Redaktora sleja

Arvien lielāku aktualitāti mūsdienu sabiedrībā iegūst sociālie mediji, to lietošana un sniegtā informācija. Šajā kontekstā arī tādas izpausmes kā fake news — viltus ziņas. 

Kurš ir tas brīdis, kad cilvēks aizdomājas par savu drošību sociālajos tīklos, par to, kādas pēdas viņš atstāj internetā un kā to kāds var izmantot? 

 Par šiem jautājumiem notiek daudz diskusiju, tiek izteikti ekspertu viedokļi un lasāmi interneta lietotāju dažādie komentāri. Arī par to, kā mēs katrs ļaujam ietekmēt savu prātu, uzskatus, pārliecību — brīžiem pat neapzinoties, ka ar savu like (patīk) sociālajos tīklos atbalstām kādu, kuru maz interesē ziņas saturs, vienīgi virsraksts, lai cilvēki, noklikšķinot taustiņu, vienkārši palīdzētu viņam nopelnīt. Ne velti saka, ka pašreiz notiek cīņa par cilvēku prātiem, tāpēc jo lielāka nozīme ir kritiskajai domāšanai, spējai saprast, analizēt un tikai tad izteikt secinājumus ar savu atbalstu. 

Tomēr eksistē arī reālā dzīve. Un to visvairāk apzinās karavīri, kuri atrodas starptautiskajās operācijās, misijās, tie, kuri pilda savus dienesta pienākumus gan glābšanas darbos, gan dežūrās. Dienestam ir visai maza saikne ar virtuālo dzīvi, jo brīdī, kad ir krīze, ir vajadzīgs reāls cilvēks un reāla palīdzība, nevis klikšķis like.

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

2. 03. 2018
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš tikās ar Dānijas parlamenta spīkeri Piu Kersgordu un Dānijas Bruņoto spēku komandieri ģenerāli Bjernu Biserupu, lai pārrunātu reģionālās drošības aktualitātes un abu valstu divpusējo sadarbību militārajās mācībās, starptautiskajā operācijā Irākā un sadarbību karavīru apmācībā.

Bruņoto spēku komandieris ar gandarījumu uzsvēra ilggadējo sadarbību starp abu valstu karavīriem: «Dānijas karavīri ir ļoti profesionāli, pieredzējuši un uzticami sabiedrotie. Tāpēc varam būt lepni, ka Latvijas karavīri kopā ar Dānijas karavīriem ikdienā veic uzdevumus gan starptautiskajā operācijā Irākā, gan militārajās mācībās Latvijā un ārvalstīs.»

Vizītes laikā Dānijas parlamenta spīkere un bruņoto spēku komandieris tikās ar Latvijā izvietoto NATO spēku integrācijas vienību.

2. 03. 2018
Tradicionālais «Baltās nakts» skrējiens

2. martā no plkst. 3 līdz 6 Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetkandidāti piedalījās tradicionālajā «Baltās nakts» skrējienā no Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Ezermalas ielā, uz bijušo Latvijas Kara skolu, kas atradās Krišjāņa Barona ielā.

«Baltā nakts» ir Latvijas Kara skolas atjaunotā tradīcija, kas norisinās jau septīto gadu pēc kārtas. Šis ir simbolisks pasākums, kurā, veiksmīgi izturot visus pārbaudījumus, kadetkandidāti tiek uzņemti Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu saimē. «Balto nakti» organizē vecāko kursu kadeti ar Krīvu padomes atbalstu. Baltās nakts svinīgais noslēgums notiek lāpu gaismā pie bijušās Latvijas Kara skolas ēkas, kur tiek dots kadeta solījums.

Kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, par vienu no galvenajiem uzdevumiem kļuva Latvijas armijas izveide. Jau Brīvības cīņu laikā, pieaugot Latvijas armijas skaitliskajam sastāvam, bija jūtams kvalificētu jaunāko virsnieku trūkums. Tāpēc 1919. gada 13. septembrī ar Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvida Sīmansona pavēli tika dibināta Kara skola. Par tās komandieri tika iecelts kapteinis Rūdolfs Klinsons.

Kara skola tika izvietota Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 99, bijušā Garīgā semināra telpās. Mācības tika uzsāktas tā paša gada 3. oktobrī, bet Bermonta karaspēka uzbrukuma dēļ tās pārtrauca un Kara skolu nosūtīja uz fronti.

1919. gada 1. decembrī Kara skolā tika atsāktas mācības, un šis datums tika pasludināts par Kara skolas oficiālo dibināšanas dienu. Savukārt 1920. gada maijā pēc saīsināta sešu mēnešu apmācības kursa leitnanta pakāpi saņēma 300 skolas pirmā izlaiduma kadeti.

2. 03. 2018
Ar svinīgu apliecību izsniegšanu noslēdzās pirmā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) īstenotā profesionālās pilnveides izglītības programma sportā, kurā 20 Nacionālo bruņoto spēku karavīri divus mēnešus pilnveidoja zināšanas vispārējā fiziskajā sagatavošanā un profesionālo kvalifikāciju dienesta vajadzībām. Pro­grammu LSPS īstenoja sadarbībā ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Sporta klubu.

Pasākumā piedalījās 22 programmas absolventi, programmas mācībspēki, kā arī LSPA rektors Jānis Žīdens, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Valts Āboliņš, kā arī NBS Sporta kluba priekšnieks majors Vents Graudiņš.

LSPA profesionālās pilnveides izglītības programma «Pamatzināšanas sporta trenera «C» kategorijas sertifikāta iegūšanai» šogad tika piedāvāta pirmo reizi. LSPA piecu gadu laikā piedāvās vairākas šāda veida mācības karavīriem.

2. 03. 2018
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš apmeklēja gadskārtējo pulkveža Oskara Kalpaka balli.

Kalpaka balle ir kļuvusi par tradicionālu pasākumu, kur pulcējas valsts augstākās amatpersonas, Latvijas un sabiedroto karavīri, augstskolu mācību spēki, mākslinieki, uzņēmēji un burši no Latvijas studentu korporācijām.

Balles bagātā vēsture aizsākās jau 1922. gadā, simboliski noslēdzot Brīvības cīņu posmu un svinot pirmās Latvijas atbrīvošanas kaujas. Mūsdienās balle rosina sabiedrību atcerēties savus varoņus un patriotisko vērtību lomu valsts un katra pilsoņa dzīvē. Balles ienākumi ik gadu paredzēti ziedojumiem.

6. 03. 2018
Godinot 1. latviešu atsevišķā bataljona komandieri pulkvedi Oskaru Kalpaku, kas 1919. gada 6. martā krita sadursmē ar vāciešiem pie «Airītēm» Kurzemē, aizsardzības nozares vadība, karavīri, zemessargi un jaunsargi piedalījās viņa piemiņai veltītajos pasākumos.

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs un Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvežleitnants Ervīns Kopeika nolika ziedus pie pulkveža O. Kalpaka pieminekļa Rīgā.

Piemiņas pasākumā pulkveža O. Kalpaka atdusas vietā Lubānas novada Visagala kapos piedalījās Aizsardzības ministrijas politikas direktors, valsts sekretāra vietnieks Jānis Karlsbergs, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, Zemessardzes 25. kājnieku bataljons, jaunsargi un Nacionālo bruņoto spēku orķestris. O. Kalpaka piemiņai veltīts pasākums notika arī Liepājas Ziemeļu kapsētā, un tajā piedalījās Zemessardzes 44. kājnieku bataljons, Jūras spēku pārstāvji un kapelāns kapteinis Dāvids Šterns.

Pulkveža O. Kalpaka muzejā un piemiņas vietā «Airītēs» atceres pasākumā piedalījās Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku regulāro spēku un Zemessardzes 45. nodrošinājuma bataljona pārstāvji, kā arī jaunsargi. Pasākuma laikā svinīgo jaunsarga solījumu deva jaunsargu kandidāti.

7. 03. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar Eiropas Politikas analīzes centra prezidentu un izpilddirektoru Pīteru Doranu un iepazīstināja viņu ar Latvijas aizsardzības jomas aktualitātēm, uzsverot ASV ieguldījumu Latvijas drošības stiprināšanā un apliecinot, ka sadarbība ar ASV ir viena no Latvijas aizsardzības politikas divpusējo attiecību ilgtermiņa prioritātēm. Aizsardzības ministrs pateicās Eiropas Politikas analīzes centra prezidentam par Latvijai un Austrumeiropai būtisku aizsardzības politikas jautājumu aktualizēšanu ASV, tādējādi sekmējot ciešāku transatlantisko sadarbību.

7. 03. 2018
ES Drošības fonda līdzekli Latvijas militārajai industrijai

Rīgas domē notika dialogs «Eiropas Savienība investē mūsu drošībā», kuru organizēja Rīgas dome sadarbībā ar Eiropas Savienības Reģionu komiteju un Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federāciju. Dialogā tika pārrunātas divas galvenās tēmas — kā Eiropas Savienība aizsargā tās iedzīvotājus un pastiprina drošību pie mūsu robežām un Eiropas Savienības piedāvātās finanšu iespējas, lai atbal­stītu katras dalībvalsts militāro industriju.

Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis sacīja: «Liels paldies Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijai un Eiropas Reģionu komitejai par šo iniciatīvu, kas šodien rezultējas diskusijā par Eiropas Savienības atbalsta iespējām aizsardzības industrijai un pētniecībai.  Pēdējos gados šajā jomā ir noticis ļoti daudz — it īpaši pagājušajā gadā.  Eiropas Savienība strādā pie jautājumiem, kas agrāk nebija tās dienaskārtībā — aizsardzības un pētniecības industrijas atbalsts. Ir mainījusies ģeopolitiskā dienaskārtība, ir mainījies spēku samērs reģionālā un globālā izpratnē. Tādēļ iniciatīva par to stāstīt uzņēmējiem un pētniekiem ir laikā un vietā. Šis ir īstais brīdis. Vienlaikus ir pašsaprotami, ka Eiropas Savienība nevar un arī nevēlas dublēt NATO. Mēs gribam sadarboties un papildināt viens otru. Tāds ir mūsu mērķis un arī uzdevums.»

Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, industrijas, uzņēmējdarbības un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) ģenerāldirektorāta pārstāvis Mačejs Šiman­skis prezentēja aktuālāko informāciju par  Eiropas aizsardzības fondu. Dalībnieki precizēja, ka vismaz pirmajos divos gados pieejamais finansējums 500 milj. eiro apmērā, visticamāk, būs projektiem, kas ir jau izstrādes fāzē. Tādēļ uzņēmumiem un pētniekiem būtu jāsāk aktīvi izvērtēt un meklēt iespējas iesaistīties konsorcijos, izmantojot uzņēmēju starptautiskos kontaktus un esošos sadarbības partnerus, lai varētu izmantot šo finansējumu.

Tā kā pieteikumiem jābūt pārrobežu, Arnolds Abramavičs, Eiropas Reģionu komitejas pārstāvis, savā runā iedrošināja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mazos un vidējos uzņēmumus sadarboties un iesniegt priekšlikumus pētniecības vai izstrādes atzarā vai nu kā militārā sektora pārstāvjiem, vai arī civilā sektora tehnoloģijas piemērojot militārajai jomai.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis uzsvēra: «Pašvaldību loma uzņēmējdarbības attīstībā neaprobežojas ar investīcijām skolās, sporta hallēs, kultūras namos un līdzīgā infrastruktūrā. Nozīmīgas investīcijas ir arī industriālo teritoriju attīstībā. Pašvaldības nopietni strādā pie investīciju piesaistes, jo tā ir iespēja Latvijas reģionu attīstībai. Pētījumi liecina, ka lielu rūpnīcu piesaistīšana konkrētām teritorijām var mainīt teritoriju attīstības tendences. Piemēram, salīdzinot teritorijas, kurām izdevies panākt, ka uzņēmums tās izvēlas ražošanas uzsākšanai, ar teritorijām,  kuras arī iesaistījušās šajā konkurencē, bet zaudējušas, redzams, ka teritorijās, kas nosacītajā vairāksolīšanā uzvarējušas, būtiski palielinās nekustamo īpašumu vērtība. To var uzskatīt par netiešu labklājības līmeņa izmaiņas raksturojošu lielumu. Tādēļ Latvijas Pašvaldību savienība atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus sniegt resursus kopējas drošības un aizsardzības politikas veidošanai, atbalstot aizsardzības industriju un pētniecību.»

Latvijai svarīgi ir pārdomāti ieguldījumi ES drošībā un aizsardzībā tieši no reģionālās attīstības skatpunkta. Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi dzirdēt, ka mūsu drošības jautājums ir arī EK svarīgs un ka, veidojot aizsardzības fondu, tiek paredzēta iespēja iesaistīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Liela nozīme ir arī zinātnieku piesaistīšanai. Latvijā finansējums pētniecībai ir ļoti nepietiekams, tāpēc Eiropas institūcijām ir jāapzinās, ka zinātne visā pasaulē darbojas kā virzītājspēks. Māris Andžāns, Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes docents bija gandarīts, ka šobrīd Latvijā ir uzsākta un attīstās sadarbība starp uzņē­mējdarbību un pētniecību medicīnas jomā un militārās industrijas jomā. Ir uzsākts projekts «Cik cilvēks ir piemērots dienestam armijā» — tieši par medicīnas aspektu militārajā jomā.

Informācija sagatavota pēc Rīgas domes preses relīzes.

14. 03. — 15. 03. 2018
Vizītē Latvijā uzturējās Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris ģenerālis Riho Terrass. Tiekoties ar Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu, viņš pārrunāja Latvijas un Igaunijas sadarbību aizsardzības jomā, kā arī starptautiskās un reģionālās drošības aktuālos jautājumus. Viesis apmeklēja Ādažu bāzi, kur tikās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu.

Līdztekus Baltijas valstu trīspusējai sadarbībai ikdienā gan gaisa telpas novērošanas sistēmā (BALTNET), gan Baltijas Apvienotā štāba elementa un Baltijas aizsardzības koledžas (BALTDEFCOL) ietvaros, kur plecu pie pleca dien un mācās Latvijas un Igaunijas karavīri, notiek intensīvāka sadarbība pie iespējamo kopīgo projektu īstenošanas iepirkumu jomā.

Latvija un Igaunija pastāvīgi sadarbojas arī personāla apmācību jomā, tostarp piedaloties kopīgās militārajās mācībās.

15. 03. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās starptautiskās konferences «Trešais ceļš — nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā» atklāšanā Latvijas Kara muzejā.

Konferencē piedalījās pētnieki un eksperti no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas, lai aplūkotu tēmas, kas saistītas ar cīņu pret abu totalitāro lielvaru okupācijas režīmiem un nacionālās pretošanās kustību organizācijām Baltijā Otrajā pasaules karā un pēc kara beigām.

Latvijas eksperti īpašu uzmanību veltīja Latvijas Centrālajai padomei, šīs organizācijas sastādītajam memorandam — dokumentam, kuru nacistiskās Vācijas apstākļos bija parakstījuši 188 latviešu patrioti, kas deklarēja nācijas gribu nekavējoties atjaunot Latvijas faktisko neatkarību saskaņā ar 1922. gada Satversmi. Šis nozīmīgais dokuments 2009. gadā tika iekļauts UNESCO Vispasaules kultūras mantojuma programmas «Pasaules atmiņa» nacionālajā reģistrā.

16. 03. 2018
16. martā tikās Baltijas jaunsargu organizāciju «Jaunsardze» (Latvija), «Kodutütred», «Noored Kotkad» (Igaunija), «Šaulių sajunga» (Lietuva) vadītāji un pārstāvji, kā arī Polijas Aizsardzības ministrijas «ProDefense» departamenta vadība.

Tās laikā organizāciju pārstāvji iepazīstināja ar organizāciju aktualitātēm, diskutēja par to, kā tiek organizēta jauniešu militārā un patriotiskā audzināšana Baltijas valstīs un Polijā, analizēja starptautisko sadarbību un lēma par sadarbību 2019. gadā.

Noslēgumā jaunatnes organizāciju pārstāvji parakstīja protokolu par sadarbību un kopējiem projektiem 2019. gadā.

 

 

 

 

 

Gaisa spēkiem jaunas spējas un infrastruktūra


Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Gaisa spēku speciālisti turpmāk Aviācijas bāzē Lielvārdē varēs strādāt un atpūsties daudz komfor­tablākos un mūsdienīgākos apstākļos. Gaisa spēku sastāvu papildinājusi arī jauna apakšvienība — 9. martā bāzē svinīgi tika atklāta Lidlauka operāciju un glābšanas dienesta ēka, kā arī jaunizveidotais Gaisa spēku mācību centrs.

Nozīmīgs ieguvums dienesta uzlabošanā
Lidlauka operāciju un glābšanas dienesta ēka paredzēta Gaisa spēku Aviācijas eskadriļas glābšanas dienesta un Sakaru un lidojumu nodrošinājuma posma lidlauku operāciju darbības nodrošināšanai, savukārt Gaisa spēku mācību centrs īstenos Gaisa spēku personāla apmācību gaisa telpas novērošanā, lidlauka ekspluatācijā, gaisakuģu apkopē un citās jomās.

Atklāšanas dienā laika apstākļi klātesošos īpaši nelutināja, ko uzsvēra arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. «Taču šī lidojumiem nelabvēlīgā diena ir liels un labs notikums mūsu Gaisa spēkiem, kas iezīmē nozīmīgu soli to attīstībā. Ir veikts milzīgs ieguldījums, lai mūsu speciālisti varētu pildīt savus pienākumus iespējami labi, lai varētu koncentrēties tikai uz sava darba izpildi.»

«Būvējot Latvijas aizsardzības ēku, šodien tās sienā ir iemūrēts kārtējais ķieģelis, kas to dara stiprāku un efektīvāku. Tas ir kārtējais pierādījums, ka mēs, neskatoties uz problēmām, konsekventi attīstām visas bruņoto spēku sastāvdaļas,» savā uzrunā norādīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.

Gandarījums par padarīto
«Vēlos izteikt milzīgu pateicību ikvienam Gaisa spēku speciālistam, kurš velta savu laiku valsts drošībai un ir gatavs steigties palīgā nelaimē nokļuvušajiem līdzcilvēkiem. Uz Gaisa spēku cilvēku pleciem gulstas milzīga atbildība, jo liela daļa sabiedrības savu priekšstatu par bruņotajiem spēkiem veido no ziņām par izglābtiem nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem — to dara mūsu meklēšanas un glābšanas speciālisti. Tieši tāpat vēlos pateikties arī sabiedrībai par tās izpratni un atbalstu, dodot iespēju uzlabot mūsu karavīru un civilo speciālistu dienesta apstākļus,» norādīja aizsardzības ministrs.

Ministrs bija gandarīts ne tikai par mūsdienīgajām, moderni aprīkotajām telpām, bet arī par drošības līmeņa pieaugumu Lielvārdes aviācijas bāzē. «Tagad šeit tiek ievēroti vēl augstāki drošības standarti, kas aviācijā ir pats galvenais. Tas ir ļoti svarīgi, jo faktiski ar katru mēnesi šeit pieaug gan mūsu pašu, gan mūsu partneru darba intensitāte.»

Jāturpina Gaisa spēku attīstība
Runājot par darbu kvalitāti, R. Bergmanis atzina, ka ir patīkami pārsteigts par paveiktā apjomu un kvalitāti. «Darbi izdarīti ļoti labi. Turklāt paši Gaisa spēki bija cieši iesaistīti jauno objektu tapšanā, viņi definēja savas aktuālās vajadzības un sekoja to izpildei.»

Protams, Lielvārdes aviācijas bāzes pilnveidošanā un modernizēšanā vēl ir daudz darāmā, atzina ministrs. «Es ļoti ceru, ka mums jau drīzumā izdosies realizēt arī nākamos soļus, lai šis lidlauks būtu pilnībā gatavs operacionāli pildīt tos uzdevumus, uz ko mēs virzāmies. Es ceru, ka šogad tiks pieņemts lēmums arī par mūsu Gaisa spēku rīcībā esošo helikopteru platformas nomaiņu. Šis process ir ļoti sarežģīts — mums ne tikai jāiegādājas helikopteru platforma, bet arī jānodrošina cilvēku apmācība, tehnikas uzturēšana un apkope un daudzi citi ar to saistīti jautājumi. Tas nebūs viegls uzdevums, bet, redzot, kā pēdējos gados te viss ir attīstījies, man nav šaubu, ka mēs to paveiksim un paveiksim labi,» uzsvēra R. Bergmanis.

Aicina jaunos speciālistus
Lielvārdes aviācijas bāze ir ļoti perspektīva darba vieta jauniešiem, kuri vēlas savu karjeru saistīt ar tik interesantu jomu kā aviācija, teica R. Bergmanis. «Lidlauka pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešamo profesiju skaits ir ļoti plašs, un lielākā to daļa ir ļoti specifiskas un savā jomā pieprasītas. Tādēļ mēs aicinām — lūdzu, nāciet! Šeit ir vajadzīgi gan lidlauka uzturētāji, gan mehāniķi, gan meteorologi, gan dispečeri un daudzu citu profesiju pārstāvji. Un tik labu apstākļu, kur ir padomāts gan par ap­stākļiem dežūras laikā, gan par personāla atpūtu, nav daudzviet citur.»

No mums negaida jaunākos iznīcinātājus
Jaunatklātā celtne uzcelta pusotra gada laikā, savukārt Gaisa spēku mācību centrs iekārtots renovētā ēkā. «Gaisa spēki secināja, ka mūsu uzdevumu sekmīgai ­izpildei ir vitāli nepieciešamas jaunas spējas un jauna infrastruktūra. Tas ir svarīgi arī mūsu partneriem — kā zināms, Lielvārdē bāzējas ASV helikopteru vienība, un šiem karavīriem arī ir savas noteiktas prasības, kas mums ir jāatbalsta,» norādīja Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieris pulkvedis Armands Saltups. «Mūsu spēju ­pieaugums ir objektīvi nepieciešams, jo Gaisa spēkiem jāspēj darboties visu diennakti, bez pārtraukumiem. Savukārt pašlaik ļoti daudz jauno karavīru un virsnieku tiek apmācīti vairākās skolās. Skatoties nākotnē, mums šīs spējas ir jānotur, gan apmācot jaunus speciālistus, gan attīstot jau esošo zināšanas. Un tagad mēs varēsim gatavot savus instruktorus un speciālistus tepat, Lielvārdes lidlaukā.»

Latvijas Gaisa spēki ir NATO kopējo spēku sastāvdaļa un pilda savai kapacitātei atbilstošus uzdevumus. «NATO no mums neprasa 5. paaudzes iznīcinātājus, bet gan spējas, ko mēs kā valsts varam dot. Mums ir jānodrošina savas gaisa telpas kontrole. Pildot šo uzdevumu, mēs nesen esam saņēmuši pirmo mobilo radaru, bet līdz maijam saņemsim vēl divas šādas iekārtas. Ar tām būsim spējīgi ļoti labā līmenī nodrošināt gaisa telpas kontroli zemajos lidojumos,» uzsvēra Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieris.

Tuvākajā nākotnē starp Gaisa spēku svarīgākajiem uzdevumiem ir arī gaisakuģu vadības speciālistu gatavošana. «Līdzko būsim sasnieguši noteiktu spēju līmeni, varēsim nodrošināt gaisakuģu vadību tepat no Latvijas.»

Nopietns darbs notiek, attīstot arī pretgaisa aizsardzības spējas, informēja pulkvedis A. Saltups. Kā zināms, 2017. gadā tika parakstīts līgums par pretgaisa aizsardzības iekārtu «Stinger» iegādi. Gaisa spēki nodrošinās šī ieroča apmācību un nodošanu vienībām lietošanā.

Pilsoniskais patriotisms Latvijas attīstībai un drošībai

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Foto — Gatis Dieziņš,  Modris Vēbersts, Vilnis Bērziņš.

Patriotisms ir sarežģīts un pretrunīgs jēdziens. No vienas puses, mīlestība pret valsti ir viens no priekšnoteikumiem stiprām valsts un sabiedrības attiecībām, bet, no otras puses, patriotismu var izmantot arī kā sabiedrības manipulācijas instrumentu savtīgās interesēs. Tā kā pastāv dažādi patriotisma veidi, šī raksta mērķis ir attīstīt ideju par pilsonisko patriotismu kā konstruktīvi kritisku un aktīvu sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos, kas var mazināt plaisu starp valsti un sabiedrību, kā arī stiprināt iedzīvotāju motivāciju aizstāvēt savu valsti un paaugstināt psiholoģisko aizsardzību pret naidīgām aktivitātēm informatīvajā telpā.

Vai Latvija ir īpašs gadījums?
Runājot par tādām problēmām valsts un sabiedrības attiecībās Latvijā kā zema uzticēšanās valsts institūcijām un zema sabiedrības līdzdalība politiskajos procesos, nereti tiek minēts arguments, ka šajā ziņā Latvija nav unikāla, jo līdzīgas problēmas ir arī citās valstīs, tai skaitā vecajās demokrātijās. Savā ziņā tā tas patiešām ir, jo saskaņā ar «Eirobarometra 88» (2017. gada novembris) standarta apsekojuma datiem Eiropas Savienībā (ES) kopumā uzticēšanās rādītāji institūcijām ir salīdzinoši ­zemi —  ES uzticas 41%, savas valsts valdībai — 36%, bet savas valsts parlamentam — 35% respondentu. Atbilstoši šī pētījuma datiem uzticēšanās līmenis ES Latvijā ir nedaudz augstāks nekā vidēji ES — 45%, bet uzticēšanās valdībai un parlamentam ir zemāka, attiecīgi 27% un 20%. Tajā pašā laikā ir citas valstis, kurās uzticēšanās, piemēram, savas valsts parlamentam 2017. gada rudenī bija vēl zemāka — Bulgārija, Čehija, Grieķija, Horvātija, Lietuva, Rumānija un Slovēnija.

Zinātniskajā literatūrā ir arī plaši aprakstīti procesi demokrātiskajās valstīs, kad pieaugošās mediju un politiskā mārketinga lomas rezultātā pilsoņi savu līdzdalību politikā aizvien vairāk realizē kā mediju auditorija, nevis aktīvā līdzdalībā.  Uzskatāms šīs tendences indikators ir vēlētāju aktivitātes samazināšanās ilgtermiņā. Piemēram, pēc Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) datiem, ASV prezidenta vēlēšanās 1964. gadā piedalījās 96% vēlētāju, bet 2016. gadā — 65%; parlamenta vēlēšanās Vācijā 1972. gadā piedalījās 91% vēlētāju, bet 2017. gadā — 76%. Latvijā tendence ir līdzīga — 1993. gadā parlamenta vēlēšanās piedalījās 90% vēlētāju, bet 2014. gadā — 59%.

2012. gadā publicētais politologu I. van Bīcenas, P. Maira un
T. Poguntkes (I. van Biezen, P. Mair, T. Poguntke) pētījums  arī uzrāda ilgtermiņa tendenci samazināties politisko partiju biedru skaitam daudzās Eiropas valstīs, tai skaitā tādās demokrātijās kā Norvēģija, Zviedrija, Šveice, Lielbritānija, Vācija un citās.  Pēc šī pētījuma datiem, Latvijā bija vismazākais politisko partiju biedru skaits procentuāli no kopējā elektorāta 27 Eiropas valstīs. Arī Baltijas valstu griezumā Latvijā šis politiskās līdzdalības rādītājs ir četras reizes zemāks. Kā liecina 2018. gada 2. janvāra publikācija portālā LSM.LV, politisko partiju biedru skaits 2017. gadā Igaunijā bija 4,3% no iedzīvotāju skaita, Lietuvā — 4,1%, bet Latvijā — tikai 1,1%. Tas vedina domāt, ka Latvijas gadījumā ir vēl kādi citi īpaši faktori, kurus nedrīkst ignorēt, aizbildinoties ar kopējām negatīvām tendencēm demokrātisku valstu attīstībā.

Patriotisms ietver tādas emocijas kā mīlestība un lepnums par valsti, uz­ticība un uzticēšanās valstij, piederība dzimtajai vietai, pilsētai, valstij, pat kauns par savas valsts neveiksmēm. 

Gan tā saukto oligarhu sarunu, gan banku krīzes kontekstā ir vērts pievērst uzmanību politoloģes A. Gžimalas-Buses (A. Grzymala-Busse) 2007. gadā publicētam darbam par valsts ekspluatāciju postkomunisma demokrātijās. Valsts ekspluatāciju viņa definē kā tiešu valsts resursu ieguvi, ko politiskās partijas izmanto savam labumam. Viņa izveidoja salīdzinošu valsts ekspluatācijas indeksu, vadoties pēc trīs kritērijiem, tie ir formāls valsts līdzekļu pārraudzības un regulējuma ieviešanas laiks (pirms līdzdalības ES vai kā priekšnoteikums līdzdalībai), valsts administratīvā aparāta pieaugums un politisko partiju finansēšanas noteikumi. Saskaņā ar šīs autores veikto analīzi Bulgārija, bijusī Čehoslovākija un Latvija veido valstu grupu, kur «valdošās partijas guva materiālu labumu no valsts resursiem un apzināti kavēja valsts līdzekļu regulējuma ieviešanu līdztekus ar minimāliem centieniem pārveidot valsti par racionāli birokrātisku organizāciju». Turpretī otrajā valstu grupā, ko veido Igaunija, Ungārija, Slovēnija, Lietuva un Polija, politiskās partijas laikus izveidoja institūcijas, kas ierobežoja savtīgu valsts resursu lietojumu. Politoloģes skatījumā spēcīga politiskā konkurence bija svarīgākais faktors, kas spēja ierobežot valsts ekspluatāciju.

Šis nelielais ieskats dažās politiskās attīstības tendencēs rāda, ka uz kopējā negatīvā fona Latvija vairākos aspektos izceļas īpaši. Neapšaubāmi, arī ārējiem naidīgi noskaņotajiem spēkiem tas dod faktu bāzi, uz kuras pamata būvēt stāstus par Latviju kā neizdevušos valsti. Šādu stāstu efektivitāti nosaka ne tikai meistarīgs propagandas instrumentu lietojums, bet arī tas, ka vismaz kaut kādā mērā tie ir balstīti arī uz objektīvu informāciju. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no globālajām tendencēm mums ir svarīgi pievērsties iekšējām problēmām un meklēt tām risinājumus. Pilsoniskais patriotisms varētu būt viens no ilgtermiņa instrumentiem, jo pilsoniskās sabiedrības spiediens ierobežo ļaunprātīgu politiskās varas izmantošanu un stimulē valsts pārvaldes darbošanos kopējam labumam. Tāpat var pieņemt, ka aktīvai pilsoniskai līdzdalībai ir potenciāls paaugstināt imunitāti pret valsts nomelnošanu, jo tad, ja cilvēks pats piedalās valsts attīstībā, tā vairs nav kaut kas abstrakts un atrauts no cilvēka, bet kļūst par daļu no viņa paša personiskās identitātes. Runājot filozofes S. Benporatas (S. Ben-Porath) vārdiem, valsts kļūst par «kopīgu projektu».

Kāpēc pilsoniskais patriotisms?
Pilsoniskais patriotisms ir plašāks un tāpēc potenciāli spēcīgāks risinājums nekā pilsoniskā līdzdalība, jo līdztekus vērtībām, uzskatiem un rīcībai, patriotismam ir arī emocionālā dimensija. Patriotisms ietver tādas emocijas kā mīlestība un lepnums par valsti, uzticība un uzticēšanās valstij, piederība dzimtajai vietai, pilsētai, valstij, pat kauns par savas valsts neveiksmēm. Emociju nozīmi komerciālajā jomā skaidro 20. gs. 80. gados izstrādātais patērētāju uzvedības emocionālais modelis, kas pretstatā citiem modeļiem, kuri galveno akcentu lika uz kognitīvajiem procesiem, parādīja, ka tieši emocijas nosaka cilvēka domāšanu un rīcību. Var pieņemt, ka emocijas ir svarīgs elements arī sabiedrības un valsts attiecībās, jo tieši mīlestība pret valsti, nevis racionāls aprēķins cilvēku var mudināt rīkoties nesavtīgā, pat pašaizliedzīgā veidā attiecībā pret valsti.

Pilsoniskais patriotisms ir būtisks arī tādēļ, lai Latvijas sabiedrība būtu psiholoģiski noturīga šodienas informācijas karā starp Krieviju un Rietumiem, kurā viens no principiāli svarīgiem jautājumiem ir saistīts ar demokrātijas lomu globālajos procesos. Krievija ne tikai mēģina iejaukties rietumvalstu vēlēšanu procesos, bet kā autoritāra valsts tā cenšas apstrīdēt Rietumu liberālo demokrātiju kā universālu politikas etalonu. Tas tiek darīts, attīstot ideju par Krieviju kā īpašu demokrātijas modeli, kas nav mērāms attiecībā pret Rietumu standartiem; izgaismojot un akcentējot trūkumus rietumvalstu, it īpaši ASV, demokrātijās; traktējot demokrātijas veicināšanu kā rietumvalstu, pamatā ASV, ietekmes instrumentu; un argumentējot, ka pasaules kārtībai ir jābūt demokrātiskai vai, citiem vārdiem sakot, daudzpolārai ar autoritārām valstīm kā ietekmīgiem spēka centriem. No šāda viedokļa raugoties, Latvijas valstiskuma saglabāšanas nolūkā principiāli svarīgi ir tas, lai mēs spētu iekļauties un būt piederīgi demokrātiskajam pasaules spēka centram un vienlaikus attālinātos no Krievijas politiskās kultūras ziņā. Pilsoniskajam patriotismam šajā ziņā ir ļoti svarīga loma, jo tā ir demokrātijas attīstība tautas līmenī, kas Latvijā ir nepietiekama.

Pilsoniskā patriotisma būtība
Filozofe P. Kleingelda (P. Kleingeld) raksta, ka pilsoniskais patriotisms izriet no republikānisma tradīcijām, kas paredz valsts darbošanos kopējām labumam, līdz ar to pilsoniskā patriotisma pamats ir mīlestība pret politiskajām brīvībām un institūcijām, kas tās nodrošina. Līdzīgu domu pauž arī politoloģe S. Laborde (C. Laborde), uzsverot, ka pilsoniskajā patriotismā primāra ir brīvības mīlestība, nevis lojalitāte valstij, jo pilsoniskais patriots stāv par savu valsti tāpēc, ka tā reprezentē noteiktas vērtības. Latvijas gadījumā pilsoniskais patriotisms ir nozīmīgs arī tādēļ, ka tas atstāj otrajā plānā nacionālismu, un tādējādi potenciāli varētu vienot kopīgam mērķim arī etniski sašķeltu sabiedrību, kāda pastāv Latvijā. Pilsoniskais patriotisms Latvijā ir jāveido, aptverot četras jomas — vērtības, izglītību, rīcību un emocijas.

Demokrātiskām vērtībām vajadzētu kļūt par galveno motīvu sargāt un aizstāvēt Latvijas valstisko neatkarību, jo vārda un uzskatu brīvība, politiskā tolerance, tiesiskums, atbalsts citādi domājošajiem, politiskā konkurence, neatkarīgi mediji un citas demokrātiskai sabiedrībai raksturīgas iezīmes nodrošina vislabākos apstākļus cilvēka dzīvei. Nostiprinot demokrātiskas vērtības, Latvijas sabiedrības politiskā kultūra norobežotos no Krievijas, kurā pastāv konsolidēts autoritārs režīms. Vienam no galvenajiem motīviem samazināt Krievijas ietekmi Latvijā vajadzētu būt vēlmei nepieļaut Latvijā attīstīties tādām Krievijas politiskajai kultūrai raksturīgām iezīmēm kā tiesiskais nihilisms, kleptokrātija un korupcija, varas un kriminālo struktūru saaugšana, ietekmīgāko mediju satura tieša kontrole, kolektīvā bezatbildība (krugovaya poruka), demokrātijas imitācija, politisko aktīvistu apspiešana un citas. Protams, arī demokrātijas ir nepilnīgas, tajās arī ir korupcija, manipulācija ar sabiedrību, ļaunprātīga varas izmantošana, tomēr demokrātiski valsts pārvaldes principi veido pašregulējošu mehānismu, kas dod iespēju šīs negatīvās tendences ierobežot. Tiesa gan, šīs iespējas ir jāprot izmantot.

Pilsoniskā patriotisma kontekstā ļoti svarīgs ir kopējais sabiedrības izglītības līmenis, jo plašs redzesloks, zināšanas un kritiskā domāšana ir priekšnoteikums, lai pilsoniskā aktivitāte būtu efektīva. Tomēr, lai Latvijā varētu attīstīties pilsoniskais patriotisms, īpaši svarīga ir tieši pilsoniskā izglītība, jo politiskā līdzdalība nav iespējama bez zināšanām par to, kā darbojas demokrātiska politiskā sistēma un kādas ir iedzīvotāju iespējas to ietekmēt un līdzdarboties. Starptautiskais pilsoniskās izglītības pētījums «ICCS 2016» atklāja, ka Latvijas skolēniem ir viszemākais pilsoniskās izglītības līmenis Baltijas jūras reģiona valstu vidū. No pētījumā iegūtajiem datiem var secināt, ka pilsoniskās izglītības jomā skolēni vislabāk ir apguvuši dabas aizsardzību — to atzina 84% aptaujāto skolēnu. Savukārt tādas jomas kā «piedalīšanās vietējās sabiedrības problēmu risināšanā», «pilsoņu tiesību aizsardzība» un «politiskie temati un notikumi citās valstīs» bija apguvuši tikai 43% no aptaujas dalībniekiem.

Pilsoniskās izglītības deficīts ir konstatējams ne tikai jauniešu vidū, bet arī sabiedrībā kopumā. Piemēram, pēc 2010. gadā veiktās SKDS aptaujas datiem, Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka 20. gs. Latvijas vēsturē vispozitīvāk vērtējamā personība ir autoritārais līderis Kārlis Ulmanis. Cita SKDS pētījuma rezultāti rāda, ka 2017. gadā 62% Latvijas iedzīvotāju piekrita apgalvojumam: «Lai uzlabotu situāciju valstī, Latvijai ir nepieciešams viens stingrs līderis ar plašām pilnvarām», kas liecina par Latvijas sabiedrībai raksturīgu vēlmi pēc «stingrās rokas». Tāpat SKDS pētījumu dati rāda, ka 2016. gadā vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju piekrita apgalvojumam: «Tādiem cilvēkiem kā Jūs nav nekādas ietekmes uz to, ko un kā dara Latvijas Saeima un valdība». Savukārt to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka ar protesta akcijām ir iespējams ietekmēt valdības lēmumu pieņemšanu, ir samazinājies no 55% 2007. gadā līdz 31% 2014. gadā.

Šīs tendences Latvijas sabiedrībā ir jāmaina, jo aktīva pilsoniskā sabiedrība ir gan priekšnoteikums tam, lai tiktu samazināta plaisa starp valsti un sabiedrību, gan arī sabiedrības iesaistei visaptverošas valsts aizsardzībā. Latvijas sabiedrībai raksturīgā politiskā pasivitāte, no vienas puses, samazina iespējas ārējiem naidīgiem spēkiem destabilizēt sabiedrību, izmantojot protesta akcijas, bet, no otras puses, ir jāuzdod jautājums — vai politiski pasīvu sabiedrību būs iespējams mobilizēt valsts aizsardzībai krīzes situācijā? Var izvirzīt pieņēmumu, ka solidāra un pašorganizēties spējīga sabiedrība padarīs daudz efektīvāku arī visaptverošo valsts aizsardzību, kas paredz visas sabiedrības gatavību un līdzdalību valsts aizsardzībā. Visaptverošas valsts aizsardzības kontekstā kā piemērs nereti tiek minēts tā sauktais Šveices modelis, taču ir vērts atcerēties, ka tas ietver ne tikai to, ka karavīri glabā ieročus mājās un ir gatavi aizstāvēt valsti jebkurā brīdī, bet arī to, ka tā ir īpaša un unikāla pilsoņa karavīra koncepcija, kas integrē demokrātiskas līdzdalības tiesības ar pienākumu sargāt valsti. Veicinot politiski aktīvu rīcību sabiedrības līmenī, Latvijā ilgtermiņā tiks risinātas vismaz divas problēmas — valsts lielākā mērā darbosies kopējam labumam, tādējādi mazinot plaisu starp valsti un sabiedrību, kā arī paaugstināsies sabiedrības izturētspēja dažādās krīzes situācijās, ieskaitot potenciālu militāru agresiju.

Attiecoties pret valsti kā «kopīgu projektu», paredzams, ka ilgtermiņā pieaugs arī pozitīvo emociju spektrs, kas saista valsti ar sabiedrību. Saskaņā ar Starptautiskās sociālo aptauju pro­grammas (ISSP) 2013. gadā veikto nacionālās identitātes pētījumu, 70% Latvijas respondentu ir lepni būt Latvijas pilsoņi, taču 53% nelepojas ar Latvijas sociālās drošības sistēmu, 45% nelepojas ar taisnīgu attieksmi pret visām sabiedrības grupām, 39% nelepojas ar Latvijas ekonomiskajiem sasniegumiem. Tiesa gan, šeit vietā ir vaicāt, cik lielā mērā tas ir objektīvs vērtējums un cik lielā mērā tas atspoguļo mūsu sabiedrībai raksturīgo negatīvismu un uzskatus, kas ir subjektīvi, relatīvi un nereti balstīti maldīgos priekšstatos.

Protams, pilsoniskais patriotisms arī paredz to, ka sabiedrība atklāti runā par negatīvo valstī, tomēr šajā gadījumā akcents tiek likts uz vārdu «konstruktīva» kritika. Proti, pilsoniskais patriots analizē un diskutē par problēmām tādēļ, lai pats piedalītos to risināšanā, nevis noniecinātu savu valsti. Līdz ar to pilsoniskais patriots ir patriots ne tikai vārdos, bet arī darbos. Pilsoniskais patriots pats darbojas valsts labā, negaidot no tās «stingro roku», kas visus jautājumus sakārtos viņa vietā. Tāpēc var pieņemt, ka pilsoniskā patriotisma rezultāts būs Latvijas iedzīvotāju lepnums ne tikai par savas valsts dabu, sportu un kultūru, bet arī par valsts pārvaldi un ekonomiku. Protams, šādas milzīgas pārmaiņas sabiedrības attieksmē un domāšanā nevar notikt vienā dienā, bet tas varētu būt viens no valsts tālākās attīstības ilgtermiņa mērķiem.

Militārā medicīna jāattīsta visai Latvijas sabiedrībai kopā

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Mediķi ir tā profesija, ar kuru savā ikdienā sastopas ikviens cilvēks. Izņēmums nav arī karavīri, kuriem, ņemot vērā profesijas specifiku, šī saskarsme ir arī vitāli svarīga. Par militārās medicīnas jomas izaicinājumiem, misiju un nākotnes vīziju stāsta Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Nodrošinājuma departamenta Medicīnas pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Normunds Vaivads. Viņa hobijs ir muzicēšana, un viņš ir viens no bungu un dūdu mūzikas grupas «Auļi» dibinātājiem.

— Ar militārās medicīnas jomu esat saistīts būtībā kopš tās veidošanās pēc neatkarības atgūšanas. Par ko ir vislielākais gandarījums?
— Ja man kādreiz prasīs, ko bruņotajos spēkos esmu padarījis, varēšu parādīt konkrētu rezultātu — šo Ādažu bāzes medicīnas centru. Tas ir darbs, kas paveikts šajos gados kopā ar kolektīvu, un par to man ir liels prieks. Bet tā, atskatoties pagātnē, var teikt, ka esmu tādā vai citādā veidā bijis klāt gandrīz vai pašos Nacionālo bruņoto spēku militārās medicīnas procesa pirmsākumos. Šajā amatā esmu kopš 2015. gada decembra, bet līdz tam biju 16 gadus Nodrošinājuma pavēlniecības 3. Reģionālā nodrošinājuma centra Medicīnas aprūpes centra galvenais ārsts. Dienestā gan oficiāli esmu no 1997. gada, kad biju Zemessardzes 14. Latgales priekšpilsētas bataljonā jaunsargu priekšnieks. Mans tēvs dienēja tajā pašā bataljonā, un pie viņa kā medicīnas voluntieris es sāku darboties jau no 1991. gada, jo togad iestājos Medicīnas akadēmijā, bet pirms tam biju beidzis Rīgas 4. medicīnas skolu, tātad biju jau ārsta palīgs. 1999. gadā pabeidzu kursus Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, un tālāk dienestu turpināju kā virsnieks Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra medpunktā.

— Militārās medicīnas joma reizēm tiek kritizēta par stagnēšanu un nepietiekamo medicīniskā aprīkojuma pieejamību.
— Darāmā viennozīmīgi ir pietiekami, bet es mēdzu skatīties uz lietām sistēmiski. Vispirms ir skaidri jāsaprot, ka medicīna ir viens no nodrošinājuma veidiem — mēs kā «vezumnieki» sekojam līdzi mūsu kaujiniekiem, un mums ir jāiet ar viņiem vienā tempā. Vēl viena būtiska nianse, kas jāzina, lai pilnībā izprastu situāciju — līdz pat 2014. gadam mūsu bruņotie spēki diezgan intensīvi un augstā līmenī galvenokārt piedalījās NATO misijās. Līdz ar to uzdevumi un no tiem izrietošais atbalsta ekipējums, tostarp arī medicīnas nodrošinājums, bija tāds, ko es neoficiāli saucu par «ekspedicionālajiem spēkiem» atbilstošu. Mēs trenējāmies, lai vismaz divas reizes gadā varētu nosūtīt savu kontingentu uz starptautisko operāciju rajonu. Līdz ar to arī viss medicīnas ekipējums, personāls un struktūra savā ziņā bija tam pakārtota. Protams, jāņem vērā arī tās budžeta iespējas, kādas tolaik bija mūsu rīcībā. Pēc 2008. gada finanšu krīzes resursi tika tika veltīti galvenokārt personāla noturēšanai dienestā. Loģiski, ka šādos apstākļos mēs neko daudz nevarējām attīstīt, tomēr savus uzdevumus pildījām.

Jāsaprot, ka medicīna ir viens no nodrošinājuma veidiem — mēs kā «vezumnieki» sekojam līdzi mūsu kaujiniekiem, un mums ir jāiet ar viņiem vienā tempā. 

— Tagad situācija ir mainījusies?
— Sākot no 2014. gada, pēc Velsas un Varšavas NATO samitu lēmumiem, mums ir jauni izaicinājumi — tā ir teritoriālā aizsardzība, ko mēs īstenojam kopā ar sabiedrotajiem. Tagad viena no svarīgākajām prioritātēm ir ne tikai Sauszemes spēku attīstība un to sadarbība ar NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu, bet arī, piemēram, četru Zemessardzes brigāžu attīstīšana, lai tām būtu pietiekamas kaujas spējas. Līdz ar to tiek attīstīts arī medicīnas nodrošinājums. Savā ziņā var piekrist, ka tas, kas bija mūsu rīcībā līdz 2015.—2016. gadam, nebija pietiekami, taču ir jāņem vērā tā laika situācija.

— Tagad resursu ir vairāk, līdz ar to — arī darāmā?
— Es teiktu, ka pašlaik tieši medicīniskās apgādes joma ir tā, kur medicīnas dienesta cilvēki strādā vissmagāk. Mums, kā jau «vezumniekiem», ir krietni jāiespringst, lai mēs spētu iegādāties visas nepieciešamās materiālās lietas. Te diemžēl nevar vienkārši aiziet uz veikalu un nopirkt visu vajadzīgo — jāņem vērā ­pieejamais budžets, tehniskās specifikācijas un iepirkuma procedūras, kas ir administratīvi un birokrātiski darbietilpīgs process. Papildus jārēķinās ar diezgan augstām prasībām no lietotāju puses kaujas vienībās, kuras viennozīmīgi ir jāre­spektē. Taču šis darbs tiek veikts, un tā, manuprāt, arī ir taustāmākā mūsu veikuma daļa, kas redzama visiem valsts aizsardzībā iesaistītajiem.

— Kādi ir būtiskākie sasniegumi, kas raksturo progresu šajā jomā?
— Pēdējos divos gados Medicīnas pārvalde kopā ar medicīnas apakšvienībām ir nopietni strādājusi pie Medicīnas nodrošinājuma ilgtermiņa plāna, un, pateicoties tam, esam ieplānojuši iegādes visam, kas ir vajadzīgs mūsu pašreizējo medicīnas nodrošinājuma uzdevumu izpildei. Tālāk sekos jau izpildes stadija — šī ekipējuma precīzāka tehniskā definēšana un iepirkšana. Visādā ziņā pašlaik esam precīzi apzinājuši, ko un kādos daudzumos mums vajag, — un tas bija pamatīgs darbs.

— Vai varam runāt arī par termiņiem, kad viss būs kārtībā?
— Nu, Rīga jau nekad nav gatava! Savus uzdevumus bruņotie spēki ir gatavi veikt arī tagad, medicīnas nodrošinājums tam tiek pielāgots un pilnveidots.

— Ko tieši mēs sagaidām no civilā sektora?
— Piemēram, militāro mediķu atbildības zona nav bezgalīga, jebkurā gadījumā agri vai vēlu cietušais tiek nogādāts kādā civilajā ārstniecības iestādē. Pašlaik kā vienu no mūsu sasniegumiem varu minēt diezgan intensīvo un pozitīvo sadarbību ar Veselības ministriju un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kā atbildībā ir Katastrofu medicīnas centrs. Jo valsts aizsardzības koncepcija nestrādās, ja nebūs ļoti labas civilās aizsardzības medicīnas un militārās medicīnas komponenšu sasaistes visos līmeņos. Te ir jābūt, kā es saku, trīs K kombinācijai — koordinācijai, komunikācijai un kooperācijai. Jautājums ir, kā mēs sadalām šos darbus un atbildības. Tas ir cieši saistīts gan ar klīnisko izpratni par militāra rakstura cietušajiem, gan arī ar tīri organizatoriskiem jautājumiem, jo ikvienas militāras traumas un ievainojumi būtībā vienlaikus ir arī masu negadījumi. Protams, tas skar arī daudz citu jomu — Iekšlietu ministrijas resursu iesaisti, transporta un satiksmes nodrošināšanu, izglītības iestāžu iespēju izmantošanu, pašvaldību ieguldījumu utt. Taču galvenais jautājums — vai civilais sektors būs gatavs tikt galā ar saviem uzdevumiem sliktākajā scenārija gadījumā, vai viņu resursi būs pietiekami. Arī sadarbības jautājumu mēs šo divu gadu laikā esam intensīvi risinājuši.

Milzīgās intereses dēļ par Zemessardzi ir mainīti normatīvie
akti, kas ļauj arī zemessargiem kļūt par pilnībā līdzvērtīgiem karavīriem — glābējiem kā profesionālā dienesta karavīriem. 

— Un kādas ir jūsu prognozes par šīs sadarbības perspektīvu?
— Kopumā process izskatās cerīgi. Protams, kā militārpersonai man gribētos, lai viss notiek uzreiz, pēc pavēles, bet visas šīs darbības ir saistītas ar stratēģisko dokumentu un valsts normatīvo aktu pārskatīšanu un aktualizēšanu. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem, manuprāt, ir Valsts katastrofu medicīnas plāna saskaņošana ar Valsts aizsardzības operatīvo plānu. Papildu optimismu raisa tas, ka arī Veselības ministrija atzīst — pusotra gada laikā mēs esam izdarījuši vairāk nekā iepriekšējos 20 gados. 2017. gadā Nacionālo bruņoto spēku un NATO sabiedroto militārajās mācībās medicīniskās evakuācijas procedūras jau tika izspēlētas kopā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāžu un Latvijas slimnīcu tiešu dalību, iesaistot un integrējot arī sabiedroto helikopterus.

— Domājams, ka tā nav tikai Latvijas problēma.
— Visās Eiropas valstīs, kas ir NATO dalībnieces, situācija ir līdzīga. Arī tur bruņotie spēki galvenokārt devās starptautiskajās operācijās, un viss, kas saistīts ar medicīnas aprūpi civilajā sektorā, ir bizness. Medicīna ir pilnībā komercializējusies. Katrā gadījumā attīstības vektora maiņa ir sākusies, jo Krimas notikumi bija kā auksta duša visai Eiropai.

NATO civilā spārna pārstāvji vasarā bija Latvijā un analizēja valsts spēju darboties krīzes un katastrofas situācijā. Tas mums deva iespēju paskatīties, kāda ir situācija citās Eiropas valstīs, un jāteic, ka Latvija ir Eiropas līmenī. Arī problēmas ir līdzīgas. Piemēram, pēc Farmācijas likuma prasībām, ārstniecības iestāde var uzglabāt ārstniecības līdzekļus ne vairāk kā nedēļas patēriņam. Kā tas sasaistās ar katastrofas situāciju, kad komunikācija un loģistika ir ierobežota, piegāžu plūsma ir apturēta? Protams, no biznesa viedokļa šāda prasība ir loģiska, jo statiska noliktava nes zaudējumus. Rezultātā faktiski visā Eiropā nav šādu milzīgu noliktavu ar uzkrājumiem krīzes situācijai. Tagad mūsu uzdevums ir veidot to Latvijā.

— No sabiedrības tas noteikti prasīs diezgan būtisku izpratnes maiņu par notiekošo.
— Bruņoto spēku uzdevumi ir skaidri, un mēs strādājam, lai tos izpildītu. Mums visiem beidzot jāsaprot, ka 2014. gada notikumi bija skaidrs izaicinājums Rietumu sabiedrībai, un sabiedrotie, kas pie mums ierodas, ir konkrēta atbilde šiem notikumiem. Ir jāsaprot, ka nav vairs iespējama situācija — «tur kaut kur kaut kādi viņi karo, bet uz mani jau tas neattiecas». Mums jāgatavojas sliktākajam iespējamajam scenārijam — jo labāk būsim sagatavojušies, jo mazāka iespēja, ka tas notiks.

— Pāreja uz teritorijas aizsardzības koncepciju noteikti prasa arī izmaiņas militārās medicīnas jomā.
— Kā jau teicu, medicīna ir sistēmiska lieta. Es parasti to dalu trīs sastāvdaļās — ārstniecības persona, ārstniecības iestāde un ārstniecības līdzekļi, kur visam jābūt sinhronā sakabē. Stājoties amatā, pārskatījām Medicīniskā nodrošinājuma koncepciju, kas bija pieņemta 2013. gadā — tai ir nepieciešami papildinājumi, bet kopumā paliekam pie tradicionālās doktrīnas, kas medicīnisko nodrošinājumu dala divās daļās. Pirmā ir veselības aprūpe, kas faktiski ne ar ko neatšķiras no civilās aprūpes modeļa — visos garnizonos ir ārstniecības iestādes, kurās strādā arī civilie darbinieki. Otrā daļa ir medicīnas atbalsts — un tās jau ir kaujas vienību medicīnas apakšvienības. Šajā gadījumā viens no lielākajiem izaicinājumiem ir medicīnas apakšvienību reģistrācija Veselības inspekcijā, lai tās varētu darboties kā pilnvērtīgas ārstniecības iestādes, ar visu nepieciešamo dokumentāciju, procedūrām, tiesībām utt. Arī šajā jautājumā sarunās ar Veselības ministriju ir sasniegts progress.

— Laba medicīniskā aprūpe nav iedomājama bez kvalificētiem speciālistiem.
— Labi rezultāti ir jau ārstniecības personu apmācības jomā — mēs sadarbojamies arī ar Rīgas Stradiņa universitāti, Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Latvijā esam izveidojuši specializētu militāro mediķu neatliekamās medicīniskās palīdzības prasmju un zināšanu mācību pro­grammu, ko realizē RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs kursu veidā trīs blokos — vispārējā neatliekamā medicīniskā palīdzība, pulmonoloģijas un kardioloģijas neatliekamās medicīnas stāvokļi. Visas praktiskās nodarbības notiek ar augstas klases manekeniem, kas tieši atbilst militāro mediķu vajadzībām.

Pozitīvas izmaiņas ir arī paplašinātās pirmās medicīniskās palīdzības apmācības jomā. Milzīgās intereses dēļ par Zemessardzi ir mainīti normatīvie akti, kas ļauj arī zemessargiem kļūt par pilnībā līdzvērtīgiem karavīriem — glābējiem kā profesionālā dienesta karavīriem. Zemessargi varēs arī apmācīt un paši gatavot paplašinātās pirmās palīdzības instruktorus. Visiem apmācītajiem speciālistiem tiks izsniegts atbilstošs ekipējums — šajā gadījumā tie ir glābēja paplašinātās pirmās palīdzības komplekti. Arī par šo ekipējumu ir iepirkums.

Īpaši jāpiemin situācija ar individuālajām medicīnas paketēm. Tās ir trīs veidu. Pasaules līmeņa kvalitātes OLAES paketes ir iepirktas visiem un izsniegtas vienībām, bet to lietojums ir saistīts ar šautu brūču un citu būtisku traumu gadījumiem — tās nav domātas sadzīves situācijām. Tāpēc šīs saites izsniedz tad, kad ir jāpilda atbilstoša riska līmeņa uzdevumi. Tad ir pārsēji ikdienai tiem, kuri māk sniegt pirmo palīdzību. Un tad ir iepriekšējos gados ar humāno palīdzību saņemtie pārsēji, kuri tiek lietoti mācību nolūkos. Žēl, ka daži cilvēki rāda tikai šīs trešā veida saites. Par nepieciešamo individuālo medicīnas pakešu daudzumu vienības regulāri informē Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu, jo paketes tiek nolietotas, izlietotas un to daudzums jāatjauno. Par to notiek iepirkumi. Daļa pakešu jau ir iepirktas, daļa vēl ir procesā, taču to izsniegšana paaugstināta riska nodarbībām jau notiek. Vēl ir arī paplašinātās pirmās palīdzības individuālie komplekti, kurus agrāk karavīriem izsniedza tikai dalībai starptautiskajās militārajās operācijās — tagad tie būs pieejami gan Sauszemes spēkiem, gan Zemessardzei pēc attiecīgā paplašinātās pirmās palīdzības līmeņa kursa. Faktiski tas ir redzamākais medicīniskā atbalsta līmenis — tiklīdz vienībā ir sagatavots glābējs vai kaujinieks ir apguvis paplašināto pirmo palīdzību, viņš saņem arī atbilstošu medicīniskās palīdzības komplektu.

— Kādus izaicinājumus vēl var minēt kā prioritārus?
— Viens no būtiskākajiem uzdevumiem nākotnei noteikti ir tālāka sadarbības pilnveidošana ar vienību komandieriem.  Te ir jābūt mijiedarbībai — apakšvienību komandieriem jāsadarbojas ar medicīnas personālu, jo liela daļa plānošanas ir saistīta tieši ar viņu darbību. Militārie mediķi dara savu darbu un daudzos gadījumos ir padomdevēji, bet lēmumu pieņem komandieris — armijā nav demokrātijas. Nav iespējams visus tā vienkārši aizvest uz tuvīno slimnīcu un tur izārstēt. Civilajam sektoram ir savi resursi, to pieejamība un laiks, kādā līdz tiem var tikt, tādēļ milzīga atbildība par savu cilvēku dzīvību un veselību ir jāuzņemas arī bruņoto spēku struktūrām. Vienību līmenī ir jāveido medicīnas dienests — tas arī ir milzīgs izaicinājums.

— Civilajā medicīnā arvien biežāk runā par speciālistu trūkumu. Kā šo jautājumu risina militārajā medicīnā?
— Personāla jautājums viennozīmīgi ir ļoti nopietns izaicinājums. Sauszemes spēkos ir medicīnas rota, kas strādā brigādes līmenī un nodrošina bataljonus, piekomandējot tiem mediķus no šīs rotas. Pēc analoģijas šis princips gada laikā ir jāiestrādā arī Zemessardzes struktūrā. Zemessardzei šajā aspektā kopumā ir pozitīva specifika — tajā, piemēram, kā kājnieki dien salīdzinoši daudz cilvēku, kuri ir augsti kvalificētas ārstniecības personas, bet nav mediķu statusā. Tagad viņi visi ir apzināti un var tikt iesaistīti medicīnas struktūru darbā. Profesionālu mediķu jomā Zemessardzē gan ir milzīgs iztrūkums, iemesli tam meklējami pēckrīzes laikā, kad daļu amatu likvidēja. Daudzi aizgāja paši labākas dzīves meklējumos. Tagad atgriežamies pie tā, lai katra Zemessardzes brigāde būtu ar savu medicīnas struktūrvienību, saviem mediķiem. Dodamies uz universitātēm, popularizējam Nacionālos bruņotos spēkus, un jāteic, ka interese un atsaucība ir liela — Rekrutēšanas un atlases centrā ierodas līdz pat 10 ārstiem gadā. Jautājums ir par šo amatu finansēšanu vienībās — tie ir ļoti vajadzīgi visos bruņotajos spēkos, bet daudz kas atkarīgs arī no vienību komandieru lēmumiem par to, kāds personāls viņiem ir vajadzīgs. Es būtu krietni priecīgāks, ja medicīnas struktūras vienībās ar speciālistiem pildītos straujāk.

Darbam un attīstībai par labu noteikti nāks arī pagājušā gada 13. novembrī apstiprinātais jaunais militāro amatu klasifikators, kurā ir arī visu medicīnas personāla amatu saraksts un kvalifikācijas prasības. Ir izveidota pilnīgi jauna mediķu amatu struktūra, kas dod iespējas gan karjeras izaugsmei klīniskajā spektrā, gan arī vadības aspektā. Tā kā šis klasifikators ir sinhronizēts ar civilo amatu līmeņiem, beidzot būs valstiski vienāda izpratne par amatu kompetencēm. Arī šis darbs prasīja ievērojamu piepūli, bet nu tas ir paveikts.

— Militārā joma kļūst arvien daudznacionālāka, tas noteikti ietekmē arī militāro medicīnu.
— Skatoties globālāk, liels izaicinājums ir sadarbība Baltijas valstu līmenī, lai mēs spētu izveidot kopējas vienības. Lai arī esam kaimiņi un bieži vien tiekam skatīti kā viens reģions, ekipējums un darbības struktūra valstīm tomēr būtiski atšķiras. Tas saistīts arī ar to, ka civilajā dzīvē mēs katrs strādājam atšķirīgi, katrai valstij ir savi standarti, medicīnas vadlīnijas, arī tradīcijas. Tas viss ietekmē darbu, taču mēs varam pakāpeniski tuvināties vismaz būtiskākajās procedūrās. Katrā gadījumā varu tikai atkārtot — darāmā vēl ir ļoti daudz, taču mēs skaidri redzam darbības lauku, un mums ir iestrādes un redzējums, kā to visu iespējami labi paveikt.

Bezpilota lidaparātu apkarošanas spēju attīstība

Līdz ar komerciālo bezpilota lidaparātu (BPL) un dronu (drones) straujo attīstību, izplatību un pieejamību sabiedrība ir saskārusies ar jauna tipa draudiem. Mazgabarīta bezpilota lidaparātu (M-BPL) izmantošanas skaita pieaugums civilajā vidē ir radījis akūtu nepieciešamību risināt drošības problēmas, ko var izraisīt BPL, kad tie nonāk noziedznieku rokās. Bezpilota lidaparātu izmantošana un to radīto draudu novēršanas iespējas mūsdienās ir aktuālas ne tikai civilajai pasaulei (policija, ugunsdzēsēji, glābēji, zinātniskā izpēte utt.), bet arī militārajās operācijās un terorisma apkarošanā.

 

 

 

 

Antidronu komplekts «DroneGun MKII» (ieroča izmantošanas videoprezentācija — https://www.droneshield.com/dronegun/).

Lielākais izaicinājums ir tas, ka bezpilota lidaparāti un to spējas izpildīt visdažādākos uzdevumus attīstās daudz ātrākā tempā, nekā tiek izstrādātas un kļūst plašai sabiedrībai pieejamas preventīvās tehnoloģijas, kas novērš, samazina vai bloķē draudus, ko potenciāli spēj radīt droni. Līdz šim zinātnieki ir galvenokārt sacentušies, lai radītu vismazākos vai vislielākos bezpilota lidaparātus, intensīvi meklējuši risinājumus, lai šie lidaparāti būtu autonomāki, gudrāki, spētu nest arvien lielāku lietderīgo kravu un veiktu arvien plašāku uzdevumu spektru. Taču neviena jauna bezpilota lidaparāta projekts sabiedrībai netiek prezentēts vienlaikus ar unikālu tehnoloģisku izstrādni, kas garantētu noziedznieka rokās nonākuša drona neitralizēšanu vai bloķēšanu.

Kompānijas THALES antidronu risinājuma principiālā shēma (centrā — komandvadības sistēma, tai apkārt — dronu atrašanas, identificēšanas un neitralizēšanas ierīces).

Bezpilota lidaparātu un antidronu tehnoloģiju attīstības savstarpējai līdzsvarošanai sevišķi aktuāla ir šī gada 7.—8. martā Vācijas pilsētā Nirnbergā notikusī starptautiskā izstāde U.T.&SEC (Unmanned Technologies & Security), kas bija veltīta robotizēto sistēmu būtiskiem aspektiem pasaulē — bezpilota lidaparātu izmantošanai drošības uzlabošanai un visdažādāko sabiedrībai svarīgu funkciju atvieglošanai, kā arī iespējamiem risinājumiem «naidīgu» bezpilota lidaparātu radīto draudu novēršanai. Izstādē tika prezentēti dažādu kompāniju tehniskie sasniegumi, kā arī speciālā konferencē analizēti juridiskie aspekti BPL izmantošanai vai to radīto draudu menedžmentam.

«Drone Dome» komplekss.

 

 

«Drone Dome» lāzerierīce.

 

 

 

 

 

Kompānijas DARPA antidronu ierīces projekts darbībai pilsētvidē — datorgrafika.

Apzinoties strauji augošo pieprasījumu pēc antidronu tehnoloģijām, pasaules vadošo kompāniju inženieri arvien aktīvāk strādā pie tehnoloģiskiem risinājumiem, lai nodrošinātu BPL uzraudzību, kontroli un nepieciešamības gadījumā — «naidīgo» dronu neitralizēšanu un bloķēšanu. Tirgū jau ir pieejami vairāku firmu antidronu risinājumi. Piemēram, firmas «DroneShield» izstrādātā ierīce «DroneGun MKII» nodrošina neitralizēšanas pasākumus pret lielu daļu no pasaulē zināmajiem bezpilota lidaparātu modeļiem. Ja pie BPL ir piestiprināta bīstama krava (sprāgstvielas, granātas utt.), «DroneGun MKII» iedarbības rezultātā bīstamā krava netiek detonēta, jo notiek drona droša piezemēšana izraudzītā vietā vai arī drons tiek «piespiests» doties atpakaļ uz izlidošanas punktu, un tādējādi tiek atklāta arī operatora atrašanās vieta. Pēc «DroneGun MKII» iedarbības drons netiek sabojāts, un tas ir pieejams izmeklēšanas darbībām.

Bezpilota lidaparāts «MQ-9 Reaper» raķetes palaišanas brīdī.

Kompānija THALES ir izstrādājusi inovatīvu un universālu antidronu risinājumu (counter-unmanned aerial systems solution; Counter-UAS), garantējot aizsardzību no maziem vai vidējiem BPL, kas apdraud cilvēkus, publiskus pasākumus vai stratēģiskas nozīmes infrastruktūras objektus (lidostas, jūras ostas, valdības ēkas, stratēģiskās ražotnes utt). THALES piedāvātajā risinājumā ir apvienoti visdažādākie specializētie sensori (radari, ­tāldarbības videokameras, radioviļņu virziena noteicēji utt.), pretdarbības ierīces, kā arī sensoru sinhronizācijas un komandvadības sistēmas («ClearLand C2»). THALES izstrādātie «Counter-UAS» risinājumi civilajā pasaulē nodrošina atbalstu tiesībsargājošo institūciju darbam — integrējoties jau esošo drošības sistēmu kompleksā vai arī patstāvīgi (stand alone) nodrošinot gaisa telpas uzraudzības un aizsardzības funkciju no «naidīgo» dronu aktivitātēm. Kompānijas THALES inženieri vispirms nodrošina katra klienta vajadzību detalizētu analīzi, kombinējot visatbilstošākos «Counter-UAS» sensoru un pretdarbības līdzekļu komplektus. Dažādi sensori nodrošina «naidīgo» dronu slāpēšanu, operatora atrašanās vietas noteikšanu utt. THALES civilajām vajadzībām piedāvā neletālos kontrolēta efekta pretdarbības līdzekļus (non-destructive «soft kill» ­effectors), kas nodrošina «naidīgā» drona fizisku neitralizēšanu, neradot apdraudējumu apkārtējai videi vai cilvēkiem.

Dronu spiets (datorgrafika). Pentagons paziņojis, ka 2019. gadā notiks pirmie eksperimentālie testi dronu spietu integrēšanā mūsdienu karadarbības vidē.

Savukārt militārajā domēnā THALES radītie «Counter-UAS» risinājumi ir balstīti uz gaisa telpas robežu aizsardzības pamatprincipiem. THALES aparatūra nodrošina pretinieka mikro, mini un vidējā izmēra dronu atklāšanu noteiktā sektorā (pilsētvidē vai lauku apvidū), ātru to piederības noteikšanu un efektīvāko pretdarbības metožu izvēli ar komandvadības moduli (Command Post C-UAV). THALES tehnika nodrošina dažādas intensitātes iedarbību uz droniem atkarībā no draudzīgo spēku taktiskajiem uzdevumiem un operāciju specifikas. Gaisa telpas aizsardzības THALES ierīču darbību var saskaņot ar konvencionālās pretgaisa aizsardzības ieročiem, pieslēdzoties militārās komandvadības ķēdēm vai darbojoties neatkarīgi.

Izraēlas kompānijas «Rafael» izstrādātajā antidronu kompleksā «Drone ­Dome» ir radaru sistēma (RPS-42), pārtveršanas lāzersistēma un vadības — sensoru iekārta («C-Guard RD & NetSense System»). Komplekss darbojas visos meteoroloģiskajos apstākļos jebkurā diennakts stundā. Darbības algoritms paredz draudu avota identificēšanu un datu apstrādi, kurai seko drona neitralizēšana ar augstfrekvenču inhibitoru vai lāzerstaru.

«Drone Dome» ir tehniski pašpietiekama sistēma (end-to-end system), kas nodrošina efektīvu gaisa telpas aizsardzību no «naidīgajiem» droniem, kurus var izmantot teroristi, lai īstenotu uzbrukumus objektiem vai iegūtu izlūkošanas informāciju turpmāku noziedzīgu plānu realizēšanai. «Drone Dome» ražotāji uzsver, ka šis komplekss darbojas ļoti operatīvi, rada minimālus draudus apkārtējai videi un neietekmē draudzīgo spēku lidaparātu funkcionēšanu.

Arī kompānijas DARPA inženieri strādā pie risinājumiem cīņai pret mazgabarīta (līdz 25 kg) droniem, jo mūsdienās arvien pieaug noziedzīgas izlūkošanas un kinētisku uzbrukumu draudi — arī ieroču un sprāgstvielu piegādes riski ar bezpilota lidaparātiem. Dronu neitralizēšanu apgrūtina to zemais (līdz 120 m augstumā) un lēnais (līdz 166 km/h) lidojums, kas nodrošina vieglu maskēšanos dažādos vides apstākļos. DARPA inženieru projekts «Aerial Dragnet» nodrošinās lidojošu mazgabarīta objektu atklāšanu ar triangulācijas metodi no gaisa, un šī procesa precizitāte sasniegs 95%, pieļaujot tikai vienu kļūdainu mērķa identifikāciju (piemēram, putns tiek noturēts par dronu) 24 stundu intervālā. Viena no DARPA inženieru prioritātēm ir izstrādāt antidronu risinājumu, kas būs salīdzinoši lēts un tāpēc plašāk pieejams. Inženieri plāno izmaksu ziņā iekļauties 10 000 dolāru tāmē, nodrošinot aptuveni 20 km2 platības aizsardzību pret «naidīgiem» droniem.

Vienlaikus ar antidronu tehnisko risinājumu izstrādi notiek arī atbilstošas taktikas un apkarošanas metožu izstrāde. Piemēram, ASV bruņoto spēku vajadzībām ir izstrādāta detalizēta publikācija par dronu apkarošanu («Army Techniques Publication (ATP) 3-01.81 Counter-Unmanned Aircraft System Techniques»), kas pieejama publiski: https://fas.org/irp/doddir/army/atp3-01-81.pdf. Dokumentā ir iekļauti dronu apkarošanas plānošanas un apkarošanas apsvērumi, sākot no brigādes līmeņa līdz pat rotai un vadam. Publikācijā ietverti arī vienību komand­sastāva un ierindas personāla apmācības pamati, kā un ar kādiem līdzekļiem efektīvāk cīnīties pret ienadnieka droniem, atbalstot savas manevra vienības. Lielākos draudus kaujas laukā rada nevis lielie pretinieka bezpilota lidaparāti (tādi kā «MQ-9 Reaper» vai «RQ-4 Global Hawk»), kas viegli atklājami, bet gan mazgabarīta droni, kurus nav iespējams laikus pamanīt un neitralizēt, pirms tie nodarījuši būtisku kaitējumu draudzīgo spēku operācijas veiksmīgam iznākumam. Ja neliels drons fiksē un pārraida pretiniekam karaspēka vai bruņojuma atrašanās koordinātas, tas momentāni rada milzu apdraudējumu no pretinieka netiešās uguns ieročiem. Tādēļ brigādes līmeņa operacionālajā vidē plānotājiem ir jāizstrādā sensoru plāns, integrējot visus iespējamos antidronu aktīvos (tehnoloģiskie risinājumi) un pasīvos pasākumus (maldināšana, maskēšanās, pārvietošanās naktī, gaismas un skaņas disciplīna utt.). Vislielākā uzmanība jāpievērš tādu antidronu metožu lietošanai, kas nodrošina agrīno brīdināšanu par pretinieka mazgabarīta lidaparātu tuvošanos. Ja kādas vienības karavīrs ar binokli ir pamanījis reālā laika režīmā strādājošu ienaidnieka izlūkošanas dronu, tas nozīmē, ka savu spēku pozīcijas jau ir kompromitētas un apdraudētas.

Kā norāda eksperti, viena neatkarīga drona darbība nerada tik lielus ieguvumus un vienlaikus tik lielus draudus kā vairāku mazgabarīta dronu sinhrona un saliedēta darbība mērķa sasniegšanā. Tehnoloģiju straujā attīstība komerciālo dronu ražošanā jau tuvākajā nākotnē piedāvās risinājumus veselu dronu vienību (jeb spietu) izmantošanai dažādu uzdevumu veikšanai. Un tikko šādi risinājumi nonāks tirgū — sākotnēji tikai un vienīgi drošības pasākumiem un legālām darbībām, uzreiz pieaugs arī riski, ko var radīt daudzu «naidīgu» dronu izmantošana noziedzīgos nolūkos. Respektīvi, visu, ko var izmantot drošībai, var pārvērst arī par uzbrukuma ieroci, piemēram, ja terorists hakeris pārņem dronu spieta vadību no likumīga tā operatora. Tādēļ tuvākajā nākotnē inženieru centieni koncentrēsies uz tādu tehnoloģiju izstrādi, kas nepieļaus vai mazinās riskus, ka teroristi salīdzinoši vienkārši spēj transformēt «labdabīgo» mazgabarīta dronu spietus par «naidīgu» dronu armijām.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — www.thalesgroup.com; http://www.miltechmag.com; http://www.miltechmag.com; https://thestack.com; https://www.theregister.co.uk.

Atvērti sabiedrībai un sadarbībai

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Zemessardzes 55. kājnieku bataljons atrodas Aizkrauklē un savu vēsturi raksta kopš 1991. gada septembra. Bataljona atbildības jomā ir plūdu skartās teritorijas gar Daugavu, Aizkraukles HES apsardze, kā arī dalība Lielvārdes Gaisa spēku bāzes drošības pasākumos.

Arvien tuvāki sabiedrībai
Bataljona zemessargus novada iedzīvotāji pazīst ļoti labi. Ne tikai tāpēc, ka tie ir viņu kaimiņi vai tuvinieki. Svarīgi ir tas, ka
55. bataljons ļoti lielu vērību pievērš pilsoniskas sabiedrības veidošanai un informēšanai par Zemessardzi un bruņotajiem spēkiem kopumā.

«Es domāju, ka šajā jautājumā tieši Zemessardzei ir lielākā loma. Profesionālā dienesta karavīri tomēr vairāk darbojas un ir redzami savā vidē. Mums turpretī ir daudz lielākas iespējas tikties un runāt ar sabiedrību,» uzsver Zemessardzes 55. bataljona komandieris pulkvežleitnants Ingus Manfelds.

Bataljona zemessargi lielu daļu sava laika veltī darbam ar jaunatni, bieži viesojoties skolās un piedaloties izglītības iestāžu rīkotajos pasākumos. Cieša sadarbība laika gaitā ir izveidojusies arī ar citiem dienestiem — Valsts policiju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu u.c. Viens no labākajiem rezultātiem šai sadarbībai ir nu jau divus gadus rīkotā «Citādā ēnu diena» — pasākums, kurā skolēni var iepazīt dienestu darbu, noskatīties paraugdemonstrējumus, uzdot visus interesējošos jautājumus un pat nedaudz iejusties zemessarga vai ugunsdzēsēja profesijā. «Jauniešu interese un atsaucība ir ļoti laba. Esam izveidojuši ļoti labu praksi, ko domājam turpināt arī nākamajos gados. Jāmeklē gan arī jaunas iespējas, jādod plašāks skatījums un piedāvājums, lai neveidojas rutīna.»

Mācību laikā evakuē skolu
Pērn bataljons rīkojis civilās aizsardzības mācības, imitējot spridzekļa atrašanu skolā un veicot tās evakuāciju. Mācībās ­piedalījās arī slovēņu un maķedoniešu atmīnēšanas speciālisti no starptautiskās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas, kā arī Valsts policijas, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālisti. Izmantots arī robots, kas neitralizē atrastu nesprāgušo munīciju.

«Tā bija laba iespēja pārbaudīt mūsu reālo gatavību krīzes situācijai. Šādas mācības ļauj dienestiem labāk izprast savus uzdevumus un rīcības shēmas,» teic pulkvežleitnants Ingus Manfelds. Viņš gan atzīst, ka valsts līmenī veiktā resursu centralizācija padarījusi dienestu reaģēšanas spējas diezgan smagnējas. «Piemēram, ja šādā krīzes situācijā atbildīgais koordinators atrodas Rīgā, nevis uz vietas lielākajos administratīvajos centros, tad operatīvā reaģēšana ir operatīva tikai uz papīra.»

Šo mācību laikā zemessargi arī pārliecinājušies, ka nepieciešams īpašs sakaru tīkls krīzes situācijām, būtībā pat vairāki tīkli gan mācībām, gan ikdienai. Un vēl viena atziņa — dienestiem krīzes situāciju risināšanai paredzētie resursi jāplāno kopā. «Nevar katrs savā pusē kaut ko saplānot un pēc tam cerēt, ka pārējie būs domājuši līdzīgi un sadarbība būs vienkārši lieliska,» atzīst bataljona komandieris.

Augstākais zemessargu procents Latvijā
Laika gaitā ir mainījusies gan sabiedrības attieksme pret Zemessardzi, gan arī pašas Zemessardzes loma valsts aizsardzības koncepcijā. «Savulaik Zemessardzi uztvēra kā tādu otršķirīgu aizmugures vienību, bet tagad šis viedoklis ir kardināli mainījies, jo Zemessardze ir kļuvusi par bruņoto spēku mugurkaulu. Tās ir vienības, kas krīzes gadījumā būs pirmajās rindās un darbosies tikpat profesionāli kā visi citi.»

Šīs izmaiņas izjūt gan paši zemessargi, gan arī plašāka sabiedrība. «Piemēram, pēdējo gadu laikā ir ievērojami pieaudzis zemessargu apmeklējums Zemessardzē. Agrāk tas bija vidēji piecas dienas gadā, bet tagad šis skaitlis ir izaudzis jau līdz vidēji 20 dienām,» stāsta I. Manfelds.

Pašlaik bataljonā dien vairāk nekā 400 zemessargu. No vienas puses, tas it kā nav ļoti daudz, no otras — Aizkraukles novadā Zemessardzē ir iesaistījušies 1,25% sabiedrības, turpretī valstī vidēji — tikai 0,46%. Tas gan skaidrojams ne tikai ar vietējo lielo patriotismu un vēlmi kalpot Latvijai, bet arī ar to, ka Aizkrauklē kopumā nav īpaši daudz iedzīvotāju.

«Es pat teiktu, ka mums te ir pats mazākais pieejamais cilvēku resurss Latvijā. Liela loma ir arī Rīgas tuvumam un tam, ka Aizkrauklē nav nevienas augstākās mācību iestādes, kas citviet nodrošina diezgan lielu zemessargu skaitu no studentu vidus. Liela daļa mūsu jauniešu aizplūst uz Rīgu un arī uz ārzemēm,» atzīst bataljona komandieris.

Vēl potenciālo zemessargu pieejamību jūtami ietekmē tāds visnotaļ pozitīvs apstāklis kā ražošanas un pārstrādes uzņēmumu attīstība novadā. «Pēdējā laikā šī joma pamatīgi attīstās, kas, protams, ir labi, taču tur strādājošajiem cilvēkiem bieži vien ir visai saspringts darba režīms, ir jāpilda savi darba pienākumi un prasības, ko reizēm ir grūti savienot ar dienestu Zemessardzē.»

Neretā Zemessardzes 3. Latgales brigādes ZS 55. kājnieku bataljona organizētajā lauka taktiskajā vingrinājumā, kurā piedalījās karavīri un zemessargi arī no ZS 44. kājnieku bataljona.

Daugava un Aizkraukles HES
Viena no lielākajām bataljona atbildības jomām noteikti ir Aizkraukles HES, kam zemessargi nodrošina apsardzi. Lai gan par HES jādomā visu laiku, no profesionālā viedokļa tas ir diezgan elementārs objekts, atzīst bataljona komandieris. Protams, tā ir gan paaugstinātas bīstamības būve, gan arī vieta, kas ļoti interesē sabiedrību un ir vitāli svarīga iedzīvotājiem. Ne mazāk būtiska ir šīs vietas kā Daugavas šķērsojuma stratēģiskā nozīme, teic
I. Manfelds.

Pēdējo gadu laikā bataljons sācis īpaši attīstīt pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas, kā arī jau augstāka līmeņa medicīniskās palīdzības prasmes, apmācot un trenējot speciālistus.

«Mēs daudz strādājam, piesaistot ārstu palīgus dienestam bataljonā, aktīvi mācāmies un nākotnē domājam apgūt arvien aug­stāka līmeņa medicīnas prasmes,» stāsta bataljona komandieris.

Kā jau bataljonam, kas atrodas tiešā Daugavas tuvumā, aiz­kraukliešiem ikgadējā atbildības joma ir palīdzība iespējamo plūdu un to seku novēršanā. «Mēs cenšamies jau laikus vairāk izdarīt, lai nepieļautu plūdus vai mazinātu to sekas. Pašiem mums nav lielu resursu glābšanas darbiem, tādēļ lielākoties atbalstām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Mums nav nekādas specifiskas tehnikas, toties ir cilvēki, kuri ir gatavi sniegt palīdzību ūdenī tur, kur tas ir nepieciešams.» Runājot par plūdu prognozi šim gadam, Ingus Manfelds teic, ka ūdens daudzviet ir sasalis līdz pašam upes dibenam, kas diezgan būtiski palielina plūdu iespējamību. Daudz būšot atkarīgs arī no ūdens daudzuma, kas atkusnī ieplūdīs no Baltkrievijas.

Konkurē par cilvēkiem
Domājot par nākotnes perspektīvām, pulkvežleitnants Ingus Manfelds atzīst, ka būtiskākie bataljona darbības mērķi nemainīsies. «Mums ir jāstrādā, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, jāpaaugstina savas spējas. Uzdevumi jau nekur nepaliks — jādarbojas, lai tos izpildītu pēc iespējas labāk.» Perspektīvā vajadzētu pilnveidot sadarbību arī ar Valsts robežsardzi, tāpat jāturpina attīstīt bataljona spējas kaujas medicīnā un pirmās palīdzības sniegšanā. Plānots stiprināt arī bataljona izlūkvadu, attīstot jaunas iemaņas, kā arī pastiprināti gatavot zemessargus darbībai Speciālo uzdevumu grupā.

Līdzīgi kā citur Nacionālajos bruņotajos spēkos, arī Zemessardzes 55. bataljonā ir jūtams virsnieku trūkums. Vērojama augošās tautsaimniecības ietekme — darboties spējīgi un zinoši cilvēki nepieciešami visur, un konkurence, cīnoties par personāla piesaisti, vērojama teju visās jomās. «Mēs strādājam arī pie šīs problēmas risinājuma, un mums ir diezgan labas iestrādes. Pēc maniem novērojumiem, uzņēmēji mūs reizēm uztver kā konkurentus, taču esmu pārliecināts, ka vienmēr var atrast sadarbības iespējas un abām pusēm derīgus sadarbības modeļus,» uzsver bataljona komandieris. Piemēram, tās var būt kaut vai tās pašas piecas dienas, kas gada laikā kopsummā tiek pavadītas Zemessardzē. «Šāds cilvēks vismaz būs iepazinies ar Zemessardzi un valsts aizsardzības modeļa pamatprincipiem. Viņš jebkurā gadījumā būs labāk sagatavots krīzes situācijai par civiliedzīvotājiem.»

Uz jauniešiem saukļi vairs neiedarbojas
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bataljonam noteikti ir iespējas piesaistīt gados jaunus zemessargus.

«Diemžēl demogrāfiskā situācija nenāk par labu. Pašlaik kļūst pilngadīgi tā sauktās demogrāfiskās bedres bērni, kas dzimuši ap 2000. gadu — mēs jūtam, ka jauno cilvēku patiešām ir kļuvis mazāk. Vēl jāņem vērā arī veselības problēmas un vājā fiziskā sagatavotība, kas raksturīga būtiskai daļai jaunās paaudzes. Es piekrītu, ka visu var labot, protams, ja nav runa par smagām un neatgriezeniskām veselības problēmām, taču tas prasa papildu resursus.»

Zemessardze ir loģisks jaunsarga gaitu turpinājums. Lielākā interese par militāro jomu jauniešiem ir līdz 14 gadu vecumam, tad sākas atslābums, novērojis pulkvežleitnants Ingus Manfelds. Vidusskolas laikā būtiski pieaug citu aktivitāšu un pasākumu skaits, rodas konkurence par jauniešu brīvo laiku.

Regulāri tiekoties un runājot ar jauniešiem, viņš konstatējis, ka vecās metodes vairs nedarbojas. «Mūsdienu jauniešu interesi ir ļoti grūti noturēt. Viņiem vairs nav jādomā, ar ko sevi nodarbināt, kā izklaidēt — to viņu vietā dara tehnoloģijas. Viņi ir arī daudz izteiktāki individuālisti, salīdzinot ar iepriekšējo paaudzi. Tādēļ gandrīz vai katram ir jāmeklē īpaša pieeja, jāizdomā savi argumenti. Piemēram, vienam var apelēt pie atbildības izjūtas, sakot, ka bez viņa aizsardzības nozare sabruks, citam norādīt uz ģimenes drošību, vēl citam — piedāvāt iespēju izdarīt kaut ko labu un tādējādi arī pašam kļūt labākam. Katrā gadījumā — šie cilvēki ir ļoti labi jāiepazīst, lai saprastu, ar ko katru var piesaistīt. Saukļi vairs nestrādā, tie šiem jauniešiem ir pārāk vispārīgi un virspusēji.»

Sirdī nedaudz avantūristi
«Mūsu bataljona zemessargs vispirms noteikti ir augsti motivēts, citādi nemaz nevar būt,» uzsver komandieris. Vēl šis zemessargs ir pašaizliedzīgs, tajā pašā laikā arī diezgan liels individuālists, kam piemīt vēlme mācīties un būt gatavam aizstāvēt savu ģimeni un valsti. Vienlaikus sirdī šis cilvēks ir nedaudz avantūrists. «Jau nākot uz Zemessardzi, mūsu cilvēki saprot, ka te nekādas izklaides nebūs. Būs grūtības, reizēm būs jāpārvar sevi — bet tas viss tevi padarīs par labāku un stiprāku cilvēku.»

Atbildot uz vaicājumu, kas ideālā variantā bataljonam būtu nepieciešams pilnai laimei, pulkvežleitnants Ingus Manfelds citē ģenerāļa Patona savulaik teikto: «Iedodiet karavīram to, kas viņam pienākas, — tad viss būs kārtībā.» Situācija ar apgādi pakāpeniski uzlabojas, bataljons tiek apgādāts ar zābakiem, uzkabēm un visu pārējo. Zemessargu rīcībā ir arī ziemas laika apstākļiem nepieciešamais ekipējums, kāda vēl pirms pāris gadiem nebija.

«Palēnām viss uzlabojas — galvenais, lai būtu cilvēki, kas gatavi nākt un piedalīties.»

Zemessardzē tradīcijām ir augsta vērtība

Guna Freimane,
seržante, Zemessardzes štāba Vadības grupa.

Foto — no Zemessardzes arhīva.

Jau 25. reizi pēc kārtas marta pirmajā nedēļas nogalē Zemessardze organizēja starptautisko pulkveža Oskara Kalpaka piemiņai veltīto vingrinājumu militāri lietišķajā šaušanā. Katrs nākamais gads pulcē arvien lielāku dalībnieku skaitu, un lielāku interesi izrāda arī ārzemju bruņoto spēku vienības. Tas, protams, ir pozitīvi, jo parāda, ka Latvijas bruņotie spēki augstu kotējas militāri lietišķajā šaušanā. Atsauksmes pie potenciālajiem dalībniekiem plūst pozitīvas, un ir loģiski, ka dalībnieku skaits pieaug.

No 1. līdz 3. martam sporta kompleksā «Aurora» Rīgā, Cieceres ielā 9, pulcējās rekordliels dalībnieku skaits, lai piedalītos šaušanas sacensībās. Kopumā startēja 44 komandas no 11 valstīm — no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Nīderlandes, Francijas, Šveices, Polijas, Zviedrijas, Vācijas, Itālijas un Lielbritānijas, pavisam ap 300 dalībnieki. Individuāli dalībnieki tika vērtēti trīs disciplīnās: šaušanā ar dienesta pistoli, ātršaušanā ar dienesta pistoli un šaušanā ar mašīnpistoli «Carl Gustaf M 4». Komandu vērtējumos summēja individuālos rezultātus.

1. martā agri no rīta ārzemju viesi pulcējās sporta kompleksā «Aurora» uz šaušanas treniņiem, lai apgūtu ieroču specifiku, piešautu ieročus un izmēģinātu savas spējas gaidāmajām sacensībām. Treniņi parasti ir grūtāki nekā sacensības, tas arī bija redzams ārzemju viesu sejās, kad rezultāti nebija tik labi un iepriecinoši, kā bija gaidīts. Tomēr ir jābūt optimistam, lai nepadotos pie pirmajām grūtībām un turpinātu cīņu par uzvaru. Pēc treniņiem Itālijas komandas pārstāvis majors Korrādo Vendramīni atzina:

«Šis ir otrais gads, kad braucam piedalīties, attālums, protams, ir liels, bet jūs protat organizēt ļoti labas sacensības, ir vērts piedalīties. Šaušanā parasti ir tā, vai nu seko norādījumiem un ievēro labu šaušanas tehniku — tad ir arī rezultāts —, vai arī tu neievēro iekšējās kārtības noteikumus un nepieliec nekādas pūles, un tiec noņemts no starta līnijas. Treniņi pirms katrām sacensībām, it īpaši šaušanā, ir ļoti nepieciešami. Ļoti labi, ka mums tika dota tāda iespēja. Mums arī skaidri tika izstāstīti noteikumi, kuri ir jāievēro, un minēti pārkāpumi, kuri netiks pieļauti. Viss kā jau armijā, piekrītu, kārtībai ir jābūt. Pēc treniņa, kas beidzās vēlu vakarā, bijām pārguruši, šķita, ka nebūs rezultātu nākamajā dienā, bet, nē, pamodāmies, iekšējais entuziasms un vēlme uzvarēt bija lielāka par nogurumu. Uzvara mums, protams, netika, jo latviešu šāvējus pārspēt meistarībā ir ļoti, ļoti grūti. Mums svarīgs bija pats process — ja pasākuma gaita un atmosfēra ir ļoti laba, vieglāk ir arī pārdzīvot to, ka nesaņemam medaļas.»

Oskara Kalpaka piemiņai veltīto sacensību militāri lietišķajā šaušanā šāgada rezultāti

Sacensībās individuālajā vērtējumā vingrinājumā «ātršaušana ar dienesta pistoli» pirmo vietu ieguva vecākais zemessargs Uģis Griņēvičs (ZS Studentu kājnieku bataljons), otrajā vietā vecākais zemessargs Lauris Gelba (ZS 51. kājnieku bataljons) un trešajā vietā — vecākais zemessargs Edgars Vilītis (ZS Studentu kājnieku bataljons).

Šaušanā ar dienesta pistoli uzvaru guva vecākais zemessargs Igors Jotčiks (ZS 51. kājnieku bataljons), otrajā vietā — zemessargs Rando Vahers (Igaunijas zemessargu Pērnavas vienība), bet trešajā — seržants Oke Nordins (Zviedrijas izlases vienība).

Šaušanā ar mašīnpistoli «Carl Gustaf M 45» labākos rezultātus sasniedza zemessargs Kristaps Didže (ZS 51. kājnieku bataljons), majors Māris Kārkliņš (ZS 19. kaujas nodrošinājuma bataljons) un virsleitnants Sandris Līdaka (ZS 45. kaujas nodrošinājuma bataljons).

Kopvērtējumā pirmās vietas ieguvēji jau tradicionāli bija ZS Studentu kājnieku bataljona komanda, otrajā vietā atstājot ZS
51. kājnieku bataljona komandu un trešajā — Igaunijas zemessargu Pērnavas vienības komandu.

Zemessardzes komandu vērtējumā labākais trijnieks bija ZS Studentu kājnieku bataljona komanda, ZS 51. kājnieku bataljona komanda un ZS 46. kājnieku bataljona komanda.

Ārzemju komandu vērtējumā trīs labākās bija Igaunijas zemessargu Pērnavas vienības komanda, Zviedrijas izlases komanda un Lietuvas zemessargu 6. novada «Prisikelimo» komanda.

Šaušanas vingrinājuma atklāšanas rītā (2. martā) tika spēlētas dalībvalstu himnas dzīvajā izpildījumā — varam lepoties ar šo tradīciju lielos un starptautiskos pasākumos, ko jau vairākus gadus nodrošina Zemessardzes orķestris un koris. Šajā pasākumā Latvijas Republikas himnu izpildīja Zemessardzes saksofona kvartets kapteiņa Anda Kareļa vadībā.

Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš svinīgi atklāja ceturtdaļgadsimta tradīciju, proti, pulcēties pulkveža Oskara Kalpaka piemiņai veltītajās šaušanas sacensībās. Turklāt viņš piedalījās sacensībās ne tikai kā goda viesis un Zemessardzes komandieris, bet arī kā dalībnieks.

«Mēs visi esam karavīri, mēs visi zinām, kas ir pulkvedis Oskars Kalpaks. Tas ir mūsu pienākums un latvieša lepnums — godināt savas tautas varoņus, kas mūsu neatkarībai ir ziedojuši savu dzīvību, ieviesuši kardinālas pārmaiņas un rādījuši savu drošsirdību, kļūstot par latviešu etalonu, kādam jābūt īstenam patriotam. Tas ir mans, Zemessardzes komandiera, pienākums — rādīt priekšzīmi saviem padotajiem un uzturēt arī sacensību garu. Piedaloties es parādu saviem zemessargiem, ka esmu ne tikai komandieris, bet arī karavīrs, un noteikumi uz ugunslīnijas mums visiem ir vienādi,» teica Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš.

Starptautiskā militārā vingrinājuma organizatoriem šogad radās doma ieviest kādu jauninājumu, kas liktu dalībniekiem aizmirst ierasto sacensību ritmu. Tie bija mūsu profesionālie un pieredzējušie šāvēji, kas šogad nestartēja kā dalībnieki, bet gan kā organizatori, — vecākais zemessargs Rojs Razums un virsleitnants Mareks Jansons.

«Ideja radās kolektīvi. Rojs bija tas, kurš līdz galam izdomāja, kāds tieši būs šis vingrinājums un kā tiks vērtēti dalībnieki. Šis vingrinājums ir praktiskās šaušanas vingrinājums, pietuvināts reāliem ieroču lietošanas apstākļiem. Tā ir šaušana ierobežojošo faktoru ietekmē — no aizsega dažādos stāvokļos un stresa apstākļos, ko izraisa laika kontrole. Līdz ar to arī rezultātu vērtē pēc šaušanas precizitātes un izpildes laika. Pēc sacensībām dalībnieki nāca klāt un slavēja, ka ir izveidots ļoti interesants vingrinājums, tātad savu mērķi esam sasnieguši, jo mūsu mērķauditorija ir labākais vērtētājs,» stāsta virsleitnants Mareks Jansons.

Vecākais zemessargs Uģis Griņēvičs atzīst: «Esmu tik priecīgs par savu izcīnīto pirmo vietu, šis ir jauns vingrinājums mūsu sacensībās. Lai gan iepriekš kaut ko līdzīgu biju šāvis, tomēr mazliet rokas trīcēja. Gāju uz ugunslīniju, tik daudzas domas šaudījās pa galvu, kā būs, kāds būs rezultāts, kur es varētu kļūdīties, vai nepievilšu savus bataljona biedrus, bet pēc pirmajiem šāvieniem sapratu, ka man šodien ir labvēlīga diena. Viss sanāca labi, un priecēja arī tas, ka mani bataljona biedri mani uzslavēja. Tas ceļ pašapziņu, liek apzināties, ka tu esi vajadzīgs savai vienībai, ka tev tiek uzticēta atbildība. Jāstrādā ir komandā, rezultātu mēs sasniedzam individuāli, bet pirmo vietu tomēr izcīnījām, strādājot komandā.»

Noslēguma ceremonijas ierindā dalībniekiem jau bija priecīgākas sejas nekā treniņu dienā, jo bija gūts apliecinājums par sasniegumiem sacensību laikā — medaļas. Katru šajās sacensībās vadīja kāds īpašs motīvs — pienākums, pašapliecināšanās, tradīcija, prieks par iespēju piedalīties, sacensību gars, jauna pieredze. Katrs arī kaut ko paņēma sev līdzi — pozitīvas emocijas un pieredzi no kļūdām, uzlabotas iemaņas un izvirzītā mērķa piepildījumu.

Ārzemju komandas pateicās par lieliski organizētajām sacensībām un ar gandarījumu uzsvēra, ka arī nākamgad vēlas piedalīties, jau vaicājot par sacensību norises laiku.

Mēs savas iedibinātās tradīcijas uzskatām par lielu vērtību, tāpēc atbildot jau tagad varējām teikt — uz tikšanos nākamā gada marta pirmajā nedēļas nogalē!

«Tradīcijas ir mūsu pamats, reizēm mēs tās kultivējam, reizēm uztveram kā pašu par sevi saprotamu, bet tradīcijas ir arī darbs, kas mums ir jāiegulda, lai sasniegtu rezultātus. Nekas nenāk viegli, bet, ja mums ir vēlme iet uz priekšu un ir iestrādes, mēs atvieglojam sev šo uzdevumu izpildi, atliek tikai mazliet pielabot procesus un ļauties virzībai. Novērtēsim savas tradīcijas un vērtības, jo stiprākas tradīcijas, jo augstākas vērtības,» uzsver brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš.

Šo sacensību aizsācējs ir atvaļinātais pulkvežleitnants Valerians Supe. Sākotnēji tās tika organizētas tikai Zemessardzes 15. bataljonā, drīz to mērogs izauga līdz Zemessardzes 1. brigādes līmenim, līdz tās kļuva par visas Zemessardzes sacensībām.

1999. gadā sacensības kļuva par starptautisko vingrinājumu. Pirmie, kas atbrauca uz militāri lietišķās šaušanas sacensībām no ārvalstīm, bija Lietuvas zemessargu komanda.

Baltkrievijas Tautas Republikas gadsimts

Pirms simt gadiem, 1918. gada 25. martā, Minskā tika pro­klamēta Baltkrievijas Tautas Republika. Proklamēšanas brīdis norisinājās agrā rīta stundā, un agrārās bankas ēkas logos (ēkā telpas nomāja valsts proklamētāji) iespīdēja uzlecošā saule. «Aust neatkarīgās Baltkrievijas saule!» iesaucās kāds no sapulces dalībniekiem. Lai arī šai valstij bija savs karogs, ģerbonis, himna un pases, par pilnvērtīgu valsti proklamētā demokrātiskā Baltkrievija tā arī nekad nekļuva, taču vietu šīs mūsu kaimiņzemes vēsturē tā ir ieguvusi. Pēdējos gados mūsdienu Baltkrievijas Republikas vadība pieļauj 25. marta atzīmēšanu, nodēvējot šo datumu par Tautas gribas dienu un atļaujot pieminēt arī pirms gadsimta pasludināto baltkrievu valstiskumu, kaut gan nesaista šodien pastāvošo valstiskumu ar pirms simt gadiem proklamēto valsti.

Baltkrievu nacionālo ideju paudēji bija aktivizējušies jau 1917. gadā pēc februāra revolūcijas Krievijā. Šī paša gada jūlijā notika baltkrievu nacionālo organizāciju II kongress, kura dalībnieki pieņēma rezolūciju, apliecinot nepieciešamību cīnīties par Baltkrievijas autonomiju republikāniskās Krievijas sastāvā. Kongresā tika ievēlēta Baltkrievijas Centrālā rada, kas bija iecerēta kā visus baltkrievus pārstāvoša organizācija jeb priekšparlaments. Oktobrī to pārveidoja par Baltkrievijas Lielo radu, un šī organizācija nostājās opozīcijā pret tobrīd lielāko Baltkrievijas teritorijas daļu kontrolējošo lielinieku Rietumu apgabalu izpildkomiteju. 1917. gada 20. decembrī sākās Visbaltkrievijas I kongress, taču pēc vienas dienas lielinieki to padzina. Šis kongress gan paguva ievēlēt Izpildkomiteju, kura, savukārt, bija iecerēta kā baltkrievu zemju pagaidu valdība. 1918. gada 18. februārī sākās Vācijas karaspēka uzbrukums, un pēc dažām dienām vācu armija ieņēma Minsku un lielāko daļu no mūsdienu Baltkrievijas teritorijas. 21. februārī Izpildkomiteja izdeva savu pirmo rezolūciju, paužot, ka tā pārņem varu visā baltkrievu apdzīvotajā teritorijā. Rezolūcijai, protams, bija tikai deklaratīva forma, jo reālas iespējas pārņemt varu Izpildkomitejai nebija. 3. martā Brestļitovskā krievu un vācu pārstāvji parakstīja miera līgumu, saskaņā ar kuru lielākā daļa baltkrievu apdzīvoto zemju palika Vācijas karaspēka kontrolē.

1918. gada 9. martā Izpildkomiteja izdeva otro rezolūciju, kurā paziņoja par nepieciešamību veidot neatkarīgu valsti un pārdēvēja sevi par Baltkrievijas Tautas Republikas radu, bet 25. martā Min­skā šī rada paziņoja par neatkarīgas un brīvas Baltkrievijas Tautas Republikas proklamēšanu un Tautas sekretariāta jeb pagaidu valdības izveidošanu. Pēc šī akta vācu okupācijas varas iestādes radu un sekretariātu padzina, tomēr lēnām sāka veidoties jaunās valsts pārvaldes iestādes. Arī rada un sekretariāts turpināja darboties, tiesa, tā kā vācu okupācijas iestādes nekādu Baltkrieviju neatzina, tas notika daļēji nelegāli. 1918. gada vasarā vācu varas iestāžu attieksme pret baltkrievu pārvaldes struktūrām kļuva nedaudz pielaidīgāka, un bija atļauta ierobežota Tautas sekretariāta darbība tirdzniecības, rūpniecības, sociālajā un kultūras jomā.

Visu šo laiku baltkrievu nacionālo ideju paudēji aktīvi diskutēja par topošās valsts robežām. Jau 25. marta rezolūcijā valsts proklamētāji deklarēja, ka Baltkrievijas Tautas Republikai ir jāapvieno visas baltkrievu etniskās teritorijas, pretendējot arī uz vairākiem apvidiem mūsdienu Polijas, Lietuvas un Latvijas teritorijā — konkrēti Latvijā par baltkrievu zemēm uzskatīja daļu no Latgales un Augškurzemes. Valsts pārvaldes struktūras gan tika izveidotas tikai nelielā daļā no topošās valsts iecerētajām teritorijām, galvenokārt Minskas, Mogiļevas un Grodņas apkārtnē. Starptautiski Baltkrievijas Tautas Republika neguva nekādu atzīšanu, lai arī tās pārstāvji centās šo atzīšanu iegūt gan no Vācijas un Austroungārijas, gan no Rietumu sabiedroto lielvalstīm. Neformāli kontakti valdību līmenī notika ar Lietuvu, Latviju un Poliju. Baltkrievi centās ar šo valstu delegāciju palīdzību panākt savu atzīšanu arī Parīzes miera konferencē, taču šis darbs nesekmējās.

Arī mēģinājumi izveidot savu nacionālo bruņoto spēku baltkrievu valdībai neizdevās. Baltkrievu izcelsmes Polijas vēsturnieks Oļegs Latišonoks savās publikācijas min, ka Baltkrievijas Tautas Republikas ideju ar ieročiem rokās 1918.—1923. gadā atbalstījuši apmēram 11 tūkstoši cilvēku, pārsvarā brīvprātīgie, tomēr vienotu bruņotu spēku izveidot neizdevās. Tieši tāpēc 1918. gada nogalē, kad pēc vācu karaspēka aiziešanas Baltkrievijas teritorijā ienāca padomju Krievijas Sarkanā armija, Baltkrievijas nacionālajai valdībai nebija resursu savas teritorijas aizstāvēšanai.

1919. un 1920. gadā Baltkrievijas Tautas Republikas valdība uzturējās Polijas karaspēka ieņemtajā Grodņā, vienlaikus mēģinot pārliecināt Polijas valdību par nepieciešamību veidot kopīgu federatīvu valsti. Polija gan šādai baltkrievu iniciatīvai nepiekrita, un arī Lietuvas valdībai līdzīgi piedāvājumi par baltkrievu apdzīvoto teritoriju iekļaušanu Lietuvā uz federatīviem principiem nešķita saistoši. Polija un Lietuva gan sniedza palīdzību baltkrievu nacionālo valdību atbalstošo karaspēka vienību apbruņošanā un finansēšanā, taču abu šo valstu valdības cerēja baltkrievu karavīrus izmantot savstarpējo pretrunu risināšanā.

1920. gada beigās Baltkrievijas Tautas Republikas valdība pārtrauca savu aktīvo darbību, jo gan Polija, gan Lietuva bija zaudējušas interesi ar to sadarboties. Līdz 1923. gadam Baltkrievijas Tautas Republikas rada un valdība darbojās emigrācijā Kauņā, vēlāk tā pārcēlās uz Prāgu, cenšoties starptautiskā sabiedrībā panākt šo organizāciju atzīšanu par baltkrievu gribas oficiālajiem paudējiem. Rada un Baltkrievijas Tautas Republikas valdība emigrācijā darbojās gan starpkaru posmā, gan laikā pēc Otrā pasaules kara. Baltkrievijas Tautas Republikas rada pastāv arī mūsdienās, tiesa, šai organizācijai ir simboliska nozīme, un tā neatzīst šobrīd pastāvošās Baltkrievijas valsts valdības likumību.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.
Foto ­— https://yandex.ru.

Operacionāli taktisko raķešu komplekss 9K720 «Iskander-M»

Kalibrs — 920 mm
Apkalpe — 3 cilvēki
Bāzes mašīna — četrasu MZKT-7930
Kaujas masa — 40 t
Mašīnas ātrums — 70 km/h
Maksimālais šaušanas tālums — 400—500 km atkarībā no raķetes
Raķetes starta masa — 3800 kg
Raķetes garums — 7,2 m
Raķetes kaujas daļas masa — 480 kg

Operacionāli taktisko raķešu komplekss 9K720 «Iskander-M» (pēc NATO klasifikācijas SS-26 «Stone») ir jaunākais no Krievijas sauszemes karaspēka raķešu ieročiem — apbruņojumā oficiāli tas ir pieņemts 2006. gadā. 2018. gada sākumā armija saņēma vienpadsmito «Iskander» brigādes komplektu, kas tika nosūtīts uz Kaļiņingradas apgabalu 152. taktisko raķešu brigādes pārbruņošanai.

Raķešu kompleksa 9K720 «Iskander-M» starta iekārta 9P78-1.
Starta iekārta 9P78-1 ar vienu ballistisko raķeti 9M723.
Starta iekārta 9P78-1 ar divām spārnotajām raķetēm 9M728.
Transporta un pārlādēšanas mašīna 9T250, sagatavota pārgājienam.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Transporta un pārlādēšanas mašīna 9T250 (pa kreisi) un starta iekārta 9P78-1 ar raķetēm 9M723.

«Iskander» galvenā sastāvdaļa ir starta iekārta 9P78-1, uz ­kuras uzstādītas divas raķetes. Kompleksā ietilpst arī transporta un pārlādēšanas mašīna 9T250, vadības, tehniskās apkopes un citas mašīnas. 9P78-1 un 9T250 bāze ir Baltkrievijā ražotais smagais četrasu visurgājējs MZKT-7930, bet pārējām mašīnām — KamAZ-43101.

Atšķirībā no iepriekšējiem Krievijas Sauszemes karaspēka «zeme-zeme» klases kompleksiem «Iskander» apvieno vairākas būtiski atšķirīgas raķetes: 50 km augstumā lidojošās ballistiskās 9M720 un zemes reljefu apliecošās spārnotās 9M728 (SSC-7 «Southpaw») un 9M729 (SSC-8 «Screwdriver»).

Raķetes var aprīkot ar šķembu fugasa, šķembu aizdedzinošo, termobārisko, caursitošo, kasešu (ar šķembu vai kumulatīvo submunīciju) un kodollādiņa kaujas daļām. Novades sistēma — inerciālā, ar iespējamu korekciju pēc satelītu navigācijas sistēmas GLONASS un optiskās vai radiolokācijas pašnovades galviņas datiem. Trāpījuma precizitāte — 5—30 m.

Sagatavojis Dr. chem. atv. pltn. Indulis Skrastiņš.