Redaktora sleja

Šajā numurā vērtīgas sarunas ar vērtīgiem cilvēkiem — komandleitnantu Kasparu Miezīti, komandleitnantu Gvido Ļaudupu un virsleitnanti Jevgēniju Mikulko, vienīgo no Latvijas bruņojuma speciālistiem, kura beigusi Munīcijas speciālista kursu Munīcijas un elektronikas skolā ASV. Skolas pastāvēšanas vēsturē viņa ir vienīgā sieviete, kas beigusi šo kursu! 

Lasot intervijas, patiesi saproti, ka lielākā vērtība Latvijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos ir mūsu cilvēki. Cik ļoti mēs to apzināmies? Vai novērtējam tos cilvēkus, kuri ir mums līdzās — darbā, dienestā, mājās? Cik bieži mēs ikdienas steigā un problēmās neredzam vai nevēlamies redzēt aiz visa tā galveno vērtību — Cilvēku. 

Gada nogalē Latvijas Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs teica: «Jāgādā par to, lai cilvēcības dimensijas kopšana mūsu Tēvijā kļūst par prioritāti, kas neatpaliek no iekšzemes kopprodukta pieauguma.» 

Brīžiem ikdienā pārņem sajūta, ka cilvēcības dimensija, cilvēcība daudzreiz tiek aizmirsta.

Sabiedrībā arvien plašāk izvēršas diskusijas par to, kas ir mūsu vērtības, kā tās saglabāt un nosargāt.

 Jāatceras, ka tieši Nacionālie bruņotie spēki, mūsu karavīri, ir tie, kas sargā pamatu šīm vērtībām  — Latviju un mūsu cilvēkus!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

30.01.— 04.02. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis uzturējās darba ­vizītē Kanādā, kur tikās ar Kanādas aizsardzības nozares vadību un aizsardzības ministru Hardžitu Sadžānu, lai pārrunātu valstu militāro sadarbību un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā aktualitātes.

R. Bergmanis iepazīstināja ar Latvijas militārās infrastruktūras attīstības plāniem, kas uzlabos ne tikai Latvijas bruņoto spēku, bet arī NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas efektivitāti, karavīru dienesta un sadzīves apstākļus.

Savukārt H. Sadžāns norādīja, ka Kanāda neuztver Krieviju kā tiešu militāro apdraudējumu NATO, tomēr aliansei ir rūpīgi jāuzrauga Krievijas militārās aktivitātes, īpaši ņemot vērā Krievijas agresīvo uzvedību.

Tikšanās laikā aizsardzības ministri pievērsās arī NATO īstenotajai atturēšanas politikai un jūlijā gaidāmā NATO samita dienaskārtības jautājumiem. H. Sadžāns uzsvēra, ka ir svarīgi stiprināt NATO aizsardzības spējas, taču arī publiskajai diplomātijai un dialogam ir būtiska nozīme starptautisku problēmu risināšanā.

1.02.— 02.02. 2018
Oficiālā vizītē Latvijā uzturējās NATO ģenerālsekretāra vietniece Roza Gotemellere.

R. Gotemellere apmeklēja Ādažu bāzi, lai tiktos ar NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīriem. Savukārt ar valsts sekretāru Jāni Garisonu viņa pārrunāja reģionālās drošības aktualitātes un ar NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupu saistītus jautājumus.

NATO ģenerālsekretāra vietniece vadīja publisku lekciju Rīgas Juridiskajā augstskolā  — «NATO pielāgošanās: miera un drošības atslēga».

29.01.— 09.02. 2018
Ādažu poligonā norisinājās militārās mācības «Ziema», kurās Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri apmācīja brigādes un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas karavīrus veikt dienesta uzdevumus ziemas apstākļos.

Militāro mācību laikā vairāk nekā 110 karavīri no Latvijas, Itālijas, Kanādas, Polijas un Spānijas bruņotajiem spēkiem apguva slēpošanas tehniku apvidū, apmetnes iekārtošanu ziemā, izdzīvošanas iemaņas pēc ielūšanas ledū, ekipējuma un ieroču apkopi, kā arī veica kaujas šaušanas uzdevumus.

Izņemot vispārējos uzdevumus, īpašs piedzīvojums karavīriem no Eiropas dienvidiem bija niršana āliņģī, ko viņi veica atzīstami.

12. 02. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un uzņēmuma «EuroSpike» izpilddirektori Ginters Lauers un Arie Lapidots parakstīja līgumu par Izraēlā ražoto dažāda veida prettanku raķešu sistēmu «Spike» iegādi 108  miljonu eiro vērtībā.

Izraēlā ražotās prettanku raķešu sistēmas «Spike» ir vienas no modernākajiem sava profila ieročiem pasaulē. «Spike» sistēmas sastāv no ceturtās un piektās paaudzes elektrooptisko raķešu sistēmām, kas nodrošina augstu trāpījuma precizitāti un spēj iznīcināt dažāda veida bruņutehniku, tai skaitā kaujas tankus.

Plānots, ka prettanku raķešu sistēmas «Spike» Latvijai tiks piegādātas pakāpeniski līdz 2023. gadam.

Prettanku raķešu sistēmas «Spike» tiek izmantotas 28 valstu armiju bruņojumā, tai skaitā Lietuvas, Polijas, Somijas un Vācijas bruņotajos ­spēkos.

13.02.— 14.02. 2018
Darba vizītē Latvijā uzturējās Spānijas Sauszemes spēku komandieris ģenerālis Fransisko Ksavjērs Varela Salass, lai ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu pārrunātu ar NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupu saistītus jautājumus.

Vizītes laikā Spānijas Sauszemes spēku komandieris apmeklēja Ādažu bāzi, kur tikās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas Spānijas kontingenta karavīriem, kā arī vēroja Spānijas kontingenta lauka taktisko vingrinājumu.


Nacionālie bruņotie spēki ASV valdības Ārvalstu militārā atbalsta programmas ietvaros saņems 62 militāros taktiskos transportlīdzekļus, kas ražoti uzņēmumā «Polaris Government & Defense».

NBS tiks piegādāti «Polaris» MRZR-2, MRZR-4, MV850 modeļu transportlīdzekļi, kā arī vairāki ar mobilās novērošanas iekārtām īpaši aprīkoti transportlīdzekļi, no valsts budžeta līdzekļiem finansējot aptuveni piektdaļu no piegādēm.

Plānots, ka pirmos «Polaris» ražotos transportlīdzekļus Latvija saņems šī gada maijā un piegādes turpināsies līdz nākamā gada otrajam ceturksnim.

«Polaris» taktisko transportlīdzekļu piegāde stiprinās NBS taktiskās mobilitātes spēju, un tie būs paredzēti gan NBS regulāro spēku vienībām, gan Zemessardzei.

Latvijas un Somijas simtgades pasākumi Liepājā

Darba vizītē Somijas aizsardzības ministrs Jusi Nīniste tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un piedalījās abu valstu simtgadei veltītajos pasākumos Liepājā.

R. Bergmanis un J. Nīniste apmeklēja somu jēgeru svinīgā zvēresta un karoga iesvētīšanas simtgades svinības un piedalījās dievkalpojumā Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē.

Abu valstu aizsardzības ministri Liepājā piedalījās Latvijas Nacionālā arhīva veidotās dokumentāro liecību izstādes «Somu jēgeri Latvijā» atklāšanā koncertzālē «Lielais dzintars». Izstāde iepazīstina ar somu jēgeriem un to gaitām Latvijā, ar Latvijas Republikas un Somijas Republikas tapšanu, atklāj kopīgo un atšķirīgo Somijas un Latvijas valstu veidošanās procesā un sniedz ieskatu jēgeru tradīciju kopšanā mūsdienās.

Latvijas un Somijas aizsardzības ministri apmeklēja arī abu valstu simtgadei veltītu koncertu «Latvija — 100 — Somija», ko Liepājas koncertzālē «Lielais dzintars» sniedza Nacionālo bruņoto spēku orķestris un Somijas Aizsardzības spēku Gvardes orķestris. Koncertā muzikāli savijās abu valstu stāsti par identitāti, varonīgumu un dzimtenes mīlestību no senatnes līdz mūsdienām. Somijas Aizsardzības spēku Gvardes orķestra izpildījuma skanēja somu nacionālā romantisma skaņražu un mūsdienu autoru kompozīcijas pūtēju orķestrim. Latvijas Nacionālo bruņoto spēku orķestris izpildīja Sergeja Austra Universa svītu «Vidzeme» pūšaminstrumentu orķestrim. Koncertu noslēdza Emīla Dārziņa skaņdarbs «Lauztās priedes» un Žana Sibēliusa «Jēgeru maršs» abu valstu militāro orķestru izpildījumā.

Somija, kas savu valstisko neatkarību pasludināja 1917. gada 6. decembrī, ir viena no kaimiņvalstīm, kas līdzīgi kā Latvija šajos gados svin savu valstiskuma simtgadi. Sagaidot Latvijas un Somijas simtgades, aktualizējas nepieciešamība pētīt vēsturiskos notikumus, kuri vieno mūsu valstis.

Latvijas un Somijas valstu simtgadei veltītos pasākumus Liepājā apmeklēja arī Somijas Sauszemes spēku komandieris ģenerālmajors Petri Hulko.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Armīns Janiks, Normunds Mežiņš, Gatis Dieziņš,
Raimonds Lauskis 
un publicitātes foto.

 

Tuvojas līdz šim vērienīgākās mācības

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks, Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

2018. gads noteikti paies mācību «Namejs 2018» zīmē. Lai gan gada laikā notiks vēl virkne citu mācību, kas tā vai citādi saistītas ar «Nameja» norisēm, tieši šīs Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes kopējās mācības noteikti būs lielākais notikums apmācību norises ciklā.

Lielākās un komplicētākās mācība
«Namejs 2018» noslēdz četrus gadus ilgušu mācību ciklu, kas sākās 2015. gadā. Šo ciklu zināmā mērā var salīdzināt ar dziesmu un deju svētkiem, kur kolektīvi trīs gadus vingrinās atsevišķi, bet ceturtajā gadā savienojas vienotā dziesmā vai dejā. Iepriekšējās šāda līmeņa mācības Latvijā bija «Namejs 2014», stāsta Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operatīvās plānošanas departamenta Militāro mācību pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Gunārs Grikmanis. Būtībā pašlaik bruņotie spēki izgājuši finiša taisnē pirms lielajām mācībām. «Var teikt, ka noslēguma posms sākās pagājušā gada decembrī ar mācībām «Nameja gredzens» un valsts aizsardzības plāna izspēli uz kartēm, lai vienības labāk saprastu savu nozīmi un uzdevumu valsts aizsardzības plānā.»

Janvārī tika uzsākta sākotnējā mācību operācijas plānošana, bet pašlaik vienības jau praktiski gatavojas dalībai mācībās.

«Mēs vēlamies panākt, lai visas vienības izmanto maksimumu savas kapacitātes, vingrinot ne tikai manevra un kaujas atbalsta spējas, bet arī loģistiku un sakarus. Mācībām ir jāatspoguļo, cik lielā mērā vienības ir sagatavotas izpildīt izstrādātos aizsardzības plānus. Un to ir svarīgi saprast kā vienību komandieriem, tā NBS vadībai.»

Droši var teikt, ka «Namejs 2018» būs lielākās un komplicētākās mācības, kādas līdz šim notikušas Latvijā — gan no operāciju dažādības un intensitātes, gan iesaistīto resursu viedokļa. Arī mācību veidotājiem tās ir liels izaicinājums un vienlaikus — arī iespēja.

«Mans uzdevums ir radīt tādu mācību dizainu, kas ļaus testēt gan jau sagatavotos plānus, gan tajā pašā laikā izspēlēt arī iepriekš neparedzētas lietas. Liksim iziet no komforta zonas gan komandieriem, gan vienībām,» uzsver pulkvežleitnants
Gunārs Grikmanis.

«Namejā 2018» plānots veikt arī eks­perimentus. Piemēram, tiks testēts speciāli aprīkots drons, kas izmantojams taktiskajā līmenī brigādes vajadzībām. Vērība tiks pievērsta arī kiberaizsardzības spējām. «Mācību laikā kādā brīdī mēģināsim ietekmēt izmantojamos sakaru līdzekļus un rast alternatīvu risinājumu.»

Mācības rādīs gatavību valsts aizsardzībai
«Namejs 2018» noteikti būs arī sarežģītas mācības. Kopā ar bruņoto spēku un Zemessardzes vienībām tajās piedalās arī pārstāvji no Valsts robežsardzes un Valsts policijas, tiek iesaistīti rezerves karavīri, pašvaldību un tautsaimniecības resursi. Papildu izaicinājums ir arī paredzamā pāreja no hibrīdkara uz konvencionālās karadarbības scenārija izspēli mācību laikā.

«Mēs ļoti cieši turēsimies pie esošā valsts aizsardzības plāna, sekojot esošajām procedūrām un taktiskajām darbībām un savienojot Zemessardzei raksturīgo teritoriālās aizsardzības jēdzienu ar profesionālās mehanizētās brigādes mobilitāti,» stāsta pulkvežleitnants G. Grikmanis.

Salīdzinoši liels izaicinājums noteikti būs arī pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem — jau ikdienā šķērsot Latvijas teritoriju ar lielu mehanizēto vienību pat bez «pretinieka» pretdarbības ir diezgan grūti. «Nameja» laikā tas būs jādara daudz un bieži, turklāt vēl pēc jaunās dislokācijas vietas sasniegšanas vienībai būs jākoordinējas ar vietējo Zemessardzes apakšvienību un nepieciešamības gadījumā arī ar robežsargiem un policistiem.

«Visi šie uzdevumi arī parādīs, cik esam gatavi šāda mēroga uzdevumu paveikšanai.

«Namejs» būs arī atskaites punkts tam, kā mums izdevies sakārtot bruņoto spēku sadarbību ar Valsts robežsardzi un policiju.»

Iespēja tuvināties sabiedrībai
Viens no lielākajiem izaicinājumiem no mācību organizācijas viedokļa noteikti ir privāto zemju un teritoriju izmantošanas saskaņošana ar to īpašniekiem mācību vajadzībām. Ar šo jautājumu bruņotie spēki strādā jau trīs gadus — tas patiešām ir liels darbs, jo «Namejs 2018» norisināsies faktiski visā Latvijā.

«Sabiedrības attieksme ir ļoti dažāda — no izteikta patriotisma, kad cilvēki gatavi karavīrus savā mājā laist iekšā, līdz pilnīgam noliegumam. Bet tieši tik dažādi mēs esam — nevar no visiem gaidīt izpratni un atbalstu, tas ir jāveido pakāpeniski,» atzīst pulkvežleitnants Gunārs Grikmanis. Starp citu, mācību norises saskaņošana ar privātpersonām, pēc viņa domām, dod lielisku iespēju veidot un nostiprināt sadarbību ar sabiedrību. «Tas ir arī viens no bruņoto spēku komandiera uzstādījumiem — sabiedrības integrācija. Tā mēs varam iziet ārā no savām kazarmām un poligoniem, runāt ar cilvēkiem un rādīt savu darbu. Es ļoti ceru, ka tā šī sapratne veidosies dziļāka.»

Mācību «Ramstein Dust II-17» laikā Aviācijas bāzē Lielvārdē tika izvietoti NATO pārvietojamā Gaisa operāciju vadības un kontroles centra elementi.

Vēl viens lielais izaicinājums ir nosacīto pretinieku darbības koordinēšana mācību laikā. «Nameja 2018» pretinieku spēkos iejutīsies amerikāņu, lietuviešu un igauņu karavīri.

«Arī «pretinieku» aktivitātes domājam izvērst visā Latvijā, tādēļ mums priekšā ir  nopietni koordinācijas darbi, lai dotu iespēju viņiem savus uzdevumus izpildīt iespējami labi,» paskaidro G. Grikmanis. Viņš gan uzsver, ka arī nosacītā pretinieka lomas atveidošana partnervalstu karavīriem būs liels ieguvums. «Galu galā viņi taču nav aktieri un mācību laikā netēlos «sliktos», bet veiks operācijas atbilstoši viņu izmantotajai taktikai.»

Izvairāmies no «dream team» veidošanas
Papildus «Namejam» lielākās mācības šogad būs «Saber Strike / Summer Shield». Kā zināms, «Saber Strike» ir manevra vienību taktiskās lauka mācības, bet mācības  «Summer Shield» — kaujas atbalsta un nodrošinājuma elementu treniņš. Šogad pirmo reizi iecerēts abas mācības savietot.

«Domāju, ka abu vingrinājumu apvienošana būs pamatīgs ieguvums visiem. Svarīgi ir arī tas, ka nejaucam ārā mūsu nacionālās vienības, bet turam tās kopā. Piemēram, «Saber Strike / Summer Shield» laikā 2. kājnieku bataljons ar saviem atbalsta elementiem darbosies kā viens vesels bez dažādiem pastiprinājumiem no partnervalstīm.  Bataljons spēju ziņā nav «uzpumpēts ar steroīdiem», kuri ikdienā nav pieejami. Ieguvums no visa ir acīmredzams — pēc mācībām mums saglabājas mūsu pašu bataljons, kas ir labi sastrādājies. Arī bataljona komandierim ir pilnīgs priekšstats par savas vienības spējām un trūkumiem. Manuprāt, tas ir pareizs kolektīvās apmācības ceļš, kas dos ļoti labus rezultātus,» atzīst pulkvežleitnants Gunārs Grikmanis.

«Jāmin arī citu prioritāro spēju vingrināšana, piemēram, pretgaisa aizsardzība un gaisa telpas pārraudzība. Militāro mācību pārvalde kopā ar Gaisa spēkiem strādā, lai vismaz tuvākajos piecos gados NATO mācības «Ramstein Dust» tiktu izvērstas tieši Latvijā. Ar to mēs panāksim, ka visu pakāpeniski iegādāto un sarežģīto sistēmu savietojamība ar NATO sistēmām tiks nekavējoties pārbaudīta. Tā mēs ļoti uzskatāmi redzēsim projektu pakāpenisko attīstību, varēsim pārliecināties, vai šie risinājumi strādā,» uzsver Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operatīvās plānošanas departamenta Militāro mācību pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Gunārs Grikmanis.

Mācībām piesātināts gads
2018. gads kopumā ir ļoti piesātināts ar dažāda līmeņa mācībām. Šā gada laikā Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji piedalīsies 90—100 dažādos vingrinājumos Latvijā un ārvalstīs, proti, 35—40 vingrinājumi notiks tepat, bet 40—50 — mūsu partnervalstīs.

BALTRON apliecina Jūras spēku profesionalitāti

Taivo Trams
Foto — Gatis Dieziņš un no K. Miezīša personiskā arhīva.

BALTRON (Baltic States Naval Squadron) ir triju Baltijas valstu mīnu kuģu eskadra, kas šogad augustā atzīmēs savu divdesmito dzimšanas dienu. Aizvadītajā gadā rotācijas kārtībā eskadras vadošā valsts bija Latvija, un BALTRON komandēja mūsu Jūras spēku komandleitnants Kaspars Miezītis. 

— Latvija bija vadošā valsts aizvadītajā BALTRON dežūras gadā. Ar ko šis gads bija iezīmīgs — lielāki izaicinājumi, pārmaiņas?
— Masu medijos jau diezgan bieži ir izskanējis, ka Latvijas Jūras spēki bija ne tikai vadošā valsts BALTRON projektā, bet vienlaikus arī vadošā valsts NATO pastāvīgajā jūras pretmīnu kuģu grupā. Tas noteikti mūsu Jūras spēkiem bija viens no lielākajiem izaicinājumiem pēdējo gadu laikā — vadīt un nodrošināt ar štāba platformām divas vienības vienlaikus. Protams, bez tās pieredzes, kura iegūta nepilnu divdesmit gadu laikā, Jūras spēku virsniekiem, darbojoties BALTRON štābā, tas nebūtu bijis paveicams.

BALTRON atzīmēs savas pastā­vēšanas 20. gadadienu. Vai šo gadu laikā ir notikušas kādas būtiskas izmaiņas BALTRON darbībā un uzdevumos?
— Galvenais BALTRON uzdevums jau no tā pirmsākumiem ir nodrošināt pastāvīgas ātrās reaģēšanas spējas jūrā miera un krīzes laikā. Pārējie uzdevumi —
piedalīties NATO organizētajās mācībās un pretmīnu operācijās, paaugstināt kuģu operacionālo gatavību, štāba personālsastāva profesionalitāti, veicināt savstarpējo savietojamību un sadarbību starp Baltijas valstu Jūras spēkiem — ir pakārtoti pamatuzdevumam. Vienīgais, kas ir mainījies, — pašlaik BALTRON mācībās tiek iesaistīti ne tikai kuģi ar pretmīnu spējām, bet arī patruļkuģi no Lietuvas un Latvijas Jūras spēkiem. Operacionālo spēju un prasmju spektrs gadu no gada tiek paplašināts.

— Vai, jūsuprāt, būtu nepieciešamas kādas izmaiņas BALTRON darbībā vai uzdevumos?
— Domāju, ka pamatuzdevumi, kurus jau minēju, nav jāmaina, jo no tiem izriet vienības būtība, tas, kāpēc mēs pastāvam. Aktivitāšu plāns gadu no gada mainās. Piemēram, šogad BALTRON kā vienība pirmo reizi piedalīsies Vācijas Jūras spēku Mīnu kuģu ekskadras plānotajās mācībās. Bet no 2018. gada jūlija vienība oficiāli pievienosies NATO FFG (Rezerves spēki) vienībām.

— Kā vērtējat aizvadīto gadu? Ko tas devis personiski jums, jūsu komandai, Jūras spēkiem un valstij kopumā?
BALTRON projektā esmu piedalījies praktiski no pirmās dienas. Proti, 1998. gadā kā ieroču virsnieks dienēju uz mīnu tralera «Imanta», kurš tajā laikā bija BALTRON sastāvā. Vairākas reizes esmu bijis BALTRON kā kuģa komandieris un pildījis BALTRON štāba priekšnieka pienākumus, bet pagājušajā gadā pildīju arī komandiera pienākumus. Tāpēc varētu teikt, ka mana kā Jūras spēku virsnieka izaugsme ir notikusi paralēli BALTRON vienības attīstībai.

Es nebiju matrozis, kurš, uzsākot dienestu, domāja, kā kļūt par admirāli. Man svarīgi bija kļūt par kuģa komandieri (manuprāt, prestižākais amats jebkuros jūras spēkos) un, dienot kuģa komandiera amatā, protams, tika domāts par turpmākajiem mērķiem. Iekšēji es biju par sevi pilnībā pārliecināts, ka sekmīgi varēšu veikt sev uzticētos BALTRON komandiera pienākumus. Sākumā gan bija neliels uztraukums, bet bez tā laikam nevarēja iztikt.

Jāatzīmē arī mana štāba lielais ieguldītais darbs, kas bija pamatā tam, ka dežūra visa gada garumā tika aizvadīta sekmīgi. Varu teikt droši, ka ne tikai es ieguvu lielisku pieredzi, vadot internacionālu taktiskā līmeņa štābu, bet viss štāba personālsastāvs pilnveidoja savas profesionālās iemaņas, kuras būs vitāli nepieciešamas turpmākajam dienestam.

BALTRON projektā iesaistīto valstu bruņotie spēki var rēķināties ar to, ka tagad mums ir jūras elementa taktiskā līmeņa štābs ar piesaistītajām vienībām, kas nepieciešamības gadījumā ir spējīgs reaģēt dažu stundu laikā. Mēs varam darboties patstāvīgi saņemtā uzdevuma ietvaros, kā arī bez problēmām integrēties lielākā sabiedroto spēku vienībā.

— Vai mēs esam pietiekami labi sagatavoti savu uzdevumu veikšanai? Kā izskatāmies uz savu partneru fona?
— Jau tas vien, ka mums šogad tika uzticēta NATO pretmīnu kuģu grupas vienības vadība, nozīmē, ka mēs uz savu partneru fona izskatāmies ļoti labi. Tas nav mans subjektīvais viedoklis, bet gadu no gada tas tiek atspoguļots ziņojumos pēc mācībām no mūsu NATO partneriem. BALTRON pirmsākumos eskadras štābā vienmēr bija virsnieks no kādas NATO valsts, kurš pildīja mentora pienākumus, bet tagad uz lielajām NATO mācībām, piemēram, US BALTOPS vai NOCO, šīs valstis deleģē virsniekus uz BALTRON štābu apmācības nolūkos. Tikai šogad vien BALTRON štābā praktizējās virsnieki no Polijas, ASV un Zviedrijas.

Protams, ir NATO valstis, kuras tehnikas ziņā mums ir kādu solīti priekšā, bet mēs to kompensējam ar mūsu jūrnieku profesionālajām iemaņām un attieksmi pret dienesta pienākumu veikšanu.

— Ko dežūra BALTRON prasa no tajā tieši iesaistītajiem cilvēkiem?
— Jau no 2011. gada personālsastāvs savus pienākumus BALTRON štābā veic papildus saviem tiešajiem pienākumiem. Varētu teikt, ka sēžam uz diviem krēsliem. Līdz ar to darba apjoms visiem iesaistītajiem būtiski palielinās. Bet neviens par to nesūdzas un uzticētos pienākums pilda pēc vislabākās sirdsapziņas.

— Kas palicis visspilgtāk atmiņā no aizvadītā gada?
— Visspilgtāk atmiņā palikusi svinīgā kuģu parāde Rīgas jūras līcī saistībā ar Jūras spēku atjaunošanas 25. gadadienu. Svinību sākums sakrita ar BALTRON pirmo nopietno 2017. gada mācību noslēgumu, un man kā BALTRON komandierim tika uzticēta parādes vadība. Pēc sekmīgām BALTRON ekskadras mācībām visi dalībnieki mācības novērtēja ar plusa zīmi. Novadīt parādi, nosvinēt 25. gadadienu — ko vēl var vairāk vēlēties! Gads iesākās, tā teikt, uz patīkamas nots, un tas bija kā labi ielikts pamats visa gada garumā.

— Varbūt ir vēl kas, ko noteikti vēlaties akcentēt?
— Kā jau minēju, ir valstis, arī mūsu tuvākie kaimiņi igauņi, kas ir kādu solīti mums priekšā mīnu meklēšanas aprīkojuma ziņā. Tagad, kad finansējums Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir būtiski palielinājies, mēs visi Jūras spēkos ceram, ka mīnu kuģu modernizācija tiks veikta jau tuvākajā laikā.

BALTRON
■ 017. gada janvārī BALTRON vadību rotācijas kārtībā pārņēma Latvijas Jūras
spēki, komandieris — komandleitnants Kaspars Miezītis;
■ 2018. gada janvārī — rotācijas kārtībā BALTRON vadību pārņēma Lietuvas
Jūras spēki;
■ 2017. gadā BALTRON piedalījās septiņās starptautiskās mācībās:
«Dynamic Move» (30.01.— 10.02.) Beļģijā
«Squadex» (03.—14.04.) Latvijā
Baltic Fortress» (19.—26.05.) Igaunijā
Baltops» (02.—17.06.) Polijā
Squadex» (07.—11.08.) Lietuvā
Open Spirit» (18.—31.08.)
mīnu meklēšanas operācija Latvijā
▷ NOCO (08.—22.09.) SEP Zviedrijā/Dānijā
■ Šogad BALTRON štāba kodolu veido virsnieki no Latvijas un Lietuvas jūras spēkiem;
■ irmo reizi kā štāba platforma izmantots Latvijas Jūras spēku kuģis A90 «Varonis»;
■ epriekš minēto mācību laiku BALTRON vadībā darbojās ne tikai vienības no trim Baltijas valstīm, bet arī vienības no Vācijas, Norvēģijas, Polijas un Francijas jūras spēkiem;
■ 2018. gads ir BALTRON jubilejas gads — paiet 20 gadi kopš eskadras dibināšanas.

Latvija sekmīgi aizvadījusi NATO kuģu grupas dežūras vadību

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Jūras spēku štāba un apgādes kuģis A-53 «Virsaitis» pēc pusgadu ilgas dežūras 19. janvārī atgriezās Liepājā, kur kuģi un tā komandu sagaidīja kupls tuvinieku un amatpersonu pulks. Nav pirmā reize, kad mūsu Jūras spēku flotiles kuģi piedalās garās un nozīmīgās misijās, taču šī ir pirmā reize, kad uzticētais uzdevums bijis tik atbildīgs — Latvijas puse nodrošināja NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba darbību
un nodrošināja arī štāba kuģi — šo uzdevumu godam pildīja «Virsaitis».

Gan trenējas, gan meklē mīnas
Latvijas Jūras spēki pārņēma NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas komandvadību aizvadītā gada jūnija beigās, bet 15. janvārī nodeva to Beļģijas Jūras spēkiem. Kā zināms, NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa ir viena no četrām NATO pastāvīgajām Jūras spēku grupām, kuras visas kopā veido NATO Reaģēšanas spēku jūras komponenti, kas darbojas kā tūlītējas reaģēšanas spēki. Latvijas Jūras spēki NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā piedalās kopš 2007. gada. NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas galvenais uzdevums ir būt gataviem veikt pretmīnu darbību jūrā noteiktā gatavības laikā. Ikdienā grupas kuģi regulāri veic kuģa dzīvotspējas, pašaizsardzības, cilvēku glābšanas un citus treniņus gan individuāli, gan grupas sastāvā, piedalās starptautiskās mācībās, kā arī veic vēsturisko sprādzienbīstamo priekšmetu (jūras mīnas, torpēdas, aviobumbas) meklēšanas un iznīcināšanas operācijas dažādu valstu ūdeņos.

Uzdevumus vienmēr izpildīs vislabākajā veidā
«Svarīgākais, ko esam atveduši mājās no šī uzdevuma, ir jauna izglītība. Tās ir jaunas zināšanas un jauna pieredze, kuru mūsu jūrnieki varēs nodot tālāk saviem kolēģiem,» atzina Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks. Ne mazāk svarīgs ir arī apstāklis, ka Latvija kā vadošā valsts šajā uzdevumā ir pierādījusi savas spējas pildīt tik sarežģītus un atbildīgus uzdevumus. «Mūsu partneri tagad zina, ka mums var uzticēties. Viņiem ir pārliecība, ka mums uzticēto mēs paveicam, turklāt nevis vienkārši paveicam, bet izdarām to ļoti labi.»

«Virsaiša» komandas paveiktais ir vēl viens apliecinājums tam, ka Latvija un tās Jūras spēki ir pilntiesīgi NATO saimes, komandas un ģimenes locekļi ar augstu atbildības izjūtu un spējām veikt uzticētos uzdevumus. «Esmu pārliecināts, ka nereti mēs esam arī labāki par partnervalstīm. Mēs noteikti neesam tehniski vislabāk un modernāk ekipētie, taču mūsu Jūras spēki uz savu misiju vienmēr ieradīsies laikā un paveiks to atbilstoši visaugstākajiem standartiem. Mūsējie nekad nepateiks — šoreiz mēs diemžēl nevaram, un ieradīsies pēc trim mēnešiem. Tas pierāda un apliecina, ka mūsu kaujas gatavība arī ir visaugstākajā līmenī,» uzsvēra V. Silenieks. Viņš arī atzina, ka Aizsardzības ministrija jau ir saņēmusi vairākus neoficiālus atzinības apliecinājumus par «Virsaiša» komandas sniegumu. «Ir bijušas mutiskas atsauksmes, ka mūsējie ir tikuši galā vienkārši izcili, un tām noteikti sekos arī oficiālas, rakstiskas. Un tas ir liels gandarījums mums visiem — mēs atgriežamies mājās, nevis vienkārši nostrādājuši savu darba maiņu, bet ar atzinību un prieku par padarīto — līdzīgi kā sportiski, kuri brauc mājup no olimpiādes ar medaļām.»

Pārmeklētas 100 kvadrātjūdzes
«Pēdējo gadu laikā Latvijas Jūras spēki ir ievērojami attīstījuši tieši pretmīnu karadarbības spējas gan profesionālajā, gan izglītības jomā. Faktiski esam tādā pašā līmenī kā mūsu partneri, piemēram, vācieši vai beļģi. Mēs esam pierādījuši, ka varam koordinēt, vadīt un komandēt arī šādā atbildības līmenī,» norādīja līdzšinējais NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas komandieris komandleitnants Gvido Ļaudups.

Dežūrā aizvadītais pusgads aizritējis diezgan raiti. «Sākumā likās, ka tie seši mēneši būs ļoti gari, bet vienā brīdī laiks sāka tā skriet, ka nespējām vairs īsti izsekot līdzi, likās, ka mājas jau ir pavisam tuvu,» stāstīja G. Ļaudups. Dežūras laikā kuģis piedalījies divās lielās mācībās — «Norden Coast» Baltijas jūrā un «Join Warrior» Lielbritānijas ūdeņos, kā arī četrās nesprāgušas munīcijas un mīnu meklēšanas operācijās, no kurām viena aizvadītā gada augustā notika arī Latvijas piekrastē — «Open Spirit». Lielākoties strādāts Baltijas un Ziemeļjūras ūdeņos, nedaudz arī Atlantijas okeānā un Īrijas jūrā. Dežūras laikā būts 16 ostu vizītēs Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Lielbritānijā, Vācijā, Nīderlandē, Francijā un Polijā.

«Kopā pārmeklējām vairāk nekā 100 kvadrātjūdzes jūrā, atradām un iznīcinājām vairāk nekā 30 nesprāgušas mīnas un lādiņus no Pirmā un Otrā pasaules kara laika,» stāstīja G. Ļaudups. Dežūras laikā kopā strādājuši sešu dažādu nāciju sūtītie kuģi, nokuģojot vairāk nekā 8000 jūras jūdžu un identificējot vairāk nekā 700 zemūdens objektus.

Būtu gatavi braukt atkal
Arī komandleitnants Gvido Ļaudups ir saņēmis atzinīgus vārdus par savu un kolēģu darbu. «Protams, arī partnervalstis sūta ļoti labi sagatavotas un profesionālas kuģu komandas un komandierus dalībai šajā NATO kuģu grupā. Vēl dežūras laikā, tiekoties ar kuģu komandieriem no citām valstīm, mēs daudzkārt tikām atzinīgi novērtēti kā NATO kuģu grupas štābs. Un jāatzīst, ka šis atzinīgais novērtējums netika izteikts par kādu vienu konkrētu operācijas epizodi, bet gan par visu operācijas vadību kopumā.»

Gatavošanās tika uzsākta krietni pirms pašas operācijas. «Laikā, kad es vēl biju «Virsaiša» komandieris, izvēloties personālu, mums jau bija jādomā par personālsastāva papildu apmācību, lai varētu sekmīgi pildīt jaunos uzdevumus. Arī pats kuģis bija atbilstoši tehniski jāsagatavo — būt prom no mājām veselu pusgadu nav joka lieta, tas nozīmē, ka arī tā sauktā tuvā apgāde nav pieejama. Līdz ar to nopietni jādomā par kuģa tehniskajām iespējām, un nepieciešamības gadījumā tās jāpielāgo, lai varētu izpildīt noteiktos NATO uzdevumus. Taču viss bija kārtībā, un galvenais — uzdevumu esam izpildījuši un veiksmīgi atgriezušies mājās,» secināja G. Ļaudups.

Runājot par izaicinājumiem kuģojuma laikā, G. Ļaudups atzīst, ka vislielākās bažas un rūpes sagādājis pats misijas sākums. «Tā jau laikam ir pirms katra liela darba. Vispirms jāsaprot, kas notiek, kas jādara un kā to vispār paveikt. Sākot dežūru, mēs gandrīz uzreiz tikām iemesti diezgan lielās mācībās «Norden Coast», kur mūsu pakļautībā bija ne tikai NATO kuģu grupa, bet vēl divas kuģu grupas — pavisam kopā 15 kuģi. Tas noteikti bija liels izaicinājums gan man, gan komandai, bet vienlaikus tas arī deva lielu rūdījumu un pieredzi. Iepriekš ar tāda līmeņa uzdevumiem mēs vēl nebijām saskārušies.»

Atbildot uz jautājumu, vai būtu gatavs vēlreiz uzņemties šādu misiju, G. Ļaudups daudz nedomā: «Derētu nedaudz atvilkt elpu, un tad, protams, varētu vēlreiz!»

Mūsu jūrnieki atbilst visaugstākajiem standartiem
Jūras spēki sagatavošanās darbus, lai varētu nosūtīt «Virsaiti» šajā misijā, sākuši jau pirms trim gadiem, paskaidro Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis. Īpaša uzmanība pievērsta kuģa tehniskajam stāvoklim un sakaru līdzekļiem. «Protams, mēs rūpīgi gatavojām arī speciālistus, kas nodrošināja štāba un ­vadības grupas darbu — galu galā tieši uz viņiem gūlās vislielākā atbildība par uzdevuma sekmīgu izpildi.»

Aizvadītā dežūra ir devusi nenovērtējamu pieredzi visiem tajā iesaistītajiem. Ieguvēji noteikti ir gan «Virsaiša» apkalpe, kuras darbs atbalstīja un nodrošinā­ja sekmīgu NATO kuģu grupas štāba dar­bību, gan arī pats štābs, kas pamatā tika komplektēts no Latvijas Jūras spēku ­virsniekiem. «Es teiktu, ka viņu iegūtā pieredze ir pat vēl lielāka — tā ir vienreizēja iespēja vadīt vairāku valstu kuģu grupu. Viena lieta, ja tu piedalies mācībās vai dežūrā kā dalībnieks, bet pavisam cita, ja vadība ir uzticēta tev. Pēdējā gadījumā mēs savā ziņā pārkāpjam psiholoģisko barjeru, iegūstam pārliecību, ka mēs to varam paveikt. Un, spriežot pēc saņemtajām atsauksmēm no NATO vadības puses, tagad mēs esam pārliecināti, ka spējam to ļoti labā līmenī,» atzina I. Vizulis.

Oficiālās atzinības vēstules par aizvadīto dežūru gan vēl nav saņemtas, taču neoficiāli saņemtie atzinības vārdi ļauj secināt — Latvijas karavīru labā slava ir vienlīdz attiecināma arī uz jūrniekiem. «Nereti mēs runājam par to, ka Latvijas karavīri tiek augstu novērtēti, un parasti to lielākoties saista ar Sauszemes spēkiem. Šī dežūra skaidri parāda, ka arī Jūras spēkos dien visaugstākajam standartam atbilstoši karavīri. Protams, mēs to zinājām arī līdz šim,» uzsvēra Jūras spēku komandieris flotiles admirālis I. Vizulis.

Apgūst munīcijas speciālista kursu Amerikā

Džoanna Eglīte
Foto — Gatis Dieziņš un no J. Mikulko personiskā arhīva.

Virsleitnante Jevgēnija Mikulko, Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecības štāba Apgādes pārvaldes Apbruņojuma nodrošinājuma daļas virs­-
niece, vienīgā no Latvijas bruņojuma speciā­­listiem ir beigusi Munīcijas speciālista kursu Munīcijas un elektronikas skolā Amerikas Savienotajās Valstīs, Virdžīnijas štatā.

Mācības ilga deviņas nedēļas un noslēdzās pagājušā gada decembrī. Jevgēnija augstu vērtē iegūtās zināšanas, norādot, ka gandrīz visi bruņojuma speciālisti Latvijā darbam nepieciešamo apguvuši pašmācības un pieredzes ceļā.

— Kā radās šāda iespēja mācīties Munīcijas un elektronikas skolā?
— Pagājušajā gadā pirmo reizi ASV Munīcijas un elektronikas skola aicināja pārstāvi no Latvijas bruņotajiem spēkiem apgūt munīcijas speciālista kursu. Mans priekšnieks Apgādes pārvaldes Apbruņojuma nodrošinājuma daļā kapteinis Deniss Krasņanskis ir apguvis «Fort Lee», Virdžinijas štatā, kapteiņa kursu. Viņam bija priekšstats par to, cik vērtīgas zināšanas un pieredzi mācības  šajā štatā var sniegt. Izsverot manu pieredzi un angļu valodas prasmi, viņš šo iespēju piedāvāja man. Ar interesi piekritu. Pirms došanās mācīties Latvijā bija jānokārto angļu valodas tests. Pēc formalitāšu izpildes pērnā gada 25. septembrī devos ceļā uz Ameriku.

Pēc ierašanās mani gaidīja divi pārbaudījumi, kuru mērķis bija atsijāt kursa līmenim neatbilstošus karavīrus. Divas nedēļas pēc ierašanās Amerikā visiem kursantiem bija jānokārto fiziskās sagatavotības tests pilnā ekipējumā (bruņuveste ar plāksnēm, soma, ķivere u.c.), bet mācību sākumā — angļu valodas tests. Abi bija grūti. Uzzinot par fiziskās sagatavotības testu, ik pārdienas sāku apmeklēt sporta zāli, lai stundu skrietu pilnā ekipējumā pa skrejceļu. Esmu labā fiziskā formā, tomēr pilns ekipējums — aptuveni 30 papildu kilogrami — nebija gluži tas, kā biju trenējusies iepriekš. Regulāru skriešanu pilnā ekipējumā turpināju deviņu nedēļu  garumā, kamēr mācījos munīcijas skolā.

Otrs pārbaudījums — angļu valodas tests — bija izaicinājums eiropieša zināšanām šajā valodā. Testā bija gan amerikāņu slengs, gan specifiski lietoti izteiksmes veidi. Pirmajā brīdī sēdēju un skatījos testa lapā, atskāršot, ka saprotu katru ceturto vārdu. Uz skolu brauc mācīties amerikāņu karavīri no visa kontinenta un ārvalstu studenti no citu valstu armijām, bet prasības visiem ir vienas — ja nenokārto kādu no pārbaudījumiem, tev vēl ir otra iespēja. Ja netiec galā arī nākamajā reizē, tevi no kursa atskaita, vienalga, cik tālu esi lidojis un cik par kursu samaksāts. Nebija pieļaujama arī slimošana. Arī šajā ziņā — ja kursants pārsniedza noteiktu dienu normu, viņu atskaitīja. Prasības lika just lielu atbildību pret to, ko darām, un tas bija raksturīgi visā kursa laikā.

— Acīmredzot jūs pirmos divus pārbaudījumus nokārtojāt un nesaslimāt?
— Jā, esmu arī godam kursu beigusi, turklāt kā vienīgā sieviete — virsniece skolas pastāvēšanas vēsturē. Šīs mācības Amerikā paredzētas ierindas karavīriem — pamatā 19—20 gadu veciem puišiem. Ik pēc nedēļas sākas jauns kurss. Tie vienmēr ir pilni. Grupu veido 24 cilvēki, ir viens instruktors un divi palīgi. Amerika ir milzīga, viņiem ir ļoti liela armija un atbilstošs pieprasījums pēc bruņojuma speciālistiem. Latvijā katrā vienībā esam daži bruņojuma speciālisti. Nodrošinājuma pavēlniecības štābā, kur strādāju, ir citi mērogi. Tomēr zināšanas ir universālas un izmantojamas arī Latvijā.

— Kā noritēja mācības, un ko apguvāt tik daudzu nedēļu laikā?
— Šis kurss ir veidots no moduļiem. Pirmajā nedēļā apguvām munīcijas veidus. Arī Latvijā ir līdzīgs nedēļu ilgs kurss Nesprāgušās munīcijas neitralizācijas skolā. Tomēr ir būtiska atšķirība — amerikāņu tehniskais nodrošinājums ir izcils. Visu, par ko tika runāts teorijā, blakus telpā varējām apskatīt un aptaustīt praktiski. Turklāt pasniedzēji sāk no pašiem pamatiem un pakāpeniski virzās uz arvien sarežģītākiem un specifiskākiem jautājumiem. Tā ir pasakaina pieredze karavīram, kurš tikko sācis darbu bruņojuma jomā, bet ne mazāk vērtīga arī pieredzējušam speciālistam. Moduļa noslēgumā kārtojām teorētisku un praktisku pārbaudes darbu par apgūto.

Otrs modulis bija veltīts sprāgstvielām. Arī tas apvienoja gan teorētisku, gan praktisku zināšanu apguvi. Lekciju telpā pārrunāto pārbaudījām poligonā. Gatavojot sprāgstvielas, izmantojām ļoti nelielu daudzumu izejmateriālu, un tomēr ar to pietiktu, lai sprādziena brīdī paliktu bez pirkstiem. Kursanti, protams, nervozēja. Savukārt pasniedzēji prasmīgi mazināja šo spriedzi. Nevienu brīdi nepārmeta, respektēja, ja karavīri godīgi atzinās savās bailēs. Pavirzīja nost no sprāgstvielas gatavošanas, ja kādam trīcēja rokas. Mūs mācīja — strādājot ar sprāgstvielām, jābūt mierīgam. Pasniedzēji šo mieru panāca gan ar savu līdzsvaroto un labvēlīgo attieksmi, gan ar kādu joku vai uzmundrinājumu, gan mazliet pārslēdzot kursantu uzmanību uz ko citu, ja kāds bija pārāk uztraucies. Tas patiesi ļoti palīdzēja, jo, gatavojot sprāgstvielu, apzināties bīstamību ir diezgan satraucoši. Arī šī moduļa noslēgumā kārtojām praktisko un teorētisko pārbaudījumu.

— Un nākamās septiņas nedēļas pagāja poligonā? Ko jūs tur mācījāties?
— Jā, septiņas nedēļas bez brīvdienām pavadījām poligonā neatkarīgi no laikapstākļiem (un tie brīžiem bija ļoti nežēlīgi) — no plkst. 8.00 līdz 17.00. Mācījāmies visu, kas reālos apstākļos, arī starptautiskās operācijas rajonā, jāprot munīcijas speciālistam. Apguvām munīcijas inventarizāciju. To, kā notiek tās izsniegšana un saņemšana. Dokumentu apriti. Munīcijas šķirošanu. ASV armijā ikviens mazākais bojājums — rūsa vai rieva — ir iemesls šo vienību atsijāt. Ko ar to darīs tālāk — lemj munīcijas apskates grupa. Mums Latvijā nav šāda strikta protokola — paši vērtējam munīciju un lemjam, ko ar to darīt.

Mācījāmies kārtot munīciju uz paletēm iekraušanai konteineros. Stīgojām kravas. Apguvām prasmi braukt un strādāt (iekraut un izkraut munīcijas paletes) ar dažādas tonnāžas pacēlājiem. Masīvākais pacēlājs svēra 10 tonnas. Šo pieredzi apgūst visi kursanti, jo tiek uzsvērts, ka neatkarīgi no tā, kāda ir tava dienesta pakāpe vai pienākumi, katram speciālistam jābūt vismaz pamatprasmēm ikvienā procesā, kas saistīts ar munīciju. Amerikā šo kursu neapgūst virsnieki, tomēr ir ļoti vērtīgi, ja arī virsnieks izprot, ko no saviem karavīriem prasa.

Pēdējā nedēļā mācījāmies sagatavot un kravas tīklā nostiprināt kravu iekraušanai lidojumā esošā helikopterā. Tas ir fiziski grūts process. Helikopters rada spēcīgu gaisa plūsmu. Ir jāzina, kā tam pieiet un kā attālināties. Iesākumā apguvām iemaņas uz helikoptera mulāžas, bet noslēgumā katrs āķējām kravu pa īstam — kustībā esošam helikopteram.

— Vai kursa noslēgumā bija vēl kādi pārbaudījumi?
— Jā, kā ierasts šajā kursā — teorētiskā un praktiskā daļa. Praktiskajā daļā mūs sadalīja astoņu cilvēku grupās un katrai iedeva savu uzdevumu, ar ko bija jātiek galā dienas laikā. Teorētiskā daļa vairāk pārbaudīja to, cik kursa beidzējs spēj orientēties plašā informācijas klāstā, atrodot nepieciešamo starp neskaitāmām rokasgrāmatām un publikācijām.

— Kāds ir ieguvums no šī kursa? Ko jūsu zināšanas un pieredze var dot?
— Apzinos, ka Amerikas Savienotajām Valstīm ir gluži citi resursi, iespējas un vajadzības, bet kurss māca ideālo modeli darbam munīcijas jomā. Ņemot vērā, cik daudz darīju un pārbaudīju praksē poligonā, ir gūta ļoti reāla pieredze, kura ļauj izšķirt, kas mums Latvijas apstākļos derētu un kas ne. Šīs zināšanas var ļoti noderēt lēmumu pieņemšanā. Ja turpmāk būs vairāk speciālistu ar šādām bāzes zināšanām, mums kopā būs vieglāk virzīt munīcijas apgādes jomu pārdomātākā attīstībā. Savukārt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem tas būtu nepārprotams ieguvums.

Terorisma cēloņi: mīti un realitāte

Mārtiņš Hiršs,
LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Par terorismu ir izplatīti daudzi mīti, stereotipi un aizspriedumi. Imigrāciju un islāmu, bezdarbu un psiholoģiskas pro­blēmas bieži vien Latvijā un citur Eiropā nepatiesi dēvē par terorisma cēloņiem. Bieži var dzirdēt apgalvojumus, ka teroristi veic uzbrukumus, jo it kā ienīst mūsu demokrātiskās brīvības un tiesības. Tomēr terorisms ir komplekss fenomens, kurš rodas dažādu, sarežģītu faktoru mijiedarbībā. Šādi vienkāršoti skaidrojumi novērš uzmanību no reālajiem terorisma cēloņiem — «Islāma valsts» internetā izplatītajām džihādisma idejām, aizvainojumu pret rietumvalstu ārpolitiku Tuvajos Austrumos un citiem.

Apkopojot datus par terorismu pēdējās desmitgadēs, pieaugošai imigrācijai nav korelācijas ar pieaugošu terora aktu daudzumu.1 Imigrantu veikti terora akti ir ļoti reti izņēmumi kopējā terorisma statistikā. Piemēram, 2015. gadā Eiropā ieradās aptuveni miljons bēgļu, no kuriem tikai 26 bija kaut kāda saistība ar terorismu, tātad tikai 0,003% no visiem bēgļiem.2 Lielākā daļa no cilvēkiem, kuri kopš 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV un Eiropā ir veikuši ar džihādismu saistītus terora aktus, ir vietējās sabiedrībās integrējušies cilvēki. Būtiski, ka tie nav nedz bēgļi, nedz arī nesen imigrējuši cilvēki, bet gan Eiropā vai ASV dzimuši vai gadu desmitiem Rietumos dzīvojoši cilvēki. Piemēram, ASV 85% ar džihādismu saistītu terora aktu veicēju ir dzimuši ASV. Tikai 15% ir bez legāla ilgtermiņa uzturēšanās statusa, no tiem 1% terora aktu veicēju ir bijuši nelegālie imigranti, 4% — bēgļi vai patvēruma meklētāji.3

Imigranti var būt salīdzinoši atvērtāki radikalizācijai ilgtermiņā, jo, ļoti iespējams, pēc imigrācijas daudzi no viņiem nonāks marginalizētā situācijā ar grūtībām atrast dzīves vietu, darbu, iekļauties Rietumu sabiedrībās. Tieši sociālā atstumtība un diskriminācija, ar ko imigrantiem un viņu bērniem ir lielāka iespēja saskarties, padara dažus indivīdus no šīs grupas ilgtermiņā atvērtākus terorismam. Tomēr viņu radikalizācijas procesu ietekmē arī Rietumu sabiedrības daļas nevēlēšanās uzņemt imigrantus un pret viņiem vērsti aizspriedumi, rasisms un vardarbība.4 Protams, imigrantus ir nepieciešams pakļaut drošības pārbaudēm, lai novērstu potenciālos riskus, bet terorisms būtu problēma Eiropā pat bez imigrācijas. Atsevišķi džihāda teroristi var izmantot bēgļu plūsmu ieceļošanai ES vai ASV, tomēr tas ir mīts, ka bēgļu un imigrantu pieplūdums automātiski novedīs pie terorisma.

Tieši tāpat arī islāms nav viennozīmīgi saistīts ar džihāda terorismu. Islāms un tā 1,8 miljardi sekotāju nav vienota un homogēna grupa. Pastāv dažādas islāma interpretācijas, tai skaitā pavisam liberālas un saderīgas ar cilvēktiesībām. Musulmaņi ir dažādi, tāpat kā kristieši vai jebkura cita reliģiska grupa. Ir ļoti konservatīvas, autoritāras musulmaņu valstis kā Saūda Arābija, bet ir arī demokrātiskas, piemēram, Malaizija, Indonēzija un Tunisija. Viss islāms nav cieši saistīts ar džihādistu ideoloģiju, bet tieši salafisms — specifisks, konservatīvs islāma novirziens, kura islāma interpretācija atšķiras no lielākās daļas musulmaņu islāma interpretācijas. Šis konservatīvais islāma novirziens vēlas atgriezties pie islāma pirmsākumiem: sekot pravieša Muhameda vārdiem un darbiem, pakļaut dzīvi īpaši konservatīvai Korāna un šariāta likumu interpretācijai.5 Tomēr arī pats salafisms nav amorfa, viendabīga islāma interpretācija. Salafisms ietver dažādus novirzienus. Lai gan lielākā daļa džihādistu pieder salafisma islāma novirzienam, ne visi salafisti ir džihādisti. Precīzāk būtu teikt, ka daudzi džihādisti pievēršas salafismam. Turklāt visvairāk no džihāda terorisma cieš tieši paši musulmaņi, jo vislielākais terorisma upuru skaits ir musulmaņu valstīs: Irākā, Nigērijā, Afganistānā, Pakistānā un Sīrijā. Savā ziņā var teikt, ka musulmaņu sabiedrības un islāms atrodas kara stāvoklī ar džihādismu daudz lielākā mērā nekā rietumvalstis.

Lai gan džihādisti izmanto islāmu savās runās un propagandā, radikalizācija nav obligāti saistīta ar reliģiozitāti. Ir ļoti reliģiozi musulmaņi, kuriem nav saistības ar terorismu, un var būt absolūti nereliģiozi džihādisti, kurus motivē, piemēram, ASV iejaukšanās Tuvajos Austrumos. Džihādisms ir politiska alternatīva Rietumu kapitālismam, Rietumu ārpolitikai Tuvajos Austrumos un globalizācijai. Džihādisma sekotājiem nav jābūt īpaši reliģiskiem vai vispār reliģiskiem, lai piekristu minētajām idejām. Piemēram, viens no 11. septembra uzbrukumu plānotājiem un ideologiem Hālids Šaihs Muhammads nebija īpaši reliģiozs. Viņš vēlējās sodīt ASV par tās atbalstu Izraēlai.6 Bieži vien teroristi iepriekš ir dzīvojuši izteikti sekulāru dzīvi, nav bijuši iesaistīti tradicionālajās vietējās musulmaņu kopienās līdz brīdim, kad sasaistījušies ar džihādisma idejām, un tikai pēc tam pārgājuši islāmticībā vai arī no jauna atklājuši sev šo reliģiju. Nenoliedzami, ka musulmaņu veikto teror­aktu skaits rietumvalstīs pēdējos gados ir pieaudzis, tomēr tam cēloņi vairāk ir politiskā nestabilitāte Tuvajos Austrumos, «Islāma valsts» nostiprināšanās un tās ieguldītie resursi džihādisma propagandā internetā, nevis imigrācija vai islāms.

Skatoties uz vērtībām, kas piemīt teroristiem, bieži teroristu organizācijas uzrunā cilvēkus, kurus atbaida liberālas idejas, jo viņi jūt nostalģiju pēc pagātnes, atbalsta tradīciju uzturēšanu, kārtību un hierarhiju sabiedrībā, kā arī iestājas par izteiktu, nemainīgu identitāti. Teroristiskas ideoloģijas uzrunā šādus cilvēkus, kritizējot morālo pagrimumu, aizstāvot seksuālu un sociālu konservatīvismu, kā arī kritizējot liberālās demokrātijas normas, kas tiek atspoguļotas kā pretīgas, pastāvošo vai pareizo kārtību iznīcinošas. Teroristi cenšas atspoguļot sevi vai kopienu, kuru tie aizstāv kā morāli pārāku pār visiem citiem. Vienlaikus šīs organizācijas piedāvā skaidru, konservatīvu pasaules skatījumu ar skaidru hierarhiju un sociālo kārtību, kas ir vērsta pret izmaiņām un parasti balstīta mītiskā vēsturē.8 Šo ideju iedvesmoti, teroristi bieži cenšas cīnīties pret viņu uztverē dekadentas modernitātes pazemojumu, no kuras jūtas atstumti. Viņi var uztvert sevi kā varoņus, kuri aizstāv pareizo pasaules kārtību.

Vēl vairāk, terorisms ir atšķirīgs no parastas noziedzības. Teroristu vidū ir sastopama neproporcionāli augsta nelielu noziegumu vēsture, kam sekojusi džihādisma radikalizācija cietumā.9 Tomēr, lai gan daudzi teroristi ir bijuši policijas redzeslokā jau iepriekš, terorisms ir fundamentāli atšķirīgs no parastas noziedzības. Piemēram, parasti ģimene vai bērni mazina noziedzības potenciālu indivīdiem. Tomēr teroristu vidū ir salīdzinoši daudz precētu teroristu. Par atšķirību starp teroristiem un noziedzniekiem liecina arī tas, ka iepriekšēja militāra pieredze parasti samazina noziedzīgas tendences indivīdos, tomēr terorisma gadījumā iepriekšēja militāra pieredze palielina iespēju, ka indivīds pievienosies teroristu organizācijai. Šīs atšķirības no parastas noziedzības var tikt skaidrotas ar to, ka daudzi teroristi sevi uztver kā altruistus, kuri caur teroraktu dara pakalpojumu citiem: cīnās, aizstāvot citus, kuri ir cietuši, piemēram, palestīniešus.10 Altruisms — vēlme aizstāvēt citus, palīdzēt kādai kopienai, valstij, kas ir tuvāka karavīru, nevis noziedznieku motivācijai nogalināt, — var būt viena no teroristu motivācijām veikt terora aktus.

Bezdarbs un psiholoģiskas problēmas arī nav terorisma cēloņi. Bezdarbs bieži ir saistīts ar noziedzību, bet nav tiešu pierādījumu, ka bezdarbs ir saistīts arī ar terorismu. Teroristi parasti nenāk no sabiedrības zemākajiem slāņiem, bet gan no izglītotajiem slāņiem ar salīdzinoši ­labākiem sociālekonomiskajiem apstākļiem. Tomēr pastāv saikne starp terorismu un relatīvu trūkumu. Ja cilvēks jūtas mazāk turīgs par citiem vai arī jūtas, ka ar viņa izglītību vai statusu viņam būtu jābūt turīgākam — tas var motivēt pievienoties teroristu organizācijām.11 Pievēršoties teroristu psiholoģiskajam profilam, nepastāv korelācija, ka teroristi būtu ar lielākām psiholoģiskām problēmām nekā vidusmēra sabiedrība.12 Aptuveni vienam no desmit teroristiem ir psiholoģiska rakstura problēmas.

Vairākums teroristu nav psihiski slimi, viņiem nav daudz kopīga ar pašnāvniekiem, bieži vien viņi ir pavisam normāli sabiedrības locekļi. Tomēr psiholoģiska trauma, it īpaši tuva cilvēka zaudēšana, var būt kā spēcīgs motivējošs faktors terorakta veikšanai.13 Tas ir mīts, ka teroristi būtu psiholoģiski slimi vai ka terorisms rodas tikai sliktu dzīves apstākļu rezultātā.

Šis ir tikai neliels ieskats terorisma cēloņos un mītos par terorisma cēloņiem — tie ir daudz plašāki un sarežģītāki. Terorisma cēloņus ir svarīgi izprast, tomēr vienlaikus lielākā daļa indivīdu, kuri saskaras ar cēloņiem, kas saistīti ar terorismu, nekļūst par teroristiem. Daudzi no tiem, kuri nesaskaras, — kļūst. Tādēļ šādiem cēloņu uzskaitījumiem būtu jāpieiet piesardzīgi.

1 lobal Terrorism Index 2016. (2016). Institute for Economics & Peace. 70. lpp.
2Mullins, S. (2016). Terrorism and Mass Migration. per Concordiam. Vol 7 Issue 1. 26. lpp.
3 n Depth Terrorism in America After 9/11. (n.d.) New America. No: https://www.newamerica.org/in-depth/terrorism-in-america/who-are-terrorists/.
4 Paulussen, Nijman, Lismont, 2017, 22.) (LaFree, Ackerman, 2009, 350.; Bergen, 2017, 283.). (Roy, 2017).
5 arch, A., F. (2015). Political Islam: Theory. Annu. Rev. Polit. Sci. Vol. 18. 104. lpp.
6 adowski, Y. (2006). Political Islam: Asking theWrong Questions? Annu. Rev. Polit. Sci. Vol. 9. 215. lpp.
7 oy, O., (13 April 2017). Who are the new Jihadis? The Guardian. No:  https://www.theguardian.com/news/2017/apr/13/who-are-the-new-jihadis.
8 ambetta, D., Hertog, S. (2016). Engineers of Jihad : The Curious Connection Between Violent Extremism and Education. Princeton University Press. 162.—163., 165. lpp.
9 oy, O., (13 April 2017). Who are the new Jihadis? The Guardian. No:  https://www.theguardian.com/news/2017/apr/13/who-are-the-new-jihadis.’
10 aFree, G., Ackerman G. (2009). The Empirical Study of Terrorism: Social and Legal Research. Annu. Rev. Law Soc. Sci. Vol. 5. 350., 354. lpp.
11 bid. 352.—353. lpp.
12 bid. 349. lpp.
13 ergen, P. (2017). United States of Jihad: Who are America’s Homegrown Terrorists and How Do We Stop Them? Broadway Books. 283. lpp.

Ēnu dienas tradīcijas

14. februārī jaunieši no visas Latvijas Ēnu dienā viesojās arī Aizsardzības ministrijā, nozares iestādēs un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienībās.

 Pieredze un piedzīvojums jaunsargiem 

Ēnu dienā četri jaunsargi — Roberts Kokins no Raunas vidusskolas, Laura Skudra no Priekuļu vidusskolas, Reilija Davidoviča no Rojas vidusskolas un Alise Sjakste no Nautrēnu vidusskolas — viesojās Jaunsardzes un informācijas centrā (JIC) un ēnoja direktoru pulkvežleitnantu Aivi Mirbahu un Jaunsardzes departamenta (JD) 4. novada nodaļas vadītāju Andi Ābelīti.

«Ēnas» piedalījās JIC direktora sanāksmē Plānošanas un organizācijas departamenta struktūrvienību vadītājiem, kurā tika apspriesti iestādes aktuālākie uzdevumi. Pēc tam jaunsargi iepazinās ar darba telpām, to izvietojumu, veicot improvizētu orientēšanās uzdevumu.

Jaunieši varēja pārliecināties, ka vispirms, lai kļūtu par vadītāju, ir jāapgūst ne mazumu praktisku iemaņu, tādēļ «ēnām» tika dota iespēja pamēģināt praktisko šaušanu ar «Airsoft» ieročiem telpās.

Kopā ar direktoru «ēnas» devās uz Valsts heraldikas komisiju, kur piedalījās sanāksmē par jaunu Jaunsardzes apbalvojumu izveidi, savukārt 4. novada nodaļas vadītājs savas «ēnas» iepazīstināja ar darba plānošanas procesu Jaunsardzē.

Jaunieši atzina, ka Ēnu diena bija interesanta, piepildīta un aizraujoša.

«Es ēnoju JIC direktoru A. Mirbahu, un man bija iespēja redzēt direktora pienākumus no otras puses, padziļināti. Redzēt, kā tiek organizēts un plānots darbs iestādē, vadīti procesi. No rīta man bija iespēja būt klāt plānošanas sanāksmē, kur tika plānots teju viss — sākot no nākamās dienas uzdevumiem līdz pat tādiem, kas notiks tikai vēl pēc gada! Bija interesanti uzzināt, kādi ir JIC darbinieku ikdienas pienākumi un veicamie uzdevumi.

Pēc tam sekoja aktīvā dienas daļa — orientēšanās pa JIC un Aizsardzības ministrijas telpām un «Airsoft» spēle telpās.

Valsts heraldikas komisijā Rīgas pilī mums bija iespēja būt pirmajiem, kas redzēja Jaunsardzes apbalvojumu izveides pamatakmeni, vēsturisku mirkli — jaunu apbalvojumu izstrādes procesu.

Mana Ēnu diena, ēnojot direktoru A. Mirbahu, tika pavadīta izcili!» novērtē jaunsargs R.  Kokins.

Savukārt jaunsardze A. Sjakste, kas ēnoja JD 4. novada nodaļas vadītāju, atzīst:

«Šī diena bija jaunu iespaidu gūšana, no cita skatpunkta. Uzzināju, kā tiek organizētas un apstiprinātas mūsu nometnes un pasākumi. Ieguvu daudz vērtīgas informācijas un padomus, kuri man noderēs nākotnē.

Ļoti patika šaušana ar airsoftu, arī redzēt, kā notiek sapulces. Sapratu to, ka novadu nodaļas vadītājiem ir smags darbs.»

Sagatavojusi Vineta Žilinska.
Foto — Normunds Mežiņš.

Citāda Ēnu diena

Aizkrauklē, turpinot jau pērn aizsākto tradīciju, notika vērienīgs Ēnu dienas pasākums. Zemessardzes 55. kājnieku bataljons sadarbībā ar Aizkraukles novada pašvaldību un novada skolām, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, Valsts policiju un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu organizēja skolēniem un interesentiem paraugdemonstrējumus. 

Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra Viestura Silenieka un Nacionālo bruņoto spēku komandieraģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa «ēnām» bija iespēja ielūkoties amatpersonu darba ikdienā Aizsardzībasministrijā, kā arī apmeklēt NBS Ādažu militāro bāzi.

Pēc paraugdemonstrējumiem Aizkraukles novada vidusskolas telpās un pie stadiona visiem interesentiem bija iespēja apskatīt ieroču, tehnikas un ekipējuma izstādi, kā arī uzzināt vairāk par minēto dienestu darba ikdienu.

Paraugdemonstrējumus uzsāka Valsts policijas pārstāvji, kuri stadionā ieradās, skanot automašīnu sirēnām, un dzinās pakaļ laupītājam. Ar dienesta suņa palīdzību laupītājs tika notverts, un, veicot automašīnas pārmeklēšanu, tika atrasts ierocis. Savukārt ugunsdzēsēji glābēji demonstrēja liesmu dzēšanu, bet pēc tam saņēma izsaukumu uz daudzstāvu namu, par kuru šoreiz kalpoja stadiona prožektoru tornis. Viņiem vajadzēja glābt cietušo, bet ugunsdzēsības izbīdāmās auto kāpnes tik tālu nesniedzās. Cietušais tika iesiets speciālās virvēs un nolaists zemē. Mediķi sniedza viņam pirmo neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tā kā cietušā stāvoklis bija ļoti smags, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki izsauca ārstu speciālistu, un vēlāk cietušais tika nogādāts slimnīcā.

Zemessardzes (ZS) 55. kājnieku bataljona zemessargi un profesionālā dienesta karavīri demonstrēja arī slēpni. Tika izspēlēta leģenda par pretinieku kolonnas apturēšanu, lai iegūtu slepenos dokumentus.

ZS 55. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Ingus Manfelds paskaidro, ka šis bija vada līmeņa slēpnis. Svarīgi bija parādīt sagatavošanās posmu un rezultātu. Protams, realitātē tas prasa daudz ilgāku laiku. Iesaistīto dienestu pārstāvji komentēja stadionā notiekošo, tādējādi apmeklētājiem radot izpratni par katras profesijas specifiku un darbību secību, kādā tiek veiktas dažādas glābšanas operācijas.

Paraugdemonstrējumus vēroja un izstādē piedalījās vairāki simti skolēnu un interesentu.

Aizkraukles novada vidusskolas skolniecēm Annijai un Amandai paraugdemonstrējumi ļoti patikuši, jo īpaši tas, kā ticis notverts laupītājs un apturēta pretinieku kolonna. Andrejs no Aizkraukles novada vidusskolas atzīst, ka paraugdemonstrējumi bija pamācoši un izglītojoši, jo bija interesanti vērot, kā notiek iesaistīto vienību sadarbība. Bet personīgais izaicinājums viņam bija iziet caur telti, ko pildīja dūmi, kuru bija sagatavojuši zemessargi no 55. kājnieku bataljona.

Savukārt pagājušā gada septembrī Aizkraukles novada vidusskolā notika evakuācijas mācības, kuru mērķis bija trenēt Aizkraukles novada pašvaldības, Valsts policijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Zemessardzes un NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu vienību sadarbību civilās krīzes situācijā.

Sagatavojusi dižkareive Ruta Surovcova,
ZS 3. Latgales brigādes civilmilitārās sadarbības speciāliste.
Foto — Armīns Janiks.

Militārās pamatapmācības kurss ZS 3. Latgales brigādē

No 4. līdz 24. februārim Zemessardzes (ZS) 3. Latgales brigādes mācību poligonā «Meža Mackeviči», kas atrodas Vaboles pagastā Daugavpils novadā, un Zemessardzes 34. kaujas atbalsta bataljonā Daugavpilī norisinājās zemessargu Militārās pamatapmācības 1. līmeņa kurss, kurā piedalījās 69 jaunie zemessargi no visiem pieciem ZS 3. Latgales brigādes bataljoniem. Nometnei pievienojās arī zemessargi no ZS 2. Vidzemes brigādes un ZS 4. Kurzemes brigādes.

Militārās pamatapmācības 1. līmeņa kursā zemessargi apguva lauka kaujas ­iemaņas, kaujas šaušanas pamatprincipus, guva ieskatu topogrāfijā, ierindas apmācībā, kā arī medicīnā, sakaru apmācībā un saistošajos normatīvajos aktos. Zemessargiem bija iespēja uzlabot fizisko sagatavotību un apgūt militāro iemaņu pamatus. Nometnes laikā tika atzīmēta Starptautiskās militārā sporta asociācijas (CISM) dibināšanas 70. gadadiena. Atbalstot CISM moto «Miers un draudzība caur sportu», lai veicinātu aktīvu un veselīgu dzīvesveidu bruņotajos spēkos, jaunie zemessargi vienojās 5 km garā maršā, kuru pievārēja, dziedot dziesmas un uzmundrinot cits citu.

Apmācības kursu organizēja Zemessardzes 3. Latgales brigāde, un to nodrošināja brigādes visu bataljonu instruktori, piesaistot arī instruktorus no ZS 2. Vid­zemes brigādes bataljoniem.

Zemessardzes dienestā uzņemto zemessargu pamatapmācība notiek, izmantojot nometnes modeli, proti, zemessargi militārās pamatiemaņas apgūst nepārtrauktā laika posmā. Šāda veida militārās apmācības nometnes ZS 3. Latgales brigādē tiek organizētas kopš 2016. gada.

Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš apmeklēja Militārās pamatapmācības nometnes 1. līmeņa kursa svinīgo atklāšanas ceremoniju, kas notika 8. februārī ZS 34. kaujas atbalsta bataljona teritorijā Daugavpilī. Zemessardzes komandieris savā uzrunā jaunajiem zemessargiem teica:

«Mums ir svarīga ne tikai karavīru, bet arī zemessargu teicama sagatavotība. Vēlos pateikties jums par izrādīto uzticību, lojalitāti un valsts patriotismu. Stāvot jūsu priekšā un redzot plašo apmeklētību un interesi, esmu drošs, ka godam pārstāvēsiet savu bataljonu un visas Zemessardzes intereses. Zinu, būs grūti, apmācību programma nav viegla, arī gadalaiks jūs nelutina, bet redzu jūsu sejās, ka apņemšanās un motivācija būt šeit trīs nedēļas, ir ļoti augsta. Neapstājieties pie pirmajām grūtībām, soli pa solim turpiniet savu ceļu uz izaugsmi!»

Pēc atklāšanas ceremonijas brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš noklausījās pamatapmācības programmas prezentāciju, iepazinās ar pārbaudījumiem, kādus instruktori ir sagatavojuši jaunajiem zemessargiem, kā arī vēroja pamatapmācības nodarbības un tikās ar zemessargiem.

Kursa priekšnieks virsleitnants Dainis Mikanovs stāsta, ka nometne norisinājās veiksmīgi un zemessargi ir motivēti. Viņš uzsver instruktoru komandas spēcīgo sastāvu — «ar instruktoriem bija viegli sadarboties, jo katrs pārzina savu jomu un uzdevumu, kas jāizpilda».

Virsseržants Māris Ezeriņš nometnē pasniedza ierindas mācību, un viņš uzsver, ka svarīgi ir redzēt padarītā darba augļus. «Uz pamatapmācības nometni jaunie zemessargi atnāk bez militārajām iemaņām un zināšanām. Ir patīkami redzēt to rezultātu, ko ir iespējams sasniegt 12 mācību stundās. To, ka pamatapmācības nometnes noslēgumā viņi ir spējīgi soļot ierindā.»

Dalība Zemessardzē, tās rīkotajās nometnēs Latvijas Republikas pilsoņiem dod iespēju iesaistīties valsts aizsardzībā, paplašināt redzesloku un pilnveidoties, apgūstot militārās pamatiemaņas, zināšanas un prasmes.

Sagatavojusi dižkareive Ruta Surovcova,
ZS 3. Latgales brigādes civilmilitārās sadarbības speciāliste.
Foto — virsseržants Jānis Vilkājs.

Savienoties ar mūžam jauno daļu sevī

Džoanna Eglīte
Foto — Normunds Mežiņš.

Maijas Dambes-Kollinsas dzīve ir apmetusi savādu apli. Glābjoties no kara un vēl lielākiem zaudējumiem, kādi jau piedzīvoti, apglabājot nogalinātus radiniekus, Dambju ģimene ar diviem maziem bērniem 1944. gadā atstāja savu dzīvokli Rīgā, Hospitāļu ielā, lai dotos nezināmā, tālā ceļā, kas piecus gadus vēlāk cauri DP nometnēm Vācijā aizvedis ģimeni uz Ameriku. Dzīves laikā vienmēr apzinoties un izjūtot savas dzimtas traģēdiju, Maija tomēr auga jaunā vidē. Ģimene reti tikās ar trimdas latviešu sabiedrību, un pieaugušai viņai nebija pat domas, ka kādreiz būs iespēja atgriezties uz dzīvi neatkarīgā Latvijā. Bet nu jau četrus gadus Maijas mājas ir tikai dažus kvartālus no Hospitāļu ielas — Rīgā, Latvijā. 

Daļu no saviem mūža iekrājumiem, kuri pelnīti Amerikā, Maija ir ziedojusi Zemessardzei un Jaunsardzei. Savā ziņā tas nav pārsteidzoši, jo ir saskaņā ar Maijas būtību — savu pieauguša cilvēka mūžu Maija ir rūpējusies, lai cilvēkiem šai pasaulē būtu mazliet vieglāk dzīvot, lai viņi justos vajadzīgi, spētu atrast veidus, kā piemēroties esošās pasaules noteikumiem. 

«Kara laikā pieaugušajiem nav laika apsēsties un skaidrot bērniem notiekošo,» saka Maija Dambe-Kollinsa. Arī pametot Latviju, vecāki tik daudz strādājuši, ka nav bijis piemērotu brīžu pārrunāt notikušo un daudz apspriest jaunās pārmaiņas. Vecāki vēlējās tikai vienu — lai viņu bērnus nelaimes neskar, lai viņi aug laimīgi.

Maija uzauga kopā ar savu sešus gadus vecāko brāli. Klusa, gudra un vientuļa. Tomēr viņa jutās vienmēr mazliet sveša īstu amerikāņu vidē. Ar savu zaudējumu pieredzi. «Gandrīz neticami, ka aukstā kara dēļ līdz 1965. gadam mēs nezinājām neko par Latvijas radiem, un viņi neko nezināja par mums,» saka Maija. Vēlāk viņa vēroja, kā vecāki sūta uz Lat­viju paciņas, arī zāles, atsacīdamies pirkt tās sev un līdz pat 1965. gadam droši nezinot, vai tās sasniedz adresātu — sirgstošos radiniekus. «Uz Ameriku bija pārcēlušies Maijas krusttēvs, tante un māsīca. Vecāki, brālis un šie radinieki bija visa viņas ģimene. Viņa ļoti ilgojās pēc lielas dzimtas, kur kopā var sanākt vairākas paaudzes, bet bērnībā svešumā savējo bija niecīga saujiņa.

«Ja es būtu jauna, ļoti gribētu pati būt jaunsardze. Man šķiet, ir būtiski iemācīties pašaizsardzības un izdzīvošanas pamatus. Nav jābūt kara darbībai, bet dažādu likstu brīdī šī pieredze palīdz nekrist panikā, tā attīsta spēju mierīgi rīkoties un pieņemt lēmumus,» ir pārliecināta Maija.

Darbs, attiecības un kaķi
Iespējams, šī ilgošanās, zaudēto māju sajūta un nekad skaļi neapspriestās vecāku sēras, noteica Maijas izvēli — rūpēties par cilvēkiem, kuri savā ziņā ir neiederīgi esošajā sabiedrībā. Aptuveni 20 gadus Maija strādāja ar grūti audzināmiem jauniešiem, kuriem bija problēmas ar atkarībām, vecākiem, attiecībām, mācībām, emociju paušanu. «Tie bija jauni cilvēki, kuriem ļoti trūka atbalsta,» saka Maija. «Citi kolēģi no tāda darba vairījās. Man tas padevās un bija sajūta, ka varu palīdzēt. Es ļoti mīlēju savu darbu.»

Maija ir ieguvusi bakalaura grādu vēsturē un sociālajās zinībās un maģistra grādu angļu valodā. Tomēr mācīties viņa ir turpinājusi visu dzīvi. Arī psihoterapiju, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija jauna un vēl eksperimentāla nozare. 1969. gadā Maija īpašā sociālajā pro­grammā Ņujorkas štatā kopā ar četriem konsultāciju speciālistiem un daudziem jauniem mācekļiem no skolām un nometnēm aktīvi iesaistījās 10 gadu ilgā darbā, lai  apmācītu un trenētu pieaugušos: skolotājus, administratorus, dažāda līmeņa sociālos darbiniekus, kuri paši nesapratās cits ar citu, jo pārstāvēja dažādas kultūras un rases. Darbinieki tika apmācīti, lai spētu labāk saprasties cits ar citu un dzīves nocietinātajiem minoritāšu jauniešiem, kuri bija viņu atbildībā. Maija ar lielu interesi apguva jauno zinātni un eksperimentālās metodes, izmantojot psihoterapiju savā darbā, un juta lielu iedvesmu, pārliecinoties, ka metodes ir palīdzošas.

Maija ir precējusies un šķīrusies. Jūtot, ka attiecības neveidojās saskanīgas un atbalstošas, viņa nolēma, ka šādā savienībā nevajag bērnus. Bērniem jānāk pasaulē laimīgās attiecībās. Maijai bērnu nav, un viņas uzticamais dzīves kompanjons jau daudzus gadus ir kaķis. Dažreiz divi. Vērojot cilvēkus Latvijā, viņa saka: «Man ir sajūta, ka grūtības, kādām latvieši gājuši cauri, atstājušas arī sekas uz prasmi veidot ģimeni. Dažiem izdodas to radīt stipru, bet dažiem tomēr ne.»

«Bagātā Amerikas kundzīte» mums ir parādā
Uz Latviju Maija pirmo reizi atbrauca 1997. gada vasarā. Viņa iepazina te palikušos radus. Latvijā satikto cilvēku attieksme pret atbraucēju bijusi ļoti atšķirīga. Pārsvarā tie bija sirsnīgi ļaudis, neatkarīgi, bet lojāli, interesanti, ar izcilu humora izjūtu. Tomēr bija arī tādi, kas centušies izrādīties, citi izturējušies ar nenovīdību, vēl citi ar pārliecību, ka «bagātā Amerikas kundzīte» ir parādā «īstajiem» latviešiem. «Latvieši nav tie vienkāršākie cilvēki,» saka Maija. «Bet kā tauta mēs esam gudri, drosmīgi, nenobīstamies grūtību priekšā un ļoti daudz ko spējam, turklāt — labā līmenī.»

Viņai šķiet būtiski, ka latvieši pēdējos gados arvien skaidrāk ­apzinās — savai aizsardzībai jāvelta vairāk naudas un uzmanības. Savukārt izpratne par aizsardzību jāveido skolās — ieviešot īpašu mācību priekšmetu. 

Par Maijas tuvāko cilvēku, sarunu biedru un iedvesmotāju kļuva viens no Latvijas radiniekiem, kurš jau pirmajās reizēs, kad viņa viesojās, mudināja domāt par atgriešanos, apmešanos šeit uz dzīvi. Latvija Maijai piedāvāja iespējas izpausties radoši — šeit viņa sarakstījusi divas grāmatas. «Sveika, Amerika!» — autobiogrāfisku stāstu par savas ģimenes bēgļu gaitām, un «Astroloģija virtuvē», kurā Maija dalās ar lasītāju sev aizraujošā tēmā — zinībās par zvaigžņu ietekmi uz cilvēka dzīvi un labsajūtu.

Ar laiku Maija brauca uz Latviju biežāk un palika ilgāk. «Tas kļuva arvien sarežģītāk,» stāsta Maija. «Amerikā man bija māja, kaķi, draugi, ietaupījumi, ierastā vide, bet kaut kas man dziļi svarīgs sāka veidoties Latvijā.» Pakāpeniski viņa atskārta, ka jāizdara izvēle. Nav iespējams nemitīgi pārvietoties starp divām savstarpēji ļoti tālām pasaulēm. Palīdzējušas gan sarunas ar tuviem cilvēkiem un draugiem, gan notikumi, kas skāruši ļoti personīgi. «Laiku pa laikam dzīvē piedzīvoju mazus brīnumus. Viens tāds notika 2013. gada dziesmu svētku laikā. Stāvēju ielas malā kopā ar simtiem citu cilvēku, bet svētku dalībnieki man, garām ejot, sāka sniegt ziedus. Neizskaidrojami, nesaprotami. Beigās es stāvēju ar lielu ziedu klēpi rokās. Jutos tik aizkustināta. Un izjutu to kā zīmi, kā aicinājumu, ka Latvija man ir labvēlīga.»

Maija laiku pa laikam dzird kādu sakām: «Tu jau neesi īsta latviete.» Un lai arī parasti viņa atbild ar smaidu, tomēr sirdī ir pārliecināta: «Mūsu ir tik maz, ka nevajag vienam pret otru izturēties vīzdegunīgi un dalīt īstajos un neīstajos. Arī citās kultūrās gūta pieredze Latvijai ir vajadzīga — tā palīdz attīstīties.»

Sajūtas sirds līmenī
Izdarījusi izvēli — pārcelties uz Latviju 2013. gada novembra vidū. Maija pārdeva māju Amerikā, pārvirzīja visus uzkrājumus Latvijas virzienā un iegādājās Rīgā dzīvokli — nu jau uz palikšanu. Apjaušot, ka brieduma gados, turklāt bez dzīves kompanjona, ir grūti uzsākt dzīvi jaunā vidē, vaicāju, kas bija noteicošais, lai pārceltos uz Latviju. Maija atbild: «Es šeit piedzīvoju un jūtu to, ko nekad neesmu jutusi Amerikā — man vienmēr ir trūcis ģimenes. Te šis trūkums ir piepildīts. Es nekad nebūtu ticējusi, ka to ir iespējams piedzīvot. Bet te, Latvijā, es to jūtu. Un to jau cilvēks saprot sirds līmenī.»

Māju un piederības sajūtu Maija veido arī pati, aktīvi iesaistoties Latvijas dzīvē. Viņa ir pasniegusi Latvijas senioriem angļu valodu, izveidojusi nelielu sieviešu diskusiju grupu, uzaicinot iesaistīties Latvijā iepazītas sievietes. Jau divus gadus dāmas regulāri tiekas, pavada kopā laiku, mācās un runā par dzīvi.

Lai arī Maijas mamma pēc divu pārdzīvotu karu pieredzes ar sarūgtinājumu teikusi, ka politika un politiķi bieži ir melīgi un spēj graut tautu un cilvēku dzīves un likteņus, Maija par politiku interesējas — arī Latvijā. Viņai šķiet būtiski, ka latvieši pēdējos gados arvien skaidrāk apzinās — savai aizsardzībai jāvelta vairāk naudas un uzmanības. Savukārt izpratne par aizsardzību jāveido skolās — ieviešot īpašu mācību priekšmetu.

Sarunās ar savu draugu, radinieku, Maija nonāca pie atziņas, ka arī šajā jomā viņa var paust aktīvu atbalstu, tādēļ 2017. gadā vairāk nekā divus tūkstošus eiro Maija ziedoja gan Zemessardzei, gan Jaunsardzei. «Ja es būtu jauna, ļoti gribētu pati būt jaunsardze. Man šķiet, ir būtiski iemācīties pašaizsardzības un izdzīvošanas pamatus. Nav jābūt kara darbībai, bet dažādu likstu brīdī šī pieredze palīdz nekrist panikā, tā attīsta spēju mierīgi rīkoties un pieņemt lēmumus,» ir pārliecināta Maija.

Tomēr ziedojumiem ir arī emocionāla nozīme — Maija atzīst, ka viņas dzimtas locekļi, kas piedzīvoja kara gadus, trimdu un zaudējumus, arī viņa pati, savā ziņā ir arī karavīri, un šī pieredze atstājusi nospiedumus uz visu dzīvi.

«Es negribu atstāt lietas uz «pēc tam». Es gribu dzīvot šobrīd — darīt un palīdzēt, ja vien varu. Gribu piedzīvot, ka tam ir jēga. Man tas ir ļoti svarīgi un ļauj savienoties ar to mūžam jauno daļu, kas cilvēkā nekad nenoveco,» teic Maija Dambe-Kollinsa.