzi jaunieši sāk apgūt šo programmu bez priekšzināšanām. «Katru gadu ir tādi, bet šogad no nulles šīs mācības sāks vairāk nekā puse klases. Tādēļ būtu labi, ja mums būtu vairāk laika savstarpējai pieredzes apmaiņai,» atzīst A. Lapa.

Jaunietis ar skaidru nākotnes vīziju
Markuss Lejnieks mācās Kalnu vidusskolas 12. klasē un līdz šim bijis viens no aktīvākajiem VAM programmā. Markuss nāk no Liepājas un jau iepriekš aktīvi darbojies Jaunsardzē. Ar skolas iesaistīšanos pilotprojektā viņš saista lielas cerības. «Tas ir foršs pasākums. Domāju, ka varēsim aizsardzības tēmai veltīt vairāk laika, būs vairāk iespēju aktīvi darboties, iet mežā un iemācīties vēl vairāk. Lai gan arī tagad mēs zinām diezgan daudz,» teic Markuss. 

Savu nākotni viņš saista ar aizsardzības jomu. «Domāju iet studēt uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju, nekas cits mani īstenībā arī neinteresē. Man patīk komandēt citus,» smaida Markuss. 

Plāni par attīstību un izaugsmi
Skolā tās audzēkņiem tiek organizēta arī autovadītāja teorētiskās sagatavotības apmācība, kā arī pirmās medicīniskās palīdzības kursi. Ineta Gangnusa Kalnu vidusskolu vada trešo gadu un uzver: «Mums ar Ainaru Lapu kopīgi plāni par skolas attīstību bija jau no manas pašas pirmās darba dienas šeit. Viens no plāniem bija plašāk attīstīt tieši medicīniskās apmācības jomu, klāt ņemot arī, piemēram, aprūpes pamatus. Ir ieceres padziļināti iet iekšā aizsardzības jomā, kur ir ļoti dažādas iespējas un plašs izvēļu klāsts.»

Domājams, ka daudz kas no jau sasniegtā nebūtu izdevies, ja Kalnu vidusskola nesaņemtu lielu atbalstu no Nīgrandes pagasta pārvaldes. «Ja mums kaut kur ir jānokļūst, tad mēs tur nokļūstam, jo pašvaldība vienmēr palīdzēs ar transportu. Un ne tikai ar transportu — tas pats attiecas arī uz nepieciešamo inventāru un ekipējumu. Piemēram, mums, aktīvi lietojot, ir padilušas laivas. Arī katliņi ir nolietoti. Ja mēs pamatojam savas vajadzības, tad saņemam nepieciešamo atbalstu,» saka instruktors. Taču vislielāko atbalstu nodrošina JIC — viss nepieciešamais ekipējums un formas tiks nodrošinātas no valsts pilnā apmērā. Protams, nevar aizmirst arī vietējos uzņēmējus, kas savu iespēju robežās sniedz atbalstu skolai. «Varbūt mums vēl nav viss, kas vajadzīgs valsts aizsardzības mācības programmā, bet tuvākajā laikā būs. Jau tagad pakāpeniski saņemam dažādas nepieciešamās lietas. Drīz man vajadzēs jaunas telpas, kur to visu izvietot, kā arī noliktavas pārzini, lai varētu visu uzskaitīt un pārzināt,» smaida A. Lapa. 

Piemērotākā vieta jaunsargiem un VAM
Ainars Lapa Kalnu vidusskolā strādā 12 gadus, taču darbs ar jaunsargiem viņam aizsācies jau 1996. gadā. «Dienot armijā, man kā rotas komandierim bija prasība — paralēli dienestam jāatrod laiks arī jaunsargiem.» Viņš strādājis vairākās nelielās skolās, bet 2004. gadā nonācis kaimiņos, Ezerē. «No turienes mani pārcēla uz Kalniem, un jāteic, ka sākumā man tas ļoti nepatika. Biju pieradis pie Ezeres, bet ar laiku viss mainījās. Pamazām sapratu, cik šī vieta īstenībā ir piemērota manam darbam — te ir nepieciešamā bāze, ir savas telpas un aprīkojums — tikai jāstrādā.»

Diez vai vēl kādai skolai Latvijā valsts aizsardzības mācības aktivitātēm pieejams vesels korpuss, taču Kalnos tā ir — skolas mērķis bijis visu šo projektu organizēt vienoti un kompakti. Papildu priekšrocība ir apkārtējā teritorija. «Es varu doties ārā no skolas un uzreiz darboties — aiz ēkām mēs apgūstam lauka kaujas iemaņas, tepat arī mācāmies stacionāro topogrāfiju, ir arī savs ierindas mācības laukums. Ja paejam nedaudz tālāk, tad, kā jau vēsta pats mūsu vietas nosaukums, mēs nonākam kalnainākā apvidū, kur varam nodarboties ar fiziskās sagatavotības pilnveidošanu. Tas viss ļoti ietaupa laiku,» teic A. Lapa.

Kaimiņu būšana ar Lietuvu
Kalnu vidusskola atrodas pavisam netālu no Lietuvas. «Bieži vien mēs ņemamies savās nodarbībās, un turpat blakus staigā Lietuvas robežsargi. Citreiz nakts pārgājienā jāsauc savi kaimiņvalstī ieklīdušie puiši atpakaļ,» stāsta A. Lapa.

Skolai šīs teritoriālās tuvības dēļ izveidojusies laba sadarbība ar Marijas Pečkauskaites Židiku ģimnāziju. «Mūsu saikne lielākoties veidojas ar dažādu vēsturisku un patriotisku pasākumu starpniecību. Piemēram, septembrī atkal tiksimies Baltu vienības dienā. Veidojam arī kopīgus projektus, aktuālākie ir vērsti uz pārrobežu uzņēmējdarbības attīstīšanu,» stāsta Ineta Gangnusa.

Abu valstu jaunieši mēdz arī piedalīties kaimiņu rīkotajās nometnēs. Lietuvas prakse gan ir nedaudz atšķirīga — viņu nometnes parasti ir diezgan garas, vismaz nedēļu ilgas. Jebkurā gadījumā — šī sadarbība ļauj salīdzināt prasmes un apgūt jaunas lietas. «Ja tā skatās, mūsu darbībā ir vieni vienīgi ieguvumi. Protams, viss nāk caur smagu darbu,» atzīst instruktors Ainars Lapa.