Mēs esam vienoti neatkarīgi no vecuma

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — D. Selecka un no Ginta Kokina privātā arhīva.

Jaunsardzes vārds Aizkraukles un Kokneses apkaimē jau kopš sākuma saistās ar Kokinu ģimeni. Pirmais jaunsargu instruktors šajā pusē bija Zemessardzes 55. kājnieku bataljona zemessargs virsseržants Artūrs Kokins, bet kopš 2005. gada ar jauniešiem strādā Artūra dēls vecākais zemessargs Gints Kokins. Gints saistīts ar Jaunsardzi vairāk nekā 24 gadus, jo kā jaunsargs deviņu gadu vecumā sava tēva vadībā sāka darboties kustībā.

Pirmie jaunsargi — Zemessardzes paspārnē
1992. gadā Aizkraukles rajonā par jaun­sargu organizācijas veidošanu sāka domāt un runāt Zemessardzes 55. kājnieku bataljona komandieris Valdis Paškevičs. Pirmā jaunsargu vienība izveidojās Koknesē aktīvā un ieinteresētā zemessarga Artūra Kokina vadībā. Atbalstu tās izveidei sniedza Kokneses vidusskolas direktors Māris Reinbergs, Kokneses zemessargu rotas komandieris Uldis Skolnieks un Kokneses pagasta domes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis.

Pirmās jaunsargu nodarbības Kokneses vidusskolas telpās sākās 1993. gada 14. novembrī. Savukārt zvērestu pirmie 14 jaunsargi deva 1994. gada 2. martā pie Zemessardzes 55. kājnieku bataljona karoga, un apliecības viņiem izsniedza bataljona komandieris V. Paškevičs.

Jaunsargu kandidātu uzņemšana — vasaras nometnēs
Lai labāk apgūtu un praktiski nostiprinātu iegūtās zināšanas, katru vasaru Imanta Lejiņa privātīpašumā Kokneses pagasta «Jaunzemos» notika Kokneses jaunsargu nometnes, kuras atbalstīja vietējās pašvaldības, Zemessardzes 55. kājnieku bataljons un sponsori. Jaunsargu nometnēs aktīvi darbojās un palīdzēja instruktora sieva Vija Kokina. Kokneses jaunsargiem par tradīciju kļuva jauno kandidātu uzņemšana jaunsargos vasaras nometnēs. 1997. gada nometni apmeklēja Zemessardzes un Jaunsardzes atbalstītājs pazīstamais karikatūrists no Sanfrancisko Harijs Bergs, kurš stāstīja jaun­sargiem par savām skauta gaitām un karikatūrista darbu.

Pateicoties publikācijām Aizkraukles rajona laikrakstā «Staburags» un  Kokneses pagasta laikrakstā «Kokneses Vēstis», par jaunsargiem un viņu aktivitātēm uzzināja citu jauniešu vecāki un arī iedrošināja savus bērnus pievienoties viņiem. Sāka veidoties jaunsargu vienības Bebros, Staburagā, Pļaviņās, Iršos un Jaunjelgavā.

Kokneses jaunsargi — aktīvi sacensību dalībnieki
Kokneses jaunsargi aktīvi piedalījās dažāda veida sacensībās un vienmēr ieguva god­algotas vietas. 1995. gada 12. augustā Ādažu poligonā notika ložu šaušanas sacensības, kurās pirmo vieto šaušanā ar mazkalibra šauteni jaunākajā grupā ieguva Gints Kokins.

2002. gadā Kokneses jaunsargi piedalījās 3. kājnieku brigādes sacensībās «Vīru spēles» Preiļos un 19 komandu konkurencē izcīnīja 1. vietu un ceļojošo kausu.

Zemessardzes 55. kājnieku bataljona rīkotajās rudens sacensībās «Lūša kauss» piecus kilometrus garajā distancē bija jāiztur dažāda veida pārbaudījumi — šaušana, automašīnas stumšana, ievainoto pārvietošana, rācijas salikšana, granātu mešana — un jāpārvar šķēršļu josla, tāpēc īpašs prieks bija par 2001. un 2002. gadā iegūto ceļojošo kausu.

Vienībai savas tradīcijas
Tā kā jaunsargu vienībā bija visai piesātināta dzīve, izveidojās arī savas tradīcijas. Lāčplēša dienas pasākumos skolā jaun­sargi bija tie, kas stāvēja godasardzē pie valsts karoga un uzvilka to mastā. Skolas svinīgajos pasākumos jaunsargi atšķīrās no citiem vienaudžiem, jo dziedāja valsts himnu.

Iecienīta tradīcija bija Otro Ziemassvētku svinēšana mežā — nekādi laika ap­stākļi neatturēja jaunsargus 26. decembrī doties uz mežu.

2003. gada 15. novembrī tika atzīmēta Kokneses vidusskolas jaunsargu vienības 10 gadu jubileja. Šajā laikā vienībā bija darbojušies ap 150 jauniešu. Pārsvarā tie bija zēni, bet bija arī meitenes, kuras bija aktīvas visās jomās — militāro iemaņu apgūšanā un sportā, turklāt viņas gatavoja ēst jaunsargu nometnēs. No 1992. līdz 2003. gadam jaunsargus Kokneses apkaimē vadīja instruktors Artūrs Kokins.

Tēva iesākto turpina vecākais zemessargs Gints Kokins
Kopš 2005. gada jaunsargus Aizkraukles un Kokneses apkaimē māca Artūra Kokina dēls Gints Kokins, kas darbā ar jaunsargiem aktīvi izmanto Daugavpils universtitātē iegūto pedagoga izglītību, ka arī praktisko pieredzi, jo kopā ar tēvu bijis Jaunsardzes kustībā kopš tās izveidošanas.

Lai būtu saistoši
Man bija deviņi gadi, biju pats jaunākais, bet tēvs atļāva darboties līdz ar pārējiem. Jaunsardzes nodarbības parasti bija sestdienās, kā no rīta aizgājām, tā darbojāmies līdz vēlam vakaram. Pirmās tēva nometnes ilga trīs dienas, vēlāk arī piecas, ar visām nakts sardzēm, trauksmēm, dažādiem uzdevumiem un militārām apmācībām. Atceros, kad atgriezos mājās pēc piecu dienu nometnes, biju tik noguris, ka aizmigu vannā. Bet bija ļoti interesanti!

Aizkraukles jaunsargu vienībā darbojas jaunsargi no Aizkraukles novada vidusskolas un Aizkraukles profesionālās vidusskolas. Cenšos organizēt nodarbības tā, lai tās vairāk notiek ārā, svaigā gaisā, jo bērni veselu dienu pavadījuši skolas solā, viņiem vairs negribas sēdēt, gribas aktivitātes. Skatos, lai būtu saistoši un interesanti. Darbojamies gan uz vietas, gan pilsētā, gan braucam uz mežu. Ar transportu mūs atbalsta Zemessardzes 55. kājnieku bataljons.

Es strādāju ar visiem bērniem, neskatoties uz viņu uzvedību un sekmēm skolā. Galvenais, kādi viņi ir manās nodarbībās — vai nāk, klausa un darbojas. Tas, kas notiek skolā, lai tur arī paliek. Visi nevar būt, piemēram, augstas klases sportisti vai zinātnieki, ir jābūt dažādībai. Iespējams, 18 gadu vecumā puisis dosies uz armiju un kļūs par labu karavīru, un neviens viņam neprasīs augstāko matemātiku.

Spēlējam detektīvus
Bērni nāk tāpēc, ka viņiem ir interese par militārām lietām, un Jaunsardzē māca to, kas nav citos pulciņos. Var darboties ar ieročiem, apgūt tūrisma elementus, darbības ar virvēm. Reizēm mums trūkst ekipējuma, tad izdomāju interesantas lietas, lai var iztikt bez aprīkojuma, piemēram, spēlējam detektīvus. Sadalu grupu divās vienībās, vieni ir nosacītie diversanti, kas izsēdināti pilsētā, kur jāveic savs uzdevums. Otra grupa viņus meklē, izseko, kur viņi pārvietojas un ko dara. Pēc tam atkal sanākam kopā un analizējam, kas kuram ir vai nav izdevies. Bērniem tas ļoti patīk.

Lieku lietā modernās tehnoloģijas, jo pārsvarā visiem bērniem ir telefoni, izmantojam tos kā rāciju. Ar mobilās ziņapmaiņas rīku «WhatsApp» nosūtu bildīti ar vietu, kur viņiem ir jānonāk. Jauniešiem ir jāpārzina pilsēta un jāatrod vieta, kas attēlota fotogrāfijā. Nonākot galamērķī, jānofotografējas kopā visai komandai. Kad viņi man atsūta šo foto, es viņiem nosūtu nākamo uzdevumu, un viņiem jādodas tālāk. Šādi jaunieši apgūst orientēšanos, nevis ar kartēm, bet gan pēc fotogrāfijām telefonā. Jauniešiem patīk dažādas lietas, kas saistītas ar modernajām tehnoloģijām, un es cenšos tās izmantot. Viņiem visu laiku jādod kaut kas jauns, jo pretējā gadījumā zūd uzmanība. Esmu studējis pedagoģiju, pats esmu bijis mazs puika un jaunsargs, saprotu, cik svarīgi izdomāt ko jaunu, kaut vai sīku niansi, kas piesaista uzmanību. Piemēram, es dodu kādu vārdu, un jaunsargiem, ejot pa pilsētu, jāskatās, kur izceļas dotā vārda burti. Viņi trenē uzmanību, tiek izmantoti orientēšanās elementi, un nav garlaicīgi!

Man kā instruktoram jādomā arī pēc darba, esot kopā ar ģimeni. Reizēm jautāju jauniešiem, ko viņi gribētu. Viņi iesaka, es ātri apaudzēju ieteikumu, un ir gatavs jauns uzdevums! Ir lietas, kas jauniešiem iepatīkas, un es tās izmantoju vēlreiz, nedaudz pamainot. Mums ir bijuši uzdevumi, kad liku jaunsargiem pilsētā stundas laikā atrast 10 priekšmetus, kas viņiem noderēs mežā. Atnesa šķiltavas, atnesa bļodas — tas viss var noderēt. Bijām mežā, bērni sūrojās, ka nav trauku, no kā ēst! Pamācīju, ka,
pārgriežot uz pusēm PET pudeli, sanāk divi trauki, no kuriem var ēst. Parasti cilvēks, ja tiks doti šādi uzdevumi, visticamāk, apjuks un nezinās, ko iesākt, jo tādas lietas skolā nemāca. Mani jaunsargi zinās, kā izdzīvot mežā, kā iekurt ugunskuru, kā atrast ēdienu. Šādi uzdevumi liek viņiem domāt!

Kā bijušais jaunsargs mēģinu izprast katru jaunieti un skatīties uz pasauli caur viņa problēmu prizmu. Veidoju arī kopības izjūtu, piemēram, 10 un 18 gadus veciem jauniešiem, kas abi ir jaunsargi, saku — jums jābūt kā brālim ar māsu, jāaizstāv vienam otrs. Mēs esam vienoti, neatkarīgi no vecuma.

Ja vajag, dodu padomu
Strādājot par jaunsargu instruktoru, man jāiejūtas visdažādākajās lomās — esmu gan apgādnieks, gan grāmatvedis, gan pasākumu vadītājs, gan sētnieks, gan tēvs vai māte, jo reizēm jaunieši apspriež ar mani lietas, kuras nevar vai kautrējas apspriest ar saviem vecākiem. Ja redzu, ka kādam jaunietim ir smaga sirds, īpaši tad, ja viņš ir no nepilnas ģimenes, izrunājos, piemēram, par puišu lietām, es viņam dodu padomus, un viņš zina, ka runātais paliks tikai starp mums.

Agrāk nebija ne telefonu, ne datoru, un Jaunsardze bija kaut kas ļoti īpašs, tagad mums jādomā, kā piesaistīt jauniešus. Tāpat kā citās pilsētās, arī Aizkrauklē ir citi interesanti piedāvājumi jauniešiem brīvā laika pavadīšanai, tāpēc mums jādomā, kā viņus ieinteresēt, lai viņi atnāktu un arī paliktu. Lielisks stimuls un pamats staltai stājai ir forma, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tā būtu katram jaunsargam.

Jaunsargs veidojas par personību
Šis darbs man sniedz gandarījumu. Es redzu, kā jaunsargs aug, veidojas par personību, aiziet tālāk lielajā dzīvē. Zinot, ka ir liela interese par militārām lietām, es jau no bērnības esmu viņus ievirzījis vajadzīgajā gultnē. Daudzi mani bijušie jaunsargi ir iestājušies Zemessardzē, armijā. Jaunietis aiziet, man paliek fotogrāfiju albums, un es varu atcerēties savus bijušos jaunsargus. Arī viņi mani atceras, sveicinās, ir arī tādi, kas kļuvuši par ģimenes draugiem. Šajā darbā par atbalstu jāsaka paldies manai ģimenei. Tēvam, kā arī mammai un māsai. Daudz palīdzējuši arī tuvāko vienību instruktori Imants Kravalis, Normunds Pastars un Normunds Raubiška. Savukārt Zemessardzes 55. kājnieku bataljons mūs nodrošina ar transportu un telpām, kur mēs mācāmies — apgūstam sakarus un ieročus. Vēlos pateikt paldies arī vienības bijušajiem un esošajiem jaunsargiem un novēlēt, lai izdodas sasniegt savus dzīves mērķus!

Kāpēc es esmu zemessargs

Artūrs Špaks, TV3 raidījuma «Bez tabu» žurnālists, Zemessardzes Studentu bataljona zemessargs (27 gadi):

— 2014. gada nogalē kopā ar studentu korporācijas biedriem nonācām pie atziņas, ka ir pēdējais brīdis arī mums stāties Zemessardzē un iesaistīties mūsu valsts aizsardzībā. Lielākais pamudinājums šādam lēmumam bija karadarbība Ukrainā, kas lika aizdomāties — reiz var pienākt brīdis, kad mums būs jāsargā sava valsts. Ļoti ceru, ka tas nekad nenotiks un mums Latvijā nebūs jāpiedzīvo reāla karadarbība. Tomēr novērtēju, ka labāk, lai man ir militārās iemaņas, nekā esmu tik nesagatavots, kāds biju iepriekš.

Par zemessargu ir salīdzinoši viegli kļūt, bet būt par zemessargu gan psiholoģiski, gan fiziski nav vienkāršs izaicinājums. Vairākas dienas pēc kārtas gulēt tikai dažas stundas, kad īsu brīdi pēc aizmigšanas izziņo atkal jaunu trauksmi, nest smagu ekipējumu, sēdēt lietū pozīcijās izmirkušam, — tie ir pārbaudījumi, kuri atkārtojas un nereti liek uzdot jautājumu: «Vai man tiešām tas ir vajadzīgs? Kāpēc es esmu šeit?» Mazliet apdomājoties, atbilde ikreiz ir viena: «Savu tuvo cilvēku drošības dēļ.»

Ar dalību Zemessardzē es apliecinu, ka kopā esam spēks, kas signalizē — mēs, Latvijas pilsoņi, noteiksim, kas notiks mūsu valstī. Mēs to aizsargāsim, ja kāds no malas uzskatīs, ka var šīs tiesības atņemt. Es viennozīmīgi negribētu piederēt paaudzei, kura savu valsti kūtruma, apātijas un nemākulības dēļ atdevusi kādam citam!

Foto ­— Armīns Janiks. 

10. jūlijs — jauna diena karavīra kalendārā

Nacionālajos bruņotajos spēkos veidojas jauna tradīcija — 10. jūlijā atzīmēt armijas dzimšanas dienu. Šīs tradīcijas sākotne meklējama gandrīz gadsimtu senā vēsturē. 

Pēc Cēsu kaujām (1919. gada 3.—22. jūnijā) un Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijā) noslēgšanas iestājās relatīvs vairākus mēnešus ilgs miera periods. Vācu Landesvērs bija sakauts, un tā paliekas uzturējās Kurzemē. Lielinieku karaspēks savukārt bija atkāpies uz Latgali. Šajā laikā Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Republikas Pagaidu valdības pakļautībā bija divas lielākas karaspēka vienības: Jāņa Baloža komandētā 1. latviešu atsevišķā brigāde (kuru mēdza saukt arī par Dienvidlatvijas armijas grupu) un Igaunijā un Latvijas ziemeļu rajonos veidotā Ziemeļlatvijas brigāde, kuru komandēja Jorģis Zemitāns. Šo vienību nosaukums nebija Latvijas armija, tās pareizāk būtu devēt par Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem. Šīm divām vienībām bija atšķirīga organizācijas un apgādes sistēma, tām bija dažāda operatīvā pakļautība: J. Baloža brigāde bija Landesvēra virsštāba, bet Ziemeļlatvijas brigāde — Igaunijas armijas virspavēlniecības operatīvajā pakļautībā. Katrā brigādē bija apmēram 10 000 karavīru. Labākai bruņoto spēku funkcionēšanai bija nepieciešams apvienot šīs divas dažādās karaspēka organizācijas.

1919. gada 8. jūlijā Rīgā pārbrauca Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Atgriezusies Rīgā, tā tūlīt parūpējās, lai attiecīgās instances (konkrēti, Apsardzības ministrija) bez kavēšanās stātos pie vienotas Latvijas armijas izveidošanas. Par tās pirmo virspavēlnieku iecēla gados jau veco, bet pieredzējušo bijušās Krievijas armijas ģenerālmajoru Dāvidu Sīmonsonu.

1919. gada 10. jūlijā Rīgā sanāca kārtējā Ministru kabineta sēde, kurā piedalījās ministru prezidents K. Ulmanis, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, kā arī citi tālaika Pagaidu valdības ministri. Sēdes protokolā pievēršam uzmanību pirmajiem diviem sēdes nolēmuma punktiem: «1) Uz apsardzības ministra priekšlikumu ieceļ par Latvijas armijas virspavēlnieku ģenerāli Sīmonsonu; 2) Nolemj izteikt pulkvežiem Balodim un Zemitānam pateicību par viņu pašaizliedzīgo darbību cīņā par Latvijas valsts ideju un viņas neatkarību. Pateicības rakstu uzņemas izstrādāt apsardzības ministrs.»

Ģenerālis Dāvids Sīmonsons.

1919. gada 11. jūlijā tika izsludināta Latvijas armijas virspavēlnieka pavēle nr. 1: «Uz pagaidu valdības pavēli no 10.07.1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmonsons.»

Ģenerāļa D. Sīmonsona iecelšana par pirmo armijas virspavēlnieku bija kompromisa personības meklējumi sakarā ar abu brigāžu komandieru — pulkvežu J. Baloža un J. Zemitāna — nesaprašanos jautājumā par to, kuram no abiem minētajiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos. Dažas dienas vēlāk viņam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā ministru prezidenta K. Ulmaņa Pagaidu valdībā — arī tas bija kompromisa lēmums. Kā raksta vēsturnieks Ē. Jēkabsons, «ģenerāļa uzdevums nebija viegls — no ārkārtīgi dažādām, daudzveidīgām, dažos gadījumos no disciplīnas viedokļa grūti vadāmām dažādas uzbūves un lieluma vienībām bija jāizveido vienots, kaujasspējīgs organisms, kāds jaunajai valstij bija ļoti nepieciešams».

Par D. Sīmonsonu pulkvedis Aleksandrs Plensners atcerējās savās atmiņās: «Sākumā domāju — uz līdzšinējo latviešu vecāko miera laika virsnieku pieredzes pamata —, ka būs ar viņu grūti latviski sarunāties. Gluži tā nebija. Nezinu, cik viņam bija viegli vai grūti, bet latviski teikto viņš, uzmanīgi klausoties, redzami saprata visu un arī latviski atbildēja vienkāršos teikumos, bez manāma krievu vārda piejaukuma vismaz tanīs pāris teikumos, ko man nācās ar viņu pārmīt. Viņam jau bija apaļi 60 gadi, manā toreizējā uztverē pamatīgs vecums, bet daudz to nevarēja just. Man likās, ka viņš labi reprezentēja krievu ierindas ģenerāļa tipu. Ar zobena jostu virs manāma vēderiņa. Tomēr uzmanīgs un laipns pret cilvēkiem, vienalga, kas tie būtu.»

Jūlija vidū Atsevišķo latviešu brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīzijām, atstājot tām iepriekšējos komandierus. Kurzemes divīzija ieņēma pozīcijas Latgalē pret lieliniekiem, izveidojot Austrumu fronti, un pulkvedis J. Balodis palika arī par Austrumu frontes pavēlnieku. Vidzemes divīzija novietojās Rīgā (pulkvedis J. Zemitāns kļuva par Rīgas garnizona priekšnieku) un ieņēma pozīcijas pret Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu karaspēku, kura lojalitāte tika apšaubīta (kā vēlāk izrādījās, ne bez pamata). Tobrīd jaunizveidotajā armijā, ieskaitot nesen organizētos tā sauktos jaunformējamos spēkus (rezervi) Liepājā, rezerves bataljonus, etapus un komandantūras vadus, pavisam bija 1246 virsnieki, 24 182 instruktori un kareivji. Nedaudz vēlāk sākās trešās — Latgales divīzijas — organizēšana, kuras komandēšanu uzdeva bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim-leitnantam Krišjānim Berķim. Ar armijas virspavēlnieka 15. jūnija pavēli armijas vienībām noteica vienotu uzbūvi un štatu: katrā divīzijā trīs kājnieku pulki. Kaujas un operatīvās rīcības koordinēšanai nodibināja Armijas virspavēlnieka štābu ar pulkvedi-leitnantu Eduardu Kalniņu priekšgalā. Lielākā jaunās, apvienotās Latvijas armijas problēma bija ieroču un ietērpa trūkums. Kājnieku pulkiem bruņojumā bija krievu, vācu, japāņu un angļu sistēmas šautenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetēji (Maksima un Kol­ta sistēmas). Ložmetēju skaits bija nepietiekams, tāpēc tos parasti centās aizstāt ar patšautenēm (galvenokārt Madsena vai Luisa sistēmas). Daudz grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu formēšanu. Traucēja piemērotu zirgu trūkums, nepietika lielgabalu, lādiņu un citas kara tehnikas. Saskaņā ar armijas vadības ieceri katrā divīzijā bija jābūt vienam kavalērijas eskadronam un vienam artilērijas pulkam. Artilērijas pulkā bija paredzēti trīs atsevišķi divizioni ar trīs baterijām katrā jeb kopā 12 kaujas vienības (lielgabali vai haubices). Taču augusta vidū Latvijas armijas rīcībā bija tikai 23 vieglie lauka lielgabali, divas haubices un daži angļu smagie lielgabali. Latvijas armijas kaujas sastāvu papildināja divi bruņuvilcieni (būtībā tikai viens bija īsts trofeju bruņuvilciens, otrs sastāvēja no vagoniem, kas aplikti ar metāla plāksnēm), kā arī četri bruņuautomobiļi: «Lāčplēsis», «Zemgalietis», «Kurzemnieks» un «Imanta». 1919. gada vasarā virsleitnanta Alfrēda Valleikas vadībā sākās arī Aviācijas grupas formēšana, kaut gan Apsardzības ministrijas rīcībā bija tikai dažas lidmašīnas. No 1919. gada jūlija beigām Latvijas armijā formāli iekļāvās arī Landesvērs, kuru pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, kaut gan parasti šī vienība tika dēvēta vecajā nosaukumā. Lai būtu garantija, ka Landesvērs sev izdevīgā brīdi atkal nepagrieztu ieročus pret Latvijas valsti, kā arī saskaņā ar agrāko vienošanos par tā komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi H. Aleksanderu (vēlāk, Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par feldmaršalu, komandēja sabiedroto spēkus Vidusjūrā). Diemžēl H. Aleksanders bez angļu valodas nevienu citu neprata, tāpēc Landesvēra faktiskais komandieris palika viņa palīgs, bijušais Krievijas kara flotes virsnieks barons Georgs fon Taube. 1919. gada rudenī Landesvērs jeb Latvijas vācu zemessardze tika iekļauta Kurzemes divīzijas sastāvā un nosūtīta uz Austrumu fronti pret lieliniekiem (1920. gada sākumā Landesvēru pārformēja par 13. Tukuma kājnieku pulku).

Armijas vienību pārgrupēšana un pārformēšana mierīgos apstākļos ilga tikai līdz oktobra sākumam, kad jaunai Latvijas valstij un tās jaunajiem bruņotajiem spēkiem bija jāiztur jauns pārbaudījums, visnopietnākais tās neilgajā vēsturē — no dienvidiem Rīgai uzbrukumu sāka vācu—krievu monarhistu karaspēks Pāvela Bermonta-Avalova vadībā.

Sagatavojis Dr. hist. Juris Ciganovs.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Latviešu virsnieki kāškrusta varā

Uldis Neiburgs,
Dr. hist, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Otrā pasaules kara gados, kad Latvija atradās divu totalitāru lielvaru — nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības — sadursmes krustcelēs, latviešu karavīriem bija liegta iespēja Latvijas armijas rindās cīnīties par zaudētās brīvības atgūšanu. Daudziem no viņiem karā pret vienu no okupantiem — PSRS — nācās uzvilkt otra okupanta, proti, Vācijas bruņoto spēku, formastērpus. Tomēr nacistu plānos nebija Latvijas neatkarības atjaunošana, bet tikai savu kara mērķu sasniegšana. Arī dažāda politiska, militāra vai sadzīves rakstura domstarpības vācu un latviešu virsnieku starpā bija samērā izplatītas. To vidū īpaši izceļas bijušo Latvijas armijas virsnieku — pulkveža Rūdolfa Kanda un kapteiņa Gustava Praudiņa kara laika drāmas, kas vēl mūsdienās ir atstājušas virkni līdz galam neatbildētu jautājumu.

Pulkveža Kanda bojāeja
1942. gada 28. maija naktī kādā vācu armijas štābā Ļeņingradas frontē netālu no Krasnoje Selo atskanēja spalgs šāviens, kas izdzēsa pulkveža Rūdolfa Kanda (1901.—1942.) dzīvību. Militāro dienestu R. Kandis uzsāka nepilnu 18 gadu vecumā, brīvprātīgi iestājoties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Viņš aktīvi piedalījās Neatkarības karā pret Sarkano armiju un Bermonta karaspēku. 1920. gada maijā kā leitnants beidza Kara skolu, bet 1922. gadā absolvēja Aviācijas skolu. Trīs gadus vēlāk par 58,04 stundu nolidošanu R. Kandim piešķīra oficiālu lidotāja nosaukumu. 1932. gadā viņš ar izcilību beidza Kara akadēmiskos kursus, vēlāk saņēma ceļojošo balvu kā labākais Latvijas lidotājs, kā arī papildināja zināšanas Francijas Kara akadēmijā. Dienesta laikā R. Kandis lidoja ar «Sopwith Camel», «Bristol Buldog», SV-5, «Gloster Gladiator» un citām kaujas lidmašīnām un ieguva arī Polijas, Čehoslovākijas un Francijas kara lidotāja nosaukumu. Viņa apbalvojumu klāstā bija III un V šķiras Latvijas Trīs Zvaigžņu ordenis, Aizsargu nopelnu krusts, Viestura ordenis, III šķiras Lietuvas Ģedimina ordenis un citas goda zīmes.

Latvijas armijas pulkvedis-leitnants Rūdolfs Kandis. 1937. gads.

1928. gadā R. Kandis apprecējās ar Lizeti Mildu Putnu, ar kuru bija iepazinies kādā ballē Krustpilī. Divus gadus vēlāk pasaulē nāca viņu meitiņa Brigita, kam tēvs uz mūžu palika spilgtā atmiņā kā taisnīgs un godīgs vīrs, kurš labi sapraties ar citiem cilvēkiem, kas arī viņu ļoti cienījuši. Kandu ģimene dzīvoja Zasulaukā Pārdaugavā, ne pārāk tālu no Aviācijas pulka novietnes Slokas ielā, bet vasaras bieži vien pavadīja Jūrmalā. Mazā Brigita darba dienu vakaros vienmēr sagaidīja tēvu Bulduru dzelzceļa stacijā, no kurienes viņi kopā devās vai nu peldēties jūrā, vai izbraukumos ar laivu pa Lielupi. Neraugoties uz aizņemtību, R. Kandis daudz laika veltīja meitiņai, kuru ļoti mīlēja un lutināja. Viņš bija arī aizrautīgs novusa un bridža spēlētājs, un mazajai Gitai bija liela laime bridža spēles laikā sēdēt tēvam klēpī.

1937. gada 10. februārī pulkvedi-leitnantu R. Kandi iecēla par Aviācijas pulka komandieri. Tas bija laiks, kad notika Latvijas aviācijas modernizēšana, novecojušo Anglijas un Beļģijas lidaparātu vietā būvējot pašiem savas lidmašīnas, ko gan ierobežoja Otrā pasaules kara tuvošanās. Pateicoties jaunā komandiera stingrībai, Aviācijas pulkā uzlabojās disciplīna un strauji samazinājās lidmašīnu avāriju skaits. Kā Aviācijas pulka komandieris R. Kandis bija spiests sagaidīt Latvijas okupāciju. Virsleitnants Augusts Graudiņš vēlāk atcerējās, ka 1940. gada 15. jūnijā plkst. 10.00 no rīta pulkvedis R. Kandis sasaucis vienību priekšnieku apspriedi un paziņojis, ka PSRS izdara politisku spiedienu uz Latviju. Nekavējoties izsludināts pagaidu trauksmes stāvoklis un uzdots visām eskadriļām sagatavot lidmašīnas kaujas gatavībai. Diemžēl 17. jūnija agrā rītā ap plkst. 4.00 Rīgas tuvumā esošo eskadriļu komandieri izsaukti uz pulka štābu, kur pulkvedis R. Kandis bijis spiests atklāt, ka padomju karaspēks tiek ielaists Latvijā bez pretošanās. Pēc Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa izveidošanas R. Kandi un vēl 38 Aviācijas pulka virsniekus 1940. gada 7. decembrī atvaļināja no dienesta.

Pēc Vācijas—PSRS kara sākuma R. Kandis, cerot uz drīzu Latvijas brīvības atgūšanu, dedzīgi iestājās par latviešu aviācijas vienības izveidošanu cīņai pret PSRS, tomēr vācieši šo priekšlikumu noraidīja. 1941. gada jūlijā viņš nepilnas divas nedēļas komandēja 270 vīru lielu pašaizsardzības vienību Madonas apriņķī. Viņu vadīja pārliecība, ka jādara viss, lai nekad vairs nepiedzīvotu Baigā gada atkārtošanos, un viens no viņa iemīļotākajiem teicieniem bija: «Miera laika karavīrs kara laikā nevar būt miera vīrs.» 1942. gada 11. februārī R. Kandis brīvprātīgi pieteicās dienestā latviešu kārtības dienesta (policijas) vienību štābā, bet vēlāk piekrita kā sakaru virsnieks doties uz Austrumu fronti. Dienēdams policijas ģenerālleitnanta un SS grupenfīrera Bruno G. Jedikes štābā, viņš enerģiski rīkojās, lai uzlabotu latviešu bataljonu kaujas spējas.

Pēc vienas no versijām par pulkveža R. Kanda nāvi, 1942. gada 27. maija vakarā vācu armijas štābā pie Krasnoje Selo notika mielasts, kurā kāds augstāks vācu virsnieks izteica atzinību par latviešu karavīru varonību. R. Kandis par to pateicās, taču dziļi sarūgtināts piebilda, ka daudz patīkamāk būtu bijis, ja vācieši šādu nostāju parādītu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Pulkveža sacītais bijis adresēts klātesošajam vācu štāba priekšniekam pulkvedim Šmitam, kurš centies latviešu vienības turēt priekšējās līnijās bez nomaiņas vairākas nedēļas pēc kārtas, kamēr vācu vienības tikai nedēļu. Pret to R. Kandis izteicis kategorisku protestu. Šmitam nav arī paticis, ka kaujas plānus visam vācu korpusam tagad viņa vietā uzdots izstrādāt tieši pulkvedim R. Kandim, kurš to paveicis teicami, un tāpēc tie arī labi īstenoti. Pulkvedis Šmits piesarcis un dusmās caur zobiem izgrūdis frāzi: «Die lettischen Schweine!» Uz to R. Kandis atbildējis ar spēcīgu plaukstas vēzienu pa vācu pulkveža jau tā piesarkušo vaigu. Izcēlies apjukums, taču klātesošie nomierinājuši abus iekarsušos virsniekus. Pēc kāda laika tumšajā gaitenī uziets R. Kanda sakņupušais ķermenis, jo kāda no aizmugures raidīta lode bija izdzēsusi viņa dzīvību. Pēc citām ziņām, R. Kandis kopā ar savu adjutantu virsleitnantu Borisu Brehmani viesojušies pie kāda augstāka vācu virsnieka. Rīta agrumā pēkšņi ieradies vēl kāds virsnieks, kurš sasveicinājies ar vācu pulkvedi, nepiegriežot nekādu uzmanību abiem latviešiem. Pulkvedis R. Kandis pēkšņi jautājis skarbā tonī: «Vai jums vācu armijā virsnieki augstākās dienesta pakāpēs nav jāsveicina?» Uz to viņš saņēmis atbildi: «Es sveicinu vācu virsniekus, bet jūsu pakāpes es nepazīstu!» Tad R. Kandis spēji izņēmis pistoli un, iešaudams sev lodi deniņos, saļimis. Šādu iespēju gan apšauba viņa meita Brigita, stāstot, ka tēva mirstīgajām atliekām Rīgas 1. slimnīcā veikta autopsija, kas apstiprinājusi no aizmugures šautu brūci galvā. Viņa atceras, ka tēva ķermenī nav bijuši nekādi citi ievainojumi. Viņasprāt, virsleitnants B. Brehmanis nemaz neesot bijis klāt notikušajā, jo šajā laikā atradies atvaļinājumā Rīgā.

Sakarā ar R. Kanda nāvi vācieši uzsāka izmeklēšanu, taču tā drīz vien tika pārtraukta, oficiāli paziņojot, ka viņu «pārsteigusi karavīra nāve Austrumu frontē». 1942. gada 1. jūnijā pulkvedi R. Kandi svinīgi izvadīja no Doma baznīcas un ar militāru godu apglabāja Brāļu kapos netālu no Mātes tēla. Viņa šķirsts Doma baznīcā bija klāts ar Latvijas karogu, virs kura iekārts pulkveža zobens. Aviācijas pulka virsnieki uz rokām sava komandiera šķirstu iznesa no baznīcas, kam sekoja sēru procesija cauri visai pilsētai. «Garajā gājienā bija redzama tīri vai visa latviešu inteliģence Rīgā, arī ielas malās stāvēja daudz ļaužu; kapi bija pilni ļaužu. [..] Daudzi no izvadītājiem, sevišķi sievietes raudāja. No daudziem dzirdēju, tā aiziet mūsu tautas labākie dēli! [..] Kandis bija sevišķi simpātiska, pievilcīga personība; arī fiziski stalts, patīkama izskata vīrs. Arī Kanda kundze ir ļoti simpātiska sieviete. Vakar viņu nevarēja viegli pazīt, tādā mērā lielas bēdas viņu bija pārvērtušas,» — tā pulkveža izvadīšana pēdējā gaitā ir aprakstīta arī nesen izdotajos diplomāta Lud­viga Sējas memuāros. Pēckara okupācijas laikā R. Kanda kapavieta Brāļu kapos netika apzīmēta, bet kapu plāksnīti uz tās atjaunoja tikai 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Kapteiņa Praudiņa degradēšana

Latviešu leģiona majors Gustavs Praudiņš Kurzemes frontē. 1945. gads.

1942. gada 7. augustā Ļeņingradas frontē tika apcietināts, vēlāk notiesāts ar nāves sodu, tad apžēlots un degradēts par kareivi 19. latviešu kārtības dienesta bataljona komandieris kapteinis Gustavs Praudiņš (1899.—1965.). Tomēr turpmākajos kara gados viņam izdevās sekmīgi turpināt militāro karjeru leģionā un iegūt pat majora dienesta pakāpi. G. Praudiņš bija dzimis daudzbērnu ģimenē Valmieras apriņķa Naukšēnu pagastā. Būdams reālskolas sešu klašu absolvents, viņš 1919. gada aprīlī brīvprātīgi iestājās Latvijas armijas Cēsu kājnieku pulkā un piedalījās Neatkarības karā pret vāciešiem pie Cēsīm un Bermonta armiju pie Rīgas un Kurzemē, kā arī pret lieliniekiem Latgales frontē.

Vienā no kauju epizodēm — izlūkgājienā 1920. gada 12./13. jūnija naktī viņa vienībai izdevās atņemt pretiniekiem divus lielgabalus. Vēlāk G. Praudiņu apbalvoja ar V šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni un citām goda zīmēm. Pēc Kara skolas beigšanas jaunais leitnants turpināja dienestu Latvijas armijā un 1933. gadā tika paaugstināts par kapteini-leitnantu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā viņu ieskaitīja 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, bet 1941. gada februārī atvaļināja no Sarkanās armijas, tāpēc iztiku nācās pelnīt, strādājot par svērēju Rīgas ostā.

Pēc Vācijas—PSRS kara sākuma, maldīgi cerot, ka vācieši palīdzēs latviešiem atgūt zaudēto neatkarību, G. Praudiņš iestājās kārtības dienestā. 19. latviešu policijas bataljona priekšgalā 1942. gada 12. maijā viņš devās uz Ļeņingradas fronti. Jau 7. augustā viņu uz kādas denunciācijas pamata apvainoja par pretvācu noskaņojumu un atcēla no ieņemamā amata. Zīmīgi, ka augstākā SS un policijas pavēlnieka Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna 1942. gada 30. jūlija dienesta ziņojumā ir atzīmēta pirms vairākām nedēļām notikusī īpašā apspriede ar 19. un 21. latviešu bataljona komandējošo sastāvu pēc tam, kad tieši kapteiņa G. Praudiņa bataljona «daži virsnieki bija izteikušies naidīgi pret vāciešiem un vispār šai bataljonā bija notikušas dažas nepatīkamas lietas. [..] Šo notikumu dēļ es asā veidā izteicu savas domas un norādīju, ka turpmāk, neievērojot stāvokli un personu, es likšu uzsākt lietu SS un policijas tiesā, un man tas nav nekas — veselu bataljonu sūtīt mājās, ja man rastos šaubas par tā politisko uzticamību, jo tas neatbilst frontes prasībām».

Atsevišķu leģiona virsnieku atmiņu stāstos gan ir minēti arī citi G. Praudiņa aresta iespējamie iemesli, t.sk. nelikumīga munīcijas uzglabāšana un pat kantīnes devas piesavināšanās, kas mūsdienās gan ir grūti pārbaudāmi. Kā liecina G. Praudiņa pēckara krimināllietas materiāli, nopratināšanā čekā viņš pats kā ieganstu savai apcietināšanai ir minējis asās nesaskaņas ar 19. bataljonam piekomandēto vācu sakaru virsnieku kapteini Heifeldtu un bataljonā valdošo vājo disciplīnu. XVI SS un policijas tiesa Rīgā 1942. gada 28. augustā kvalificēja G. Praudiņa rīcību kā frontes kaujas spējas dezorganizējošu un piesprieda viņam nāves sodu. Pēc Latvijas Zemes pašpārvaldes protesta to gan izdevās apturēt, un papildu izmeklēšanas laikā apsūdzētajam trīs mēnešus nācās pavadīt vieninieka kamerā Rīgas Centrālcietumā. Saskaņā ar SS reihsfīrera Heinriha Himlera 1943. gada 11. februāra rīkojumu kapteinis G. Praudiņš tika apžēlots, augstāko soda mēru nomainot ar piecu gadu cietumsodu un virsnieka dienesta pakāpes zaudēšanu, vienlaikus atliekot arī cietumsodu un dodot iespēju viņam kā vienkāršam karavīram reabilitēt sevi leģiona sastāvā kaujās pie Ļeņingradas.

Kā kareivis G. Praudiņš nonāca 16. latviešu kārtības dienesta bataljonā (vēlāk — leģiona 1. (39.) pulka 3. bataljonā), kur, darbodamies tā štābā un būdams aktīvs izlūkgājienos Austrumu frontē Krievijā, par izrādīto varonību 1944. gada janvārī un jūlijā izpelnījās I un II šķiras Dzelzs krustu. «Attiecībā pret priekšniecību korekts un disciplinēts, attiecībā pret kolēģiem — draudzīgs, izpalīdzīgs. Dienesta pienākumus pārzina un izpilda ļoti labi, ņemot vērā ilggadējo ierindas praksi Latvijas armijā un pašam piemītošo centību. Savu uzdevumu robežās izrāda teicamu paš­ierosmi» — šādi G. Praudiņu 1944. gada 28. janvāra dienesta ziņojumā raksturoja 19. latviešu divīzijas 44. grenadieru pulka komandieris pulkvedis-leitnants Rūdolfs Kociņš, kurš cīņu laikā Siguldas pozīcijās nozīmēja G. Praudiņu par bataljona komandieri bez dienesta pakāpes, tā nostādot divīzijas štābu notikuša fakta priekšā. Arī VI SS korpusa komandiera SS obergrupenfīrera Valtera Krīgera 1944. gada 12. septembra telegrammā bija konstatēts, ka «G. Praudiņš, kādreizējais kapteinis un bataljona komandieris, pēc 19. ieroču — SS grenadieru divīzijas pārbaudes, smagajās atkāpšanās kaujās ir sevi izcili pierādījis un pastāvīgi izceļas ar īpašu drošsirdību. Pēc smagajiem zaudējumiem vadībā, ieroču grenadieris Praudiņš tika iecelts par rotas komandieri. Tiek lūgts Praudiņu reabilitēt un iecelt par ieroču oberšturmfīreru, Praudiņš steidzami nepieciešams kā bataljona komandieris». Pēc izcilas cīņu vadības prasmes demonstrēšanas 1944. gada Ziemassvētku kaujās Kurzemē G. Praudiņš ieguva vācu ieroču — SS šturmbanfīrera (majora) dienesta pakāpi, viņu apbalvoja arī ar Vācu krustu zeltā un ierakstu Vācijas armijas goda sarakstos. 1945. gada 24. janvārī G. Praudiņš pat tika iecelts par 19. divīzijas 44. grenadieru pulka komandieri.

1945. gada 8. maijā majors G. Praudiņš, sekojot 19. divīzijas komandiera SS grupenfīrera Bruno Štrekenbaha telefoniskam paziņojumam par vācu armiju grupējuma «Kurzeme» (Kurland) kapitulāciju, ļāva saviem kareivjiem izklīst. Leģiona kapteinis Teodors Mamis raksta, ka «ap pulka komandpunktu bijām izveidojuši ezi, un, kad vaņkas salīda arī mūsu pagalmā, tad padzinām tos ar piedraudējumu — atklāt uguni. Drīz komandpunktā ieradās krievu sarunveži un uzaicināja pulka komandieri ierasties uz sarunām uz lielceļa, kur to gaidīšot kāds krievu virsnieks. Šis tad arī nodeva Praudiņam uzaicinājumu trīs stundu laikā nolikt ieročus un kapitulēt. Kopīgi nolēmām virzīties atpakaļ pa ceļu caur Vāni uz Kabili, mēģinot uzņemt sakarus ar divīzijas štābu un abiem pārējiem latviešu pulkiem». Tomēr jau 5. jūnijā G. Praudiņu arestēja PSRS 10. gvardes armijas pretizlūkošanas daļas SMERŠ darbinieki, bet 25. augustā Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls notiesāja viņu par «dzimtenes nodevību», piespriežot 10 un vēl 5 gadus ieslodzījuma Gulaga nometnēs.

Latvijā G. Praudiņam izdevās atgriezties tikai 1961. gadā ar bojātu veselību. Mūža nogali viņš pavadīja, strādājot gadījuma darbus kā tehniskais zīmētājs un dzīvoja sliktos apstākļos istabiņā kādā privātmājā Tomes ielā Pārdaugavā. Ar mājas īpašniekiem nācies dalīties arī tad, kad sācis saņemt paciņas no kara biedriem Rietumos. Dažās trimdas publikācijās ir minēts fakts, ka G. Praudiņš Latvijā atgriezies ar amputētu kāju (atsevišķi laikabiedri gan to apšauba) un pirms savas nāves vēl pieprasījis kara invalīda pabalstu no Vācijas Federatīvās Republikas, kas tajā laikā bijusi liela uzdrīkstēšanās. Par G. Praudiņa kara gaitām un pēdējiem dzīves gadiem Latvijā atmiņu grāmatā «Neatzītie karavīri» raksta arī leģiona leitnants Rolands Kovtuņenko. Viņa skatījumā G. Praudiņš ir vērtēts gan kā spēcīgs kaujas taktiķis, gan izpelnījies kritiku par nereti pārāk konservatīvu komandēšanas stilu un savu karavīru dzīvību nepietiekamu taupīšanu. Viņu pirmā pēckara tikšanās notikusi 1961. gadā Līgo vakarā Ulbrokas «Mežrotās»: «No sākuma viņu nepazinu, jo laiks un Gulags bija darījuši savu. Kaut arī bijām kopā karojuši, Gustavs, kā es tad viņu dēvēju, nekad nerunāja par karu un Gulagu, arī tad, kad mēģināju par šīm problēmām ierunāties. Pagāja vairāki gadi līdz, būdami divatā, šo to par karu pārrunājām, bet diezgan atturīgi. Būdams slimīgs, zaudējis savu staltumu, viņš nevarēja arī strādāt. Brīvajā laikā viņš meklēja partnerus zolītes spēlei. Sarunājās pusbalsī, vai no kāda baidīdamies vai savas slimības dēļ.» Par īpašu notikumu mūža nogalē G. Praudiņam izvērtās Rīgas kinostudijas piedāvājums kļūt par konsultantu topošajai un vēlāk aizliegtajai režisora Rolanda Kalniņa spēlfilmai «Akmens un šķembas» («Es visu atceros, Ričard!»; 1966). Kā šodien atceras pazīstamais kinooperators Miks Zvirbulis, G. Praudiņa kolosālajām inženiertehniskajām zināšanām un frontes pieredzei ir bijusi neatsverama nozīme Volhovas frontes ainu rekonstruēšanā un leģionāru sadzīves attēlošanā filmā. G. Praudiņš mira ar vēzi Rīgā 1965. gada 9. oktobrī, bet pēdējo atdusas vietu rada Rūjienas kapos.

Ģenerālis Arnolds Kurše

Ģenerālis Arnolds Kurše.

Ģenerālis A. Kurše dzimis 1896. gada 7. janvārī Rucavas pagastā. Beidzis Liepājas pilsētas reālskolu. 1915. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies armijā 2. somu rezerves bataljonā. 1916. gada decembrī beidzis pēc saīsināta kursa Gatčinas kara skolu, iegūdams pirmo virsnieka dienesta pakāpi. Ar 1917. gada 2. janvāri uzsācis jaunā virsnieka gaitas latviešu strēlnieku rezerves pulkā Valmierā. Sakarā ar Krievijas armijas sairumu viņš demobilizējas un atgriežas vecāku mājās. Ar 1919. gada 9. jūniju iesaistās jaunās Latvijas valsts bruņotajos spēkos, proti, 2. (5) Cēsu kājnieku pulkā, un ar to kopā izstaigā Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Iestājoties pulkā, A. Kurše bija virsleitnants, bet 1919. gada 21. jūnijā par kaujas nopelniem tika paaugstināts kapteiņa dienesta pakāpē. 1920. gada 12. jūnijā, būdams bataljona komandiera amatā, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (Nr. 366) par nakts izlūkgājienu ienaidnieka aizmugurē un cīņu pie Miehovas un Jakušovas ciema. Pulkvežleitnanta zīmotnes saņēmis 1921. gadā, bet pulkveža uzplečus — 1929. ga-dā, kad tika iecelts par Latgales divīzijas štāba priekšnieku. Šis amats A. Kuršem nav negaidīts, jo jau 1926. gadā viņš pildījis Kurzemes divīzijas štāba priekšnieka v.i. pienākumus. Šajā laikā viņš papildinājis militārās zināšanas, beidzot virsnieku kursus (1923.) un virsnieku akadēmiskos kursus (1926). No 1937. līdz 1939. gadam A. Kurše ieņēmis pulka komandiera v.i. amatu 11. Dobeles un 10. Aizputes kājnieku pul­kā, kā arī bataljona komandiera v.i. 1. Liepājas kājnieku pulkā. Par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri iecelts 1940. gada jūlijā, bet augustā jau pildījis Vidzemes divīzijas komandiera palīga amatu, saņemot ģenerāļa zīmotnes.

5. Cēsu kājnieku pulka karavīri un Latviešu sieviešu palīdzības korpusa pārstāves. 1919. gada rudens. 1. rindā trešais no kreisās – virsleitnants A. Kurše.

A. Kurše 1940. gada 21. oktobrī tika atvaļināts no armijas, pēc tam dzīvojis savās mājās Pļaviņās kopā ar ģimeni. Vācu okupācijas laikā viņš atkal iesaistījās militārajos formējumos un kopš 1941. gada 30. decembra līdz 1942. gada 21. februārim bija 18. Kurzemes kārtības dienesta bataljona komandieris. Vēlāk Rīgas 12. Policijas iecirkņa priekšnieks un Rīgas jūras ostas ūdens policijas priekšnieka palīgs. 1943. gadā no militāriem formējumiem izstājies un strādājis saimniecisku darbu kā administrators restorānā «Romas pagrabs» un «Esplanāde». 1944. gada rudenī A. Kurše ar bēgļu plūsmu nonāk Ventspilī un strādā slimnīcā par saimniecības pārzini, vēlāk apdrošināšanas inspekcijā par vecāko revidentu. Arestēts 1952. gada 21. janvārī. LPSR VDK kara tribunāls viņu notiesāja uz 25 gadiem labošanas darba nometnē. Miris ieslodzījumā Kemerovas apgabalā, Mariinskā 1953. gada 16. maijā.

Ģenerālis Arnolds Kurše bez Lāčplēša Kara ordeņa apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 2. šķiras Viestura ordeni, kā arī vairākiem ārzemju ordeņiem.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.
Foto — no LKM krājuma.

Bezpilota sauszemes transportlīdzekļu attīstības tendences nākotnes karadarbības kontekstā

Zdzislavs Sliva,
Dr., atv. pulkvedis.

Turpinājums. Sākums žurnāla maija un jūnija numnurā.

Krievijas uzņēmums NITI «Progress» ir izstrādājis vadāma robota «Platforma-M» prototipu, kas ir attālināti vadāma, mobila un bruņota platforma ar savām optoelektroniskajām novērošanas sistēmām. To var lietot «izlūkošanai, stacionāru un mobilu mērķu noteikšanai un likvidēšanai, uguns jaudas atbalstam, patrulēšanai un svarīgu vietu apsargāšanai. Robota ieročus ir iespējams vadīt, tas spēj veikt atbalsta uzdevumus un ar automātiskām vai pusautomātiskām vadības sistēmām iznīcināt mērķus.»8 Robotu iespējams aprīkot ar granātmetējiem, ložmetējiem un pat prettanku raķetēm ar lāzervadību. Vēl viens prototips ir «Wolf-2» mobilā robotizētā sistēma «Strelec», kurai uz šasijas ar kāpurķēdēm ir uzstādīts ložmetējs. Desmit tonnas smagais robotizētais tanks «Uran 9» ir smagi bruņots ar «ložmetēju, 30 mm lielgabalu ar šaušanas ātrumu 350 līdz 400 šāvienu/minūtē, ar koaksiālo 7,62 mm ložmetēju un virsskaņas vadības raķešu bateriju».9 Tas ir gatavs darbībai kopā ar kājniekiem, sniedzot uguns atbalstu ar «jaunākās klases tehnoloģijas lāzera brīdināšanas sistēmu, mērķa noteikšanu, jaunāko tehnoloģiju iden­ti­fikācijas un sekošanas aprīkojumu».10 Vēl ir smagais UGV uz BMP-3 bāzes — «Strike», kam ir vēl lielāka kaujas jauda.11 Šie projekti joprojām ir izstrādes stadijā. Paredzams, ka to izmantošana tiks uzsākta 2018. gadā vai vēlāk, taču tie parāda Krievijas tendences nākotnes UGV jomā.

Bezpilota sauszemes sistēmas izmanto arī citiem nolūkiem, aizstājot cilvēkus jebkuros laikapstākļos un jebkurā apvidū gan dienā, gan naktī. Piemērs ir drošības sistēma, kas apsargā demilitarizēto zonu Korejas pussalā, kur «Dienvidkorejas spēki gar robežu ar Ziemeļkoreju ir izvietojuši robotu komandu».12 «Samsung» ražotie roboti SGR-1 ir aprīkoti «ar siltuma un kustību sensoriem un ir bruņoti ar 5,5 mm ložmetēju un 40 mm granātmetēju. Tie spēj trāpīt mērķī, kas atrodas 2 km attālumā, tādēļ tie neatstāj iespēju izpausties cilvēka slinkumam».13 Tomēr gala lēmumu par uguns atklāšanu pieņem operators. Līdzīgu sistēmu «Sentry-Tech» izmanto Izraēlas aizsardzības spēki, lai apsargātu robežu ar Gazu, «lai nepieļautu Palestīnas HAMAS kaujinieku tuvošanos robežai, slēpņu, mīnu un improvizētu sprāgstvielu izvietošanu un uzbrukumus Izraēlas robežsargu patruļām».14 Vairākus torņus uzrauga viens operators, kurš pieņem lēmumu par uguns atklāšanu. Sistēmu atbalsta «apsardzes bezpilota drošības transportlīdzeklis», tā ir «autonoma žoga un robežas aizsardzības sistēma, kas ir izstrādāta IAI Lahav nodaļā».15 Šis transportlīdzeklis var pārvietoties autonomi, to var izmantot militāriem mērķiem kā militārā spēka aizsardzības platformu, kas aizsargā bāzes, lidlaukus, loģistikas noliktavas vai uzrauga noteiktas zonas. Risinājumus un lietojumu ierobežo tikai skaidra militāro vajadzību apzināšanās, kā arī pētnieku un inženieru iztēle, ko atbalsta tehnoloģijas, kuras spēj nodrošināt to, kas tiek sagaidīts. Sacensība nekad nebeigsies, jo tas ir daudzsološs ieroču sistēmu attīstības virziens, lai gūtu pārsvaru. Aplūkotie piemēri liecina, ka UGV izstrādē pastāv vairākas tendences, jo to izmēri, masa, bruņojums un sensori ir atšķirīgi un tie ir paredzēti lietošanai nākotnes kaujas laukā.

UGV ieviešana nav tikai to izgatavošana, bet arī doktrīnu un procedūru izstrāde, kas ļautu tos izmantot kaujas vidē, kura ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāka. Iemesls ir piemērota taktika, kas atbalsta pilnu augošo iespēju izmantošanu. UGV lielākoties izmanto sauszemes spēku atbalstam, veicot dažādus uzdevumus ārpus vienību pozīcijām un to iekšienē. Taču pieaugošā UGV autonomija sniedz jaunas iespējas. Progresīvās autonomās sistēmas ir labi piemērotas jaunajām uz tīklu centrētas karadarbības koncepcijām, kurās lieto «spieta taktiku».16 Šāda taktika ļauj atsevišķus transportlīdzekļus izvietot noteiktā attālumā citu no cita, bet, kad tiek identificēts augstas nozīmes mērķis, tie pēc pavēles var uzbrukt vienlaikus. Šādā veidā tie būs mazāk ievainojami, jo to izkliedētais izvietojums ļaus operatoram radīt postošas sinerģijas efektu, pēc kura atkal var aktivizēt gaidīšanas režīmu. Vienības spēs sazināties ar citiem sauszemes vai gaisa elementiem un kopīgot informāciju. Tīkla iespējas ļauj veikt pilnu visu līdzekļu kontroli. Ienaidniekam būs liels izaicinājums redzēt pilnu visu vienību koncentrāciju. Pat tad, ja viena no tām tiks iznīcināta, tas «spietu» pilnībā neietekmēs. Šādu pētījumu veikšanu attiecībā uz nākotnes kaujas sistēmām izskata Amerikas Savienotās Valstis. 2003. gada janvārī aizsardzības ministra palīgs rīkoja konferenci, lai «noteiktu «spietošanas» kā darbības koncepcijas potenciālu nākotnes sauszemes spēkos un spietu bezpilota izmeklēšanā, novērošanā un izlūkošanā».17 RAND ziņojumā ir teikts, ka attiecībā uz spietošanu «jau pastāv tehniskā atbalsta rīki» un «pāreja uz spietošanu būs daudz plašāka par attiecīgās domāšanas maiņu un viegli ietekmējamu tīkla militāras organizācijas formu, jo tā meklēs jaunas tehnoloģijas».18

Arī nelielas armijas meklē šādus risinājumus, kas taupa ierobežotos līdzekļus un to bruņoto spēku apmērus. Piemēram, Austrālijas aizsardzības spēki «izstrādā novatorisku tīkla sensoru tehnoloģiju un testē autonomus bezpilota transportlīdzekļus, kas aizstās to nelielos militāros spēkus». Turklāt tie «testē tīkla komunikācijas, kas vienam operatoram ļaus vadīt bezpilota lidaparātu grupu, kuriem var ieprogrammēt neatkarīgu atdalīšanos, lai veiktu novērošanu vai uzsāktu uzbrukumu».19 Izaicinājumi būs saistīti ar magnētiskā spektra un elektroniskās karadarbības iespējām, jo tās ietekmē bezpilota transportlīdzekļus, ietekmes gadījumā paralizējot to darbību.

Secinājumi
UGV un citu sauszemes sistēmu izstrāde notiek dažādos virzienos, taču pastāv vispārēja tendence veikt investīcijas šādos militāriem mērķiem tehnoloģiski izstrādātos risinājumos. Tas ir saistīts ne tikai ar kaujas funkcijām, bet arī ar sauszemes spēku kaujas servisa un atbalsta iespējām. Visticamāk, šī tendence turpināsies un iespējamo platformu dažādība ietekmēs veidu, kā nākotnē tiks veiktas operācijas. Tehnoloģisko izmaiņu temps pieaug, to atbalsta izglītība un zinātne, sniedzot priekšrocības attīstītajām valstīm, tostarp arī ASV. Atbalstot izpēti un tehnoloģijas, valsts spēj mudināt gudrus cilvēkus no visas pasaules pievienoties nacionālajiem akadēmiskajiem un izpētes centriem, kas pretī sniegs novatoriskas koncepcijas, ko ievieš tādas organizācijas kā DARPA. Citu valstu pievienošanās šai cīņai palielina konkurenci. Bezpilota platformas var lietot kā politisku rīku, lai apspiestu mazākas valstis, «mazos, zaļos cilvēciņus» aizstājot ar «maziem, kustīgiem tankiem». Politiskais risks un izmaksas būs zemākas, bet kara stāvokļa definīcija kļūs daudz sarežģītāka. Izpēte karadarbības automatizācijā turpinās, un daudz autonomāki UGV arvien biežāk kļūs par kaujas, kaujas servisa un kaujas servisa atbalsta iespēju daļu. Šis process ir neatgriezenisks, jo tam šajā nozarē jau ir daudzsološi rezultāti. Veiksmīga bezpilota lidaparātu lietošana atbalsta un kaujas misijām ir pavērusi ceļu plašākiem sauszemes lietojumiem. Citas valstis, piemēram, Ķīna, Krievija, Francija un Apvienotā Karaliste, turpina investīcijas militārajā industrijā un izglītībā, kas izstrādā savas koncepcijas un nepaļaujas uz ASV izstrādāto konstrukciju reverso inženieriju. Citiem vārdiem, ASV bruņotie spēki nākotnes kaujaslauku ietekmēs daudz vairāk nekā to iespējamie pretinieki.

Bezpilota sistēmas ar pieaugošu autonomiju būs nākotnes realitāte. Notiekošā izpēte tās padarīs daudz spējīgākas un neatkarīgākas savu lēmumu pieņemšanā. Tās būs svarīgs papildinājums karavīru spējām, un tiek paredzēts, ka «autonomu sistēmu un cilvēku  — karavīru — vienības kaujas laikā darbosies kopā, kas ir pretstatā vispārējām fantastikas vīzijām par pašvadošām sistēmām, kuras nevada cilvēks».20 UGV ir vairākas priekšrocības, jo to masveida ražošana būs ar zemākām izmaksām; nebūs vajadzīgas dārgas apkalpju mācības; būs iespējams izvairīties no dzīvā spēka zaudējumiem; UGV spēs darboties bez laikapstākļu un apvidus ierobežojumiem, pamatojoties uz īpaši izstrādātiem sensoriem; reakcijas laiks nebūs ierobežots, jo šādas platformas nenogurst, utt. To reakcijas laiku neierobežos cilvēka smadzeņu īpatnība sargāties no draudiem, piemēram, tās var būt spēka aizsardzības sistēmas, kas uzrauga specifiskas zonas. Reakcijas laiku neierobežos emocijas un satraukums, un tas būs mērāms milisekundēs, taču tas ir tikai rezultāts, ko zinātnieki spēj paredzēt un izstrādāt.

Nākotnes UGV izstrādei būs jāatrisina daži izaicinājumi attiecībā uz kompleksu sauszemes jomu, tie būs šādi: integrācija ar gaisa platformām; uzlabota vadība, kontrole un komunikācija; paplašināta noturība pret ārēju iejaukšanos; labāka pielāgojamība apvidum un laikapstākļiem; uzla­­botas mehāniskās un tehniskās sistēmas; labāka aizsardzība pret ienaidnieka uguni, specializācija veicamajos uzdevumos; spēja cīnīties ar ienaidnieka UGV. Risināmo problēmu klāsts ir ievērojams, taču tas ir daudzsološs turpmāko kaujas sistēmu izstrādes virziens. Joprojām būs nepieciešama cilvēka īstenota kontrole, lai nodrošinātu, ka sistēmas nereaģē uz viltus mērķiem, kas var būt ienaidnieka maskēšanās vai arī nevainīgi cilvēki. Turklāt uz platformu un tīklu centrēto autonomo sauszemes transportlīdzekļu izstrādes mazinās operatoru lomu. UGV izmantošana salīdzinājumā ar specializētas sistēmas lietojošu karavīru mācībām mazina izmaksas, ļaujot UGV būt gataviem 24/7 režīmā; mazinās ievainojumu risks; tiek novērstas morālās un politiskās sekas, kas rastos, ja sabiedrotie karavīri nokļūtu gūstā, it sevišķi teroristu rokās. Starptautiskajā un koalīciju vidē labi organizētā sistēmā uzlabosies informācijas apmaiņa, ļaujot labāk novērtēt situāciju, un, aktivizējot UGV spietus, ļaus ātrāk reaģēt uz draudiem. Tā pamatosies uz sabiedroto spēku ticību un vēlēšanos rīkoties un sadarboties.

Pastāv arī noteikti riski, kas pamatojas uz pieredzi saistībā ar neparedzētām reakcijām un civiliedzīvotāju un nevainīgas populācijas zaudējumiem vai pat ienaidnieka veiktu UGV sagrābšanu, ja tas ir spējis pārņemt kontroli. Mūsdienās hakeri var censties ar elektroniskā kara aprīkojumu uzbrukt un sagraut elektroniskās sistēmas. Šādi rīki ir relatīvi lēti, un tos var izmantot cilvēki ar specifiskām zināšanām. Bezpilota sistēmas, lietojot tās konvencionālajā karadarbībā, joprojām saskaras ar izaicinājumiem, jo pieaug ienaidnieka spējas ietekmēt tās kinētiskos un citos veidos. Radioelektroniskās karadarbības un kiberkara elementi spēj tās izolēt vai neatļaut to lietošanu, ierobežojot visas uz tām liktās cerības, kas var būtiski ietekmēt operācijas gadījumos, kad alternatīvi risinājumi nav pieejami.

Vēl viens izaicinājums ir komunikācijas un kontroles saglabāšana, nepieļaujot pavēļu plūsmas noraidīšanu, kas var ietekmēt gan atsevišķu UGV, gan visu sistēmu kopumā. UGV, kas jau ir izmantoti bruņotos konfliktos, efektīvi pierādīja sevi cīņā ar terorismu un mazāk attīstītu valstu bruņotajiem spēkiem, taču šāda tipa ienaidnieks nespēj tiem efektīvi pretoties. Bezpilota sistēmu lietošana dabiski izraisa arī to lietošanu traucējošu līdzekļu izstrādi, kuru izmaksas ir mazākas, nekā tas tika sagaidīts. Tods Hamfrijs (Todd Humphrey) norādīja iekšējās drošības aģentiem, ka, «iztērējot aptuveni 1000 dolārus par iekārtām un izstrādājot lietotni, kas spēj sūtīt signālus uz drona GPS uztvērēju, iespējams iegūt pilnu kontroli pār transportlīdzekli».21 Tas satur ziņojumu un brīdinājumu.

Saistībā ar bezpilota sistēmām pastāv dažas dilemmas, piemēram, likumdošanas akti skaidri nedefinē to izmantošanu, kas daļēji ir aktuāli demokrātiskām valstīm, kuras cenšas ievērot starptautiskos noteikumus. Pastāv arī juceklis saistībā ar terminoloģiju, jo valstis un organizācijas nelieto vienādu terminoloģiju, šis faktors prasa starptautisku definīciju atzīšanu, ko nevar panākt īsā laikā. Turklāt angļu valodā lietotā terminoloģija dažādos tulkojumos neatspoguļo pilnu nozīmi. DARPA ir viena no organizācijām, kas atzīst, ka bezpilota sistēmas nav saistītas tikai ar tehnoloģijām, bet arī ar to, ka «vadība un komandas biedri izprot, ka no šī aspekta aģentūra strādās, lai attīstītu ētiskus, legālus drošības vai politikas jautājumus, kas nevar palikt neatbildēti».22 Šobrīd sākas evolūcija, ko izpētes institūti veic pēc militāriem pieprasījumiem. Ir skaidrs, ka sistēmas, kas darbojas visās kaujaslauka jomās, tiks apvienotas vienotā «sistēmu sistēmā», tas ļaus apvienot informāciju no sauszemes, gaisa, jūras un kosmosa, kas palīdzēs sasniegt vēlamo kaujas misiju efektu. Pastāv arī vairākas morālas dilemmas saistībā ar autonomo sistēmu attīstību, jo, «ja militāristi virzās uz priekšu šī brīža ātrajā inteliģento autonomo robotu izstrādes tempā, mums jāpārliecinās, ka šīs sistēmas tiek izstrādātas ētiski, veidā, kas atbilst spēkā esošajiem protokoliem un citiem ētiskiem apsvērumiem».23 Tas ir būtiski, jo bijušā ASV prezidenta Obamas prezidentūras pirmajos piecos gados dronu uzbrukumos gāja bojā vismaz 2400 cilvēku.24 Tas radīja pamatotu kritiku, jo triecieni var «pārkāpt valstu, kur tie tiek izmantoti, nacionālo suverenitāti; īstenot mērķtiecīgas slepkavības, kas, pēc starptautiskajiem likumiem, ir nelikumīgas, tādēļ jābūt atbildīgiem neatkarīgi no tā, cik tālu teroristi vai nemiernieki var īstenot likumīgus mērķus, kā arī nogalināt daudzus nevainīgus civiliedzīvotājus».25 Nāvējošie dronu uzbrukumi Pakistānas teritorijām ir labi zināmi un ir izraisījuši daudzus protestus. Līdzīgi uzbrukumi no­tika Jemenā, Irākā, Lībijā un Somālijā un, pēc Pjū Izpētes centra (Pew Research Centre) datiem, radīja vispārēju priekšstatu par to, ka ASV rīkojas ļoti vienpusēji un neņem vērā citu valstu intereses, kā arī starptautiskos likumus.26 Šādas dilemmas jāapspriež visās valstīs, kas veic investīcijas bezpilota un vēl autonomāku sistēmu izstrādē. Kristofers Kokers (Christopher Coker) grāmatā «Warrior Geeks» paredz, ka līdz 2035. gadam lielākā daļa robotu būs autonomi, taču iespējams, ka tie nespēs pieņemt apzinātus lēmumus, taču spēs darboties pēc saviem ieskatiem, izvēlēties mērķus pēc savas vēlēšanās un pat neņemt vērā cilvēkus kā lēmumu pieņēmējus.27 Līdz šim brīdim militāristi pilnībā uzticēsies to spējai ātri mācīties un pārprogrammēt sevi. Notiks īpaša attīstība taktiskā līmenī, jo operatīvos un stratēģiskos lē­mumus joprojām pieņems cilvēki.

Bruņotos spēkus fascinē bezpilota platformas, tas atspoguļo vispārējo tendenci daudzās biznesa jomās, kur cilvēkus aizstāj industriālie roboti. Modernie bruņotie spēki saskaras ar papildu izaicinājumiem, jo daudzus bruņotos spēkus veido profesionāli aktīvā dienesta karavīri. Nākamā problēma būs tā, ka modernās ieroču sistēmas nav tik vienkāršas kā agrāk, jo iepriekš mobilizēto karavīru kvalitāte un skaits neatbildīs vajadzībām. Bez­pilota sistēmas būs svarīgi spēka daudz­kāršotāji, kas veiks dažas militāras funkcijas profesionālo bruņoto spēku papildināšanai, šādi atbrīvojot vienības svarīgāko misiju uzdevumu veikšanai. Attīstītajās valstīs tas atspoguļos sociālo sabiedrības novecošanas tendenci un nacionālās industrijas un citu sektoru konkurenci, jo militārā nozare izvēlēsies un nolīgs labākās personas.

Pastāv iespēja, «ka autonomi, tīklā saslēgti un integrēti roboti varētu būt norma jau 2025. gadā».28 Tas notiks kopā ar attīstību, jo, attīstoties «moderno un postmoderno Rietumu militāro spēku tendencēm, palielināsies mašīnu paveikto uzdevumu pro­porcija, mazinot karavīru skaitu».29 Gordons Džonsons (Gordon Johnson) apgalvo, ka taktiskie autonomie pretinieki (TAC) «kaujas laikā neaizstās cilvēkus», bet «radīs pilnībā atšķirīgu kaujas veikšanas veidu vai konflikta vadību, ar kādu mēs līdz šim nebijām saskārušies».30 Viņš atzīst, ka taktiskie autonomie pretinieki pārveidos karadarbību līdzīgi, kā to kādreiz izdarīja tanki, nākotnē izmantojot nanotehnoloģijas, progresīvus akumulatorus, jaunus enerģijas avotus (saules enerģiju un degvielas elementus), automatizāciju, autonomizāciju, robotiku, vadības un kontroles sistēmas utt. Plašāks UGV lietojums komandieriem ļaus izvairīties no nevajadzīgas karavīru dzīvību upurēšanas, saglabājot zināšanas, ko mašīnas nespēj aizstāt. UGV priekšrocības raksturojis Gordons Džonsons no ASV Apvienoto spēku pavēlniecības: «Tos nemāc izsalkums. Tie nebaidās. Tie neaizmirst pavēles. Tie neuztraucas, ja blakus esošais karavīrs ir sašauts. Vai tie strādā labāk par cilvēkiem? Jā.»31 

8 «Russia’s Platform-M combat robot on display in Sevastopol (VIDEO), «Neatkarīgā bezpeļņas organizācija «TV-Novosti», 2015. gada 20. jūlijs, https://www.rt.com/news/310291-russia-military-robot
sevastopol/ (aplūkots 2016. gada 29. septembrī). Maksymilian Dura, «Propagandowe pokazy rosyjskich robotów przeciwdywersyjnych», Defense24, 2015. gada 3. augusts, http://www.defence24.pl/241240,propagandowe-pokazy-rosyjskich-robotow-przeciwdywersyjnych (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

9 Skatīt arī video par «Uran-9» robotizēto tanku: «Nāvējošāks par terminatoriem: Watch Russia’s Unique Robotic Tank in Action,» Sputnik News, 2016. gada 27. marts,  https://sputniknews.com/russia/20160327/1037037253/russia-robot-tank.html (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

10 Ibid.

11 Dmitri Jurow, ««Удар» роботом с 4000 метров: каким будет БМП-3 будущего», ТРК ВС РФ ЗВЕЗДА, 2016. gada 26. aprīlis, http://tvzvezda.ru/news/opk/content/201604250751-bbjq.htm (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

12 Mark Prigg, «Who goes there? Samsung unveils robot sentry that can kill from two miles away», the Daily Mail, 2014. gada 15. septembris, http://www.dailymail.co.uk/sciencetech/article-2756847/Who-goes-Samsung-reveals-robot-sentry-set-eye-North-Korea.html#ixzz3i19Gebu9 (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

13 Ibid. Skatīt arī: «Samsung Techwin SGR-A1 Sentry Guard Robot», Global Security.org, 2011. gada 11. jūlijs, http://www.globalsecurity.org/military/world/rok/sgr-a1.htm (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

14 «Lethal Presence: Remotely Controlled Sentries Assume Guard Roles», Defense Update, 2009, http://defense-update.com products/s/271108_sentrytech.html (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

15 «Land Systems», Israel Aerospace Industries, 2013, http://www.iai.co.il/2013/17483-31663en/Business_Areas_Military_ Land_UGV.aspx (aplūkots 2016. gada 28. septembrī).

16 Friedman, Unmanned Combat Air Systems, 2.

17 Precīzāka informācija par spietošanas koncepciju militārajos lietojumos ir sniegta: Sean Edwards, Swarming and the Future of Warfare, (Santa Monica, RAND Corporation 2005), 4.

18 John Arquilla, David Ronfeldt, Swarming & the Future of Conflict, (Santa Monica RAND Corporation 2005), 5.

19 Clay Wilson, Network Centric Operations: Background and Oversight Issues for Congress, (Washington, Congressional Research Service, 2007. gada 15. marts), 28.

20 Arkin, Governing Lethal Behavior in Autonomous Robots, 9–10.

21 Perluigi Paganini, «Hacking Drones … Overview of the Main Threats», General Security, 2013. gada 4. jūnijs, http://resources.infosecinstitute.com/hacking-drones-overview-of-the-main-threats/ (aplūkots 2016. gada 29. septembrī).

22 Breakthrough Technologies for National Security, DARPA, 6.

23 Arkin, Governing Lethal Behavior in Autonomous Robots, 10.

24 Bruce Pilbeam, «Reflecting of War and Peace», in International Security Studies. Theory and Practice, ed. Peter Hough et all. (New York, Routledge 2015), 99.

25 Ibid., 99.

26 Pew Research Centre ir citēts: Andrew Moran, «Terrorism», in International Security Studies. Theory and Practice, ed. Peter Hough et all. (New York, Routledge 2015),157.

27 Christopher Coker, Warrior Geeks. How 21st Century Technology is Changing the Way We Fight and Think About War, (London, C. Hurst&Co 2013), 149.

28 Maryann Lawlor, «Robotics Concepts Take Shape», The Armed Forces Communications and Electronics Association (AFCEA), Fairfax 2003, http://www.afcea.org/content/?q=robotics-concepts-take-shape (aplūkots 2016. gada 24. septembrī).

29 Peters, Fighting for the Future: Will America Triumph?, 98.

30 Gordons Džonsons ir citēts: Maryan Lawlor, «Robotics Concepts Take Shape», AFCEA International.

31 Ronald Arkin, Governing Lethal Behavior in Autonomous Robots, 7.

NATO militāro izdevumu tendences 2010.—2017. gadā

Šī gada 29. jūnijā NATO publiskoja ikgadējo ziņojumu, kurā apkopota 29 alianses dalībvalstu aizsardzības resoru iesūtītā aktuālā informācija par militārajiem budžetiem šī gada 26. jūnijā. Ziņojumā budžeti salīdzināti arī attiecībā pret valstu iedzīvotāju un karavīru skaitu, kā arī izteikti procentos no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta. Ziņojuma autori uzsver, ka NATO uzskaites metodika atšķiras no vairāku valstu budžetu apjoma fiksēšanas metodēm, tāpēc NATO ziņojuma tabulās iekļautie skaitļi var atšķirties no atsevišķu valstu publiskotajiem datiem. Dati par 2017. fiskālo gadu ir izteikti aptuveni, jo nav iespējams prognozēt budžetu izmaiņas līdz šī gada beigām.

Militārie izdevumi, milj. dolāru (pašreizējās cenās)

Salīdzinot izdevumus, nav ietvertas militārās pensijas, jo dažādās valstīs tās tiek maksātas no atšķirīgu resoru budžetiem (http://www.nato.int).

NATO dalībvalstu summārais militārais budžets 2017. gadā ir palielinājies par
25 miljardiem dolāru, sasniedzot 945,9 miljardus dolāru. Vairāk nekā divas trešdaļas no summas veido ASV militārais budžets — 683,4 miljardi dolāru. 2017. gadā, izņemot ASV, tikai piecas valstis militārā budžeta apjoma ziņā ir sasniegušas 2% atzīmi no IKP. Grieķija šogad tērēs militārajām vajadzībām 2,32% no IKP, Igaunija — 2,14%, Lielbritānija — 2,14%, bet Rumānija — 2,02% un Polija 2,01%. IKP izteiksmē vismazāk no NATO dalībvalstīm tērē Spānija — 0,92%, Beļģija — 0,91% un Luksemburga — 0,44%.

Laikā no 2014. līdz 2017. gadam vislielākais militārā budžeta pielikums ir bijis Lietuvā, kur aizsardzības resora finansējums gandrīz dubultots — no 0,86% līdz 1,77% no iekšzemes kopprodukta. Otrajā un trešajā vietā militārā budžeta kāpināšanā ir Latvija un Rumānija. Par ļoti būtisku militārā budžeta kāpināšanu šī gada maijā paziņojusi Kanāda, kas plāno 10 gadu laikā palielināt militāros izdevumus gandrīz par trīs ceturtdaļām, proti, no 18,9 miljardiem Kanādas dolāru līdz 32,7 miljardiem (aptuveni 24,2 miljardi ASV dolāru). Kanāda veidos tādu politiku, kas uzlabos nacionālo aizsardzību, garantēs drošību Ziemeļamerikas reģionā un ļaus Kanādai iegūt lielāku ietekmi pasaules mērogā.

Izdevumu statistika arī liecina, ka dažās NATO dalībvalstīs pēdējos trīs gados militārie izdevumi ir samazināti: ASV, Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Horvātijā un Albānijā.

Vērtējot vairāk nekā 40 pēdējo gadu periodu, vairāki ASV prezidenti, tāpat kā Donalds Tramps, bija izteikuši pārmetumus Eiropai par salīdzinoši nelielajiem militārajiem izdevumiem uz ASV fona. ASV vainoja Eiropu par tā saukto free-riding politiku, tieši vai pastarpināti izmantojot Ameriku kā Eiropas reģionālo vairogu un drošības garantu. Pēc aukstā kara beigām plaisa starp ASV un Eiropas militārajiem budžetiem palielinājās ļoti strauji. 2008. gada ekonomiskā krīze Eiropā vēl vairāk paplašināja NATO militāro budžetu disproporciju starp ASV un pārējām alianses dalībvalstīm Eiropā.

Militārie izdevumi, milj. dolāru (2010. gada cenās)

Tumši zilā krāsā — ASV, gaiši zilā — NATO dalībvalstu Eiropā un Kanādas militārie budžeti 2010.—2017. gadā. 

Laužot negatīvo tendenci, 2014. gadā NATO samitā Velsā visas dalībvalstis apņēmās 10 gadu laikā palielināt nacionālo militāro budžetu līdz alianses noteiktajam līmenim — 2% no IKP. Šī gada pavasarī alianses dalībvalstis, kurām nebija izstrādāti nacionālie plāni, iesniedza savus priekšlikumus, kā militārie izdevumi tiks kāpināti līdz 2% no IKP, kāds bruņojums tiks pirkts un kā tiks plānota dalība NATO operācijās. Komentējot militāro budžetu palielināšanu, NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir izteicies, ka lielāki aizsardzības izdevumi nav domāti «ASV iepriecināšanai». Patiesībā aizsardzības stiprināšana ir katras dalībvalsts interesēs, ņemot vērā pieaugušos drošības draudus pie Eiropas robežām.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.

Lhasa Otrais Tibetas ceļojums

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Autora foto.

Turpinājums. Sākums šā gada janvāra un aprīļa numurā.

Apmēram pēc stundas brauciena kļuva vieglāk, pašsajūta uzlabojās, atjēdzās arī Tomers un mūsu gids, kurš visu šo laiku bija nogulējis uz mašīnas grīdas bezsamaņā. Bažas radās, kad kādā brīdī viņam pa muti bija sākušas tecēt putainas siekalas. Palīdzēt nekā nespējām, jo bija skaidrs, ka, tikai nobraucot zemāk, situācija varēja mainīties uz labo pusi. Taču daudzmaz viss normalizējās, kad nobraucām kilometru zemāk. Sarmītei gan saglabājās stipras galvassāpes, un Tomers joprojām sēdēja kluss. Pašā vakarā sasniedzām Šigatse pilsētu, kas jau no pirmā acu uzmetiena atstāja tīras un sakoptas pilsētas iespaidu. Mūs izvietoja viesnīcā, kas neizskatījās sliktāka par rietumos esošajām, ar televizoru un dušas kabīni, kur bija pieejams pat siltais ūdens. Tās bija neiedomājamas ērtības, apzinoties, ka bijām Tibetā. Pēc divpadsmit stundu garā ceļa, straujajām augstuma maiņām un dozētā stresa bijām paguruši un uzreiz devāmies pie miera.

Tibetas jaks.

Es gulēju slikti, grozījos un murgoju visādas abstraktas lietas. Sarmītei galvassāpes nepārgāja, un viņa lietoja medikamentus, lai mazinātu sāpes un varētu iemigt. Pie brokastu galda devos bez Sarmītes, jo tikai uz rīta pusi viņa iemiga. Pie galda sēdēju kopā ar Džeku un izraēlieti Tomeru, arī viņiem bija bijusi nemierīga gulēšana. Džeks gari un plaši stāstīja par savu lielo kravas džipu, kas ir viņa īpašumā Havaju salās, kur viņš dzīvo. Stāstīja par auto parametriem un izmaksām. Tomeram varbūt tas bija saistoši, jo viņš iesaistījās diskusijā, bet man šī sarunas tēma bija pilnīgi vienaldzīga. Brīdī, kad man uzdeva kādu jautājumu, es atbildēju, ka man nav viedokļa, jo vēlējos palikt apceres stāvoklī par Tibetu un šo ceļojumu, kurā visi atrodamies. Laikam tiku sadzirdēts, jo abi brokastu galda biedri saskatījās un, nobolījuši acis, sarunu neturpināja.

Sēdējām uz viesnīcas trepēm un gaidījām, kad parādīsies mūsu gids, kurš vakar bija pamatīgi savārdzis. Pagāja stunda kopš noteiktā satikšanās laika, bet gida vēl nebija. Džeks kādu brīdi nervozi knibināja savas kovboju cepures maliņu, tad devās meklēt gidu uz telpu, kur mitinājās abi mūsu tibetiešu pavadoņi. Nevienu neizbrīnīja fakts, ka Džeks gidu un šoferīti pamodināja no dziļa miega. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm no viesnīcas izsteberēja mūsu gids — diezgan saburzītā paskatā, ar cigareti zobos. Tomers draudzīgi pajokoja, ka smēķēšana varot nogalināt, bet tibetietis likās neko nesaprotam. Nebija manāms, ka viņš justu kādas neērtības par to, ka mēs viņu krietnu laiku gaidījām, drīzāk gan par to, ka bija pamodināts no salda miega. Saskaņā ar plānu, kas mums visiem tika izsniegts pirms ceļojuma, šodien bija paredzēts apmeklēt senu slavenu budistu klosteri Tašilhunpo, kas slējās uzkalnā virs Šigatse pilsētas. Uz klosteri devāmies pastaigā cauri pilsētai. Tajā bija pat bankomāts, kur varējām izņemt ķīniešu juaņas skaidrā naudā. Iepriekšējā vakara pirmais iespaids par šo pilsētu nebija maldinošs, tā tiešām bija tīra un sakopta, pat ar bruģētu ietvi gājējiem. Ielās bija redzami gan ķīnieši, gan tibetieši, automašīnu gan nebija daudz. Rīts bija apmācies, bet lietus vēl nelija.

Rituāli gaismekļi ar jaku taukiem.

Tašilhunpo klosteris aizņēma milzīgu teritoriju ar daudzu celtņu kompleksu. Galvenie bija četri tempļi, kas slējās augstāk par visām pārējām ēkām. Klostera teritoriju apjoza divus metrus augsts žogs baltā krāsā. Ieejas pusē gar to stiepās gara līdzena lūgšanu dzirnaviņu rinda. Katra no tām turējās uz ieeļļotas ass, ap kuru griezās, kolīdz to kāds iekustināja. Uz dzirnaviņām bija izkalta mantra «Om mani padme hum», kas Tibetā ir pati pazīstamākā un veltīta budisma pamatlicējam Šakjamuni Budam (laicīgajā dzīvē — Sidhārta Gautama), kas pirms 2500 gadiem piedzima brahmaņu ģimenē tagadējās Nepālas un Indijas pierobežas ciematā Lumbini. Mantras tiešais tulkojums — no lotosa piedzimstošais dārgums. Dzirnaviņu iekšpusē atrodas papīra vīstoklis, uz kura šīs mantras zilbes ir rakstītas vēl 108 reizes. Uzskata, ka budisti un svētceļnieki, iegriežot dzirnaviņas, aktivizē lūgsnu, kas atkārtojas tik daudz reižu, cik apgriezienu pēc inerces veic dzirnaviņas. Budisti, ejot gar dzirnaviņu rindu, mēdz skaļāk vai klusāk atkārtot šo mantru un, iegriežot katru no rindā esošajām dzirnaviņām, aktivizē mantru simtkārtīgi. Jāteic, ka mantras spēks ir ielikts tās fonētiskajā skanējumā, radot īpašas frekvences vibrācijas, kuras ietekmē apkārtējo vidi, ne tikai mantras skaitītāju. Budisti ir pārliecināti, ka šīs vibrācijas, īpaši tad, ja mantras tiek aktivizētas pudžas jeb dievkalpojuma laikā, harmonizē ne vien cilvēkus un vidi, bet arī visu pasauli un izplatījumu kopumā. Senāko mantru atveidē izmantota rakstības sistēma devanāgarī jeb dievu valoda, arī sanskrits. Tibetiešu valodai un rakstībai ir daudz līdzības ar šo seno rakstību, un fonētiskais skanējums mantrām atšķiras tikai dažās niansēs.

Pie klostera ieejas vārtiem bija vērojams tibetiešu pūlis — diezgan noskranduši ļaudis tirgojās ar budistu rituālu piederumiem. Tur bija gan jaku tauki, ko izmanto gaismekļos un svecīšu liešanai, gan rituālu trauki, zvaniņi un citas mantas, kas lietojamas kā klosterī, tā mājās altāra vajadzībām. Jāņem vērā, ka katram budistam, kas nedzīvo klosterī, mājās goda vieta ir atvēlēta altārim. Šī svētā vieta tiek kopta un godināta katru rītu un vakaru ar individuālo ikdienas pudžu, skaitot mantras, dedzot sveces un kūpinot vīraku. Vēlreiz secināju, ka šejienes tibetieši ārēji stipri atšķiras no saviem trimdā esošajiem tautiešiem, kuri Nepālā un Indijā noteikti dzīvo labākos apstākļos un labvēlīgākā sociālajā vidē nekā dzimtenē mītošie.

Lūgšanu dzirnaviņu rinda.

Jāatgādina, ka tibetieši un budisti vispār nav tendēti uz ārējo izpausmju akcentēšanu, jo, viņuprāt, galvenās norises cilvēka dzīvē notiek viņa iekšējā pasaulē. Ārējām norisēm ir sekundāra loma. Viņi izkopj savu iekšējo skatījumu uz notiekošo gan iekšējā, gan ārējā pasaulē un pret visu attiecas mierīgi, nosvērti, jo apzinās, ka emocijas — trauksmainas, negatīvas vai pozitīvas —  ir tikai satraukta un nemierīga prāta izpausmes. Pēc budistu sapratnes, cilvēkam jātiecas uz prāta kontrolēšanu, uz iekšēju un tam sekojošu ārēju līdzsvaru it visā. Tāpēc budisma mācības sekotāju ikdienas dzīvē nav vērojamas tādas izpausmes kā depresija, naids, agresija, skaudība, alkatība, liekulība utt., kas ir tik raksturīgas rietumniekiem, kuri ir pārņemti ar sevis apliecināšanu materiālajā ­— ārējā pasaulē, garīgo atstājot novārtā vai arī imitējot to ar baznīcas apmeklējumu svētdienās un apputējušu Bībeli uz naktsgaldiņa. Protams, materiālā labklājība nav peļama lieta, bet bez iekšēja miera un garīga līdzsvara, kas panākams ar apzinātu viedumu, šie ārējie labklājības izpausmes objekti ir tikai laicīga un ārkārtīgi nestabila parādība, kas rada ciešanas, jo pastāv bailes, ka tas viss jebkurā brīdī var sabrukt kā kāršu namiņš. Cilvēki dzīvo maldos, ka labklājība pastāv ārējās izpausmēs, un ir ārkārtīgi pieķērušies šiem maldiem. Dzenoties pēc glaunas mājas, lepna dzīvokļa, dārgas automašīnas, augsta amata un prestiža sabiedrībā, cilvēks savā iekšējā pasaulē ir pilnīgi apmaldījies, jo visas dzīves aktivitātes ir vērstas uz āru. Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad visa šī ārējā konstrukcija sašūpojas un sagrūst to pašu ārējo apstākļu ietekmē, un tad izrādās, ka nekā tam cilvēkam vairs nav, izņemot ciešanas un pārdzīvojumus. Šāds cilvēks, palūkojies apkārt, beidzot mēģina uzrunāt pats sevi, uzdodot banālus, bet ārkārtīgi uzvedinošus jautājumus: «Kāpēc es? Kāpēc ar mani tā notika?! Kāpēc?!» Un tad nāk atskārsme, ka dzīvē tomēr ir vēl kaut kas bez naudas un varas. Bieži vien tad jau ir atnācis vecums, slimības, dzīve ir paskrējusi, alkatīgi dzenoties pēc gaistošiem labumiem un baudām. Sev un iekšējam dialogam ar sirdi laika nav bijis. Un tomēr arī šādā situācijā ir iespēja izbeigt fokusēšanos uz to, kas notiek apkārt, izslēgt sevī banālo patērētāja režīmu un iemācīties cienīt un novērtēt brīvības un klusuma stāvokli, izjust savas iekšējās pasaules mieru, prieku un līdzsvaru. Līdz ar gadiem nāk pieredze, mainās vērtību skala, un ir svētīgi, ja pie šādām atziņām mēs nonākam agrāk, kad vēl varam daudz ko mainīt savā dzīvē.

Lai sasniegtu klostera galvenās četras ēkas, mēs kāpām kalnā kādas desmit minūtes, un pie šīs slodzes atkal augstkalnu retinātais gaiss jūtami ietekmēja organismu. Apstājoties elsojām, it kā būtu noskrējuši kilometru. Galvā sajutās viegls reibonis, tāpēc samazinājām kāpšanas tempu.

Ēkas, kas atradās klostera teritorijā apkārt četriem galvenajiem tempļiem, bija domātas gan saimnieciskām vajadzībām, gan kā mūku kopmītnes. Tur bija arī lielas virtuves telpas, pārtikas uzglabāšanas noliktavas un citas saimnieciskās ēkas, bet visas būvētas tipiskā tibetiešu stilā. Daudzas celtnes bija diezgan nolaistā stāvoklī, un tām bija nepieciešams remonts. Ķīniešu varas iestādes ļoti gausi un negribīgi ļāva atkopties tibetiešu kultūras dzīvei, kas ir neatraujami saistīta ar budismu. Mao atnestā kultūras revolūcija pagājušā gadsimta otrajā pusē bija nežēlīgi grāvusi visu tibetiešu dzīvi un kultūru, nesaudzējot nevienu budistu klosteri, kas pagadījās ceļā. Budistu klosterus ne tikai demolēja un dedzināja, tos pat apšaudīja ar smago artilēriju. Pirms komunistu atnākšanas Tibetas lielajos klosteros mitinājās pat līdz desmit tūkstošiem mūku, bet tagad viņu ir tikai pāris simti. Ķīnieši gausi piekāpjas lēnai Tibetas budistu klosteru atdzimšanai, un tas notiek, tikai pateicoties tūrisma attīstībai šai reģionā un starptautiskā viedokļa ietekmei uz Ķīnu. Tūrisms Ķīnai ir tikpat svarīgs ienākumu un imidža avots kā jebkurai citai valstij pasaulē, un šādā kontekstā var arī tibetiešiem ļaut uzelpot nedaudz brīvāk.

Tašilhunpo klosteris Tibetas budisma hierarhijā skaitās kā pančenlamas rezidence. Dalailama ir Tibetas budisma politiski administratīvā vadoņa tituls, bet pančenlama ir garīgais līderis. Abi pārmanto savu amatu garā reinkarnāciju ķēdē, proti, iepriekšējais vadonis pēc nāves pārdzimst nākamajā ķermenī un turpina savu misiju. Jāpaskaidro, ka budismā amatu vai titulu nemanto ģimenes locekļi vai radinieki, kā tas ir rietumu pasaules monarhijās. Saskaņā ar budisma mācību augstu garīgo līmeni sasnieguši lamas (skolotāji) un adepti var apzināti vadīt savu pārdzimšanas procesu un precīzi dot instrukcijas palicējiem, kur un kad viņi reinkarnēsies nākamajā dzīvē. Tā, piemēram, iepriekšējais dalailama trīspadsmitais bija atstājis instrukcijas saviem tuvākajiem sekotājiem, kur viņa reinkarnāciju meklēt pēc viņa aiziešanas. Vairāki lamas noteiktā laikā (apmēram trīs gadus pēc dalailamas nāves) devās iepriekš norādītajā virzienā uz konkrētu novadu un ciematu, kur meklēja atbilstoši aprakstam mazu zēnu. Mazais zēns, ieraugot mūkus, pats paskrējis pretī un, norādījis uz lūgšanu krellēm, kas vienam no lamām bijušas kaklā, teicis: «Re, tās ir manējās.»

Turpinājums sekos.

Ārzemju ziņas

Ārējās izlūkošanas struktūrai jauns nosaukums

Igaunijas ārējās izlūkošanas dienests, kas līdz šim tika saukts par Informācijas padomi, no šī gada 1. jūlija pārdēvēts par Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienestu (Välisluureamet), kas tāpat kā agrāk darbosies Aizsardzības ministrijas pārraudzībā. Informācija par Igaunijas ĀID struktūru un personālu ir valsts noslēpuma objekts. ĀID darbību regulē likums par valsts drošības iestādēm, bet dienesta darbības efektivitātes monitoringu veic speciāli izveidota valsts augstākā līmeņa amatpersonu komisija.

ĀID ģenerāldirektors Miks Marrans skaidrojis, ka jaunais nosaukums precīzāk definē struktūras principiālās funkcijas, un galvenā no tām ir izlūkošanas informācijas iegūšana, lai pasargātu Igauniju no draudiem, kas nāk no ārpasaules. ĀID jaunais nosaukums neparedz nekādas izmaiņas izlūku ikdienas darbā. Tiks turpināta informācijas iegūšana un analīze, lai nodrošinātu valsts aizsardzības intereses un veicinātu nacionālās drošības politikas īstenošanu. Ārējās izlūkošanas efektīva veikšana arī turpmāk būs svarīgs elements agrai brīdināšanai par potenciāliem draudiem valstij.

ĀID nodarbojas arī ar sakaru tīklu drošību un rūpējas par Igaunijas diplomātu un ārvalstu misiju dalībnieku — civilpersonu un militārpersonu — drošību. ĀID kompetencē ir arī klasificētās informācijas apmaiņa ar citām valsts struktūrām, kā arī partnervalstu un starptautiskajiem izlūkošanas dienestiem ilgtspējīgas nacionālās drošības nodrošināsanai.

Nolemts mainīt dienesta vecuma cenzu armijā

Lietuvas Seimā gandrīz vienbalsīgi atbalstīts likumprojekts, kas nosaka izmaiņas Lietuvas Bruņoto spēku profesionālā dienesta karavīru dienesta maksimālajos termiņos katrā no militārā dienesta pakāpēm. Turpmāk jaunākos un augstākos virsniekus atvaļinās rezervē pēc 56 gadu vecuma sasniegšanas, bet virsniekus speciālistus un militāros kapelānus — sasniedzot atbilstoši 60 un 65 gadu vecumu. Līdzšinējais vecuma cenzs visās profesionālā dienesta militārajās pakāpēs bija noteikts vidēji par pieciem gadiem īsāks, piemēram, virsnieks majora pakāpē jau 51 gada vecumā vairs nevarēja turpināt profesionālo dienestu un likumā noteiktā kārtībā atvaļinājās rezervē.

Lietuvas BS karavīri testē pretgaisa aizsardzības (PGA) sistēmu RBS-70. PGA jomas un citu augsti kvalificētu militāro speciālistu apmācība un kvalifikācijas uzturēšana izmaksā dārgi.

Galvenais iemesls izmaiņām likumā ir saistīts ar personāla pieaugošo deficītu. Pēc 2016. gada nogales datiem, Lietuvas Bruņotajos spēkos vairāk nekā 300 amati bija vakanti virsnieku un instruktoru trūkuma dēļ. Izvērtējot situāciju, valsts politiskā un militārā vadība atzina, ka nepieciešams pēc iespējas pagarināt profesionālā dienesta līgumus ar pieredzējušiem un labu izglītību ieguvušiem virsniekiem un instruktoriem. Gandrīz katras nākamās militārās pakāpes iegūšanai karavīriem ir jābeidz dažāda līmeņa un ilguma militārās kvalifikācijas celšanas kursi, kas tiek nodrošināti gan nacionālā līmenī, gan ārzemēs sadarbībā ar NATO un partnervalstīm. Tādējādi militārā izglītība ir resursu ietilpīgs process, jo karavīriem ir gan jāapgūst teorētiskās zināšanas, gan tās regulāri jānostiprina praktiskās mācībās un treniņos savā valstī, starptautiskās mācībās un ārvalstu misijās.

Pēc dienesta vecuma cenza izmaiņām Lietuva tuvināsies situācijai vairākās citās NATO dalībvalstīs, kur virsniekiem un instruktoriem ir noteikti lielāki maksimālā dienesta vecuma sasniegšanas termiņi militārās pakāpēs. Tādējādi bruņotajos spēkos tiek saglabāts un ilgāk lietderīgi izmantots karavīru intelektuālais un praktiskās pieredzes potenciāls.

Pirks kaujas kuterus un prettanku raķešu kompleksus

Reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, Eiropas valstis palielina militāros budžetus un nosaka prioritātes jauna bruņojuma iegādēm. Zviedrija paziņojusi, ka teritoriālo ūdeņu monitoringam papildus par 47,5 miljoniem dolāru pirks 18 ātrgaitas kaujas kuterus «Stridsbåt 90HSM». Pirmo kuteri Karaliskie jūras spēki (KJS) saņems jau 2018. gadā, un tas būs aprīkots ar distances vadību un 12,7 mm kalibra ložmetēju. Jauno kuteru ekspluatācija paredzēta vismaz līdz 2040. gadam. «Stridsbåt 90HSM» garums ir 15 m, platums 3,8 m, apkalpē — trīs cilvēki, un tas var pārvadāt 19 desantniekus. «Stridsbåt 90HSM» pakāpeniski aizstās 30 novecojušos kuterus CB90, kuri KJS sastāvā iekļauti 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā.

«Stridsbåt 90HSM».

Zviedrija paziņojusi arī par Karalisko sauszemes spēku prettanku raķešu bruņojuma modernizāciju, uzsākot konkursu par jaunu pārnēsājamo kompleksu RBS-58 (Robotsystem 58) iegādi. Jaunie ieroči aizstās zviedru ražojuma prettanku ieročus «Saab Bofors RBS-56 BILL», kas jau pirms trim gadiem ir izslēgti no bruņojuma. RBS-58 ir jāatbilst šādām galvenajām modernā kaujas lauka prasībām, proti, darbības rādiusam jābūt no 200 līdz 4000 m, jānodrošina šaušana jebkurā diennakts laikā, aprīkojumā ir jābūt infrasarkanajai pašuzvades galviņai, iespējai koriģēt raķetes lidojumu jau pēc tās palaišanas, kā arī jāparedz iespēja ar kompleksu aprīkot bruņumašīnas. Raķešu uzglabāšanas termiņam jābūt vismaz 10 gadiem ar iespēju termiņu pagarināt līdz 20 gadiem.

Patlaban visām uzskaitītajām prasībām atbilst tikai divi bruņojuma tirgū esošie kompleksi — franču ražojuma MBDA MMP un izraēliešu «Rafael Spike-LR». Šī gada rudenī tiks izraudzīts konkursa uzvarētājs, nosakot, ka kompleksu piegādēm jāsākas 2019. gada vidū. Zīmīgi, ka Lietuva ir izteikusi vēlmi pievienoties Zviedrijai pārnēsājamo kompleksu RBS-58 iegādēs, lai kopējā pasūtījumā samazinātu projekta galīgās izmaksas.

Kaujas spējas uzlabos ar jaudīgu pretgaisa aizsardzības bruņojumu un modernām zemūdenēm

ASV prezidenta Donalda Trampa vizītes laikā Polijā abas valstis panāca svarīgas vienošanās aizsardzības stiprināšanai. Saskaņā ar Polijas un ASV aizsardzības resoru pārstāvju noslēgto vienošanos Polijai līdz 2022. gadam tiks piegādātas pretgaisa aizsardzības sistēmas «Patriot». Operacionālo gatavību jaunie kompleksi sasniegs 2023. gadā. Pēc Polijas aizsardzības ministra Antonija Macereviča teiktā, jaunie kompleksi ļaus efektīvi atvairīt Krievijas raķešu sistēmu «Iskander» potenciālos draudus.

Polijas JS «Kobben» klases zemūdenes.

Plānojot Polijas Jūras spēku kaujas spēju uzlabošanu, šovasar izsludināts konkurss par trīs jaunu zemūdeņu piegādi. Šis bruņojums izmaksās Polijai aptuveni 2,6 miljardus dolāru, taču tas nav neplānots pirkums, un to paredz Bruņoto spēku modernizācijas plāns un Jūras spēku attīstības programma līdz 2030. gadam. Vecās «Kobben» klases zemūdenes tiks izslēgtas no bruņojuma 2021. gadā, bet jau 2022. gadā kaujas ierindā stāsies divas no trim jaunajām zemūdenēm.

Izmaksu optimizācijas nolūkos jauno zemūdeņu iegādi saskaņā ar projektu «Orka» Polija varētu veikt kopīgi ar Norvēģiju un Vāciju. Jau šovasar Polijai jāizraugās sadarbības partneris zemūdeņu būvei, lai apmierinātu vienu no galvenajām prasībām — poļu ražošanas uzņēmumu iesaisti un līdzdalību projekta tehniskajā realizācijā. Polija kā sadarbības partnerus izvērtēs Zviedrijas uzņēmumu «Saab» (ražo zemūdenes A-26), kā arī vācu koncernu «ThyssenKrupp Marine System» (HDW klase) un franču DCNSBarracuda» klase).

Uzņēmusi valsts vēsturē lielākās militārās mācības

No 11. līdz 20. jūlijam Rumānijas teritorijā norisinājās šīs valsts vesturē lielākā mēroga starptautiskās militarās mācības «Saber Guardian 2017». Mācības notika ASV Sauszemes spēku pavēlniecības (USAREUR) vadībā, un to dažādās fāzēs piedalījās kopumā 25 000 karavīru un 3000 kaujas tehnikas vienību (t.sk. «Abrams», «Stryker», «Bradley») no 23 NATO dalībvalstīm un partnervalstīm.

ASV tanki Rumānijas BS mācību centrā Cincu pērnā gada jūlijā — «Saber Guardian 2016» laikā.

«Saber Guardian 2017» operācijas norisinājās vienlaikus gan Rumānijas, gan Bulgārijas un Ungārijas teritorijā. Pārrobežu mācību galvenais uzdevums bija trenēt un uzlabot NATO spēku spējas vajadzības gadījumā ātri pārvietoties un koncentrēt lielus spēkus jebkurā Eiropas reģionā. «Saber Guardian 2017» kopumā demonstrēja ASV spējas jebkurā reģionā apvienot vienā veselumā un vadīt ASV un sabiedroto valstu, kā arī NATO partnervalstu kolektīvo rīcību, lai stātos pretī potenciālai agresijai Melnās jūras reģionā.

Rumānijas Bruņotie spēki (BS) ar «Saber Guardian 2017» aktivitātēm saskaņoja vairāk nekā 20 nacionālā līmeņa militārās mācības. Dažādus uzdevumus «Saber Guardian 2017» dalībnieki veica Rumānijas BS vienību pastāvīgās dislokācijas vietās, kā arī kopumā 20 dažādos militārajos poligonos un Melnajā jūrā. «Saber Guardian 2017» ietvaros tika organizētas liela skaita militārās tehnikas, tanku un bruņumašīnu pārvietošanas operācijas ar Gaisa spēku atbalstu, štābu komandvadības mācības, kaujas šaušanas un upju pārvarēšanas treniņi, kā arī liela daudzuma «ievainoto» evakuācija.

Melnās jūras reģionā šogad paredzēts īstenot 18 starptautiskās mācības («Resolute Castle 2017», «Szentes Axe 2017», «Brave Warrior 2017»«Black Swan 2017»«Swift Response 2017»«Tobruq Legacy 2017», «Immediate Response 2017»«Eagle Sentinel 2017», «Peace Sentinel 2017» u.c.), kuru dalībnieki būs no 30 valstīm, un to kopskaits pārniegs 40 000. «Saber Guardian» ir kļuvušas par ikgadējām mācībām, kas reģionā notiek kopš 2013. gada. Šogad «Saber Guardian» ir lielākais starptautiskais treniņš Melnās jūras reģionā.

Īsteno vērienīgu bruņumašīnu un automobiļu parka modernizāciju

Bundesvērs parakstījis līgumu ar vietējām kompānijām «Krauss-Maffei Wegmann» un «Rheinmetall» par ierindā esošo kaujas mašīnu modernizāciju un jaunas smagās tehnikas piegādi. Pirmajā kārtā no 2018. līdz 2022. gadam «Krauss-Maffei Wegmann» par 88 miljoniem eiro modernizēs 30 izlūkmašīnas «Fennek» līdz šobrīd modernākajam līmenim JFST 1A3+ (Joint Fire Support Team, JFST).

Viena no «Fennek» modifikācijām.

Kompānija «Rheinmetall» par 21 miljonu eiro modernizēs 38 komandvadības mašīnas «Boxer» līdz līmenim A2. Turklāt drīzumā paredzēts noslēgt papildu līgumu par bruņutransportieru un evakuācijas mašīnu modernizāciju. Otrs līgums ar «Rheinmetall» paredz līdz 2024. gadam saražot un piegādāt Bundesvēram 2271 smago automašīnu HX2 dažādās modifikācijās (t.sk. ar riteņu formulu 4×4 un 10 riteņu šasijas tiltlicējmašīnas). Apjomīgais pasūtījums Bundesvēram izmaksās pāri par 900 miljoniem eiro.

Investēs bezpilota lidaparātu flotes palielināšanā

ASV Speciālo spēku pavēlniecība (U.S. Special Operations Command,  SOCOM), pasūtījusi kompānijai «Insitu» Boeing» meitasuzņēmums) un «Textron» (bijusī korporācija AAI) vieglos bezpilota lidaparātus (BLP). Katra no šīm kompānijām saņemšot 475 miljonus dolāru, taču pagaidām netiek publiskota informācija, cik un kādas BPL modifikācijas tiks piegādātas. Eksperti uzskata, visticamāk, «Insitu» piegādās BPL «RQ-w21A Blackjack», bet «Textron» — «RQ-7B Shadow». Abu kompāniju ražotie vecākas paaudzes lidaparāti jau tiek ekspluatēti ASV bruņotajos spēkos. Piegādes līgumu izpildes galīgais termiņš ir 2022. gada jūlijs. 

«RQ-21A Blackjack».

Jaunākais BPL RQ-21 tika izstrādāts 2012. gadā, par pamatu ņemot tā priekšteci «Scan Eagle». Lidojuma laikā RQ-21 var veikt gan izlūkošanu, gan nodrošināt mērķuzvades funkciju. Uz RQ-21 borta ir elektroniski optiskā sistēma, infrasarkanā kamera, mērķuzvades iekārta un lāzertālmērs. «RQ-7B Shadow» ir līdzīgi tehniskie parametri kā RQ-21, taču «Textron» ražojums var arī nest vieglās aviobumbas STM. 

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://www.valisluureamet.ee;
http://www.balkandefense.com; http://navaltoday.com;
www.globalsecurity.org; http://www.eucom.mil;
https://tag-der-bundeswehr.de; http://defense-update.com.

Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija pārliecinoši uzvar Nacionālo bruņoto spēku spartakiādē

Sandra Brāle,
kapteine, Aizsardzības ministrijas Preses nodaļa.

Foto — Gatis Dieziņš.

Kā Nacionālo bruņoto spēku Sporta klubs vērtē šā gada spartakiādes norisi un rezultātus? Kādi aizraujoši sporta notikumi vēl sagaida karavīrus un zemessargus? Uz sarunu par iespaidiem un gūtajām atziņām aicināju Nacionālo bruņoto spēku Sporta kluba priekšnieku majoru Ventu Graudiņu un viņa atbalsta komandu — kapteini Sandiju Krastiņu un kaprāli Eduardu Tarasovu.

29. jūnija rīts. Aizputes stadionā valda pacilāts noskaņojums. Un kā nu ne, tūlīt tiks atklāts gada gaidītākais sporta pasākums bruņotajos spēkos —
Nacionālo bruņoto spēku spartakiāde. Spartakiādes mērķis ir veicināt fiziskās sagatavošanas un sporta attīstību bruņotajos spēkos, kā arī noskaidrot sportiskākās militārās vienības un labākos sportistus. Ik gadu spartakiādē dažādās disciplīnās sacenšas aptuveni 500 karavīri un zemessargi no visām bruņoto spēku vienībām.

«Sacentieties, bet esiet cēli, jo tikai godīgi iegūta uzvara var nest vislielāko gandarījumu,» veiksmīgus startus sacensību dalībniekiem lakoniski novēlēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš.

«Ikviens no mums, karavīriem, zemessargiem, var lepoties ar savu pienesumu bruņoto spēku kaujas spēju uzturēšanā, ko profesionāli esam apliecinājuši šajos sešos mēnešos gan militārajās mācībās, gan Latvijā uzņemot NATO kaujas grupu. Tāpēc spartakiāde ir iespēja parādīt, cik mēs esam fiziski aktīvi, spējīgi sacensties savā starpā un jautri pavadīt laiku kopā ar saviem atbalstītājiem un tuvajiem,» uzsvēra ģenerālmajors L. Kalniņš.

Vienību kopvērtējumā ar 34 punktiem 1. vietu šogad pārliecinoši izcīnīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (LNAA) komanda, apsteidzot Militāro policiju, kas ieguva 45 punktus un izcīnīja 2. vietu. Savukārt 3. vietu spraigā cīņā ar 50 punktiem izcīnīja Zemessardzes 2. brigādes komanda.  Spartakiādes dalībnieki sacentās dažādās sporta disciplīnās — skriešanā, virves vilkšanā, šaušanā ar dienesta pistoli, militarizētajā stafetē, volejbolā, spēka un izturības daudzcīņā, šaušanā ar loku, pneimatiskajā šaušanā, minifutbolā un strītbolā.

— Aizvadīts viens no gada gaidītākajiem sporta notikumiem Nacionālajos bruņotajos spēkos. Kādi ir galvenie iespaidi un atziņas par šā gada spartakiādi?
Majors V. Graudiņš: — Pirmkārt, gribētu uzsvērt, ka spartakiādes norisei bijām izvēlējušies ļoti labu vietu. Viss bija ļoti pārskatāms, sasniedzams, kā arī ļoti kompakts  — gan dzīvošana, gan sacensību norises vietas. Otrs, ko noteikti gribētos uzsvērt — labie laika apstākļi. Var būt viss izplānots perfekti, līdz pēdējam sīkumam, tomēr šādos brīvdabas pasākumos tiem ir ļoti liela nozīme. Kad līst kā no spaiņa, tad visi ir nelaimīgi. Trešā pozitīvā atziņa ­—esam saņēmuši informāciju no sacensību dalībniekiem par to, kas bija labs, ieteikumus, kas būtu jāuzlabo. Arī mēs, organizatori, esam jau sanākuši kopā un izrunājuši, kā mēs spartakiādi varētu padarīt vēl labāku. Viens no secinājumiem — spartakiādē vairāk būtu jāiesaista karavīru ģimenes, kas pasākumu padarītu vēl saliedētāku. Protams, ir svarīgi saglabāt līdzsvaru un nepārvērst spartakiādi tikai par brīvā laika pavadīšanas pasākumu.

Kaprālis E. Tarasovs: — Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas pārziņā bija sacensību programmas plānošana, rezultātu apkopošana un sacensību koordinēšana ar tiesnešiem. Pateicoties labai sadarbībai ar Aizputes sporta metodiķi, varējām nodrošināt sacensības ar augsta līmeņa tiesnešiem. Priecē tas, ka nebija aizkavēšanās sacensību programmā, jo iepriekš nereti ir bijuši precedenti, ka vieni un tie paši sacensību dalībnieki vienlaikus piedalās vairākās disciplīnās, piemēram, volejbolā un strītbolā, un nepaspēj laikā ierasties uz nākamo spēli, un tad nākas svītrot ārā. Protams, būtiski bija labvēlīgie laika apstākļi — kad visā Latvijā lija trīs dienas, mums lija tikai pāris stundas.

Kapteinis S. Krastiņš: — Mans uzdevums bija koordinēt atklāšanas, noslēguma un apbalvošanas ceremonijas norisi, arī administratīvos jautājumus, tai skaitā iesaistīto institūciju sadarbību, piemēram, Militārās policijas un Zemessardzes iesaisti apsardzes jautājumu nodrošināšanā, Zemes­sardzes orķestra dalību spartakiādes atklāšanas ceremonijā, kā arī sacensību dalībnieku izmitināšanu. Varu teikt visatzinīgākos vārdus par veiksmīgo sadarbību starp bruņotajiem spēkiem un Aizputes novada pašvaldību. Mēs tiešām varam lepoties ar bruņotajiem spēkiem un mūsu atbalstītājiem. Aizputes iedzīvotājiem par spartakiādi bija liela interese — nāca gan skatīties, gan arī vēlāk, jau vakarā uz balli. Turklāt uzreiz pēc apbalvošanas sekoja aizputnieku sagādāts pārsteigums, kad vietējie pašdarbnieki un Aizputes deju grupa «Pulss» klātesošajiem sniedza priekšnesumu.  Ballē spēlēja LNAA grupa «Kurbads». Patīkami, ka mēs ar saviem resursiem spējam nodrošināt šāda līmeņa pasākumus.

Majors V. Graudiņš: — Interesanti, ka Aizputē ir spējuši saglabāt šautuvi, kur viss darbojas kā komplekss, ieskaitot to, ka var šaut ar dienesta ieroci — pistoli, kas ir neraksturīgi daudziem citiem novadiem. Līdzīgi sporta kompleksi ir Višķos un  Kandavā, bet sliktā stāvoklī, un tie nedarbojas kā Aizputē.  

Vienības bija nopietni strādājušas arī pie komandu vizuālā tēla — startēja pievilcīgās sporta formās ar logo un vienības nosaukumu. Spartakiādē esmu piedalījies, būdams kadets, tāpēc ir patīkami redzēt, kā esam auguši pa šiem gadiem, arī sporta inventāra ziņā — vienību komandas ir sagādājušas gan speciālus zābakus virves vilkšanai, gan sporta apģērbu. Priecē vadības pozitīvā attieksme pret sportu un izpratne, ka nevar ar vienu bumbu spēlēt visas sporta spēles, kā tas bija obligātā dienesta laikā. Vēlos pateikt paldies bruņoto spēku vienībām, kas atbalstīja spartakiādes organizēšanu — Medicīnas nodrošinājuma centram, Zemessardzes orķestrim, Militārajai policijai, Štāba bataljonam, arī zemessargiem, kuri atradās postenī.

— Ar ko šī spartakiāde bija atšķirīga no iepriekšējām?
Kaprālis E. Tarasovs: Šogad vienību kopvērtējumā pārliecinoši uzvarēja Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija. Iepriekšējos trīs gadus līderos bija Militārā policija. Kadeti uzvarēja vienā disciplīnā, tomēr viņu vidējais sniegums bija ļoti augsts, tādējādi viņi apsteidza Militāro policiju.

Majors V. Graudiņš: Kadeti patīkami pārsteidza. Kad jaunie virsnieki būs vienībās, viņi būs tie, kuri veidos vienību komandas. Ar interesi vēroju arī sieviešu pludmales volejbolu, jo norisinājās ļoti azartiskas cīņas. Finālā LNAA komanda piekāpās mājiniecēm — Zemessardzes 4. brigādes komandai.

Kapteinis S. Krastiņš: Šogad spartakiādē neiekļāvām graplingu, kas pērn bija viena no disciplīnām, un tas Latvijas armijas sporta vēsturē bija pirmo reizi. Šis tuvcīņas veids karavīrus ir tik ļoti aizrāvis, ka jau šoruden bruņotajos spēkos notiks graplinga čempionāts. Jāpiebilst, ka otro gadu spartakiādē bija pārstāvēta spēka un izturības daudzcīņa, kas pasaulē kļūst arvien populārāka. Jauniešiem un vidējai paaudzei patīk daudzpusīgi vingrinājumi, un šajā disciplīnā karavīriem un zemessargiem tiešām ir iespēja parādīt, cik labi viņi ir sagatavoti.

Kaprālis E. Tarasovs: Divi Jūras spēku flotiles komandas pārstāvji parādīja ļoti labus rezultātus spēka un izturības daudzcīņā, līdz ar to komandu vērtējumā flotiles komanda ierindojās augstāk. Tomēr jāatzīst, ka atsevišķās disciplīnās, ja komandas spēka, izturības vai veiklības ziņā ir līdzvērtīgas, nereti rezultātu ietekmē mazākie sīkumi, piemēram, slīpums virves vilkšanā, izloze.

— Kādi bija galvenie ieteikumi no sacensību dalībniekiem, ko spartakiādē vajadzētu uzlabot vai mainīt?
Majors V. Graudiņš: — Ļoti aktuāls jautājums ir par laiku, kad notiek spartakiāde. Proti, par dienu skaitu un to, vai spartakiādei būtu jānotiek darba dienās vai brīvdienās. Spartakiādes veterāns atvaļināts kapteinis Aleksejs Ozoliņš atzina, ka zemessargiem brīvdienas nemaz nav tik brīvas un būtu labi, ja arī turpmāk spartakiāde notiktu darba dienās — ceturtdienā, piektdienā. Vēl bija priekšlikumi sacensībās iekļaut disciplīnas, kas nebūtu tik sportiskas, piemēram, zābaka mešanu, koferu nešanu. Tomēr svarīgi ir saglabāt sportisko, saturisko daļu, lai būtu disciplīnas, vērtēšana un apbalvošana, nepārvēršot spartakiādi par brīvā laika pavadīšanu ar nestandarta sporta veidiem.

Kaprālis E. Tarasovs: — Militarizēto stafeti, kas ierasti notiek stadionā, plānojam organizēt apvidū, lai uzdevumi būtu tuvāki militārajai videi, piemēram, orientēšanās, mezglu siešana, šķēršļu pārvarēšana.

Majors V. Graudiņš: — Diskutējam, cik daudzās disciplīnās karavīram un zemessargam būtu jāpārstāv sava vienība, jo šobrīd, ja vienībā ir fiziski labi sagatavots karavīrs vai zemessargs, viņš no rīta līdz vēlam vakaram aktīvi startē sacensībās, kādas četrās vai piecās disciplīnās. Tā būtu iespēja nenoslogot labākos vienību sportistus un piesaistīt vairāk karavīru un zemessargu spartakiādei. Turklāt jāapzinās, ka dienesta specifika ir tāda, ka nevar 10 gadus gatavot vienu karavīru tikai strītbolam un domāt, ka uzvarēs. Tā nebūs, jo pēc četriem vai pieciem gadiem šis karavīrs rotēs uz citu vienību.

Kaprālis E. Tarasovs: Turklāt, ja viens un tas pats karavīrs startē vairākās disciplīnās, ir liels risks, ka viņš nepaspēs tikt uz nākamo disciplīnu, piemēram, no virves vilkšanas uz volejbolu, un tad visi gaida. Tas ir ļoti apgrūtinoši ne tikai organizatoriem, bet visiem sacensību dalībniekiem.

— Nereti dzirdēts pretrunīgs viedoklis, ka spartakiādē nevajadzētu piedalīties profesionāliem sportistiem.
Majors V. Graudiņš: — Spartakiādē piedalījās Andrejs Rastorgujevs. Taču viņš ir karavīrs, dien Militārajā policijā, kur kā visiem karavīriem viņam ir dienesta pienākumi. Protams, katrs vienības komandieris uz sacensībām ņem labākos, pretējā gadījumā vienības komandierim būtu jāprasa, lai šahists sāk skriet. Jāatzīst, ka Andreja dalība trīs kilometru skrējienā piešķīra startam citu līmeni.

Kaprālis E. Tarasovs: — Katrs grib noskriet olimpisko spēļu dalībnieku. Ļoti pozitīvi, ka šādi cilvēki ir dienestā un pārstāv savu vienību.   

— Jūs pieminējāt karavīru ģimeņu iesaisti. Vai var gaidīt atsevišķas sporta disciplīnas ģimenēm?
Majors V. Graudiņš: — Ar sacensību galveno tiesnesi Eduardu Tarasovu runājām, ka svarīgi būtu uzsvērt militāro ievirzi. Piemēram, ģimenes locekļiem dodot iespēju izšaut ar lāzera iekārtu, ko esam piedāvājuši citos bruņoto spēku pasākumos, arī šaut ar pneimatisko šauteni. Dārgajām piepūšamajām atrakcijām, kas jau pieejamas daudzos pasākumos, spartakiādē noteikti nebūs īstā vieta. Tāpēc jādomā par citu formātu. Varam organizēt ģimenes stafetes, dažādus uzdevumus, kas saistīti ar mūsu valsts vēsturi, — izmantot tautasdziesmas, krustvārdu mīklas. Manuprāt, būtu vērtīgi, ja arī Rekrutēšanas un atlases centra speciālisti piedalītos spartakiādē, jo šī ir vienreizēja iespēja būt tuvāk sabiedrībai, aicināt dienēt bruņotajos spēkos. Arī karavīru ģimenēm tā būtu iespēja vairāk izprast dienesta specifiku, kopīgi pasportot, būt klāt apbalvošanā un pēc tam vakarā padejot zaļumballē.

— Kur spartakiāde notiks nākamgad, un cik ilgi notiek tās organizēšana?
Majors V. Graudiņš: — Plānots, ka tā  norisināsies Pilssalas stadionā Alūksnē. Šobrīd notiek stadiona labiekārtošana. Kājnieku skolas klātbūtne ir liels atbalsts, tādējādi tiek atrisināti vairāki loģistikas jautājumi saistībā ar dalībnieku izmitināšanu, ēdināšanu, sakariem, medicīnas nodrošinājumu, tai skaitā arī finansiālie jautājumi.

Kapteinis S. Krastiņš: — Darbs pie nākamās spartakiādes organizēšanas jau notiek. Tās norises laiki tiek koordinēti ar Alūksnes sporta metodiķiem un NBS Apvienotā štāba Operatīvās plānošanas departamentu. Nākamgad plānojam sacensībās iesaistīt arī Kanādas vadītās NATO paplašinātās kaujas grupas karavīrus, kuri dien Latvijā.

— Kādus sporta pasākumus šogad vēl varam gaidīt?
Majors V. Graudiņš: NBS čempionātu volejbolā, futbolā, galda tenisā, arī graplingā. Protams, arī rudens krosu. Jau nākamgad par godu Latvijas simtgadei organizēsim Baltijas karavīru sporta spēles, kurās piedalīsies arī daudzi ārvalstu karavīri.