Latvijas ziņas

21. februārī Rīgā notika Zemessardzes 2. brigādes  komandiera maiņas svinīgā ceremonija, kurā brigādes komandiera amatā stājās pulkvežleitnants Mareks Ozoliņš, nomainot līdzšinējo komandieri jūras kapteini Rūdolfu Rudzurogu.

Svinīgo pasākumu apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, Zemessardzes brigāžu komandieri, kā arī citi aicinātie viesi.

Pulkvežleitnants M. Ozoliņš dienestu bruņotajos spēkos sācis 1993. gadā obligātajā militārajā dienestā. Pēc Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvēšanas 1997. gadā dienestu turpināja Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā, pēc tam — tolaik vēl Nacionālo bruņoto spēku štābā. 2007. gadā kļuva par Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandieri, 2012. gadā par Mācību vadības pavēlniecības štāba pārvaldes priekšnieku. Vēl pēc diviem gadiem — par Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšnieku. Pulkvežleitnants M. Ozoliņš piedalījies arī starptautiskajās operācijās Kosovā un Afganistānā.

Līdzšinējais brigādes komandieris jūras kapteinis Rūdolfs Rudzuroga līdz iecelšanai nākamajā amatā tiks norīkots Apvienotā štāba priekšnieka rīcībā.

2. martā darba vizītē Latvijā ieradās Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen).

Aizsardzības ministrs Raimonds Berg­manis un NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš ar Vācijas aizsardzības ministri pārrunāja divpusējo sadarbību aizsardzības jomā, mūsdienu reģionālās drošības izaicinājumus, kā arī NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu īstenošanu.

Pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī un agresijas Ukrainas austrumos, NATO, tostarp Vācija, aktīvi iesaistās klātbūtnes stiprināšanā un drošības veicināšanā Latvijā.

Pērn jūlijā NBS aviācijas bāzē Lielvārdē Vācijas bruņotie spēki izvietoja pārvietojamo Gaisa kontroles un ziņošanas centru iniciatīvas «Persistent Presence» ietvaros, īstenojot sabiedroto spēku klātbūtni saskaņā ar NATO samitā Velsā pieņemtajiem lēmumiem par reģionālās drošības stiprināšanu alianses austrumu pierobežā. Integrēts Baltijas valstu gaisa telpas kontroles sistēmā (BALTNET), pārvietojamais Gaisa kontroles un ziņošanas centrs bija daļa no NATO gaisa telpas novērošanas un kontroles sistēmas.

Vācijas karavīri jau iepriekš piedalījušies militārās mācībās Latvijā kopā ar Latvijas un citu sabiedroto valstu bruņoto spēku karavīriem.

No 5. līdz 7. martam aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis darba vizītē apmeklēja Izraēlu. Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar militārās industrijas mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvjiem, apmeklēja Izraēlas Gaisa telpas industrijas vadības centru un iepazinās ar galvenajiem industrijas attīstības virzieniem, kā arī apmeklēja militāro spēku bāzi.

No 23 salīdzinoši attīstītām kiberdrošības valstīm Izraēla kopā ar Somiju un Zviedriju ieņem augstāko vietu. Tāpēc vizītes pirmās dienas sarunās viens no galvenajiem tematiem skāra kiberdrošības jautājumus, kā arī bezpilota lid­aparātu tehnoloģiju attīstību un izmantošanu ne tikai aizsardzības un drošības jomā, bet arī civilās aizsardzības un meklēšanas operācijās.

Aizsardzības ministrs R. Bergmanis atzina, ka Latvijai un Izraēlai ir vienots redzējums par kiberdrošības arvien pieaugošo nozīmi valstu aizsardzības spēju stiprināšanā un nepieciešamību attīstīt šo jomu iespējami strauji. Puses bija vienisprātis, ka kiberuzbrukumi mūsdienās var pat paralizēt kādas valsts funkcionēšanu, tāpēc tie uzskatāmi par vienlīdz bīstamiem ar konvencionālā kara draudiem. Izšķiroši būtiska ir nacionālo kiberdrošības centru darbība, agrās brīdināšanas centri, sadarbība un apmaiņa ar informāciju gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā. Sarunas dalībnieki īpaši uzsvēra, ka ļoti nozīmīga ir nekavējoša dalīšanās ar informāciju par kiberuzbrukumiem, kas jau notikuši, jo pretējā gadījumā paveras iespēja jauniem kiberuzbrukumiem. Galvenie kiberapdraudējuma objekti ir valstu valdības, kritiskā infrastruktūra, uzņēmumi un patērētāji.

Izraēlā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar Izraēlas aizsardzības ministru Avigdoru Libermanu un apmeklēja Holokausta muzeju Jeruzālemē (Yad Vashem).

No 8. marta līdz 31. martam Vācijā, Hohenfelsā, norisinās gadskārtējās ASV Armijas Eiropā  vadītās starptautiskās militārās mācības «Allied Spirit VI», kurās piedalās aptuveni 500 Latvijas karavīri un 130 militārās tehnikas vienības. Tā ir līdz šim lielākā NBS iesaiste mācībās ārvalstīs.

Mācībās piedalās NBS karavīri no Sauszemes spēku kājnieku brigādes, Apvienotā štāba, Štāba bataljona, Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības diviziona, Mācību vadības pavēlniecības, Nodrošinājuma pavēlniecības un Zemessardzes, lai turpinātu gatavoties četru gadu mācību cikla noslēguma vingrinājumam «Namejs ‘18». Mācībās tiek izmantotas 130 NBS tehnikas vienības, tostarp 30 kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņumašīnas.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes štābs mācību laikā uzņēmies brigādes vadību, ko veido karavīri no 10 valstīm. Mācībās Sauszemes spēku kājnieku brigādes štābu papildina karavīri no ASV, Vācijas un Kanādas.

Mācību «Allied Spirit VI» mērķis ir pilnveidot iesaistīto vienību spējas plānot un vadīt augstas intensitātes militārās operācijas daudznacionālā vidē.

Mācībās plānotais dalībnieku skaits ir aptuveni 2770 karavīri no 12 valstīm: no ASV, Kanādas, Čehijas, Igaunijas, Francijas, Ungārijas, Vācijas, Itālijas, Maķedonijas, Latvijas, Nīderlandes un Slovēnijas.

9. martā NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš apmeklēja Zemessardzes 3. brigādes komandiera maiņas svinīgo ceremoniju, kurā brigādes komandiera amatā stājās pulkvežleitnants Māris Simsons, nomainot līdzšinējo komandieri pulkvežleitnantu Ervīnu Kopeiku.

Pasākuma laikā notika arī Zemessardzes 32. kājnieku bataljona komandiera maiņas ceremonija, kuras laikā bataljona komandiera amatā, nomainot līdzšinējo komandieri pulkvežleitnantu Jāni Riteni, stājās pulkvežleitnants Aivars Leicāns.

Svinīgo pasākumu apmeklēja Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš un citi aicinātie viesi.

Pulkvežleitnants M. Simsons dienestu bruņotajos spēkos sāka 1994. gadā, Nacionālajā aizsardzības akadēmijā iestājās 1995. gadā un to absolvēja 1999. gadā. Daudzus gadus dienēja tolaik vēl — Nacionālo bruņoto spēku štābā, vēlāk Mācību vadības pavēlniecības Kājnieku skolā. Pulkvežleitnants M. Simsons no 2014. gada dienēja Zemessardzes 31. aizsardzības no masveida iznīcināšanas ieročiem bataljona komandiera amatā. Pulkvežleitnants M. Simsons ir piedalījies starptautiskajās operācijās Irākā un Afganistānā.

Līdzšinējais brigādes komandieris pulkvežleitnants E. Kopeika dienestu turpinās Zemessardzes štāba priekšnieka amatā.

9. martā vizītē Latvijā uzturējās Somijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Juka Jūsti (Jukka Juusti). J. Jūsti tikās ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālmajoru Leonīdu Kalniņu un Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu, lai pārrunātu reģionālās drošības aktualitātes un abu valstu sadarbību aizsardzības jomā, tai skaitā dalību starptautiskajās militārajās mācībās.

Somijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs apmeklēja arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru.

Latvijas un Somijas sadarbība aizsardzības jomā tika uzsākta 1991. gadā. Patlaban Latvija un Somija piedalās dažādās daudzpusējās un divpusējās sadarbības iniciatīvās, piemēram, Ziemeļeiropas valstu un Baltijas valstu reģionālās aizsardzības sadarbības iniciatīvā, sniedzot atbalstu Ukrainai, kā arī ANO vadītajā Visaptverošajā integrētās stabilizācijas operācijā Mali MINUSMA. Kopš 2015. gada februāra Somijas vieslektori arī vada lekcijas ikgadējā Baltijas valstu Jūras spēku vidējā līmeņa vadības un štāba virsnieku kursā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Pēdējā laikā Latvijas un Somijas praktiskā sadarbība aizsardzības jomā kļuvusi ciešāka, jo notiek intensīva pieredzes apmaiņa bruņoto spēku spēju attīstības jomā, kā arī konsultācijas starp abu valstu militārajiem ekspertiem.

10. martā preses konferencē aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis iepazīstināja ar jauno Jaunsardzes un informācijas centra direktoru majoru Aivi Mirbahu, kurš šajā amatā stājās 8. martā.

Majors A. Mirbahs preses konferencē informēja par Jaunsardzes un informācijas centra stratēģiju, attīstību un tālākās darbības prioritātēm.

Majors A  Mirbahs NBS dien kopš 1996. gada. Dienestu sācis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, no 2008. līdz 2011. gadam dienējis Saus­zemes spēku kājnieku brigādes 1. mehanizētajā kājnieku bataljonā, 2009. un 2012. gadā piedalījies Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā. No 2012. gada novembra bijis Sauszemes spēku kājnieku brigādes štāba Operatīvās un plānošanas pārvaldes Operatīvās daļas vecākais virsnieks, no 2014. gada septembra — Sauszemes spēku kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljona komandiera vietnieks.

10. martā Liepājā NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš iepazīšanās vizītē apmeklēja Jūras spēku flotili. Ģenerālmajors L. Kalniņš tikās ar Jūras spēku flotiles komandieri flotiles admirāli Ingu Vizuli, lai iepazītos ar galvenajiem vienības uzdevumiem, prioritātēm un tās infra-struktūru, kā arī piedalītos Mīnu kuģu eskadras mīnu kuģa M-04 «Imanta» 10. dzimšanas dienas Jūras spēku flotiles sastāvā svinīgajā pasākumā. NBS komandieris apmeklēja arī Jūras novērošanas un sakaru dienestu, Baltijas valstu pretmīnu aprīkojuma darbnīcu, Mīnu kuģu eskadras mīnu kuģi M-08 «Rūsiņš», štāba un apgādes kuģi A-53 «Virsaitis», kā arī Mīnu kuģu eskadras ūdenslīdēju komandu.

Jūras spēku flotiles galvenie uzdevumi ir meklēt un iznīcināt sprādzienbīstamus priekšmetus, nodrošināt jūras novērošanu un kontroli, nodrošināt krasta apsardzi, koordinēt un veikt cilvēku meklēšanu un glābšanu jūrā.

13. martā Zemessardzes 2. brigādes komandieris pulkvežleitnants Mareks Ozoliņš saņēma uzņēmuma AS «Latvijas finieris» ziedojumu — četras medicīnas somas, kas paredzētas Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljonam. Janvārī AS «Latvijas finieris» saņēma Aizsardzības ministrijas apbalvojumu nominācijā «Zemessargus visvairāk atbalstošais uzņēmums». Latvijas uzņēmumi un iestādes apbalvošanai tika izvēlētas, balstoties uz 2016. gada nogalē zemessargu vidū veiktās aptaujas «Par Latvijas darba devēju atbalstu Zemessardzei» rezultātiem.

AS «Latvijas finieris» sniedz lielu pretimnākšanu saviem darbiniekiem — zemessargiem, ļaujot viņiem piedalīties militārajās mācībās darba laikā, kā arī ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam piešķir divas papildu apmaksātas nedēļas brīvprātīgajam dienestam Zemessardzē.

13. martā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga Aizsardzības komisijas deputātiem, lai pārrunātu Latvijas un Vācijas divpusējo sadarbību aizsardzības jomā, kā arī iepazīstinātu ar aizsardzības nozares prioritātēm un izaicinājumiem.

Sanāksmes laikā tika pārrunāti mūsdienu reģionālās drošības izaicinājumi, NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu izpilde un NATO iesaiste Latvijas drošības stiprināšanā.

Aizsardzības ministrs R. Bergmanis augstu novērtēja Vācijas centienus uzņemties lielāku atbildību Eiropas drošības un aizsardzības jautājumos, to-starp arī Latvijā, atkārtoti izvietojot pārvietojamo Gaisa kontroles un ziņošanas centru.

R. Bergmanis pateicās Vācijai par līdz šim sniegto ieguldījumu reģionālās aizsardzības stiprināšanā. «Vācijas radari mums ir palīdzējuši novērot Baltijas gaisa telpu, Vācijas lidmašīnas ir palīdzējušas to turēt drošībā, un Vācijas karavīri Baltijas valstīs regulāri piedalās kopīgās mācībās. Arī Vācijas vadītā kaujas grupa Lietuvā ļaus justies drošāk ne tikai Lietuvas, bet arī Latvijas iedzīvotājiem. Vācijas ieguldījums ir patiesi nozīmīgs,» sacīja aizsardzības ministrs.

15. martā Latviju oficiālā vizītē apmeklēja  ASV Eiropas spēku virspavēlnieks, NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Kērtiss M. Skaparoti (Curtis M. Scaparrotti). 

Ģenerālis K. M. Skaparoti tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālmajoru Leonīdu Kalniņu, lai pārrunātu reģionālās drošības situāciju, Latvijas un ASV līdzšinējo un turpmāko divpusējo sadarbību aizsardzības jomā, tai skaitā ASV klātbūtni Latvijā.

Ādažu bāzē ģenerālis K. M. Skaparoti tikās ar ASV karavīriem, kas Latvijā pilda dienesta pienākumus operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros.

Lai godinātu pirmā Latvijas armijas komandiera Oskara Kalpaka piemiņu,  ģenerālis K. M. Skaparoti un NBS vadība nolika ziedus pie pulkveža O. Kalpaka pieminekļa Rīgā.

Ģenerālis K. M. Skaparoti tikās ar Ministru prezidentu Māri Kučinski, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci un ASV vēstnieci Latvijā Nensiju Bikofu-Petitu. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece norādīja, ka ASV un NATO bruņoto spēku klātbūtne Baltijas reģionā ir politiski nozīmīgs signāls laikā, kad tikai dažus kilometrus no NATO ārējās robežas stāv skaitliski liels Krievijas karaspēks ar mūsdienīgu bruņojumu. Saeimas priekšsēdētāja apliecināja, ka Latvija ļoti nopietni uztver savas saistības NATO ietvaros un sadarbību drošības stiprināšanā ar ASV, kas ir valsts galvenais stratēģiskais partneris.

Runājot par turpmāko ASV klātbūtni Baltijas valstīs, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis uzsvēra, ka ASV vienmēr ir bijušas nozīmīgas Latvijas partneres, un šī vizīte ir vēl viens apliecinājums ciešajām divpusējām attiecībām.

R. Bergmanis arī pateicās ASV par ātro reaģēšanu 2014. gadā, stiprinot Latvijas drošības situāciju un uz Latviju nosūtot savus spēkus, kas rotācijas kārtībā joprojām uzturas mūsu valstī. «Tagad, kad ģeopolitiskā situācija turpina būt satraucoša, ASV atbalsts ir nenovērtējams. ASV ieguldījums reģionālajā drošībā ir patiess apliecinājums tam, ka NATO seko principam «Viens par visiem, visi par vienu»,» sacīja ministrs.

Raimonds Bergmanis atzīmēja, ka situācija drošības jomā Baltijas valstu pierobežā liek arī pašiem būt aktīvākiem, stiprinot aizsardzības mehānismus. Latvija apliecinājusi gatavību 2018. gadā sasniegt 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai, jo apzinās drošības situāciju un ievēro starptautiskās saistības. «Lai arī tuvākais apdraudējums ir no kaimiņu puses, apzināmies arī apdraudējumu no dienvidiem. Un mūsu karavīri 1000 kilometru attālumā no mājām ir lielākais apliecinājums kā ASV, tā citām NATO dalībvalstīm par Latvijas devumu.»

Ģenerālis K. M. Skaparoti ASV Eiropas spēku virspavēlnieka amatā stājās 2016. gada maijā. Vienlaikus viņš ir arī NATO spēku virspavēlnieks Eiropā.

Pašlaik ASV klātbūtni Latvijā nodrošina ASV 3. brigādes smagās bruņutehnikas rotas karavīri, kas operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros Latvijā ieradās šī gada februārī.

«Atlantic Resolve» ir ASV operācija, kas tika aizsākta 2014. gada pavasarī, demonstrējot ASV ieguldījumu kolektīvajā drošībā pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas. 173. aviācijas brigādes karavīri bija pirmie, kas ieradās Baltijas valstīs un Polijā operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros 2014. gada aprīlī.

Bijušais NBS komandieris Raimonds Graube pēc atvaļināšanās no aktīvā dienesta kļuvis par Valsts aizsardzības un pat­riotisma fonda «Namejs» valdes priekšsēdētāju.

Biedrības mērķis ir veicināt patriotismu Latvijas sabiedrībā, uzturēt starptautiskajās operācijās bojāgājušo karavīru piemiņu un sniegt atbalstu NBS un Zemessardzes veterāniem.

Fonda valdē darbojas pirmais Aizsardzības spēku komandieris Dainis Turlais, pirmais NBS komandieris Juris Dalbiņš, Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks Jānis Kažociņš, telekomunikāciju operatora «Latvijas mobilais telefons» prezidents Juris Binde, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. Biedrības Goda padomes priekšsēdētāja ir eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — Gatis Dieziņš, Armīns Janiks un Normunds Mežiņš.

NATO — Eiropas miera balsts

Duglass Mastriāno,
ASV armijas pulkvedis, filozofijas zinātņu doktors.

ASV armijas pulkvedis, filozofijas zinātņu doktors Duglass Mastriāno (Douglas Mastriano) ir ASV Armijas kara koledžas Militārās stratēģijas, plānošanas un operāciju departamenta mācībspēks.

Pulkvedis Mastriāno ir Irākas un Afganistānas karu veterāns, kurš savu dienestu uzsāka 20. gs. 80. gados «dzelzs priekškara» laikā, dienot ASV armijas 2. kavalērijas pulkā. Viņam ir taktisko, operatīvo un stratēģisko līmeņu vienību vadības pieredze, viņš ir dienējis ASV 3. kājnieku divīzijā, Pentagonā un NATO. Ņūbransvikas universitātē Kanādā plkv. Mastriāno ir ieguvis filozofijas zinātņu doktora (PhD) grādu vēsturē. Viņam ir arī militārās stratēģijas maģistra grāds, maģistra grāds stratēģiskajā izlūkošanā, maģistra grāds aviācijas teorijā, stratēģisko studiju maģistra grāds un bakalaura grāds vēsturē.

Viņa godalgotā grāmata «Alvins Jorks — Argonas varoņa jaunā biogrāfija» («Alvin York: a New Biography of the Hero of the Argonne») vēsta par Pirmā pasaules kara laika Amerikas armijas izcilāko varoni. Plkv. Mastriāno ir vadījis ekspedīciju, lai sameklētu vietu, kur Alvins Jorks 1918. gadā tika apbalvots ar ASV Goda medaļu (Medal of Honor). ASV un Francijas varas iestādes atbalstīja plkv. Mastriāno centienus, un seržanta Jorka cīņu vietās Argonas mežā Francijā tika izbūvēta piecu kilometru gara vēsturiska taka, kurā uzstādīti dažādi pieminekļi un vēsturiskas norādes — detalizētāka informācija un kartes ir pieejamas plkv. Mastriāno mājaslapā www.sgtyorkdiscovery.com. Plkv. Mastriāno pasniedz stratēģiju ASV Armijas kara koledžā.

 

Kopš Romas impērijas laikiem Eiropas lielākā daļa ir varējusi baudīt mieru. Jau vairāk nekā 70 gadus šo kontinentu pilnībā nav skārusi masveidīga karadarbība, kas izpostītu pilsētas un nogalinātu iedzīvotājus. Eiropas Savienības amatpersonas apgalvo, ka šo neparasto mieru nodrošina iedzīvotāju labklājība un starptautiskā sadarbība. Tomēr patiesībā šo mieru un labklājību Eiropā nodrošina šajā kontinentā izvietotās Amerikas
Savienoto Valstu bruņoto spēku vienības un ASV saviem sabiedrotajiem dotās drošības garantijas pēc Otrā pasaules kara beigām. Šis miers savukārt ir sekmējis ievērojamu labklājības līmeņa pieaugumu mūsdienu Eiropā.

Taču šobrīd Eiropas drošības videi atkal uzbrūk dažādi pieaugoši draudi. Eiropas dienvidi piedzīvo migrāciju un bēgļu problēmu tādos apmēros, par kuriem rakstīts Bībelē. Šīs problēmas vēl vairāk saasina var­- darbīgā «Islāma valsts» un teroristu veikto uzbrukumu pieaugums kontinentā. Eiropas austrumos atrodas Vladimira Putina augošā Krievija, kuras politika paredz aizstāvēt Maskavas intereses Eiropā un Centrālāzijā. Putina piekoptā stratēģija ir īpaši bīstama tāpēc, ka konfliktu risināšanā tiek izmantotas hibrīdkara metodes, vienlaikus izvairoties provocēt plašāku karadarbību. Kā redzams no notikumiem Krimā un kara pret Ukrainu, Krievijas piekoptā neskaidrības stratēģija ļauj Kremlim veiksmīgi manevrēt, karadarbību pastiprinot vai samazinot, atkarībā no starptautiskās sabiedrības reakcijas — darbības vai bezdarbības. Tomēr, lai kāds arī būtu Putina visagresīvākais viedoklis, NATO spēj atturēt Krieviju no agresijas un saglabāt stabilitāti Eiropā. Šobrīd šajā mainīgajā drošības vidē Eiropā tiek apšaubītas ASV saistības pret NATO. Šīm šaubām, vai Amerika patiešām pildīs savas līdžinējās saistības pret NATO, tieši Baltijā var būt tāl­ejošas sekas, tāpēc, saskatot iespējamo Vašingtonas vājumu, baltiešos varētu atkal pieaugt bailes no Krievijas kārtējā iebrukuma, okupācijas un kara.

NATO vēsture sakņojas karojošā gadsimtā. Alianse tika izveidota pēc diviem asiņainiem pasaules kariem. Pirmā pasaules kara laikā (1914—1918) notika Eiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas pārveide, kas visai pasaulei maksāja neprātīgu cenu ar šajā karā tik daudziem bojāgājušiem cilvēkiem un zudušajām materiālajām vērtībām. ASV, kaut gan iesaistījās šajā karā vēlāk, deva izšķirošu ieguldījumu, nodrošinot sabiedroto spēku uzvaru 1918. gadā. Visas šajā karā iesaistītās tautas un valstis par to samaksāja briesmīgu cenu. Šī cena bija augstāka, nekā tā varēja būt, jo to lielā mērā ietekmēja jauno tehnoloģiju attīstība (piemēram, tanki, ķīmiskā karadarbība, gaisa spēku izveide), kā arī tas, ka sabiedrotajiem spēkiem neizdevās vienoties par kopēju pavēlniecību viena augstākā komandiera vadībā. Pagāja četri smagi kara gadi, līdz rietumvalstis beidzot pieņēma ideju par sabiedroto spēku komandiera jeb virspavēlnieka amata izveidi, šo amatu uzticot Francijas armijas maršalam Ferdinandam Fošam. Tieši Foša vadībā sabiedroto spēki guva uzvaru 1918. gadā.

Pēc Pirmā pasaules kara tika organizētas dažādas tikšanās par to, kā novērst šāda atkārtota pasaules kara izcelšanos. Šo sarunu laikā ASV vadīja diskusiju par nepieciešamību izveidot starptautiskas organizācijas un institūcijas, lai novērstu cita šāda kata­strofāla konflikta izcelšanās iespējas. Tā rezultātā tika izveidota Tautu Savienība jeb Nāciju līga (League of Nations) kā starptautisks forums, lai mierīgi atrisinātu iespējamos strīdus. Tomēr vēlāk ASV vairs neņēma vērā Pirmā pasaules kara mācības un valsts ārpolitikā nolēma izmantot izolacionisma politikas paveidu — neintervencionālismu. Lielas grūtības sagādāja šajā laikā notiekošā Eiropas atjaunošana un atdzimšana pēc Pirmā pasaules karā pieredzētajām šausmām. Šajā karā bojā bija gājuši pat vairāku paaudžu vīrieši, un likās, ka ASV straujā «aiziešana» no Eiropas vājināja tobrīd vēl nepieredzējušās Tautu Savienības apņēmību. Eiropa atradās naidīgu ideoloģiju ielenkumā, sākot ar boļševismu līdz sociālistu fašismam. Padomju Savienība bija pirmā valsts, kas izlēma apdraudēt Pirmam pasaules karam sekojušo mieru, okupējot kaimiņus Baltijā un Poliju. Lai gan padomju kara­- ­spēks toreiz tika sakauts, ilgstošu mieru diemžēl neizdevās nodrošināt, jo Spānijā, Itālijā un Vācijā izveidojās fašistu valdības.

Sabiedroto un Tautu Savienības apņēmība tika pārbaudīta 20. gs. 30. gados — Spānijas pilsoņu karš, Itālijas Musolīni īstenotais iebrukums Abesīnijā (tagadējā Etiopija) un citi notikumi. Tomēr lielākais izaicinājums mieram un aliansei radās ar Ādolfa Hitlera parādīšanos Vācijas politikā. Hitlers apstrīdēja Versaļas līguma mandātus un Tautu Savienības lēmumus. Pirmais izaicinājums bija Vācijas bruņoto spēku modernizācija, kam sekoja Reinzemes ieņemšana. Neskatoties uz šiem pārkāpumiem, nekas netika darīts, lai Hitleru apturētu, kas tikai pamudināja viņu veikt Austrijas aneksiju 1938. gadā. Tālāk sekoja pieprasījums nodot Vācijai Čehoslovākijas pierobežā esošo Sudetijas apgabalu. Hitlers šo teritoriju pieprasīja, to pa­- matojot ar šķietamo nepieciešamību aizsargāt tur dzīvojošos etniskos vāciešus. Kaunpilnajā Minhenes konferencē sabiedrotie, t.sk. Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens piekrita pieņemt Hitlera prasības apmaiņā pret solījumu saglabāt mieru. Hitlers apsolīja saglabāt mieru, un premjerministrs Čemberlens atgriezās Lielbritānijā, apgalvojot, ka viņam ir izdevies nodrošināt «mieru mūsu paaudzei».

Šis «miers» gan ilga mazāk nekā sešus mēnešus, kad nacisti iebruka Čehoslovākijā. Tomēr sabiedrotie un Tautu Savienība neko vairāk par garām šo iebrukumu nosodošām runām neizdarīja. Neredzot neko citu kā vien sabiedroto vājumu, Hitlers turpināja uzsākto ekspansijas plānu ar iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Sabiedrotie beidzot pieteica karu Vācijai, bet faktiski neko tā arī neizdarīja līdz pat brīdim, kad Hitlers 1940. gada pavasarī savu karaspēku pavērsa pret Rietumeiropas krasta reģiona valstīm — Nīderlandi un Beļģiju, kā arī Franciju. ASV pievienojās šai cīņai 1941. gadā un cieši sadarbojās ar sabiedrotajiem, lai uzvarētu nacistu un fašistu karaspēku, par to krietni samaksājot ar savu karavīru upuriem un arī finansiāli. Ģenerālis Dvaits Eizenhauers pārņēma maršala Ferdinanda Foša stratēģiju un pieeju, un uzvarēja Otrajā pasaules karā, parādot, ka ir vērts mācīties no pagātnes.

Pēc Otrā pasaules kara ASV bija gatava demobilizēt savus spēkus, bet pieauga draudi tam, ka PSRS varētu īstenot iebrukumu Centrāleiropā un Rietumeiropā. ASV saglabāja savu bruņoto spēku klātbūtni Eiropā, lai saglabātu mieru. Balsts, kas spētu nodrošināt mieru, bija Ziemeļatlantijas līguma organizācija, kuru izveidoja 1949. gada 4. aprīlī. NATO alianses «galvenais īrnieks» joprojām ir 5. pants, kas nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij tiks uzskatīts par uzbrukumu visiem. Aukstā kara laikā šis «īrnieks», lai gan konvencionālā bruņojuma ziņā krietni atpalika no padomju karaspēka iespējām, balstoties uz visu alianses dalībvalstu, bet it īpaši Amerikas Savienoto Valstu saistībām un apņēmību, spēja nodrošināt bezprecedenta miera laikmetu Eiropā, ko tai nav bijis iespējams piedzīvot kopš Romas impērijas laikiem.

Padomju impērijas sabrukums un aukstā kara beigas 1991. gadā lika izvirzīt jautājumus par to, vai NATO vēl ir nepieciešama. Tomēr citi apgalvoja, ka NATO varētu būt nozīmīga loma mainīgajā stratēģiskajā vidē. Kamēr vēl turpinājās NATO nākotnes apspriešana, «eksplodēja» Balkāni, Dienvidslāvijai etniski sadaloties. Šausminošas genocīda un piespiedu migrācijas ainas tika pārraidītas ziņu kanālos visā pasaulē, tādējādi viešot pamatotu satraukumu mūsdienu sabiedrībā. Apvienoto Nāciju Organizācija centās panākt mieru sarunu ceļā, un uz šo reģionu tika nosūtīti nepietiekami bruņoti karavīri. Tomēr zvērības turpinājās. Galu galā, asinsizliešanu izdevās izbeigt tikai tad, kad uz šo reģionu tika nosūtīti NATO dalībvalstu spēcīgie un varenie bruņotie spēki. Tomēr arī tad ziņu komentētāji prognozēja, ka iesaiste karadarbībā Balkānos novedīs pie alianses izjukšanas un sakāves, jo šajā reģionā jau iepriekš citas armijas tika iznīcinātas, ko noteica skarbais Balkānu reljefs. Šādām prognozēm tomēr nebija lemts piepildīties, un NATO pēc dalības Balkānu krīzes noregulēšanā kļuva vēl spēcīgāka un vienotāka.

Pasaule mainījās, kad 2001. gada 11. septembrī notika uzbrukums ASV. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē, NATO, atsaucoties uz 5. pantu, reaģēja uz uzbrukumu ASV kā uz uzbrukumu visām alianses dalībvalstīm. To var uzskatīt kā likteņa ironiju, bet laikā, kad tika pieņemts 5. pants, bija pārliecība, ka uz to vajadzēs atsaukties tad, kad Padomju Savienība uzbruktu Rietumiem. Tomēr 5. pants tika izmantots, lai sniegtu atbalstu ASV. Lai palīdzētu ASV, dalībai starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā tika nosūtīti dažādu NATO valstu karavīri.

Ar ISAF misijas beigām radās jauns izaicinājums — Putina Krievija, kas apdraud gan Eiropas, gan arī Ziemeļamerikas drošību. Krimas aneksija, Krievijas kari pret Gruziju un Ukrainu, tās kiberuzbrukums Igaunijai ir drauds tik grūti iegūtajam mieram un stabilitātei. NATO veic pasākumus, lai atturētu Krieviju no agresijas, kas vērsta pret NATO austrumos esošajām dalībvalstīm — Igauniju, Latviju un Lietuvu. Un šajā ģeopolitiskā diskursa laikā tiek uzdots jautājums: vai Amerika arī turpmāk pildīs savas saistības?

Tomēr ASV jaunā administrācija ir skaidri norādījusi, ka tā paliks kopā ar NATO. 2017. gada 28. februārī savā runā ASV Kongresa kopīgajā sesijā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja: «Tiem mūsu sabiedrotajiem, kas vēlas uzzināt, cik draudzīga būs Amerika, es aicinātu paraudzīties uz mūsu karavīriem — varoņiem ASV formas tērpos. Mūsu ārpolitika prasa tiešu, spēcīgu un nozīmīgu sadarbību ar visu pasauli. Amerikas vadošā loma balstās uz būtiskām drošības interesēm, kurās mēs dalāmies ar mūsu sabiedrotajiem visā pasaulē. Mēs stingri atbalstām NATO — tā ir alianse, kas radās divu pasaules karu laikā izveidojušos saistību rezultātā un sagrāva fašismu.»

Šo ASV stingro apņemšanos atkārtoja arī ASV viceprezidents Maiks Penss sava nesenā Eiropas apmeklējuma laikā šā gada februārī; to ir uzsvēris arī ASV aizsardzības ministrs Džeimss Matiss. Nav šaubu par ASV apņemšanos pildīt saistības pret NATO. Tomēr ASV prezidenta Trampa administrācija ir arī paudusi noteiktas cerības, ka visas 28 NATO dalībvalstis spēs īstenot savus solījumus NATO par 2% no IKP atvēlēšanu aizsardzībai. Komentējot šo jautājumu, ASV prezidents Tramps ir teicis: «Bet mūsu part­neriem ir jāpilda savas finansiālās saistības.»

Satraukumu rada fakts, ka šobrīd tikai piecas no 28 NATO dalībvalstīm tērē aizsardzībai vismaz 2% no IKP. Amerikas skatījumā Kanāda un NATO Eiropas dalībvalstis ir nepieklājīgi izmantojušas ASV apmaksāto drošību. Šīs valstis ir samazinājušas savus aizsardzības tēriņus, lai izveidotu sabiedrību, kas ir pārpilna ar dažādiem valdības pabalstiem. Šo valstu starpā ir arī daudzas turīgas Rietumeiropas valstis, kas gūst labumu no amerikāņu drošības garantijām, vienlaikus darot par maz, lai paši nodrošinātu savu aizsardzību.

NATO ir ilgstoša un milzīga vērtība Eiropai, Kanādai un ASV. Alianse pēc sarežģītām operācijām aukstā kara laikā, Balkānos un Afganistānā ir izturējusi un kļuvusi spēcīgāka. Tomēr alianses šodienas spēks var mazināties, ja NATO dalībvalstis nepildīs savas finansiālās saistības. ASV joprojām atbalsta NATO; šo apņemšanos tā turpinās īstenot, izvietojot savus karavīrus Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Bet visām 28 NATO dalībvalstīm ir jādara vairāk no aizsardzības viedokļa. Pārāk daudz ir likts uz spēles, lai tagad paziņotu par NATO nespēju rast šī jautājuma risinājumu vai norādītu uz alianses vājumu. Veids, kā demonstrēt katras NATO dalībvalsts apņēmību un spēku, ir sasniegt aizsardzībai apsolītos 2% no IKP.

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.

Nākotnes darbības vide: kas sagaida bezpilota sauszemes transportlīdzekļus (UGV)1

Džeimss Rodžerss,
Baltijas aizsardzības koledžas Politisko un stratēģisko studiju departamenta direktors.

1903. gadā žurnāls «Strand Magazine» publicēja zinātniskās fantastikas žanra pamatlicēja Herberta Džordža Velsa stāstu «Sauszemes bruņukuģi». Šis īsais stāsts tiek bieži pieminēts, jo Velss paredzēja iespaidīgu kaujas mašīnu izgudrošanu, kas līdzinātos Karaliskās flotes varenajiem bruņu­- kuģiem, kuri kuģoja pa pasaules jūrām. To vienīgā atšķirība bija tā, ka sauszemes bruņukuģi izmantoja milzīgus soļojošus ratus, kas tiem ļāva pārvietoties pa sauszemi. Velss paredzēja desmitiem gadu tālu nākotni: vēl tikai gadu iepriekš Frederiks R. Simss (Frederick R. Simms) bija izgudrojis «motorizētu kara mašīnu» — primitīvu, ar vienu ložmetēju un bruņu plāksnēm aprīkotu transportlīdzekli. «Sauszemes bruņukuģi» tapa par realitāti tikai tad, kad iekšdedzes dzinēji kļuva tik uzticami un jaudīgi, lai varētu pietiekami tālu pārvietot smagu tērauda priekšmetu pa nelīdzenu reljefu kopā ar munīciju un apkalpi. Tas notika trīspadsmit gadus vēlāk — Pirmā pasaules kara karstumā kaujas laukos parādījās britu tanki. To nosaukums radās tāpēc, ka tie atgādināja ūdens cisternas (angļu val. — tank), un jaunā ideja sākotnēji tika turēta slepenībā. Aculiecinieki stāstīja, ka, rāpjoties pāri ierakumiem, tie radīja haosu ienaidnieku — vāciešu — rindās.

«Bruņukuģu zeme» (1904. gads).

Stāsts «Bruņukuģu zeme» bija būtisks arī tāpēc, ka tas attēloja dažus darbības vides aspektus, ilgi pirms tie kļuva par realitāti (lai gan ne visi tolaik to nojauta). No vienas puses, Velss apzinājās, ka tehnoloģijas attīstību veicinās jaunas vajadzības, kas pašas rodas no 20. gs. sākumā esošās darbības vides problēmām. Velss šķietami saprata, ka industriālā karadarbība, tas ir, lielapjoma loģistikas, miljoniem karavīru mobilizācijas un ložmetēju un ātras darbības automātisko ieroču nepielūdzamā un iznīcinošā spēka apvienojums, radīs nebeidzamu strupceļa situāciju, kamēr viena no pusēm nepiekāpsies. No otras puses, viņš šķietami saprata, ka industriālo karadarbību pamatā neīstenos profesionāli karavīri, kuri veidoja britu armijas pamatus 1903. gadā, bet gan iesauktie, kuri ikdienā ir ierēdņi, rūpnīcu strādnieki un veikalnieki. Turklāt nebija svarīgi, vai viņiem pretī stāsies profesionāli karavīri, — «sauszemes bruņukuģi» un citas tehnoloģijas ļautu viņiem vienkārši izlauzties cauri ienaidnieka aizsardzībai un apspiest vēlmi pretoties. Tas bija būtiski pretrunā tā laika uzskatiem: cīņas spars joprojām tika uzskatīts par svarīgāku nekā armijas tehniskā sagatavotība.

Arī šodien valda uzskats, ka darbības vidē ir gaidāmas būtiskas pārmaiņas, ko rada tehnoloģiju attīstība. Līdzīgi kā 1903. gadā mūs, iespējams, sagaida jaunas tehnoloģijas, kas pašos pamatos mainīs veidu, kā cīnās rietumvalstu armijas. Tāpat kā 20. gs. sākumā, kad mehanizācija jau ritēja pilnā sparā, šodien rietumvalstu spēki, iespējams, ir ceļā uz pilnu karadarbības automatizāciju. Šajā nodaļā tiks apskatītas šīs gaidāmās pārmaiņas, lai labāk izprastu darbības vidi, kurā rietumvalstu bruņotajiem spēkiem, visticamāk, būs jādarbojas turpmākajos gados. Tiks apskatīti nākamie divdesmit gadi, jo, ņemot vērā tehnoloģiju attīstības ātrumu, prognozēt kaut ko tālāk ir praktiski neiespējami.

Tanki — Velsa «sauszemes bruņukuģi» — tika radīti, lai izjauktu rūpnieciski uzturētā, sistematizētā ierakumu kara līdzsvaru. Mūsdienās rietumvalstu vadītāji saskaras ar citu problēmu: viņi arvien mazāk vēlas izmantot savu valstu jaunos cilvēkus tā, kā to darīja viņu 20. gs. priekšteči. 1914. gadā jaunekļu pulki no Austrijas, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Krievijas brīvprātīgi vai kā iesauktie cīnījās par saviem karaļiem vai impērijām, lai iznīcinātu un pakļautu pretinieku. «Sitīsim vāciešus!» tolaik bija iecienīts britu kareivju kara sauklis. Tūkstošiem vīru no visām pusēm tika mācīti un nosūtīti uz fronti, kur izcieta briesmīgus apstākļus. Ik dienu viņi saskārās ar nāves briesmām, kontūziju un slimību risku. Pēc mūsdienu mērauklām, ievainoto un bojāgājušo skaits bija neiedomājams. Pie Sommas pirmajā dienā kaujaslauka dubļos dzīvību zaudēja 20 000 jaunu britu karavīru. Šī notikuma sekas mūs, iespējams, iespaido joprojām: mēs vēlamies, lai tehnoloģiju attīstība mazinātu karavīru risku, tāpēc arī arvien izplatītāka kļūst «postmodernā» tehnoloģija — moderni datori, tīkli un roboti.

Bezpilota lidaparāti (UAV) — lidojošas mašīnas, kas darbojas «kā pēc burvja mājiena», — vēl pirms trīsdesmit gadiem bija zinātniskās fantastikas augļi, bet mūsdienās tā vairs nav.2 Mūsdienās lidotājs (tas var būt kļūdains apzīmējums, jo šis cilvēks pats nelido) var kontrolēt tūkstošiem kilometru attālumā lidojošu «Predator» bezpilota lidaparātu no gaisa bāzes ASV vai Lielbritānijā. Ar lidaparāta kamerām viņi no attāluma ar skaidru izšķirtspēju var redzēt, kas notiek zem lid-aparāta, un uzsākt nāvējošus un precīzus uzbrukumus ar liela attāluma raķetēm. Rietum­- valstu spēki var nāvējoši uzbrukt ienaidniekam no attāluma, un dažreiz ienaidnieks pat nezinās, ka tam kāds uzbrūk. 20. gs. deviņdesmitajos gados karš kļuva par «skatītāju sportu» rietumvalstu civiliedzīvo­tā­- jiem, bet tagad tas kļūst par tādu tiem, kuri ir nosūtīti piedalīties pašā karadarbībā.3

Rietumi nevēlas apstāties pie sasniegtā: nepieciešamība pēc «sterilas» un «precīzas» iejaukšanās, visticamāk, ierobežos nākotnes darbības vidi vēl vairāk nekā šodien. Šobrīd (vismaz pašreizējos apstākļos un ar dažiem ievērojamiem izņēmumiem) ir skaidrs, ka rietumvalstu vadītāji un iedzīvotāji nevēlas apdraudēt savus karavīrus un vēl mazāk vēlas likt lietā Rietumu kara mašīnu ar pilnu jaudu. Ja rietumvalstis iesaistās karadarbībā, to iedzīvotāji vēlas, lai valdības politiskie mērķi tiktu panākti pēc iespējas mazāk de-struktīvā veidā, ar pēc iespējas mazāku ievainoto un bojāgājušo skaitu, turklāt ātri. Tāpat ir pagājis laiks, kad valstu vadītāji (izņemot dažas valstis, piemēram, Igauniju un Lietuvu) varēja iesaukt karadienestā lielu skaitu jaunu vīriešu. Nerunājot par kopējām izmaksām sabiedrībai, nav skaidrs, vai šādi jauniesauktie dotu citu labumu, izņemot «nacionālo vienotību» vai regulāro spēku «pastiprināšanu». Tikmēr rietumvalstu vadītā­- jiem ir arvien lielākas pretrunas ar savu elektorātu. Tie darbojas simbiozē līdzīgi kā Pirmā pasaules kara laikā, kad britu un franču valdības izmantoja militāros izgudrojumus, piemēram, tankus, lai mazinātu nogalināto skaitu un tādā veidā saglabātu sabiedrības atbalstu karam. Vienīgā atšķirība šodien ir tā, ka rietumvalstu vadītājiem ir grūti saglabāt atbalstu konfliktam, ja bojāgājušo skaits sasniedz 200 karavīrus, nemaz nerunājot par 20 000 vienā dienā kā 1916. gadā.

Šīs stratēģiskās vajadzības un tas, ka karš kļūst par «skatītāju sportu» gan novērotājiem, gan tā dalībniekiem no rietumvalstīm, nozīmē, ka vismaz rūpnieciski attīstītajās valstīs karš kļūs arvien mazāk personisks. Tas kļūs arvien attālinātāks, un to pieprasīs gan rietumvalstu iedzīvotāji, gan bruņotie spēki. Rietumvalstu bruņotie spēki pakāpeniski pārtrauks ietekmēt savus ienaidniekus un pretiniekus ar tiešu militāru spēku. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj robotiem — lidojošiem, peldošiem vai pa sauszemi braucošiem — cīnīties cilvēku vietā. Šajā ziņā bezpilota sauszemes transportlīdzekļi (UGV) ir viena no jaunajām tehnoloģijām, kas mazinās rietumvalstu karavīru faktisko atrašanos kaujas laukā. Lai tie darbotos, ir nepieciešami ļoti jaudīgi datori un modernas robotu tehnoloģijas. Tāpēc ieviest tos darbības vidē ir daudz grūtāk nekā pārējās bezpilota sistēmas. Datoram ir daudz vieglāk pārvietoties gaisā nekā pārvarēt dažādas reljefa formas un šķēršļus uz zemes. Tomēr pašlaik situācija ir tāda, ka tie varētu aizstāt karavīrus kaujas laukā pēc mazāk nekā divdesmit gadiem. Tie jau sāk aizstāt pilotējamās kaujas mašīnas — tankus, bruņumašīnas, izlūkošanas un atbalsta transportlīdzekļus.

Ir ticams, ka tuvākajos divdesmit gados jaunas stratēģiskās tendences (gan sociālās, gan tehnoloģiskās) paātrinās pāreju uz bezpilota sistēmām, tostarp UGV, radot būtiskas pārmaiņas darbības vidē.

1. Zems iedzīvotāju skaita pieaugums rietumvalstīs, it īpaši Eiropā, turpinās ierobežot valstu vadītāju spēju piesaistīt militāro personālu. Turklāt daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs iedzīvotāju skaits ne tikai stagnē, bet pat mazinās. Tiek pro-gnozēts, ka tuvākajos trīsdesmit gados Vācijas, Spānijas un Polijas (Eiropas pirmās, piektās un sestās lielākās valsts pēc iedzīvotāju skaita) iedzīvotāju skaits saruks par 5—8%.4 Turklāt vairākās Eiropas valstīs, pat lielākajās Eiropas lielvarās — Vācijā, Francijā un Lielbritānijā — ir ievērojama iedzīvotāju struktūras novecošanās problēma.5 Papildus, tāpat kā šodien, daudzi gados jaunie eiropieši turpinās izvēlēties karjeru ar lielākas algas potenciālu, tas ir, civilajā nozarē. Tas viss kopumā, visticamāk, radīs vidi, kur personāla krīze būs jārisina ar tehnoloģiju palīdzību, it sevišķi, ja rietumvalstu pretinieku rīcībā varētu būt liels cilvēku skaits un vēlme upurēt viņus.

• Tāpat kā to lidojošie analogi, bet savā ziņā vēl vairāk, UGV ļaus rietumvalstīm nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu: no vienas puses, UGV lietošana ļaus Eiropas un Ziemeļ­amerikas bruņotajiem spēkiem kompensēt Rietumu sabiedrības nevēlēšanos sūtīt jauniešus uz kaujas lauku, bet, no otras puses, tas kompensēs arī to, ka šādu jaunu cilvēku, kurus sūtīt, nemaz nav tik daudz. Tiem kļūstot attīstītākiem un spējīgākiem kaujas laukā, var gadīties, ka notiks karadarbības automatizācija, līdzīgi kā 20. gs. notika tās mehanizācija.

2. Pasauli, visticamāk, ietekmēs pieaugošā ģeopolitiskā konkurence, Ķīna un Indija kļūs par būtiskām reģiona lielvarām, Japāna, Austrālija un Dienvidkoreja reaģēs uz to izaugsmi, bet Krievija turpinās atjaunot un ieviest revizionistisku ārpolitiku, savukārt nogurdinātās Rietumu lielvaras — ASV, Lielbritānija, Francija un Vācija — kļūs relatīvi vājākas.6 2016. gadā jau tika novērots rietumvalstu aizsardzības budžeta samazinājums pat Eiropas kontekstā. Valstis sāka no jauna izvērtēt savas stratēģiskās vajadzības jaunās ģeopolitiskās realitātes ietekmē. Pilnīgi iespējams, ka Ķīna, ja vien tā nepiedzīvos rūpnieciskās modernizācijas sabrukumu, turpinās virzīt sistēmiskas ģeopolitiskās pārmaiņas, kas ietekmēs ne tikai Austrumāziju vai Indijas un Klusā okeāna reģionu. Turp­mākie divdesmit gadi var kļūt arvien nemierīgāki, rodoties dažādām drošības dilemmām starp vairākām iesaistītajām pusēm un ieguldot vairāk naudas militāri tehniskajā izpētē. Turklāt šīs ģeopolitiskās sāncensības — līdzīgi kā Anglijas un Vācijas vai ASV un PSRS pretrunas 20. gs.— gandrīz noteikti saasinās tā sauktos starpnozaru jeb asimetriskos draudus iespējami jaunos un neparedzētos veidos. Jaunās lielvaras un esošās Rietumu lielvalstis var mēģināt ierobežot cita citu ar vairākiem netiešiem konfliktiem, kāds pašlaik jau notiek Sīrijā starp Krieviju un Rietumiem.

• Kamēr aizsardzības budžets turpina pieaugt, sniedzot attiecīgajām valstīm iespējas mainīt ģeopolitiskās vides stāvokli, UGV var būt viens no nedaudzajiem veidiem, kā rietumvalstu vadītāji var saglabāt pārsvaru pār saviem iespējamajiem pretiniekiem, vienlaikus efektīvāk izmantojot ierobežotos cilvēku un materiālu resursus.

3. Vides pārmaiņas var vēl vairāk saasināt demogrāfiskās un ģeopolitiskās problēmas, radot nestabilu un bīstamu situāciju. Globālās sasilšanas sekas — spēcīgākas vētras, sausums un plūdi — var veicināt lielāka mēroga humānisma katastrofas un migrāciju un likt rietumvalstu militārajiem spēkiem plašāk reaģēt katastrofu seku novēršanas vai mazināšanas ziņā.

UGV neatkarīgi no to pamata kaujas uzdevuma var pārveidot par palīdzības
līdzekļiem dabas katastrofu situācijās jaun­attīstības valstīs ne tikai humānos nolūkos, bet arī lai uzlabotu nosūtošās valsts reputāciju nākotnes jaunajā un konkurējošajā ģeopolitiskajā vidē. UGV var pārvietoties pa plūdu, cunami vai zemestrīču skartām pilsētām, meklējot izdzīvojušos un sniedzot palīdzību nepieejamās vietās.

Papildus šīm tendencēm attiecībā uz darbības vidi ir ticams, ka veidosies vairāki apstākļi, kas noteiks, kādi UGV tiks izstrādāti nākotnē. Iespējamie apstākļi ir minēti turpmāk.

1. Modernas ražošanas tehnoloģijas, piemēram, trīsdimensiju drukāšana, visticamāk, turpinās attīstīties un pilnveidoties, vispirms izgatavojot militārā aprīkojuma komponentus, bet vēlāk varbūt arī ļaujot izgatavot veselus UGV mobilajās ražotnēs. Šādas sistēmas var izvietot darbības zonā un izmantot, lai izgatavotu visus nepieciešamos komponentus vai noteiktas UGV detaļas konkrētai operācijai.

2. Revolucionāri ieroči: 2014. gada beigās ASV uz karakuģa «USS Ponce» pirmo reizi uzstādīja ieroci, kas līdz šim bija sastopams vien zinātniskajā fantastikā — virzītās enerģijas ieroci (DEW) jeb lāzeru. Sagaidāms, ka šis ierocis radikāli mainīs to, kā iznīcinoša enerģija sasniedz mērķi. Pēdējo reizi šāda revolūcija notika 15. gs., kad cietokšņos un karakuģos tika uzstādīti lielgabali, kas šāva metāla lodes. Šie ieroči sniedza to īpašniekiem tik lielas priekšrocības, ka aizsāka aptuveni gadsimtu ilgu procesu, kas būtiski mainīja Eiropas sabiedrību no viduslaiku karadarbības uz šaujampulvera laikmetu ar visām saistītajām tehnoloģiskajām, politiskajām un sociālajām sekām. Līdzīgi kā pāreja uz šaujampulveri DEW var radikāli mainīt darbības vidi pat tiktāl, ka šo ieroču īpašnieki var būtiski mainīt spēles noteikumus, kā eiropieši to darīja agrīnajā mūsdienu periodā vai rūpnieciskajā laikmetā. Hilērs Beloks (Hilaire Belloc) savā 1898. gada dzejolī «Mūsdienu ceļotājs» saka: «Lai kas arī notiktu, mums ir Maksima ložmetējs, bet viņiem nav.» Viņš gribēja teikt, ka agrīnā ložmetēja ložu krusa varēja aizturēt simtiem, ja ne tūkstošiem vietējo pretinieku. Piemērs ir Omdurmānas kauja: vien ar dažiem tūkstošiem vīru, dažiem Maksima ložmetējiem un apmēram piecdesmit lauka lielgabaliem britu spēki iznīcināja Mahdi armiju vienā pēcpusdienā. Mahdi zaudēja 55 000 vīru, bet briti tikai 47.

DEW un bezpilota sauszemes transport­- līdzekļu apvienošana (kopā ar atbalstu no bezpilota lidaparātiem, kas arī ir bruņoti ar DEW) var sniegt rietumvalstu bruņotajiem spēkiem nebijušas priekšrocības pār pretiniekiem — cilvēkiem — teritoriālās aizsardzības vai ekspedīcijas karadarbības kontekstā, it sevišķi, ja runa ir par pretiniekiem, ar ko rietumvalstīm var nākties saskarties tuvākajās desmitgadēs. Tas pat var sniegt Rietumiem tādu pašu pārsvaru kā Viktorijas laikmeta cīnītājiem pār viņu pretiniekiem 19. gs., ļaujot izvērst Rietumu militāro spēku praktiski jebkur bez cilvēku upuriem. Pārfrāzējot dzejnieka vārdus, var teikt: «Mums ir UGV un DEW, bet viņiem nav.» Tas pat varētu ļaut Rietumiem mainīt ģeopolitisko līdzsvaru, kas jau kādu laiku tiem nav par labu.

3. Jauni enerģijas avoti, uzlabotas datortehnoloģijas un uzlabota robotika neapšaubāmi pierādīs sevi kara mašīnās nākamo divdesmit gadu laikā. Jau tagad, pateicoties elektrotransporta un mobilo sakaru attīstībai, kas prasa vieglākus, efektīvākus un izturīgākus enerģijas uzglabāšanas risinājumus, notiek strauja akumulatoru tehnoloģiju piln­- veidošanās. Drīzumā varētu gaidīt ūdeņraža degvielas šūnu un citu jaunu tehnoloģiju rašanos, kas var būtiski mainīt mobilo mašīnu kalpošanas ilgumu un padarīt tās izturīgākas un spējīgākas. Viena lieta ir radīt atsevišķu bezpilota sauszemes transportlīdzekli vai pat nelielu grupu, bet pavisam cita lieta ir lietot tos spietveidīgi, tā, lai tie sadarbojas un tos kontrolē jaudīgs centrālais dators. UGV «spieti» varētu patrulēt un neitralizēt ienaidnieka mērķus jaunattīstības valstu pilsētās, kur diezgan droši var prognozēt, ka rietumvalstu bruņotie spēki turpinās uzturēties. Turklāt aizvien sarežģītāka robotika ļaus UGV pakāpeniski kļūt spējīgākiem ne tikai reljefā, bet arī cilvēku pilnā vidē.

Secinājums
Līdzīgi kā «sauszemes bruņukuģu» — tanka un citu sauszemes kara mašīnu — izgudrošana UGV attīstība un ieviešana radīs būtisku ietekmi uz nākotnes darbības vidi un vispārējo Rietumu militārā spēka pārsvaru. Taču bezpilota sauszemes transport­līdzekļi paši par sevi nesola neko tādu, ko nevar piedāvāt pilotējamās sistēmas: tie piedāvā tikai augstāku efektivitāti, jo tiem nav nepieciešams miegs un karš tos neietekmē emocionāli. Tomēr tas ir līdzeklis, kas ļautu pārvarēt demogrāfiskās un kultūras pro-blēmas, kuras skar mūsdienu Rietumu sabiedrības, it sevišķi konfliktu nogurdinātajā Eiropā. Kopā ar gaidāmajām nākotnes tehnoloģijām bezpilota sauszemes transportlīdzekļi varētu palīdzēt Rietumiem atgūt stratēģiskā un militārā līdera lomu, kā arī uzlabot savu aizsardzību un ietekmēt politiskās pārmaiņas citos pasaules reģionos. Tie neapšaubāmi mainīs nākotnes darbības vidi, un vide savukārt mainīs tos, tāpat kā «sauszemes bruņukuģis», kas ātri izjauca 20. gs. sākuma konfliktu līdzsvaru.

1 «Digital Infrantry Battlefield Solution. Introduction to Ground Robotics», James Rogers. Romanovs, Uģis (Editor). Riga: Milrem, DIBS Project Part 1,  ISBN 978-9984-583-92-1.
2 Eliots Koens (Cohen, Eliot). 1994. ASV Gaisa spēku mistērijas. Foreign Affairs. 1995, Vol. 73, 1.
3 Kolins Makiness (Colin McInnes). 1999. Skatītāju sporta karadarbība. Contemporary Security Policy, 1999, Vol. 20, 3.
4Eurostat, 2016. Iedzīvotāji. http://ec.europa.eu/eurostat/web/population-demography-migration-projections/statistics-illustrated, skatīts 2016. gada 20. novembrī.
5 Turpat.
6 Džeimss Rodžerss, 2009. No Suecas līdz Šanhajai: Eiropas Savienība un Eirāzijas jūras drošība. Periodiskā sērija Nr. 77. Parīze: Eiropas Savienības Drošības izpētes
institūts, 2009.

Ir tik labi, ka jūs pie mums atbraucāt!

Džoanna Eglīte

Foto — no Ukrainas nacionālās gvardes.

Iespējams, viena no viscilvēciskākajām mūsu spējām ir atsaucība palīdzēt.
«Ir īpaši, kad pulkvedim rokās ir tikko pirkta lelle un viņš mazliet noraizējies vaicā, vai nav kļūdījies, vai šī ir īstā,» saka Inga Dambe, JIC Plānošanas nodaļas pārstāve, kura palīdz organizēt un nogādāt humāno palīdzību no Latvijas aizsardzības nozarē strādājošiem kara darbības skartajiem cilvēkiem Ukrainā.  Šī gada februāra nogalē turp nogādāta vairāku desmitu tonnu palīdzības krava — jau sestā kopš 2014. gada, kad valstī sākās Krievijas iebrukums. 

Ar ko viss sākās
Dienu pēc Krimas aneksijas aptuveni 200 Ukrainas bruņoto spēku Jūras spēku aviācijas brigādes karavīru, saņemot vadības pavēli par bāzes atstāšanu, evakuējās uz Mikolajevu, paņemot līdzi ģimenes un dažas personiskās mantas. Viņi atstāja bāzi un savas mājas. Šiem cilvēkiem dzīve bija jāsāk no jauna.

Īsi pēc notikušā, apciemojot bijušās aviācijas bāzes karavīrus Mikolajevā, Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze kopā ar aizsardzības atašeju Zigmundu Balodi ierosināja Latvijas Aizsardzības ministrijai sniegt atbalstu un palīdzību karavīru ģimenēm. Izsverot, kas būtu noderīgākais, Latvijas puse nolēma sagādāt karavīru bērniem 230 skolas somas ar visu mācībām nepieciešamo.

«Jau pirmajās nedēļās, kad uzrunājām palīdzēt aizsardzības nozarē strādājošos, ziedojuma ideja guva plašu atsaucību,» saka Inga Dambe. «Mums nesa skolas lietas un bērnu drēbes arī ar aizsardzības nozari nesaistīti cilvēki.»

Šim projektam sekoja Ziemassvētku dāvanu sagāde karavīru bērniem Mikolajevā. «Latvijas karavīri, turot rokā Ukrainas bērnu zīmējumus ar dāvanu sapņiem, savās vienībās vāca naudu un meklēja bērnu iecerēto,» atceras Inga Dambe.

Latvijas vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns un Ukrainas Nacionālās gvardes komandiera vietnieks personāla jautājumos ģenerālmajors Jaroslavs Spodars pasniedz aizsardzības nozares darbinieku sagādātās dāvanas Ukrainas Nacionālās gvardes kritušo karavīru bērniem.

Pakāpeniski atbalsta projektā iesaistījās arvien vairāk cilvēku un tika meklēti nopietnāki veidi, kā palīdzēt kara skartajiem ukraiņiem. Iesaistoties Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Kapelānu dienestam, tika organizētas arī palīdzības kravas no Zviedrijas un Francijas labdarības organizācijām ievainoto karavīru un kara hospitāļu vajadzībām. NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš iniciēja un aizsāka kapelānu un psiholoģiskās palīdzības dienesta izveidi Ukrainas bruņotajos spēkos, kuriem tāda līdz šim nebija. Daudzu desmitu tonnu Latvijas kravu nogādi Ukrainā palīdzēja īstenot Latvijas Transatlantiskā organizācija.

Apzināt karavīrus un civilos iedzīvotājus, kuriem nepieciešama palīdzība Ukrainā, un nogādāt sūtījumus uzņēmās Ukrainas Nacionālā gvarde.

Ko vēlas kritušo karavīru bērni?
Latvijas aizsardzības nozares gatavoto sūtījumu šī gada 20. februārī līdz Kijevai nogādāja NBS karavīri. Šoreiz turp aizceļoja 22 tonnas smaga humānās palīdzības krava ar ziemas apģērbu, apaviem, segām un spilveniem. 10 000 eiro no Latvijas aizsardzības nozares, Baltijas aizsardzības koledžas un privātiem ziedotājiem tika savākti dāvanām kritušo karavīru bērniem un citu nepieciešamu mantu iegādei.

Arī šoreiz līdzīgi kā pirmajā reizē, kad tika gādātas dāvanas, no Ukrainas bērniem bija saņemti vēlamo dāvanu saraksti. Latvijas ziedotāji par savāktajiem līdzekļiem organizēja šo dāvanu iegādi.

«Starp vēlmēm bija arī tādas: «Es gribētu, lai mana mamma vairs nekad neraud!» un «Lai nekad vairs nebūtu karš!»,» saka Inga Dambe.

«Bet bija arī pārdomas raisošas vēlmes, piemēram, sagādāt jaunāko IPhone vai planšetdatoru,» stāsta Elmārs Pļaviņš. «Tas raisīja pat zināmu sašutumu, bet apdomājot aicināju ziedotājus tomēr atsaukties šīm Ukrainas bērnu vēlmēm. Jāapzinās, ka šķietami dārgie priekšmeti ir kas ļoti relatīvs attiecībā pret to, ka bērni karā zaudējuši tēvus.»

Kas ir svarīgāks par mantām?
Februāra nogalē vedot ziedojumus, tiem līdzi devās arī sūtījuma organizatori — Inga Dambe un Elmārs Pļaviņš. Dāvanu nodošana bērniem notika Kijevā, savukārt humānās palīdzības kravu Nacionālās gvardes karavīri veda uz bērnunamiem, kritušo ģimenēm, karavīriem ierakumos Slovenskas apkārtnē — aptuveni 50 km no Doņeckas. Turp līdzi devās Inga Dambe un Elmārs Pļaviņš.

«Pavērās īsta postaža. Īsts kara lauks,» saka Elmārs Pļaviņš. «Civilie iedzīvotāji cenšas dzīvot normālu dzīvi, tomēr gan postījumi, gan Krievijas pārstāvju klātbūtne, kuri kontrolē šos apgabalus, neļauj ne mirkli piemirst notiekošo,» saka kapelāns.

«Kopš kara sākuma Slovenskas apkārtnē karavīri dzīvo iekšējas pārslodzes apstākļos. Satikām jaunu puisi, komandieri — viņš trīs gadus pavadījis ierakumos, zemnīcā. Viņš šo vietu nav pametis, jo stress un atbildības izjūta par notiekošo nav ļāvusi ne mirkli atslābt. Arī runājot ar civilajiem iedzīvotājiem, bija sajūta, ka viņi dzīvo nepanesamas spriedzes apstākļos, jo nezina, ko gaidīt, kas notiks rīt,» piedzīvotajā dalās Inga Dambe.

«Saņemot Latvijas aizsardzības nozares cilvēku saziedoto, ukraiņi bija ļoti pateicīgi, bet vienlaikus izskanēja emocionāli ļoti spēcīga doma — jā, mums trūkst mantu, un to, visticamāk, arī turpmāk trūks, bet ir tik labi, ka jūs pie mums atbraucāt!» būtiskā pieredzē dalās Inga Dambe. «Cilvēkiem kara skartajos apgabalos šķiet, ka no viņiem ir novērsušies, ka viņi ir vienaldzīgi pārējai pasaulei. Šī klātbūtne un interese par konflikta zonā esošo civiliedzīvotāju un karavīru sadzīvi, vajadzībām, izrādītās rūpes un sarunas par sasāpējušo tika novērtētas visaugstāk.»

Atsaucoties uz ukraiņu pausto, Latvijas puse turpinās organizēt humānās palīdzības kravas, rīkos arī Ukrainas karavīru apmācības Latvijā, kritušo karavīru bērnu nometnes un braucienus uz mūsu valsti.

AWACS — NATO acis arī virs Baltijas

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Ēriks Kukutis un Juris Stoļarovs.

Marta sākumā Aizsardzības ministrijas un Jaunsardzes un informācijas centra pārstāvji viesojās Geilenkirhenē Vācijā, kur atrodas Gaisa spēku bāze, no kuras veic lidojumus NATO agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning & Control System) lidmašīnas. Esam pirmie no mediju pārstāvjiem, kam «Boeing» pilots Maiks Desmecs ar lepnumu demonstrē modernizēto gaisakuģi ar pilnībā digitalizēto kabīni. Šī lidmašīnas Е-3А «stikla kabīne» ar elektronisko aprīkojumu pilnībā atbilst mūsdienu prasībām sakaru, navigācijas, novērošanas un gaisa satiksmes organizācijas jomā. Lidmašīna aprīkota ar modernām komunikācijas un navigācijas iekārtām, krāsainiem displejiem taktiskajā operāciju centrā, modernizēts arī tās radars. 

Geilenkirhene ir galvenā bāzes vieta Eiropā AWACS lidojumiem, jo no 19 lidmašīnām, kas Eiropā veic lidojumus, 16 bā­- zējas tieši Geilenkirhenē, vēl trīs atrodas Vadingtonā Lielbritānijā.

AWACS ir vienīgie NATO īpašumā esošie gaisakuģi. NATO neizmanto kopējo finansējumu, lai pirktu militāro spēju platformas, proti, kuģus un tankus, jo tā ir katras dalībvalsts individuāla izvēle un atbildība.

20. gs. 60. gadu sākumā ASV tika pieņemts lēmums par pretinieka pārvietošanās agrīnās brīdināšanas kontroles realizāciju. Saskaņā ar minēto koncepciju pirmā AWACS tipa lidmašīna tika uzbūvēta uz kravas lidmašīnas «Boeing 707-320» bāzes, un pirmais lidojums notika 1972. gada 5. februārī. 1978. gadā NATO valstu aizsardzības ministri vienojās par «Boeing E-3A Sentry» sistēmas iepirkumu AWACS vajadzībām. 1982. gada 24. februārī bija vēsturiskais brīdis, kad pirmā AWACS lidmašīna piezemējās Geilenkirhenes bāzē, un tieši kopš šīs dienas NATO valstu gaisa telpas aizsardzības spēju nodrošina pasaulē tehniski visjaudīgākā agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēma.

Turpmākajā procesā lidmašīnas vairākkārt tika modernizētas. Pēdējā posmā uzlabotās lidmašīnas jau atrodas Geilenkirhenes bāzē. Lidmašīnas tika modernizētas ASV, Sietlā, darbi ilga vairāk nekā trīs gadus, bet Vācijā pirmā lidmašīna tika nogādāta 2016. gada novembrī. Vizuālās atšķirības no ārpuses nav īpaši pamanāmas, bet galvenie uzlabojumi skāruši kabīni. Šobrīd Geilenkirhenē atrodas divas šādas lidmašīnas, kas pagaidām tiek izmantotas pilotu un apkalpes apmācībai. Modernizācijas procesu plānots pabeigt līdz 2018. gadam.

NATO Agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmu pavēlniecības komandiera vietnieks komodors — brigādes ģenerālis Pedijs Tīkls uzsver, ka AWACS veic savu misiju Eiropā, uzraugot gaisa telpu, lai arī Latvijas iedzīvotāji justos droši.

«Mums ir 16 AWACS lidmašīnas ar 22 apkalpēm. Agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmas lidmašīnu unikāla pazīme, protams, ir to radars, kas tās padara īpaši atšķirīgas, salīdzinot ar citām militārajām lidmašīnām. Papildus tam šajās lidmašīnās ir uzstādīti dažādi sensori un iebūvēta speciāla sistēma, kas var konstatēt gaisā, uz ūdens vai uz zemes izvietoto radaru sistēmu un dažādu citu apdraudējumu starojumu un mums palīdz labāk saprast, kas īsti notiek attiecīgajā reģionā,» paskaidro komodors — brigādes ģenerālis Pedijs Tīkls. «Vēlāk šos attēlus un informāciju nodod mūsu izlūkošanas eks­pertiem, kas veic analīzi, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par notiekošo pie NATO dalībvalstu robežām. Tas ir ļoti svarīgi, mēs piedalāmies ļoti daudzās operācijās, ieskaitot operācijas Afganistānā.»

Kopš Krimas aneksijas 2014. gadā tiek novērota arī Latvijas gaisa telpa. Reaģējot uz situāciju Ukrainā, NATO Ziemeļatlantijas padome 2014. gada 10. martā ieviesa atbalsta pasākumu plānu, tādējādi demonstrējot alianses vienotību un apņēmību aizsargāt sabiedrotos. Trīs dienas vēlāk, 13. martā, NATO atbalsta pasākumu programmas ietvaros notika pirmais NATO agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmas lidojums no NATO bāzes Geilenkirhenē Vācijā. Kopš 2014. gada sākuma veikti 1200 lidojumi.

Latvijā AWACS lidmašīna viesojusies divas reizes — 2004. gadā, vēl pirms mūsu iestāšanās NATO. Savukārt 2016. gada 11. oktobrī, pirmo reizi kopš iestāšanās NATO, starptautiskajā lidostā Rīga piezemējās AWACS lidmašīna, tādējādi demonstrējot pasaulei NATO klātbūtni un lojalitāti Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Polijai un Rumānijai.

NATO Agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmu pavēlniecības Operāciju vadības daļas komandiera vietnieks pulkvežleitnants Aleksandrs Hermans pauž gandarījumu par AWACS ieguldījumu alianses darbībā.

Kā darbojas AWACS?
«AWACS ir radara «transportkuģis». Mēs esam saistīti ar kontroles un ziņojumu centriem un, izmantojot datu pārraides tīklu, nododam gaisa telpas attēlu uz zemes izvietotajām stacijām. Vēlāk viņi šos datus savāc un apkopo, iekļaujot radara iegūtos datus gaisa telpā esošo objektu kopējās ainas apzināšanā. Gaisa telpas attēlu nodrošina arī citi lidaparāti, un mēs esam tikai viens ķēdes posms šajā mehānismā. Mēs aptveram visu NATO teritoriju. Piemēram, ja dažās vietās ir nepilnīgāks radaru pārklājums, tad NATO dalībvalstis reizēm lūdz mūsu palīdzību, lai mēs veiktu lidojumu virs konkrētām vietām, tādējādi nodrošinot pilnīgas informācijas iegūšanu.

Viens uzdevums ilgst vismaz astoņas stundas. Īsākiem lidojumiem vienkārši nav jēgas, jo, lai gūtu vajadzīgo informāciju atbilstošā kvalitātē par kādu noteiktu vietu, mums tajā ir jāapmet vairāki loki, un tas prasa laiku.

AWACS lidmašīnu apkalpes locekļi augsti novērtē savu ieguldījumu NATO. Ir lieliski apzināties, ka mēs, piedaloties šajos uzdevumos, pildām savus dienesta pienākumus un esam gaidīti attiecīgajā reģionā. Jo mēs izlidojam tad, kad esam saņēmuši attiecīgu lūgumu pēc palīdzības, un tas mūsu ikdienas darbam piešķir daudz lielāku nozīmi. Mēs sniedzam savu ieguldījumu NATO drošības garantijās alianses austrumu dalībvalstīm.»

Par AWACS
«E-3A Sentry» uzbūvēta uz «Boeing 707» bāzes. Lidmašīnas astes galā atrodas radars (tā diametrs 9 m), kas apgādā apkalpi ar datiem, ko analizē datori un citas elektroniskās iekārtas lidmašīnā.

Parasti lidmašīnas lido astoņas stundas aptuveni 10 km augstumā, nosedzot vairāk nekā 400 km novērojamās platības.

Maksimālais ātrums — 853 km/h. Degvielas ietilpība — 89 610 litri. Spēja lidot bez papildu uzpildes — 11 h. Šī modeļa lidmašīnām iespējama uzpilde gaisā, ko veic ar gaisa tankkuģa KC-135 palīdzību. Arī šī lidmašīna izvietota Geilenkirhenē, nodrošinot ilgstošu AWACS uzdevumu izpildi.

Ekipāža — 2 piloti, 1 lidojuma inženieris, 1 navigators, 12 apkalpes locekļi, no kuriem vairāki atrodas taktiskajā operāciju centrā. Modernizētajā AWACS versijā pilotu kabīnē paredzētas 3 vietas, jo tehnoloģiskās inovācijas aizstāj navigatoru.

Gaisakuģa garums — 46,61 m, augstums — 12,73 m, tukšas lidmašīnas masa — 78 000 kg, ekipētas — 147 420 kg.

AWACS nodrošina plaša spektra uzdevumu izpildi, piemēram, gaisa kontroli, pretterorisma akciju atbalstu, evakuācijas, agrās brīdi­nāšanas un krīzes reaģēšanas operācijas.

AWACS bija svarīga loma NATO operācijās ASV pēc 2001. gada 11. septembra
terorakta, pēc viesuļvētras «Katrina» 2005. gadā. Arī 2010. gada zemestrīces Haiti un plūdu seku novēršanā Pakistānā 2010. gadā. AWACS sniedz gaisa atbalstu, lai padarītu drošākus NATO samitus un svarīgus starptautiskus pasākumus, piemēram, ASV prezidenta vizīti 2016. gadā Vācijā, arī Eiropas futbola čempionātu 2016. gadā Francijā.

AWACS ir nozīmīga dalība starptautiskajās operācijās
Pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990. gadā NATO lidaparāts E-3A no Geilenkirhenes devās uz Turcijas austrumiem, lai palīdzētu atbalstīt NATO dienvidu flangu. Operācija «Anchor Guard» iekļāva gaisa un ūdens satiksmes uzraudzību Vidusjūras austrumos un nodrošināja gaisa novērošanu gar Irākas un Turcijas robežu. Misija notika no 1990. gada augusta līdz 1991. gada martam.

20. gs. 90. gados gan NATO, gan Apvienotās Karalistes AEW&C lidaparāti plašā mērogā darbojās Balkānos, atbalstot Apvienoto Nāciju Organizācijas un alianses misijas Bosnijā un Hercegovinā un Kosovā operāciju «Deliberate Force» un «Allied Force» laikā.

Pēdējos gados AWACS tiek integrēts arvien sarežģītākās taktiskajās misijās, ieskaitot atbalstu jūras operācijām, tuvo gaisa atbalstu, gaisa telpas vadību, katastrofu seku likvidāciju, kaujas meklēšanas un glābšanas, kā arī pretpirātisma operācijas.

AWACS nākotne
Sākotnēji tika plānots, ka NATO E-3 A AWACS varētu beigt darbību ap 2025. gadu. Tomēr aizvadītā gada jūlijā sabiedrotie vienojās turpināt modernizēt NATO AWACS, lai pagarinātu E-3A darbību līdz 2035. gadam.

Aizsardzības nozare gaida vietējo uzņēmēju

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Marta sākumā noritēja ikgadējā «Industrijas diena», kuras laikā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā tikās aizsardzības jomas pārstāvji, zinātnieki un uzņēmēji. Vieni informēja par savām vajadzībām, otri stāstīja par savu piedāvājumu un saņēma informāciju par iespējamiem nākotnes sadarbības projektiem. Ar katru gadu šis pasākums (pirmā «Industrijas diena» notika 2014. gadā) pulcina aizvien lielāku  militārās industrijas un ražojošās jomas pārstāvju skaitu, kas liecina par pasākuma atzinīgu novērtējumu. Industrijas pārstāvji pauda viedokli, ka šis pasākums ir arī laba platforma pašiem uzņēmējiem, lai satiktos un uzzinātu par jaunumiem nozarē un potenciāli veicinātu sadarbību arī savā starpā.

Konkrētāks pieprasījums un piedāvājums
«Es teiktu, ka pakāpeniski veidojas aizvien labāka sadarbība. Veidojas un nostiprinās kontakti, iepazīšanās posms ir pagājis, un dialoga dalībnieki sāk runāt jau par konkrētām lietām,» teic Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma un aizsardzības investīciju politikas departamenta Iepirkumu plānošanas, metodoloģijas un atbalsta nodaļas vecākais referents Mārtiņš Mežulis.

Arī piedāvājums no aizsardzības jomas bijis salīdzinoši plašāks nekā iepriekšējos gados. Tostarp «Industrijas dienas» dalībnieku interesi izpelnījās iespēja klātienē tikties ar NATO Apgādes un iepirkumu aģen­- tūras un NATO Komunikāciju un informācijas aģentūras pārstāvjiem, kā arī ASV armijas Eiropā reģionālā iepirkumu biroja speciālistu. Ņemot vērā sabiedroto valstu bruņoto spēku klātbūtnes ievērojamo pieaugumu reģionā, nākotnē tiks organizēta līdzīga tikšanās arī ar Kanādas armijas iepirkumu organizācijas pārstāvjiem, norādīja M. Mežulis.

Latvijas industrija sekmīgi konkurē pasaulē
«Mums patīk atkārtot, ka esam maza valsts un savas militārās industrijas mums nav. Bet tā nav taisnība,» uzsver Aizsardzības ministrijas pārstāvis. Militārajā jomā izmantojamas produkcijas ražošana Latvijā pastāvējusi jau gadu desmitiem, turklāt ražojot izstrādājumus ar augstu pievienoto vērtību un lielu daļu no saražotā eksportējot. Latvijā gan nav uzņēmumu, kas strādā tikai un vienīgi militārā resora vajadzībām, taču tādu nav daudz arī citur pasaulē. Ja nav runa par ļoti specifiskiem, tikai armijas vajadzībām izmantojamiem izstrādājumiem, tad lielākoties uzņēmumi ražo preces ar tā saukto divējādo lietojumu — tās ir piemērotas gan civilajai jomai, gan militārajiem mērķiem, bet ar nelielām modifikācijām.

Arī «Industrijas dienā 2017» piedalījās Latvijas uzņēmumi, kas ražo konkurētspējīgu, visā pasaulē novērtētu produkciju. Piemēram, «Interspiro AB» ir Zviedrijas uzņēmums, kas savu ražošanu ir pārcēlis uz Liepāju un piedāvā dažādu dzīvības nodrošināšanas aprīkojumu ugunsdzēsējiem, ūdenslīdējiem utt. Daļa no produkcijas ir izmantojama arī armijas vajadzībām, piemēram, ūdenslīdēju gaisa apgādes sistēmas ar izelpas burbulīšu slāpēšanas aprīkojumu, ko var izmantot arī speciālo vienību karavīri. Gandrīz pilnībā visa uzņēmuma produkcija tiek eksportēta. Arī bezpilota lidaparātu ražotāji «UAV Factory» no Mārupes lielāko daļu produkcijas sūta klientiem ārzemēs, taču praktiski visu to izgatavošanai nepieciešamo ražo tepat uz vietas. Zīmīgi, ka «UAV Factory» ir viens no vado­-šajiem uzņēmumiem pasaulē mazās klases bezpilota lidaparātu ražošanā, kam pieder arī pasaules rekords ilglidošanā. SIA «SRC Brasa» apgādā ar formastērpiem daudzu Eiropas valstu armijas, policijas spēkus un speciālo uzdevumu vienības, «STROPS Tech­- nologies» tirgū piedāvā inovatīvas novērošanas sistēmas, bet SIA «Komerccentrs Dati grupa» produkts ir daļa no NATO lielā izlūkošanas drona «Global Hawk» programmnodrošinājuma. Tas pietiekami skaidri ap­- liecina, ka nav ne mazākā iemesla runāt par to, ka Latvija nevar būt konkurētspējīgs spēlētājs arī starptautiskajā  militārās industrijas tirgū. Vienlaikus uzņēmēji tiek aicināti arī apzināties, ka sekmīgam biznesam kā apakšuzņēmējam nāksies arī investēt pašiem. Pats mazākais varētu būt speciālistu apmācība, nepieciešamā aprīkojuma iegāde un ražošanas procesu apguve. «Var prognozēt, ka tas nebūs ātrs process, jo lielie uzņēmumi savas produkcijas kvalitāti garantē ar savu vārdu, no tās ļoti bieži ir atkarīgas cilvēku dzīvības, tādēļ potenciālie sadarbības partneri tiek izvēlēti ļoti nopietni,» uzsver M. Mežulis.

Vietējie jāiedrošina un jāatbalsta
Aizvadītā «Industrijas diena 2017» apliecināja, ka industrijai un aizsardzības nozarei Latvijā ir gan piedāvājums, gan pieprasījums. Lai radītu priekšnoteikumus produktīvai sadarbībai un veicinātu Latvijas ražotāju iesaistīšanos aizsardzības jomas stiprināšanā, 2016. gada rudenī Ministru kabinets apstiprināja informatīvo ziņojumu «Par aizsardzības nozares sadarbības stiprināšanu ar Latvijas aizsardzības un drošības industriju», ar ko valdība faktiski apliecina, kas šis jautājums ir mums būtisks un deleģē tiesības ministrijai rīkoties, lai uzlabotu sadarbības procesu.

Ļoti būtisks arguments par labu vietējo ražotāju iesaistei bruņoto spēku apgādes jautājumos ir piegāžu drošība. «Zinot potenciālā pretinieka iespējas ierobežot kustības brīvību reģionā, šī jautājuma nozīmi nevar novērtēt pārāk augstu. Arī eksistējošā Eiropas Savienības brīvā tirgus apstākļos, pamatojoties uz drošības apsvērumiem, var veikt iepirkumus maksimāli tuvu pasūtītājam, tādēļ ir ļoti būtiski iesaistīt vietējos ražotājus piegāžu drošības nodrošināšanā,» uzsver M. Mežulis. Šobrīd jau notiek aktīvs darbs pie attiecīga nacionālā normatīvā regulējuma izstrādes un ir prognozējams, ka tuvākajā laikā tas tiks apstiprināts.

Daudzās valstīs, arī Igaunijā, sekmīgi darbojas grantu sistēma militārā vai divējāda lietojuma produkcijas izmantojumā, par tās ie­- viešanu pašlaik domā arī Latvijā. Ir veikta ana­- līze par nepieciešamajiem normatīvo aktu grozījumiem, paralēli tam Aizsardzības ministrijas speciālisti strādā pie grantu sistēmas ieviešanas kārtības izveides. «Šīs sistēmas mērķis ir dot attīstības impulsu nozarei kopumā. Tajā pašā laikā mēs skaidri saprotam, ka tikai ar vietējo pieprasījumu būs krietni par maz, lai nozare varētu pastāvēt un attīstīties, tādēļ noteikti jāskatās arī pāri robežām. Tas, ko mēs noteikti varam darīt, ir veidot vidi, kas rosina uzņēmējus pievērsties šai jomai un radīt produktus, kam savukārt ir potenciāls izman­tojumam arī bruņoto spēku vajadzībām. Noteikti uzmanīgi uzklausīsim arī industrijas ieteikumus — kur nepieciešams atbalsts, kāda palīdzība būtu visefektīvākā,» stāsta M. Mežulis.

Perspektīvs tirgus ar augstām drošības prasībām
Arī par to, ka šī joma ir perspektīva, šau­bām nevajadzētu būt. Drošības situācija reģionā diemžēl nav pārāk laba, taču industrijai tas nozīmē stabilu pieprasījumu pēc tās produkcijas. Faktiski visās reģiona valstīs vērojama tendence pēdējo gadu laikā arvien lielākus līdzekļus novirzīt aizsardzības vajadzībām, kas nozīmē, ka uzņēmējiem te parādās arvien jauni izaicinājumi un iespējas — tirgus noteikti ir interesants un perspektīvs.

Aizsardzības ministrija aicina industrijas pārstāvjus aktīvāk informēt par savu piedāvājumu, darot to maksimāli koncentrēti un iesaistot komunikācijā arī nozaru organizācijas, teic M. Mežulis. Tajā pašā laikā viņš arī atzīst, ka savstarpējā informācijas apmaiņa jau uzlabojas, uzņēmēji kļūst arvien aktīvāki un paši meklē iespējas piedāvāt savus ražojumus, kā arī interesējas par aizsardzības nozares vajadzībām.

Savukārt Aizsardzības ministrija par vienu no būtiskākajiem uzdevumiem uzskata vietējo uzņēmēju maksimālu iesaisti nozares iepirkumos, kā arī atbalstu to iesaistei  NATO iepirkumos. Tiek attīstīta sadarbība arī ar citām valsts iestādēm, kam ir liela pieredze darbā ar ārzemju uzņēmējiem, piemēram, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Papildus tiek attīstīta un stiprināta sadarbība ar dažādām uzņēmēju apvienībām, primāri sadarbojoties ar Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federāciju, kā arī ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un pārtikas ražotāju apvienībām (LOSP, PUF). Papildus Aizsardzības ministrija aktīvi strādā pie tā, lai laikus informētu uzņēmumus par iespējām iesaistīties iepirkumos, un ir jau sagatavots un publicēts plānoto iepirkumu saraksts. Notiek arī darbs pie uzņēmēju informēšanas par iepirkumiem jau to plānošanas jeb tirgus izpētes posmā, proti, ir plānots, ka iepirkumu tirgus izpētes tiks publicētas mājaslapā. Vietējo ražotāju iesaiste aizsardzības nozares nodrošināšanā ir būtisks uzdevums gan izdevīguma, gan drošības un vietējās ekonomikas attīstības dēļ, tāpēc jācer, ka to sapratīs un atbalstīs arī citas valsts iestādes, kas ir iesaistītas iepirkumu procesu kontrolē un vērtēšanā, paskaidro Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma un aizsardzības investīciju politikas departamenta Iepirkumu plānošanas, metodoloģijas un atbalsta nodaļas vecākais referents Mārtiņš Mežulis.

Kā efektīvi trenēt komandierus — ceļā uz jaunu paradigmu

Visbīstamākais mīts par līderību ir apgalvojums, ka par vadītāju — līderi cilvēks piedzimst, jo līderību ietekmē ģenētiskais faktors.
Tās ir muļķības, jo patiesībā viss ir tieši pretēji — par līderi cilvēks top, nevis piedzimst.
Vorens Beniss (Warren Bennis)

 

Aivis Mirbahs,
majors, SzS KBde 2. KB bataljona komandiera vietnieks.

Valdis Kuzmins,
NAA DSPC pētnieks.

Foto — Madara Boževniece, virsleitnante.

Ievads
2016. gada 2. un 3. novembrī Sauszemes spēku kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljons (2. KB) veica komandējošā sastāva apmācību Morē. Apmācību fokusā bija rotas līmenis, tādējādi apmācībā piedalījās 2. kājnieku bataljona vada seržanti, vadu un rotu komandieri. Komandējošā sastāva apmācība tika sadalīta divās daļās ar vairākiem mērķiem.

1. Taktiskā joma. Taktiskās sadaļas mērķis bija apmācīt un trenēt 2. KB komandējošo sastāvu rotas līmeņa militārā lēmuma pieņemšanas procesā (TLP), uzsvaru liekot uz sekojošām darbībām:

 Bataljona pavēles pareiza izmantošana;

 Apvidus izlūkošana jeb rekognoscēšana (terain RECCE);

 Kaujas lauka analīze (IPB);

 Uzdevuma analīze (MA);

 Darbības virziena izstrāde (COA development), uzsverot  kaujas zonas (EA) izveidi.

Gala rezultāts: 2. KB komandējošais sastāvs prot plānot operāciju «rota aizsardzībā».

2. Vēstures lekcija, kas papildināta ar situāciju analīzi (case study) izvēlētajā kaujas laukā. Šajā sadaļā atbilstoši mācību mērķim un uzdevumiem tika piemeklēts piemērs no Otrā pasaules kara laika kaujām, kurās piedalījās latviešu karavīri un kuras bija piemērotas no apvidus un izvēlētā scenārija (rota aizsardzībā) viedokļa.

Gala rezultāts: 2. KB komandējošais sastāvs iepazīstināts ar dažādiem vēsturē balstītiem taktiskajiem risinājumiem un uzlabojis spēju ātri pieņemt taktiski pamatotu lēmumu.

Apmācības apraksts
Lasītājiem neviļus varētu rasties jautājums: «Ar ko šī apmācības metode atšķiras no ierastās komandējošā sastāva apmā-cības?» Uzlabojums ir acīm redzams, jo
apmācību metode apvieno trīs jomas: vēsturi, taktiku un situācijas analīzi.

Vērtējošs lasītājs varētu uzdot nākamo jautājumu: «Vai minētā metode uzlabo apmācību kvalitāti?»

Lai atbildētu, apskatīsim katru jomu atsevišķi, kā arī aprakstīsim katras jomas saturu un analizēsim apmācības procesa iegu­- vumus.

1. 2. KB apmācības fokuss bija operācijas tips «rota aizsardzībā». Līdz ar to no vairākiem variantiem tika izvēlēta leitnanta Rolanda Kovtuņeko komandētās 1. rotas aizsardzība pie Mores 1944. gada septembrī (sīkāk par Mores kaujām var lasīt «Tēvijas Sarga» 2016. gada septembra numurā). Teorētiski varēja izmantot arī leitnanta Miervalža Ādamsona 44. grenadieru pulka 6. rotas aizsardzību pie Vanagu mājām 1944. gada decembrī un vēl citus rotas līmeņa piemērus. Izvēle tika izdarīta, ņemot vērā nevis vēsturiskā notikuma svarīgumu, bet gan izvērtējot, kā vēsturiskais piemērs ļautu efektīvāk īstenot mācību plānā izvirzītos mērķus. Vēsturnieka Valda Kuzmina (NAA) uzdevums bija atrast pēc iespējas reālāku fonu apmācībai, proti, ka līdzīga kauja līdzīgos apstākļos tika uzvarēta pirms 72 gadiem. 2. KB komandējošā sastāva uzdevums bija attīstīt savas prasmes, nevis papildināt vēstures zināšanas.

2. Taktikas apmācība ietvēra vairākus posmus. Sākumā bija teorētiskā nodarbība par rotas līmeņa aizsardzības operācijām, kas tika papildināta ar piemēriem no gūtās pieredzes starptautiskajās mācībās.

Teorētiskajai apmācībai sekoja vispārīga lekcija par Latviešu leģionu, kā arī detalizēts Latviešu leģiona 19. latviešu divīzijas aizkavēšanas kauju apraksts Nītaures apkaimē, kas notika 1944. gada septembrī. Vēstures lekcijas mērķis bija iepazīstināt 2. KB komandējošo sastāvu ar divīzijas manevra shēmu, lai sniegtu vispārēju taktisku izpratni par aizsardzības rajonu ap apdzīvoto vietu Mori un tā nozīmīgumu kopējā ainā, tādējādi nodrošinot bataljona pavēles labāku izpratni.

Kad 2. KB komandējošais sastāvs bija iepazīstināts ar 19. latviešu divīzijas manevru shēmu, 2. KB komandieris un pavēles grupa prezentēja 2. KB pavēli par aizsardzību. 2. KB pavēle apzināti tika izstrādāta, ievērojot šādus kritērijus:

 Bataljonu un rotu operāciju rajoniem jāsakrīt ar 19. latviešu divīzijas operāciju rajoniem;

 2. KB pamatuzdevumam un uzdevumiem rotām jābūt identiskiem ar
19. latviešu divīzijas uzdevumiem;

 Spēku organizācijai (TASKORG) jāatbilst mūsdienu standartiem;

 Pretinieka spēku organizācijai un manevru shēmai jāatbilst mūsdienu standartiem.

Pēc bataljona operatīvās pavēles saņemšanas tika organizēta rotas līmeņa militārā lēmuma pieņemšanas procesa (TLP) apmācība un treniņš, kurš sastāvēja no šādiem posmiem:

 Apvidus rekognoscēšana (terain RECCE);

 Kaujas lauka analīze (IPB);

 Uzdevuma analīze (MA);

 Darbības virziena izstrāde
(COA development),  uzsverot  kaujas zonas (EA) izveidi.

Pirms katra plānošanas procesa posma tika sniegta teorētiskā bāze — kādi plānošanas pasākumi veicami un kāds produkts jāprezentē. Taktikas apmācība noslēdzās ar katras rotas izstrādātā darbības virziena prezentāciju.

3. Situācijas analīze ietvēra vēsturiskās kaujas izklāstu, proti, kā šo kauju plānoja leitnants Rolands Kovtuņenko, uzsverot, kā ir mainījies plānošanas process un kā tas ietekmē kaujas gaitu. Šajā apmācības sadaļā tika izmantota tā sauktā case study metode, kad klausītājiem tiek raksturota kāda problēma un ir nepieciešams ātrs risinājums. Piemēram, tika analizēti 1. rotas priekšgrupas darbības iespējamie varianti Zavadu mājās.

Galvenie secinājumi par taktisko apmācību
Komandējošā sastāva apmācības laikā tika identificēti sekojoši secinājumi:

1. Spēku samērs (force ratio) ne vienmēr ir noteicošais faktors veiksmīgas operācijas norisei. Neskatoties uz doktrīnā noteikto spēku samēru gradāciju (piemēram: aizsardzība 1, uzbrukums 3), nedrīkst aizmirst, ka tie ir tikai statistiski skaitļi. Kaujas iznākumu, kā to pierāda Mores kaujas leitnanta Rolanda Kovtuņeko izpildījumā, bieži vien nosaka komandiera kreatīvais taktiskais risinājums un padoto attapīgais izpildījums.

2. Pretuzbrukums ir visefektīvākais brīdī, kad pretinieks tikko ieņēmis objektu, bet nav vēl paspējis pievilkt papildu spēkus. Mācībās bieži vien tiek novērots, ka pretuzbrukums seko novēloti — jau pēc tam, kad pretinieks ir pievilcis uguns atbalstu un rezervi (ja tā netika iesaistīta trieciena pastiprināšanā vai pārņemšanā) un veicis spēku reorganizāciju.

3. Un vissvarīgākais noslēgumā — NEKAD NEPADOTIES!

Leitnanta Rolanda Kovtuņeko piemērs mums uzskatāmi demonstrē, ka doktrīnā minētajiem tā sauktajiem netaustāmajiem faktoriem jeb kaujas morālei ir nozīmīga loma uzdevuma izpildē. Mores kaujas piemērs mums spilgti portretē vienas rotas tik šķietami bezcerīgo, uz nāvi nolemto cīņu, kura liek mainīt pretinieka divīzijas (trīs līmeņus augstāk!) plānus.

Saņemot uzdevumu, arī 2. KB komandējošais sastāvs sākotnēji izrādīja zināmu skepsi par uzdevuma izpildes iespējamību, bet plānošanas procesa rezultāti, kā arī vēsturiskais piemērs sniedza neapgāžamus argumentus veiksmīgas uzdevuma izpildes iespējamībai.

Galvenie secinājumi par apmācības procesa uzlabošanu
Veicot analīzi taktikas apmācības jomā pēc apmācības, tika konstatēti pozitīvi aspekti, kā arī trūkumi.

Pozitīvie aspekti:

1. Apvidus rekognoscēšanai jābūt saistītai ar bataljona štāba prezentāciju katrā punktā par pretinieku, draudzīgo spēku, kaujas atbalsta, nodrošinājuma un
sakaru iespējām, kas nodrošina komandējošā sastāva izpratni par kaujas lauka īpatnībām un kaujas funkciju lietojumu tajā;

2. Vienas rotas uzdevums visiem sindikātiem deva iespēju saskatīt dažādus risinājumus vienai un tai pašai problēmai;

3. Apmācības laikā bataljona komandējošam sastāvam radās vienota izpratne par rotas līmeņa plānošanas procesu un produktiem, kādus sagaida padotie un vadība;

4. Bataljona līmeņa speciālisti, piemēram, inženieris, uguns atbalsta virsnieks un citi, atbalstīja rotu plānošanas procesu, tādējādi radot labāku izpratni par kaujas atbalsta un kaujas nodrošinājuma integrāciju rotas līmeņa operācijās.

Trūkumi:

Teorētiskā sadaļa jāuzsāk ar lekciju par rotas līmeņa militārā lēmuma pieņemšanas procesu (TLP);

Laiks vienam plānošanas solim jāparedz tik daudz, lai būtu iespēja veikt pilnu plānošanas procesu.

Kopsavilkums
Komandējošā sastāva apmācība ir nozīmīgs posms kopējā apmācības procesā, ja ne pats nozīmīgākais! Labi apmācīts komandieris ar vidēji sagatavotiem padotajiem uzdevumu izpildīs efektīvāk, nekā labi sagatavoti padotie ar viduvēju komandieri. Turklāt komandējošā sastāva apmācība neprasa lielus materiāltehniskos līdzekļus.

Nākotnē ir pilnīgi iespējama gan bataljonu, gan rotu līmeņa komandējošā sastāva apmācība ne tikai scenārijam «rota aizsardzībā», bet arī jebkuram citam operācijas tipam un vienības lielumam — bataljons, rota, vads uzbrukumā, aizsardzībā vai aizkavēšanā. Arī vēsturiskie piemēri un reāli notikumi ir plaši pieejami jebkuras situācijas modelēšanai. Šāda veida apmācība dod būtisku pienesumu gan Latvijas militārās vēstures izzināšanā, gan militārā lēmuma pieņemšanas procesa trenēšanā, jo ļauj, izmantojot šodienas virsnieku un instruktoru spējas un pieredzi, saprast notikumu cēloņsakarības. Svarīgi ir ne tikai pārzināt vēstures faktus, bet izmantot vēsturi komandē­- jošā sastāva prasmju attīstībai.

Pašreiz NBS Mācību vadības pavēlniecība īsteno projektu, kas ļautu izmantot 20. gadsimta Latvijas militārās vēstures piemērus ne tikai patriotiskajā audzināšanā, bet arī taktiskajā apmācībā. Ir plānots ILIAS platformā ievietot atbilstošu vēsturisko informāciju, kas tālāk izmantojama mācību scenārija veidošanai.

Vai rietumvalstis spēs pārmākt Krievijas informācijas karu?

Reaģējot uz saspīlējuma pieauguma riskiem, Igaunijas izlūkošanas dienests 2016. gadā pirmo reizi publiskoja ziņojumu par lielākajiem drošības izaicinājumiem Igaunijai. 20 iepriekšējo gadu laikā plašāka sabiedrība netika iepazīstināta ar šāda veida ziņojumiem. Prezentējot jaunāko ziņojumu «Igaunija starptautiskajā drošības vidē 2017», Igaunijas Aizsardzības ministrijas izlūko­-šanas dienesta priekšnieks Miks Marrans atzinis, ka tuvākajā laikā ir maz ticams, ka Krievija īstenos konvencionālu militāru iebrukumu kādā no NATO dalībvalstīm, taču Krievija izvērsīs naidīgu informatīvo kampaņu pret rietumvalstīm, it sevišķi pret trim Baltijas valstīm. Pēc M. Marrana teiktā, Krie­- vija jau izplata naidīgu propagandu, kā arī lieto visdažādākās informācijas kara metožu kombinācijas, lai panāktu saspīlējuma pieaugumu sabiedrībā un grautu uzticēšanos rie­tumvalstīm kopumā. M. Marrans uzskata, ka Krievija ir vienīgā valsts, kas pārskatāmā nākotnē varētu apdraudēt Igaunijas konstitucionālo iekārtu. M. Marrans vērsa uzmanību uz to, ka Krievijai ir sagatavota liela «instrumentu kaste» dažādām manipulācijām. Pēc viņa teiktā, sakarā ar NATO atturēšanas spēku bataljonu dislocēšanu alianses austrumu robežas tuvumā visām rietumvalstīm turpmāk ir jābūt sevišķi uzmanīgām un sagatavotām pret Krievijas mēģinājumiem izvērst intensīvas diskreditēšanas un provokāciju kampaņas, lai negatīvi noskaņotu sabiedrību pret alianses karavīru klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā. Krievija ar visiem pieejamajiem līdzekļiem centīsies celt neslavu NATO karavīriem, tajā skaitā organizēs iestudētus kautiņus bāros ar NATO karavīru apzinātu iesaistīšanu, vēlāk viņus publiski apsūdzot agresivitātē. Krievija publiski pie­ejamās vietās var rīkot arī sociālās ievili­nāšanas lamatas (honey traps), lai uzņemtu diskreditējošas fotogrāfijas vai videoierakstus un tālāk tos publiskotu ar zaimojošiem komentāriem par karavīru morālo stāju. Papildus iepriekš uzskaitītajiem «instrumentiem» Krievijas hakeri var organizēt ielaušanos (pieslēgšanos) karavīru privātajiem sociālajiem mediju kontiem, personiskajiem datoriem vai viedtelefoniem, lai meklētu iespējamos šantāžas ieganstus, nozagtu un publiskotu privātu informāciju ar attiecīgi safabricētu negatīvu kontekstu.

Igaunijas aktīvista izveidots posteris pret Krievijas propagandu.

Paralēlo informācijas telpu eksistences dēļ (krievu un nacionālās valodas) vairākās bijušās PSRS republikās visdziļāk no Krievijas puses ietekmējamā un manipulācijām pakļautā auditorija ir tieši krievvalodīgie iedzīvotāji, kuri ikdienā patērē krieviski publiskoto informāciju un uz tās pamata veido savu skatījumu par sabiedrībā notiekošo. Jeb­kuru falsificētu informāciju, kas negatīvā veidā attēlo ar NATO misijām vai karavīriem saistītu informāciju, ļoti aktīvi tiražē un pārpublicē «ienaidniekam» lojālie masu mediji.

M. Marrana izteiktie brīdinājumi ir pamats nopietnām pārdomām ikviena rietumvalstu pilsoņa kritiskās domāšanas veicinā­- šanai, tādējādi jau preventīvi novēršot vai mīkstinot Krievijas diskreditācijas kampaņu iespējamo kaitējumu NATO tēlam un prestižam kopumā, kā arī atsevišķu dalībvalstu reputācijai. Līdz ar NATO militāro vienību izvēršanu Krievijas robežvalstīs Krievijas plašsaziņas līdzekļos biežāk izskan apgalvojumi, ka NATO it kā apzināti provocē Maskavu vai pat gatavo Baltijas valstis kā placdarmu uzbrukumam Krievijai. Izmantojot NATO atturēšanas pasākumus alianses austrumu flangā, tuvākajā laikā Krievijai būs daudz iespēju ar maldinošām ziņām (fake news)1 Maskavai draudzīgajos, kontrolētajos vai uzpirktajos medijos2 radīt kļūdainu un negatīvu attieksmi pret NATO spēkiem, kā arī sēt nepamatotu paniku un nepatiku iedzīvotāju vidū.

Vienlaikus bažas rada arī vairāku rie­tumvalstu līderu un starptautisko organizāciju augstu amatpersonu publiski izteiktie brīdinājumi un apsūdzības, kas Krievijai tiek izvirzītas par kiberkara metožu izmantošanu, lai ietekmētu politiskās partijas rie­tumvalstīs, diskreditētu rietumnieciski orientētos politiķus un veicinātu balsu skaita palielināšanu, demokrātiskās likumdošanas struktūrās ievēlējot promaskaviski noskaņotus politiķus. Attiecībā uz Krievijas līdzdalību un iespējamām manipulācijām ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir oficiāli ierosināta izmeklēšana, kuras rezul­tātus šobrīd ir grūti prognozēt. Eksperti atzīst, ka kiberkara metožu lietošanas faktu ir ļoti grūti atklāt, izmeklēt un pierādīt, turklāt galarezultātā visas apsūdzības var tikt projicētas uz kādu vienu hakeru vai privātu grupējumu, kam nav pierādāmu saikņu ar Krievijas specdienestiem vai spēka struktūrām.

Visa minētā kontekstā ļoti zīmīgs ir šī gada 22. februārī uzrunā Krievijas parlamenta apakšpalātas (Valsts dome) deputātiem izskanējušais Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu paziņojums par informācijas operāciju spēku izveidi Bruņoto spēku sastāvā, lai aizsargātu nacionālās drošības intereses. S. Šoigu teica: «Mūsdienās virkne drošības izaicinājumu ir pārcēlušies uz kiberjomu, un patlaban jau notiek informatīvais karš, kas kļuvis par daļu no konfrontācijas procesa.» Ministrs plašāk nepaskaidroja jaunizveidoto spēku mērķus un uzdevumus, jo tie esot slepeni. S. Šoigu savā uzrunā vienīgi atzina, ka radīti spēcīgāki spēki propagandas apkarošanai, jo kontrpropagandai jābūt gudrai, kompetentai un efektīvai.

Informācijas fotokampaņas piemērs: NATO koalīcijas spēku kopuzņēmums Kabulā 2013. gadā, apliecinot solidaritāti, vienotību un spēku Afganistānas stabilizēšanā.

Atbilstoši NATO operāciju plānošanas doktrīnām informācijas operācijas (InfoOps) funkcijas veic militārajos štābos integrētas apakšstruktūras. Informācijas kampaņas ir kompleksi pasākumi, kas sastāv no akti-vitātēm vienlaikus vairākās jomās (sabiedris­kās attiecības, publiskā diplomātija, psiholo­- ģiskās operācijas, informācijas operācijas, stratēģiskā komunikācija).

NATO operāciju rajonos InfoOps spēku pamatuzdevums ir monitorēt, analizēt, plānot, izvērtēt un integrēt visdažādākās aktivitātes informācijas jomā, lai radītu vēlamos efektus uz cilvēku brīvo gribu un izvēli, kā arī ietekmētu zināmā virzienā izpratni par aktuāliem jautājumiem.

InfoOps funkcijā ietilpst arī civilmilitārā sadarbība (CIMIC), kas ir sevišķi aktuāla, kad kādā no valstīm tiek dislocētas NATO apakšvienības konkrētas misijas īstenošanai. Civilā sabiedrība visās valstīs ļoti spēcīgi ietekmē militāro kontingentu veiktās kinē­-tiskās un nekinētiskās operācijas. Atkarībā no civilmilitārās sadarbības — veiksmīgas vai neefektīvas — var mainīties visas mili­tārās, stabilizācijas vai miera uzturēšanas operācijas iznākums. Vēl jo izšķirošāka nozīme informācijas operācijām ir tādēļ, ka šādu aktivitāšu efekts mūsdienu informatīvajā laikmetā ļoti ātri izplatās starp visām mērķauditorijām — visu sabiedrību kopumā, minoritātēm, reliģiskajiem vai sociālajiem līderiem, komandieriem, ierindas kara­vī­riem, policistiem, amatpersonām, svarīgu lēmumu pieņēmējiem utt. Informācijas ope­- rācijās vēlamo mērķu sasniegšanai tiek izmantots gan internets, televīzija un radio, gan drukātie masu mediji utt. Praktiski visas līdz šim Krievijas veiktās aktivitātes informācijas operāciju jomā rietumvalstīs vai Krievijas iekšienē ir kvalificējamas kā labi identificējamas InfoOps funkcijas sa­-stāvdaļas.

Kibersfēras drošība un tās izmantošana savu mērķu sasniegšanai jau ir ierindota NATO lielāko izaicinājumu saraksta augšgalā. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs šī gada sākumā paziņoja, ka 2016. gadā alianses eksperti ir reģistrējuši kiberuzbrukumu skaita strauju pieaugumu.  NATO izdevies reģistrēt vidēji 500 kiberuzbrukumu katru mēnesi, un tas ir par 60% vairāk nekā 2015. gadā. Ar­- vien vairāk NATO dalībvalstu augsta līmeņa amatpersonu, kā arī pats NATO ģenerālsekretārs J. Stoltenbergs ir publiski brīdinājis, ka plaša mēroga kiberuzbrukuma gadījumā var tikt aktivizēts alianses kolektīvās aizsardzības līguma 5. pants, kas nosaka, ka uzbrukums vienai valstij ir kvalificējams kā uzbrukums visai aliansei. Tikmēr Kremlis kategoriski noliedz visas apsūdzības informācijas kara īstenošanā pret rietumvalstīm.

Pēdējos mēnešos arī Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un ASV izlūkdienestu vadība publiski ir izteikusi brīdinājumus, ka Krievijas hakeri un propagandas eksperti var censties sagrozīt un ietekmēt šogad gaidāmo vēlēšanu rezultātus Francijā un Vācijā. Lai cīnītos pret šiem mēģinājumiem un īstenotu propagandas apkarošanas pasākumus, Eiropas Savienības par IT jomu atbildīgajiem dienestiem šogad ir iedalīti papildu resursi. Jāatzīmē, ka, pēc ekspertu aplēsēm, Krievija katru gadu iztērē valsts masu mediju uzturēšanai un subsidēšanai aptuveni vienu miljardu dolāru.

Viena no pēdējām Krievijas masu medijos tiražētajām ziņām ir vērsta pret Lietuvu, apsūdzot Viļņu par mēģinājumiem pārkāpt valsts konstitūciju. Šīs apsūdzības parādījās, kad Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs vienā no preses konferencēm izteicās, ka lietuvieši savā teritorijā varētu izvietot pastāvīgu ASV militāro bāzi. Lietuvas konstitūcijas 137. pants nosaka, ka valstī nedrīkst izvietot kodolieročus un ārvalstu militārās bāzes. Krievijas medijos ārlietu ministra vārdi tika izrauti no konteksta un pasniegti negatīvā gaisotnē. Patiesībā L. Linkevičs preses konferencē pauda pateicību ASV par ieguldījumu drošības stiprināšanā un atzina, ka pēdējos gados abām valstīm izdevies sasniegt tik labu militārās sadarbības līmeni, ka tas ļautu izveidot permanentu amerikāņu militāro bāzi Lietuvā.

Atskatoties uz divus gadus senu vēsturi, 2015. gadā Saeimas deputāts (bijušais aizsardzības un ārlietu ministrs) Artis Pabriks izteica kritiku Ventspils mēra Aivara Lemberga politiski nekorektajai rīcībai, kad viņš vienpersoniski uzrakstīja apsūdzošu vēstuli NATO toreizējam ģenerālsekretāram A. F. Rasmu­-senam, norādot, ka mācībās iesaistītie NATO karavīri necienīgi uzvedas Latvijā un tādējādi grauj Latvijas prestižu. Vēlāk daudzi Krievijai lojālie mediji aktīvi tiražēja šo faktu, neskaitāmas reizes uzsverot, ka jebkādu NATO spēku klātbūtne Latvijā patiesībā ir nevēlama un apkaunojoša. Pēc A. Pabrika teiktā, vai apzināti vai ne, bet A. Lemberga nostāja toreiz kļuva par ērtu ieroci Krievijas informācijas kara īstenotāju arsenālā. A. Pabriks ir norādījis, ka A. Lembergam vai jebkurai citai amatpersonai vai politiķim vispirms jākonsultējas ar atbildīgajām struktūrvienībām, ja notiek sabiedriskās kārtības pārkā­- pumi no NATO karavīru puses. Sakarā ar šogad jau uzsākto NATO bataljonu kaujas grupu dislocēšanu Baltijas republikās valsts un pašvaldību līmeņa amatpersonām un politiķiem ir jābūt tālredzīgiem un kritiski domājošiem, apzinoties, ka katru publiski izteiktu paziņojumu var interpretēt Krievijas medijos, sagrozot patieso informācijas saturu.

Ņemot vērā līdz šim gūto pieredzi (lessons learned), NATO vadība, kā arī uzņemošo valstu (host nations) vadība un alianses kontingentu komandieri nepārtraukti veic pre­- ventīvos pasākumus, lai stātos pretī Krievijas informācijas kara aktivitātēm. Piemēram, Kanādas kontingenta komandieris ģenerālis Džonatans Vānss, gatavojoties vadīt Latvijā līdz rudenim dislocējamo NATO bataljona kaujas grupu, ir paudis pārliecību, ka uz Latviju piekomandētie alianses karavīri ir sagatavoti adekvātai uzvedībai Krievijas informācijas kara īstenotāju inspirētās situācijās. NATO atturēšanas spēku kontingentu (~1500 karavīri) Latvijā līdz ar Kanādu veidos Albānija, Itālija, Polija, Slovēnija un Spānija. Ģenerālis Dž. Vānss paziņoja, ka tiks veikti visi iespējamie piesardzības pasākumi pirms sastapšanās ar  Maskavas centieniem pie jebkuras izdevības diskreditēt Kanādas karavīrus, kā tas jau ir organizēts pret citu sabiedroto valstu spēkiem uzņemošajās valstīs. Tostarp tiek gatavota komplicēta komunikācijas stratēģija, lai mazinātu Krievijas centienus veidot negatīvu attieksmi pret Ka­- nādas spēku izvietošanu. Komunikācijas stratēģijas autori ņem vērā faktu, ka kanādieši ilgstoši piedalīsies NATO atturēšanas misijā Latvijā, atbilstoši organizējot spēku rotāciju.

Baltijas valstu augstākās amatpersonas publiski vairākkārt atzinušas, ka Baltijas valstīm ir jāveic plānveidīgi pasākumi iedzīvotāju kritiskās domāšanas veicināšanai un noturības uzlabošanai pret Krievijas informācijas operācijām. Baltijas valstu valdošajās aprindās tiek pausta arī pilnīga vienprātība, ka Krievijas informācijas kara pārmākšanai jāveido cieša divpusējā sadarbība starp Rīgu, Viļņu un Tallinu, kā arī jāsadarbojas NATO un Eiropas Savienības ietvaros.

Pēc ārvalstu publikācijām sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://www.diplomaatia.ee; http://www.forces.gc.ca.


1 Ieteicamie interneta portāli, kas regulāri atmasko Krievijai lojālo mediju melus: stopFake.org; examiner.com; http://eeas.europa.eu/ ru/index_ru.htm.
2 Visbiežāk dezinformāciju un diskreditējošas ziņas par rietumvalstīm izplata interneta portāls «Sputņik», laikraksti «Комсомольская правда» un «Известия» un TV kanāli: RT, «LifeNews», «Первый канал» un «Россия 1».

Patriotisms – tā ir sirdslieta

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Armīns Janiks.

Visiem, kuri valkā militāru formas tērpu, 6. marts ir īpaša diena, jo tiek godināts pulkvedis Oskars Kalpaks. Lielākie pasākumi norit Kalpaka dzimtas mājās Liepsalās un Saldus novada Airītēs. Saldus apkaimes jaunsargiem Oskara Kalpaka piemiņas pasākums Airītēs ir viens no svarīgākajiem gada pasākumiem, kura laikā jaunie biedri dod jaunsarga solījumu. Par Jaunsardzi, 6. martu un patriotismu — saruna ar Jaunsardzes un informācijas centra Jaunsardzes departamenta Saldus novada jaunsargu vienības instruktoru virsseržantu Raivo Tuku un Saldus jaunsargiem.

— Ko jums nozīmē 6. marts?
— Ik gadu mēs ar jaunsargiem apmeklējam pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas pasākumus, mums ir tradīcija — jaunsarga solījums Airītēs. Jaunieši paši grib turp doties, un viņos ir interese par vēsturi.

Katram latvietim, katram pilsonim tā ir ļoti svarīga diena, bet militārpersonām, arī jaunsargiem tā ir goda lieta. Godinot pirmā Latvijas armijas komandiera pulkveža Oskara Kalpaka piemiņu, 6. marta atceres pasākumā Airītēs pulcējas daudz cilvēku. Bet tieši šeit patiesībā jābūt vēl vairāk. Jo mēs bieži jautājam — ko mēs varam saņemt no valsts, un sākam sūkstīties, ja nevaram saņemt kaut ko, kas, pēc mūsu prāta, mums pienākas. Bet — ja šie Kalpaka karavīri nebūtu ziedojuši savas dzīvības, tad mums šodien nemaz nebūtu savas valsts! Jāprot novērtēt, cik labi mēs dzīvojam. Mums nav jāsūkstās, mums jāiet uz priekšu. Esam kļuvuši par prasītājiem, prasām no visiem, no valsts. Bet — valsts esam mēs paši! Mēs veidojam savu dzīvi, uzturam savas vērtības un tradīcijas, kas mūs vieno.

Mums jāmāk novērtēt to, kas ir sasniegts, tās dzīvības, kas atdotas par Latvijas neatkarību.

— Cik sen strādājat ar jaunsargiem?
— Ar jauniešiem darbojos jau kopš Jaunsardzes pirmsākumiem. Kādreiz darīju citu darbu militārajā jomā Zemessardzes 43. bataljonā. Brīvajā laikā darbojos ar jauniešiem. Viņi nāca līdzi uz mācībām, kopā sportojām. Vēlāk ideja par jauniešu militāro sagatavošanu tika atbalstīta valsts līmenī. Tas bija ļoti veiksmīgi, jo Jaunsardze ir izveidojusies par vienu no lielākajām jauniešu kustībām valstī.

Šai laikā daudz kas ir gājis uz priekšu. Ļoti lielu ieguldījumu Jaunsardzes attīstībā sniedza viens no bijušajiem Jaunsardzes vadītājiem — majors Sergejs Čevers, viņš izdarīja fantastiski daudz. Jaunsardzei ir bijuši grūti periodi, ir bijis arī izdzīvošanas laiks. Izdzīvojām, izgājām cauri grūtībām, un šodien mēs redzam, ka esam uz pareizā ceļa. Jaunieši ir viena no galvenajām mūsu valsts vērtībām.

— Kādi ir Saldus jaunsargi?
— Visā valstī jaunsargi ir vienādi — atraktīvi, aktīvi jaunieši. Katrā vietā ir savs novirziens, citur vairāk nodarbojas ar tūrismu, citur ar orientēšanos. Jaunsargiem Saldū «bāzes» vieta ir tehnikumā, kur puiši apgūst ugunsdzēsēja glābēja profesiju, meitenes studē viesnīcu servisa pamatus. Kopumā šeit ir 110 jaunsargi, vēl 30 jaunsargi darbojas ar informācijas tehnoloģiju lietām. Mūsu jaunsargi ir ieņēmuši visu goda pjedestālu «Armijas dižvīrā», ir bijuši divkārši pasaules čempioni virves vilkšanā, esam arī Latvijas čempioni virves vilkšanā, vairākas reizes uzvarējuši «Stipro skrējienā». Arī pēc tam, kad jaunieši beidz savu darbību Jaunsardzē, lielākā daļa turpina darboties militārajā vai sporta jomā. Tātad esam uz pareizā ceļa.

— Cik daudz jaunsargu ir izvēlējušies militāro jomu?
— Ļoti daudzi. Daudzi mani bijušie audzēkņi absolvējuši Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, dien Jūras spēku flotilē, Ādažos, Lielvārdē. Ir arī tādi, kas neizvēlas militāro jomu, kļūst par ugunsdzēsējiem glābējiem, robežsargiem vai vienkārši labiem cilvēkiem. Jaunsardzē gūtās zināšanas noder tālākajā dzīvē, vienalga, kādu profesiju jaunietis ir izvēlējies.

— Vai esat gandarīts par savu veikumu?
— Protams! Ja nebūtu gandarījuma, es šo darbu nedarītu. Visu savu dzīvi esmu pakārtojis militārajai jomai. Man patīk tas, ko es daru. Gandarījums ir tad, ja man kāds saka, ka tas, ko esam mācījušies, ir noderējis, vai arī uz ielas pienāk klāt, paspiež roku un pasaka paldies. Tas ir lielākais atalgojums. To nevar izstāstīt.

Bieži runā par Jaunsardzes sociālo funkciju. Cik tas aktuāli ir jūsu pusē?
— Mūsu jaunieši mācās tehnikumā, un lielākā daļa no viņiem atrodas tālu no mājām. Tās ir divas dažādas lietas — vai jaunietis dzīvo mājās vecāku paspārnē vai pats veido savu ikdienu, dzīvodams kopmītnē. Viņam pašam jādomā par sevi. Jaunsardze palīdz savākties un būt disciplinētam. Viņi ātri kļūst patstāvīgi. Visi ir kopā kā viena ģimene, kurā rūpējas cits par citu.

Kristaps Matisons mācās Saldus tehnikuma 4. kursā. Ir nokārtojis jaunsarga
eksāmenu, piedalās pasākumos kā instruktora palīgs. «Jaunsardzē darbojos piecus gadus, eksāmenu noliku izcili, kā piektais labākais. Jaunsardze mani sagatavoja skolas gaitām, izvēlējos ugunsdzēsēja glābēja profesiju. Tas mani sagatavoja fiziski, kā arī attīstīja spēju komunicēt ar cilvēkiem, kas ir viens no manas profesijas aspektiem— komunicēt, palīdzēt, būt radošam. Tieši Airītēs rodas kopības izjūta, dodot solījumu kopā ar saviem topošajiem kolēģiem.»

Brajens Semjonovs, 17 gadus vecs, mācās Saldus tehnikumā, Jaunsardzē darbojas otro gadu. «Patīk Jaunsardze. Tā ir devusi disciplīnu, labu fizisko sagatavotību, labas atmiņas par pārgājieniem. Nesen bija 12 km pārgājiens, palikušas ļoti labas atmiņas — sējām mezglus, zupu vārījām. Vecāki priecājas, ka eju Jaunsardzē, jo tad blēņas nedaru. Negribas arī blēņas darīt, jo man ir interesantas nodarbes. Disciplinē forma — kad esi uzvilcis formu, nevar izturēties tā, kā bez formas.»

Artis Čiževičs, 17 gadi, arī mācās par ugunsdzēsēju. «Jaunsardzē esmu sešus gadus. Kāpēc šāda izvēle? Es domāju par savu valsti, uzreiz jūtos atbildīgāks, militārā disciplīna man palīdz. Interesanti ir tas, ka jāmācās daudzas lietas, kas dzīvē var noderēt. Strādājot komandā, jābūt ļoti saliedētiem, tas palīdz saprasties ar citiem cilvēkiem. Šīs īpašības noteikti noderēs manā — ugunsdzēsēja glābēja — profesijā.»

Puišu kursabiedrs Mārtiņš Kalvāns, kuram arī ir 17 gadi, par jaunsargu nodarbībām stāsta: «Jaunsardzē man ļoti patīk, ir interesanti, izglītojoši, daudz kas no mācītā un piedzīvotā noder dzīvē. Esmu uzzinājis daudzas lietas, iepazinies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Dodamies uz pasākumiem, piemēram, uz spartakiādi. Šogad spartakiāde notiks pie mums, Saldū. Vēl neesmu izlēmis, vai savu nākotnes karjeru saistīt ar VUGD vai ar armiju. Iespējams, pēc tehnikuma beigšanas studēšu Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, bet man vēl ir trīs gadi pārdomām.

Nodarbībās daudz pētām Latvijas vēsturi. Agrāk es nezināju, kas ir Oskars Kalpaks; kad iestājos Jaunsardzē, sāku mācīties, ļoti ieinteresēja. Arī pats sāku pētīt vēsturi un pulkveža Kalpaka gaitas. Esmu daudz uzzinājis un ar prieku braucu uz Airītēm. Interesantākais jaunsargos — saliedētība. Lai kāds tu būtu, šeit mēs esam vienlīdzīgi, neatkarīgi no tautības, sociālā statusa un matu krāsas.

Kad esmu formā, esmu lepns par to, ko es daru, man ir atbildības izjūta.»

Arnis Mucenieks, 17 gadi, Jaunsardzē darbojas sešus gadus. «6. marts man ir nozīmīgs. Mēs regulāri braucām uz Airītēm arī ar iepriekšējo jaunsargu vadītāju Aleksandru Gailīti. Patriotisms — tā ir mana sirdslieta.

Man ļoti patīk Jaunsardzē. Šeit visi viens otram palīdz, neskatās ne acu, ne ādas krāsu. Vienmēr jāatbalsta savējie. Reizēm interesanti ir paskatīties no malas, kurš palīdzēs otram un kurš ne. Tas, kurš nepalīdz, citreiz nokrīt pats!

Palīdzu savam instruktoram, piedaloties pasākumos ar mazākajiem jaunsargiem. Forma ir kā bruģis zem kājām, cilvēki redz, ka es esmu ar stingru stāju, galva augšā, un lepnums! Esmu gatavs cīnīties un uzreiz jūtos pieaugušāks.»

Runājot par Saldus jaunsargiem, nevar nepieminēt bijušo jaunsargu Juri Šulcu, kurš šobrīd ir jurists, jo viņš ir Jaunsardzes logotipa līdzautors. Juris stāsta: «Ir patīkami redzēt Jaunsardzes emblēmu un apzināties, ka tās izcelsme meklējama manā ģimenē un mūsu Jaunsardzes vienībā. Jaunsardzē interesantākais bija saistīts gan ar sportu, gan ar militāro jomu. Tas laiks bija ļoti bagāts ar dažādiem pasākumiem, piedzīvojumiem, emo­- cijām. Sporta sacensības virves vilkšanā, sacensības starp jaunsargiem — militārā daudzcīņa, jaunsargu «Vīru spēles». Jaunsardzes nometnes, salidojumi, pārgājieni, lauka mācības kopā ar Zemessardzes pārstāvjiem. Emocionāli viens no lielākajiem piedzīvojumiem un notikumiem manā dzīvē bija pasaules čempionāts virves vilkšanā Dienvid­- āfrikas Republikā 2002. gadā, kurā izcīnījām divas zelta medaļas.

Jaunsardze mani ir norūdījusi, attīstījusi rakstura īpašības, kas nepieciešamas jebkurā jomā, — cīņassparu, neatlaidību, izpratni par kolektīvu un biedriskumu, atbildības izjūtu, pienākuma izpratni, kā arī savu interešu upurēšanu kolektīva mērķu vārdā. Šīs īpašības noteikti tiek izkoptas ikvienā jaunietī, kas darbojas Jaunsardzē.»

Sabiedrībai jāmāca patriotisms

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Armīns Janiks un Juris Ģigulis.

Zemessardzes 46. kājnieku bataljons dibināts 1991. gada 25. septembrī.
2003. gada 31. martā Zemessardzes reorganizācijas laikā bataljonam tika
pievienots Zemessardzes 41. kājnieku bataljons. Šobrīd vienības teritorija
aptver Ventspils, Talsu, Dundagas, Rojas un Mērsraga novadu, kā arī Ventspils pilsētu.

Bataljonā dienesta pienākumus pilda ap 400 zemessargi un 16 profesionālā dienesta karavīri, kas organizē zemessargu dienesta uzdevumu izpildi un apmācības.

Bataljona komandieris no 2014. gada 18. septembra ir majors Jānis Mežavilks. Nacionālajos bruņotajos spēkos viņš dien kopš 1997. gada. J. Mežavilks dienējis Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā, Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kā arī Zemes-  sardzē — ZS 53. kājnieku bataljonā (reorganizēts 2002. gadā) un ZS 52. kājnieku bataljonā.

— Zemessardzes 46. kājnieku bataljona atbildības teritorija ir liela —100 km garumā un 80 platumā, bet šī Ziemeļkurzemes daļa ir mazapdzīvota, daudz mežu un purvu. Tāpat kā citur Latvijā, bataljona ikdienu ietekmē iedzīvotāju skaita samazinājums, aizceļošana uz ārzemēm, īpaši tas skāris Talsu pusi. Tas ļoti ietekmē mūsu rekrutēšanu, aizvadītajā gadā rekrutēti 35 zemessargi un divi karavīri.

Mūsu bataljonam ir četras rotas, divas izvietotas Ventspilī, divas Talsos. Taču mēs vairs nedalām zemessargus pa rotām pēc teritoriālā principa, bet gan pēc aktivitātes — viena rota ir paaugstinātas gatavības rota, otra — mācību un regulārā rota.

Mācību rotā tiek iekļauti visi jaunie zemessargi un tie, kam nav pabeigta pamat­apmācība. Šo modeli ieviesām kopš gada sākuma, jo nav jēgas, ka jaunie zemessargi, kam nav pabeigta pamatapmācība, nonāk rotā, kur visi ir apmācīti, jo tad sanāk, ka rota nav īsti kaujas spējīga. Tagad mēs visus jaunos liekam vienā rotā, viņi pabeidz apmācību, un tad mēs viņus sadalām. Tālākais ir atkarīgs no zemessargu attieksmes, cik viņi bieži nāk uz mācībām. Ja zemessargs nav nācis vairāk par vienu dienu gadā, mēs viņu nevaram likt pie tiem, kas ļoti aktīvi apmeklē mācības, jo mums ir jābūt paaugstinātas gatavības rotai, kurā zemessargs gada laikā apmeklējis mācības vismaz 20 dienas.

Regulāri organizējam un arī paši piedalāmies dažādās mācībās, zemessargi apgūst sakarnieku, sanitāru, ložmetējnieku, snaiperu un izlūku specialitāti. Piedalāmies brigādes, NBS un starptautiskajās mācībās. Aizvadītajā gadā mūsu zemessargi bija daļa no Eiropas Savienības Kaujas grupas, piedalījāmies «Zobena» cikla mācībās, vingrinājumā «Summer Shield», organizējām Zemessardzes vingrinājumu «Snaiperis 2016».

Šis gads būs vēl intensīvāks, bataljons piedalīsies mācībās ASV un bataljona kontrolvingrinājumā.

Mūsu bataljonā ir profesionāls instruktoru sastāvs — vairāki instruktori nāk no Sauszemes spēku brigādes. Šiem vīriem ir laba starptautisko operāciju pieredze. Tāpat arī regulāri sūtām zemessargus uz Neintensīvo jaunākā instruktora kursu, pēc kura beigšanas dodam viņiem iespēju vadīt nodarbības, lai attīsta un pilnveido savas zināšanas un iemaņas.

Bataljona izvietojums ir ļoti pateicīgs — blakus ir mežs un šautuve, kur varam veikt zemessargu apmācību.

— Raksturojiet savus zemessargus!
— Kurzemnieki maz runā, bet dara. Ja kaut ko uztic, zini, ka tiks izdarīts. Uz saviem karavīriem un zemessargiem varu droši paļauties. Jā, brīžiem noslogojums ir milzīgs, bet kopīgiem spēkiem ar uzdevumu vienmēr tiekam galā.

Runājot par rekrutēšanu — galvenais avots ir «draugs atved draugu», proti, zemessargs atved savu paziņu, radinieku vai kolēģi. Kā bataljons piedalāmies dažādos sabiedriskos pasākumos — pilsētas svētkos, organizētos pasākumos, braucam uz skolām, augstskolu. Nepārtraukti meklējam jaunas metodes. Šogad esam izveidojuši speciālu rekrutēšanas grupu, kura galvenokārt sastāv no zemessargiem. Šie jaunieši vislabāk zina, kā uzrunāt potenciālos kandidātus. Diemžēl, neskatoties uz nemitīgo informācijas plūsmu, cilvēki joprojām jauc Zemessardzi ar citām struktūrām, kā arī domā, ka tad, ja iestāsies Zemessardzē, nemitīgi vajadzēs piedalīties mācībās un neatliks brīvais laiks ģimenei.

— Kā pa šiem gadiem ir mainījusies Zemessardze?
— Priecē, ka Zemessardze nenoveco, paliek jaunāka. Protams, liels paldies tiem vīriem, kuri bija klāt pie Zemessardzes šūpuļa. Smagākais posms Zemessardzei kopumā bija pēc 2000. gada, kad jūtamas bija reorganizācijas sekas.

Jādomā, kā piesaistīt jauniešus, jo jaunatne ir pārsātināta ar informāciju. Viss ātri apnīk, ātri zūd interese, pārāk maz tiek domāts par valsts interesēm. Paldies tiem, kuri atnāk, patriotisku jūtu vadīti, bet jādomā, kā piesaistīt tos, kam nav intereses, tos, kas vēl nenāk. Sabiedrībai jāmāca patriotisms, dzimtenes mīlestība. Ja mēs to nedarīsim, to savām vajadzībām izmantos kāds cits.

Sadarbojamies ar jaunsargiem, atbalstām viņu pasākumus, bet maz jauniešu pēc Jaunsardzes stājas Zemessardzē, pērn tie bija tikai divi. Atdalot Jaunsardzi no Zemessardzes, radās pārrāvums, jaunsargs neredz saikni, kā tas bija agrāk. Tāpēc runājam ar Jaunsardzes vadību par to, ka Ventspilī varētu daļu nodarbību organizēt bataljonā, lai jaunsargs redz karavīrus, zemessargus, jo tas noteikti radīs lielāku interesi. Agrāk viss bija ciešā sadarbībā, un jaunsargi pēc tam nāca uz Zemessardzi.

— Vai jūsu vienībai ir savas tradīcijas?
— Jau vismaz 15 gadus, pēc Ventspils kultūras centra iniciatīvas, valsts svētku nedēļā novembrī mums ir «Mundieru balle». Uz to ir aicināti visi tie, kuri nēsā formas tērpu — gan karavīri, gan zemessargi, kā arī policisti, ugunsdzēsēji un robežsargi. Tas ir jauks pasākums, kur varam cits ar citu iepazīties, pārrunāt neformālā gaisotnē darba jautājumus.

Bataljonā reizi ceturksnī organizējam saliedēšanas pasākumus — pārgājienus, velobraucienus, izdzīvošanu ziemas apstākļos. Reizi gadā, parasti decembra sākumā, organizējam gadadienas pasākumu un balli, kad pasakām paldies aktīvākajiem zemessargiem un sadarbības partneriem.

Bataljona paspārnē darbojas Veterānu apvienība. Šie sirmie vīri un dāmas piedalās dažādos atceres pasākumos un veicina vēsturiskā mantojuma uzturēšanu. Bataljons parasti piedalās brīvības cīnītāju atceres
pasākumos — nacionālo partizānu atceres pasākumā Dzelzskalna kapos un leitnanta Rubeņa bataljona atceres pasākumā. Sadarbībā ar Zemessardzes 52. bataljona Veterānu apvienības pārstāvi virsseržantu Ilgvaru Puškevicu 2015. gadā tika atjaunots Vents­pils 2. kājnieku pulka karogs, tas tika nodots glabāšanai Ventspils muzejam. Ja ir ar vēsturiskām aktivitātēm saistīti pasākumi, mēs rādām šo karogu jaunajai paaudzei.

— Kas ir jūsu sadarbības partneri?
— Mums ir laba sadarbība ar pašvaldībām, īpaši gribu uzsvērt Ventspils pilsētas domi, kā arī Ventspils novada, Rojas novada un Talsu novada domi. Gadu gaitā ir izveidojusies laba sadarbība ar Ventspils kultūras centru un Ventspils olimpisko centru. Sadarbojamies ar Valsts robežsardzi — viņu virsnieki tiek integrēti mūsu mācībās, iesaistīti komandpunkta darbā. Sniedzam atbalstu mežu dienestiem, Jaunsardzei.

Paldies visiem zemessargiem un karavīriem par ieguldījumu bataljona veidošanā un attīstībā! Kopīgi mēs varam paveikt ļoti daudz! Ja būs nepieciešams, ar šiem vīriem būs gods atrasties vienos ierakumos.

Kapteinis Uldis Plāts, 3. kājnieku rotas komandieris. Zemessardzē kopš 1993. gada, sācis dienestu Zemessardzes 41. (Talsu) bataljonā.

— Kā veidojās Zemessardze jūsu pusē?
— Zemessardzes vienības veidojās pa pagastiem, es biju Valdemārpils vadā. Tie bija juku laiki, bija sarežģīta kriminogēnā situācija, zemessargi gāja ielās, patrulēja, uz ceļiem dežurēja, kontrolēja robežas, kā arī produktu izvešanu un ievešanu valstī. Talsu zemessargi brauca dežurēt uz Kārsavas pusi, uz Bozovu! Tad bija vairāk patriotisma. Valstī nebija kārtības, un bija jābūt vienam spēkam, kas uzņēmās atbildību par kārtības uzturēšanu. Katrā pagastā bija vads, komandieri tika izvirzīti kopējās sapulcēs.

Pēc zināmas stagnācijas sākam saņemt jauno ekipējumu, uzkabes, formas. Man patīk, ka visi izskatās vienādi — ekipēti, bruņoti. Agrāk katrs ģērbās, kā varēja, tagad tiek pilns komplekts iedots, tikai jāprot pareizi lietot! Lai arī reģions nav īpaši ekonomiski aktīvs, lielākā daļa zemessargu strādā, tāpēc vēlos uzteikt mūsu zemessargu darba devējus, kuri ļauj piedalīties mācībās, — būvniecības uzņēmumu SIA «Pretpils», metālapstrādes uzņēmumu IK «Industrija», zemnieku saimniecības.

Daži zemessargi strādā ārzemēs un ierodas Latvijā uz neilgu laiku, tomēr piedalās mācībās. Zemessargs Uldis Tolks, kas strādā Norvēģijā, bija atbraucis 10 dienu atvaļinājumā un septiņas dienas no tām piedalījās mācībās.

Kaujas atbalsta rotas komandieris kapteinis Ginters Ošis stāsta, ka Talsu pusē sāpīgs jautājums ir rekrutēšana. «Maksimāli veicam rekrutēšanu, taču Talsu apkaimē tas nav vienkārši, jo ir maz mācību iestāžu. Pie mums nāk tie, kas paši jau iepriekš pieņēmuši lēmumu, apskatījušies internetā, viņi zina, ko vēlas, un ir ļoti motivēti.

Rotas sastāvs — kā visur, ir tie, kas darbojas jau no pašiem pirmsākumiem, ir jaunie. Vecie ar savu pieredzi apmāca jaunos, jaunie ir ar fizisko izturību, kas liek vecākajai paaudzei iespringt. Dažādas paaudzes sadzīvo labi, viņi paši vēlas būt kopā, veidojas labvēlīga konkurence. Protams, vecais nevar izdarīt to, ko iespēj jaunais, bet pieredze arī ir ļoti svarīga.

Mūsu vidējais zemessargs ir 35—40 gadus vecs, lielākoties strādājošs, dzīvē iekārtojies, ar savu ģimeni, grib atpūsties no ikdienas rutīnas, apmeklējot mācības. Ir daļa, kas apmeklē mācības kompensācijas dēļ. Mums savi cilvēki jāpazīst pēc rakstura, jāsaprot, kā ar kuru cilvēku jārunā, motivējot ierasties uz mācībām. Viņi nav karavīri, viņiem nevar pavēlēt.

3. kājnieku rotas virsseržants seržants Aigars Brauers Zemessardzē dien nesen, pirms tam bijis dienests citās vienībās — Sauszemes spēkos un Instruktoru skolā, tāpēc var salīdzināt karavīru un zemessargu motivāciju. «Zemessargi nāk uz mācībām patriotisku motīvu dēļ, arī lai interesanti pavadītu savu brīvo laiku. Dienot Instruktoru skolā, vienā kursā ir bijuši karavīri un zemessargi, un, salīdzinot ar karavīriem, zemessargi bijuši daudz motivētāki. Iespējams tāpēc, ka zemessargu mācības viņiem ir ļoti interesanta izraušanās no ikdienības.»

Komandieris uzsver, ka ap seržantu Aigaru Braueru pulcējas inteliģenti jaunieši, izveidojusies draugu grupiņa, kas tiek iesaistīta rekrutēšanas pasākumos, skolās, augstskolās un pilsētas pasākumos.

Savukārt sakaru vada seržants kaprālis Artūrs Tukišs ir viens no aktīvākajiem bataljona zemessargiem, kurš regulāri piedalās mācībās. Civilajā dzīvē viņš ir vēsturnieks Ventspils muzejā, atbild par Piejūras muzeja mazbānīti. «Zemessardzē esmu jau septiņus gadus, pirms tam aktīvi darbojos Jaunsardzē. Paldies jaunsargu instruktoram bocmanim Jānim Jaunsproģim, kurš ieinteresēja daudzus jauniešus. Augstskolas gados turpināju apgūt militārās zināšanas Zemessardzes Studentu bataljonā. Patīk būt dabā, ar draugiem, interesē militārās lietas, ir iegūtas zināšanas, kuras varu nodot tālāk, tāpat turpinu pilnveidoties. Katrās mācībās notiek kas interesants, jānodibina sakari, var komunicēt ar mūsu sabiedrotajiem.

Bataljonā jaunajiem zemessargiem ir dots uzdevums veikt rekrutēšanu. Mēs ne tikai parādām prezentāciju, mēs stāstām par savu pieredzi Zemessardzē, atrodam īstos vārdus, lai spētu ieinteresēt. Sarunās top skaidrs, ko jaunieši vēlas, un šādi kontakti ir daudz efektīvāki.

Attiecības ar vecākajiem zemessargiem — man kā vēsturniekam ir ļoti interesanti uzzināt, ko viņi 90. gados darīja, kā jutās, kāpēc viņi to darīja un kāpēc turpina. Toreiz pat īsti nebija policijas, tāpēc bija jābūt spēkam, kas likumpārkāpējus iegrožo. Tā bija spēcīga motivācija, jo viņi aizstāvēja arī savas ģimenes.

Arī tagad vecāka gadagājuma zemessargi no savas pieredzes var pastāstīt daudzas lietas, ko varam izmantot ikdienā. Mēs ar lielu cieņu izturamies pret vecākās paaudzes zemessargiem, jo viņi ir pārvarējuši grūtības, kas bija sākumā, turpina tagad, un reizēm, kad viņi stāsta, pārņem izbrīns, vai tiešām tā varēja būt. Kā vēsturnieks uzskatu, ka jāpēta katra bataljona vēsture, tas jādara steidzami, kamēr veterāni ir mūsu vidū.»