Ar Jaunsardzes aploksnes zīmogošanu sākas 25. gadadienas svinības

25. janvārī  Latvijas Kara muzejā  notika ieskaņas pasākums par godu Jaunsardzes kustības dibināšanas 25. gadadienai.

Sadarbībā ar «Latvijas pastu» tika laista klajā Jaunsardzes kustībai veltīta aploksne un, piedaloties kolekcināriem, notika aploksnes zīmogošana.   Pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, ģenerālleitnants Raimonds Graube, «Latvijas pasta» valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns, Saeimas deputāti, jaunsargi, kolekcionāri.

Jaunsardze ir lielākā jauniešu kustība Latvijā, tā ne tikai piedāvā interesanti un saturīgi pavadīt brīvo laiku, bet veic arī nozīmīgu sociālo funkciju. Kā uzsvēra Jaunsardzes un informācijas centra priekšnieks Druvis  Kleins,  Jaunsardze ir valsts atbalstīta iespēja jauniešiem bez maksas iesaistīties aktivitātēs, īpaši svarīgi tas ir reģionos. «Pirms četriem gadiem mums bija četri tūkstoši jaunsargu, kas pārstāvēja trešdaļu pašvaldību. Šobrīd mēs esam visās  pašvaldībās, tie ir astoņi tūkstoši jaunsargu jeb  5% jauniešu no 10 gadiem līdz vidusskolas vecumam, bet mums ir ambiciozāki mērķi. Jaunsardze ir vienīgā legālā organizācija valstī, kur jaunieši var izmēģināt spēkus pirms iestāšanās profesionālajā dienestā, saprast, kā ir būt karavīram, iemācīties, kas ir disciplīna, komandas darbs, personiskā atbildība. Mēs iepazīstinām ar visām armijas profesijām. Mēs esam unikāli ar to, ka piedāvājam iespēju visiem jauniešiem neatkarīgi no tā, kāda valodā viņi runā ģimenē, kāds ir viņu sociālais statuss, ko viņi domā par vienu vai otru lietu. Kopējās nodarbībās viņi saliedējas, uzzina par novada, pilsētas un valsts vēsturi un  veidojas par savas valsts patriotiem. Šī ir viena no efektīvākajām sabiedrības saliedēšanas formām, kas ilgtermiņā ir nozīmīgs ieguldījums valsts drošībā.»

Jaunsardzei veltītie pasākumi turpināsies visu gadu, bet lielākais pasākums būs 22. septembrī, kad visā Latvijā notiks Jaunsardzes diena.

Jaunsardzei veltīta aploksne jau tagad ir  nopērkama lielākajās «Latvijas pasta» nodaļās.

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka.
Foto —Gatis Dieziņš.

Jaunsargs jūtas droši arī neparastās dzīves situācijās

Diana Selecka,
virsseržante.

Jēkabpils jaunsargu vienību var raksturot kā vienu no aktīvākajām valstī. Jaunieši regulāri piedalās valsts svētku, kā arī dažādos atceres pasākumos gan Jēkabpils apkārtnē, gan Rīgā, bet ikdienā jaunsargus no Jēkabpils, Salas, Viesītes un Krustpils novada var sastapt teorētiskajās un praktiskajās nodarbībās. 

Jaunsardzes un informācijas centra Jaunsardzes departamenta 2. novada nodaļas jaunsargu instruktors Normunds Pastars atzīst — jauniešus vienmēr ir interesējušas iespējas aktīvi pavadīt savu brīvo laiku, iespējams, tāpēc interese par Jaunsardzi ar gadiem pieaug. Jēkabpils apkaimes Jaunsardzes pirmsākumus licis Zemessardzes 56. kājnieku bataljona zemessargs Albīns Jēgermanis, bet jau 23 gadus Jaunsardze šajā pusē saistās ar Normunda Pastara vārdu. Jēkabpils jaunsargu vienība lepojas ar 25 gadu laikā izaudzinātiem 3220 jaunsargiem, no kuriem liela daļa izvēlējusies karavīra profesiju. 

Normunda Pastara veikums novērtēts gan ar Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojumu, gan Lāčplēša fonda zīmi, bet 2016. gadā par ieguldījumu jaunatnes audzināšanā viņš tika apbalvots ar Viestura ordeņa Zelta goda zīmi. «Zināju, ka esmu izvirzīts augstā apbalvojuma saņemšanai, taču līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tiešām tikšu apbalvots. Man liels prieks, ka mans darbs ir ticis novērtēts, tas nozīmē, ka es daru to, kas ir svarīgi un nozīmīgi arī citiem! Es ļoti lepojos ar saviem esošajiem un bijušajiem jaunsargiem, kas ir aktīvi gan Jaunsardzes pasākumos, gan sabiedriskajā dzīvē. Prieks, ka viņi ir izmantojuši iegūtās zināšanas un māca tās citiem.»

— Kā aizsākās jaunsargu kustība Jēkabpilī?
— Sākotnēji jaunsargi darbojās Zemessardzes paspārnē. 1992. gadā no Izglītības ministrijas tika atsūtīts rīkojums, ka jāorganizē ārpusstundu darbs ar jauniešiem. Tika izmantoti «Ieteikumi darbam ar jaunajiem zemessargiem un robežsargiem». Tas bija pats sākums, bet nopietnāk viss tika organizēts 1993. — 1994. mācību gadā, kad Jaunsardze tika iekļauta mācību procesā un sākās apmācība pēc programmas. Pirmā nometne ar konkrētām disciplīnām ­— šau­šanu ar mazkalibra šauteni, šķēršļu joslu, ierindas mācību, vēsturi — mūsu puses jau­- nie­šiem tika organizēta Sēlpilī 1994. gadā.

Arī toreiz jaunieši stājās Jaunsardzē, jo viņus tas interesēja — varēja piedalīties dažādās aktivitātēs, skriet, darboties ar rācijām. Nometnes parasti ilga trīs dienas, pēdējā dienā bija 6 km izturības skrējiens. Oskars Korsakovs, viens no maniem bijušajiem jaunsargiem, tagadējiem karavīriem, toreiz pārliecinoši uzvarēja izturības skrējienā. Nesen TV redzēju, ka ASV karavīri Ādažos bija sarīkojuši fitnesa dienu, kuras ietvaros bija «Cross-fit» sacensības — 3 km uzkabes vestēs, atspiešanās. Varēju būt lepns par Oskaru, jo viņš uzvarēja skrējienā.

— Kā jaunieši izturas pret militāro disciplīnu un prasībām jaunsargiem?
— Saprot, ka viss ir pamatots, jo nav jau tā, ka kaut kas notiek bez dziļākas jēgas. Kādā no nometnēm mums bija personiskās higiēnas stunda, liku noģērbt zābaku, uzlikt kāju uz baļķa un skatījos, cik tīras ir kājas. Varbūt sīkums, bet karavīram tas ir svarīgi — ja nerūpēsies par higiēnu, būs tulznas, var sākties iekaisumi, un tad vienkārši nevarēs paiet! No tādiem sīkumiem veidojas uzdevuma izpratne, arī tas, kāpēc kājas jāmazgā un zeķes jāmaina.

— Vai jaunsargos iegūtās zināšanas jauniešiem noder?
— Protams! Piemēram, pēc testu kārtošanas aizbrauc uz Zemessardzi, tur jādarbojas ar ieročiem, un bijušais jaunsargs uzreiz var izpildīt testu, jo pamatzināšanas jau ir iegūtas, un tad nu tās var apaudzēt ar jaunām zināšanām.

— Patriotisma jūtas, interese pētīt vēsturi — kā jūs modināt jauniešos šo vēlmi?
— Es mēģinu vēsturi parādīt no praktiskās puses, piemēram, ja runājam par 1991. gada barikādēm, tad braucam 13. janvārī uz Rīgu, lai jaunieši varētu klausīties aculiecinieku stāstus un stāvēt pie ugunskura tā, kā tas bija 1991. gadā. Ja runājam par Pirmo pasaules karu un Jēkabpils apkārtni, tad aizejam uz to vietu, kur ir ierakumi, kur ir Pirmā pasaules kara bunkuri. Jaunietis var apskatīt bunkuru, aptaustīt betona sienu, kurā varbūt ir iestrēgusi lode. Tā rodas cita vēstures izjūta un vērtējums. Vēlos, lai jaunsargi zinātu savas valsts vēsturi, mēģinu viņus iesaistīt vēstures izpētē. Diemžēl pirmā reakcija ir visai negatīva, jo izrādās, ka daudziem bērniem vēsture apnikusi jau skolā, tāpēc iepazīstinu ar vēsturi citā veidā.

Regulāri organizējam pārgājienus par godu Latgales atbrīvošanas kaujām. Ejam no Latvijas armijas pozīcijām Atašienē līdz lielinieku pozīcijām Stirnienē. Tur viņus sagaida Zemessardzes 56. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Vents Kodors, kas iepazīstina ar 1920. gada kaujas situāciju, parāda shematiski, kā notika kaujas. Trošku kauja pie Atašienes bija it kā nenozīmīga, bet kopā ar citām, iespējams, nenozīmīgām kaujām tā izšķīra Latgales atbrīvo­- šanas likteni!

Šogad pārgājienā piedalījās 50 cilvēki, un gāja ne tikai jaunsargi, varēja piedalīties jebkurš, kuru interesē novada vēsture. Rekonstruējām 1920. gada kaujas situāciju, mazākie jaunsargi aizstāvēja pozīcijas, bet vecākie uzbruka. Tie, kam nepietika peint­bola šauteņu, cīnījās ar sniega pikām. No Guntara Kalves privātkolekcijas tika atnesta īsta pagājušā gadsimta sākuma triecienšautene, tai uz laides ir uzraksts: «Nežēlo dzīvību par Latvijas brīvību!» un iekšā pieclatnieks. Visi jaunieši ar lielu interesi aplūkoja šo ieroci un nofotografējās. Teicu bērniem, ka viena lieta ir pozēt, cita lieta apbruņojumā pārskriet pāri purvam 30 grādu salā.

Galvenais mērķis bija sasniegts — jauniešiem tika pastāstīts par nozīmīgām atbrīvošanas kaujām, un noteikti viņu atmiņā palika kāda daļa informācijas.

Organizējam arī konkursus «Latvijas karavīrs laikmetu griežos», un jaunsargiem jāintervē sev zināmi cilvēki saistībā ar Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem, jāzīmē zīmējums vai jāsacer dzejolis. Tas viss saistībā ar karavīru, tagadējo vai senāko laiku. Mums ir izveidojusies interviju kolekcija video un audio formātā ar cilvēkiem, kuru vairs nav mūsu vidū, bet viņu liecības ir iemūžinātas. Tā arī veidojas vēsture. Varu būt lepns par to, jo pēc kāda laika mūsu ideju sāka izmantot Latvijas ģenerālu klubs!

­— Kā aizsākās jūsu interese par vēsturi?
— Tas man no vectēva Ignata Lubarta. Parasti vecvecāki stāsta pasakas, bet man vectēvs mēdza teikt — es tev pastāstīšu par seniem laikiem! Vectēvs Ignats obligāto dienestu 1926. gadā dienēja Liepājā, Karostā, sākumā kā kareivis, pēc tam bija nodaļas komandieris. Stāstīja, kā viens kareivis dabūja 10 dienu atvaļinājumu. Viņš bija stāvējis sardzē, patrulējot gar jūras krastu, izdomājis uzpīpēt, apstājies pie koka, un pēkšņi — kliedziens, kritiens… Izrādījās, ka kokā bija sēdējis lūsis, un, kad kareivis bija apstājies, lūsis viņam uzbruka, bet uzdūrās tieši uz karabīnes durkļa. Lūsis gāja bojā, kareivis palika dzīvs un vēl dabūja 10 dienas atvaļinājuma.

Pēc armijas vectēvs būvēja ceļus. Otrā pasaules kara laikā un arī pēc kara viņš strādāja uz dzelzceļa, būvēja tiltus Latgalē. Protams, padomju laikā nebija nekādas komi­- sijas, kas pārbaudītu, cik tas tilts ir izturīgs un kvalitatīvs. Kad pirmais vilciens ar kravu nāca pāri, vectēvs kā meistars un organizācijas partorgs stāvēja zem tilta — tā arī bija pārbaude. Ja nebūtu kvalitatīvi celts, tilts varēja sabrukt, un cēlāji ietu bojā. Celtnieku vidū bija ne tikai parasti strādnieki, bija diezgan daudz cietumnieku, tā ka adrenalīns bijis ne pa jokam.

— Kas ir jūsu vadītās 2. novada nodaļas labākie sadarbības partneri?
— Ja man telefonā ir pašvaldības vadītāja telefona numurs un es jebkurā brīdī varu piezvanīt, tas nozīmē, ka sadarbība ir laba. Mēs organizējam sporta sacensības, Jēkabpils pašvaldība nopērk kausus, savukārt jaunsargi piedalās atceres pasākumos ar karogiem. Ar Zemessardzes 56. kājnieku bataljona zemessargiem pasākumos jaunsargi soļo vienā ierindā. Jaunsargi jūtas piederīgi un redz, ka zināšanas var izmantot. Tāpēc nākamais solis var būt stāšanās Zemessardzē. Arī Zemessardzei ir labi — viņi redz jauniešus, kuri būs viņu maiņa.

Sniedzam dažādu atbalstu «Daugavas vanagiem» — kad viņiem ir atsūtīta humānās palīdzības krava, jaunsargi palīdz sadalīt. Jaunieši palīdzēja arī sakopt «Daugavas vanagu» biedra kapavietu Jēkabpils kapos, kur kapakmens bija sašķiebies. Aizbraucām, iztaisnojām.

Liela daļa jauniešu vēlas savu nākotni saistīt ar militāro jomu,
un Normunds
Pastars ar lepnumu stāsta par bijušajiem jaunsargiem,
kuri kļuvuši par karavīriem
un zemessargiem. 

Zemessardzes 56. kājnieku bataljona zemessargs Jānis Bisnieks atzīst, ka Jaunsardze viņam saistās ar disciplīnu, vēsturi un patriotismu. Patriotisms — Tēvzemes aizsargāšana un kalpošana Latvijai.

Seržants Jānis Gavars ir Gaisa spēku aviācijas bāzes Aviācijas eskadriļas Operāciju posma galvenais speciālists.

1994. gadā jaunsargu nometnē Sēlpilī Jānis Gavars, būdams enerģijas pārpilns 5. klases skolnieks, saņēma balvu par labāko ierindas soli. «Jaunsardzē darbojos kopš 1994. gada, nometnes, sacensības — tas viss bija ļoti interesanti! Ne mazāk svarīgi bija tas, ka par šīm aktivitātēm nebija jāmaksā! Jau būdams jaunsargs, biju pārliecināts, kāda būs mana nākotnes izvēle — tikai un vienīgi
armija!»

Bijušais Jēkabpils vienības jaunsargs un Zemessardzes 56. kājnieku bataljona zemessargs Ēriks Fomičevs šobrīd studē Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes Vadības zinības bakalaura programmā, 4. kursā. Darbadienās darbojas praksē digitālā mārketinga apmācību centrā «Digital Journey» un vakaros raksta bakalaura darbu, bet brīvdienās bieži vien viņu var sastapt lauka kaujas formas tērpā, piedaloties Zemessardzes mācībās un citos pasākumos.

«Dažreiz cilvēki prasa: «Kā es to visu paspēju?» Mana atbilde ir vienkārša: «Ja gribas kaut ko sasniegt — dari! Un neizdomā sev attaisnojumus!»

Jaunsardzē iestājos 5. klasē un aktīvi darbojos astoņus gadus. Sākumā nelikās, ka tas būs kas īpašs, jo tajā vecumā bija ļoti daudz nezināmā, nepieredzētā, bet jau pēc pāris nodarbībām sapratu, ka esmu ierauts tādā kā virpulī, no kura es nevēlos iet ārā. Jaunsardzē ieguvu lielu daļu pamatzināšanu, par ko jāsaka paldies mūsu instruktoram Normundam Pastaram. Viņš iemācīja mums gan dienesta pakāpes un ierindas mācību, gan iesaistīja kaujas šaušanā kopā ar Zemessardzes 56. kājnieku bataljonu, kad gatavojāmies noslēguma nometnes 4. līmeņa testiem. Pēc katrām mācībām jautāju Normundam, kad būs nākamās, kad atkal dosimies mācību pārgājienā. Esmu pateicīgs Jaunsardzei, jo tieši tur sāku gūt panākumus, iemācījos strādāt komandā, sadarboties ar citām vienībām, un mani pirmie apbalvojumi arī parādījās dažādās jaunsargu sacensībās.

Jaunsardzē sāka veidoties mana personība, attieksme pret uzticēto, kā arī pašdisciplīna un jaunas vēlmes tiekties pēc mērķiem. Jaunsardzē patriotiska loma bija dažādiem svētkiem un piemiņas dienām, tādējādi iepazinām vēsturi, mūsu senču cīņu gaitas un veidojām attieksmi pret Tēvzemi. Tajā laikā es arī sāku interesēties par saviem senčiem, uzzinot, kur tie ir dienējuši un ko darījuši Latvijai svarīgos laikos, un biju lepns par viņiem.

Manuprāt, interesantākais Jaunsardzē bija jaunu biedru iepazīšana, kad izveidojās kontakti ar ļoti dažādiem jauniešiem. Mums ir atšķirīgi viedokļi, dzīvesveids, bet dažkārt intereses sakrīt tik ļoti, ka nemanot ar šiem cilvēkiem kļūsti par ļoti labiem draugiem.

Domāju, ka tieši Jaunsardze ietekmēja manu lēmumu dienēt Zemessardzē. Tas, ar ko mani iepazīstināja Jaunsardzē, izrādās, bija tikai sākums, Zemessardze ir turpinājums. Pateicoties Jaunsardzes pieredzei, iestāties un integrēties Zemessardzē bija vienkārši. Viss, ko mācīja un stāstīja Jaunsardzē, noder Zemessardzē, kur iegūtās zināšanas tiek uzlabotas un padziļinātas.»

Kapteinis Kaspars Čāmāns novēl, lai katrs jaunsargs no Jaunsardzes paņem zināšanas, kuras viņam turpmākajā dzīvē var noderēt. Līdera dotības, spēja uzņemties atbildību un citas īpašības noderēs jebkurā profesijā.

«Jaunsardzē biju no 12 līdz 18 gadu vecumam, pēc tam turpināju pilnveidot militārās zināšanas Zemessardzē kā zemessargs, bet kopš 2006. gada septembra dienu profesionālajā dienestā.

Jaunsardzes kustībā sākotnēji darboties motivēja kapteinis Jānis Maļinovskis, jaunsargu pulciņa vadītājs Jēkabpils rajona Asares pamatskolā. Viņš bija paraugs, un arī tagad sazinos ar bijušo skolotāju, konsultējos, ko un kā darīt labāk. Jaunsardzes sacensības un nodarbības kopumā mani aizrāva tieši ar savu daudzveidību, jutu, ka tā ir joma, kas man patīk. Jaunsardzes rīkotajās nometnēs un sacensībās esmu ieguvis godalgotas vietas dažādās disciplīnās. Mani vairāk interesēja grūtāki pārbaudījumi, piemēram, nestandarta šķēršļu joslas, pārvarot dažādus ūdensšķēršļus. Uzskatu, ka tādi pārbaudījumi norūda gribasspēku un jaunieši kļūst pārliecinātāki par savām spējām.

Jaunsardzes gados iegūtās zināšanas deva pietiekamu priekšstatu par to, ko dara karavīri, un tas arī ļāva saprast, vai es pats vēlos būt profesionālā dienesta karavīrs. Jaunsardzes programma ir ļoti līdzīga tai, ko apgūst karavīri militārās pamatapmācības laikā NBS Kājnieku skolā.

Kā karavīrs strādāju nodrošinājuma jomā un esmu jaunsargu instruktors Rīgas Vidzemes priekšpilsētas jaunsargu vienībā (Mežciema pamatskolā un Rīgas Juglas vidus­- skolā). Mana pieredze palīdz izprast manus tagadējos skolniekus, jo pats no pamatiem esmu apguvis jaunsargu programmu.»

Zemessardzes 56. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Vents Kodors savas dienesta gaitas arī sācis kā jaunsargu in-struktors Jēkabpils 3. vidusskolā. «Pēc neatkarības atgū­- šanas skolās vairs nebija militārās mācības, bet mēs redzējām, ka jauniešiem nepie­- ciešamas tāda veida aktivitātes. Zemessargi — pieredzes bagāti skolotāji, sāka darboties ar jauniešiem, un katrs to darīja, kā saprata, galveno uzsvaru liekot uz patriotismu, militāro jomu, sagatavošanu obligātajam militārajam dienestam. Ja bērni jūt, ka par viņiem rūpējas un domā, tad viņi ir ļoti atsaucīgi! Saprot, ka ir atbildīgi par kolektīvu, pierod darboties komandā, pamatot savu nostāju, komunicēt ar citiem. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kas darbojas ar jaunsargiem. Ja nav vēlmes strādāt ar jauniešiem un darīt to kvalitatīvi, rezultāta nebūs. Satiekot savus bijušos jaun­sargus, man ir liels prieks par viņiem  — viņi ir gan militāristi, gan policijas darbinieki, gan vienkārši krietni cilvēki.

Tie, kas ir bijuši Jaunsardzē, pārzina armijas vidi. Viņi ir aktīvāki, patstāvīgāki, pieraduši darboties komandā, pārvarēt grūtības, ar pienākuma apziņu pret saviem biedriem. Galvenais ir tas, ka viņi ir pieraduši būt noderīgi savai valstij.»

Sporta ziņas

Šahā uzvaru izcīna Zemessardzes Studentu bataljona komanda

Šā gada 19. janvārī NBS Sporta klubā norisinājās NBS čempionāts šahā. Sacensībās piedalījās 27 dalībnieki, kopā 11 komandas no dažādām NBS un Zemessardzes (ZS) vienībām. Individuālais turnīrs ar komandu ieskaiti notika pēc Šveices sistēmas astoņās kārtās saskaņā ar FIDE (Starptautiskā šaha federācija) ātrā šaha noteikumiem. Laika kontrole 13 minūtes uz visu partiju, plus trīs sekundes par katru izdarīto gājienu. Uzvarētājus noteica pēc iegūto punktu summas. Ja bija vienāda punktu summa, vietas noteica pēc koeficientiem: uzlabotā Buholca, Buholca un RST (reitinga sasniegums turnīrā). Uzvarētāju komandu (komandas sastāvā trīs dalībnieki) noteica pēc komandas spēlētāju iegūto punktu summas.

Individuālajā vērtējumā pārliecinošu uzvaru izcīnīja zemessargs Jānis Valeinis (8 punkti) no Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. Bn), otrajā vietā vecākais zemessargs Valērijs Rižihs (7 punkti) no Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona (ZS 19. NBN), bet trešajā vietā kareivis Mārtiņš Ivbulis (6 punkti) no Apvienotā štāba un Aizsardzības ministrijas (AŠ/AM) komandas.

Atsevišķi tika apbalvoti profesionālā dienesta karavīri. Pirmā vieta kareivim Mārtiņam Ivbulim (6 punkti, AŠ/AM), otrā vieta dižkareivim Jānim Slaidiņam (5 punkti, Militārā policija), trešā vieta virsseržantam Mārim Novikam (5 punkti, Sauszemes spēku kājnieku brigāde).

Komandu vērtējumā uzvaru izcīnīja ZS St. Bn komanda (zemessargs Jānis Valeinis, kaprālis Edgars Engīzers un kapteinis Aleksandrs Jakovļevs), otrajā vietā Kājnieku skolas komanda (virsseržants Uldis Locāns, virsseržants Arvis Solims un seržants Rolands Ozoliņš), bet trešajā vietā SzS KBde (virsseržants Māris Noviks, dižkareivis Aleksandrs Sondors un dižkareivis Jevgēnijs Morozovs).

Sagatavojusi NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore
seržante Ilze Volframa.
Foto — kpr. Jeļena Maļuka.

NBS čempionāts florbolā 

No šā gada 1. līdz 3. februārim Rīgā norisinājās pēdējo gadu populārākais NBS čempionāts — florbolā. Šoreiz sacensībās piedalījās 23 komandas no dažādām NBS regulāro spēku un Zemessardzes (ZS) vienībām. Vīriešu konkurencē sacensības norisinājās divās līgās. 2. līgā nedrīkstēja piedalīties komandas, kuru sastāvā spēlē Latvijas florbola virslīgas, 1. līgas un Latvijas izlases spēlētāji.

Sacensību pirmajās dienās komandas izspēlēja apakšgrupu spēles.

1.  līgas apakšgrupu spēlēs labākos rezultātus sasniedza Kājnieku skolas (KS), Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB), Sauszemes spēku Kājnieku brigādes (SZS KBde) un Jūras spēku flotiles patruļkuģu eskadras (JSF PKE) komandas, kuras sacensību pēdējā dienā sacentās izslēgšanas spēlēs.

2. līgas apakšgrupu spēlēs labākās bija 3. reģionālā nodrošinājuma centra (3. RNC), Apvienotā štāba (AŠ), Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. Bn) un Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona (ZS 17. PABN) komandas.

Sieviešu konkurencē izslēgšanās spēlēs iekļuva SZS KBde, ZS St. Bn, Militārās policijas (MP) un GS AB komandas.

Spēlē par 3. vietu 2. līgā ZS St. Bn komanda (vec. zs. R. Razums, vec. zs. U. Grinēvičs, vec. zs. K. Vuļs, zs. D. Bērziņš, zs. M. Garoza, zs. A. Korkls, zs. R. Berķis, zs. J. Dupats, zs. J. Abzalons, zs. J. Tomaševičs, zs. J. Pujats un zs. A. Medaljē) ar rezultātu 2:0 uzvarēja ZS 17. PABN komandu.

2. līgas finālā līdzvērtīgā cīņā AŠ komanda (maj. I. Bulahs, maj. A. Kononovičs, maj. R. Vējš, klt. A. Uzuleņš, maj. Z. Krilovs, maj. I. Kleinbergs, maj. M. Dalbiņš, kpt. V. Vārna, kpt. J. Slaidiņš un vsrž. I. Pelcbergs) ar rezultātu 2:1 uzvarēja 3. RNC (maj. A. Grudinskis, kpt. R. Bebrišs, vsrž. J. Bergs, vsrž. A. Muša, srž. A. Rakstiņš, kpr. K. Kiršteins, kpr. Ģ. Rudzītis, kpr. R. Kristapaitis, kpr. S. Šika, dkar. J. Novikovs un kar. G. Mednis).

1. līgas spēlē par 3. vietu GS AB komanda (kpt. N. Kīsnics, kpt. R. Staņislavskis, vlt. M. Pamiljans, lt. A. Delvers, srž. A. Kusiņš, srž. J. Kalniņš, srž. G. Gaigals, kpr. M. Bite, dkar. R. Lanka, dkar. E. Josts, dkar. K. Bičols un kar. J. Gerasimovs) ar rezultātu 2:1 uzvarēja JSF PKE komandu.

1. līgas finālspēlē KS komanda (vsrž. V. Locāns, vsrž. U. Locāns, srž. R. Ozoliņš, kpr. J. Štrauss, kpr. N. Lepiks, kpr. R. Teters-Teterovskis, kpr. R. Mihailovs, kpr. E. Aleksejevs, dmtr. R. Jakovičs, kar. R. Neupakojevs un kar. R. Špacs) ar rezultātu 3:1 uzvarēja SZS KBde (lt. A. Brūvelis, srž. D. Eglītis, kpr. D. Ķiploks, dkar. A. Šteins, kar. A. Āboltiņš, kar. I. Parādnieks, kar. M. Čatrausks, kar. A. Lūdiņš, kar. J. Makējevs, kar. R. Radzēvičs, kar. N. Lankovskis un kar. K. Mākulēns).

Sievietēm spēlē par 3. vietu ZS St. Bn (srž. R. Lūse, kpr. I. Kjakste, kpr. L. Jansona, kar. K. Melberga, vec. zs. S. Streļcova, vec. zs. E. Apine, zs. S. Berga, zs. I. Ņikuļina, zs. O. Ņikuļina, zs. E. Kviese, zs. K. Antāne un zs. K. Kaminska) komanda pārliecinoši ar rezultātu 3:0 uzvarēja MP komandu.

Finālspēlē sievietēm aizraujošā cīņā GS AB komanda (kpt. J. Masule, srž. I. Bite, srž. S. Vanaga, kpr. E. Poļakova, kpr. V. Sidorova,
kpr. A. Bērsone, kpr. Z. Bergmane, dkar. D. Zaļā, kar. K. Černova, kar. V. Ratačova un kar. L. Liepiņa) pēcspēles metienos ar rezultātu 2:1 uzvarēja SZS KBde (vlt. A. Zahare, lt. K. Švikstiņa, lt. I. Nipare, kpr. V. Kārkliņa, kpr. D. Izotenko, kpr. L. Bekusova, dkar. I. Sadovenko, dkar. J. Hmeļņicka, kar. A. Dimza, kar. I. Hermane un kar. L. Pērkone) komandu.

Sagatavojusi NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore
seržante Ilze Volframa..

Dabas aizsardzība un militārās mācības Ādažu poligonā

Ilze Ķuze,
LIFE+ projekta «Putni Ādažos» komunikācijas speciāliste.

Ādažu militārais poligons ir ne tikai Nacionālo bruņoto spēku mācību vieta, bet arī teritorija ar Eiropā aizsargājamām dabas vērtībām. Poligona centrālo daļu, kas visintensīvāk bijusi pakļauta militārajām mācībām, veido klaja, ap 3000 hekt­āru plaša virsāju un smiltāju ainava — Baltijas valstīs lielākais virsāju komplekss. Perifērijā saglabājušies cilvēka darbības maz skarti meži, purvi un ezeri. Šeit mājvietu radušas daudzas Eiropā retas un īpaši aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas. Dabas vērtību saglabāšanai
2004. gadā izveidots aizsargājamo ainavu apvidus «Ādaži», kas aizņem lielu daļu no Ādažu poligona teritorijas. Šogad tam ir apstiprināts dabas aizsardzības plāns, kas paredz dabas vērtību saglabāšanai veicamos pasākumus līdz 2025. gadam.

Projekta «Putni Ādažos» laikā notikušas vairākas karavīru apmācības par vides aizsardzības prasībām Ādažu poligonā. Foto — Ieva Mārdega.

Unikālās Ādažu poligona dabas vērtības
Nozīmīgākā Ādažu poligona un aizsargājamo ainavu apvidus dabas vērtība ir Eiropā aizsargājamais virsājs — saulaini un vējaini viršu audžu un smiltāju klajumi sausā, nabadzīgā augsnē — un tajā mītošās sugas. Bieži cilvēka darbība un dabas vērtību aizsardzība atrodas konfliktā. Virsājs, gluži pretēji, ir tā dēvētais traucējumu atkarīgais biotops. Līdzīgi kā pļava bez regulāras apsaimniekošanas tas aizaug un pārvēršas par mežu. Tādēļ poligonā ilgstoši notiekošā militārā darbība — motorizēta izbraukāšana, spridzināšana, nelieli ugunsgrēki — ir veicinājusi virsāja veidošanos un uzturējusi to. Šīs atklātās platības ir ērta, labi pārredzama teritorija gan šaušanas apmācībām, gan taktiskajām nodarbībām, kurās var apgūt iemaņas ar manevriem, kuriem nepieciešama laba pārskatāmība un koordinācija starp vienībām.

Biologi aprēķinājuši, ka Ādažu poligonā atrodas 90% no kopējās Latvijas virsāju platības. Vērtību palielina gan virsāju lielās vienlaidu platības, kādas nav sastopamas citur Latvijā, gan ilgstoši nemainīga to izmantošana bez papildu barības vielu un pesticīdu lietošanas. Tas palīdzējis saglabāties vairākām virsājiem raksturīgām, citur Latvijā ļoti retām augu sugām. Te sastopama arī virsājiem tipiska kukaiņu suga — aizsargājamais sarkanspārnu sisenis jeb parkšķis un Eiropā retā stepes čipste, kas atbilstoši savam nosaukumam saistīta ar klajiem, sausiem apvidiem, kur tā ligzdo un barību meklē uz zemes.

Poligona rietumu malā atrodas Mazuikas un Lieluikas ezeri. Pateicoties ilgstoši ierobežotai piekļuvei, abus no tiem maz skārusi cilvēka ietekme. No dabas aizsardzības skatī­- juma īpaši vērtīgs ir Mazuikas ezers. Tas ir sekls dzidrūdens ezers ar mīkstu ūdeni, kurā sastopamas vairākas tīros ezeros augošas, retas un aizsargājamas augu sugas, piemēram, Dortmana lobēlija. Šādu ezeru Latvijā saglabājies ļoti maz, biologu pētījumi liecina, ka pēdējo 100 gadu laikā to skaits sarucis vairāk nekā uz pusi. Mazuikas ezers līdzās Ummim un Sīvera ezeram ir nozīmīgākie šī ezera veida pārstāvji mūsu valstī.

Meža silpurenes. Foto — Ieva Mārdega.
Purva tilbīte. Foto — Jari Peltomäki.
Gludenā čūska. Foto — Ieva Mārdega.
Smilšu krupis. Foto — Ieva Mārdega.

Poligona austrumu malā atrodas Rampas-Bitenieku purvs — Latvijai netipiski sekls sūnu purvs. Neskarti sūnu purvi ir Eiropā īpaši aizsargājama dabas vērtība. Rampas-Bitenieku purvā tāda ir saglabājusies vidusdaļa, malas ietekmējusi nosusināšana, un purvs degradējas. Tas izpaužas kā aizaugšana ar priedēm un bērziem, kuru dēļ izzūd purvam raksturīgās augu sugas. Ādažu poligona purvu masīvā ligzdo Eiropā retā purva tilbīte, un tā ir arī viena no labākajām rubeņa ligzdošanas vietām mūsu valstī.

Poligona teritoriju ovāla formā ieskauj meži, apņemot virsājus, smiltājus un purvus. Tie ir galvenokārt priežu meži, apmēram puse no tiem — jaunāki par 50 gadiem, tādēļ to vērtība no dabas aizsardzības viedokļa pieaugs ilgtermiņā.

Eiropas mērogā aizsargājami ir boreālie meži — skujkoku meži ar dažāda vecuma koku audzēm, lielu dimensiju kokiem, arī stāvošiem un guļošiem sausiem kokiem — stumbeņiem, sausokņiem un kritalām, kas kalpo par mājvietu retām kukaiņu, ķērpju, sūnu un sēņu sugām. Īpaši vērtīgi ir arī meži uz slapjām augsnēm — staignāju un purvainu vietu meži, kā arī meži upju krastu palienēs. Mežaudzes nodrošina trokšņu dabisko slāpēšanu, kā arī novērš augsnes erozijas risku.

Zaļā vārna. Foto — Jari Peltomäki.
Stepes čipste. Foto — Jari Peltomäki.
Reta orhideja —bruņcepuru dzegužpuķe. Foto —Ieva Mārdega.
Nelielās platībās virsājus atjauno, noņemot augsnes virskārtu. Kailajā augsnē iesējas jaunie virši.Foto — Ieva Mārdega.

«Ādažu» virsājos, purvos, mežos, ezeros un upēs mīt ļoti daudz retu augu un dzīvnieku sugu — 135 Latvijā un 71 Eiropā īpaši aizsargājama suga. Piemēram, meža silpurene, spilgtā purvuspāre, garlūpas racējlapsene, lielais dižkoksngrauzis, gludenā čūska, smilšu krupis, sila cīrulis, zaļā vārna, purva piekūns un astoņas aizsargājamas sikspārņu sugas.

Kādi dabas aizsardzības darbi plānoti 2015.—2025. gadā
Šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija apstiprināja aizsargājamo ainavu apvidus «Ādaži» dabas aizsardzības plānu 2015.—2025. gadam.

Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā, 2014. un 2015. gadā, biotopu speciālisti aizsargājamo ainavu apvidū «Ādaži» uzkartēja visus Eiropā aizsargājamos biotopus, un sugu speciālisti apsekoja teritoriju, lai konstatētu reto sugu atradnes. Balstoties uz pētījumu rezultātiem, eksperti sagatavoja ieteikumus teritorijas dabas vērtību turpmākai uzturē­- šanai un aizsardzībai.

Dabas aizsardzības plānā galvenais akcents likts uz smiltāju un virsāju teritoriju apsaimniekošanu, lai nesamazinās to platības. Tāpat būtiski saglabāt neskartu Maz-uikas ezeru, purvainos mežus un mežainās kāpas, kā arī atjaunot meliorācijas un degšanas degradētos purvus.

Plāns paredz veikt ikgadēju sauso virsāju uzturēšanu, tajos izcērtot kokus un krūmus, pļaujot un kontrolēti dedzinot. Militārās mācības palīdz uzturēt virsājus, taču nenodrošina to vienmērīgi visā Ādažu poligona virsāju-smiltāja kompleksa platībā, tādēļ nepieciešami papildu apsaimniekošanas pasākumi. Plānota arī dabiskā ūdens režīma atjaunošana nosusināšanas skartajos purvos un slapjajos virsājos, būvējot aizsprostus uz meliorācijas grāvjiem un izcērtot apaugumu — kokus un krūmus, kas veicina ūdens iztvaikošanu. Šos apsaimniekošanas pasākumus turpmākajos gados veiks Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra (VAMOIC) Vides nodaļa.

Ādažu poligona virsājs. Foto — Ieva Mārdega.

Dabas aizsardzības plāna izstrādi veica Eiropas Savienības LIFE+ programmas atbalstītā projekta «Putni Ādažos» (www.putniadazos.lv) ietvaros. Projektu no 2013. līdz 2017. gadam īsteno VAMOIC.

Ko šis plāns nozīmē militārajām mācībām?
Plāna izstrādes laikā notika vairākas sanāksmes, un tajās sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem tika meklēti kompromisi, lai turpmāk nodrošinātu dabas vērtību labvēlīgu aizsardzības stāvokli, sabalansējot to ar arvien pieaugošo militāro mācību intensitātes slodzi.

Pateicoties biologu veiktajai teritorijas izpētei, šobrīd zināma dabas vērtību izplatība teritorijā. Balstoties uz šiem datiem un sadarbojoties ar plāna izstrādes uzraudzības grupu, aizsargājamo ainavu apvidum «Ādaži» ir pārstrādāts dabas aizsardzības zonējums, padarot to viengabalaināku un vieglāk uztveramu, tā atvieglojot militāro mācību plānošanu.

Ziedoša Dortmana lobēlija Mazuikas ezerā.
Foto — Ieva Mārdega.

Atbilstoši ieteiktajam jaunajam zonējumam lielāko daļu (70%) no aizsargājamo ainavu apvidus klāj ainavu aizsardzības zona, kurā nav ierobežojumu militārām mācībām. Atšķirībā no iepriekšējā dabas aizsardzības plāna šobrīd ievērojami samazināta dabas lieguma zona, kas sedz galvenokārt purvu un mežu teritorijas. Stingrā režīma zona ir 37 hektāri, un tā aptver Mazuikas ezeru. Teritorijā samazināti ierobežojumi militārajām mācībām, piemēram, vairāk nekā 200 ha dabas lieguma zonā atļauta nometņu ierīkošana un braukšana ar tehniku ārpus ceļiem. Iepriekš tas dabas lieguma zonā bija liegts.

Jaunais aizsargājamo ainavu apvidus «Ādaži» dabas aizsardzības plāns kalpos par pamatu jauno Ādažu poligona vides noteikumu izstrādei, ko apstiprinās Aizsardzības ministrija un kas ir Ādažu SOP (Standard Operation Procedures) sastāvdaļa.

Igaunijas zemessardze «Kaitseliit» — būtiska valsts bruņoto spēku daļa

Džoanna Eglīte

Foto — no «Kaitseliit» Tartu reģionālās vienības arhīva.

Konsultējis Sanders Silms, «Kaitseliit» Tartu reģionālās
vienības zemessargs, «Kaitseliit» preses pārstāvis.

«Kad sākās kara darbība Ukrainā, es aizdomājos, vai mācētu aizstāvēt savu ģimeni, ja kas līdzīgs notiktu Igaunijā,» par savu lēmumu pievienoties Igaunijas zemessargiem stāsta Sanders Silms. Pirms trim gadiem, būdams veiksmīgs žurnālists, viņš atskārta, ka ieroci pēdējo reizi turējis rokās militārās apmācības stundās skolā un diez vai spētu ar to prasmīgi rīkoties tagad. «Man līdzās bija draugi un kolēģi, kas stājās «Kaitseliit». Iekšējās izjūtas un viņu rīcība pamudināja arī mani,» atceras Sanders Silms, kas ne vien darbojies kā aktīvs zemessargs, bet kļuvis arī par «Kaitseliit»
saiknes veidotāju ar sabiedrību, filmējot un izplatot sižetus no zemessargu
mācībām, kā arī dažādos igauņu sabiedrības plaši apmeklētos pasākumos stāstot par zemessargiem un iespēju iekļauties viņu rindās.

«Kaitseliit» paredzēta cīņām ne tikai ienaidnieka aizmugurē
24. februārī Igaunija svin savu Neatkarības dienu, un arī šogad šajā dienā jauni igauņu zemessargi deva svinīgo zvērestu. Pašreiz Igaunijā ir ap 15 000 zemessargu. Igaunijas zemessardze — brīvprātīgā Aizsardzības līga («Kaitseliit») ir tiešā Igaunijas Aizsardzības spēku komandiera pakļautībā un tiek uzskatīta par būtisku valsts bruņoto spēku daļu, kas krīzes gadījumā iekļaujas sauszemes spēku vienībās.

Katrai «Kaitseliit» reģionālajai vienībai ir savi noteikti uzdevumi un noteiktas kaujas spējas brīdī, kad jāaizstāv Igaunija. Piemēram, Tartu reģionālās vienības nodaļas gatavotas ātrai reaģēšanai, iekšējai aizsardzībai un policijas spēku atbalstam. Uzbrukuma gadījumā Igaunijas zemessardze paredzēta cīņām ienaidnieka aizmugurē. Katra vienība lieliski pārzina savu reģionu un tā specifiku. «Mēs esam kā armija, tikai nesaņemam par to algu,» saka Sanders Silms.

«Kaitseliit» komandieris brigādes ģenerālis Mēliss Kīli, uzrunājot zemessargus igauņu zemessargu žurnāla «Kaitse Kodu!» («Aizsargā Mājas!») šī gada pirmajā numurā, vērtē «Kaitseliit» paveikto un min aktuālākos uzdevumus: «Pēdējo gadu prioritāte mums ir bijusi kaujas gatavības spēju trenēšana. Šis mērķis ir īstenots. Nākamais mērķis, pie kā mums vajadzētu strādāt, ir aizsardzības gatavības spēju pilnveidošana. Ar to es saprotu karavīru spēju koncentrēties uz kaujas uzdevumu sagatavošanu un izpildi.»

Igaunijas Aizsardzības spēki
Igaunijas Aizsardzības spēkus veido 3000 armijas profesionāļu, 2700 obligātā militārā dienesta karavīri, kuru sastāvs ik gadu mainās, ap 20 000 rezerves karavīru un ap 15 000 zemessargu. Karadarbības gadījumā Igaunija mobilizētu 60 000 militāri apmācītu, reģionālās vienībās strukturētu kara­- vīru, kas spēj prasmīgi darboties vienoti.

Igaunija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur bez pārtraukumiem turpinājies obligātais militārais dienests. Pašreiz dienesta laiks ir astoņi apmācības mēneši karavīriem, kuri apgūst karavīra bāzes kursu; 11 mēneši — tiem, kuri beiguši jaunākā virsnieka vai rezerves virsnieka kursu vai dien Igaunijas Jūras spēkos.

Igaunijas obligātajā militārajā dienestā iesauc vīriešus no 18 līdz 28 gadu vecumam. Iespēja dienēt ir arī sievietēm. Līdzīgi kā Latvijā vairāk nekā 11% Igaunijas armijas karavīru ir sievietes.

Atšķirībā no Latvijas igauņu sievietēm ir ne vien iespēja dienēt, bet arī iesaistīties Igaunijas bruņotos spēkus atbalstošā Sieviešu brīvprātīgā aizsardzības organizācijā, kur var apgūt karavīra pamatapmācību un specializāciju. Organizācijas galvenais uzdevums ir sniegt karavīriem un zemessargiem nepieciešamo atbalstu: pirmo palīdzību, gatavot ēdienu un pat pieskatīt karavīru bērnus, kad vecāki piedalās militārās mācībās. Nereti sievietes, kuras darbojas Sieviešu brīvprātīgajā aizsardzības organizācijā («Naiskodukaitse»), ir arī zemessardzes.

Kas kļūst par zemessargiem Igaunijā
Igaunijas Aizsardzības līga («Kaitseliit») dibināta 1918. gadā, un tā atsāka savu darbību 1990. gadā — 18 mēnešus pirms Igaunija oficiāli atguva neatkarību. «Atjaunotās zemessardzes sākumu droši vien var salīdzināt ar mežabrāļu kustību, un tai ir maz līdzības ar labi organizēto militāro spēku, par kādu «Kaitseliit» kļuvusi šodien. Tomēr mūs gan ar zemessardzes dibinātājiem, gan tās atjaunotājiem joprojām vieno ticība savai valstij un tās neatkarībai,» saka Sanders Silms.

Pievienoties zemessargiem igauņus mudina dažādi centieni. Daļa līdzīgi kā Sanders Silms apzinās, ka karavīra iemaņas var būt ļoti noderīgas savas ģimenes un zemes aizsardzībai. Tāpat kā mūsu jaunsargi, arī igauņu jaunieši, kas darbojušies militārās organizācijās (zēni — «Noored Kotkad» («Jaunie ērgļi»), bet meitenes — «Kodutütred» («Dzimtenes meitas»)), vēlas turpināt šo pieredzi pieaugušā vecumā. Ir igauņi, kuri militāro jomu, ieročus un mācības uztver kā aizraujošu brīvā laika pavadīšanas veidu un iespēju būt kopā ar līdzīgi domājošiem.

Rezerves karavīri, par kuriem kļūst obligāto militāro dienestu beigušie, tiek saukti uz mācībām reizi četros vai piecos gados, bet Zemessardzē mācības notiek no trim līdz sešām reizēm gadā — atbilstoši reģionālās vienības specifikai, kurā zemessargs darbojas. Dalība organizētajās mācībās ir iespēja pastāvīgi uzturēt zināšanas un kaujas iemaņas labā līmenī, tādēļ nereti zemessargu rindas papildina arī obligāto militāro dienestu beigušie rezerves karavīri.

Līdztekus regulārām mācībām «Kaitseliit» zemessargiem ir iespēja apgūt specializāciju un kvalifikāciju. Igaunijas Aizsardzības līgai ir sava mācību iestāde — «Kaitseliit» skola, kurā var apgūt šādas specialitātes: sakarnieks, snaiperis, izlūks, prettanku ieroča operators, sanitārs, ložmetējnieks, militārā transporta autovadītājs, spridzinātājs, radiostaciju operators. Skola nodrošina jaunākā virsnieka kursus, sagatavojot gan instruktorus, gan vada un rotas komandierus.

««Kaitseliit» līdzīgi kā policija un glābšanas dienesti igauņu sabiedrībā tiek cienīti,» saka Sanders Silms. Nesenie pētījumi liecina, ka 80% igauņu uzticas šo profesiju pārstāvjiem. «Tomēr tas ir divpusējs process. Manuprāt, cilvēki, kuri iestājas zemessargos, ieņem aktīvu pozīciju. Viņi vairs nav tie, kuri uzskata, ka par nomaksātiem nodokļiem viņiem kaut kas pienākas no valsts. Kad cilvēks kļūst par zemessargu, viņš pakāpeniski saprot, ka viņš ir šī valsts. Un no viņa daudz kas ir atkarīgs.»

Ekipējums un ierocis
Ja cilvēks iestājas Igaunijas Aizsardzības līgā bez militāras sagatavotības, viņam jābeidz 10 dienu bāzes apmācības kurss, kura noslēgumā jauno zemessargu norīko apakšvienībā, kur visvairāk būtu noderīgas viņa ikdienas profesionālā darba iemaņas un zināšanas. «Piemēram, jaunu zemessargu, kura darbs vai izglītība saistīta ar matemātiku, visticamāk, novirzīs pie mīnmetējiem,» saka Sanders Silms.

Zemessargs saņem visu nepieciešamo ekipējumu: pilnu lauka formas komplektu, mugursomu un ieroci. Ekipējumu un ieroci zemessargs var glabāt mājās. Paredzēts, ka Igaunijas Aizsardzības līgas ekipēšanas projekts pilnībā noslēgsies nākamā gada nogalē.

«Aktīvam zemessargam, kurš regulāri piedalās mācībās, ir viss nepieciešamais. Protams, papildināt vai pilnveidot kādu ekipējuma detaļu ir katra paša ziņā. Ja ziemā mežā ir nevis vienkārši veļa, bet termoveļa, tas noteikti vairos izturības līmeni. Tādēļ nereti zemessargi papildus iegādājas atsevišķas lietas savai ērtībai.»

Ar ko sadarbojas «Kaitseliit»
Igaunijas Aizsardzības līga ir izteikti vērsta uz sadarbību gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. «Kaitseliit» rīko mācības kopīgi ar Igaunijas policiju, glābšanas dienestiem, robežsardzi un pašvaldībām. Tas rada vienotu un plašāku izpratni par valsts aizsardzību. Ar «Kaitseliit» labprāt sadarbojas igauņu uzņēmēji, kuri bez maksas sniedz savus pakalpojumus, jo uzskata, ka šādi iegulda savu artavu kopīgajā valsts aizsardzībā.

Pagājušajā gadā Tallinas reģionālās vienības zemessargi piedalījās «Reval Marine and Offshore Training and MSCA» rīkotajā trīs dienu mācību projektā, kura laikā tika simulēta helikoptera grimšana un praktizēta niršana slikti caurredzamā ūdenī.

Gadu gaitā «Kaitseliit» veidojis ciešu sadarbību arī ar līdzīgām organizācijām kaimiņvalstīs, rīkojot kopīgas mācības un attīstot savstarpēju pieredzes un zināšanu apmaiņu. Pagājušajā gadā igauņu zemessargi piedalījušies vairāk nekā 100 lauka mācībās, kursos, praktiskā apmācībā un sporta sacensībās ārpus Igaunijas. Ciešākā sadarbība igauņiem gadu gaitā izveidojusies ar skandināvu kaimiņiem: somiem, zviedriem un dāņiem. Nākamie tuvākie sadarbības partneri «Kaitseliit» ir Latvijā un Lietuvā.

Zemessargs Tomass Kasks, kurš pagājušā gadā saņēma apbalvojumu par starptautiskas sadarbības veicināšanu starp brīvprātīgo savas zemes aizstāvju organizācijām, žurnāla «Kaitse Kodu!» jaunākajā numurā publicējis rakstu par Zviedrijas un Igaunijas Sāremā reģionālās vienības zemessargu kopīgajām mācībām. Viņš uzsver —  jo regulārāk notiek šādas mācības, jo pilnvērtīgāka ir sadarbība un kaujas uzdevumu izpilde. Tomass Kasks atzīmē, ka abu valstu zemessargi, kas piedalās kopīgajās mācībās, ir ar vairāku gadu pieredzi un pazīst cits citu personīgi. Viņš šādas mācības vērtē kā veiksmīgas sadarbības modeli.

«Ir prieks vērot, kā labi apmācīti brīvprātīgie spēj īsā laika sprīdī izveidot apakšvienības un izpildīt ātri un sekmīgi salīdzinoši sarežģītus kaujas uzdevumus.»

Kuram ir labāk aizsargāta valsts?
Lai gan ne visi 15 000 Igaunijas zemessargu aktīvi piedalās regulārās mācībās, Sanders Silms novērojis, ka «Kaitseliit» ir īpaša socializēšanās vieta. Mācībās satiekas visdažādāko profesiju un sociālo slāņu cilvēki, kurus vieno darbošanās vienam mērķim.

«Veidojas kopīga pieredze, un tas ļoti tuvina. Mēs bieži palīdzam cits citam arī ārpus zemessargu nodarbībām dažādās sadzīviskās situācijās. «Kaitseliit» ir spēcīga brālība, spēcīgs sociāls tīkls,» saka Sanders Silms. Tartu reģionālās vienības zemessargi vasarās organizē Igaunijas apceļošanu, bet Ziemassvētku laikā rīko ziemas balli.

Igauņi vairākkārt atzinuši, ka izveidojuši labāko militāro sistēmu, kāda iespējama tik nelielai valstij ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem. Arī Latvijā bieži Igaunija tiek minēta kā paraugs, īpaši pēdējā laikā saistībā ar diskusiju par obligātā militārā dienesta ieviešanas iespējām. Pārdomas raisa arī Sandera Silma atbilde uz jautājumu, vai, viņaprāt, zemessargs vai nepilna gada laikā obligāto militāro apmācību beidzis kareivis var būt līdzvērtīgs profesionālās armijas karavīram, kura ikdiena ir saistīta ar kaujas spēju attīstību līdz ļoti augstam līmenim. Sanders Silms atsaucas uz pirms dažiem gadiem notikušām Igaunijas dienvidu reģiona zemessargu mācībām, kuru noslēgumā komandieris uzrunājis kareivjus ar šādu vēstījumu: «Atcerieties, jūsu šeit ir vairāk nekā visa Latvijas armija.»

«Jā, esmu dzirdējis viedokli, ka zemessargi ir tikai lielgabalu gaļa, bet noteikti nepiekrītu šādam skatījumam.  Mēs esam labā līmenī un regulāri apmācīti, zinām, kā saskaņoti rīkoties krīzes situācijā. Mēs aizstāvēsim savu zemi godam,» ar pārliecību saka Sanders Silms un piebilst: «Labi, ka jums Latvijā ir sava Zemessardze!»

Šai domai nevar iebilst vai oponēt, jo aizsardzības spēju patieso efektivitāti reāli iespējams novērtēt tikai īstos kaujas apstākļos, nevis teorētiskā salīdzinājumā. Jācer, ka ne mums, ne mūsu kaimiņiem nekad nebūs iespēja pārliecināties, kuras valsts aizsardzības modelis ir pārdomātāks. Savukārt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji arvien vairāk novērtēs Sandera Silma formulēto domu, ka mēs paši esam valsts un piedalīšanās valsts aizsardzības mācībās ir goda lieta, nevis pienākums, kas attiecas tikai uz tiem, kam tas ir darbs.

Aizmirstais Latgales kongresa dalībnieks — latviešu strēlnieks podporučiks Donāts Lāčkājs-Lācis

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva.

Šogad aprit 100 gadu, kopš Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kurš kļuva par pagrieziena punktu visas Latvijas vēsturē. 1917. gada 26.—27. aprīlī (pēc jaunā stila 9.—10. maijā) sapulcējās 232 pagastu, pilsētu un miestu, organizāciju un latviešu strēlnieku pulku pārstāvji, kuri pēc tam, kad kongresu atstāja 39 delegāti Franča Kempa vadībā, pieņēma
lēmumu, ka jāapvienojas ar Vidzemes un Kurzemes (domāta arī Zemgale)
latviešiem, un ievēlēja Latgales Pagaidu Zemes padomi.

Ievērojamāko kongresa dalībnieku vidū bija aktīvi Latgales latviešu nacionālās atmodas darbinieki Jāzeps Rancāns, Francis Trasuns, Antons Laizāns un daudzi citi. Kongresā aktīvi piedalījās arī karavīri (bija pieņemts lēmums par 2—4 delegātiem no katra latviešu strēlnieku pulka). Ņemot vērā, ka kongresu apdraudēja naidīgi noskaņotā iedzīvotāju daļa, Latviešu strēlnieku rezerves pulka podporučiks un Latviešu strēlnieku izpildkomitejas (t. s. Iskolastrels) Latgaliešu sekcijas priekšsēdētājs Jānis Rubulis atveda uz Rēzekni kopā ar strēlnieku delegātiem arī aptuveni 40 strēlniekus pasākuma apsardzībai.

Viens no kongresa dalībniekiem bija latviešu strēlnieku pulku virsnieks Donāts Lāčkājs-Lācis, kura vārds atšķirībā no jau minētajiem mūsdienās ir praktiski aizmirsts. Tomēr jādomā, ka strēlnieku delegātu grupā podporučiks Lāčkājs-Lācis bija viens no vadošajiem, uzreiz pēc tās vadītāja J. Rubuļa.

Dzimis 1895. gada 20. augustā Līvānu pagastā. Ģimene vēlāk pārcēlusies uz Rīgu, kur puisis beidza pilsētas skolu. Rīgā pasaules kara priekšvakarā bija izveidojušās ne tikai samērā stabilas latgaliešu draudzes katoļu baznīcā, bet arī vairākas sabiedriskās organizācijas, un minētais biedrošanās apstāklis apliecina nacionālās pašapziņas pieaugumu šajā Rīgas iedzīvotāju grupā. 1914. gadā sākās pasaules karš, bet 1915. gadā karadarbība ienāca Latvijas teritorijā. Vasarā pilsētas dzīve, ko karš gan bija iespaidojis, bet ne pilnībā pārvērtis, ievērojami mainījās — sākās evakuācija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās uz Iekškrieviju, papildu mobilizācijas armijā. 1915. gada jūlijā arī Donāts tika mobilizēts. Sākumā viņu iedalīja 1. artilērijas rezerves brigādē, bet jau augustā — 192. kāj­- nieku rezerves bataljonā, no kura viņu kā pilsētas skolas izglītību ieguvušu drīzumā nosūtīja uz 3. Maskavas praporščiku (jaunāko virsnieku) skolu. Tās četru mēnešu kursu D. Lāčkājs-Lācis (krievu dokumentos — Lāčkājs-Lāče) beidza 1916. gada februārī. Tad sāka jaunākā virsnieka dienestu 7. rezerves bataljonā (vēlākajā pulkā), no kura augustā tika nosūtīts uz fronti — 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu (rudenī pārformēts par pulku). Pulks aktīvi piedalījās Ziemassvētku kaujās, ciešot lielus zaudējumus. Par kaujās parādīto varonību 1917. gada februārī D. Lāčkājs-Lācis tika paaugstināts par podporučiku un apbalvots ar Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu «Par drošsirdību». Krievijas Februāra revolūcija izraisīja straujas pārmaiņas arī strēlnieku pulku iekšējā dzīvē. Izveidojās Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteja, kurā tika ievēlēti pārstāvji no dažādām strēlnieku vienībām un grupām. 18. aprīlī 6. pulka karavīri — latgalieši ievēlēja D. Lāčkāju-Lāci par Iskolastrela Latgaliešu sekcijas locekli. Vēl pēc dažām dienām — 26. aprīlī — minētā sekcija nosūtīja viņu kā savu pārstāvi uz Latgales kongresu Rēzeknē.

Kongresā D. Lāčkājs-Lācis tika ievēlēts par Latgales Zemes padomes locekli. Tomēr bija jāturpina arī karadienests, un viņš atgriezās frontē esošajā pulkā, no kura 29. jūnijā tika komandēts uz Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteju. Augustā viņu paaugstināja nākamajā dienesta pakāpē — par poručiku. Šajā laikā disciplīna armijā turpināja brukt, un sakarā ar atrašanos komandējumā Iskolastrelā un Latgales Pagaidu Zemes padomē augustā D. Lāčkāju varēja ievēlēt arī par Līvānu pagasta zemstes sapulces (paš­valdības) priekšnieku, bet rudenī Latgales Pagaidu Zemes padomes Nacionāldemo-krātu frakcija izvirzīja viņu par kandidātu Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās Vitebskas guberņā no 12. saraksta. Tajā gan viņš netika ievēlēts. Valstī, arī joprojām Latgalē esošajā piefrontes joslā sākās boļševiku apvērsuma izraisītās pārmaiņas, kas norisinājās vienlaikus ar jaunās Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunām Brestā. 1918. gada februārī, tām uz laiku nonākot strupceļā, vācu karaspēks visā frontē devās uz priekšu, faktiski nesastopot nopietnu pretestību no izjukušās Krievijas armijas. Visa Latgale nonāca vācu okupācijas varā. D. Lāčkājs turpināja pildīt Līvānu pagasta pašvaldības vadītāja amatu.

1918. gada nogalē Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika, vācu karaspēks sāka evakuēties uz dzimteni, bet Latgalē ienāca Sarkanā armija, nodibinot boļševiku režīmu. 1919. gada 20. janvārī D. Lāčkājs-Lāče tika mobilizēts Sarkanajā armijā un iecelts par Daugavpils apsardzības bataljona komandieri. Līdzīgi kā daudziem citiem, arī viņam jaunā vara nepatika, sekoja bijušā virsnieka konflikts ar boļševiku vadību, tāpēc 28. martā viņš dezertēja, sākot slēpšanos mežā Vārkavas pagastā, netālu no saimniekam Velkmem piederošajām mājām. Maija sākumā, baidīdamies iekrist un izlēmis iesaistīties cīņā pret boļševikiem, viņš atstāja Latviju un devās uz Donas ogļraktuvju rajonu Ukrainā. Maija beigās tur izdevās pāriet fronti, un jūnija sākumā viņš iestājās ģenerāļa Antona Deņikina komandētajā Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijā — 2. ģenerāļa Markova virsnieku pulkā, kur D.  Lāčkāju iecēla par vada komandieri. Sekoja kaujas ar sarkanajiem pie Harkovas, Kurskas, Jeļecas un Voroņežas, kur 28. oktobrī viņu ievainoja cīņā ar padomju 5. armijas vienībām un evakuēja ārstēšanai uz slimnīcu Pjatigorskā. 7. novembrī viņš tika atlaists slimības atvaļinājumā uz diviem mēnešiem, bet 26. novembrī sāka strādāt par grāmatvedi Deņikina karaspēka Pārtikas apgādes pārvaldē Pjatigorskā. 1920. gadā pilsētu ieņēma Sarkanā armija. Jaunajai varai grāmatvedības speciālisti bija nepieciešami, un D. Lāčkājs turpināja darbu Tveras guberņas pārtikas komitejā, nu jau boļševiku varas apstākļos, bet no 1921. gada marta strādāja par darbvedi Kaukāza minerālūdeņu pārvaldes dārzniecības nodaļā, pēc tam — atkal Tveras guberņas pārtikas pārvaldē.

Šajā laikā izdevās nokārtot atgriešanās dokumentus, un 1922. gada janvārī D. Lāčkājs-Lācis atgriezās dzimtenē — neatkarīgajā Latvijā. Sākumā dzīvoja Rīgā, kur tika reģistrēts Latvijas armijas rezervē kā virsleitnants (1931. gadā bija vairāku nedēļu apmācībā 12. Bauskas kājnieku pulkā Dau­gavpilī).

Pēc tam D. Lāčkājs-Lācis sāka strādāt Iekšlietu ministrijas pašvaldību departamentam pakļautajās iestādēs — pašvaldībās dzimtajā Latgalē. Sākumā — no 1929. gada Dagdas pagasta valdē par darbvedi (vienlaikus viņš tika iecelts arī par pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku), pēc vairākiem gadiem — līdzīgā amatā Līksnas pagasta valdē. 1935. gadā Dagdā atklājās ievērojams naudas iztrūkums, pret D. Lāčkāju-Lāci izvirzīja apsūdzību, un viņš tika apcietināts. Pēc lietas izmeklēšanas viņu no Daugavpils cietuma izlaida, ļaujot strādāt par Biķernieku pagasta valdes sekretāra palīgu (acīmredzot atzīstot viņu par nevainīgu vai pārkvalificējot nodarīto par nolaidību). Pēc valsts okupācijas 1940. gada vasarā pašvaldībās notika ievērojamas pārmaiņas, un jūlijā D. Lāčkājs-Lācis tika uz laiku iecelts par atstādinātā pagasta valdes sekretāra pienākumu izpildītāju. Viņa tālākās gaitas pagaidām nav zināmas, ir tikai skaidrs, ka viņam izdevies izvairīties no represijām. Viņš miris Rīgā 1971. gada 18. jūnijā, apbedīts Meža kapos.

Donāts Lāčkājs-Lācis 1917.—1918. gadā bija kļuvis par vienu no aktīvākajiem Latgales latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, bet šo darbošanos pārtrauca viņa iesaistīšanās Krievijas Pilsoņu kara norisēs. Tomēr viņa karavīra gaitas un liktenis labi ilustrē Latgales latviešu sarežģīto situāciju 1917. —1920. gadā, kad daudzus no viņiem karš, okupācijas un boļševiku režīms iemeta mūsdienās grūti iedomājamos apstākļos un situācijās, vienlaikus liedzot aktīvi iesaistīties cīņā par idejām, par kurām viņi paši bija dedzīgi balsojuši Latgales kongresā Rēzeknē. Tomēr jau ar piedalīšanos šajā ievērojamajā notikumā viņi ir ierakstījuši savu vārdu Latgales un visas Latvijas vēsturē. Arī Donāts Lāčkājs-Lācis.

Vilmārs Kukainis (10. 08. 1930. — 31. 01. 2017.)

Šī gada 31. janvārī ASV miris ievērojamais latviešu karavīrs, ASV bruņoto spēku atvaļinātais brigādes ģenerālis Vilmārs Kukainis.

Vilmāra Kukaiņa šūpulis kārts 1930. gada 10. augustā Rīgā, Āgenskalnā, meldermeistara Vilhelma Kristapa un Martas Otīlijas (dz. Gulbes) ģimenē, vecākiem viņš bija vienīgais bērns. Līdzīgi kā daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem, arī šajā ģimenē traģiskas korekcijas ieviesa Otrais pasaules karš. 1945. gadā viņš zaudēja tēvu. V. Kukainis kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur viņi nonāca bēgļu nometnē Fišbahā, kur V. Kukainis pabeidza Kārļa Skalbes vārdā nodēvēto latviešu ģimnāziju. Tālākās dzīves gaitas viņu saistīja ar kara lietām.

Pēc Otrā pasaules kara V. Kukainis 1949. gadā iestājās Virsaiša Viestura 8920. sardžu rotā — vienā no ASV armijas sastāvā dibinātajām baltiešu sardžu un darba paramilitārajām vienībām, kurās cita starpā uzņēma arī bijušos latviešu un igauņu leģionārus. Baltiešu rotu uzdevumos ietilpa arī Nirnbergas tiesu pils apsardzība laikā, kad tur tiesāja nacistiskos noziedzniekus. 

1950. gada vasarā V. Kukainis kopā ar māti izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz Mičiganas pavalsts Grandrapidiem. Šajā laikā norisinājās karš Korejas pussalā, un ASV bija iesaistījušās šajā militārajā konfliktā. 1951. gadā V. Kukainis saņēma iesaukšanas pavēsti ASV bruņotajos spēkos, un viņu kā sanitāru nosūtīja uz Koreju. Šajā karā uz Koreju ASV militārās iestādes centās vairāk sūtīt ieceļotājus. Atteikšanās no obligātā dienesta nozīmēja automātisku ASV pilsonības zaudēšanu, bet dienests armijā pilsonības iegūšanu tikai veicināja. Daudziem latviešu bēgļiem atkārtota nokļūšana karadarbības zonā nebija dzīves sapnis, tāpēc viņi vai nu izvēlējās studēt teoloģiju (mācītājus armijā neiesauca), vai pārcelties uz tuvējo Kanādu. Kā atceras V. Kukainis, latviešu puišu vairākums tomēr izvēlējās karot. Taču V. Kukaiņa vācu valodas prasme pavēra pavisam citu perspektīvu, un viņš kļuva par amerikāņu armijas militārās izlūkošanas bataljona tulku Vīnē. Tas bija laiks, kad Vīne un visa Austrija joprojām bija sadalīta četrās Otro pasaules karu uzvarējušo valstu okupācijas zonās. Katrā ziņā dienests šādos apstākļos bija vērtīga pieredze nākamajam virsniekam. Tieši pēc dienesta laika Vīnē viņš pieņēma lēmumu turpināt militāro karjeru.

Militārais dienests palīdzēja V. Kukainim izglītības iegūšanā — ar armijas atbalstu viņš pabeidza Grandrapidu koledžu, vēlāk Rietummičiganas universitāti Kalamazū, kur ieguva bakalaura grādu industriālajā menedžmentā. Vienlaikus ar studijām turpinājās viņa militārā karjera. V. Kukainis absolvēja ASV bruņoto spēku rezerves virsnieku kursus, turpinot militāro dienestu rezerves kājnieku vienībā, un 1957. gadā ieguva rezerves leitnanta dienesta pakāpi. Viņš pabeidza arī Armijas apgādes skolu, kā arī augstākos kursus Armijas intendantūras koledžā un ASV Nacionālās aizsardzības universitātē. V. Kukaiņa aktīvais dienests turpinājās līdz 1976. gadam. Šajā laikā viņš dienēja ASV spēkos Rietumvācijā, Irānā, Taizemē, Japānā un no 1966. līdz 1967. gadam piedalījās karā Vjetnamā.

Pēc atvaļināšanās no aktīvā dienesta V. Kukainis ar ASV bruņoto spēku piešķirto stipendiju turpināja akadēmisko izglītību un ieguva maģistra grādu publiskajā administrā­-cijā, pabeidzot Kentas universitāti. 1993. gadā ASV Ohaijo pavalsts Nacionālās gvardes vadība pieredzējušo karavīru uzaicināja turpināt militāro dienestu. V. Kukainis kļuva par pavalsts Nacionālās gvardes militārās rezerves štāba priekšnieka vietnieku. 1996. gadā viņu paaugstināja dienesta pakāpē par brigādes ģenerāli. No ASV Nacionālās gvardes V. Kukaini atvaļināja pēc galējā vecuma cenza sasniegšanas 1999. gadā. Kopumā, ieskaitot dienestu paramilitārajā Virsaiša Viestura sardžu rotā, V. Kukainis ASV bruņotajos spēkos dienēja gandrīz piecdesmit gadus. Dienesta laikā apbalvots ar ASV Bronzas zvaigzni un daudziem citiem šīs valsts apbalvojumiem.

Nevar neminēt ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa sabiedrisko darbošanos trimdas latviešu kopienā gan Savienotajās Valstīs, gan citur pasaulē. V. Kukainis dienesta gaitās vienmēr centās apzināt tautiešus, galvenokārt latviešu karavīrus. Pēc atvaļināšanās no dienesta viņa sabiedriskā rosība kļuva vēl aktīvāka. V. Kukainis bija viens no vadošajiem Klīvlendas Baltiešu komitejas valdes locekļiem, darbojies Latviešu Klīvlendas krājaizdevumu sabiedrībā un Latviešu krājaizdevumu sabiedrībā «Daugavas vanagu» organizācijā. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas kopā ar domubiedriem Ilmāru Dambergu, Egonu Goldšmitu, Visvaldi Ķemeri, Ilmāru Krastu, Alfonu Medni, Andreju Mežmali un citiem viņš izveidoja ASV bruņotajos spēkos dienējušo latviešu militāro speciālistu grupu, lai palīdzētu Latvijas Nacionāla­- jiem bruņotajiem spēkiem, sekmējot to iekļaušanu starptautiskajā apritē, tai skaitā NATO. V. Kukainis devis arī lielu personisku ieguldījumu mūsu bruņoto spēku attīstībā, gan strādājot Latvijas aizsardzības atbalsta darba grupā, gan lasot lekcijas Latvijas NBS virsnieku sagatavošanas mācību iestādēs.

Sabiedriskā kārtā V. Kukainis darbojās kā militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» un Latvijas Kara muzeja pārstāvis Ziemeļamerikā, krietni sekmējis līdzekļu vākšanu nodegušā O. Kalpaka piemiņas muzeja «Airītes» atjaunošanai, kā arī vācis un pats ziedojis ievērojamus līdzekļus Latvijas Kara muzeja ekspozīciju veidošanai un eksponātu iegādei. V. Kukainis apbalvots ar Latvijas Republikas augstākajiem apbalvojumiem: Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi (1995), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (2000), kā arī ar vairākiem Aizsardzības ministrijas un aizsardzības ministra apbalvojumiem.

Ģimeni V. Kukainis nodibināja 1955. gadā, kad apprecējās ar Dzintru Kalnaraupu (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Kalnaraupa meitu). Ģimenē ir izauguši dēli Māris (1956) un Lauris (1961).

Izsakām visdziļāko līdzjūtību brigādes ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa tuvajiem cilvēkiem, viņu pavadot Aizsaules karavīru gaitās.

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks

Zemgalietis no Strēlnieku zvaigznāja

Latvijas armijas Zemgales divīzijas 12. Bauskas pulka kaprālis Indriķis Ekerts 1919. gada nogalē.

Šogad janvāris pagāja Ziemassvētku kauju simtgades zīmē, pieminot latviešu strēlniekus, šo kauju īstenos  varoņus. Arī mēneša beigās notikušais sarīkojums apgāda «Zvaigzne ABC» telpās bija veltīts vienam no šiem latvju puišiem. Skanēja strēlnieku laika dziesmas vijolnieka izpildījumā. Tāda īpaša, pieklusinātu sarunu un mūzikas skaņu piepildīta gaisotne. Apgāda vadītāja Vija Kilbloka aicināja ciemiņus atvērt grāmatu «Asinīs rūdītais», ko savam vectēvam Indriķim Ekertam veltījis Ivars Bražis.

Interesants, patiess stāsts par 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieka piedzīvoto un pārdzīvoto kopš iestāšanās strēlniekos līdz Ziemassvētku kaujām. Indriķa stāstītais, papildināts ar vēsturē aprakstīto, shēmām, dokumentiem un  tā laika fotogrāfijām, uzbur senos notikumus. Ivara Braža vectēvs bijis slavenā, arī A. Čaka  dzejā iemūžinātā dievkalpojuma dalībnieks Piņķu baznīcā, kur pirms došanās uz Smārdes pozīcijām 1916. gada jūlijā savu karadraudzi pulcēja pulkvedis Jukums Vācietis. Strēlnieki guva gara stiprinājumu gan no varenajām ērģeļu skaņām, gan no komandiera vārdiem, kuru viņi savā vidū dēvēja par Tēvu viņa vienkāršās un sirsnīgās izturēšanās dēļ. «Drosme un gribasspēks ir vīra lepnums. Esiet kā vīri!» Tā reiz sacīja Ēvalds Valters, arī zemgalietis, atceroties J. Vācieša sprediķi.

Pēc Smārdes sekoja Ziemassvētku kaujas. Pēc tām par latviešu strēlnieku varonību runāja ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā. Indriķim Ekertam šī varēja būt pēdējā kauja kā simtiem latvju zēnu. Bet likteņa lēmums bija citāds. Ievainojums, gūsts, ārstēšanās lazaretē, un tikai 1919. gada rudenī Indriķis atgriezās dzimtajā Dobelē. Bermonts sakauts, bet vēl Latgale bija jāatbrīvo no lieliniekiem. Viņš iestājās 12. Bauskas kājnieku pulkā un turpināja dienestu Latvijas armijā. 1920. gada septembrī I. Ekerts beidza dienestu kaprāļa pakāpē un atgriezās pie vecākiem. Saņēmis godam nopelnīto zemi, Auru pagasta Tīļu muižā viņš iekopa savu saimniecību. Darbu darīja ar prieku. Izaudzināja divas meitas un palīdzēja par īstu vīru izaugt mazdēlam Ivaram, kurš agrā bērnībā zaudēja tēvu.

Brīvības cīņu dalībnieks Indriķis Ekerts no 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka visos laikmetu griežos saglabāja taisnu muguru, pašcieņu un darba tikumu. Viņš bija izcils drēbnieks, prata izgatavot arī zirgu aizjūgu. Taisna vīle apģērbā, taisna vaga tīrumā — tāds bija strēlnieka likums. Viņš nodzīvoja garu mūžu — 89 gadus. Ar mazdēla grāmatu viņš paliks atmiņā savai tautai — viena spoža zvaigzne Strēlnieku zvaigznājā.

Sagatavojusi Edīte Sondoviča.
Foto — no grāmatas «Asinīs rūdītais».

Ārzemju ziņas

Sākusi NATO bataljona izvietošanu

Šī gada februāra sākumā NATO enhanced Forward Presence (eFP) operācijas ietvaros Lietuvā ieradās pirmās militārpersonas no Vācijas vadītā NATO bataljona kaujas grupas. Igaunijā Lielbritānijas vadītais eFP bataljons ieradīsies martā. Latvijā eFP bataljonu vadīs Kanāda, un galveno spēku ierašanās plānota līdz jūnijam.

Līdz februāra beigām kopumā 450 Bundesvēra karavīri, kā arī 100 militārās tehnikas vienības (ieskaitot tankus «Leopard-2» un KKM «Marder») ieradīsies jaunajā dislokācijas vietā Ruklā. Lietuvā eFP daudznacionālajā grupējumā būs galvenokārt vācieši, kā arī skaitliski mazākas vienības no Beļģijas, Nīderlandes, Francijas, Luksemburgas un Norvēģijas. Kopumā Lietuvā līdz jūnijam tiks dislocēts vairāk nekā 1200 vīru eFP bataljons.

Jaunākā «Leopard 2» modifikācija A6 EX.

Vienlaikus ar eFP bataljonu Lietuvā rotācijas kārtībā atradīsies ASV un Čehijas militārie kontingenti, kas piedalīsies vairākās kopīgās mācībās ar eFP spēkiem un Lietuvas Bruņoto spēku vienībām.

Kā liecina 2016. gada beigās sabiedrības viedokļa izpētes kompānijas RAIT veiktā iedzīvotāju aptauja, 81% respondentu ir izteikuši visaugstāko atbalstu NATO daudznacionālā bataljona izvietošanai valstī. 67% no aptaujas dalībniekiem pauda pārliecību, ka eFP vienībai izdosies īstenot atturēšanas misiju pret potenciālo agresoru. 67% respondentu ir atzinuši, ka uzbrukuma novēršanai būtisks faktors ir arī biežāka militāro mācību rīkošana Lietuvā ar NATO un nacionālo vienību piedalīšanos.

Attīstīs Eiropā lielākā kiberpoligona spējas

Igaunijas Aizsardzības spēku pavēlniecība informējusi, ka paredzēts attīstīt un paplašināt 2011. gadā Tartu izveidoto kiberpoligonu, kas nodrošina kiberdraudu atvairīšanas kapacitātes uzlabošanu un ekspertu apmācību šajā jomā. Modernizācijas programma sāksies 2017. gadā, un to finansēs no NATO līdzekļiem.

Igaunija vairākus gadus aktīvi darbojas kiberdraudu novēršanas jomā nacionālā un NATO līmenī. Tallinā veiksmīgi funkcionē NATO Kiberdraudu novēršanas izcilības centrs (NATO Co-operative Cyber Defence Centre of Excellence), kas jau organizējis četras liela mēroga alianses un partnervalstu mācības (t.sk. «Cyber Coalition 2016», «Cyber Europe 2016»), lai trenētos kiberdraudu atklāšanā, bloķēšanā un novēršanā. Mācību scenārijos tiek imitēti ienaidnieka masveida uzbrukumi alianses dalībvalstu datorsistēmām. Galvenais uzdevums mācībās ir procedūru pilnveidošana sabiedrības un valsts struktūru informēšanai par kiberuzbrukumiem, kā arī efektīvāko atbildes soļu sinhronizēšanai.

Pateicoties Tartu kiberpoligona līdzšinējām iespējām, dažādu valstu eksperti maksimāli realitātei pietuvinātos apstākļos trenējas veikt aizsardzības darbības virtuālā vidē. Kiberpoligona modernais tehniskais nodrošinājums un programmatūra ļauj simulēt virkni potenciāli bīstamu situāciju kibervidē, nodrošinot speciālistu praktisko kibervides aizsardzības iemaņu uzlabošanu.

Kopš 2007. gadā notika organizēti kibeuzbrukumi Igaunijas datorsistēmām, NATO ir aktualizējusi kiberaizsardzības dimensiju. NATO kolektīvās aizsardzības pamatā mūsdienās ir definētas jau četras vides – gaiss, sauszeme, jūra un kibervide. Ja notiek uzbrukums aliansei virtuālajā pasaulē, tas tiek kvalificēts kā agresija. Kiberdraudu novēršanai arvien aktīvāk tiek trenēti un apmācīti NATO informācijas tehnoloģiju eksperti.

Kāpinās militāro budžetu līdz 2,5—3% no IKP

2017. gadā Polijas militārais budžets ir apstiprināts 8,7 miljardu eiro apmērā, kas nedaudz pārsniedz 2% līmeni no 2016. gadā aprēķinātā iekšzemes kopprodukta (IKP). Polijas valdība atbalsta militāro tēriņu pieaugumu jau no 2018. gada. Saskaņā ar Polijas valdībā apstiprināto deklarāciju aizsardzības jomas budžetam līdz 2020. gadam ir jāpalielinās līdz 2,2% no IKP, bet līdz 2030. gadam — līdz 2,5% no IKP. Saskaņā ar aizsardzības ministra Antonija Macereviča pausto, Polijas galvenais perspektīvais mērķis būtu sasniegt aizsardzības finansējumu 3% apmērā no IKP.

Polijas speciālo operāciju spēku bruņu automobiļi M-ATV.

Apgūstot arvien vairāk līdzekļu, Aizsardzības ministrija plāno restrukturizēt un padarīt efektīvāku militāro iegāžu sistēmu, kas ļoti būtiski ietekmē BS modernizācijas procesu. Jau šogad sagaidāmas gan strukturālas, gan procedurālas izmaiņas līdzšinējā militāro iegāžu sistēmā. Aizsardzības ministrija atvērs jaunu aģentūru, kas konsolidētā formātā nodarbosies ar BS modernizācijas programmu pēc iespējas efektīvāku realizāciju. Otrs būtisku izmaiņu faktors, kas aktualizējies pēc Ukrainas krīzes, saistīts ar BS organizatoriskās struktūras un dislokācijas vietu pārskatīšanu. Pašreiz Polijas BS vienības vēl nav dislocētas un organizētas tā, lai pilnībā spētu reaģēt uz jaunajiem drošības izaicinājumiem. Operacionālie apsvērumi pēc Ukrainas krīzes tieši ietekmēs vērienīgos Polijas BS modernizācijas plānus, tajā skaitā pakāpeniski atsakoties no padomju laikā ražotā fiziski un morāli novecojušā apbruņojuma, kura vienību skaits mērojams daudzos simtos. Pašlaik vismodernākie un vislabāk nodrošinātie ir Polijas speciālo operāciju spēki, kas pilda uzdevumus tikai ar mūsdienīgu apbruņojumu un ekipējumu.

Attiecībā uz BS kopējo skaitlisko sastāvu Polijā tiek plānots ilgtermiņā uzturēt aptuveni 115 000 karavīru armiju. Profesionālo karavīru skaitam vienībās būs jāsasniedz vismaz 90% no vienību personāla. Savukārt galvenās investīcijas BS infrastruktūras uzlabošanai paredzētas teritoriālās aizsardzības spēku formēšanas nodro­- šinājumam, kā arī mācību iestāžu, štābu un kazarmu modernizācijai.

Modernizēs zemūdeņu floti

Aizsardzības ministre Īne Ēriksena Sēreide paudusi viedokli, ka zemūdenes ir viens no svarīgākajiem Karalisko bruņoto spēku aktīviem, kam ir izšķiroša nozīme valsts interešu aizsardzībai jūrā. Norvēģija turpinās realizēt NATO izstrādāto viedās aizsardzības (smart defence) stratēģiju, kas paredz jaunās tehnikas iegāžu efektīvāku plānošanu, samazinot galējās projektu izmaksas.

Lai ekonomētu finanšu līdzekļus, Norvēģija padziļināti izpētījusi zem-ūdeņu ražošanas starptautisko tirgu. Balstoties uz šo analīzi, noslēgts līgums ar Vāciju par stratēģisko partnerību jaunās paaudzes zemūdeņu būvē pēc vienota projekta. Līgums paredz ilgtermiņa sadarbību starp abu valstu flotēm plašā pasākumu diapazonā, kas saistīts ar zemūdeņu spējas pilnveidošanu. Abas valstis kopīgi gan pasūtīs zemūdenes, gan slēgs vienotu līgumu rezerves daļu piegādei un apmācības nodrošināšanai, kā arī mācību organizēšanai ekspluatācijas iemaņu kopīgai pilnveidošanai.

Norvēģijas zemūdene «KNM Utvaer».

Jaunās zemūdenes pamatā būs Vācijas un Itālijas bruņojumā esošās zem­ūdenes «Type-212». Jaunā prototipa izstrādi veiks Vācijas kompānija «ThyssenKrupp Marine Systems» (TKMS) sadarbībā ar norvēģu specializētajiem uzņēmumiem. Jau 2019. gadā Norvēģija būs gatava slēgt jauno zemūdeņu iegādes līgumu, lai nodrošinātu iespēju jaunās zemūdenes iekļaut kaujas ierindā 2025.—2030. gadā. Norvēģijai termiņi ir svarīgi, jo apbruņojumā esošajiem dīzeļelektriskajiem «Ula» klases zemūdens kuģiem ekspluatācijas resurss beigsies tuvākajos gados.

Norvēģija ir detalizēti izvērtējusi TKMS inženieru pieredzi un infra-struktūras kapacitāti, kas atzīta par pietiekamu ātra un kvalitatīva projekta izstrādei uz jau esoša zemūdenes projekta pamata. Lai vēl vairāk ekonomētu resursus uz pasūtījuma apjoma rēķina, Norvēģija plāno turpināt pārrunas ar citām partnervalstīm (t.sk. Nīderlandi un Poliju), meklējot pusēm izdevīgus formātus zemūdeņu flotes modernizācijai.

NATO bruņojumā pieņemts efektīvs pretmīnu robots

NATO flote ir kļuvusi piecas reizes efektīvāka cīņā pret zemūdens mīnām. Nesen Norvēģijā veikti veiksmīgi izmēģinājumi reālos jūras apstākļos, un rezultātā pēc NATO standartiem sertificēts un pieņemts alianses apbruņojumā zemūdens tālvadības aparāts «Minesniper Mk III». Šo zemūdens tehniku ražo norvēģu kompānija «Kongsberg».

Izmēģinājumu ietvaros «Minesniper Mk III» demonstrējis unikālas manevrēšanas, mērķa identificēšanas un neitralizēšanas spējas. Neskatoties uz jūras robota ievērojamo vērtību mīnu neitralizēšanas uzdevumu izpildē, tā paš­izmaksa ir salīdzinoši neliela. Papildu «Minesniper Mk III» bonuss ir saistīts ar to, ka robots izmanto automātisko navigācijas sistēmu, samazinot operatora darba slodzi.

«Minesniper Mk III» izmēģinājumu laikā.

Kompānija «Kongsberg» vairāk nekā 15 gadus strādāja pie šī pretmīnu robota, atbildot uz alianses dalībvalstu akūto vajadzību pēc efektīvām pretmīnu spējām jūrā. Saskaņā ar «Minesniper Mk III» sistēmas tehnisko specifikāciju, robots nodrošina ūdeņu inspekciju, informācijas vākšanu un vajadzības gadījumā mīnu precīzu iznīcināšanu. «Minesniper Mk III» sistēmā ietilpst videokamera, sonāri, loģis­- tikas elementi, apmācībai paredzētie apa­rāti, kā arī dažāda specializētā aparatūra, kas nodrošina pretmīnu robotu integrāciju jūras spēku kuģu komandvadības kopējā sistēmā. «Minesniper Mk III» ir paredzēts integrēšanai piekrastes zonas karakuģu aprīkojumā.

Pretmīnu operācijas NATO ietvaros saglabās aktualitāti vēl daudzus gadus, un, izmantojot «Minesniper Mk III», dažāda tipa mīnu neitralizēšanas process varēs noritēt ievērojami drošāk, ātrāk un efektīvāk, nekā tas bija iespējams ar līdzšinējām NATO pretmīnu spējām.

Sagaidāma vērienīga armijas pārbūve

Drīz pēc stāšanās amatā ASV prezidents Donalds Tramps parakstījis vairākas pavēles gan militārajā, gan ārpolitikas un iekšpolitikas jomā. Šīs pavēles ir izraisījušas plašu rezonansi ne tikai ASV, bet visā pasaulē.

Militārajā jomā D. Tramps pavēlējis veikt trīs steidzamus uzdevumus: 30 dienu laikā izstrādāt plānu ISIL («Islāma valsts») iznīcināšanai, kā arī šajā pašā termiņā izstrādāt konsolidētu ziņojumu par ASV armijas kaujas gatavības līmeni un pasākumiem kaujas gatavības uzlabošanai.

Viens no pasākumiem ISIL iznīcināšanai Sīrijā un Irākā ir jaunas ASV spēku koalīcijas formēšana, un šis nodoms ir atspoguļots ASV Baltā nama mājaslapā. ASV militāro operāciju plānošanas ekspertiem ISIS sakaušanai uzdots izstrādāt stratēģisku plānu un konkrētus tā realizēšanas posmus, sākot no diplomātiskās un informācijas tehnoloģiju jomas un noslēdzot ar visa veida finansējuma avotu bloķēšanu un militārajiem pasākumiem, lai pilnībā izolētu un deleģitimētu ISIL un tās centienus ieviest islāma radikālo ideoloģiju.

ASV jūras kājnieku desantēšanās operācija.

Otra D. Trampa pavēle nosaka izvērtēt armijas kaujas gatavību, lai sagatavotu jaunu budžeta pieprasījumu 2017. gada finansējuma apjoma koriģēšanai un 2018. gada militārā budžeta projekta izstrādei.

Vairāki ietekmīgi politiķi un militārās vadības pārstāvji atzinuši, ka ASV armija ļoti ilgu laiku nav ierindota nacionālo prioritāšu sarakstos, tāpēc militārajā jomā patiesi vajadzīga fundamentāla reforma un iekšējo prioritāšu pārskatīšana. ASV ir skaitliski mazākā armija, vērtējot laika periodu kopš Otrā pasaules kara sākuma. Savukārt amerikāņu kara flote ir vismazākā, arī vērtējot laika posmu kopš Pirmā pasaules kara sākuma. ASV Gaisa spēkos akūti un ilgstoši trūkst pilotu un aviācijas tehnikas apkopes un remonta personāla.

Balstoties uz D. Trampa pieprasīto armijas gatavības izvērtējumu, būs iespējams pārdalīt Pentagona budžetu, atsakoties no simtiem miljonu vērtām stratēģiski mazsvarīgām programmām un visu uzmanību veltot kaujas gatavības komplekso rādītāju celšanai. Lai arī budžeta projektiem ir jāiziet garš un sarežģīts ceļš caur Kongresu un Balto namu, konkrēti argumenti ASV armijas kaujas gatavības uzlabošanai varētu ievērojami paātrināt birokrātiskās procedūras. Vairākās publiskās uzrunās D. Tramps ir paziņojis, ka ASV armijas skaitliskais sastāvs ir jāpalielina līdz 540 000, Jūras spēku kuģu skaits — līdz 350, iznīcinātāju skaits — līdz 1200, bet jūras kājnieku korpusu skaits — no 24 līdz 36.

Drošības un stabilitātes izaicinājumi nākotnē

Salīdzinājumā ar relatīvo miera periodu pēc aukstā kara beigām mūsdienu starptautiskā drošības situācija ir būtiski mainījusies. Krievijas ekspansionālā ārpolitika, tajā skaitā Krimas aneksija, militārās darbības Ukrainas teritorijā, kā arī plaša hibrīdkara paņēmienu izmantošana, likusi daudzām valstīm un starptautiskajām organizācijām pārvērtēt prioritātes, palielināt aizsardzības izdevumus un meklēt ciešākas savstarpējās kooperācijas iespējas drošības stiprināšanai pret konvencionāliem un hibrīdkara draudiem.

Taču jau tuvākajā nākotnē starptautiskajā vidē var aktivizēties jauni agresīvi spēlētāji vai arī palielināties globālās vides faktoru ietekme, radot plaša mēroga draudus, kam būs  multidimensionāls raksturs — proti, cīņai pret tādiem draudiem nelīdzēs vienkāršs militārā potenciāla pārspēks, tāpat kā nelīdzēs piektās paaudzes ieroči. Nākotnes draudus būs iespējams mazināt, vienīgi izveidojot ciešu sadarabību starp civilajām, militārajām un privātajām struktūrām.

ASV valsts administrācijas uzdevumā izlūkošanas struktūras un vairāki zinātniskās pētniecības centri vērš sabiedrības uzmanību uz pieciem galvenajiem globālās drošības izaicinājumiem tuvākajās desmitgadēs.

Bioloģiskie ieroči
Ja bioloģiskie ieroči nonāktu teroristu rokās un tiktu izmantoti uzbrukumos, mas­veida upuru skaitu visā pasaulē būtu grūti aplēst, turklāt sērgas un pandēmijas skar ne tikai cilvēkus, bet visu dzīvo vidi ap mums. Patlaban daudzas drošības aģentūras jau strādā pie bioloģisko ieroču draudu mazināšanas projektiem, taču to sekmīgumu ir grūti objektīvi vērtēt. Zinātnieki piedāvā izveidot integrētas masveida letālo slimību izraisītāju mikroorganismu datu bāzes, kurās tiktu apkopotas efektīvākās cīņas metodes pret konkrētām sērgām florā un faunā. Pagaidām tādu datu bāzu nav pat nacionālo valstu līmenī. Globālo datu bāzu potenciālā izveide var būt mērāma daudzās desmitgadēs, jo vēl pat nav izstrādāti starptautiskās politikas instrumenti un procedūras, kā valstis varētu kopīgi strādāt pie bioloģisko katastrofu ierobežošanas un efektīvākas apturēšanas.

«Netīrās kodolbumbas»
Mūsdienās daudzām neprognozējamām valstīm, kā arī teroristiskajām organizācijām ir liels vilinājums savā rīcībā iegūt spēcīgākos manipulēšanas līdzekļus — kodolieročus. Ja neatzītā valsts jeb sunnītu džihādistu grupa ISIS tiktu pie «netīrās kodolbumbas», globālā drošība būtu pakļauta ekstremāliem draudiem. Pretlikumīgā kodolieroču sastāvdaļu aprite melnajos tirgos notiek nepārtraukti. Slepeni notiek arī kodolieroču ele­- mentu izmēģinājumi «netīrās kodolbumbas» radīšanai. Šīs darbības ir grūti fiksēt un pierādīt, jo nav izgudrotas jutīgas kodolmateriālu detektēšanas ierīces, kas skaidri uzrādītu radioaktīvo vielu klātbūtni jūras termināļos vai sauszemes loģistikas centros, no kurienes tās tālāk nonāk noziedznieku rokās. Turklāt nepieciešams izveidot visaptverošu seismisko sensoru tīklu visā pasaulē, kas varētu fiksēt neielas jaudas pazemes vai zemūdens sprādzienus, ko izraisa «netīro kodolieroču» izmēģinājumi.

Kiberuzbrukumi
Jau vairākus gadus lielāko drošības izaicinājumu sarakstā ir kiberkaradarbība, kas var radīt nopietnas problēmas nacionālajā un starptautiskajā drošības vidē, kā arī apdraudēt sabiedrisko drošību un ekonomisko stabilitāti. Paradokss slēpjas apstāklī, ka, no vienas puses, informācijas tehnoloģijas un globālie sakaru tīkli ļauj mums izmantot neskaitāmas priekšrocības globālā komunikācijā un tirdzniecības veicināšanā, bet, no otras puses, noziedzīgie hakeri, organizētā noziedzība un teroristiskie tīkli izmanto šos pašus instrumentus savās pretlikumīgajās aktivitātēs, radot draudus kritiskai infra-struktūrai un ekonomiskajai videi, kā arī veidojot iespējas informācijas telpā manipulēt un ietekmēt politiski nozīmīgus procesus nacionālās valstīs. Lai gan infotehnoloģiju uzņēmumi ir radījuši neskaitāmus kiberdrošības produktus, to aizsardzības efekts atpaliek no ātri un nekontrolējami progresējošās kiberdraudus ģenerējošo subjektu spējas. Lai efektīvi cīnītos pret kiberapdraudējumiem, cilvēcei nāksies meklēt netradicionālus risinājumus.

Globālās klimata pārmaiņas

Plūdi Pakistānā, kur valsts iedzīvotāju skaits sasniedz 192 miljonus. Salīdzinājumam — Krievijā ir 143 miljoni iedzīvotāju.

Šai problēmai pēdējos gados tiek piešķirta vairāk politiska nokrāsa, taču realitātē klimata pārmaiņas skar visas sabiedriskās eksistences jomas — gan politisko, gan ekonomisko, gan militāro. Dabas radītie postījumi (jūras līmeņa celšanās, zemestrīces, iznīcinoša sausuma periodi, masveida uguns­- grēki, ekoloģiskās katastrofas utt.) var rezultēties bēgļu straumēs, robežu nedrošībā, slimību pandēmijās, ūdens, pārtikas un enerģijas piegādes krīzēs u.tml. Masveida problēmu risināšanā nākotnē arvien plašāk iesaistīsies arī militārie spēki, kuriem jāattīsta līdz šim mazāk aktivizētās, taču resursu ietilpīgās spējas. Tikai apvienojot visu valstisko resoru kapacitāti, varēs efektīvāk īstenot stabilizācijas un humānās palīdzības operācijas, cīnoties pret klimata pārmaiņu negatīvajām sekām.

Transnacionālā organizētā noziedzība
Mūsdienās darbojas milzīgi starpvalstu noziedznieku tīkli, kas ir hibrīdtipa spēlētāji uz politiskās skatuves, un to apkarošana iespējama vienīgi caur multidimensinonālu pieeju un pārrobežu sadarbību. Šie tīkli ir arvien lielāks izaicinājums valstu drošībai, daudzviet pasaulē jau tagad radot nestabilitāti. Organizētā noziedzība uzkrājusi neizmērāmu bagātību un bieži veido sadarbības shēmas ar valstu amatpersonām un drošības dienestiem. Tā kā legālie uzraudzības un kontroles dienesti nav pietiekami attīstīti, tie nespēj apturēt pārrobežu organizēto noziedzību. Cīņā pret plaša mēroga narkotiku, cilvēku un ieroču kontrabandu tīkliem apdraudētajos reģionos valsts struktūras lūdz tehnoloģisko atbalstu (bezpilota lidaparāti, robežlīniju šķērsošanas sensori u. tml.) no militārās izlūkošanas un novērošanas vienībām. Taču pašreizējie novērošanas lidaparāti nav spējīgi atklāt, piemēram, Kolumbijas un Hondurasas lietus mežu reģionos paslēptos narkotisko augu kultivēšanas laukus, tādējādi liedzot efektīvi cīnīties pret narkotikām to izcelsmes vietā.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.express.co.uk;
http://www.ibtimes.co.uk.