Redaktora sleja

Šajā žurnāla numurā ir lasāma iedvesmojoša intervija ar Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieri pulkvežleitnantu Sandri Gaugeru — par dzīvi, par dienestu, Zemessardzi un paš­apziņu. 

Viņš saka: «Ir svarīgi gribēt attīstīties, turpināt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas.» Ikdienas rutīnā to gadās aizmirst, bet pārmaiņu laikā, kas, šķiet, mums ir nemitīgi, ir svarīgi izprast, ka arī pašam ir jāmainās un jāmācās. 

Šis gads ir īpašs Latvijas Kapelānu dienestam, tiek atzīmēta tā 25 gadu pastāvēšanas jubileja. Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš un Kapelānu dienests ir jau gadu desmitiem atbalsts karavīriem un viņu ģimenēm. Domāju, ikviens, kam ir bijusi saskare ar Elmāru, var tikai apbrīnot viņa veikumu. Un kā viņš pats uzskata: 

«Tas, ko es varu — uzklausīt, paklusēt blakus, būt vienkārši līdzās. Es varu par tevi lūgt, lai Dievs tev dod spēku izturēt.»

Būsim atbalsts viens otram!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

25. 03. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš un regulāro spēku vienību komandieri piedalījās atceres pasākumā, pieminot 1949. gada komunistiskā režīma politisko represiju un deportāciju upurus.

Atceres pasākums sākās ar gājienu no Okupācijas muzeja. Pie Brīvības pieminekļa notika svinīgā Goda sardzes maiņa un norisinājās ziedu nolikšanas ceremonija. 

Latvijas Kara muzejā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā koncertā «Tēvu zeme dārgā» skanēja latviešu komponistu oriģināldziesmas un tautas dziesmu apdares, ko papildināja izsūtīto cilvēku atmiņu stāsti. 

31. 03. 2018
Rīgā uz Dānijas kuģa HDMS «Niels Juel» norisinājās Latvijā izvietotās NATO spēku integrācijas vienības (NFIU) organizētās mācības «Joint Fortress». To galvenais mērķis bija pārbaudīt un pilnveidot sadarbību un koordināciju starp NATO un nacionālajām institūcijām ostu drošības nodrošināšanā Latvijā krīzes situācijas scenārija ietvaros. 

Mācībās piedalījās pārstāvji no NATO 1. pastāvīgās jūras spēku grupas, NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī no Valsts robežsardzes un Ventspils brīvostas, kur tika izspēlēts mācību scenārijs.

Pēc mācībām NFIU komandieris pulkvedis Jānis Gailis uzsvēra: «Mācības «Joint Fortress» sniedza līdz šim nebijušu iespēju pilnveidot sadarbību ostu drošības nodrošināšanā starp NATO sauszemes un jūras spēkiem, kā arī civilajām institūcijām. Tās parādīja, ka, strādājot kopā, mēs esam spējīgi nodrošināt ātru, koordinētu un drošu NATO jūras spēku uzņemšanu Latvijā krīzes situācijā.»

2. 04. — 4. 04. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa delegācijas sastāvā uzturējās darba vizītē ASV.

Vizītes ietvaros Vašingtonā notika trīs Baltijas valstu prezidentu un ASV prezidenta Donalda Trampa samits, kurā tika diskutēts par turpmāko Baltijas valstu un ASV sadarbību, īpaši drošības un aizsardzības jomā. 

R. Bergmanis Latvijas delegācijas sastāvā tikās ar ASV domnīcas «Atlantic Council» pārstāvjiem. 

4. 04. 2018
Aizsardzības ministrijā norisinājās svinīgs pasākums, kurā tika pasniegts čeks atbalstu ieguvušajam NATO labdarības tirdziņa (NATO «Charity Bazaar») rīkotāju izraudzītajam labdarības projektam no Latvijas. Pasākumā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks un Latvijas militārā pārstāvja NATO un Eiropas Savienībā vietnieks pulkvedis Didzis Nestro ar kundzi Arnitu Nestro. 

Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs pasniedza čeku 8397,78 eiro vērtībā biedrībai «Karosta Kids», kas saziedotos līdzekļus izmantos telpu labiekārtošanai.  Biedrība darbojas Liepājā un sniedz daudzpusīgu atbalstu riska grupas ģimenēm, bērniem un jauniešiem. 

V. Silenieks arī pateicās uzņēmējiem, kuri ar savām precēm ir atbalstījuši Latvijas stendu NATO labdarības tirdziņā.

Pērn NATO rīkotajos labdarības pasākumos, kā arī NATO labdarības tirdziņā novembrī piedalījās 42 valstis, un kopumā tika iegūti 222 998 eiro, no kuriem Latvijas pienesums ir gandrīz 6000 eiro.  

Iegūtos līdzekļus šogad paredzēts piešķirt 11 labdarības projektiem Beļģijā un 23 starptautiskiem labdarības projektiem.

5. 04. 2018
Latvijā viesojās Amerikas Savienoto Valstu Eiropas spēku virspavēlnieks, NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Kērtiss Skaparoti.

Vizītes laikā ģenerālis K. Skaparoti tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, valsts sekretāru Jāni Garisonu un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu, lai pārrunātu reģionālās drošības situāciju, NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā aktualitātes un turpmāko attīstību, kā arī ar jūlijā gaidāmo NATO samitu saistītos jautājumus. 

Tāpat ģenerālis K. Skaparoti apmeklēja Ādažu bāzi, kur tikās ar Latvijā izvietotās NATO daudznacionālās kaujas grupas karavīriem un iepazinās ar Ādažu bāzes infrastruktūru.

26. 03. — 12. 04. 2018
Daugavpils novadā norisinājās militārās mācības «Claymore Soaring». Tajās piedalījās Zemessardzes 3. Latgales brigādes kaujas atbalsta rotas karavīri un tās organizēja NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupa. Karavīri no Spānijas, Kanādas, Polijas un Latvijas darbojas vienkopus, lai veicinātu sadarbību un īstenotu mācību uzdevumus.

Militāro mācību «Claymore Soaring» ietvaros tika pilnveidotas manevra spējas gaisā. Mācībās tika iesaistīti arī trīs ASV helikopteri «UH-60 Black Hawk».

12. aprīlī, Viesu dienas ietvaros, mācību poligonā «Meža Mackeviči» bija iespēja iepazīties ar mācību «Claymore Soaring» norisi, notika tehnikas, ieroču un ekipējuma demonstrējums, kā arī varēja uzzināt vairāk par NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas aktivitātēm Latvijā. Tajā piedalījās Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvedis Ervīns Kopeika, ­Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris pulkvedis Māris Simsons un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas komandieris pulkvežleitnants Šons Frenčs, kā arī citi aicinātie viesi.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Armīns Janiks, Gatis Dieziņš un  Gatis Bergmanis, Valsts prezidenta kanceleja.

 

 

25 lieliskas sadarbības gadi ar Mičiganas Nacionālo gvardi

1991. gadā sāka izklīst aukstā kara mākoņi Eiropas valstīs. Neatkarību atguvušās valstis bija gatavas jaunām iespējām, kas līdzi nesa arī izaicinājumus un daudz nezināmā.
Rīgā 1992. gada novembrī sapulcējās delegācija, lai pārrunātu iespējas ar jaunas programmas palīdzību sniegt atbalstu bijušās Padomju Savienības
valstu bruņo­tajiem spēkiem ceļā uz neatkarības un demokrātijas stiprināšanu. To var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz Latvijas bruņoto spēku un Amerikas Savienoto Valstu Mičiganas štata Nacionālās gvardes ilgo un veiksmīgo sadarbību.

Maina militāro tradīciju
ASV delegācijā bija 38 dalībnieki, tostarp no Nacionālo gvaržu biroja, ASV Eiropas pavēlniecības, Aizsardzības ministra biroja, ASV Bruņoto spēku virspavēlniecības un ASV Valsts departamenta, kā arī triju Baltijas valstu militārie atašeji. Šī iniciatīva drīzumā kļuva par partnerattiecību programmu — plašu Aizsardzības departamenta sadarbības programmu, kas ilgst vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu.

Partnerattiecību programma ir Nacionālo gvaržu biroja komandiera ģenerālleitnanta Džona B. Koneveja (John B. Conaway) izlolota — viņa iecere bija nosūtīt zemessargus un Nacionālās gvardes Gaisa spēku karavīrus kā vēstniekus, kas palīdzētu stiprināt trauslo drošības situāciju reģionā pēc PSRS sabrukuma.  Partnerattiecību programmas otrs uzdevums bija vairot nacionālo gvaržu iesaisti starptautiskās drošības veicināšanā, laužot priekšstatu par tām kā teritoriālās aizsardzības un atbalsta funkciju nodrošinātājām. Sadarbību, kam jau bija likti pamati, tālāk attīstīja ģenerālmajors Gordons Stamps (Gordon Stump), kas saskatīja iespēju Mičiganas štatam kā vienam no pirmajam iesaistīties valstu partnerattiecību programmā.

Saikne ar Latviju
«Kad ģenerālis Konevejs atgriezās ASV, viņš izziņoja, ka tiek meklēti partnerštati Lietuvai, Igaunijai un Latvijai,» stāsta ģenerālmajors Stamps. «Man jau bija izveidojusies zināma saikne ar Latviju: mana asistente Dace Meisone bija no Latvijas un runāja latviski. Viens no maniem labākajiem draugiem un viņa sieva bija dzimuši Latvijā, tāpēc es šo valsti zināju. Sarunā ar šiem cilvēkiem es noskaidroju, ka Mičiganā ir arī liela latviešu diaspora, tāpēc ideja par Mičiganas Nacionālās gvardes sadarbību ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem mums šķita perfekta partnerība.»

Ģenerālmajors Stamps uzdeva pulkvežleitnantam Timam Everetam (Tim Everett) izstrādāt Mičiganas un Latvijas sadarbības programmu, kas pēc tam tika prezentēta Nacionālo gvaržu birojā. «Tims paveica lielisku darbu un sagatavoja izcilu programmu, uzsverot lielas latviešu diasporas atrašanos Mičiganā,» atzīst Stamps. «Mēs aizbraucām ar savu priekšlikumu uz Vašingtonu, bet bija vajadzīgas vairākas reizes, lai pārliecinātu Nacionālo gvaržu biroja vadību. Beidzot mums sacīja: «Padodamies, varat dabūt Latviju!»»

1993. gada 27. aprīlī ģenerālleitnants Konevejs un ASV pavēlniecība Eiropā apstiprināja Latvijas un Mičiganas partnerību — tajā pašā dienā tika parakstīti sadarbības līgumi arī starp Merilendas štatu un Igauniju un Pensilvānijas štatu un Lietuvu.

Kopīgās mācības
Pienākot 1995. gadam, Mičiganas štata partnerattiecību programma koncentrējās uz jaunu ikgadēju iniciatīvu — starptautiskajām taktiskajām lauka mācībām «GuardEx». Mācības 1995. gadā norisinājās Greilingas militārajā bāzē Mičiganas ziemeļos, un šajā gadā sešiem Latvijas Zemessardzes karavīriem tika dota iespēja uzlabot savas militārās prasmes kopā ar Mičiganas kolēģiem. 

1996. gadā «GuardEx» turpināja paplašināties, mācībās Mičiganā piedalījās jau 49 Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji no Zemessardzes SUV, Sužu Izlūkdesanta bataljona, Ādažu Mobilo strēlnieku brigādes, NBS un Zemessardzes mācību centriem un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas, kā arī Zemessardzes vadības un operāciju plānošanas speciālisti. 

Divu nedēļu ilgo mācību laikā latviešu karavīri no Izlūkdesanta bataljona pievienojās ASV reindžeru (Ranger) rotai, lai pilnveidotu savas izdzīvošanas un izlūkošanas prasmes. Zemessardzes SUV trenējās kopā ar Mičiganas Militārās policijas vienībām, pilnveidojot savas prasmes konvoja, pretterorisma un karagūstekņu operācijās. 

Mičiganas Nacionālās gvardes un Latvijas Zemessardzes spēku arvien saskaņotākā darbība atspoguļoja progresu, par kuru atzinīgi tika novērtēta visa Mičiganas štata partnerattiecību pro­gramma kopumā. Līdz 1995. gadam sadarbības programma bija paplašinājusies tiktāl, ka tajā piedalījās jau 14 valstis no Eiropas un Austrumāzijas. Mičiganas štata partnerattiecību programmas lomu globālās drošības veicināšanā atzinīgi novērtēja arī toreizējais ASV prezidents Bils Klintons.

Mičiganas štata partnerattiecību programmas
cīņa par pastāvēšanu

Kaut arī bija sperti milzu soļi globālās drošības veicināšanas jomā, turklāt stiprinot personiskās attiecības, programmai bija jāizcīna tikpat kā nebeidzama cīņa, lai attaisnotu savu eksistenci laikā, kad valsts budžets kļuva aizvien mazāks.  

«Mičiganas štata partnerattiecību programmas otrajā vai trešajā gadā mēs gandrīz zaudējām visu programmas finansējumu,» stāsta atvaļinātais ģenerālmajors Gordons Stamps. «Tai netika daudz tērēts, un es sapratu, ka var nākties programmu slēgt. Es runāju ar ASV senatoru Karlu Levinu un teicu: «Šī ir lieliska programma. Tā palīdz Ārlietu ministrijai, un mēs ļoti progresējam.» Tad viņš atvēlēja programmai pāris miljonu dolāru, lai tā netiktu pārtraukta.»

Pēc papildu finansējuma nodrošināšanas, programma turpināja strauji progresēt un tai pievienojās daudzas citas valstis. «Šobrīd, 2018. gadā, partnerattiecību programmā iesaistījušās jau vairāk nekā 70 valstis,» pauž Stamps. «Bet viss sākās ar mūsu biedriem no Latvijas.»

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis: viens no labākajiem sadarbības piemēriem

— Kāds ir bijis Mičiganas Nacionālās gvardes sniegtais atbalsts un ieguldījums Latvijas aizsardzības jomā?
— Sadarbība ar Mičiganas Nacionālo gvardi ir ļoti būtisks pamats mūsu Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes attīstībai. Sākotnēji Mičiganai bija lielāka iesaiste Zemessardzes veidošanā, gadu gaitā tā pārvērtusies par ciešu sadarbību arī ar regulāro spēku vienībām.

Kopš esmu aizsardzības ministrs, esmu sajutis ļoti lielu ieinteresētību no Mičiganas puses palīdzēt mums izveidot tādas spējas, kādas Latvijas bruņotajiem spēkiem nav bijušas un kādas ir ļoti būtiskas mūsdienās.

Vēlos minēt vienu konkrētu piemēru — 2017. gada augustā, kad mūsu karavīri piedalījās mācībās «Northern Strike» Mičiganā, lidostā notika negadījums. Nevis mācību scenārija izspēlēts, bet reāls. Latvijas ugunsdzēsēji bija pirmie, kas devās palīgā lidaparātam krīzes situācijā, un Mičiganas Nacionālā gvarde uzticējās viņiem un ļāva būt vadošajiem šīs trauksmes laikā. Manuprāt, tas ir visaugstākais novērtējums, un man ir liels lepnums par mūsu karavīriem.

Ļoti bieži — gan atrodoties ASV, gan tad, kad ciemiņi atbrauc pie mums uz Latviju, — man nākas dzirdēt, ka Mičiganas un Latvijas sadarbība vienmēr tiek izcelta kā viens no labākajiem paraugiem.

Pirmo reizi tiekoties ar Mičiganas Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru Gregoriju Vadnesu (Gregory Vadnais), man bija sajūta, ka es viņu pazīstu jau ļoti sen. Tā sajūta nav mainījusies. Es novēlu, kaut visām valstīm būtu tādas savstarpējās attiecības ar partnerattiecību programmu štatiem, kā ir Latvijai ar Mičiganu.

Šī personīgā attieksme man ir palīdzējusi saprast, kā Mičiganas Nacionālā gvarde saprot mūsu vajadzības. Viens spilgts piemērs, kas to raksturo, ir gaisa atbalsta kontrolieru spējas izveidošana un attīstīšana. Līdz pagājušajam gadam Latvija bija vienīgā visā Eiropā, kur bija uzstādīts apmācības simulators gaisa atbalsta kontrolieru apmācībai, un mūsu speciālisti bija vieni no labākajiem pasaulē. Un tas viss — pateicoties sadarbībai ar Mičiganu. 

— Kā jūs vēlētos, lai attīstās turpmākās Latvijas un Mičiganas attiecības?
— Šobrīd Sauszemes spēku mehanizācija, artilērijas un pretgaisa aizsardzības spējas mēs būvējam no jauna, un Mičiganas Nacionālā gvarde, kam šīs spējas ir, var mums dot padomus un palīdzēt tās attīstīt. Tas ir ļoti sarežģīts, ilgstošs process, un bez Mičiganas atbalsta mums tik raiti neveiktos to ieviešanā.

Mēs sadarbojamies arī kiberaizsardzības jomā. Mičiganieši zina, kādas ir aktuālākās tendences aizsardzības jomā, viņi mūs sagatavo. Mums līdz ar to ir šī lielā priekšrocība, ka mēs ejam kopsolī ar jaunajām tendencēm, moderno tehnoloģiju attīstību, kas ASV ir ļoti augstā līmenī.

Lai pilnībā funkcionētu Lielvārdes aviācijas bāze, kur nepieciešami ļoti specifiski sagatavoti cilvēki, Mičiganas Nacionālās gvardes palīdzība apmācībā bija neatsverama. 

Es ceru, ka Mičiganas Nacionālā gvarde turpinās mūs atbalstīt arī turpmāk, jo viņu pieredze un zināšanas ir ļoti svarīgas, lai pēc iespējas ātri attīstītu Latvijas aizsardzībai vajadzīgās spējas.

— Kādas ir jūsu personīgās atmiņas par Mičiganu?
— Esmu bijis Mičiganā tikai vienreiz, bet šis brauciens ir palicis man spilgtā atmiņā. Tur redzētais lika man aizdomāties un mēģināt līdzīgu pieredzi ieviest Latvijā. Šī unikalitāte, par kuru mēs bieži dzirdam, runājot par mūsu sadarbību ar Mičiganu, ir faktos un izjūtās balstīta. Kad, viesojoties Greilingas vai Alpenas bāzē, es ieraugu mūsu valsts karogu vai vimpeļus, arī virsnieku klubā, kas ir vairāk nekā simts gadu vecs, var tikai aizdomāties, cik sena ir šī sistēma un cik ilgi mēs jau esam daļa no tās.

Turienes daba ir ļoti līdzīga. Mēs ar ģenerālmajoru Vadnesu pat esam runājuši, ka, pagriežot Mičiganas štata kontūru, tā mazliet līdzinās Latvijas kontūrai.

Ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube: esam cīnījušies kopīgās kaujās

— Kura Nacionālo bruņoto spēku vienība tieši sākumā sadarbojās ar Mičiganas Nacionālo gvardi?
— Sākotnējā sadarbība bija Zemessardzei, kas bija loģiska izvēle, jo abas ir brīvprātīgas struktūras. Sākotnēji tā nebija šaura specializācija, piemēram, taktiskā vai vienību apmācība. Tās bija militārās apmaiņas programmas, kuru galvenais uzdevums bija rādīt, kā funkcionē sistēma, kāds ir Rietumiem raksturīgais domāšanas veids, līderība, attieksme pret militāriem uzdevumiem. 

Zemessardzes pārstāvjiem bija skaidrs, ka tā ir pilnīgi cita, demokrātiska militārā sistēma. Tas bija viens no būtiskākajiem ieguvumiem sadarbības ar Mičiganu sākumā.

— Kā attīstījās Nacionālo bruņoto spēku regulāro vienību sadarbība ar Mičiganu?
— Sadarbību es varētu sadalīt trijās daļās. Pirmais bija iepazīšanās posms, kurā Zemessardze iepazina gan Rietumu plānošanas procedūras, gan lēmumu pieņemšanas procesu, štābu darbu, deleģēšanas principus. Tā arī ir viena no Rietumu specifikām, kas mums deviņdesmitajos gados bija jāapgūst, proti, atbildība tiek deleģēta ekspertiem, tostarp no instruktoru sastāva. Mēs sapratām, cik svarīga ir instruktoru sastāva apmācība un attīstība. 

Otrais posms, kurā Mičigana iesaistījās jau visā Nacionālo bruņoto spēku līmenī, bija aviācijas spējas, dodot ieguldījumu Gaisa spēku attīstībā, un taktiskā apmācība, kas attīstīja Sauszemes spēkus. Sākās pirmās kopīgās militārās mācības.

Trešajā posmā mēs kopīgi attīstījām ļoti spēcīgas un svarīgas spējas, tādas kā gaisa atbalsta kontrolieri, kaujas inženieri, sapieri, gaisa kontroles speciālisti aviācijas bāzē un citas. 

Mičiganas unikalitāte ir tajā, ka viņi palīdz mums izveidot spējas, attīsta un uztur tās. Mēs strādājam ar tiem pašiem instruktoriem daudzu gadu garumā, kas garantē pēctecību un profesionalitāti. Kā mēs zinām, karavīru vidū nevar būt augstāka sadarbības forma kā doties vienā kaujā, dienēt vienā starptautiskajā operācijā. Mēs atceramies, ka kopā ar Mičiganas karavīriem dienējām Operacionālās sadarbības padomnieku grupā (OMLT) divarpus gadus. Mūsu īpašā draudzība ir ar asinīm rakstīta, jo mēs esam cīnījušies vienā kaujā, un abas valstis šajā operācijā ir zaudējušas karavīrus.

— Vai mūsu sadarbība ar Mičiganu palīdzēja Latvijai iestāties NATO?
— Jā, noteikti. Iestāšanās NATO bija kā liela puzle, kurā gan ekonomiskie, starptautiskie un politiskie faktori, gan militārie faktori spēlēja nozīmīgu lomu. Šajā ziņā ļoti nozīmīga bija sadarbība ar Mičiganu un viņu atbalsts, jo tas deva mums iespēju gan piedalīties starptautiskajās operācijās, gan apliecināt sevi citām valstīm.

— Kā šai sadarbībai vajadzētu turpināties? Kuras spējas mums vēl vajadzētu attīstīt?
— Šobrīd svarīgākais ir turpināt iesākto, turpināt uzturēt šīs spējas, tai skaitā gaisa atbalsta kontrolieru un apvienotās uguns priekšējo novērotāju spējas. No jaunajām spējām noteikti vēlos minēt ciešāku sadarbību kiberdrošības jomā, kas ir jau attīstījusies gan ASV nacionālajās gvardēs, gan Latvijā. Tomēr pats svarīgākais, kas jāizmanto sadarbībā, ir prognozējamība. Ja kādā jomā būs uzlabojumi, tad ir garantēts, ka mēs tos iekļausim kopējās apmācībās.

Zinu, ka ciešas attiecības šo gadu laikā izveidojušās gan vadībai, gan karavīriem, kas bijuši kopīgās mācībās un starptautiskajās operācijās. Tā ir īpaša priekšrocība, sadarbojoties ar Mičiganu, jo šis speciālists, draugs, dienesta biedrs paliek uz mūžu. Sadarbojoties ar citām valstīm, ne vienmēr izdodas šos kontaktus uzturēt, jo dienesta gaitas ved dažādos ceļos. 

Pateicoties sadarbībai, mēs esam attīstījuši nišas spējas, tai skaitā tās unikālās spējas kā gaisa telpas kontrolieri, kas ir unikālas NATO vidē — viņi vada lidmašīnas visās sabiedroto valstīs, ne tikai ASV.

— Kā līdzšinējās attiecības ir palīdzējušas Latvijai grūtā brīdī?
— 2014. gadā, pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas un pirmās karadarbības Luhanskas un Doņeckas apkārtnē Ukrainā, pie mums Latvijā ieradās Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadness un jautāja, kā viņi var mums šajā situācijā palīdzēt. Mēs vienojāmies, ka Latvijai tajā brīdī ļoti noderētu uzlabot izlūkošanas, gaisa telpas novērošanas un pretgaisa aizsardzības spējas. Nākamajā dienā mēs zvanījām ASV Nacionālo gvaržu biroja komandierim ģenerālim Džozefam Lengjelam (Joseph L. Lengyel), un pēc pāris mēnešiem Latvijā jau bija militārie bezpilota lidaparāti «Predator», kas visu vasaru atradās Latvijā un piedalījās militārajās mācībās. Tas noteikti pastiprināja mūsu drošību un iespējas novērot situāciju ap mūsu valsts robežām, kā arī deva iespēju apmācīt mūsu karavīrus. 

Pats svarīgākais bija tas, ka viss norisinājās dažu nedēļu laikā, lai šī spēja atrastos Latvijas teritorijā. Tas ir ļoti spilgts piemērs, cik ātri tiek pieņemti lēmumi nozīmīgās situācijās. 

— Ko jūs novēlētu mūsu valstij un mičiganiešiem sadarbības 25. gadadienā?
— Mēs vēlamies turpināt attīstīt mūsu bruņoto spēku spējas, un Mičiganai šeit ir un būs ļoti liela loma daudzus gadus arī nākotnē. Mičigana pārstāv tehnoloģiski visattīstītāko pasaules valsti — ASV, mums tā ir liela priekšrocība un iespējas izmantot viņu piedāvātās tehnoloģiju un apmācības iespējas.

Mičiganiešiem vēlos izteikt vislielāko paldies par palīdzību Nacionālo bruņoto spēku izaugsmē. Vēlu arī turpmāk uzskatīt mūs par draugiem, sadarboties ar mums un kopā veidot šo pasauli kaut nedaudz drošāku. 

NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš: vienmēr esam jutuši atbalstu

— Kāda bija sākotnējā sadarbība?
— Sākotnējā sadarbība bija tieši starp Zemessardzi un Nacionālo gvardi, un mēs būvējām to, kas tajā laikā bija īpaši nepieciešams — taktiskās un individuālās spējas. Laika gaitā sadarbība paplašinājās, ļaujot mums attīstīt unikālas specialitātes un spējas. 

Svarīgākais ir, ka sadarbības attīstība un spēju veidošana nav beigusies, un es esmu pārliecināts, ka tā turpināsies nākotnē.

— Kā šī sadarbība palīdzēja augt un attīstīties bruņotajiem spēkiem?
— Mums ir ļoti palaimējies, ka gan Mičiganā, gan Latvijā bija un ir cilvēki, kas aizrautīgi pilda savus uzdevumus. Tas ļāva strauji attīstīt mūsu spējas, tai skaitā uzbūvēt tādas kaujas spējīgas vienības, kas tagad atrodas Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, Speciālo uzdevumu vienībā, Gaisa spēkos un citviet.

— Kuras ir galvenās spējas, ko Mičigana palīdzējusi mums attīstīt?
— Spilgtākā no šādām spējām ir gaisa atbalsta kontrolieri, kas dod iespēju iznīcināt sauszemes objektus ar tuvo gaisa atbalstu. Pateicoties Mičiganas atbalstam, mums īsā laika periodā izdevās sasniegt ļoti augstu līmeni šajā jomā, un Latvija ir kļuvusi par tādu kā ekselences centru gaisa atbalsta kontrolieru apmācībā, sniedzot atbalstu un apmācot kaimiņvalstis, pat tādas augsti attīstītas valsts kā Norvēģija bruņotos spēkus. Mūsu speciālisti brauc uz Norvēģiju, māca viņu karavīrus, pretī saņemot nepieciešamo atbalstu, lai uzturētu šo spēju, jo gaisa atbalsta kontrolieriem nepieciešams trenēties ar tādu aviāciju, kādas mūsu rīcībā nav. Protams, tas nav vienīgais piemērs.

Es vēlētos atkārtoti uzsvērt Mičiganas Nacionālās gvardes karavīru pašaizliedzīgo iesaisti mūsu spēju un militāro mācību un vingrinājumu veidošanā. Pateicoties viņiem, mūsu militārajās mācībās ieguvām spēju analīzi, iespēju trenēt mūsu štābus un karavīrus. Pateicoties šai sadarbībai, 2015. gadā Lielvārdes aviācijas bāzē bija MQ-1 «Predator» bezpilota lidaparāti, kas stiprināja mūsu drošību un palīdzēja sagatavot aviācijas bāzes personālu.

— Vai  Mičigana šo gadu gaitā bijusi mums stiprais plecs, atbalsts arī sadarbībā ar ASV kā mūsu stratēģisko partneri?
— Pilnīgi noteikti. Iesākumā jāmin labās attiecības ar Mičiganas Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru Gregoriju Vadnesu, bet tas nav vienīgais — šo atbalstu mēs jūtam visos līmeņos. Mums ir arī Mičiganas štata gubernatora atbalsts, kas nodrošina finanšu līdzekļus, lai viņu speciālisti varētu ierasties Latvijā un apmācīt mūsu karavīrus.

Tā ir arī mūsu kopējā dalība Afganistānā, kur diemžēl mēs zaudējām savus karavīrus, tāpat kā Mičiganas Nacionālā gvarde ir zaudējusi savējos.

Mūsu sadarbības 25 gadu vēsturē nav bijusi ne reize, kad nenotiktu tūlītēja reakcija pozitīvā gaisotnē. Mēs vienmēr esam jutuši viņu atbalstu. 

Tā nav tikai militārā joma, bet arī politiskā platforma, kas palīdz mums atvērt daudzas durvis ASV, Vašingtonā, dažādās aģentūrās, kad ir nepieciešams pārrunāt dažādus apgādes vai loģistikas jautājumus. Šādu jautājumu risināšana noritētu daudz lēnāk, ja nebūtu atbalsta no mūsu Mičiganas draugiem.

— Kā Mičigana ir atbalstījusi mūs militārajās mācībās? Kādi ir mūsu kopīgie lielākie vingrinājumi?
— Mičigana ir viena no iniciatoriem kaujas atbalsta mācību «Summer Shield» izveidē — tās ir mācības, kas notiek jau ļoti ilgstoši. Mičigana piedalās arī regulāro spēku mācībās «Saber Strike», kur viņi ierodas ar aviācijas vai kājnieku spējām. Mācības ir iespēja mums kopā uzlabot taktiskās un arī augstākā līmeņa štābu sadarbības spējas.  Ir arī mazāki, bet nozīmīgi vingrinājumi.

Es vēlētos arī minēt jaunu spēju, kas militārajā jomā ir ļoti svarīga, bet ko ikdienā nemaz neredz — tā ir kiberaizsardzība. Mūsu iniciatīva deva iespēju diezgan ātri attīstīt šo spēju, un tagad mums jau vairākus gadus kopā ar Mičiganu notiek ļoti labi vingrinājumi tiešsaistē, kiberpoligonā. Mičiganieši ļoti augstu novērtē iespēju, ka mēs varam kopā trenēties. No šiem treniņiem iegūst gan mūsu Kiberzemessardzes vienība, gan Mičiganas Nacionālās gvardes kibervienība. 

— Kā jūs redzat Latvijas un Mičiganas sadarbību turpmāko gadu laikā?
— Mūsu sadarbība pilnīgi noteikti nesamazināsies, jo to nosaka situācija pasaulē. Mēs viens otram esam vajadzīgi, jo mēs ne tikai saņemam atbalstu no Mičiganas, bet arī dalāmies ar savu pieredzi un zināšanām. 

Šī sadarbība nevar beigties kaut vai tikai tāpēc, ka abās pusēs ir karavīri, kas ir aizrautīgi, mīl savu profesiju un apzinās, kāpēc viņi dara savu darbu — tāpēc, lai būtu nodrošināta mūsu sabiedrības aizsardzība, lai mēs varētu dzīvot mierā un nodrošināt savas valsts ekonomisko izaugsmi.

— Ko varat novēlēt?
— Mičiganiešiem es novēlu būt tikpat stipriem, tikpat atjautīgiem un spēcīgiem garā, kādi viņi ir bijuši visus šos gadus. Esmu pārliecināts, ka mūsu draudzība nerūsēs, bet gan attīstīsies tālāk. Tāpēc vislabākie, gaišākie un optimistiskākie novēlējumi gan ģenerālim Vadnesam, gan visiem Mičiganas Nacionālās gvardes karavīriem un, protams, visai Mičiganai.

Sagatavojis Taivo Trams pēc Mičiganas Nacionālās gvardes
Sabiedrisko attiecību nodaļas un LR AM MPAD materiāliem.

Kādēļ svarīgi stāties Zemessardzē jau šodien

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Kopš pagājušā gada 2. novembra pulkvežleitnants Sandris Gaugers ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris. Lai arī ziņās par šo notikumu bieži izskanēja vārds «atjaunotā», realitātē viņa uzdevums ir radīt jaunu vienību: izveidot štābu un piepulcināt trim esošajiem bataljoniem vēl divus — vienu Rīgā, otru — Bauskā. 1. Rīgas brigādes mērķis ir nodrošināt Latvijas galvaspilsētas aizsardzību. Komandieris doto uzdevumu vērtē kā retu iespēju, jo daudz biežāk mūsdienās ierasts saīsināt, optimizēt, likvidēt, bet šoreiz var veidot un radīt. 

— Ir pagājuši seši mēneši, kopš esat stājies komandiera amatā. Ko pa šo laiku jau izdevies paveikt?
— No Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes esam pārņēmuši trīs Zemessardzes bataljonus — 17. kaujas atbalsta, 19. kaujas nodrošinājuma un Studentu kājnieku bataljonu. Tāpat esam pārņēmuši arī Aizsardzības no masu iznīcināšanas ieročiem rotu. Darām visu, lai saglabātu nepārtrauktību apmācībā un apgādē.

Līdztekus veidojam brigādes štābu. Pašreiz gandrīz pusi no sastāva ir izdevies jau nokomplektēt. Tas gan ir samērā sarežģīts uzdevums, jo bruņotajos spēkos cilvēku skaits ir ierobežots, turklāt Nacionālo bruņoto spēku specifika atšķirībā no civilās pasaules rada vēl papildu nosacījumus — varam piedāvāt darbu vienīgi profesionāļiem ar militāru izglītību un noteiktu izdienas laiku.

Aktīvi veicam arī jaunu zemessargu rekrutēšanu diviem jaunveidojamajiem bataljoniem — 13. kājnieku bataljonam Rīgā un 53. kājnieku bataljonam Bauskā. Esam iecerējuši līdz vasaras sākumam 1. Rīgas brigādes rindas papildināt ar 300 jauniem zemessargiem, kurus apmācīsim pamatapmācības nometnē no šī gada jūlija vidus līdz augusta sākumam. Pašreiz iestāšanās procesu ir uzsākuši jau 100 potenciālie zemessargi. 

NBS komandieris ir noteicis, ka 1. Rīgas brigādei jābūt pilnībā gatavai 2020. gada nogalē. Tas nozīmē nokomplektētu un apmācītu štāba personālu un piecus apmācītus bataljonus, kas ir pilnveidojuši savas prasmes un visi kopā spējīgi darboties kā vienība. Visām 1. Rīgas brigādes vienībām un zemessargiem ir jābūt gataviem 2020. gada vasarā piedalīties brigādes līmeņa mācībās Rīgas ielās, jo tieši Rīgas aizsardzība ir brigādes pamatuzdevums.

— Kādi cilvēki pašreiz stājas Zemessardzē?
— Esam formulējuši iezīmes, kuru kopums bieži piemīt potenciālajam zemessargam. Tas ir vīrietis pēc 30 gadu vecuma, strādājošs, ar nodibinātu ģimeni, mājām, zināmu stabilitāti dzīvē, kas vienlaikus pārvērtusies par rutīnu. Tāds cilvēks meklē iespēju veidot ikdienu daudzšķautņaināku, bagātāku. Vienlaikus — mums ir daudz cilvēku arī līdz 30 gadu vecumam un vecāki. Zemessardze piedāvā pavadīt laiku veidā, kas pamatā nemilitārajā vidē esošajiem nav pieejams. Zemessargu mācības notiek ārā — dabā, cilvēki iemācās šaut, iepazīst dažādu militāro tehniku.

— Lielākā motivācija cilvēkiem ir interesants veids, kā pavadīt brīvo laiku?
— Tas nav mazsvarīgi, lai gan, protams, nav vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki stājas Zemessardzē. Nevajag piemirst, ka mēs dzīvojam izklaides sabiedrībā, kur ģimenes brīvdienas lielveikalā ar pastaigām pa veikaliem, kino apmeklējumu un pusdienām turpat uz vietas atbilst daudzu cilvēku priekšstatam par labi pavadītu nedēļas nogali. Zemessardze tam ir alternatīva.

Mans kaimiņš, kurš ir uzņēmējs, atzīst, ka nedēļas nogale Zemessardzes mācībās palīdz viņam izvēdināt galvu un atgriezties mājās priecīgam un spēka pilnam. Arī tā ir motivācija. 

Bet, protams, ir arī citi iemesli, lai stātos Zemessardzē. Runājot ar zemessargiem, mani ir pārsteigusi atbildības izjūta un ideālisms, kāds piemīt šiem cilvēkiem: «Es — par valsti!» Ir zemessargi, kuru patriotisms ir lielāks nekā dažam labam profesionālā militārā dienesta karavīram. Turklāt Zemessardzē stājas arī Latvijas pilsoņi — cittautieši, un arī viņu motivācija un attieksme pret Latviju ir izteikti patriotiska. 

Kopš neatkarības atgūšanas arī mēs kā sabiedrība esam nogājuši noteiktu attīstības ciklu. Deviņdesmitajos gados zinājām, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu drošību. Toreiz katrs otrais Latvijas pilsonis bija zemessargs. Iestājoties NATO, domājām, ka kāds atnāks un visu izdarīs mūsu vietā. Savukārt šobrīd mēs kā sabiedrība pamazām atskāršam, ka savas valsts aizsardzība ir pašu rokās. Tā ir mūsu atbildība. Vienīgi tad, ja paši par sevi rūpēsimies, mums palīdzēs arī citi. Manuprāt, tas liecina par zināmu brieduma pakāpi. Sākam sevi labāk apzināties. 

— Kāds ir ceļš, lai iestātos Zemessardzē?
— Detalizēti katrs solis aprakstīts mūsu mājaslapā www.zs.mil.lv. Īsumā — cilvēkam ir jābūt Latvijas pilsonim, jāizpilda noteiktas pieteikuma veidlapas un jāveic medicīniskā pārbaude. Ar katru, kurš izrāda interesi iestāties, sazināmies arī individuāli un visu nepieciešamo informāciju izstāstām personīgi. Vecuma ierobežojums, lai stātos Zemessardzē, ir no 18 līdz 55 gadiem. Bet arī šajā ziņā nav tā, ka vairāmies no tiem, kuriem tuvojas vecuma robeža. Piemēram, pagājušā gada nogalē uzņēmām 53 gadu vecu vīru. Viņš ir tiesīgs vadīt visu kategoriju transportlīdzekļus, un tās ir vērtīgas iemaņas, kas nav kuram katram. 

— Jums nākas arī kādu neuzņemt Zemessardzē, neskatoties uz vajadzību pēc jauniem cilvēkiem?
— Jā — arī tā diemžēl notiek. Zemessargam jābūt veselam — gan garīgi, gan fiziski. Pakāpeniski pārejam uz to, ka katram zemessargam ierocis glabāsies mājās seifā. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka ieroci uzticam adekvātam, garīgi veselam cilvēkam.

— Medijos izskanējusī oficiālā versija vēstīja, ka viens no 1. Rīgas brigādes izveides iemesliem ir nepieciešamība vairāk integrēt Zemessardzi bruņotajos spēkos. Ko īsti nozīmē šī integrācija?
— Zemessardze ir neatņemama bruņoto spēku sastāvdaļa. Mēs pastāvīgi mācāmies kopā ar profesionālā dienesta vienībām. Tāpēc šajā ziņā nav īsti korekti runāt par lielāku integrāciju. Pašreiz Nacionālajos bruņotajos spēkos, tai skaitā arī Zemessardzē, norit strukturālas izmaiņas — ir likvidēti «novadi», un to vietā ir izveidotas brigādes. Attiecīgi esam nonākuši pie secinājuma, ka arī Rīgā ir nepieciešama sava Zemessardzes brigāde, lai dotu iespēju rīdziniekiem un tuvāko novadu iedzīvotājiem aizsargāt tieši savas mājas, savu novadu, savu pilsētu!

— Kāda šobrīd ir situācija ar ekipējuma nodrošinājumu zemessargiem?
— Gan NBS komandieris, gan aizsardzības ministrs ir apsolījuši, ka ekipējums būs. Pagaidām tas ir daļējs. Katram zemessargam ir forma, zābaki un ierocis, bet virkne lietu, piemēram, uzkabes, ķiveres, mugursomas, visiem nepietiek. Pakāpeniski tiek nomainīti arī ieroči — Ak4 ar G36. Ticu, ka individuālā ekipējuma jautājums tiks atrisināts pārskatāmā nākotnē.

— Vai 1. Rīgas brigādē plānojat veidot sadarbību ar Baltijas kaimiņu zemessardzi?
— Ja palūkojas vēsturē — Pirmā un Otrā pasaules kara kontekstā, Baltija vienmēr uztverta kā viens reģions. Ja kaut kas notiek, tad visā šajā teritorijā. Tādēļ mūsu savstarpējā sadarbība ir ļoti būtiska un nepieciešama. Mums ir iespēja saskaņot plānus, mācīties citam no cita, aizgūt labas idejas. Protams, var dzīvot ļoti savrupi, bet krīzes brīdī vienalga nāksies sadarboties. Labāk to praktizēt jau šodien.

— Un kāda ir sadarbība ar Latvijas darba devējiem? Cik tie ir atvērti un atbalstoši?
— Laika gaitā šī attieksme ir ļoti mainījusies un darba devēji ir kļuvuši daudz pretimnākošāki. Saskaņā ar likumu darba devējam gada laikā darbinieks — zemessargs jāatbrīvo līdz piecām darba dienām noteiktu uzdevumu veikšanai. Tas lielā mērā arī tiek ievērots.

Ir darba devēji, kuri ļauj rekrutētājiem uzrunāt uzņēmuma darbiniekus stāties Zemessardzē. Piemēram, nupat viesojāmies «Lattelecom» — tur veidojas vesela Zemessardzes nodaļa.

— Kas ir lielākās mācības, kurās šogad piedalīsies 1. Rīgas brigāde?
— Vasaras izskaņā piedalīsimies lielākajās Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku organizētajās militārajās mācībās «Namejs». Brigādes štābs vēl nebūs gatavs taktiskām darbībām, bet mūsu galvenais uzdevums šajās mācībās — atbalstīt un koordinēt savu bataljonu darbību. 

— Cik dienu gadā zemessargam ir vēlams piedalīties mācībās?
— Starp vēlamo un reālo diemžēl ir atšķirība. Katram zemessargam jāapgūst pamatapmācības kurss, kas ilgst 21 dienu. To var apgūt visu uzreiz, bet var dalīt arī pa nedēļas nogalēm. Likums nosaka, ka zemessargs gadā var piedalīties mācībās un dienesta uzdevumu veikšanā ne vairāk par 90 dienām. Protams, reti kurš var veltīt trīs mēnešus Zemessardzei, lai gan ir arī izņēmumi.

Būtu vērtīgi, ja zemessargs mācībās piedalītos 20 dienas gadā.

— Tas ir pietiekami — kam? Ko no zemessargiem var prasīt?
— Šī gada nogalē noslēgsies četru gadu posms, kura rezultātā katrā Zemes­sardzes bataljonā jābūt izveidotai paaugstinātas gatavības rotai. Tajā ir apvienoti zemessargi, kuri visvairāk laika veltījuši apmācībai un kopā ir spējīgi izpildīt kaujas uzdevumus. Savā sagatavotībā viņi ir pielīdzināmi profesionālā dienesta karavīriem.

Katra Zemessardzes bataljona spējas ir individuālas. Piemēram, 17. kaujas atbalsta bataljons spēj lietot visas savā rīcībā esošās ieroču sistēmas, un viņi ir sekmīgi trenējušies izpildīt kaujas uzdevumus savā atbildības rajonā.

Kājnieku prasmes, iespējas un spējas ir ļoti atšķirīgas.

Pašreiz lielākais izaicinājums zemessargu apmācībā ir risināt kolektīvās aizsardzības iemaņu apgūšanas jautājumu. Individuālā līmenī cilvēki ir sagatavoti — viņi iemācās šaut, orientēties, sniegt pirmo palīdzību, izdzīvot ārā apstākļos, mežā, rīkoties ar militārajām sakaru iekārtām. Bet, ja iemaņas jāapgūst, piemēram, nodaļai kā vienotam veselumam, izrādās, ka realitātē visi šīs vienības zemessargi mācībās tiekas reti. Vienu nedēļas nogali viens netiek, nākamajā — trīs citi. Šīs ir lietas, kas ir jārisina.

Kopš Ukrainas krīzes Latvijas bruņoto spēku attīstībā esam gājuši daudz tālāk nekā visas iepriekšējās pastāvēšanas laikā. Mēs ļoti nopietni un nepārtraukti strādājam pie valsts aizsardzības plāniem, arī valsts finansējums aizsardzības nozarei šogad ir sasniedzis 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs patiesi daudz nopietnāk apzināmies savu atbildību un vērtējam savas iespējas un spējas reālistiski.

— Ja valsts ir apdraudēta, nevienam nav šaubu, uz ko ir gatavi profesionālā dienestā karavīri. Vai arī zemessargi apzinās, kam tiek gatavoti?
— Manuprāt, zemessargi to brīžiem apzinās vēl nopietnāk par profesionālā dienesta karavīriem. Viņu galvenais arguments, lai būtu Zemessardzē, ir: «Es aizstāvēšu savu valsti un darīšu to ar ieroci rokās!» Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka pa īstam mēs protam mobilizēties tikai krīzes brīdī. Esmu pārliecināts, ka krīzes situācijā mums būs daudz vairāk gribētāju aizstāvēt valsti nekā šobrīd. Ir tikai viena lieta, par ko es uztraucos — tad, kad jūs gribēsiet aizstāvēt Latviju, var nepietikt laika iemācīt pamatlietas, lai jūs spētu to darīt. Tādēļ es vēlos aicināt visus, kuri atzīst, ka nebēgs prom no valsts brīdī, ja kaut kas notiks, — nāciet un apgūstiet aizsardzības pamatus Zemessardzē šodien! Pretējā gadījumā — var vienkārši pietrūkt laika.

— Jūs pats nākat no profesionālā dienesta. Kā izjūtat atšķirību, komandējot brīvprātīgos?
— Ļoti grūti atbildams jautājums. Kad uzvelkam formu, nav atšķirības, kurš ir zemessargs un kurš profesionālis. Mēs visi esam karavīri, un uz mums attiecas vieni un tie paši noteiktumi. Tomēr, ja profesionālā dienesta karavīram esmu pateicis, ka sestdien deviņos no rīta viņam jābūt ierindā, es skaidri zinu, ka tā tas arī būs. Bet zemessargs šajā sestdienā var neatnākt, jo viņš ir aizņemts ar citiem darbiem. Profesionālā dienesta karavīru lielākoties var vadīt ar pavēlēm. Vadot zemessargus, ir jāprot argumentēt, skaidrot, motivēt un iedvesmot. Ir jābūt tādam līderim, kuram gribas sekot. Vienlaikus arī pietiekami inteliģentam, jo profesionālajā dienestā, ja esi kaprālis, tad visticamāk — neesi kādas universitātes rektors vai juridiskā biroja vadītājs. Zemessardzē kaprālis un profesors ir iespējams savienojums. Bet ir jāpatur prātā, ka dzīvē jau daudz sasniegušais Zemessardzē ir atnācis mācīties. Tāpēc jāspēj šo procesu nodrošināt patiesi labā līmenī, lai viņam būtu motivācija atgriezties atkal un atkal. 

— Kad jūs darbadienas beigās aizverat kabineta durvis, kas vēl ir jūsu dzīvē?
— Ģimene. Un tai ir vajadzīgs laiks. Ja to nevelta, tad patiesībā tev ģimenes nav. 

Pēdējos gados esmu ļoti samazinājis interešu loku, kam veltu laiku. Es jāju ar zirgu. Man ir bijuši savi zirgi. Bet nu jau nez cik sen neesmu to darījis. Gadiem ejot — cilvēkam enerģijas kļūst mazāk, un es arvien vairāk piedomāju, kam veltu savu laiku un kādēļ. Šī brīža aizraušanās ir teniss, vismaz reizi nedēļā ar sievu cenšamies tam atlicināt laiku. Ziemā, protams, ar slēpēm uz kalnu, vasarā — ģimenes izbraucieni ar riteni.

— Ikviena profesija ietekmē cilvēka personību. Kā dienests ir ietekmējis
sējo?
— Esmu pavadījis 25 gadus bruņotajos spēkos, bet darbi, kurus esmu darījis, ir tik dažādi! Virsniekam dienestā parasti mijas komandējoši amati ar štāba darbiem. Man komandējošie — noteikti ir daudz tuvāki, jo tad es patiesi varu kaut ko paveikt un mainīt, motivēt un virzīt cilvēkus. Mūsu sistēmā — trīs četri gadi, un tev ir nākamais amats. Tam var nebūt nekāda sakara ar to, ko tu esi darījis iepriekš. Viss pastāvīgi mainās, un tev ir noteikts, ļoti kompakts laiks kaut ko paveikt. Ja neesi to paspējis pirmo divu gadu laikā, tu jau esi nokavējis. Mani šīs pārmaiņas ļoti motivē un padara dzīvi interesantu. Cikliskums ir kļuvis par vajadzību. Protams, tas nav vienkārši ģimenei. Starptautiskās operācijas ģimenei ir smags laiks. Dodoties dienesta uzdevumā uz citu valsti, nav viegli izsvērt, vai ņemt līdzi ģimeni. Ja izlem braukt kopā, tu izrauj bērnus no skolas, sievu — no darba. Atgriežoties — tev ir jauns amats, un viss kārtībā, bet viņi meklē ceļus atpakaļ dzīvē, no kuras trīs vai četrus gadus ir bijuši prom. Ne velti arvien biežāk kolēģi dodas pildīt dienesta pienākumus ārvalstīs vieni, atstājot ģimeni viņu ierastajā vidē.

— Kas ir tās vērtības, ko jūs, būdams komandieris, gribat savos zemessargos  attīstīt?
— Mana galvenā prasība — dari darbu kārtīgi vai nedari vispār un ej prom. Es nesaprotu cilvēkus, kuri nāk uz darbu ar nepatiku, sūdzas par to, bet turpina nākt. Tā taču ir cilvēka dzīve! Ja nepatīk, tad vajag to mainīt. Aiz šīm durvīm ir tūkstošiem citu darbu, kur cilvēks var būt daudz laimīgāks.

Vēl ir svarīgi gribēt attīstīties, turpināt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas. Lielās militārās sistēmās valda princips — vai nu tu audz, vai arī — dodies prom no sistēmas. Mums diemžēl ir par maz cilvēku, lai varētu šādi atļauties rīkoties. Tomēr virzība uz attīstību visos līmeņos, manuprāt, ir svarīga. 

Un vēl man gribas savos zemessargos iedzīvināt pašapziņu. Mums ar to ir problēmas nācijas līmenī. Es varētu pārmest Ulmanim (Kārlim), ka mums Otrā pasaules kara priekšvakarā bija «jāpaliek savās vietās». Es uzskatu, ka mums bija jāpretojas, lai ko tas mums kā nācijai maksātu. Zemā pašapziņa, manuprāt, ir viņa pieņemtā lēmuma sekas, ko jūtam vēl šodien. Paskatieties uz jebkuru rietumnieku — viņš droši runās, aizstāvēs savu viedokli, kamēr mēs klusēsim, lai tikai kāds nepievērstu pārāk lielu uzmanību. Bet mēs esam gudri! 

Ja runājam par bruņotajiem spē­kiem — mums ir virsnieki un instruktori, kuri ir auguši 25 gadus. Mēs esam skolojušies savas nozares labākajās militārajās skolās pasaulē. Mēs esam krietni pārāki par vidusmēru. Mums varbūt nav modernākais bruņojums un tehnoloģijas, bet, ja ir smadzenes, tu vari panākt rezultātu citādāk. Un mums ir smadzenes! Un mēs neapšaubāmi esam spējīgi!   

Ingus Vizulis: Pienācis laiks beidzot skatīties uz priekšu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Pirms gada Jūras spēki atzīmēja savas atjaunošanas 25. gadadienu. Šogad, kad lielā svētku svinēšana ir aiz muguras, var mierīgi atskatīties uz paveikto un iezīmēt tuvākas un tālākas nākotnes uzdevumus. Par to «Tēvijas Sargam» stāsta Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis.

— Ir daudz runāts par sasniegto 25 gados, bet kāds ir bijis šis gads pēc jubilejas?
— Varētu jau teikt, ka nekā tāda īpaši izceļama nav, taču tas īsti nebūs taisnība. Arī šajā gadā pēc mūsu ceturtdaļgadsimta jubilejas ir daudz kas izdarīts. Viena no interesantākajām pieredzēm noteikti ir saistīta ar mūsu jaunajām autonomajām zemūdens programmējamajām iekārtām ALISTER sprādzienbīstamo priekšmetu meklēšanai. Šajā jomā mēs joprojām turpinām eksperimentēt — darbinām abus robotus dažādos dziļumos un laika apstākļos. Pieredze ir ļoti daudzsološa — speciālisti, kuri tieši strādā ar šiem robotiem, teic, ka aparāti ir gudrāki par viņiem. Tas, protams, ir joks, taču šīs tehnoloģijas ļoti atvieglo mūsu darbu. Šie roboti ir īpaši piemēroti sekliem ūdeņiem, piemēram, Liepājas priekšostā, kur mīnu meklēšanas kuģiem ir par seklu. 

— Par ko ir īpašs gandarījums?
— Gandarījums ir arī par to, ka skaitliski mūsu ir tikpat, cik bijām pirms gada, nekāda lielā atbiruma nav. Tomēr par pilnībā nokomplektētu personālsastāvu vēl īsti nevar runāt. Mēs joprojām izjūtam ekonomiskās krīzes sekas — tolaik nācās samazināt personālsastāvu, arī mūsu topošie virsnieki bija spiesti pārtraukt mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Radās divus trīs gadus ilgs pārrāvums, un tā ietekme ir izjūtama arī tagad. Piemēram, jauno leitnantu mums joprojām nepietiek. Tiesa, tendences ir cerīgas — pagājušajā gadā mūsu rindas papildināja seši jauni virsnieki, šogad vēl gaidām kādus astoņus deviņus. 

— Un kāda situācija ir ar matrožiem?
— Matrožu skaits ir puslīdz nemainīgs, lai gan kustība notiek arī te — daļa aiziet, daļa atnāk. Arī ar matrožiem nav tik vienkārši — lai cilvēks būtu gatavs pildīt savus pienākumus, tāpat ir nepieciešami astoņi deviņi mēneši. 

Ir jūtams, ka interese par dienestu bruņotajos spēkos kopumā nedaudz samazinās. Bet to izjūt arī mani kolēģi citās NATO valstīs — tiklīdz uzlabojas ekonomiskā situācija, cilvēkos lielāku interesi raisa civilā joma.

— Bet naudas taču ir vairāk arī Jūras spēkiem?
— Jā, ir liels gandarījums par to, ka finansiālā ziņā Jūras spēkos ir vērojams uzlabojums. Nekādu kosmisku mērogu nav, taču esam sadzirdēti. Esam saņēmuši Aizsardzības ministrijas atbalstu, lai modernizētu trīs pretmīnu kuģus. Birokrātiskās procedūras parasti ir diezgan garas un sarežģītas, tomēr mēs ceram vēl šogad tās pabeigt. Plānos ir likt ierindā arī ceturto kuģi, kas ilgāku laiku nav izmantots. Personālsastāva tam gan vēl nav, taču līdz 2019. gadam šo jautājumu varētu atrisināt. Arī bez nepieciešamā aprīkojuma šis kuģis var nodarboties ar patrulēšanu, informācijas vākšanu, nepieciešamības gadījumā — arī ar atbalsta sniegšanu ūdenslīdējiem.

— Aizvadītajā gadā Jūras spēki sevi kārtējo reizi apliecināja arī starptautiskajā līmenī.
— Ļoti liels prieks un gandarījums bija par mūsu štāba un apgādes kuģa A-53 «Virsaitis» pusgadu ilgo misiju, nodrošinot NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba darbību. Tā mums bija pirmā šāda veida pieredze. «Virsaitis» ar savu uzdevumu tika galā teicami. Principā nav lielas atšķirības, vai tā ir it kā ikdienišķa BALTRON dežūra vai arī augstāka līmeņa aktivitāte. Tomēr atbildības līmenis atšķiras, to mūsu speciālisti izjuta.

 — Kādi būtiskākie uzdevumi gaida Jūras spēkus nākotnē?
— Domājot par Jūras spēku perspektīvām, viena no lietām, pie kā mēs bieži kavējamies, ir vēsture. Šajā kontekstā ir gaidāms interesants projekts — Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji lūdz atbalstu vēstures liecību meklēšanas operācijā. Runa ir par pagājušā gadsimta 50. gados pie Liepājas notriekto ASV lidmašīnu. Paredzēta iespējamās notikuma vietas apskate. ASV ir daudz izdarīts, par šo traģēdiju sakrāts patiešām daudz materiālu. Visādā ziņā mēs sniegsim vajadzīgu atbalstu.

Tomēr Jūras spēku attīstībai svarīgs ir ne tikai atskats vēsturē. Ir vajadzīgs arī skats nākotnē, veidojot vīziju, kādi būs Jūras spēki pēc 25 gadiem. Es pats tad jau, protams, būšu pensijā, taču ceļu uz šo nākotni mēs sākam tagad. 

Pirmais solis šajā ceļā ir Jūras spēku modernizācija. Es domāju, ka piecu gadu laikā mums ir precīzi jāsaprot, kādus Jūras spēkus mēs veidojam. Pašlaik ir brīdis, kad būtībā visas Baltijas jūras valstis intensīvi attīsta savas militārās spējas uz ūdens. Zviedrija modernizē kuģus, Somija būvē četras jaunas daudzfunkcionālas fregates, Polijai jau ir jauni kuģi, un tā domā arī par zemūdenēm — pakāpeniski atiet no vecā padomju ēras modeļa un skatās Vācijas virzienā.

— Varbūt arī mums jāsāk domāt par zemūdens spēju atjaunošanu?
— No taktikas viedokļa drošāk noteikti ir zem ūdens. Taču tas ir ļoti, ļoti dārgs prieks, lai gan vienlaikus arī ļoti efektīvs pretinieka atturēšanas veids. Tomēr, manuprāt, Baltijas jūra nav tik liela, lai tajā arī zem ūdens operētu visas valstis.

— Jūs minējāt, ka Jūras spēki gaida jaunus cilvēkus. Ar ko tos uzrunāt un piesaistīt?
— Dienestā bruņotajos spēkos kopumā nav divu vienādu dienu. Visādā ziņā tas ir darbs tiem, kam nepatīk vienmulība. Bet svārstīgajiem tā ir lieliska iespēja izmēģināt savu varēšanu, pierādīt, ka esi īsts vecis. Jūras spēkos dien arī daudz sieviešu, viņu skaits arvien pieaug, un tas ir ļoti labi.

Es pieļauju, ka daļu potenciālo matrožu un virsnieku atbaida pirmais līguma termiņš, kas ir pieci gadi. Pēc mūsu novērojumiem, cilvēks parasti sāk meklēt labākus variantus aptuveni pēc trim dienesta gadiem — tad arī tiek pieņemti lēmumi par tālāko karjeru un dzīves izvēlēm. Līdz ar to, manuprāt, būtu lietderīgi atbilstoši samazināt arī līguma termiņu, lai cilvēkam dotu iespēju brīvi izvēlēties, piemēram, virsnieka darbu Jūras spēkos. Jo mūsu rīcībā būs jaunāka tehnika, jo atradīsies vairāk interesentu, kas vēlēsies ar to strādāt.

— Un kāda pašlaik izskatās šī joma?
— Militārās tehnoloģijas — tie tomēr nav modernie gadžeti, jo tās parasti projektē un būvē ilgam laikam. Mūsu gadījumā — kamēr uzprojektē kuģi, tehnoloģijas jau ir daļēji novecojušas. Bet jaunos cilvēkus pārsvarā aizrauj jaunas un interesantas lietas.

Ļoti gribētos, lai jaunie nekautrējas no izaicinājumiem. Bieži ir tā, ka neformālajās sarunās izskan daudz spilgtu, drosmīgu ideju, bet ar to arī viss beidzas. Būtu svarīgi, lai jaunie nāk ar savu redzējumu un runā, lai šīs idejas mēģina realizēt arī dzīvē. Flote tomēr noveco — ne tikai kuģi, bet arī personālsastāvs. Mums vajag jaunos cilvēkus, viņu domas un idejas.

— Ko jūs gribētu novēlēt saviem dienesta biedriem?
— Es domāju, ka šajos 25 gados ir sasniegts pietiekami daudz. Šogad mēs nerīkojām lielas svinības, tie vairāk bija svētki pašiem. Un šajā svētku laikā saviem kolēģiem es novēlu — neapstāties pie sasniegtā, bet skatīties uz priekšu un domāt, kā mēs sagaidīsim atjaunoto Jūras spēku 50. gadadienu. Atskatīties uz paveikto reizēm ir noderīgi, taču mums visiem beidzot jāsāk skatīties arī uz priekšu.   

Mūsu Kara flotes vēsturē ielūkojoties

Šogad aprit 26 gadi kopš kaujas karoga pacelšanas uz pirmā atjaunotās Latvijas Republikas Jūras spēku kuģa «Sams». Mūsu valsts kara jūrnieku vēsture sākās tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas, un nākamgad Latvijas kara jūrnieki svinēs sava spēka veida pastāvēšanas simto gadadienu. Pieminot šos notikumus, piedāvājam atskatīties uz nozīmīgākajiem notikumiem mūsu Kara flotes vēsturē starpkaru laikā līdz padomju okupācijas sākumam. 

1919. gada 25. martā apsardzības ministra pavēlē tiek izsludināti pirmie noteikumi par kara jūrnieku dienesta pakāpēm un apģērbu.

1919. gada 16. jūlijā ar Vidzemes divīzijas komandiera pulkveža J. Zemitāna pavēli izveidota Jūras spēku rota.

1919. gada 22. jūlijā — izveidota Aiviekstes kara flotile, komandieris virsleitnants E. Puķītis.

1919. gada 10. augustā — pie armijas Virspavēlnieka štāba izveidota Jūras nodaļa jūras leitnanta M. Zalcmaņa vadībā. Vēlāk nodaļa tiek saukta par Jūras apsardzības daļu, 1920. gada 14. jūlijā tā pārdēvēta par Jūras pārvaldi, bet 1921. gada pavasarī likvidēta, flotes lietas nodotas Galvenā štāba pārziņā. 

1921. gada 12. jūnijā kara flotē ieskaita pirmo karakuģi — vācu mīnukuģi M68, kas pēc remonta stājās ierindā 1922. gada 10. novembrī kā flagkuģis «Virsaitis».  

1922. gada 10. augustā Ministru kabinets izdeva «Noteikumus par Latvijas valsts, tirdzniecības, amatpersonu un atsevišķu iestāžu flagām un karakuģu karogiem».

1922. gada 26. augustā apsardzības ministrs ar pavēli izsludināja «Noteikumus par flagu un karogu lietošanu apsardzības resorā».

1922. gada 1. decembrī dibināta jūras aviācija kā Jūras aviācijas nodaļa pie Latvijas armijas Aviācijas diviziona.

1923. gada 14. aprīlī Kara ministrija ­iesniedz Ministru kabinetam likumprojektu «Par Kara flotes lielo būvprogrammu» 7 gadiem, kuru apstiprina nepilnā veidā. 

1924. gada 27. jūnijā — dibināta Jūras krastu aizsardzības eskadra, komandieris jūras kapteinis A. Keizerlings.

Arčibalds Pēteris Teofils Keizerlings (von Keyserling) (1882—1951) dzimis Grobiņas pagasta Augules muižā muižnieka, ierēdņa ģimenē. 1895. gadā iestājies Krievijas impērijas kara flotes Jūras kadetu korpusā, kuru pabeidzis 1901. gadā. Piedalījies Krievijas — Japānas un Pirmajā pasaules karā. 1919. gada augustā ieskaitīts Latvijas armijā. 1920. gada 1. aprīlī iecelts par armijas Virspavēlnieka štāba (vēlāk Galvenā štāba) sevišķu uzdevumu virsnieku jūras jautājumos. No 1924. gada marta — sevišķu uzdevumu virsnieks jūras jautājumos Armijas komandiera štābā. 

Karakuģi «Imanta», «Viesturs» un «Virsaitis» vizītes laikā Kopenhāgenā, Dānijā. 1930. gads.
Aizžogotājtralera «Viesturs» virsdienesta karavīri. 20. gs. 30. gadu sākums.
Zemūdene «Ronis» Daugavā pie Rīgas pils. 20. gs. 30. gadu beigas.

1924. gada 27. jūnijā Jūras aviācijas nodaļu ieskaitīja jaundibinātās eskadras sastāvā.

1924. gada 25. oktobrī Latvijas Kara ministrija paraksta līgumu ar Francijas kuģubūvētavām par divu zemūdeņu un divu mīnukuģu būvi.

1925. gada 1. maijā atvērta flotes in­struktoru skola.

1926. gada 1. maijā izveidots Jūras aviācijas divizions. 

1926. gada oktobrī Latvijā ierodas Francijā, Brestas kuģubūvētavās uzbūvētie mīnukuģi «Viesturs» un «Imanta», vēlāk arī zemūdenes «Spīdola» un «Ronis».

1927. gadā ar kara ministra pavēli par eskadras gada svētkiem noteica 12. jūniju.

1927. gada 18. novembrī eskadras komandierim A. Keizerlingam piešķir admirāļa dienesta pakāpi.

1931. gada Latvijas un Igaunijas kopējo militāro jūras manevru laikā admirāli A. Keizerlingu apsūdzēja spirta kontrabandā, bet bija skaidrs, ka tas ir tikai iegansts atcelšanai no eskadras komandiera amata. A. Keizerlingu oficiāli pensionēja 1931. gada 19. decembrī, atstājot pilnu pienākošos pensiju un tiesības nesāt uniformu. Admirāļa dienesta gaitu sarakstā izdarīts ieraksts «Atvaļinājies uz paša vēlēšanos». 

1931. gada 19. septembrī — par eskadras komandieri ieceļ komandkapteini T. Spādi.

Teodors Spāde (1891—1970) dzimis Ventspilī. 1914. gada jūlijā ieskaitīts Krievijas impērijas jūras kara flotē, dienējis Baltijas flotē, no 1915. gada aprīļa virsnieks Melnās jūras flotē. 1920. gadā atgriezies Latvijā, no 1926. gada 20. maija dienestā Latvijas armijā, Jūras novērošanas dienesta priekšnieks. 1927.—1928. gadā mācījies Francijas Jūras kara akadēmijā. No 1929. gada karakuģa «Virsaitis» komandieris. 

1936. gada 25. maijā Jūras aviācijas divizionu likvidēja un pārformēja par Latvijas armijas Aviācijas pulka 8. eskadriļu

1937. gadā ar kara ministra pavēli par eskadras gada svētkiem noteica 10. augustu.

1938. gada 18. novembrī T. Spādem piešķir admirāļa dienesta pakāpi — pirmais latviešu tautības admirālis. 

1938. gada 15. jūlijā kara flotei tiek pasniegts karogs.

Saņemot karogu, svinīgajā ceremonijā admirālis T. Spāde teica: «Saņemot šo karogu, visu kara jūrnieku sirdis ir pārpildītas pateicības jūtām pret dāvinātājiem. Šo pateicību lai man ļauts izteikt un līdz ar to apsolīt, ka šis karogs, uz kura rakstīta mūsu kara flotes devīze, būs vienmēr mūsu vadītājs un vienotājs kā baltās, tā nebaltās dienās.» 1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas Kara flotes karogs pazuda. Nav ziņu par to, kur karogs atradies visus padomju okupācijas gadus, bet 1995. gada 11. ap­­­rīlī uzņēmuma «PP Komerccentrs» pārstāvji atgūto Kara flotes karogu nodeva Latvijas Republikas Jūras spēku glabāšanā. 

1938. gada 22. decembrī Jūras krastu aizsardzības eskadru pārdēvē par Latvijas Kara floti.

1940. gada 14. jūnijā Latviju teritoriju okupēja PSRS Sarkanā armija.

1940. gada 25. jūlijā uz Latvijas Kara flotes kuģiem tika nolaists valsts karogs, sākās faktiskā flotes likvidācija.

1940. gada 5. augustā PSRS oficiāli anektēja Latvijas teritoriju, Latvija tika pasludināta par padomju republiku. 

1940. gada 19. augustā flotes vienības oficiāli tika ieskaitītas PSRS Baltijas jūras kara flotē.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Visaptverošas valsts aizsardzības psiholoģiskā dimensija

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Mūsdienu pasaulē robeža starp mieru un karu kļūst aizvien nenoteiktāka, jo politisko un militāro mērķu sasniegšanai tiek izmantots integrēts militāro un nemilitāro paņēmienu lietojums. Lai varētu efektīvi risināt mūsdienu drošības problēmas, ir nepieciešama visaptveroša pieeja valsts aizsardzībai, kas paredz visas sabiedrības iesaisti, kā arī kompleksu skatījumu uz jomām, kuras ir kritiski svarīgas sabiedrības funkcionalitātes nodrošināšanai ilgtermiņā un krīzes situācijās.
Citiem vārdiem sakot, visaptveroša valsts aizsardzības koncepcija pārsniedz aizsardzības sektora robežas un prasa visas valdības, pašvaldību, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un citu struktūru saskaņotu darbību kopējam mērķim. Visaptverošu valsts aizsardzību veido daudzi elementi, kurus var strukturēt četrās dimensijās: militārajā; civilajā; informācijas un psiholoģiskajā.
Raksta mērķis ir sniegt dziļāku ieskatu visaptverošas valsts aizsardzības psiholoģiskajos aspektos. 

Kas ir psiholoģiskā aizsardzība?
Valstīs, kuras izmanto vai plāno izmantot visaptverošu pieeju valsts aizsardzībai, tiek pievērsta īpaša uzmanība psiholoģiskajai aizsardzībai. Tās būtība ir iedzīvotāju emocionālā gatavība aizstāvēt savu valsti, tomēr dažādu valstu aizsardzības koncepcijās šis jēdziens tiek definēts atšķirīgi. Singapūras totālās aizsardzības1 koncepcijā psiholoģiskā aizsardzība ir viens no pieciem pīlāriem, un tā attiecas uz sabiedrības cīņas garu un noturību krīzes situācijās. Kā svarīgākie psiholoģisko aizsardzību veidojošie elementi tiek minēti: lepnums par savu nacionālo identitāti un piederību valstij; sabiedrības noturība jeb spēja saglabāt funkcionalitāti pēc krīzēm; vienota izpratne par valsts vēsturi un to veidojošām vērtībām. Viens no Singapūras totālās aizsardzības koncepcijas pamatlicējiem Lims Sjon Guaņs (Lim Siong Guan) uzskata, ka psiholoģiskā aizsardzība ir vissvarīgākais totālās aizsardzības elements, jo cilvēku vēlēšanās aizstāvēt savu valsti ir priekšnoteikums tam, lai efektīvi būtu arī pārējie četri totālās aizsardzības elementi, proti, militārā, civilā, ekonomiskā un sociālā aizsardzība. Singapūras otrais aizsardzības ministrs un izglītības ministrs (augstākā izglītība un prasmes) Ons Je Kuns (Ong Ye Kung) savā runā šī gada sākumā uzsvēra, ka psiholoģiskā aizsardzība ir visbūtiskākais aizsardzības veids miera laikā, pasaulei saskaroties ar tādiem draudiem kā terorisms, viltus ziņas internetā un citiem. 

Somijas visaptverošās drošības koncepcijā tiek lietots jēdziens «psiholoģiskā noturība pret krīzēm», kas tiek attiecināts uz «valsts spēju izturēt stresu dažādās drošības situācijās un pārvarēt tā izraisītās sekas». Somijas gadījumā psiholoģiskās noturības nodrošināšanai ir definēti trīs stratēģiskie mērķi: izglītības un pētniecības sistēmas drošība, kas ir priekšnoteikums tam, lai valstī būtu pieejamas nepieciešamās kompetences; kultūras identitātes un kultūras vērtību drošība, kas veicina sabiedrības kopējo drošības un piederības izjūtu; reliģisko pakalpojumu drošība, jo aizsardzības koncepcija paredz baznīcu iesaisti, sniedzot psiholoģisko un cita veida atbalstu krīzes situācijās. Somijas aizsardzības koncepcijā tiek uzsvērts arī tas, ka pamata fizioloģisko vajadzību nodrošināšana ir priekšnoteikums psiholoģiskajai noturībai, ko var būtiski ietekmēt tādi fizioloģiski faktori kā bads, miega trūkums, infekcijas slimības un citi. Tiek uzsvērta arī prasmīgas krīžu komunikācijas un līderības loma. Somijas eksperti kā problēmu identificē arī psiholoģiskās operācijas informatīvajā telpā un kā svarīgākos aizsardzības priekšnoteikumus nacionālā līmenī min funkcionālas organizācijas, labi izglītotus pilsoņus un visaptverošu sadarbību starp valsts institūcijām un organizācijām, kuru darbība saistīta ar informatīvo telpu. 

Sabiedrības atsvešinātība no valsts pārvaldes institūcijām var pazemināt tās motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā, kā arī to var izmantot pretinieki savu politisko un militāro mērķu sasniegšanai.

Zviedrijas aizsardzības politika no 2016. līdz 2020. gadam paredz atgriešanos pie totālās aizsardzības koncepcijas, kas sastāv no militārās un civilās aizsardzības. Saskaņā ar šo dokumentu, psiholoģiskā aizsardzība ir svarīga totālās aizsardzības sastāvdaļa, un tā tiek definēta kā «centieni saglabāt mūsu atvērto un demokrātisko sabiedrību pat ārkārtas apstākļos. [Psiholoģiskā aizsardzība] ir jāpiemēro gan miera, gan paaugstinātas bīstamības vai pat kara apstākļos. Tās mērķis ir atbalstīt mūsu pamatvērtības. Tā uzlabos Zviedrijas sabiedrības spēju izturēt iespējamā pretinieka spiedienu». 2017. gada decembrī Zviedrijas aizsardzības komisija publiskoja ziņojumu par Zviedrijas totālās aizsardzības kā sabiedrības noturības koncepciju un ar to saistīto civilās aizsardzības attīstības plānu no 2021. līdz 2025. gadam. Dokumentā tiek uzsvērts, ka Zviedrijas totālās aizsardzības koncepcija balstās uz iedzīvotāju gribu aizstāvēt valsti, kas izpaužas kā apņēmība miera laikā un noturība un pretošanās kara laikā. Lai sasniegtu šo mērķi, komisija rosina izskatīt iespēju veidot jaunu aģentūru, kura būtu atbildīga par psiholoģiskās aizsardzības attīstīšanu un koordinēšanu. 

Igaunijas nacionālās drošības koncepcijā ir teikts, ka militāra uzbrukuma gadījumā nacionālās aizsardzības sistēma tiks īstenota visaptveroši, izmantojot militāro aizsardzību, civilā sektora atbalstu militārajai aizsardzībai, starptautiskās aktivitātes, iekšējās drošības un kritisko pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī psiholoģisko aizsardzību. Atbilstoši šim dokumentam, «psiholoģiskā aizsardzība izriet no [Igaunijas] konstitucionālajām vērtībām un veicina Igaunijas drošību. Psiholoģiskā aizsardzība ir kopīgu vērtību, kas ir saistītas ar sabiedrības saliedētību un drošības sajūtu, attīstība, saglabāšana un aizsardzība. Psiholoģiskās aizsardzības mērķis ir aizsargāt valsts un sabiedrības drošību, veicināt drošības sajūtu, novērst krīzes un palielināt uzticēšanos sabiedrībā, kā arī valsts īstenotajām aktivitātēm». Tiesa, 2012. gadā Igaunijas Starptautiskais aizsardzības un drošības centrs (ICDS) publicēja pētnieku T. Jermalaviča (T. Jermalavičius) un M. Parmaka (M. Parmak) rakstu, kurā tika argumentēts, ka Igaunijai nav nepieciešama psiholoģiskā aizsardzība, jo šī koncepcija neizslēdz iespēju, ka valdība to var izmantot kā manipulācijas instrumentu attiecībā pret savas valsts sabiedrību. Autori piedāvā aizstāt jēdzienu «psiholoģiskā aizsardzība» ar vārdiem «sabiedrības noturība», jo tas dod iespēju sabiedrību sagatavot plašākam stresa faktoru spektram, kā arī ir pievilcīgāks no komunikācijas viedokļa. 

ICDS publikācija patiešām rosina uz pārdomām, vai jēdziens «psiholoģiskā aizsardzība» neietver sevī zemtekstu, ka kāds politiskajā elitē zina labāk, ko un kā vajadzētu domāt un just sabiedrībai, kas ir pretrunā ar demokrātiskas pārvaldes pamata principu, ka cilvēki paši lemj gan par savu dzīvi, gan par sabiedrības kopējo attīstību. Tomēr situācijā, kad ietekmīgi ģeopolitiski spēlētāji atklāti un slēpti izplata atšķirīgas realitātes interpretācijas un pasaules redzējumus, šos procesus nevar un nedrīkst atstāt pašplūsmā. Tajā pašā laikā principiāli svarīgs ir pareizs pro­blēmas formulējums, un tas ir — kā nodrošināt demokrātisku un atvērtu sabiedrību psiholoģisko aizsardzību? Respektīvi, kā saglabāt un nosargāt demokrātiskās vērtības un brīvības mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, kad aizvien lielāku nozīmi sāk spēlēt autoritāri spēka centri. Rakstā tiek piedāvāti daži apsvērumi un iespējami risinājumi valsts un sabiedrības attiecību stiprināšanai, saglabājot demokrātiskas vērtības un pārvaldes principus. 

Valsts pārvaldes institūcijas un sabiedrība
Tā kā psiholoģiskās aizsardzības būtība ir iedzīvotāju gatavība aizstāvēt valsti, valsts un sabiedrības attiecības ir jādefinē kā viena no svarīgākajām psiholoģiskās aizsardzības jomām. Sabiedrības atsvešinātība no valsts pārvaldes institūcijām var pazemināt tās motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā, kā arī to var izmantot pretinieki savu politisko un militāro mērķu sasniegšanai. Tomēr, lai varētu efektīvi risināt problēmas valsts un sabiedrības attiecībās, ļoti svarīgi ir saprast un nejaukt cēloņus un sekas. Ja ārējs spēks savās interesēs izmanto plaisu valsts un sabiedrības attiecībās, ir jāsaprot, kādi ir šīs plaisas patiesie cēloņi. Ja tās ir iekšējas ilgtermiņa un sistēmiskas problēmas, ko attiecīgajā situācijā izmanto kāds trešais spēks, tad prioritātei vajadzētu būt ne tikai cīņai pret «ārējo ienaidnieku», bet tieši iekšējo pro­blēmu risināšanai. Tomēr tā ir sarežģīta un grūta dilemma, jo cīņa ar «ārējo ienaidnieku», it īpaši informatīvajā telpā, ir vieglāks un efektīgāks risinājums nekā stratēģisku ilgtermiņa risinājumu īstenošana valsts iekšienē. Turklāt «ārējā ienaidnieka» konstruēšana ir viens no propagandas pamata instrumentiem, ko īstermiņā var izmantot uzmanības novēršanai no patiešām būtiskām problēmām. 

Piemēram, viena no vēstījumu grupām, kādu pēdējos gados aktīvi izplata Krievijas valsts finansētie mediji, ir saistīta ar bēgļu un imigrantu pieplūdumu ­Eiropā. No vienas puses, Kremlis neapšaubāmi pastiprina šīs negatīvās tendences, bet, no otras puses, ir pētījumi, kuri skaidri parāda atšķirības starp sabiedrības noskaņojumu dažādās Eiropas valstīs un politiskās elites īstenoto «atvērto durvju politiku». Protams, ir svarīgi saprast un atmaskot Kremļa īstenoto stratēģiju informācijas telpā, bet šīs problēmas kontekstā ne mazāk svarīga ir arī Eiropas valstu spēja nodrošināt iekšējo drošību. Pēdējos gados daudz tiek runāts par populismu kā negatīvu tendenci Rietumu sabiedrībās, taču sabiedrības vajadzību ņemšana vērā ir vēl viena demokrātiskām sabiedrībām raksturīga iezīme. Tādējādi valsts pārvaldes institūciju un sabiedrības attiecību stiprināšanas un līdz ar to arī psiholoģiskās aizsardzības kontekstā kā politiskās darba kārtības prioritātes ir jāizvirza tādu jautājumu risināšana, kas patiešām ir aktuāli un būtiski lielai sabiedrības daļai, piemēram, bezdarbs, ekonomiskā attīstība, veselības aprūpes sistēma utt. Par šo problēmu risinājumiem ir jādiskutē un jākomunicē publiskajā telpā, kas ļauj arī pašiem definēt publiskā diskursa toni un virzību. Arī valsts pārvaldes institūcijām ir jāapzinās, ka to pieņemto lēmumu kvalitāte (vai tās trūkums) atstāj ietekmi ne tikai uz konkrēto jomu, bet kopējo valsts un sabiedrības attiecību kontekstu, līdz ar to profesionālisms un ilgtermiņa stratēģiskā domāšana no valsts puses ir būtisks faktors, kas ietekmē psiholoģisko aizsardzību. 

Otra problēma, kas jāņem vērā valsts un sabiedrības attiecībās, ir tā sauktā politikas mediatizācija jeb fenomens, ka visa politiskā darbība notiek tikai mediju vidē. Ņemot vērā mediju biznesa loģiku, kas nosaka, ka «labas ziņas nav ziņas», demokrātisku valstu mediji vairāk fokusējas uz skandāliem un sensācijām, tādējādi veidojot un nostiprinot negatīvu un sagrozītu politikas un valsts tēlu kopumā. Jāņem vērā arī mediju īpašnieku intereses, kas var būt pretrunā ar valsts interesēm, it īpaši, ja mediju īpašnieki ir citu valstu pilsoņi. Arī jautājumi par tā saukto viltus ziņu izplatīšanos un Krievijas iejaukšanos rietumvalstu vēlēšanu procesos lielā mērā ir saistīti un sakņojas problēmās, kuras rada sociālie mediji kā tādi. Līdz ar to viens no risinājumiem šodienas demokrātijas krīzē varētu būt tiešu komunikācijas kanālu veidošana starp valdību un sabiedrību, lai rīcībpolitikas un citos jautājumos varētu komunicēt tieši ar sabiedrību, izmantojot modernas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Latvijai kā mazai valstij ar augstu kompetenci informācijas tehnoloģijās ir potenciāls kļūt par šādu inovatīvu risinājumu attīstītāju arī globālā mērogā. Tiesa gan, lai tas varētu īstenoties, ir divi būtiski priekšnoteikumi — politiskajai elitei ir jābūt patiesi motivētai darboties kopīgam labumam, bet sabiedrībai ir jābūt gatavai iesaistīties politiskajos un valsts pārvaldes procesos. Šie jautājumi ir cieši saistīti ar pilsoniskās sabiedrības attīstību, kas ir būtiska arī psiholoģiskās aizsardzības kontekstā.

Visbeidzot, svarīga ir arī kopīga mērķa apzināšanās un sadarbība. Visaptverošas valsts aizsardzības gadījumā kopīgais mērķis ir valsts attīstība un drošība, bet sadarbība ir spēja redzēt tālāk par savu darba vietu un pat iestādi vai uzņēmumu un motivācija saprast, kā tā vai cita rīcība ietekmēs citus sistēmas elementus. Re­spektīvi, ir ļoti svarīgi stiprināt horizontālās saites starp ministrijām, pašvaldībām, uzņēmumiem, nevalstiskām organizācijām, izglītības iestādēm un citām struktūrām, lai maksimāli efektīvi izmantotu valstī pieejamos resursus un sasniegtu mērķus. Sadarbības prasmes un mehānismi ir jāveido un jāattīsta ilgtermiņā, lai uz tiem varētu paļauties krīzes situācijā. Tas ir domāšanas veids, kurā tiek ņemtas vērā ne tikai kādas konkrētās organizācijas vai uzņēmuma intereses, bet arī ideja par valsts kopējo attīstību. Tas ir priekšnoteikums, lai visaptverošas valsts aizsardzības koncepcija būtu efektīva, taču Latvijā nereti nākas konstatēt, ka šauri resoriska domāšana dominē pār valsts kopējām interesēm. Līdz ar to arī Latvijas gadījumā psiholoģiskā dimensija ir jādefinē kā šīs aizsardzības koncepcijas prioritāte. 

Piedāvātie psiholoģiskās aizsardzības risinājumi ir orientēti uz iekšējo vājību novēršanu, kurai ir jābūt līdzsvarā ar ārēju naidīgu aktivitāšu skaidrošanu un neitralizēšanu, jo lielākoties šādas aktivitātes var būt efektīvas tiktāl, ciktāl to pieļauj iekšējas sistēmiskas nepilnības. Risinot iekšējās problēmas, tiek aizvērti iespēju logi ārējai negatīvai iedarbībai. Valsts pārvaldes institūciju un sabiedrības attiecību kontekstā jāliek akcents uz sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu, tiešas un divvirziena komunikācijas veidošanu starp valsti un sabiedrību, pilsoniskās sabiedrības attīstību, kā arī valsts attīstības un drošības atzīšanu par vienu no saviem personīgajiem mērķiem un sadarbību ar citiem šī mērķa īstenošanā.   

1 Jēdzieni «totālā aizsardzība» un «visaptveroša valsts aizsardzība» ir sinonīmi. Rakstā tiek izmantoti abi jēdzieni, atbilstoši aplūkoto valstu nacionālās drošības dokumentos lietotajiem, tomēr autore uzskata, ka jēdziens “visaptveroša valsts aizsardzība” ir precīzāks mūsdienu drošības izaicinājumu kontekstā, ņemot vērā pieaugošo nemilitāro aspektu nozīmi.  

No rezervista par rezerves karavīru

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks.

Ja vēlaties sniegt savu ieguldījumu valsts aizsardzības nostiprināšanā,
bet kaut kādu iemeslu dēļ līdz šim neesat darbojies nedz Jaunsardzē,
nedz militārajās struktūrās, jau tuvākajā laikā Aizsardzības ministrija jums piedāvās šādu iespēju, proti, jaunā apmācības kursā būs iespēja apgūt militārās pamatiemaņas, tādējādi kļūstot par rezerves karavīru.

Rezervisti esam gandrīz visi
Rezervistu Latvijā ir daudz — tie ir visi Latvijas pilsoņi, kurus var iesaukt dienestā mobilizācijas gadījumā. Tiesa, ir jāatbilst virknei prasību — mobilizācijai pakļauti tikai vīrieši (sievietes valsts aizsardzībā var iesaistīties brīvprātīgi), vecumam jābūt no 18 līdz 55 gadiem, tāpat jābūt arī atbilstošam veselības stāvoklim un tīrai sirdsapziņai likuma priekšā.

Cits stāsts ir par rezerves karavīriem — šajā kategorijā ieskaitāmi pilsoņi, kuriem jau ir bijusi kāda militāra pieredze, piemēram, savulaik būts profesionālajā dienestā, Zemessardzē vai Jaunsardzē, vai arī apgūts brīvprātīgās apmācības kurss. Šajā gadījumā likums pieļauj lielāku dienesta vecumu — līdz pat 65 gadiem, atkarībā no iegūtās dienesta pakāpes, skaidro Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operāciju vadības pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Kaspars Pudāns.

Skaidrs, ka mobilizācijas gadījumā lielāka atdeve sagaidāma tieši no rezerves karavīriem, kuru apmācībai nebūs jāvelta tik lieli resursi un laiks.

Jaunā projekta mērķis ir dot iespēju sniegt savu atbalstu valsts aizsardzībai arī tiem pilsoņiem, kuri līdz šim nekādā veidā nav bijuši saistīti ar militārajām struktūrām, taču izjūt vēlmi zināmu daļu sava laika veltīt šai lietai.

Obligātā militārā dienesta pieredze neļauj kļūt par rezerves karavīru
Atšķirībā no rezervistiem rezerves karavīrus var iesaukt dienestā arī miera laikā — te ir runa par periodiskām apmācībām. Protams, arī rezerves karavīru gadījumā pirms iesaukšanas tiek skatīts katra karavīra veselības stāvoklis un iespējamās problēmas ar likumu, proti, vai pagājušajā laikā rezerves karavīrs nav tiesāts.

«Pašlaik lielākajai daļai rezervistu nav nekādas militārās sagatavotības. Pilngadību sasniegušie jaunieši ar obligāto militāro dienestu nav saskārušies, arī Zemessardzē un Jaunsardzē bijusi vai ir salīdzinoši neliela daļa sabiedrības,» skaidro pulkvežleitnants Kaspars Pudāns. Interesanti, ka likuma acīs obligāto militāro dienestu beigušie cilvēki netiek uzskatīti par rezerves karavīriem, lai gan militāro apmācību apguvuši veselu gadu. Arī cilvēki ar dienesta pieredzi vēl padomju armijā netiek uzskatīti par rezerves karavīriem. Abām šīm grupām teorētiski nav nekādu priekšrocību gaidāmajā apmācībā, taču praksē iepriekšējā militārā sagatavotība var dot savus bonusus, piemēram, ātrāku un apjomīgāku zināšanu apguvi. Jebkurā situācijā — katrs gadījums ir individuāls, un vēl ir pāragri spriest, vai apmācībai vispār pieteiksies kāds Latvijas obligātajā militārajā dienestā vai padomju armijā dienējušais.

Jāizvērtē savas vēlmes un iespējas
Jaunā projekta mērķis ir dot iespēju sniegt savu atbalstu valsts aizsardzībai arī tiem pilsoņiem, kuri līdz šim nekādā veidā nav bijuši saistīti ar militārajām struktūrām, taču izjūt vēlmi zināmu daļu sava laika veltīt šai lietai, kā arī, protams, iegūt jaunas zināšanas, kas var būt izmantojamas arī civilajā dzīvē. Aizsardzības resors savukārt no tā iegūs vērā ņemamu rezervi ar augstu motivētiem un militāro pamatapmācību beigušiem Latvijas pilsoņiem.

Lai iesaistītos rezervistu apmācībā, vispirms ir jāpieņem pilnībā brīvprātīgs lēmums un jāizsver savas vēlmes un iespējas. Apmācība ilgs aptuveni piecas nedēļas, tātad sava atvaļinājuma laikā tajā nevarēs iekļauties, līdz ar to nāksies vienoties ar darba devēju vai arī pārkārtot pašam savu biznesu. Finansiāli «jauniesaucamais», visticamāk, neko daudz nezaudēs vai pat iegūs, jo valsts apmācības laikā topošajiem rezerves karavīriem maksās kompensāciju — 26 eiro dienā.

Fizisko kondīciju audzēs apmācības laikā
Uz apmācību var pieteikties 18—50 gadu vecumā, vēl no prasībām minama Latvijas pilsonība, vismaz pamatizglītība, kā arī B1 līmenim atbilstošas valsts valodas zināšanas. Protams, pretendents nedrīkst būt tiesāts. Apmācībā netiks uzņemtas arī Iekšlietu ministrijas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes dienestā esošas personas, jo valsts drošības apdraudējuma gadījumā tām, visticamāk, pietiks darba arī pašiem savās darbavietās.

Pirms apmācības pretendentiem fiziskie testi jākārto nebūs — tie pakāpeniski tiks veikti apmācības laikā, individuāli pielāgojot slodzes. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Aizsardzības ministrijas pārstāvji gan paskaidro, ka no pretendentiem prasīs pašu minimumu, kas nepieciešams, lai iestātos militārajā dienestā. Cilvēkiem, kuri vēlēsies kļūt par rezerves karavīriem, ideālajā variantā jāspēj noskriet 3 vai 1,5 km kross (attiecīgi vīriešiem un sievietēm) 14,5 minūtēs, kā arī jāspēj noteiktā laikā 40 reizes «uzpumpēt presīti» un 30 reizes atspiesties no guļus stāvokļa.

Lielākais akcents — uz praktiskām zināšanām
Pirmais rezervistu apmācības kurss sāksies 29. jūlijā un ilgs līdz 2. septembrim, un tā laikā plānots sagatavot līdz 50 rezerves karavīrus. Kā pauda Apvienotā štāba Operāciju vadības pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Kaspars Pudāns, pirmie pretendenti jau ir pieteikušies. 

Kopumā apgūstamās programmas apjoms atbilst vienotam pamatapmācības standartam ar pielāgotu intensitāti un slodzi. Lielākais akcents apmācības laikā tiks likts uz praktisko iemaņu apgūšanu – uz ieroču apmācību, lauka kaujas iemaņām, topogrāfiju un orientēšanos apvidū, kā arī uz sakaru līdzekļu lietošanas un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas pamat­iemaņu apgūšanu.

Bez jau minētās finansiālās kompensācijas topošais rezerves karavīrs apmācības laikā atradīsies aktīvajā dienestā un saņems profesionālā dienesta karavīra statusam atbilstošu nodrošinājumu un sociālās garantijas — formas tērpu, nepieciešamo ekipējumu, medicīnisko nodrošinājumu, kā arī ēdināšanu un izmitināšanu. Mācībās pavadītais laiks tiks ieskaitīts arī izdienas stāžā.

Vērtējot šī pilotprojekta rezultātus, NBS pieņems lēmumu par tā turpināšanu un iespējamo attīstīšanu. Piemēram, Slovākijā šāda apmācība rīkota jau trīs reizes un kopumā apmācīti 150 rezerves karavīri. Runājot par potenciālo apmācības mērķ­auditoriju, projekta īstenotāji lēš, ka līdz ar strādājošajiem, kuri savu pamatdarbu īsti nevar vai nevēlas apvienot ar dienestu Zemessardzē, viena no ieinteresētākajām sabiedrības grupām varētu būt studenti. Tieši tāpat šī iespēja noteikti varētu interesēt cilvēkus, kas ir darba meklējumos — galu galā pat tīri finansiāli ieguvums ir vērā ņemams.

Mācīsies gan klasē, gan «kaujas laukā» mācībās
Apmācība notiks divās daļās — pirmajā topošie rezerves karavīri teorijā un praksē apgūs iepriekš minētās militārās disciplīnas, savukārt otrajā — jau pavisam praktiski piedalīsies kolektīvajā militārajā apmācībā. Paredzams, ka apmācības otrā fāze notiks līdz šim vērienīgākajās mācībās «Namejs 2018», kuru laikā jaunie rezerves karavīri tiks iekļauti Mehanizētās kājnieku brigādes apakšvienībā.

Pēc apmācības noslēguma rezervisti dos karavīra zvērestu un tiks ieskaitīti rezerves karavīru sastāvā. Te jāņem vērā, ka kļūšana par rezerves karavīru uzliks arī papildu pienākumu periodiski piedalīties rezerves karavīru apmācībā, lai atjaunotu savas zināšanas un prasmes. Paredzams, ka tas notiks vidēji reizi četros gados, mācībām atvēlot līdz 30 dienas.   

Interesenti pieteikties dalībai apmācībā var, aizpildot anketu, kas pieejama mājaslapā www.mil.lv, vai arī ierodoties personīgi Rezerves personāla uzskaites sektorā Krustabaznīcas ielā 9, Rīgā.

Gaidot bruņumašīnu «Armata» T-14

T-14 četras projekcijas.

Viena no Krievijas Sauszemes karaspēka nozīmīgākajām pārapbruņošanas programmām ir smagās universālās kaujas platformas, proti, labi aizsargātas kāpurķēžu bruņumašīnas «Armata» izstrāde. Darba rezultātam ir jābūt lielākā vai mazākā mērā unificētai konstrukcijai, uz kuras bāzes var tapt jaunas paaudzes kaujas tanks T-14, kā arī kājnieku kaujas mašīna, smagais bruņutransportieris un cita tehnika.

T-90M «Proriv-3».

2015. gadā bija gatavas nedaudzas pirmssērijas mašīnas, kuras tika demonstrētas 9. maija parādē. Tomēr «Armata» izmēģinājumi ir ieilguši, un sērijveida ražošana solītā 2018. gada vietā labākā gadījumā sāksies pēc diviem gadiem. Tātad ap to laiku Rietumu kara apgabala tanku apakšvienības varētu saņemt pirmās 100 platformas.

 

 

 

T-72B3M.
T-14 2016. gada maijā.
T-14 2016. gada maijā.

Galvenais elements, kas T-14 atšķir no iepriekšējo paaudžu tankiem, ir izvietojums — bezapkalpes kaujas modulis (tornis) un trīs cilvēku apkalpes bruņukapsula atrodas korpusa priekšgalā. Tanka un tā ieroču vadību nodrošina sešas pa perimetru izvietotas televīzijas un infrasarkanās kameras, optoelektroniskie novērošanas un tēmēšanas kompleksi. 

Būtiski ir paaugstināts tanka aizsardzības līmenis — izmantotas tiek ne tikai metālkeramiskās daudzslāņu un iebūvētās aktīvi reaktīvās bruņas, bet arī aktīvās aizsardzības komplekss «Afganit». Pēc ražotāju apgalvojumiem, «Afganit» ar radiolokācijas, infrasarkano un ultravioleto sensoru palīdzību automātiskā režīmā atklāj tuvojošās prettanku raķetes un granātas un iznīcina tās 10—20 m attālumā. Savukārt optoelektroniskās pretdarbības komplekss, konstatējot mašīnas apstarošanu ar lāzera tālmēru vai mērķnorādes aparatūru, nodrošina aerosola granātu izšaušanu, maskējot tanku ar metāla putekļus saturošo dūmu mākoni.

Bezapkalpes tornī izvietotā 125 mm lielgabala pielādēšana ir automatizēta — 32 šāviņi un tikpat lādiņu karuseļa tipa mehānismā; šaušanas temps var sasniegt 10—12 šāv./min. Perspektīvā iespējama 152 mm lielgabala uzstādīšana.

Augstu tanka dinamiku garantē dīzeļa dzinējs ar trim pārslēdzamiem jaudas režīmiem, kuriem atbilst katram savs spēka iekārtas resursa ilgums. 

Kamēr Ņižņijtagilas rūpnīca «Uralvagonzavod» gatavojas «Armata» ražošanai, Krievijas Aizsardzības ministrija izlīdzas ar padomju laika tanku modernizāciju. 

T-72 pēdējā modifikācija ar indeksu B3M ir apgādāta ar modernu uguns vadības sistēmu, jaunām aktīvajām («Reļikt») un pasīvajām aizsardzības iekārtām, spēcīgāku dzinēju. Šie tanki jau ir piedalījušies pagājušā gada mācībās «Zapad 2017», turklāt tiek piegādāti arī Baltkrievijas armijai. T-72 modifikācijas acīmredzot vēl ilgu laiku paliks abu kaimiņvalstu armiju tanku karaspēka pamata apbruņojums.

Šogad ir uzsākta kapitālajā remontā modernizēto T-80BVM un T-90M «Proriv-3» piegāde karaspēkam. Līgumi pagaidām paredz trīs bataljonu komplektu — 90 kaujas mašīnu — piegādi. Šo tanku kaujas spējas līdzināsies T-72B3M. 

Jāatgādina, ka līdz 2012. gadam Krievijas Sauszemes karaspēks saņēma 120 pamatvarianta T-90 un 369 modificētos T-90A. Savukārt T-80 bija pēdējais no sērijveida padomju tankiem. Kopš 1976. gada tika ražotas vairākas modifikācijas: visai līdzīgie T-80 un T-80B (1978. gads), T-80BV (1985. gads) ar aktīvi reaktīvajām bruņām «Kontakt-1», T-80U un T-80UD ar dīzeļdzinējiem. Kopumā līdz 2005. gadam tika saražotas 5400 kaujas mašīnas. 

T-72 ir visizplatītākais no PSRS un tās satelītvalstu tankiem — lēš, ka to kopējais skaits ir ap 30 000. Bez sākotnējā T-72 ir arī ievērojams skaits citu variantu. T-72A (1979. gads) tika aprīkots ar lāzera tālmēru, uzlabotu lielgabalu 2A46 un dzinēju, tā bortus aizsargāja gumijas vairogi. T-72AV (1985. gads) papildus bija aprīkots ar vairāk nekā 200 aktīvi reaktīvo bruņu «Kontakt-1» konteineru. T-72B (1985. gads) apbruņojumu papildināja vadāmo raķešu komplekss 9K120 «Svirj», kura ar lielgabalu izšaujamo raķešu lidojuma tālums sasniedza 5000 m. 1999.—2010. gadā T-72B kapitālajā remontā tika iebūvētas aktīvi reaktīvās bruņas «Kontakt-5». Kopš 2013. gada Krievijas armija (pārsvarā Rietumu kara apgabala tanku apakšvienības) saņem modernizētos T-72B3 ar «Kontakt-5», mērķu izsekošanas automātu un citiem jauninājumiem.

Sagatavojis
Dr. chem. atv. pltn. Indulis Skrastiņš.

Kapelānam jābūt tur, kur ir karavīrs

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijas Kapelānu dienests šā gada 31. martā atzīmēja 25 gadu pastāvēšanas
jubileju. Oficiāla svētku ceremonija tika organizēta 13. aprīlī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. 

Starpkaru laikā Latvijas armijā šāda dienesta nebija — dažādu konfesiju mācītāji brīvprātīgi apmeklēja karavīrus vienībās un sniedza cilvēkiem garīgu atbalstu. Pati sabiedrība toreiz bija ievērojami ticīgāka un pašsaprotami karavīriem bija pulcēties uz kopīgiem Bībeles lasījumiem. Padomju varas gados vairums cilvēku atsvešinājās no garīgiem jautājumiem — jo īpaši padomju karaskolu virsnieki. Tikmēr mūsu kaimiņzemēs, piemēram, Polijā militāro kapelānu dienestam jau uzkrāta 100 gadu, Zviedrijā — 300 gadu vēsture. 

Latvijā kopš valsts neatkarības atgūšanas Kapelānu dienesta 25 pastāvēša­­nas gados gan paši kapelāni, gan karavīri nogājuši sarežģītu ceļu no sākotnēji ļoti ­ačgārniem savstarpējiem priekšstatiem līdz tam, ka abas puses izprot viena otras uzdevumus un nozīmi, izjūt abpusēju saikni. 

1993. gada 31. martā, pirmajam Latvijas Aizsardzības spēku komandierim Dainim Turlajam un Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam parakstot sadarbības līgumu, tika likti pamati Kapelānu dienesta izveidei. Turpmāk dažādu konfesiju bīskapu svētītus mācītājus iesauca militārajā dienestā. Kapelāniem bija jāievēro tāda pati disciplīna un kaujas gatavība kā ierindas karavīriem, bet viņu pamatuzdevums bija sniegt karavīriem garīgo aprūpi. Kapelānu dienesta pastāvēšanas laikā dienestā iesaukti 30 mācītāji. Ne visi spējuši pieņemt un izprast armijas vidi un karavīru vajadzības, daži nav turējuši mācītāja zvērestu par viņam uzticētās informācijas viennozīmīgu konfidencialitāti. 

«Kapelānam, pirmkārt, jāapzinās, ka armija nav vieta, kur cilvēki jāpievērš baznīcai,» saka Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns Elmārs Pļaviņš. «Otrkārt, viņam jāspēj būt atvērtam, nedogmatiskam — spējīgam ar izpratni izturēties pret dažādām reliģijām. Kapelāns nav sludinātājs, bet gan garīgs, gaišs cilvēks, kas vienmēr ir gatavs būt karavīram blakus un sniegt atbalstu, gan ļoti smagos brīžos, gan — ļoti laimīgos.»

— Ar ko kapelāns atšķiras no mācītāja?
— Kapelāns, tāpat kā mācītājs, ir ieguvis teoloģisku izglītību, bet viņam nepieciešamas arī militāras zināšanas, fiziskā sagatavotība un laba veselība. Mācītājam ir draudze un sava baznīca. Ap viņu pamatā pulcējas vienas konfesijas ticīgi cilvēki vai arī tādi, kuri meklē mierinājumu, palīdzību. Armija ir noslēgta vide, kur dien visdažādāko konfesiju cilvēki, arī gana daudz skeptiķu un ateistu. Kapelāna uzdevums nav nevienu pievērst savai ticībai, bet gan palīdzēt karavīriem attīstīt un rūpēties par garīgo pasauli, lai šie cilvēki nekad nezaudētu cilvēcīgumu un ievērotu noteiktas vērtības. 

Pašiem kapelāniem līdz izpratnei par to, kas mēs īsti esam un kādi ir mūsu uzdevumi, bija jānoiet savs ceļš. Kad izveidojās Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, pirmie virsnieki izglītību bija ieguvuši PSRS karaskolās, kur mācītājus viennozīmīgi uzskatīja par ziņu pienesējiem, neuzticamiem un turamiem pa gabalu no ierindas karavīra, lai nejauktu galvu «ar muļķībām». Arī kapelāniem bija neziņa par to, kā karavīriem palīdzēt, kā arī specifisku zināšanu un pieredzes trūkums. 

Gadu gaitā esam abpusēji ļoti daudz mācījušies. Komandieri, lai kāda būtu viņu sākotnējā attieksme, tomēr pacietīgi ļāva mums būt līdzās karavīriem. Savukārt mēs, kapelāni, gan mācoties no citu valstu kolēģiem, gan būdami plecu pie pleca ar karavīriem, esam centušies pēc iespējas atrast veidu, kā varam būt tuvu un būt noderīgi. Kapelānu dienesta pirmajos pastāvēšanas gados pie mums bieži brauca amerikāņu, vēlāk britu kolēģi, lai sniegtu priekšstatu par to, kā viņu armijās darbojas kapelānu dienests, kā viņi strādā ar karavīriem. 

Pašreiz Latvijā esam 12 kapelāni. Pārstāvam četras lielākās konfesijas Latvijā — luterāņus, katoļus, pareizticīgos un baptistus. Domāju, gan katrs individuāli, gan Kapelānu dienests kopumā —  mēs esam ceļā uz ideālas sadarbības modeli, kur kapelāns, būdams garīgi un cilvēcīgi spēcīgs, ir pieejams katram karavīram, spēj aizraut un iedvesmot.

— Jūs iezīmējāt pretējus priekšstatus, kādi sākotnēji bija kapelāniem par armiju un karavīriem par kapelāniem. Kā veidojās uzticība?
— Ļoti pakāpeniski. Būtiska lieta ir šī līdzās būšana — jebkādos apstākļos, visos notikumos. Atvērtība dažādām dzīves pieredzēm. Labestība. Tas viss tiek pārbaudīts gadu gaitā. Un tad tu piedzīvo, ka karavīrs zvana tieši tev, jo viņš tev uzticas. Tā ir liela dāvana. 

Latvijas kapelānu dalība misijās kara darbības zonās, kur bija kritušie karavīri — Kosovā, Irākā, Afganistānā, arī kļuva par zināmu lūzuma punktu karavīru un kapelānu attiecībās. Tādos apstākļos, kad neviens nezina, vai šīs minūtes nav pēdējās, skarbākie cilvēki kļūst atvērtāki, viņi daudz dziļāk izprot, kas ir un kas nav svarīgs, un mostas vajadzība pēc garīga atbalsta. Kad esi šādos brīžos līdzās, uzticība veidojas, stiprinās un arī saglabājas. 

Kapelāna uzdevums nav nevienu pievērst savai ticībai, bet gan palīdzēt karavīriem attīstīt un rūpēties par garīgo pasauli,
lai šie cilvēki nekad nezaudētu cilvēcīgumu un ievērotu noteiktas vērtības. 

— Kā jūs kļuvāt par kapelānu?
— Padomju varas gados dienēju armijā — Kazaņā un Karēlijā. Man šī pieredze radīja pārliecību, ka nekad dzīvē vairs negribu būt saistīts ar militārām struktūrām un karavīriem. Jaunībā nebiju arī ticīgs. Mani interesēja Austrumu filozofija, vēlāk arī dievturu kustība — pat aizbraucu uz Ameriku to dziļāk izprast. Nodarbojos ar džudo. Protams, man bija savi meklējumi, bet līdzīgi kā ar priekšstatu par armiju — nedomāju, ka nākotnē ar to būšu saistīts. 

Mana pirmā profesija ir ļoti laicīga — dzelzceļnieks, mašīnista palīgs. Esmu arī vedis automašīnas pārdošanai no Vācijas. Izmēģināju dažādus darbus.

Kad Latvija atguva neatkarību, cilvēki bija atvērti, enerģijas pilni, bet vienlaikus piedzīvoja arī nopietnu materiālu un iekšēju krīzi, jo viss iepriekšējais bruka. Gan darbavietas — kolhozi, rūpnīcas, gan dažādas sistēmas, priekšstati. Cilvēki gāja uz baznīcu, meklējot atbildi uz jautājumu — kā dzīvot tālāk. Arī mani skāra šie jautājumi, arī manī risinājās pamatīga krīze. Tā notika mana satikšanās ar Dievu, kas sniedza dziļu miera sajūtu, ko nekad agrāk nebiju piedzīvojis. Tas mainīja manu izpratni par pasauli un attieksmi pret to. Iestājos baptistu teoloģijas seminārā, un, kad beidzu studijas, mans sporta jomas kolēģis Raimonds Locs, toreiz NBS virskapelāns, zvanīja un vaicāja, vai negribu uz mēnesi pamēģināt kapelāna darbu Sužu izlūkdesanta bataljonā. Es piekritu. Saskare ar šiem karavīriem ļoti paplašināja manu pasaules redzējumu. Ierados tur pilns izdomātu ideālu, nupat apprecējies, ar rozā brillēm uz acīm. Saskāros ar to, ka cilvēku dzīves nebūt nav rožainas. Nākas iet cauri ļoti dažādiem pārdzīvojumiem un pieredzēm. 

Mācoties būt par kapelānu, esmu pārliecināts, ka daudz kļūdījos. Esmu pateicis vai tieši pretēji — nepateicis īstā brīdī ļoti vajadzīgus vai citreiz — nevajadzīgus vārdus. Bet vienmēr pieņemu kritiku un cenšos pilnveidoties. 

Skarbos apstākļos starptautiskajās misijās man ir bijusi tendence arī pašam kļūt skarbākam un pārņemt komandiera runas veidu. Tad komandieris vairākkārt mani ir nopietni strostējis, ka mums katram ir savi uzdevumi un veids, kā runāt ar karavīriem. «Tev nav jābūt kā man,» toreiz teica komandieris. «Esi, lūdzu, tu pats un dod karavīriem to, ko tikai kapelāns var dot.» Tā bija svarīga mācība, ko turpmāk vienmēr esmu centies ievērot.

— Kad runājat vienību priekšā — kas ir mērķis, ko paturat prātā?
— Šādos brīžos ir vairāku mērķu simbioze — izglītot karavīrus, skart patriotisma jūtas un sniegt iedvesmu pildīt komandiera doto uzdevumu līdz galam. Kapelāna skatījumam jābūt plašam, vienlaikus, protams, nezaudējot arī savu identitāti.

Droši vien pats nevienam klāt neejat un nemudināt karavīrus runāt? Vai tomēr ir situācijas, kad tā darāt?
— Arvien dziļāk mācoties un izprotot cilvēka psiholoģiju, ir tādi brīži un stāvokļi, kad ir izšķiroši negaidīt uz karavīru, bet pašam iet klāt un runāt. Piemēram, kad cilvēks piedzīvo posttraumatisko stresu, kad ir nopietnas atkarību problēmas vai smagi zaudējumi. Šādos brīžos ir skaidri jāapzinās, ka kapelāns ir tikai daļa no atbalsta grupas. Nopietnās situācijās jādarbojas kopā — gan kapelānam, gan komandierim, gan karavīra tuvākajiem biedriem un ģimenei.

Gandrīz 20 gadus esmu Kapelānu dienestā, un diezgan bieži esmu gājis karavīriem klāt situācijās, kad, iespējams, to nevajadzēja darīt. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad cilvēks pēc desmit vai vairākiem gadiem pastāsta, ka iedotajai Bībelei vai mūsu sarunām bijusi jēga daudzus gadus vēlāk, kad dzīvē nācies ko zaudēt un gājis ļoti grūti. 

Tuvinieku klubā pēdējā tikšanās reizē man pienāca klāt vairākas karavīru sievas un teica: «Paldies tev, kapelān, ka aizbrauci pie mūsējiem uz misijas zonu! Tu kaut ko viņiem tādu pateici, kas lika mainīt izturēšanos. Mūsu attiecības ir uzlabojušās. Paldies!» Tādos brīžos ir liela prieka sajūta kalpot, prieks palīdzēt.

— Grūtā brīdī mēs intuitīvi meklējam cilvēku, kas mūsu sāpes un pārdzīvojumus spēs izturēt. Vai dzīves pieredze un zināms viedums ir nozīmīgi arī kapelānam, lai ar viņu gribētos runāt, uzticēties?
— Man šķiet pilnībā mēs neviens nevaram izjust un saprast otra sāpes. Man bieži to pārmet: «Tu mani tāpat nesapratīsi!» Jā, no vienas puses — es nevaru tevi pilnībā saprast, jo man nav atklāts vēzis  4. stadijā, no manis nav aizgājusi sieva un mana mamma nav nupat gājusi bojā ­satiksmes negadījumā. Bet tas, ko es varu — uzklausīt, paklusēt blakus, būt vienkārši līdzās. Es varu par tevi lūgt, lai Dievs tev dod spēku izturēt. Un daudziem tas tomēr ir palīdzoši. 

— Kas ir tās jomas, kas uztrauc karavīrus? Par ko viņi visbiežāk ar jums runā?
— Attiecības, atkarības un eksistenciāli jautājumi — kas ir dzīves jēga, kā dzīvot tālāk, kas ir vērtības. 

— Kas jums pašam ir bijusi visgrūtākā dzīves pieredze?
— Situācijas, kad kāds karavīrs aiziet bojā. Pamēģiniet aizbraukt pie ģimenes, kura nupat piedzīvojusi šādu zaudējumu! Vai runāt ar bojāgājušā biedriem, kuri diendienā bijuši viņam blakus. Aiziešana šķiet nežēlīga un netaisnīga. Mani joprojām skar gadījums, kad divas dienas pēc šķietami dziļas sarunas ar mani karavīrs izdarīja pašnāvību. Tev liekas — esi darījis visu, ko spēji, bet otrs izvēlas rīkoties citādi. Tomēr vienlaikus tas māca apzināties, ka esi tikai cilvēks. Tavas spējas nav pārcilvēciskas. Tev ir jādara labākais, ko tu vari, bet pārējais ir Dieva ziņā. Un vēl — ir jāmācās lūgt palīdzību un sadarboties. Psihologi nosacīti ir kapelānu konkurenti, bet, ja uz to skatās veselīgi — mēs visi kopā darām svētīgu darbu — palīdzam karavīram būt garīgi un psiholoģiski stipram. 

— Sarežģītākais, ko dzīvē pieņemt, ir nāve?
— Ja cilvēkam nav izpratnes par to, kas ir nāve, viņš to uztver kā biedējošu galējo punktu — tad tas viennozīmīgi ir smagākais pārbaudījums. Neticīgs cilvēks par nāvi aizdomājas brīdī, kad tā tieši skar viņu. Piemēram, raķešu apšaudes laikā kara darbības zonā, kad neviens nezina, kur būs nākamais sprādziens, vai brīdī, kad uzzini par neārstējamu slimību. Tādos brīžos cilvēks nereti iet cauri visiem lielajiem dzīves jautājumiem. Tie ir vai nu jāuzdod pirmo reizi, vai jāpārskata savas atbildes. Un ir labi, ja līdzās ir garīgs cilvēks, kas palīdz nenomaldīties, neiestrēgt. Ir cilvēki, kuri pilnībā noslēdzas un visu noraida, bet ir iespējams piedzīvot mieru un izlīdzinājumu ar to, kas sekos. Piedzīvot to, ka no nāves nav jābaidās.

— Mēs runājam par smagiem eksistenciālas bailes un jautājumus modinošiem notikumiem dzīvē, bet nereti arī bez šādas pieredzes cilvēks gribētu ticēt Dievam, tomēr viņš nevar atrast ceļu, nevar pietuvoties. Vai ir kāds noteikts veids, kā to iespējams piedzīvot?
— Domāju, ka nav tāda universāla viena veida. Cilvēkā ir ielikta vajadzība uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Ir dažādas reliģijas, filozofijas, garīgas prakses. Es nevaru teikt, ka viena ir sliktāka vai otra labāka. Es arī nevaru nevienam iedot savu pieredzi un pārdzīvojumu, bet es varu būt vēstnesis, es varu rādīt ceļu, varu rādīt Dieva mīlestību, kura ir reāla, neskatoties uz visām tām smagajām un netaisnīgajām pieredzēm dzīvē, kuras ir mums visapkārt.

— Jūs esat ievērojami paplašinājis darbošanos ārpus NBS vienību dzīves — jūs daudz braucat apkārt, tiekaties ar dažādiem cilvēkiem, vācat līdzekļus, organizējat palīdzību un pats palīdzat ukraiņiem. Kamdēļ jums vajag darboties tik dažādās jomās?
— Man nekad nav patikusi šaura pieeja lietām. Veicot savu kapelāna darbu, es redzu tik daudz situāciju, kur vajadzīga palīdzība. Ja spēju, es ļoti labprāt to daru. Runājot par Ukrainu — šajā stāstā ir vairāki aspekti. Mēs paši varējām būt viņu vietā. Viņu valsts pašreiz piedzīvo līdzīgu krīzi, nabadzību un haosu, kāds bija Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Naudas nepietiek. Ir milzīga korupcija. Mentalitātes un pieredzes ziņā esam ukraiņiem daudz tuvāki par amerikāņiem vai britiem — viens otru labāk saprotam. Latvijā mums ir izdevies izveidot veiksmīgu militāro struktūru, jauniešu, brīvprātīgo apmācību, Kapelānu dienestu. Mums ir ko dot saviem kaimiņiem ukraiņiem. Dodot, palīdzot, mēs kopā mācāmies. 

— Kāds ir jūsu ir plāns nākotnei?
— Ir paveikts viss nepieciešamais un panākts atbalsts, lai kapelāns kalpotu arī Aizsardzības ministrijā. Bet, ja tā īsi un skaidri jāteic, mans nākotnes plāns — kapelānam ir jābūt tur, kur ir karavīrs. Un pēc iespējas labāk viņš jāatbalsta garīgajā izaugsmē. Tā, lai krīzes brīdī, karavīrs būtu gatavs nešauboties pildīt savu uzdevumu.    

12. aprīlī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā notika Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta 25. gadadienas pateicības dievkalpojums, kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku kapelāni un Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. 

Dievkalpojums notika pateicībā par Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta izveidi un 25 gadus ilgo darbību, kuras laikā kapelāni ir snieguši garīgo atbalstu gan karavīriem, gan viņu ģimenēm.  

Patlaban Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienestā ir 12 kapelāni, kas pārstāv Latvijas tradicionālās kristīgās konfesijas un nodrošina garīgo aprūpi Latvijas karavīriem, gan pildot dienesta pienākumus Latvijā, gan atrodoties starptautiskajās operācijās. Kapelānu dienesta darbību vada virskapelāns Elmārs Pļaviņš.