Rumānijas centieni atturēt Krieviju Melnās jūras reģionā

Nora Vanaga,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Rumāniju, kas ģeogrāfiski atrodas NATO dienvidaustrumu robežā un kurai ir sarežģītas attiecības ar Krieviju, tieši ietekmē visi notiekošie procesi Melnajā jūrā. Turklāt Rumānijai no ES un NATO dalībvalstīm ir visgarākā robeža ar Ukrainu, un tā atrodas tuvu Krimas pussalai un Donbasa reģionam. Lai gan tai nav tiešas robežas ar Krieviju, Melnās jūras militarizācijas procesi tieši skar Rumānijas un arī NATO drošības intereses. Atšķirībā no Baltijas valstīm un Polijas, kuras saņem galveno NATO uzmanību gan plānošanas, gan resursu ziņā, Rumānija izmisīgi cīnās par lielāku alianses ieguldījumu arī Melnās jūras reģionā. Šis raksts centīsies atbildēt uz vairākiem jautājumiem, proti, kādas ir bijušas Rumānijas aizsardzības politikas galvenās attīstības tendences. Kādas ir bijušas tās attiecības ar Krieviju, un kāds ir tās novērtējums sabiedrības skatījumā? Kāda ir NATO īstenotā atturēšanas politika Melnajā jūrā? 

Kādi aizsardzības sektora stiprinoši pasākumi ir īstenoti pēc Ukrainas krīzes sākšanās? Ar kādām problēmām saskaras Rumānija, lai nodrošinātu ticamāku atturēšanas politiku pret Krieviju?

Aizsardzības politikas raksturojums
Gan Baltijas valstu, gan Rumānijas nospraustie mērķi pagājušā gadsimta 90. gados ārpolitikā bija vieni un tie paši — integrācija NATO un stratēģiskā partnerība ar ASV. Paļaušanās uz kolektīvo aizsardzību (5. panta garantijas) un ASV stratēģiskā partnerība tika vērtētas par pietiekamām nacionālās drošības garantēšanā. Ņemot vērā NATO fokusēšanos uz starptautiskajām operācijām 90. gados un pirmajos desmit gados pēc 2000. gada, arī Rumānija novirzījās no teritoriālās aizsardzības ­modeļa, galveno akcentu liekot uz bruņoto spēku sagatavošanu nosūtīšanai uz starptautisko operāciju rajoniem. Politiskā kalkulācija arī bija tieši tāda pati — dalība starptautiskajās operācijās nodrošina Rumānijas ieguldījumu kolektīvajā aizsardzībā un palīdz nostiprināt attiecības ar ASV. No Rumānijas bruņotajiem spēkiem starptautiskajās operācijās Balkānos, Irākā, Afganistānā un Āfrikā kopumā piedalījušies 40 000 militārpersonu. Visplašāk Rumānija iesaistījusies ISAF — aptuveni ar 25 000 militārpersonu. Šajā starptautiskajā operācijā no šīs valsts krituši 25 un ievainoti vairāk nekā 100 cilvēku.

Par bruņoto spēku attīstību — Rumānijai bija jāmodernizē no komunistu režīma laikiem mantotā lielā armija. Modernizācijas mērķis bijis izveidot mazus un ātri izvēršamus spēkus pretterorisma un pretnemiernieku operācijām. 2007. gadā Rumānija atteicās no obligātā militārā dienesta, samazinot kādreiz skaitliski lielo armiju no 320 000 (1989. gads) līdz 90 000 militārpersonu. 2014. gada sākumā armijas skaitliskais sastāvs bija samazināts jau līdz 71 400 militārpersonām, no kurām 42 600 dienēja Sauszemes spēkos, 6900 — Jūras spēkos un 8400 — Gaisa spēkos. Papildus kopējā rezervē bija 45 000 personu, un paramilitārajos spēkos, kuri atrodas Iekšlietu ministrijas pakļautībā, bija 79  900 personu. Militāro spēju prioritātes allaž ir bijušas jūras un gaisa spēku stiprināšana, komunikācijas un komandvadības sistēmas un mobilas sauszemes spēku vienības, kuras varētu ātrā laikā izvērst starptautisko operāciju rajonos. 

Kopumā Rumānijā situācija apbruņojuma jomā ir ļoti bēdīga, jo PSRS laikos ražotais bruņojums ir novecojis, un nekas īsti nav stājies vietā. 2014. gadā veiktais Rumānijas militāro spēju izvērtējums liecina, ka valstij trūkst tādu spēju kā artilērija, prettanku ieroči, «zeme-gaiss» aizsardzība, krasta aizsardzība un loģistikas atbalsts. Lēnā bruņojuma modernizācija un nomaiņa ir skaidrojama ar ierobežotajiem finanšu resursiem, kā arī sliktu ilgtermiņa prioritāšu plānošanu. Pirms Ukrainas krīzes Rumānija aizsardzības sektoram vidēji tērēja 1,35 procentus no iekšzemes kopprodukta, kas ir aptuveni 2,7 miljardi dolāru. Taču lielākā daļa no šiem līdzekļiem — 71,15 procenti — tika atvēlēta personāla uzturēšanai un tikai 15,77 procenti — iepirkumiem. 

Arī Rumānijai, tāpat kā Baltijas valstīm, līdz ar Ukrainas krīzes sākšanos nācās atskārst, cik ievērojams ir pašaizsardzības spēju trūkums un cik lielas investīcijas ir nepieciešamas, lai atdzīvinātu pilnvērtīgi funkcionējošu teritoriālās aizsardzības modeli. Pirmais loģiskais solis bija paaugstināt finansējumu aizsardzībai, kas lielākoties bija viegli izdarāms konsolidētā viedokļa dēļ gan politiskās elites, gan sabiedrības vidū, ka Krievija ir uzskatāma par nacionālās drošības apdraudējumu. 

Draudu uztvere
Rumānijas un Krievijas attiecību vēsturi nevar raksturot kā pārlieku draudzīgu. Jau kopš Rumānijas valsts izveidošanās 19. gadsimtā Krievija ir uztverta kā potenciāls apdraudējumus. Galvenais iemesls ir bijušas Krievijas aktivitātes Melnajā jūrā, lai panāktu dominanti un nodrošinātu sev pieeju Vidusjūrai. Laika gaitā Krievija ir vairākkārt centusies sagrābt Rumānijas teritorijas, kas pieguļ Melnajai jūrai, to stratēģiskās nozīmes dēļ. Strīda ābols abu pušu attiecībās ir bijušas arī teritoriālās nesaskaņas par noteiktām Moldovas teritorijām. Un vēl — Krievija atsakās atdot Rumānijas dārgumus, kurus tā nosūtīja glabāšanai uz Maskavu Pirmā pasaules kara laikā. Tādējādi Krievija tiek uztverta kā imperiālistiska valsts ar revizionistiskiem nolūkiem sagrābt savā pierobežā esošo Centrālās Eiropas un Austrumeiropas mazo valstu teritorijas. Arī sabiedrības vērtējums nav Krievijai simpatizējošs. 2015. gadā veiktajā sabiedrības aptaujā 71 procents respondentu novērtē Krieviju kā agresīvu valsti, savukārt 58 procenti aptaujāto uzskata, ka Krievija ir galvenais apdraudējums Rumānijas nacionālajai drošībai.

Mūsdienu ārpolitikas un drošības politikas kontekstā abu valstu attiecības vienmēr ir bijušas vēsas trīs faktoru dēļ. Pirmais ir Rumānijas tiekšanās veidot ciešu sadarbību ar ASV, kas vainagojās kā dalība NATO, ASV militāro objektu uzņemšana tās teritorijā un pats provokatīvākais solis — NATO pretballistisko raķešu sistēmas izvietošana. Otrs faktors, kas skar ārpolitisko dimensiju, ir Bukarestes un Maskavas atšķirīgie viedokļi par Krievijas kaimiņvalstu ģeopolitisko orientāciju. Sevišķi Moldovas gadījumā Rumānija aktīvi aizstāv tās centienus integrēties ES un tādējādi mazināt Krievijas ietekmi. Visbeidzot, trešais faktors attiecas uz Melnās jūras drošības arhitektūru. Krievijas vēlmei dominēt Melnajā jūrā ir stratēģiska nozīme, lai nodrošinātu savu ietekmi uz Dienvideiropas un Austrumeiropas valstīm, Balkāniem un Vidusjūru. Savukārt Rumānija vēlas ierobežot Krievijas ietekmi Melnajā jūrā, palielinot tur NATO/ASV klātbūtni. Sevišķi svarīgi tas ir pēc Krimas aneksijas, kas stipri nosvēra spēku līdzsvaru par labu Krievijai. 

Taču pa īstam trauksmes zvanus Rumānija sāka zvanīt NATO pēc tam, kad Krievija apstiprināja savu jauno Jūras spēku doktrīnu 2015. gadā, atzīstot Melnās jūras stratēģisko nozīmi par svarīgu savām nacionālās drošības interesēm un nospraužot militārās modernizācijas plānus Sevastopolē izvietotajai Melnās jūras flotei. Tie paredz atvēlēt 2,5 miljardus dolāru līdz 2020. gadam, iegādājoties jaunus modernus jūras kuģus un zemūdenes ar spārnoto raķešu pārvešanas spējām, integrētu gaisa aizsardzības spēju un jūras desanta spēju. Savukārt Krimas pussala tiks militarizēta, lai nodrošinātu pilna spektra A2/AD spējas (pretinieka piekļuves liegšana). Summējot visas šīs aktivitātes, militārais līdzsvars Melnajā jūrā ir nosvēries par labu Krievijai. Loģiski, ka Rumānija saskata Krievijas A2/AD spējas kā tiešu apdraudējumu savai nacionālajai drošībai.

Rumānijas atturēšanas centieni
Jau atkal gluži kā Baltijas valstis Rumānija aktīvi darbojas gan nacionālā līmenī, lai stiprinātu savu teritoriālās aizsardzības modeli, gan arī NATO ietvaros, lai panāktu, ka alianse pievērš lielāku uzmanību Melnās jūras reģionam. Attiecīgi nacionālajā līmenī Rumānija, pirmkārt, palielināja finansējumu aizsardzībai līdz 2 procentiem no IKP jau no 2017. gada un ir paudusi apņemšanos saglabāt šādus tēriņus turpmākos 10 gadus. Otrkārt, tā ir apstiprinājusi virkni bruņoto spēku modernizācijas programmu, lai celtu pašaizsardzības spējas. Treškārt, redzot NATO minstināšanos ar pienācīgu atbildi Krievijas dominantes nostiprināšanai Melnajā jūrā, Rumānija saskata stratēģiskās partnerības stiprināšanu ar ASV kā vienīgo iespēju veidot kaut cik ticamu Krievijas atturēšanas politiku. 

Nepietiekama NATO atbilde ir skaidrojama ar diviem iemesliem. Pirmais ir politisks, jo NATO Melnās jūras reģiona dalībvalstis nespēj vienoties par Krieviju kā apdraudējumu. Bulgārijai ir ciešas ekonomiskās saiknes ar Krieviju. Savukārt Turcijas ārpolitika ir ārkārtīgi komplicēta, tāpēc vismaz šobrīd tā Krieviju neuztver kā apdraudējumu. Otrs iemesls ir tiesiskie ierobežojumi Melnajā jūrā, ko paredz 1936. gadā pieņemtā Montrē konvencija (The Montreux Convention). Tā regulē jūras karakuģu tranzītu Melnajā jūrā un stipri ierobežo NATO militārās klātbūtnes izvēršanu, lai tādējādi līdzsvarotu Krievijas militāro pārsvaru. 

Līdz šim NATO īstenotās darbības, lai nomierinātu Rumānijas bažas, ir aprobežojušās ar politiskās solidaritātes žestiem, kuriem ir minimāls militārais pienesums. NATO Velsas samita laikā tika pieņemti lēmumi par NATO spēku integrētās ­vienības un štāba un daudznacionāla divīzijas štāba «Dienvidaustrumi» izveidošanu Bukarestē. Papildus tika apstiprināts Rumānijas aizsardzības plāns jūras, gaisa vai sauszemes uzbrukuma gadījumā. Savukārt NATO Varšavas samits beidzās ar vilšanos, jo Rumānija nespēja saņemt tādu militāro klātbūtni kā Baltijas valstis un Polija. Apstiprināja klātesamību (tailored presence), paredzot militāro apmācību un militāro mācību organizēšanu, kas bija notikušas arī pirms tam. Visbeidzot — Briseles samits nenesa nekādus būtiskus uzlabojumus, akcents joprojām ir uz ­brigādes apmācību, un zināšanai tika pieņemta Rumānijas iniciatīva veidot sauszemes spēku komandvadības štābu korpusa līmenī. Kā pozitīva attīstības tendence ir vērtējama lielāka NATO uzmanības pievēršana Rumānijas Jūras spēkiem un to spējām. Samita deklarācijā tika izvirzīts mērķis, ka aliansei ir jāpalielina jūras novērošanas spējas Baltijas un Melnajā jūrā un jāapkopo saraksts ar jūras kaujas spējām. Iespējams, ka pēc šī lēmuma sekos kādas praktiskas darbības, kuras varētu vainagoties ar lielāku NATO jūras spēku klātbūtni Melnajā jūrā.

Lai līdzsvarotu Krievijas aktivitātes Melnajā jūrā, Rumānijai nākas paļauties uz ASV atbalstu. Visnozīmīgākais ieguldījums ir ballistisko raķešu aizsardzības sistēmas izvietošana Rumānijā 2016. gadā, ko Krievijas puse uztver ļoti nopietni. Lai gan formāli tā skaitās kā NATO izvietota sistēma, pēc būtības tā ir un paliek ASV. Par to arī nešaubās Krievijas puse. Kā norāda Sergejs Rogovs, bruņojuma kontroles eksperts, Krievija netic, ka šī sistēma ir izveidota tikai aizsardzības nolūkos. Maskava bažījas, ka no šīs sistēmas palaišanas iekārtām MK41 var palaist «Tomahawk» raķetes, kuras var sasniegt krievu stratēģiskos objektus. Papildus ASV izvietoja arī smago bruņojumu un spēkus uz rotācijas pamata.  

Lai kompensētu NATO nepietiekamo klātbūtni Melnās jūras reģionā, Rumānija ir apņēmusies stiprināt savas pašaizsardzības spējas, fokusējoties uz A2/AD un Jūras spēkiem. Taču pirmais solis bija palielināt finansējumu aizsardzībai 2015. gadā un panākt apņemšanos starp politiskajām partijām, ka pēc 2017. gada, kad tiks sasniegti divi procenti no IKP, tiks saglabāti šādu tēriņu griesti ilgtermiņā. Tas nozīmēja, ka 2016. gadā aizsardzībai atvēlēja 3 miljardus dolāru, bet 2020. gadā tie jau būs 4,2 miljardi dolāru. Būtiski ir arī tas, ka Rumānija apņēmās 28,8 procentus no līdzekļiem atvēlēt bruņojumam un ekipējumam. Lai to veiktu efektīvi, Rumānijas Aizsardzības ministrija pārskatīja spēju attīstības plānus un apstiprināja jaunu Rumānijas bruņoto spēku attīstības plānu 2017.—2026. gadam. Tas paredz līdz 2026. gadam jaunām ieroču sistēmām un ekipējumam tērēt 9,8 miljardus eiro. Militārās modernizācijas programmā kā prioritātes tiek izvirzītas — tālās un tuvējās darbības gaisa aizsardzības sistēmas, krasta aizsardzības sistēmas, daudzfunkcionālas korvetes, komandvadības sistēmas, kājnieku kaujas mašīnas, bruņu­transportieri. Jūras spēku modernizācija paredz attīstīt tādas spējas kā pretzemūdens karadarbība, pretkuģu raķetes, pretgaisa raķešu sistēmas uz kuģiem. Būtiska Jūras spēku modernizācijas pro­grammas daļa ietver divu no Apvienotās Karalistes 2003. gadā iegādāto daudzfunkcionālo fregašu uzlabošanu. 

Savukārt Gaisa spēku spēju uzlabošanas nolūkos Rumānija plāno iegādāties
piecus «Lockheed Martin» F-16 gaisakuģus no Portugāles (12 gaisakuģus tā jau iegādājās 2013. gadā) un vēl 36 F16 gaisakuģus, iespējams, no ASV, Grieķijas un Izraē­las. Starp prioritātēm ir arī gaisa telpas novērošanas un pretgaisa aizsardzības spējas. Rumānija veic piecu taktisko bezpilota lidaparātu iegādi un vienojusies ar ASV par «Patriot» raķešu sistēmas iepirkumu 3,9 miljardu dolāru vērtībā. Sistēma sāks darboties 2020. gada vidū.

Summējot var secināt, ka Rumānijas galvenie centieni, lai stiprinātu savu aizsardzības sektoru, galvenokārt fokusējas tieši uz bruņoto spēku modernizāciju, kurai tiek atvēlēti ievērojami finansiālie resursi. Interesantā kārtā starp tās prioritātēm nav bruņoto spēku personāla palielināšana, kas, piemēram, Baltijas valstīm ir sevišķi sāpīgs jautājums. Lai gan modernizācijas plāni ir apstiprināti, iepirkumi ir sarunāti un finanšu resursi ir atvēlēti, Rumānija saskaras ar vairākām problēmām. 

Izaicinājumi
Pastāv vairāki šķēršļi, kas traucē Rumānijai samazināt Krievijas dominanti Melnajā jūrā un veidot kaut cik ticamu atturēšanas politiku. Pirmais iemesls jau tika minēts, proti, tā ir nevienprātība NATO ietvaros par to, kādai vajadzētu būt tās politikai Melnās jūras reģionā. Līdz šim visi Rumānijas centieni panākt lielāku alianses klātbūtni tās teritorijā ir cietuši neveiksmi. NATO pasivitāte ir skaidrojama ar tiesiskiem ierobežojumiem par jūras spēku izvietošanu Melnajā jūrā, taču pamatproblēma slēpjas politikā, proti, tā saistīta ar divu citu šī reģiona valstu nevēlēšanos provocēt Krieviju. Lai gan Turcija un Bulgārija ir paudušas bažas par Krievijas pieaugošo militāro pārspēku reģionā, tās dažādu politisku un ekonomisku ap­stākļu dēļ neuzskata to par reālu apdraudējumu un nevēlas pasliktināt attiecības ar Kremli. 

Savukārt otrs iemesls sakņojas Rumānijas iekšpolitikā. Politisko partiju pausto apņemšanos tērēt aizsardzībai nākamajā desmitgadē vismaz divus procentus no IKP var kavēt dažādi iekšpolitiskie satricinājumi. Tie, kuri seko 2018. gada augustā notiekošajiem sabiedrības pretkorupcijas protestiem Bukarestes ielās, var pārliecināties, cik samilzusi problēma ir korupcija politiskajā elitē un valsts pārvaldē. Piemēram, Baltijas valstis runā par sabiedrības izturētspējas celšanu un ar to saprot sabiedrības lielāku iesaisti aizsardzībā un civilās aizsardzības sistēmas stiprināšanu, bet Rumānijai izturētspējas panākšanā pirmais solis ir izskaust korupciju. Ikvienam skaidrs, ka korumpēti politiķi un ierēdņi ir gluži kā uzaicinājums Krievijai izmantot savas hibrīdkara metodes. Līdz ar to iekšpolitiskie satricinājumi var kavēt iecerēto ilgtermiņa bruņoto spēku modernizāciju. Papildu bažas raisa iecerēto daudzo dārgo iepirkumu caurspīdīgums un iekļaušanās nospraustajos termiņos. Gluži kā Latvijā, arī Rumānijā iepirkumu process ir ārkārtīgi piņķerīgs un laikietilpīgs. 

Tas liek apšaubīt, vai nacionālajā līmenī Rumānijai izdosies pietiekamā apjomā un kvalitātē kāpināt tās pašaizsardzības spējas, lai atturētu Krieviju Melnajā jūrā. Par spīti modernizācijas programmām, bruņotajos spēkos joprojām trūkst daudz spēju un esošais bruņojums ir novecojis. Turklāt, ņemot vērā NATO salīdzinoši ierobežoto iesaisti, ir pāragri runāt par to, ka Rumānija ir spējīga atturēt Krieviju. Vairāk gan tie izskatās pēc centieniem demonstrēt, ka Rumānija uztver Krievijas apdraudējumu nopietni, ka tā ar ASV atbalstu cenšas vismaz kaut kādā mērā līdzsvarot Krievijas militārās aktivitātes Melnajā jūrā.   

  1. Paldies Rumānijas Nacionālās aizsar­dzības ministrijas Aizsardzības un militārās vēstures institūta pētniecei Dr. Karmenai Sorinai Rijnoveanu (Carmen Sorina Rijnoveanu) par atbalstu raksta tapšanā. 
  2. Rakstā atspoguļots autores personīgais viedoklis, kurš nav uzskatāms par Latvijas Aizsardzības ministrijas vai Nacionālo bruņoto spēku oficiālo nostāju.
  3. National Security Strategy of Romania (2006). Bucharest. Retrieved;
    National Defence Strategy (2008). Official Monitor, Part I, no. 799 of
    28 November 2008.
  4. Romania Insider (2016). Romania has second-highest defense budget in Eastern Europe. December 2, 2016. Retrieved (12.07.2017) from:
    https://www.romania-insider.com/romanias-second-highest-defense-
    budget-eastern-europe/.
  5. National Defence Strategy. (2010). Bucharest.
  6. Watts, L., Larry, L. (eds.). (2002).
    Romanian Military Reform and NATO Integration. Iasi, Oxford, Portland: The Center for Romanian Studies.
  7. Military Balance (2014). London:  Institute of International Security Studies.
  8. CEPA (January 2016). High Tide: Romanian Security in Europe’s Front Line, CEPA U.S.-Romania Initiative: Defense and Security Working Group.
  9. NATO (2017). Defence Expenditure of NATO Countries (2009-2016). NATO Public Diplomacy Division.
    March 13, 2017.
  10. Gosu, A. (2016). The Future of
    Romanian-Russian Relations in the Trump Era. Studia Politica: Romanian Political Science Review XVI (2016),
    4: pp. 569-576
  11. IRES. Romanian Institute for
    Evaluation and Strategy (April 2015).
  12. Reuters. (2017). Russia calls Romania ‘a clear threat’ and NATO outpost. February 9, 2017.
  13. Bugajski, J., Doran, B.P. (2016).
    Black Sea rising Russia’s Strategy in Southeast Europe, CEPA.
  14. Larrabee, F., S., Flanagan, J.S. (2016). The Growing importance of the Black Sea security, RAND Corporation.
    July 11, 2016.
  15. Military Strategy of Romania. (2016). Bucharest.
  16. National Defence Strategy. (2016). Bucharest.
  17. Euobserver. (08.09.2014). Romania has contingency plan for Russian attack. No (01.08.2018.)
    https://euobserver.com/foreign/125504.
  18. NATO Brussels Summit Declaration, 11 July 2018, paragraph 19.
  19. Sergeja Rogova (Sergey Rogov) paustais viedoklis bruņojuma kontroles
    ekspertu konferencē «In Times of
    Eroding Cooperative Security.
    How to Save Conventional Arms
    Control in Europe», š.g. 14. jūnijs, Lokuma, Vācija.
  20. Lorenz, W. (2017). Strengthening Deterrence in the Black Sea Region, PISM, no. 22 (962)
  21. Romania Insider (2016).
    Romania has second-highest defense budget in Eastern Europe.
    December 2, 2016.
  22. New Strategy Center. (2017).
    Vulnerabilities and Opportunities in the Black Sea region. Policy Paper. February 2017.  
  23. Bugajski, J., Doran, B.P. (2016).
    Black Sea rising Russia’s Strategy in Southeast Europe, CEPA.
  24. Janes. (2018). Romania to buy more F-16s. No (01.08.2018.)
    https://www.janes.com/article/81847/romania-to-buy-more-f-16s.
  25. Defence News. (2017). Romania cleared to buy Patriot missile defense system. September 11, 2017.

Par zalu pat vēl zalāks ir mūsu… Ādažu poligons!

Arta Krūmiņa,
projekta «Putni Ādažos» komunikācijas vadītāja.

Šī gada 31. augustā noslēgsies Eiropas Savienības LIFE projekts «Putni Ādažos», kuru īstenoja Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs (VAMOIC) sadarbībā ar projekta partneriem — Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Latvijas Ornitoloģijas biedrību, A/S «Latvijas valsts meži» un Sējas novada domi.

Foto — Ādažu poligons/Aizsargājamo ainavu apvidus «Ādaži» no putna lidojuma. (c) Vsrž. Gatis Indrēvics, Kaujas audiovizuālā grupa, speciāli projektam «Putni Ādažos».

«Putni Ādažos» ir jau otrais LIFE programmas projekts, kas tiek īstenots Ādažu poligonā, kura robežās 80% pārklājas ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Lielākā daļa poligona pārklājas ar aizsargājamo ainavu apvidu «Ādaži» (AAA «Ādaži»), kas iekļauts «Natura 2000» tīklā. AAA «Ādaži» ir izveidots, lai saglabātu Baltijā lielāko virsāju un smiltāju kompleksu. LIFE pro­gramma piešķir ievērojamus finanšu līdzekļus dabas saglabāšanas pasākumiem visā Eiropā. Tas, ka LIFE programmas projekts jau atkārtoti tiek īstenots AAA «Ādažos», ir ne vien liels finansiāls ieguldījums teritorijas apsaimniekošanā un attīstībā, bet arī atzinība par dabas vērtību saglabāšanu Eiropas mērogā. 

Par Ādažu poligona aizsākumu var uzskatīt 1928. gadu, kad Latvijas armijai Ādažu pagastā piešķīra teritoriju Gaujas labajā krastā. Teritorijas lielāko daļu veidoja smilšaini līdzenumi, kāpas un to ieplakas, kur saimniekoja zemnieki. Pēc Otrā pasaules kara Ādažu poligons kļuva par sabiedrībai slēgtu teritoriju. Izbraukāšana ar militārajiem transportlīdzekļiem un periodiska teritorijas aizdegšanās pēc munīcijas lietošanas sekmēja lielu virsāju platību izveidošanos. 

1998. gadā poligona teritorija kļuva pieejama dabas pētniekiem, kuri Ādažos atklāja Baltijas valstīs lielāko virsāju un smiltāju kompleksu, Eiropas mērogā nozīmīgu retu un aizsargājamu putnu barošanās un ligzdošanas vietas. Pēc neatkarības atjaunošanas strauji samazinājās militāro mācību intensitāte, un teritorijas centrālajā daļā lielas platības aizauga. Tāpēc jau no 2006. gada VAMOIC poligonā īsteno dabas saglabāšanas pasākumus, kuri ilgtermiņā nodrošina labvēlīgus apstākļus ne vien putniem, rāpuļiem un kukaiņiem, bet arī uzlabo un paplašina Nacionālo bruņoto spēku mācību vietas. Virsāji (līdzīgi kā pļavas) ir no traucējumiem atkarīgas dzīvotnes. Neapsaimniekots virsājs aizaug ar krūmiem un kokiem, tāpēc ilgstoši virsājs var pastāvēt tikai tad, kad to regulāri apsaimnieko — nogana, pļauj vai kontrolēti dedzina. Dabas saglabāšanas pasākumi, ko īsteno VAMOIC, nodrošina līdzsvaru starp virsāja aizaugšanu un pārmērīgu noplicināšanu. Projektā tika atjaunoti arī meži un purvi. Šo dzīvotņu atjaunošana nodrošina skaņas un ugunsdrošības buferzonu starp civilajām un militārajām teritorijām.

Arī citur Eiropā militārie poligoni ir iekļauti īpaši aizsargājamu dabas teritoriju tīklā «Natura 2000». Intensīvi izmantotās militārās teritorijās izveidojas plašas, no traucējumiem atkarīgas, citur reti sastopamas dzīvotnes. Dabas saglabāšanas pasākumos militārajos poligonos īpaša uzmanība tiek pievērsta arī zonām starp infrastruktūru objektiem — dabiskas vides salas, kas kalpo kā ekoloģiskās kabatas (patvēruma vietas) dzīvniekiem un augiem.   

Arī pēc projekta beigām ikviens interesents par Ādažu poligona dabas vērtībām varēs uzzināt:

  • Projekta mājaslapā www.putniadazos.lv;
  • Informācijas stendos poligona teritorijā;
  • Skatoties filmas «Putni ierakumos» un «Videi draudzīgs karavīrs» Latvijas armijas YouTube kanālā;
  • Apmeklējot vides izglītības ekspozīciju Ādažu militārās bāzes Labklājības centrā.

Atceries!
Mūsu visu pienākums ir aizsargāt Latviju —
gan tās cilvēkus, gan skaisto dabu!

  • Tev ir kādi jautājumi par dabas saglabāšanas pasākumiem Ādažu poligonā? 
  • Poligonā tiek plānotas mācības un tu vēlies precizēt dabas aizsardzības prasības?

Sazinies ar VAMOIC Vides nodaļu!

Kāpēc Ādažu poligonā svarīgi īstenot dabas saglabāšanas pasākumus

  1. Svarīgi saglabāt un atjaunot virsāju, jo viršu audzes pasargā augsni no erozijas, un mācību laikā notiek mazāka smilšu putēšana. 
  2. 90. gadu beigās Ādažu poligons lielās platībās aizauga ar krūmiem, tāpēc svarīgi atjaunot klajās ainavas, lai būtu plašākas vietas, kur veikt militāro apmācību un mācības. 
  3. Mežs nodrošina iespēju veikt taktiskās mācības dabiskā vidē.  Koku var nocirst dažās minūtēs, bet lieli koki mežā atjaunojas vairāk nekā 40 gadu laikā. Tāpēc svarīgi mācību laikā, cik vien ir iespējams, saudzēt kokus. 
  4. Mežs nodrošina trokšņu un putekļu buferzonu starp poligonu un civilajām teritorijām.
  5. Poligona teritorijai lielās platībās pieguļ sausi un degradēti purvi, tāpēc nepieciešams atjaunot purvu hidroloģisko režīmu, jo tad ūdens paliks purvā un neapplūdinās pārējo poligona daļu.

Krievijas jūras kara flotes spēka demonstrācija

29. jūlijā Krievijas Jūras kara flote (un ne tikai jūrnieki) svinēja savus svētkus — militāro kuģu parādes bija organizētas visās četrās flotēs (Baltijas flotē — Baltijskas un Ļeņingradas jūras karabāzē, Ziemeļu flotē — Severomorskā un Poļarnijā, Melnās jūras flotē — Sevastopolē un Novorosijskā, Klusā okeāna flotē — Vladivostokā un Kamčatkas Petropavlovskā), Kaspijas flotilē (Astrahaņā), kā arī Krievijas flotes bāzēšanās punktā Tartusā Sīrijā. Kopumā tika demonstrēta vairāk nekā trešdaļa formāli kaujas sastāvā esošo 1. un 2. ranga virsūdens kuģu un zemūdeņu. Ievērojams to skaits nav operacionālā gatavībā, jo notiek vai arī tiek gaidīts remonts. Daļa pilda operacionālos uzdevumus Vidusjūrā vai tālākos ūdeņos.

1. Raķešu kreiseris «Maršal Ustinov».

Sanktpēterburgā parādi pieņēma prezidents Vladimirs Putins, aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un Krievijas jūras spēku virspavēlnieks Vladimirs Koroļovs, savukārt premjerministrs Dmitrijs Medvedevs viesojās Sevastopolē.

2. Lielais pretzemūdeņu kuģis «Severomorsk».
3. Fregate «Admiral Flota Sovetskovo Sojuza Gorškov».

No Baltijas flotes sastāva galveno bāzu Baltijskas un Kronštates reidos un Sanktpēterburgā — Ņevas upē — tika izvesti 80 kaujas un palīgkuģi. Sanktpēterburgā — dīzeļzemūdene «Dmitrov», fregate «Admiral Makarov», korvete «Boikij», mazie raķešu kuģi «Uragan» un «Ļiveņ», mazais pretzemūdeņu kuģis «Kazaņec», lielais desantkuģis «Minsk», mīnu traleri «Aļeksandr Obuhov», BT-115 un RT-57. Kronštatē — atomzemūdene «Orjol», dīzeļzemūdene «Vladikavkaz», raķešu kreiseris «Maršal Ustinov», lielais pretzemūdeņu kuģis «Severomorsk», fregate «Admiral Gorškov», korvete «Soobraziteļnij», arī mazie raķešu kuģi ­«Serpuhov» un «Geizer», mazie pretzemūdeņu kuģi «Urengoj» un «Zeļenodoļsk», lielie desantkuģi «Ivan Gren» un «Koroļov», sakaru kuģis «Ivan Hurs» u.c.   Baltijskā — iznīcinātājkuģis (pēc krievu 20. gadsimta terminoloģijas — eskadras mīnu kuģis) «Nastoijčivij», korvete «Stereguščij», lielais desantkuģis «Kaļiņingrad». Visos gadījumos klāt bija arī mazākas kaujas un palīgvienības — raķešu un artilērijas kuteri, «Djugoņ», «Serna» un «Raptor» tipu desant­kuteri, «Gračonok» tipa pretdiversiju kuteri un citi peldlīdzekļi.

4. Lielais desantkuģis «Ivan Gren».
5. Mazais raķešu kuģis «Uragan».

Būtībā tika demonstrētas gandrīz visas pārvietoties spējīgās Baltijas flotes kaujas platformas.

Zīmīga bija Ziemeļu flotes okeāna zonas lielo kaujas kuģu «Orjol», «Vladikavkaz», «Maršal Ustinov» un «Severomorsk» ierašanās Baltijas jūrā — tas nenotiek pārāk regulāri.

22350. projekta «Dozornij» [NATO nosaukums — «Gorshkov class»] fregate «Admiral Flota Sovetskovo Sojuza Gorškov» ir pats jaunākais Krievijas Jūras kara flotes kuģis — tā nodošanas akts tika parakstīts dienu pirms parādes — 28. jūlijā. Tiesa gan, fregates būve un izmēģinājumi kopumā ilga vairāk nekā 12 gadus; amerikāņiem tāds laika periods nav nepieciešams pat aviācijas bāzes kuģa pabeigšanai.

6. Jūras traleris «Aļeksandr Obuhov».
7. Izlūkošanas kuģis «Ivan Hurs».

«Admiral Gorškov» sērijas būve ir uzticēta kuģubūves rūpnīcai «Severnaja verfj» Sanktpēterburgā. Fregate ir par 1000 t lielāka nekā iepriekšējie padomju sargkuģi, kas ļauj padarīt to par universālu platformu, kura spēj cīnīties ar virsūdens, zemūdens un gaisa pretiniekiem. 

Kuģi ir apgādāti ar fregatei neparasti spēcīgām ieroču sistēmām, kuru pamatu veido vertikālās starta iekārtas astoņām pretkuģu raķetēm «Oniks» vai «Kaļibr» (arī «kuģis–zeme» klases) un PGA kompleksa «Redut» 32 tālā/vidējā darbības rādiusa raķetēm 9M96E2/9M96E vai 128 tuvā darbības rādiusa raķetēm 9M100, t.sk. dažādās kombinācijās. No kompleksa «Paket» ar mazkalibra torpēdām ir iespējams šaut uz zemūdenēm un pretinieka torpēdām.

Pašlaik ir plānots uzbūvēt astoņus «Admiral Gorškov» tipa kuģus. «Admiral flota Kasatonov» nodošana flotei iespējama gada beigās.

Īpaši jānorāda uz 21631. projekta «Bujan-M» [NATO nosaukums — «Buyan-M»] mazā raķešu kuģa «Serpuhov» klātbūtni — 2016. gadā divi Melnās jūras flotes mazie raķešu kuģi «Zeļonij Dol» un «Serpuhov» tika pārdislocēti uz Baltijas jūru, ievērojami pastiprinot Baltijas flotes tālās sniedzamības spējas — šīs samērā nelielās (950 t ūdensizspaida) platformas vertikālās starta iekārtās nes astoņas kompleksa «Kaļibr-NK» [NATO nosaukumi SS-N-27, SS-N-30 «Sizzler»] raķetes, kuras nodrošina ne tikai ievērojamas pretkuģu spējas, bet arī operacionāla līmeņa «kuģis–zeme» potenciālu. No pozīcijām Baltijas jūras akvatorijā spārnotās raķetes 3M-14T spēj sasniegt mērķus visā Eiropas teritorijā.

Šos ieročus Krievijas Jūras kara flote intensīvi izmantoja Sīrijas kampaņā, apšaudot mērķus no zemūdenēm un raķešu kuģiem, kuri atradās Vidusjūras un Kaspijas jūras akvatorijā.

Interesantākā bija Baltijas flotes jaunāko spēku dalība parādēs. 11711. projekta [NATO nosaukums — «Ivan Gren class»] lielais desantkuģis «Ivan Gren» (6000 t) ir Krievijas JKF jaunākais desantkuģis, kura būve Kaļiņingradā ilga vairāk nekā desmit gadus. Flote to oficiāli saņēma 20. jūnijā. Projekts neatspoguļo jaunus desanta izsēdināšanas principus, kurus flote cerēja iegūt, iegādājoties «Mistral» tipa universālos desantkuģus Francijā. Divi helikopteri un saliekamais pontonu tilts tomēr nevar nodrošināt pilnvērtīgu «aizhorizonta desantēšanu». 

Kuģa celtspēja nodrošina jūras kājnieku bataljona, 13 kaujas tanku vai 36 bruņutransportieru pārvadāšanu. Tehniku iekraut un izkraut var pa priekšējo un aizmugurējo rampu vai ar 16 t celtņa palīdzību caur lūku korpusa vidusdaļā. 

Sērija acīmredzot aprobežosies ar diviem kuģiem. Šī projekta otrais un beidzamais kuģis «Pjotr Morgunov» jau ir nolaists ūdenī.

Mazais raķešu kuģis «Uragan» ir pirmais 22800. projekta «Karakurt» [NATO nosaukums — «Uragan class»] pārstāvis. 800 t lielo kuģu galvenais uzdevums ir kalpot par raķešu kompleksa «Kaļibr-NK» nesējplatformām — astoņās vertikālās šahtās virsbūves vidū iespējams ielādēt «kuģis–kuģis» vai «kuģis–zeme» klases raķetes; galvenā problēma ir mērķnorāde attālumā, kas pārsniedz paša nesēja novērošanas spējas.

Par projekta nozīmību Krievijas flotei liecina fakts, ka šo kuģu būve ir uzsākta vienlaikus trijās kuģubūves rūpnīcās pie Sanktpēterburgas un Krimā, kurām pievienosies arī Amūras kuģubūves uzņēmums. 2017. gadā pavisam tika pasūtīti 18 «Karakurt» klases mazie raķešu kuģi, kurus triecientempā plānots nodot līdz 2020. gada beigām.

12700. projekta «Aļeksandrit» [NATO nosaukums — «Alexandrit class»] jūras traleris «Aļeksandr Obuhov» (sākotnēji klasificēts kā bāzes traleris) ir vismodernākā Krievijas pretmīnu spēku platforma, būtībā — mīnu meklētājs un iznīcinātājs. Pirmā sērijas kuģa «Aļeksandr Obuhov» būve uzņēmumā «Sredņe-Ņevskij sudostroiteļnij zavod» pie Sanktpēterburgas ilga piecus gadus, nākamie tik daudz laika neprasīs. 

Līdz 2027. gadam bez prototipa «Aļeksandr Obuhov» plānots uzbūvēt vēl deviņus mīnu meklētājus. Nākotnē to skaits var palielināties līdz dažiem desmitiem.

Kuģu oriģinālā konstruktīvā īpatnība ir monolīts stiklašķiedras korpuss. Pretmīnu aprīkojums — mīnu meklēšanas hidrolokators, tālvadības zemūdens aparāti un bezpilota pretmīnu kuteri, kontakta un akustiskie traļi, automatizētā vadības sistēma. Kuģi ir izmantojami arī dažādu tipu enkuru un gultnes mīnu izvietošanai.

25. jūnijā flotei nodotais 18280. projekta [NATO nosaukums — «Yuriy Ivanov» class] izlūkošanas kuģis «Ivan Hurs» (publiski dēvēts par speciālo sakaru kuģi) ir otrais sava tipa pārstāvis; sērijas prototips «Jurij Ivanov» kalpo Ziemeļu flotē jau vairākus gadus. Šie kuģi ir domāti radioizlūkošanas, radioelektroniskās cīņas uzdevumu un sakaru nodrošināšanai flotes līmenī. Sanktpēterburgas uzņēmumā «Severnaja verfj» tiks uzbūvēts pa kuģim katrai Krievijas jūras spēku flotei.

Foto — no militāro kuģu parādes 2018. gada 29. jūlijā.
Sagatavojis Dr. chem. atv. pltn. Indulis Skrastiņš.

Piecu dienu karš Kaukāzā

Tieši pirms desmit gadiem, proti, 2008. gada 8. augustā, sākās karš starp Krievijas Federāciju un Gruziju. Agrā rītā sākās aktīvā kaujas darbība — Krievijas vadība nolēma ar militāru spēku iejaukties Gruzijas iekšpolitisko jautājumu risināšanā. Pasaule šo militāro konfliktu iepazina kā piecu dienu karu. Aktīva kaujas darbība notika līdz 12. augustam, un šajā laikā Gruzijā gāja bojā 408 cilvēki — gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Gruzija pasludināja savu nacionālo neatkarību, taču jau drīz vien par savu atdalīšanos no Gruzijas paziņoja divas tās provinces: Abhāzija un Dienvidosetija. Arvien pieaugošais etniskais konflikts 1991. un 1992. gadā pārauga atklātā karadarbībā starp Gruzijas bruņotajiem spēkiem un separātistu kaujiniekiem, turklāt abhāzu un osetīnu pusē karoja daudzi Krievijas algotņi. 20. gs. 90. gadu vidū ar starptautisku vidutāju palīdzību izdevās panākt karadarbības pārtraukumu. Lai arī abas separātiskās provinces juridiski palika Gruzijas sastāvā, tās vienpusējā kārtā pasludināja neatkarību, un šajās teritorijās Krievija ieveda savu «miera uzturēšanas» karaspēku. Krievija arī aktīvi sāka lobēt pašpasludinātās valstis Abhāziju un Dienvid­osetiju starptautiskajā politiskajā arēnā un neoficiāli piegādāja bruņojumu abhāzu un dienvidosetīnu kaujinieku bruņotajiem formējumiem, kurus Gruzijas valsts uzskatīja par nelikumīgiem. Sevišķi saspringta situācija izveidojās tieši Dienvidosetijā, kur bija jūtams, ka abas puses gatavojas konflikta atrisināšanai ar militāru spēku. 2008. gada 7. augusta vēlā vakarā Gruzijas valdība paziņoja, ka Dienvidosetijas teritorijā esošos gruzīnu apdzīvotos ciematus un arī Gruzijas teritoriju apšaudot no Dienvidosetijas. Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili paziņoja par nodomu pašpasludinātajā Dienvidosetijā ieviest konstitucionālo kārtību, un 8. augusta rītā Gruzijas armija ieņēma lielāko daļu no Dienvid­osetijas galvaspilsētas Chinvali, no kurienes, pēc Gruzijas varas iestāžu teiktā, bija notikusi artilērijas apšaude. 

Tomēr, kā bija prognozēts, Maskava nevēlējās samierināties ar prokrieviski noskaņoto dienvidosetīnu kaujinieku zaudējumu, un Gruzijas teritorijā iebruka jau iepriekš pie tās robežām sapulcinātais Krievijas karaspēks. Krievijas plašsaziņas līdzekļi apvainoja Gruziju mērķtiecīgā Chinvali iznīcināšanā un genocīdā pret osetīnu tautu. Jau tajā pašā dienā Krievijas armija pārgāja plašā uzbrukumā pret Gruzijas bruņotajiem spēkiem ne vien Dienvid­osetijā, bet arī Gruzijas teritorijā. Krievijas militārā aviācija uzsāka Gruzijas pilsētu bombardēšanu no gaisa, par mērķiem izvēloties ne tikai militāros objektus, bet arī civilās būves. Savukārt Krievijas Melnās jūras kara flotes jūras kājnieku vienības ieņēma Gruzijas galveno ostas pilsētu Poti, ostas reidā iznīcinot visus tur esošos kuģus. Krievijas puse gan noliedza, ka tās karaspēks ir ieņēmis šo ostas pilsētu, paziņojot, ka Poti īslaicīgi esot uzturējušās nelielas izlūku vienības. 

Gruzijas valdība 8. augustā paziņoja, ka sakarā ar Krievijas tiešu militāru iebrukumu Gruzijas bruņotie spēki tiek atvilkti no Chinvali un gruzīnu puse vienpusējā kārtā pārtrauc uguni. Tāpat Gruzija lūdza starptautiskās sabiedrības palīdzību Krievijas nomierināšanā un konflikta izbeigšanā, jo tās bruņotie spēki bija pārāk vāji, lai pretotos agresoram. Taču Krievijas armija turpināja sauszemes iebrukumu — tā ieņēma Gruzijas pilsētas Gori, Senaki un Poti, turpinājās uzlidojumi gruzīnu pilsētām. Gruzīnu žurnālists Goga Apciauri toreiz kā «Radio Brīvība» korespondents atradās Gori pilsētā un bija aculiecinieks tur notiekošajam: 

«8. augustā Krievijas aviācija jau bombardēja Gori, taču upuru todien vēl nebija. 9. augustā kļuva daudz grūtāk — Krievijas aviācija pilnībā kontrolēja gaisa telpu virs pilsētas un sāka bombardēt dzīvojamās mājas, slimnīcas, valsts iestādes. Pilsētu ieņēma Krievijas karaspēks, un krievu ģenerālmajors Vjačeslavs Borisovs (toreiz viņš bija arī Krievijas desantkaraspēka pavēlnieka vietnieks) pasludināja sevi par pilsētas komandantu. Pie viņa tajās dienās klāt gāja cilvēki un jautāja, ko te dara krievu armija, viņš atbildēja, redz, vēlējāties skriet uz NATO, tātad pelnīti saņēmāt šo… Krievu kara tehnika patrulēja pilsētā. Vispirms viņi izlaupīja Gori, no ēkām nesot ārā sadzīves tehniku, datorus.» 

12. augustā sākās Krievijas armijas vienību uzbrukums Gruzijas teritorijai no Abhāzijas. Gruzijas valdība un armijas vadība sāka gatavoties valsts galvaspilsētas Tbilisi aizstāvēšanai, kas, par laimi, nebija jādara — šajā dienā ar Eiropas Savienības institūciju un Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī starpniecību Gruzijai piedāvāja parakstīt pamieru, kura galvenie nosacījumi bija karadarbības pārtraukšana un karojošo pušu militāro vienību atiešana uz 2008. gada 7. augusta pozīcijām. Šo pamieru akceptēja arī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, un vismaz oficiāli karadarbība skaitījās izbeigta. 

Līdz 22. augustam Krievijas armija Gruzijas teritoriju bija pametusi, tiesa gan, paliekot Dienvidosetijā un arī Abhāzijā. 26. augustā Krievijas valdība paziņoja par Abhāzijas un Dienvid­osetijas valstu oficiālu atzīšanu. Šīs teritorijas par «neatkarīgām» bez Krievijas līdz šim atzinušas tikai Venecuēla, Nikaragva, Nauru un Sīrija. 

Šajā piecu dienu karā Gruzija bija cietusi militāru sakāvi, vairākas nedēļas Gruzijas valdība nekontrolēja ievērojamu savas teritorijas daļu, un pastāvēja iespēja, ka visa valsts tiktu okupēta. Pateicoties starptautiskajai reakcijai, tas nenotika, lai arī rietumvalstu rīcību Krievijas un Gruzijas kara laikā šodien izskaidro dažādi. Savukārt Krievija nostiprināja savas stratēģiskās pozīcijas Dienvidkaukāzā, ievērojami palielinot savu militāro klātbūtni karabāzēs Abhāzijā un Dienvidosetijā. 

Kara rezultātā Gruzija zaudēja ievērojamu daļu savas teritorijas, lai arī gan Abhāzija, gan Dienvidosetija joprojām starptautiski tiek atzītas kā Gruzijas sastāvdaļas. Vairāk nekā 150 000 iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās — Krievijas atbalstītie osetīnu militārie formējumi, veicot etniskās tīrīšanas, no Dienvidosetijas padzina visus tur dzīvojošos gruzīnus. Līdzīgi notika Abhāzijā ar tur vēl palikušajiem gruzīniem. 

Šis bija pirmais militārais konflikts kopš PSRS sabrukuma, kad Krievija atklāti ar militāru spēku mēģināja apdraudēt kādu suverēnu valsti, kārtējo reizi demonstrējot savu agresīvo ārpolitiku. Vēlāk sekoja notikumi Donbasā un Krimā. 

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist. 

Pirms 100 gadiem: 1918. gada notikumu hronoloģija Latvijā

1918. gadā neatkarību ieguva virkne valstu Centrāleiropā un Austrumeiropā, arī Latvijas Republika (18. novembrī).  Kopš 1915. gada vasaras Latvijas teritorijā atradās pasaules kara frontes līnija, tāpēc tieši Latvija no visām topošajām Baltijas un pat visa reģiona valstīm bija ļoti sarežģītā stāvoklī. 1918. gada februārī, nonākot strupceļā Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks ieņēma visu Latvijas teritoriju, Igauniju un iegāja Krievijā. Sekoja vācu okupācijas laika mēneši, kuros dzīve turpinājās, strauji tuvo­­joties pasaules kara nobeigumam, kas pavēra iespēju iegūt neatkarību. 

Turpinām publicēt galveno notikumu un norišu hroniku, lai atgādinātu, kas notika pirms 100 gadiem, jo lielākā daļa no tālaika norisēm ir aizmirstas, tādējādi sarežģījot neatkarības iegūšanas fakta izpratni.   

Materiāls apkopots, izmantojot presi, atmiņas, arhīva avotus, kā arī zinātnieku darbus. Publicētā hronoloģija neietver vēsturnieka komentārus par tiem. Galvenā uzmanība pievērsta notikumiem Latvijā, par norisēm Pilsoņu kara pārņemtajā Krievijā, kur joprojām bija spiestas uzturēties milzīgas latviešu bēgļu masas un karā iesaistīta Latviešu padomju strēlnieku divīzija, minot vienīgi svarīgāko.  

1. augustā — likvidēta Austrumu apgabalu centrālā pārvalde, vietā izveidojot Baltijas zemju militāro pārvaldi 8. armijas pavēlnieka pakļautībā (vadītājs — A. fon Goslers) un Lietuvas militāro pārvaldi. 

2. augustā — vācu 8. armijas pavēlnieks Kirhbahs, kurš iecelts par Kijevas atentātā nogalinātā fon Eihhorna pēcnācēju amatā, svinīgi atvadās no Vidzemes un Igaunijas iedzīvotājiem, pateicoties viņiem par atbalstu. Viņa vietā par 8. armijas pavēlnieku iecelts fon Katens; par Baltijas civilpārvaldnieku iecelts fon Goslers. 

4. augustā — Rīgā, Pēterparkā (Torņakalnā) futbola spēle starp Latviešu jaunatnes biedrības un Vācijas armijas 365. kājnieku pulka komandām (pēdējā «skaitās vislabākā komanda Rīgā»), rezultāts 3:5. 

5. augustā — ceļā no Cimzes lopu muižiņas uz Raunu nošauts Raunas draudzes priekšnieks V. fon Zengbušs, vācu militārā pārvalde tāpēc uzliek Brantu pagastam 50 000 marku naudas sodu. 

7. augustā — Rīgas prese ziņo, ka pilsētā «kartupeļus pieved apmierinošā daudzumā, bet cenas nekrītas», kartupeļi («ar visām zemēm») maksā 35—40 kapeikas mārciņā, «tā ka mazturīgiem iedzīvotājiem vēl jāpaliek bez kartupeļiem, kur taču maizes arī nepietiek».

10. augustā — prese ziņo, ka Rīgas 2. pilsētas teātra komiteja par Latviešu teātra direktoru ievēlējusi R. Veicu. Rīgā «dārzāju un sakņ­augu dārdzība ir patiešām neciešama, tāda nav nekur citur un pat ne milzu lielpilsētā Berlīnē».

11. augustā — Rīgas Latviešu izglītības biedrības gada sapulce norisinās tās priekšnieka Ā. Butuļa vadībā. Turpinās bēgļu atgriešanās no Krievijas, šajā dienā Rīgā iebrauc apmēram 1500 bēgļi no Petrogradas, Lugas un citām vietām. 

15. augustā — Prūsijas valdība pieprasa Baltijas zemju un Lietuvas pievienošanu Prūsijai. «Rīgas Latviešu Avīze» ievadrakstā atspēko baumas, ka vācu karaspēks vainojams pie pārtikas trūkuma, jo vācu militāriestādes no 1917. gada septembra līdz 1918. gada jūlijam Rīgas guberņas iedzīvotājiem izsniegušas 5 099 486 Vācijas mārciņas kartupeļu, 220 000 un 16 097 304 mārciņas kviešu miltu, 214 000 — citu produktu, 872 000 — maizes un 588 000 mārciņas — gaļas.

16. augustā — Rīgas pilsētas skolu valde apstiprina par skolotājiem latviešu izglītības vidusskolās — Tērbatas universitātes docentu Kārli Kundziņu (reālskolas direktors), advokātu Juliusu Arāju, dzejnieku Frici Bārdu, Eduardu Gulbi un inženieri Jāni Ozoliņu.

17. augustā — Rīgas pilsētas domes sēdē Leipcigas valdes loceklis Dr.  Lubstorfs stāsta par pārtikas situāciju Vācijā un tās risinājumiem.

18. augustā — Valmieras sporta biedrība rīko eksternas sacensības peldēšanā, vieglatlētikā un riteņbraukšanā.

20. augustā — Rīgā pilsētas dome svinīgi uzņem Hamburgas birģermeistaru fon Meli, pusdienās Strēlnieku dārzā viesis tiek lūgts atbalstīt «Baltijas zemju pievienošanas» jautājuma risināšanu.

22. augustā — Latviešu zemnieku pabalsta komiteja turpina ziedojumu vākšanas kampaņu pārtikas iegādei Rīgas apriņķa iedzīvotājiem, vēršas ar aicinājumu ziedot (komitejas locekļi V. Skubiņš un K. Ulmanis Priekuļos, H. Enzeliņš Valmierā, P. Siecinieks Valkā u. c.). 

26. augustā — Rīgu apmeklē Prūsijas valdības un parlamenta delegācija.

27. augustā — Brestļitovskā noslēgta Vācijas un Padomju Krievijas papildu vienošanās paredz, ka Vācija iegūst Vidzemi un Igauniju, apstiprinot robežlīniju Narva—Lubāna ezers—Ilūkstes apriņķis, tādējādi Vācija iegūst arī daļu Latgales. Prese ziņo, ka vācu žandarmērija kontrolē vilcienu pasažierus Rīgas jūrmalas vilcienos, konfiscējot pārtikas līdzekļus, ko mēģina ievest no Kurzemes, kas ir aizliegts. 

29. augustā — no Petrogradas Rīgā atgriežas latviešu mūziķi un opermākslinieki — Pauls Sakss, Jāzeps Vītols, Teodors Reiters u. c. 

31. augustā — Rīgas pilsētas pārvalde nosaka augstāko kartupeļu cenu —36 feniņi jeb 16 kapeikas par mārciņu. Rezultātā prece pazūd no tirgus, vel vairāk pasliktinot trūcīgo iedzīvotāju stāvokli.

Sagatavojis Ēriks Jēkabsons, LU profesors.

Alfons Mednis. Pieminot latviešu karavīru

20. gs. 80. gadi.

2018. gada 27. jūlijā no ASV pienāca sēru ziņa — mūžībā devies latviešu karavīrs, atvaļināts ASV Jūras spēku kapteinis Alfons Mednis. Ir beidzies izcils, notikumiem bagāts latviešu karavīra mūžs, un kapteinis A. Mednis nu ir pievienojies Aizsaules karavīru pulkam. 

Alfons Mednis dzimis 1932. gada 21. martā Valmierā. Otrā pasaules kara izskaņā, 1944. gadā Medņu ģimene bija spiesta atstāt Latviju, līdzīgi kā daudzi simti tūkstošu latviešu dodoties bēgļu gaitās. Sākumā viņi nonāca Vācijā, bet 1949. gadā Medņu ģimene pārcēlās uz ASV. 1953. gada 2. jūlijā A. Mednis uzsāka savas dienesta gaitas Amerikas Savienoto Valstu bruņotajos spēkos, dienot ASV Jūras kājnieku korpusā (USA Marine Corps). Šajā laikā viņa dienesta vieta bija Koreja, tiesa, Korejas kara (1950—1953) tiešajā kaujas darbībā viņš nepiedalījās. Korejā A. Mednis dienēja Jūras kājnieku korpusa speciālajās izlūkvienībās (2nd Force Recon Co, 1st Force Recon Co, 1st Marine division u. c.). Dienesta laikā A. Mednis beidza pamatapmācību kursu stingrā (drill instructor) režīmā, kā arī apmācības kursu karadarbī­bai  ziemas un kalnu apstākļos. Pēc atgriešanās ASV Alfons Mednis absolvējis izpletņ­lēcēju skolu, vēlāk pabeidzis «Ranger», «Halo», kā arī virsnieku un armijas izlūkošanas skolas. Dienējis Vidusjūrā, Rietum­āfrikā, Dienvidāfrikā, Japānā un Karību salās. Viņš bijis izpletņlēcēju instruktors, izpletņlēkšanas operāciju plānotājs, atbildīgais par lidaparātu sagatavošanu un pilotu in­struktāžu izpletņlēcēju nogādāšanai paredzamajā uzdevuma izpildes vietā. Lēcis ar izpletni no reaktīvajām kaujas lid­mašīnām. 

Grupa latviešu izcelsmes virsnieku piemiņas pasākumā Ārlingtonas kapsētas Korejas karā kritušo karavīru sektorā. ASV, 1996. gada 5. maijs. No kreisās: pulkvedis E. Goldšmits,pulkvedis V. Kukainis, kapteinis A. Mednis, brigādes ģenerālis R. Pekšēns, augstākais virsseržants Z. Lieljuris. flotes komandkapteinis J. Karps.

No 1967. gada līdz 1969. gadam piedalījās Vjetnamas karā, kur leitnanta dienesta pakāpē komandējis kājnieku rotu, arī apvienoto vjetnamiešu rotu, veicot bataljona izlūkošanas funkcijas. Pēc atgriešanās Amerikas Savienotajās Valstis dienestu noslēdza tālās izlūkošanas vienībā. 1974. gada 30. augustā atvaļināts no militārā dienesta ASV bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē. 

Sava dienesta laikā A. Mednis apbalvots ar daudziem ASV valsts un bruņoto spēku, kā arī citu valstu apbalvojumiem, to skaitā ar Nacionālā aizsardzības dienesta medaļu (National Defence Service Medal), medaļu par dienestu Korejā (Korean Service Medal), medaļu par dienestu Vjetnamā (Vietnam Service Medal), Apvienoto Nāciju Organizācijas medaļu par dienestu Korejā (U. N. Service Medal for Korea), Vjetnamas Krustu par drošsirdību (Gallantry Cross), ar vairākiem ASV Jūras spēku un Gaisa spēku apbalvojumiem un vēl daudziem citiem. 

Pēc atvaļināšanās no militārā dienesta A. Mednis iesaistījās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Nodarbojies ar latvisko rotu kalšanu un no 1979. gada vadījis latvisko rotu kalšanas nodarbības ASV latviešu sabiedrisko organizāciju rīkotajās ikgadējās latviešu vasaras nometnēs «Garezerā» (ASV, Mičiganas pavalstī, Detroitas latviešu kopienas īpašumā), kā arī citur. 

Tūlīt pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanas atvaļinātais kapteinis A. Mednis iesaistījās Pasaules brīvo latviešu apvienības iniciētās un 1991. gada 29. oktobrī Vašingtonā dibinātās Latvijas aizsardzības darba grupas darbībā. Šīs grupas darbības mērķis bija atbalstīt Latvijas Republikas bruņoto spēku izveidošanu pēc demokrātiskas valsts principiem ar civilo pārvaldi un tiešu kontroli pār bruņotajiem spēkiem.
A. Mednis kā grupas pārstāvis Latvijā ieradās 1992. gada pavasarī, lai apzinātu bruņoto spēku vajadzības un iespējas sniegt nepieciešamo atbalstu to attīstībai. A. Mednis turpmāk Latvijā ieradās katru gadu uz 4—6 nedēļām un iesaistījās Latvijas bruņoto spēku virsniekvietnieku in­struktoru koncepcijas sagatavošanā un apmācības pilnveidošanā. Tāpat liels bija A. Medņa ieguldījums Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības attīstībā. Šis darbs tika veikts brīvprātīgi, bez Latvijas valsts finansiāla atbalsta. A. Mednis piedalījās arī bruņoto spēku instruktoru skolas izveidē. Līdz ar atbalsta sniegšanu Latvijas bruņotajiem spēkiem viņš bija aktīvs sabiedriskajā dzīvē gan savā dzimtenē Latvijā, gan savā mītnes zemē ASV — viņš bijis vairāku Pasaules latviešu virsnieku saietu dalībnieks, piedalījies Latvijas Republikas proklamēšanas piemiņas pasākumos ASV un leģionāru atceres dienās latviešu leģiona karavīru Brāļu kapos Lestenē. 2001. gadā A. Mednis kļuva par Filadelfijas «Daugavas vanagu» organizācijas valdes locekli. 

Alfons Mednis apbalvots ar Latvijas Aizsardzības ministrijas goda zīmi «Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā» un Atzinības goda zīmi. 

Izsakām visdziļāko līdzjūtību kapteiņa Alfona Medņa tuviniekiem!

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.

Augsti godātā Alfona Medņa ģimenei

Skumju brīdī Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku vārdā izsakām visdziļāko līdzjūtību un esam kopā ar Jums — atvaļinātā kapteiņa Alfona Medņa ģimeni, piederīgajiem, draugiem un kolēģiem, viņu mūžībā pavadot. A. Medņa nesavtīgais ieguldījums Latvijas bruņoto spēku attīstībā ir apliecinājums viņa pašaizliedzībai, patriotismam un karavīra gara stiprumam.

A. Medņa nesavtīgo mīlestību pret Latviju var izteikt latviešu rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa vārdiem: «Latvija. Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu, tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes». Ilgus gadus dzīvojot ārpus Latvijas, viņa dzīves pamats bija Latvija, kuras vārdu viņš nebeidza daudzināt un turēt augstu godā. Visu mūžu A. Mednis cītīgi strādājis, lai sasniegtu savus mērķus, nodotu savas zināšanas citiem, palīdzētu un kalpotu Latvijai.

Alfons Mednis nodzīvojis likteņa pavērsieniem bagātu mūžu. 1944. gadā, ­būdams tikai divpadsmit gadus vecs,
A. Mednis ar ģimeni bijis spiests atstāt Latviju, dodoties uz Vāciju. 1949. gadā ar ģimeni pārcēlies uz ASV, kur no 1953. līdz 1974. gadam dienējis ASV Jūras kājnieku korpusa Speciālajā izlūkvienībā. 

Dienesta laikā A. Mednis piedalījies arī militārajās operācijas Korejā un Vjetnamā, par sasniegumiem dienestā saņemot nozīmīgus apbalvojumus. 

Būdams Latvijas patriots, A. Mednis sniedzis būtisku ieguldījumu latviskā kultūras mantojuma saglabāšanā un jaunatnes izglītošanā, 38 gadus ik vasaru kā in­struktors piedaloties Latvijas bērnu vasaras nometnē «Mantojums» un «Gar­ezera» vasaras vidusskolā, tādējādi stiprinot latviešu valodu, kultūru un garīgās vērtības, veicinot latvietību, kā arī latviešu diasporas ASV saikni ar dzimteni. 

A. Mednis sekmējis arī Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, kopā ar domubiedriem aktīvi iesaistoties Latvijas aizsardzības atbalsta darba grupā, lai veicinātu Latvijas bruņoto spēku attīstību, Baltijas valstu dalību NATO un stiprinātu Latvijas aizsardzības spējas. A. Mednis bijis vairāku Pasaules latviešu virsnieku saietu dalībnieks; piedalījies vairākos Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītos sarīkojumos, atceres  dienās Latviešu leģiona Brāļu kapos Lestenē; daudzus gadus vadījis latvisku rotu kalšanas nodarbības «Garezerā». Šobrīd Latvijas Kara muzejā ikvienam ir iespēja apskatīt atvaļinātā kapteiņa A. Medņa ASV Jūras kājnieku formas tērpus un ekipējumu. 

Nenovērtējams ir arī A. Medņa ieguldījums Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības attīstīšanā, kā arī Cēsu Instruktoru skolas izveidē, nodrošinot iespēju Nacionālo bruņoto spēku vienību instruktoriem un augstskolu studentiem iegūt militārajam dienestam nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju. Pateicībā par sniegto ieguldījumu un atbalstu Latvijas aizsardzības sistēmas izveidē un attīstībā Alfons Mednis 2008. gadā saņēma Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojumu «Atzinības goda zīmi». A. Medņa neatlaidība, spēja visgrūtākajā situācijā saglabāt ticību un gaišu skatījumu uz dzīvi, kā arī pašaizliedzīgā valstiskā pienākuma pildīšana ir labs paraugs ikvienam, īpaši iedvesmojot tos, kuriem ir uzticēts gods kalpot Latvijai.

Šajā skumjajā brīdī savās domās esam kopā ar Jums, dalot Jūsu sāpes un bēdas. 

Lai gaišs mūžības ceļš!

Patiesā cieņā
aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš

Atvadu vārdi kapteinim Alfonam Mednim
(21. 03. 1932.—27. 07. 2018.)

Ir grūti apzināties patiesību, ka Latviešu virsnieku apvienības mītnes durvis Rīgā vairs nevērs atvaļinātais Jūras kājnieku korpusa kapteinis Alfons Mednis — vienmēr stalts, raitu soli, švītīgu lakatiņu ap kaklu, tuksneša platmali galvā, bezgala sirsnīgs un patiess, kuru interesē viss jaunais, satrauc ētiski jautājumi, piemēram, «Gar­ezera» nometnē vienā kopīgā mastā uzvilkts ASV un Latvijas karogs. Tieši Alfons iebilda pret latviski lietota vārda «atvaļināts» norādi pirms dienesta pakāpes, skaidrojot — pakāpe virsniekam ir piešķirta, to var paaugstināt (arī pazemināt), bet vārds «atvaļināts» sniedz pakārtotu informāciju.

Latviešu karavīru svētvietā Lestenē, muzejā, ikvienu sagaida Alfona gādāta un muzejam dāvināta vēsturiska glezna — «1945. gada marts. Kauja pie Cieceres ezera». Gleznota pēc atmiņas 1980. gadā. Autors — to dienu karavīrs Audriņš.

Likteņdārzā Daugavas krastā aug karavīru dzimtas ozoliņš ar numuru 1603. To virsnieks Alfons Mednis kopā ar dzīvesbiedri Anitu 2013. gada 30. maijā iestādīja sava tēva, Latvijas Atbrīvošanas cīņu dalībnieka, Herberta G. Medņa piemiņai, veltījumā rakstot brāļa Miervalda Modra Medņa dzejas rindas:

Lai gaišs Aizsaules ceļš mūsu biedram, Latvijas patriotam, tautas daiļamatu pratējam kapteinim Alfonam Mednim!

Latviešu virsnieku apvienība

Ģenerālis Kārlis Ezeriņš

Ēriks Jēkabsons,

LU profesors.

Foto — no Latvijas Nacionālā arhīva.

1868. gada 10. septembrī Kurzemes guberņas Bauskas pagasta Klūgās zemnieka Jāņa Ezeriņa ģimenē piedzima dēls Kārlis — viens no ievērojamākajiem latviešu izcelsmes karavīriem Krievijas armijā un viens no nedaudzajiem Krievijas armijas bijušajiem ģenerāļiem, kuri dienēja arī Latvijas armijā, turklāt ļoti augstā un atbildīgā amatā. 

Ceļš uz karavīra amatu Kārlim Ezeriņam bija līdzīgs kā daudziem citiem latviešiem 19. gadsimta 70. un 80. gados. Pēc Jelgavas reālskolas beigšanas K. Ezeriņš (kā Ezerings, šādu uzvārda formu Krievijas armijā bija vieglāk izrunāt) 1888. gada rudenī iestājās karadienestā 107. kājnieku pulkā Viļņā, izlēmis mēģināt kļūt par virsnieku. Uz to viņš mērķtiecīgi virzījās, centīgi apgūstot militārās zināšanas. Pēc gada dienesta paaugstināts par jaunāko unteroficieri, bet pēc diviem gadiem — 1890. gada augustā — komandēts uz Viļņas kājnieku junkurskolu, kur pēc iestāšanās pārbaudījumu sekmīgas nokārtošanas uzsāka mācības. Jaunā karavīra centība tika ievērota — 1892. gada martā viņu iecēla par junkuru (skolas klausītāju nosaukums) nodaļas komandieri. Tā paša gada augustā viņš ļoti sekmīgi beidza mācības, par sekmēm mācībās saņemot pirmo apbalvojumu — zelta pulksteni. Kā podpraporščiks tika nosūtīts uz 114. kājnieku pulku Jelgavā, bet jau 1893. gada februārī — paaugstināts pirmajā virsnieka dienesta pakāpē — par podporučiku, pārvietojot uz 25. kājnieku pulku Kozeņicē, netālu no Radomas Polijā. 

Nolēmis turpināt izglītošanos, pēc trim gadiem — 1896. gada vasarā — podporučiks Ezerings Varšavas kara apgabala štābā un pēc tam pašā mācību iestādē sekmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus un, pārvarot iespaidīgu konkursu uz klausītāju vietām, iestājās prestižajā Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Nākamajā gadā viņu paaugstināja par poručiku, bet pēc divu klašu beigšanas 1898. gadā pārcēla uz papildklasi, kuras beigšana deva tiesības kandidēt uz iekļaušanu privileģēto, t. s. ģenerālštāba virsnieku kategorijā. Un K. Ezerings kopā ar vēl vienu latvieti — 2. Kauņas cietokšņa poručiku Jāni Buividu minēto paveica, 1899. gadā kļūstot par vēsturē pirmajiem latviešiem šajā kategorijā (neskaitot latviskās izcelsmes virsnieku Emanuilu Kalniņu, kas to izdarīja 1883. gadā, taču formāli skaitīdamies nevis zemnieka, bet virsnieka dēls), turklāt Ezerings par sekmēm mācībās uzreiz tika paaugstināts par štābkapteini. 

Turpmāk dienesta gadi pagāja Kijevas kara apgabala karaspēka daļu štābos — ģenerālštāba amatos. Kārlis Ezeriņš bija 42. kājnieku divīzijas štāba vecākais adjutants, 9. armijas korpusa štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, 12. kājnieku divīzijas štāba vecākais adjutants un no 1903. gada pavasara — 31. kājnieku divīzijas štāba adjutants. 1901. gadā viņu paaugstināja par kapteini. 

1903. gada oktobrī K. Ezeriņš tika uz vienu gadu piekomandēts 121. kājnieku pulkam rotas komandiera cenza iegūšanai. Taču pēc kara sākuma ar Japānu 1904. gada martā viņš atgriezās pulkā, jo drīzumā 31. divīzija tika nosūtīta uz kara lauku. Jūnijā pa Transsibīrijas dzelzceļu viņš ieradās Mandžūrijā un uzreiz iesaistījās kaujās. Decembrī Ezeriņu paaugstināja par apakšpulkvedi, turklāt viņš kauju laikā vairākkārt izpildīja divīzijas štāba priekšnieka pienākumus un par kaujās demon­strēto varonību tika apbalvots ar pieciem kaujas ordeņiem, ieskaitot Svētā Vladimira IV šķiras ordeni ar šķēpiem, kas apbalvotajam deva tiesības uz piederību dzimtmuižnieku kārtai. 

Karam ar Japānu tuvojoties noslēgumam — 1905. gada jūnijā apakšpulkvedis Ezerings atšķirībā no daudziem citiem virsniekiem neatgriezās savā karaspēka daļā Eiropā, bet tika piekomandēts Aizamūras robežapsardzības korpusa štābam un ieņēma dažādus amatus karaspēka daļās. No 1906. gada marta viņš bija 10. armijas korpusa štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, bet no 1907. gada pavasara ieņēma tādu pašu amatu pie Turkestānas kara apgabala karaspēka komandiera. 1908. gada beigās viņu paaugstināja par pulkvedi, bet no 1909. gada sākuma līdz 1912. gadam viņš laiku pa laikam iepazīšanās nolūkos ar dažādām ieroču šķirām bija ilgstoši piekomandēts pie Usūrijas jātnieku brigādes kā tās štāba priekšnieks,  pie 1. kazaku pulka, 1. Sibīrijas strēlnieku artilērijas brigādes un 11. Sibīrijas strēlnieku pulka. 1913. gada vasarā pulkvedi Ezeringu iecēla par 19. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku Tuļčinā (četri kājnieku pulki un artilērijas brigāde), Podolijas guberņā Ukrainā, tādējādi viņš pēc vairāku gadu dienesta Sibīrijā un Vidusāzijā atgriezās Eiropā. Un tieši šeit 1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš, un divīzija gandrīz uzreiz tika iesaistīta cīņās pret Austroungārijas armiju. 

Kara pirmajos mēnešos Krievijas armijas ierindas virsnieku zaudējumi bija milzīgi, turklāt kaujās krita vai tika ievainoti arī pulku un citu vienību komandieri. Tieši tāpēc 1914. gada oktobrī Ezeringu iecēla par divīzijā ietilpstošā 76. kājnieku pulka komandieri, bet 1915. gada janvārī pārcēla tāda pašā amatā uz 53. kājnieku pulku. Pēc gada — 1916. gada februārī — viņš ieņēma 74. kājnieku divīzijas štāba komandiera amatu, bet aprīlī tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Kara gaitā par kaujās parādīto varonību viņš saņēma vairākus augstus apbalvojumus. 1914. gada novembrī — šķēpus pie pirms kara saņemtā Svētā Vladimira III šķiras ordeņa un Jura zobenu. 1915. gada martā — šķēpus pie vēl gadsimta sākumā saņemtā Svētā Staņislava III šķiras ordeņa (šķēpi apliecināja apbalvojuma saņemšanu par kaujas nopelniem). Krievijas armijas virsnieka augstākais apbalvojums — Jura zobens Ezeringam tika piešķirts par to, ka, «būdams 19. divīzijas štāba priekšnieks, 1914. gada 22.—25. septembrī viņš aktīvi piedalījās kaujas operācijās, un, visu laiku atrazdamies zem cietokšņa artilērijas aktīvas uguns, riskējot ar savu dzīvību, pareizi novērtēja kaujas situāciju un ar savu aukstasinību un darbību veicināja divīzijas kopējo panākumu, ieņemot fortus».

No 1916. gada jūlija ģenerālis atradās Ģenerālštāba priekšnieka rīcībā. No marta bija Ģenerālštāba galvenās pārvaldes lietvedis Petrogradā. 1917. gada oktobrī iecelts par Ģenerālštāba pārvaldes priekšnieku, 1918. gada janvārī — par topošās Sarkanās armijas Galvenā štāba Izlūkošanas daļas 8. Tālo Austrumu nodaļas priekšnieku (atbildība — pārskatu sastādīšana par Ziemeļameriku, Ķīnu un Japānu). Tādējādi viņš bija spiests «brīvprātīgi» iestāties Sarkanajā armijā kā viens no daudzajiem bijušajiem virsniekiem — «militārajiem speciālistiem». 

No 1919. gada 23. janvāra Kārlis Ezeriņš bija Padomju Latvijas armijas (kopš 1919. gada vasaras — 15. armijas) štāba Administratīvās daļas priekšnieks, paliekot šajā amatā līdz 1920. gada 4. septembrim. Tādējādi viņš tiešām formāli piedalījās kaujās ar Latvijas armiju līdz pat miera līgumam 1920. gada augustā. 

Tomēr skaidrs, ka bijušajam Krievijas armijas ģenerālmajoram atrašanās boļševiku vadītajā valstī un armijā nevarēja būt sirdslieta. 1920. gada novembrī viņš nelegāli pārgāja robežu un atgriezās Latvijā, uzreiz piesakoties varas iestādēm un skaidrojot savu dienestu Sarkanajā armijā kā piespiedu. 1920. gada 26. novembrī tika ieskaitīts Latvijas armijā kā ģenerālis (virsnieku rezervē pie Galvenā štāba), decembrī iecelts par Latvijas armijas Re­gla­mentu caurskatīšanas un rediģēšanas komisijas priekšsēdētāju, 1921. gada janvārī  par Apsardzības ministrijas padomes locekli. Viņš bija Virsnieku mācību līdzekļu izstrādes komisijas loceklis, 1924. gada janvārī—decembrī kara ministra Friča Birkenšteina biedrs, vēlāk — Kara mini­strijas padomes pastāvīgais loceklis. 

Saprotams, ka ģenerāļa darbība Sarkanajā armijā izraisīja zināmu reakciju. 1924. gada 13. februārī Saeimas deputātu grupa ar Voldemāru Salno priekšgalā vērsās ar protestu pie kara ministra Birken­šteina un Ministru prezidenta Voldemāra Zāmuela par to, ka «kara ministra biedrs ir tas pats K. Ezerings, kurš 1919. gadā bija Padomju Latvijas armijas admini­stratīvās daļas priekšnieks», jautājot, vai šādā amatā var atrasties cilvēks, «kurš vadījis cīņu pret neatkarīgu Latviju». Deputātiem sniegtajā oficiālajā atbildē tika konstatēts: «nav pieļaujams, ka visi trīs iepriekšējie kara ministri (Goldmanis, Zemgals, Ducens) būtu to atstājuši atbildīgā amatā 3 gadus, ja viņš politiski neatbilstu šim amatam. Kas attiecas uz to, ka 1919. g. bija Padomju Latvijas armijas administratīvās daļas priekšnieks, tad viņš nevarēja pavisam izvairīties no lielinieku dienesta, tomēr centās pēc iespējas neizlietot savas zināšanas un kategoriski atteicās no operatīvās daļas, kura vada karadarbību. Bet administratīvās daļas priekšnieka pienākumi attiecās uz štāba iekšējo saimniecību. 1920. gada novembrī pie pirmās izdevības izbrauca slepeni no Padomju Krievijas. Personiski ziņoja par savu dienestu apsardzības ministram Goldmanim, uz kura priekšlikumu ministru kabinets ar K. Ulmani priekšgalā iecēla viņu atbildīgā amatā. Šaubām, vai ģenerālis ir tiesīgs ieņemt atbildīgu amatu, to pašu iemeslu dēļ, par kuriem viņš netika vainots pirms 3 gadiem, nav nekāda pamata». 

1926. gada oktobrī K. Ezeriņš tika iecelts par Kara ministrijas izmeklēšanas komisijas locekli, bet tā paša gada decembrī atvaļināts ar tiesībām nēsāt uniformu sakarā ar štatu samazināšanu. Latvijas valsts zemes reformas gaitā piešķīra ģenerālim muižas centru, taču viņš to pārdeva, turpinādams dzīvot Rīgā. Kārlis Ezeriņš miris ar plaušu karsoni ārsta Kurta Hāna privātklīnikā 1934. gada 29. septembrī un svinīgi apbedīts II Meža kapos. Kara ministrijas laikraksts «Latvijas Kareivis» nekrologā atzīmēja: 

«Būdams Kara ministrijas padomes loceklis un kara ministra biedrs, ģenerālis Ezeriņš ņēmis dalību visu svarīgāko uz kara resoru attiecošos jautājumu izlemšanā un izšķiršanā. Viņa padoms un līdzdalība tanī ziņā bija sevišķi vērtīgs, ka ģenerālis Ezeriņš varēja lepoties ar plašām zināšanām un vērtīgiem piedzīvojumiem karavīru gaitās. Ģenerālis Ezeriņš pēc Kara akadēmijas beigšanas bija izgājis lielu komandēšanas un administratīvo cenzu, tā iegūdams bagātīgu praksi ar kara dienestu savienoto jautājumu novērtēšanā un atrisināšanā. Kara resors viņa personā bija ieguvis nevis sausu administratoru un formālismu par visu augstāk stādošu darbinieku, bet gan atsaucīgu vadošu personu. Atrazdamies kara viceministra amatā, ģenerālis Ezeriņš ņēmis aktīvu dalību arī daudzo un dažādo likumprojektu izstrādāšanā, kas sekmējuši armijas noorganizēšanu un karadienesta tālāku izveidošanu. No šiem likumprojektiem svarīgākie ir: Kara ministrijas satversmes pārstrādāšana, pie kam tika izvesti svarīgi armijas vadības reorganizācijas darbi: armijas komandiera štāba nodibināšana un galvenā štāba pārorganizēšana, kara saimniecības, ēku un būvju pārvaldes reorganizēšana. 

Tālāk Kārlis Ezeriņš ir ņēmis tādu pat dalību karavīru likumprojekta un noteikumu par virsdienesta instruktoriem izstrādāšanā. Viņa vadībā izstrādāti noteikumi par karavīra tērpa nēsāšanu. Ģenerālis Ezeriņš piedalījies arī komisijā, kas nodarbojās ar kara sodu likumu pārkārtošanu un pārstrādāšanu. Ģenerālis Ezeriņš vadījis arī kara lietpratēju komisijas darbību, kas galīgi izlēma jautājumu par mūsu jūras krastu aizsardzības līdzekļu iegādi. 

Vēl ļoti daudzu citu jautājumu izšķiršanā tieši ģenerālis Ezeriņš kā Kara ministrijas padomes loceklis un kara viceministrs ir ielicis savu noteikto un enerģisko rīcību, kas palīdzējusi izveidot mūsu armijas iekārtu un nostiprinājusi viņas organizāciju.»

Ģenerālis bija precējies ar valsts padomnieka meitu Gabrielu fon Magnusu, otru reizi — jau pēc atgriešanās Latvijā (1921. gadā) — ar Helēnu Butkeviču. 

Ģenerāļa Kārļa Ezeriņa dzīves gaitas atspoguļo vairākus svarīgus aspektus: pirmkārt, 19. gadsimta otrās puses latvietim raksturīgo mērķtiecību un spējas, kas ļāva ieņemt ar izcelsmes ziņā «augstvērtīgākām» sabiedrības kārtām piederīgajiem līdzvērtīgu vietu cariskās Krievijas sabiedrībā, otrkārt — spīdošu virsnieka karjeru, ko noslēdz kara ministra biedra amats jau neatkarīgās Latvijas valdībā, un treškārt — sarežģīto reģiona un latviešu likteni kopumā laikā no pasaules kara sākuma līdz neatkarīgas Latvijas valsts izveidei, kad arī daudzi latvieši brīvprātīgi vai piespiedu kārtā atradās «frontes pretējā pusē» jeb Sarkanajā armijā. Neatkarīgā Latvijas valsts uzņēma atpakaļ šos cilvēkus, ja vien tie izrādīja tādu vēlmi. Un tieši tāds bija arī ģenerālis Kārlis Ezeriņš — viens no ievērojamajiem latviešu karavīriem 20. gadsimtā.   

Ārzemju ziņas

Vācieši turpina vadīt eFP kaujas grupu Lietuvā, portugāļi — pilda Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misiju

Šī gada 2. augustā Lietuvas Bruņoto spēku bāzē Ruklā notika Lietuvā dislocētās NATO daudznacionālās kaujas grupas (NATO’s enhanced Forward Presence battlegroup, eFP) komandiera maiņas ceremonija. Bundesvēra pulkvedi Volfu Rudigeru Oto šajā amatā uz sešiem nākamajiem mēnešiem nomainīja vācu armijas pulkvežleitnants Renē Brauns. Ceremonijā kopā ar NATO valstu vēstniekiem, militārajiem atašejiem un NATO štābu pārstāvjiem piedalījās arī Lietuvas aizsardzības ministra vietnieks Vitauts Umbrass, kas savā uzrunā uzsvēra, cik izšķiroši svarīga ir eFP kaujas grupas klātbūtne un ieguldījums agresijas atturēšanā un drošības stiprināšanā Baltijas reģionā, Eiropā un kopumā visā NATO teritorijā.

NATO eFP kaujas grupas ierinda pirms komandiera maiņas 2. augustā.

Kopš 2017. gada sākuma NATO eFP vienību Lietuvā vada Vācija, bet vienības sastāvu (aptuveni 1200) veido karavīri no Beļģijas, Čehijas, Francijas, Nīderlandes, Norvēģijas un Islandes. Strukturāli eFP kaujas grupa ir integrēta Lietuvas Sauszemes spēku mehanizētajā kājnieku brigādē «Geležinis vilkas» («Dzelzs vilks»). Lai stiprinātu kolektīvās aizsardzības spējas un uzlabotu savstarpējo savietojamību, eFP apakšvienības regulāri piedalās kopīgās mācībās ar lietuviešu kolēģiem.

Portugāles patruļlidmašīna P-3C un apkalpojošais personāls Šauļu bāzē.

Kontekstā ar eFP vienības komandiera rotāciju zīmīga ir Portugāles aizsardzības ministra Žozē Azeredo Lopesa vizīte Lietuvas Gaisa spēku Šauļu aviācijas bāzē šī gada 30. jūlijā. Kā zināms, jau kopš 2004. gada marta no Šauļu bāzes tiek īstenota Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas starptautiskā NATO misija. Pašlaik šo misiju pilda četri Portugāles iznīcinātāji F-16, un tos atbalsta viena portugāļu jūras patruļlidmašīna P-3C, kas veic novērošanu un patrulēšanu virs Baltijas jūras. Šī ir ceturtā portugāļu dalība Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijā. Lietuvas un Portugāles militāro resoru vadītāji tikšanās laikā apsprieda Portugāles sniegto ieguldījumu NATO drošības garantēšanas pasākumos Baltijā (NATO Assurance Measures in the Baltic region) un savstarpējās sadarbības iespējas Eiropas Savienības pastāvīgās strukturētās sadarbības (Permanent Structured Cooperation, PESCO) ietvarā.

Igaunija piedalīsies starptautiskā projektā par bezapkalpes sauszemes platformu izstrādi

Igaunijas kompānija «Milrem Robotics» savu pirmo bezapkalpes sauszemes platformu (unmanned ground vehicle, UGV) uz kāpurķēžu bāzes THeMIS demonstrēja izstādē DSEI Londonā 2015. gadā. 2018. gada februārī izstādē UMEX Abū Dabī (Apvienotie Arābu Emirāti) tika demon­strēta jau ceturtā THeMIS versija (Type 4), kas ir īpaši pielāgota darbībai karstos tuksnešainos apstākļos. Kompānija «Milrem Robotics» strādā pie UGV koncepta sadarbībā ar Eiropas konsorciju MBDA, kas igauņu platformai izstrādā raķešu moduli IMPACT. THeMIS bruņojumā ir paredzēts 7,62 mm kalibra ložmetējs un divas prettanku vadāmās raķetes (MBDA ražojums), kuru darbības rādiuss sniedzas  līdz 4 km. Savu parametru dēļ platforma THeMIS ir piemērota kaujām pilsētvidē, un to ir iespējams vadīt no attāluma.

THeMIS (Type 1) — Londonas izstādē 2015. gadā.

Nākamais Igaunijas solis bezapkalpes sauszemes platformu attīstībā ir augustā iniciētais sadarbības projekts ar Somiju un Latviju. Trīs valstis vienojušās kopīgi strādāt pie jaunas bezapkalpes sauszemes platformas standarta Eiropas Savienības pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) ietvarā. Igaunijai, Somijai un Latvijai projektā ir gatavas pievienoties arī Vācija, Francija un Beļģija. Galvenais projekta funkcionālais mērķis ir izstrādāt platformu, kas uzlabos situācijas pārzināšanu (situational awareness) kaujas laukā un nodrošinās efektīvāku vienību manevrēšanu, transportēšanu un dzīvotspēju. Operēšana ar šādām platformām dažādās kaujas situācijās ļaus daudz ātrāk pieņemt lēmumus, tā ka karavīriem būs mazāka fiziskā slodze un uzdevumu veikšanā būs ievērojami samazināts personāla apdraudējuma līmenis. Svarīgs aspekts projekta virzībai ir ne tikai jaunās platformas autonomitāte, bet tehniskās iespējas integrēšanai ar citiem sensoriem un bezpilota sistēmām kopīga uzdevuma paveikšanai. 

THeMIS (Type 4) izstādē Abū Dabī.

No Eiropas Aizsardzības fonda bezapkalpes sauszemes platformas izstrādes kopprojektam ir paredzēts iedalīt gandrīz 40 miljonus eiro. Jaunā PESCO projekta realizācija varētu sākties 2019. gada pirmajā ceturksnī pēc attiecīga lēmuma Eiropas Savienības aizsardzības ministru līmenī. Sagatavojoties projektam, Igaunija, Somija, Latvija un atbalstošās valstis kopīgi izpētīs militāro apakšvienību taktisko kaujas spēju paaugstināšanos, ko potenciāli spētu nodrošināt bezapkalpes sauszemes platformu iekļaušana kaujas ierindā. 

Bulgārija pirks jaunu bruņutehniku un patruļkuģus

Aizsardzības ministrija ir izplatījusi paziņojumu par 150 bruņuautomobiļu iegādes plāniem Sauszemes spēku modernizācijai. Kopējās tehnikas iegādes programmas izmaksas sasniegs 722 miljonus dolāru. Par šo naudu paredzēts nopirkt 90 bruņuautomobiļus, 60 speciālās un atbalsta mašīnas, kā arī trenažierus. Projekta izmaksās iekļauta arī personāla apmācība, vajadzīgo iekārtu, informācijas un komunikācijas sistēmu, kā arī saistītās dokumentācijas iegāde. 

«Nexter» bruņuautomobilis ar 40 mm kalibra lielgabalu.

Jaunā tehnika tiks nodota trīs bataljona līmeņa kaujas grupu komplektēšanai, nodrošinot pilna spektra militāro un miera uzturēšanas operāciju īstenošanu NATO spēku sastāvā. Tehnikas iegāde notiks pa posmiem, projektu pilnībā realizējot līdz 2026. gadam. Līdz 2024. gadam Sauszemes spēki saņems bruņuautomobiļus, bet — līdz 2026. gadam — visas speciālās un atbalsta mašīnas, kā arī speciālās iekārtas. 

Tuvākajā laikā gaidāma konkursa izsludināšana, un aizsardzības indu­strijas eksperti prognozē sīvu konkurenci starp galvenajiem bruņutehnikas ražotājiem — «General Dynamics European Land Systems-Mowag», «Nexter», «Patria», «Rheinmetall», «Krauss-Maffei Wegmann», «Textron Marine & Land Systems», «Leonardo», «Otokar» un FNSS.

Bulgārijas JS padomju ražojuma korvete «Reshitelni».

Bulgārijas parlaments ir akceptējis arī modulāra un daudzfunkcionāla patruļkuģa iegādes programmu Jūras spēku kaujas spēju uzlabošanai. Paredzēts iegādāties divus patruļkuģus kopumā par 585 miljoniem dolāru. Jaunie kuģi aizstās trīs ierindā esošos padomju ražojuma kuģus. NATO standartiem atbilstošu patruļkuģu iegādes jautājums pirmo reizi tika aktualizēts 2016. gadā, piešķirot 478 miljonu dolāru finansējumu. Toreiz konkursā uzvarēja bulgāru kompānija «MTG Dolphin», kas uzbūvētu kuģus sadarbībā ar uzņēmumiem «Thales Group», «Diehl Defens», «Leonardo», MBDA un «Rheinmetall». Taču sakarā ar 2017. gadā ieviesto 20% pievienotās vērtības nodokli visām militārajām iegādēm kuģiem piešķirtais finansējums relatīvi saruka, un «MTG Dolphin» atteicās no šo kuģu būves par ievērojami mazāku peļņu, nekā sākotnēji bija plānots.

2018. gada jūlijā akceptētā kuģu iegādes programma paredz piešķirt ne tikai 478 miljonus dolāru kuģiem (ar izmaksām trīs gadu laikā), bet vēl 95 miljonus dolāru —  pievienotās vērtības nodokļa radīto izmaksu kompensēšanai. 

Vācija iegādāsies bezpilota lidaparātus Jūras spēku kuģu aprīkošanai

Šveices un Zviedrijas kopuzņēmums «UMS Skeldar» ir noslēdzis līgumu ar Vācijas Jūras spēkiem par divu bezpilota lidaparātu V-200 piegādi praktiskai testēšanai. Šos lidaparātus paredzēts izvietot uz «Braunschweig» klases korvetēm, un pēc to izmēģinājumiem tiks pieņemts lēmums, vai iegādāties lielāku skaitu šo BPL.

BPL «Skeldar».

V-200 ir paredzēti patrulēšanai un izlūkošanai, un tos iespējams palaist praktiski no jebkura kuģa klāja. V-200 ir daudz lētāka alternatīva jūras aviācijas helikopteru funkciju nodrošināšanai. BPL V-200 ir aprīkoti ar optisko un infrasarkano kameru, lāzertālmēru, radiolokācijas staciju, kustīgu mērķu indikatoru un radioelektroniskās cīņas iekārtu. V-200 garums — ­4 m, platums — 2 m, augstums — 1,3 m, maksimālā pacelšanās masa — 200 kg (ar 40 kg lietderīgās kravas), maksimālais ātrums — 150 km/h, bet autonomā lidojuma ilgums — līdz 5 h (līdz 150 km rādiusā). 

Šopavasar kļuva zināms, ka Vācijas Jūras spēku vajadzībām ir pasūtīti trīs BPL «Puma All Environment», ko ražo ASV kompānija «AeroVironment». Šie BPL sver tikai 6 kg, un tie pilda uzdevumus līdz 20 km rādiusā no operatora. «Puma AE» spēj nolaisties gan uz ūdens, gan uz cietas virsmas un ir piemēroti jūras un sauszemes spēku atbalstam. 

Lielbritānija turpina bruņoties ar ultramodernajiem iznīcinātājiem

Augusta sākumā Lielbritānijai tika piegādāti kārtējie pieci visjaunākās paaudzes iznīcinātāji F-35B «Lightning II». Pirms diviem mēnešiem Lielbritānija saņēma pirmos četrus F-35B «Lightning II». Līdz 2030. gadam paredzēts iegādāties pavisam 138 jaunos iznīcinātājus. Lielākā daļa no tiem papildinās Gaisa spēku ierindu, bet jūras modifikāciju izvietos uz aviācijas bāzes kuģiem HMS «Queen Elizabeth» un HMS «Prince of Wales».

F-35B «Lightning II», veicot vertikālo nosēšanos testēšanas laikā.

Jau šī gada rudenī britu piloti uzsāks treniņus ar jaunajiem iznīcinātājiem. Galvenā F-35B īpatnība ir spēja gan vertikāli pacelties gaisā, gan vertikāli nolaisties, kas ļauj šos lidaparātus izvietot uz helikopteru bāzes kuģiem un uz universālajiem desantkuģiem, kuriem ir aviācijas klājs. 

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://kam.lt; https://www.airforce-technology.com;
https://www.army-technology.com; https://www.armyrecognition.com;
https://defence-blog.com; www.shipspotting.com;
www.suasnews.com; www.gov.uk/government/news.

Mikroviļņu ieroči un lāzeri — papildinās ASV arsenālus

Jau vairākus gadus lielākie militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi veic pētījumus un izmēģinājumus mūsdienīgu ieroču izstrādē, lai paplašinātu iespējas cīņai pret bezpilota lidaparātiem, kas 21. gadsimta kaujas laukos tiek izmantoti arvien plašāk.  

«Lockheed Martin»/«Dynetics» 100 kW lāzera koncepts uz trīs asu platformas.

Pēc Pentagona pasūtījuma ASV kompānija «Raytheon» uzbūvējusi un izmēģinājusi uz zemes bāzēta mikroviļņu lielgabala HPM (High-Powered Microwave) eksperimentālo versiju, kas vienlaikus spēj izvest no ierindas 2—3 bezpilota lidaparātus (BPL). Jaunais mikroviļņu ierocis HPM ir izstrādāts pēc programmas «Maneuver Fires Integrated Experiment», kuras mērķis ir papildināt ASV armijas arsenālu ar salīdzinoši lētiem, bet efektīviem līdzekļiem cīņai pret BPL. Salīdzinājumā ar konvencionālo šāviņu kinētisko iedarbību mikroviļņu lielgabala īpatnība balstās BPL iznīcināšanā no iekšpuses, sagraujot visas elektroniskās sistēmas un elementus. 

Līdztekus uz zemes bāzējamā mikroviļņu ieroča testēšanai Pentagons sācis projektu ar kompāniju «Lockheed Martin», kurai pasūtīta gaisā bāzējama mikroviļņu ieroča izstrāde cīņā pret BPL. Jaunajam ierocim ar fokusētu mikroviļņu staru būs jāspēj neitralizēt gan lidmašīnu, gan helikoptera tipa bezpilota lidaparātus. Ierocis sekos pa pēdām «Lockheed Martin» mikroviļnu starojuma ierocim «SHiELD», kas no 2017. gada tiek projektēts pēc ASV Gaisa spēku pasūtījuma un paredzēts pretinieka raķešu neitralizēšanai. Projektam «SHiELD» ir piešķirti 27 miljoni dolāru, un pirmo praktisko izmēģinājumu no taktiskā iznīcinātāja klāja ir plānots veikt līdz 2021. gadam. 

ASV armijas interesēs ir pasūtīts arī jaudīgs lāzerierocis. Lāzerieroču galvenās priekšrocības ir gaismas ātrums, precīzi tēmēta iedarbība, neradot blakus postījumus (collateral damages), turklāt lāzeru iespējams noregulēt neletālas ietekmes radīšanai. Tāpat ir svarīgi, ka lāzerieroča šāvienam nav nepieciešama nekāda jauna apgāde (konvencionālā munīcijas pievešana, uzglabāšana utt.), jo enerģiju lāzeram saražo elektroģenerators, ko savukārt darbina fosilā degviela.   

«Raytheon» izstrādātais lāzers «Polaris MRZR» uz bagija platformas.

Šovasar Pentagons noslēdzis līgumu ar kompānijām «Raytheon» un «Lockheed Martin» (ar apakšuzņēmumu «Dynetics») par 100 kW jaudas lāzera (uz mobilas sauszemes platformas) prototipa izstrādi līdz 2018. gada beigām. Katra no kompānijām ir saņēmusi pa 10 miljoniem dolāru lāzerieroča prototipa izstrādei. Labākais no abiem saņems nākamo finansējuma daļu, lai līdz 2020. gadam uzbūvētu pilnībā funkcionālu lāzerieroci uz automobiļa šasijas, kas spēj iznīcināt ne vien BPL, bet arī raķetes, artilērijas un mīnmetēju šāviņus. Līdz šim «Raytheon» priekšrocība bija labi projekti mazas jaudas lāzeriem (piemēram, «Polaris MRZR» uz bagija bāzes) ar ļoti augstas precizitātes tēmēšanas aparatūru. Savukārt «Lockheed Martin» ir izvirzījies līderpozīcijās ar daudz lielākas jaudas lāzeriem (30 kW, 60 kW), lai gan tiem ir vājāki tēmēšanas rādītāji. 

Lāzerieroču izstrādes perspektīvākos projektus Pentagons finansē jau vairāk nekā 10 gadus. 2013. gadā Pentagons testēja lāzerierīci HEL MD (High Energy Laser Mobile Demonstrator), bet tagad jau notiek ierīces HEL TVD (High Energy Laser Tactical Vehicle Demonstrator) testēšana. Galvenā atšķirība starp tām — lāzerstara jaudas palielināšana un izstarojošās ierīces gabarītu samazināšana.  Pentagons nesen ir definējis jaunas prasības HEL TVD, nosakot par obligātu pašpietiekamības kritēriju, proti, lāzersistēmai jābūt spējīgai gan patstāvīgi atklāt mērķus, gan veikt notēmēšanu un iznīcināšanu. Turklāt lāzerierocim HEL TVD jāspēj iznīcināt visu veidu mērķi  — sākot no bezpilota lidaparātiem un beidzot ar mīnām un raķetēm. Lielākā atšķirība starp mikroviļņu ieroci un lāzerieroci ir saistīta ar iznīcināmo mērķu skaitu — lāzers var vienlaikus iedarboties tikai uz vienu mērķi.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://breakingdefense.com.