Redaktora sleja

«Es esmu Latvija» — tas ir šī gada motīvs. Cik ļoti mēs katrs to izprotam? 

Mana valsts simtgades svinēšana ir sākusies ar fantastisku notikumu, esmu nosvinējusi leģionāra, Mores kauju dalībnieka, izsūtījumu pārdzīvojušā Alfrēda Vilhelma Gaiļa simtgadi! Var patiesi apbrīnot viņa gara spēku un izturību, piedzīvojot 100 gadus. Viņš var droši teikt: «Es esmu Latvija!» — jo viņš ir dzimis 1918. gadā, dzimis kopā ar Latvijas valsti! Un piedzīvo savas valsts 100 gadus! Mūsu vidū vēl ir saujiņa šādu apbrīnojamu cilvēku, sapratīsim viņu nozīmību mūsu dzīvē un spēsim novērtēt to, ka viņi mums ir. Šis dzīvesstāsts ir mūsu tautas dzīvsesstāsts.

Tagad ir arī strēlnieku piemiņas laiks, kad viņus godinām Latvijā, īpaši Ložmetējkalnā. Tā sajūta, esot kopā un  nesot lāpas Ložmetējkalnā, ir jāpiedzīvo! 

Un barikāžu laiks, ko atceramies. Cik daudziem tas bija nozīmīgs, izšķirošo vērtību laiks! Tagad tie, kas toreiz dzima, jau ir divdesmitgadnieki. Cik esam stāstījuši viņiem par to, kā bija toreiz? Dažreiz pārņem sajūta, ka tas laiks bijis svarīgs vienīgi tiem, kas tur toreiz bija. Taču, redzot jaunsargus Zaķusalā, gribas domāt, ka viņi izprot Barikāžu laika nozīmi. 

Bet šodiena, laiks, kurā mēs dzīvojam? Ko mēs darām savas valsts simtgadē? Vai apjaušam šā laika nozīmību? Latvijas simtgades laiks — tas ir mūsu laiks. Pēc gadiem vēsturnieki pētīs, kāds tas bija. Dzīvojam šo laiku, izprotot to!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

04.01.2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs tikās ar karavīriem, kuri jau tuvākajā laikā dosies pildīt dienesta pienākumus NATO apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā un pret teroristisko organizāciju «Daesh» vērstajā starptautiskās koalīcijas Apvienoto spēku militārajā operācijā «Inherent Resolve».

Jau tradicionāli svinīgajā pavadīšanas ceremonijā karavīri no Aizsardzības nozares vadības saņēma ceļamaizi — Latvijas karogu un rudzu maizes klaipu.

Šobrīd Latvija dažādos apmēros piedalās arī ES pretpirātisma operācijā «Atalanta», Eiropas Savienības Apmācības misijā Mali un ANO vadītajā stabilizācijas operācijā Mali «MINUSMA», kā arī ES Jūras spēku Vidusjūrā «EUNAVFOR Med» militārajā operācijā «Sophia».

08.01.2018
Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā sākās starptautiskais Jūras spēku vidējā līmeņa vadības un štāba virsnieka kurss.

Kursa atklāšanā piedalījās Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Valts Āboliņš, Igaunijas Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Jiri Saska, Lietuvas Jūras spēku pārstāvis komandkapteinis Želvins Svetlausks, akadēmijas un kursa vadības personāls, kā arī citi viesi, tostarp militārie atašeji no ASV, Vācijas, Zviedrijas un Polijas.

Mācības kursā uzsāka 11 kursa klausītāji no četrām valstīm — divi virsnieki no Igaunijas, četri virsnieki no Latvijas, četri virsnieki no Lietuvas un viens virsnieks no Zviedrijas.

Kurss notiek reizi gadā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, un tas ilgst no 22 līdz 23 nedēļām. Kursa oficiālā apmācību valoda ir angļu. Šogad kurss Latvijā norisinās divpadsmito reizi. Kopš 2007. gada ir izglītoti jau 136 virsnieki (no Igaunijas — 20, no Latvijas — 77, no Lietuvas —
38 un no Polijas viens).

13.01.2018
Jelgavas novada Tīreļos ārvalstu atašejiem un vēstniekiem tika prezentēta latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka grāmata «Mūžības skartie», kas Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros ar Aizsardzības ministrijas atbalstu izdota angļu valodā.

Grāmata ir augstvērtīgs pienesums starptautiskajai sabiedrībai par Latvijas lomu Pirmajā pasaules karā, un tā sniedz liecības par latviešu strēlnieku vēstures galvenajiem posmiem un tā laika politiskās vēstures fenomenu, skatoties caur strēlnieku prizmu. Grāmata palīdz izprast latviešu strēlnieku mantojumu un vērtības.

15.01.2018
Ādažu kultūras centrā notika NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas vadības maiņas ceremonija, noslēdzoties pirmajai Latvijā izvietotās kaujas grupas karavīru rotācijai.

Ceremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks atbalsta jautājumos brigādes ģenerālis Imants Ziediņš, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Atis Ilmārs Lejiņš un citi augsta līmeņa viesi.

Ceremoniju vadīja Kanādas bruņoto spēku Apvienoto operāciju pavēlniecības Štāba priekšnieks ģenerālmajors Viljams Sejmors (William Seymour), un tās laikā Latvijā izvietotās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas vadību pārņēma pulkvežleitnants Šons Frenčs (Sean French), nomainot līdzšinējo kaujas grupas komandieri pulkvežleitnantu Veidu Rutlandu (Wade Rutland).

Kaujas grupas jaunais komandieris pulkvežleitnants Š. Frenčs uzsvēra, ka ir pagodināts pārņemt NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas vadību: «Šī ir lieliska iespēja turpināt sadarbību ar Latvijas bruņotajiem spēkiem, demonstrējot mūsu kopīgo apņemšanos un saistības.»

16.01.2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks, valsts sekretārs Jānis Garisons un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks atbalsta jautājumos brigādes ģenerālis Imants Ziediņš piedalījās munīcijas sastāvdaļu ražotnes atklāšanas pasākumā, ko rīkotaja SIA «VAIROG EU».

Uzņēmuma jaunajā ražotnē Mārupes novadā tiek veidota NATO standarta munīcijai paredzēto čaulu ražotne.

SIA «VAIROG EU» ir militāro ražošanas iekārtu projektēšanas un ražošanas uzņēmums, kurš kopš 2016. gada veic stratēģiskas nozīmes preču — munīcijas čaulu ražošanas iekārtu — projektēšanu gan savām ražošanas vajadzībām, gan eksportam.

19.01.2018
Liepājā notika Jūras spēku štāba un apgādes kuģa A-53 «Virsaitis» svinīgā sagaidīšanas ceremonija no dežūras NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā (SNMCMG1).

Svinīgajā ceremonijā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks operacionālajos jautājumos pulkvedis Georgs Kerlins, Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis, līdzšinējais NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas komandieris komandleitnants Gvido Ļaudups, kā arī aicinātie viesi.

15. janvārī NATO kuģu grupas komandvadību pārņēma Beļģijas Jūras spēki.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Gatis Indrēvics, Gatis Dieziņš un Ēriks Kukutis. 

Lielākais apmeklētāju skaits kopš 1990. gada 

Kopā Latvijas Kara muzeju un tā filiāles — Ziemassvētku kauju muzeju un O. Kalpaka piemiņas vietu «Airītes» — apmeklēja 153 601 interesents.

Muzeja direktore Aija Fleija atzīst, ka «plašā sabiedrības interese saistīta ar  muzeja jaunajām ekspozīcijām, izstādēm un izglītojošām programmām. Tikai ar mērķtiecīgu darbu piecu gadu laikā bija iespējams kāpināt apmeklētāju skaitu par 36 tūkstošiem apmeklētāju. Pērn muzeja darbinieki novadījuši 557 ekskursijas un 291 muzejpedagoģisko nodarbību.» Arī šogad Latvijas Kara muzejs strādā pie jaunu piedāvājumu radīšanas tieši bērniem un jauniešiem, lai aktīvi iesaistītos valsts simtgades iniciatīvā «Latvijas skolas soma». Pērn Latvijas Kara muzejā tika atvērts muzeja Aktivitāšu centrs, kurš guva plašu apmeklētāju interesi. Tieši pērn Latvijas Kara muzeja ekspozīcija «Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā» ieguvusi balvu nozīmīgākajā Eiropas dizaina konkursā «German Design Award 2018» — kategorijā «Labākais izstāžu dizains».

Sagatavojis Mārtiņš Mitenbergs

Latviešiem ir ko piedāvāt — ir kaujas un NATO robežvalsts pieredze

Līga Lakuča

Foto — Armīns Janiks un no R. Pēkšēna personiskā arhīva.

ASV Gaisa spēku atvaļinātais brigādes ģenerālis Rūdolfs Frederiks Pēkšēns (Rudolfs Frederiks Peksens)

Dzimis 1944. gada 20. martā Bostonā, Masačūsetsā. ASV Gaisa spēku leitnanta dienesta pakāpe piešķirta pēc Bostonas koledžas beigšanas 1966. gadā — laikā, kad norisinājās Vjetnamas karš. Norīkots pilotu apmācības programmā.

1967. gadā norīkots dienestā par B-52H smagā bumbvedēja pilotu; apmācīts piegādāt kodolieročus Amerikas un NATO kodolatturēšanas stratēģijas ietvaros, lai pretotos iespējamai padomju agresijai.

Vjetnamas kara laikā, ASV cenšoties ierobežot komunisma izplatīšanos, divas reizes norīkots dienestā Dienvidaustrum­āzijā — 1968. gadā kā B-52 bumbvedēja pilots, bet 1970. gadā kā RF-4C izlūklidmašīnas pilots.

Nākamo trīsdesmit gadu laikā vairāk nekā 15 gadus pavadījis Vācijā, gatavojoties iespējamam padomju iebrukumam NATO dalībvalstīs. Aukstā kara laikā daudzas stundas veicis lidojumus pie NATO dalībvalstu robežām.

Ar prieku un lepnumu vērojis, kā PSRS okupētās zemes atgūst savu valstisko neatkarību un pievienojas brīvajai pasaulei. Taču, izzūdot komunisma draudiem, radās jauni apdraudējumi. Operācijas «Tuksneša vētra» laikā bijis ASV Gaisa spēku 52. iznīcinātāju eskadriļas komandieris un veicis kaujas lidojumus no aviācijas bāzēm Turcijā.

1991. gadā paaugstināts ASV Gaisa spēku brigādes ģenerāļa dienesta pakāpē un iecelts par ASV Gaisa spēku 410. bumbvedēju eskadriļas komandieri Mičiganā. Dienot šajā amatā, saņēmis Latvijas valdības uzaicinājumu piedalīties Cēsu kauju 75. gadadienas piemiņas pasākumos. 1994. gada jūnijā pirmo reizi ieradies Latvijā, lai ļoti emocionālā notikumā pārstāvētu ASV valdību un līdz ar Latvijas prezidentu Gunti Ulmani un Igaunijas prezidentu Lennartu Meri teiktu uzrunu Cēsu pilsētas galvenajā laukumā.

1995. gadā atvaļinājies no profesionālā dienesta ASV Gaisa spēkos, tomēr vēl 20 gadus strādājis par ekspertu Amerikas aizsardzības rūpniecībā. Toreiz un arī šodien turpina atbalstīt brīvas un neatkarīgas Latvijas izaugsmi.

— Mans tēvs piedzima Mazsalacā 1915. gadā, divus gadus pirms Krievijas revolūcijas. 1937. gadā viņš absolvēja Krišjāņa Valdemāra Rīgas jūrskolu. Pēc obligātā karadienesta Latvijas Kara flotē viņš uzsāka darbu Latvijas tirdzniecības flotē. Pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas 1940. gadā astoņi Latvijas tirdzniecības flotes kuģi atteicās atgriezties okupētajā Latvijā un devās uz Ameriku, lai atbalstītu Rietumu sabiedrotos. Ar Latvijas karogu viņi veica amerikāņu kravu transportu Amerikas austrumu krastā. Seši no astoņiem Latvijas kuģiem tika nogremdēti. Pie Kubas krastiem mana tēva vadīto tvaikoni «Apgara», kas vēl arvien gāja ar Latvijas karogu, torpedēja un nogremdēja vācu zemūdene. Viņš tika izglābts un atgriezās ASV, kur viņam piedāvāja kļūt par ASV Jūras spēku virsnieku. Jau kā ASV Jūras spēku virsnieks viņš dienēja uz ASV tirdzniecības kuģiem.

Pēc sabiedroto desanta Ancio pilsētā, Itālijā, kas bija ļoti nozīmīga Otrā pasaules kara cīņu vieta, mans tēvs atradās uz lielākā munīcijas kuģa, kad tam uzbruka un to nogremdēja vācu bumbvedēji. Sākotnējā sprādziena vilnī no kuģa kravas telpas izsviestais armijas džips tika uzsviests uz komandtilta, nogalinot kapteini un ievainojot manu tēvu — kuģa kapteiņa vietnieku. Kuģis turpināja degt, tāpēc kuģa apkalpes locekļi izlēma to pamest. Viņiem atstājot kuģi, eksplodēja uz tā esošā munīcija, degviela, trotils un bumbas. Sprādziena vilnis izmeta jūrniekus no glābšanas laivām, un jūrnieki bija spiesti peldus nokļūt līdz Ancio krastam, kur turpinājās karadarbība. Mans tēvs kaujas vidū Ancio izpeldēja vien ar tām drēbēm, kas viņam bija mugurā, — bez apaviem un bez jebkādiem identifikācijas dokumentiem. Kad ieradās Amerikas krasta apsardzes dienesta (militārā policija) pārstāvji, viņi, pavēršot ieročus pret manu tēvu un citiem jūrniekiem, jautāja: «Kas jūs esat?» Pirmais jūrnieks bija Džons Smits no Aiovas, otrs Bils Smits no Ņujorkas, bet mans tēvs ar lielu latviešu akcentu atbildēja — Rūdolfs Pēkšēns. Krasta apsardzes vīri pavērsa šautenes pret viņu un teica: «Jums būs jādodas mums līdzi!» Tā kā identitāte nebija noskaidrojama, mans tēvs tika ievietots pagaidu cietumā. Bija nepieciešamas vairākas dienas, kamēr tēva pavalstniecība tika noskaidrota. Kad mans tēvs atgriezās mājās Amerikā, viņš manai mātei sacīja: «Es nevēlos, lai mūsu dēliem būtu jānokļūst līdzīgā situācijā, tāpēc mēs viņus audzināsim par labiem amerikāņiem ar teicamu angļu valodu. Mēs mājās nerunāsim latviski, un mēs viņiem nemācīsim latviešu valodu.» Līdz ar to vienīgā latviešu valoda, kuru man nācās dzirdēt, kad es augu, bija tajās reizēs, kad mana māte un tēvs strīdējās. Rezultāts ir tāds, ka es, lai arī abi mani vecāki bija latvieši, latviski neprotu.

Tas ir skaudrs stāsts.
— Jā, tas ir arī ļoti neparasts stāsts, bet mans tēvs nevēlējās, ka viņa dēliem būtu jāpiedzīvo tāda situācija, kādā viņš nokļuva, būdams Ancio.

— Jūs ieradāties Rīgā, lai uzstātos  ar lekciju Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (intervija notika pagājušā gada novembrī).
Jā, es lasīju lekciju aizsardzības akadēmijā. Es došos arī uz Tartu, lai lasītu lekciju Baltijas aizsardzības koledžā. Lekciju galvenā tēma ir vadība, pareizāk — kaujas vadība/līderība.

— Vai šī būs tikai viena lekcija vai arī jums ir jau kādi plāni attiecībā uz nākamo gadu?
Nē, ir paredzēta tikai viena lekcija, bet, iespējams, kāds mani uzaicinās atkal šeit ierasties.

— Kā jūs vērtējat mūsu kadetus un to, ko mēs šeit darām? Cik daudz zināt par notiekošo Latvijā?
Es zinu par Latvijā notiekošo divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, esmu latvietis, un mani tas interesē. Otrkārt, amerikāņu augstākajām militārpersonām un politiķiem ir skaidrs, ka Latvija ir NATO robežvalsts. Krievijas draudi ir nopietni, visaptveroši un neparedzami. Es un arī citi amerikāņi pievērš lielu uzmanību mūsu ļoti nozīmīgajiem sabiedrotajiem Krievijas pierobežā.

— Kāds ir jūsu viedoklis par NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu, kas Kanādas kā ietvarvalsts vadībā ir izvietota Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Ādažu militārajā bāzē?
Manuprāt, ir lieliski, ka sabiedrotie šādi sadarbojas! Kanādieši ir vieni no Amerikas Savienoto Valstu tuvākajiem sabiedrotajiem. Mums ar Kanādu ir kopēja 3000 jūdžu robeža. Mēs lielākoties runājam angļu valodā, arī viņi pārsvarā runā angļu valodā, un viņi ir lieliski mūsu sabiedrotie, kaimiņi un draugi. Un ir lieliski, ka mūsu tuvie draugi un kaimiņi kanādieši ir šeit, Latvijā, un ka viena Ziemeļatlantijas līguma organizācijas valsts atbalsta otru alianses dalībvalsti — Latviju.

— Vai vēl esat saistīts ar Amerikas Savienoto Valstu bruņotajiem spēkiem vai arī esat jau pensionējies?
Esmu pensijā, bet es dzīvoju blakus Pentagonam. Katru rītu, kad pieceļos, es paskatos pa logu… uz Vašingtonu, jo pa sava dzīvokļa logu redzu visu pilsētu.
Tā es sēžu un skatos arī uz Pentagonu. Vašingtonā dzīvojot, miers, karš un politika ir ikdienas sastāvdaļa profesionālā dienesta un arī atvaļināto militārpersonu dzīvē, tāpēc es tajā visā esmu iesaistīts un turpinu aktīvi piedalīties dažādās diskusijās, pasākumos, lai gan tagad man par to vairs nemaksā.

— Ko, jūsuprāt, mūsu kadetiem vajadzētu vairāk apgūt?
Manuprāt, Rietumos, arī Amerikā ir problēma, jo mūsu studenti ir aktīvi un ieinteresēti, viņu acīs redz degsmi, bet diemžēl par maz ir to, kuri izvēlas studēt eksaktās un inženierzinātnes. Skaidrs, Amerikā un Latvijā ir brīvprātīgie, kas vēlas dienēt. Tomēr es domāju, ka Amerikas un, iespējams, arī Latvijas izglītības sistēmā nav pietiekami daudz eksakto — tehnisko un inženierzinātņu — mācību programmu. Ir vieglāk iegūt grādu filozofijā vai jurisprudencē, bet mums ir vajadzīgi elektroinženieri un mehānikas inženieri. Mums vajag kosmosa inženierus un kiberinženierus. Manuprāt, Latvijas kadeti līdzinās amerikāņiem, kas vēlas dienēt, bet viņiem galvenokārt ir humanitārā izglītība. Es gribētu, lai Amerikā un Latvijā būtu vairāk inženieru.

— Vērtīga doma. Vai jums šodien LNAA kadeti uzdeva arī kādus interesantus jautājumus?
Bija daži jautājumi, taču es zinu, ka latvieši pārsvarā ir ļoti bikli. Manuprāt, latvieši dažreiz mēdz būt pārāk klusi un neuzkrītoši, bet latviešiem ir tik daudz ko piedāvāt. Jums Baltijā ir līdera pozīcijas, jums ir kaujas un NATO robežvalsts pieredze.

Pirmais jautājums, protams, līdzinājās pasviestai rokas granātai — ko es domājot par ASV prezidentu Donaldu Trampu. Tas ir izcils politisks jautājums, un, kā jau es kadetiem sacīju, politika Amerikā ieņem svarīgu lomu. Gandrīz katrs politiskais jautājums ASV abās galvenajās politiskajās partijās izraisa spēcīgas emocijas. Man, raugoties no militārā viedokļa, ir svarīgi, ka prezidenta Trampa trīs tuvākie padomnieki — aizsardzības ministrs, prezidenta biroja vadītājs un Nacionālās drošības padomes direktors — ir atvaļināti ASV Jūras kājnieku korpusa un armijas ģenerāļi, un viņi ir pazīstami kā domājoši un pieredzējuši kauju veterāni, kuriem patiesi rūp savas valsts panākumi.

Amerika, manuprāt, ir labās rokās. Es ceru, ka pārliecinošs militārs padoms ļaus ikvienam prezidentam pieņemt pareizos lēmumus. Prezidenti bieži vien uzņemas šo augsto amatu bez jebkādas pieredzes ­— militāras pieredzes nebija nedz prezidentam Obamam, nedz arī prezidentam Trampam, lai gan Donalds Tramps ir mācījies vidusskolā ar militāro apmācību.

Demokrātijā militārpersonas ir pakļautas civilajai vadībai; tā tas ir noteikts arī Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijā. Amerikāņi grib, lai prezidents izvēlētos pareizos militāros padomdevējus, un, manuprāt, prezidentam Trampam tas ir izdevies.

Amerikas prezidents nav cars, viņš nevar vienpersoniski izdot jebkādu pilnvarojumu vai pavēli. Viņam ir daudz tiesību, tomēr viņš darbojas lielas demokrātiskas sistēmas ietvaros, un tāpēc, manuprāt, ir svarīgi saprast, ka ASV valsts pārvaldes forma ir demokrātiska, tā darbojas lēni, bet tā strādā kārtīgi un parasti ir veiksmīga. Es uzskatu, ka amerikāņu valsts pārvalde nav  tik  efektīva, tā  ir smagnēja  un politizēta, tomēr beigu beigās tā pieņems pareizos lēmumus.

Rūdolfs Frederiks Pēkšēns ir:
Latviešu virsnieku apvienības un Latvijas ģenerāļu kluba biedrs,

Amerikāņu latviešu asociācijas mūža biedrs, piedalās Latvijas un Amerikas militārajos piemiņas pasākumos,

Amerikas Baltiešu brīvības līgas (Baltic American Freedom League) padomnieku valdes loceklis,

piedalījies Melngalvju nama sudrablietu kolekcijas atjaunošanā un, pieminot savu tēvu, metālmāksliniekam Jurim Gagainim pasūtījis izveidot sudraba kuģa modeli, kas apskatāms Melngalvju namā,

sadarbojies ar Latvijas Tirdzniecības kameru, lai informētu Latvijas uzņēmumus par uzņēmējdarbības iespējām Amerikā,

paudis vēlmi, lai viņa bērni un mazbērni zinātu un novērtētu savu latvisko izcelsmi un turpinātu atbalstīt brīvu un neatkarīgu Latviju.
R. F. Pēkšēns lepojas ar savu latvisko izcelsmi un dažādos veidos ir sekmējis atbalstu Latvijas neatkarības centieniem. Viņš piedalās Amerikas latviešu sabiedrības pasākumos.

— Kādus jautājumus vēl jums uzdeva mūsu akadēmijas kadeti?
Mēs runājām par «uz uzdevuma izpildi orientētu vadību». Es centīšos jums to īsumā paskaidrot — tas ir sava veida militārais žargons un nozīmē to, ka komandierim ir jāspēj apmācīt savus padotos un ļaut viņiem rīkoties ārpus ierastiem ierobežojumiem un viņu iepriekšējās pieredzes. Vācieši to dēvē par Auftragstaktik. Militārās sistēmas miera laikā izveido birokrātiju un raksta stingrus noteikumus par to, kā lietām būtu jādarbojas. Manuprāt, tas bija kāds vācietis, kurš reiz sacīja šos vārdus: «Ikvienu kaujas plānu nākas mainīt jau pēc karaspēka pirmās saskares ar ienaidnieku.»

Uz uzdevuma izpildi orientēta vadība aicina pārdomāt, vai, satiekoties ar ienaidnieku, jūsu padotie zinās, kā neatkarīgi no komandiera rīkoties pārsteiguma situācijā, kad viņiem nebūs iespējas saņemt sava komandiera pavēles. Lai veiksmīgi cīnītos, šādai rīcībai ir nepieciešama attiecīga apmācība, pārliecība un arī gatavība uzņemties intelektuālo risku. Un tieši to mēs, gaisa spēku iznīcinātāju piloti, augstu vērtējam. Mēs vēlamies, lai iznīcinātāja pilots, manevrējot uzbrukuma laikā, pietuvotos tai bīstamajai robežai, kad viņš sevi gandrīz nogalina, jo tikai tad viņš spēj kļūt patiesi agresīvs un iznīcināt ienaidnieku. Mēs negribam, lai viņš darbotos kā bumbvedēja pilots, kas savu lidmašīnu vada taisni un lēni, it kā nogaidot; mēs gribam, lai iznīcinātāja pilots būtu drosmīgs un gatavs riskēt! Mēs vēlamies, lai iznīcinātāja pilots spētu savu lidmašīnu ātri apgriezt otrādi, lai viņš būtu gatavs ātrumā traukties pret zemi, lai viņš, būdams ienaidnieka teritorijā, spētu strauji mainīt lidmašīnas kursu un pats izvēlēties vislabāko veidu, kā ienaidnieku iznīcināt. Skaidrs, ka gaisa uzbrukuma laikā pilotam ir jāuztur sakari ar dispečeru dienestu, bet mēs vēlamies, lai viņš būtu maksimāli koncentrējies.

Amerikāņiem ir slavens iznīcinātāju pilots pulkvedis Džons Boids (John Boyd), ar iesauku Čingiss (no mongoļu valdnieka Čingishana vārda). Viņš bija ārkārtīgi agresīvs pilots. Viņa pilotētā lidmašīna nevienā gaisa kaujā Korejas kara laikā neuzturējās ilgāk par četrdesmit sekundēm. Boids traucās cīņā, apgrieza savu lidmašīnu ienaidnieka manevra laikā un iznīcināja pretinieka iznīcinātāju MiG. Pulkvedis Džons Boids izgudroja OODA cilpas koncepciju, par kuru ir izstrādātas doktora disertācijas. OODA ir saīsinājums no angļu valodas vārdiem — observe, orient, decide and act, proti, novēro, noorientējies, izlem un rīkojies. Iznīcinātāja pilots, kaujas uzdevuma laikā meklē ienaidnieku, noorientējas uz viņu, pagriež lidmašīnu pret ienaidnieku, un, kad ienaidnieks veic savu reaģēšanas manevru, izlemj, kā labāk rīkoties, lai viņu pārspētu — apgriežot lidmašīnu viņa manevra laikā un sašaujot ienaidnieka lidmašīnu, un tā ir OODA cilpa.

Tas pats attiecas arī uz uzņēmējdarbību, un šāda koncepcija tiek piemērota arī taktiskajā, stratēģiskajā un operatīvajā līmenī. Jūs novērojat situāciju, tad jūs orientējat savus aktīvus attiecībā pret šiem draudiem vai iespējām, izlemjat, ko darīt, un — rīkojaties. Šis process tiek atkārtots — to sauc par OODA cilpu, proti, uz uzdevuma izpildi orientētu vadību (Auftragstaktik). Šīs koncepcijas mērķis ir iemācīt jauniem līderiem un to padotajiem komandieriem izmantot iniciatīvu, rīkoties pašam, negaidot norādījumus no augšas.

Rīgā, pie Brīvības pieminekļa 2001. gadā. No kreisās: Vilmārs Kukainis, Rūdolfs Pēkšēns un Egons Goldšmidts.

— Ar kādām problēmām, jūsuprāt, tuvākajā laikā būs jāsaskaras NATO un Baltijas valstīm saistībā ar Krieviju, ar to, kas notiek dienvidos, jo ​​mums šobrīd ir jārisina daudzas lietas.
Manuprāt, un tas ir mans personīgais viedoklis — Krievija rīkotos ļoti neprātīgi, ja izraisītu Baltijā atklātus militāros draudus. Manuprāt, Krievija, visticamāk, veiks kiberuzbrukumus un centīsies traucēt demokrātisko procesu norisi.

— Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijai, mūsu bruņotajiem spēkiem?
Es runāšu par tām lietām, ko es novēlētu Amerikai, bet tās tikpat labi var attiecināt arī uz Latviju. Es vēlos, lai bruņotajos spēkos būtu lielāka visas sabiedrības pārstāvniecība. Es vēlos, lai Amerikas un Latvijas bruņotie spēki varētu izpildīt savus rekrutēšanas uzdevumus ar vislabākajiem sabiedrības pārstāvjiem, turklāt no visiem tās slāņiem. Es zinu, ka ASV un Latvijā ir lieliski instruktori un apmācība, taču mums ne vienmēr ir pietiekami daudz personāla — kā amerikāņu, tā arī latviešu. Jaunu cilvēku atrašana un šo jauno karavīru motivēšana ir grūts uzdevums mūsu demokrātijām, tomēr man ir lielas cerības, ka mūsu valstis spēs to paveikt!

Tulkojis NBS rezerves
virsleitnants Kārlis Līdaka.

Zemessardze panākumu atslēga — kvalitāte

Guna Freimane,
seržante, Zemessardzes štāba Vadības grupa.

Foto — Normunds Mežiņš.

Kopš 2018. gada 3. janvāra Zemessardzei ir četras brigādes — katrā pieci bataljoni — un astoņas atsevišķās apakšvienības, kas pakļautas Zemessardzes komandierim, proti, četras jau esošās vienības (Zemessardzes štābs, Zemessardzes orķestris, Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība un Zemessardzes Speciālo psiholoģisko operāciju (PSYOPS) atbalsta vads) un trīs jaunizveidotās vienības (Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienība, Zemessardzes zinātnes, pētniecības un inovāciju centrs un Zemessardzes mācību centrs), kā arī Zemessardzes veterānu apvienība. 

Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, raksturojot pārmaiņas, saka: «Katrs gads ir kā jauna lapaspuse mūsu lielajā dzīves grāmatā, un, tās rakstot, veidojas kāds stāsts. Arī Zemessardzei ir savs stāsts. Ir jauns gads, Zemessardzei jauna pilnveidota struktūra, jauni papildu uzdevumi, neizmērāms darba apjoms un izaicinājumi. Gribētu gan piebilst, ka joprojām esam tikai attīstības stadijā, darbs ir iesākts, bet darba augļi vēl ļoti tāli. Turklāt tik lielas struktūras un vienības nemaz nevar veikt kardinālas pārmaiņas dienas laikā — lai process un rezultāts būtu kvalitatīvs, ir nepieciešams laiks, un pirmais lielais solis jau ir sperts.»

Zemessardzes zinātnes, pētniecības un inovāciju centrs tika dibināts jau pērnā gada nogalē — 9. oktobrī, savukārt Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienības un Zemessardzes mācību centra dibināšanas datums ir 2018. gada 3. janvāris. Visas trīs apakšvienības tiek veidotas no jauna, tāpēc vēl ir attīstības stadijā. Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienības izveides mērķis ir sagatavot profesionālus zemessargus, kas, sadarbojoties ar līdzīgām vienībām Nacionālajos bruņotajos spēkos, veiks speciālās operācijas Latvijas Republikas interesēs. Zemessardzes zinātnes, pētniecības un inovāciju centra izveides mērķis ir atbalsts ne tikai Zemessardzei, bet gan visiem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, sekmējot tieši militāro tehnoloģiju attīstību dažādās zinātnes nozarēs. Centra vadītājs atvaļinātais kapteinis Juris Ķiploks uzsver: «Zemessardzes zinātnes, pētniecības un inovāciju centrs ir jauno zinātnieku vienreizēja iespēja realizēties izvēlētajās pētniecības jomās. Tā kā centra kodols ir Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki, mums ir svarīgi pēc iespējas vairāk jauno profesionāļu, kas ir arī savas dzimtenes patrioti, iesaistīt zinātniskajā darbā — informācijas vākšanā, sagatavošanā, analizēšanā un pētnieciskajā darbā. Un kur citur šādu vienību veidot, ja ne Zemessardzē? Aptuveni plānotais centra zinātnieku skaits ir 30 cilvēki. Esmu uzrunājis ļoti daudzus, sākumā jutos pārsteigts, ka mūsu jauno zinātnieku vidū ir tik liela atsaucība. Tas mani priecē, ir ar ko strādāt, un par šiem cilvēkiem esmu pārliecināts. Svarīga ir visu Nacionālo bruņoto spēku attīstība, un jauno tehnoloģiju nozare ir ļoti nozīmīga. Šajā nozarē nepārtraukti ir jāseko līdzi visām inovācijām un novitātēm, reizēm pat detaļām ir liela nozīme.»

Līdz šim Zemessardzes mācību centra funkcijas daļēji pildīja Zemessardzes 51. bataljons, tomēr ar šī gada 3. janvāri tika izveidots pilntiesīgs Zemessardzes mācību centrs. Centra priekšnieks kapteinis Artūrs Maksis skaidro: «Šis mācību centrs ir Zemes­sardzes komandiera apmācību instruments zemessargiem. Mēs apmācīsim zemessargus, kuri vēlas kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par instruktoriem, veidojot jauno komandieru paaudzi savos bataljonos, kā arī mācīsim dažādas specialitātes, pēc iespējas kvalitatīvāk veidojot zemessargu individuālo sagatavotību un profesionalitāti. Ja nepieciešams, izstrādāsim arī papildu apmācību programmas. Panākumu atslēga ir kvalitāte. Kā katram jaunam organismam, arī mums viss jāsāk veidot no nulles, bet šis ir viegls sākums, jo nav dogmu vai rutīnas, kas bremzē attīstību. Zemessardzes attīstībā šis ir svarīgs solis, un mēs pieliksim visas pūles, lai attaisnotu cerības.»

Zemessardzes četru brigāžu vadības struktūra tika papildināta 2017. gada 2. novembrī, lai nodrošinātu pilnvērtīgāku Zemessardzes uzdevumu izpildi un veicinātu tās integrēšanu Nacionālo bruņoto spēku sastāvā. Zemessardzē papildus jau esošajām trīs brigādēm atjaunoja 1. Rīgas brigādi, veica Zemessardzes bataljonu administratīvo pārdali, un tagad katrā Zemessardzes brigādē ir pieci bataljoni.

«Šī reorganizācija nekādā ziņā nenozīmē likvidāciju vai specializācijas zaudēšanu, tieši otrādi, visas līdzšinējās Zemessardzes spējas tiek saglabātas, un jaunās nāk klāt. Mums ir jāspēj pielāgoties inovācijām, jābūt dinamiskiem un mūsdienīgiem 21. gadsimta cilvēkiem, un tas ir ļoti pozitīvi, mēs neiestiegam rutīnā, jo katru dienu ir jauni izaicinājumi, kas paplašina mūsu redzesloku. Arī Rainis ir teicis: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies.» Piekrītu, būs grūti, jaunajiem komandieriem stāv priekšā smags darbs, bet es esmu drošs un pārliecināts par saviem vienību komandieriem,» uzsver Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš.

Zemessardzes 1. Rīgas brigādes atbildībā jau nodots Zemessardzes Studentu bataljons, Zemessardzes 17. bataljons un Zemessardzes 19. bataljons. Svinīgā ceremonijā ar bataljonu karogu pasniegšanu un iesvētīšanu tika atjaunoti divi Zemessardzes bataljoni — Zemessardzes 13. bataljons, kas tiks izvietots Rīgā un par kura komandieri iecelts pulkvežleitnants Kaspars Mazitāns, un Zemessardzes 53. bataljons, kas atradīsies Bauskā un kuru komandēs majors Elmārs Popakuls. Šie divi Zemessardzes bataljoni ir dibināti jau Zemessardzes pirmsākumos — 1991. gada 25. septembrī. Zemessardzes 13. bataljons sākotnēji bija 13. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Zemessardzes bataljons. 2004. gada janvārī tas tika pievienots tagadējam Zemessardzes Studentu bataljonam, tam nododot arī karogu. Savukārt Zemessardzes 53. bataljons pirmsākumos bija Zemessardzes 53. Bauskas bataljons. 2002. gada augustā tas tika pievienots pašreizējam Zemessardzes 54. bataljonam, un kopš tā laika bataljona karogs glabājās Latvijas Kara muzejā. Zemessardzes kapelāns majors Raimonds Krasinskis šī gada 9. janvārī iesvētīja atjaunoto Zemessardzes bataljonu karogus, apliecinot, ka karogs ir katras vienības, katra karavīra un zemessarga svēts simbols.

Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris pulkvežleitnants Sandris Gaugers skaidro: «Pašlaik uzsākts Zemessardzes 1. Rīgas brigādes štāba, kā arī jaunizveidoto bataljonu štābu un apakšvienību praktiskās formēšanas process, komplektējot personālu no profesionālā dienesta karavīriem un zemessargiem. Neskatoties uz strukturālajām pārmaiņām, visas Zemessardzes vienības pilda tām noteiktos uzdevumus un notiek personāla plānveida apmācība. Vienlaikus tiek turpināta Zemessardzes 1. Rīgas brigādē ietilpstošo bataljonu infrastruktūras attīstības un modernizācijas projektu realizācija. Uzsākta arī 1. Rīgas brigādes vēsturiskās simbolikas atjaunošana ar Rīgas pilsētas simbolu integrēšanu.»

Atjaunotā Zemessardzes 53. bataljona komandieris majors Elmārs Popakuls pēc karoga saņemšanas ceremonijas uzsvēra: «Šobrīd mums ir jāveido bataljona bāze Vecsaulē, kur jāveic lieli būvdarbi, un tas ir process, kas prasīs laiku. Jākomplektē arī pats bataljons, jādomā par apmācību darba organizēšanu. Šobrīd lielu atbalstu ceram saņemt no vietējās pašvaldības, lai vismaz būtu telpas zemessargu teorētiskajām nodarbībām. Vienmēr no kaut kā ir jāsāk, un, lai sasniegtu augstus rezultātus, ir jāiegulda liels darbs. Bauskas bataljons — tas nav tikai Bauskas novads, un es kā bataljona komandieris aicinu iesaistīties zemessargus no visām bijušā Bauskas rajona pašvaldībām.»

Strukturālās izmaiņas Zemessardzē ir nepieciešamas, lai Zemessardzi maksimāli integrētu Nacionālo bruņoto spēku sastāvā un tā varētu iesaistīties Valsts aizsardzības operatīvā plāna uzdevumu izpildē atbilstoši NATO strukturālajam dalījumam. Arī turpmāk tiek plānots pilnveidot Zemessardzes struktūru, vēl vairāk palielinot tās operacionalitāti.

Zemessardzes pirmā pavēle tika izdota 1991. gada 24. augustā par zemessargu reģistrēšanu un vienību formēšanu. Šodien ir jau 2018. gads, un joprojām tiek izdotas arvien jaunas pavēles un rīkojumi par vienību strukturālām pārmaiņām un jaunu vienību veidošanu. Strukturālās pārmaiņas Zemessardzē ir nepārtrauktas, tomēr lielākās saistās ar laiku pēc 2000. gada sākuma, kad reorganizēja un apvienoja daudzas Zemessardzes vienības, tai skaitā arī divas Zemessardzes brigādes, mainījās nosaukumi, atbildības teritorijas, dislokācijas, specializācijas. Palielinoties darba un specializācijas apjomam, 2007. gadā izveidoja vēl vienu Zemessardzes novadu un sāka veidot arī jaunas vienības. Taču, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, 2009. gadā tās tika optimizētas un to skaits samazināts. 2016. gadā, lai aktualizētu Zemessardzes nozīmi valsts aizsardzības sistēmā un pilnveidotu tās struktūru attīstību, Zemessardzes novadi tika pārstrukturēti par Zemessardzes brigādēm, turpinot to attīstību.

Atskatoties gandrīz 30 gadu pagātnē, kas Latvijai bija ļoti grūts, bet nozīmīgs laiks, jāatceras, ka tieši toreiz, 1991. gada barikāžu dienās, sākām rakstīt Zemessardzes vēsturi. Zemessardze ir pirmā vienība, kas tika izveidota atjaunotās Latvijas laikā, un tās attīstība un pārmaiņas ir nepārtrauktas. Zemessardze ir kā dzīvs organisms, kas mainās, pilnveidojas un iekļaujas laika plūsmā. Zemessardze, tāpat kā tās sastāvs, nepārtraukti atjaunojas un reaģē uz esošo situāciju. Arī Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš ir vairākkārt uzsvēris: «Zemessardze būs tik jauna, cik mūsu sabiedrība, zemessargu skaits strauji nepalielinās, bet sastāvs mainās, un Zemessardze kļūst jaunāka.»

Toreiz pēc zemessarga zvēresta došanas ceremonijas aktieris Eduards Pāvuls sacīja: «Es stājos Zemessardzē, lai aizstāvētu savu Dzimteni, savu sievu, savus bērnus, savu pagastu, savus kaimiņus. Tas ir mans uzdevums. Stāvēja latviešu strēlnieki, un cauri netika neviens. Stāv Latvijas zemessargi, un cauri netiks neviens.»

Ir pagājuši gandrīz 30 gadi, un šajā ziņā nekas nav mainījies. Tauta ir mūsu lielākais spēks — cik ilgi būs entuziasms un vēlme aizstāvēt savu valsti, tik ilgi arī būs Zemessardze, un mēs tam esam dzīvs apliecinājums. Var mainīties struktūra, paaudzes, paiet ilgs laiks, bet, kamēr mūsu sirdīs būs patriotisms, pārmaiņas spēcinās mūsu pārliecību un ticību saviem spēkiem.

Nometne «Baltais vilks»

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Ziemassvētku kauju atceres laika pasākumu klāstā īpaši izceļas Latvijas skautu un gaidu centrālās organizācijas organizētā nometne jeb sagaita
«Baltais vilks», kurā nu jau vairākus gadus piedalās arī pārstāvji no jaunsargu vienībām. Lai nometnes norisi padarītu interesantāku un daudzveidīgāku, savas prasmes jauniešiem demonstrēja arī Nacionālo bruņoto spēku un ASV armijas pārstāvji.

Pagaidām visdaudzskaitlīgākā nometne
«Šogad nometne notiek jau sešpa­dsmito gadu. Tā ir tradīcija, kas izveidota vēl pirmskara laikā, kad skautu vecākā darbības pakāpe — roveri — brauca uz šejieni pieminēt latviešu strēlniekus,» stāsta nometnes «Baltais vilks» priekšnieks Nils Klints. Organizācijas goda prezidents bijis arī ģenerālis Kārlis Gopers, Ziemassvētku kauju varonis, tādēļ Ložmetējkalns un kauju atceres dienas ir pasākuma rīkošanai īsti atbilstošs laiks un vieta. «Šeit mēs varam gan atcerēties un iedvesmoties, gan stāstīt un mācīt dzīvo vēsturi, kas jauniešiem ir ļoti nepieciešama.»

Šogad nometnē piedalījās aptuveni 180 cilvēki vecumā no 12 līdz 21 gadam. No 12. līdz 14. janvārim Ložmetējkalna pakājē izvietotajās apkurināmajās armijas teltīs jaunieši mācījās patstāvīgas dzīves un arī izdzīvošanas iemaņas, apmainījās ar pieredzi un centās kaut nedaudz izjust latviešu strēlnieku pirms vairāk nekā simt gadiem piedzīvoto un pārdzīvoto.

«Būtiskākais jauniešiem ir iespēja pabūt ārā, pie dabas, rūpēties pašiem par sevi. Viņi paši gatavo ēst, rūpējas par sadzīvi — tas daļai ir diezgan liels izaicinājums. Otra būtiskākā nometnes sastāvdaļa, protams, ir dzīvās vēstures mācīšana,» stāsta N. Klints.

Rekordlielais dalībnieku skaits nometnē šogad licis veltīt plānošanai un sagatavošanās darbiem ilgāku laiku. Īpašs prieks nometnes rīkotājiem ir par amerikāņu dalību, kas notiek nu jau otro gadu, kā arī mūsu pašu bruņoto spēku demonstrējumiem. «Manuprāt, tā ir ļoti laba tradīcija, kas sāk veidoties,» teic nometnes priekšnieks.

Lai gan nometnes laikā Latvijā vismaz uz kādu brīdi ieradusies ziema, nometnes dalībniekiem tas nekādas problēmas nav sagādājis. «Esam šeit bijuši arī daudz ekstremālākos laika apstākļos — lielos sniegos, vētrā, nemitīgā lietū. Šie ir nometņošanai ļoti labi laika apstākļi — neliels mīnuss, nav dziļa sniega,» atzīst N. Klints.

Nometņu formāti nedaudz atšķiras
Štāba virsseržants Kaspars Rudītis, jaunsargu instruktors no Skrundas novada, uz «Balto vilku» atvedis 10 jaunsargus no Skrundas un Nīkrāces, savukārt in­struktors Ivars Lādēns ieradies ar deviņiem jaunsargiem no Grobiņas. Vēl nometnē piedalās vietējie jaunsargi no Babītes vienības.

«Jaunsargu dalība šajā nometnē jau ir tradīcija. Arī pašam ir ļoti interesanti — pieteicos ar domu, ka pirmo reizi būšu skautu nometnē, gribēju redzēt, ar ko nodarbojas jaunieši šajā mums radniecīgajā organizācijā. Protams, vienmēr var atrast, ko vienam no otra pamācīties. Mūsu un skautu nometnes nedaudz atšķiras. Šeit bērni ir vairāk iesaistīti patstāvīgā dzīvošanā, paši arī gatavo ēst. Visi ir sadalīti pa pavardiem, un katrs pavards rūpējas, lai visi tā dalībnieki būtu paēduši. Tomēr ir arī daudz līdzīga, piemēram, notiek tādas pašas apmācības ar nelielām niansēm. Arī nakts aktivitātes — jaunieši nebaidās no tumsas, pasākumi notiek līdz pat pusnaktij,» stāsta K. Rudītis.

Jaunsargu interese par dalību nometnē bijusi liela. «Visi ir priecīgi, ka ir tāda iespēja atbraukt un gūt jaunu pieredzi. Tika tie, kuri paši pieteicās un arī biežāk nāca uz nodarbībām — tātad aktīvākie jaunsargi.» Taču par netikšanu uz nometni var nebēdāt — jau februāra vidū K. Rudīša jaunsargi rīkos paši savu divu dienu pārgājienu ar izdzīvošanas elementiem. «Dzīvosim mežā, bet teltis līdzi neņemsim — taisīsim nojumes no zariem, sildīsimies pie ugunskuriem. Izaicinājums ir diezgan liels, bet mēs tam esam gatavi,» atzīst K. Rudītis.

Daudz jaunu iespaidu un prasmju
Jolanta Aina Stepanoviča un Emīlija Vītola-Zariņa mācās Skrundas vidusskolas 10. un 8. klasē. Viņas pārstāv Skrundas novada Jaunsardzes vienību. Šādā nometnē abas piedalās pirmo reizi un atzīst, ka daudz kas ir pārsteidzis vai licies savādāks. «Piemēram, šeit vakaros notiek dziedāšana, ir svētbrīži, rīts iesākas ar karoga pacelšanu un himnas dziedāšanu. Taču viņiem nav rīta rosmes, kā tas ir jaunsargu nometnēs. Mēs parasti organizējam dežūras — katra grupa savā teltī, bet skautiem un gaidām ir atbildīgie par visu nometni, kuri naktī apstaigā teltis un kurina krāsnis, rūpējas par visiem,» teic meitenes. Viņas stāsta, ka nometnē ir ļoti interesanti un ir iegūta arī jauna pieredze. Īpaši aizraujoša bijusi nodarbība par dažādiem ugunskuru veidiem — līdz tam nemaz neesot iedomājušās, ka iespējama tāda dažādība. Ja būs iespēja, viņas noteikti gribētu šādā nometnē piedalīties vēl kādu reizi.

Diāna Rožkalne mācās 9. klasē un «Baltajā vilkā» arī ieradusies no Skrundas. Jaunsardzē viņa pagaidām ir tikai piecus mēnešus, šī ir viņas otrā nopietnā nometne. «Šī nometne prasa diezgan lielus spēkus no dalībniekiem. Bet raisa arī lielas emocijas, saikni starp cilvēkiem, labas domas un atziņas,» saka Diāna. Līdz šim viņa neko nebija dzirdējusi par skautu un gaidu kustību, tādēļ daudz kas no nometnes norisēm licies jauns un pārsteidzošs. Nometnē viņa ieguvusi daudz jaunu draugu un labprāt piedalītos šādos pasākumos arī turpmāk.

Jaunieši ir zinoši un mācīties griboši
Nometnes laikā ASV un Latvijas karavīri skautiem, gaidām un jaunsargiem piedāvāja piecas dažādas nodarbības: āra medicīna un pirmās palīdzības sniegšana āra apstākļos (šo nodarbību vadīja amerikāņu speciālisti), izdzīvošanas iemaņas ziemas apstākļos, karavīra ekipējums, orientēšanās bez palīglīdzekļiem un netradicionāli ugunskuru veidi. Katras nodarbības garums bija 40—45 minūtes, un jauniešu grupas rotācijas kārtībā varēja apmeklēt tās visas.

Kaprālis Dairis Ķiploks no 1. mehanizētā kājnieku bataljona jauniešiem sniedza nelielu ieskatu izdzīvošanā ziemas apstākļos, mācīja, kā lietot individuālo ekipējumu, kurš ir mūsu bruņoto spēku rīcībā ikdienā. «Sākumā dodam īsu teorētisku ieskatu, pēc tam seko arī nelielas praktiskas nodarbības. Interese ir ļoti liela, ir samērā daudz jautājumu gan par ekipējumu, gan pieejamo inventāru. Liela interese ir arī par karavīru dzīves apstākļiem ikdienā. Protams, nodarbības laiks ir ļoti ierobežots, tā ka varam sniegt tikai īsu ieskatu galvenajās tēmās, kā arī parādīt pašu minimālāko no sava ekipējuma,» atzina D. Ķiploks.

Kaprālis Valdis Pikšēns no 2. kājnieku bataljona «Baltā vilka» dalībniekiem rādīja dažādus ugunskuru veidus. Viņš sprieda:

«Jaunieši ir diezgan zinoši, lielākajai daļai tā ir jau apgūtu lietu atkārtošana, taču kaut ko jaunu šajā mijiedarbībā varam smelties gan mēs, gan viņi. Uguns iegūšana viņiem nav problēma, gandrīz visi zina ugunskuru pamatveidus un tos arī cenšas kurināt. Mēs no savas puses gribam viņiem iemācīt arī kaut ko interesantāku. Taču esmu pārliecināts, ka mežā viņi pilnīgi noteikti nepazudīs.»

Dižkareivis Ivars Friliņš no 2. kājnieku bataljona organizēja novērošanas aktivitāti. Mežā karavīri izveidojuši trasīti, kuras abās pusēs izvietoti dažādi priekšmeti. Nometnes dalībniekiem, virzoties pa trasi, uzmanīgi jāvēro apkārtne un jācenšas atrast pēc iespējas vairāk izvietoto objektu. Savukārt otra jauniešu grupa tajā laikā tiek sadalīta divās daļās, no kurām viena slēpjas, bet otra cenšas tos atrast, izmantojot arī militāros palīglīdzekļus. «Lielākajai daļai jauniešu ar militāro jomu nekādas saskares nav bijis, taču viņi visai prasmīgi tika galā ar uzdevumu. Šī aktivitāte visiem patika, bija jautri un interesanti,» sacīja I. Friliņš.

Ziemassvētku kauju piemiņai nometnes otrās dienas nogalē notika lāpu gājiens no Ziemassvētku kauju muzeja līdz Ložmetējkalnam. Godinot Ziemassvētku kauju varoņus, 13. janvārī pie Ziemassvētku kauju muzeja notika arī vērienīga Pirmā pasaules kara kauju rekonstrukcija.

Terorisms 21. gadsimtā

Mārtiņš Hiršs,
LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Terorisms — vardarbība pret civiliedzīvotājiem politisku mērķu sasniegšanai — nav jauns fenomens. Terorisms ir pastāvējis
kopš civilizācijas sākuma. Arī Eiropā terorisms nav nekas jauns. 

Pirmais pasaules karš sākās, kad serbu nacionālās kustības kaujinieks — terorists — nošāva Austroungārijas erchercogu Franci Ferdinandu. 20. gadsimta 70., 80. gadus iezīmē basku separātisms un bruņoti konflikti Ziemeļīrijā. Pat starptautiskais terorisms nav unikāla parādība. Globālā terorisma aizsākumi meklējami pārnacionālajā anarhistu kustībā jau 19. gs. Arī mūsdienās aktuālā džihāda terorisma saknes ir meklējamas 20. gs. pirmajā pusē pēc Osmaņu impērijas sagrāves Pirmā pasaules kara rezultātā. Pat Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir bijuši vairāki terora akti, piemēram, Rīgā Uzvaras pieminekļa spridzināšana 1997. gadā un sprādzieni 1998. gadā pie sinagogas un Krievijas vēstniecības. Terorisms nebūt nav unikāls 21. gadsimta fenomens.

Tomēr saskaņā ar Globālo terorisma indeksu Rietumos, konkrēti Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development — OECD) dalībvalstis pēdējos trīs gados ir pieredzējušas strauju teroraktu skaita un upuru pieaugumu. 2015. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu,
bojāgājušo skaits teroristu uzbrukumos OECD valstīs pieauga par 650%.
2015. gadā teroristu uzbrukumos bojā gāja 577 cilvēki, bet 2014. gadā tikai 77 cilvēki kļuva par terorisma upuriem. 2016. gadā šis teroraktu skaita pieaugums saglabājās. Šie rādītāji ir augstākie kopš 2001. gada, kad 11. septembra uzbrukumos ASV bojā gāja 2996 cilvēki. No 2004. līdz 2014. gadam OECD valstīs lielākais terorisma upuru skaits gadā bija 130 cilvēki.1 Tomēr jāpiebilst, ka dati par OECD valstīm iekļauj arī Turciju, kuras iedzīvotāji sastādīja vairāk nekā pusi (337) no OECD valstīs terora aktos bojāgājušo skaita 2015. gadā. Turcijā šī gada laikā aktivizējās gan Islāma valsts, gan Kurdistānas strādnieku partija, kamēr iepriekšējā — 2014. gadā — Turcijā bija tikai 20 terorisma upuru.2 Bez šīm grupām OECD valstīs darbojas dažādas vietējās grupas, no kurām zināmākās ir basku separātisti (ETA) un Īru republikāņu armija, kā arī citas, kuras motivē nacionālisms, separātisms, rasisms, anarhija vai arī tās ir noskaņotas pret esošo valsts pārvaldi. Tomēr šo abu grupu veikto terora aktu skaits kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem OECD valstīs ir samazinājies un  salīdzinoši nav liels.3

Teroristiskā organizācija «Islāma valsts» pēdējos gados ir nomainījusi «Al-Kaida» kā galveno starptautiskā terorisma avotu. Ar «Islāma valsti» saistītais terorisms pēdējos gados ir kļuvis par globālu pro­blēmu. 2015. gadā un 2016. gada pirmajā pusē 52% no visiem terorisma upuriem OECD valstīs ir radušies ar «Islāma valsti» saistītos uzbrukumos. Tas gan nenozīmē, ka «Islāma valsts» ir tieši organizējusi visus šos teroristu uzbrukumus. Aptuveni pusi džihāda ideoloģijas motivēto terora aktu veica cilvēki, kuriem nav bijuši nekādi tieši kontakti ar «Islāma valsts» kaujiniekiem. Šie teroristi bija tikai iedvesmojušies no džihādisma propagandas un idejām vai arī tikai pasludināja, ka ir saistīti ar tām.4

Teroristu saikņu trūkums ar teroristu organizācijām skaidrojams ar to, ka globālās džihāda teroristu organizācijas «Al-Kaida» un līdzīgi arī «Islāma valsts» funkcionē dažādos līmeņos. Pirmais līmenis ir «Al-Kaida» Afganistānā līdz ASV vadīto spēku iebrukumam 2001. gadā un «Islāma valsts» pēdējos gados: organizācija ar ievērojamiem finansiāliem resursiem un infrastruktūru, kas apmāca teroristus un koordinē terora aktus visā pasaulē. Otrais līmenis ir to organizāciju tīkls, kuras pasludina uzticību «Al-Kaida» vai «Islāma valstij». Šajā tīklā ietilpst vairākas lokālas teroristu organizācijas, piemēram, «Boko Haram» Nigērijā, grupējums «Jemaah Islamiyah» Filipīnās un citi. Šīs organizācijas var nebūt tieši saistītas ar «Islāma valsti», bet izmanto tās zīmolu uzmanības piesaistīšanai, leģitimitātes celšanai un rekrutācijai. Pret šiem pirmajiem diviem līmeņiem ir relatīvi vieglāk vērsties ar klasiskiem militāriem un policejiskiem paņēmieniem. Šīm organizācijām ir vadība, struktūra, infrastruktūra — pret to visu ir iespējams cīnīties ar dažādiem militāriem līdzekļiem.

Treškārt, abas organizācijas cenšas veidot vāji saistītu indivīdu, kuri būtu gatavi organizēt vai īstenot terora aktus, tīklu rietumvalstīs. 2004. gadā uzbrukums Madrides dzelzceļam bija saistīts ar «Al-Kaida», un uzbrukumi Parīzē 2015. gadā bija saistīti ar «Islāma valsti». Ceturtkārt, abas organizācijas un to izplatītās idejas vienkārši iedvesmo indivīdus vai mazas, izolētas grupas, piemēram, Bostonas maratona teroraktu 2013. gadā organizētājus, veikt terora aktus bez tiešas saiknes ar pašām radikālajām organizācijām. Pret pēdējiem diviem līmeņiem ir grūtāk vērsties. Kamēr teroristu organizāciju koordinētus teroristu uzbrukumus — trešo teroristu darbības līmeni — drošības iestādēm ir vēl iespējas novērot un pamanīt, atsevišķu indivīdu radikalizāciju internetā pamanīt bieži vien ir tikpat kā neiespējami.

Šis ceturtais terorisma aspekts, tā sauktie vientuļie vilki ir kļuvuši par arvien lielāku problēmu — pēdējās desmitgades laikā «vientuļo vilku» skaits pieaug. Atsevišķi, izolēti indivīdi, kuri radikalizējas lielākoties internetā, darbojas paši uz savu roku un parasti netiekas, pat nekomunicē ar saviem domubiedriem vai ar teroristiskajām organizācijām. Tādēļ «vientuļos vilkus» ir grūti vai pat neiespējami pamanīt un notvert pirms terorakta pastrādāšanas. Tas ir autonoms terorisms, izolēti radikalizācijas gadījumi, kurus ir grūti novērot un laikus pamanīt. Tomēr, no otras puses, vēl arvien aptuveni puse no teroraktu veicējiem kontaktējas ar starptautiskām teroristu organizācijām. Daudzi vēlas kļūt par «ārzemju karotāju» «Islāma valsts» rindās, jo tas bieži tiek uztverts kā prestiža jautājums un cēla misija, kas piešķirs īpašu garīgu statusu vai svarīgu lomu teroristu organizācijas rindās. Šādu saziņu ar teroristu organizācijām internetā vai citos veidos drošības iestādēm ir iespējams atklāt.

Šie četri teroristu darbības līmeņi darbojas paralēli. Tos nevar nošķirt citu no cita. Teroristu organizācijas spēj viegli mainīt savu darbību un pielāgoties. Teroristu organizācijas darbības pirmajā līmenī ierobežošana vai pat apturēšana neaptur pārējo līmeņu darbību. Militāra uzvara pār «Islāma valsti» neapturēs šai teroristu organizācijai lojālu organizāciju tīkla darbību, neizbeigs atsevišķu indivīdu iedvesmošanos no «Islāma valsts» idejām.

Tomēr, no otras puses, terorisms nav īpaši efektīvs vardarbības instruments. Puse no teroraktiem kopš 2000. gada ir bijuši bez cilvēku upuriem. Tikai 4,3% no visiem teroristu uzbrukumiem šajā laika posmā ir gājuši bojā vairāk nekā 10 cilvēku.5 Turklāt drošības iestādes relatīvi sekmīgi cīnās pret terorisma draudiem, piemēram, 2015. gadā Eiropas drošības iestādes novērsa vismaz 18 terora aktus.6

Terorisms nav efektīvs vardarbības in­struments, globāli raugoties, turklāt terorisms Eiropā ir relatīvi maza problēma. Lai gan teroraktu skaits OECD valstīs pēdējos gados ir pieaudzis, skatoties globāli, terorisms ir daudz lielāka problēma citos reģionos. Irāka, Nigērija, Afganistāna, Pakistāna, Sīrija un Indija ir valstis, kurās pēdējos gados notiek vairāk nekā puse no visiem pasaules terora aktiem. Šajos pasaules reģionos visaktīvāk darbojas četras teroristu organizācijas, kuras 2015. gadā bija atbildīgas par 74% no visiem terora aktos bojāgājušajiem pasaulē: «Islāma valsts», «Boko Haram», «Taleban» un «Al-Kaida». No šīm grupām «Al-Kaida» un «Boko Haram» spēja veikt teroraktus pēdējos gados mazinās, kamēr «Taleban» Afganistānā un «Islāma valsts» veic arvien vairāk letālu terora aktu.7

Lai gan terorisms ir problēma ES un citās OECD valstīs, kas pēdējos gados kļuvusi nopietnāka, tomēr, salīdzinot ar daudziem citiem pasaules reģioniem, ES saskaras ar relatīvi nelielu teroristu uzbrukumu skaitu. Eiropas drošībai ir parādījies jauns izaicinājums: teroristiskā organizācija «Islāma valsts» ir bijusi tieši vai netieši atbildīga par pusi OECD valstīs notikušajiem terora aktiem kopš
2015. gada. Turklāt «Islāma valsts» militāra sakāve Irākā un Sīrijā, visticamāk, neapturēs džihādisma ideju iedvesmotus teroristu uzbrukumus OECD valstīs, jo teroristu uzbrukumi ir ne tikai teroristu organizāciju organizēti un koordinēti. Aptuveni pusi no džihāda ideoloģijas motivēto terora aktu OECD valstīs ir veikuši cilvēki bez jebkāda tieša ­kontakta ar «Islāma valsti». Tie ir cilvēki, kuri ir iedvesmojušies un iedvesmojas no «Islāma valsts» un citu radikālu organizāciju ideoloģijas un propagandas, kas brīvi pieejama internetā. Tādēļ džihāda terorisms vēl ilgstoši saglabāsies kā globāls drauds un izaicinājums Eiropai pat pēc «Islāma valsts» militāras sakāves Irākā un Sīrijā.

1Global Terrorism Index 2016. (2016). Institute for Economics & Peace.
40.—41. lpp.
2 bid. 17. lpp.
3 bid. 45. lpp.
4 bid. 43.—44. lpp.
5 bid. 74. lpp.
6 rošības policija. (2016). Drošības poli­cijas 2015. gada publiskais pārskats. 21. lpp.
7Global Terrorism Index 2016. (2016). Institute for Economics & Peace. 23., 50. lpp.

Lielas ģimenes piedzimšana

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš un no Kārkliņu ģimenes personiskā arhīva.

Viņi ir tāda ģimene, kādu valsts un demogrāfi mudina veidot — liela un labestīga. Ir tētis un mamma, četri bērni, četri kaķi un divi suņi. Un maza mājiņa ar dārzu mazpilsētā. Un lauki ar lauku māju. Tētis — virsseržants Sandis Kārkliņš. Mamma — kapteine Mārīte Kārkliņa. Ģimenē aug trīs jaunkundzes — Ieva (10 gadi), Santa (7 gadi) un Katrīna (5 gadi).  Un viens puika — Ainārs (9 gadi). Vienīgā svešām acīm nemanāmā nianse, kas viņus atšķir no ierastas ģimenes — šie četri bērni ir dzimuši citiem cilvēkiem. Savu īsto mammu un tēti mazie bija gaidījuši ilgi, lai saņemtu no dzīves, no Sanda un Mārītes gandrīz neticamo — otru iespēju. 

Pirms četriem gadiem Sandis un Mārīte bērnus satika «Līkumu» bērnunamā. Savā starpā visi mazie bija brālis un māsas. Pa šo laiku sešu cilvēku pasaulē mainījies ļoti daudz. «Es brīžiem skatos uz bērniem un domāju, kā iepriekš esmu dzīvojusi bez viņiem?!» atzīstas Mārīte.

Toreiz, pirms savu bērnu satikšanas Sandis un Mārīte prātoja par vienu, varbūt divām atvasēm. Paši viņi nāk no kuplām ģimenēm, Mārīte no trīs bērnu, bet Sandis no piecu bērnu ģimenes.

Pirms savas četrotnes satikšanas viņi 12 gadus bija precējušies, auklējuši brāļu un māsu bērnus un ļoti gaidīja savējos. Izvēloties adopcijas ceļu, viņi zināja, ka nav gatavi zīdainītim un neuzņemsies rūpes par mazu cilvēku ar garīgām vai fiziskām atpalicībām.

Pusgadu abi pacietīgi kārtoja dažādas valsts noteiktas formalitātes un pārbaudes, lai drīkstētu pieteikties kāda bērnunamā atstāta bērna adopcijai. Pirms vairākiem gadiem viņi jau reiz bija sākuši dokumentu kārtošanu, bet pusceļā atmetuši ar roku, jo process bija ļoti garš un birokrātisks. Turklāt par katru darbību bija arī vēl jāmaksā. Šoreiz viņi bija pacietīgi to visu paveikuši.

Viņus brīdināja, ka bērnunama bērns ļoti atšķiras no parastas — rūpēs un mīlestībā augošas — radu atvases. Bērnunama bērni ir piedzīvojuši dziļus zaudējumus un pāridarījumus. Tie cilvēka psihē atstāj pēdas. Bet abi kopā bija izlēmuši, ka ir tam gatavi.

Satikšanās
Saskaņā ar valsts noteikto kārtību potenciālajiem adoptētājiem jāpiedāvā visu Latvijas bērnunamu bērni, kuri atbilst vēlamajam vecuma posmam. Sandim un Mārītei Labklājības ministrija nosūtīja bērnu fotogrāfijas un nelielus aprakstus. Viņu uzmanību piesaistīja divas mazas meitenes. Izrādījās, ka viņām ir vēl brālis un māsa, kuri ir mazliet vecāki. Visi — it kā veseli. Šie četri bērni no vecākiem bija šķirti jau divus gadus. Neviens, ieskaitot bioloģiskos vecākus, par viņiem nebija interesējies, nebija ciemojies vai zvanījis. Bioloģiskie vecāki pat nebija papūlējušies apstrīdēt tiesas lēmumu par vecāku tiesību atņemšanu.

Vēl pat īsti neapjaušot, kā turpmāk izvērtīsies satikšanās, Sandis un Mārīte devās uz «Līkumiem» iepazīties.

Jūtas veidojas ar laiku
Sanda un Mārītes stāstā ir ļoti daudz šķautņu un dziļuma. Ir personīga pieredze par to, kas ir bērnunams un ko nodara šāda sistēma bērna psihei, fiziskai, garīgai un emocionālai attīstībai. Viņi saskaras ar šīs sistēmas radītajām sekām katra viņu bērna dzīvē, jūtu pasaulē, uzvedībā, niķos. Ir neizstāstāmi liels siltums, rūpes un pacietība, ko viņi abi ir devuši un nemitīgi dod šai savai kuplajai saimei. Ir ne ar ko nesajaucams tēta un mammas lepnums par katra bērna augšanu, atšķirīgumu, katra talantiem un spējām. Šajā laikā ir bijis daudz grūtuma, arī izmisuma, nesaprašanās, asaru, zaudējumu un daudz mācīšanās, augšanas un neskaitāmi mazi solīši uz iemīlēšanu.

«Protams, nevar novilkt robežu, kurā brīdī tu bērnu mīli un kurā vēl ne. Bet paiet vismaz gads, līdz sāk veidotas noturīgas jūtas,» atzīst Sandis. Pēc četriem kopā pavadītiem gadiem viņi ir pavisam īsts tētis un mamma, pavisam īsta ģimene, kur bērni strādā nedarbus, apmeklē pulciņus un mākslas skolu. Ģimene, kur vecāki rāda, stāsta un māca, kā šai pasaulē dzīvot, kāda ir lietu kārtība, kas ir atbildība, kas ir rūpes, kādas ir prasmes parūpēties par sevi un savējiem un kāpēc taisnību teikt ir vērtīgāk nekā melot. Kā jebkuras kuplas ģimenes vecākus viņus sauc uz skolu par bērnu nedarbiem. Viņi atklāj, ka vecāku loma liek sevī iepazīt visas rakstura polaritātes. Viņi ar vienīgi vecākiem saprotamām bažām domā par bērnu pusaudžu gadiem, kompānijām, draugiem un ir gatavi savus bērnus mīļot atkal un atkal, cik nu diviem cilvēkiem ir roku un vietas klēpī. Viņu galvenā stratēģija, lai tiktu galā ar jebkuru situāciju, ir runāt. Ar bērniem. Un ļoti daudz — vienam ar otru.

Sandim un Mārītei ir katram savs skaidrojums, kādēļ viņi piekrita sarunai ar žurnālu «Tēvijas Sargs».

Sandis — lai paustu atziņu, ka bērna ienākšana ģimenē ir tik privāts lēmums, ka nevienam no malas nav tiesību iejaukties. Nedz mudināt, nedz arī atrunāt. Šī iemesla dēļ Sandis labprāt ar savu pieredzi publiski arī nedalītos, ja vien tieši pretējās domās nebūtu viņa Mārīte, kura ir pārliecināta, ka abu pieredze var būt noderīga citiem pāriem, kuri gatavojas šādam lēmumam vai kuru ģimenēs aug citu cilvēku pasaulē laisti bērni.

Lēmuma pieņemšana
Lēmums par to, vai «Līkumos» satiktai četrotnei Sanda un Mārītes ģimenē būs mājas, bija jāpieņem desmit dienu laikā. «Iespējams, mūs tik ļoti steidzināja, paļaujoties, ka spriedze liks atteikties. Bija radusies iespēja šos bērnus sūtīt adopcijai uz ārzemēm,» atceras Mārīte.

«Ir vairāki iemesli, kas mums lika izšķirties par labu šo bērnu adopcijai, bet viens no tiem — emocionāls — šausmas, ko mēs ieraudzījām un sajutām bērnunamā. Tur nedzīvo bērni — tas ir dzīvnieku bars, kurus baro, iedod drēbes, nodrošina guļvietu, bet ar kuriem nesarunājas, kurus neapmīļo, ar kuriem nespēlējas, par kuriem neinteresējas, kuriem nav ne jausmas, kāda ir pasaule ārpus institūcijas sienām, kādi tajā valda noteikumi un kāda ir cilvēka cienīga dzīve. Nedomāju, ka «Līkumi» ar ko īpašu atšķiras no citām līdzīgām iestādēm Latvijā, jo sistēma, kas ir tā visa pamatā, visur ir viena,» saka Sandis. «Šādas iestādes un sistēma vienkārši nedrīkst pastāvēt — tā veido salauztus, dzīvei nepiemērotus cilvēkus,» ar rūgtumu secina Sandis.

Ģimenes sākums
Toreiz mazā četrotne ar grūtībām staigāja, jo viņu ikdienā tikpat kā nebija kustību, viņi krita pie mazākā šķēršļa, bērniem — jo īpaši mazākajām meitenēm — bija nopietni runas defekti, kurus bērnunama darbinieki definēja kā neārstējamus. Meitenes neizrunāja virkni burtu. Bērni nemācēja spēlēties, nepazina apskāvienu, baidījās no Sanda un Mārītes suņiem un kaķiem, nekad mūžā nebija redzējuši dārzeņus, nepazina dzīvniekus, nesaprata, ka materiālās lietas šai pasaulē neuzrodas no nekurienes. Arī to, ka ir jāstrādā, lai nopelnītu to iegādei naudu. Iesākumā viņi neapstājās ēst, līdz viss uz galda esošais netika notiesāts. Ēdiens viņiem bija bijis vienīgais līdzeklis, kā sevi iepriecināt, ar ko aizstāt visas trūkstošās emocijas un impulsus. Mazākā meitenīte, kura, izņemta no bioloģiskās ģimenes, ilgu laiku pavadīja šķirti no brāļa un māsām zīdaiņu namā, funkcionēja kā nedzīvs priekšmets. Viņas sejiņa vienmēr bija vienaldzīga, tā neatspoguļoja emocijas. Ja mazo cilvēciņu piecēla, viņa stāvēja, ja apsēdināja — sēdēja. «Pirmajā tikšanās reizē to nevarēja novērtēt. Arī psiholoģiskās izpētes kartes līdz oficiāla tiesas lēmuma par adopcijas faktu pasludināšanai no mums tika slēptas. Realitāti sākām aptvert tikai tad, kad bērni ieradās mūsu mājās,» atceras Mārīte. Par lēmumu, kurš bija jāpieņem desmit dienu laikā, viņa saka: «Mēs pat nepaspējām apdomāt vai nobīties.»

Līdzko Sandis un Mārīte piekrita, tālākais adopcijas process noritēja nepilnu divu mēnešu laikā.

«Ja adoptē vienu bērnu, no brīža, kad tu esi pateicis «jā» konkrētajam cilvēciņam, līdz dienai, kad viņš nokļūst pie tevis mājās, ģimenē, paiet gandrīz gads. Ar to arī rēķinājāmies,» paskaidro Mārīte. «Kad bijām pateikuši «jā» savai četrotnei, uzzinājām, ka vecāki, kuri lemj adoptēt vairāk par diviem bērniem, iet ārpus rindas un jau dažu nedēļu laikā oficiāli kļūst par vecākiem. Mēs, protams, nebijām gatavi tik straujam dzīves pavērsienam. Pat vecajā mašīnā visi seši nevarējām sakāpt. Nebija aprīkota bērnistaba, nebija nopirktas drēbes. Nebija runāts ne ar potenciālo bērnudārzu, ne skolu.»

Reiz pieņemtus lēmumus vairs neapšauba
Sandis un Mārīte saņēma četru bērnu piedzimšanas pabalstu, un viss pārējais palika pašu ziņā. Ne valsts nozīmēts atvaļinājums, lai jaunā ģimene adaptētos, ne kādi īpaši atbalsta pasākumi, lai palīdzētu laikā, kad tik pēkšņi divu cilvēku dzīvē ienāk tik daudz jaunu pienākumu, atbildības un tik daudz nezināmā. Priekšā bija vairāku mēnešu pārbaudes laiks, kurā abas puses (gan pieaugušie, gan bērni) var grozīt savu lēmumu un atteikties viens no otra. Bērniem šāda doma nebija ne prātā, savukārt Sandim un Mārītei piemīt labiem karavīram raksturīgā pašcieņa — reiz pieņemtus lēmumus vairs neapšauba.

Viņi darīja visu, lai kārtotu savu kājām gaisā sagriezušos pasauli. Abi nenoliedz — jā, šai ceļā ir bijis grūti. «Bet mēs sevi nekādā ziņā neuzskatām par varoņiem,» uzsver Sandis, piebilstot, ka katram dzīvē ir savi pārbaudījumi. Šie ir viņu. Un nav iespējams izmērīt, kuram tie ir uzlikti grūtāki vai smagāki.

Ļoti atsaucīga bijusi mazpilsētas bērnudārza «Zelta sietiņš» direktore, kura no sirds palīdzējusi, lai trīs mazākie bērni apmeklētu šo dārziņu un visiem tajā būtu vieta. Neticamu darbu paveikusi logopēde ar abām jaunākajām meitenēm — šobrīd, dzirdot meitenes runājam, grūti noticēt, ka reiz tā bijusi nopietna problēma.

Sandim un Mārītei kaimiņos dzīvo lieliska kundze, kura šad tad ir ar mieru viņu četrotni pieskatīt. Ir divi vectētiņi, kuriem iespējams lūgt palīdzību. Ieguldot neizmērāmu daudzumu pacietības, spīta, ticības un siltuma, Sandis un Mārīte paši redz, cik ļoti četru gadu laikā bērni mainījušies — viņi runājas, mīļojas, zina, ka kopā ir ģimene, ar vecākiem sporto, skrien, lec un dauzās, reizēm sakaujas, ir ziņkārīgi, ir iemācījušies cept pankūkas, smērēt sviestmaizes, gludināt, arī tīrīt māju. Viņi bieži saka tētim un mammai, ka ļoti mīl abus.

Mazākā, kas no nekustīgas, bezemociju meitenītes kļuvusi par kustīgu, runīgu un dzīvespriecīgu bērnu, ir īpaši prasmīga ņemt no vecākiem sev vajadzīgo daļu mīlestības — ierāpjoties klēpī, viņa pasaka, ka tagad vajag samīļoties. «Mūsējiem mīlestības, apskāvienu un uzmanības noteiktā dzīves posmā pietrūcis, un viņi to pieprasa daudz lielākā apjomā un intensitātē nekā citi tāda paša vecuma bērni,» atzīst Sandis.

Esam viens otram
Bet sākumā bija citādi. Lielākā bērnu tuvības izpausme — atstutēt pieri pret otra krūtīm vai plecu. Mārītei gāja grūti, meklējot tuvināšanās ceļus ar mazāko meiteni, kura bija atteikusies saprasties ar pasauli. Sandim grūtāk gāja ar puiku, kura uzvedība, augot sieviešu vidē, ļoti atgādināja meitenei raksturīgu.

Mārītei lielo izmaiņu sākumposmā nomira mamma, un gandrīz vienlaikus, iespējams, reaģējot uz tik visaptverošām pārmaiņām dzīvē, viņa nopietni un ilgstoši saslima.

Laika gaitā Sandis un Mārīte zaudēja daļu draugu, kuriem lielā kompānija bija par neērtu, trokšņainu, ēdelīgu un viņu problēmas — svešas.

«Bet es zinu, ka mēs esam viens otram,» uzsver Mārīte.

Viņi abi no daudz kā ir atsacījušies — no sporta, no motocikla, no iekārotām lietām vai ceļojumiem, no nesteidzīga laika sev divatā. «Kad visi pabaroti, mājas darbi izpildīti (nu jau trīs viņu bērni mācās skolā) un visi nolikti gulēt, ap desmitiem vakarā sākas laiks mums diviem,» ar mazliet skumju smaidu saka Sandis.

«Iespējams, tāpēc, ka esam armijas cilvēki, ieviesām ģimenē disciplīnu — noteiktā laikā ir brokastis un vakariņas, un noteiktā laikā bērni iet gulēt. Bērniem ir savi pienākumi un atbildība. Ja nebūtu šīs kārtības, nebūtu laika mums pašiem,» paskaidro Mārīte.

Nesen abi uz nomaksu iegādājušies aizlaistu lauku māju, kas kļuvusi par viņu miera un laimes ostu. «Gandrīz visas brīvdienas tur pavadām. Tur ir daudz vairāk vietas nekā mājās, visi esam ar kaut ko aizņemti un patiesi atpūšamies. Strādājam fizisku darbu, cērtam krūmus, kuram ugunskuru, grābjam lapas — nemitīgi ir ko darīt, bet šī pārmaiņa ļoti nomierina domas,» teic Sandis.

Vai ģimene vienā brīdī nebeidzas?
Pēc kopā pavadītajiem pārbaudes laika mēnešiem Sanda un Mārītes bērniem bija izvēle — saglabāt uzvārdu, kāds dots kopš dzimšanas, vai pāriet abu vecāku uzvārdā. Bērni izvēlējās kļūt par Kārkliņiem, tāpat kā kopš pirmās dienas jauniegūtos vecākus saukt par mammu un tēti.

Lai arī ģimenē daudz ir runāts par to, ka viņi visi kopā ir ģimene un šai pasaulē nav tuvāku cilvēku, īpaši vecākajos bērnos joprojām dzīvo bailes, ka tas var mainīties. «Šajā rudenī man vecākā meitiņa raudādama ierāpās klēpī, jo viņai bija sajūta, ka mēs viņus atstāsim. Mēs ilgi runājāmies, un es stāstīju, ka esam ģimene, ka tas vairs nekad nav maināms,» saka Mārīte.

«Mūsu bērni arī diezgan slikti spēj nošķirt, ka slikta rīcība, nepadara cilvēku sliktu,» stāsta Sandis. Ja mamma dusmojas par nevīžīgi izdarītu darbu un saka, ka jāpārtaisa, ir ilgi jāskaidro, ka tas nenozīmē, ka bērns ir slikts. Sandis izstāsta gadījumu ar vienu no meitām, kura uzzīmējusi luksoforu un lūgusi, lai tētis katru dienu izvēlas vienu no trim krāsām, kas norādītu, kāda viņa šodien bijusi — laba, slikta vai viduvēja. «Es teicu, nē, tā mēs tevi nemērīsim,» atceras Sandis. «Bērniem ir priekšstats, ka viņi ir vai nu labi, vai slikti. Cenšamies parādīt un stāstīt, ka starp šīm divām galējībām ir vēl tik daudz visa kā, tik daudz nianšu. Tāpat kā emocijas — starp divām pretējām ir vesela palete jūtu,» stāsta Mārīte.

Plaši izskanējušajā 2017. gada akcijā «Dod pieci» līdzekļi tika vākti psiholoģiskam atbalstam ģimenēm, kuras izšķiras par bērna adopciju. Sandis un Mārīte domīgi šūpo galvu — vai viņiem šāda palīdzība būtu bijusi vajadzīga. Par sadarbību ar psihologiem abi ir skeptiski, turklāt tik nelielā pilsētā viņi apšauba konfidencialitātes saglabāšanu.

«Iespējams, tāpēc, ka uzreiz kļuvām par četru bērnu vecākiem, un mums pat fiziski nebūtu laika apmeklēt šādu speciālistu,» saka Mārīte. Esošo vajadzību un situāciju risināšana aizņēma visu viņu laiku un domas. «Iespējams, mēs būtu varējuši saņemt kāda veida atbalstu, bet mums nebija laika pat interesēties par to,» piebilst Sandis.

Kāda palīdzība viņiem būtu noderējusi, abiem ir grūti definēt. No malas šķiet, ka palīdzīgu roku, bet Sandis un Mārīte atsmaida, ka visiem bērnu vecākiem auklītes ir ļoti noderīgs atspaids. Tomēr arī šajā ziņā viņi ir tikuši galā paši.

Viņi ir — mūsējie
Mazā četrotne ienāca Sanda un Mārītes ģimenē, daudziem paziņām to nezinot. Abi nolēma, ka grib sevi pasargāt no dažādiem viedokļiem, vērtējumiem un svešām emocijām.

«Atceros, ka vienā no pirmajām dienām satikāmies ar kaimiņu pagalmā, un viņš vaicāja, vai pie mums sabraukuši radu bērni. Teicu: «Nē. Mēs tos esam adoptējuši.» Viņš man nenoticēja. Bet pagāja dienas, kaimiņš redzēja, ka bērni prom nebrauc, un pamazām aptvēra, ka biju teicis patiesību,» saka Sandis.

Iet laiks, ir daudz kas piedzīvots, un satikšanās bērnunamā iegūst tāla un četriem bērniem arvien mazāk ticama notikuma atblāzmu. Viņu pasaulē «vēsture» pamazām pārrakstās. Viņi grib zināt, ka ir Sanda un Mārītes bērni no pirmās dzimšanas dienas.

«Vidējā meitiņa pirms gada, kad televīzijā rādīja seriālu «Vecmātes», man jautāja: «Mammīt, kā es tev piedzimu?» Un sēž pretī abi vecākie bērni un skatās uz mani: ko es atbildēšu. Es dažkārt aizdomājos par to, ko bērni atceras un ko vairs ne. Mēs neslēpjam notikušo, bet mums nešķiet, ka tas būtu atkal un atkal jāceļ gaismā un bērniem jāatgādina. Mazākajai mēs ar šo faktu vispār nebāžamies virsū. Viņa zina, ka ir mūsējā — tas ir svarīgākais. Viņi visi ir mūsējie,» saka Mārīte.

Par Igaunijas aizsardzības rūpniecību

Ingvars Pernamē,
Igaunijas Aizsardzības industrijas asociācijas vadītājs, Igaunijas Aizsardzības un drošības industrijas inovāciju klastera vadītājs (Ingvar Pärnamäe).

Foto  — no autora personiskā arhīva.

Igaunijas Aizsardzības industrijas asociācija
Igaunijas Aizsardzības industrijas asociācija (Estonian Defence Industry Association — EDIA) ir dibināta 2009. gadā. 2017. gada decembrī EDIA bija vairāk nekā 110 dalībnieku.

2012. gadā tika dibināts Igaunijas Aizsardzības un drošības industrijas inovāciju klasteris (Estonian Defence and Security Industry Innovation Cluster — EDSIIC). Šobrīd tajā ir 17 partneri, un EDIA darbojas kā vadošais partneris. Klastera galvenais mērķis ir uzlabot eksporta apjomu. Tā darbība ir bijusi ļoti sekmīga, jo 2016. gadā EDSIIC 17 partneru eksporta darījumi sastādīja apmēram 50% no visiem Igaunijas aizsardzības un drošības industrijas eksporta darījumiem.

EDIA ir divas galvenās darbības jomas — savstarpēji sadarbojoties, atbalstīt inovācijas un eksportu. Praksē tas nozīmē, ka EDIA organizē partneru meklēšanas pasākumus, seminārus un konferences. EDIA ir vairākas pastāvīgas darba grupas, un tā atbalsta uzņēmumu dalību dažādās tirdzniecības izstādēs.

Darba grupas ir galvenie centri, kur nozares pārstāvji regulāri tiekas ar kolēģiem no valsts iestādēm un akadēmiskajām aprindām. EDIA darbojas kā nevalstiska organizācija, palīdzot veidot sakarus starp nozares pārstāvjiem, valsts iestādēm un akadēmiskajām aprindām.

Pēdējos gados Igaunija ar savu paviljonu ir piedalījusies militārajās izstādēs — DSEI Londonā, «Eurosatory» Parīzē, IDEX un UMEX Abū Dabī. Arī šogad Igaunija ar savu paviljonu piedalīsies izstādēs — UMEX februārī un «Eurosatory» jūnijā. EDIA pārstāv Igauniju arī NATO un ES struktūrās, kur tiek apspriesti aizsardzības industrijas jautājumi. Piemēram, NATO Industrijas padomdevēju grupa (NIAG) un Eiropas Aizsardzības aģentūra organizē regulāras nozares sanāksmes, un abās struktūrās ir izveidotas darba grupas, kurās var piedalīties dalībvalstu uzņēmumi.

Kāpēc eksports ir tik svarīgs?
Vietējais tirgus ir diezgan ierobežots, jo Igaunija nav liela valsts. Lai arī katru gadu Igaunijas aizsardzības un drošības spēju veicināšanā tiek ieguldīti gandrīz 250 miljoni eiro, liela daļa no tiem tiek izmantoti, lai no ārvalstīm nopirktu iekārtas, un pārējā daļa nav pietiekami liela, lai uzturētu ilgtermiņa uzņēmējdarbību Igaunijā. Ir tādi produkti un pakalpojumi, kurus ir izstrādājuši un ražo mūsu uzņēmumi, tomēr Igaunijas aizsardzības un drošības spēki tos neizmanto. Visi šie faktori norāda, ka mūsu uzņēmumiem sava produkcija ir jāeksportē.

Eksports aizsardzības un drošības nozarē nav viegls uzdevums. Pastāv daudzi šķēršļi, piemēram, protekcionisms, politika, tas, ka jūsu valstij attiecīgajā ārvalstī nav savas diplomātiskās pārstāvniecības, finansēšanas jautājumi u.tml. Tomēr panākumus ir iespējams sasniegt, ja eksporta tirgiem ir noteiktas skaidras prioritātes un tiek saņemts tam nepieciešamais valdības atbalsts.

Igaunijas valdības atbalsts
Jaunai nozarei noteikti ir vajadzīgs dažāda veida atbalsts, un Igaunijas valdība atbalsta aizsardzības nozari gan tieši, gan pastarpināti. Tajā pašā laikā valdības un industrijas attiecības ir pārredzamas un sakārtotas, lai nepieļautu neētisku situāciju rašanos.

EDIA ir parakstījusi sadarbības līgumus vai saprašanās memorandus ar Igaunijas Aizsardzības ministriju, Iekšlietu ministriju, Ārlietu ministriju, Ekonomikas ministriju, Igaunijas Aizsardzības spēkiem, Igaunijas Aizsardzības līgu, Valsts policiju un Robežsardzes pārvaldi.

Kopā ar Igaunijas Aizsardzības ministriju mēs esam vienojušies par aizsardzības industrijas politiku 2013.—2022. gadam (http://www.kaitseministeerium.ee/sites/default/files/elfinder/article_files/
estonian_defence_industry_policy_2013-2022_eng_0.pdf). Vienošanās tekstā ir izklāstīti aizsardzības industrijas akciju turētāju vispārējie mērķi un uzdevumi. Tas bija pirmais oficiālais dokuments, kurā eksports tika definēts kā galvenā prioritāte, kuras nodrošināšanai ir jāpieliek visas iespējamās pūles.

Lai veicinātu inovācijas, Igaunijas Aizsardzības ministrija Igaunijas aizsardzības industrijas uzņēmumiem rīko ikgadēju inovāciju konkursu. Igaunijas Aizsardzības ministrija piešķir līdzekļus tiem uzņēmumiem, kuri šī konkursa ietvaros ir prezentējuši lieliskas idejas ar eksporta potenciālu. Daudzus pašlaik veiksmīgi eksportētos produktus Igaunijas aizsardzības industrijas uzņēmumiem ir bijis iespējams izveidot, tieši pateicoties dalībai šajā programmā. Kopš 2013. gada ir atbalstīts jau 21 projekts, katram projektam piešķirot no 2000 līdz 200 000 eiro.

Valsts iestāžu loma ir ārkārtīgi svarīga eksporta aktivitāšu atbalstam, kas ietver arī daudz netiešā atbalsta pasākumu, piemēram, ar nozīmīgu personu vizītēm veicinot kontaktu veidošanos un valsts paviljonu izveidi dažādās tirdzniecības izstādēs, kā arī atbalstot Igaunijas rūpnieciskās intereses, izmantojot Igaunijas diplomātisko tīklu.

Eiropas Savienības aspekti
Igaunijas aizsardzības uzņēmumi arvien vairāk meklē ES līmeņa sadarbības iespējas, jo tas varētu palielināt to produkcijas eksportu.

Pašlaik ir ļoti labvēlīgi apstākļi Eiropas aizsardzības industrijas sadarbības uzlabošanai. Aizsardzības nozare vēl nesen bija nacionāla mēroga jautājums, jo sadarbība ES līmenī aprobežojās ar pavisam nedaudziem pasākumiem. Līdz ar pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) izveidi, Eiropas Komisijas uzsākto sagatavošanas darbu aizsardzības pētniecības atbalstam un Eiropas Aizsardzības fonda izveidi šī paradigma ES ir krasi mainījusies.

Tomēr vēl ir daudz darāmā, lai šos jaunos mehānismus īstenotu dzīvē. Piemēram, pašlaik vēl nav skaidrs, cik liela pieeja ES nākotnes spēju attīstības procesā būs mazajām dalībvalstīm un mikro, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). MVU un mazajās ES valstīs tiek radītas daudzas inovācijas. Tāpēc jāpanāk, ka visām dalībvalstīm un to industrijām šajā procesā tiktu nodrošinātas vienādas iespējas un noteikumi, kā arī līdzvērtīgi konkurences apstākļi un pārredzamība. ES interesēs ir izmantot visu Eiropā pieejamo potenciālu un panākt ASV, Krieviju un Ķīnu, kas daudzās tehnoloģiju jomās ir apsteigusi ES.

Aizstāvēt savu valsti — tas ir varens mērķis!

Džoanna Eglīte

Foto — Normunds Mežiņš un Aivars Liepiņš, laikraksts «Diena»,
izdevniecība «Dienas Mediji».

«Latvijas lepnuma» nominācijā «Patriots» un laikraksta «Druva» lasītāju aptaujas «Gada cilvēks 2017» titula ieguvējs — abus šos apbalvo­jumus kapteinis Guntars Norbuts, NBS Instruktoru skolas mācībspēks
un Cēsu novada jaunsargu vienības instruktors, saņēma pērnā gada
nogalē. Viņš nav no tiem, kuri kautrētos par novērtējumu un izvairīgi teiktu: tā vienkārši sakrita. Guntaram piemīt veselīga, stipra pašapziņa, un par savu darbu viņš runā ar cieņu un aizrautību. 17 gadu laikā, kopš Guntars strādā ar jauniešiem, viņam izdevies daudzus veidot stiprākus un cilvēcīgākus — jauniešiem savukārt ir gribējies līdzināties savam instruktoram. «Mainīt otru var tikai ar savu paraugu, katru cilvēku uztverot nopietni, dzirdot, iedziļinoties un cenšoties viņā vairot labo,» ir pārliecināts Guntars Norbuts.

Guntars labprāt uzņemas atklāt citādas dzīves un izvēļu iespējas arī jauniešiem, kuri nonākuši tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā vai kļuvuši atkarīgi no vielām vai bīstamas pieredzes. Viņš piedalās Valsts probācijas dienesta programmās un ir brīvprātīgais pavadonis jauniem — no likuma viedokļa — problemātiskiem cilvēkiem. Šis darbs tiek darīts bez atlīdzības. Guntars ņem jaunos cilvēkus līdzi uz savām Jaunsardzes vienībām, ļauj viņiem būt līdzās, iesaista un nereti vērš šo jauno cilvēku dzīvi uz labu. Viņš ir pārliecināts, ka nevienam cilvēkam nedrīkst atmest ar roku kā nelabojamam un bezcerīgam, jo īpaši — jaunietim. Runājot par to, ka viņa ieguldītais darbs ne vienmēr tiek materiāli atlīdzināts, Guntars atbild: «Ne viss šai pasaulē ir mērāms naudā. Par to, ka tu elpo, neviens naudu neprasa. Un te ir ļoti līdzīgi. Vienkārši — dzīvo nost!»

— Kādēļ jums bija vēlēšanās strādāt ar jauniešiem?
— Mana pieredze liecina, ka jauniem cilvēkiem ir iespēja mainīties. Tas, protams, nav process ar simtprocentīgu garantiju, bet es nekad neatmetu ar roku. Ne tiem, kas ir Valsts probācijas dienesta uzraudzībā, ne jauniem cilvēkiem, kuru vecāki izmisuši apgalvo, ka viņu atvase ir nelabojams un bezcerīgs, tāpēc atveduši to uz Jaunsardzi kā pēdējā glābiņa vietu. Es vienmēr saku: «Pamēģināsim!»

Kad sāku strādāt ar jaunsargiem, sapratu, ka man pietrūkst pedagoģiskās izglītības, lai varētu pilnvērtīgāk risināt tās situācijas, kuras parādās ikdienas darbā gan grupā, gan individuāli. Tāpēc Daugavpils universitātē esmu ieguvis gan pirmsskolas pedagoga bakalaura grādu, gan maģistra — organizāciju vadībā. Strādājot ar jauniešiem, man bija radusies pārliecība, ka problēmu cēloņi nāk no ļoti agrīna attīstības posma, arī no bērnudārza laika. Lai saprastu pusaudža pasaules izjūtu īpatnības, cēloņi jāmeklē krietni agrāk par pašreizējo situāciju. Šajā procesā ļoti noder iegūtā izglītība.

Pats būtiskākais, ja jārisina problēmas, ir individuāla, nedalīta uzmanība. Cenšos to ievērot vienmēr, kad esmu kopā — vienalga — ar vienu cilvēku vai cilvēku grupu. Visu savu vērību veltu tam, kas man ir pretī. Tad parasti process kļūst abpusējs un daudz vieglāk ir tikt uz priekšu.

Pieaugušam cilvēkam katrai dzīves situācijai ir sava maska, aiz kuras slēpties, bet jauniešiem šo masku vēl nav. Viņi ir daudz īstāki un patiesāki, un, lai veidotu attiecības un strādātu, arī man ir jāievēro šis princips. Jābūt īstam, atklātam. Es saku un prasu no viņiem tikai to, kam saskatu jēgu un ko spēju izdarīt pats. Banāls piemērs — ja tu apgalvo, ka smēķēt ir slikti, bet turpat aiz stūra uzpīpē, maz ticams, vai jaunietis tev dos otru iespēju pierādīt, ka tev var uzticēties. Ja tev pašam ir dubulta morāle, nestāsti, ka labi ir rīkoties tā, kā tu nedari. Bet uzticēšanās ir pats būtiskākais. Uzticēšanās un vēlme, arī spēja iedziļināties. Toties gandarījums no šī darba, kad kaut ko izdodas pamainīt uz labu, ir milzīgs. Prieks vērot, kā jaunsargi gadu gaitā izaug par cilvēkiem ar stipru gribu un vienlaikus lielu cilvēcību un cieņu pret valsti. Tas ļoti pacilā un iedvesmo darboties tālāk.

Turklāt man pašam dzīvē ir pieredze, kad impulss dzīves ceļa izvēlē bija izšķirošs. Agrā jaunībā biju kopā ar ne visai labvēlīgu kompāniju. No varas iestādēm draudēja, ka vēl daži soļi, un būšu cietumā. Vienlaikus bija pamudinājums iet dienēt (toreiz vēl padomju armijā). Vairāku apstākļu sakritības dēļ es izšķīros par labu dienestam. Disciplīna un kārtība uz mani iedarbojās ļoti ārstnieciski, un kopš tā brīža mans dzīves ceļš pagriezās uz to pusi, kurp eju joprojām. Bet varēja notikt arī citādi. Vienmēr paturu prātā šo domu, kad esmu kopā ar problemātiskiem jauniešiem.

Kad Latvija atguva neatkarību, iestājos Zemessardzē, vēlāk — Latvijas bruņotajos spēkos. Jau sākumā domāju, ka viena lieta ir mana un mana vecuma cilvēku sapratne par Latviju un patriotismu, bet vēl svarīgāki ir tie, kas nāks pēc mums. Man šķita ļoti būtiski, lai jaunie cilvēki Latvijā aug ar šīs valsts vērtībām un cieņu. 2000. gadā radās iespēja vadīt valsts aizsardzības mācību Stalbes vidusskolā, un ar to sākās manas Jaunsardzes instruktora gaitas.

— Kas ir tās vērtības, ko jūs cenšaties attīstīt jauniešos?
— Ja kaut ko uzņemies, izdari līdz galam. Turi doto vārdu! Neuzsāc darīt to, ko nevari paveikt — apzinies savu spēku robežas. Varbūt tas izklausās pašsaprotami vai ļoti mazsvarīgi, bet tam visam ir nozīme. Un to nav viegli sevī attīstīt. Visa pamatā ir pastāvīgs gribasspēka treniņš. Vienmēr sev izvirzīt mērķi, kas ir mazliet virs ierastā, ērtā. Citam pārbaudījums ir celties astoņos no rīta. Tad izvirzi sev mērķi — celties septiņos trīsdesmit.

Ir svarīgi veidot cilvēku paaudzi, kura nepadodas pirmo grūtību priekšā, tādus jauniešus, kuri zina, ka spēj daudz ko pārvarēt. Tādus cilvēkus, kuri nepamet savu valsti, tikko rodas sarežģījumi.

Laiku pa laikam dzirdu stāstus, ka kāds jaunsargs atgādina otram: vai atceries toreiz, kā mēs ziemas salā ar Norbutu mežā nakšņojām! Un viņos ir jaušams  lepnums par pārvarētām grūtībām. Viņi ir gatavi vēl lielākiem pārbaudījumiem. Un, ja vēl kāds no jauniešiem visas šīs pieredzes rezultātā izvirza sev mērķi aizstāvēt savu valsti, tad tas ir varens mērķis!

Protams, visi nebūs karavīri, bet man ir svarīgi, lai mums aug lojāli, Latviju mīloši cilvēki. Valsts taču ir cilvēki, nevis kāds mistisks atsevišķs veidojums. Un cilvēki ir jāaudzina savai valstij ar izpratni un cieņu pret to.

— Kad šādi formulē vārdos, tas ir ļoti nopietns uzdevums — jūs, Jaunsardzes instruktori, veidojat veselas paaudzes vērtību sistēmu.
— Jā, tā var teikt, bet šī virzība notiek caur mazumiņiem, arī it kā sīkumiem. Caur kopā būšanu, sarunu, pieredzi, piedzīvojumu, kaut kā pārvarēšanu. Caur priekšstatu mainīšanu, ļaujot ieraudzīt, ka ne viss pasaulē ir melns un balts un ka ir svarīgi redzēt kopumu, nevis fokusēties uz kādu negatīvu šķautni.

— Kas jūs pašu reizēm kaitina un var izsist no līdzsvara?
— Man šķiet, ka uz notiekošo skatos filozofiski. Viss ir mainīgs un pārejošs. Maz ir krasi nelabojamā. Ko tur velti uzvilkties?

Ja runājam par cilvēkiem — katram ir sava sūtība, savs uzdevums šajā pasaulē. Katrs ir individuāls, un katrs ir personība. Jautājums ir par to, vai tev der šis cilvēks vai neder…

— Arī Jaunsardzē paliek tie, kam tas der?
— Tieši tā. Jaunsardzē liela nozīme ir komandai. Pastāvīgi notiek mijiedarbība starp vecākajiem un jaunākajiem. Savu komandu veidoju tā, lai vecākie atbalsta, parāda, uzmundrina, palīdz pacelties jaunākiem, ne tik stipriem. Tāda komanda kļūst par zobratu mehānismu — viss tajā ir savstarpēji saistīts un vienots. Ja cilvēks jūt, ka tur neiederas, ka viņa zobrats ir cita izmēra, viņš aiziet prom. Un meklē citus savējos. Citu vidi un komandu.

Jaunsardze ir liela un spēcīga organizācija, kura arī savā paspārnē piedāvā dažādību. Ir instruktori, kuri vairāk orientēti uz militāro jomu, citi uz tūrismu, citi uz sportu, citi uz medicīnu. Iespējams, ja neder viena Jaunsardzes vienība, jaunietis var sevi realizēt citā, kas vairāk sasaucas ar viņa dabu un interesēm.

Bet dažkārt tieši jau izveidojusies grupa ar savām vērtībām un savu spēku piesaista un notur. Pirms dažiem gadiem organizēju aktivitātes Ukrainā kritušo karavīru bērniem. Kopā ar saviem jaunsargiem izplānoju aktīvu vairāku dienu pro­grammu. Ukraiņu pieredzes līmenim tas bija diezgan skarbi — strikta disciplīna, agra celšanās, jāpārvar distances dabā. Mums negāja viegli, tomēr ukraiņu jaunieši centās un tika līdzi mūsējiem. Te nostrādāja grupas spēks. Kad vēlāk satiku ukraiņu vadītāju, viņa teica, ka pēc laika, pieredzei nogulsnējoties, bērni ar vislielāko sajūsmu no Latvijā pavadītā laika atcerējās tieši mūsu kopīgo mazo nometni.

— Kā jūs jūtat robežu starp disciplīnu, striktām prasībām un vienlaikus cilvēcību un iejūtību? Kā izdodas noturēt tos, kuri pie pirmajām grūtībām grib padoties un aiziet?
— Manā Jaunsardzes vienībā bija puisis, kurš pirmā pārgājienā nogāja 100 metrus, nolika zemē somu un teica, ka tālāk neies. Esot par grūtu un smagu. Nu ir pagājuši četri gadi, un viņš ir pirmais, kurš piedalās visos pasākumos, iet visos pārgājienos un vēl man palīdz.

Manuprāt, nav vienas atbildes, kas der visās situācijās. Ir jājūt, ko cilvēkam, kurš gatavs padoties, tanī brīdī vajag. Kādu laiku līdz pirmajiem panākumiem jābūt ļoti vērīgam, iespējams, prasību latiņa jānolaiž zemāk. Parasti pārvarētās grūtības rada lielu gandarījumu, un gandarījuma sajūta notur.

— Kas jūs pašu notur, un kurp pēc tik lielu apbalvojumu saņemšanas virzīties tālāk?
— Man nav tādas atsevišķas vienības prātā — «darbs», kur es eju pildīt pienākumu, un pēc tam daru ko citu. Es ar to dzīvoju. Ja gribi sasniegt rezultātu, tad, manuprāt, tikai tā tas ir iespējams. Par tālākiem mērķiem — apbalvojumi ir kā svētki, kā apliecinājums tam, ka es eju īsto ceļu. Tas ir pamudinājums turpināt pilnveidoties, kļūt spēcīgākam, pulcināt lielāku auditoriju. Man ir ko dot, un es gribu dot. Ja to cenšas paturēt tikai sev, tad— kam cilvēks dzīvo? Kāda ir jēga viņa būšanai šeit?