Latvijas ziņas

27. jūnijā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš tikās ar ģenerālleitnantu Manfredu Hofmanu, NATO daudznacionālā Ziemeļaustrumu korpusa štāba komandieri, kura vadītā štāba operacionālajā pakļautībā atrodas Latvijā izvietotā NATO spēku integrācijas vienība.

Ģenerālmajors L. Kalniņš ar ģenerālleitnantu M. Hofmanu pārrunāja NATO spēku integrācijas vienības lomu Latvijas valsts aizsardzībā, kā arī turpmāko sadarbību starp NATO spēku integrācijas vienību un bruņotajiem spēkiem, mērķtiecīgi un efektīvi saskaņojot uzdevumu izpildi kopīgu aizsardzības nozares projektu īstenošanai un tādējādi sekmējot arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kaujas spēju attīstību.

Tāpat ģenerālmajors L. Kalniņš pateicās NATO daudznacionālā Ziemeļaustrumu korpusa štāba komandierim par NATO spēku integrācijas vienības paveikto līdzšinējā komandiera pulkveža Ērika Nagļa vadībā, pilnveidojot Latvijas uzņemošās valsts atbalsta spēju — uzņemot un izvietojot Latvijā sabiedroto spēkus.

NATO spēku integrācijas vienība Latvijā tika izveidota 2015. gada 1. septembrī kā daļa no plašākas NATO atbildes drošības izaicinājumiem reģionā. Tās galvenais uzdevums ir koordinēt alianses paaugstinātas gatavības spēku ātru izvēršanu reģionā, tostarp veicināt sabiedroto spēku izvietošanu Latvijā.

29. jūnijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās NATO aizsardzības ministru sanāksmē Briselē, Beļģijā, kurā diskutēja par NATO apņemšanos stiprināt alianses aizsardzības un atturēšanas spējas.

Sanāksmes laikā aizsardzības ministri sprieda arī par 2016. gada Varšavas samitā pieņemto lēmumu īstenošanu, NATO paplašinātās klātbūtnes nozīmi Baltijas valstīs un Polijā, transatlantisko attiecību stiprināšanu, sabiedroto aizsardzības finansējuma palielināšanu, alianses iesaisti terorisma apkarošanā, kā arī ES un NATO sadarbību.

Aizsardzības ministri pārrunāja arī starptautisko operāciju aktualitātes, īpaši pievēršoties NATO vadītajai mācību operācijai «Resolute Support» Afganistānā, kurā piedalās arī Latvijas karavīri. Sanāksmē arī tika izvērtēti un apstiprināti NATO spēju mērķi.

Sanāksmes ietvaros R. Bergmanis tikās ar Kanādas vadītās paplašinātas klātbūtnes kaujas grupas valstu aizsardzības ministriem, lai pārrunātu daudznacionālā bataljona klātbūtni Latvijā, galvenos izaicinājumus un kaujas spēju stiprināšanu.

Notika arī Apvienotās Karalistes aizsardzības ministra Maikla Falona organizētā Apvienoto reaģēšanas spēku (Joint Expeditionary Force) sanāk­sme. Apvienotie reaģēšanas spēki tika dibināti 2015. gadā, kad septiņas valstis parakstīja līgumu, kas paredz izvietot spēkus starp Lielbritāniju, Dāniju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Nīderlandi un Norvēģiju. Tas ļauj ātri, inte­grēti un savstarpēji koordinēti reaģēt uz mūsdienu draudiem.

29. jūnijā Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons piedalījās Ādažu novada pašvaldības notekūdeņu attīrīšanas sistēmas rekon­strukcijas būvdarbu pabeigšanas un nodošanas pasākumā. Rekonstruētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas trešā aeorotanka bloka izbūve tapusi ar Aizsardzības ministrijas līdzfinansējumu.

«Mēs augstu vērtējam sadarbību ar Ādažu novada pašvaldību, kura mūs regulāri atbalsta militāro mācību laikā. Tā kā pašvaldības līdzekļi infrastruktūras attīstīšanai ir ierobežoti, nolēmām finansiāli atbalstīt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas rekonstrukciju, kas ļaus Ādažu novada iedzīvotājiem dzīvot tīrā un sakoptā vidē,» uzsvēra J. Garisons.

Lai nodrošinātu, ka līdz ar Ādažu bāzes infrastruktūras attīstību, militāro mācību un profesionālo karavīru skaita pieaugumu SIA «Ādažu ūdens» spētu uzņemt radīto notekūdeņu apjomu, pagājušā gada vasarā Aizsardzības ministrija iesniedza priekšlikumu par finansējuma piešķiršanu rekon­strukcijas projekta īstenošanai.

Notekūdeņu attīrīšanas sistēmas trešā aerotanka bloka būvniecības kopējās izmaksas bija 1 138 00 eiro, no kuriem 57,3% jeb 652 074 eiro līdzfinansēja Aizsardzības ministrija.

29. jūnijā NATO paplašinātās klātbūtnes uzņemošo valstu un ietvarnāciju aizsardzības ministri parakstīja deklarāciju, kas apliecina progresu attiecībā uz NATO paplašināto klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā, tādējādi īstenojot Varšavas samitā pieņemtos lēmumus. NATO paplašinātā klātbūtne ir skaidrs un nepārprotams apliecinājums alianses solidaritātei, vienotībai un spējai aizstāvēt NATO dalībvalstis.

Deklarācija apliecina, ka Baltijas valstīs un Polijā ir izvietotas četras daudznacionālas bataljona līmeņa kaujas grupas, kas ir gatavas savstarpēji sadarboties, lai nodrošinātu alianses aizsardzību un īstenotu atturēšanu pret jebkuru iespējamo agresiju.

Tāpat deklarācija paredz, ka NATO paplašinātās klātbūtnes mērķis ir novērst konfliktus, aizsargāt aliansi, nodrošināt stabilitāti un stiprināt transatlantisko saikni.

29. jūnijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis NATO aizsardzības ministru sanāksmes laikā Briselē parakstīja nodomu vēstuli par sadarbību sauszemes kaujas vadāmās munīcijas nodrošināšanā.

Latvijas, Lietuvas, Polijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Grieķijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas, Turcijas un NATO partnervalsts Somijas aizsardzības ministru parakstītā vēstule paredz labvēlīgākus nosacījumus sauszemes kaujas vadāmās munīcijas iegādē. Tādējādi plānots arī veicināt kaujas vadāmās munīcijas krājumu vienlīdzīgāku sadalījumu starp valstīm un ilgtermiņā vienoties par sauszemes kaujas munīcijas kopīgas uzkrāšanas iespējām.

NATO ģenerālsekretāra vietniece Roza Gotemellere, atbalstot iniciatīvu, uzsvēra, ka šis lēmums uzlabos valstu sadarbības spējas, veicinot dalīšanos ar sauszemes kaujas vadāmo munīciju un tās aizstājamību.

1. jūlijā Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji piedalījās sarunu festivālā «Lampa». Aizsardzības ministrijas Drošajā teltī visas dienas garumā notika sarunas par aizsardzības nozares tēmām.

Diskusijā «Ieskaties karavīram acīs» Latvijas bruņoto spēku pārstāvji stāstīja par pieredzi dienestā un ārpus tā, iepazīstinot ar karavīra ikdienu.

Diskusijā «Kas un kur tu esi virtuāli» festivāla apmeklētāji varēja pārliecināties par savu drošību internetā un uzzināt, ko par viņiem vēsta sociālie tīkli, viedtālruņi un biežāk apmeklētās mājaslapas.

Sarunā «Vai viegli pieņemt lēmumus, dzīvojot mūsdienu informācijas telpā», kas tika organizēta sadarbībā ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, diskutēja par informācijas telpu — nepatiesajām ziņām, puspatiesībām, meliem un propagandu, ar ko saskaramies ikdienā.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs J. Garisons, Jaunsardzes un informācijas centra direktors majors Aivis Mirbahs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš diskusijā «Cik stipra ir Latvijas aizsardzība» runāja par Latvijas aizsardzības nozares mērķiem un uzdevumiem, patriotismu un nacionālajām vērtībām, kā arī citiem aspektiem, kas stiprina valsts aizsardzību.

No 6. līdz 7. jūlijam aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās ASV domnīcas «Atlantic Council» un Polijas Starptautisko attiecību institūta rīkotajā globālajā forumā par Eiropas lomu transatlantiskās alianses stiprināšanā, kas notika Varšavā.

R. Bergmanis piedalījās foruma paneļdiskusijā «Sekmējot NATO piemērošanos 21. gadsimta izaicinājumiem», kurā tika pārrunāta drošības situācijas iespējamā attīstība un NATO rīcība, reaģējot uz mūsdienu izaicinājumiem. Paneļdiskusijā piedalījās arī ASV armijas Eiropā koman­dieris ģenerālleitnants Frederiks Bens Hodžess, Polijas Nacionālās aizsar­dzības ministrijas un domnīcas pārstāvji.

Foruma ietvaros norisinājās arī Triju jūru iniciatīvas samits, kurā tika pārrunāta transatlantisko attiecību nozīme, Eiropas nākotnes jautājumi, kā arī reģiona transporta un enerģētikas infrastruktūras attīstība.

Triju jūru iniciatīvu veido 12 ES valstis, kas ģeogrāfiski novietotas starp Adrijas, Baltijas un Melno jūru, — Austrija, Bulgārija, Čehija, Horvātija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Neformālā platforma ir veidota, lai nodrošinātu politisku atbalstu starpval­stu un reģionālu projektu īstenošanai vienotas, drošas un konkurētspējīgas Eiropas vārdā.

8. jūlijā, kad Latvijā tika atzīmēti Jūras un zvejnieku svētki, Jūras spēku flotiles Mīnukuģu un Patruļkuģu eskadras kuģi bija atvērti apskatei, kā arī nodrošināja kuģošanas režīma uzraudzību un drošību uz ūdens Liepājā, Rojā, Mērsragā, Ventspilī un Salacgrīvā.

Liepājas ostas 84. piestātnē iedzīvotāji varēja apmeklēt mīnukuģus M-05 «Viesturs» un M-07 «Visvaldis», Rojas ostas 9. piestātnē — patruļkuģi P-05 «Skrunda», Mērsraga ostas 1A piestātnē — patruļkuģi P-09 «Rēzekne», bet Ventspils ostas piestātnē — krasta apsardzes kuģi KA-08 «Saule». Savukārt krasta apsardzes kuģis KA-07 «Ausma» svētku laikā Salacgrīvā nodrošināja kuģošanas režīma uzraudzību un drošību uz ūdens.

Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests atgādina, ka, pirms izlemjat pavadīt laiku ūdens tuvumā vai nodoties atpūtai jūrā, izmantojot laivu, jahtu vai citu peldlīdzekli, pārliecinieties, ka jums ir līdzi visi nepieciešamie individuālie glābšanas līdzekļi un ka esat informēti par to, kas ir jādara nelaimes gadījumā.     

Nelaimes gadījumā jūrā nekavējoties zvanīt uz Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centra (MRCC Rīga) trauksmes tālruņa numuru 115.

11. jūlijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš tikās ar karavīriem, kuri drīzumā dosies pildīt dienesta pienākumus pretterorisma operācijā «Inherent Resolve» Irākā un Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā «Atalanta». Tradicionāli pavadīšanas ceremonijā karavīri saņēma ceļa­maizi — Latvijas karogu un rudzumaizes klaipu.

Pretterorisma operācijā Irākā Latvija piedalās ar sešu karavīru apmācības grupu, kas integrēta Dānijas kontingenta sastāvā. ASV vadītās starptautiskās koalīcijas spēku karavīri veic Irākas drošības spēku apmācīšanu cīņai pret teroristisko grupējumu.

Pretpirātisma operācija «Atalanta» ir Eiropas Savienības Jūras spēku militārā operācija, kas palīdz novērst un ierobežot pirātismu un bruņotās laupīšanas pie Somālijas krastiem. Šī ir pirmā jūras operācija, kas tiek veikta Eiropas Savienības kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros.

Šobrīd Latvija piedalās arī NATO apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā, Eiropas Savienības apmācību misijā Mali, ANO vadītajā stabilizācijas operācijā Mali MINUSMA un ES Jūras spēku Vidusjūras reģionā «EUNAVFOR Med» militārajā operācijā «Sophia», kas vērsta pret cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu.

13. jūlijā Ogrē notika svinīgā Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona komandiera maiņas ceremonija, kurā bataljona komandiera amatā stājās pulkvežleitnants Ainārs Rauza, nomainot līdzšinējo komandieri majoru Arvīdu Sarkanu.

Ceremonijā piedalījās Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvežleitnants Ervīns Kopeika, Zemessardzes bataljonu komandieri, kā arī citi aicinātie viesi.

Pulkvežleitnants A. Rauza dienestu bruņotajos spēkos sācis kā kadets Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 1993. gadā. Dienestu turpinājis kā grupas komandieris Speciālo uzdevumu vienībā un vada komandieris Baltijas bataljonā. No 2000. gada darbojies vadošos amatos Zemessardzes štābā, Sauszemes spēku Mobilo strēlnieku mācību centrā, Nodrošinājuma pavēlniecībā un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā. No 2008. līdz 2013. gadam bijis Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris. Militāro izglītību papildinājis dažādos militārajos kursos Vācijā, Kanādā, Nīderlandē, Zviedrijā un Dānijā, kā arī Baltijas aizsardzības koledžā Igaunijā, kur vēlāk kļuvis par pasniedzēju. Pulkvežleitnants A. Rauza piedalījies arī starptautiskajās operācijās Irākā, Afganistānā un Bosnijā un Hercegovinā.

Līdzšinējais bataljona komandieris majors A. Sarkans atvaļināsies no profesionālā militārā dienesta, beidzoties profesionālā dienesta līguma termiņam sakarā ar aktīvajam dienestam noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanu.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Normunds Mežiņš un Gatis Dieziņš.

Esam tik profesionāli, lai uzņemtos atbildību vadīt citus

Džoanna Eglīte

Foto — vsrž. Gatis Indrēvics.

Šī nav viena no standarta rotācijām Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos un ierastajām amatu maiņām.  Sešus mēnešus no 29. jūnija Latvijas Jūras spēku flotiles kuģis «Virsaitis» pildīs NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba kuģa uzdevumus Baltijas un Ziemeļu jūrā. Šīs grupas kuģus komandēs Latvijas Jūras spēku virsnieks — komandleitnants Gvido Ļaudups. Vadības pārņemšana uz pusgadu ir mūsu valstij jauna misija un ceļ ne vien Latvijas Jūras spēku flotiles, bet visu bruņoto spēku profesionalitātes un spēju līmeni. Līdz šim (kopš 2007. gada) Latvija Baltijas un Ziemeļjūras pretmīnu kuģu grupā dažādos ciklos piedalījusies ar «Imantas» klases pretmīnu kuģiem, bet ne reizi vēl nav uzņēmusies starptautiskās kuģu grupas vadību.

— NATO dalībvalstu ūdeņus sargā četras jūras dežūrgrupas. Standing NATO Maritime group 1 (SNMG1) un 2 (SNMG2) un Standing NATO Mine countermesures group 1 (SNMCMG1) un 2 (SNMCMG2). NATO jūras valstis uztur šo četru grupu pastāvīgu darbību, uz pusgadu vai gadu nodrošinot savu karakuģu klātbūtni kādā no grupām vai uzņemoties grupas vadību. Pirms trim gadiem Lietuva vadīja NATO 1. pastāvīgo jūras pretmīnu grupu. Savukārt no Igaunijas nupat pārņēmām šīs grupas vadību.

— Kas nosaka šādas starptautiskas jūras misijas ilgumu uz pusgadu vai gadu? Tas saistīts ar valsts materiālo ieguldījumu vai vēl ko citu?
— Latvijas flote uz misijas laiku zaudē vairāk nekā 50 cilvēku. «Virsaitis» šo pusgadu ies ar NATO, nevis Latvijas karogu. Lai arī šī ir elitāra un ļoti vērtīga pieredze, tomēr mēs objektīvi apzināmies arī savas iespējas. Tādēļ piekritām uzņemties vadību uz sešiem mēnešiem.

— Kas ir noteicošais, lai sasniegtu gatavību uzņemties NATO pretmīnu kuģu dežūrgrupas komandvadību?
— Galvenais kritērijs — jāspēj uzturēt noteiktu kuģa kaujas gatavību visa pusgada laikā. Ir doktrīna, kas nosaka prasības NATO grupas štāba kuģim. «Virsaiti» misijai gatavojām aptuveni divus gadus. Kuģim remontējām dzinējus. Ilgā iepirkuma procedūrā iegādājāmies atbilstošas sakaru iekārtas.

Gatavojoties uzņemties SNMCMG1 štāba kuģa pienākumus, gan kuģim, gan komandai bija jānokārto sava veida eksāmens — De Mine countermeasure vessels Operational Sea Training (MOST), kura ietvaros «Virsaiti» un tā komandu beļģu eks­perti pārbaudīja gan krastā, gan jūrā, cīņā ar uguni un ūdeni, virsūdens kara darbībā un komandas spējā saskaņoti rīkoties. Pēc tam piedalījāmies vienā no starptautiskām mācībām ar gandrīz pilnībā nokomplektētu SNMCMG1 kuģa komandu.

Arī SNMCMG1 grupas štāba komandai ir izvirzītas noteiktas profesionālas prasības gan par karavīru pieredzi noteiktos amatos, gan par pretmīnu darbības izglītību un valodu prasmi.

Bet tas viss nebūtu iespējams ne bez Latvijas Jūras spēku flotiles, ne NBS vadības atbalsta. Esmu ļoti pateicīgs par šo uzticības apliecinājumu Jūras spēku flotiles karavīriem un virsniekiem, kuri turpmāko pusgadu pildīs SNMCMG1 štāba kuģa pienākumus.

— Kādi būs jūsu uzdevumi, stājoties SNMCMG1 jūras pretmīnu grupas komandiera amatā?
— Kopā ar 11 štāba virsniekiem (deviņiem Latvijas, vienu — Dānijas un vienu no Lietuvas) mans uzdevums ir organizēt, vadīt un plānot grupas kuģu vienotu un saskaņotu darbību. Koordinēšu ostu vizītes, pašus kuģus un uzdevumus mācību vai pretmīnu operāciju laikā. Iesākumā manis vadītajā SNMCMG1 būs trīs, vēlāk — septiņi kuģi.

Simboliski mūsu misija ir nodrošināt NATO karoga klātbūtni Baltijas un Ziemeļu jūras reģionā. Šī klātbūtne ietver divas lietas. Viena — reprezentatīva — grupas kuģiem plānotas daudzas ostu vizītes, gan Baltijas jūras reģiona NATO, gan sadarbības valstīs, tā veicinot savstarpēju saikņu stiprināšanu.

Otrs mūsu darbības veids ir mazāk ceremoniāls, vairāk praktisks — SNMCMG1 grupa piedalās Ziemeļeiropas reģiona valstu organizētajās jūras mācībās un pretmīnu operācijās.

— Kas šobrīd SNMCMG1 komandiera darbā šķiet lielākais izaicinājums?
— Atbildības līmenis. Es vadu grupu, kuras sastāvā ir dažādu valstu kuģi. Katrai komandai ir sava pieredze, mentalitāte, zināšanas, paražas. Mans pirmais uzdevums ir radīt komandas garu, vienotības izjūtu un mūsu atšķirības izmantot kā mācību platformu, kur kopā varam izvērtēt, kas ir vērtīgākais katra pieredzē, kas strādā vislabāk un kā mūsu katra un kopējo profesionalitātes līmeni pilnveidot.

— Vai tas, ka vadām SNMCMG1 grupu, nes zināmu vēstījumu par Latviju starptautiskā apritē?
— Jā — nepārprotami! Profesionālā ziņā šis ir solis uz priekšu. Mēs esam ne tikai labi izpildītāji, bet varam arī paši uzņemties atbildību vadīt. Tas ir panākts ar milzīgu kopēju darbu. Vēl pirms piecpa­dsmit gadiem daudzi Latviju un mūsu jūrniekus uztvēra kā cilvēkus no «banānu» valsts, bet pēdējos desmit gadus Jūras spēkos esam tik ļoti apņēmušies sevi pierādīt un attīstīt kopējo līmeni, ka nekautrējoties varam konkurēt ar citu valstu kolēģiem. Vairs nav tā, ka ar apbrīnu runājam par pretmīnu darbības elites valstu beļģu vai holandiešu prasmēm. Mūsu jūrnieki mācās pretmīnu darbību Beļģijā, vienā no NATO izcilības centriem (Minewarfare School Eugermin). Daudz strādājam, lai teorētiskās zināšanas pilnveidotu praksē. Mēs esam vienā līmenī ar izcilākajām valstīm jūras pretmīnu darbības jomā. Un to atzīst un novērtē starptautiskie kolēģi.

— Kāda ir perspektīva un izaugsmes iespējas virsniekam Latvijas Jūras spēku flotilē?
— Manuprāt, virsnieka ceļam jāsākas no zemākajiem amatiem uz kuģa. Ir jāizjūt šī darba garoza. Skarbums, sadzīve, kuģošana — sākot ar sliktiem laika apstākļiem, ilgstošu prombūtni no mājām un noslēgtu vidi. Un tad var pakāpeniski kāpt pa karjeras kāpnēm, mainot arī vienības, lai redzesloks veidotos plašāks. Mans viedoklis — pirms kļūt par kuģa komandieri, virsniekam ir jādien arī štābā, lai viņš pilnīgāk izprastu uzdevumus. Lai būtu skaidrs, ka bieži vien tas, kas jāpaveic viņa komandai, ir tikai neliela daļiņa no lielā uzdevuma. Ja redz tikai sīko daļiņu, var rasties neizpratne, tādēļ ir tik būtiski spēt saskatīt lielāku kopainu. Laba virsnieka pazīme ir prasme un vēlme pastāvīgi paplašināt savu redzesloku.

Ja salīdzina ar citu valstu jūras spēkiem, protams, mūsu iespējas ir ļoti ierobežotas. No otras puses, Latvijas Jūras spēki jau vēsturiski izvēlējās savu ceļu — maksimāli attīstīt vienu jomu — pretmīnu aizsardzību. Šajā ziņā mēs latiņu pastāvīgi ceļam un esam līderu pozīcijās.

— Kādēļ pretmīnu aizsardzība ir gudra izvēle?
— Jūra ir viens no būtiskākajiem ceļiem gan miera, gan kara apstākļos. Latvijai ir vairāk nekā 500 km jūras robeža. Jūras ceļu mīnēšana ir karadarbības veids, kas padara kuģošanu neiespējamu. Ja nomīnētu Baltijas jūru, bet mums nebūtu ne prasmju, ne zināšanu, kā to atmīnēt, neviens cits mūsu vietā to nedarītu. Jūras ceļš būtu slēgts, un mēs nevarētu gaidīt sabiedroto palīdzību no jūras puses.

— Cik daudz no savas dzīves pats esat pavadījis jūrā?
— Kas to var saskaitīt?! Šķiet, ilgākais laiks, ko vienlaidus esmu pavadījis jūrā, ir astoņi mēneši — 11 mēnešu mācību ietvaros Francijā. Beidzot Nacionālo aizsardzības akadēmiju, devos dienēt uz Latvijas Jūras spēkiem. Pārcēlos uz dzīvi Liepājā, un kopš 2001. gada esmu cieši saistīts ar jūru. Pirmais kuģis, uz kura dienēju, bija toreiz vienīgais Latvijas pretmīnu kuģis «Namejs», kuru komandēja Juris Roze. Viņš bija labs paraugs, kā virsniekam domāt un rīkoties. Vēlāk esmu dienējis gan uz krasta apsardzes kuģa «Komēta», gan uz mīnukuģa «Imanta». Pēdējos gadus biju štāba kuģa «Virsaitis» komandieris. Esmu dienējis arī Jūras spēku štābā un BALTRON projektā. Kopumā vairākus gadus esmu papildinājis savu izglītību Francijas, Beļģijas, ASV un Dānijas militārajās mācību iestādēs.

— Kā cilvēki mainās, ilgstoši kuģojot noslēgtā vidē?
— Cilvēka dabā ir pie visa pierast — arī pie ierobežojumiem. Ja kuģis ir prom no mājām sešus mēnešus, tad reizi nedēļā vai reizi divās tas piestāj uz dažām dienām krastā. Tad cilvēki cenšas gan pasportot, jo uz kuģa tas ir sarežģīti, gan satikt citus cilvēkus, gan kaut ko apskatīt. Agrāk es atzīmēju visas ostas, kur pietauvojāmies, bet pēc zināma laika šī skaitīšana zaudē jēgu. Tā ir ilūzija, ka kuģojot jūrnieks redz pasauli. Varu izstāstīt tipisku «romantiskās» krasta dzīves piemēru — jūnijā piedalījāmies starptautiskajās jūras spēku mācībās Baltijas jūrā BALTOPS. Trīs dienas stāvējām ostā Ščecinā, bet tā īsti pat pilsētu nepaspējām apskatīt. Šajās laikā notiek gatavošanās darbi mācībām, jāizstrādā doku­mentācija, jānosūta uzdevumi vienībām. Patiesībā kuģa komanda šīs trīs dienas strādā melnu muti. Uz kuģa visa darbošanās notiek 24/7.

— Vai bez jūras būtu grūti iztikt?
— Man liekas, es varētu strādāt un strādāt. Bet ir ģimene, tēvs, māte. Ar to ir jārēķinās. Un tas arī ir svarīgi. Bet man, piemēram, ļoti patīk vienota darbošanās taktiskās vienības kuģu grupā. Beigās tu tā sastrādājies, ka saproti to otru no pusvārda. Tā ir tāda maza pasaule, atsevišķa dzīve, kas ir uzburta uz laiku. Kad pie tās pierodi, rodas sajūta, ka vispār negribas apstāties.

— Kā tomēr izdodas saglabāt līdzsvaru, lai mājinieki nejustos pamesti?
— Mēs taču dzīvojam pasaulē, kur viens otrs vairāk ir pieejams telefonā un datorā, nevis emocionālā saskarē līdzās. Dažkārt, tieši esot prom jūrā, karavīri ar savu ģimeni komunicē tā, kā tas nenotiek, blakus esot.

Jā, bet jūrā, esot ilgstoši prom no mājām, katram uznāk savi melnie brīži. Tos ir svarīgi iemācīties pārvarēt. Es pats esmu bijis «Virsaiša» komandieris, tādēļ neapskaužu manas SNMCMG1 grupas kuģu komandierus. Mans uzdevums šajā darbā ir vairāk organizatorisks, savukārt viņi ir tieši atbildīgi par katru cilvēku uz sava kuģa. Atbildīgi par katra komandas locekļa dzīvību, psiholoģisko, emocionālo, fizisko un visiem citiem iespējamiem stāvokļiem. Uz kuģa mēs visi esam tik cieši saistīti, ka viena cilvēka grūtības tieši atsaucas uz visiem citiem. Uz kuģa ir pulksteņmehānisma attiecības: ja viens zobratiņš apstājas,  pulkstenis vairs nedarbojas kā nākas.

— Jūs pieminējāt, ka jums ir svarīgi, lai citu valstu kolēģi zina, ka esat no Latvijas un lepojaties ar to, ko Jūras spēku flotiles karavīri gadu gaitā sasnieguši profesionālajā ziņā. Kādēļ tas ir būtiski?
— Mums visiem Latvijā vajadzētu meklēt veidus, kā lepoties ar piederību savai zemei, valstij. Pirms dažiem gadiem jaunieši, kuri paši nav piedzīvojuši Atmodas laiku, pēkšņi sāka nēsāt šalles ar tautiskiem rak­stiem, veidot šāda satura tetovējumus, piekārt Latvijas karogu pie auto spogulīša. Man šķiet, mēs pamazām rāpjamies no zemās pašapziņas bedres ārā.

Zinu, ka, prātojot par savu latviskuma izjūtu, cilvēki meklē, ar ko Latvijas vēsturē lepoties, ar ko identificēties. Attiecībās ar jūru mums patiesi ir sena vēsture. Gadsimtiem ilgi esam gājuši jūrā gan kā zvejnieki, gan karotāji. Latvijas Jūras spēki nav veidojušies tukšā vietā. Mēs jūtam šo senču saikni, ar to lepojamies un esam apņēmības pilni turpināt pilnveidoties un nest Latvijas vārdu pasaulē.

Man šķiet, lepnums par savu valsti un vēlme to ar cieņu paust apkārtējiem ir daļa no karavīra būtības. Ja nav šīs izjūtas, tādam cilvēkam nav vietas Latvijas armijā.

Mums ir jādara savs darbs tik labi, lai citu valstu kolēģi saprastu, ka latvieši, ja kaut ko dara, tad tikai vislabākajā iespējamā līmenī. Un, kad atkal kaut kas tāds ir paveikts, ar aizkustinājumu skatos uz Latvijas karogu. Tad manī ir lepnums.

NATO spēku integrācijas vienības (NSIV) komandiera maiņa

27. jūnijā notika Latvijā izvietotās NATO spēku integrācijas vienības (NSIV)
komandiera maiņas svinīgā ceremonija, kurā NSIV komandiera amatā stājās pulkvedis Jānis Gailis, nomainot līdzšinējo komandieri pulkvedi Ēriku Nagli. 

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis uzrunā uzsvēra NSIV kā sabiedroto valstu vienotības simbola nozīmi. Latvijā izvietotā NATO spēku integrācijas vienība «ir lielisks instruments ciešākai Latvijas integrācijai NATO struktūrās un kolektīvās aizsardzības sistēmā. Vienlaikus tā nodrošina sabiedroto spēku klātbūtni Latvijā, kas ir veiksmīgs atturēšanas, kā arī aizsardzības stūrakmens», norādīja aizsardzības ministrs.

Svinīgo maiņas ceremoniju vadīja ģenerālleitnants Manfreds Hofmans, kura vadītā NATO daudznacionālā Ziemeļaustrumu korpusa štāba operacionālajā pakļautībā atrodas NSIV. Savā uzrunā viņš pauda:

«Kopš NATO spēku integrācijas vienības (NSIV) izveidošanas Latvijā ir pagājuši divi gadi. Šīs vienības izveide parādīja NATO stingru apņemšanos nodrošināt drošību ne tikai Latvijā, bet arī visā NATO ziemeļaustrumu reģionā. Ir lieliski, ka mēs esam kopā šajā aliansē, kur ir daudz dalībvalstu, kas strādā kā viens vesels. Savstarpējā sadarbība ir NATO pastāvēšanas pamats, tā ir ļoti svarīga arī mūsdienās — laikā, kad Eiropas drošības vide ir pasliktinājusies un ir palielinājušies dažādi drošības izaicinājumi. NSIV ir ideāls sadarbības piemērs, kas pierāda, ka NATO uzņemas atbildību par stabilitāti un drošību ne tikai Baltijas jūras reģionā, bet arī ārpus tā. [..]

Ikvienas militāras organizācijas vissvarīgākais elements ir vadība, nav neviena cita jēgpilnāka elementa vai funkcijas. Mūsu panākumi ir pilnībā atkarīgi no mūsu līderu kvalitātes, neatkarīgi no tā, vai mūsu tiešais priekšnieks ir virsnieks, kareivis vai instruktors. Ja tas ir kādas vienības komandiera amats — šāda amata pienākumi, pilnvaras un atbildība kļūst īpaši nozīmīga. Iespēja būt par komandieri ir virsnieka karjeras spīdošs sasniegums un augstāko komandieru uzticēšanās balsojuma rezultāts. Šāda uzdevuma pildīšanas laikā cilvēks gūst milzīgu personīgo gandarījumu, bet vienlaikus saskaras arī ar nebeidzamām grūtībām. Ikvienam veiksmīgam komandierim ir pilnībā jāapzinās visi pienākumi, pilnvaras un atbildība, kas nāk līdz ar šo sarežģīto amatu; komandierim ir jāievēro vadības standarti. Pulkvedis Ēriks Naglis un pulkvedis Jānis Gailis ir lielisks paraugs tam, kādi ir mūsu līderi šodien un kādi tie mums ir nepieciešami arī turpmāk. [..]

Latvijas NSIV komanda ir dziļi integrēta sešu NATO spēku integrācijas vienību ģimenē. Zinot pulkveža Jāņa Gaiļa dienesta gaitā gūto nacionālo un starptautisko pieredzi, esmu pārliecināts, ka viņš ir labākā izvēle šī uzdevuma veikšanai.»

NATO spēku integrācijas vienības galvenais uzdevums ir koordinēt alianses paaugstinātas gatavības spēku ātru izvēršanu reģionā. To savā uzrunā uzsvēra arī NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš, norādot, ka vienība sniegusi būtisku ieguldījumu NATO daudznacionālās kaujas grupas izvietošanā Latvijā un NATO un daudznacionālo militāro mācību īstenošanā.

«NATO spēku integrācijas vienību mēs uzskatām par Latvijas bruņoto spēku sastāvdaļu. Šajā īsajā laika posmā, jo divi gadi ir ļoti mazs laiks šādas struktūras darbībai, sasniegumi ir lieli. Pateicoties pieredzējušajiem virsniekiem un instruktoriem, kas atradās šajā vienībā, mums ir izdevies ārkārtīgi īsā laikā realizēt plaša spektra uzdevumus, proti, organizēt multinacionālās mācības Latvijas teritorijā un piedalīties kopā ar mūsu bruņoto spēku vienībām mācībās ārpus Latvijas. Viens no pēdējiem lielākajiem sasniegumiem ir NSIV dalība sabiedroto spēku izvietošanā Latvijā. Kanādas vadītā vienība ir ieradusies Latvijā, lai nodrošinātu paaugstinātas bruņoto spēku spējas, gan arī atturēšanas spēju izpildi, kā tika nolemts pagājušajā gadā Varšavas samitā. Tikai pateicoties mūsu kopīgajam darbam, šis uzdevums tika raiti izpildīts,» uzsvēra NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš.

Pulkvedis Jānis Gailis, stājoties NSIV komandiera amatā, norādīja, ka turpinās vienības iesākto, galveno uzmanību veltot sagatavošanās darbiem NATO Sevišķi ātrās reaģēšanas spēku vienību uzņemšanai, ja tiktu pieņemts tāds lēmums. Neiztrūkstoša būs arī atbalsta sniegšana NATO daudznacionālajai kaujas grupai, reģionā notiekošajām NATO un daudznacionālajām mācībām, kā arī sabiedroto spēku izvietošanai Latvijā.

«Ir ļoti liels gods kļūt par NATO spēku integrācijas vienības komandieri. Būdams šīs vienības komandieris, es pārstāvu ne tikai savu dzimto valsti Latviju, bet arī NATO spēkus kopumā, tāpēc tas ir ļoti atbildīgs un pagodinošs amats. Vienības galvenais uzdevums ir nodrošināt NATO Ātrās reaģēšanas spēku ienākšanu Latvijā, ja apstākļi to prasa. Tāpēc koordinācija ar AM, ar NBS, ar aģentūrām, lai mēs spētu to nodrošināt, būs vissvarīgākais uzdevums manā darbā. Mums jābūt gataviem koordinācijai, jāizstrādā atbilstoši plāni sadarbībā ar NBS, lai vajadzības gadījumā sniegtu atbalstu. Tas nebūs iespējams bez manas vienības atbalsta, tāpēc centīšos pēc iespējas ātrāk integrēties vienībā, NATO sistēmā, turpināšu sadarbību, pulkveža Ērika Nagļa aizsākto veiksmīgo NSIV darbu,» sacīja pulkvedis Jānis Gailis.

 «Tēvijas Sargs» lūdza NATO daudz­nacionālās Ziemeļaustrumu korpusa štāba komandieri ģenerālleitnantu Manfredu Hofmanu izteikt savu vēlējumu jau­najam NSIV komandierim Latvijā.

­— Jauns komandieris ir kā jauns bērns ģimenē, bet pulkvedis Jānis Gailis ir ļoti pieredzējis virsnieks, un NSIV ir labi izveidotas, it īpaši Latvijā. Tā ir profesionāla komanda, kurā līdzdarbojas nacionālie un starptautiskie virsnieki. Jaunajam komandierim novēlu, lai viņam izdotos pēc iespējas ātrāk inte­grēties šajā sistēmā. Mēs darbojamies augstas gatavības režīmā, spēku integrā­cija ir jāveic paaugstināta spiediena un ierobežota laika apstākļos. Tieši tāpēc es pieminēju komandas garu. Komanda ir kopums, un mēs visi šajā komandā esam viens par visiem un visi par vienu. Jaunais komandieris tagad ir šīs komandas loceklis, un mūsu attieksme pret viņu ir tāda, it kā viņš tajā būtu bijis no šīs vienības izveidošanas brīža.

Darbs, kas neļauj garlaikoties

Taivo Trams.

Foto — Normunds Mežiņš.

Militārā policija ir tā Nacionālo bruņoto spēku vienība, kuras dienests ir nesaraujami un cieši saistīts ar visu citu vienību darbu. Tieši militārie policisti nodrošina kārtību un drošību lielu pasākumu, mācību vai transporta un kravu pārvietošanās laikā, pilda policejiskās funkcijas, apsargā militāros objektus un dara vēl daudz svarīgu un cilvēkam no malas neredzamu darbu. Militārās policijas 20 gadu jubilejā tās darbu skatām caur četru militāro policistu vērtējuma prizmu.

Ne jau forma cilvēku padara par karavīru
Militārās policijas Militāro policistu rotas nodaļas komandieris seržants Kaspars Rudmiezis uzskata — par karavīru var būt tikai tas cilvēks, kuram ir pārliecība. «Ieroci un formu jau var iedot gandrīz vai katram, taču tas nenozīmē, ka no šī cilvēka sanāks īsts karavīrs. Ne jau forma padara cilvēku par karavīra vārda cienīgu, bet gan viņa prāts, pārliecība un izvēle kalpot valstij,» saka K. Rudmiezis.

Militārajā policijā viņš dien kopš 2006. gada decembra. «Sākumā gan bija doma par citu dienesta vietu, taču rekrutēšanas gaitā pēc visu pārbaužu veikšanas mani nozīmēja uz šejieni. Droši vien nozīme bija arī tam, ka pirms tam piecus gadus biju aizvadījis Valsts policijā.» Par karavīru gan Kaspars gribējis kļūt jau kopš bērnības. «Cik sevi atceros, ar zaldātiņiem vien spēlējos. Tā arī tālāk secīgi gāju pa militārās karjeras kāpnēm — sākumā Jaunsardze, tad Zemessardze un obligātais militārais dienests, tad policija, un tad — atgriešanās bruņotajos spēkos.»

K. Rudmieža ikdienas darbs ir saistīts ar objektu apsardzi un caurlaižu režīma ievērošanas kontroli. Tas gan nenozīmē, ka dienests ir garlaicīgs un rutinēts. «Objekti ir dažādi, lieli un sarežģīti. Lai nodrošinātu kārtību un drošību, ir perfekti jāpārzina gan pats objekts, gan visas protokolam atbilstošās darbības, kas jāveic katrā konkrētajā situācijā. Bet situācijas var būt ļoti, ļoti dažādas.» Paralēli ikdienas darbam lielu daļu laika aizņem arī regulāras mācības, kā arī dalība citu Militārās policijas uzdevumu izpildē, piemēram, kravu pavadīšanā un apsargāšanā utt.

Viena no pašām svarīgākajām prasmēm militāro policistu darbā ir māka kontaktēties ar cilvēkiem, savā ziņā pat psihologa iemaņas. «Mēs strādājam dažādās vidēs — gan ar karavīriem, gan civilistiem. Protams, mācībās mēs apgūstam dažādas situācijas un to iespējamos risinājumus, tomēr reālā situācijā katram no mums būs jāpaļaujas tikai uz paša zināšanām un spējām. Bet, kā es saku saviem policistiem, galvenais ir būt pārliecinātam par sevi — tad varēs atrisināt visas radušās situācijas.»

Brīvo laiku Kaspars Rudmiezis pavada kopā ar savu ģimeni. «Patīk kaut kur aizbraukt, paceļot, ja ir tāda iespēja. Viena ļoti liela mana aizraušanās ir fotografēšana — fotoaparāts man ir līdzi gandrīz vai visur. Puiši smejas un sauc mani par «paparaci»,» saka K. Rudmiezis. Fiziskās formas uzturēšanai viņš trenējas sporta zālē un baseinā.

Pēc K. Rudmieža domām, dienests Militārajā policijā ir viens no pašiem interesantākajiem visos bruņotajos spēkos. «Mēs cilvēkus noteikti varam piesaistīt ar sava dienesta daudzveidību. Militārajā policijā speciālistiem jāpārzina daudzas un dažādas dienesta jomas, kam klāt nāk arī daļa policejisko funkciju. Turklāt mums ir cieša un plaša sadarbība ar citām bruņoto spēku vienībām.»

Militārās policijas jubilejas reizē K. Rudmiezis sev un saviem kolēģiem novēl veiksmīgu tālāko dienestu. «Galvenais, lai
veiksme stāv klāt, — pārējais lielākoties ir atkarīgs no pašiem.»

Esam neredzamais drošības ķēdes sākumposms
Militārās policijas Štāba un apgādes rotas Militārās meklēšanas vada vada seržante kaprāle Evita Pētersone ir ieguvusi bakalaura grādu ķirurģijas māsas specialitātē, savukārt armijā viņa veic sievietei un mediķei samērā netipiskus uzdevumus — sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšanu, nodrošinot un īstenojot pretterorisma pasākumus visā Latvijas teritorijā. Taču mediķa un sapiera darbā var saskatīt diezgan daudz līdzīga.

Laika gaitā viņa ir apguvusi arī citas šajā darbā nepieciešamās zināšanas, un tagad vada cilvēkus, veicot kaujas uzdevumus ikdienā, nodrošinot Valsts prezidenta, aizsardzības ministra, NBS komandiera un citu augstu Latvijas un ārvalstu amatpersonu drošību publisko pasākumu laikā. Viņas komandā ir dažādi speciālisti — kinologi, sapieri, ūdenslīdēji, robotu tehniķi. «Mēs esam tas salīdzinoši mazais drošības ķēdes sākumposms, kuru parasti neviens neredz,» skaidro Evita.

Viņas ikdienas darba pienākumos ir ēku, transportlīdzekļu, apkārtnes, teritorijas un zemūdens pārbaužu uzdevumu izpildes koordinācija, meklējot sprādzienbīstamos priekšmetus vai citus potenciālus apdraudējumus. «Ja bīstamu priekšmetu meklēšanas uzdevumi ir jāveic salīdzinoši nelielās telpās vai vietās, tad varam tikt galā arī stundas laikā, ja turpretī pasākums norisinās plašā teritorijā, piemēram, Nacionālajā bibliotēkā, tad nākas strādāt pat diennakti un piesaistīt papildspēkus. Mūsu apakšvienību regulāri atbalsta Aizsardzības no masveida iznīcināšanas ieročiem un improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas apakšvienības no NBS, arī Iekšlietu ministrijas Valsts robežsardzes kinoloģijas speciālisti ir snieguši atbalstu mūsu uzdevumu izpildē.»

Nevarētu gluži teikt, ka Militārā policija bijusi Evitas apzināta izvēle. «Kad pabeidzu medicīnas skolu, draudzene man piedāvāja darbu, teica, ka kaut kas saistībā ar ģimenes ārstiem. Nosauca adresi Džutas ielā. Aizeju, skatos — apkārt vieni vienīgi puiši formas tērpos. Šķita, kaut kas nav kārtībā. Zvanu draudzenei, prasu, vai adrese pareiza? Viņa saka — jā, jā, viss pareizi, darbs būs. Tā nu es gadu nostrādāju toreizējā LR Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā kā civilpersona, bet pēc tam man piedāvāja iet armijā. Dienestu sāku 2004. gadā kā mediķe drošības dienestā bet 2009. gadā notika drošības dienesta apvienošana ar Militāro policiju,» stāsta E. Pētersone. Militārajā policijā mediķu vietas nav bijušas. «Par laimi, komandieris piedāvāja darbu Militārās meklēšanas vadā, tikai pirms tam bija jābeidz kursi Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolā. Likās — man kā sievietei tas būs pilnīgi traki, taču — piekritu, kursus pabeidzu, un tā nu es esmu šeit. Un esmu ļoti apmierināta ar savu toreizējo izvēli, darbs man ļoti patīk.»

Darbs Militārajā policijā aizņem ļoti daudz laika, atzīst E. Pētersone. «Sākumā, kad vēl nebiju vada seržante, bija vienkāršāk — atnāc, nostrādā savu maiņu, kādreiz ir pa kādām mācībām vai citiem uzdevumiem, bet caurmērā savu dzīvi vari plānot diezgan mierīgi. Tagad ļoti daudz kur ir jāpiedalās pašai — ja ne kā vadītājai, tad kā mediķei, piemēram, paaugstinātas bīstamības darbos — atmīnēšanā vai niršanā. Un ne tuvu visu var saplānot — nereti zvani par nākamās dienas pasākumiem atskan pat desmitos vakarā. Vienalga ir jāpaspēj visu sakārtot, nodot informāciju tālāk un precīzi vadīt, lai ar mūsu resursiem pietiktu visiem darbiem.

Skaidrs, ka pie tādas slodzes un darba dinamikas brīvā laika nav daudz. Cik nu tā ir, to visu paņem bērni, no kuriem viens ir pusaudzis pašā spurainākajā vecumā. Ja nu tomēr kāds brīvs brīdis atliek, Evitai patīk kārtīgi izdejoties kādā zaļumballē.

Saviem dienesta biedriem Evita saka lielu paldies par viņu darbu. «Patiešām ir liels gods un prieks strādāt kopā ar tādiem karavīriem.» Savukārt potenciālajiem Militārās policijas karavīriem viņa iesaka mēģināt un izmantot iespēju dienēt šajā vienībā. «To noteikti varu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties un pilnveidot sevi — tam šeit ir ļoti plašas iespējas. Visi militārie policisti apgūst vairākas specialitātes. Turklāt jāatceras, ka visas šīs zināšanas noder un ir pieprasītas arī civilajā dzīvē,» uzsver E. Pētersone.

Militārā policista berete ir simbols, ar ko lepoties
«Reizēm sastopamais stereotips, ka militārie policisti ir tie cilvēki, kas stāv krustojumā ar zizli vai pie barjeras kontrolē transporta kustību, ir pilnīgi aplams. Es nevaru iedomāties vēl kādu tik dinamisku un dažādu dienesta vietu,» atzīst Valsts prezidenta apsardzes virsseržants štāba virsseržants  Elmārs Priednieks. Viņš dien jau 24 gadus un Militārajā policijā nonācis, tāpat kā daudzi kolēģi, no kādreizējā Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta, taču dienesta pienākumi visu šo laiku ir nemainīgi — galvenais uzdevums ir gādāt par Valsts prezidenta drošību.

Valsts prezidenta apsardze ir diezgan specifiska, taču mūsu valstī vēsturiski tā iegājies, ka Valsts prezidentu apsargā armija, teic E. Priednieks. Darbs ir spraigs un ļoti intensīvs. Viņa amata pienākumos ir gan instruktoru apmācība un apgāde, gan dažādi ar Valsts prezidenta apsardzi un vizītēm saistīti uzdevumi, tostarp arī citu valstu augsto amatpersonu vizīšu nodrošināšana. Nākas strādāt arī dažādos objektos, kur jāgādā par drošību, jāpilda personiskās apsardzes jeb miesassarga uzdevumi. «Var teikt, ka darbā ir nemitīgi izaicinājumi un ļoti dinamiska mainība. Visādā ziņā par rutīnu te noteikti nevar runāt.»

Valsts prezidenta apsardze ir profesionālākā apsardzes vienība Latvijā, uzskata Elmārs Priednieks. «Ja kāds man vēlas oponēt, lai mēģina. Mūsu cilvēki brauc misijās, apgūst dažādas prasmes, ieročus un tehniku, Specializētā militāro policistu rota ir vienā līmenī ar labākajām karavīru kaujas vienībām. Mēs neņemam kuru katru — lai kļūtu par militāro policistu, ir jāiztur atlase. Taču mēs noteikti gaidām jaunus cilvēkus — nāciet, izmēģiniet savus spēkus!»

Lai gan militārie policisti būtībā ir universāli karavīri, kas pārzina daudzas un sarežģītas militārās specialitātes, viņu galvenais ierocis tomēr ir prasme runāt. «Īpaši tas attiecas uz apsardzi — mēs strādājam civilā vidē, ap mums lielākoties ir izglītota publika, kas māk arī oponēt mūsu prasībām. Tādēļ ir ļoti liela nozīme tam, kā tu šīs prasības māki nodot tālāk — vai tā ir kategoriska pavēle vai cieņpilna vēršanās pie cilvēka.» Militārajam policistam arī ļoti jāseko līdzi savai valodai — nekādas rupjības atļauties nedrīkst. Katrā ziņā savas komunikācijas prasmes militārie policisti var regulāri pilnveidot — viņiem tiek piedāvātas ļoti kvalitatīvas apmācības.

Kā jau lielākā daļa karavīru, arī E. Priednieks brīvajā laikā nodarbojas ar sportu. «Es neesmu sportists, bet fizkultūrietis,» viņš precizē. Pēdējā laikā viņš arvien biežāk nodarbojas ar skriešanu — «laikam tā ir tāda raksturīga vecuma iezīme». Tomēr regulārām sporta nodarbībām ir ne tikai formas uzturēšanas nozīme. «Mans lielākais izaicinājums ir vienmēr censties būt labākajam. Galu galā, ja es esmu virsseržants, tad man ir jābūt paraugam citiem — tā ir mana pārliecība un dzīves filozofija.»

Pavisam nesen E. Priednieks izjutis īpašu lepnumu par savu piederību Militārajai policijai. Kopā ar kolēģiem viņš jaunsargu un kadetu nometnē Litenē stāstījis par dienestu Militārajā policijā, aģitējis jauniešus pievērsties šai bruņoto spēku jomai. «Un tad es patiešām bez jebkāda patosa, bet ar lielu lepnumu un gandarījumu jutu — jā, esmu militārais policists, mana sarkanā berete ir ne tikai mundiera sastāvdaļa, bet arī simbols, ar ko lepoties.»

Rutīnā nevaram ieslīgt
«Par dienestu armijā vēl nedomāju pat laikā, kad jau mācījos tehnikumā,» atzīst Militārās policijas Specializētās militāro policistu rotas virsseržants Sandris Jansons. Tomēr dzīve ieviesusi savas korekcijas. 2000. gadā viņš pieteicies obligātajā militārajā dienestā, un, armijā pavadītajam gadam ejot uz beigām, nolēmis mēģināt veidot militāro karjeru. «Šķita, ka šī lieta mani varētu interesēt. Sākumā gribēju dienēt Zemessardzē, taču tur tobrīd mani interesējošajā vienībā vakanču nebija, tādēļ sāku dienēt Nacionālo bruņoto spēku 1. kājnieku bataljonā. Tur nodienēju četrus gadus, divas reizes biju misijās Irākā, līdz bijušais kolēģis, kurš tolaik jau dienēja Militārajā policijā, pastāstīja, ka tiekot veidota jauna apakšvienība — Starptautisko operāciju vads. Tas mani ļoti ieintriģēja. Devos uz pārrunām, un kopš tā laika dienu struktūrvienībā, kas nu jau izaugusi par Specializēto militāro policistu rotu.»

Šīs rotas karavīriem ir ļoti plašs profesionālās darbības lauks, kas ietver lielu daļu Militārās policijas uzdevumu. Rotas potenciālajam karavīram ir vēlama iepriekšēja dienesta pieredze kādā no bruņoto spēku vienībām, īpašs bonuss ir starptautisko operāciju pieredze. Jau pēc tam savā jaunajā dienesta vietā kandidāts papildus apgūst vēl plašu zināšanu un prasmju klāstu, kas nepieciešams dienestam rotā.

«Rutīnā noteikti nevaram ieslīgt. Vienu dienu tev ir treniņi bāzes teritorijā, nākošajā — eskorts no Rīgas uz Liepāju, vēl pēc tam — kaujas šaušana ar ložmetēju Ādažu poligonā, bet vēl nākamajā dienā tu jau solīdā uzvalkā nodrošini drošību kādai augsta ranga amatpersonai. Šī daudz­vei­dība un dinamika arī pašam ir ļāvusi palikt šajā apakšvienībā vairāk nekā desmit gadus.»

Specializētā militāro policistu rota veic militārā transporta kolonnu pavadīšanu un kravu apsardzi Latvijas teritorijā. Kā zināms, no 2014. gada partnervalstu klātbūtne Latvijā ir būtiski pieaugusi, līdz ar to darba apjoms rotai ir audzis vairākas reizes. Papildus rotas speciālisti atbild arī par drošību dažādu ārvalstu vizīšu laikā, kā arī pilda citus uzdevumus. Visam pa vidu jāatrod laiks apmācībai, treniņiem un atpūtai.

Arī S. Jansons atzīst, ka laba militārā policista obligāta īpašība ir paša cilvēka attieksme pret darbu un motivācija pildīt dotos uzdevumus. «Dienests ir ļoti intensīvs, tādēļ jābūt elastīgam un spējīgam pielāgoties ātri mainīgajai situācijai. Kā piemēru var minēt visas lielās mācības — to laikā rotai ir ārkārtīgi liela noslodze, parasti nepieciešams arī atbalsts no citām apakšvienībām. Vairāku nedēļu garumā rotas karavīri strādā bez brīvdienām — tā ir ikdiena. Gandrīz katru gadu mūsu karavīri strādā arī Jāņos, Lieldienās, citos svētkos. Ir grūti, tāpēc motivācija un attieksme ir tik svarīgas. Protams, ir svarīga arī pieredze un sagatavotība, bet ar šīm lietām var strādāt jau rotā.» Viņš ir arī pārliecināts, ka dienests Militārajā policijā ir vienreizēja iespēja. «Mūsu dienestā ir ļoti daudzveidīga un nopietna apmācību programma, pieejams arī samērā plašs ekipējuma un ieroču klāsts. Cilvēks te var gūt gan pamatīgu pieredzi tuvcīņas, drošas braukšanas un vairāku veidu ieroču lietošanas prasmē, gan arī iemaņas personiskajā apsardzē un eskortēšanā. Netiek aizmirstas arī apmācības lauka un pilsētvides kaujas iemaņu uzturēšanai un papildināšanai.»

Taču nav arī tā, ka visa dzīve paietu tikai un vienīgi dienestā. «Gadās tādi posmi, kad savi hobiji uz brīdi jānoliek malā, taču tas ir pārejoši. Var atrast laiku gan sev, gan ģimenei un draugiem.» Sandris Jansons pats ir aizrāvies ar motobraukšanu, ir arī militārā moto kluba «Patrioti» biedrs. Kopā ar klubu brīvajā laikā viņš piedalās dažādos pasākumos un dodas tuvākos un tālākos izbraukumos.

Latvija Atvērto debesu līgumā

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks.

Foto — Normunds Mežiņš.

Vēsture
Pirmo reizi atvērto debesu koncepciju ierosināja 1955. gadā Ženēvā toreizējais ASV prezidents Dvaits Eizenhauers tikšanās laikā ar PSRS ārlietu ministru Nikolaju Bulgaņinu. ASV prezidents ierosināja noslēgt vienošanos par iespēju aplidot otras valsts teritoriju, lai varētu novērot iespējamo karaspēka pārvietošanos un koncentrāciju, tādējādi novēršot negaidītu uzbrukumu. Tolaik vienošanās netika panākta, jo Padomju Savienības līderis Ņikita Hrusčovs bija kategoriski pret šādu iespēju. 1989. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs atkārtoja šo priekšlikumu. 1992. gada 24. martā Helsinkos 23 Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dalībvalstis parakstīja Atvērto debesu līgumu (The Treaty of Open Sky). Līguma mērķis ir veicināt sadarbību starp līguma parakstītājvalstīm bruņojuma kontroles mehānismā. Līgums paredz aplidot citas līguma dalībvalsts teritoriju, veicot novērojumus no gaisa. Šis līgums ir viens no EDSO ietvaros realizētās bruņojuma kontroles politikas instrumentiem un papildina darbību kopumu, kas vērstas uz atvērtības un uzticēšanās veicināšanu starp EDSO dalībvalstīm.

Laika gaitā Atvērto debesu līgumam ir pievienojušās arī citas valstis, un šobrīd tajā darbojas 34 dalībvalstis, turklāt vairākas valstis ir parakstījušas šo līgumu, bet nav ratificējušas.

Mūsu valsts Nacionālo bruņoto spēku praktiskā sadarbība ar EDSO dalībvalstu bruņojuma kontroles vienībā Atvērto debesu līguma ietvaros sākās kopš 1999. gada, kad kopā ar ASV, Vāciju, Lielbritāniju, Lietuvu un Igauniju tika veikts pimais izmēģinājuma novērošanas lidojums pāri Baltijas valstīm. 2001. gada jūlijā notika otrs šāds lidojums, kura īstenošanu jau nodrošināja NBS Gaisa spēki. 2002. gada 17. oktobrī Latvijas Republikas Saeima konceptuāli atbalstīja likumprojektu par Latvijas pievienošanos Atvērto debesu līgumam, un mūsu valsts kļuva par šī līguma dalībvalsti.

Mūsdienas

Par Latvijas NBS dalību līguma darbībā šībrīza situācijā stāsta Aizsardzibas ministrijas Aizsardzības politikas departamenta Bruņojuma kontroles un veri­fikā­cijas priekšnieks pulkvežleitnants Aigars Eglītis. 

— Katru gadu Austrijas galvaspilsētā Vīnē notiek līguma darbības ietvaros notiekošo lidojumu kvotu sadale, proti, līguma dalībvalstis vienojas, kuras valsts pārstāvji uz kuru valsti lidos. Kvotu sadale notiek atbilstoši valsts teritorijas un bruņoto spēku lielumam, respektīvi, jo lielāka valsts teritorija un skaitliski lielāki bruņotie spēki, jo vairāk kvotu. Piemēram, Krievijai un ASV tiek iedalītas 30 kvotas (viena kvota — viens lidojums), bet Latvijai kā salīdzinoši nelielai valstij — viena kvota jeb viens lidojums pāri mūsu teritorijai. Attiecīgi arī mēs varam izmantot vienu lidojuma kvotu. Mēs lidojam uz Krieviju vai Baltkrieviju. Pēdējos gadus mūsu speciālisti lido kopā ar Vācijas militārpersonām, izmantojot speciāli aprīkotu un sertificētu Zviedrijā īrēto lidmašīnu. Lidojums notiek reizi gadā, un arī apvienotā Krievijas—Baltkrievijas misija reizi gadā lido pie mums — tā līgums tiek īstenots attiecībā uz Latviju. Atsevišķos gadījumos, savstarpēji vienojoties ar vēl kādu valsti, mūsu speciālisti piedalās citu valstu misijās, piemēram, šogad, mums vienu vietu savā lidojuma misijā pāri Krievijai piedāvāja Kanāda.

— Ko mēs vērojam, lidojot virs mūsu kaimiņvalsts teritorijas?
— Mēs lidojam virs iepriekš atrunātiem militārajiem objektiem. Gada beigās katrai valstij ir pienākums publicēt informāciju par saviem bruņotajiem spēkiem — būtībā tas ir militāro objektu un vienību izvietojuma saraksts. No šāda saraksta tad arī izvēlamies tos objektus, virs kuriem veikt lidojumus. Katrai valstij ir noteiktas ne tikai kvotas, bet arī kilometru skaits, cik var lidot. Piemēram, virs Latvijas var lidot 800 kilometrus divās dienās. Virs Krievijas var nolidot 5500 kilometrus, arī divās dienās. Mūsu kopējā lidojuma misija ar vāciešiem parasti sākas Kubinkā (pilsēta Maskavas apkaimē), no kurienes mēs pārmaiņus vienu gadu lidojam virs Pēterburgas, bet nākamajā gadā — virs Kaļiņingradas. Lidojuma maršruta plānošana notiek vairākus mēnešus iepriekš kopā ar vācu kolēģiem.

— Kāds ir mūsu ieguvums no šāda lidojuma?
— Lidojuma laikā notiek lidojuma maršruta un uz zemes esošo militāro objektu fotofiksācija, un šāda fotofilma arī ir ieguvums no lidojuma.

— Kādēļ Latvijai ir izdevīgi darboties Atvērto debesu līgumā?
— Pievienojoties Atvērto debesu līgumam, mūsu valsts piedalās bruņojuma kontroles pasākumu stiprināšanā Eiropā, tādējādi rūpējoties gan par Latvijas, gan arī Eiropas kopējo drošību. Līguma ietvaros Latvija, tāpat kā citas valstis, var iegūt militāri noderīgu informāciju par dalībvalstu bruņotajiem spēkiem, to militārajiem objektiem un aktivitātēm. Tā, piemēram, ar šī līguma palīdzību Latvijai ir iespējams iegūt informāciju par Latvijas robežas tuvumā esošajām bruņoto spēku bāzēm un to tehniku. Latvija savām vajadzībām var izmantot Atvērto debesu līguma datubāzes materiālus, proti, par pašizmaksas cenām ir pieejama visu citu valstu lidojumu reizēs iegūtā informācija.

Mācības «Ramstein Alloy 5»

No 27. līdz 29. jūnijam Baltijas valstu gaisa telpā notika starptautiskās gaisa spēku mācības «Ramstein Alloy 5», ko sadarbībā ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem organizēja NATO Gaisa spēku pavēlniecība.

Mācību mērķis — pilnveidot Latvijas spēju sniegt atbalstu sabiedroto gaisakuģiem ārkārtas situācijās, nodrošinot mācībās iesaistīto bruņoto spēku vienību un civilo institūciju vienotu un efektīvu sav­starpējo sadarbību un resursu savietojamību.

Mācību scenārijs sniedza iespēju NATO patrulēšanas operācijā iesaistītajām rotācijas vienībām ne tikai trenēties Baltijas valstu gaisa telpā, bet arī pilnveidot starpinstitucionālo sadarbību starp bruņotajiem spēkiem un valsts civilajām institūcijām, trenēt atbalsta sniegšanas procedūras gaisakuģiem krīzes situācijās, nostiprināt iemaņas gaisakuģu identifikācijā, kā arī uzlabot savstarpējo savietojamību starp mācībās iesaistītajām nācijām un to gaisakuģiem.

Militārajās mācībās «Ramstein Alloy 5» piedalījās arī Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs (MRCC Rīga), veicot meklēšanas un glābšanas informācijas saņemšanas centra funkcijas. Procedūras paredz, ka MRCC Rīga, saņemot trauksmes signālu par iespējamo avarējušo lidaparātu, informē Aviācijas meklēšanas un glābšanas koordinācijas centru un sāk meklēšanas operāciju, ja trauksmes koordinātas atrodas jūrā. Uz sauszemes meklēšanas darbus sāk Aviācijas meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs.

Pašlaik NATO patrulēšanas operāciju Baltijas valstu gaisa telpā īsteno Polijas Gaisa spēku iznīcinātāju «F-16 Fighting Falcon» vienība, kas izvietota Lietuvas Gaisa spēku aviācijas bāzē Šauļos, kā arī Spānijas Gaisa spēku iznīcinātāju F-18 vienība, kas patrulēšanas operācijas stiprināšanai Baltijas valstu gaisa telpā izvietota Igaunijas Gaisa spēku bāzē Emari.  

Mācības, kuras alianses gaisa telpā virs Baltijas valstīm organizēja NATO Gaisa spēku pavēlniecība Ramšteinā un vadīja NATO Apvienotais gaisa operāciju centrs Ūdemā, sekmē sabiedroto un partnervalstu klātbūtnes stiprināšanu Baltijas reģionā.

«Ramstein Alloy» ir turpinājums treniņlidojumiem Baltijas gaisa telpā (BRTE — Baltic Region Training Event), kas regulāri notiek jau kopš 2008. gada.

NATO dalībvalstis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gaisa telpas patrulēšanu rotācijas kārtībā veic kopš 2004. gada marta, kad Baltijas valstis tika uzņemtas aliansē. Kopš 2004. gada patrulēšana tiek veikta no Zokņu aviobāzes Lietuvā, bet kopš 2014. gada atbalsta misija tiek veikta arī no Emari bāzes Igaunijā.

Pēc AM Preses nodaļas relīzes.
Foto — virsseržants Gatis Indrēvics.

Jaunuzņemtie zemessargi apgūst pamatiemaņas

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Normunds Mežiņš.

No 2. līdz 22. jūlijam Zemessardzes (ZS) 34. artilērijas bataljona mācību poligonā «Meža Mackeviči» Daugavpils novadā norisinājās Zemessardzes 3. brigādes organizētā militārās pamatapmācības 1. līmeņa nometne, kurā piedalījās 169 jaunie zemessargi no visiem septiņiem ZS 3. brigādes bataljoniem, ka arī no citām brigādēm.

Nometnes laikā zemessargi apguva lauka kaujas iemaņas, kaujas šaušanas pamatprincipus, ieskatu topogrāfijā, kā arī medicīnā un saistošajos normatīvajos aktos, uzlaboja fizisko sagatavotību un apguva militārās pamatiemaņas.

Apmācības procesu nodrošināja Zemessardzes 3. brigādes bataljonu instruktori.

Nometnes atklāšanā 5. jūlijā piedalījās Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Zemessardzes komandiera pienākumu izpildītājs pulkvežleitnants Ervīns Kopeika, ZS 3. brigādes komandieris pulkvežleitnants Māris Simsons un šīs brigādes visu septiņu bataljonu komandieri. Valsts sekretārs Jānis Garisons, uzrunājot zemessargus, sacīja, ka priecājas redzēt viņus tik kuplā skaitā.

«Paldies par šo izvēli, ka esat kļuvuši par zemessargiem. Daudzi dod priekšroku laika pavadīšanai internetā, anonīmai kritikai, bet paši neko nav gatavi no sevis piedāvāt Latvijai. Jūsu izvēle ir būtiska, atcerieties, ka karavīrs nav viens, bet gan kopā ar saviem biedriem, tas ir viens vesels lielums, kur dienesta biedri paļaujas viens uz otru. Liels paldies jums par to! Un vēl — klausiet savus instruktorus, tie ir ļoti labi speciālisti, un apzinieties, ka nebūs viegli! Novēlu izturību un nometnes nobeigumu sagaidīt kā vienai ciešai komandai!»

12. jūlijā nometni apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš. Viņš atzina, ka iespaidi par nometni ir krasi atšķirīgi no pērn redzētā. «Sagatavota lieliska infrastruktūra, lai zemessargs justos komfortabli savos atpūtas brīžos. Latgales brigāde un Nacionālie bruņotie spēki kopumā ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai nodrošinātu apmācību procesu, lai tas virzītos raiti un visas 20 apmācību dienas tiktu intensīvi izmantotas. Esmu gandarīts, ka Latvijas pilsoņi ir atlicinājuši laiku un 20 dienas pavada nometnē. Kopumā tas dos milzīgu ieguldījumu Latvijas aizsardzības spēju paaugstināšanā.»

Nometnes priekšnieks kapteinis Zigmārs Krišāns atzina, ka jauno zemessargu fiziskā sagatavotība ir ļoti laba, bet jāpārvar psiholoģiskas problēmas — atšķirtība no ģimenes, nepieciešamība ievērot ierobežojumus, ko uzliek reglaments. Tāpat kā pērn zemessargus atbalstīja speciālisti no Nacionālo bruņoto spēku štāba Psiholoģijas nodaļas, NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš, kā arī pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, sniedzot dažāda veida atbalstu apmācāmajiem. Liels atspaids noteikti bija iespēja redzēt savējos vecāku dienā. Uz to 16. jūlijā ieradās ap 200 zemessargu piederīgo.

Šogad būtiski bija uzlaboti jauno zemessargu dzīvošanas apstākļi. Nometnē bija divas apsildāmas teltis ar gultām, dušas ar karsto ūdeni, tualetes, apģērba žāvētava, arī bezvadu internets.

Jaunieši atzina, ka piedalās nometnē, lai pārbaudītu sevi un savas spējas, kā arī kalpotu savai valstij. ZS 35. nodrošinājuma bataljona zemessargs Mārtiņš Lancmanis (22 gadi) no Vārkavas pagasta Zemes­sardzē ir kopš februāra, vairākas apmācības beidzis savā vienībā. «Cīnos, patīk, varbūt vēl ciešāk saistīšu savu dzīvi ar Zemessardzi, jo tā ir iespēja Latvijas pilsonim darīt savu darbu un piedalīties valsts aizsardzībā. Vasaras vidus man kā jaunajam lauksaimniekam ir karstākais periods, tomēr es atradu laiku, lai piedalītos.»

ZS 55. kājnieku bataljona zemessardze Laura Bračka no Kokneses nometnē svinēja 22. dzimšanas dienu.

«Tā bija forša dzimšanas diena, mani apsveica ierindas priekšā, bet mani jaunie draugi sagādāja pārsteiguma dāvanu.

Iestājos Zemessardzē, jo nolēmu izmēģināt savus spēkus militārajā jomā. Man tas ir ļoti iepaticies, domāju, ka iešu tālāk. Nometnē jūtos kā brīvdienu kūrortā, viss ir ideāli. Ir, kur gulēt, mazgāties, kaut gan daudziem šķiet, ka šeit ir slikti apstākļi, čīkst un sūdzas. Viņi nav bijuši mežā, es zinu, kādas var būt mācības. Šogad, kad visi svinēja Lieldienas, es devos uz mācībām ar savu rotu, četras dienas dzīvojām zem klajas debess.

Interesanti ir tas, ka nometnē visu māca padziļināti — šaušanu, maskēšanos, pirmo palīdzību. Sabiedrība ļoti uzticas cilvēkiem formā, un, ja kādam uz ielas ir veselības problēmas, bieži vien tiek meklēta palīdzība pie cilvēkiem formā. Tāpēc mums ir jāzina, kā rīkoties, kad kādam ir nepieciešama palīdzība. Zemessardzē viss ir jāuztver nopietni un jādara no sirds.»

ZS 56. kājnieku bataljona zemessargs Pēteris Vanags (18 gadi) nāk no Sēlijas pagasta, mācās Aizkraukles arodvidusskolā. «Draugu pulka sēžot, sākām runāt, un divi draugi, kas pērn bija nometnē, teica, ka ir interesanti. Es arī izlēmu pamēģināt. Pierunāju doties līdzi arī savu labāko draugu, jo ir vieglāk, ja blakus ir drauga plecs. Nometnē sapratu, ka tas ir mans aicinājums. Vislabāk patīk, ka var pārbaudīt izdzīvošanas spējas. Tās noteikti noderēs pašam, ģimenei un draugiem krīzes situācijā. Man nometnē nav grūti, jo esmu audzis laukos, pieradis pie grūtībām un darba. Meitenes uztveram kā savējās, vajadzības gadījumā palīdzam. Ieteikšu draugiem stāties Zemessardzē, jo te var iegūt prasmes darbam ar ieročiem un pārbaudīt sevi, to, cik esi spēcīgs.»

Zemessardzes 3. brigādes komandieris pulkvežleitnants Māris Simsons paskaidro:
«Šogad nometne notiek jau otru reizi, esam uzkrājuši zināmu pieredzi, izdarījuši secinājumus par tām lietām, kas bija jāuzlabo, turpinām vēl labāk. Nometņu modelis sevi ir attaisnojis, jo apmācības process norit strukturēti, pēc vienotiem standartiem. Beigās tiek pārbaudītas zemessargu zināšanas, un mēs varam apgalvot, ka nometni pabeigušie ir apguvuši minimāli nepieciešamo. Mērķauditorija ir jaunieši, 18—19 gadus veci vidusskolnieki, kas veido 80% no nometnes personāla. Lielākais ieguvums ir ne tikai militārās pamat­iemaņas, bet arī saliedētība, ko iegūst katrs zemessargs, jo viņi kļūst par vienotu komandu. Praktiski visi zemessargi, kas pabeidza nometni pirms gada, ir ļoti aktīvi, viņi apmeklē mācības un ir paraugs pārējiem. Pēc nometnes sāksies kolektīvās apmācības nometne vada līmenī, un katrs no 3. brigādes bataljoniem sūtīs vienu vadu. Turpināsim realizēt Aizsardzības ministrijas izstrādāto četru gadu Paaugstinātās gata­vī­bas rotu apmācības konceptu.»

Skaistākais vaļasprieks — aizsargāt savu valsti

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Armīns Janiks, Māris Buholcs un no ZS 27. KB arhīva.

Zemessardzes 27. kājnieku bataljons ir dibināts 1991. gada 25. septembrī, un 2003. gada 1. aprīlī tas tika apvienots ar Zemessardzes 21. kājnieku bataljonu. Bataljona atbildības teritorijā atrodas Cēsu pilsēta un Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas, Vecpiebalgas, Alojas, Limbažu, Krimuldas un Salacgrīvas novads. 

Vienības galvenie uzdevumi — uzturēt pastāvīgu kaujas gatavību un paaugstināt kaujasspēju, aizsargāt valsts stratēģiski nozīmīgus objektus, iesaistīties cīņā pret dabas un tehnogēno katastrofu postošo darbību, nodrošināt sabiedrisko kārtību masu pasākumos, palīdzēt policijai pazudušu cilvēku meklēšanā, piedalīties kopīgos reidos ar Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes inspektoriem nārstojošo zivju aizsardzības pasākumos. 

Lai veiktu šos uzdevumus, notiek karavīru un zemessargu militārā apmācība un patriotiskā audzināšana, iesaistīšanās piemiņas un atceres pasākumos, kā arī jaunatnes patriotiskajā audzināšanā un militārajā izglītošanā, prezentējot Nacionālos bruņoto spēkus un Zemessardzi dažādos informatīvajos pasākumos. 

Svarīgākie vingrinājumi — «Wenden» un «Orkaan»
«Viens no svarīgākajiem mūsu vienībai ir vingrinājums «Wenden», kas notiek katru gadu vasaras otrajā pusē pilsētvidē,» stāsta Zemessardzes (ZS) 27. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Rolands Moļņiks. «Mācībās piedalās mūsu zemessargi, citu brigāžu pārstāvji, kā arī igauņu un dāņu vienības. Tās notikušas Raunā, Alojā, Cēsīs, Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā. Pirms mācībām jāveic milzīgs saskaņošanas darbs, reizēm pat ar 300 privāt­īpašumu saimniekiem. Vietējiem iedzīvotājiem mūsu mācības ir liels notikums, viņi tās vēro un izsaka viedokli, kuru mēs uzklausām. Mēs sniedzam plašu informāciju par mācību aktivitātēm, vietējie iedzīvotāji tās vēro pat trīs dienu garumā. Alojā mēs inscenējām hibrīdkaru, alojieši dzīvoja līdzi visas trīs dienas, teica, lai mēs braucam citu gadu atkal. Raunā pēc mācībām mums sacīja, ka tagad viņi pa īstam izjuta, kā tās varētu notikt, ja būtu karš. Cilvēki brauca no pagastiem kopā ar bērniem un skatījās mūsu mācības, un varēja redzēt, ka viņiem arī kļūst tuvāks valsts aizsardzības jautājums.

Katru gadu piedalāmies Igaunijas brīvprātīgās Aizsardzības līgas «Kaitseliit» rīkotajās starptautiskajās mācībās «Orkaan».

Mūsu zemessargiem tā ir iespēja izbaudīt tālu ceļu uz kaimiņvalsti, arī pārcelšanos ar prāmi. Mācību dalībniekiem paliek ļoti spilgti iespaidi, jo mācības norit dinamiskā gaisotnē, nepieturoties pie viena scenārija. Dalībnieki, kam šīs ir jau trešās mācības, saņem krūšu zīmi. Vēl mēs sadarbojamies ar dāņiem. Vienu gadu viņi brauc pie mums, citu gadu mēs pie viņiem, tās ir ne tikai mācības, bet arī draudzības saišu stiprināšana.

Piedalāmies Igaunijas Uzvaras dienas pasākumos, kura tiek svinēta par godu Igaunijas vienību uzvarai, kas notikusi Latvijas teritorijā 22. jūnijā. Cēsu kaujas bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas Atbrīvošanas cīņās, kad 1919. gada jūnijā apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru, kas apdraudēja Baltijas valstu pastāvēšanu. Vietas, kur izvietota vienība, ir pilnas ar vēsturisko auru un tradīcijām, šeit ir karoga dzimtene, tas viss caurvij bataljona dzīvi, ceļ pašapziņu zemessargiem un karavīriem, jo viņi ir piederīgi pie šīs vietas un lepni nes bataljona nosaukumu.»

Zemessardze kā nākamās profesijas izvēle
«Zemessardze ir kļuvusi krietni jaunāka, piemēram, 1. rotu varam droši saukt par jauniešu rotu. Daudz kas atkarīgs no komandiera, ja viņš ieinteresē zemessargus, tad lieta aiziet. Svarīgi arī, lai tā uguntiņa nepazūd. 1. rotas virsseržants virsseržants Arnolds Bahmanis prot ieinteresēt. Komandierim jābūt harismai, ja tās nebūs, nebūs zemessargu. Jaunieši, kas ir iesaistīti Zemessardzes aktivitātēs, kļūst patstāvīgāki, parādās valstiskā domāšana. Daudziem tas ir pamats nākamās profesijas izvēlei. Savukārt no jaunsargiem lielākā daļa iestājas Zemessardzē, kur jaunieši izvērtē, vai vēlas kļūt par karavīriem vai turpināt būt zemessargi. Katru gadu vairāki mūsu zemessargi izvēlas kļūt par virsniekiem un iestājas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Mums ir arī zemessargi lielākā vecumā, taču viņu skaits ir krietni mazāks. Nobriedušāks cilvēks vairāk domās par patriotismu, taču viņam noteikti būs lielāks uztraukums, vai pietiks spēka izpildīt visus uzdevumus. Nesen bataljonā iestājās 54 gadus vecs autovadītājs, kam ir tiesības vadīt arī kravas autotransportu. Viņam mēs līgumu varēsim pagarināt arī līdz 60 gadiem. Speciālistus varam iesaistīt arī līdz 65 gadiem, jo sakarnieku, mediķu un autovadītāju trūkst.»

No ierakumiem uz izlaidumu
«Strādājam, lai uzlabotu rekrutēšanu, jo ar vienkāršu armijas popularizēšanu skolās ir par maz. Jauniešus interesē piedzīvojums, aktīva darbība, tehnika, marši, šaušana! Mums bija mācības Ādažos kopā ar sabiedrotajiem, ložmetēji, smagā un bruņutehnika, dūmi un uguņi! Trešajā dienā viens no jaunajiem zemessargiem man teica — ja būtu zinājis, ka varēšu realitātē spēlēt «Call of Duty», es jau sen būtu bijis šeit! Kāda jauna kautrīga meitene, sakarniece, vēja appūstu seju, sasprēgājušām lūpām, pēc mācībām pienāca man klāt un jautāja, vai drīkstot izmantot vienu brīvu dienu. Pēc trim dienām ierakumos Ādažu poligonā, ne gulējusi, ne atpūtusies, viņa izskatījās samocīta. Prasu, kas par iemeslu, — vidusskolā esot izlaidums! Cits droši vien būtu atteicies doties uz mācībām, jo izlaidums tomēr ir svarīgs iemesls, bet viņa izvēlējās mācības. Tagad meitene mācās augstskolā un turpina apmeklēt mācības. Meitenes mums ir ļoti aktīvas. Arī puiši saņemas, ja meitenes ir blakus. Nesaku, ka visām meitenēm jābūt ierakumos, aktīvi jādarbojas. Ja viņas to vēlas, es to nodrošināšu, bet ir ļoti daudz citu iespēju — mediķiem, sakarniekiem, izlūkiem nav jāveic kaujas aktivitātes. Pavāru vienību komandē Edīte Kūķe, kas ar saviem pienākumiem lieliski tiek galā, un es viņu ļoti augstu vērtēju.»

Stāstām par armiju ne tikai mērķauditorijai
«Mēs sadarbojamies ar visām mūsu atbildības teritorijā esošajām pašvaldībām. Valsts svētkos mūs aicina uz ļoti daudzām vietām, bet ir vairākas mācību iestādes, kuras mums ir īpašas. Esam uzņēmušies šefību pār Drabešu internātpamatskolu, Spāres speciālo internātpamatskolu, kur mācās bērni ar dažādām problēmām. Katru gadu 10. novembrī mēs esam pie viņiem un strādājam pēc pilnas programmas — ar komandieri, salūta grupu, mūziku un kapelānu. Arī bērnudārzi vēlas ar mums draudzēties, un tad mūsu karavīrs veic popularizēšanas darbu, nolasot bērniem pasaku. Tai ir jābūt ar labām beigām, un ideālā variantā arī tur jābūt varonim — karavīram vai vienkārši pozitīvam tēlam. Reiz mums bija gandrīz neiespējamā misija — mūs lūdza organizēt popularizēšanas pasākumu redzes invalīdiem! Tikām galā, pat organizējām šaušanu ar pneimatiskajiem ieročiem. Katru virzījām uz mērķi, pie kura bija baloniņš. Katrs spieda gaili, trāpot balonam, un tas raisīja viņos milzu sajūsmu. Devām iespēju iepazīties ar formas tērpu, neredzīgie izstādē tos iepazina, aptaustot katru vīlīti. Organizējām viņiem šķēršļu joslu. Mūsu karavīri tajā piedalījās ar aizsietām acīm, bet uzvarēja mūsu viesi.»

Bataljona komandieris — maratonists
«Nodarbojos ar skriešanu, piedalos sporta pasākumos, seriālā «Skrien, Latvija»,  Rīgas maratonā. Vērojot mani, arī bataljona karavīri un zemessargi ir sākuši skriet. Pagaidām gan neviens nav saņēmies kopā ar mani skriet maratonu (42,195 km), bet pusmaratonu (21,097 km) skrēja astoņi cilvēki, mazākas distances skrēja pat ģimenes.

Mans novēlējums Latvijas iedzīvotājiem — iesaistīties Zemessardzē, jo tā ir atvērta jebkuram, nevajag baidīties par fiziskajām spējām, amati ir ļoti dažādi, katrs atradīs atbilstošu vietu, galvenais ir vēlme. Šī lieta aizrauj! Skaistākais vaļasprieks, kas var būt, ir aizsargāt savu valsti!»

Zemessargus piesaista interesantas mācības

1. kājnieku rotas virsseržants virsseržants Arnolds Bahmanis: «Organizējam nestandarta mācības, piemēram, ziemas izdzīvošanu ar peldēšanu āliņģī, apmācības ar virvēm, alpīnismu, laišanos lejā no tilta. Zemessargiem tas patīk, viņi iesaka mūsu rotu saviem draugiem, un mūsu skaits kļūst lielāks, zemessargi brauc uz mācībām pat no Rīgas. Katras nākamās mācības organizējam sarežģītākas. Cenšos darīt tā, lai zemessargs mācībās visu laiku būtu nodarbināts, lai viņam būtu interesanti.

Strādāju arī pusslodzi par jaunsargu instruktoru, un šis darbs ir devis ļoti daudz, jo katram bērnam ir vajadzīga individuāla pieeja. Reizēm organizēju mācības vecākajiem jaunsargiem kopā ar zemessargiem. Jaunsargs redz, ka Zemessardzē tā lieta jau ir nopietnāka, ir darbs ar salūtmunīciju, notiek kaujas šaušana, un tad nu viens otrs nespēj sagaidīt savu pilngadību, lai varētu iestāties Zemessardzē.»

Īsti savas zemes un novada patrioti
Viens no pieredzes bagātākajiem virsniekiem bataljonā ir 2. kājnieku rotas komandieris virsleitnants Juris Pētersons. «Manā rotā ir Salacgrīvas, Rūjienas un Limbažu zemessargi. Viņi ir īsti savas zemes un novada patrioti, nežēlo ne savu laiku, ne savu naudu, lai ar privāto transportu atbrauktu uz mācībām. Kādreiz militārā pieredze bija krietni lielākam cilvēku skaitam, ar viņiem bija vieglāk strādāt. Patriotisms bija augstāks, par mācībām nemaksāja, un daudzas lietas formai un ekipējumam tika pirktas par savu naudu, bet mācību apmeklējums bija augsts.

Tagad pieredze ir tikai jaunsargiem, bet ar pārējiem nav viegli, kamēr tiek apgūti militārie pamati, labi, ka to kompakti var paveikt pamatapmācības nometnēs. Daļa mūsu zemessargu, tie labākie un spēcīgākie, turpina savu karjeru, kļūstot par karavīriem.

Auguši mēs esam, arī ekipējuma un formu ziņā, tās nav vairs jāpērk pašiem. Svarīgi, lai mēs būtu vienā līmenī ar karavīriem, tāpēc notiek speciālistu — ložmetējnieku, granātšāvēju, mīnmetēju apkal­pju apmācība.

Pieredzes bagātos zemessargus neatstājam malā, jo viņu devums šo gadu laikā ir bijis un turpina būt ļoti nozīmīgs.»

Zemessardzes loma valsts aizsardzībā ir ļoti svarīga
S-3 daļas virsniecei virsleitnantei Marikai Tkačukai pirmā saskare ar Zemessardzi bija, uzsākot darbu bataljonā. «Tikai nonākot bataljonā, sāku saprast, ka tas ir milzīgs darbs tiem 18 karavīriem, kuriem jāizdara viss, lai 400 zemessargi varētu darboties. Operatīvajā nodaļā mēs esam divi cilvēki, kam ir jāorganizē visa bataljona darbs, un tas nepavisam nav viegli. Mani bijušie kolēģi jautā, vai dienests Zemessardzē ir vieglāks, un es saku, nav vieglāk, jo darbu apjoms ir ļoti liels.

Pēc vairāk nekā pusotra gada dienesta zemessargos esmu sapratusi, ka Zemessardzes loma, tās attīstība, īpaši ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, valsts aizsardzībā ir ļoti svarīga. Ja Zemessardze netiks attīstīta, tad ļoti daudzi uzdevumi netiks izpildīti.»

Stāsta par vēsturi un vāc materiālus grāmatai
Ļoti aktīvi un arī atraktīvi ir bataljona veterāni, kuri sociālajos tīklos par savām aktivitātēm vēsta profilā «Gaujas zvirbuļi». «Vanagi un ērgļi augstu lido, lielus kumosus dabū, mēs kā zvirbuļi pa kripatiņai vācam to vēsturi kopā,» smejas bataljona veterānu apvienības priekšnieks seržants Jānis Bahmanis, kura darbs novērtēts ar NBS un ZS komandieru apbalvojumiem, viņš ir arī Priekuļu Goda novadnieks. «Lielos faktus jau visi puslīdz zina, bet mazāk populāras vēstures lietas pārzina sliktāk. Piemēram, kad veterāniem bija tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, viņš sacīja, ka zina, kurš pirmais krita par Igaunijas neatkarību, — tas bija Jānis Muižnieks no Raunas. Tad viņam jautājām, vai viņš zina, kurš karavīrs pirmais krita par Latvijas neatkarību? To gandrīz neviens nezina. Lai vēstītu par šo karavīru, pirms kāda laika mēs izveidojām piemiņas plāksni Priekuļu lauksaimniecības skolas audzēknim Kārlim Dambītim, kas gāja bojā Kalpaka bataljona pirmajā kaujā.

Es vācu materiālus grāmatai par pašaizsardzības vienībām, kas veidojās pagastos vēl pirms Zemessardzes, jo pagastos bija liels noziedzības līmenis. Cilvēki pulcējās, lai sargātu savas pašvaldības teritorijā dzīvojošos. Tas notika apmēram tāpat kā pirms 100 gadiem, kad veidojās Cēsu zemessargu rota. Strādājot pie bataljona karoga izveides, pētījām vēsturi.

Bataljona karogā tika nolemts izmantot varonīgā 5. Cēsu kājnieku pulka devīzi «Par Tēviju».

Esmu laimīgs par šiem pieciem gadiem bataljona veterānu apvienības vadītāja amatā, strādāju ļoti intensīvi, lai apkopotu datus un stāstītu par vēsturi jaunajai paaudzei. Tādējādi esmu ieguvis daudz jaunu draugu un paziņu. Laba draudzība izveidojusies ar ZS 19. nodrošinājuma bataljona veterāniem — katru gadu 22. jūnijā viņi brauc pie mums, un kopā mēs vērojam Cēsu kauju rekon­strukciju. Pavasarī braucam uz Pērnavu, kur Svētā Jura dienā, 23. aprīlī, Tori karavīru baznīcā notiek piemiņas dievkalpojums brīvības cīņās kritušajiem. Šajā datumā tiek svinēta Veterānu diena, un mēs pārstāvam Latvijas veterānus. Mūs sēdina pirmajās rindās kopā ar diplomātiem, mēs esam goda viesi.»

SUV Jaunsardzes nometne

Olga Fjodorova,
kapteiņleitnante.

Foto no SUV arhīva.

Šogad Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības (SUV) Jaunsardzes nometni 2. jūlijā atklāja Jaunsardzes un informācijas centra (JIC) Jaunsardzes departamenta 4. novada nodaļas vadītājs Andis Ābelīts. 

SUV Jaunsardzes nometnē jaunsargi guva nelielu ieskatu par dienestu Speciālo uzdevumu vienībā. Viņus sagaidīja interesants un piesātināts nodarbību grafiks, kas ietvēra teorētiskās zināšanas, kuras tika izmantotas praksē. Intensīvs apmācību ritms un ierobežots miegs katram jaunsargam ļāva iepazīt savas morālās un fiziskās izturības robežas. Jaunsargi piedzīvoja mirkļus, kad grūtībās virsroku guva vēlme nespert soli atpakaļ, bet izturēt visus SUV nometnes pārbaudījumus. Patriotismu nevar nopirkt, tā ir katra cilvēka individuālā pārliecība, un tieši tas palīdzēja koncentrēties uz mērķi un neaizmirst, cik daudz darba tā sasniegšanā jau ir ieguldīts. Liels atbalsts bija arī pozitīvā instruktoru attieksme un komandas gars. Nometnē bija arī tādi pārbaudījumi, kuri nav pa spēkam vienatnē, šos uzdevumus izpildīt varēja, tikai apvienojot spēkus.

Pēc nometnes noslēguma vairāki jaunieši atzina, ka vēlas saistīt savu turpmāko dzīves ceļu ar dienestu armijā un Speciālo uzdevumu vienībā. Jaunsargi arī šajā nometnē pierādīja, ka spēj pārvarēt grūtības un ir gatavi pilnveidoties, attīstīties un augt Latvijai.

Lai piedalītos SUV Jaunsardzes nometnē, pamatprasība ir nokārtot SUV fiziskos pārbaudījumus.

Aprit 25 gadi, kopš dibināta Zemessardzes 2. brigāde

Kristiāna Štrāle-Dreika,
seržante, ZS 2. brigādes štāba civilmilitārās sadarbības speciāliste.

Foto — Patriks Kārkliņš un no ZS arhīva.

Šā gada 30. jūnijā Latvijas Kara muzejā ZS 2. brigādes štābs organizēja svinīgu pasākumu par godu Zemessardzes (ZS) 2. brigādei, kas dibināta šajā datumā pirms 25 gadiem. Tajā piedalījās ZS 2. brigādes štāba personāls, kā arī aicinātie viesi. 

Pasākums sākās ar karoga ienešanu — tas bija 1996. gada novembrī iesvētītais ZS 2. Vidzemes brigādes karogs, uz kura attēlota brigādes krūšuzīme un izšūta devīze «No zobena saule lēca».

Pēc himnas Zemessardzes orķestra grupas izpildījumā klātesošos uzrunāja ZS 2. brigādes komandieris pulkvedis Mareks Ozoliņš, raksturojot ZS 2. brigādes attīstības plānus, kas paredz tuvošanos tās vēsturiskajai struktūrai. Viņš uzsvēra vēstures nozīmi izpratnes veidošanā, jo, klausoties stāstus par vēsturi, mēs varam to salīdzināt ar šodienu un daudz mācīties. Pēc atklāšanas uzrunas tika nolasīts Latvijas militārā pārstāvja NATO un ES ģenerālmajora Jura Zeibārta apsveikums. Viņš savulaik bija sācis dienestu bataljonā, kas bija ZS 2. brigādes sastāvā.

«Šodien esmu gandarīts divkārt: gan par to, ka ir atdzimis brigādes vārds, gan par to, ka 2006. gada septembrī kopā ar kolēģiem man bija iespēja sākt veidot 3. Zemessardzes novada štābu, kas šodien ir pamats atjaunotās 2. brigādes štābam,» — tā savā apsveikumā raksta ģenerālmajors, nobeidzot to ar dzejnieka Raiņa vārdiem: «Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.»

Klātesošie iepazinās arī ar ZS 2. brigādi raksturojošu prezentāciju: galvenajiem faktiem par struktūru, komandieriem un reorganizāciju.

Pēc nelielas muzikālas pauzes sekoja pasākuma galvenā daļa, proti, atnākušie viesi dalījās atmiņās par ZS 2. brigādes pirmsākumiem. Pirmais runāja bijušais ZS 2. brigādes štāba priekšnieks majors Andrejs Nestro. Viņš, kad tika atjaunots 2. brigādes nosaukums, uzdāvināja tās štābam pašus pirmos ZS 2. brigādes karoga metus. Pasākumā Latvijas Kara muzejā A. Nestro dalījās ar atmiņām par to, cik cieši ZS 2. brigādes štābs bija saistīts ar ZS 27. bataljonu, jo abu štābi atradās vienuviet — Cēsīs. Toreiz bija rekets un vardarbība uz ielām, bija jāpalīdz policijai. Zemessargu pirmais bruņojums bija bises un pistoles, tās zemessargi glabāja mājās. 1992. gada novembrī tika likvidēta Zemessardzes štāba Speciālo uzdevumu vienība (SUV), vietā tika izveidotas SUV apakšvienības Zemessardzes brigādēs — arī ZS 2. brigādē, kur šāda vienība bija nepilnus trīs gadus. Zemessardzes brigādēs tolaik dienēja arī obligātā dienesta puiši, kuru komandēšanā A. Nestro palīdzēja padomju armijas dienesta pieredze, kas deva sapratni par to, kādai armijai nevajag būt. Bijušais štāba priekšnieks bija atnesis līdzi fotoalbumu, kur varēja aplūkot viņa dienesta laika fotogrāfijas. Viņš atcerējās arī kādu divu sieviešu nejauši dzirdētu sarunu no 20. gs. 90. gadiem: «Tagad nekam vairs nevar ticēt, tikai Dievam un Zemessardzei.»

Kamēr klātesošie klausījās viesu stāstījumus, zālē uz lielā ekrāna tika demonstrētas vēsturiskās ZS 2. brigādes fotogrāfijas. Īpaši bieži tajās bija redzams nākamais runātājs — majors Aivars Miruškins, kas arī dienēja ZS 2. brigādē vadošos amatos — sākumā kā rotas komandieris. Viņš atcerējās, ka Kājnieku mācību centrā Cēsīs, kas no 1993. gada līdz 2000. gadam bija ZS 2. brigādes sastāvā, bijusi kāda interesanta tradīcija, proti, kursanti militāro pakāpju zīmotnes kursa laikā nosedza. Interesantākais esot bijis brīdis, kad tās kursa beigās tika atsegtas.

Zemessardzes
2. brigādes struktūra

1992. gada 30. jūnijā ar Latvijas Republikas Zemessardzes priekšnieka pavēli nr. 14 tika izveidotas piecas Zemessardzes brigādes. Otrā bija Vidzemes brigāde, kurā tika iekļautas šādas vienības:
• ZS 21. Limbažu bataljons (2003. gada 1. aprīlī pievieno 27. bataljonam),
• ZS 22. Valmieras bataljons,
• ZS 23. Valkas bataljons (2003. gada 30. janvārī pievieno Zemessardzes 22. bataljonam),
• ZS 24. Alūksnes bataljons,
• ZS 25. Gulbenes bataljons,
• ZS 26. Madonas bataljons (2002. gada 31. augustā pievienots Zemessardzes 25. kājnieku bataljonam),
• ZS 27. Cēsu bataljons.
Bataljonu numerācija sākās ar ciparu 2, jo tas apzīmēja piederību ZS 2. brigādei.

ZS 2. brigādes bijušie komandieri: pulkvedis Jēkabs Blaus (vadīja brigādi no 1992. līdz 1998. gadam), kapteinis Valdis Sviķis (1998.—2002.) un majors Gunārs Ančs (2002.—2004.).

2003. gada 1. decembrī tiek dibināts 2. ZS novads, apvienojot ZS 1., 2. un daļēji 5. brigādi.

Lai padarītu efektīvāku ZS bataljonu vadīšanu, 2007. gada 1. janvārī paralēli 1. Zemessardzes novada štābam ar dislokācijas vietu Liepājā un 2. Zemessardzes novada štābam ar dislokācijas vietu Rēzeknē tika izveidots 3. Zemessardzes novads ar štābu, kas atrodas Rīgā. 3. Zemessardzes novadam tiek nodoti 1. ZSN pakļautībā esošie: ZS Studentu bataljons, ZS 17. pretgaisa aizsardzības bataljons, ZS 19. kājnieku bataljons (šobrīd — 19. nodrošinājuma bataljons), kā arī 2. ZSN pakļautībā esošie: ZS 22. kājnieku bataljons, ZS 27. kājnieku bataljons, ZS 54. inženiertehniskais bataljons. Bijušie Zemessardzes 2. brigādes Gulbenes un Alūksnes bataljoni paliek 2. ZS novada sastāvā, tagad — ZS 3. brigādē.

Zemessardzes 2. brigādes štābs izveidots uz 3. Zemessardzes novada štāba bāzes 2016. gada 1. oktobrī Rīgā. Pakļautībā — tie paši bataljoni, kas 3. ZS novadam.

Tālāk uzstājās bijušais 3. Zemessardzes novada štāba priekšnieks atvaļināts pulkvežleitnants Guntars Skrējāns. Viņš atcerējās, kā uzsācis dienestu Zemessardzē Kuldīgas bataljonā, un dalījās atmiņās par to, kā veidojās toreizējais bataljonu personālsastāvs un ar kādiem izaicinājumiem nācās saskarties, izvēloties rotu komandierus. Lai arī bataljons, kurā viņš dienēja, bija ZS 4. brigādē, daudzas tā laika problēmas un uzdevumi bija kopīgi visai Zemessardzei. Toreiz bija jāsniedz atbalsts policijai, jaunsargiem, jāpiedalās maluzvejnieku ķeršanā, jārīko apmācības zemessargiem. Finansējums bija minimāls, viņa pirmā alga esot bijusi kādi 17 lati. Dienot 4. brigādē, G. Skrējāns bija devies apgūt militārās zināšanas arī uz ZS 2. brigādes mācību centru Cēsīs. Vairākkārt, jo katru reizi tika pieteikts, ka šis kurss būs «īstais». Reglamenti, likumi un citi normatīvie akti ZS toreiz esot bijuši uz kādām trim lapām, pārējais — pašu radošā brīvība. Stāstījumu G. Skrējāns turpināja ar atmiņām par 3. Zemessardzes novada štāba dibināšanu — kopā ar toreizējo novada komandieri Juri Zeibārtu un lietvedi Ligitu Liniņu viņi sākuši to veidot Rīgā, Maiznīcas ielā 5, telpās, kur bija tikai salauzti krēsli un nevienas pildspalvas.

Nobeigumā runāja jūras kapteinis Rūdolfs Rudzuroga. Tieši no 3. Zemessardzes novada štāba 2016. gadā, veicot ZS restrukturizāciju, tika izveidots tagadējais Zemessardzes 2. brigādes štābs.

Sarunas par vēsturi noslēdza ZS orķestra grupas pārsteigums — muzikāls sveiciens ZS 2. brigādes komandierim pulkvedim Marekam Ozoliņam vārda dienā, kas ir 30. jūnijā, dienā, kad tika dibināta brigāde.

Atzīmējot ZS 2. brigādes dibināšanas dienu, radās doma apkopot informāciju par brigādes vēsturi, kas līdz šim nav pētīta, un, iespējams, izdot tai veltītu izdevumu kādā no nākamajām lielajām jubilejām. Tādēļ visi, kas dienējuši ZS 2. brigādē līdz tās reorganizācijai, aicināti sūtīt savas atmiņas uz e-pasta adresi: ng2bdecp@mil.lv.