Redaktora sleja

Žurnāla maija numurā aktuālais — militārās mācības un Zemessardze! 

Šogad Latvijā notiek vairākas nozīmīgas militārās mācības, un par to norisi mēs ne tikai lasām ziņu portālos, bet arī sastopamies ar to, dodoties savās ikdienas gaitās. Tieši tāpēc publicējam informāciju, kas atgādinās, kā uzvesties uz ceļa, ja tuvojas militārā transporta kolonna. 

Nupat tika aizvadītas militārās mācības «Siil 2018» («Ezis 2018»). Vasarā vēl priekšā «Saber Strike ‘18» un līdz šim lielākās NBS organizētās mācības «Namejs 2018». 

Šajā numurā iepazīstinām ar Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 44. kājnieku bataljonu, apskatāms arī bataljona informatīvais plakāts «Nāc un pievienojies!». Tas ir stāsts par izvēli būt zemessargam, ikdienā darot pavisam citu darbu. Bataljona komandieris pulkvežleitnants Vilmārs Vecvagaris saka: «Zemessardze ir vieta, kur neatkarīgi no sociālā slāņa un turīguma pakāpes būt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri jūt mīlestību pret savu zemi un atbildību par savu valsti.» 

Savukārt par latviešu jūrnieku iesaisti cīņā pret Somālijas pirātiem, piedaloties Eiropas Savienības militārajā jūras operācijā «Atalanta», lasām intervijā ar Alvi Barduli, Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras M05 «Viesturs» klāja komandas bocmani.

Visi mūsu žurnālā publicēto rakstu varoņi uzsver, ka dienests, vai tas būtu Zemessardzē, Jūras, Gaisa vai Sauszemes spēkos, ir piedzīvojums, atbildība, savu spēju apzināšanās un vienlaikus arī milzīgas iespējas izaugsmē, ko diezin vai varētu sasniegt kaut kur citur. 

Tāpēc, lasītāj, izvērtē arī tu savas iespējas pievienoties militārajam dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos vai Zemessardzē, iedvesmu un informāciju smeļoties Dž. Eglītes sagatavotajā rakstā «Kļūt par kara ārstu Latvijā»!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

21.04. — 03.05. 2018
Lielbritānijā, Solsberī poligonā, norisinājās Apvienoto reaģēšanas spēku mācības, kurās Latvijas bruņotos spēkus pārstāvēja aptuveni 80 Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri, 19 kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņumašīnas CVR(T) un citas militārās tehnikas vienības. 

Pēc bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa domām, šīs mācības ir vēsturiski nozīmīgs brīdis ne tikai Latvijas bruņotajiem spēkiem, bet arī pārējām Apvienoto reaģēšanas spēku dalībvalstīm, jo kopš reaģēšanas spēku dibināšanas tās ir vērienīgākais lauka taktiskais vingrinājums, kas tādējādi stiprina spēku savietojamību.   

Apvienoto reaģēšanas spēku mācībās bija pārstāvēti visi pieci kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņumašīnu CVR(T) modeļi, t.i., kaujas vadības nodrošināšanas bruņutransportieri («Virsaitis»/«Sultan»), izlūkošanas kaujas mašīnas («Zobens»/«Scimitar»), bruņutransportieri («Pērkons»/­«Spartan»), medicīnas bruņutransportieri («Glābējs»/«Samaritan»), evakuācijas un remonta bruņutransportieri («Vairogs»/«Samson»). 

25.04. 2018
Aviācijas bāzē Lielvārdē notika pilna apjoma ārkārtas situāciju mācības, kurās Gaisa spēki sadarbībā ar valsts operatīvajiem dienestiem pārbaudīja spēju praktiski īstenot Ārkārtas situāciju pasākumu plānu. 

Ārkārtas situāciju mācībās piedalījās Gaisa spēki, Nodrošinājuma pavēlniecības 2. reģionālais nodrošinājuma centrs, Zemessardze, Militārā policija, Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Valsts policija, Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvalde un citas valsts un pašvaldību institūcijas.

Mācībās tika izmantots helikopters Mi-17, lai pilnveidotu spēju transportēt lielu skaitu cietušo uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru «Gaiļezers».

28.04. 2018
Aizsardzības nozares vadība, karavīri, zemessargi un jaunsargi pievienojās Lielajai talkai, sakopjot vairāk nekā 60 vietas un galveno uzmanību veltot Pirmā un Otrā pasaules kara, kā arī Brīvības cīņās kritušo karavīru atdusas un cīņu piemiņas vietām.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš kopā ar Zemessardzes štāba un 4. Kurzemes brigādes karavīriem un zemessargiem, jaunsargiem un citiem brīvprātīgajiem sakopa teritorijas un iekštelpas Skrundas pilsētiņā, nekustamajā īpašumā «Mežaine». Talkotājiem pievienojās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Talkas laikā tika atjaunota gājēju laipu pāri Kojas upei, kuru 1919. gada sākumā Skrundas atbrīvošanas cīņu laikā šķērsoja pulkveža Oskara Kalpaka bataljons.

NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīri piedalījās sakopšanas darbos Skrundā, Nīcā, Priekulē un Durbē.

08.05. 2018
Aizsardzības nozares vadība, karavīri, zemessargi un jaunsargi piedalījās svinīgajos Otrā pasaules kara upuru piemiņas pasākumos Rīgas Brāļu kapos, Lestenes Brāļu kapos, kā arī vācu un padomju armijas kapos Džūkstē.

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš dienas gaitā apmeklēja arī Tukuma novada Džūkstes pagastu, lai noliktu vainagus Otrā pasaules kara vācu armijas karavīru kapos, kuros guldīti vācu un latviešu karavīri, kā arī padomju armijas kapos, kuros apglabāti latviešu un krievu karavīri.

09.05. 2018
Ādažos NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas organizētajās mācībās «Claymore Decon» notika aizsardzības no masveida iznīcināšanas ieročiem (CBRN ķīmiskas, bioloģiskas, radioaktīvas un kodolvielas) paraugdemonstrējumi, proti, karavīru un autotransporta attīrīšana no piesārņojuma, ko demonstrēja Slovēnijas kontingenta karavīri.

10.05. 2018
Aptuveni 1300 skolēnu un skolotāju no visiem Latvijas reģioniem apmeklēja Skolēnu dienu Ādažu poligonā, lai iepazītos ar Nacionālo bruņoto spēku ikdienu un galvenajiem uzdevumiem.

Skolēniem un pedagogiem bija iespēja apskatīt Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kaujas apakšvienību tehniku un ekipējumu, kā arī tikties ar karavīriem, kas demonstrēja dažādas prasmes. Savukārt NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīri pastāstīja par savu dienestu Latvijā un demonstrēja militāro tehniku. 

Bruņoto spēku rekrutētāji Skolēnu dienas dalībniekiem pastāstīja par dienesta iespējām un studijām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Interesentiem bija arī iespēja uzzināt vairāk par Jaunsardzi un tās uzdevumiem. Nacionālie bruņotie spēki pasākumu organizēja sadarbībā ar biedrību «Ādažu uzņēmēji». 

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Armīns Janiks, Ēriks Kukutis un Gatis Dieziņš.  

Latviešu jūrnieks pret Somālijas pirātiem

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un
no A. Barduļa personiskā arhīva.

Somālijas tuvākā un tālākā piekraste jau daudzus gadus nav drošākā vieta uz pasaules — tur dzīvojošie nabadzīgo un dažādu klanu pārraudzībā esošo teritoriju iedzīvotāji ir atklājuši labu piepelnīšanās veidu — kravas kuģu nolaupīšanu, pēc tam pieprasot par tiem lielas izpirkuma summas. Lai risinātu šo problēmu, Eiropas Savienība (ES) 2008. gadā uzsāka militāro operāciju «Atalanta», kurā piedalās 21 ES dalībvalsts. Kopš 2011. gada operācijā piedalās arī Latvija. Alvis Bardulis, Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras M05 «Viesturs» klāja komandas bocmanis, operācijā piedalījās līdz pagājušā gada nogalei.

— Kā nonācāt līdz militārajai jūras operācijai «Atalanta»?
Arī jūrnieki savu dienestu sāk Sauszemes spēkos. Šo ceļu izgāju arī es. Kāre uz piedzīvojumiem arī man vienmēr piemitusi, tādēļ labprāt piekritu dalībai misijā — 2004. gadā biju Afganistānā. Tad man vēl nebija ģimenes, un domāju, kamēr esmu jauns, jāizmēģina visas iespējas, ko dod dzīve, tā ka «Atalanta» man nav pirmais šāda veida piedzīvojums.

Pēc tam sāku dienēt Jūras spēkos. Katru pusgadu mūsu Jūras spēki sūta šajā misijā vienu cilvēku. Šoreiz laikam es biju piemērots šim uzdevumam. Nāca piedāvājums, un, īsi apsverot, secināju, ka varētu vēl kādu piedzīvojumu izmēģināt, kamēr nav sirmums matos. Protams, bija jākārto vairāki testi, pielaides, jāpārbauda angļu valodas prasme, bet pusgada laikā visus šos jautājumus sakārtoju un biju gatavs doties jūrā.

— Kā norisinājās operācija?
Operācija ilga no 2017. gada 18. jūlija līdz 6. decembrim. Viss sākās ar apmēram nedēļu ilgu uzturēšanos Nortvudā Lielbritānijā — tās laikā sapazināmies ar nākamajiem komandas biedriem, ieguvām nepieciešamo informāciju, nedaudz savstarpēji jau pieslīpējāmies. Zināju, ka dienēšu seržanta vai virsseržanta pakāpē un pildīšu kaujas dežūrvirsnieka palīga pienākumus. 

No Lielbritānijas devos uz Vidusjūru, 18. jūlijā ierados Krētā un tad braucu ar taksi pāri visai salai, lai noķertu savu kuģi. Pēc tam — pieci mēneši kaujas režīmā, faktiski bez brīvdienām, visu laiku bijām uz ­kuģa, izņemot dažas reizes, kad kādā ostā papildinājām krājumus.

— Uz kāda kuģa dienējāt?
Kuģis bija pavisam jauna FREMM klases Itālijas fregate «Virginio Fasan», ar aptuveni 200 cilvēku komandu. Apkalpe un virsnieki visi bija itāļi, bet misijas ietvaros uz kuģa dienēja arī serbi, portugāļi, vācieši, spāņi, beļģi un holandieši. No Baltijas valstīm Latvija bija vienīgā. Tiesa, Lietuva «Atalanta» piedalās ar savu kaujas uzdevumu — viņiem ir tuvā kontakta vienība, kas apsargā kuģus, atrodoties uz klāja. Tas viss notiek «World Food Programm» ietvaros — ir īpaši kuģi, kas pārvadā pārtiku, un tur arī liek šīs komandas, ja vien kuģi neeskortē «Atalanta» misijas kuģis.

— Kā iedzīvojāties uz kuģa?
Zināms šoks man bija pašā sākumā, kad pēc savas pirmās aizvadītās dežūras gaidīju brīvo laiku, lai atpūstos. Taču kuģis dzīvo savu dzīvi, visur ir kņada, visās malās skaļruņi, un viens no tiem gluži vai pie galvas, virs guļvietas. Kā zināms, itālieši ir jautra tauta — daudz dzied, visur spēlē mūzika. Valda princips — ja nevari aizmigt, tā ir tava un tikai tava problēma. Ar laiku, protams, pieradu un varēju gulēt, taču sākumā miega bads bija jūtams. 

Dzīves apstākļi bija labi, komanda ļoti draudzīga. Baroja mūs vienkārši izcili. Es joprojām brīnos, kā viņi visi spēj saglabāt formu — to es tiešām nevaru saprast. Makaroni un pastas ir rītā, vakarā, jūras veltes, dažādas delikateses — bez pārspīlējuma, mūs baroja kā restorānā. Tur mums, piemēram, deva tādus langustus, kādi šeit pat redzēti nav. Varēja just, ka uz kuģa ir ļoti piedomāts, lai cilvēks, tik ilgi esot prom, to justu pēc iespējas mazāk. Bet, protams, tam bija savas sekas — es arī jutu, ka sāku strauji pieņemties svarā. Risinājums bija sporta zāle un regulāra skriešana uz kuģa klāja.

— Vai sastapāties arī ar kādām pro­blēmām?
Viena no lielākajām problēmām, vismaz sākumā, bija angļu valoda. Man pašam ne, bet itāliešu komandai gan. Angļu valodu pietiekami labā līmenī pārvaldīja tikai daži virsnieki. Savā ziņā to var saprast — uz fregates viņiem ir pilnībā sava vide, tāda kā maza Itālija. Ar laiku gan iemanījos saprasties arī ar tiem, kas angliski nerunā — gan daļu svarīgāko vārdu un frāžu itāliešu valodā apguvu, gan ar žestiem varēju izlīdzēties.

Vispār man ļoti paveicās. Kajītē dzīvojām četri cilvēki — es un trīs itālieši, kuģa pavāri jeb koki. Līdz ar to man bija vēl daži papildu bonusi, kas citiem nebija pieejami, piemēram, cepumi bija pieejami visu diennakti, kamēr citiem — tikai ēdienreizēs. Tas pats attiecās uz svaigu ūdeni, kas Āfrikā, starp citu, ir liels deficīts. Dienas norma katram cilvēkam uz kuģa ir četras 0,5 l pudeles, ūdens krājumi ir ierobežoti. Āfrikā, papildinot krājumus, vietējo ūdeni neņēmām — pārāk riskanti. Jāiztiek tikai ar fasēto.

Komunikācija ar mājām arī bija ļoti laba. Varējām izmantot satelīttelefonu un zvanīt uz mājām kaut četras reizes dienā. Internets gan bija sliktāks, bet pakāpeniski sakārtoja arī to. Izmantot gan varēja tikai militāro tīklu, privātais nestrādāja.

— Kādā reģionā norisinājās operācija, kurā piedalījāties?
Kuģojām no Suecas kanāla uz Sarkano jūru, būtībā gar visu Āfrikas rietumu piekrasti un Saūda Arābijas piekrasti. Pats tālākais punkts, kur bijām — Madagaskara un Seišelu salas Indijas okeānā. Tas bija jau manas misijas noslēgumā. No turienes, lai nokļūtu atpakaļ līdz Eiropai ar kuģi, būtu jākuģo trīs nedēļas. Tāpēc, kad mans dienesta laiks beidzās, izkāpu Džibuti — mazā, ne visai tīrā valstī, kas pilna ar dažādām karabāzēm, — un tālāko atceļu jau veicu ar lidmašīnu.

— Kāda šajā reģionā pašlaik ir situācija ar pirātismu?
Kopš brīža, kad sākās operācija «Atalanta», pirātu skaits pakāpeniski samazinājās. Tāpēc ar laiku samazinājās arī operācijas īstenošanā iesaistītie resursi. Piemēram, sākumā operācijā piedalījās vairāk nekā 20 kuģi, bet laikā, kad dienēju es, vairs tikai trīs, jo pirātu bija salīdzinoši maz. Vēl viens aspekts — reizēm šķiet, ka visa tā cīņa ir diezgan bezjēdzīga, jo noķertie pirāti ļoti ātri tiek atbrīvoti. Kolēģi stāstīja, ka bieži vien pavisam nesen noķertie un varas iestādēm nodotie pirāti pēc pāris mēnešiem tiek noķerti atkal.

Lai gan — situācija ar pirātismu Somālijas krastos nav nemaz tik viennozīmīga, jo reizēm tā ir cīņa par zvejošanas teritorijām. No Indijas un Pakistānas brauc lielas zvejas laivas un zvejo klanu teritorijās. Protams, vietējie par to nav priecīgi un dzen viņus prom, reizēm arī diezgan agresīvi. Savukārt tie uzreiz ziņo par pirātismu. Ir ļoti labi jāpārzina vietējās tradīcijas un sabiedrība, lai varētu izdarīt pareizus secinājumus.

— Vai paši sastapāties ar pirātiem?
Visa dežūra bija salīdzinoši mierīga, nevienu pirātu nesatikām, bet uz pašām beigām, kad kuģis bija netālu no Seišelu salām, saņēmām izsaukumu. Kāds kravas kuģis bija divas reizes no laivas apšaudīts ar prettanku raķetēm, par laimi, nevienu reizi tam netrāpīja. Ziņojumā bija informācija par aizdomīgu laivu, tādēļ mainījām kursu un devāmies to meklēt. Uz klāja esošais helikopters lidojuma laikā varēja nosegt 200 jūdžu rādiusu, tā kā iespēja pirātus atrast bija diezgan liela. Bet viņi paši izdarīja kļūdu un atviegloja mums uzdevumu — veica otru uzbrukumu, un jau pavisam netālu no mums. Diezgan operatīvi viņus atradām, naktī sekojām un rītausmā notvērām. Laivā bija seši cilvēki, ieročus un dokumentus viņi bija izmetuši un stāstīja, ka esot parasti zvejnieki. Laivā bija apmēram tonna benzīna, vairākas ūdens mucas un vecs tīkls, kam it kā bija jāapliecina, ka vīri patiešām interesējas tikai par zivīm. Tas gan viņiem nepalīdzēja, jo laiva un paši pirāti uzbrukuma laikā bija nofotografēti.

Tālāk seko liela birokrātija — aizturētie ir jāceļ uz kuģa, tur viņiem jānodrošina atbilstošs serviss. Pēc tam ir lielas grūtības ar pirātu nodošanu atbildīgajām iestādēm krastā — parasti ir iesaistītas dažādas valstis, kurām ir atšķirīgas likumdošanas, tādēļ jāiesaista diplomāti. Mūsu gadījumā viss beidzās veiksmīgi, tikai buksēšanas laikā pirātu laiva piesmēlās ar ūdeni un nogrima.

— Kā «strādā» pirāti?
Parasti pirāti darbojas no māteskuģa, kas maskēts kā zvejas kuģis. Tam uz klāja ir daudz degvielas un ūdens krājumi, kā arī vairākas palielas zvejas laivas ar spēcīgiem motoriem, ko tur dēvē par skifiem. Liela motora jauda nepieciešama, lai tiktu līdzi kravas kuģim, kas pilnā gaitā ir visai ātrs.

Jūlijs — oktobris Somālijas piekrastē ir musonu laiks, kad okeānā ir lieli, līdz četrus metrus augsti viļņi. Tajā laikā tālu no krasta neviens nelien, kaut kāda aktivitāte notiek tikai Adenas jūras līcī. Taču, kad musonu laiks beidzas — viss atdzīvojas.

Nav gan arī tā, ka šajā reģionā notiek tikai cīņa ar pirātismu. Tur netrūkst nelegālu preču, arī narkotiku tirdzniecības, kas ir ļoti izplatīta. Līdz ar to «Atalanta» ne tuvu nav vienīgā jūras operācija — ir arī citas, starp kurām notiek zināma sadarbība. Var teikt, ka šīs misijas veicina arī Eiropas, Āfrikas un Arābijas pussalas valstu sadarbību.

— Kas vēl īpaši palicis atmiņā no dalības operācijā?
Ļoti īpaša tradīcija saistās ar ekvatora šķērsošanu — tas ir īsts šovs uz kuģa. Parasti ir pieņemts ekvatora šķērsošanas laikā mest ūdenī tos, kuri to dara pirmo reizi. Pēc tam visi saņem sertifikātu, kas apliecina šo vēsturisko faktu. Drošības apsvērumu dēļ, jo ūdenī ir daudz haizivju, uz mūsu kuģa iztika ar ugunsdzēsības sistēmas iedarbināšanu, taču visi tik un tā bija slapji. Ir vēl daudz citu teatralizēta pasākuma elementu.

— Kādi ir lielākie ieguvumi pašam no šīs dežūras?
Katra diena nesa kaut ko jaunu, varēju iepazīt citu valstu tradīcijas. Misijas laikā biju daudzās eksotiskās valstīs, kuras citādi droši vien nesanāktu apmeklēt. Piemēram, Madagaskara — absolūti fantastiska zeme, ar ļoti skaistu, mežonīgu dabu. Jāsaka gan, ka tajā pasaules malā ar vides tīrību pārāk neaizraujas — viss ir diezgan pamatīgi piemēslots, kaut cik sakoptas ir tikai tūristiem domātās vietas. 

Tomēr lielākais ieguvums, protams, ir unikālā pieredze, dienot uz pavisam jaunas fregates. Tā tomēr bija reāla kaujas dežūra, līdz ar to varēju apgūt visus īstos kaujas grupas procesus, operāciju vadīšanu, arī valodas prasme uzlabojās. Latvijā tādu pieredzi būtu ļoti grūti iegūt, tās būtu milzu izmaksas. Protams, arī jauni draugi ir iegūti, sakarus uzturam joprojām. Ja man nebūtu ģimenes, labprāt brauktu vēlreiz. Tomēr jāteic, ka pieci mēneši ir visai daudz. Pēc kāda laika Āfrikas jau ir gana un prasās pēc Latvijas zaļās dabas.   

Eiropas Savienības militārā jūras operācija «Atalanta»

21. gadsimta sākumā Āfrikas austrumos esošā Somālijas Federatīvā Republika pilsoņu kara, ekonomisko un politisko satricinājumu rezultātā faktiski beidza pastāvēt kā vienota valsts un sašķēlās vairākos daļēji neatkarīgos reģionos. Centrālās varas neesamība, politiskais haoss, ekonomiskais sabrukums, valdošā nabadzība radīja priekšnoteikumus jūras pirātisma uzplaukšanai, un Adenas jūras šauruma ūdeņi kļuva ļoti bīstami kuģošanai. Piekrastē bāzētie pirāti laupīšanas nolūkos uzbruka kravas kuģiem, bieži nolaupīja kuģa ekipāžas, lai vēlāk pieprasītu izpirkumu, laupīja un bojāja materiālās vērtības. 2008. gada decembrī, izpildot vairākas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūcijas, Eiropas Savienības (ES) valstis uzsāka militāro jūras operāciju «Atalanta»*. Operācijai ir arī cits nosaukums ­— EUNAVFOR (European Union Naval Force). 

Militārās operācijas «Atalanta» galvenie uzdevumi:
— ispasaules pārtikas programmas (World Food Programm — WFP) un Āfrikas Savienības misijas Somālijā (African Union Mission in Somali — AMISOM) kravas pārvadājošo kuģu aizsardzība pret iespējamajiem pirātu uzbrukumiem. WFP ir pasaulē lielākā humāno palīdzību sniedzošā organizācija, kura palīdz nabadzīgākajām pasaules valstīm un kuras galvenais uzdevums šajā reģionā ir pārtikas kravu piegāde pilsoņu kara haosā esošajiem Somālijas iedzīvotājiem. AMISOM ir ar ANO mandātu izveidota Āfrikas valstu reģionāla organizācija, kuras galvenais uzdevums ir sniegt humāno palīdzību Somālijas iedzīvotājiem, kā arī militāru atbalstu Somālijas federālās pagaidu valdības kontrolētajam karaspēkam;

— Āfrikas raga neitrālajos ūdeņos kuģojošo transporta kuģu aizsardzība pret pirātu uzbrukumiem, kā arī pirātisku aktu un laupīšanas uzbrukumu novēršana Somālijas piekrastē;

— zivju nozvejas kontrole pie Somālijas.

Šobrīd militārajā jūras operācijā «Atalanta» piedalās 21 Eiropas Savienības dalībvalsts. Šī ir pirmā kopējā Eiropas Savienības valstu jūras militārā operācija. Misijā ar saviem karakuģiem ir piedalījusies arī Ukraina un Kolumbija. Latvijas Republikas Saeima 2010. gada 2. septembrī pieņēma lēmumu par mūsu valsts Nacionālo bruņoto spēku karavīru līdzdalību militārajā operācijā «Atalanta». Latvija šajā pretpirātisma operācijā piedalās kopš 2011. gada, un līdz 2016. gada beigām militārajā operācijā «Atalanta» ir piedalījušies 24 NBS karavīri. 

* Atalanta — mītiska sengrieķu varone, sieviete karotāja, meistarīga loka šāvēja.

Pamatapmācības nometne — izaicinājums un gandarījums zemessargiem

Ieva Karlsberga,
virsleitnante, ZS 2. Vidzemes brigādes Civilmilitārās sadarbības
nodaļas priekšniece.

Autores foto.

No 9. līdz 28. aprīlim Alūksnes novada «Meža Strautiņos» notika Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes rīkotā zemessargu militārās pamatapmācības nometne, kurā piedalījās 34 zemessargi no Zemessardzes 2. Vidzemes, 3. Latgales un 4. Kurzemes brigādes, kā arī no Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības. 

Nometnē zemessargi apguva lauka kaujas iemaņas, kaujas šaušanas pamatprincipus, topogrāfiju, pirmo palīdzību, ierindas apmācību, kā arī uzlaboja fizisko sagatavotību.

Vienlaikus nometnē notika arī Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes nodaļas līmeņa komandējošā sastāva apmācība. Tajā zemessargi, kuri vienībās pilda nodaļas komandiera pienākumus, pilnveidoja iemaņas darbā ar personālsastāvu, pavēļu sagatavošanā un došanā, kā arī pildīja nodaļas komandieru pienākumus.

Nometnes noslēguma dienā apsveikt pamatapmācības nometnes dalībniekus bija ieradušies ap 40 viņu ģimenes locekļi, kuri ar interesi uzklausīja nometnes priekšnieka galvenā virsseržanta Ulda Velika stāstījumu par nometnes norisi, apskatīja un izmēģināja zemessargu ekipējumu, kā arī kopā ar zemessargiem baudīja pusdienas.

Ievērojot tradīcijas, nometnes laikā instruktori izvirzīja labākos zemessargus. Šoreiz tie bija divi — zemessargs Vents Lasis no Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un zemessardze Sanita Grosberga no Zemessardzes 27. kājnieku bataljona. 

Vents Lasis Zemessardzē dien jau pusotru gadu. Viņš atzina, ka trīs nedēļu nepārtraukts pamatapmācības process ir efektīvāks nekā to pašu prasmju apgūšana nedēļas nogalēs, kas aizņem daudz ilgāku laiku. «Uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums, lai gan izbrīvēt trīs nedēļas ir ļoti grūti, taču, ja uz apmācībām nāk tikai brīvdienās, tas nav tik efektīvi.» Lai piedalītos trīs nedēļu nometnē, Vents savā darbavietā — Rīgas domē — devies bezalgas atvaļinājumā. Jautāts, kas nometnē bijis visgrūtākais, Vents sacīja, ka tā bijusi fiziskā slodze, jo pēdējos astoņus gadus viņš lielākoties strādājis sēdošu darbu pie datora. Savukārt kā lielāko un vienlaikus vērtīgāko izaicinājumu Vents Lasis minēja iespēju sadarboties un saprasties ar dažāda vecuma cilvēkiem, kam katram ir savas intereses, pieredze un paradumi. «Tas bija vērtīgi personīgajai izaugsmei.»

Labākā nometnes zemessarga tituls Ventam Lasim bijis pārsteigums, par to viņš nav domājis un darījis visu, ko spējis. «Šī nometne man bija kā sava veida atvaļinājums, jo atpūtos no darba, ikdienas steigas un apkārtējiem,» gandarījumu pauda Vents. 

Sanita Grosberga ikdienā ir vadītāja mazam Latvijas mājražotāju veikaliņam Cēsīs. Zemessardzē viņa iestājās pavisam nesen — šī gada februārī. «Vēlējos lietderīgi pavadīt brīvo laiku, veikt fiziskās aktivitātes un iegūt daudz jaunu zināšanu. Uz pamatapmācības nometni devos, lai sevi izzinātu, jo vēlējos saprast, vai varu būt zemessargs par visiem 100 procentiem. Mācību sākums bija grūts, dienas režīms ļoti intensīvs. Katru dienu in­struktori mācīja ko jaunu, lai mēs — kursanti — būtu sagatavoti jebkurai situācijai, būtu psiholoģiski un fiziski spēcīgi. Nometnē viennozīmīgi grūtākais bija tas, ka visām darbībām bija laika limits, bet meitenēm jau patīk izbaudīt dušu un pucēties, taču tas viss bija jāaizmirst,» pēc nometnes pastāstīja Sanita. Viņa atzina, ka visgrūtākais bijis nakts uzdevums. «Pa nakti lija lietus, ļoti nosalu, bet viss, ko man iemācīja, padarīja mani tikai stiprāku. To, ka nevajag grūtībās padoties, bet tieši pretēji — ir jācīnās, lai kaut ko sasniegtu, es tagad mācu arī savai meitiņai.» 

Apbalvojums kā labākajai zemessardzei Sanitai bijis liels pārsteigums. «Nometnes laikā mēs nezinājām, ka no zemessargiem kādu apbalvos. Es vienkārši pildīju visus uzdotos uzdevumus tā, kā mums mācīja, un darīju to, lai izprastu, nevis tikai darīšanas pēc. Ar pamatapmācības nometni esmu ļoti apmierināta, ir padarīta darba izjūta un liels gandarījums par paveikto. Tomēr zinu, ka šis ir tikai sākums, un turpinājums noteikti būs, lai atkal apgūtu kaut ko jaunu un sevi pilnveidotu. Vēlos pateikt lielu paldies visiem instruktoriem par pretimnākšanu un atbalstu brīžos, kad kaut kas neizdevās. Nodaļas kurators mums iemācīja, ka mēs katrs esam vienas rokas pirksti, bet visi kopā dūre, un dūrei ir spēks.»  

Zemessardzes bataljonam jāspēj darboties kā autonomai kaujas vienībai

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Zemessardzes 44. kājnieku bataljons Latvijā aizsāka tradīciju rekrutēšanas plakātos parādīt savus karavīrus viņu ikdienas darba apģērbā un turpat līdzās — militārajā formā. Tā tiek uzsvērts, ka abas dzīves ir savienojamas, un Zemessardze ir tā, kas šos dažādos cilvēkus — mediķus, matemātiķus, celtniekus, uzņēmējus, sportistus — vieno. Bataljona komandieris pulkvežleitnants Vilmārs Vecvagaris saka — Zemessardze ir vieta, kur neatkarīgi no sociālā slāņa un turīguma pakāpes būt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri jūt mīlestību pret savu zemi un atbildību par savu valsti. 

Liepājas reģionā, ko aptver 44. kājnieku bataljons, vēlme iestāties brīvprātīgo valsts aizstāvju rindās arvien pieaug. Dažu gadu laikā jaunu zemessargu skaits dubultojies. Bataljona pārstāvji aktīvi uzrunā kurzemniekus dažādos pasākumos un pat lielveikalos, uz dienu izvietojot Zemessardzes stendu. «Ir pagājis laiks, kad cilvēkiem Kurzemē bija jāstāsta, kas ir Zemessardze. Cilvēki to zina. Pašreiz ir jāuzrunā individuāli, jāpamodina interese, patriotisma jūtas, vēlme iegūt jaunu pieredzi un prasmes,» saka Vilmārs Vecvagaris. Viņš arī novērojis, ka kopš krīzes Ukrainā izteikti mainījusies izpratne par reāla apdraudējuma varbūtību. «Līdz tam likās neiespējami, ka Eiropā varētu risināties karadarbība. Pašreiz mēs saprotam — tā ir realitāte. Veids, kā nepieļaut, lai mēs ko līdzīgu piedzīvotu, ir laikus pretdarboties un attīstīt savas militārās spējas. Zemessardze ir katram Latvijas pilsonim pie­ejams veids, kur apliecināt, ka viņam rūp šī valsts un mūsu nākotne,» uzsver Vilmārs Vecvagaris. 

Komandieris gan neslēpj, ka Kurzemē joprojām jūtama ekonomiska nestabilitāte, kas mudina cilvēkus doties strādāt uz ārzemēm. Vajadzība nodrošināt ģimenei iztiku ir prioritāra attiecībā pret rūpēm par savas zemes aizsardzību. «Arī šodien bija atnācis zemessargs, kurš lūdza rast iespēju uz laiku apturēt viņa dienestu, jo jādodas darbā ārpus Latvijas.»

Pašreiz Kurzemes zemessargu rindas arvien vairāk papildina jauni cilvēki — 18 līdz 25 gadus veci. Aptuveni 20% jauno zemessargu ir sievietes. Vaicāts, kā pieredzējušie zemessargi uzņem jaunos, komandieris atzīst, ka ar pateicību. Bataljonā visi apzinās — jo vairāk karavīru, jo lielāka kopējā jauda. «Turklāt ir ļoti jūtama vēlme nokomplektēt vienības, lai vienam nav jāaizstāj vairākus citus cilvēkus, jāpilda viņu pienākumi, bet lai katrā vietā būtu savs zemessargs speciālists.» 

— Ja cilvēks ieinteresējas un atsaucas aicinājumam pieteikties Zemessardzē, kāda apmācība viņu sagaida?
— Iesākumā interesentiem sniedzam pirmsapmācību, kuras laikā iepazīstinām ar Zemessardzi, turpmāko mācību saturu, disciplīnas, fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības prasībām. Tikai pēc tam, kad cilvēks izsver pirmsapmācībā gūto pieredzi un samēro to ar savu gatavību iesaistīties, notiek svinīgā zvēresta došana. Tas ir simbolisks brīdis, tādēļ vienmēr cenšamies to sagatavot emocionālu un atmiņā paliekošu. Pēc zvēresta seko pamatapmācības kurss, ko apgūst ikviens bruņoto spēku kareivis. Pamatapmācības kursā apvienotas visas nepieciešamās ­pamatzināšanas — ierindas mācība, re­glaments, taktikas pamati, šaušana, ieroču iepazīšana, pirmās palīdzības sniegšana, orientēšanās apvidū ar kompasu un karti. Pēc pamatapmācības kursa ir apmācība specializācijā. Ir virkne jomu, kurās zemessargs var specializēties. Var padziļināti mācīties glābēja darbu (apgūt medicīnas prasmes un teoriju), autovadītāja (mācīties braukt ar militāro transportu), ložmetējnieka, granātmetēja vai sakarnieka specializāciju. Kad tā iegūta, seko kolektīvā apmācība — nodaļas, vada, rotas līmenī. Lauka taktiskajās mācībās «Namejs 2018» piedalīsimies kā bataljons un trenēsim savas spējas saskaņoti darboties.

— Cik ilgs laiks paiet, līdz zemessargs kļūst par pilnvērtīgu karavīru? To var mērīt laikā vai apgūto mācību daudzumā?
— Aptuveni pusgada laikā zemessargs apgūst pamatapmācības kursu. Specializācijas apgūšanai nepieciešami daži mēneši. Vairāki mēneši paiet, kamēr zemessargs gūst pieredzi dažāda līmeņa kolektīvās mācībās. Ja cilvēks savu dalību Zemessardzē uztver nopietni un atbildīgi un velta laiku, lai mācītos, aptuveni pēc gada viņš jau ir karavīrs.

Ir priekšstats, ka jābūt ļoti labā fiziskā formā, lai darbotos Zemessardzē. Vai neticība saviem spēkiem var būt iemesls, kas cilvēkus attur pievienoties zemessargiem?
— Jau latviešu tautasdziesma māca: acis darba izbijās, rokas darba nebijās. To noteikti var attiecināt uz stāšanos Zemessardzē. 

Mana pieredze neliecina, ka cilvēkiem būtu slikta fiziskā sagatavotība, turklāt iesākumā mēs neprasām pildīt normatīvus. Pārbaudām kopējo fizisko un veselības stāvokli. Zemessarga dzīve ir samērā aktīva, daudz laika paiet ārā, dabā. Šie apstākļi nereti kļūst par labu motivāciju vairāk pievērsties fiziskām aktivitātēm arī ikdienā. 

Pamatapmācības kursā viena nakts jāpavada poligonā, teltī ar krāsniņu astoņiem cilvēkiem, bet viena — individuāli guļammaisā, teltenē. Tomēr nakts mežā neprasa pārcilvēciskas spējas. Pagājušogad, kad pamatapmācības kursā jaunie zemessargi gulēja jaunajos, siltajos guļammaisos teltīs divdesmit grādu salā, viņi pēc tam sūdzējās, ka saluši. Kad sanācām kopā un analizējām apstākļus, izrādījās, ka līdz naktsmieram teltis atstātas vaļā — tās piepildījis aukstais gaiss. Zem guļammaisiem nebija salikti zari — cilvēki gulējuši uz sasalušas zemes. Ja to visu ņem vērā, var piedzīvot pavisam citu nakti mežā — bez salšanas. 

— Kādas izaugsmes iespējas ir brīvprātīgam zemessargam?
— Labi komandieri — līderi ir svarīgi jebkura līmeņa vienībā. Savu zemessargu vidū meklējam šos līderus — cilvēkus, kuri uzņemas atbildību, spēj sadalīt pienākumus, ir disciplinēti, orientēti uz kaujas gatavību. Kad pamanām zemessargu ar šādām dotībām, pēc pusotra, diviem gadiem piedāvājam iespēju apgūt papildu zināšanas kursos, pēc kuru beigšanas viņš iegūst kaprāļa pakāpi un kļūst par nodaļas komandieri. Daži zemessargi izjūt militāro dienestu sev tik ļoti atbilstošu, ka iestājas profesionālajā dienestā vai uzsāk mācības Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. 

— Kas vēl cilvēkus ieinteresē turpināt aktīvu dalību Zemessardzē? Varbūt tā ir finansiālā kompensācija par dalību mācībās? Sadarbība un iespēja iepazīt citus bruņoto spēku veidus Latvijā? Vai arī motivē mācības kopā ar ārvalstu militārajām vienībām?
— Domāju, ka finansiālā kompensācija ir nevis motivācija, bet gan pateicība par iespējamām neērtībām, ar ko cilvēks saskaras, veltot Zemessardzes mācībām savas sestdienas un svētdienas. 

Savukārt iespēja iepazīt ne tikai Sauszemes spēku specifiku, bet arī Jūras un Gaisa spēku iespējas, kā arī starptautiskā pieredze noteikti zemessargus iedvesmo un motivē. Mēs regulāri braucam mācībās pie Zemessardzes 17. bataljona, lai attīstītu pretgaisa aizsardzības spējas. Kad rīkojam šaušanas mācības Šķēdē, sadarbojamies ar Jūras spēkiem — viņi mūs atbalsta ar kuģi jūrā, lai mācību teritorijā neienāktu kāda zvejas laiva un mēs varētu droši trenēties. Pagājušajā gadā Dānijā mēs piedalījāmies «Northern Strike» mācībās, bet viens mūsu bataljona vads devās uz ASV. Rīkojam kopīgas mācības ar amerikāņiem arī Kurzemē, ar vienu amerikāņu karavīru rotu esam kopīgi darbojušies Liepājas lidlaukā. 

Zemessargiem līdzīgi profesionālā dienesta karavīriem ir azarts un sacensības gars gan sevi parādīt, gan pavērtēt citus. Nereti izdodas piedzīvot sajūtu, ka esam labā līmenī. Dažkārt pat neatpaliekam no profesionālu karavīru vienību sagatavotības. Lepnums un gandarījums ir dzinulis darboties tālāk ar vēl lielāku degsmi. 

Kas ir tās vērtības, kuras jūs kā bataljona komandieris vēlaties attīstīt savos zemessargos?
— Zemessardzes bataljons ir mazākā vienība, kas ir spējīga pati autonomi karot. Strādāju pie tā, lai visos bataljona līmeņos būtu izpratne un pārliecība, ka mums jā­trenē un jāattīsta spējas, kas nodrošina šo gatavību — pildīt uzdevumus arī apstākļos, ja nesaņemam ārēju atbalstu. Mums ir jādarbojas visos virzienos, trenējot un pilnveidojot netiešā uguns atbalsta, mobilitātes, prettanku, mīnmetēju, pretgaisa aizsardzības un izlūkošanas spējas. Atšķirībā no profesionālā dienesta, kur karavīri to mācās piecas dienas nedēļā, mūsu rīcībā ir nedēļas nogales un brīvprātības princips. Tādēļ milzīga nozīme ir disciplīnai. Arī pašdisciplīnai — apzinoties, ka uz mācībām ir jāierodas un, kad esi ienācis pa bataljona štāba vārtiem, tava otra dzīve paliek ārpusē. Te tu esi dienestā — tu esi karavīrs!   

Pieredze Zemessardzē

Daina Ledāja ir medmāsa Liepājas reģionālajā slimnīcā, jau gadu — zemessardze ZS 44. kājnieku bataljonā:

— Mans tētis ir zemessargs veterāns. Droši vien netieši gadiem viņš manī audzinājis patriotismu un cieņu pret Latviju. Jau izsenis tētis ieviesa tradīciju valsts svētkus atzīmēt ģimenes lokā. Bet viņš nekad nav spiedis vai virzījis mani izvēlēties militāru ceļu vai stāties Zemessardzē. Tā ir mana vēlēšanās. 

Pēc izglītības esmu medmāsa un jau piecus gadus strādāju savā profesijā. Kopš bērnības nodarbojos ar sportu — sporta skolā trenējos volejbolā. Šī aizraušanās joprojām nav mazinājusies. Ar meitenēm Liepājā esam izveidojušas savu komandu, aktīvi spēlējam un regulāri piedalāmies sacensībās. Lai attīstītu nepieciešamo izturību, nodarbojos ar krosfitu. Mans dzīvesveids ir fiziski aktīvs. Es mīlu būt dabā. 

Neskatoties uz nosacītu sagatavotību, pamatapmācība Zemessardzē man tomēr bija ugunskristības, jo viegli nebija. No otras puses, tas bija tik liels piedzīvojums, ka nekad šo kursu nepieminu kā kaut ko grūtu un mokošu. Pamatapmācība ir brīnišķīgs laiks, kad var izjust saliedētību un vienotību, kas grūtos apstākļos rodas starp iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem. Tur var piedzīvot, ko nozīmē komandas gars, — biedri nekad neatstāj to, kurš gatavojas padoties. Attiecības balstās uz savstarpēju palīdzību, atbalstu grūtā brīdi. Tā ir ļoti īpaša pieredze.

 Mums bataljonā ir ļoti labs ekipējums — esam nodrošināti ar pilnīgi visu, kas nepieciešams, — guļammaisu, telteni, katliņiem, kabatas bateriju, militāro formu, dubulto silto veļu, bruņuvesti. Smejos, ka man vajadzīgs atsevišķs skapis, kur glabāt ekipējumu.

Zemessardzē esmu izjutusi arī ļoti aizkustinošas un dziļas patriotisma jūtas, piemēram, piedaloties parādē vai ejot lāpu gājienā. Patiesībā ikreiz, kad uzvelku formu, mani pārņem īpašas jūtas. Lepnums. Stingra stāja.

Kādēļ izlēmu pieteikties Zemessardzē? Man grūti nosaukt vienu izšķirošu iemeslu. Drīzāk varu prātot, kāpēc jau labu laiku iepriekš neizvēlējos iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Zemessardzē mana specializācija ir glābējs. Bet tagad ir nostabilizējusies vēlme nopietnāk saistīt savu dzīvi ar militāro jomu, tādēļ izvēlējos turpināt izglītību un iegūt ārsta palīga diplomu. Militārā dienestā uzņem ārsta palīgus. Mediķa darbs dienestā, manuprāt, ir ļoti dinamisks, un tajā ir liela dažādība, ko gribu piedzīvot.

Kādus cilvēkus es uzrunātu pievienoties Zemessardzei? Tos, kuriem ir svarīga šī valsts un kuri vienlaikus ir aktīvi — gan fiziski, gan spējā uzņemties atbildību. 

LIFE+ projekts «Putni Ādažos» aicina tiešraidē vērot zalās vārnas ligzdošanu

Kameras ir uzstādītas pie zaļās vārnas būra Ādažu militārajā poligonā. Te ir ne tikai Nacionālo bruņoto spēku mācību vieta, bet arī teritorija ar Eiropas nozīmes dabas vērtībām. Poligona centrālajā daļā atrodas Baltijas valstīs lielākais virsāju komplekss, kur sastopami daudzi reti un īpaši aizsargājami putni — zaļā vārna, rubenis, vakarlēpis, pupuķis u.c. Tiešraidi no zaļās vārnas būra nodrošina Eiropas Savienības LIFE+ programmas projekts «Putni Ādažos». Adreses uz tiešsaistes kanāliem atrodamas mājaslapā www.putniadazos.lv.

Vaboles, siseņi un sienāži ir galvenā zaļās vārnas barība. Mēdz ķert arī rāpuļus, abiniekus un sīkus zīdītājus. Zaļā vārna medījumu nolūko, sēžot uz paaugstinājuma, un tad pikē lejup, lai to satvertu, vai arī ķer kukaiņus lidojumā. Rotējošā lidojuma dēļ radies arī putna angliskais nosaukums «Roller». Foto — M. Maskalāns.

Šis būs jau trešais gads, kad tiešraidē ir iespējams vērot notikumus zaļās vārnas būrī. Pērn pavasarī būri bija izvēlējies tītiņu pāris, taču zaļās vārnas tēviņš ar gredzenu [AL] tītiņus «izlika no mājas». Diemžēl zaļās vārnas tēviņš nevienu mātīti tā arī nepārliecināja ligzdot šajā būrī. Tomēr visu vasaru līdz augusta vidum viņš pieskatīja būri, un to regulāri apciemoja arī citas zaļās vārnas, kopā vismaz 12 dažādi putni.

Arta Krūmiņa,
projekta «Putni Ādažos» komunikācijas vadītāja.

«Ezis» pārbauda Latvijas un Igaunijas sadarbības spējas

Taivo Trams 

Foto — Ēriks Kukutis, Gatis Indrēvics, Valdis Sviķis.

13. maijā noslēdzās Igaunijas Aizsardzības spēku militāro mācību «Siil 2018» aktīvā fāze. «Siil 2018» jeb «Ezis 2018» 

ir līdz šim lielākās mācības kopš kaimiņvalsts neatkarības atjaunošanas — tajās piedalījās vairāk nekā 15 000 karavīru no 13 valstīm. No dažādām Igaunijas spēka struktūrām, sabiedroto spēkiem, policijas un glābšanas dienestiem. Zīmīgi, ka šajās mācībās būtiska loma bija arī Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem.

Vispirms «Ezis 2018», tad «Namejs»
Latvijā līdzīga mēroga militārās mācības, kas iezīmēs četru gadu militāro mācību cikla noslēgumu, vēl tikai notiks — tās būs «Namejs 2018». Igaunijā jau notikušās mācības «Siil 2018» testēja ne tikai mūsu ziemeļu kaimiņvalsts Aizsardzības spēku militāro varēšanu un spēju sadarboties ar partneriem, bet arī deva iespēju vēl pirms «Nameja» iemēģināt savus spēkus arī Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem. No Latvijas puses mācībās piedalījās Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes un Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes vienības — kopumā gandrīz 500 karavīru un zemessargu, kā arī Latvijā izvietotās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas karavīri no Kanādas, Itālijas, Spānijas un Albānijas.

«Zīmīgi, ka tik apjomīgas mācības notika divu valstu teritorijā — Latvijā un Igaunijā. Protams, lielākā daļa vingrinājumu notika Igaunijā, taču būtiska mācību daļa norisinājās arī Ziemeļlatvijā — Alūksnes, Apes un Valkas novadā, tostarp arī kaujas vingrinājums pilsētvidē,» stāsta Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Mareks Ozoliņš. Latviju pārstāvošās bruņoto spēku vienības gan darbojušās tikai Latvijas teritorijā, toties Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes pakļautībā mācību aktīvajā fāzē atradās Igaunijas spēku kājnieku rota un prettanku vads. Latvijas vienību pārziņā bijusi konkrēta atbildības teritorija, savukārt nosacīto pretinieku lomu spēlēja Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes un NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas karavīri. «Pretinieks bija ļoti spēcīgs un mobils, kas mācību procesu padarīja dinamisku un maksimāli pietuvinātu reāliem kaujas apstākļiem,» atzīst M. Ozoliņš.

Svarīgi zināt, kas notiek pie kaimiņiem
Svarīgākais uzdevums, ko mācību laikā īstenoja Latvijas bruņoto spēku pārstāvji, bija pārrobežu sadarbība — komandvadība, kontrole un koordinācija. Mācību veiksmīgai norisei un atbal­stam sekmīgi iesaistījām arī Valsts policijas un Valsts robežsardzes pārstāvjus. Vienlaikus tika pilnveidota arī Latvijas un Igaunijas brigādes līmeņa vienību spēku savietojamība un savstarpējā sadarbība taktisko operāciju veikšanā. «Protams, igauņiem tās bija nacionāla mēroga mācības, taču mēs galvenokārt strādājām, koncentrējoties uz savām vajadzībām. Vienlaikus tā bija arī laba iespēja uzzināt, kas notiek pie kaimiņiem, jo starpvalstu sadarbība ir ļoti svarīga. Tas arī bija viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem, taču mēs palikām savā atbildības rajonā — igauņi divas dienas darbojās pie mums,» stāsta M. Ozoliņš.

Mācību «Siil 2018» laikā notika arī Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes paaugstinātās gatavības rotu vadu sertifikācija. «Šīs mācības tam kalpoja kā platforma — ļoti laba izdevība un apstākļi uzdevuma veikšanai. Pirms tam gatavojoties jau bijām ieguldījuši ļoti daudz darba un laika, tādēļ bija pārliecība, ka varēsim to izpildīt.»

Gandrīz īsta kauja pilsētā
Pildot savu kaujas uzdevumu, Latvijas pārstāvji virzījās no Alūksnes puses gar Gauju tālāk līdz Valkai, veicot bataljona treniņu doto aizsardzības uzdevumu izpildei. «Siil 2018»  noslēdzās ar divas dienas ilgu vingrinājumu pilsētvidē, kas norisinājās Valkā. «Parasti šādus vingrinājumus pilsētās organizē ļoti reti, izņēmums ir, piemēram, tādas vietas kā Skrundas militārā pilsētiņa. Šoreiz viss norisinājās dzīvā, kustībā esošā pilsētā. Tā bija ļoti laba iespēja gan pašiem saprast, ko īsti nozīmē kauja apdzīvotā vietā, gan arī ļaut sajust iedzīvotājiem, ka mēs trenējamies operācijām, kuras mums jāspēj īstenot, un ka mēs spēsim aizsargāt savus iedzīvotājus,» skaidro Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris.

Sabiedrības interese par šīm aktivitātēm bijusi ārkārtīgi liela — galu galā iespēja būt drošībā un sekot līdzi pavisam īstai kaujas operācijai ir diezgan reta izdevība. «Daži jaunie puikas Valkā pat visu dienu bija klāt, sekoja līdzi visām mācību kaujas norisēm un uzdeva daudz jautājumu. Man ir liela pārliecība, ka daudzi no viņiem savā laikā nāks uz Zemessardzi un papildinās mūsu rindas,» teic M. Ozoliņš.

Liels izaicinājums bija arī šosejas A2 slēgšana. «Tā tomēr ir liela un svarīga transporta artērija. Taču arī darbības uz valsts nozīmes ceļiem ir jātrenē, un līdz šim tas nav darīts tādā līmenī. Protams, bija sastrēgumi, bija zināmas neērtības, bet lielākoties visi to saprata, pagaidīja un tad devās tālāk savās gaitās.»

Neskaidrības un problēmas risina uz vietas
Lai īstenotu tik sarežģītu uzdevumu, pirms tam nācies ieguldīt lielu darbu, informējot un sagatavojot sabiedrību. Uzdevumu un mācību norišu skaidrošana notikusi gan ar sociālo tīklu starpniecību, gan izvietojot informāciju apdzīvotās vietās un stāstot par gaidāmajām mācībām medijos. Papildus mācību laikā katrā bataljonā bija norīkotas īpašas civilmilitārās sadarbības grupas, kas uzdevumu izpildes laikā gājušas līdzi vienībām un risinājušas aktuālos jautājumus, piemēram, transporta plūsmas novirzīšanu, ugunsdrošības problēmas, privāto ceļu un teritoriju izmantošanu utt. «Jebkuru pretenziju gadījumā viss turpat uz vietas tika operatīvi atrisināts. Būtībā tie visi bija salīdzinoši elementāri jautājumi, kas īpašu iedziļināšanos un kompleksus risinājumus neprasīja. Visādā ziņā manā rīcībā nav informācijas, ka mēs mācību laikā būtu kaut ko sabojājuši vai arī kādam būtu pretenzijas pret mūsu darbībām,» akcentē pulkvedis M. Ozoliņš.

Interesantas un dinamiskas mācības
Gatavošanās dalībai mācībās «Siil 2018» sākusies jau pagājušā gada rudenī. «Mums bija daudz koordinēšanas sanāksmju, arī vairāki sakaru savietojamības treniņi. Martā notika mācību scenāriju izspēlēšana ar datorsimulācijas palīdzību vienlaikus gan Latvijā, gan Igaunijā. Manuprāt, šo mācību būtiska nianse ir arī inženieru iesaiste uzdevumu veikšanā — inženieri veidoja šķēršļus, lai atbalstītu kājniekus uzdevumu izpildē.» 

Tik ilgi darboties tāda mēroga militārajās mācībās, strādāt ar dažādiem pretiniekiem dažādā apvidū — tā ir lieliska un reti pieejama iespēja, kas iedvesmojusi mācību dalībniekus. 

«Varēja redzēt, ka ieguvēji ir visi mācību dalībnieki. Visiem bija interesanti, varēja redzēt aizrautību, dzirksteli acīs. No ļoti daudziem dzirdēju, ka šīs bijušas vienas no pašām interesantākajām un dinamiskākajām mācībām,» teic Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Mareks Ozoliņš.   

Klūt par kara ārstu Latvijā

Džoanna Eglīte

Foto — G. Dieziņš un no L. Lecinskas un Ē. Dilānes personiskā arhīva.

Kara ārsts ir profesija, kas raisa romantiskas asociācijas un atsauc atmiņā tēlus no grāmatām un filmām. Varētu šķist, ka Latvijā šādas profesijas nav, bet patiesībā tā kļūst arvien pieprasītāka, un speciālistus meklē un apmāca Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (LNAA). Apzinoties, ka militāra konflikta gadījumā būs novēloti sākt mediķu iemaņu attīstīšanu nepieciešamās palīdzības sniegšanai, Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) tiek veidotas jaunas darba vietas ārstiem — tos īpaši izglītojot un integrējot kopējā militārajā sistēmā. 

Ārstiem, kuri pašreiz pievienojas bruņotajiem spēkiem, ir unikāla iespēja piedalīties medicīnas sistēmas veidošanā Latvijas armijā. Savukārt individuālā līmenī darbs bruņotajos spēkos paver durvis civilajiem ārstiem nepieejamai pieredzei: gan kopā ar Latvijas NBS kontingentu doties starptautiskajās operācijās, iepazīt pasauli un citu valstu kolēģus, strādājot plecu pie pleca misiju medicīnas centros, paralēli savai primārajai ārsta profesijai apgūt militāras iemaņas un virsnieka vadības prasmes, kā arī mācīties kara medicīnu starptautiskos kursos dažādās pasaules valstīs.

Trīs mēneši starp civilu un militāru ārstu
Jūlija vidū Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā sāksies dokumentu uzņemšana virsnieka speciālista kursā, kurā bez ārstiem var pieteikties arī vairāku citu NBS vajadzīgu specialitāšu pārstāvji — juristi, IT speciālisti, psihologi, diriģenti un kapelāni. LNAA prorektors pulkvežleitnants Aivars Krjukovs norāda, ka atšķirībā no ārstiem visu citu speciālistu pieplūdums Nacionālajos bruņotajos spēkos ir pastāvīgs un vienmērīgs. Savukārt izpratne, ka nepieciešams ievērojami palielināt ārstu skaitu Latvijas bruņotajos spēkos, veidojās salīdzinoši nesen — Ukrainas krīzes iespaidā. Tādēļ pašreiz visu specialitāšu ārsti tiek aicināti un īpaši gaidīti pievienoties Latvijas armijai. 

Speciālistiem, kuri vēlas pieteikties virsnieka speciālista kursā, jābūt ne vecākiem par 39 gadiem, Latvijas pilsoņiem, ar labu veselību un savā nozarē iegūtu augstskolas diplomu. LNAA iestājpārbaudījumos vērtē speciālista fizisko sagatavotību, psihoemocionālo briedumu un angļu valodas prasmi. Apmācības kursa mērķis ir sagatavot profesionālus speciālistus darbam Latvijas militārajā sistēmā — tā, lai veidotu priekšstatu par bruņoto spēku struktūru, dažādu līmeņu komandieru atbildību, bruņoto spēku spējām, lēmumu pieņemšanas kārtību, ekipējumu, ieročiem, uzdevumu veikšanu lauka apstākļos un daudziem citiem militārā vidē būtiskiem jautājumiem. 

«Pašreiz kursā esam apvienojuši esenci no visa, kas speciālistam jāzina, lai gūtu izpratni un vieglāk integrētos bruņotajos spēkos,» paskaidro pulkvežleitnants Aivars Krjukovs. 

Apmācības ilgums virsnieka speciālista kursā ir gandrīz trīs mēneši, kuru laikā kursanti saņem stipendiju — 780 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet pēc tā veiksmīgas pabeigšanas viņi tiek nodrošināti ar darbu bruņotajos spēkos un iegūst virsnieka dienesta pakāpi: speciālisti — virsleitnanta, sertificēti ārsti — kapteiņa.

LNAA prorektors apzinās, ka par jaunajiem ārstiem šobrīd cīnās gan valsts slimnīcas, gan medicīnas centri. Taču viņš uzsver, ka ārsta darbs bruņotajos spēkos paver pieredzi, kādu nebūs iespējams piedzīvot civilā mediķa dzīvē. Arī atalgojums NBS ir valsts medicīnai līdzvērtīgs un pat konkurētspējīgs. 

«Mediķus Latvijā sagatavo vairākās izglītības iestādēs, tomēr mācību procesā maz uzmanības tiek veltīts kara medicīnas tēmai, arī zināšanām par ārsta darbu militārajā sistēmā,» teic Aivars Krjukovs.

Pēc virsnieka speciālista kursa beigšanas kara mediķa specifiku bruņoto spēku ārsti apgūst NATO organizētajos praktiskos kursos. «Ārstam, kurš mums pievienojas, jāapzinās, ka militāra konflikta gadījumā, viņa darbs var noritēt diezgan skarbos, askētiskos un nebūt ne sterilos apstākļos. Piemēram, blindāžā. Ārsti kolēģi no Ukrainas kara darbības zonas dalījās savā pieredzē, proti, dienas laikā tur ārsts apskata pat simt ievainotos, vienlaikus izvērtējot, kuri ir hospitalizējami, un organizējot šo palīdzību. Šāds darbs prasa spēju būt stabilam un lemt spējīgam augstas spriedzes apstākļos,» uzsver NAA prorektors. 

«Arī ievainojumi no šķembām vai lodēm un to ārstēšana ļoti atšķiras no civilā sektora ķirurgu un traumatologu ortopēdu ikdienas pieredzes. Tāpēc ārsti, kuri izlēmuši pievienoties bruņotajiem spēkiem, tiek specifiski apmācīti.» 

Nākotnes perspektīva
Beidzot virsnieka speciālista kursu, ārsta darba vieta var būt vienā no Nacionālo bruņoto spēku medicīnas centriem, kur norit karavīru ambulatorā aprūpe, vai arī NBS Sauszemes, Jūras vai Gaisa spēku, kā arī Zemessardzes medicīniskās aprūpes centros. 

Pēdējo gadu laikā pašu karavīru prasme un gatavība sniegt pirmo palīdzību tiek daudz pamatīgāk un vairāk trenēta. No katriem astoņiem karavīriem divi padziļināti apgūst šīs zināšanas. Uz vadu — 30—40 karavīru vienību — jāpiesaista māsa vai ārsta palīgs. Uz bataljonu — līdz 1000 karavīru — medicīnas vads ar vairākiem ārstiem. Viens no bruņoto spēku ārsta uzdevumiem ir pastāvīgi izglītot karavīrus — lasot lekcijas un vadot praktisku apmācību.

NBS mediķi, ja ir plānota situāciju izspēle ar ievainotajiem, līdzīgi kā karavīri piedalās mācībās. Ārstu uzdevums ir pastāvīgi trenēt evakuācijas organizēšanas prasmes — sadarbojoties ar valsts slimnīcām un glābšanas dienestiem. 

Pēc septiņu gadu darba bruņotajos spēkos ārstiem ir iespēja turpināt karjeras attīstību, apgūstot vecākā virsnieka speciālista kursu, kas ilgst deviņas nedēļas (tā saturs ir padziļināti militārs). Pēc tā sekmīgas apgūšanas ārsts iegūst augstāku — majora — militāro pakāpi. Atbilstoši tiek palielināts arī atalgojums, un rodas priekšnosacījumi vadošāku amatu piedāvājumam armijas medicīnas sistēmā.  

Pieredze

Laura Lecinska, kapteine,
NBS Nodrošinājuma pavēlniecības
3. reģionālā nodrošinājuma centra Medicīniskās aprūpes centra galvenā ārste, nepilni pieci gadi NBS.

Vēlme rast veidu, kā kļūt par ārstu militārā struktūrā, man bija kopš studiju gadiem Rīgas Stradiņa universitātē. Laikā, kad mācījos ģimenes medicīnas rezidentūrā, apstākļi dzīvē sakārtojās tā, ka varēju pieteikties virsnieka speciālista kursā LNAA. Tajā gadā apmācības ilgums tika mainīts no 10 mēnešiem uz 10 nedēļām — tas man šķita pieejami. 

Mācīties bija interesanti kopš pirmās dienas, jo apguvu jomu, kas man līdz tam bija pilnībā nezināma un vienlaikus saistoša. Apmācība deva skaidru priekšstatu, kas militārā struktūrā ir kareivis, kas — instruktors un kas — virsnieks. To, kādi ir uzdevumi katrā no līmeņiem, kā notiek darba organizācija, plānošana, arī stratēģisku skatījumu uz lietām. 

Pirmā darba vieta NBS man bija Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, kur pamatuzdevums bija nodrošināt un organizēt medicīnisko atbalstu paaugstinātas bīstamības nodarbībās, plānot medicīnisko nodrošinājumu ikdienā un kara darbības apstākļos, kā arī palīdzēt organizēt karavīru pirmās palīdzības apmācības. Daudz laika pagāja poligonā, mežā, praktiski trenējot potenciāli ievainotu karavīru stabilizēšanu un transportēšanas plānošanu. Kā kontingenta ārsts NATO reaģēšanas spēku vienībai no Latvijas veicu visus medicīnas jomas plānošanas un organizēšanas darbus, kā arī ārstniecību, atrodoties kvalifikācijas mācībās Spānijā un mācībās dežūras gadā. 

Mana esošā darba vieta, kurā strādāju vairāk nekā divus gadus, ir galvenokārt saistīta ar ārstniecības nodrošināšanu — sniedzam ambulatoro un dienas stacionāra aprūpi gan mūsu, gan ārvalstu kontingenta karavīriem, kas izvietoti Latvijā. Vienlaikus vadošais amats ievērojami paplašinājis manas funkcijas un prasmes. Darbs ir ļoti intensīvs, bet aizraujošs — domāju gan par personālvadību, gan iestādes attīstību, darba efektivizēšanu, pro­blēmjautājumu risināšanu, sniedzu atbalstu citu kontingentu mediķiem un veicu virkni administratīvu un organizatorisku darbu, kā arī, protams, pieslēdzos ārstniecības nodrošināšanā. Tā kā esmu lektore instruktore vienā no NATO kursiem, ir privilēģija būt iesaistītai gan Baltijas līmeņa, gan plašāka apmēra NATO kursu organizēšanā. Tas ir ļoti interesanti, jo dod iespēju sevi daudzpusīgi pilnveidot.

Darba uzdevumi ārstiem NBS ir atkarīgi no vienības un amata specifikas. Tāpēc domāju, ka ikviens ārsts, kam ir simpātiska militārā joma, atradīs tieši savam raksturam, pieredzei un talantiem piemērotāko nišu. Ņemot vērā šī brīža iespējas, īpaši iedrošinātu ārstus, kas ir entuziasma pilni darboties, uzņemties atbildību, mainīt un  uzlabot lietu kārtību, piedzīvot nestandarta situācijas, tādējādi paplašinot savu pasaules redzējumu un profesionālās iemaņas gan medicīnas jomā, gan arī ārpus tās robežām. 

Ērika Dilāne majore,
NBS Nodrošinājuma pavēlniecības Medicīnas nodrošinājuma centra komandiere, 16 gadi NBS.

Mana specializācija medicīnā ir arodslimību ārsts. Pašreiz darbs lielā mērā ir saistīts ar cilvēku, procesu un naudas plānošanu un pārvaldīšanu. Tomēr interese par medicīnu nav mazinājusies, tāpēc, lai nezaudētu kvalifikāciju un lai būtu tieša saskare ar pacientiem, paralēli strādāju arī par ārsti.

Līdz šim esmu bijusi piecās starptautiskajās operācijās. Neparastākā pieredze bija Centrālāfrikas Republikā, kur Latvijas kontingents piedalījās tikai šo vienu reizi. Āfrika patiesi ir cita pasaule — ar tropiskām infekcijām, par kurām iepriekš biju lasījusi tikai mācību grāmatās. Ļoti interesanta pieredze bija darbs kopā ar franču kolēģiem misijas medicīnas centrā. 

Līdzīgi kā karavīru ģimenes locekļi, arī manējie ar laiku ir pieraduši, ka uz vairākiem mēnešiem dodos prom no Latvijas. Manuprāt, tas ģimenē ir iemācījis patstāvību, cieņu pret otra lēmumiem un lielāku saudzību pret laiku, ko pavadām visi kopā.

NBS ārstu štats, uzdevumi un pati struktūra piedzīvo strauju un plašu attīstību, tāpēc šī ir vērā ņemama darba vietas izvēle ļoti dažāda rakstura ārstiem — gan ambicioziem, gan tādiem, kuri novērtē iespēju veidot jaunu medicīnas struktūru, gan tiem, kuri ir gatavi piedzīvot kara ārsta realitāti, gan tiem, kuri pamatā vēlas ambulatoru darbu ar pacientiem, kā arī ārstiem, kuri vēlas, lai līdztekus profesionālām prasmēm būtu iespēja apgūt un īstenot darbā plašākas atšķirīgas iemaņas.  

Nacionālie bruņotie spēki aicina jauniešus ar vidējo un augstāko izglītību izvēlēties militāro karjeru un bez maksas studēt Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai apgūtu virsnieka profesiju, kas garantēs prestižu un sociāli nodrošinātu darbu vismaz turpmākos 20 dzīves gadus.

Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija ir vienīgā augstākās izglītības iestāde Latvijā, kas īsteno akreditēto studiju virzienu «Militārā aizsardzība», lai sagatavotu profesionāli izglītotu komandējošo un militāro speciālistu sastāvu — virsniekus — valsts aizsardzības nozarei. Virsnieks ir viena no trijām (kareivis, instruktors, virsnieks) bruņoto spēku karavīru profesijām. Virsnieki nodrošina militāro vienību un apakšvienību vadību. Virsnieki plāno, nodrošina, kontrolē un vada militāro uzdevumu izpildi un atbild par padotajiem visu līmeņu vienībās.

Ar akadēmijas piedāvātajām studiju un apmācības programmām un kandidātiem izvirzītajām prasībām var iepazīties akadēmijas tīmekļvietnē www.naa.mil.lv, bet ar pieteikšanās kārtību un atlases procesu — bruņoto spēku tīmekļvietnes www.mil.lv sadaļā «Rekrutēšana», neskaidrību gadījumā rakstot uz Rekrutēšanas un atlases centra elektronisko pasta adresi rekrutesana@mil.lv vai zvanot pa tālruni 67137137.

2018./2019. studiju gadā aizsardzības akadēmijā uzņems 120 kadetus.  Kandidātu dokumentu pieņemšana studijām jau ir sākusies un notiks līdz pat 31. jūlijam.

Akadēmijā kadetus sagaida ne vien dinamisks mācību process, bet arī vairākas priekšrocības, kādas nav citās mācību iestādēs: studijas ir bez maksas — tās tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem; studiju laikā kadeti ir pilnā valsts apgādē un kadetiem tiek nodrošinātas karavīra sociālās garantijas. Kadetiem maksā karavīra algu (stipendiju), sākot no 850 eiro pēc nodokļu nomaksas. Kadetus nodrošina ar bezmaksas izmitināšanu dienesta viesnīcā un iespēju bez maksas izmantot Sporta kluba kompleksu. Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā ir pieejama bibliotēka ar plašu militārās un vispār­izglītojošās literatūras un periodikas klāstu dažādās valodās, dažādas datu bāzes un bezmaksas interneta pieslēgums.

Pēc akadēmijas absolvēšanas visiem virsniekiem ir nodrošināta dienesta vieta bruņoto spēku vienībās. Dienot bruņotajos spēkos, virsnieks iegūst stabilitāti, turpmāku bezmaksas apmācību specialitātē, svešvalodās un citās dienestam nepieciešamās jomās, darbu komandā mācībās Latvijā un ārvalstīs, kā arī starptautisko operāciju rajonos, karjeras izaugsmi, konkurētspējīgu atalgojumu un plašas sociālās garantijas. 

Informāciju sagatavojusi majore Sandra Brāle,
AM Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļa.

Tiešsaistes sarunu manipulētāji maina taktiku

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra Rīgā jaunais ziņojums «Robotizētā trollēšana» (Robotrolling; https://www.stratcomcoe.org/robotrolling-20181) liecina, ka tie, kas organizē manipulatīvas darbības ar tiešsaistes sarunu saturu, veic izmaiņas savas darbības taktikā. Iemesls šādai rīcībai varētu būt mikroblogu vietnes «Twitter» rīcība pret automatizēto programmu un robotprogrammatūru t.s. botu tviterkontiem krievu valodā. Ziņojumā norādīts, ka novērojams straujš cilvēku pārvaldītu viltus troļļu kontu pieaugums, attiecīgi samazinoties automatizētajiem robotprogrammatūru kontiem.

Kārtējais ceturkšņa ziņojums par robotizēto troļļošanu šoreiz pievēršas sociālo mediju automatizācijai. Šajā ziņojumā tiek analizēta automatizēto tviterkontu iejaukšanās sarunās un diskusijās par NATO klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā laika posmā no 2017. gada novembra līdz 2018. gada janvārim. Pirmo reizi tajā ir iekļauti paziņojumi arī no Krievijas tiešsaistes sociālā tīkla «VKontakte».

Ziņojumā norādīts, ka sociālajos medijos veiktās ļaunprātīgās darbības šobrīd piedzīvo paaudžu maiņu. Ir samazinājušās primitīvās robotprogrammatūras, kas nekritiski popularizē saites uz dažādām ziņu vietnēm. Tās šobrīd tiek aizstātas ar koordinētiem troļļu kontiem, kas iejaucas kāda atsevišķa plašsaziņas līdzekļa informācijas satura komentāros vai sabiedrības elites sarunās.

Tviterī pēdējo mēnešu laikā ļoti strauji ir samazinājies automatizēta satura apjoms par NATO aktivitātēm Baltijas valstīs un Polijā. Robotprogrammu tvītu skaits krievu valodā ir samazinājies par 15 procentiem un angļu valodā par 20 procentiem. Paaugstinātas troļļošanas rezultātā gandrīz 50% visu krievu valodā izplatīto paziņojumu tiešā mērķauditorija ir citi tvitera lietotāji.

Kad sociālo mediju uzņēmumi iejaucas, lai attīrītu automatizāciju, tiem vajadzētu rūpēties par to, lai viņu ieviestās izmaiņas nedotu iespēju izmantot jaunas manipulācijas metodes. Iespēja vienā tvītā ietagot līdz 50 lietotājus jau šobrīd tiek izmantota ļaunprātīgi. Lai gan kopumā samazinās krievu valodā darbojošās robotprogrammas, «Twitter» krievu valodā joprojām ir vairāk piesārņots nekā angļu valodā.

Pēc — https://www.stratcomcoe.org/new-report-actors-
manipulating-online-conversation-are-changing-tactics.

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.