Redaktora sleja

Šis žurnāla numurs ir par bērniem — par ukraiņu bērniem, par Latvijas ģimenes atbalsta centra «Dzeguzīte» bērniem, kuri ir palikuši bez vecākiem, un arī par tiem bērniem, kuri ir izvēlējušies būt jaunsargi. 

Ukraiņu bērni viesojās Latvijā, lai piedalītos viņiem organizētajā nometnē. Viņu patiesais prieks un neviltotās emocijas, kā arī atziņa, ka nometne Latvijā ir svētki un «labāks ir slikts miers nekā labs karš», — par to lasiet Džoannas Eglītes rakstā «Septiņas dienas miera zonā». 

Mūsu pašu bērni — jaunsargi! Labākie no labākajiem piedalījās Jaunsardzes sporta spēlēs Mālpilī. Valsts prezidents apsveica visus sporta spēļu dalībniekus un aicināja: «Izmantojiet savas zināšanas Latvijas labā!» Par sasniegumiem un labākās komandas izraudzīšanu dalībai Baltijas karavīru sporta spēlēs lasiet Sandijas Seglenieces rakstā «Jaunsardzes sporta spēles Mālpilī». 

Virsseržantes Vijas Krūmas raksts «Gaisa spēku labdarības projekts «Dzeguzīte»» veltīts bērniem un sadarbībai ar ASV karavīriem, kuri iesaistījušies arī šajā projektā. Tas ir sirsnības stāsts, stāsts par to, cik daudz kopā mēs varam izdarīt, lai bērni piedzīvotu savu sapņu piepildījumu!

Dažam varbūt liksies, kāds gan militārajam žurnālam sakars ar šīm tēmām, bet šie stāsti un notikumi parāda, cik ļoti liela nozīme ir tieši tam, ka karavīrs un virsnieks ir paraugs — atbalstam, līdzdalībai, palīdzībai. To prieku un gandarījumu, ko redzam bērnu acīs, nekas nevar aizēnot! 

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

31.05. — 02.06. 2018
«Mogo» ledus hallē Rīgā notika pirmais Nacionālo bruņoto spēku hokeja čempionāts, kurā piedalījās aptuveni 170 Latvijas un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīri, kā arī Valsts policijas pārstāvji. 

«Latvijas bruņoto spēku sporta dzīvē šis ir vēsturisks brīdis, kurš noteikti iedvesmos arvien vairāk karavīru un zemessargu pievērsties hokejam. Čempionāta mērķis ir ne tikai popularizēt hokeju bruņotajos spēkos, bet arī atlasīt spēcīgākos spēlētājus, lai veidotu Nacionālo bruņoto spēku izlasi starptautiskajiem hokeja turnīriem,» ar gandarījumu norādīja pasākuma iniciators Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. 

Nacionālo bruņoto spēku komandieris čempionāta uzvarētājiem pēc finālspēles pasniedza ceļojošo kausu, aizsākot jaunu tradīciju — organizēt ikgadēju Nacionālo bruņoto spēku hokeja čempionātu. 

02.06. 2018
Vizītē Latvijā uzturējās ASV 6. flotes un NATO jūras komponenta komandiere viceadmirāle Liza Franketi, lai ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku komandieri flotiles admirāli Ingu Vizuli pārrunātu starptautisko jūras spēku mācību «Baltops 2018» norisi. 

Vizītes laikā viceadmirāle L. Franketi apmeklēja Jūras spēku štābu, Jūras operāciju centru un Ūdenslīdēju skolu, kur iepazinās ar Jūras spēku galvenajiem uzdevumiem un pienākumiem. 

No 31. maija līdz 16. jūnijam Baltijas jūrā norisinājās jūras spēku mācības «Baltops 2018». Mācību mērķis ir veicināt sadarbību un savietojamību, stiprināt spējas strauji reaģēt, izmantojot visu spēku veidu spējas, kā arī demonstrēt sabiedroto un partnervalstu apņēmību nodrošināt stabilitāti reģionā un gatavību aizstāvēt Baltijas jūras reģionu gadījumā, ja tas būtu nepieciešams. 

04.06. 2018
Latvijas Kara muzejā atvērtajā diskusijā «Jaunsardze un valsts aizsardzības mācība: loma, iespējas un izaicinājumi» piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, valsts kontroliere Elita Krūmiņa un Jaunsardzes un informācijas centra direktors pulkvežleitnants Aivis Mirbahs.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētniece Dr. Ieva Bērziņa prezentēja atziņas par pilsoniskā patriotisma lomu jauniešu izglītībā valsts aizsardzības mācības programmā un valsts attīstībā. Savukārt valsts kontroliere Elita Krūmiņa informēja par rezultātiem un sniegtajiem ieteikumiem likumības un lietderības revīzijā par Jaunsardzes kustību.

Diskusijā tika pārrunāta arī Jaunsardzes loma valsts aizsardzības mācības izveidē un plānošanā, valsts aizsardzības mācības priekšmeta ieviešana skolās, galvenie izaicinājumi un ieguvumi.

12.06. 2018
Ādažu bāzē svinīgā ceremonijā tika atklāta Mičiganas avēnija. Svinīgajā pasākumā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, ASV Mičiganas štata gubernators Riks Snaiders, ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita un Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadness. 

Viesošanās laikā Latvijā Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu pārrunāja Latvijas un Mičiganas ilgstošo sadarbību, kā arī starptautisko militāro mācību «Saber Strike 2018» norisi un citas aizsardzības nozares aktualitātes. Ģenerālmajors G. Vadness apmeklēja arī ikgadējās starptautiskās militārās mācības «Saber Strike 2018».

14.06. 2018
Pieminot traģiskos notikumus 1941. gada 14. jūnijā Latvijas armijas Litenes un Ostroviešu nometnē, kur apcietināja un uz Sibīriju deportēja vismaz 430 virsnieku, Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar Gulbenes novada pašvaldību organizēja komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumus Gulbenē un Litenē, kuros piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, kā arī regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri, zemessargi un jaunsargi.

Latvijas armijas nometnes vietā Litenē no 12. līdz 14. jūnijam tradicionāli notika arī gadskārtējā lauka nometne mūsdienu virsniekiem, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem un jaunsargiem, tādējādi veicinot izpratni par Latvijas armijas karavīru traģiskajām likteņgaitām. 

16.06. 2018
Kadagā, Ādažu novadā, norisinājās «Patria Through Run» šķēršļu skrējiena sacensības, kurās piedalījās aptuveni 750 dalībnieku no septiņām valstīm.

Sacensības apmeklēja arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.

Sacensību pamatā ir taku skriešana, un skriešanas laikā ir jāpārvar dažādu grūtības pakāpju dabiski, mākslīgi un mentāli šķēršļi. Trase veidota apvidū no dabiskiem (pauguri, smilts, ūdens) un mākslīgiem šķēršļiem. Šķēršļu skrējiens nodrošina izturības, spēka, veiklības un ātruma trenēšanu un pārbaudi.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Armīns Janiks, Ēriks Kukutis, Gatis Indrēvics un Gatis Dieziņš.  

 

«Saber Strike 2018» apliecina partnervalstu sadarbības progresu

Taivo Trams

Foto — Gatis Indrēvics.

Liela karavīru skaita un tehnikas pārvietošana plašā teritorijā, aizsardzības kaujas dažādos ģeogrāfiskos apstākļos un operatīva papildspēku uzņemšana mācību zonā — tie ir tikai daži akcenti, ar ko šogad bija nozīmīgas mācības «Saber Strike 2018».

Plašs aviācijas lietojums
Mācības norisinājās no 3. līdz 15. jūnijam un nu jau tradicionāli ievērojami pārsniedza Ādažu poligona robežas — šoreiz būtiska mācību vingrinājumu daļa norisinājās Kurzemē. ASV spēku Eiropā vadītajās ikgadējās starptautiskajās militārajās mācībās piedalījās vairāk nekā 3000 dalībnieku no Albānijas, ASV, Dānijas, Itālijas, Kanādas, Latvijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Polijas, Slovēnijas, Spānijas un Vācijas. Pirmo reizi «Saber Strike» piedalījās arī Kanādas vadītā Latvijā izvietotā NATO paplašinātās klātbūtnes daudznacionālā kaujas grupa.

«Saber Strike 2018» bija apvienotas ar Latvijas organizētajām starptautiskajām militārajām mācībām «Summer Shield XV». Arī starptautisko militāro mācību «Swift Response 2018» vingrinājums notika šajā laikā. Ar 10 lidmašīnām «C-17 Globemaster» no Ziemeļkarolīnas ASV 12 stundu laikā Latvijā ieradās un Ādažu poligonā desantējās vairāk nekā 600 ASV un Lielbritānijas karavīru kopā ar savu ekipējumu un militāro tehniku. Šis vingrinājums apliecināja, ka nepieciešamības gadījumā palīdzību no sabiedroto puses varam sagaidīt salīdzinoši ātri — lidmašīnas no ASV lidoja bez apstāšanās, degvielas krājumus papildinot gaisā virs Atlantijas okeāna.

Šogad notiekošās mācības kopumā bija zīmīgas ar plašu aviācijas izmantojumu vingrinājumos — mācību norisēm atbalstu sniedza arī astoņas kaujas lidmašīnas A-10 no Mičiganas Gaisa spēku Nacionālās gvardes 107. iznīcinātāju eskadriļas, kas mācību laikā bāzējās Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē.

Kauja bijušajā Skrundas lokatora pilsētiņā
Kā jau minēts, viens no svarīgākajiem mācību uzdevumiem ir uzlabot partnervalstu bruņoto spēku sadarbības spējas un mobilitāti. Tādēļ nu jau otro gadu vingrinājumi notiek ne tikai Ādažu poligonā, bet arī plašās teritorijās visā Latvijā. Šogad mācību aktīvā daļa norisinājās gan Ādažos, gan Rucavas, Nīcas, Grobiņas, Priekules, Durbes, Aizputes, Skrundas, Vaiņodes, Saldus un Limbažu novadā.

Mācību noslēdzošajā daļā notika plašs aizsardzības kauju vingrinājums, kas noslēdzās ar vērienīgu kauju pilsētvidē. Vingrinājuma gaitā Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri kopā ar Kanādas vadītās daudznacionālās kaujas grupas karavīriem, ASV 2. kavalērijas pulka karavīriem un kadetiem aizstāvoties virzījās caur Skrundas novadu līdz pat bijušajai Skrundas lokatora pilsētiņai, tagadējam poligonam «Mežaine», kur notika noslēdzošā kauja pilsētvidē. Nosacīto pretinieku lomā iejutās ASV karavīri un jūras kājnieki, Lielbritānijas jūras kājnieki un Norvēģijas karavīri. Iespaidīgajā kaujas vingrinājumā tika izmantota daudzveidīga militārā tehnika un aviācijas atbalsts, kā arī demonstrēta ievainoto evakuācija ar helikopteru.

Aizsardzības ministrs pateicīgs karavīriem par ieguldījumu un izturību
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis uzsver notikušo mācību vērienu un sasniegumus. ««Saber Strike» ir būtiska daļa ļoti ilgajā mācību ciklā, kura laikā dažādas mācības un vingrinājumi ir notikuši ļoti lielā mērogā — gan Baltijas jūrā, gan dažādās vietās Latvijā, gan arī debesīs virs mums. Piemēram, sabiedroto desantēšanās, atlidojot tieši no Ziemeļkarolīnas, — tas ir unikāls notikums, kas apliecina mūsu sadarbības spējas. Arī šeit notiekošais parāda, cik ļoti mēs esam nostiprinājušies un auguši — gan mūsu pašu bruņotie spēki, gan arī kopdarbības spējas ar sabiedrotajiem. Tas tiešām iedvesmo darīt arvien vairāk.»

Ministrs atzina, ka panāktais progress nav nācis viegli — uz karavīru un virsnieku pleciem gulstas liela slodze un atbildība, nepieciešamība nemitīgi uzturēt sevi formā un apgūt arvien jaunas zināšanas. «Tomēr panāktais rezultāts ir tā drošības sajūta, ka Latvija tiks nosargāta, ka tā ir droša vieta — un tieši tādēļ mēs strādājam.»

R. Bergmanis izteica vislielāko pateicību karavīriem par sniegumu, pateicās viņu ģimenēm un tuviniekiem par izpratni un atbalstu viņu darbam. «Es labi apzinos, kāda slodze viņiem jānes — gan savi ikdienas pasākumi, gan uzņemošās valsts pienākumi, gan visas pārējās rūpes, kas saistītas ar mācībām, būvniecību un mūsu sociālajiem pasākumiem, kuru valsts simtgades gadā ir īpaši daudz. Taču mūsu kopējie sasniegumi un drošības garantijas — tā arī ir pati lielākā dāvana valstij simtgadē, kādu mēs varam sniegt,» uzvēra aizsardzības ministrs.

Vingrinātas arī prasmes pretoties hibrīddraudiem
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš bija ļoti gandarīts par mācību rezultātiem. «Mēs pierādām, ka spējam aptvert arvien lielākas teritorijas. Šogad trenējāmies vismaz trijās vietās Latvijā — tas nozīmē, ka mēs kopā ar sabiedrotajiem nepieciešamības gadījumā spēsim noklāt un aizsargāt arī visu valsti.» 

«Es domāju, ka vingrinājums ir sasniedzis savu mērķi. Protams, vēl notiks izvērtēšana, skatīsim visas nianses, atbilstību scenārijam. Vienmēr jau atrodas kādi sīkumi, pie kā vajadzētu piestrādāt — tādēļ jau mācības notiek, un tā top skaidrs, pie kā īpaši jāpiestrādā nākamajās mācībās un vingrinājumos,» teic
L. Kalniņš.

Šogad «Saber Strike» norisē īpaša uzmanība pievērsta taktiskajiem vingrinājumiem pilsētvidē gan vienību, gan individuālajā līmenī. Atbilstoši ASV partneru vēlmēm trenēta īpaši liela spēku apjoma pārvietošanās ārpus poligoniem, kā arī noticis jau minētais karavīru un tehnikas desantēšanas vingrinājums. «Tas noteikti prasīja īpašu attieksmi un ieguldījumu no tiem, kuri gatavoja un plānoja šos uzdevumus,» atzina NBS komandieris.

«Saber Strike» laikā daļa vingrinājumu veltīti arī augstajām tehnoloģijām, tostarp hibrīdkara elementu novēršanai, cīnoties pret dažādām provokācijām un viltus ziņām informācijas laukā un mācot karavīrus un plašāku sabiedrību domāt kritiski. Runājot par nākamajām mācībām «Saber Strike», L. Kalniņš lēš, ka to laikā tiks aptverta vēl plašāka teritorija, taču pamatuzdevumi paliks tie paši — mobilitātes, reaģēšanas un sadarbības spēju attīstīšana.

Nesargājam poligonu, bet gan visu Latviju
Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš vadīja vingrinājumā izspēlēto kauju Dienvidkurzemē, organizējot trīs bataljonus aizstāvēšanās cīņās no Bārtas caur Priekuli līdz Vaiņodei, Embūtei un tālāk līdz Skrundai. 

«Kopumā cīņas līnija bija 800 km gara. Tā bija pirmā reize, kad mēs darbojāmies tādā apjomā. Arī tik daudz karavīru ārpus poligoniem līdz šim nav darbojušies. Savā ziņā tā mums ir jauna filozofija — mēs taču nesaņemam algu, lai aizsargātu poligonu, mēs saņemam algu, lai sargātu visu Latviju,» atzīst I. A. Lejiņš. «Un mums noteikti vajadzētu beidzot atteikties no latviešiem tik raksturīgā mazvērtības kompleksa — galu galā mēs esam spējīgi organizēt tik milzīgas mācības! Es neteikšu, ka tas bija vienkārši, bet mēs to varam izdarīt,» atzīnīgi karavīru prasmes novērtē pulkvedis I. A. Lejiņš.

Izvēlētā mācību norises vieta šogad ļāvusi trenēties dažādos apstākļos. «Teritorija pie Bārtas bija ļoti mežaina, savukārt pie Embūtes — pauguraina. Protams, noslēgumā Skrundas pilsētiņa, kam līdzīgu vietu karadarbības pilsētvidē trenēšanai es nezinu. Rezultātā mēs varējām mācīties strādāt trīs dažādās ģeogrāfiskajās vidēs,» saka brigādes komandieris. 

Viņš atzīst, ka šogad ir uzlabojusies arī sadarbība ar sabiedrību, kam tik lielu mācību laikā nākas izjust arī zināmas neērtības. «Es vēlos pateikties pašvaldībām, iedzīvotājiem un zemes īpašniekiem par sadarbību un, protams, atvainoties, ja mēs kaut kur esam kļūdījušies un nobraukuši kādu zemes gabaliņu, kur to nevajadzēja darīt. Katrā gadījumā mūsu mācību vadības grupā bija izveidota īpaša incidentu komanda, kas brauca un uz vietas operatīvi laboja kļūdas. Ja nu mēs tomēr esam kaut ko sabojājuši, tad par to, saprotams, samaksāsim,» uzsver I. A. Lejiņš. Viņš atzīst, ka kopumā sabiedrības attieksme bijusi ļoti pozitīva un ieinteresēta. «Ir tomēr ļoti svarīgi, ka mēs darbojamies arī ārpus poligona, ka sabiedrība redz, ko mēs darām — tieši tā saikne veidojas.»

Mičiganas Nacionālā gvarde gatava sadarboties nākamos 250 gadus un vēl tālāk
Daļu mācību norises aktivitāšu vēroja arī Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadness:   «Man vienmēr ir laba sajūta, atgriežoties Latvijā — es allaž priecājos par šo iespēju, un mani priecē arī redzēt, cik daudz ir sasnieguši Latvijas bruņotie spēki.» Viņš arī uzsvēra, ka ir redzams ieguvums aizsardzības jomai, ko dod pieaugušais finansējums 2% apmērā no IKP.

G. Vadness atzinīgi novērtēja mācību organizēšanas kvalitāti un to norisi, īpaši uzsverot daudzveidīgu karaspēka vienību manevrēšanas koordināciju un kaujas pilsētvidē sinhronizācijas līmeni. «Es zinu, cik sarežģīti ir panākt, lai visas iesaistītās vienības nevainojami sadarbotos, un tas, ko es redzēju, apliecina mācību vadības un komandieru izpratni un karavīru kompetenci uzdoto uzdevumu izpildē.»

Mičiganas Nacionālā gvarde šajās mācībās piedalījās ar ieroču rotu no 125. kājnieku pulka. «Mums bija astoņas ar ložmetējiem bruņotas smagās mašīnas un, protams, mūsu tuvā gaisa atbalsta lidmašīnas A-10 un divas degvielas uzpildes lidmašīnas KC-135, kas veica lidojumus no NBS Gaisa spēku aviācijas bāzes Lielvārdē. Latvijas un Mičiganas karavīri, kā visus 25 gadus līdz šim laikam, arī šajās mācībās bija plecu pie pleca, un šajā jomā nekas nemainīsies nākamos 250 gadus un arī pēc tam.» 

Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris arī pastāstīja, ka ir pārrunājis turpmākās sadarbības iespējas ar Latvijas aizsardzības jomas vadību. «Latvija plāno iegādāties jaunas ieroču sistēmas, un mēs Mičiganā nodrošināsim Latvijas karavīru apmācību ar tām darboties, jo mums jau ir šādas ieroču sistēmas. Es saredzu mūsu iesāktās sadarbības paplašināšanu arī kiberaizsardzības spēju attīstībā.» Ģenerālmajors G. Vadness uzsvēra, ka šoreiz ieradies Latvijā kopā ar Mičiganas štata gubernatoru, jo iecerēts attīstīt arī civilo sadarbību.   

Militārā mobilitāte

Vitālijs Rakstiņš,
AM Krīzes vadības departamenta direktors.

Foto — Gatis Indrēvics un Gatis Dieziņš.

Militārās mobilitātes jautājumi NATO un Eiropas Savienības (ES) dienaskārtībā nonāca pēc 2014. gada kā daļa no atturēšanas pasākumiem, lai sabiedrotie spētu ātri un efektīvi sniegt atbalstu krīzē nonākušajai dalībvalstij, pārvietojot savus spēkus uz krīzes skarto rajonu miera laikā. 2018. gadā militārā mobilitāte ir kļuvusi par vienu no ES Padomes un NATO samita svarīgākajiem jautājumiem. 

Kas ir militārā mobilitāte?
Jāsāk ar to, ka nav vienotas definīcijas, kas ir militārā mobilitāte. ASV Militārā pavēlniecība Eiropā (EUCOM) to sauc par spēju nodrošināt vienību pārvietošanos un izvēršanos (Freedom of Assembly), NATO par pārvietošanās brīvību (Freedom of Movement), ES par militāro mobilitāti. Bet NATO un ES atzīst, ka esošo situāciju nepieciešams steidzami risināt, gan sakārtojot birokrātiskās procedūras, gan attīstot spējas nogādāt militāro tehniku, personālu un materiāltehniskos līdzekļus vajadzīgajā vietā un laikā, gan pielāgojot tam infrastruktūru. Tātad runa ir par militārās tehnikas, kravu un personāla pārvietošanos (a) Eiropā (b) miera laikā (c) visos stratēģiskajos virzienos, atjaunojot tās spējas, kas tika zaudētas, beidzoties aukstajam karam.

Izaicinājumi
Galvenie izaicinājumi militāro spēku pārvietošanai Eiropā ir valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, primāri ASV. 

Pēc aukstā kara beigām ASV personāls Eiropā tika būtiski samazināts, un tagad ASV ir jāspēj ar dažām brigādēm nosegt visus flangus, ko agrāk nodrošināja veselas divīzijas. Tādēļ ASV Eiropas pavēlniecībai militārā mobilitāte ir fundamentāls jautājums. ASV cenšas atjaunot spējas veikt stratēģiskos pārvadājumus, katru gadu testējot multimodālus transporta veidus — dzelzceļu, jūru un gaisu, virzoties visos stratēģiskajos virzienos. 

Robežu šķērsošanu ES pašreiz regulē ap 600 dažādi dalībvalstu un ES normatīvie akti, tādēļ ASV sastopas ar milzīgu birokrātiju, kārtojot pāri par 200 000 muitas un ar robežu šķērsošanu saistīto dokumentu gadā. ES dalībvalstu ieceļošanas regulējums, atbildīgās iestādes, standarti, drošības un drošuma prasības un procedūras atšķiras, tādēļ militārā pārvietošanās nav pārredzama un ātra. Izveidojusies absurda situācija, ka viena un tā pati krava militārajām vajadzībām, kuru pārvadā komersants, ceļo bez šķēršļiem atšķirībā no militārā transporta. ES izaicinājums ir arī muitas dokumentu digitalizācija, ko plānots pabeigt līdz 2020. gadam. Lieli izaicinājumi rodas saistībā ar infrastruktūru, jo daudzi tilti un ceļi Eiropā vairs neatbilst militārās tehnikas prasībām. Kritiski pietrūkst stratēģiskā transporta spēju. Bruņotajiem spēkiem ir ļoti maz organisku transporta spēju, tādēļ tie ir gandrīz pilnīgi atkarīgi no privātā sektora. 

Īsāk sakot, nepieciešams steidzami risināt šādas problēmas:

1) ilnveidot normatīvo regulējumu, atvieglojot un paātrinot robežu šķērsošanas procedūras;

2) inhronizēt un standartizēt dalībvalstu drošības un drošuma standartus un procedūras bīstamo kravu pārvadāšanai; 

3) ttīstīt transporta spējas un nodrošināt militāro mobilitāti;

4) ielāgot infrastruktūru militārās tehnikas prasībām.

Iniciatīvas
Daļu no minētajiem izaicinājumiem var atrisināt NATO (komandvadība un nodrošinājuma štābi, transporta spējas, plānošana), daļu ES (likumdošana, procedūras, standarti), tāpēc vēlamo efektu var panākt, vienīgi cieši sadarbojoties ES un NATO, nodrošinot abu organizāciju saskaņotu pieeju un sinerģiju, lai atvieglotu un paātrinātu militārā personāla un tehnikas pārvietošanu, vienlaikus pilnībā re­spektējot suverēnus valstu lēmumus. Tādēļ NATO un ES dalībvalstis ar kopīgiem paziņojumiem apņemas līdz 2019. gadam nodrošināt standartizēto diplomātisko atļauju izsniegšanu visiem transportu veidiem maksimāli īsā laikā (vēlākais, piecu dienu laikā).

Pašreiz militārās mobilitātes jautājumi tiek skatīti: 

  • NATO Nodrošinājuma komitejā un transporta grupās;
  • ES vairākos formātos, īstenojot ES Militārās mobilitātes rīcības plānu; 
  • PESCO (Pastāvīgā strukturētā sadarbība) projektā.

Informācijas klasifikācijas dēļ netiks atspoguļoti procesi, kas notiek NATO, atjaunojot nodrošinājuma komandstruktūru, gatavojot plānus NATO virspavēlnieka Eiropā rīcības nodrošināšanai, slēdzot uzņemošās valsts atbalsta līgumus, konsolidējot standartus u. tml. 

Savukārt ES šā gada 28. martā tika publicēts ES Militārās mobilitātes rīcības plāns, kurā paredzēti vairāki rīcības virzieni, atbildīgās institūcijas un izpildes termiņi, lai pilnveidotu normatīvo regulējumu un procedūras, optimizētu robežu šķērsošanas un muitas procedūras, sinhronizētu drošības un drošuma standartus, kā arī nodrošinātu militāro prasību un parametru iestrādāšanu  infrastruktūras projektos. Kā redzams, rīcības plānā ir ietverti uzdevumi, kas aptver vairāku ministriju un resoru kompetenci, tāpēc nepieciešama kopīga pieeja un cieša sadarbība (t.s. whole government approach). Līdz 2018. gada beigām tiks apstiprinātas militārās prasības un tehniskie parametri ­infrastruktūras objektiem, kas būtu konsekventi jāievēro, būvējot vai pārbūvējot transporta infrastruktūru. Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) paspārnē ir projektu grupa (PT M&T), kas risina dažādus militārās mobilitātes jautājumus. Tāpat EAA īsteno divus kategorijas «A» projektus — «Muitas procedūru harmonizācija» un «Robežu šķērsošanas procedūru optimizācija». 

2018. gada sākumā PESCO ietvaros ir uzsākts Nīderlandes ierosinātais projekts par militāro spēku pārvietošanu ES teritorijā (t.s. militāro Šengenu), lai vienkāršotu ieceļošanas atļauju saņemšanas procesus un mazinātu juridiskos šķēršļus militāro kravu un personāla ieceļošanai vai tranzītam.

2017. gada ziemā — 2018. gada pavasarī Igaunija, Beļģija, Vācija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Polija un Somija izveidoja ad hoc darba grupu, lai izvērtētu Ziemeļjūras—Baltijas koridorā esošo ceļu, dzelzceļu, ostu un lidostu iespējamo atbilstību militārajām prasībām Eiropas transporta tīkla (TEN-T) ietvaros. Sarak­sti ar pirmajiem kvantitatīvajiem aprēķiniem par divējādas lietojamības infrastruktūras modernizācijai nepieciešamajām izmaksām (koncentrējoties uz «Rail Baltica», «Via Baltica», ostu un lidostu piemērotību dažādu militāro kravu pārsūtīšanai un pārvadāšanai) tika iesniegti tālākai rīcībai Eiropas Komisijā. 

Nākamajā ES daudzgadu finanšu shēmā divējādas nozīmes militārajai infrastruktūrai paredzēti līdz pat 6,5 miljardi finanšu līdzekļu infrastruktūras pielāgošanai tehniskiem parametriem.

Ņemot vērā militārās mobilitātes kritisko lomu atturēšanas politikā, Latvija piedalās visos minētajos formātos, lai veicinātu sabiedroto spēku ātrāku pārvietošanos. Latvija jau ir veikusi grozījumus vairākos tiesību aktos — precizējusi NATO un ES militārā personāla statusu un tiesības, atvieglojusi Latvijas robežas šķērsošanu, tostarp atceļot diplomātiskās atļaujas NATO karakuģiem. Tuvākajā laikā Ministru kabinets apstiprinās grozījumus noteikumos par gaisa diplomātiskām atļaujām, paredzot izņēmumus sabiedroto gaisakuģiem. Tika panākta vienošanās ar Satiksmes un Zemkopības ministriju par sadarbības mehānismu izveidi, lai pielāgotu tiltus un ceļus militārajām vajadzībām. 

Secinājumi:
1) jautājums par militāro mobilitāti ir diezgan komplicēts un nav tikai aizsardzības resora, bet ir visas valdības (whole government approach) un pat visas sabiedrības un industrijas kopīgi risināms jautājums, jo nav iespējams atrisināt visus militārās mobilitātes izaicinājumus bez citu resoru iesaistes; 

2) militārā mobilitāte ir beztermiņa projekts, jo spēja ātri pārvietoties būs aktuāla, kamēr pastāv bruņotie spēki;

3) nepieciešams skaidrot sabiedrībai, ka militārās mobilitātes pilnveidošanai ir pozitīvs efekts arī uz civilo sektoru — gan pilnveidojot divējāda lietojuma infrastruktūru (palielinot kravnesību tiltiem un ceļiem), gan sakārtojot robežu šķērsošanas procedūras (mazinot rindas un konvoju skaitu), gan būtiski ietaupot līdzekļus valsts budžetiem, jo daudzie pārvadājumi pašreiz pastāvošās birokrātijas dēļ ir ekonomiski nepamatoti un izšķērdīgi. 

No sakārtotas militārās pārvietošanas sistēmas labumu var gūt arī civilā sabiedrība katastrofu gadījumos, kad armija varētu daudz operatīvāk šķērsot robežas, lai sniegtu atbalstu katastrofā cietušajām kaimiņvalstīm.  

Mehanizētās kājnieku brigādes štābs iztur nozīmīgu NATO pārbaudījumu

Taivo Trams 

Foto — Gatis Dieziņš.

Nacionālo bruņoto spēku vienību un tajās dienošo karavīru un virsnieku profesionālisms, zināšanas un pašaizliedzība sen zināmi tuvāk un tālāk pasaulē. Nupat gūts vēl viens apliecinājums — Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes (SzS MKBde) štābs sekmīgi nokārtojis NATO sertifikāciju atbilstoši Combat Readiness Evaluation (CREVAL) kritērijiem.

Kaujas vienību sagatavotības novērtējuma (CREVAL) kritēriji tiek izmantoti, lai NATO vadībai būtu objektīvs skatījums uz tās rīcībā esošo resursu kaujas gatavību un spēju veikt savus uzdevumus, skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (LNAA) rektors, Mācību vadības pavēlniecības komandieris pulkvedis Valts Āboliņš. Faktiski tie radušies, reaģējot uz NATO virspavēlniecības Eiropā publiskotajām vadlīnijām, kuru mērķis ir tieši tāds — skaidrs un realitātē balstīts skatījums uz savām iespējām.

Atbilstoši Eiropas spēku virspavēlnieka (SACEUR) vadlīnijai aizvadītā gada decembrī CREVAL darba grupas sanāksmē Latvija informēja par savu nodomu veikt Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes štāba izvērtēšanu. Jāpiebilst, ka šis process ir diezgan garš un sarežģīts — CREVAL skaidrojošajā rokasgrāmatā atrodami vairāk nekā 1600 izvērtējamie kritēriji. 

Vērtēšanu kūrēja un pārraudzīja NATO Sauszemes spēku pavēlniecība (LANDCOM) Izmirā (Turcijā), ar ko savstarpēju konsultāciju gaitā pirms vērtēšanas notiek vienošanās par piemērojamajiem vērtēšanas kritērijiem konkrētai valstij un organizācijai. «Mūsu gadījumā tika vērtēti «tikai» 1244 kritēriji,» paskaidro pulkvedis V. Āboltiņš, kas bija vērtēšanas grupas vadītājs.

Vērtēšana notiek divos posmos — pirmajā tiek vērtēta vienības dokumentācijas un personālsastāva atbilstība, tai pieejamais ekipējums, infrastruktūra utt. Vērtēšanas otrais posms notiek lauka mācību laikā vai arī izspēlējot paredzētās operācijas scenāriju komandvadības mācību veidā, tādējādi pārbaudot, kā konkrētā vienība spēj rīkoties krīzes situācijā. 

NATO vadības līmenī tika atzīts, ka štābs spēj pildīt savus pienākumus multinacionālā vidē, var sadarboties un nodrošināt vadības un kontroles funkcijas dažādās situācijās, tostarp paaugstinātas intensitātes karadarbībā, pēkšņā krīzes situācijā un līdzīgi.

«Tiek inscenēts kāds incidents un radīti kaujas darbībai pietuvināti apstākļi, kas ļauj objektīvi spriest, vai pārbaudāmās vienības darbības ir adekvātas konkrētajā situācijā, vai vienībai nepietrūkst kādu resursu, galu galā — kādi ir tās vājie punkti.» 

Vērtēšanas laikā notiek pastāvīga sadarbība ar NATO pārstāvjiem. SzS MKBde štāba sertifikācijas vingrinājuma otrā posma laikā pārbaudījumā piedalījās divi NATO novērotāji — portugālis Karloss Oliveira un Dimitars Dimitrovs no Bulgārijas. NATO pārstāvji kontrolēja Latvijas puses izveidotās vērtēšanas grupas darbības atbilstību noteiktajai procedūrai, savukārt vērtēšanas grupa izvērtēja brigādes štāba darbības. «Mūsu vērtēšanas grupā darbojās 14 dažādu jomu eksperti, lielākā to daļa bija piesaistīta no Apvienotā štāba,» stāsta vērtēšanas grupas vadītājs.

Vērtēšanas gaitā nekādi pārkāpumi netika konstatēti, līdz ar to Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes štābs sekmīgi pabeidza vērtēšanu un ieguva to apliecinošu sertifikātu. NATO vadības līmenī tika atzīts, ka štābs spēj pildīt savus pienākumus multinacionālā vidē, var sadarboties un nodrošināt vadības un kontroles funkcijas dažādās situācijās, tostarp paaugstinātas intensitātes karadarbībā, pēkšņā krīzes situācijā un līdzīgi.

Vērtēšanas otrais posms notika Dānijas organizēto mācību «Saber Knight» laikā. «Man tiešām jāsaka liels paldies Dānijas pusei par šo lielisko iespēju. Tās bija ļoti vērienīgas mācības, kurās tika iesaistīts liels skaits dalībnieku un organizatoru. Mēs ļoti augstu novērtējam, ka dāņi atrada iespēju mācību gaitā ņemt vērā arī mums nepieciešamos vērtēšanas scenārijus,» atzīst pulkvedis V. Āboltiņš. Mācību apjomu raksturo fakts, ka to laikā tika trenēti septiņu brigāžu štābi, bet sertifikāciju veica arī brigāde no Igaunijas. «Arī viņiem viss beidzās pozitīvi, un sertifikāts tika iegūts.»

Latvijai, tās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un SzS MKBde štābam šī sertifikāta iegūšana noteikti ir prestiža jautājums, taču vienlaikus tas dod arī praktiskus ieguvumus. «Liels pluss mums noteikti ir tas, ka esam operatīvi reaģējuši uz aktuālu NATO vadlīniju, esam spējuši sniegt atbildes uz visiem NATO pārstāvjus interesējošajiem jautājumiem. Savukārt mums pašiem izvērtējums atbilstoši kritērijiem palīdzēja saprast, kur īsti pašlaik atrodamies savā sagatavotības līmenī. Sertifikāts noteikti ir arī kā kvalitātes zīme vienībai, kas apliecina, ka tā atbilst augstākajiem NATO standartiem un spēj darboties multinacionālā vidē NATO ietvarā.» Gala ziņojums ir nodots arī NATO un Nacionālo bruņoto spēku vadībai, un procesam būtu jānoslēdzas ar pārbaudes ­laikā konstatēto trūkumu novēršanas plānu. «Esmu pārliecināts, ka brigādes vadība arī pirms sertifikācijas labi zināja, kur ir tās stiprās un vājās puses, taču organizācijai kopumā šāds izaicinājums un vērtējums arī no malas noteikti nāk par labu,» atzīst vērtēšanas grupas vadītājs.

Dalība vērtēšanas procesā ir bijusi lieliska pieredze arī pašam V. Āboliņam un visai vērtēšanas grupai. «Pats līdz šim neko tamlīdzīgu nebiju organizējis, tādēļ tā bija unikāla pieredze. Daži cilvēki no mūsu grupas iepriekš bija piedalījušies apmācības kursos, kas veltīti šai sertifikācijai, bet neviens to realitātē netika veicis. Kopumā uzskatu, ka tagad mēs visi noteikti esam gatavāki savu uzdevumu veikšanai.»

Arī SzS MKBde štābam šī bija jauna pieredze, kas lika štāba karavīriem iepazīties ar NATO kaujas gatavības izvērtēšanu atbilstoši kaujas vienību sagatavotības novērtējuma regulējošajiem normatīviem. Process bija organizēts korekti, vērtētāji savu darbu darīja profesionāli, neietekmējot štāba funkcionalitāti. Lai arī štāba ikdienu neietekmēs CREVAL sertifikātu sekmīgi ieguvušas vienības statuss, SzS MKBde arī turpmākajos gados šāda pārbaude saglabās aktualitāti. Štābam šāds process būs jāatkārto ik pēc četriem gadiem, bet jau nākamā gada rudenī NATO Reaģēšanas spēku (NRF) BALTBAT projekta ietvaros Latvijas bruņotajiem spēkiem būs jāorganizē uz 1. mehanizētā kājnieku bataljona bāzes veidotā Baltijas bataljona sertifikācija pēc šiem pašiem CREVAL standartiem.  

Sekmīgi nokārtoto NATO sertifikāciju «Tēvijas Sargam» komentē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš

Sertifikācija atbilstoši CREVAL kritērijiem netiek organizēta, lai kādu iegāztu vai pazemotu, bet lai novērtētu, kur pašreiz esam — kur ir vienība, kur tieši ir štābs kā vienība, un lai pēc tam mēs kļūtu labāki. Protams, novērtējuma procesu var arī neizturēt. Šī sertifikācija ir NATO apstiprinātas vadlīnijas ar vairāk nekā 1600 kritērijiem, kuru atbilstību pārbauda vērtēšanas grupa.

Vērtēšanā ir šādi posmi — teorētiskais, praktiskais un kopsavilkums. Es kā komandieris uzskatu, ka CREVAL nav tikai tests — tas ir komplekss novērtējums, lai mēs zinātu, kur esam, un laikus uzzinātu, pie kā vēl jāpiestrādā. Ir lietas, ko SzS MKBde var uzlabot, tāpēc esmu ļoti pateicīgs, ka esam saņēmuši ekspertu novērtējumu. Taču ir lietas, kas ir saistītas ar resursiem, un tā, protams, ir Nacionālo bruņoto spēku atbildība. NBS Apvienotais štābs ir saņēmis prioritāro sarakstu, kādi ir materiālo resursu trūkumi, kas SzS MKBde kavē būt izcilai.

Kā mēs to paveicām? Brigādes štābs strādā jau 11 gadus, un visus šos gadus tas ir bijis saistīts ar Dānijas divīzijas mācību ciklu, un tas ir vainagojies ar faktu, ka esam izturējuši šo novērtēšanas procesu. Tas nav vienkāršs darbs. Dānijas divīzijas mācību cikls ir tā platforma, kur mēs trenējam brigādes štāba darbu divīzijas ietvarā un izmantojam šo komandpunktu vingrinājumu kā platformu vērtēšanas procesā. Vērtēšanai mēs izmantojām jau esošu mācību platformu.

Par novērtējumu. Atklāti varu teikt, ka neieguvām 100% punktu, bet stabili pozitīvu rezultātu. To pirmajai reizei var uzskatīt par teicamu sasniegumu. Galvenais, ka esam saņēmuši objektīvu novērtējumu par to, kas un kur ir jāuzlabo. To mēs uzreiz varam darīt vingrinājumā «Namejs». Manuprāt, ja novērtēšana būtu pēc vingrinājuma «Namejs», mēs saņemtu daudz vairāk punktu tieši par štāba iekšējo procesu organizēšanu.

Novērtēšanas process ir darbietilpīgs, tāpēc daudzas valstis to neizmanto. To dara tikai tās valstis, kuru bruņoto spēku vienības pretendē uz dalību NATO Reaģēšanas spēkos. SzS MKBde štābs, arī Igaunijas bruņoto spēku 1. kājnieku brigādes štābs — mēs esam vienā īpašā grupā, jo no pārējām NATO valstīm ir vēl tikai seši brigādes štābi, kas ir veikuši šo procesu.

Novērtēšanas sertifikāts ir derīgs četrus gadus. Domāju, būtu labi, ja mēs ik pa četriem gadiem pārbaudījumu nokārtotu. CREVAL nav tikai tests, tā ir ceļazīme, lai redzētu, kur mēs esam un kā varam kļūt labāki. Tas ir arī kvalitātes rādītājs.

Galvenie izaicinājumi turpmākajā darbā ir tehniskie risinājumi, proti, mums būtiski jāuzlabo tieši mobilitāte. 

Sagatavojusi Līga Lakuča.

Kūlis puteklu mākonī

Jūnija pirmās nedēļas nogale Zemessardzei tika aizvadīta šaušanas sacensību ieskaņā — no 1. līdz 3. jūnijam Ādažu poligonā norisinājās Baltijas jūras šaušanas kausa izcīņa, kas Latvijā tika organizēta pirmo reizi. Vēsturiskais sacensību memorands paredz, ka tajās drīkst piedalīties tikai tās valstis, kuras robežojas ar Baltijas jūru. Šogad «Baltijas jūras kausā» piedalījās Latvija, Igaunija, Dānija, Somija un Zviedrija, diemžēl Lietuva pēdējā brīdī savu dalību atcēla. 

Sacensības uzņēmās organizēt Zemessardzes Studentu kājnieku bataljona entuziasti, un vislielāko darbu sacensību sekmīgai norisei veica virsleitnants Mareks Jansons un vecākais zemessargs Rojs Razums. 

«Sacensību tradīcija tika aizsākta 1930. gadā, kad kaimiņvalstis (Somija un Igaunija) nolēma kooperēties, lai uzlabotu šaušanas iemaņas. Somi, būdami prasmīgāki šāvēji, uzņēmās mentora lomu, lai motivētu igauņus uzlabot savas šaušanas prasmes. Pirmskara gados sacensībām pievienojās arī Latvija, Lietuva, Dānija un Zviedrija. Sākoties Otrajam pasaules karam, sacensības tika pārtrauktas, bet atsāktas organizēt tikai 1997. gadā. Latvija savu dalību atjaunoja 2014. gadā, kad sacensības norisinājās Dānijā. Joprojām apzinīgi tajās piedalāmies katru gadu. Šogad mūsu dalība ir mazliet citādāka — esam gan dalībnieki, gan organizatori. Uzreiz ar Mareku vienojāmies, ka visu darām pēc labākās sirdsapziņas un perfekti vai nedarām vispār, jo vājš sniegums ir kauns ne tikai mums kā organizatoriem, bet arī visai valstij. Jo augstāk latiņu uzliekam, jo augstāks ir kopējais sacensību līmenis arī nākamajiem organizatoriem. Domāju, ka ieguvēji ir visi,» teic Rojs Razums.

Sacensību galvenais tiesnesis virsleitnants Mareks Jansons: «Sacensības tiek organizētas rotācijas kārtībā starp sacensību dalībvalstīm. Bija skaidrs, ka vienu gadu organizatori būsim arī mēs, un 2016. gadā Lietuvā pārstāvju sanāksmē tika nolemts, ka Latvija «Baltijas jūras kausu» organizēs 2018. gadā. Mums uzreiz kļuva skaidrs, ka visam jābūt izplānotam un noorganizētam perfekti, līdz pēdējai niansei, pierādot ne tikai savu teicamo sagatavotību, stāvot uz ugunslīnijas kā šāvējiem, bet arī iejūtoties organizatoru lomā.»

1. jūnija pēcpusdienā dalībnieki sāka pulcēties uz sacensību reģistrāciju un oficiālo pasākuma daļu, kur tika stāstīts par sacensību norisi un pašu būtiskāko sadaļu — šaušanas vingrinājumiem. Tomēr jau pēc pirmās prezentācijas bija jūtams, ka klātesošie nopietnām sejas izteiksmēm vēroja cits citu. Tikai sacensību pēdējā dienā igauņu kolēģis Olivers Puriks ar smaidu teica: «Kad jūs, latvieši, sākāt stāstīt par šaušanas vingrinājumiem, es nodomāju, ka nav iespējams ko tādu izpildīt. Paskatījos uz apkārt­esošo seju izteiksmi un sapratu, ka neesmu tāds vienīgais, arī pārējo secinājumi ir tieši tādi paši. Nodomāju, šogad mūsu izredzes saņemt kaut vienu godalgu ir nereālas un ar lielu kaunu būs jābrauc mājās, bet beigās viss izrādījās ļoti labi, un vingrinājumi tiešām bija ļoti interesanti. Labi strādāts!»

Kamēr šāvēji pārrunāja vingrinājumus un iepazinās ar ieročiem, komandu pārstāvji pulcējās atsevišķā telpā. «Pārstāvju sanāksme ir nozīmīga sacensību sastāvdaļa, kur tiek lemts par sacensību turpmāko norisi, dalībvalstīm un nepieciešamajiem sacensību uzlabojumiem. Katra dalībvalsts ir svarīga un sniedz savu artavu vērtību un vēstures veidošanā,» komentē Latvijas šaušanas komandas pārstāvis kapteinis Valdis Brīvers.

2. jūnija rītā, skanot Latvijas himnai, mastā tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, un pēc svinīgās atklāšanas tika dots starts visās ugunslīnijās. Sacensībās bija noteikts, ka komandā piedalās četri šāvēji, kas izpilda visas disciplīnas, šogad tādas bija astoņas. Sadarbībā ar Latvijas Šaušanas federāciju dalībniekiem bija iespēja cīnīties arī par sporta klašu normatīvu izpildi vingrinājumos DP-3 un ATŠ-5. Savukārt vingrinājumā DP-4 šāvēji varēja kvalificēties Nacionālo bruņoto spēku krūšu nozīmēm «Par izcilu šaušanu». 

Sacensību ieskaitē tika vērtēti DP 3, DP 4, lauka šaušana ar pistoli, ATŠ-5, TŠ-1/TŠ-1A, IPSC (Starptautiskā praktiskās šaušanas savienība) vingrinājumi, dueļu šaušana.

Virsleitnants Mareks Jansons paskaidro: «Lauka šaušanas tradīcijas esam pārņēmuši no zviedriem deviņdesmito gadu beigās un sekmīgi integrējuši Zemessardzes vienībās. Vienīgā Nacionālo bruņoto spēku vienība, kurā lauka šaušanas tradīcija tiek uzturēta, ir Zemessardze. Mums arī reizi gadā tiek organizētas sacensības lauka šaušanā. Tas ir labs treniņš un līdzsvara atrašana starp precizitāti un ātru šaušanu — abi ir vienlīdz svarīgi.» 

Soms Ilka Koljonens papildina: «Lauka šaušanas vingrinājums bija ļoti interesanti izdomāts, īstenībā lika ļoti piedomāt pie šaušanas tehnikas un secības. Nebija tā, ka iznāc, notēmē un šauj. Bija precīzi jāizdomā un jāsaskaita šāvieni, lai paspētu visus mērķus sašaut un arī rezultāts būtu labs, prasības izpildītas. Mēs ar saviem komandas biedriem jau iepriekšējā vakarā apsēdāmies un sākām plānot, kā pildīsim šo vingrinājumu, jo nepietiek tikai ar labām šaušanas iemaņām, vajag arī analītisko pieeju un stratēģisko plānošanu sekmīga rezultāta sasniegšanai.» 

«IPSC vingrinājumus plānojām tā, lai dalībniekiem būtu interesanti. Pirmajā disciplīnā «Guļošais sargs» tika imitēta sargposteņa darbība, izmantojot triecienšauteni G-36. Otra disciplīna «Niknais grāmatvedis» savu nosaukumu guva dēļ starta pozīcijas sēdus pie galda ar triecienšauteni AKM, novietotu atvilktnē zem galda. Abās disciplīnās, mērķiem atrodoties dažādā attālumā, tie bija jāsašauj, pārvietojoties starp dažādām šaušanas pozīcijām. Šīs disciplīnas ir īpaši piemērotas militārpersonām, jo tajās tiek vērtēts gan izpildes ātrums, gan šaušanas precizitāte, pārējo atstājot dalībnieku ziņā,» piebilst vecākais zemessargs Rojs Razums. 

Par sacensību kulmināciju kļuva beidzamā disciplīna — dueļu šaušana. Virsleitnants Mareks Jansons stāsta: «Dueļi ir vissenākais šaušanas vingrinājums Zemessardzē, ko sāka pildīt jau deviņdesmito gadu sākumā. Lai labi startētu dueļos, ir jātrenējas, jo gan ātrumam, gan darbībām ar ieroci, gan šaušanas precizitātei ir liela nozīme. Ar zemessargiem dueļos mēs skrienam bieži, reizēm jau liekas, cik tad var, bet, lai sasniegtu rezultātu, ir jātrenējas, īpaši, ja tā ir šaušana.»

Sestdienas vakarā pēc tveicīgās un nogurdinošās dienas, kas tika pavadīta šautuvē, dalībnieki pulcējās uz svinīgo apbalvošanas ceremoniju, lai uzzinātu rezultātus un saņemtu pelnītās godalgas. Individuāli vingrinājumos ar pistoli labākais šāvējs bija latvietis Māris Zviedris, otrajā vietā atstājot igauni Lauri Abelu un trešajā — somu Kosti Kallunki. Savukārt komandu vērtējumā — pirmā vieta Igaunijas, otrā vieta Somijas, bet trešā vieta Latvijas komandai. 

Individuāli vingrinājumos ar triecienšautenēm labākais šāvējs bija igaunis Lauri Abels, otrās vietas ieguvējs — soms Jere Hakanens un trešās — igaunis Agro Altmae. Komandu vērtējumā šaušanā ar triecienšautenēm pirmo vietu ieguva Igaunijas, otro — Somijas un trešo — Latvijas komanda. 

Visu sacensību labākos individuālās šaušanas rezultātus sasniedza igaunis Lauri Abels, otrajā vietā ierindojās latvietis Māris Zviedris un trešajā — igaunis Olivers Puriks. 

Dueļu šaušanas vingrinājumā pirmo vietu ieguva Latvijas komanda, aiz sevis atstājot Zviedrijas komandu un Igaunijas komandu. 

Sacensību kopvērtējumā pirmo vietu un ceļojošo kausu izcīnīja Igaunijas komanda, otrajā vietā atstājot mājiniekus — Latvijas komandu. Trešajā vietā — Somijas komanda. 

Apbalvošanas noslēgumā netrūka arī pateicības vārdu īpašajiem viesiem un cilvēkiem, kuri ir atbalstījuši ne tikai dažādas sacensības, zemessargus un ZS Studentu kājnieku bataljonu, bet arī nesuši un cildinājuši visas Zemessardzes vārdu. Saviļņojošs mirklis bija, kad priekšā tika izsaukts arī ZS Studentu kājnieku bataljona pirmais komandieris kapteinis Aleksejs Ozoliņš, kurš ar asarām acīs pateicās par uzmanības apliecinājumiem. Ikviens karavīrs un zemessargs zina šo vīru, kurš, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, joprojām atbalsta savējos, ir klātesošs visos svarīgos pasākumos un ir bataljona stūrakmens. Visi ciena un godā kapteini Ozoliņu arī viņa veikumu un sasniegumu dēļ. Viņš ir cilvēks, par kuru runā viņa darbi, nevis tikai vārdi. 

Uzslavu un labus vārdus organizatoriem veltīja arī ārzemju pārstāvji, vairākkārt uzsverot, ka sacensības organizētas teicami. «Perfect, everything was perfect!» Šķiroties somi piebilda: «Šīs bija pēdējo gadu labākās sacensības, kur esam piedalījušies. Jūs, latvieši, mums apgrūtinājāt uzdevumu sagatavot nākošgad tikpat lieliskas sacensības, latiņa ir ļoti augstu. Mums būs krietni jānopūlas, lai saglabātu šādu līmeni.»

Vecākais zemessargs Rojs Razums atzīst: «Lai noorganizētu šādas sacensības, bija jāiegulda ļoti liels darbs. Kopā ar Mareku sacensībām sākām gatavoties jau pirms diviem gadiem, un līdz 1. jūnijam visi spēki bija izpumpēti un sapņos rādījās tabulas, grafiki, vingrinājumu noteikumi. Vislielākais izaicinājums bija izdomāt šaušanas vingrinājumus tā, lai tie būtu līdzvērtīgi gan sarežģītības, gan rezultātu, gan laika izpildes ziņā. Sacensību mērķis ir parādīt katrai valstij tradicionālos treniņu vingrinājumus šaušanā. Šīm sacensībām ir savi standarti un prasības, kas jāizpilda, bet, lai vingrinājumi būtu interesanti un dinamiski, ir jāpieiet radoši.» 

Virsleitnants Mareks Jansons piebilst: «Tagad, kad sacensības ir pagājušas, ir nogurums un gandarījums par paveikto, bet tajā pašā laikā kaut kā arī pietrūkst, — pulveris sadedzināts, sacensības beigušās, godalgas sadalītas un ieroči iztīrīti. Tagad jāgaida jauni izaicinājumi pēc sešiem gadiem, kad atkal Latvijā būs jāorganizē «Baltijas jūras kauss» šaušanā.»

Sacensību galvenie organizatori un atbalsts bija Zemessardzes Studentu kājnieku bataljons un tā zemessargi, kas sadarbībā ar Zemessardzes štābu un Latvijas Šaušanas federāciju teicami izpildīja uzdevumu. Paldies par ieguldīto darbu un dienestu!

Sagatavojusi seržante Guna Freimane. 

Foto — Reinis Brūvelis.

Vidzemes brigādes štābs atgriežas Vidzemē

Noslēdzot Zemessardzes 2. Vid­zemes brigādes pārdiskolāciju uz tās vēsturiskajām robežām, 11. jūnijā Valmierā notika svinīgais brigādes
štāba pārcelšanās un pagaidu ēkas atklāšanas pasākums. 

Pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Mareks Ozoliņš, brigādes štāba un bataljonu personāls, Vidzemes novadu pašvaldību un Vidzemē dislocēto valsts un pašvaldību institūciju pārstāvji.

Uzrunājot karavīrus, zemessargus un pasākuma viesus, aizsardzības ministrs teica: 

«Ļoti zīmīgi, ka šajā Latvijas simtgades gadā mēs sakārtojam Zemessardzes komandstruktūru tā, kā tai jau sen vajadzēja būt sakārtotai.  Lai gan šīs ir tikai pagaidu telpas, man nav šaubu, ka mēs šeit veik­­­­s­mīgi strādāsim un paveiksim uzticētos uzdevumus. Zīmīgi, ka starpkaru periodā Valmierā bija dislocēts 8. Daugavpils kājnieku pulks, kurā bija daudz cilvēku, kas bija apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Šie cilvēki zināja, ko viņi vēlas. Viņi vēlējās, lai Latvija būtu brīva, skaista un droša. Mūsu uzdevums ir būt gataviem aizstāvēt mūsu vērtības, un šī ir tā vērtība, uz kuru jūs ­atgriezāties, kurā bija tas brīvības gars. Un šī ir vieta, kurā bija mūsu tēvi un vectēvi.» 

Brigādes komandieris uzsvēra, ka šis ir vēsturisks brīdis, jo Zemessardzes 2. Vid­zemes brigādes štābs kopš 1. jūnija ir atgriezies Vidzemē, kur tas sākotnēji bija izvietots. Tādējādi brigādes štābs, kura uzdevums ir koordinēt, pārraudzīt un atbalstīt Vidzemes bataljonu, proti, Valmieras, Cēsu, Gulbenes, Alūksnes un Ogres bataljona darbību, ir dislocēts savā atbildības rajonā, tuvāk saviem bataljoniem, un štāba atrašanās reģionā ir gan loģiska, gan racionāla. Tas būtiski atvieglos savstarpējo sadarbību, uzdevumu izpildes koordināciju un paaugstinās reaģēšanas spējas.

Pulkvedis M. Ozoliņš izteica pateicību Vidzemes pašvaldībām, apliecinot: «Visās pašvaldībās, kurās esmu bijis, ir pretimnākoši vadītāji, kas ir gatavi atbalstīt Zemessardzes vēlmi būt brīvprātīgai, militārai un plaši pārstāvētai organizācijai, un visi jautājumi, kas saistīti ar šī mērķa sasniegšanu, no pašvaldību puses tiek atbal­stīti un risināti. Protams, svarīgi ir arī tas, ka mēs kā armija esam atbildīgi par valsts aizsardzību, un ir svarīgi saprast, ka mēs neesam vieni paši. Arī Iekšlietu un Tieslietu ministrijas vadošais personāls vienmēr ir atbalstījis bataljonu ikdienas vajadzības un apmācības. Ar mūsu pārcelšanos uz Valmieru šī sadarbība tikai augs. Turklāt valmieriešiem brigādes štāba klātbūtne būs vēl lielāks drošības garants.»

Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks apstiprināja, ka pašvaldība Zemessardzei vienmēr būs stabils partneris, uz kuru var paļauties. «Mēs saprotam, ka tā ir arī mūsu dzīve un drošība, ar Zemessardzi ir saistītas ļoti daudzas lietas. Šī ir vēsturiska diena, jo būtībā mēs redzam tādu kā valstisko decentralizācijas procesu. Prieks par to, ka Vidzemes brigāde pārceļas uz Vidzemi. Mums, protams, ir liels lepnums un prieks par to, ka izvēlēta ir Valmiera. Pilsētai tas ir liels ieguvums, jo mēs esam ieguvuši vēl vienu stabilu ­sadarbības partneri. Tas ir arī mūsu drošības balsts un vēl kāds stiprais plecs blakus šeit, reģionā.»

Jau ziņots, ka kopš šā gada sākuma, lai padarītu efektīvāku Zemessardzes uzdevumu izpildi, ir mainītas Zemessardzes brigāžu atbildības teritorijas, un Vidzemes brigādē ietilpst 22. kājnieku bataljons Valmierā, 25. kājnieku bataljons Gulbenē, 27. kājnieku bataljons Cēsīs, 31. kājnieku bataljons Alūksnē un 54. inženiertehniskais bataljons Ogrē. 

Vēsturiski Zemessardzes 2. brigādes štābs no 1992. gada 30. jūnija līdz 2003. gada beigām atradās Vidzemē — Cēsīs. Tā kā Cēsīs ēku, kurā atradās brigādes štābs, šobrīd pilnībā pārvalda Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skola, par brigādes štāba mājvietu tika izvēlēta Vidzemes lielākā pilsēta Valmiera.

Brigādes štābam pārceļoties uz Valmieru, iecerēts attīstīt Zemessardzes bāzi Kaugurmuižā, kur šobrīd dislocēts Zemessardzes 22. kājnieku bataljons. Attīstības plāns paredz gan infrastruktūras papildināšanu un attīstību, gan vēsturiskās Kaugurmuižas ēkas renovāciju. Tajā pastāvīgi atradīsies Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes štābs. Patlaban ir noslēdzies iepirkums par Kaugurmuižas ēkas projekta iz­strādi. Plānots, ka Kaugurmuižas ēkas renovācija notiks turpmākajos trīs gados, un šobrīd brigādes štāba vajadzībām Zemessardze no Valmieras pilsētas pašvaldības nomā bijušās Valmieras mākslas vidusskolas telpas Mākslinieku ielā 2. 

Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes štābā ikdienā dienesta pienākumus pildīs aptuveni 50 karavīru un civilo darbinieku, kas attiecīgi ietekmēs Valmieras ekonomisko attīstību, jo darbinieki, kas ikdienā dzīvo apkārtējos novados vai pārcēlušies uz dzīvi Valmierā, iesaistīsies vietējā sabiedriskajā dzīvē, lietos gan pilsētas uzņēmēju piedāvātos pakalpojumus, gan iepirksies vietējos veikalos, apmeklēs kultūras un sporta pasākumus. Uzsākot brigādes štāba darbību Valmierā, radās jaunas darba vietas, un brigādes štābā konkursa kārtībā darbā tika pieņemti vairāki vietējie iedzīvotāji no Valmieras un apkārtējiem novadiem. Savukārt Valmieras uzņēmēji varēs piedalīties konkursos par bāzes infrastruktūras attīstību un nodrošinājuma piegādi, kā arī attīstīt savus pakalpojumus. 

Sagatavojusi virsleitnante Ieva Karlsberga,
Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes Civilmilitārās nodaļas vadītāja.

Foto — Armīns Janiks.

Jau šoruden Lūznavas militārajā bāzē ieradīsies pirmie karavīri

31. maijā Rēzeknes novada Lūznavā ieradās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, lai svinīgā ceremonijā pārņemtu Lūznavas profesionālās vidusskolas zemes vienības un būves. Tur atradīsies Nacionālo bruņoto spēku militārā bāze un Latgalē pirmā profesionālā dienesta karavīru apakšvienība. 

Pasākumā piedalījās Zemessardzes komandiera pienākumu izpildītājs pulkvedis Ervīns Kopeika, Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris pulkvedis Māris Simsons, bataljonu komandieri, Valsts policijas un Valsts robežsardzes pārstāvji, Rēzeknes un Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, kā arī Rēzeknes novada domes un Lūznavas pagasta pārvaldes pārstāvji. 

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis svinīgās ceremonijas laikā, uzrunājot klātesošos, teica: «Šī diena ir vēsturisks notikums un vienlaikus svētki mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Latgalei un visai Latvijai. Jauna militārā bāze Lūznavā ir solis mūsu valsts un mūsu sabiedroto drošības virzienā, jo Latgale nav Eiropas Savienības un NATO galapunkts. Latgale ir Eiropas Savienības un NATO sākums. Tādēļ primāri mūsu atbildība un mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šeit būtu droši un lai cilvēki visā Latvijā zinātu, ka Latgale nav nomale vai novārtā pamests novads. Latgale ir vieta, kas nozīmīga visai Latvijai un ne tikai. Tieši tādēļ šeit atklājam jaunu militāro bāzi un veidojam jaunu Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību.»

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš pauda prieku, ka Latvijas aizsardzības sistēma un bruņoto spēku sastāvs papildināsies ar bataljonu, kurš ir nepieciešams, lai nodrošinātu augstu kaujas gatavību. Tāpat ģenerālleitnants L. Kalniņš uzsvēra, ka tik skaistā vietā neaizies bojā infrastruktūra, ka  Lūznavā turpināsies dzīvība un būs attīstība. Nacionālo bruņoto spēku komandiera uzruna noslēdzās ar vēlējumu: «Novēlu jaunveidojamajam bataljonam spožu, panākumiem un uzvarām pilnu nākotni!» 

Zemessardzes 36. bataljonu komandēs majors Oskars Omuļs. Svinīgajā ceremonijā majors O. Omuļs saņēma kādreizējā, 1991. gadā izveidotā un vēlāk reformētā, Rēzeknes bataljona karogu. Zemessardzes 36. bataljona komandieris atzīst, ka tas ir vēsturisks mirklis un pagodinājums saņemt karogu, zem kura cilvēki pulcējās, lai aizstāvētu Latvijas tikko atgūto neatkarību. Primārais uzdevums ir vienības attīstība, tāpēc svarīgi ir izveidot labu komandu. Majors O. Omuļs ar cerību skatās uz Latgales iedzīvotājiem un jauniešiem, kuri nāks dienēt Zemessardzes 36. bataljonā.

Pēc pasākuma aizsardzības ministrs un Nacionālo bruņoto spēku komandieris tikās ar vietējiem iedzīvotājiem un sniedza atbildes uz viņu sagatavotajiem jautājumiem. Par pasākuma muzikālo noformējumu rūpējās Zemessardzes orķestris. Vietējiem iedzīvotājiem bija iespēja baudīt arī Zemessardzes lauka virtuvē sagatavotās vakariņas. 

Jau pilnībā ir nokomplektēta viena no piecām rotām, ir uzsākti remontdarbi, lai jau šī gada rudenī Lūznavas militārajā bāzē varētu ierasties pirmie karavīri. Kopā plānots uzņemt ap 800 karavīru, no kuriem puse atradīsies Lūznavā un otrā puse Daugavpils novada Vaboles pagasta «Meža Mackevičos». Vienības un infrastruktūras attīstība turpināsies turpmākos piecus gadus.

Sagatavojusi dižkareive Ruta Surovcova, ZS 3. Latgales brigādes štāba
Operatīvās pārvaldes Civilmilitārās sadarbības nodaļas speciāliste.
Foto — srž. Ēriks Kukutis.

EDSO: Platforma dialoga veidošanai starp Rietumiem un Krieviju

Nora Vanaga,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.1

Foto — Ēriks Kukutis un no N. Vanagas personiskā arhīva.

Lai gan publiskajā telpā liela uzmanība tiek pievērsta rietumvalstu darbībai caur NATO un Eiropas Savienību kā pretreakcija Krievijas agresīvajai ārpolitikai, nepietiekami tiek atspoguļotas aktivitātes, kuras norisinās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros un ir vērstas ne tikai uz Ukrainas konflikta noregulēšanu,
bet arī uz dialoga veidošanu starp Rietumiem un Krieviju. Jo sevišķi nozīmīgi būtu sekot līdzi jaunajām iniciatīvām bruņojuma kontroles jomā, kas var eventuāli skart arī Baltijas valstu reģionu. Līdz ar to šī raksta mērķis ir raksturot EDSO dialoga aktivitātes ar Krieviju un to potenciālo ietekmi uz Baltijas valstu reģionu. 

EDSO pirms Ukrainas konflikta
Pēc Ukrainas krīzes publiski visskaļāk izskanējušās aktivitātes pret Krievijas agresīvo ārpolitiku parasti bijušas tās, kuras veic Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) un Eiropas Savienība (ES). NATO ir centrālā loma atturēšanas politikas nodrošināšanā, izvietojot savus spēkus pēc rotācijas principa Baltijas valstīs un Polijā, aktīvi strādājot pie papildspēku mobilitātes problēmām, pielāgojot savas komandstruktūras un organizējot regulāras militāras mācības. Visas šīs aktivitātes ir kā pretreakcija uz notiekošo Ukrainā un izslēdz iespējas līdztekus uzturēt dialogu ar Krieviju. NATO—Krievijas padomes darbība tika apturēta jau 2014. gada aprīlī, kā protests pret Krievijas agresiju Ukrainā. Diplomātiskā spiediena rezultātā tika organizētas trīs tikšanās vēstnieku līmenī 2016. gadā un viena tikšanās 2017. gadā, taču bez taustāmiem rezultātiem. Tām visām bija raksturīga formāla viedokļu apmaiņa. Savukārt ES konsekventi pagarina pret Krieviju vērstās sankcijas, un vairums diplomātisko kanālu, izņemot ekonomikas, tieslietu un izglītības jomu, ir arī ­«iesaldēti». Līdz ar to gan ES, gan NATO izmanto tā sauktās spēka diplomātijas instrumentus — militāro spēku koncentrēšanu un sankcijas, kas pašsaprotami apgrūtina dialoga veidošanu ar Krieviju. 

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija tiek uzskatīta par vienīgo daudzpusējo platformu, kurā ir iespējams veidot dialogu ar Krieviju, jo 57 dalībvalstu vidū ir Krievija. EDSO ir gara vēsture, kas apliecina iespēju kalpot par dialoga platformu starp Rietumiem un Krieviju. Organizācija tika izveidota 1973. gadā un piedzīvoja savu zenītu 80. un 90. gados, kad pēc smagām diplomātiskām cīņām tika apstiprināti savstarpējās uzticēšanās pasākumi un bruņojuma kontroles Eiropā galvenie līgumi — Vīnes dokuments (Vienna Document) 1992, Konvencionālo bruņoto spēku Eiropā līgums (Conventional Armed Forces in Europe Treaty) 1990, Atvērto debesu līgums (The Open Skies Treaty) 2001, un citi. Taču pēc 2000. gada EDSO zaudēja savu aktualitāti, un daudzu eks­pertu vidū izvērsās diskusijas par organizācijas lietderību un pielāgošanās spējām jaunajai drošības videi. 

EDSO sāka dēvēt pat par «guļošo skaistuli» (The Sleeping Beauty). EDSO lietu eksperts Pals Dunejs (Pal Dunay), šī apzīmējuma autors, savā rakstā 2005. gadā EDSO gadagrāmatā, norāda, ka agrāk organizācijai bija trīs darbības virzieni (dimensijas) — (1) ekonomiskais, kas skata vides, transporta un enerģētikas drošības jautājumus; (2) humanitārais, kura ietvaros tiek veicināta cilvēktiesību un demokrātiskas, tiesiskas valsts principu ievērošana; un (3) politiski militārais, kura centrā ir bruņojuma kontrole un savstarpējo uzticēšanos veicinošie pasākumi. Tagad pēdējais, kurš ir uzskatāmas par pašu svarīgāko, ir zaudējis savu aktualitāti un gaida «maģisko skūpstu»2. Par galveno iemeslu politiski militārās dimensijas aktualitātes zaudēšanai tiek uzskatīts jauno apdraudējumu transnacionālais raksturs. Pēc Balkānu krīzes Eiropā vai tās pierobežā nebija aktuālu jaunu tradicionāli konvencionālu apdraudējumu, bet to vietu ­ieņēma starptautiskais terorisms. EDSO politiski militārās politikas ietvaros nebija instrumentu, kā risināt šādu jaunu starptautiska rakstura apdraudējumu, kas ir ārpus Eiropas robežām, un to risināšana vienkārši nebija organizācijas kompetencē. Līdz ar to EDSO turpināja darboties citās dimensijās, vairāk pievēršot uzmanību organizētajai noziedzībai, «pieskatot» esošos ilgstošos konfliktus Eiropas pierobežā (Dienvidosetijā un Abhāzijā, Pie­dņestrā un Kalnu Karabahā) un sekojot līdzi vēlēšanu tiesiskai norisei vājās demokrātijās vai režīmos ar noslieci uz autoritārismu (Tadžikistānā, Kirgizstānā, Albānijā, Azerbaidžānā, Mongolijā un citur). 

Diskusijas EDSO ietvaros pēc Ukrainas krīzes sākšanās
Līdzīgi kā NATO gadījumā3 Krimas aneksija arī EDSO deva būtisku pavērsienu organizācijas attīstībā. Pēc Ukrainas konflikta sākšanās EDSO iesaiste ir divējāda. Pirmais darbības virziens ir konflikta uzraudzīšana, noregulēšana un atrisināšana. Organizāciju uzskata par «Min­skas 2» vienošanās īstenošanas progresa uzraudzītāju, un tās speciālā novērošanas misija ir vienīgā starptautiskā klātbūtne, ko ir pieļāvušas konfliktā iesaistītās puses. 

Jaunās paaudzes pretgaisa aizsardzības sistēmas (jo sevišķi
Krievijas S-400 sistēma) un stratēģisko ieroču sistēmas agri vai vēlu liks ASV un Krievijai sēsties pie sarunu galda un diskutēt par vienotiem noteikumiem un ierobežojumiem. Līdz ar to jauno militāro tehnoloģiju un ieroču sistēmu attīstība determinēs abu pušu nepieciešamību veidot dialogu un meklēt kopsaucēju. 

Novērošanas misijas sastāvā ir neapbruņotas civilpersonas, kuras 24 stundas diennaktī atrodas visos Ukrainas reģionos, lai novērotu un ziņotu par situāciju Ukrainā. Tā arī cenšas īstenot Vīnes dokumentā noteiktos uzticības, caurskatāmības un drošības veicināšanas pasākumus militārajā jomā. Šī misija tiek visai kritiski vērtēta, respektīvi, tās ieguldījumi konflikta noregulēšanā. Tomēr ir jāņem vērā visi politiskie ierobežojumi, un šobrīd izskatās, ka rietumvalstis un Krievija nevar vienoties par kaut ko vairāk. Šīs misijas galvenais ieguldījums ir tās sniegtie ziņojumi par situācijas attīstību konflikta zonā un attiecīgi arī dalībnieku iespēja savākt zināmu izlūkošanas informāciju savām nacionālajām valstīm. 

Savukārt otrs darbības virziens ir dialoga uzturēšana ar Krieviju, kas šobrīd ir attīstījusies bruņojuma kontroles jomā. Dialoga uzsākšanas autors ir bijušais Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmei­ers (Frank-Walter Steinmeier), kas to uzsāka, kad Vācija bija prezidējošā valsts EDSO 2016. gadā. Šis process principā ir daļa no Vācijas «divu līmeņu» (dual-track) diplomātijas pret Krieviju. Viens ceļš ir sankciju konsekventa pagarināšana pret Krieviju, jo «Minskas II» vienošanās netiek ievērota. Savukārt, otrs ceļš ir dialoga veidošana ar Krieviju, lai atkal atgrieztos pie normālām un konstruktīvām attiecībām starp Eiropu un Krieviju, tādējādi nepieļaujot saspīlējumu veidošanos starp abām pusēm, un, iespējams, eventuāli novestu arī pie Ukrainas krīzes noregulēšanas. Viens no saspīlējumiem, kas tiek bieži minēts EDSO ietvaros, ir Baltijas reģions, jo abas puses pauž satraukumu par reģiona militarizāciju. Vācijas iniciatīvai ir pievienojušās citas EDSO dalībvalstis — Francija, Itālija, Austrija, Beļģija, Šveice, Čehija, Spānija, Nīderlande, Norvēģija, Rumānija, Zviedrija, Slovākija, Bulgārija un Portugāle. 

Pirmais solis strukturētā dialoga ietvaros bija sākt ar dalībvalstu draudu uztveres apzināšanu un salīdzināšanu. To tālāk turpināja austrieši savā EDSO prezidentūrā 2017. gadā, kas nevainagojās ar kaut kādiem rezultātiem. Katra valsts prezentēja savas nacionālās doktrīnas, principā ­skaidri iezīmējot, ka daļa Austrumeiropas valstu uztver Krieviju kā nacionālo apdraudējumu, savukārt, Krievija norādīja uz NATO aktivitātēm reģionā kā pieaugošu apdraudējumu tās nacionālajai drošībai. 

Tāpēc drīz vien sekoja nākamais so­­lis — uzsākt diskusijas par esošo bruņojuma kontroles līgumu pārskatīšanu. Krievija jau sen ir apturējusi savu dalību vairumā no bruņojuma kontroles līgumiem, t.sk. līgumā par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā, un iestājas par jaunu regulējumu izveidošanu. Taču pārējās kritiski noskaņotās EDSO Eiropas valstis, arī Baltijas valstis, uzskata, ka šobrīd nepastāv nekāda savstarpējā uzticēšanās, lai varētu atvērt diskusijas par bruņojuma kontroles līgumu pārskatīšanu. Pirms Vācijas parlamenta vēlēšanām 2017. gada septembrī Berlīnē pēc vāciešu iniciatīvas organizētā konference par bruņojuma kontroli principā beidzās ar secinājumu, ka esošie līgumi ir piemēroti un abām pusēm, protams, jo vairāk pašai Krievijai, vajadzētu vienkārši tos ievērot. Tādā gadījumā arī saspīlējums mazinātos. 

Papildus EDSO ietvaros jau vairākus gadus aktīvi tiek strādāts pie Vīnes dokumentu modernizēšanas. Kopumā ir divi jautājumi, pie kā EDSO šobrīd darbojas. Pirmais ir «kartēšanas vingrinājums» (mapping exercise), kas paredz, ka katra no pusēm norāda vienības izvietojumu, apmēru, militārās bāzes utt. Lai gan šis attīstības virziens tiek uzskatīts kā vismaz kaut kāds progress, EDSO pārstāvji žēlojas, ka to atbalsta tikai daļa valstu, un lielās ­neuzticēšanās dēļ neviens īsti netic iesniegto faktu un skaitļu patiesīgumam. Otrs jautājums, kas skar tieši Vīnes līguma modernizāciju, ir par militāro aktivitāšu ierobežošanu, jo sevišķi robežu tuvumā. Laikus sniegta informācija par militāro aktivitāšu (galvenokārt runa ir par militārajām mācībām) mērķi un apmēriem var pasargāt no pārpratumiem un pārsteidzīgiem lēmumiem. Starp konkrētiem priekšlikumiem ir: (1) pazemināt slieksni (šobrīd tās ir 9000 militārpersonas), kad ir jāziņo par militārajām aktivitātēm; (2) palielināt novērošanas grupas (šobrīd 3 cilvēki) un pagarināt to uzturēšanās laiku ilgāk nekā vienu dienu; (3) samazināt novērošanas slieksni (šobrīd 13 000 militārpersonu).4 Šādu labojumu apstiprināšana palīdzētu nodrošināt lielāku caurskatāmību, kas attiecīgi novestu pie lielākas uzticēšanās veidošanās. Šobrīd Krievija demonstratīvi nepiedalās šajās diskusijās un negrasās atbalstīt šos labojumus. 

Papildus šīm diskusijām EDSO ietvaros arvien vairāk tiek pieminēta nepieciešamība apsvērt speciāla subreģionāla konvencionāla bruņojuma kontroles regulējuma piemērošanu Baltijas valstu reģionam, lai mazinātu reģiona militarizāciju un pieaugošo saspīlējumu. Vēsturiski šādi reģionāli bruņojuma kontroles regulējumi tika piemēroti Dienvidkaukāza reģionā, Balkānos un Gruzijā. Baltijas reģiona gadījumā tas varētu nozīmēt ierobežojumus militāro vienību izvietošanai un citām militārajām aktivitātēm pierobežā. Protams, no pirmā vērtējuma, ņemot vērā militāro asimetriju reģionā, Baltijas valstis hipotētiski pat varētu atbalstīt šādu priekšlikumu, jo tādējādi Krievijai būtu ievērojami jāsamazina sava klātbūtne reģionā. Taču vairāku iemeslu dēļ šī iniciatīva, visticamāk, tā arī nekad nematerializēsies. Pirmkārt, vēsturiski subreģionālie režīmi ir bijuši uzspiesti no mediatoru puses, jo valstīm, uz kurām tie attiecās, nebija lielas ietekmes spējas starptautiskajā politikā. Baltijas valstis ir NATO, ES un EDSO dalībvalstis, līdz ar to tās izmantos visas iespējamās ietekmes sviras, lai pretotos iniciatīvām, kuras ir pretrunā ar viņu nacionālās drošības interesēm. Otrkārt, Baltijas valstis šādu regulējumu noteikti saskatītu kā apdraudējumu savām interesēm. Šobrīd pastāv ļoti zema uzticēšanās starp Baltijas valstīm, no vienas puses, un Krieviju, no otras puses. Nav arī skaidrs, kādu labumu šāds regulējums dotu katrai no pusēm. Līdz ar to trūkst politisko priekšnoteikumu, lai būtu atbalsts šādai iniciatīvai. Treškārt, no militārā viedokļa šāda lokāla reģionāla bruņojuma kontrole ir uzskatāma par novecojušu, jo, piemēram, Krievijas bruņojumā ir tālās darbības augstas precizitātes raķetes, kuras var sasniegt Baltijas valstu stratēģiskos objektus arī no ļoti liela attāluma. Visbeidzot, ceturtkārt, šobrīd nav pamata uzskatīt, ka pati Krievija būtu ieinteresēta atbalstīt šādu priekšlikumu, ņemot vērā tās militāro spēku klātbūtni Kaļiņingradā un tās Rietumu militārajā apgabalā. 

Tā kā Krievija ir apturējusi dalību lielākajā daļā no bruņojuma kontroles līgumiem un tā nepiedalās to modernizēšanas procesā, rodas jautājums par citiem iespējamiem saskarsmes punktiem, uz kuru pamata varētu veidoties dialogs. Diemžēl EDSO amatpersonas ir ļoti skeptiskas par papildu iniciatīvu radīšanu un žēlojas, ka EDSO iknedēļas sanāksmes Hofburgā, Vīnē, tiek aizvadītas saspīlētā gaisotnē un bez rezultātiem. Šajā kontekstā parādās EDSO politiski militārā dialoga ierobežojumi, jo Rietumu bloka valstis un Krievija nesaskata šobrīd nekādus diskutējamos saskarsmes punktus, kas būtu par pamatu dialoga veidošanai. Par spīti šai diezgan pesimistiskajai ainai, daudzi eksperti tomēr norāda, ka EDSO galvenā priekšrocība ir tās plašais dalībvalstu spektrs, kurā ietilpst arī Krievija, un situācijā, kad konfliktējošās puses saskatīs kādas kopīgas intereses, EDSO kalpos par piemērotu platformu dialogam. 

Saskarsmes punktu meklējumos
Ja reiz EDSO kapacitātē nav virzīt dialogu starp rietumvalstīm un Krieviju pozitīvā virzienā, tad cerība ir uz «sadarbības salu» (islands of cooperation) veidošanos, respektīvi, abpusēji interesējošu problēmjautājumu risināšana. Par vienu no šādiem saskarsmes punktiem tiek uzskatītas jaunās militārās tehnoloģijas un ieroču sistēmas, kuras nav pakļautas it nekādam bruņojuma kontroles režīmam. Bezpilota ieroču sistēmas, ofensīvās kiberspējas, māk­slīgais intelekts un citas jaunās ­militārās ­tehnoloģijas šobrīd atrodas «pelēkajā zonā», jo netiek regulētas. Jaunās paaudzes pretgaisa aizsardzības sistēmas (jo sevišķi Krievijas S-400 sistēma) un stratēģisko ieroču sistēmas agri vai vēlu liks ASV un Krievijai sēsties pie sarunu galda un diskutēt par vienotiem noteikumiem un ierobežojumiem. Līdz ar to jauno militāro tehnoloģiju un ieroču sistēmu attīstība determinēs abu pušu nepieciešamību veidot dialogu un meklēt kopsaucēju. 

Kas attiecas uz Baltijas valstu reģionu, vislielākais potenciāls ir divpusējiem sadarbības formātiem, kuri tiktu veidoti ap ļoti praktiskiem militāriem jautājumiem. Par pozitīvu piemēru tiek minēts, piemēram, divpusējais līgums starp Latvijas un Baltkrievijas aizsardzības ministrijām par mazajām inspekcijām. Šādu savstarpējo vizīšu organizēšana palīdz palielināt caurskatāmību un veidot pakāpenisku savstarpējās uzticēšanās radīšanu. Šobrīd gan no Krievijas puses nav novērota interese slēgt šādus divpusējos līgumus ar kādu no Baltijas valstīm. 

Līdz ar to var secināt, ka EDSO, kas tiek uzskatīta par vienīgo daudzpusējo platformu, kurā varētu tikt veidots dialogs ar Krieviju, saskaras ar nopietniem politiskiem ierobežojumiem, proti, puses vienkārši nav ieinteresētas veidot dialogu. Ierosinātās iniciatīvas bruņojuma kontroles jomā šobrīd nav devušas nekādus rezultātus, kas ir skaidrojams gan ar politiskā atbalsta trūkumu augstās savstarpējās neuzticēšanās dēļ, gan arī ar faktu, ka esošie līgumi tik tiešām neatbilst mūsdienu militārajām tehnoloģijām. Tāpēc tik svarīgas ir diskusijas par to modernizēšanu. Tajā pašā laikā, piemēram, Vīnes dokuments ietver virkni pasākumu, kas ir vērsti uz lielāku caurskatāmību un savstarpējās uzticēšanās veidošanu. Baltijas valstu nostāja ir tāda, ka vispirms pusēm ir jāievēro caurskatāmības principi, kas veicinātu uzticēšanos, un tikai tad seko diskusijas par bruņojuma kontroli. Tomēr šobrīd Krievijai nav intereses īstenot šādus caurskatāmības pasākumus, kas veicinātu tās pausto nodomu ticamību.   

1 Rakstā tiek atspoguļots autores personīgais viedoklis, kurš nav uzskatāms par Aizsardzības ministrijas vai Nacionālo bruņoto spēku oficiālo nostāju.

2 Dunay, Pal. (2005). The OSCE’s Sleeping Beauty: The Politico-Military Dimension Waits for the Magic Kiss. OSCE Yearbook. 

3 Pēc ISAF misijas slēgšanas Afganistānā daudzi spriedelēja par NATO nākotnes mērķiem un uzdevumiem.

4 Greminger, Thomas.(06.12.2017). It is Time to Revitalize Political-Military Dialouge in OSCE. European Leadership Network. No: https://www.europeanleadershipnetwork.org/commentary/it-is-time-to-revitalize-political-military-dialogue-in-the-osce/

Putina «Kinžal»

Šī gada 1. martā Krievijas prezidents V. Putins, uzstājoties ar ziņojumu Federālajā sapulcē, iepriecināja klātesošos un televīzijas publiku ar paziņojumu un animācijas filmu par neredzētām un nepārspējamām ieroču sistēmām: smago (vismaz 200 t) stratēģisko sauszemes raķeti «Sarmat», starpkontinentālo raķešu manevrējošo hiperskaņas kaujas bloku «Avangard» (20 skaņas ātrumi), spārnoto raķeti ar reaktīvo kodoldzinēju «Burevestņik», bezpilota zemūdeni (starpkontinentālo megatorpēdu) «Poseidon», kaujas lāzeru «Peresvet» un «gaiss-zeme» klases manevrējošo hiperskaņas raķeti «Kinžal». 

Kaujas lāzera sistēma «Peresvet».

Kopš marta sākuma pusoficiāli un neoficiāli eksperti ir runājuši un rakstījuši par jauno superieroču tehniskajām detaļām un kaujas spējām, taču zināma skaidrība ir gūta tikai dažos aspektos. Raķetes «Sarmat» izmēģinājumi atrodas sākumstadijā, un to ir plānots pieņemt apbruņojumā 2019.—2020. gadā. Atceroties zemūdeņu stratēģiskās raķetes «Bulava» ieilgušos izmēģinājumus, var nešaubīties, ka minētie termiņi netiks ievēroti, tā ka «Sarmat» ieviešana karaspēka apbruņojumā kopā ar atmosfērā manevrējošo «Avangard», visticamāk, gaidāma ap 2025. gadu. Tomēr proponētais lidojuma tālums — 18 000 km — un 15 kaujas galviņas ar 450 kt jaudu katra vai desmit ar 750 kt jaudu — ir iespaidīgi skaitļi.


Iznīcinātājs MiG-31 ar H-47M2 maketu.

Vairums ziņu par spārnoto raķeti «Burevestņik» un bezpilota zemūdeni «Poseidon» — abos gadījumos ar kodoldzinējiem un kodollādiņiem — ir tīri spekulatīvas un robežojas ar Krievijā iecienīto militāro fantastiku. 

Lāzersistēma «Peresvet» ir nodemonstrēta pārgājienā — milzīgā piekabē aiz spēcīga vilcēja. Līdz ar to par taktisko lietojumu var nedomāt, turklāt lāzera jauda var būt pietiekama vienīgi tuvās zonas pretgaisa aizsardzībai un pretinieka optoelektronisko līdzekļu apžilbināšanai. Tomēr oficiālās amatpersonas ir izteikušās, ka «Peresvet» un līdzīgā «Svetozar» piegādes karaspēkam ir uzsāktas pagājušajā gadā.

Visreālākā šķiet «gaiss-zeme» klases manevrējošās hiperskaņas raķetes «Kinžal» pieņemšana apbruņojumā — kopš pagājušā gada decembra tā atrodas izmēģinājumu ekspluatācijā Dienvidu kara apgabalā, kur ir vajadzīgā lieluma poligoni. Desmit atbilstoši modificēti smagie iznīcinātāji MiG-31 pildot kaujas dežūras uzdevumus. Krievijas televīzija pat demonstrēja MiG-31 lidojumā ar piekārtu raķeti un tās startu no lidmašīnas borta. No krievu ģenerāļu izteikumiem izriet, ka «Kinžal» ar desmitkārtīgu skaņas ātrumu (kas atbilst 3000 m/s jeb 10 700 km/h) lido 2000 km tālu, spēj manevrēt visā trajektorijas garumā un nes kodollādiņu, kura galvenie mērķi ir pretinieka aviācijas bāzes kuģu grupējumi un citi flotes spēki. 

Kas vēl zināms par jauno «gaiss-zeme» vai «gaiss-kuģis» klases ieroču sistēmu? Pirmkārt, «Kinžal» nav atsevišķas raķetes, bet gan kompleksa «lidmašīna—raķete» nosaukums. Pašai raķetei oficiālais indekss ir Krievijas gaisa kara spēkos ierastais H-47M2. Zem MiG-31 fizelāžas ir uzstādīts speciāls piekares pilons. Nesēja ātrums uzbrukuma laikā var sasniegt 2400—2800 km/h, raķetes palaišana notiek 16 000—20 000 m augstumā, kas nepieļauj nesēja pārtveršanu ar labākajiem NATO iznīcinātājiem, tādiem kā F-15C «Eagle», F-18E «Super Hornet», F-22 «Raptor», «Rafale» vai «Eurofighter». Turklāt nav izslēgts, ka par nesējiem varētu tikt modernizēti smagie bumbvedēji Tu-22M3 vai Tu-160M, kas jaunās ieroču sistēmas izmantošanas līmeni paaugstinātu no operacionāli taktiskā līdz stratēģiskam.

Savukārt vizuāli un pēc gabarītiem H-47M2 ir aizdomīgi līdzīga Baltijā labi pazīstamā Krievijas sauszemes karaspēka operacionāli taktiskā kompleksa «Iskander-M» (brigādes dislocējas Lugā un Čerņahovskā) raķetēm (masa virs 4600 kg, garums 7,3 m). Ja tā tiešām ir, tad H-47M2 ir apgādāta ar optiskās vai radiolokācijas pašnovades galviņu un spēj nest šķembu fugasa, kasešu, termobārisko vai 50 kt jaudas kodolgalviņu. Rezultāts ir ideāls piekļuves ierobežošanas (anti access/area denial) ierocis kara darbībai Baltijas reģionā.

Sagatavojis Dr. chem. atv. pltn. Indulis Skrastiņš.