Pirms 100 gadiem: 1918. gada notikumu hronoloģija Latvijā

1918. gadā neatkarību ieguva virkne valstu Centrāleiropā un Austrumeiropā, arī Latvijas Republika (18. novembrī).  Kopš 1915. gada vasaras Latvijas teritorijā atradās pasaules kara frontes līnija, tāpēc tieši Latvija no visām topošajām Baltijas un pat visa reģiona valstīm bija ļoti sarežģītā stāvoklī. 1918. gada februārī, nonākot strupceļā Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks ieņēma visu Latvijas teritoriju, Igauniju un iegāja Krievijā. Sekoja vācu okupācijas laika mēneši, kuros dzīve turpinājās, strauji tuvo­­joties pasaules kara nobeigumam, kas pavēra iespēju iegūt neatkarību. 

Sākam publicēt galveno notikumu un norišu hroniku, lai atgādinātu, kas notika pirms 100 gadiem, jo lielākā daļa no tālaika norisēm
ir aizmirstas, tādējādi sarežģījot neatkarības iegūšanas fakta izpratni.   

Materiāls apkopots, izmantojot presi, atmiņas, arhīva avotus, kā arī zinātnieku darbus. Publicētā hronoloģija neietver vēsturnieka komentārus par tiem. Galvenā uzmanība pievērsta notikumiem Latvijā, par norisēm Pilsoņu kara pārņemtajā Krievijā, kur joprojām bija spiestas uzturēties milzīgas latviešu bēgļu masas un karā iesaistīta Latviešu padomju strēlnieku divīzija, minot vienīgi svarīgāko.  

1. aprīlī — Rīgas pilsētas Pārtikas valdes uzturētajās virtuvēs katram apmeklētājam sāk izsniegt 2 porcijas (stopus) zupas.

3. aprīlī — Rīgā sākas jauns mācību kurss Zeltmata vadītajos Latviešu dramatiskajos kursos.

7. aprīlī — Rīgas Latviešu teātris noslēdz ziemas sezonu ar Henrika Senkeviča lugu «Quo vadis»; Rīgā, Melngalvju nama zālē ar pilsētas un sabiedrības piedalīšanos svinīgi atzīmēta Vācijas 8. armijas pavēlnieka grāfa fon Kirhbaha 50 gadu jubileja.

10. aprīlī — sākas Vācijas universitāšu profesoru vieslekcijas Rīgā, Jāņa ģildes zālē (turpinās līdz 2. maijam); Rīgas pilsētas domnieku sapulce (no 65 domniekiem piedalās 54) izvirza savus kandidātus uz Savienoto Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padomi.

12. aprīlī — Savienotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padomes 58 locekļu pirmā sēde Rīgas pilī (arī latviešu pārstāvji no Rīgas domniekiem un Vidzemes pagastiem, prezidijā A. Krastkalns) lūdz Vācijas ķeizaru turpināt Vidzemes un Igaunijas apsardzību un atbalstīt to pilnīgu atdalīšanos no Krievijas; pārstāvētie apgabali izveido «monarhistiski konstitucionālu valsti ar apvienotu satversmi un patvaldīšanu, kas pie Vācu valsts pieslieta caur personālūniju ar Vācijas ķeizaru un Prūsijas ķēniņu», uz Berlīni nosūtīta delegācija barona Delinghauzena vadībā ar lūgumrakstu ķeizaram; Rīgā korporāciju un citu studentu organizāciju pārstāvju sapulce pārrunā Politehniskā institūta atjaunošanas iespējas.

13. aprīlī — Padomju Krievijā izveidota Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku padomju divīzija.

14. aprīlī — Rīgā vairāku dienu apciemojumā ierodas Prūsijas princis Heinrihs, Biržas komiteja sakarā ar to rīko svētku mielastu.

15. aprīlī — tiek nodota ekspluatācijā jauna elektrības līnija Rīgā — no Ķīšezera līdz Vecdaugavai.

18. aprīlī — Kurzemes zemes padome Jelgavā ievēlē Satver­smes izveides komisiju un Saimniecisko komisiju pārtikas grūtību risināšanai.

22. aprīlī — Maskavā izveidots LSD Centrālās komitejas Krievijas birojs J. Daniševska vadībā (galvenais mērķis — atbalsts pagrīdes darbībai Latvijā); Cēsīs L. Ausēja vidusskolā ieviesta latviešu mācību valoda.

23. aprīlī — ar Raiņa lugu «Pūt, vējiņi» atklāts Latviešu nacionālais teātris Valkā; Rīgas Pārtikas valde atver pirmos četrus «ēdienu namus», kuros iedzīvotāji pret  zupas kartītēm var saņemt zupu un otro ēdienu, un ievērojamu atbalstu valdei ar pārtiku joprojām sniedz armijas intendantūras iestādes; no Rīgas uz Krieviju izbrauc divi dzelzceļa sastāvi ar izceļotājiem.

26. aprīlī — cauri Rīgai uz Kurzemi plūst līdz šim lielākais bēgļu daudzums; Daugavpils apriņķa zemste (pašvaldība) sēdē pieņem lēmumu, ka Latgalei jāatdalās no Krievijas un jāapvienojas ar pārējiem Latvijas novadiem, deklarē, ka uzskata par realizētu Krievijas Tautas komisāru padomes 14. decembra lēmumu par Latgales pievienošanu Vidzemes guberņai, kā arī iesaka Latvijai pievienot arī Drisas apriņķa daļu un Ostrovas apriņķi, ko apdzīvojot latvieši. 

27.—28. aprīlī — Latviešu palīdzības komitejas «liels tautisks vakars» notiek Rīgas Latviešu biedrības zālē, tīrais atlikums — 442 rubļi un 80 kapeikas.

29. aprīlī — Latgales «sabiedrisko darbinieku kongress» pieņem lēmumu, ka Latgalei jāatdalās no Krievijas.

30. aprīlī — Rīgas Doma muzeja zālē Latviešu draugu biedrības sapulce, kas atjauno tās darbību.


Sagatavojis
Ēriks Jēkabsons, LU profesors.

Daba maskējas Ādažu poligonā


Viesturs Ķerus,
Latvijas Ornitoloģijas biedrība,
LIFE + projekts «Putni Ādažos».

Galvenā vieta, kur Latvijas karavīri apgūst un noslīpē kaujas un izdzīvošanas prasmes, ir Ādažu poligons. Droši vien visi, kas tur bijuši, zinās, ka Ādažu poligons ir svarīgs ne tikai karavīriem, bet arī dabai. Ne velti tas iekļauts Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā «Natura 2000». «Bet kur tad ir tā daba?» varbūt kāds jautās, skatoties uz poligona plašajiem smiltāju un virsāju līdzenumiem. Iespējams, līdzīgi jautās kāds sēņotājs, kas poligonā iemaldījies taktisko mācību laikā. «Kur tad ir tie karavīri?» Izrādās, karavīriem un daudziem Ādažu poligona iemītniekiem kopīga ir ne tikai vieta, kur tie pavada savu ikdienu, bet arī spēja kļūt nemanāmiem apkārtējā vidē.
Lai ienaidnieks nepamana.

Ja esat poligonā ienācis vasarā un nevis stāvat un brīnāties par šķietamo dabas trūkumu, bet ejat pa virsāju, sperot kādu soli, izdzirdēsiet «prrrrrr», kad no kāju apakšas izspurks kukainis ar sarkaniem spārniem un nolaidīsies turpat mazu gabaliņu tālāk. Paskatieties, kur nolaižas — nav nekā! Skatieties ļoti uzmanīgi — viens no pelēkajā zemē gulošajiem tumšpelēkajiem zariņiem, izrādās, ir kukainis! Tas ir parkšķis jeb sarkanspārnu sisenis — viena no poligonā bieži novērojamām, bet Latvijā kopumā reti sastopamām kukaiņu sugām. Ja pieiesiet par tuvu — «prrrrrr», un, atkal nozibot koši sarkanajiem pakaļspārniem, parkšķis būs prom. Ja jau ienaidnieks pamanījis, vairs nav jēgas slēpties. Drīzāk jāmēģina uzbrucēju pārsteigt un samulsināt ar troksni un negaidīto košās krāsas parādīšanos.

Ādažu poligona vidi un līdz ar to arī tā dabas vērtības lielā mērā veidojusi uguns. Savulaik vienīgi neplānoti ugunsgrēki, kas radušies militāro mācību rezultātā, taču pēdējos gados arī mērķtiecīga kontrolētā dedzināšana dabas vērtību uzturēšanai. Un atkal var šķist — kur gan ir tās dabas vērtības tādā izdegušā zemes pleķī? Viena no tām bija iemesls, ka poligons pērnvasar parādījās portāla «Delfi» virsrakstos. Tā ir degumu krāšņvabole — kukaiņu suga, kas pielāgojusies degumiem. Tās kāpuri attīstās apdegušu priežu koksnē, bet pati pieaugusī vabole ir melna un saplūst ar apdeguša koka melno mizu.

Degumu krāšņvabole. Foto — Ieva Mārdega.
Stepes čipste. Foto — Jari Peltomaki.

Bet no kā gan jāslēpjas parkšķim, degumu krāšņvabolei un citiem poligonā mītošajiem kukaiņiem? Droši vien tas būs kāds radījums ar ļoti labu krāsu redzi. Tāds, no kura vis neaizbēgsi, vienkārši sastingstot uz vietas. Un šie ar izcilu redzi apveltītie radījumi ir putni. Ādažu poligons atzīts par putniem nozīmīgu vietu Eiropas Savienības mērogā.

Ādažu poligons ir dzīvības pilns. Kamēr karavīri trenējas, poligonā notiek neskaitāmas cīņas — par izdzīvošanu, par iespēju vairoties, par saviem bērniem, un bieži vien šajās cīņās izšķiroša ir spēja maskēties.

Lai pastāstītu par vienu no galvenajiem Ādažu poligona putniem, jāpakāpjas atpakaļ laikā un no vasaras jāatgriežas agrā pavasarī. Poligonā sniegs vēl pat nav lāgā nokusis. Agrā rītā, kad mācības vēl nav sākušās, daudzviet var dzirdēt burbuļojošu skaņu. «Katliņš vārās purva malā,» saka latviešu tautas mīkla. Jā, Rampas purvā un tā malās (bet ne tikai tur) tie vārās, un mīklas atminējums ir — rubeņi. Burbuļojošā skaņa ir tēviņu riesta dziesma. Ja jūs būtu tur klāt, jūs redzētu — te nav nekādas maskēšanās! Zilganmelnie rubeņu gaiļi, astes iepletuši un koši balto zemasti spīdinot, izrādās cits citam. Tā ir kā militārā parāde — tagad jāparāda pretiniekam sava varenība, lai varētu izvairīties no tieša konflikta. Tomēr reizēm ar varenības izrādīšanu vien nepietiek, un rubeņi metas uzbrukumā cits citam.

Rubeņu tēviņš gatavs riestam. Foto —Agris Krusts.
Pupuķis. Foto — Markus Varesvuo.

 

 

 

 

 

Bet šī konflikta iemesls — rubeņu mātītes — noskatās sacensībā no malas. To ietērps ir daudz neuzkrītošāks — melnbrūni raibumots. Šis tērps būs ļoti noderīgs, kad mātīte būs sapārojusies ar tēviņu sacensības uzvarētāju un atradusi kādu piemērotu vietiņu viršos, kur dēt olas. Perēšanas laiks ilgst gandrīz mēnesi — aptuveni 25 dienas, un tajā ligzdai ar mātīti jāpaliek nepamanītai. Vasarā no olām izšķilsies rubeņu mazuļi, un, lūk, tieši no tiem ir jāslēpjas kukaiņiem. Pieaugušie rubeņi barojas ar augiem, bet mazie cāļi dzīves sākumā ēd galvenokārt kukaiņus un to kāpurus.

Vakarlēpis. Foto — Tomi Muukkonen.

Lielākā daļa no tiem putniem, kas pārtiek no kukaiņiem arī izauguši, ziemu visbiežāk pārlaiž siltajās zemēs un Ādažu poligonā atgriežas tikai pavasarī. Maijā poligona smiltājos ieskanas vienmuļš «tirlī, tirlī, tirlī» — ir ieradies vēl viens no tiem putniem, kas šo vietu padara svarīgu dabas aizsardzībai, — stepes čipste. Latvijā tās dabiskā dzīvotne būtu jūras piekraste, bet Ādažos gadu desmitiem ilgušās militārās mācības ir radījušas piekrastei līdzīgu ainavu lielās platībās. Stepes čipste ir tikpat neuzkrītoša kā tās dziesma — mazs, pelēks putniņš. Smilšu pelēks. Nolaidīsies, apklusīs un pazudīs poligona smilšu ainavā kā tāds parkšķis.

Izcils maskēšanās mākslā ir arī vakarlēpis. Vasaras vakaros piepilda poligonu ar savu skaļi tarkšķošo dziesmu un ķer lidojošus kukaiņus virs klajumiem, bet pa dienu pat nemanīsiet, ka arī šāds dzīvnieks poligonā mīt. Sēž kādā koka zarā vai uz zemes, acis aizvēris un nekustīgs, ļaujot tā pelēkbrūni raibumotajam apspalvojumam noslēpt putnu no ienaidnieka acīm. Vakarlēpja olas ir koši baltas un tiek dētas uz zemes, tāpēc arī to nosargāšanā izšķiroša ir perējošā putna maskēšanās spēja. Jāatzīmē, ka olu perēšanā piedalās arī tēviņš, tāpēc arī viņš nevar atļauties tērpties košās spalvās. 

Vasaras naktīs poligonā var dzirdēt ne tikai vakarlēpi. No vecām sprādzienu bedrēm un citām vietām, kur sakrājies ūdens, var gadīties dzirdēt smilšu krupja riesta saucienus. Bet dienā smilšu krupis dodas ierakumos. Lai gan tā gaiši dzeltenzaļais krāsojums ļauj labi iekļauties vidē, par drošāku tas tomēr atzinis ierakšanos smiltīs.

Tomēr dzīvnieku pasaulē ierakumi var kalpot ne tikai aizsardzībai, bet arī uzbrukumam. Daudzviet poligonā, kur smiltis ir pavisam kailas, zemē var redzēt mazas piltuves formas bedrītes. Piltuves apakšā, ieracies un žokļus atpletis, upuri gaida skudrulauvas kāpurs. Skudra vai cits kukainis, kam šeit gadās skriet, briesmas nenojauš, bet, ja iekrīt lamatās, kļūst par plēsonīgā kāpura barību.

Protams, skudrulauvas dzīvesveids palīdz tai pašai noslēpties no uzbrucējiem. Tikai ne no tādiem, kuru specializācija ir tieši zemē ierakušos radījumu ķeršana. Pa smiltīm pie bedrītes pietipina pupuķis, galvu piešķiebis, novērtē situāciju, un — žviks! — knābis tiek iecirsts smiltīs. Plēsoņa pats ir kļuvis par upuri un tiks nogādāts pupuķa mazuļiem.

Pupuķis ir ne tikai viens no zināmākajiem, bet arī viens no košākajiem Ādažu poligona iemītniekiem — gaiši rūsgans ar melnbalti svītrotiem spārniem un asti, turklāt uz galvas tam ir cekuls. Varētu domāt, ka stāstā par maskēšanos jau nu gan pupuķim nav vietas, bet nekā  — iespējamā uzbrucēja tuvumā putns var sastingt, tā rūsganais apspalvojums pēkšņi kļūst līdzīgs poligona zemei, un raibie spārni saplūst ar akmentiņiem un zāles ēnu rakstu. Košo putnu nepamanīsiet, līdz tas, neizturējis spriedzi, pacelsies gaisā, lai aizlaistos uz kādu mierīgāku vietu.

Jā, Ādažu poligons ir dzīvības pilns. Kamēr karavīri trenējas, poligonā notiek neskaitāmas cīņas — par izdzīvošanu, par iespēju vairoties, par saviem bērniem, un bieži vien šajās cīņās izšķiroša ir spēja maskēties. Tāpēc jūs, karavīri, varat būt pavisam droši — kamēr jūs guļat uz vēdera viršos un vērojat apkārtni, daudz acu vēro arī jūs un mēģina novērtēt, cik bīstami esat. Neredzat? Protams! Tā tam jābūt.   

Jaunsargi gatavojas dalībai mācībās «Namejs 2018»

Taivo Trams

Foto — Gatis Indrēvics un no Jaunsardzes arhīva.

Jaunsargiem, kuri plāno savu nākotni saistīt ar dienestu
bruņotajos spēkos, parādījusies jauna iespēja un vienlaikus
arī izaicinājums — kopā ar profesionālā dienesta karavīriem vairākās treniņu fāzēs viņi var pilnveidot zināšanas un iepazīt profesionālā dienesta ikdienu, apmācības noslēgumā kopā ar profesionāļiem piedaloties arī pavisam īstās mācībās. Šādu iespēju sniedz nesen uzsāktais projekts jaunsargu apmācības pilnveidošanai un viņu integrēšanai Sauszemes spēku Meha­nizētās kājnieku brigādes 1. mehanizētajā kājnieku bataljonā.

Jaunsargi iepazīst bruņotos spēkus
Projekta ideju savulaik izteicis 1. mehanizētā kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivis Melnis, norādot, ka šāds pasākums ļoti nāktu par labu jaunsargu apmācībai. Tas sakristu ar vienu no Jaunsardzes svarīgākajiem mērķiem — tas dotu iespēju jaunsargiem iepazīties ar bruņoto spēku struktūru un darbības mērķiem, stāsta  Andis Ābelīts, Jaunsardzes un informācijas centra 5. novada nodaļas vadītājs. Ideja sākusi materializēties šī gada sākumā, un februārī iesaistītās puses jau pievērsās pasākumu norises plānošanai. «Mēs visi bijām pārliecināti, ka tā ir ļoti laba iecere, kam būs pozitīvs rezultāts. Taču sagatavošanās un saskaņošanas process ir diezgan garš un sarežģīts, jo, piemēram, drošības prasības, kas jāievēro jaunsargiem, ir ievērojami augstākas nekā profesionālā dienesta karavīriem.»

Četras apmācības fāzes
Apmācības process ir sadalīts četrās fāzēs — trīs mācību posmos un noslēguma fāzē, kurā jaunsargi jau piedalīsies mācībās «Namejs 2018» kājnieku brigādes 1. mehanizētā kājnieku bataljona sastāvā. Pirmais mācību posms norisinājās 7.—8. aprīlī, bet otrs — 14.—15. aprīlī Ādažu poligonā. Apmācības pirmajā posmā jaunsargi iepazinās ar 1. mehanizētā kājnieku bataljona rīcībā esošo kaujas tehniku un aprīkojumu, kā arī uzdevumiem. Jaunsargiem bija iespēja darboties praktiski, apgūstot bruņutehnikas maskēšanas iemaņas, ierīkojot un sagatavojot pozīcijas un apgūstot lauka kaujas iemaņas. Nule pagājušajā otrajā apmācības posmā jaunsargi trenējās šaušanā ar airsofta ieročiem no tuvas distances, kā arī apguva ātrā uzbrukuma un maskēšanās iemaņas. Apmācības trešā fāze notiks no 19. līdz 20. maijam, bet dalība mācībās «Namejs 2018» — no 6. augusta līdz 17. septembrim.

Aug interese par apmācību
Lai piedalītos jaunajā apmācības projektā, būtiskākais arguments bijusi pašu jaunsargu vēlme un iniciatīva, teic A. Ābelīts. Tiesa gan, jaunāki par 16 gadiem šajā projektā netika iesaistīti, arī jaunsarga sagatavotībai bija jāatbilst vismaz 3. līmenim. Kopumā interesi izrādījuši vairāk nekā 20 jaunsargi.

«Jau pēc pirmās apmācības fāzes mēs jutām, ka informācija par šo projektu sāk cirkulēt jaunsargu vidē. Atsauksmes bija ļoti labas — tie, kas piedalījās pirmajā fāzē, nu jau ir pieteikušies arī uz trešo. Interese aug gandrīz vai matemātiskajā progresijā, piesakās arvien vairāk jaunsargu, tāpēc, visticamāk, beigās nāksies rīkot atlasi, jo uz mācībām varam ņemt līdz 30 jaunsargiem,» stāsta A. Ābelīts. Apmācībā piedalās jaunsargi no Rīgas un tuvākās apkārtnes — no Ropažiem un Ulbrokas.

Beidzot iespēja gulēt teltī
Apmācības laikā to organizētāji aptaujājuši jaunsargus par viņu nākotnes nodomiem, aicinājuši novērtēt notiekošo apmācību, kā arī izteikties par citiem jautājumiem. Jaunsargu ieinteresētību un nopietno attieksmi pret apmācību apliecina fakts, ka tikai trīs jaunsargi no 22 otrās apmācības fāzes dalībniekiem neplāno savu nākotni saistīt ar dienestu bruņotajos spēkos. 

Visi jaunsargi ir ļoti apmierināti ar apmācības kvalitāti un piedāvāto programmu. «Īpaši labi tiek vērtēta profesionālā dienesta instruktoru kvalifikācija un zināšanas, kā arī tas, cik interesanti viņiem tiek pasniegtas jaunās zināšanas,» uzsver A. Ābelīts. Viens aspekts instruktorus īpaši pārsteidzis — jaunsargi ļoti atzinīgi novērtējuši apmācību laikā valdījušo disciplīnu, kuras acīmredzot viņiem pietrūkst ikdienā. Rīgas jaunsargiem apmācības devušas iespēju beidzot būt ārpus pilsētas, gulēt teltī un darboties brīvā dabā.

Savukārt kā vienu no izaicinājumiem apmācības vadītāji minējuši jaunsargu dažādo sagatavotības līmeni. «Tas galvenokārt ir atkarīgs no konkrētās jaunsargu vienības instruktora darba un sagatavotības. Taču, ņemot vērā, ka tagad tiek ieviestas vienotas kvalifikācijas prasības visiem jaunsargu instruktoriem Latvijā, nākotnē jaunsargu sagatavotības līmenim ir jāizlīdzinās,» secina A. Ābelīts.   

Inovāciju pamatā — zinātnes un ražošanas sadarbība

Inga Dāboliņa,
Dr. sc. ing., projekta SWW vadītāja Latvijā,
RTU vad. pētniece, asoc. profesore.

Foto — I. Znotiņš, G. Zommere un J. Dāboliņš.

Formas tērpa krāsu izmaiņu testi.

Starptautiskās programmas «Eiropas teritoriālā sadarbība» INTERREG Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmas projekts «SWW — vieds un drošs darba apģērbs, #R006» tiek īstenots Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Dizaina tehnoloģiju institūtā (DTI) sadarbībā ar citiem Baltijas jūras reģiona (BJR) partneriem no Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas. Projekta īstenošanas laiks — no 2016. gada marta līdz 2019. gada februārim. 

Projekta mērķis ir attīstīt un padarīt konkurētspējīgāku viedo darba apģērbu ražošanu Baltijas jūras reģionā, lai veiksmīgāk konkurētu ar citiem ražotājiem un lētiem importētājiem. Starptautiskā sadarbība starp BJR valstīm jau eksistē dizaina, tirgus un apakšlīgumu jomā. Projekts ir vērsts uz ražošanas pasūtījuma pielāgošanu un IT tehnoloģiju integrēšanu darba apģērbā, kā arī uz piegādes ķēdes pārvaldības uzlabošanu. Sagaidāms, ka projekta rezultātā pieaugs viedo tehnoloģiju izmantošanas īpatsvars mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU) speciālā darba apģērba ražošanā, kas projektā iesaistītajiem dalībniekiem atšķiras — Somijas partneris pilnveido ķīmijas nozares darba apģērbu, Lietuva — specializēto glābēja tērpu, Polija veic inovācijas celtniecības nozarē strādājošo darba apģērbu pilnveidošanā, savukārt Igaunijā un Latvijā notiek pētniecība armijas formas tērpu pilnveidošanai. 

Tā kā MVU konkurētspējas palielināšana saistāma ne tikai ar uzņēmuma darbības uzlabošanu, bet arī ar inovāciju un zinātņietilpīgu pētījumu integrēšanu to ražotajā produktā, tad projekta mērķu sasniegšanai, turpinot RTU tradīcijas formas tērpu pētījumos, tika izvēlēts uzņēmums SRC «Brasa» un tā ražotās produkcijas gala lietotājs Latvijas Republikas Nacionālie bruņotie spēki (NBS). Projektā gūtie rezultāti ļaus ieteikt jauno tehnoloģiju lietojumu tekstilizstrādājumu ražošanā BJR MVU. Uzņēmumu pārstāvji tiks iepazīstināti ar cilvēka ķermeņa mēru iegūšanas iespējām ar 3D skeneri, apģērbu dizainu un tehnoloģijām, ņemot vērā to ietekmi uz apģērba dizaina (gan vizuālos, gan tehnoloģiskos aspektos) sagatavošanas un ražošanas laiku un pārdošanas izmaksām. DTI projektā iesaistītos dalībniekus Latvijā iepazīstina ar inovācijām un jaunākajām metodēm antropometrisko datu iegūšanā, specializēto darba apģērbu lielumatbilstības pārbaudē un nodrošināšanā; veic drānu testēšanu, projekta dalībnieku iepazīstināšanu ar novitātēm tekstilnozarē, specializētajam darba apģērbam piemērotāko materiālu noteikšanas metodēm.

Lai arī INTERREG BJR programma (kas ir arī šī projekta finanšu instruments) kā galveno mērķauditoriju projekta finanšu līdzekļu izlietojumam uzskata mazos un vidējos uzņēmumus, tomēr ļoti nozīmīga loma ir arī iesaistīto uzņēmumu ražotās produkcijas gala lietotājiem. Projektā zinātniskā institūcija izpēta ne tikai uzņēmuma ražoto produktu («SWW Latvija» gadījumā — NBS formas tērpu), bet arī tā funkcionalitāti un gala lietotāju fizisko komfortu un spēju pildīt darba uzdevumus formas tērpā.

Lai nodrošinātu formas tērpu lielum­atbilstību, noskaidrotu pašreiz valkāto formas tērpu nepilnības un konstatētu iespējamos uzlabojumus, vispirms tika veikta gala lietotāju aptauja. Aptaujāti tika 122 dienestā esošie karavīri vecumā no 18 līdz 50 gadiem. Lielākā daļa (64%) respondentu ir vīrieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Pilnvērtīgākai informācijai un izpratnei par to, ar ko nodarbojas aptaujātais lietotājs, noskaidrotas arī respondentu dienesta pakāpes. Lielākā daļa (69%) respondentu pilda dižkareivja pienākumus. Dižkareivja pakāpi piešķir kareivim ne agrāk kā pēc triju mēnešu militārā dienesta vai kā apbalvojumu. Tas liecina, ka lielākā daļa re­spondentu piedalās aktīvajā dienestā un viņu formas

Viens no 3D skenēšanas rezultātiem — apstrādei un turpmākai analīzei paredzēts cilvēka ķermeņa 3D modelis.

tērpam jāiztur liela slodze, aktīvi kustoties. Tādas kustības kā nomešanās uz ceļgaliem, rāpošana, ceļgalu izvēršana, stiepšanās un citas ietekmē apģērba izturību — gan materiālam, gan apģērba savienojumiem jāiztur noteikta pārraušanas, plēšanas un berzes slodze. Savukārt komfortu minētajos apstākļos nodrošina atbilstošas materiālu īpašības un apģērba konstruktīvie risinājumi.

Lai izprastu, kā respondenti novērtē savu darba apģērbu, aptaujā tika uzdoti jautājumi par izmēru atbilstību, modeļa īpatnībām, funkcionalitāti un vēlamajiem uzlabojumiem. 

3D cilvēka ķermeņa skenēšanas iekārta «Vitus Smart XXL».

Ļoti būtiska ir izmēru atbilstība katram konkrētajam formas tērpa lietotājam, kas nodrošina komfortu valkāšanas laikā. Lielākā daļa respondentu (71%) ir apmierināti ar lauka formas tērpa izmēra atbilstību, tomēr, atbildot uz jautājumu, kādas izmaiņas viņi vēlētos ieviest formas tērpu izmēros, tikai 43% respondentu atzīst, ka formas tērps der un viņi neko tajā nevēlas mainīt. Tendence rāda, ka respondenti vēlētos mainīt gan apģērba brīvumu, gan piegulumu, ko apliecina arī tas, ka 26% respondentu šobrīd apģērbs ir vai nu par šauru, vai par platu. Uz papildu jautājumu par iespējamām izmaiņām izmēros norādīts, ka kopumā ir grūti piemeklēt atbilstošo jakas un bikšu izmēru.

Var secināt, ka lauka formas tērpam jau sākotnēji ir paredzēts pārāk plašs lietojums — tam jānodrošina iespēja pavilkt vismaz divas kārtas un bruņuvesti, tai pašā laikā jābūt estētiskam parādēs un godasardzēs, ja šis slāņojums netiek lietots. 

Veicot pētījumu, bija svarīgi uzzināt arī respondentu attieksmi pret pašu lauka formas tērpa modeli. Lielākajai daļai re­spondentu (85%) patīk esošais modelis.

Ikreiz, kad respondentiem tika lūgts brīvā formā aprakstīt, ko viņi vēlētos savā darba apģērbā mainīt, neatkarīgi no tā, vai jautājums tika uzdots par izmēra atbilstību, modeli vai funkcionalitāti, respondenti visos gadījumos minēja lietas, kas vairāk saistītas ar materiāla kvalitāti, konstruktīvajiem un tehnoloģiskajiem risinājumiem noteiktās apģērba daļās. Turklāt visās sadaļās atbildes atkārtojās, kas liecina, ka minētie defekti ir ļoti svarīgi un tiešām traucē pildīt darba pienākumus.

Brīvprātīgais zemessargs Māris G. Dzenis piedalās formas tērpa lielumatbilstības noteikšanā.

Visvairāk atbildēs minēta bikšu stakle, kas noteiktos apstākļos, izpildot noteiktas kustības, ļoti bieži saplīst. Minēti ieteikumi — pastiprināt stakles vīli, veidot elastīgu stakli, mainīt stakles piegriezumu, bikšu sašūšanai izmantot izturīgāku audumu, palielināt apjomu stakles vietā utt. 

Lūgums pētīt iemeslus, kādēļ notiek formas tērpa pāragra saplīšana, tika saņemts arī no NBS vadības. Veicot drānu fizisko īpatnību dažādu testēšanu, tika konstatēts, ka piegādātā drāna (no kuras šūti formas tērpu komplekti, par kuriem saņemts visvairāk sūdzību) neatbilst specifikācijai, vēl vairāk — tās gaisa caurlaidība neatbilst fiziskā komforta prasībām aktīvā darba darītājiem.

Projekta viens no galvenajiem uzdevumiem bija formas tērpu pilnveidošana un lielumatbilstības nodrošināšana. Tā kā NBS rīcībā nav pilnīgu un profesionāli iegūtu kareivju antropometrisko datu (cilvēka ķermeņa mērījumi), tad šie dati tika iegūti. Mērīšana notika ar RTU DTI rīcībā esošo antropometrisko iekārtu — 3D cilvēka ķermeņa skeneri. Mērīšana ar šo iekārtu notiek 12 sekundēs — tiek iegūtas cilvēka ķermeņa totālās morfoloģiskās pazīmes un vēl 153 mērījumi. Iekārtas darbības pārbaudei, kā arī līdz šim lietoto metožu analīzei tika iegūti arī manuālie mērījumi. Skenēšanas laikā cilvēkam jāstāv mierīgi, jāelpo un jāskatās taisni uz priekšu. Lai konstatētu cilvēka ķermeņa parametru izmaiņas, skenēšanu veica četrās dažādās pozīcijās. Šādu mēru iegūšana ar tradicionālajām, proti, manuālajām metodēm nav iespējama.

Lai izveidotu formas tērpu ražošanas lielumizmēru tabulu, tika veikts antropometriskais (cilvēku mērīšanas) pētījums. Mūsdienīgas tehnoloģijas ļauj šo procesu veikt ātri un bez tiešas saskares ar cilvēka ķermeni. Ķermeņa skenējumi iegūti 160 gala lietotājiem. Pētījumu gaitā formas tērpu valkātājus lūdza nosaukt sava formas tērpa izmērus. Šādu informāciju spēja sniegt 87% aptaujāto, turklāt viņu atbildes atšķīrās — daļa karavīru nosauca burt­apzīmējumu, daļa ciparapzīmējumu izmērus, tikai 7% no valkātājiem norādīja formas tērpiem šobrīd lietoto lielumizmēru dubultinformatīvo burtapzīmējumu (piemēram, L/REG). 

Pētījumu process parāda, ka ne vienmēr karavīriem ir skaidrs, kāda izmēra formas tērpu izvēlēties dienestam, tāpēc tika veikti lielumatbilstības testi un norādījumu izstrāde formas tērpa izvēlei.

Viena no rezultātus apkopojošām aktivitātēm bija formas tērpu lielumatbilstības noteikšana atbilstoši iegūtajiem gala lietotāju mēriem. Šajā procesā kareivjiem bija jātestē formas tērpi, lai noteiktu to atbilstību. Testos vispirms tika noteikts izmērs (cilvēka ķermeņa mērījumu dati salīdzināti ar formas tērpu mēru tabulu). Nākamais solis — novērtēt formas tērpu vizuāli un taktili, lai noteiktu, vai tas atbilst ražošanas kvalitātes prasībām. Pēc tam tika novērtēts uzģērbšanas, noģērbšanas un valkāšanas ērtums. Visbeidzot — kustību brīvība, gala lietotāju ērtība formas tērpā un tā izturība, veicot dažādas kareivju darbam atbilstošas kustības.

Pēc šiem testiem tika izstrādāts plakāts, kas ļauj gala lietotājam novērtēt saņemto formas tērpu. 

Interesants secinājums, ko neizdevās gūt, aptaujājot formas tērpa valkātājus, radās tieši lielumatbilstības testos. Aicināti formas tērpa jakas apkakli pacelt, kā tas ir paredzēts pēc konstrukcijas, visi atbildēja, ka tas nav ērti un ka viņi nekad apkakli tā nevalkā, bet to noloka. Tas iezīmē nepieciešamību pēc dziļākas komunikācijas starp iepirkumu specifikācijas izstrādātājiem un gala lietotājiem — ja iekšējie noteikumi un arī lietošanas ērtums nosaka atlocītās apkakles lietojumu, tad nav pieļaujams, ka iepirkuma modelī paredzēta un tiek ražota jaka ar stāvapkakli.

Pētījumos tika arī noskaidrots, ka formas tērpa pirmo līmeni, proti, īso apakšveļu, karavīri atzīst par nekomfortablu, par ko liecina veļas šūšanai lietotais materiāls (tā īpašības) un veļas (apakšbikšu) modelis. Turklāt NBS dien ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, tāpēc būtu jādomā par atsevišķa veļas komplekta izstrādi.

Turpinājums  sekos.

Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri

Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no LKM krājuma.

Rūdolfs Bangerskis
(amatā no 1924. gada
16. decembra līdz 1925. gada
23. decembrim un no 1926. gada 18. decembra līdz 1928. gada 24. janvārim)

1924. gada 16. decembrī Latvijas Republikas Saeima apstiprināja ministru prezidenta Hugo Celmiņa vadītās valdības deklarāciju. 18. decembrī jaunās valdības ministrus pieņēma Valsts prezidents Jānis Čakste. Šajā pašā dienā visi ministri stājās pie savu pienākumu pildīšanas. Par kara ministru šajā valdībā kļuva Rūdolfs Bangerskis, toreiz vēl pulkvedis. 

Dzimis 1878. gada 21. jūlijā Taurupes pagasta Līčakrogā rentnieka ģimenē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jaunpils (Zaubes) pagasta Bungām. Mācījies Zaubes pagastskolā un Jaunjelgavas pilsētas skolā. 1895. gadā iestājies Krievijas impērijas armijā, apakšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā. No 1897. gada apakšvirsnieks 145. kājnieku pulkā Pēterburgā. 1899. gadā iestājies Pēterburgas kājnieku junkurskolā, kuru beidzis 1901. gadā kā podpraporščiks, dienējis 93. un 96. kājnieku pulkā Pēterburgā. 1901. gada decembrī paaugstināts par podporučiku, 1905. gadā — par poručiku. Piedalījies Krievijas — Japānas karā, karojis 36. kājnieku pulka sastāvā kā rotas komandiera vietas izpildītājs, pēc kara paliekot dienēt šajā pulkā. 1910. gadā paaugstināts par štābkapteini. 1912. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezies savā dienesta vietā pulkā, rotas komandieris. 1914. gada decembrī piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe. 1915. gada augustā pārgājis uz jaunformējamiem latviešu strēlnieku bataljoniem, iecelts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlākā pulka) komandieri. Ziemassvētku kauju laikā Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1917. gada 14. janvārī iecelts par
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandiera v. i. No 1917. gada 24. janvāra
bija 17. Sibīrijas pulka komandieris. No armijas atvaļinājies 1918. gada martā. Caur Maskavu nokļuvis Jekaterinburgā, kur 1918. gada vasarā iestājies Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā; dežurējošā ģenerāla vietas izpildītājs Jekaterinburgā. Tad 2. (vēlāk 7.) Urālu kalnu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks, 2. strēlnieku divīzijas komandieris. No 1919. gada oktobra 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieris, vēlāk Ufas armijas grupas komandieris. 1920. gada martā iecelts par 2. Ufas divīzijas komandieri. 1920. gada decembrī atvaļinājies un dzīvojis Harbinā, Ķīnā. 1921. gadā atgriezies Latvijā. 

No 1924. gada februāra Latvijas armijā pulkveža dienesta pakāpē, Kurzemes divīzijas komandieris. No 1924. gada decembra līdz 1925. gada decembrim kara ministrs. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. 1926. gada 18. decembrī Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Marģeru Skujenieku kā ministru prezidentu. Šīs valdības sastāvā ģenerālis R. Bangerskis otro reizi kļuva par kara ministru. Šī valdība demisionēja 1927. gada 13. decembrī, taču ministri amatā nostrādāja līdz 1928. gada 24. janvārim. 

No 1928. gada janvāra virsštatā Armijas komandiera štābā. No 1928. gada februāra līdz 1930. gada augustam Latgales divīzijas komandiera p. i. No 1930. gada oktobra Augstāko militāro kursu priekšnieks, no 1933. gada Zemgales divīzijas komandieris. 1936. gadā atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Strādājis par a/s «Ķieģelis» direktoru rīkotāju. 

Otrā pasaules kara gados vācu okupācijas laikā pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas referents (1942.—1943.). No 1943. gada aprīļa latviešu leģiona ģenerāl­inspektors. 1945. gada 20. februārī Potsdamā ievēlēts par Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. No 1945. gada jūnija britu apcietinājumā, internēts Fallingbostelas koncentrācijas nometnē, atbrīvots 1946. gada decembrī. Dzīvojis Oldenburgā, Vācijā. Miris 1958. gada 25. februārī no satiksmes negadījumā gūtajiem ievainojumiem. 1995. gada 16. martā pārbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 

Eduards Kalniņš
(amatā no 1926. gada 19. maija līdz 17. decembrim un
no 1928. gada 25. janvāra
līdz 30. novembrim)

1926. gada maija sākumā Saeimā nepieņemtā valsts budžeta dēļ atkāpās ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadītā valdība, un 6. maijā savu darbu sāka ministru prezidenta Artura Alberinga sastādītais Ministru kabinets. Tobrīd kara ministra amats palika vakants un par aizsardzības resora vadītāja amata pienākumu izpildītāju kļuva pats ministru prezidents. 18. maijā kara ministra amatu piedāvāja toreizējam armijas artilērijas inspektoram ģenerālim Eduardam Kalniņam, kurš šo piedāvājumu saņēma ar radiotelegrāfa starpniecību, atrazdamies uz ledlauža «Krišjānis Voldemārs» klāja, pavadot valsts vizītē uz Somiju Latvijas prezidentu Jāni Čaksti. Pēc apspriešanās ar armijas komandieri ģenerāli Pēteri Radziņu (viņš bija uz blakus esošā karakuģa «Virsaitis») E. Kalniņš šo amata piedāvājumu pieņēma. 

Dzimis 1876. gada 31. decembrī Plāteres pagasta Plaužos, lauksaimnieka ģimenē. Pabeidzis pagastskolu. Pēc Katrīnas II pilsētas skolas Rīgā pabeigšanas 1894. gadā iestājies Pirotehniskajā artilērijas skolā, kuru pabeidzis 1898. gadā kā oberfeierverkers. Dienējis Krievijas impērijas armijā cauruļu instrumentu rūpnīcā, vēlāk — pulvera fabrikā. 1901. gadā izturējis virsnieka pārbaudījumus Mihaila artilērijas junkurskolā Pēterburgā, ieguvis podpraporščika dienesta pakāpi, dienējis Novogeorgijevskas cietokšņa artilerijā. 1902. gadā paaugstināts par podporučiku. Piedalījies Krievijas un Japānas karā, Portartūras cietokšņa aizstāvēšanā. 1904. gada decembrī cietok­snim kapitulējot, kopā ar ierindas karavīriem brīvprātīgi devies japāņu gūstā, no kura atbrīvots 1906. gada janvārī. Šajā pašā gadā paaugstināts par praporščiku. Bijis virsnieks Sveaborgas cietokšņā artilērijā. 1908. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, taču 1909. gadā izstājies no tās slimības dēļ. Šajā pašā laikā ieguvis štābkapteiņa dienesta pakāpi. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Sveaborgas cietoksnī kā artilērijas darbnīcu priekšnieks, vēlāk pulvera darbnīcas priekšnieks un lielgabalu darbnīcu priekšnieks. Atvaļinājies 1918. gada martā. Dzīvojis Helsingforsā, no 1918. gada decembra pildījis neoficiāla Latvijas militārā pārstāvja pienākumus Somijā. 

1919. gada 17. janvārī iecelts par Latvijas Pagaidu valdības Ziemeļlatvijas karaspēka artilērijas priekšnieku pulkveža–leitnanta pakāpē. No 1919. gada 15. jūlija Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka vietas izpildītājs, no 18. oktobra Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks, pulkvedis. Delegācijas loceklis miera sarunās ar Padomju Krieviju 1920. gada aprīlī — augustā. No 1920. gada augusta Apsardzības ministrijas Padomes loceklis. No 1922. gada artilērijas inspektors. 1924. gadā un 1930. gadā mācījies taktikas kursos Francijā. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. Kara ministrs no 1926. gada maija līdz decembrim. 7. decembrī A. Alberinga valdība demisionēja (kā iemesls demisijai bija ministru prezidenta nespēja vienoties ar Saeimu par finanšu ministra personu), bet kara ministra pienākumus E. Kalniņš beidza pildīt 17. decembrī. Otro reizi aizsardzības resora priekšgalā viņš nostājās 1928. gada 24. janvārī, kad savu darbu sāka jauns Ministru kabinets ar ministru prezidentu Pēteri Juraševski priekšgalā. Ģenerālis E. Kalniņš šajā valdībā bija aicināts kā kara ministrs. Šajā amatā viņš bija līdz valdības demisijai, Kara ministriju savam pēctecim amatā nododot 1928. gada 30. novembrī. 

Pēc atgriešanās dienestā turpināja pildīt artilērijas inspektora pienākumus. 1934. gada janvārī atvaļināts no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. 

No 1940. gada dzīvojis savā jaunsaimniecībā Codes pagasta Plūdoņos. Vācu okupācijas laikā bijis Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas padomnieks. Viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. No 1944. gada bēgļu gaitās Zviedrijā, no 1954. gada trimdā ASV. Miris 1964. gada 28. jūnijā Losandželosā, Kalifornijas pavalstī. 

Antons Ozols
(amatā no 1928. gada 1. decembra līdz 1929. gada 9. decembrim)

1928. gada 1. decembrī Saeima ar
54 balsīm pret 40 izteica uzticību ministru prezidenta Hugo Celmiņa vadītai jaunajai valdībai. Kā kara ministrs šajā valdībā bija nominēts Antons Ozols. 

Pirms savu ministra gaitu sākuma
A. Ozols intervijā laikrakstam «Latvijas Kareivis» teica: «Stājoties kara resora priekšgalā, viens no maniem galvenajiem uzdevumiem būs turpināt izkopt tos nacionāli ētiskos pamatus, uz kuriem balstoties mūsu armija no saujiņas karavīru izveidojusies par tagadējo lielo valsts aizsardzības faktoru. Mans galvenais uzdevums būs raudzīties, lai visās armijas gaitās arvien valdītu nepieciešamais taisnības princips, bez kura nav iedomājama armijas iekšējās iekārtas izveidošanās.» 

Dzimis 1878. gada 24. jūlijā Veļķu pagasta Smiltēnos, lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Grotūžu pagastskolu, Vecpiebalgas draudzes skolu, 1899. gadā pabeidzis Irlavas skolotāju semināru. No 1900. gada līdz 1905. gadam bijis vācu Katrīnas skolas pedagogs Pēterburgā, pēc tam Liepājas pilsētas skolas pārzinis. 1912. gadā eksternātā pabeidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju un 1915. gadā — Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. 1916. gadā mobilizēts Krievijas impērijas armijā. Piekomandēts kara tiesai par darbvedi. 1917. gadā demobilizēts no armijas. No 1918. gada sākuma miertiesnesis Ļipeckā, ievēlēts par pilsētas valdes locekli, vēlāk par pilsētas galvas biedru, Ļipeckas kūrorta direktors. 

1919. gadā A. Ozols atgriezies Latvijā. No 1919. gada augusta Rīgas apgabaltiesas prokuratūras prokurora biedrs. Bermontiādes laikā ievainots. No 1920. gada 19. februāra viņš ir zvērināta advokāta E. Strautnieka palīgs Rīgā. No 1921. gada arī Kara ministrijas juristkonsuls. Zvērināts advokāts Rīgā no 1921. gada 21. decembra, no 1932. gada aprīļa — arī Dobelē. 1923.—1934. gadā darbojies Kristīgo nacionālistu partijā. Kara ministrs no 1928. gada decembra līdz 1929. gada decembrim. 9. decembrī nodevis amata pienākumu pildīšanu iekšlietu ministram E. Laimiņam. 1928. gadā kandidējis 3. Saeimas, bet 1931. gadā —
4. Saeimas vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta (nav ievēlēts). 1931. gadā kandidējis Rīgas domes vēlēšanās no Kristīgās apvie
nības un strādnieku saraksta. 1933.—1934. gadā tieslietu ministrs. 1933. gadā pārstāv Latviju 5. starptautiskajā krimināltiesību unifikācijas konferencē Madridē, ievēlēts tās prezidijā. 

Padomju okupācijas laikā 1941. gada janvārī nav ieskaitīts advokātu kolēģijā. Vācu okupācijas laikā 1941. gada 13. augustā ieskaitīts advokatūras sastāvā kā pagaidu kandidāts, bijis zvērināts advokāts Rīgā, ka arī juristkonsuls Revīzijas ģenerāldirekcijā. Kontroles šefa kancelejas vecākais juristkonsuls. 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju. 1952. gadā izceļojis uz ASV. Miris 1956. gada 3. septembrī Portvašingtonā, ASV Ņujorkas pavalstī.   

Gruzijas Demokrātiskās Republikas gadsimts

Šogad savas nacionālās neatkarības dibināšanas simto gadadienu svin daudzas valstis ne tikai Austrumeiropā un Centrālajā Eiropā. Pirms gadsimta demokrātiskas valstis tika proklamētas arī Aizkaukāzā. Šīm valstīm nebija lemts tik veiksmīgs mūžs kā Latvijai, tās pastāvēja tikai dažus gadus, daudz ātrāk nokļūstot padomju okupācijas varā. Tomēr arī Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna šogad atzīmē sava modernā valstiskuma simto pastāvēšanas gadadienu. 

Gruzijas valstiskums ir zināms jau no Homēra «Odisejas» tapšanas laika — šajā sengrieķu varoņsāgā minētā leģendārā Kolhīda atradās mūsdienu Gruzijas teritorijā. Senos laikos gruzīniem bija vareni valdnieki, un bija arī tā, ka šī zeme nonāca savu spēcīgo kaimiņu pakļautībā, līdz 18. gadsimta beigās Gruzijas valstiskums izbeidzās.

20. gadsimta sākumā Gruzijas teritorija ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Iedzīvotāju lielākais vairākums nodarbojās ar lauksaimniecību, rūpniecības uzņēmumu skaits bija neliels, un rūpniecība gruzīnu apdzīvotajās guberņās attīstījās lēni. Gruzīnu aristokrātija pēc neatkarīgās Gruzijas valsts pievienošanas Krievijas impērijai bija zaudējusi savu ietekmi sabiedrībā.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Gruzijas teritorijā par savu ietekmi sāka sacensties divi politiskie spēki: gruzīnu sociāldemokrātu mazinieku kontrolētās Padomes, kuras pakļāvās Pagaidu valdības pārraudzītajai Īpašajai Aizkaukāza komitejai (krievu val. — Osobij Zakavkazskij Komitet; OZAKOM), un gandrīz pilnībā lielinieku pusē pārgājušās Krievijas Kaukāza armijas zaldātu komitejas, kuras atbalstīja vietējie lielinieki. 1917. gada oktobra lielinieku apvērsumu Padomes atzīt atteicās, vietējiem lieliniekiem varu pārņemt neizdevās. Tajā pašā laikā Kaukāza armijas vienības sāka strauji demoralizēties, sākās masveida karavīru dezertēšana, bet no Krievijas palīdzība ierasties nevarēja. Iespējamais Osmaņu impērijas armijas uzbrukums, krievu armijas izjukšana, kā arī arvien pieaugošākā starpetniskā spriedze mudināja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu politiskos darbiniekus izveidot apvienotu reģionālu pārstāvju institūciju, kas tika nosaukta par Aizkaukāza parlamentu. 1918. gada 22. aprīlī tas pasludināja Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas nodibināšanu. Šis valstiskais veidojums iekšējo pretrunu un ārējā (Osmaņu impērijas) iespaida dēļ pastāvēja tikai mēnesi, un jau 26. maijā gruzīnu Nacionālā padome pasludināja neatkarīgas Gruzijas valsts nodibināšanos. Līdzīgi to izdarīja Armēnijā un Azerbaidžānā.

Pēc neatkarības pasludināšanas Gruzijā izveidojās pirmā sociāldemokrātu mazinieku valdība pasaulē. Šai valdībai bija jāveic ļoti sarežģīti uzdevumi: jānodrošina jaunās valsts starptautiskā atzīšana, jāveido valsts infrastruktūra, tai skaitā jāveido armija, kā arī cita starpā steidzami jāmeklē sabiedrotie pret iespējamo Padomju Krievijas vai Turcijas iebrukumu. Iespējams, ne sevišķi orientējoties patiesajā situācijā Eiropā, gruzīnu politiķi savu lielāko uzticību izrādīja Vācijai, valstij, kura jau bija tuvu sakāvei Pirmajā pasaules karā. 1918. gada 28. maijā Gruzija ar Vāciju parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Gruzijas teritorijā izvietojās aptuveni piecu tūkstošu vīru liels Vācijas armijas kontingents. Tomēr jau rudenī ārpolitisko orientāciju nācās mainīt, jo Vācija bija karu Eiropā zaudējusi, un Gruzija meklēja Antantes valstu atbalstu. Britu valdība pret šādu gruzīnu interesi sākumā izturējās vēsi, ņemot vērā gruzīnu draudzību ar vāciešiem, tomēr kopumā sabiedroto attieksme bija labvēlīga. 1920. gada janvārī Lielbritānija atzina Gruzijas neatkarību, britu okupācijas armijas kontrolē nonāca Batumi pilsēta ar ostu un apkārtni, britu karaspēks apsargāja arī Gruzijas teritorijā esošās dzelzceļa līnijas.

Starptautiskā situācija ap Gruziju atkal saasinājās. Krievijā lielinieki bija nostiprinājuši savu diktatūru un sāka pretendēt arī uz bijušās impērijas teritorijām. 1920. gada vasarā ar Turcijas pasīvu atbalstu Padomju Krievijas 11. armijas daļas ieņēma Azerbaidžānas teritoriju un pasludināja tur padomju varu. Turpināt «padomju varas uzvaras gājienu» Krieviju Gruzijas teritorijā traucēja vairāki apstākļi: lielinieku sacelšanās Gruzijā tika ātri apspiesta ar britu karaspēka palīdzību, saasinājās situācija Padomju Krievijas un Polijas frontē. Padomju Krievija turklāt vēlējās normalizēt attiecības ar Lielbritāniju, kura tobrīd jau bija atteikusies no militārās konfrontācijas ar lielinieku režīmu. 1920. gada 7. maijā Maskavā tika noslēgts miera līgums starp Padomju Krieviju un Gruzijas Demokrātisko Republiku. Līgumā Padomju Krievija apņēmās «bez ierunām atzīt Gruzijas valsts neatkarību un patstāvību, brīvprātīgi atteicoties no visām suverēnajām tiesībām, kādas Krievijai bija attiecībā pret gruzīnu tautu un zemi». Atšķirībā no līguma ar Latviju lielinieki gan nenorādīja «uz mūžīgiem laikiem»…

1920. gada rudenī padomju vara ar Padomju Krievijas 11. armijas durkļiem tika atnesta uz Armēniju, savukārt vēl jūlijā no Gruzijas teritorijas izveda britu karaspēku. Gruzija bija nonākusi lielinieku ielenkumā, un Maskavā jau sāka kalt plānus par Gruzijas ātrāku sovjetizāciju. 1920. gada 12. decembrī viens no lielinieku varas dibinātājiem gruzīnu lielinieks Grigorijs Ordžonikidze ziņoja Vladimiram Uļjanovam (Ļeņinam): «Situācija Gruzijā ir tāda, ka mēs bez īpašām pūlēm varam to piebeigt: sacelšanās Borčalinskas apriņķī, Abhāzijā un Adžārijā būs, to es Jums apsolu un gaidu turpmākos rīkojumus.» 1921. gada ­
6. februārī Sarkanās armijas Kaukāza frontes pavēlniecība izdeva rīkojumu par Tiflisas operatīvās grupas izveidošanu. Tajā pašā dienā Ordžonikidze nosūtīja kārtējo telegrammu Ļeņinam, Staļinam un Trockim: «Gruzija galīgi ir pārvērtusies par pasaules kontrrevolūcijas štābu Tuvajos Austrumos. Šeit darbojas franči, angļi, angoriešu (t.i., turku) emisārs Kazimbejs. Kalnos tiek ieguldīts miljoniem zelta, pierobežas joslā tiek apmācītas diversantu bandas, kas uzbrūk mūsu robežposteņiem. Uzskatu par vajadzību vēlreiz atgādināt tās nāves briesmas, kas no gruzīniem draud Baku rajonam un kuras var novērst, tikai nekavējoties sapulcinot pietiekami daudz karaspēka Gruzijas sovjetizācijai.» 

Savukārt Latvijas Republikas Ministru kabinets savā 1921. gada 10. februāra sēdē nolēma atzīt Gruzijas Demokrātisko Republiku.

1921. gada 15. februārī V. Ļeņins pavēlēja Padomju Krievijas 11. armijai sākt uzbrukumu Gruzijai. Nākamajā dienā tika nodibināta Gruzijas lielinieku revolucionārā komiteja, kura uzreiz lūdza militāru palīdzību Padomju Krievijai. Uzbrukumu Padomju Krievija sāka uzreiz no divām pusēm — no Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijas.

Karadarbību uzsākot, Gruzijas Demokrātiskās Republikas karaspēkā bija apmēram 21 tūkstotis vīru. Bez regulārajām daļām karaspēkā ietilpa arī Gruzijā pie varas esošo sociāldemokrātu mazinieku partijas organizētās Nacionālās gvardes vienības, kurām pateicoties 1918. gadā tika apspiesti lielinieku organizētie nemieri. Tomēr Gruzijas bruņotie spēki nebija spējīgi ilgstoši pretoties padomju karaspēkam, it īpaši tāpēc, ka nevarēja sagaidīt palīdzību no ārpasaules: Antantes valstis jau bija samierinājušās ar Padomju Krievijas sākto invāziju Aizkaukāzā, bet Gruzijas sākotnējā sabiedrotā Vācija bija pārāk vāja un iegrimusi savās iekšpolitiskās problēmās. Arī pati Gruzijas armija bija tikko izveidota, bez pieredzes un kara mākslas tradīcijām. 

Lūk, ko savā dienasgrāmatā 1919. gada novembrī, balstoties uz aculiecinieku stāstīto, rakstīja Latvijas delegācijas loceklis Parīzes miera konferencē — diplomāts Jānis Seskis: «Kaukāza nacionālo valstu karaspēks neesot kara mākslas un morāles ziņā nostādāms visai augstu. Tas jo sevišķi sakāms par azerbaidžāniešiem un tad arī par gruziņiem, bet mazākā mērā.» 

Savukārt Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis Dienvidkrievijā un Kaukāzā Aleksandrs Kacens savā ziņojumā Latvijas Pagaidu valdības ārlietu ministram par stāvokli Gruzijā rakstīja: «Azerbaidžānā un Armēnijā sarkano spēku nav daudz. Gruziņu mobilizēto un brīvprātīgo ir liels pārspēks; pietiek arī kara materiālu. Uzbrukums no Padomju Krievijas puses no ziemeļiem atduras uz stiprām dabiskām pozīcijām, kuras viegli aizsargāt. Tomēr gruziņu tautas pazinēji izturas ļoti skeptiski un izsaka domas, ka acumirklīgā sajūsma drīz izgaisīšot un tai nekavējoši sekošot panika.»

Gruzijas armija organizēti spēja pretoties uzbrūkošajai Sarkanajai armijai vien nedaudz vairāk par vienu nedēļu. Situāciju sarežģīja tas, ka 24. februārī konfliktā iesaistījās līdz tam neitralitāti ieturošā Turcija, kuras karaspēks pārgāja robežu un ieņēma vairākas pilsētas. 25. februārī Sarkanā armija ieņēma galvaspilsētu Tiflisu, un gruzīnu organizētā pretošanās faktiski izbeidzās. Gruzijas Demokrātiskās Republikas valdības kontrolē pagaidām palika Melnās jūras piekrastes pilsētas Batumi, Poti un Suhumi, kā arī Kutaisi, uz kurieni bija evakuējusies valdība. 4. martā krita Suhumi, 10. martā — Kutaisi, 14. martā — Poti pilsēta. Vairākas gruzīnu vienības devās kalnos un uzsāka partizānu karu, pārējās gruzīnu karaspēka atliekas kopā ar valdību atkāpās uz Batumi. 16. martā Batumi pilsētai pietuvojās turku karaspēks, un Turcija paziņoja par pilsētas aneksiju. Gruzijas valdībai nekas cits neatlika, kā meklēt kompromisu ar Padomju Krieviju. 17. martā tika noslēgts pamiers, bet 18. martā Gruzijas valdība atdeva Batumi Sarkanajai armijai un pati devās trimdā. Gruzijas valsts bija beigusi pastāvēt, tās teritorijā bija nostiprinājusies padomju vara, kura izveidoja padomju sociālistisko republiku. 

«Daudz nelaimes gruziņiem atnes daudzie krievu tautības virsnieki un ierēdņi, kuri atrodas gruziņu dienestā, kuri kaut vai savas ādas neaizskaramības dēļ ienīst lieliniekus, bet sirdī priecājas par gruziņu neveiksmēm, paši ir stipri panikas cēlāji un nopietnos brīžos pamet savas vietas, sēj šaubas, etc. Tādu ierēdņu ir ļoti daudz. Gruziņiem ir gan atsevišķi augsti izglītoti vīri, bet vispārīgais izglītības līmenis ir ļoti zems. Pašu inteliģentu spēku viņiem nepietiek un tādēļ, neskatoties uz visiem nacionālajiem dekrētiem, visi atbildīgākie krievu ierēdņi ir palikuši savās vietās. Krievu valoda vispārīgi skaitās par kultūras valodu. Gruziņu valodu Tilfisā un Batumā vēl arvienu dzird maz. Pat virsnieki uz ielas sarunājas krievu valodā. Pret krievisko un līdz ar to pret Padomju Krieviju ir kaut gan naids, tomēr liels re­spekts,» — tā savā iepriekšminētajā ziņojumā rakstīja A. Kacens. Jāatzīmē, ka Gruzijas Demokrātiskās Republikas kara flotē neilgu laiku 1918. gadā dienēja arī vēlākais Latvijas Jūras kara flotes komandieris admirālis Teodors Spāde.

Lai arī Gruzijas mazinieku valdība atradās emigrācijā un Gruzijas armijas atlikušās vienības tika atbruņotas un demobilizētas, kalnu apgabalos pretošanās lieliniekiem saglabājās vēl dažus gadus. 1924. gada augustā Gruzijas teritorijā uzliesmoja plaša sacelšanās pret padomju varu, kas tika apspiesta ar lielu nežēlību. 1924. gada septembra sākumā vienā nedēļā ar nāvi tika sodīti 12 578 cilvēki, vairāk nekā 20 000 tika izsūtīti uz Sibīriju. Gruzīnu sabiedrību padomju represijas demoralizēja, jo represētie pārsvarā bija inteliģences, aristokrātijas pārstāvji un nacionāli domājošie gruzīni. Pēc 1924. gada neveiksmīgās sacelšanās un sekojošajām represijām Gruzijā pretpadomju aktivitātes vairs netika novērotas līdz pat 20. gadsimta 80. gadu beigām.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.
Foto — https://upload.wikimedia.org.

Ārzemju ziņas

Savā teritorijā uzņem starptautiskas prettanku mācības

No 9. līdz 20. aprīlim Lietuvā, Pabrades tuvumā norisinājās NATO vienību prettanku mācības «Medziotojas 2018», kuras Lietuvas Bruņotie spēki organizē jau astoto gadu pēc kārtas. Mācībās tika iesaistīti vairāk nekā 700 karavīri no Vācijas, Spānijas, Kanādas, Nīderlandes, ASV, Francijas un Horvātijas sauszemes vienībām, kas NATO atturēšanas spēku sastāvā dislocēti Latvijā un Lietuvā. Nosacītā pretinieka lomu mācībās uzņēmās Francijas Bruņoto spēku rota ar tankiem «Leclerc» un kājnieku kaujas mašīnām VBCI. Prettanku vienības mācību laikā veica kaujas šaušanu, pilnveidoja uguns vadības procedūras un veica manevra vingrinājumus. Šogad «Medziotojas» laikā pirmo reizi tika trenēta arī tuvā gaisa atbalsta izsaukšanas procedūra. Šajā mācību fāzē piedalījās Lietuvas Gaisa spēku helikopteri Mi-8, ASV armijas aviācijas helikopteri UH-64M «Black Hawk» un vieglās triecienlidmašīnas L-39.

ASV armijas aviācijas helikopters UH-60M «Black Hawk» Ādažu poligonā.

Mācību teorētiskajā sadaļā tika analizēta potenciālā pretinieka tanku un mehanizēto vienību taktika, izstrādājot efektīvākos pretdarbības scenārijus no sabiedroto spēku puses. ASV un Ukrainas eksperti dalījās bruņotu konfliktu pieredzē ar tanku un mehanizēto vienību iesaistīšanu. Mēroga ziņā mācības «Medziotojas 2018» ir lielākas nekā 2017. gadā, kad tajās piedalījās 600 karavīru. Savukārt 2016. gadā «Medziotojas» piedalījās 1200 karavīru. 

Francijas BS tanks «Leclerc».

Lietuvas Bruņoto spēku mācību plāns šogad paredz valsts teritorijā no 21. maija līdz 7. jūnijam organizēt mācības «Flaming Sword», kā arī no 3. līdz 15. jūnijam organizēt starptautiskās mācības «Sabre Strike». Lai nodrošinātu «Flaming Sword» norisi, Lietuvas valdība apstiprinājusi 525 ārvalstu karavīru (no NATO dalībvalstīm, Zviedrijas, Gruzijas un Ukrainas) uzturēšanos Lietuvas teritorijā. Valdības kompetencē ir lemt par ne vairāk kā 1600 ārvalstu karavīru atrašanos valstī uz mācību laiku. Tā kā «Sabre Strike» piedalīsies 6600 ārvalstu karavīri, atbilstošs lēmums būs jāpieņem Lietuvas parlamentam.

Uzsākusi pretraķešu sistēmu «Patriot» iegādi

Jau 2017. gada vasarā ASV prezidenta Donalda Trampa vizītes laikā Varšavā tika parakstīta divpusējā vienošanās par pretgaisa aizsardzības sistēmu «Patriot» piegādi. Šī gada 28. martā Polijas aizsardzības ministrs Mariušs Blaščaks parakstīja līgumu ar ASV kompāniju «Raytheon», ka Polija gatava uzsākt vidējās darbības pretgaisa spēju modernizācijas programmas (sistēmas) «Wisła» pirmo fāzi. Tās realizācijai ir iedalīti 4,75 miljardi dolāru un paredzēts noslēgt kopumā 10 dažādus līgumus (ar ASV un vietējiem ražotājiem) par ieroču sistēmu, kriptēšanas un sakaru iekārtu, apmācības pakalpojuma un transportēšanas platformu iegādi. Inženieru un loģistikas pakalpojumus organizēs ASV puse. Pirmajā fāzē plānots iegādāties divas sistēmu «Patriot» baterijas, sešus komandvadības posteņus, četras radiolokācijas stacijas un četras uguns vadības sistēmas, 208 zenītraķetes PAC-3 MSE un 11 izmēģinājuma raķetes. Visi līgumu maksājumi tiks sadalīti laika posmā no 2018. līdz 2022. gadam. Pirmā zenītraķešu sistēmu partija tiks piegādāta līdz 2022. gadam, bet 2023. gada beigās jaunie pretgaisa aizsardzības ieroči sasniegs sākotnējo operacionālo gatavību (initial operational capability, IOC). Otraja fāzē Polija pirks vēl sešas sistēmu «Patriot» baterijas, un jau tagad Polija sākusi saskaņot nākamās iegādes praktiskos aspektus. 

M. Blaščaks paraksta pirkuma līgumu ar «Raytheon» šā gada 28. martā.

Programmā «Wisła» no amerikāņiem pirktās sistēmas «Patriot» veidos galveno komponenti, kuras uzdevums būs pretinieka tuvā darbības rādiusa taktisko un ballistisko raķešu pārtveršana, kā arī cīņa pret taktiskajā aviācijā izmantojamiem pilotējamiem un bezpilota lidaparātiem plašā ātruma un augstuma diapazonā. Sistēmas «Patriot» pildīs diennakts kaujas dežūras, operatīvi nodrošinot gaisa draudu fiksēšanu un neitralizēšanu. PGA sistēmas «Patriot» spēj nodrošināt valsts kritiskās infrastruktūras objektu un militāro vienību koncentrācijas rajonu aizsardzību no gaisa uzbrukumiem. 

Polijai paredzētās sistēmas būs aprīkotas ar koncerna «Northrop Grumman» ražoto jaunākās paaudzes uguns vadības sistēmu IBCS (Integrated Battle Command System), kas nodrošinās informācijas integrāciju par situāciju visas Polijas gaisa telpā, lai aktivizētu PGA sistēmas vis­efektīvākajā veidā. 

Aptuveni 200 Polijas BS karavīri tiks iesaistīti katras sistēmā «Wisła» saslēgtās «Patriot» baterijas apkalpošanā. Jau šobrīd Polijas militārajos mācību centros notiek personālsastāva apmācība darbībai ar kompleksiem «Patriot». No 2020. gada Polijas BS personāls tiks sūtīts praktiskajiem treniņiem uz ASV.

ASV un Polijas karavīri 2017. gada mācībās netālu no Varšavas ar ASV sistēmu «Patriot» izvēršanu.

Polijas militārais budžets 2018. gadam ir sasniedzis 2% no iekšzemes kopprodukta, un tas ir gandrīz 10 miljardi eiro.

Pirmo reizi kopš 1954. gada īsteno Pašaizsardzības spēku reformu

Gandrīz 65 pēdējos gadus Japānas Pašaizsardzības spēkos netika mainīta strukturālā uzbūve un komandvadības sistēma. Saskaroties ar jauniem drošības izaicinājumiem, Japāna pielāgojas situācijai un ir nolēmusi Sauszemes spēkos zem vienas pavēlniecības apvienot piecus reģionālos spēku grupējumus. Pašaizsardzības spēku augstākais virspavēlnieks Japānā joprojām būs aizsardzības ministrs. Tas nozīmē, ka ministrs dos pavēles Pašaizsardzības spēku Apvienotā štāba priekšniekam, kas tālāk transformēs pavēles uz Sauszemes spēku apvienoto pavēlniecību. Agrāk katrā no pieciem reģioniem funkcionēja autonomas Sauszemes spēku pavēlniecības. Komandvadības sistēmas centralizācijas reforma ir veikta arī Jūras un Gaisa spēkos. Vienlaikus ar Sauszemes spēku komandpakļautības izmaiņām ir apstiprināts statuss ātrās reaģēšanas jūras kājnieku brigādei (Amphibious Rapid Deployment Brigade, ARDB), kas tieši pakļauta Sauszemes spēku apvienotajai pavēlniecībai. ARDB sastāvā ir aptuveni 1500 karavīru, tā apgādāta ar amfībijām un īsteno operācijas uz sauszemes un jūrā. Nākotnē ARDB skaitlisko sastāvu paredzēts palielināt līdz 2100 cilvēkiem. ARDB nav paredzēts apgādāt ar tradicionāliem Jūras spēku virsūdens kuģiem. Bez amfībijām ARDB sastāvā ar laiku būs desanta kuteri (garums — līdz 100 m) personālsastāva un militāri tehnisko līdzekļu transportēšanai starp valsts salām.

Japānas jūras kājnieku brigādes mācības.

Saskaņā ar aizsardzības ministra vietnieka Tahomiro Jamamoto sniegto informāciju, ARDB bāzes vieta sākumā būs Kjusjū sala, bet vēlāk bāze tiks pārdislocēta uz Okinavas salu. ARDB kā atsevišķas vienības izveide ir saistīta ar pēdējā laikā kritiski svarīgu uzdevumu — attālāko Japānas dienvidrietumu salu drošību, reaģējot uz Ķīnas ambīcijām un aktivitātēm šajā rajonā. 

ASV Bruņotie spēki pāriet uz jaunām pistolēm

«SIG Sauer P320».

Pērnā gada beigās ASV Sauszemes spēki un Jūras kājnieku korpuss pārgāja uz jaunajām pistolēm «SIG Sauer». Šomēnes arī Jūras un Gaisa spēki paziņoja par lēmumu pilnībā pāriet uz pistolēm «SIG Sauer». Jūras spēki iegādāsies 60 000 pistoļu «SIG Sauer P320», kas aizstās līdz šim bruņojumā esošās pistoles «Beretta M9» un «SIG Sauer M11». Jūras spēkiem iepirks 130 000 pistoļu «SIG Sauer M18» (kalibrs 919 Parabellum). Taču šie ieroči ir adaptējami arī patronām .357SIG un .40 S&W. 

Modernizēs bezpilota lidaparātu parku

Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku (KGS) apbruņojumā esošajiem 10 kaujas bezpilota lidaparātiem (BPL) «MQ-9 Reaper» drīz beigsies ekspluatācijas termiņi, un to aizvietošanai paredzēts iegādāties 16 jaunākas paaudzes BPL — «Protector». Jaunos BPL ražo kompānija «General Atomics Aeronautical Systems», un tā ir uzlabota MQ-9 versija ar nosaukumu «Certifiable Predator B RPA». 

KGS bezpilota lidaparāts «MQ-9 Reaper».

KGS vienība (Protector Combined Test Team), kas atbild par BPL testēšanu, ir pabeigusi jauno «Certifiable Predator B RPA» izmēģinājumus un gatavo jauno infrastruktūru operēšanai ar jaunās modifikācijas lidaparātiem. 

«Certifiable Predator B RPA» ir drošāki ekspluatācijā, un tie var nest vairāk bruņojuma (uz deviņām piekarēm — raķetes MBDA «Brimstone 2» un bumbas «Raytheon Paveway IV»). «Certifiable Predator B RPA» ir stabilāka fizelāžas konstrukcija, garāki spārni un uzlabota aizsardzība pret sadursmēm ar putniem vai zibens spērieniem. Turklāt jaunajiem BPL ir līdz 40 h pagarināts autonomā lidojuma laiks (salīdzinājumā ar 27 h lidojumu iepriekšējai modifikācijai). 

Izstrādā unikālu aizhorizonta radaru

Tuvākajā nākotnē Francijas Bruņoto spēku rīcībā nonāks aizhorizonta radiolokācijas stacija (RLS) DRTLP (Demonstration Radar Tres Longue Portee), kuras izstrāde tika pasūtīta jau 2011. gadā. Aizhorizonta radari izmanto radio īsviļņu atstarošanos no Zemes jonosfēras. Tādējādi iespējams fiksēt kustīgus objektus gaisa telpā tūkstošiem kilometru attālumā no radiolokācijas stacijas. 

Radara DRTLP makets (mērogā).

Aerokosmisko pētījumu centrs ONERA (Francija) sadarbībā ar kompāniju «Thales» nesen uzsācis radara prototipa praktisko testēšanu, pārbaudot tā potenciālās spējas fiksēt ballistisko raķešu palaišanu aiz horizonta. Atbilstoši Francijas Aizsardzības ministrijas prasībām jaunajai RLS jānodrošina ballistisko raķešu izsekošana līdz 3000 km attālumā. ONERA izstrādātā DRTLP radara eksperimentālais paraugs ir 20 m augsts, bet oriģinālais pilna izmēra radars būs 160 m augsts. DRTLP radara testēšana notiek Biskarosas raķešu izmēģinājumu poligonā Francijas dienvidos. Atkarībā no testēšanas rezultātiem Francijas Aizsardzības ministrija pieņems lēmumu par projekta tālāku virzību. 

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — no autores personiskā arhīva;
https://www.militaryfactory.com; https://www.reuters.com;
http://globalmilitaryreview.blogspot.com; www.airrecognition.com;
https://japan-forward.com/japan; www.saddlerockarmory.com.

Apdraudējuma gadījumā Baltijas valstis nekad nepaliks vienas

Amerikas Savienotās Valstis ir Latvijas stratēģiskais partneris un sabiedrotais, kurš līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā konsekventi realizēja Latvijas okupācijas neatzīšanas politiku, sniedza nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā, kā arī sekmēja Latvijas integrāciju NATO un ES. 

2014. gada notikumi Ukrainā un Krievijas agresija pret šo valsti strauji kāpināja Baltijas valstu bažas par savu drošību. 2014. gada septembrī Tallinā notika ASV prezidenta Baraka Obamas un trīs Baltijas valstu prezidentu tikšanās. Starp apspriežamajiem jautājumiem visaugstākā prioritāte toreiz tika piešķirta tieši  Baltijas valstu drošībai un aizsardzībai NATO ietvaros, kā arī ASV kā stratēģiskā partnera iespējamai iesaistei, lai atbalstītu Baltijas valstis. Tikšanās laikā B. Obama atgādināja, ka NATO līguma 5. panta darbība nav apšaubāma, un, tiklīdz kāda NATO valsts būs apdraudēta, nekavējoties tiks iedarbināts alianses kolektīvās aizsardzības pamatprincips. Drīz pēc pārrunām Tallinā no NATO un ASV puses sekoja virkne drošības stiprināšanas un Krievijas uzbrukuma draudu atturēšanas pasākumu, tādējādi kārtējo reizi apliecinot stiprās transatlantiskās saites starp ASV un Eiropu, kā arī uzlabojot reģionālo drošību Baltijā. 

2018. gadā Latvija vienlaikus ar savām kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju svin valstiskās pastāvēšanas 100 gadu jubileju. Turpmāka Baltijas valstu pastāvēšana un attīstība nav iespējama bez drošības un neatkarības nosargāšanas. Šajā jomā Baltijai ir ilggadējs un spēcīgs stratēģiskais partneris ASV, kā arī Baltijas drošība tiek garantēta NATO kolektīvās aizsardzības ietvaros un Eiropas Savienības ārējās un drošības politikas formātā. 

Šī gada 3. aprīlī Vašingtonā notikušais ASV prezidenta Donalda Trampa un trīs Baltijas valstu prezidentu — Raimonda Vējoņa, Daļas Grībauskaites un Kersti Kaljulaidas — samits demonstrēja spēcīgu vēstījumu par ciešo partnerību, un šim vēstījumam piemīt arī simboliska nozīme kontekstā ar trīs Baltijas valstu simtgades jubileju. ASV prezidents D. Tramps samita laikā apliecināja, ka ASV nekad nav pametušas Baltijas valstis un nekad tās nepametīs. Latvija, Lietuva un Igaunija Vašingtonā saņēma apliecinājumus par ASV gatavību turpināt atbalstīt Baltijas valstu drošību un ekonomikas attīstību. Kā ļoti labs un ekonomikas izaugsmi veicinošs signāls sabiedrībai ir D. Trampa paziņojums, ka investīcijas vide Baltijas valstīs ir pilnīgi droša.  

Preses konferencē pēc samita Latvijas prezidents Raimonds Vējonis uzsvēra, ka Baltijas valstis un ASV meklēs jaunus risinājumus un turpinās kopīgi strādāt pie dažādu līmeņu atturēšanas pasākumiem reģionā, vienlaikus pilnveidojot arī Baltijas valstu nacionālās aizsardzības spējas. ASV un trīs Baltijas valstu kopīgajā deklarācijā ir iekļauta cieša apņemšanās saglabāt arī ASV militāro klātbūtni reģionā, dislocējot amerikāņu militārās vienības pēc rotācijas principa. Kopīgajā deklarācijā ASV apliecinājušas nelokāmu apņemšanos pildīt NATO līguma 5. pantu, kas paredz NATO spēku nekavējošu aktivizēšanu, ja tiek apdraudēta kaut viena no NATO dalībvalstīm. 

Sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Avoti — www.mfa.gov.lv, www.mod.gov.ee,
www.reuters.com, www.woanews.com.

Krievijas klātbūtnes analīze ZiemeLeiropas un Baltijas valstu informatīvajā telpā

Šā gada 25. janvārī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs Rīgā prezentēja pētījumu, kas balstīts datos, kuri iegūti, uzraugot un analizējot Krievijas Federācijas aktivitātes Ziemeļeiropas un Baltijas valstu reģiona informatīvajā telpā. Centra direktors Jānis Sārts atzina: «Tikai kopīgi sadarbojoties, mēs varam efektīvi pretdarboties Krievijas ietekmes aktivitātēm. Šis projekts ir lielisks reģionālās sadarbības un vienotības piemērs.»

Pētījumā secināts, ka Krievija pret reģionu veic informācijas konfrontāciju, kas pēc nepieciešamības tiek īpaši pielāgota atsevišķām valstīm. Pētījuma ziņojumā analizēta Krievijas «Lielā stratēģija» Ziemeļ­eiropas valstu un Baltijas reģionā, tās īstenotā tautiešu politika, vēstījumi, kas tiek popularizēti «Sputnik», RT un «Krievijas Pirmā kanāla» tīmekļa vietnēs, un tas iepazīstina ar datiem no sabiedriskās domas aptaujas par Krievijas mediju lietojumu un vēstījumu uzticamību.

Vēstījumi, kurus Krievija izmanto pret šo reģionu, galvenokārt ir vērsti uz to, lai grautu NATO un ES prestižu vietējo iedzīvotāju acīs, tie Krievijas draudus dēvē par smieklīgām izdomām un piedēvē reģionam rusofobisku retoriku. Krievija arī mēģina pārrakstīt Ziemeļeiropas un Baltijas valstu vēsturi un slavina padomju laikus un pieredzi. 

Pētījums rāda, ka daži no Krievijas atbalstītajiem vēstījumiem ir guvuši diezgan nozīmīgu atbalstu Ziemeļeiropas un Baltijas valstu iedzīvotājos, taču vēl nav noteikts, vai šāds īpašs viedoklis ir radies, pateicoties Krievijas informācijas aktivitātēm, vai arī Krievija vienkārši izmanto sabiedrības pašreizējo noskaņojumu. Piemēram, lielākā daļa reģiona iedzīvotāju piekrīt Krievijas izplatītajam vēstījumam, ka bēgļi un imigranti ir Eiropu destabilizējoši faktori. Tomēr ir arī tādi Krievijas vēstījumi, kas nekādi nespēj ietekmēt vietējos iedzīvotājus, neskatoties uz Krievijas aktīviem mēģinājumiem tos veicināt. Piemēram, ir zema sabiedrības interese saistībā ar vēstījumu par krievu minoritātes diskrimināciju vai Zviedrijas varas iestāžu aktivitātēm, vajājot tīmekļa vietnes WikiLeaks dibinātāju Džūljenu Asandžu.

Pētījums norāda uz interesantu un jaunu aspektu — Krievijas tautiešu politiku, kuru Kremlis koordinē pēc reģionālā principa kopš 2015. gada. Tas ir gads, kad tika izveidota Ziemeļeiropas un Baltijas jūras valstu reģionālā koordinācijas padome (Regional Coordination Council of the Northern Europe and the Baltic Sea countries), kas apliecina, ka Krievija vairs neuzskata Baltijas valstis par postpadomju telpu, bet gan par Ziemeļeiropas valstu un Baltijas reģiona daļu. 

Joprojām atklāts ir jautājums par to, kā tas mūs ietekmēs nākotnē, tomēr pētījuma autoriem jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas tautiešu koncepcija ārvalstīs ir neskaidra un plaši interpretējama, kas dod iespēju Krievijai izmantot vēstījumu par tautiešu tiesību aizsardzību kā morālu pamatojumu, lai iejauktos suverēnu valstu iekšējās lietās, izmantotu militāro spēku un pārkāptu tās kaimiņvalstu teritoriālo integritāti, kā tas bija novērojams Krievijas piecu dienu kara laikā ar Gruziju un pašreizējā krīzē Austrumukrainā. Latvija un Igaunija pret šo Krievijas vēstījumu ir visneaizsargātākās šī reģiona valstis.

Projekts turpinās, un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs arī nākotnē publicēs jaunus šī pētījuma rezultātus.

Pēc — https://www.stratcomcoe.org/analysis-russias-footprint-nordic-baltic-information-environment.
Pilns ziņojuma teksts angļu valodā ir pieejams https://www.stratcomcoe.org/russias-footprint-nordic-baltic-information-environment-0,
ziņojuma kopsavilkums angļu valodā —
https://www.stratcomcoe.org/russias-footprint-nordic-baltic-information-environment. 

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.