Latvijas ziņas

23. augustā Rīgas Brāļu kapos notika Zemessardzes 26. gadadienai veltīta ceremonija, kuras laikā pie Svētās uguns altāra un Mātes Latvijas tēla ziedus nolika Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, kā arī uzaicinātie viesi — Igaunijas zemessargu organizācijas «Kaitseliit» komandieris  ģenerālmajors Mēlis Killi un Lietuvas KASP komandieris pulkvedis Arturs Jasinsks, ar klusuma brīdi godinot kritušo karavīru piemiņu.

«Mans vislielākais paldies gan tiem cilvēkiem, kas stāvēja pie Zemessardzes pirmsākumiem un bija gatavi krist par savu valsti, gan tiem, kas noturēja zemessarga degsmi un sūtību grūtos laikos, gan tiem, kas šobrīd patriotisma un Latvijas mīlestības vārdā papildina zemessargu rindas, ziedo savu laiku un ir gatavi ziedot savu dzīvību par brīvu un neatkarīgu Latviju!» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Pārliecība par tautas pašaizsardzības organizācijas nepieciešamību radās 1991. gada barikāžu dienās. Šo gadu laikā Zemessardze ir izveidojusies par skaitliski lielāko Nacionālo bruņoto spēku struktūru un valsts aizsardzības pamatu. Zemessardze sniedz iespēju Latvijas Republikas pilsoņiem brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās drošību.

29. augustā ar Ministru kabineta lēmumu Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora amatā apstiprināts pulkvežleitnants Valts Āboliņš.

Pulkvežleitnants V. Āboliņš bruņotajos spēkos dien kopš 1993. gada. Ilggadēji strādājis kā pasniedzējs Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.
No 2007. līdz 2011. gadam ieņēmis Sauszemes spēku kājnieku brigādes
1. kājnieku bataljona komandiera vietnieka un bataljona komandiera amatu. No 2011. līdz 2015. gadam bijis pasniedzējs Baltijas aizsardzības koledžā (BALTDEFCOL) Tartu, bet kopš 2015. gada jūlija ieņēmis Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas prorektora amatu.

Militāro izglītību pulkvežleitnants V. Āboliņš ieguvis Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un Baltijas aizsardzības koledžā. Dienesta gaitā beidzis arī dažādus kvalifikācijas celšanas un specializācijas kursus. 2009. gadā pulkvežleitnants V. Āboliņš piedalījies starptautiskajā operācijā Afganistānā, Fārjābas provincē, kur pildīja Norvēģijas vadītās provinces Rekonstrukcijas grupas komandiera vietnieka pienākumus.

Pulkvežleitnants V. Āboliņš rektora amatā stājās 8. septembrī.

31. augustā Ādažu bāzē tika atklāts Kaujas atbalsta un nodrošinājuma mācību centrs, lai nodrošinātu karavīru un zemessargu standartizētu apmācību kaujas atbalsta un nodrošinājuma jomā.

Svinīgajā mācību centra atklāšanas ceremonijā piedalījās Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Mācību vadības pavēlniecības apakšvienību komandieri,  Regulāro spēku vienību komandieri, kā arī Ādažu bāzē izvietoto vienību komandieri.

Mācību centrs nodrošinās centralizētu kaujas atbalsta un nodrošinājuma speciālistu apmācību, realizējot to tādās kaujas atbalsta jomās kā sprādzienbīstamu priekšmetu neitralizēšana, militāro inženieru apmācība, prettanku ieroču sistēmu un nodrošinājuma speciālistu apmācība. Mācību centrā atradīsies arī mehanizācijas mācību daļa, uguns atbalsta mācību daļa un simulatoru mācību daļa.

Kaujas atbalsta un nodrošinājuma mācību centrs veidots uz Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas bāzes, un tas atradīsies tiešā Mācību vadības pavēlniecības komandiera pakļautībā.

Mācību vadības pavēlniecības darbības mērķis ir nodrošināt Nacionālo bruņoto spēku karavīru individuālo apmācību atbilstoši dienesta specifikai, ievērojot vienotus apmācības standartus.

4. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš tikās ar Lielbritānijas bruņoto spēku komandieri Gaisa spēku maršalu Stjuartu Pīču un Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Stīvenu Lovgrovu, lai pārrunātu aktuālos divpusējās sadarbības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības jautājumus.

Lielbritānijas delegācijas sastāvā vizītē piedalījās arī Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Kīts Šenons un Lielbritānijas aizsardzības atašejs Gaisa spēku majors Marks Sapsfords.

Lielbritānijas aizsardzības nozares delegācija apmeklēja arī Ādažu bāzi, kur tikās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu, lai pārrunātu mehanizācijas projekta attīstību, kā arī apskatītu militāro tehniku, tai skaitā kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehniku — CRV(T).  

2014. gada septembrī tika parakstīts Latvijas un Lielbritānijas starpvaldību pirkuma līgums, kas paredz 123 Lielbritānijas bruņoto spēku lietošanā esošo kāpurķēžu bruņutehnikas vienību iegādi Latvijas Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes vajadzībām. Mehanizācijas projekta ietvaros Latvija no Lielbritānijas saņēmusi jau vairāk nekā 60 kāpurķēžu bruņutehnikas vienību, un bruņutehnikas piegāde pakāpeniski turpināsies līdz 2020. gadam.

Mehanizācijas projekta mērķis ir attīstīt Nacionālo bruņoto spēku kaujas spējas, kā arī ilgtermiņā nodrošināt Latvijas un NATO kolektīvo aizsardzību, tāpēc kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehnikas iegāde ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas pašaizsardzības spēju stiprināšanā.

6. septembrī vizītē Latvijā uzturējās Itālijas aizsardzības ministre Roberta Pinoti, lai tiktos ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu.

Abu valstu amatpersonas pārrunāja reģionālās drošības situāciju, kā arī Latvijas un Itālijas divpusējo sadarbību aizsardzības jomā. Latvijas aizsardzības nozares vadība pateicās par Itālijas ieguldījumu NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā Latvijā.

Itālijas aizsardzības ministre apmeklēja arī Ādažu bāzi, kur tikās ar Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu un NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas Latvijā Itālijas kontingenta karavīriem, lai pārrunātu dienesta gaitu Latvijā.

Dalībai NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā Itālija uz Latviju nosūtījusi mehanizēto kājnieku rotu ar bruņumašīnām 160 karavīru sastāvā.

6. un 7. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās Eiropas Savienības aizsardzības ministru neformālajā sanāksmē Tallinā, kurā tika pārrunāti aktuālie aizsardzības un drošības politikas jautājumi.

Ministri diskutēja par Eiropas Savienības drošības un aizsardzības spēju stiprināšanu, attīstot pastāvīgo strukturēto sadarbību aizsardzības jomā (PESCO), kas paredz kopēju kritēriju un saistību definēšanu tādās jomās kā operacionālā gatavība un spēju izvērtēšana, spēku savietojamība, sadarbība un koordinācija, spēju iztrūkuma novēršana, aizsardzības budžets un ekipējuma programma.

Aizsardzības ministri piedalījās arī stratēģiskajā kiberdrošības vingrinājumā «Cybrid 2017», kura mērķis ir identificēt stratēģiska līmeņa izaicinājumus, kas var rasties hipotētiskas kiberkrīzes gadījumā. Ņemot vērā, ka šogad pret Eiropas Savienības dalībvalstu kritisko infrastruktūru veikti dažādas intensitātes un rakstura kiberuzbrukumi, vingrinājuma laikā plānots izstrādāt individuālu un kolektīvu pasākumu kopumu kiberuzbrukumu novēršanai.

Ministri pārrunāja arī starptautisko operāciju aktualitātes, īpaši pievēršoties Eiropas Savienības pretpirātisma operācijai «Atalanta» un Eiropas Savienības apmācības misijai Mali, kurā piedalās arī Latvijas karavīri.

Sanāksmes laikā R. Bergmanis tikās ar Rumānijas aizsardzības ministru Adrianu Tutuianu, lai apspriestu valstu turpmāko divpusējo sadarbību.

No 8. līdz 21. septembrim Zviedrijas un Dānijas teritoriālajos ūdeņos notika ikgadējās militārās mācības «Northern Coasts 2017», ­kuru laikā tika trenēta kuģu komandu un vienību sadarbība ierobežotos un seklos ūdeņos starptautiskā vidē, izspēlējot dažādu krīžu scenārijus.

Mācībās «Northern Coasts 2017» Latvijas Jūras spēki piedalījās ar Jūras spēku štāba un apgādes kuģi A-90 «Varonis» un vienu virsnieku mācību vadības štābā. Jūras spēku štāba un apgādes kuģis A-90 «Varonis» šobrīd dienesta pienākumus pilda Baltijas valstu jūras eskadras (BALTRON) sastāvā. Mācībās «Northern Coasts 2017» piedalījās arī NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa, kuras komandvadību 29. jūnijā pirmo reizi pārņēma Latvija. SNMCMG1 kuģu grupas štāba darbību nodrošina Latvijas Jūras spēku štāba un apgādes kuģis A-53 «Virsaitis».

«Northern Coasts 2017» vienlaikus ir arī BALTRON noslēdzošās mācības. Mācību laikā BALTRON štābs nokomplektēts ar virsniekiem no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas un BALTRON vada vienību, kuru veido seši kuģi no Lietuvas, Latvijas un Polijas.

Šogad mācības vadīja Zviedrija un kopumā tajās piedalījās Jūras spēku kuģi no 16 valstīm.

BALTRON tika izveidota 1998. gadā, un viens no galvenajiem Baltijas valstu sadarbības projekta mērķiem ir paaugstināt kuģu personāla profesionalitāti, piedaloties ikgadējās mīnu meklēšanas mācībās un operācijās, tostarp NATO pretmīnu vienības realizētajās operācijās. Vienlaikus šāda sadarbība veicina Baltijas valstu Jūras spēku savstarpējo savietojamību.

No 10. līdz 21. septembrim Latvijā viesojās Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks (Deputy Supreme Allied Commander Europe, DSACEUR) ģenerālis Džeimss Everards, lai apmeklētu NATO vingrinājumu «Steadfast Pyramid 2017» un «Steadfast Pinnacle 2017» un tiktos ar aizsardzības nozares vadību.

Ģenerālis Dž. Everards tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu, lai pārrunātu aktuālos starptautiskās un reģionālās drošības jautājumus.

Vizītes ietvaros ģenerālis Dž. Everards apmeklēja NATO spēku integrācijas vienību Latvijā un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru.

Vingrinājumi «Steadfast Pyramid 2017» un «Steadfast Pinnacle 2017» laikā no 10. līdz 22. septembrim norisinās Rīgā, Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tajos piedalās vairāk nekā 40 vecākie un augstākie virsnieki no NATO dalībvalstīm, kā arī partnervalstīm Somijas un Zviedrijas. Mācību «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle» mērķis ir pilnveidot augstākā līmeņa virsnieku un komandieru spējas plānot un vadīt apvienotās operācijas. Par pamatu vingrinājumiem tiek izmantota Visaptverošo operāciju plānošanas direktīva (Comprehensive Operations Planning Directive), kas ir viens no galvenajiem alianses apvienoto operāciju plānošanas dokumentiem. Mācību laikā tiek izspēlēts fiktīvs scenārijs, kas ietver kolektīvās aizsardzības operācijas.

Latvijā vingrinājumi «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle» tiek rīkoti kopš 2011. gada. Saskaņā ar Latvijas un NATO Transformācijas pavēlniecības vienošanos šīs mācības mūsu valstī tiks organizētas līdz 2018. gadam.

14. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar Kanādas parlamenta Senāta spīkeru Džordžu Fēriju, lai pārrunātu valstu līdzšinējo un turpmāko militāro sadarbību, NATO paplašināto klātbūtni Latvijā un reģionālās drošības aktualitātes.

«Kopš Latvijā ir izvietota Kanādas vadītā sabiedroto karavīru kaujas grupa, Latvijas un Kanādas divpusējās attiecības ir ievērojami paplašinājušās un ieguvušas jaunu šķautni. Esmu gandarīts par to, ka Kanāda ir ne tikai viena no mūsu sabiedrotajām NATO, bet arī izcilu divpusējo attiecību partnervalsts, kuras tiešā atbildībā ir NATO daudznacionālās vienības vadība Latvijā,» uzsvēra R. Bergmanis.

Dž. Fērijs apmeklēja arī Ādažu bāzi, lai tiktos ar Kanādas kontingenta karavīriem, kas dien Kanādas vadītajā NATO paplašinātās klātbūtnes daudznacionālajā kaujas grupā.

Kanādas bruņotie spēki NATO paplašinātās klātbūtnes ietvaros uz Latviju nosūtījuši aptuveni 450 Sauszemes spēku karavīru no mehanizētā kājnieku bataljona, kā arī bruņumašīnas, izlūkvadu un atbalsta elementus.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Es lietām pieeju vienkārši

Līga Lakuča

Foto — Normunds Mežiņš.

Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā šajā vasarā darbu uzsāka parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks. Cilvēks ar lielu pieredzi politikā. Pirms intervijas pārskatot pieejamo informāciju internetā, atrodama arī vietne www.silenieks.lv.
Tur paustais ļauj paskatīties uz viņu ne kā uz politiķi vai valsts iestādē strādājošo, bet kā uz cilvēku. Par to arī šī saruna. 

— Radošs cilvēks un politika. Vai ir iespējama šāda savienība?
— Tieši otrādi, ja nav radošuma, tad politikā vispār ir grūti. Tāds cilvēks ir garlaicīgs gan kolēģiem, gan pats sev. Es cenšos mazāk kritizēt citus, bet vairāk darīt. Tas arī noteica manu izvēli iesaistīties politikā. Atceros astoņdesmito gadu beigas, kad bija mītiņi, tautas sapulces, gājieni. Toreiz kopā ar savu vecomāti un vecvecmāti, kurai toreiz bija aptuveni 90 gadi, gājām no centra uz Mežaparku kājām. Tādā veidā arī es visā iesaistījos. Puča laiki un barikādes… Es ārkārtīgi nožēloju, ka vecāki mani nelaida uz barikādēm, lai kā arī man gribējās. No tēva puses mans vecaistēvs bija leģionārs. Viņa mājas bija Džūkstē, un mēs vasarās ar riteni izbraukājām vietas, kur viņš pats bija piedalījies kaujās. Rādīja un stāstīja, kur kas bija noticis. Tas bija tāds patiess stāsts, ne no grāmatām izlasīts. Stāsts par vērtībām — par brīvu Latviju, neatkarīgu Latviju. Arī 90. gadu beigās izskanēja tas pats, ka pietiek kritizēt un vajag kaut ko darīt. Bet darīt var tikai caur politiku, ja grib politiski kaut ko mainīt.

Tajā laikā es ārkārtīgi daudz klausījos Latvijas radio, tas man skanēja visu laiku fonā, visam sekoju līdzi. Tad arī iestājos Zaļajā partijā, jo tā atbilda maniem kritērijiem. Politiskās partijas es iedalu trīs dažādos tipos, kas nosaka katras partijas nākotni, dzīvotspēju vai mūža ilgumu. Nekad neesmu vīlies šajā iedalījumā. Viens veids ir partijas, kuras rodas kaut kādu īstermiņa darbu dēļ. Tāds termiņš varētu būt aptuveni 10 gadi. Kā tipiskākais piemērs te būtu minams «Latvijas ceļš», kura pamatstāsts bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Kad «Latvijas ceļš» to izdarīja, tad partija arī beidzās. Misija izpildīta. Tad tie paši sanāk kopā un mēģina rast jaunus mērķus, bet ne visiem vairs gribas. Tagad, kad būtu jāizvirza jauni mērķi, viņi vairs nespēj vienoties. Katram ir savs skatījums, un viņu savienība izjūk.

Otrs partiju veids ir tādas partijas, kurām ir izteikts līderis. Un to biedriem patīk līderis kā cilvēks un patīk arī viņa idejas. Slikti ir tas, ka tomēr lielai daļai cilvēku patīk viņš pats, nevis viņa idejas. Viņiem ārkārtīgi patīk līdera harismātiskā personība un pāris viņa citātu, bet visu pārējo viņi neredz un nedzird. Tāds ir bijis Šķēle, tāds ir bijis Repše, tāds ir bijis Zatlers. Kad līderim kaut kas, teiksim tā, notiek, partija mirst. Labākais piemērs te ir Tautas partija, jo pēc Šķēles bija gan Segliņš, gan Kalvītis — vari mainīt, ko gribi, bet tas vairs neinteresē.

Savukārt Zaļā partija ir tas trešais tips — tur ir ilgtermiņa mērķi, kuri pēc būtības nav sasniedzami. Tie varbūt transformējas, kaut kā mainās. Tāds piemērs — ja es paprasītu, ko dara Gvatemalas Tautas partija, nez vai sagaidītu atbildi. Ja jautātu, ko dara Gvatemalas Zaļā partija, atbildi droši vien saņemtu. Bet tur nemaz nav tādas Zaļās partijas! Te ir tas stāsts, patīk kādam vai nepatīk, bet šajā jautājumā tu zini, ar ko rēķināties. Prognozējamība un tāds nepiepildītais mērķis ir šādas mūža laulības. Protams, ideju var degradēt, var sabojāt, var mainīties partijas vadītāji, nu un?! Nomainās viens, otrs, trešais, bet skaidri ir zināms, par ko viņi iestājas. Nemainās ideja. Ja arī kāda zaļā partija beidzas, vietā radīsies cita zaļā partija un ar tiem pašiem mērķiem, kurus mēs jau zinām. Tieši stabilais ilgtermiņa pragmatiskais ceļš bija tas, kas mani saistīja. Un Zaļajā partijā ir visvairāk latvisko vērtību. Ja mēs skatāmies, latviskās tradīcijas, latviskā dzīvesziņa — tā nav tāda nacionālā ideja. Pamatā tās ir dabas vērtības, jo latvieši spēku ir raduši tieši dabā.

— Kas jūsos ir ielicis šo vērtību pamatu, veidojis skatījumu uz dzīvi?
— Nav tāda viena cilvēka, kuru varētu nosaukt. Tie ir pilnīgi visi cilvēki, ar kuriem esmu saskāries. To varētu salīdzināt ar dalību kādā pasākumā. Tu aizbrauc uz kaut kādu neizdevušos konferenci, un beigās secini, ka vienīgais, ko tu esi iemācījies — kā nevajag darīt. Bet… tas taču ir labi! Es tā arī pieeju lietām. Un tāpēc nav sliktu pasākumu, vienīgais, kas atšķir, — vai tu gūsti vairāk vai mazāk atziņu. Tie sliktākie ir viduvējie, ne šis, ne tas. Ne tu vari iemācīties kaut ko labu, ne arī to, kā nevajag darīt, — neko.

— Vai tas ir arī veids, kā jūs skatāties uz cilvēkiem?
— Jā! Nav sliktu cilvēku, bet ir cilvēki, kuri nav atraduši sev piemērotu vietu. Domāju, ka katram cilvēkam ir kāds talants, bet ir tādi, kuri šo talantu nav spējuši atrast. Viens, kas palīdz atrast kaut kādu talantu, ir izglītība, jo tad cilvēks iemācās meklēt. Un otrs — iespēju neatraidīšana. Ja nosēdēsi gadiem vienā kabinetā — nekas jauns nebūs! Visu mūžu kā kamerā. Bet, ja iesi, darīsi, sitīsies, lauzīsies, lidosi, tu, pirmkārt, mēģināsi atrast savas galējās iespēju robežas, to, cik daudz tu vari panest.

Otrkārt, tad arī radīsies iespējas, tad arī uzzināsi, ko tu vari un ko nevari; kas patīk un kas nepatīk; kas sanāk un kas nesanāk. Vissliktākie brīži manā mūžā ir bijuši, kad nav gudru cilvēku līdzās. Tieši ikdienā visvairāk pietrūkst gudru cilvēku. Jo ir tā, ka tu domā, ko es šodien esmu izdarījis vai kas ir bijis labs, tas, kas riktīgi garšoja… nekas… Tā ir visnožēlojamākā diena. Ja ir tā, ka bija interesanta tikšanās, guvu labu pieredzi, tad diena nav nodzīvota velti.

— Visai ekstrēms dzīves skatījums. Parasti cilvēki tā mierīgi mēģina dzīvot savā komforta zonā. Kas jums ir devis spēku saglabāt šādu attieksmi gan politikā, gan vispār dzīvē?
— Jebkuru procesu, ja gudri domā, var izskaidrot ar dabas parādībām. Piemēram, mēs varam šķendēties par vētru, bet principā vētra nolauž vājos un trauslos. Tie stiprie paliek. Ja tu spēj tulkot dabas parādības, tad saproti, kas būs, jo cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Mēs neapzināmies, ka cilvēks ir tikai viena no bioloģiskās daudzveidības sugām. Tā tas ir, bet cilvēks ir izdomājis, ka viņš visus pārējos spēs komandēt. Tas ir vissliktākais.

Turpretī, ja tu jūties kā dabas sastāvdaļa savā domāšanā, tad spēj arī labāk dabu tulkot. Tā ir tā pati cilvēka psiholoģija, kas ir dabiska lieta. Psiholoģija pēc būtības ir atbildes meklējums dabiskos procesos cilvēkā, viņa saskarsmē ar citiem cilvēkiem vai krīzes situācijā. Principā viss ir daba, un to vairākums ikdienā nesaprot. Tāpēc arī sadeg, salūst, jo izvēlas darīt kaut kādas stulbas darbības.

— Šķiet, jūs varētu būt labs psihologs vai mācītājs. Vai nav bijušas šādas domas?
— Nē. Par mācītāju — nē. Drīzāk man patiktu būt par to, kas palīdz cilvēkiem paplašināt redzesloku. Teorētiski skolotājs to arī dara, bet negribētu tādā izpratnē kā skolotājs. Mācītājs — nē. Man vārds «mācītājs» nepatīk. Gan tiešajā nozīmē, gan… vispār.

Manā izpratnē, ja ticību var iemācīt, tad ticībai nav vērtības. Ja mēs iemācām ticību, tas ir dogmatisms, tur nav nekādas jēgas. Bet palīdzēt atrast ceļu, gūt izpratni, paplašināt redzesloku — to gan var. Es drīzāk varētu būt tāds ceļvedis, bet neuzmestos kā vienīgā patiesā ceļa norādītājs.

— Jūs vienmēr esat pozitīvi noskaņots. Vai ir kaut kas tāds, kas jūs arī
sadusmo?
— Stulbeņi, tas ir vistrakākais. Taču īstenībā es dusmojos uz sevi — kāpēc ar viņiem esmu kopā?! Cits nekas.

— Vai tieši politiskā vai arī visas dzīves pieredze ir veidojusi jūsu neordināro skatījumu? Ir cilvēki, kas dzīvo rutīnā, jūs ejat citu ceļu. Cilvēkiem jums līdzās varētu būt arī grūti.
— Ja viņi negrib man nākt līdzi, es aizeju viens! Eju tālāk, viņi paliek. Tas mani neuztrauc. Pārsvarā ir interesanti ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu audz. Stagnējošie principā dzīvo kopā ar vēsturi, ar garīgiem aizgājējiem.

— Tomēr cilvēki bieži gremdējas pagātnē.
— Ja stāvēsi un skatīsies atpakaļ, nekas nenotiks, bet, ja iesi un skatīsies atpakaļ, ieskriesi stabā. Tāpēc skatīšanās pagātnē, manā izpratnē, ir viens no lielākajiem Latvijas tautas lāstiem. Es nesaku, ka pagātni vajag aizmirst, — to vajag ņemt kā pieredzi, nevis uz tās balstīt nākotni. Ja uz pagātni balsta nākotni, tad principā turpina būvēt pagātni.

Esmu mēģinājis uz lietām paskatīties dažādi. Praktiskajā ikdienā es mēģinu jebkuru jautājumu vērtēt no tāda redzējuma, kā tas izskatīsies Ministru kabinetā. Tā vienkārši, jo būtībā tur sēž nozaru vadītāji. Mēģinu iedomāties, kā viens un tas pats jautājums izskatīsies no izglītības viedokļa, kā no sporta viedokļa, kā no reģionālās attīstības un kultūras viedokļa. Taču, ja tu dzen tikai savu jautājumu cauri, tas nozīmē, ka interese ir vienīgi tev. Kas valstij no tā? Un tieši tā arī pietrūkst mūsu valstij politikā, lemšanā un domāšanā, ka katrs iet pa savu vagu un neredz, kas notiek blakus vagā. Un ārkārtīgi reti ir tādi cilvēki, kuri redz, kas notiek šajā tīrumā kopumā. Arī tie, kuri redz, kas notiek tīrumā, ne vienmēr saprot, kas notiek nozarē kopumā. Vislielākais eksperts kaut kādā šaurā jautājumā visbiežāk ir analfabēts nozarē kopumā. Jo viņš redz tikai savu vagu, bet vispār neredz, kas notiek, tā ilustratīvi sakot, ar kartupeļu tirgu pasaulē. Viņš redz savu vagu — tā ir izcila, bet vai tie kartupeļi kādam ir vajadzīgi? Es savukārt cenšos paskatīties no visām pusēm, un tad ieguvēji ir visi. Ja Ministru kabinetā jāgūst atbalsts, tad vajag, lai visi ministri balsotu par. Tāpēc ir jāpadomā, kāds viņiem būs labums no tava jautājuma. Nekas nenotiek, ja katrs dzen savu lietu, un tāpēc mums ir desmitiem identisku pro­blēmu, katrā nozarē sava. Dažādā pieredze, ko esmu guvis, skatījums no dažādām pusēm — tas arī palīdz pieņemt ātrus lēmumus. Tu dari to gandrīz instinktīvi, pašsaprotami.

— Kas palīdzēja pieņemt lēmumu nākt uz Aizsardzības ministriju?
— Parlamentārā sekretāra pamatfunkcija, kas ir noteikta likumā, ir ministrijas interešu pārstāvēšana Saeimā. Saeimu veido deputāti, un ministrijas intereses ir jāizstāsta viņiem un jāpārliecina viņi. Savukārt ir tā, ka es nezinu nevienu Saeimas deputātu, ar kuru man būtu sliktas attiecības. Ar dažiem man varbūt to nav, jo mums dzīvē ceļi nav krustojušies.

— Kā tas iespējams, esot politikā?
— Es ļoti vienkārši pieeju lietām. Manā izpratnē, es tās nesarežģīju. Cilvēki mēdz atrast kaut ko tur, kur patiesībā nekā nav. Un tad viņi paši mokās.

Taču ir arī sliktā puse — attieksme nedrīkst robežoties ar slinkumu un vienaldzību.

Vēl ir stāsts par cenšanos nebaidīties, arī tāpēc es piekritu. Bailes ir informācijas trūkums, jo cilvēks baidās no tā, ko nezina. Ja tu iegūsti informāciju, tev vairs nav no kā baidīties. Neziņa ir pats sliktākais, un tajā brīdī, kad neziņa sāk valdīt pār tevi, sākas panika.

— Kas jūs Aizsardzības ministrijā pārsteidza?
— Pārsteidza — kas šos 27 gadus tā reāli ir darīts!? Radās iespaids, ka viss sācis notikt pēdējos trīs četros gados. Var redzēt, ka tad kaut kas svaigs un jauns sācis notikt. Pārsteidza, ka daudzviet ir diezgan nolaists… Ir tāda nožēla, kur palika tā visa nauda. Vēl tāda lieta, te uz daudziem jautājumiem skatās vienpusēji.

— Kurām jomām esat gatavs pievērsties?
Neizdalīšu kādu atsevišķi, jo lietas nevar skatīt atrauti — viss ir cieši saistīts. Taču pamatā vēlos ieviest ilgtspējīgu attīstību visās aizsardzības nozares jomās. Primāri ir maksimāli jāiesaista vietējie ražotāji, jāizmanto vietējie dabas resursi gan enerģētikā, gan būvniecībā, gan ēdināšanā, gan transportā, gan tehnikas uzturēšanā un remontā, gan visur citur. Ar nozares palīdzību jāceļ tautas apziņa attiecībā uz veselīgu dzīvesveidu — veselīga pārvietošanās, veselīga vietējā pārtika, jo, ja 37 procentiem jauniesaucamo ir neatbil­stošs ­veselības stāvoklis, tad jājautā, kāds ir valstī vidējais, jo uz dienestu nāk tie, kuri uzskata, ka ir veseli. Ja esam slima nācija, tad nav, kas aizsargā dzimteni. Veselīgs dzīvesveids nodrošina veselīgu domāšanu. Un tikai tad, kad ir veselīga domāšana, var būt ilgtspējīgi un stabili lēmumi.

— Vienības jau esat apmeklējis?
— Cenšos braukt. Mani neinteresē ķeksīša vizītes, gribu iedziļināties un saprast. Mans uzstādījums nav meklēt kaut kur vainīgos vai ko norādīt. Gribu piebilst, ka parlamentārā sekretāra funkcija nav kaut kas atšķirīgs. Tā ir ministrijas interešu pārstāvēšana Saeimā, un tām jābūt kopīgām, jo nevari pārliecinoši Saeimā argumentēt, ja pats netici. Tātad ir jādraudzējas ar visu nozari, kopā jārunā, jādiskutē, jāstrīdas, lai gūtu pārliecību, un tad to būs vieglāk arī pasniegt parlamentā. Otrs, mans politiskais viedoklis nevar atšķirties no ministra viedokļa, jo es esmu pakļauts ministram. No manis neko pretēju šajā ziņā nevarēs sagaidīt.

Tas, kas man patīk Aizsardzības ministrijā, — es neredzu, ka te meklētu vainīgos. Cilvēki nāk un pasaka — te es salaidu dēlī, tas nebija pareizi. Cilvēcīgi, nevis mēģina ko noslēpt. Mani neinteresē, kurš ko sadarīja, man vajag rezultātu, vajag skaidrību, vajag pareizāko risinājumu. Jo kurš gan nekļūdās?! Taču sliktā lieta ir tā, ka karavīrs nesūdzas. Viņš nestāsta par pro­blēmām, un tad tu neko nevari uzlabot. Kā tu palīdzēsi, ja viņš neko nestāsta? Tas ir tāpat kā — cilvēks aiziet pie ārsta un saka, man viss ir labi. Nu, ko tad tu te nāc, ja viss ir labi?! Tas ir tas sliktais, jo nevar noteikt diagnozi. Ja nevar noteikt diagnozi, nevar iedot zāles. Te ir jāatrod kompromiss, lai karavīrs nevis nosūdz vai ziņo, bet nāk ar priekšlikumiem, kā uzlabot. Var jau būt, ka cilvēks kļūdās un tikai savā prātā tā domā. Es mēģinu iedziļināties un celt jautājumu visaugstākajā līmenī. Ja ir problēma — risinām, ja tās nav — ejam tālāk. Manā izpratnē nav neizdarāmu lietu, vienkārši ir jādara.

— Ko jūs novēlat sev šajā amatā, kas nav nemaz tik vienkāršs?
— Galvenais, ka ir daudz aktīvu notikumu. Man nav grūti uzsākt darbu šajā vidē, jo, pirmkārt, daudzi cilvēki bija zināmi no iepriekšējās saskarsmes. Otrkārt, es nekautrējos iet un runāt, jo es to nedaru savā, bet mūsu labā. Es atnācu, lai palīdzētu, lai kopā būtu labāk un jaudīgāk. Te ir tādi paši cilvēki kā jebkur citur. Un visas ministrijas ir līdzīgas, to darbības princips, sistēma. Ir tikai cilvēka faktors, kas nosaka kaut kādu savādāku rokrakstu, kā viss notiek. Šajā sistēmā nav daudz mākslinieku, kas diskutētu, kāpēc tā vai tā. Manā izpratnē, ministrijas vadība ir pragmatiska. Tas, ko man gribētos, ko mēs varētu pacelt, — ka aizsardzības joma kļūst plašāka un iesakņojas arī citās nozarēs, un cilvēki tam visam redz jēgu. Jo, ja ir aizsardzība aizsardzības pēc, tas nav labi. Bet, ja cilvēki redz, ka aizsardzība spēj iesakņoties visur citur un vienlaikus visas citas nozares spēj iesakņoties aizsardzībā, tas ir lielākais ieguvums.

Šajā ziņā Aizsardzības ministrija ir ieguvēja, jo tajā visvieglāk ir saskatīt pārējās nozares. Ir pārstāvēts sports, aktīvs dzīvesveids, kultūra, vēsture — mums pat ir savs orķestris, ir Kara muzejs —, vide — kaut vai Ādažu poligons, kur videnieki var pētīt, aizsargāt un vairot. Ir transports, izglītība. Pilnīgi visas nozares iekļaujas aizsardzības jomā. Jācenšas vairāk atbalstīt vietējos ražotājus, naudai jāpaliek Latvijā, jo — ja aizsardzības nozare nepalīdz tautai, tad kāpēc lai tauta steigtos palīgā aizsardzībai. Tas ir jāpanāk, un tad patriotisms arī veidosies.

Aktuālais informācijas tehnoloģiju drošības jomā

Sanita Žogota,
AM Krīzes vadības departamenta Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāja.

Foto — Gatis Dieziņš un no ārvalstu interneta vietnes.

Šā gada 19. jūlijā spēkā stājās grozījumi Informācijas tehnoloģiju drošības likumā, kas ievieš izmaiņas attiecībā uz informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūciju. Līdz šim informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas uzdevumi un tiesības bija deleģētas tikai Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtam, kuras uz deleģējuma līguma pamata veica tās struktūrvienība — Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija (CERT.LV).

Grozījumi likumā paredz, ka turpmāk CERT.LV informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas uzdevumus veiks attiecībā uz valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī privāto tiesību juridiskām personām, izņemot Aizsardzības ministriju, tās padotībā esošās ie­stādes un Nacionālos bruņotos spēkus. Attiecībā uz pēdējiem informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas uzdevumus veiks Militārās izlūkošanas un drošības dienests un tā sastāvā esošā Militāro informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas komanda (MILCERT). Paredzēts, ka abas minētās institūcijas savstarpēji apmainīsies ar to rīcībā esošo informāciju, lai nodrošinātu tām noteikto uzdevumu īstenošanu.

Aizsardzības ministrija, tās padotībā esošās iestādes un Nacionālie bruņotie spēki izdalīti atsevišķi, ņemot vērā aizsardzības nozares nozīmību, tai skaitā Aizsardzības ministrijas funkcijas, Nacionālo bruņoto spēku mērķus un uzdevumus, kā arī veicamos pasākumus to īstenošanai. ­Pastiprinātu interesi par aizsardzības nozares informācijas un komunikāciju tehnoloģijām rada arī NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijas kaujas grupas un NATO spēku integrācijas vienības klātbūtne Latvijā, kā arī Latvijā regulāri notiekošās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas mācības, Nacionālo bruņoto spēku un sabiedroto bruņoto spēku mācības. Notikušās izmaiņas ļaus koncentrēt aizsardzības nozarei piešķirtos valsts resursus un pastiprināt informācijas un komunikāciju tehnoloģiju drošību.

Grozījumi arī paredz informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijām tiesības pieprasīt, lai augstākā līmeņa domēna «.lv» reģistra un elektroniskās numurēšanas sistēmas uzturētājs atslēdz «.lv» domēna vārdu ne vairāk kā uz piecām dienām. Piemēram, gadījumos, kad domēna vārda lietotājs vai servera, uz kura glabājas, piemēram, ļaundabīga programmatūra vai pikšķerēšanas lapa, uzturētājs ir ļaunprātīgo aktivitāšu organizētājs un labuma guvējs.  Šādas tiesības varēs izmantot, ja domēna vārds būs iesaistīts informācijas tehnoloģijas drošības incidentā, kas būtiski apdraud informācijas sistēmu vai elektronisko sakaru tīklu drošību, un šo incidentu nav iespējams novērst citā veidā. Mērķis ir novērst un mazināt apdraudējumu lietotājiem, kas tiek radīts, izmantojot augstākā līmeņa domēnā «.lv» reģistrētu domēna vārdu.

 Ātrākai saziņai ar valsts iestādēm un pašvaldībām, izvēlei izmantot elektroniskos pakalpojumus Latvijā tiek nodrošināta iespēja ar roku rakstīta paraksta vietā izmantot drošu elektronisko parakstu (e-parakstu). Līdzīgi e-parakstu var izmantot arī darījumiem juridisko personu starpā, piemēram, līgumu, rēķinu un citu dokumentu parakstīšanai.

Uzņēmumi, kas nodrošina e-paraksta izsniegšanu un izmantošanu, ir sertifikācijas pakalpojumu sniedzēji elektronisko dokumentu izpratnē. Šie uzņēmumi var saņemt kvalificēta sertifikācijas pakalpojuma sniedzēja statusu, ja tie atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 23.07.2014. Regulai Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū, ar kuru atceltas Direktīvas 1999/93/EK (eIDAS regula) noteiktās prasības.

Sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju darbību un to kvalificēšanu veic Elektroniskās identifikācijas uzraudzības komiteja, kuras sastāvā ir valsts sekretāri no Aizsardzības, Satiksmes, Tieslietu, Iekšlietu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī Datu valsts inspekcijas vadītājs un CERT.LV vadītājs. Komiteja ir aizsardzības ministra pakļautībā un tās uzdevumos bez jau minētā ir  uzraudzīt un reģistrēt kvalificētus un kvalificētus paaugstinātas drošības elektroniskās identifikācijas pakalpojuma sniedzējus un to sniegtos pakalpojumus (Fizisko personu elektroniskās identifikācijas likums). 

man nav bail, esmu ķirurģe

Džoanna Eglīte

Foto — Henrijs Plimaks, CIOR, no Valsts prezidenta preses dienesta arhīva un no B. Feldmanes personiskā arhīva.

Latvijas Rezerves virsnieku asociācija, kuru vada tās prezidente virsleitnante Benita Feldmane, pilda sava veida Latvijas diplomātisko funkciju, pārstāvot mūsu valsti plašā starptautiskā līdzīgu organizāciju apritē. Vairākus savas dzīves gadus Benita Feldmane ir bijusi ārste Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štābā, militārā vidē. Tomēr, vaicāta, kā viņa sevi izjūt, Benita viennozīmīgi saka, ka ir ķirurģe, nevis karavīrs. 

B. Feldmani ar Pasaules rezerves virsnieku asociāciju konfederācijas ordeni par nopelniem apbalvo komandkapteinis Ričards Rolls. 2014. gads.

Sarunas gaitā atklājas vismaz viena kopīga iezīme, kas raksturīga gan labam karavīram, gan ārstam — spīts un drosme briesmu brīdī. Turklāt abās profesijās šī spēja prasa ilgu gadu pieredzi, lai kļūtu patiesa un dziļa, nevis tukši bravūrīga. Kādā sarunā ar Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru pirms vērienīga projekta vadības uzņemšanās sekretārs vaicājis: «Bail ir?» — un Benita Feldmane sev raksturīgajā tiešumā atbildējusi: «Es esmu ķirurģe. Man nav bail.»

Šķietami rotaļīgi, viegli, ar smaidu Benita Feldmane atkal un atkal dzīvē uzņēmusies jaunus pienākumus. Toties īstenojusi tos ar lielu nopietnību, pamatīgu darbu un atbildības izjūtu. Šī ambivalence ir viens no iemesliem, kādēļ viņa no jauna izvēlēta vadīt Latvijas Rezerves virsnieku asociāciju. «Redzu, ka ir nepieciešams radīt jaunu motivāciju rezerves virsniekiem, iedvesmot viņus iesaistīties un uzrunāt atvaļinātos virsniekus, lai tie sniegtu savu pienesumu un uzturētu piederības izjūtu militārajai apritei,» dažus no asociācijas prezidentes darbam nospraustajiem mērķiem formulē Benita Feldmane.

Lietas, kas neaizmirstas
13 gadu vecumā mamma Benitu vienu palaida uz Rīgu mācīties medicīnas skolā. No Ventspils ar koferīti rokā Benita ieradās galvaspilsētā. «Koferītis man joprojām stāv plauktā, kā piemiņa dullajam dzīves sākumam.» Viena pati, bez radiem un paziņām Rīgā, Benita ieguva savu patstāvības rūdījumu, bet pēc četriem mācību gadiem atgriezās Kurzemē, Virgas ciemā, kurp tika nozīmēta strādāt. 17 gadu vecumā viņa kļuva par tuvējās apkārtnes feldšeri vecmāti, kas ne vien pieņēma jaundzimušos, bet ārstēja visas dzīvās būtnes, gan cilvēkus, gan mājlopus, «jo cita ārsta tuvumā nebija». «Dalījām pacientus ar veterinārārstu, kurš mitinājās patālu,» atceras Benita Feldmane.

Reiz abu dakteru ceļi krustojušies. Veterinārārsts nopietni saslimis un izsaucis pie sevis jauno kolēģi. Benita dia­gnosticēja plaušu karsoni, ko pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ārstēja ar kampara injekcijām. Viņa paziņojusi, ka ievadīs slimniekam vienu šī preparāta ampulu. Cilvēku un dzīvnieku ārstu izpratne par ampulas apjomu ievērojami atšķīrās. Cilvēkiem tie bija 2 mililitri, kamēr dzīvnieku ārstu arsenāla ampulas bija 20 mililitru — cilvēkam šāds daudzums būtu nāvējošs. Veterinārārsts manāmi sasprindzis no dzirdētā. «Tomēr vienojāmies, ka man nav nolūka kolēģi nogalināt un zinu, ko daru.»

Kāds cits darba piedzīvojums savukārt ļauj nojaust, kā Benitā attīstījusies spēja uzņemties sarežģītus uzdevumus un pienākumus šķietami viegli un bezbailīgi.

Vēlā rudens vakarā ar zirgu pajūgu pie Benitas mājām piebraucis vīrs, kura sievai bija sākušās dzemdības. Gaidījuši otro bērnu. Apdomājusi situāciju, Benita izkāpusi no ratiem dzemdētājas mājas pagalmā un mudinājusi vīru braukt uz pagasta veikalu sazvanīt ātro palīdzību, «jo ar dzemdībām nekad neko nevar zināt». Mājā sveču gaismā līdzās dzemdētājai bijusi viņas sirmā māmuļa un divus gadus vecais bērns.

«Dzemdētāja kliedz, pulkstenis iet, bet dzemdības nevirzās,» stāsta Benita. Tumsā viņa tomēr nolēmusi, ka jāmēģina iztaustīt situācija. Pretī viņas cimdotajai mediķes rokai bijusi nevis mazuļa galviņa, bet gan mazītiņa rociņa. Benita aptvērusi, ka lauku mājā dzemdības nav iespējamas. Bija jātiek uz Liepāju, uz slimnīcu. Kamēr naktī atgriezās ciemā bērna piedzimšanu svinēt sākušais vīrs, kamēr pa galvu pa kaklu Benita saorganizēja iereibušo tēvu iecelt sievu pajūgā, kamēr pa lauku ceļiem ar zirdziņu tika līdz smagās mašīnas šoferim, ap sešiem rītā visa kompānija nokļuva Liepājas slimnīcā. Pēc nepilnas stundas pasaulē nāca veselīgs bērniņš. Vīrs vēlāk tā arī nav sapratis, kur bijis pamats satraukumam un kādēļ tāda steiga.

«Uzticēt jaunam un nepieredzējušam skuķim milzu atbildību, protams, ir tikpat dulli, kā mani vienu aizsūtīt uz Rīgu mācīties. Bet acīmredzot kāds tur augšā man stāvēja blakus, lai arī pašos trakākajos brīžos viss beigtos labi.»

Labi māku sarunāties, bet neprotu strīdēties
Spēja izdarīt šķietami nepaveicamo, vēl arī apsmaidot to, Benitai Feldmanei saglabājusies visu mūžu. Vairākus gadus nostrādājusi kā feldšere vecmāte, viņa nolēma, ka dzīvē jādodas tālāk. Benita atgriezās Rīgā, iestājās Medicīnas institūta vakara nodaļā un, apvienojot studijas ar radiologa darbu Onkoloģijas centrā, ieguva ķirurga specialitāti. Daudzus gadus strādāja par ķirurģi — fleboloģi (vēnu speciālisti).

«Valsts eksāmenus mēs kārtojām kopā ar tikko pasaulē nākušo dēlu. Viņš bija nesen piedzimis. Atstāju ratiņus pagalmā un gāju likt eksāmenu ķirurģijā.»

Pēc brīža kāds pasniedzējs pienācis topošo ārstu pulciņam un apvaicājies, kuram bērns ārā ratiņos kliedzot. «Manējais!» ar smaidu saka Benita, atceroties toreizējos apstākļus. «Man līdzās strādājot, dēls ir gulējis operāciju zālē un nakts dežūrās, bet izaudzis par foršu cilvēku. Viņam jau ir sava ģimene un bērni (man ļoti mīļi mazbērni), bet man viņš joprojām ir tuvākais sarunu biedrs.»

Benita Feldmane ir apdāvināta vairākās dzīves jomās, ne tikai medicīnā, tomēr viņa pati uzskata, ka vispiemērotākais viņas būtībai un raksturam ir ķirurga darbs.

«Ķirurģijā lēmumi jāpieņem nekavējoties, bez filozofēšanas. Viss ir ļoti skaidri. Rezultāts vai nu ir, vai nav. Dzīvē tik pra­gmatiski un tieši nav iespējams. Man kā asas dabas kurzemniecei ir nācies mācīties diplomātiju. Bet, lai cik ļoti man patīk cilvēki, mani joprojām var izsist no līdzsvara bezkaunība un muļķība. Es ļoti labi māku sarunāties, bet neprotu strīdēties.»

Otrs dzīves talants — organizatores spējas
Pēc aktīvo ķirurga darba gaitu beigšanas Benita Feldmane nokļuva bruņoto spēku štābā, kas tobrīd meklēja štata ārstu. Tādējādi viņa uzņēmās vadīt arī militāro ārstu sagatavošanu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU).

«Lai gan jauno ārstu atsaucība specializēties militārajā medicīnā bija liela un bruņotajiem spēkiem bija un ir vajadzīgi kara mediķi, kuri dotos līdzi starptautiskajās operācijās un sniegtu palīdzību kauju gadījumā, diemžēl šis projekts ilga vien divus gadus. Topošie kara ārsti bija pakļauti divām augstskolām — RSU un Nacionālajai aizsardzības akadēmijai. Abu augstskolu prasības praksē izrādījās nesavietojamas. Tāpēc Latvijā diemžēl kopš 2005. gada vairs nav iespējams apgūt militārā ārsta specializāciju.»

Daudz veiksmīgāks mūžs ir citiem Benitas Feldmanes vadītiem projektiem, kas vairāk raksturo viņas izcilās organizatores spējas. Benita Feldmane 23 gadus darbojās Latvijas Ķirurgu asociācijas vadībā, organizējot ķirurgu zinātnisko darbību un sadzīvi. Pašreiz viņa ir šīs asociācijas goda biedre. Ilgus gadus mediķu aprindās bija dzirdams, ka ķirurgi savstarpēji ir visdraudzīgākie ārsti. Tajā ir arī Benitas nopelns. Viņa, vērojot lielo kolektīvu it kā no malas, centās izprast katra kolēģa dotības un spējas, motivējot un mudinot tās likt lietā kopējam labumam.

2017. gadā B. Feldmane tiek iecelta par Viestura ordeņa kavalieri un apbalvota ar Viestura ordeni.

Līdzīgi Benita Feldmane rīkojusies, desmit gadus (2003.— 2013.) vadot Latvijas Rezerves virsnieku asociāciju un šogad no jauna uzņemoties asociācijas prezidentes darbu. Viņas lielākais lepnums paveikto darbu sarakstā ir 2007. gadā Rīgā vadītais Pasaules rezerves virsnieku asociāciju kongress. Tas ik gadu tiek organizēts kādā no Pasaules rezerves virsnieku asociāciju konfederācijas dalībvalstīm, un, pateicoties Benitas Feldmanes iniciatīvai un apņēmībai, pirms desmit gadiem kongress pirmo reizi notika Latvijā.

«Tā bija iespēja 800 dažādu pasaules valstu pārstāvjiem nedēļas garumā parādīt Latviju kā valsti, kas var sajūsmināt un pārsteigt. Mums — 12 cilvēkiem, kuri kopā šo pasākumu organizējām, tas patiešām izdevās. Joprojām Briselē, kur regulāri notiek pasaules rezerves virsnieku asociāciju prezidentu tikšanās, kolēģi atceras šo nedēļu Rīgā un apvaicājas, kad uzņemsimies organizēt šādu pasākumu vēlreiz.»

Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas 150 biedri ir vien neliela saujiņa no aptuveni miljona rezerves virsnieku. Viņu visu intereses 36 dažādu valstu asociācijas pārstāv Pasaules rezerves virsnieku asociāciju konfederācijā. Tā ir apolitiska bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir regulāri uzturēt informācijas apmaiņu par rezerves virsnieku pienesumu un lomu gan sabiedrībā, gan militārajā apritē.

Latvijas Rezerves virsnieku asociācija izveidota 1999. gadā. 2004. gadā asociācija iestājās starptautiskajā konfederācijā.   Turpmāk tā piedalās gan oficiālās sarunās, gan sociālajā dzīvē — dažāda veida sporta pasākumos, ko pasaules asociācijas rīko kolēģiem savstarpējo neformālo attiecību uzturēšanai.

«Tēvijas Sargs» sveic virsleitnanti Benitu Feldmani nozīmīgajā jubilejā!

Sāk ar kārtības uzturēšanu pagastā un izaug līdz NATO

Gaitis Grūtups,
52. kājnieku bataljona zemessargs,speciāli  «Tēvijas Sargam».

Foto — no I. Kalniņa personiskā arhīva.

«Godīgs, atsaucīgs, prasmīgs un izturīgs, labs sportā, tostarp precīzs šāvējs,» — tā Jelgavā Zemessardzes 52. kājnieku bataljonā raksturo vecāko zemessargu Imantu Kalniņu. Bataljona komandieris Uldis Stroganovs piebilst, ka tādiem cilvēkiem kā Imants Kalniņš vienmēr var uzticēties un, ja likums un mediķi atļautu, noteikti gribētu viņu bataljonā paturēt. Taču laiks iet. 

Rīta rosmē skrien kā jaunais
Šis gads Imantam Kalniņam ir nozīmīgs, jo beidzas 26 gadus ilgais dienests Zemessardzē. Jūnija beigās viņš vēl ar šauteni rokās skrēja rīta rosmi Jelgavas zemessargu vasaras nometnē Vilces pagastā. Kaujas vienības mācībās lidoja ar amerikāņu helikopteru «Chinook». Savukārt 22. jūlijā zemessargs Imants Kalniņš piedalījās kārtības uzturēšanā Jelgavas nakts pusmaratonā. Un 29. oktobrī, kad Imantam aprit tieši sešdesmit, beidzas viņa zemessarga apliecības derīguma termiņš. Viņš par to daudz nebēdā, jo jaunajiem turēt līdzi tomēr kļūst grūtāk. Apsargāt šautuvi, kur jaunie mācās, vai veikt kādu vieglāku uzdevumu viņš, protams, varētu, taču Zemessardzes likumā tāds vecākiem vīriem atvieglināts dienests vismaz pagaidām nav paredzēts. Atvaļinātiem zemessargiem tiek piedāvāta dalība veterānu organizācijā. Tur var nodarboties ar jaunsargu audzināšanu. Imants Kalniņš domā, ka veterāniem pievienosies. Tur jau ir divi viņa pagasta vīri — Viktors Gūtmanis un Viesturs Ķibilds, ar kuriem viņš iepriekš dienējis plecu pie pleca.

Sporta spēlēs Aizkrauklē, 1995. gads. Imants Kalniņš, ceturtais no kreisās.

Zemessardzē stājās tēvs un dēls
Septiņdesmito gadu beigās Imants bijis aizrautīgs sportists, pabeidzis Bulduru dārzniecības tehnikumu un sācis strādāt slavenajā kolhozā «Nākotne», kas atradās tagadējā Jelgavas novada Glūdas pagastā. Pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Imants atgriezās «Nākotnē», kur strādāja par dārznieku. «1987. gadā vajadzēja atrast vienu apzinīgo, ko ievēlēt par ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju, kam alga bija tikai 170 rubļu pirms nodokļu nomaksas. Kolhoza partijas sekretārs Vilis Teterovskis izvēlējās mani,» smejas Imants. Vadot Glūdas ciema izpildkomiteju, Imants Kalniņš piedzīvoja atmodas, barikāžu un valsts atjaunošanas laiku.

«Atceros — 1991. gada rudenī Jelgavā sanāca ciemu izpildkomiteju priekšsēdētāju sapulce, kurā vēlākais Jelgavas robežsargu bataljona komandieris Gustavs Kalniņš stāstīja, ka valstī kārtības uzturēšana būs jāveic pašiem un ka agrāko milicijas (policijas) izpalīgu jeb «družiņņiku» vairs nebūs. Nekādas Latvijas armijas toreiz vēl nebija,» stāsta Imants Kalniņš.

Tolaik zemessargos iestājās 18 tūkstoši brīvprātīgo. Motīvi bija dažādi, dažiem likās, ka tādā veidā būs vieglāk tikt pie ieročiem. Dominējošais bija patriotisms. 1991. gadā Zemessardzē Dobeles bataljonā iestājās arī Imanta tēvs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Laimonis Kalniņš, kam tolaik jau bija sešdesmit gadu.

Šāviens ziemas naktī
Glūdas pagastā zemessargos pietei­­cās 43 vīri. Imants Kalniņš rūpējās, lai viņi visi nokārtotu iestāšanās dokumentus un medicīniskās pārbaudes. Zvēresta došana notika Jelgavā, Raiņa ielā 6, kur atrodas pilsētas muzeja noliktavas.

Ar pašu pirktu degvielu un formām Jelgavas bataljona zemessargi brauca sargāt robežu, ķēra no Pārlielupes cietuma izbēgušos noziedzniekus, dzēsa ugunsgrēku kūdras purvā, ārējā perimetrā apsargāja ASV prezidenta Dzordža Buša lidmašīnu Rīgas lidostā un veica daudzus citus uzdevumus. Mobilais telefons sākumā bija tikai retajam, bet darbojās savstarpējā apziņošanas ķēde — zemessargi cits pie cita skrēja uz mājām un tādā veidā nodeva ziņojumus. «Deviņdesmitajos gados kādu laiku bijām tādi kā apsargi, kas par maksu apsargāja uzņēmumus. Mana zemessarga alga toreiz bija 54 lati. Vienu diennakti dežurē, trīs — brīvas. Brīvajās diennaktīs strādāju mājas saimniecībā un braucu uz mācībām. Mājās seifā stāvēja ložmetējs un pilna magazīna ar patronām,» atceras Imants Kalniņš.

Jautāts, vai kādreiz ir gadījušās bīstamas situācijas, kad jālieto ierocis, zemessargs atceras, ka reiz deviņdesmito gadu vidū šāvis, aizturot zagļus. «Toreiz mēs apsargājam firmu, kas Kārniņos pārbūvēja Jelgavā, RAF rūpnīcā ražotos mikroautobusus «Latvija». Piepeši es pa logu skatos, ka pa ceļu nāk cūka, bet aiz tās divi vīrieši. Kur ziemā divos naktī pa asfaltētu ceļu var iet cūka! Nav jau suns, ko ved staigāt! Tātad tie ir zagļi, kas cūku izlaiduši no aizgalda un iet ārā no ciema, lai to nokautu!» Šāviens gaisā zagļus apturēja. Viņi iesvieda nazi krūmos un paklausīgi sagaidīja policiju. Nozagtā cūka, ko neviens vairs nedzina, pati aizgāja atpakaļ uz mājām. Nākamajā dienā policisti aizturētos atlaida. Vēl nebija beigusies Imanta dežūra, kad zagļi atbrauca uz Kārniņiem pēc krūmos aizsviestā naža un pamāja zemessargiem «sveiki».

Imants Kalniņš atceras, ka tajos laikos nereti bija tā, ka zemessargi nesavtīgi tērēja savu laiku un līdzekļus, lai aizturētu aizdomīgas personas. Taču pierādījumu trūkuma un varbūt arī kādas amatpersonas nolaidības vai ļaunprātības dēļ vainīgie izspruka cauri.

Reiz zemessargi sēdēja Imanta vieglajā automašīnā pie Latvijas un Lietuvas robežas un gaidīja, kad brauks kontrabandisti. Pienācis klāt kāds vietējais vīrs un teicis: «Ko jūs te, dēliņi, sēžat! Kontrabandistiem ir mobilie telefoni, un viņi šoreiz aizbrauca pa citu ceļu.»

Uz pjedestāla kāpts ir daudz
No dienesta Zemessardzē Imantam Kalniņam labākās atmiņas saistās arī ar sportošanu.

52 gadu vecumā viņš startēja Jelgavas bataljona komandā un individuāli Nacionālo bruņoto spēku sacensībās izcīnīja 2. vietu militārajā daudzcīņā, kurā ietilpst peldēšana, skriešana, granātas mešana un šaušana. «Sacentos ar vīriem, kas bija vecāki par 35 gadiem, taču ne visiem bija pāri piecdesmit,» ar gandarījumu saka Imants. Sevišķi viņam patikušas agrāk rīkotās ­Zemessardzes spartakiādes, kurās bieži vien Jelgavas bataljonam pogas grieza ārā dobelnieki.

Imants Kalniņš atzīst, ka Zemessardze, kas apvieno patriotiski noskaņotus cilvēkus, būs vajadzīga arī nākotnē. «Ja mēs paši nedomāsim par valsti, neviens mūsu vietā to nedarīs.» Viņš visai skeptiski novērtē domu, ka pēc lietuviešu parauga varētu atjaunot obligāto militāro dienestu. «Ja cilvēks negrib aizstāvēt Latvijas valsti, tad kāpēc gan tādam jāmāca rīkoties ar ieroci. Pietiek jau, ka saviesušās bruņotas apsardzes firmas, kas atstātas bez pietiekamas valsts kontroles. Zemessardze sākās ar to, ka domājām par savu pagastu. Tagad esam NATO un domājam plašāk. Zemessargam jāprot izlēkt no helikoptera un izvērsties kaujai.»

«Zemessardzes patruļa 2017»

No 1. līdz 3. septembrim Talsos un Talsu apkārtnē, Zemessardzes 46. kājnieku bataljona atbildības teritorijā, norisinājās starptautiskais pārbaudes vingrinājums «Zemessardzes patruļa 2017».

Šogad aprit 25 gadi, kopš tiek organizēts šāda veida vingrinājums, bet jau četrus gadus Zemessardzes patruļas norises vietās tiek rīkota arī Nacionālo bruņoto spēku diena. Tās ietvaros iedzīvotāji varēja apskatīt Latvijas armijas un sabiedroto spēku bruņutehniku, uzzināt par iespējām iestāties Nacionālajos bruņotajos spēkos un Zemessardzē, kā arī vērot Gaisa spēku paraugdemonstrējumus. Pasākuma laikā Nacionālo bruņoto spēku Štāba ­bataljona Godasardzes rota izrādīja savu defilē programmu, uzstājās Zemessardzes orķestris, bigbends un koris.

Visas dienas garumā bērniem bija iespēja piedalīties spēlē «Vai Tu pazīsti Latvijas armiju?!».

Zemessardzes patruļā sacentās vairāk nekā 30 komandas no Zemessardzes, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī komandas no Kanādas vadītās NATO daudznacionālā bataljona kaujas grupas Latvijā. Katrā komandā startēja četri karavīri, zemessargi. Pasākumā piedalījās karavīri no Latvijas, Lietuvas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas, Kanādas, Slovākijas, Polijas un Albānijas.

Komandām bija jāizpilda uzdevumi ar dažādu grūtības pakāpi, kopumā pieveicot vairāk nekā 30 kilometru distanci ar tajā izvietotajiem kontrolpunktiem. Vingrinājumu galvenās tēmas — kaujas šaušana, orientēšanās, sakaru procedūras, šķēršļota apvidus pārvarēšana, loģikas uzdevumi un fiziskās sagatavotības pārbaudes uzdevumi.

Sacensību mērķis ir noteikt zemessargu un karavīru taktisko un fizisko sagatavotību, kā arī veicināt starptautisko sadarbību militārajā jomā. Sacensības norisinājās divu diennakšu garumā, un noslēguma posmus interesentiem bija iespēja vērot pilsētā. Sacensību ietvaros norisinājās šaušanas pārbaudes vingrinājumi šautuvē, kuri notika arī diennakts tumšajā laikā, tāpēc iedzīvotāji tika aicināti neuztrauktie, izdzirdot šāvienu trokšņus.

Sagatavots pēc Aizsardzības ministrijas preses materiāliem.

Par ko rakstīja «Tēvijas Sargs»

Tieši pirms 25 gadiem dienasgaismu ieraudzīja laikraksts (vēlāk — žurnāls) «Tēvijas Sargs». Aizsardzības ministrijas izdevuma pirmais numurs nāca klajā 1992. gada jūnijā. Gadsimta ceturkšņa laikā «Tēvijas Sarga» formāts ir vairākkārt mainījies, bet nav mainījies «Tēvijas Sarga» uzdevums — informēt sabiedrību par mūsu valsts aizsardzības nozares aktualitātēm. Mūsu bruņoto spēku vēsturi nākotnē rakstīs, arī balstoties uz «Tēvijas Sarga» publikācijām. 

Šajā numurā sākam jaunu rubriku, kurā atskatīsimies uz to, kas gadu gaitā publicēts «Tēvijas Sargā», citējot interesantākos rakstus un tādējādi mudinot apzināties mūsu izdevumu kā vēstures avotu, bet agrākos notikumus vērtējot no šodienas skatpunkta un papildinot tos ar šābrīža situācijas komentāru.

***
1998. gada septembrī «Tēvijas Sargā» bija publicēts majora M. Buka raksts «100 mm lielgabalu diviziona vēsture».

«1995. gada ziemā Čehijas valdība nosūtīja Baltijas valstīm atbalsta ieroču dāvinājumu. Latvijas Republika saņēma šādu kaujas tehniku: 26 — 100 mm lauka lielgabalus K-53 (ar munīciju), 26 — 120 mm mīnmetējus (bez munīcijas). Lielgabalus nodeva Ādažu Mobilo strēlnieku brigādes noliktavā glabāšanā [..]. 1995. gada vasarā NBS štābā tika izveidots artilērijas inspektora dienests. Par NBS štāba artilērijas inspektoru tika iecelts pulkvedis P. Ziemelis, bet par dienesta vecāko virsnieku pulkvežleitnants I. Vaskinēvičs. Abi šie virsnieki bija dienējuši Padomju armijas artilērijas daļās un ieņēmuši vadošus amatus. Sākot ar augustu, tika veikta artilērijas vadošo dokumentu izstrādāšana un apmācību programmas sastādīšana pulkveža P. Ziemeļa vadībā. [..] 1996. gada pavasarī Latvijā ieradās čehu armijas artilērijas ­inženieri ar uzdevumu veikt 100 mm lielgabalu apkopi, kā arī iepazīstināt latviešu virsniekus ar šo ieroču īpatnībām. Lielgabalu apkalpes tika sakomplektētas no Atbalsta bataljona obligātā dienesta karavīriem. 1996. gada 5. jūlijā tika izdota aizsardzības ministra pavēle par 100 mm lielgabalu diviziona izveidošanu Ādažos, bet pavēle stājās spēkā 1. septembrī, ko var uzskatīt par Diviziona dzimšanas dienu.

1996. gada 31. maijā notika pirmā artilērijas kaujas šaušana atjaunotajā Latvijas armijā. Šaušana tika veikta pulkveža P. Ziemeļa un pltn. I. Vaskinēviča vadībā.»

Nekas šai dzīvē nestāv uz vietas, un pārveidojumi gadu gaitā ir notikuši arī šajās vienībās. Ādažu Mobilo strēlnieku brigāde transformācijas piedzīvojusi vairākkārt, arī mainot nosaukumu, un šobrīd šīs vienības turpinājums ir NBS 3. reģionālais nodrošinājuma centrs. Savukārt artilēristus gaidīja cita veida organizatoriski pārveidojumi: 2004. gada 1. septembrī Mobilo strēlnieku mācību centra Artilērijas divizionu apvienoja ar Zemessardzes 34. kājnieku (Daugavpils) bataljonu, izveidojot Zemessardzes 34. artilērijas bataljonu, kas ir Artilērijas diviziona pēctecis un artilēristu tradīciju turpinātājs un simbolikas pārmantotājs.

***
2002. gada septembrī žurnālā «Tēvijas Sargs» publicēta Līgas Lakučas intervija ar tobrīd pirmo Lielbritānijas Karaliskās militārās akadēmijas beidzēju latvieti, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) leitnantu Rihardu Šķeltiņu.

— Kā jūs nokļuvāt Lielbritānijas Karaliskajā militārajā akadēmijā?
— Sākumā pieteicos uz studijām ārzemēs, izvēlējos tieši mācības Lielbritānijā. Bija jānokārto tests angļu valodā, psiholoģiskais un fiziskais tests. Lielbritāniju izvēlējos tāpēc, ka tur bija kājnieku specialitāte un mācības ilga tikai vienu gadu. Iepriekš jau divus gadus biju mācījies mūsu aizsardzības akadēmijā. [..]

— Kāds bija mācību sākums Lielbritānijā?
— Sākumā devos uz valodas skolu Bēkonsfīldā, tas bija tāds kā sagatavošanas kurss militārajai akadēmijai. Mēs bijām 14 kadeti no dažādām valstīm, pārsvarā no Lielbritānijas bijušajām kolonijām. Triju nedēļu laikā apguvām militāros terminus, arī sākuma apmācību poligonā.

— Kas jūs visvairāk pārsteidza jaunajā vidē?
— Sākumā pati valoda. Bēkonsfīldā man bija skotu instruktori, tāpēc sākumā vienkārši nevarēju saprast, ko viņi saka. Otrajā nedēļā sāku iejusties. Ar laiku valoda grūtības vairs nerādīja, un saprašanās bija laba. Pabeidzot kursu, man pasniedza atzinības rakstu kā Bēkonsfīldas kursa labākajam kadetam. Pēc tam devāmies uz Lielbritānijas Karalisko militāro akadēmiju. Toreiz tā man bija lielais nezināmais. Tur sākās visādi brīnumi. Sākumā mūs visus sadalīja pa rotām, tad pa vadiem. Es biju kopā ar kādu arābu Bahreinas sultāna dēlu. Esmu ieguvis paziņas daudzās karaliskās ģimenēs. Labs paziņa man ir Luksemburgas princis. Lielbritānijas Karaliskā militārā akadēmija ir viena no visprestižākajām mācību iestādēm. Tur izglītojās gandrīz visu karalisko dzimtu atvases. No Latvijas es biju pirmais, bet šī septembra sākumā mācības tur uzsāka otrs latvietis. Kopumā mēs bijām četrpadsmit kadeti no ārvalstīm, visvairāk kadetu bija tieši no arābu valstīm. Mācību pirmā nedēļa pagāja, apgūstot pamatierindas soļus, jo britiem ierindas solis atšķiras no Latvijā pieņemtā. Sākumā mani šokēja vēl kāda lieta — vīles vajadzēja iegludināt pilnīgi visiem apģērba gabaliem — sākot ar lauka formu un beidzot ar džemperiem un T krekliem. Vienīgi zeķēm un apakšbiksēm ne. Tagad zinu, ka vilnas džemperim vīles iegludināt ir diezgan grūti. Brīva laika faktiski nebija, naktī gulējām kādas trīs četras stundas. Kāpēc tik maz? Piemēram, bija tāda specifiska apavu tīrīšanas procedūra, kas aizņēma aptuveni divas stundas. Vispirms apavus vajadzēja sagatavot spodrināšanai. Tad ar speciālu lupatiņu ieziest īpašu apavu krēmu, līdz apavi spīd gluži kā stikls. Izcilais spīdums pazuda pēc katras apavu uzvilkšanas reizes, tas nozīmēja, ka divu stundu garā procedūra bija jāveic atkal, tā gandrīz katru dienu.

— Akadēmijā droši vien bija īpaši kārtības noteikumi?
— Kārtībai bija jābūt. Katru rītu pusseptiņos notika istabu pārbaude. Vada seržants, ienākot istabā, vienmēr mācēja atrast kaut ko, kas nebija gluži tā, kā vajag. Visiem formas tērpiem vajadzēja būt vienādi sakārtiem skapī, attālumiem bija jābūt vienādiem. Sākumā bija grūti, bet vēlāk pieradām. Ar īpašo gultas klāšanu man arī nebija nekādu grūtību, to jau biju apguvis Latvijā. Pareizi saklāt gultu es varēju septiņās minūtēs. Bet blakusistabiņā dzīvojošais sultāna dēls savu gultu pūlējās saklāt divas stundas, taču tas viņam neizdevās. Vienreiz es viņam parādīju, kā tas perfekti izdarāms. Pēc tam, lai gultu nesajauktu, viņš mēnesi gulēja guļammaisā uz grīdas. Skapja plauktos visām drēbēm bija jābūt salocītām A4 formātā, vienas parastas rakstāmpapīra lapas lielumā. Atnāk vada seržants, uzliek papīra lapu virsū un skatās, vai apģērbs ir salocīts tieši tādā izmērā.

— Pastāstiet par militārajām nodarbībām, ko tajās apguvāt?
— Sākumā pašus pamatus, ieroču mācību, ierindu, topogrāfiju, taktiku. Vēlāk mācījāmies kaujas pavēļu došanu, apguvām pretinieku taktiku un tehniku. Daudz ko jau biju iemācījies mūsu akadēmijā, līdz ar to bija vieglāk.[..]

Tagad Rihards Šķeltiņš, nu jau kapteinis, turpina dienestu Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Ikdienā viņu — Jaunākā štāba virsnieka kursa vecāko pasniedzēju — var sastapt Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Pēc Lielbritānijas Karaliskās militārās akadēmijas beigšanas dienesta gaitas R. Šķeltiņu bija aizvedušas uz Alūksni, kur viņš komandēja obligātā militārā dienesta karavīru vadu. Pēc tam sekoja dienests 1. kājnieku bataljonā un dalība starptautiskajā operācijā Irākā, tālāk — militārās izglītības apguve aiz okeāna, ASV, kur Rihards Šķeltiņš pabeidza inženiera kapteiņa kursu un apguva militārā sapiera specialitāti.

Arī savu turpmāko dzīvi un karjeru viņš saista ar dienestu NBS. Pieredze, plašāks skatījums uz militāro profesiju, kauju pieredzē balstīta profesionāla apmācība, kas lieti noder dienesta gaitā — tas ir galvenais, ko varēja smelties no studijām Lielbritānijā. Rihards Šķeltiņš stāsta, ka joprojām, izmantojot sociālos tīklus, uztur kontaktus ar saviem biedriem no Lielbritānijas studiju laika. Tiesa, tagad Bahrei­nas sultāna dēlam vairs nav saistību ar armiju, jo karalisko ģimeņu pārstāvjiem ir citi uzdevumi…

Sagatavojis Dr. hist. Juris Ciganovs.
Foto — Gatis Dieziņš un no R. Šķeltiņa personiskā arhīva.

Apgūts Austrijas bruņojums un pieredze

Taivo Trams

Foto — http://www.bundesheer.at/archiv/a2017/gg1a un no A. Laizāna un J. Zvirgzda personiskā arhīva.

Latvijas bruņoto spēku stiprināšanas un modernizācijas gaitā šogad mūsu armija saņem M109A50e tipa pašgājēj­haubiču sistēmas, kā arī citu bruņojumu, tostarp 120 mm mīnmetējus. Bruņojums tiek iegādāts saskaņā ar Latvijas un Austrijas divpusējo līgumu. Šis līgums arī paredz Latvijas bruņoto spēku pārstāvju apmācību jaunā bruņojuma izmantošanā un uzturēšanā.

Prieks un lepnums par jauno tehniku
Leitnants Maksims Petrovs ir viens no Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem, kurš beidzis apmācību Austrijā — kurss ildzis no janvāra beigām līdz 11. augustam, un tajā mācījušies 17 karavīri no Latvijas. Viņš iedalīts ugunsvadības apmācību grupā, kur apguvis šaušanas datu aprēķināšanas prasmes. Mācību laikā kursanti apguvuši teoriju, studējot speciālo literatūru un veicot aprēķinus arī ar vecajām, labajām metodēm — izmantojot zīmuli un papīru. Mācību turpinājums gan bijis krietni tehnoloģiskāks — tajā kursanti trenējušies, izmantojot Austrijas bruņoto spēku rīcībā esošo digitalizēto komandvadības un ugunsvadības sistēmu CNG (Combat Next Generation). Leitnants Maksims Petrovs kopumā apguvis šaušanas datu aprēķināšanas prasmes un uguns atbalsta virsnieka darbības komandpunktā.

Leitnants Maksims Petrovs, pirmais no labās.

«Pirmā nedēļa tika veltīta administratīvām lietām — drošības noteikumi, ieskats pašgājējhaubiču uzbūvē, Austrijas armijas rīcībā esošā sakaru sistēma. Nākamajās trīs nedēļās apguvām manuālās šaušanas datu aprēķināšanas prasmes. Pēc tam sekoja digitalizētās sistēmas apguve, un tā notika gan iekštelpās, gan arī apmācību poligonā, atrodoties pašgājējhaubicē.»

Pēc šī apmācību bloka kursanti pilnveidoja savas prasmes kaujas šaušanā. Iepazīstot Latvijas bruņoto spēku jauno bruņojumu, Maksims ir pārliecinājies, ka mūsu aizsardzības spējas noteikti ir būtiski palielinājušās. «Līdz ar šo pašgājējhaubiču iegūšanu esam spējīgi atbalstīt manevrējošās vienības augstākā līmenī.»

Leitnants Maksims Petrovs, atceroties mācību laiku,  atzīst, ka vislielākais pārdzīvojums saistās ar brīdi, kad viņš pirmo reizi iejutās pašgājējhaubices komandiera amatā — bruņutehnikas iespaidīgais ārējais izskats, jauda, masa un tajā pašā laikā vieglums, ar kādu tā pārvarējusi šķēršļus, radījis neviltotu prieku un lepnumu.

Pēc mācību kursa Maksims Petrovs apguvis pašgājējhaubices izmantošanu lietotāja līmenī, bet priekšā vēl paveras milzīgs darba lauks, iepazīstot jauno tehnikas vienību un tās izmantošanas iespējas detalizētāk. Austrijā gūtās zināšanas viņš ir gatavs nodot tālāk saviem dienesta biedriem Latvijā, jo uzskata, ka tas ir katra komandiera pienākums.

Dienests bruņotajos spēkos ir bijusi Maksima apzināta izvēle. «No bērnības esmu interesējies par visu militāro. Biju Jaunsardzē, pēc tam obligātajā militārajā dienestā, tad Zemessardzē, studentu militā­rajā apmācībā, un nu jau septīto gadu — profesionālajā dienestā. Virsnieka pakāpē esmu tikai vienu gadu, te man vēl ir daudz ko mācīties.» Ikdienā viņš ir Zemessardzes 34. artilērijas bataljona lielgabalu vada komandieris. «Pārsvarā es nodarbojos ar administratīvajām lietām, gatavojos mācībām brīvdienās un apgūstu jaunas zināšanas uguns atbalsta jomā.»

Arī savu turpmāko dienestu Maksims vēlētos saistīt ar pašgājējhaubicēm un to uguns vadību. «Gribas ticēt, ka manas turpmākās dienesta gaitas tiks saistītas ar uguns atbalstu. Pirms tam es biju apmācību instruktors Kājnieku skolā Alūksnē, savukārt tagad esmu iesaistīts vienības uguns atbalstā, līdz ar to izmaiņas militārajā karjerā ir ļoti kardinālas.»

Brīvā laika Maksimam nav daudz, taču viņš cenšas to pavadīt aktīvi un piesātināti. Pret stresu labi palīdz un fizisko kondīciju uztur ikdienas krosa skrējieni. Maksims dejo tautas deju ansamblī un ir iecienījis pārgājienus brīvā dabā. Viņa aizraušanās ir arī modelēšana. Protams, laiku prasa arī ģimene.

Zināšanas nodos tālāk
«Līdz mācību vietai braucām 29 stundas,» atceras Zemessardzes 34. artilērijas bataljona virsleitnants Andris Laizāns. Ceļš līdz Sanktmihaēlas ciematiņam Austrijas vidienē ir 1750 km garš. Tieši tur atrodas Austrijas bruņoto spēku 18. kājnieku bataljons, kurā no 19. marta līdz 12. maijam notika mūsu karavīru apmācība 120 mm mīnmetēja lietošanā. Kursa laikā Latvijas karavīri apguva Austrijas 120 mm mīnmetēja lietošanu ieroča apkalpes līmenī, kā arī šaušanas datu skaitļošanas procedūru. «Tā gan īpaši neatšķiras no mums zināmajām, tāpēc varējām demon­strēt labus rezultātus, kas bieži pārsteidza pat vietējos apmācību instruktorus.»

Apmācība sastāvējusi no četrām daļām — teorija, praktiskā apmācība darbā ar mīnmetēju, šaušanas datu skaitļošana un pati šaušana. Laika ziņā apjomīgākā bijusi praktiskā apmācība. Katras daļas noslēgumā ar dažādiem testiem tika pārbaudīta kursantu sagatavotība. Kursā piedalījušies 15 karavīri no dažādām bruņoto spēku vienībām, tiesa, tajā pašā laikā citās Austrijas armijas vienībās mācījušies arī citu specialitāšu pārstāvji no Latvijas — visi kopā satikušies kursa noslēgumā, kad organizēts savstarpējās sadarbības treniņš poligonā.

Karavīriem no Latvijas bijuši dažādi sagatavotības līmeņi — daļai mīnmetēja izmantošana bijusi pilnīgi jauna pieredze, citiem — ikdienas darbs. Tomēr rezultāts noslēgumā visiem bijis teicams.

Virsleitnants Andris Laizāns kopā ar
austriešu kolēģi.

Virsleitnants Andris Laizāns pats ar mīnmetējiem darbojas jau kopš 2003. gada, tādēļ kursu drīzāk vērtē kā pamatīgu jau zināmo lietu atkārtošanu ar dažām niansēm, turklāt svešvalodā. «Visādā ziņā es to varu saukt par labu pieredzi un droši varu papildināt savu apgūto mīnmetēju sistēmu sarakstu.»

Kursa laikā viena no interesantākajām jauniegūtajām atziņām ir reljefa ietekme uz netiešā uguns atbalsta sistēmu izmantošanu. «Pārsteidzoši, cik tomēr liela loma ir kalniem — tie jūtami ietekmē gan pārvietošanos, gan pozīciju izveidi, bet visvairāk — trāpījumu precizitāti. Latvijā mēs to parasti neņemam vērā. Tas arī ir saprotams — kad pastāstījām instruktoriem, cik liels ir mūsu augstākais kalns, viņus tas ļoti, ļoti uzjautrināja,» atminas Andris.

Runājot par notiekošajām mīnmetēju iegādēm, A. Laizāns uzsver, ka būs nepieciešams apmācīt daudz personāla, līdz ar to Austrijā iegūtās zināšanas noteikti būs jānodod tālāk citiem kolēģiem. «Kāds to darīs tieši — veiks teorētisko un praktisko apmācību, kāds savukārt to darīs, sastādot mācību plānus un organizējot mācības, jo kursā piedalījās karavīri ar dažādiem amatiem, dažādām dienesta pakāpēm un no daudzām Latvijas vienībām.»

Virsleitnants Andris Laizāns atzīst, ka bruņotajos spēkos nonācis vairāku faktoru sakritības dēļ. «Bērnībā man bija sava pastkaršu kolekcija ar ieročiem un to spējām, varēju salīdzināt, kurš šauj tālāk, kurš ātrāk. Tad sāku krāt dažādus modelīšus — mašīnas, lielgabalus, tankus. Tēvs daudz stāstīja par savām gaitām armijā. Pēc tam brālis tika iesaukts atjaunotās Latvijas robežsardzes pulkā, un pēc dienesta viņš man uzdāvināja savu formastērpa cepuri. Būtībā skolas laikā izlēmu, ka dienēšu.»

Pēc vidusskolas beigšanas Andrim bija jādodas obligātajā militārajā dienestā, taču Aglonas ģimnāzijas telpās viņš ievērojis plakātu par uzņemšanu profesionālajā militārajā dienestā — tas arī bijis pēdējais pamudinājums izdarīt izvēli.

Ikdienā virsleitnants Andris Laizāns lielākoties nodarbojas ar mācību plānošanu, organizēšanu, izpildi un kontroli, kā arī formalitāšu kārtošanu. «Brīžiem pat īsti neatliek laika darbam ar personālu. Daudz jāstrādā ar ārrindas zemessargiem. Jāiedziļinās personāla problēmās un pat sadzīves apstākļos.» Līdztekus viņš ir cieši saistīts ar 2015. gadā Zemessardzē uzsākto 81 mm mīnmetēju apkalpju apmācību, kurā līdzdarbojas zemessargi gandrīz no visiem bataljoniem. Tā kā apmācību veic Zemessardzes 34. artilērijas bataljons, šī kursa vadīšana lielākoties uzticēta virsleitnantam Andrim Laizānam. «Mani pazīst visos bataljonos. Agrāk vēl skaitīju, cik kursu esmu novadījis, bet tagad vairs ne — sajuka.» Tiesa, tik apjomīgs darbs nebūtu iespējams bez zinošu instruktoru palīdzības — viņiem Andris ir ļoti pateicīgs par atbalstu un ieguldīto darbu.

Kursos Austrijā Andrim Laizānam noderējusi savulaik izdarītā izvēle mācīties vācu valodu — to viņš mācījies no skolas laika līdz pat Nacionālās aizsardzības akadēmijas 3. kursam. Tiesa, dienesta laikā mācības Austrijā bijusi tikai otrā reize, kad to nācies izmantot praksē, lai gan viss nav bijis tik vienkārši.

Viens no Andra Laizāna hobijiem ir motorizēto peldlīdzekļu uzlabošana, kā arī makšķerēšana. Austrijā viņam nācies dzīvot tieši blakus upei, kurā lielākoties mājo foreles. «Taču Austrijas bargo makšķerēšanas noteikumu dēļ vajadzēja divus mēnešus ar nopūtu skatīties uz sapņu forelēm, bet par ķeršanu pat nedomāt.»

Smags darbs un saldi augļi
Leitnants Jānis Zvirgzds, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes  Kaujas atbalsta departamenta Uguns atbalsta rotas 1. mīnmetēju vada komandieris, apguvis dažādas prasmes, kas nepieciešamas, lai sekmīgi izmantotu pašgājējhaubices un integrētu tās mūsu bruņoto spēku spējās.

Leitnants Jānis Zvirgzds, otrais no labās.

«Kursa pirmajā daļā apguvu haubices apkalpes iemaņas gandrīz visās pozīcijās, izņemot šofera un komandiera pienākumus. Proti, labā līmenī apguvu tēmētāja, tēmētāja lādētāja un lādētāja darbu. Kursa otrajā daļā jau darbojos kā pašgājējhaubices komandieris. Ieguvu vērtīgu pieredzi, vadot apkalpes darbu un mācot nepieredzējušus karavīrus (mums bija piekomandēti austriešu obligātā dienesta karavīri), kas būs īpaši aktuāli, apmācot karavīrus Latvijā, kā arī guvu ieskatu vada komandiera darbā,» stāsta leitnants Jānis Zvirgzds.

Mācībās Austrijā viņš aizvadījis vairāk nekā pusgadu — kurss ilga no 30. janvāra līdz 11. augustam. Būtiskākās mācību sadaļas bijušas pašgājējhaubices visu elementu darbības pamatprincipu apguve, apkalpes iemaņu apgūšana, kaujas šaušana, esot vienam no apkalpes, un kaujas šaušana, esot pašgājējhaubices komandierim, kā arī darbības un kaujas šaušana taktiskās situācijās, esot pašgājējhaubices komandierim.

«Nevarētu teikt, ka mācību kursā bija kaut kas īpaši negaidīts vai pārsteidzošs, drīzāk tā bija nopietna, pārdomāta mācību programma. Tomēr kursa laikā bija daži īpaši brīži, piemēram, neaizmirstamas izjūtas bija, gan pirmo reizi pašam izšaujot un iniciējot šaušanas mehānismu, gan arī pirmo reizi dodot komandu «Uguni!», kad pats jau biju apkalpes komandieris.» Tagad leitnanta Jāņa Zvirgzda būtiskākais uzdevums ir Austrijā iegūto zināšanu nodošana tālāk:

«Tas, cik labi mums izdosies nodot savu pieredzi tālāk, ir pats svarīgākais.»

Līdz šim savā militārajā karjerā viņš vairāk strādājis ar mīnmetējiem, tagad dzīve ieviesusi korekcijas.

«Es joprojām esmu mīnmetēju vada komandieris, lai gan pēc atgriešanās no Austrijas ar mīnmetējiem saskarties principā nav sanācis un diezin vai vairs sanāks. Arī pirms braukšanas uz Austriju izdevās veltīt samērā maz laika tiešajiem pienākumiem, jo bija diezgan daudz administratīvu darbu, lai sagatavotos garajam komandējumam. Katrā gadījumā Uguns atbalsta rotā pašlaik notiek tik straujas pārmaiņas, ka nekāda rutīna nedraud.»

Tagad svarīgākais uzdevums ir attīstīt netiešās uguns spējas jaunā līmenī, kurā katrs iesaistītais karavīrs var dot savu artavu šī lēnā un komplicētā procesa pilnveidošanā un attīstībā.

«Viss, ko redzu nākotnē, ir smags darbs. Cerams, arī saldi augļi.»

Dienestā Nacionālajos bruņotajos spēkos Jānis Zvirgzds nonācis pēc drauga ieteikuma pamēģināt. «Dažādiem izaicinājumiem es vienmēr esmu bijis gatavs, tādēļ militārais dienests šķita ideāls ilgtermiņa izaicinājums. Nevaru teikt, ka tā bija nejaušība, tieši tāpat nevaru apgalvot, ka par dienestu būtu sapņojis jau kopš bērnības. Taču es droši varu teikt — jūtu, ka esmu tur, kur man vajadzētu būt.»

Brīvajā laikā Jānim Zvirgzdam patīk ceļot, tāpēc Austrija bijusi ideāla komandējuma vieta. Viņam patīk arī sports, taču to par hobiju īsti nevarētu saukt — drīzāk par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Protams, pa vidu visam jāatlicina arī kāds laiks kopābūšanai ar draugiem.

Pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi «Stinger»

Pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi (PZRK) pieder pie tuvā darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības ieročiem, kas paredzēti pretinieka lidaparātu un spārnoto raķešu iznīcināšanai ar raķetēm, ko var aprīkot ar pasīvās pašuzvades sistēmu (PZRK «Stinger», «Igla», «Strela» u.c.), radiovadāmības sistēmu («Blowpipe») vai lāzerstara uzvades sistēmu (RBS-70). PZRK «Stinger» ir pasaulē visvairāk pazīstamais savas klases ierocis, ko angliski dēvē par MANPADS (Man-Portable, Air-Defense System) — pārnēsājamo pretgaisa aizsardzības sistēmu.

Divi PZRK «Stinger» (novietoti diametrāli pretēji viens otram), vidū — raķete FIM-92.

Nedaudz atskatoties «Stinger» tapšanas vēsturē, svarīgi minēt ASV programmu ASDP (Advanced Seeker Development Program), kura tika uzsākta pērnā gadsimta sešdesmito gadu beigās un kuru realizēja kompānija «General Dinamics». Atbilstoši programmai pie perspektīvā PZRK izstrādes «General Dinamics» ķērās 1972. gadā, lai radītu aizvietotāju novecojušajam PZRK «Redeye» (FIM-43). 1980. gadā tika pabeigti perspektīvā ieroča izmēģinājumi, bet 1981. gadā — uzsākta tā sērijveida ražošana un piegāde ASV un Eiropas valstu bruņotajiem spēkiem. Līdz mūsdienām ASV kompānijā «Raytheon» ir izstrādātas un tiek ražotas trīs «Stinger» modifikācijas, proti, bāzes modelis, «Stinger POST» (Passive Optical Seeket Technology) un «Stinger RPM» (Reprogrammable Micro Processor). Šie modeļi atšķiras tikai pēc dažādiem šaušanai izmantojamiem raķešu uzvades galviņu tipiem.

PZRK «Stinger» karadarbībā ir izmantots ne tikai Folklendu salu karā, bet arī Afganistānā (pret PSRS spēkiem), Dienvidslāvijas reģiona konfliktos un citur. Lai gan izgudrots pirms vairāk nekā 40 gadiem, «Stinger» joprojām saglabājis savu aktualitāti, jo mūsdienu karadarbībai raksturīga augsta militāro vienību mobilitāte. Pēdējās aplēses liecina, ka līdz šai dienai kompānijā «Raytheon» un citās firmās (pēc licences) jau saražoti aptuveni 70 000 kompleksu «Stinger» dažādās modifikācijās. «Stinger» efektivitāti turpina atzīt daudzas pasaules valstis, iekļaujot to savā apbruņojumā. Skaitliski visvairāk šo kompleksu apbruņojumā ir iekļāvušas ASV, Lielbritānija un Vācija, taču «Stinger» izmanto arī Dānijas, Norvēģijas, Itālijas, Grieķijas, Spānijas, Slovēnijas, Nīderlandes, Turcijas, Horvātijas, Lietuvas, Somijas, Šveices un citās armijās.

▶ Nelielā PZRK masa garantē sevišķi augstu mobilitāti un apkalpes
manevrētspēju
▶ Augstas precizitātes mērķa meklēšanas un pavadīšanas sistēma nodrošina ļoti labus mērķa satriekšanas statistikas rādītājus
▶ PZRK raķete FIM-92 spēj sekot mērķim no aizmugures vai virzīties tieši pretī mērķim lidojumā
▶ FIM-92 milzīgā lidojuma ātruma (2,2 Mach = 755 m/s) dēļ potenciālais mērķis (visu veidu lidaparāti vai spārnotās raķetes) nepaspēj veikt efektīvus izvairīšanās manevrus
▶ PZRK efektīvi lietojams jebkurā diennakts laikā un nelabvēlīgos
meteoroloģiskos apstākļos
▶ Vienkāršs šaušanas process pēc principa «izšāvi — aizmirsi», turklāt to var veikt pat viens cilvēks
▶ Pateicoties vienkāršai apkalpes apmācībai (ar dažādām metodēm), īsā laikā iespējams sagatavot lielu skaitu operatoru, liekot pretiniekam rēķināties ar potenciāliem aviācijas vai BPL zaudējumiem kaujas laukā
▶ PZRK ir salīdzinoši zema cena, un palaišanas iekārta neprasa praktiski nekādu apkopi
▶ Pateicoties uzglabāšanas caurules hermētiskumam, raķetes bez tehniskās apkopes var glabāt 10 gadus

Visiem PZRK, arī «Stinger», ir raksturīga ļoti augsta mobilitāte, kas nozīmē vieglu transportēšanu, kā arī ļoti ātru pāreju no pārgājiena stāvokļa uz pilnu kaujas gatavību un atpakaļ uz pārgājiena stāvokli. Tādējādi visiem PZRK ir augsts manevrētspējas rādītājs, proti, šādu ieroču apkalpēm (komandieris un strēlnieks operators) nepieciešams ļoti īss laiks, lai izdarītu arvien jaunus šāvienus jau no citām pozīcijām.

«M1097 Avenger».

Kompānijā «Raytheon Missile Systems» tiek ražoti kompleksi «Stinger» un tiem paredzētās dažādos gados izstrādātās arvien modernākās raķetes (FIM-92A, B, C, D, FIM-92E Block I, FIM-92E Block II, F un G). FIM-92A ir ražošanā pati pirmā vienpakāpes cietās degvielas raķete, kuras galviņa strādā (meklē un pavada mērķus) infrasarkanajā staru diapazonā. Raķeti palaiž ar starta paātrinātāja palīdzību, bet raķetes lidojuma dzinējs ieslēdzas dažas sekundes vēlāk, lai šaušanas laikā apkalpe būtu drošībā. Jaunākas raķetes FIM-92B galviņa strādā gan infrasarkanajā, gan ultravioletajā staru diapazonā.

Savukārt raķetes FIM-92C ir nokomplektētas ar pārprogrammējamu mikro­procesoru, kas ļauj adaptēt raķetes mērķēšanas sistēmu tā, lai pielāgotos uzdotajam mērķim un visefektīvāk pārvarētu šaušanas traucējumus. FIM-92E Block I, kas ir vienas no jaunākajām raķetēm, ir apgādātas ar divu diapazonu traucējumu aizsardzības kaujas galviņu (rozetes tipa), bet FIM-92E Block II — ir nokomplektēta ar pilna rakursa termovizoro kaujas galviņu, kuras optiskās sistēmas fokusa plaknē atrodas infrasarkano detektoru matrica.

BPL «Outlaw» uz palaišanas platformas.

PZRK «Stinger» bāzes modelis sastāv no palaišanas iekārtas (konteinera), optiskā tēmēkļa, palaišanas mehānisma, mērķu identificēšanas jeb šķirošanas aparatūras (IFF — friend or foe system) un vadāmās zenītraķetes. Palaišanas iekārta ir hermētiska stikla šķiedras caurule, kas pildīta ar inerto gāzi, un tajā glabājas zenītraķete. Caurules ārpusē ir tēmēšanas ierīce raķetes šaušanas sagatavošanai un palaišanas mehānisms.

Palaišanas mehānisms ietver elektrisko barošanas bloku, dzesēšanas balonu, komutācijas ierīci komandu un signālu pārraidīšanai un indikatora iekārtu. Atpazīšanas ierīce ietver antenu, elektronisko uztveršanas un pārraidīšanas bloku, blokshēmas, skaitļošanas ierīci un barošanas avotu.

Raķetes — imitatora (ar rievotu korpusu) — ielādēšana palaišanas iekārtā.

PZRK «Stinger» pēc saviem taktiskajiem parametriem ir efektīvs bataljona — rotas līmeņa apakšvienību pretgaisa aizsardzības ierocis cīņai pret zemu lidojošām lidmašīnām, helikopteriem un spārnotajām raķetēm. PZRK «Stinger» tehniskie rādītāji: PZRK garums: 1520 mm, raķetes FIM-92 garums: 1520 mm, ieroča kalibrs: 70 mm, PZRK masa kopā ar raķeti un palaišanas rokturi: 15,2 kg, raķetes FIM-92 kopējā masa: 10,1 kg, raķetes FIM-92 kaujas daļas masa: 3 kg, raķetes FIM-92 lidojuma maksimālais ātrums: 755 m/s, PZRK darbības rādiuss: no 4000 līdz 8000 m (tikai jaunākie modeļi), PZRK darbības augstums: no 180 līdz 3800 m.

 

 

Apkalpes apmācība šaušanas virtuālajā trenažierī IMTS.

«Stinger» raķetes ir pielāgotas arī izmantošanai no gaisa platformām (tips: ATAS: Air-to-Air Stinger), piemēram, helikopteriem «AH-64 Apache», kā arī no tuvā darbības rādiusa pretgaisa pašgājējsistēmām, piemēram, «M1097 Avenger».

2017. gada aprīlī ASV notika pirmais «Stinger» raķešu izmēģinājums pret mazgabarīta mērķiem — bezpilota lidaparātiem (BPL). No tuvā darbības rādiusa zenītraķešu kompleksa «M1097 Avenger» uz HMMWV bāzes ar «Stinger» raķeti tika notriekti divi mērķi — viens BPL «MQM-170C Outlaw» un otrs mazāks BPL. Tā kā BPL izdala ļoti niecīgu siltum­starojumu, izmēģinājumam tika izmantota nevis raķete ar tiešās iedarbības kaujas galviņu (kā lidaparātu iznīcināšanai), bet gan raķete ar kompānijas «Raytheon» izstrādāto jaunāko bezkontakta spridzekli (proximity fuze), kas ļauj raķeti detonēt izraudzītā mērķa tiešā tuvumā, radot iznīcinošu šķembu mākoni. Izmēģinājums pierādīja «Stinger» raķešu spējas cīnīties arī pret ļoti maziem BPL (masa variējas starp 2—20 kg). Šādi BPL mūsdienās kaujas laukā arvien biežāk veic izlūkošanu vai nes kaujas lādiņu, radot ievērojamus draudus draudzīgajiem spēkiem. Relatīvi negatīvs aspekts «Stinger» izmantošanai cīņā pret BPL ir potenciālā mērķa un munīcijas izmaksu nesamērīgums. Piemēram, ja ar 40 000 dolāru vērtu raķeti tiek notriekts vien dažus tūkstošus vērts izlūkošanas lidaparāts. Taču, no otras puses — šāds salīdzinoši lēts lidaparāts var radīt milzīgus dzīvā spēka vai kaujas tehnikas zaudējumus, ja tas veiksmīgi nogādās izlūkošanas datus pretiniekam.

Lai arī šaušanas apmācība ir relatīvi vienkārša, tomēr bez tās nevar iztikt, un regulāri apkalpju treniņi uzlabo šaušanas precizitātes rādītājus. Mūsdienās izmanto vairākas metodes PZRK «Stinger» apkal­pju apmācībai. Pirmkārt, organizē reālu kaujas šaušanu ar kaujas raķetēm uz lidojošiem distances vadības mērķu imitatoriem, kas pēc gabarītiem līdzinās pilotējama lidaparāta izmēriem. Otrkārt, «Stinger» raķešu ražotājs «Raytheon» piedāvā lētāku apmācības risinājumu — apmācības lādiņus jeb raķetes — imitatorus, kas ir daudz lētāki par kaujas raķetēm.

Šī lētākā apmācības metode ļauj pilnveidot praktiskās šaušanas iemaņas un īpatnības, lai gan mērķa fiziskās notriekšanas fakts izpaliek.

Trešā, vismodernākā apkalpju apmācības metode ir virtuālais simulators — IMTS (Improved Moving Target Simulator). IMTS ir tehniskā ziņā būtiski uzlabota versija salīdzinājumā ar priekšgājēju — virtuālo pretgaisa aizsardzības speciālistu apmācības kupolveida trenažieri «Joint Fires». Tirgū ir pieejami arī citu firmu mazāki un lētāki trenažieri.

Vienkāršotā veidā IMTS dēvē par «Stinger» kupolu, jo apmācība notiek lielā telpā ar kupolveida ekrānu. Gaisa telpas un lidojošo objektu attēlus uz kupolveida ekrāna veido ar 84 projektoriem, uz kuriem informācija tiek raidīta no septiņiem datoriem. Programmatūra nodrošina gandrīz 100 dažādu izmēru realitātē eksistējošu lidaparātu pārvietošanās simulāciju. Turklāt IMTS var ar augstu precizitāti modelēt ne tikai dažādus meteoroloģisko ap­stākļu scenārijus, bet variēt arī diennakts gaišo un tumšo periodu. Trenažierī vienlaikus var mācīties četri operatori, un 72 stundu standarta apmācības kursā karavīri izmanto bezvadu «Stinger» MANPADS. IMTS var izmantot gan iesācēju apmācībai, gan arī profesionālu pretgaisa aizsardzības apkalpju trenēšanai, modelējot ļoti intensīvus un sarežģītus kaujas lauka ap­stākļus.

Pateicoties IMTS tehnoloģiskajiem risinājumiem, apmācības noslēgumā PZRK «Stinger» operators ir spējīgs daudz labāk vizuāli identificēt lidaparātus pēc principa «savs — svešais» un daudz īsākā laikā pieņemt lēmumu par pretinieka mērķa iznīcināšanu. Lielākais izaicinājums lidaparātu praktiskajā identifikācijā ir tas, ka reālajā dzīvē tie tuvojas operatora atrašanās vietai (šaušanas pozīcijai) visdažādākajos leņķos. IMTS imitē visus iespējamos lidaparātu pārvietošanās scenārijus, tajā skaitā tuvošanos vai attālināšanos, ļaujot operatoriem pilnveidot vizuālās izšķirtspējas.

No vienas puses, IMTS virtuālās apmācības priekšrocības nespēj nodrošināt nedz apmācība ar kaujas šaušanu, nedz arī apmācība ar raķetēm — imitatoriem. Taču pretgaisa aizsardzības jomas eksperti norāda, ka PZRK jauno apkalpju apmācībai un pieredzējušo apkalpju kvalifikācijas uzturēšanai nekas nevar būt labāks par «Stinger» reālu kaujas šaušanu poligonā. Šo strīdu, iespējams, varētu izšķirt kompromisa risinājums, proti, visaugstākajā līmenī «Stinger» operatorus varētu apmācīt, kombinējot visas trīs apmācības metodes.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.

Foto — http://spesifikasiweapons.blogspot.com; http://www.realitymod.com/; http://www.griffonaerospace.com/wp-content/uploads/2017/03/IMG_2588-e1490796361595.jpg; http://foxtrotalpha.jalopnik.com/.

Izmantotie avoti: https://media.defense.gov/, http://militaryarmament.tumblr.com/, https://www.militaryfactory.com/, http://www.raytheon.com/.

«Detonatorā» iesaistās jaunas valstis

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Kā ik rudeni, arī šogad Cekules mežos līdzās sēņotājiem un ogotājiem arvien biežāk var sastapt vīrus aizsargkrāsas tērpos, kuri, bruņoti ar speciālo aprīkojumu, meklē nevis meža veltes, bet gan aizvadīto karu atbalsis — mīnas, granātas, lādiņus un citus nesprāgušas munīcijas veidus. Tas nozīmē, ka notiek ikgadējās starptautiskās mācības «Detonators», kas pulcē nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) speciālistus no dažādām pasaules valstīm.

Cekule NMN speciālistiem ir īpaši interesants mācību poligons, jo tajā vairāku vēsturisku notikumu rezultātā brīvajā dabā ir atrodami dažādi, nereti arī visai reti munīcijas eksemplāri. Šogad mācības norisinās no 11. līdz 24. septembrim, un tās organizē Zemessardzes 54. inženiertehniskais bataljons. Mācībās piedalās vairāk nekā simt dalībnieku no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Dānijas, Beļģijas, Albānijas, Spānijas un Portugāles.

Cekulei līdzās esošās teritorijas plānveidīga attīrīšana aizsākās jau 2005. gadā, bet 2012. gadā šī iniciatīva pārtapa par starptautiskajām mācībām «Detonators», stāsta Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona NMN rotas komandieris kapteinis Gatis Muižnieks. Šogad mācības ir īpaši interesantas, jo tajās piedalās trīs jaunas valstis  — Albānija, Spānija un Portugāle, kā arī Polija, kas pagājušajā gadā «Detonatorā» bija novērotāju statusā. Zviedrijas speciālisti šogad nav dalībnieku vidū, jo līdztekus «Detonatoram» notiek citas svarīgas mācības. Iepriekšējos gados tieši zviedri bijuši vieni no «Detonatora» smagsvariem, jo parasti ieradušies ar vispusīgu tehnisko ekipējumu.

Kā jau ierasts, katras valsts NMN speciālistiem mācībās tiek iedalīts kāds konkrēts atbildības rajons, kurā sākotnēji notiek vietas izpēte, tad — potenciālo atradumu vietu fiksēšana un tai sekojoša nesprāgušās munīcijas neitralizēšana un izvešana no teritorijas.

«Ja kāds savu atbildības rajonu izpēta un atbrīvo no atrastās munīcijas ātrāk, dodam jaunu lauku,» stāsta G. Muižnieks.

Divas dienas pirms mācību beigām Cekulē bija atrastas jau vairāk nekā 600 nesprāgušās munīcijas vienības — tas ir gandrīz tikpat daudz, cik visās pagājušā gada mācībās kopā. Kā interesantākos atradumus kapteinis G. Muižnieks min ASV ražotu munīciju — artilērijas lādiņus, kas izgatavoti īpaši Sarkanās armijas vajadzībām. «Uz lādiņa kapsulas ir munīcijas atšifrējums pēc amerikāņu standarta, uz čaulas — jau krievu burti.»

Iepriekšējos gados «Detonators» parasti notika oktobrī, bet šogad mācības notiek jau septembrī. «Tas mums sagādā problēmas ar sēņotājiem — to ir ļoti daudz, īpaši dienās, kad ir labs laiks. Diemžēl viņi neņem vērā nekādas brīdinošās un ­aizlieguma zīmes, piemēram, sestdien bija pilns mežs. Mums drošības apsvērumu dēļ nākas viņus meklēt un raidīt ārā no mācību teritorijas,» teic G. Muižnieks. Cita veida problēmu ar vietējiem neesot — agrāk reizēm izskanēja kritika par pārāk skaļajiem neitralizējamās munīcijas sprādzieniem, bet tagad šādu traucēkļu vairs nav, jo visa atrastā munīcija tālākai iznīcināšanai tiek vesta uz Ādažu poligonu.

Cekules apkārtnes mežs kļūst arvien drošāks civiliedzīvotājiem. Savukārt mūsu NMN speciālistiem lielākais ieguvums no «Detonatora» ir iespēja darboties multinacionālā vidē, iegūt jaunas zināšanas, apmainīties kontaktiem un iepazīt tehniskās inovācijas citu valstu ekipējumā, uzsver G. Muižnieks.

Apmeklējot mācību norises vietu, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš atzina, ka «Detonators» gadu gaitā ir uzkrājis vērā ņemamu pieredzi un kļuvis par paraugu sadarbībai, kas dod iespēju dažādu valstu NMN speciālistiem dalīties ar savām prasmēm un apgūt arvien jaunas metodes un tehnoloģijas, ko izmantot savā darbā.

«Ja skatām šos piecus gadus, jāsecina, ka katru gadu mācībās ir nākusi klāt kāda jauna valsts ar savām tehnoloģijām, procedūrām un pieredzi. «Detonators» ir kolosāla iespēja mūsu NMN speciālistiem iegūt unikālas zināšanas,» atzīst A. Ozoliņš.

Vienlaikus tas ir arī pluss valsts drošībai, jo «Detonators» stiprina valstu sadarbību, dod iespēju NMN speciālistiem apgūt vienotas procedūras un uzlabo savstarpējo komunikāciju. Savukārt Latvija ar šīm mācībām iegūst vēl vienu vietu, kur perspektīvā cilvēki varēs justies droši, atpūšoties dabā un baudot Cekules mežu skaistumu un dāsnumu.

Runājot par «Detonatora» perspektīvām, brigādes ģenerālis A. Ozoliņš atzīst, ka mācības noteikti neaprobežosies tikai ar Cekules apkārtni, jo Latvijā ir gana daudz citu ar nesprāgušu munīciju piesārņotu vietu. Viņš arī pieļauj, ka nākotnē mācību norisē aktīvāk tiks iesaistīti inženieri ar savām spējām. Zemessardzes komandieris ļoti augstu novērtēja savu NMN speciālistu devumu, paužot lepnumu par viņu darbu gan mācībās, gan ikdienā.