Semināros ceļ jaunsargu apmācību kvalitāti

Taivo Trams
Foto — Gatis Dieziņš.

Jaunsargu sagatavotības līmenis visā Latvijā pakāpeniski uzlabojas un sāk atbilst vienotiem kvalitātes kritērijiem. To sekmē Jaunsardzes un informācijas centra (JIC) rīkotie semināri, kuros instruktori apgūst dažādas savam ikdienas darbam nepieciešamas zināšanas un prasmes. Nu jau otrais šāds seminārs notika Saldus apkaimē — no 19. līdz 26. janvārim jaunsargu instruktori tajā apguva «Stacionārās kaujas šaušanas ar mazkalibra ieročiem nodarbību sagatavošanas un vadīšanas» un «Paaugstinātas un augstas bīstamības nodarbību sagatavošanas un vadīšanas» kursus.

Mācās instruktori no visas Latvijas
Semināra dalībnieki izmantoja Saldus tehnikuma telpas un Zvārdes šautuvi jeb militāro objektu «Lapsas». Tikpat kā visas nodarbības notika lauka apstākļos, kas saistībā ar Latvijā uz laiku atgriezušos salu un sniegu semināra dalībniekiem radīja papildu izaicinājumu.

«Semināram ir izvirzīti divi svarīgi mērķi. Pirmais no tiem ir panākt, lai visiem jaunsargu instruktoriem visā Latvijā ir vienāda kvalifikācija — lai mēs varam būt droši, ka instruktors Ludzā jaunsargiem nodrošina tieši tāda paša līmeņa apmācību kā viņa kolēģis, piemēram, Liepājā. Savukārt otrs mērķis ir uzturēt un paaugstināt jaunsargu instruktoru kvalifikāciju,» stāsta JIC direktors pulkvežleitnants Aivis Mirbahs. Seminārā piedalījās ap 100 jaunsargu instruktori no visas Latvijas.

Aizsardzības ministrs R. Bergmanis piedalījās jaunsargu instruktoru šaušanas apmācību
semināra noslēgumā un pasniedza sertifikātus, kas dod tiesības vadīt šaušanas nodarbības jaunsargiem.

Lai sasniegtu šos mērķus, JIC izvirzījis divus apmācību uzdevumus — īpaša uzmanība jāpievērš drošības prasību ievērošanai jaunsargu nodarbībās un jārūpējas par nodarbību kvalitāti, turklāt jāpilnveido stacionārās šaušanas nodarbības ar mazkalibra ieroci, ceļot to vadītāju kvalifikāciju. Zināšanas tiek apgūtas secīgi — vispirms jaunsargu instruktori tiek iepazīstināti ar teorētiskajām zināšanām, pēc tam tiek demonstrēta vienas nodarbības norise un skaidroti soļi, kādi katrā nodarbībā ir jāveic. Lai seminārā iegūtās zināšanas labāk iegultu atmiņā, instruktoriem arī pašiem jāsagatavo savi nodarbību plāni un nodarbības jānovada saviem kolēģiem. Kļūdas kopīgi tiek analizētas, un meklēti labāki risinājumi, lai turpmāk tādas nepieļautu. Semināra noslēgumā instruktoriem jāpilda tests. Pēc tā sekmīgas nokārtošanas tiek izsniegts sertifikāts par atbilstošas kvalifikācijas iegūšanu. «Ja nu gadījumā kādam tomēr nepaveicas, augustā organizēsim nākamo semināru, kur būs iespēja atkārtot arī šo apmācības kursu un mēģināt iegūt kvalifikāciju vēlreiz,» norāda A. Mirbahs.

Semināru līmenis aug
Pirmais šāds seminārs notika pagājušā gada augustā Māl­pilī — tajā lielākais akcents tika likts uz drošības prasību ievērošanu Jaun­sardzes nodarbībās un šo nodarbību sagatavošanas un vadīšanas kvalitāti.

«Drošības tēma ir un būs būtiska visos semināros, jo jaunsargu vecākiem ir jābūt pilnīgai pārliecībai par savu bērnu drošību,» uzsver JIC direktors. Savukārt augustā paredzētajā seminārā jaunsargu instruktori apgūs lauka kaujas iemaņas, ierindas mācības un pirmās neatliekamās palīdzības sniegšanas prasmes.

Virzība uz jaunsargu instruktoru kvalifikācijas līmeņa celšanu un izlīdzināšanu ir pakāpenisks process, taču pirmā pakāpe būs sasniegta šī gada septembrī — tad liela daļa instruktoru jau būs apguvuši visu trīs notikušo semināru tēmas. «Tobrīd mēs jau droši varēsim teikt, ka jaunsargiem visā valstī tiks piedāvātas ļoti kvalitatīvas nodarbības, visā Latvijā būs vienāds apmācību standarts,» atzīst A. Mirbahs.

Vērtējot Saldus semināra norisi, viņš atzīst, ka gan nodarbību kvalitātes, gan to dalībnieku iesaistes līmenis ir jūtami audzis. «Iespaids ir ļoti labs. Ja salīdzinām ar pirmo semināru, tad gan organizatoriski, gan no pašu apmācāmo sagatavotības un ieinteresētības puses ir sperts krietns solis uz priekšu,» rezumē JIC direktors.

Būtiskākais — jaunsargu drošība
Stacionārās šaušanas apmācības ar mazkalibra ieročiem ir pats bīstamākais jaunsargu nodarbību veids, kas prasa īpašu vērību un drošības noteikumu ievērošanu gan no instruktoru, gan jaunsargu puses. Tādēļ šo nodarbību sagatavošanai un vadīšanai seminārā pievērsta īpaša uzmanība.

Apmācība sākas ar teorētisko bloku — instruktori apgūst drošības noteikumus un šaušanas metodikas. Tam seko praktiskais ieroču tests, kura laikā apmācāmie instruktori iepazīstas ar ieroča tehnisko specifikāciju un darbībām ar to, bet noslēgumā visiem jāveic ieroča lietošanas tests, praktiski demonstrējot savas prasmes darboties ar ieroci, stāsta JIC Plānošanas un organizācijas departamenta Plānošanas nodaļas vecākais eksperts militārās izglītības jautājumos seržants Ēriks Kārkliņš, kurš seminārā vadīja stacionārās šaušanas apmācību ar mazkalibra ieročiem.

«Instruktoru zināšanu līmenis ir diezgan atšķirīgs. Taču tas jau arī ir viens no šī semināra mērķiem — izlīdzināt zināšanu un prasmju līmeni starp jaunsargu instruktoriem, tādējādi panākot vienotu standartu ievērošanu Jaunsardzē,» uzsver Ē. Kārkliņš.

Tā kā šī apmācību sadaļa prasījusi vislielāko uzmanību un arī laika patēriņu, vēl pirms semināra tika apmācīti jaunsargu in­struktori — speciālisti, kuri seminārā palīdzēja pārējiem tā dalībniekiem, gan sniedzot nepieciešamās zināšanas, gan palīdzot izvērtēt rezultātus pēc vienotām prasībām un kritērijiem.

Semināra laikā jaunsargu instruktori arī mācījās un pilnveidoja savas zināšanas, kā organizēt nodarbības šaušanā ar pneimatisko ieroci. Arī šajā gadījumā instruktoriem pašiem bija jāsagatavo un jānovada nodarbība. «Vērtējām gan nodarbības struktūru, gan arī to, kā tiek ievērotas noteiktās drošības prasības,» paskaidro nodarbības vadītājs, jaunsargu instruktors — speciālists virsseržants Juris Šinkūns.

Arī viņš semināra dalībnieku sagatavotības līmeni vērtēja kā ļoti atšķirīgu, tādēļ šādi semināri ir ļoti noderīgi kopējā jaunsargu apmācības līmeņa uzlabošanai. «Strādājot ar šiem atšķirīgajiem līmeņiem grupās, kolēģi mācās ne tikai no instruktoriem — speciālistiem, bet arī cits no cita, apmainoties ar savu pieredzi,» atzīst J. Šinkūns.

Gan nodarbības, gan pieredzes apmaiņa
«Jaunsardzē ir jūtamas pārmaiņas uz labo pusi,» konstatē kaprālis Ingolfs Lūsis, Gulbenes jaunsargu vienības vadītājs. Viņš par to var spriest pilnīgi objektīvi, jo Jaunsardzē darbojies līdz 2008. gadam, tad pārgājis dienestā uz Zemessardzes 25. kājnieku bataljonu, bet atsācis strādāt ar jaunsargiem burtiski pāris dienas pirms Saldus semināra. «Šis seminārs dod reālu iespēju pilnveidoties, uzzināt jaunumus un arī atcerēties savu agrāko darba pieredzi. Kopā ar citiem instruktoriem, kuri strādā jau vairākus gadus, vakaros diskutējām un pārrunājām lietas, to, kā viņiem veicas savās vienībās. Tā es mēģinu arī sev, savam turpmākajam darbam iegūt kādas vērtīgas atziņas, zināšanas un jaunumus. Šo to jau noteikti varu atzīmēt savā blociņā,» teic I. Lūsis.

Šādi semināri noteikti cels vidējo instruktoru sagatavotības līmeni un uzlabos jaunsargu apmācību kvalitāti. «Mēs šajos semināros varam apgūt visas darbam nepieciešamās zināšanas, un tas noteikti ir liels ieguvums visiem instruktoriem un jaunsargiem,» secina kaprālis Ingolfs Lūsis.

Trīs jaunas Latvijas Kara muzeja grāmatas

Pagājušā gada nogalē Latvijas Kara muzejs laida klajā trīs izdevumus. Iznākusi kārtējā, nu jau astoņpadsmitā, Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Šī izdevuma saturs, tāpat kā iepriekšējās gadagrāmatās, dalīts divās daļās: pirmā ir pētījumu sadaļa, bet otrajā iekļauti raksti par muzeja krājuma materiāliem. Pētījumu sadaļā publicēti Latvijas, Igaunijas un Krievijas vēsturnieku raksti par dažādām mūsu valsts militāri politiskās vēstures tēmām: A. Fleija raksta par kara invalīdu aprūpes sistēmu Latvijā starpkaru periodā; K. Pildiņš — par karadarbību Smārdes apkārtnē Pirmā pasaules un Neatkarības kara laikā; J. Maurītis aplūko Cilvēktiesības aizstāvēšanas grupas «Helsinki 86» darbību; B. Mednes, V. Rasnača un S. Baltiņas publikācijas veltītas mūsdienu NBS attīstības vēstures dažādiem aspektiem: Valsts iesaukšanas dienesta izveidei 20. gs. 90. gadu vidū un NBS karavīru dalībai starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās. Krievijas vēsturnieka A. Gaņina publikācija veltīta Sarkanās armijas veidotāju, tai skaitā arī J. Vācieša, darbībai 1918. un 1919. gadā, bet Igaunijas vēsturnieks M. Ilmjervs raksta par Baltijas valstu militārpolitisko darbību 20. gs. 30. gados.

Sadaļā «No muzeja krājuma» lasītāji varēs iepazīties ar A. Locika sagatavoto publikāciju par muzeja materiāliem, kas saistīti ar latviešu dienestu Krievijas Impērijas zemessardzē 19. gadsimta sākumā; D. Poziņš aplūko Krievijas Impērijas armijas kareivja J. Jansona dienasgrāmatu par karagaitām Irānā 1912. gadā, bet I. Jermacāne — PSRS Sarkanās armijas sanitāres E. Veiskantes dienasgrāmatu par viņas dzīvi Otrā pasaules kara laikā. Par muzeja bruņojuma kolekcijas priekšmetiem raksta E. Gelderiņš un J. Neimanis, bet J. Tomaševskis — par vienu no lielākajiem krājuma papildinājumiem pagājušajā gadā, proti, muzeja rīcībā nonāca pulkveža A. Silgaiļa savāktais arhīvs.

Izdevumu var iegādāties muzeja kioskā, tā cena 11,50 eiro.

Otrs izdevums ir pagājušajā gadā Latvijas Kara muzejā notikušās starptautiskās zinātniskās konferences «Demokrātiskie procesi Austrumu un Centrālajā Eiropā 1917. gadā: politiskie, militārie, sociālie un kultūras aspekti» rakstu krājums. Minētā konference bija veltīta notikumiem, kuri mūsu reģionā norisinājās pirms simt gadiem. Šie procesi bija tiešs sākums neatkarīgo valstu veidošanās procesiem, tai skaitā arī Latvijas Republikas proklamēšanai, kuras simto gadadienu atzīmējam šogad. Konferencē piedalījās vēstures eks­perti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas, Lielbritānijas, Vācijas un Čehijas. Rakstu krājumā ir apkopota daļa no šajā konferencē nolasītajiem referātiem. Publicētais materiāls aptver plašu ar reģiona militāri politisko vēsturi saistītu jautājumu spektru: politisko partiju un nacionālo kustību veidošanās, diplomātisko attiecību attīstība starp jaunveidotajām valstīm, militārā situācija reģionā Pirmā pasaules kara beigās, kā arī citi jautājumi.

Izdevumu var iegādāties muzeja kioskā, cena 8,50 eiro.

Trešā pagājušajā gadā iznākusī grāmata ir mūsu kolēģu Ilzes Krīgeres un Klāva Zariņa sagatavotais izdevums «75 priekšmetu stāsti par Latviju Pirmajā pasaules karā». Pamats šai grāmatai ir Latvijas Kara muzeja jaunā, 2017. gadā atklātā pastāvīgā ekspozīcija «Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā». Ekspozīcija stāsta gan par kara norisēm, gan par to, ka karš ietekmē ikvienu cilvēku un sabiedrību kopumā ne tikai frontē, bet arī katru māju un katra cilvēka ikdienas dzīvi. Ekspozīcijā skatāmi ieroči, atklātnes, lietiskie priekšmeti, dokumenti, fotogrāfijas no muzeja krājuma. Katram no tiem ir savs stāsts un sava vēsture. Grāmatas autori vēsta 75 stāstus, atlasot priekšmetus, kuri atspoguļo ne tikai atsevišķas kara epizodes, bet arī sniedz ziņas par notikumu kopainu Latvijā kara laikā. Lasītāji uzzinās, kā izskatījās iespaidīgākie ekspozīcijā izstādītie materiāli un ko šie priekšmeti var pastāstīt par savu laikmetu.

Paredzēts grāmatu publicēt arī angļu valodā, bet pagaidām Latvijas Kara muzeja kioskā var iegādāties izdevumu latviešu valodā. Izdevuma cena 20,50 eiro.

Sagatavojis Juris Ciganovs.

Triecienšautenes Krievijas armijai

Ir nākušas klajā atv. pulkvežleitnanta Induļa Skrastiņa apjomīgā darba «Kaimiņvalstu apbruņojuma identi­fikācijas rokasgrāmata» pirmās trīs daļas. Autors tajās iepazīstina lasītāju ar kaimiņvalstu mūsdienu militāro tehniku, pievēršoties tieši armijas rīcībā esošajiem ieročiem un kaujas tehnikai. Rakstā — par jaunākajiem triecienšauteņu modeļiem Krievijā.

Krievijas Aizsardzības ministrija 2018. gada janvārī ir pieņēmusi lēmumu par divu uzņēmumu — koncerna «Kalašņikov» un Degtjarjova rūpnīcas — ieroču sistēmu iekļaušanu apbruņojumā. Precīzāk, tiek runāts par principiāli jaunām triecienšautenēm — AK-12 un AK-14, 6P67 un 6P68 (AK-12 un 6P67 kalibrs ir 5,45 mm, AK-14 un 6P68 — 7,62 mm).

Šīs triecienšautenes vairākus gadus tika izmēģinātas kā perspektīvā Krievijas armijas kājnieku ekipējuma komplekta «Ratņik» sastāvdaļa. «Kalašņikov» ieroči esot vienkāršāki un drošāki, tāpēc kalpošot vispārējā karaspēka vienībās. Savukārt ar dārgākajiem un precīzākajiem 6P67 un 6P68 apbruņos armijas un citu resoru speciālo uzdevumu spēkus.

2012. gadā Krievijā atklātībā tika demonstrēts jauns koncerna «Kalašņikov» (agrākā Iževskas mašīnbūves rūpnīca) produkts — triecienšautene AK-12.

Tās tiešie priekšteči ir AK «simtās sērijas» ieroči, lai gan ārējās atšķirības ir ievērojamas.
Laide ir teleskopiska un regulējama, atlokāma pa labi vai pa kreisi.
Aizslēga rokturis arī ir abpusējs.
Pikatinni sliede pieļauj visdažādāko tēmēkļu uzstādīšanu.
Magazīnas: radziņveida 30, 45 un 60 (divrindu) patronām un diskveida 96 patronām.
No mehāniskajām iezīmēm jāmin iespēja šaut ar fiksēta garuma — trīsšāvienu — kārtām.
2018. gadā, iespējams, uzsāks sērijveida ražošanu.

Krievijas armija 2018. gadā saņems arī jaunā ieroča rokas ložmetēja versijas RPK-12 izmēģinājuma partiju. Īpatnēji, ka ložmetēju var aprīkot ar 370 un 550 mm gariem stobriem un magazīnām, kuru ietilpība ir no 30 līdz 96 patronām.

Degtjarjova vārdā nosauktās rūpnīcas ZID (ЗИД —  Завод имени Дегтярёва) ieroču 6P67 un 6P68 (saukti arī par AEK-971/973 vai A-545/762) mehānikā tiek izmantota izkliedēta atsitiena impulsa shēma.

Sagatavojis
Dr. chem. atv. pltn. Indulis Skrastiņš.

Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri

Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no LKM krājuma.

1920. gada 18. jūnijā Satversmes sapulce apstiprināja jaunu Ministru kabinetu ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Šajā valdībā apsardzības ministra amatu ieņēma Ēriks Feldmanis.

ĒRIKS MĀRTIŅŠ FELDMANIS,

kopš 1940. gada aprīļa
Ēriks Mārtiņš Grodsala
(no 18.06.1920. līdz 12.12.1920.)

Dzimis 1884. gada 12. septembrī Jelgavā, tirgotāja un namīpašnieka ģimenē. 1892. gadā mācījies Hanzena privātskolā, no 1893. gada — Jelgavas ģimnāzijā, to pabeidzis 1904. gadā. Pēc tam iestājies Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidzis 1909. gadā. Bijis tiesas amatu kandidāts Jelgavas apgabaltiesā, vēlāk — guberņas sekretārs. No 1911. gada — vecākais tiesu amatu kandidāts. No 1912. gada zvērināta advokāta palīgs, kandidējis Krievijas IV domes vēlēšanās, bet nav ievēlēts. No 1913. gada Jelgavas pilsētas domnieks, Jelgavas savstarpējās kredītsabiedrības padomes priekšsēdētājs un juristkonsuls. 1914. gada septembrī iesaukts karadienestā, nosūtīts uz Pēterhofas praporščiku skolu, kuru beidzis 1915. gada maijā prapor­ščika dienesta pakāpē. Dienējis 120. marša bataljonā, vēlāk 120. kājnieku rezerves pulkā kā tiesas darbinieks. 1917. gada jūnijā ievēlēts par tiesas priekšsēdētāju. 1917. gada septembrī piešķirta podporučika dienesta pakāpe. 1917. gada oktobrī un novembrī — pulka adjutants, no 1917. gada novembra līdz 1918. gada janvārim — pulka komandieris. 1918. gada martā slimības dēļ ieskaitīts rezervē, aprīlī atsācis advokāta darbu. 

1918. gada rudenī piedalījies Latviešu zemnieku savienības Jelgavas nodaļas dibināšanā, bijis tās politiskā biroja vadītājs. No 1919. gada novembra Tautas padomes loceklis no Latviešu zemnieku savienības. No 1919. gada decembra Jelgavas apgabaltiesas prokurors, no 1920. gada februāra līdz maijam — Pagaidu valdības pilnvarotais gūstekņu lietās Vācijā, pēc tam atkal Jelgavas apgabaltiesas prokurors. Kopš  1920. gada jūnija līdz decembrim apsardzības ministrs. No 1921. gada janvāra līdz jūnijam Latvijas Republikas sūtniecības Maskavā padomnieks. No 1921. gada jūnija līdz 1923. gada jūlijam ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Padomju Krievijā (no 1922. decembra — PSRS). 1923. gada decembrī atbrīvots no darba Ārlietu ministrijā. Strādājis Jelgavas apgabaltiesā no 1923. gada decembra līdz 1940. gada jūlijam, sākumā kā tiesnesis, no 1929. gada februāra kā Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs, no 1930. gada jūnija — Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētājs. Darbojies arī Rīgas latviešu biedrībā un Zemgales patronāta biedrībā. 

Padomju okupācijas laikā 1940. gada augustā atbrīvots no amata apgabaltiesā. 1940.—1941. gadā strādājis par Jelgavas pilsētas izpildkomitejas lietu pārvaldnieku un lietvedi. Vācu okupācijas laikā viņš bija Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētājs — no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada jūnijam. Atjaunojoties padomju okupācijas varai, no 1944. gada novembra Slokas celulozes un papīra kombināta grāmatvedis un kantora priekšnieks. 1945. gada februārī apcietināts, miris 1945. gada 4. augustā Rīgas Centrālcietumā. 

Šīs valdības darbības laikā 1920. gada 13. decembrī Ē. Feldmanis atkāpās no apsardzības ministra amata, un neilgu brīdi  (no 13. decembra līdz 15. decembrim) ministra pienākumus pildīja apsardzības ministra biedrs pulkvedis Eduards Laimiņš, bet 15. decembrī par apsardzības ministru iecēla Jāni Goldmani, kas valsts aizsardzības resora vadītāja amatā bija divas reizes.

JĀNIS GOLDMANIS

(no 15.12.1920. līdz 18.06.1921. un no 24.12.1925. līdz
6.05.1926. — kā kara ministrs)

Dzimis 1875. gada 11. septembrī Bauskas apriņķa Līves pagasta (tagad Ķekavas novads) Vēveros. Mācījies Ikšķiles draudzes skolā. 1896. gadā beidzis Rīgas apriņķa skolu, pēc tam strādājis par mājskolotāju, vienlaikus nodarbojies ar lauksaimniecību. Laikā no 1903. gada janvāra līdz 1912. augustam bijis Baldones pagasta tiesas loceklis un tiesnesis. 1907. gadā ievēlēts par Kurzemes guberņas zemniecības pārstāvi Baltijas reformu jautājumu Sevišķajā padomē pie Baltijas ģenerālgubernatora Rīgā.  1912. gada oktobrī ievēlēts par Krievijas 4. Valsts domes Zemnieku kūrijas deputātu no Kurzemes vēlēšanu apgabala. No 1915. gada Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs, darbojies arī Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Petrogradas nodaļas valdē. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas līdz 1917. gada novembrim darbojies Krievijas Valsts sapulcē un Pagaidu padomē kā deputāts no Vidzemes vēlēšanu apgabala. 1917. gada oktobrī ievēlēts Krievijas Satversmes sapulcē. 1917.— 1918. gadā bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas priekšsēdis, šādā statusā Petrogradā uzturot sakarus ar rietumvalstu pārstāvjiem. 1918.—1920. gadā — Latvijas Tautas padomes loceklis no Latviešu zemnieku savienības. 

No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūlijam — Latvijas Pagaidu valdības pirmais zemkopības ministrs. 1920. gada februārī iecelts par Lejaskurzemes apgabala priekšnieku. No 1920. gada decembra līdz 1921. gada jūnijam — apsardzības ministrs. 1920. gadā ievēlēts Latvijas Satver­smes sapulcē. 1. Saeimā ievēlēts no Latviešu zemnieku savienības, 2. Saeimā ievēlēts no Izpostīto apgabalu kongresa kandidātu saraksta. No 1925. gada decembra līdz 1926. gada maijam — kara ministrs. Darbojies Veco latviešu strēlnieku biedrības valdē un Brāļu kapu komitejā. 

Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā bija viens no tiem, kuri parakstīja 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvojis Vircburgā. 1950. gadā pārcēlies uz dzīvi ASV. Miris 1955. gada 18. decembrī Sautbendā, Indiānas pavalstī. 

1921. gada 18. jūnijā tika apstiprināta piektā Latvijas Republikas valdība. Šo Ministru kabinetu sastādīt uzticēja Ministru prezidentam Zigfrīdam Annam Meierovicam, kas par apsardzības ministru aicināja Gustavu Zemgalu. 1922. gada 19. jūlijā šī valdība nolika savas pilnvaras. Nākamo valdību sastādīt uzticēja tam pašam Z. A. Meierovicam, un viņš par apsardzības ministru atkal aicināja kļūt G. Zemgalu.

GUSTAVS ZEMGALS 

(no 18.06.1921. līdz 26.01.1923.)

Dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagasta Odiņos, amatnieka ģimenē. Mācījies Sakas pagastskolā un Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, beidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā. 1892. gadā uzsācis studijas Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidzis 1899. gadā. Studiju laikā strādājis par mājskolotāju. 1898.—1899. gadā kā brīvprātīgais dienējis cariskās Krievijas armijā, 1. leibgvardes cara Aleksandra III Jekaterinoslavskas pulkā. Atvaļināts rezerves praporščika pakāpē. Bijis zvērināta advokāta palīgs Rīgā, no 1908. gada septembra — zvērināts advokāts. 1904. gada augustā mobilizēts Krievijas armijā, ieskaitīts 116. Malojaroslavecas pulkā, Rīgā. 1905. gada decembrī atvaļināts. Zvērināts advokāts kopš 1908. gada 11. septembra. Bijis laikraksta «Dienas Lapa» redaktors un izdevējs (1905.—1909.). Pirmā pasaules kara laikā 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā, ieskaitīts 356. Vidzemes kājnieku družīnā Tērbatā, pēc tam družīnas sastāvā pārcelts uz Lugu, tad uz Ino fortu Somijā un Kronštati, kur 1916. gadā družīna pārformēta par Kronštates cietokšņa pulku. 1917. gada martā pārcelts uz Ziemeļu frontes Krievijas 12. armijas lauka dzelzceļa ekspluatācijas bataljonu Rīgā. 1917. gada aprīlī ievēlēts par Rīgas pilsētas pagaidu galvu, pildījis šos pienākumus līdz septembrim. 1917. gada augustā ievēlēts Rīgas pilsētas domē no Latviešu radikāldemokrātu grupas. Bijis Vidzemes guberņas komisāra vietnieks. 1917. gada novembrī piekomandēts Krievijas 12. armijas etapu saimniecības daļai, 1918. gada janvārī Tērbatā atvaļināts, atgriezies Rīgā. Bijis Demokrātiskā bloka loceklis. 

No 1918. gada novembra līdz 1919. gadam — Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs, Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas, darbojies Pieprasījumu komisijā un Satversmes sapulces vēlēšanu komisijā Rīgas vēlēšanu apgabalā. 1918. gada 18. novembrī vadījis Latvijas Republikas proklamēšanas aktu. No 1918. gada novembra — Rīgas pilsētas domes loceklis, 1918. gada decembrī ievēlēts par pilsētas galvu, taču lielinieku uzbrukuma dēļ jau 31. decembrī kopā ar citiem Tautas padomes locekļiem devies uz Liepāju, pēc tam uz ārzemēm. 1919. gada martā atgriezies no Kopenhāgenas Liepājā, no 20. maija līdz 3. jūnijam atradies Niedras valdību atbalstošās vācu okupācijas varas apcietinājumā. 1919. gada jūlijā atkārtoti ievēlēts par Rīgas pilsētas galvu, šajā amatā bijis līdz 1920. gadam. 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē no Latvijas Darba partijas, no mandāta atteicies. No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada jūnijam Zemkopības ministrijas juristkonsuls. No 1921. gada marta līdz decembrim — zvērinātu advokātu padomes priekšsēdis. No 1921. gada jūnija līdz 1923. gada janvārim — apsardzības ministrs (šajā laikā zvērināta advokāta praksi pārtrauca, atjaunojot to pēc ministra amata pilnvaru beigām). 1. Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta (1924. gada novembrī nolika deputāta mandātu). 1924. gada martā pārtrauca darboties kā zvērināts advokāts un uzsāka notāra praksi Rīgā. No 1927. gada aprīļa līdz 1930. gada aprīlim — Latvijas Valsts prezidents. 1931. gadā ievēlēts Rīgas domē, kā arī 4. Saeimā no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta. 

No 1931. gada decembra līdz 1932. gada martam — finanšu ministrs. 1933. gadā ievēlēts par Baltijas ūnijas prezidentu. 

No 1934. gada augusta līdz 1935. gada augustam — Kooperatīvās tranzītbankas valdes loceklis. No 1936. gada novembra līdz 1938. gada jūlijam — Latvijas Hipotēku bankas padomes loceklis. Miris 1939. gada 6. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.   

Somijas jēgeru gaitas Latvijā

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Somu jēgers kaujas ietērpā.

Pēc vairākus gadsimtus ilgušās pa­kļautības Zviedrijas karalim, 1809. gadā Somija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Somiju nodēvēja par lielkņazisti un šai teritorijai piešķīra iekšējo autonomiju, kura paredzēja vietējo pašpārvaldi. Taču laika gaitā krievu valdība šo Somijas pašpārvaldi arvien vairāk ierobežoja, cenšoties somus pārkrievot un somu autonomiju vispār likvidēt. Sevišķi spēcīgi pārkrievošanas draudi izvērtās 19. gadsimta beigās, kad par Krievijas caru kļuva Aleksandra III. Šis krievu valdnieks pasludināja, ka somu nākotne ir «krieviskumā un pareizticībā». Pārkrievošanas un autonomijas palieku likvidēšanas tendences turpinājās arī 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Tas viss Somijas sabiedrību noskaņoja pret Krieviju un Krievijas valdību, un somu vidū valdīja izteikti pretkrievisks noskaņojums. Ideja par nacionālu valsti Somijā radās 19. gadsimta beigās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ļoti daudzi Somijas iedzīvotāji vēlējas Vācijas uzvaru pār Krieviju, paredzot, ka Somijas neatkarību var veicināt tieši tādā veidā.

1914. gada 20. novembrī Helsinkos notika Somijas neatkarības kustības dibināšanas sanāksme. Šīs organizācijas dalībnieki uzskatīja, ka Somijai jākļūst par pilnībā neatkarīgu valsti, taču tādā gadījumā tai būtu nepieciešama sava armija. Somijai savu bruņoto spēku nebija, arī krievu armijā somi nedienēja, tāpēc tobrīd vienīgais veids, kā somiem izveidot savas bruņotās vienības, bija lūgt Krievijas ienaidnieci Vāciju, lai šī valsts palīdz izveidot un apbruņot somu vienības. Vācijas valdība šādai idejai piekrita, taču šim procesam bija jānotiek slepeni. 1915. gada sākumā vairāk nekā divi simti somu brīvprātīgo caur Zviedriju nonāca Vācijā, kur netālu no Hamburgas, Lokštedas militārajā nometnē uzsāka kareivju apmācības kursu. Sākumā Lokštedas nometnē bija 189 vīri, lielākā daļa no viņiem bija studenti un lielākajai daļai dzimtā valoda bija zviedru. Viņi zināja, ka mājās varēs atgriezties tikai tad, kad Somija kļūs par neatkarīgu valsti.

Somus vācieši neuzskatīja par karavīriem, bet par civilpersonām, kas viesojās Vācijā, tāds juridiskais statuss šiem karavīriem saglabājās arī turpmāk. Sākumā noteiktais mācību periods bija četras nedēļas, bet vēlāk tā ilgumu vairākas reizes pagarināja.

Somu jēgeri sapieru apmācībās.

1914. gada augustā Vācijas ķeizars Vilhelms II izdeva pavēli par somu brīvprātīgo vienības pārveidošanu par paplašinātu jēgeru bataljonu, kura skaitliskais sastāvs būtu 2000 vīru. Tā kā šāds skaits somu brīvprātīgo Vācijā nebija, tad sākās aktīvs, bet nelegāls un ļoti bīstams vervēšanas darbs pašā Somijā. Krievu militārās administrācijas kontrolētajā Somijā brīvprātīgo vervēšana ar Krieviju karojošajam Vācijas karaspēkam varēja beigties ar kara lauka tiesu, tomēr jau līdz 1916. gada maija beigām, izmantojot dažādus, parasti nelegālus veidus, Vācijā bija nonākuši vēl 1510 nākamie jēgeri. Pēc atlases somu jēgeru bataljonā pēc saraksta skaitījās 1890 vīru. Par somu brīvprātīgo komandieri iecēla vācu armijas majoru Maksimiliānu Baijeru, kas šajā amatā bija līdz 1917. gada janvāra vidum.

Somu brīvprātīgo juridiskais statuss nomainījās 1915. gada septembrī, kad viņus pielīdzināja Vācijas armijas karavīriem, bet bez prasības nodot militāro zvērestu. No Krievijas viedokļa šie vīri kļuva par valsts nodevējiem. Šajā laikā somu brīvprātīgo apmācība turpinājās turpat Lokštedas nometnē. Militārās apmācības vadīja vācu armijas virsnieki un instruktori, lielāko uzmanību veltot šaušanas un kaujas apmācībai. Vēlāk jēgeri savās atmiņās uzsvēra, ka apmācības bija smagas, daudzpusīgas un efektīvas, tāpat somi tika radināti pie prūšu militārās disciplīnas.

1916. gada 9. maijā somu brīvprātīgajiem piešķīra 27. Karaliskā Prūsijas jēgeru bataljona nosaukumu. Maija beigās bataljons no Lokštedas nometnes ar trim vilcieniem devās uz Vācijas austrumu fronti — vācu militārā vadība somus vēlējās novietot frontes iecirknī pēc iespējas tuvāk dzimtenei.  Bataljona sastāvā skaitījās 203 vācieši un 1254 somi.

1916. gada 11. un 12. jūnijā bataljonu izvietoja frontes priekšējās līnijās — somu jēgeru atbildībā nonāca apmēram četrus kilometrus garš purvains rajons Misas upes krastā. Galvenais jēgeru uzdevums bija Misas upes pozīciju apsargāšana un nostiprināšana. Jūlijā bataljona apakšvienības iesaistījās kaujās arī citur: somu artilērijas baterija piedalījās krievu uzbrukuma atvairīšanā Iecavas—Ķekavas frontes iecirknī, bet sapieru vienība piedalījās kaujās Smārdes apkārtnē. Augusta beigās bataljonu pārcēla uz Klapkalnciema apkārtni, kur kaujās somu jēgeri cieta pirmos zaudējumus — vācu karavīru kapos Klapkalnciemā apglabāti pieci kritušie somi.

Somu jēgeri brāļi Heinrihi.

Laiku pa laikam somu jēgeri atradās mācībās vai rezervē Tukumā. 1916. gada beigās somi savu frontes sektoru nodeva vācu vienību apsardzībā un Ziemassvētkus pavadīja Liepājā. Taču jau pēc trim nedēļām somu jēgeri atkal devās uz fronti, šoreiz lai atvairītu krievu uzbrukumu no Lielupes puses rietumos no Jelgavas. 1917. gada janvārī par bataljona komandieri kļuva kapteinis Jūliuss Knatss. 1917. gada 25. martā bataljonu no frontes pārvietoja uz Liepāju, kur šī vienība uzturējās līdz pat 1918. gada februārim. Liepājā somus izvietoja vecajās kazarmās Dārza ielā, kā arī tagadējā 10. vidusskolā un Mākslas vidusskolā. Šīs telpas gan neesot bijušas sevišķi piemērotas karavīru dzīvošanai, turklāt karavīru vidū sākusi plosīties malārijas un dizentērijas epidēmija.

Liepājā somu karavīru apmācība turpinājās, izveidoja otru ložmetējnieku rotu, jēgeri apguva jaunas militārās iemaņas: mācījās partizānu cīņas taktiku, iznīcināšanas un sabotāžas operācijas. Kamēr jēgeri atradās Liepājā, somu virsnieki virsleitinanta Armasa Stolberga vadībā sastādīja militāro komandu vārdnīcu somu valodā, kas kļuva par militāri profesionālās literatūras aizsākumu Somijā.  1917. gada 29. septembrī somiem bija iecelts jauns komandieris — kapteinis Eduards Ausfelds, kas kļuva par bataljona pēdējo komandieri. Somu karavīrus gaidīja ceļš uz mājām, jo 1917. gada 6. decembrī Somijā proklamēja neatkarīgu valsti, un jēgeri vēlējās ātrāk nokļūt dzimtenē.

1918. gada 5. februārī Vācijas Kara ministrija izdeva pavēli izformēt 27. Karalisko Prūsijas jēgeru bataljonu, nosakot 13. februāri kā izformēšanas dienu. Jēgeriem iecēla jaunu komandieri — pulk­vedi-leitnantu Vilhelmu Theslefu, kurš bija ieradies Liepājā kā Somijas valdības pilnvarots pārstāvis. Jēgeri parakstīja apņemšanos dienēt Somijas bruņotajos spēkos un saņēma somu dienesta pakāpes. 13. februārī Liepājā, Sv. Trīsvienības baznīcā somu jēgeri deva uzticības zvērestu Somijas likumīgajai valdībai, kļūstot par Somijas karaspēka vienību. Divas dienas vēlāk, 15. februārī, somi ar vairākiem kuģiem devās prom no Liepājas. Dzimtenē viņi nonāca pēc vairākām dienām. Somijā jau plosījās Brīvības karš, kurā piedalījās arī mājās pārbraukušie somu jēgeri.

Pēc Brīvības kara beigām daudzi bijušie somu brīvprātīgie karavīri turpināja dienestu Somijas armijas rindās: 1921. gadā Somijas bruņotajos spēkos dienēja vairāk nekā seši simti bijušo jēgeru. Somu jēgeri savas dzimtenes aizstāvēšanā piedalījās arī vēlāk — gan 1939. gada beigās Ziemas karā, gan Turpinājuma karā 1941.—1944. gadā.

Latvijas teritorijā kaujās gāja bojā 16 somi. Vairāki somu karavīri miruši ar slimībām. Bez jau minētā Klapkalnciema, somu karavīri apbedīti arī Galiņu kapsētā pie Olaines, kā arī Jelgavas un Tukuma kapos.  


Ilustrācijas no izdevuma
«Neatkarības vārdā. Somijas jēgeru mūža devums», 
Rīga, 2004.

Igaunijas un Lietuvas gadsimts

Šogad februārī mūsu tuvākās kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva atzīmē savas nacionālās neatkarības simts gadu jubileju. Liktenis bija lēmis, ka lietuvieši un igauņi savas valstis proklamēja gandrīz pusgadu pirms Latvijas, taču brīvība mums bija jāizcīna kopīgā cīņā pret kopīgiem ienaidniekiem. 

Igaunija
Krievijas Impērijā mūsdienu Igaunijas teritorija administratīvi bija sadalīta divās daļās: Ziemeļigaunija un salu arhipelāgs bija Igaunijas guberņā, bet Dienvidigaunija (Pērnavas, Vīlandes un Tartu apgabali) ietilpa Vidzemes guberņā. Līdz 1917. gadā Krievijā notikušajai Februāra revolūcijai Pirmā pasaules kara militārā darbība mūsdienu Igaunijas teritoriju neskāra, taču karadarbības ietekme bija jūtama: gan Igaunijas guberņā, gan Vidzemes guberņas igauņu daļā notika mobilizācija krievu armijā, dienestā bija iesaukti apmēram 100 000 igauņu. Tāpat uz frontes aizmuguri, respektīvi, Igauniju, bija evakuēti daudzi ražošanas uzņēmumi gan no Kurzemes, gan Vidzemes, šeit nonāca arī liels skaits latviešu civilo bēgļu. Pēc Februāra revolūcijas igauņu nacionāli noskaņotās politiskās aprindas sāka lūgt Krievijas Pagaidu valdību par visu igauņu apdzīvoto zemju apvienošanu vienā teritoriālā vienībā un iestājās par šīs teritorijas autonomiju Krievijas sastāvā. 1917. gada 30. martā visas igauņu apdzīvotās zemes apvienojās Igaunijas guberņā. Pēc dažiem mēnešiem notika guberņas Zemstes padomes vēlēšanas un sākās aktīva igauņu politiskā dzīve: dibinājās jaunas politiskās partijas, vienlaikus aprīlī sāka veidoties pirmās igauņu nacionālās karaspēka vienības, pagaidām vēl Krievijas armijas sastāvā. Jāpiebilst, ka analoga latviešu strēlnieku pulkiem Pirmā pasaules kara laikā igauņiem nebija. Igauņu politiskās prasības bija plaša autonomija, ko igauņu labējie politiķi tobrīd iztēlojās kā savas zemes līdzvērtīgu dalību federatīvajā Krievijā (kaut ko līdzīgu kā pavalstis Amerikas Savienotajās Valstīs), taču politiskajā dzīvē arvien lielāku ietekmi sāka iegūt lielinieki ar vispārējās sociālās vienlīdzības idejām un nacionālā valstiskuma noliegšanu.

Igauņi rok ierakumus. Strenču apkārtne.1919. gada vasara.

1917. gada rudenī karadarbība ienāca arī Igaunijā: septembrī sākās vācu militārā desantoperācija Monzunda arhipelāgā jeb Igaunijas salās. Šīs kaujas bija brūkošai un disciplīnu zaudējušajai Krievijas armijai neveiksmīgas. Pēc 1917. gada novembra lielinieku apvērsuma Petrogradā lielinieki centās pārņemt varu arī Igaunijā, taču tas izdevās tikai daļēji. 1917. gada 15. novembrī Tallinā Igaunijas Zemstes padome pasludināja sevi par augstāko varas pārstāvi Igaunijā, taču lielinieki padomi atlaida, arestējot lielāko daļu no tās locekļiem. Tā kā nacionāli noskaņotie igauņu politiķi nevēlējās atrasties lielinieku Krievijas sastāvā, tad doma par neatkarīgas valsts izveidošanu kļuva arvien populārāka. Bija skaidrs, ka lielinieki to nepieļaus, tāpēc lielas cerības igauņu labējie politiķi saistīja ar gaidāmo vācu armijas uzbrukumu visā frontē. 1918. gada 18. februārī (pēc jaunā laika skaitīšanas stila, uz kuru pēc kalendāra reformas Krievija pārgāja tā paša gada 1. februārī) šāds vācu armijas uzbrukums arī sākās. Izmantojot situāciju, ka krievu armija panikā atkāpās, bet vācu armija vēl nebija ienākusi, 19. februārī Igaunijas Zemstes padome savas pilnvaras nodeva Igaunijas Glābšanas komitejai, kura 24. februārī pieņēma «Manifestu par neatkarību», pasludinot Igaunijas Republikas proklamēšanu. Nākamajā dienā Tallinā izveidoja Pagaidu valdību ar premjerministru Konstantīnu Petsu priekšgalā, taču šī valdība paguva nostrādāt tikai dažas dienas, jo Igaunijas galvaspilsētu okupēja vācu karaspēks, izveidojot tur savu militāro administrāciju. Vācu okupācijas administrācija, protams, neatzina Igaunijas Republiku, un līdz ar to reālā Igaunijas valstiskuma veidošana varēja sākties tikai 1918. gada novembrī pēc Vācijas zaudējuma Pirmajā pasaules karā.

Igaunijas armijas bruņotais automobilis. 1919. gada sākums.

1918. gada 19. novembrī Igaunijas Pagaidu valdība noslēdza vienošanos ar vācu okupācijas administrāciju par varas nodošanu tai visā valsts teritorijā. Taču tas bija tikai sākums cīņai par valsts neatkarību.

Vācu armija 1918. gada beigās sāka atstāt Igaunijas teritoriju, bet to vietā no austrumiem gandrīz vienlaikus sāka ienākt Padomju Krievijas Sarkanās armijas vienības. 1918. gada 28. novembrī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Narvai, bet nākamajā dienā turpat Narvā lielinieki paziņoja par Igaunijas Darba komūnas izveidošanu. Formāli tā bija neatkarīga sociālistiska republika, bet īstenībā — Padomju Krievijas marionešu veidojums, kura mērķis bija Krievijas komunistu varas nodibināšana visā Igaunijā. Nacionālās armijas vienības igauņiem vēl bija tikai formēšanās stadijā un nopietnu pretestību izrādīt nevarēja. Toreiz vēl nelielajās un tikko veidotajās igauņu vienībās trūka visa karadarbībai nepieciešamā, tomēr Igaunijas valdība nolēma cīnīties par savu valsti, cerot uz potenciālo sabiedroto — Lielbritānijas un Somijas palīdzību. Cerības attaisnojās: 1918. gada decembrī Tallinā ieradās britu kara flotes eskadra, bet no Somijas cīņai pret lieliniekiem 1919. gada janvārī ieradās apmēram 4000 brīvprātīgo. 1918. gada 23. decembrī par Igaunijas armijas virspavēlnieku iecēla enerģisko pulkvedi Juhanu Laidoneru. Šis bijušais krievu armijas virsnieks iestājās par to, ka visiem pretlielinieciskajiem spēkiem no pasīvas aizsardzības jāpāriet pretuzbrukumā. 1919. gada sākumā Sarkanā armija nonāca 30 kilometru attālumā no Tallinas. 7. janvārī Igaunijas armija kopā ar somu brīvprātīgajiem (apmēram 16 000 vīru) sāka uzbrukumu lieliniekiem. Trīs nedēļu laikā visa Igaunijas teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas karaspēka.

Lielinieku sakaušana krietni palielināja Igaunijas nacionālās valdības prestižu un lika sabiedrībai noticēt, ka Igaunija kā nacionāla valsts var pastāvēt. Bez šādas ticības turpmākā cīņa ar skaitliskā ziņā pārāko Sarkano armiju būtu daudz grūtāka. Maija vidū Igaunijas armijā bija apmēram 75 000 vīru. Jau pēc uzvaras pie Tallinas Igaunijas armijas vadība nolēma, ka nepieciešams frontes līniju atvirzīt pēc iespējas tālāk no Igaunijas robežām, sniedzot palīdzību visiem pretlielinieciskajiem spēkiem. Jau 1918. gada februārī ar Igaunijas valdības atbalstu šajā valstī sāka veidot latviešu karaspēku, vēlāko Ziemeļlatvijas brigādi. 1919. gada pavasarī un vasaras sākumā Igaunijas armija kopā ar latviešu karavīriem atbrīvoja no lieliniekiem Latvijas Ziemeļvidzemi, bet jūnijā kopīgi izcīnīja uzvaru pār vācu monarhistu karaspēku pie Cēsīm. Igaunijā mūspusē pazīstamās Cēsu kaujas sauc par Landesvēra karu un 22. jūniju svin kā uzvaras dienu. Igaunijas armija sniedza palīdzību Latvijai trauksmainajās 1919. gada oktobra un novembra dienās, kad visi spēki bija sakoncentrēti cīņai pret bermontiešiem. Šajā laikā Rīgā palīgā latviešu karavīriem ieradās divi igauņu bruņuvilcieni. Igaunijas armija Latvijas teritorijā atradās līdz 1919. gada beigām, ieņemot vienu iecirkni pretlielinieciskajā frontē Vidzemes austrumos.

Igaunijas valdība tāpat atbalstīja Narvas rajonā darbojošos ģenerāļa P. Judeņiča komandēto krievu Ziemeļrietumu brīvprātīgo armiju. Tas gan bija darīts tikai stratēģisku iemeslu dēļ, jo krievu monarhists P. Judeņičs pret Igaunijas valstiskumu izturējās noraidoši. 1919. gada novembrī lielinieki Judeņiča karaspēku sakāva, un tas Igaunijas teritorijā bija internēts.

Igaunijas Neatkarības karš beidzās 1920. gada 2. februārī, kad Tartu pilsētā bija parakstīts Igaunijas un Padomju Krievijas miera līgums.

Lietuva
Situācija Lietuvā atšķīrās no pārējās Baltijas. Vēl līdz 1914. gadam lietuviešu inteliģences pārstāvji vairākkārt lūdza Krievijas caru apvienot visas lietuviešu apdzīvotās zemes vienā administratīvajā teritorijā, tomēr atbildes uz šiem lūgumiem nebija. Lietuviešu apziņā bija atmiņas par Lietuvas lielvalsti un kopējo valsti ar Poliju, kuru likvidēja 18. gadsimta beigās, sadalot tās teritoriju starp Vāciju, Austriju un Krieviju. Šodienas Lietuvas teritorija bija sadalīta četrās Krievijas guberņās, bet t.s. Mazā Lietuva jeb Mēmeles (Klaipēdas) apgabals atradās Vācijas pakļautībā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, nākamās Lietuvas valsts teritorijā karadarbība ienāca uzreiz. 1915. gada septembrī visas lietuviešu apdzīvotās zemes bija ieņēmis vācu karaspēks, nodibinot tur militārās pārvaldes administrāciju.

Lietuvas armijas artilēristi. 1920. gada februāris.

Sākumā vācu okupācijas varai nebija nekādu plānu par šo teritoriju turpmāko likteni, bet 1916. gada aprīlī Vācijas kanc­lers no Reihstāga tribīnes paziņoja, ka
Vācija arī pēc kara beigām neatdos atpakaļ Krievijai vācu armijas ieņemtās teritorijas, vienalga, kas arī šīs teritorijas apdzīvotu: lietuvieši, latvieši vai poļi… Tas pamudināja vācu okupētajās zemēs palikušos lietuviešu politiķus (ļoti daudzi lietuviešu politiķi bija devušies bēgļu gaitās uz Krieviju) aktīvāk iestāties par neatkarīgas valsts ideju. Pirmā pasaules kara gados daudzi lietuviešu politiķi uzsāka diskusiju par to, kādu veidot nākamo Lietuvu: mēģināt atjaunot lielo Lietuvu tās 17. un 18. gadsimta robežās, kad pastāvēja Lietuvas lielkņaziste (jeb dižkunigaitiste) un kad Lietuvas zemes pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Otrs variants bija veidot jaunu Lietuvas valsti lietuviešu apdzīvotajā teritorijā. Varenā lietuviešu valstiskuma vēsture 20. gadsimta sākumā nedeva nekādas privilēģijas, un tāpēc tika nolemts veidot valsti pēc etniskā principa. Šajā laikā lietuviešu politisko aprindu centienus izveidot savu autonomiju vai valstiskumu savā labā nolēma izmantot arī Vācijas militārā vadība. 1916. gadā visas lietuviešu etnogrāfiskās teritorijas tika apvienotas vienā administratīvajā vienībā, ko vācu okupācijas vara nosauca par Oberostu, kas pēc likteņa ironijas sakrita ar Lietuvas lielkņazistes robežām laikā, kad tā zaudēja savu valstiskumu. Vācu varas iestāžu vēlme bija izveidot no Vācijas atkarīgu marionešu valsti. Tomēr tam vajadzēja pašu lietuviešu piekrišanu. 1917. gada septembrī ar vācu okupācijas varas iestāžu piekrišanu Viļņā notika lietuviešu politisko, sabiedrisko un zinātnes pārstāvju konference, kuras galvenajā rezolūcijā bija pieteikta virzība uz neatkarīgu valsti, tiesa, ar norādi par orientāciju uz Vāciju. Tāpat konferencē bija izvēlēta nākamā Lietuvas izpildinstitūcija — Lietuvas Padome.

Protams, reālas varas šai padomei nebija, un arī vācu okupācijas varas iestādes necentās kaut ko darīt lietuviešu valstiskuma veidošanas labā. Padomes galvenā funkcija bija būt par vidutāju starp lietuviešiem un vācu militāro administrāciju. Šajā laikā aizsākās diskusijas par to, kādām jābūt nākamās valsts robežām. Vairākums sabiedrības piekrita, ka tām jābūt lietuviešu etnogrāfiskajās robežās, pie šādām pieskaitot arī lielāko daļu Latgales un Liepājas pilsētu.

Interesanti atzīmēt, ka Lietuvas valsts proklamēšanā liela loma bija vācu militārajai administrācijai, kura mudināja Lietuvas Padomi ātrāk pieņemt neatkarību pasludinošu dokumentu un vēlāk pasludināt Lietuvas pievienošanu Vācijai. Pēdējā gatavojās Brestas miera sarunām ar Krieviju, un Lietuvas pievienošanai Vācijai bija jāizskatās kā pašu lietuviešu gribai.

Lietuvas armijas karavīri pie bruņotā automobiļa «Perkunas». 1919. gads.

1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome pieņēma Neatkarības aktu. Šajā aktā bija pasludināts, ka Lietuva ir neatkarīga valsts, kuras iekārtu noteiks lietuviešu tautas ievēlēts parlaments — Seims. Dažas dienas vēlāk Lietuvas neatkarību atzina Vācijas ķeizars Vilhelms II, taču bija skaidrs, ka jaunā Lietuvas valdība jeb Lietuvas Valsts padome nevēlēsies pat runāt par savas valsts pievienošanu Vācijai. Tad nobrieda plāns par Lietuvu kā konstitucionālu monarhiju. 1918. gada 13. jūlijā Vācijā lietuviešu konservatīvākie politiķi, Vācijas Reihstāga atbalstīti, pat uzaicināja Virtembergas grāfu Vilhelmu fon Urahu ieņemt Lietuvas troni un pasludināja viņu par karali Mindaugu II. Šai idejai gan bija ļoti maz atbalstītāju, tomēr Uraha ievēlēšana par karali tika atcelta tikai 1918. gada 2. novembrī, kad mainījās situācija frontē.

Abu impēriju — Krievijas un Vāci­­jas — sabrukums un šajās valstīs notikušās revolūcijas pavēra jaunas iespējas valsts veidošanā. 1918. gada 2. novembrī Lietuvas Valsts padome pieņēma Pagaidu konstitūciju un izveidoja jaunu ministru kabinetu Augustina Valdemara vadībā. Tieši tad arī sākās reāls darbs pie neatkarīgas valsts pārvaldes institūciju veidošanas, sākās arī Lietuvas bruņoto spēku veidošanās. Līdzīgi kā Latvijā, formējot pirmās nacionālā karaspēka vienības, Lietuvas valdībai bija jālūdz Vācijas atbalsts, jo sava karaspēka veidošanai trūka resursu, bet no austrumiem sākās straujš Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums. Decembrī ar Maskavas atbalstu lietuviešu lielinieki paziņoja par Padomju Lietuvas izveidošanu. Lielinieku uzbrukumu izdevās apturēt 1919. gada aprīlī, kad sākās jaunizveidotās Lietuvas armijas pretuzbrukums, un līdz vasaras beigām visa valsts teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas. 1920. gada 12. jūlijā Lietuva un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, taču atklāti lielinieku agresijas centieni izbeidzās tikai tā paša gada rudenī, kad pēc Sarkanās armijas sakāves pie Varšavas padomju valdība atmeta domu par «revolūcijas eksportu» uz Rietumeiropu militārā ceļā.

1919. gada rudenī lietuviešu bruņotajiem spēkiem bija jācīnās arī pret P. Bermonta komandēto Rietumu krievu brīvprātīgo armiju jeb bermontiešiem — arī šis ienaidnieks Lietuvas un Latvijas valstīm bija kopīgs. Pēc tam, kad Latvijas armija bermontiešus bija padzinusi no savas valsts teritorijas, Lietuvas armija vairākās kaujās sakāva šo lietuviešu valstiskuma ienaidnieku. Bermontieši līdz 1919. gada beigām no Lietuvas bija padzīti. Lietuvas armija bija izcīnījusi savu valsti, nosargājusi tās robežas, lai arī visus gadus līdz padomju okupācijai mūsu kaimiņvalsts tā arī nespēja atrisināt vienu svarīgu jautājumu.

Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm Lietuva atradās gan politiskā, gan arī militārā konfrontācijā ar Poliju. Abām valstīm bija kopīga pagātne, taču tagadnes skatījums uz vairākām lietām tām atšķīrās. Galvenais strīda objekts starp abām valstīm bija Viļņa — pilsēta, kuru gan Polija, gan Lietuva uzskatīja par savu. Jāteic, ka patiesība bija abām: Lietuvai Viļņa bija senās valsts galvaspilsēta un viens no galvenajiem lietuviešu valstiskuma simboliem, Polija turpretī uzsvēra, ka Viļņa ir absolūti poliska pilsēta ar tikai dažiem procentiem lietuviešu tautības iedzīvotāju. 1919. un 1920. gada laikā Viļņa vairākkārt pārmaiņus nonāca gan Polijas, gan Lietuvas karaspēka kontrolē, līdz visbeidzot konflikts savu kulmināciju sasniedza 1920. gada rudenī, kad to ieņēma Polijas armija, bet lietuvieši tobrīd nevarēja spert nekādus pretsoļus. Lietuva Viļņas iekļaušanu Polijā neatzina un pieprasīja, lai to neatzīst arī citi. Šis Polijas un Lietuvas konflikts Viļņas dēļ bija aktuāls visu laika periodu starp diviem pasaules kariem, un tieši tas kļuva par politisko iemeslu ciešākas sadarbības neesamībai starp Baltijas valstīm, jo Latvijai un Igaunijai bija svarīgi saglabāt draudzīgas attiecības ar Poliju, pret ko kategoriski iebilda Lietuva. 

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.

Ģenerālis Augusts Misiņš

Ģenerālis Augusts Ernests Misiņš dzimis 1863. gada 21. decembrī Dobeles apriņķa Annenieku pagastā. Pirmo izglītību ieguvis pašmācības ceļā. Kā daudzi latvieši tajā laikā, arī viņš ­izvēlējās karavīra dzīves ceļu. 1884. gadā brīvprātīgi iestājies armijā, 42. rezerves bataljonā. 1888. gadā beidzis Kijevas junkurskolu. Pēc skolas beigšanas dienējis 30. rezerves bataljonā.

No 1889. gada virsnieks Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku bataljonā. 1896. gadā iestājies Pēterburgas Ģenerālštāba akadēmijā, kur mācījies ar pārtraukumiem. Akadēmijas divus kursus beidzis 1899. gadā.

Viņš strauji virzījies pa karjeras kāpnēm: podporučiks (1889.), poručiks (1894.), štābkapitāns (1901. aprīlī), kapitāns (1901. decembrī), apakšpulkvedis (1905.), pulkvedis (1910.), ģenerālmajors (1916.). Dienējis 1. kājnieku pulkā un pēc tam 2. kājnieku pulkā. No 1901. gada aprīļa nosūtīts dienestā uz Pieamūras kara apgabala štābu Habarovskā. Piedalījies krievu—japāņu karā. No 1902. gada virsnieks, dienējis 21. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmajā pasaules karā komandējis 12. Sibīrijas kājnieku pulku un vēlāk 79. divīzijas brigādi.

1916. gada rudenī astoņus latviešu strēlnieku bataljonus un rezerves bataljonu pārorganizēja par pulkiem, apvienojot tos divās brigādēs. Par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieri 1916. gada 6. novembrī iecēla ģenerāli A. Misiņu. viņš tai laikā bija vienīgais ģenerālis latviešu strēlnieku augstāko virsnieku vidū. Pirmajā brigādē ietilpa: 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes un 4. Vidzemes strēlnieku pulks.

Jau 7. novembrī A. Misiņš apmeklēja 1. Daugavgrīvas pulku un teica īsu runu strēlniekiem, uzsverot, ka viņš ir gandarīts, jo varēs dienēt kopā ar latviešiem. Runa pēc laikabiedru atmiņām ir bijusi sirsnīga, veltīta vienkāršiem ierindas karavīriem. Ģenerālis un karavīri it kā veidoja kopīgu saimi, jo cīnījās pret kopīgo ienaidnieku. Jāņem vērā, ka pirms revolūcijas Krievijā zemāko pakāpju virsnieks kareivjiem bija jāuzrunā ar vārdiem «jūsu labdzimtība», bet augstāko pakāpju virsnieks — «jūsu augstdzimtība». Vēsturnieks Edgars Andersons Augustu Misiņu raksturojis: «kā ļoti izglītotu un kulturālu ģenerālštāba virsnieku, kurš, gan būdams enerģisks, stingrs, noteikts, esot atstājis laipna, bet nevarīga un noguruša cilvēka iespaidu».

Šis raksturojums apstiprinās 1916. un 1917. gada mijā — Ziemassvētku kauju laikā, kad kauju operāciju vērtējis kā nesagatavotu un nelaikā uzsāktu, bet kauju priekšvakarā nav uzdrošinājies priekšniecībai iebilst. Pēc neveiksmēm Ziemassvētku kaujās A. Misiņu atbrīvoja no brigādes komandiera amata, bez tiesībām komandēt kādu citu brigādi. Visu nelaimju vaininieki bija cara armijas ģenerāļi, kuri latviešu vienības nenodrošināja ar rezervēm un artilēriju, kā arī tas, ka A. Misiņš vienlaikus komandēja apvienoto latviešu strēlnieku divīziju un šīs divīzijas 1. brigādi. Abas vienības bija pietiekami lielas, grūti vadīt, lai cik labs komandieris ģenerālis būtu. 1917. gada beigās Augusts Misiņš, atstājis armiju, dodas uz Arhangeļsku, kur bijis britu sakaru virsnieks. Mēģināja organizēt latviešu karaspēka daļu — «Leģionu», bet neveiksmīgi. 1919. gada martā caur Londonu atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas armijā. 24. martā iecelts par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieku. Šajā amatā bijis līdz 1919. gada 11. augustam, kad viņu nomaina pulkvedis Zāmuelis Adienis. Ar 1919. gada jūliju armijas vadība uzdeva viņam vadīt virsnieku morāliskā stāvokļa uzlabošanas un novērtēšanas komisiju, bet no septembra viņš ieņem arī reglamenta un instrukciju tulkošanas un pārstrādāšanas komisijas priekšsēdētāja amatu.

1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris ģenerālmajors A. Misiņš sveicina1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlniekus. Olaines rajons,1916. gada 7. novembris.

No 1919. gada 11. augusta A. Misiņš bijis armijas inspektors, un tas vairāk bijis goda amats, jo ģenerāļa loma bermontiādes likvidēšanā nebija jūtama. 1920. gada 5. janvārī pēc nesaskaņām ar valdību un dažiem augstākajiem virsniekiem no armijas atvaļinājies. Aizbraucis dzīvot uz Igauniju, Valgu, kur strādājis par galdnieku. Tikai 1931. gada martā Latvijas valdība atcerējās par viņa nopelniem, apbalvojot ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru.
A. Misiņš ir arī vairāku augstu cariskās Krievijas ordeņu kavalieris. Trīsdesmitajos gados ģenerālis atgriezās Latvijā. Miris 1940. gada 8. jūlijā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos, tuvu Mātes Latvijas tēlam.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Ārzemju ziņas

Palielina militāro budžetu un ievieš jaunu lauka formas krāsojumu

Lietuvas militārais budžets 2018. gadā veidos 2,006% no iekšzemes kopprodukta jeb 873 miljonus eiro. Aptuveni 265 miljonus eiro (par 20% vairāk nekā 2017. gadā) šogad novirzīs dažādām iegādēm. Visvairāk līdzekļu iztērēs kaujas tehnikas iegādēm un Sauszemes spēku brigādes «Žemaitija» paplašināšanai. Plānots arī pirkt konteinerus, kravas automobiļus, rezerves detaļas, munīciju, karavīra individuālās aizsardzības līdzekļus, kā arī apgādāt bruņotos spēkus ar jaunā parauga lauka formastērpiem.

Jaunā parauga auduma formastērps.

Jauno formastērpu modelis būs analoģisks pašreizējam, taču jauns būs auduma krāsu salikums (ar gaiši brūnas krāsas elementiem), turklāt pats audums ir daudz izturīgāks lietošanā. Lēmums par formastērpa auduma krāsu nomaiņu ir balstīts vairākos apsvērumos. Lietuvas armijas vienībām, piedaloties mācībās, tika konstatēta zaļo toņu formastērpa neatbilstība apkārtējās vides krāsu īpatnībām, it sevišķi operācijām pilsētvides apstākļos. Jaunie formastērpi vispirms tika testēti Speciālo operāciju spēku mācībās, un rezultātā tie tika atzīti par piemērotiem visas armijas apģērbšanai. Testēšana parādīja, ka jaunās formas nodrošina labas maskēšanās spējas dažādos uzdevumos Lietuvas teritorijā un operācijās citās valstīs, turklāt tās atbilst vides krāsām dažādās sezonās. Tādējādi karavīriem nebūs jāizsniedz dažādu krāsu formastērpi, kas būtiski samazinās izmaksas armijas apģērbšanai.

Izpētes projektu par iespējām pāriet uz unificētu formastērpu uzsāka jau pirms pieciem gadiem, un rezultātā tika izstrādāts, testēts un atbilstoši patentēts pašreizējais lauka formas auduma krāsojums. Šis audums atbilst Lietuvā izstrādātajai 21. gadsimta karavīra apģērba un ekipējuma koncepcijai, kurā ietvertas arī vadlīnijas par nepieciešamību pāriet uz universāla krāsu salikuma formastērpu. Plānots pakāpeniski nomainīt arī karavīru formas zābakus, kas krāsas ziņā būs piemēroti jaunajiem formastērpiem. Pirmās Lietuvas armijas vienības jaunajā formā tiks apģērbtas jau šī gada otrajā pusē, taču visas armijas apgāde ar jaunajām formām notiks līdz 2021. gadam.

Turpinās militārā budžeta palielināšanu un modernizēs kaujas tehniku

2018. gadā Francijas militārais budžets sasniegs 34,2 miljardus dolāru. Par to paziņojis Francijas prezidents Emanuēls Makrons savā uzrunā Bruņotajiem spēkiem, kas tika organizēta Tulonas tuvumā uz desantkuģa «FS Dixmude» (L9015, Mistrall class) klāja. Francija veic visus iespējamos pasākumus, lai līdz 2025. gadam valsts spētu novirzīt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta. Šī gada budžets ir palielināts par 1,8 miljardiem dolāru salīdzinājumā ar 2017. gadu. Pēc prezidenta teiktā, liela daļa līdzekļu tiks investēta jaunā kaujas tehnikā un esošās tehnikas modernizācijā, lai nepieļautu kaujas tehnikas operatīvās izmantošanas neapmierinošo rādītāju ilgstošu saglabāšanos.

Remonta un evakuācijas bruņumašīna DCL.

Viens no lielākajiem projektiem ir 200 tanku «Leclerc» modernizācija laika posmā no 2020. līdz 2028. gadam. Galvenais modernizācijas nodoms ir saglabāt triecienuzbrukuma spējas, uzlabojot un paplašinot tanku operacionālās spējas. Tankiem «Leclerc» tostarp tiks uzlabota uguns jauda un mobilitāte, kas ļaus efektīvi integrēties nākotnes apvienotajās taktiskajās kaujas grupās (joint tactical groups, GTIA). Turklāt tankiem tiks pilnveidota bruņu aizsardzība, tajā skaitā no improvizētajiem spridzekļiem.

Tankus «Leclerc» modernizēs vērienīgās apbruņojuma modernizācijas programmas «Scorpion» ietvaros, un tā notiks kompānijā «Nexter Systems». Šī modernizācija veidos aptuveni 30% no visām investīcijām programmas «Scorpion» realizācijā. Kompānijai «Nexter Systems» ir pasūtīta 200 tanku modernizēšana līdz līmenim «Leclerc R» (Leclerc Renovated), kā arī 18 remonta un evakuācijas bruņumašīnu DCL (uz «Leclerc» bāzes) modernizēšana līdz līmenim «Renovated DCL». Šo 218 tehnikas vienību modernizācija izmaksās 330 miljonus eiro, un rezultātā tehnikas ekspluatācijas resurss tiks pagarināts par 20 gadiem.

Rīkos vērienīgas militārās mācības

2018. gadā Igaunijā notiks plaša mēroga militārās mācības «Siil 2018», kurās piedalīsies vairāk nekā 13 000 karavīru no 13 NATO un sabiedrotajām valstīm. Mācības sāksies šī gada 2. maijā un ilgs līdz 12. maijam. Mācību pirmajā posmā notiks kaujas gatavības uzlabošana, tad sekos kaujas saliedētības, prettanku un mīnmetēju spēju apmācības posms, bet noslēgumā būs lauka praktiskās mācības. No Igaunijas puses mācībās piedalīsies gan Igaunijas Aizsardzības spēku aktīvā dienesta karavīri, gan rezervisti, gan «Kaitseliit» zemessargi. «Siil 2018» scenārijs paredz kaujas saliedētības uzlabošanu starp regulāro spēku vienībām, rezervistiem un zemessardzi. Potenciālā ienaidnieka lomu mācību scenārijos uzņemsies Lietuvas Bruņoto spēku 1. brigāde un valstī dislocētais NATO spēku kaujas grupējums (eFP). Kā norādījis Aizsardzības spēku komandieris brigādes ģenerālis Riho Terrass, valsts teritoriālās aizsardzības spējas ir atkarīgas no visu spēka veidu, ieroču šķiru un dažādu spēku formējumu savstarpējās sadarbības un elastības kopēju aizsardzības uzdevumu veikšanā. R. Terrass uzsvēris, ka uz mācībām ieradīsies visi pavēstes saņēmušie brīvprātīgie, lai kopā ar Aizsardzības spēku regulārajām vienībām stipras solidaritātes un savas zemes drošības vārdā apvienotu vislabākās spējas stāties pretī potenciālam agresoram.

Mācību «Siil 2015» dalībnieki.

Iepriekšējās mācības «Siil» notika 2015. gadā, un tajās — līdzīgi kā šogad — piedalījās gandrīz 13 000 karavīru no Igaunijas un sabiedrotajām valstīm. Vairāk nekā pusi no Igaunijas nacionālo spēku kontingenta 2015. gada mācībās veidoja tieši igauņu brīvprātīgie. Galvenais mācību uzdevums bija pārbaudīt spēku gatavību un uzlabot spējas formēt jaunas pastāvīgās gatavības un ātrās reaģēšanas spēku vienības.

 

Atjaunos zemūdeņu bāzi Gotlandē

Zviedrijas Aizsardzības ministrija (AM) sākusi realizēt 2004. gadā atsavināto militāro objektu atgūšanas plānu. Zviedrijas Aizsardzības fortifikāciju aģentūrai (Swedish Fortifications Agency, SFA) ir izdevies atpirkt no privātpersonas demilitarizēto objektu Gotlandē, kur agrāk bija dislocēta Zviedrijas Karalisko jūras spēku zemūdeņu bāze.

Foresundas bāze un piestātne.

Pirms 14 gadiem, kad Zviedrija sāka militāro izdevumu samazināšanas kampaņu, zemūdeņu bāze Foresundā (Fårösund) tika demilitarizēta un pārdota privātpersonai. Toreiz SFA par bāzes privatizēšanu saņēma 18 miljonus zviedru kronu (aptuveni 1,8 miljoni eiro).

SFA pārstāvis, komentējot Foresundas bāzes atpirkšanas procesu, norādīja, kas tas valstij bija liels izaicinājums. Darījumu ļoti sarežģīja fakts, ka zemūdeņu bāzes pirkšanā ar Zviedrijas valsti sīvi konkurēja kāds Krievijas oligarhs, kas ļoti vēlējās atpirkt bāzi, ar četras reizes lielāku summu pārsolot SFA piedāvāto cenu. Atpirkšanas sarunas turpinājās gandrīz gadu, un tikai nesen veiksmīgi noslēdzās ar 20 miljonu zviedru kronu (aptuveni 2 miljoni eiro) vērta līguma parakstīšanu. Visas objekta pārņemšanas formalitātes drīzumā tiks apstiprinātas Zviedrijas valdībā. Foresundas bāzes funkcionēšanu ar tās sākotnējiem uzdevumiem paredzēts atjaunot jau no šī gada maija. Foresundas ostas infrastruktūru SFA plāno pārņemt līdz šī gada 30. aprīlim. Līdz ar to Zviedrijas valdības kontrolē būs divas ostas Gotlandē — Foresunda un Kapelshamna (Kappellshamn), kas tika pārņemta 2016. gadā.

Gotlandes salā pastāvīgi mīt 58 000 cilvēku, turklāt šī sala ir ļoti iecienīts atpūtas un tūrisma galapunkts. Pirmo reizi par militārā objekta atgriešanas plāniem Gotlandē Zviedrijas AM informēja sabiedrību 2017. gada nogalē.

Pirks kājnieku kaujas mašīnas «Piranha V»

Šveicē bāzētā kompānija «General Dynamics European Land Systems» (GDELS) šī gada janvārī paziņoja, ka parakstījusi līgumu ar Rumāniju par ne vairāk kā 227 kājnieku kaujas mašīnu (Infantry Fighting Vehicle, IFV) «Piranha V» (riteņu formula 8×8) piegādi. Līguma summa ir vairāk nekā viens miljards dolāru. Darījums ir veikts atbilstoši Rumānijas Sauszemes spēku bruņutehnikas modernizācijas plānam, un par šo summu paredzēts nodrošināt arī nepieciešamo loģistikas atbalstu.

Dānijas armijas KKM «Piranha V» (riteņu formula 8×8).

Kājnieku kaujas mašīnas (KKM) «Piranha V» (Mowag) tiks ražotas Rumānijas uzņēmumā «Uzina Mecanica Bucuresti» (UMB) saskaņā ar stratēģiskās sadarbības līgumu ar «General Dynamics European Land Systems». «Piranha» saimes KKM tika pieņemtas Rumānijas Bruņoto spēku apbruņojumā, jau sākot no 2006. gada. Šī tehnika iesaistīta mācībās valsts teritorijā un operācijās ārvalstīs.

2017. gada oktobrī Rumānijas Ekonomikas ministrija parakstīja saprašanās memorandu ar «General Dynamics European Land Systems», paredzot organizēt «Piranha V» ražošanu uzņēmumā UMB, kas ietilpst Rumānijas aizsardzības rūpniecības kompleksā ROMARM.

Pirmās 36 KKM «Piranha V» tiks uzbūvētas 2018. gadā, un 30 no šīm mašīnām uz Rumāniju tiks piegādātas no uzņēmuma GDELS Šveicē.
Rumānija ir iegādājusies licenci pavisam 197 KKM «Piranha V» ražošanai uzņēmumā UMB.

45 gadu laikā plāno nomainīt pilnīgi visu gaisa floti

Pašlaik ASV gaisa un citos spēka veidos tiek ekspluatēti gaisakuģi, kas ražoti pat pērnā gadsimta sešdesmitajos gados.  Visvecākā ir tieši vertikālās pacelšanās lidaparātu flote, un šajā virzienā notiek visaktīvākie pasākumi.

2014. gadā Pentagons pēc Army’s Future Vertical Lift (FVL) programmas izvēlējās divas labākās jaunās paaudzes koncepcijas, pasūtot to pirmo prototipu būvi. Viens no jaunajiem projektiem ir ASV kompānijas «Bell Helicopter» (Amarillo, Teksasas štats) lidaparāts «V-280 Valor», kas pirmo lidojumu veica jau pērnā gada decembrī. «V-280 Valor» ir otrās paaudzes tiltrotors vertikālās pacelšanās lidaparātu saimē. Pēc ekspertu vērtējuma, tam ir labāka manevrētspēja, lielāks lidojuma attālums bez degvielas papildināšanas, gandrīz divas reizes lielāks ātrums nekā priekšgājējiem. Jāatzīst, ka «V-280 Valor» ir gandrīz divas reizes mazāks par tam radniecīgo «Bell Boeing V-22 Osprey». Tas nozīmē, ka uz gabarītu samazināšanas rēķina ir uzlaboti mobilitātes parametri, kas atvieglos galveno funkciju veikšanu — kravu un cilvēku (līdz 12 karavīriem) transportēšanu, medicīniskās palīdzības sniegšanu un cilvēku evakuāciju.  Ja «V-280 Valor» aprīko ar raķetēm, tas ir izmantojams arī uzbrukuma operācijās.

«V-280 Valor».

Otrs Pentagona izraudzītais jaunais helikopters ir «SB-1 Defiant», kura prototipu būvē kompāniju apvienība «Sikorsky-Boeing». Saskaņā ar vienošanos «SB-1 Defiant» bija jāveic pirmais lidojums jau 2017. gadā, taču izstrāde un būvdarbi aizkavējās. Pirmais «SB-1 Defiant» izmēģinājums ir iecerēts līdz šī gada beigām.

Vienlaikus ASV izstrādāts arī jauns bezpilota gaisa tankkuģis, un notiek darbs pie jaunās paaudzes bumbvedēja «B-21 Raider». ASV Jūras spēki pasūtīja jauna gaisa tankkuģa (MQ-25) izstrādi, lai būtiski palielinātu uz jūras platformām bāzējamo iznīcinātāju (F/A-18, «Boeing EA-18G», F-35C) darbības rādiusus. Pašlaik notiek jaunā drona dzinēju testēšana, un jau šogad sāksies pirmie lidojuma izmēģinājumi.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://kam.lt; http://www.mil.ee; https://www.maritime-executive.com; www.military-today.com; https://upload.wikimedia.org; www.ainonline.com.

Krievijas un NATO drošības interešu sadursme Baltijas reģionā

Šī gada 5. februārī Baltijas reģionā notika divi būtiski re­ģionālo drošību ietekmējoši notikumi. Viens no tiem — tika ­atzīmēta pirmā gadskārta kopš Lietuvas teritorijā dislocēts ­NATO daudznacionālais spēku grupējums (multinational NATO enhanced Forward Presence Battalion Battle Group). Otrs notikums — 5. februārī kļuva zināms par Krievijas raķešu kompleksu «Iskander» (spēj nest konvencionālos un kodollādiņus) pastāvīgu izvēršanu Kaļiņingradas anklāvā.

Par godu NATO daudznacionālā bataljona kaujas grupas (Vācija — vadošā nācija) dislokācijas pirmajai jubilejai 5. februārī Lietuvas militārajā bāzē Ruklā (Jonavas rajons) notika svinīga spēku parāde, kurā piedalījās augstākās Lietuvas amatpersonas (t.sk. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis), Horvātijas un Nīderlandes aizsardzības ministri — Damirs Krstičevičs un Anka Bijlevelde-Šoutena, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece Roza Gotemellere un citas augstas NATO un ES amatpersonas. Galvenais eFP grupējumu izvietošanas iemesls Baltijas republikās un Polijā bija saistīts ar nepieciešamību stiprināt reģiona drošību pēc Krievijas militārās agresijas Ukrainā un Krievijas militārā spēka demonstrācijas pasākumiem NATO austrumu robežas tuvumā. Kopš NATO daudznacionālo bataljonu izvietošanas notiek regulāras NATO dalībvalstu un partnervalstu mācības un treniņi ar uzņemošo valstu (host nations) bruņoto spēku un zemessardzes apakšvienībām, lai uzlabotu savstarpējās kaujas saliedētības un savietojamības līmeni NATO kolektīvās drošības stiprināšanai.

Svinīgā pasākuma gaisotni Ruklas bāzē aizēnoja informācija, ko 5. februārī publiskoja Krievija. Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs deva strupu komentāru kontekstā ar raķešu kompleksu «Iskander» pastāvīgu izvietošanu Kaļiņingradā. Viņš norādīja, ka Krievija nevienu neapdraudot, un tās esot Krievijas suverēnās un ekskluzīvās tiesības izlemt, ko darīt un ko nedarīt savā teritorijā. Jāatzīmē, ka iepriekšējos gados raķešu kompleksi vairākas reizes jau bija pārdislocēti uz Kaļiņingradas apgabalu, taču tas tika darīts tikai uz mācību laiku, bet pēc to noslēguma kompleksi tika pārvietoti atpakaļ uz pastāvīgās dislokācijas vietām ārpus Kaļiņingradas anklāva. 5. februārī masu medijos tika publiskoti arī Krievijas Valsts domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētāja Vladimira Šamanova izteikumi, ka raķešu kompleksi «Iskander» Kaļiņingradas apgabalā ir Maskavas atbildes reakcija uz militāro objektu izvietošanu Krievijas kaimiņu teritorijās. V. Šamanovs norādīja, ka reģiona valstīm būtu jārēķinās ar Krievijas kaujas potenciālu, jo ārvalstu infrastruktūra Krievijas pierobežā ir automātiski iekļauta prioritāro mērķu sarakstā, kas iznīcināmi ar pirmajiem triecieniem.

Kā masu medijos atzinuši Lietuvas izlūkdienestu pārstāvji, Krievijai jau pirms 5. februāra ir bijis pietiekams kaujas potenciāls Kaļiņingradas apgabalā, lai iznīcinātu mērķus Lietuvas teritorijā. Vislielākos draudus kompleksi «Iskander» rada tieši NATO spēku rīcībspējas brīvībai reģionā. «Iskander» var apgrūtināt iespējas NATO palīgspēkiem pārdislocēties (anti-access and area denial strategy) uz Baltijas reģionu, lai apdraudējuma gadījumā varētu aizsargāt NATO austrumu flangu. Kaut gan Maskava noliedz savus agresīvos nodomus, kompleksu «Iskander» pastāvīga dislocēšana Kaļiņingradas apgabalā ne tikai apgrūtinās Baltijas valstu aizsardzību, bet radīs draudus lielai daļai pārējās Eiropas.

Lietuvas aizsardzības ministrs R. Karoblis uzskata, ka «Iskander» pastāvīga dislokācija ir pamats NATO līmenī veikt pasākumus Krievijas militārā potenciāla neitralizēšanai Kaļiņingradas apgabalā. Lietuvas prezidente D. Grībauskaite no savas puses aicinājusi NATO aktualizēt Baltijas valstu aizsardzības plānus, uzlabot alianses kolektīvo pretgaisa aizsardzību virs Baltijas jūras un reģiona valstīm, kā arī ātrāk veikt pasākumus NATO sauszemes, jūras un gaisa spēku mobilitātes veicināšanai reģionā. Šos jautājumus būs nepieciešams apspriest šī gada 11.—12. jūlijā paredzētajā NATO dalībvalstu samitā Briselē.

Raķešu kompleksi «Iskander» militārajā parādē Sarkanajā laukumā Maskavā.

NATO ģenerālsekretāra vietniece R. Gotemellere atzinusi, ka kompleksu «Iskander» spēja raidīt konvencionālās vai kodolraķetes līdz pat 500 km rādiusā reāli ietekmē visa reģiona stabilitāti. R. Gotemellere uzsvērusi, ka visu iesaistīto pušu drošības, situācijas prognozējamības un kopējās stabilitātes interesēs ir nepieciešams skaidri zināt, kādi ir Krievijas plāni attiecībā uz Kaļiņingradas anklāvā dislocēto kompeksu «Iskander» lietošanu. R. Gotemellere arī norādīja, ka vienmēr būs svarīgi, lai NATO ir gatava jebkādiem drošības situācijas attīstības scenārijiem.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://en.wikipedia.org; http://www.independent.co.uk.
Info — https://www.theguardian.com;
https://www.afp.com; https://www.nytimes.com/reuters
.