Latvijas ziņas

1. februārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš piedalījās piemiņas kapsulas iemūrēšanas ceremonijā, atklājot Ādažu garnizona tehniskā parka pārbūves projektu.

Pēc modernizācijas Ādažu garnizona tehniskais parks tiks izmantots NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādes kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņu­tehnikas, kā arī NATO sabiedroto spēku bruņutehnikas izvietošanai, apkopei un uzturēšanai.

Piemiņas kapsulas iemūrēšanas ceremonijā piedalījās arī NBS vecākais kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis, VAMOIC un būvniecības uzņēmuma SIA «Arčers» pārstāvji.

Ādažu garnizona tehniskā parka pārbūvi paredzēts īstenot līdz šī gada beigām.

3. februārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis reģionālās vizītes laikā apmeklēja Zilupes vidusskolu, lai piedalītos novada jaunsargu svinīgā solījuma ceremonijā.

Aizsardzības ministra vadītajā lekcijā «Kā mēs sargājam Latviju?» skolēni uzzināja par Latvijas aizsardzības spējām un to stiprināšanu, par jauno Valsts aizsardzības koncepciju un NATO Varšavas samita lēmumiem, aizsardzības nozares aktualitātēm un īstenotajiem projektiem, kā arī karavīru rūpēm par vides aizsardzību Ādažu poligonā. Lekcijā piedalījās arī Zemessardzes 3. brigādes komandieris pulkvežleitnants Ervīns Kopeika, kas skolēniem stāstīja par savu dienesta pieredzi.

R. Bergmanis ar Zilupes novada domes vadību pārrunāja aktuālos sadarbības jautājumus.

6. februārī NATO Sauszemes spēku pavēlniecības komandieris ģenerālleitnants Derels A. Viljamss apmeklēja Latvijā izvietoto NATO spēku integrācijas vienību (NSIV) un tikās ar tās komandieri pulkvedi Ēriku Nagli. NATO amatpersonas pārrunāja NSIV uzdevumus un lomu sabiedroto spēku izvēršanā Latvijā. Īpaša uzmanība tika veltīta NATO paplašinātajai spēku klātbūtnei reģionā. Komandieri pārrunāja arī jautājumus, kas saistīti ar gatavošanos šā gada jūnijā Latvijā plānotajām starptautiskajām militārajām mācībām «Saber Strike ‘17».

Ģenerālleitnants D. A. Viljamss norādīja, ka viens no viņa vadītā NATO komandstruktūras štāba uzdevumiem ir veicināt NATO sauszemes komponentes aktivitātes reģionā, kas saistītas ar NATO paplašināto spēku klātbūtni trīs Baltijas valstīs un Polijā. Komandieris atzinīgi novērtēja NSIV lomu sabiedroto spēku izvietošanā reģionā un sadarbības veicināšanā ar Latviju kā uzņemošo valsti, kā arī uzsvēra NSIV lomu NATO aktivitāšu koordinācijā.

NSIV apmeklējums bija daļa no NATO Sauszemes spēku pavēlniecības komandiera vizītes Latvijā, kuras laikā viņš tikās ar NBS komandieri ģenerālmajoru Leonīdu Kalniņu un Aizsardzības ministrijas amatpersonām. Ģenerālleitnants D. A. Viljamss apmeklēja arī Igauniju, Lietuvu un Poliju, lai rastu visaptverošu skatījumu par NATO paplašināto spēku klātbūtni reģionā un iespējām sniegt atbalstu misijas īstenošanā.

Kā jau ziņots, saskaņā ar NATO Varšavas samitā pieņemtajiem lēmumiem šā gada vasarā Latvijā tiks izvietota Kanādas vadītā daudznacionālā kaujas grupa, kuras sastāvā ietilps vairāk nekā 1000 karavīru no Kanādas, Albānijas, Itālijas, Polijas, Slovākijas un Spānijas. Lai nodrošinātu šo spēku uzņemšanu, notiek aktīvi sagatavošanās darbi, kuros savu ieguldījumu un atbalstu Latvijai kā uzņemošajai valstij un sabiedroto spēkiem sniedz arī NSIV.

7. februārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis darba vizītē apmeklēja Parīzi, kur tikās ar Francijas aizsardzības ministru Žanu Īvu Ledriānu. Parakstītā Latvijas un Francijas starpvaldību vienošanās aizsardzības jomā paredz attīstīt divpusējās attiecības starp abu valstu ministrijām un bruņotajiem spēkiem.

Vienošanās paredz īstenot divpusējo sadarbību tādās aizsardzības nozares jomās kā drošības un aizsardzības koncepciju izstrāde, stratēģiskā komunikācija, aizsardzības un plānošanas politika, kiberaizsardzība, militārās informācijas un komunikācijas sistēmas un ar to saistītās tehnoloģijas, militārās mācības, iniciatīvas bruņojuma un militārā ekipējuma jomā, kara medicīna, valodu apmācība u.c.

«Parakstītā vienošanās liecina, ka Latvija un Francija dzīvo līdzi laikam, tāpat kā NATO, kas Velsas un Varšavas samitos pierādīja, ka spēj mainīties. Arī mūsu valstis apliecina, ka to varam, jo mums ir ļoti daudz veidu, kā sadarboties aizsardzības jomā,» pēc vienošanās parakstīšanas uzsvēra R. Berg­manis, piebilstot ka Latvija ir ieinteresēta arī virsnieku apmācībā Francijā, kas tika organizēta pirms ekonomiskās krīzes 2008. gadā.

Francijas aizsardzības ministrs apliecināja, ka Francija ar vislielāko atbildību pilda un pildīs NATO Varšavas samitā pieņemtos lēmumus, kas saistās ar atturēšanas politiku, izvietojot savas militārās vienības Baltijas valstīs. «Mēs gribam būt paraugs kolektīvajā aizsardzībā, nevis valsts, kas rada apdraudējumu. Mēs primāri iestājamies par mieru un pozitīvu dialogu.»

Jaunā vienošanās papildina Latvijas un Francijas divpusējās sadarbības juridisko ietvaru aizsardzības jomā. Līdz šim Latvijas un Francijas divpusējo sadarbību aizsardzības jomā regulēja starp abu valstu aizsardzības ministrijām 1994. gada 11. maijā Parīzē parakstītā vienošanās.

Gan sarunā ar Francijas aizsardzības ministru, gan Senāta pārstāvjiem R. Bergmanis atzina, ka Latvijas un Francijas saikne ir vēsturiska, jo franču karavīri plecu pie pleca cīnījās ar latviešiem Pirmajā pasaules karā. Arī šobrīd Latvija ir solidāra ar Franciju, piedaloties dažāda veida operācijās un starptautiskajās misijās. «Francija vienmēr ir bijusi tuvs Latvijas sabiedrotais, atbalstot Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misiju, piedaloties kopīgās mācībās un apmācot Latvijas karavīrus. Starp mūsu valstīm ir liels potenciāls stiprināt aizsardzības attiecības, ko mums turpmāk jācenšas īstenot.»

7. februārī NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš iepazīšanās vizītē apmeklēja NBS Nodrošinājuma pavēlniecību. Viņš tikās ar Nodrošinājuma pavēlniecības komandieri pulkvežleitnantu Kasparu Zdanovski, lai iepazītos ar galvenajiem vienības uzdevumiem, prioritātēm un tās infrastruktūru, kā arī pārrunātu aktuālos bruņoto spēku aizsardzības spēju attīstības jautājumus.

Nodrošinājuma pavēlniecības sastāvā ir trīs reģionālie nodrošinājuma centri — Ādažos, Lielvārdē un Liepājā, kuri specializējušies sauszemes, gaisa un jūras vienību apgādē, kā arī Autotransporta nodrošinājuma centrs, Apgādes un pakalpojumu centrs, Medicīnas nodrošinājuma centrs, Pārvietošanas koordinācijas centrs un Bruņojuma remonta centrs.

8. februārī Rekrutēšanas un atlases centrā 50 jaunie karavīri, kuri sekmīgi pabeidza atlasi, sāka dienestu bruņotajos spēkos, vispirms apgūstot kareivja pamata iemaņas Kājnieku skolā Alūksnē. Lai kļūtu par profesionālā dienesta karavīru, kandidātiem sākumā veica veselības pārbaudi. Viņi kārtoja arī psihodiagnostikas un fiziskās sagatavotības pārbaudes testus.

Šis ir otrais no šogad plānotajiem 13 kareivja pamatapmācības kursiem, kurā jaunie karavīri apgūs pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus.

Pērn  rekrutēšanas veikšanai NBS tika atjaunots Rekrutēšanas un atlases centrs, kurš kandidātu piesaistīšanai dienestam bruņotajos spēkos atbalsta ne tikai regulāro spēku, bet arī Zemessardzes vienības, līdz ar to kandidāts rekrutēšanas procesu var sākt ne tikai Rekrutēšanas un atlases centrā Rīgā, bet arī savai dzīvesvietai tuvākajā bruņoto spēku vienībā. Pieteikties dienestam var arī elektroniski, pieteikuma anketu izpildot bruņoto spēku interneta vietnes www.mil.lv sadaļā «Rekrutēšana».

Pilnveidojot profesionālā dienesta kandidātu atlases procesu, topošie karavīri medicīnisko pārbaudi var veikt arī savai dzīvesvietai tuvākajās civilās ārstniecības iestādēs, ar kurām bruņotie spēki noslēguši sadarbības līgumu. Līdz šim kandidātu medicīniskā pārbaude notika tikai centralizēti NBS Medicīnas nodrošinājuma centrā  Rīgā. Arī saņemt norīkojumus medicīniskās pārbaudes veikšanai civilajā ārstniecības iestādē profesionālā dienesta kandidāts varēs savai dzīvesvietai tuvākajā regulāro spēku vai Zemessardzes vienībā.

Šogad bruņotie spēki profesionālajā dienestā pieņems 700 karavīrus. 120 no viņiem pieņems studijām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai kļūtu par savas valsts armijas virsniekiem. 345 karavīrus šogad uzņems dienestam Sauszemes spēku kājnieku brigādē, 35 — Gaisa spēku aviācijas bāzē, 30  — Speciālo uzdevumu vienībā, bet pa 20 karavīriem — Štāba bataljonā, Jūras spēku flotiles vienībās un Zemessardzē. Šogad plānots rekrutēt arī 110 speciālistus un karavīrus dienestam specializētajās vienībās.

2016. gada 16. jūnijā Saeimā apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā noteikts, ka bruņotie spēki miera laikā uztur 17 500 militāri sagatavotus karavīrus, tai skaitā 6500 profesionālā dienesta karavīrus, 8000 zemessargus un 3000 rezerves karavīrus.

8. februārī NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš apmeklēja NBS Speciālo uzdevumu vienību, lai iepazītos ar vienības infrastruktūru un karavīru sadzīves apstākļiem. Ar Speciālo uzdevumu vienības komandieri pulkvežleitnantu Juri Ušacki un vienības personālsastāvu NBS komandieris pārrunāja vienības uzdevumus un prioritātes, kā arī aktuālos speciālo operāciju spēju attīstības jautājumus.

Speciālo uzdevumu vienība dibināta 1991. gada 19. septembrī un ir īpaši organizēta, ekipēta un apmācīta NBS vienība speciālo operāciju veikšanai.

 

13. februārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar Gruzijas valsts ministru Eiropas un eiroatlantiskās integrācijas jautājumos Viktoru Dolidzi. Abu valstu amatpersonas pārrunāja Latvijas iesaisti NATO atbalsta programmā Gruzijas aizsardzības spēku reformām un atbalstu Gruzijas eiroatlantiskajiem centieniem. Tāpat apsprieda reģionālās drošības aktualitātes, kopīgu dalību militārajās mācībās un sadarbību apmācību jomā.

Gruzija ir viena no galvenajām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Latvija sadarbojas aizsardzības jomā. Sadarbība notiek 2002. gadā noslēgtā līguma par sadarbību aizsardzības jomā ietvaros. Sadarbība kļuva ciešāka un intensīvāka pēc 2008. gada Krievijas agresijas Gruzijā.

2017. gada valstu divpusējās sadarbības plānā aizsardzības jomā ir 18 aktivitātes, kas tiek veiksmīgi īstenotas.

15. februārī vairāk nekā 200 skolēnu no visas Latvijas Ēnu dienā viesojās Aizsardzības ministrijā, nozares iestādēs un NBS vienībās.

NBS komandiera ģenerālmajora Leonīda Kalniņa deviņas «ēnas» iepazinās ar komandiera darbu Aizsardzības ministrijā, apmeklēja NBS Štāba bataljonu un Apvienoto štābu, kā arī Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju.

Jaunsardzes un informācijas centra astoņas «ēnas» piedalījās Jaunsardzes departamenta direktora un Militārās informācijas departamenta direktores — galvenās redaktores darba dienā. Jauniešiem bija iespēja iepazīties ar Jaunsardzes kustību, kā arī uzzināt, kā top žurnāls «Tēvijas Sargs», ziņas un video sižeti. Pēcpusdienā jaunieši tikās ar NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādes 1. mehanizētā kājnieku bataljona karavīriem.

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā Rīgā un tās reģionālajās nodaļās Daugavpilī, Jēkabpilī un Rēzeknē Ēnu dienā viesojās ap 20 skolēnu, lai iepazītu Ģeodēzijas un kartogrāfijas departamenta direktora, Fotogrammetrijas nodaļas vadītāja, Toponīmikas laboratorijas vadītāja, reģionālo nodaļu vadītāju, kā arī kartogrāfijas un ģeoinformātikas inženieru darbu.

Jaunieši Ēnu dienā apmeklēja NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādi un Mācību vadības pavēlniecības Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolu Ādažos, kā arī Gaisa spēku aviācijas bāzi Lielvārdē.

Pasākumi bija paredzēti arī vairākās Zemessardzes vienībās, to skaitā Zemessardzes 19. kājnieku bataljonā, ko apmeklēja ap 55 skolēni, un Zemessardzes 55. kājnieku bataljonā, kur projektā «Citādas ēnu dienas» skolēniem bija iespēja vērot operatīvo dienestu un Zemessardzes mācības, kā arī aplūkot tehniku un ekipējumu.

16. februārī Alūksnes kultūras centrā, atzīmējot pirmā Latvijas armijas kara orķestra dibināšanas 98. gadadienu, tika turpinātas Latvijas armijas tradīcijas un sniegts NBS orķestra koncerts, piedāvājot klausītājiem labāko un savdabīgāko no orķestra repertuāra.

Koncerta pirmajā daļā skanēja NBS orķestra solista, komponista, pianista un aranžētāja seržanta Sergeja Austra Universa 2016. gadā komponētā svīta pūšaminstrumentu orķestrim «Vidzeme». Svītas atskaņojumā piedalījās arī «Smilšu kino» māksliniece Zane Pumpure-Prāmniece, kas koncertu ieveda plašākā multimediālā vidē.  Aktieris Ivars Puga iejutās stāstnieka lomā, bet NBS deju kopas «Bramaņi» dejotāji palīdzēja izdejot latviešu Līgo svētku rotaļu, kuras motīvus varēja saklausīt svītas piektās daļas mūzikā.

Koncerta otrajā daļā muzicēja NBS bigbends. Klausītājiem bija iespēja novērtēt jauno bigbenda koncertprogrammu «Tautasdziesma», kuru tikai šim kolektīvam veidojis labākais lietuviešu džeza mūzikas aranžētājs Rimants Ģedraitis.

1919. gada 6. februārī Jaunformējamo spēku komandieris kapteinis Ludvigs Bolšteins ar pavēli Nr. 11 uzdeva brīvprātīgo 11. rotai formēt muzikantu komandu, un Liepājā tika nodibināts pirmais Latvijas armijas kara orķestris. Turpinot tradīciju, NBS orķestris atzīmē pirmā Latvijas armijas kara orķestra dibināšanas gadadienu, koncertējot kādā no Latvijas pilsētām.

17. februārī Ādažu bāzē notika ASV 68. bruņotā pulka 1. bataljona «Silver Lions» karavīru sagaidīšanas ceremonija.

NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš, Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš, ASV vēstniece Latvijā Nensija Baikofa-Petita un 68. bruņotā pulka 1. bataljona komandieris pulkvežleitnants Stīvens Keiphārts sveica ASV karavīrus ar ierašanos Latvijā un kopīgu treniņu uzsākšanu ar Latvijas karavīriem.

Pasākuma laikā bija iespēja aplūkot Latvijas un ASV bruņutehniku.

Kā ziņots, 8. un 9. februārī Latvijā tika nogādāta ASV 4. kājnieku divīzijas 3. bruņotās brigādes 68. bruņotā pulka 1. bataljona bruņutehnika, tai skaitā 15 tanki «M1 Abrams», sešas kaujas mašīnas «M2 Bradley», divas inženieru tehnikas vienības mīnu lauka iznīcināšanai, kā arī cita veida kaujas atbalsta un nodrošinājuma tehnika, kas tiks izmantota kopīgās mācībās ar Latvijas karavīriem.

Vairāk nekā 225 karavīri no 68. bruņotā pulka 1. bataljona ieradās Ādažos februāra sākumā, un viņi nomainīs ASV 173. kājnieku brigādes 503. desanta pulka karavīrus, kas pildīja dienesta pienākumus Latvijā operācijā «Atlantic Resolve» kopš pagājušā gada septembra.

Pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī un agresijas Ukrainas austrumos ASV ir sākušas mācību operāciju «Atlantic Resolve». Operācijas mērķis ir apliecināt ASV nepārtraukto ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā, veicinot mieru un stabilitāti Baltijas valstīs un Polijā. Operācija ir izvērsta arī Rumānijā un Bulgārijā.

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra veic topogrāfiskās kartes mērogā 1:2 000 sagatavošanu un aktualizēšanu republikas pilsētām, kopš 2015. gada beigām — arī Liepājai. 

Šī mēroga kartes sagatavošana Liepājai turpināsies šogad un 2018. gadā. Visas pilsētas teritorijas atveidei nepieciešamā karte sastāv no vairākām karšu lapām. Kartes sagatavošanas darbs notiek pilsētas robežās, kur vienai karšu lapai atbilst viena kvadrātkilometra platība.

Karšu sagatavošanā tiek izmantoti jaunākie aerofotomateriāli, lāzerskanēšanas dati, augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas dati un cita informācija. Daļa vajadzīgās informācijas un konkrētu objektu raksturojošu datu tiek iegūta, apsekojot kartējamo teritoriju. To dara viens vai divi darbinieki, dabā salīdzinot kartes saturu ar situāciju apvidū. Lai izdarītu nepieciešamās korekcijas un piezīmes, veic mērījumus un fotofiksācijas. 

Kartes apskatāmas un izmantojamas interneta mājaslapā https:// kartes.lgia.gov.lv/karte/. 

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra ir vadošā iestāde valsts politikas īstenošanā ģeodēzijas, kartogrāfijas un ģeotelpiskās informācijas jomā.

Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests no Igaunijas policijas ir saņēmis lūgumu brīdināt Latvijas zvejniekus, kuri nodarbojas ar zemledus zvejniecību Pērnavas līcī, jo mainīgais vējš un temperatūras svārstības veicina pastāvīgas ledus stāvokļa izmaiņas. Igaunijas profesionālajiem zvejniekiem ir ilglaicīgas zināšanas par ledus stāvokļa novērtēšanu un pārvietošanos uz tā, bet problēmas rodas, ja ierodas cilvēki no citurienes.

Pagājušajā nedēļā Pērnavas līcī notikuši divi nopietni nelaimes gadījumi, kuros izglābti astoņi Latvijas zvejnieki. Vienā no negadījumiem zvejnieki pa ledu pārvietojušies ar paštaisītu motociklu un ragavām, bet otrā — ar sniega motocikliem, kas ielūstot nogrima. Policijas salīdzinošā statistika par izglābtiem Latvijas zvejniekiem nav iepriecinoša: 2014. gadā — viens cilvēks, 2015. gadā — viens cilvēks (savukārt no dreifējoša ledus gabala izglābti 54 cilvēki, no kuriem 1/3 bijuši Latvijas zvejnieki), 2016. gadā — septiņi cilvēki, 2017. gadā — astoņi cilvēki.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — Normunds Mežiņš, Gates Dieziņš un Armīns Janiks.

Redzēt pozitīvo

Līga Lakuča

Foto  — Gatis Dieziņš.

Šā gada 27. janvārī par Nacionālo bruņoto spēku komandieri kļuva ģenerālmajors Leonīds Kalniņš. Par prioritātēm jaunajā amatā, viedokļiem un attieksmi — šajā intervijā. 

— Ir sācies jauns darba cēliens. Kādas ir jūsu, komandiera, izvirzītās prioritātes?
— Esmu jau uzsvēris un domāju, ka pilnīgi loģiski bruņoto spēku pamatspēja jeb pamatspēks ir karavīrs, zemessargs. Mums ir jānodrošina viss nepieciešamais, lai karavīrs varētu izpildīt savus uzdevumus. Pirmkārt, jānodrošina minimālais ekipējuma kom­-plekts, iekļaujot gan militāro formu, gan uzkabi, gan guļammaisu, gan individuālos aizsarglīdzekļus. Otrkārt, mums ir jāturpina pilnveidot apmācību programmas, ņemot vērā, kā mainās militārā taktika pasaulē un starptautiskā situācija. Treškārt, lai karavīrs pēc iespējas komfortablāk justos dienestā, jāsniedz sociālais atbalsts viņam un viņa ģimenei, atbalsts personīgai izaugsmei. Lai viņš redzētu savu pozitīvo nākotni, to, kā varēs realizēties militārajā karjerā. Tātad galvenais, par ko esam cīnījušies, — lai karavīrs nodienētu optimumu — 25 gadus. Tad uzskatām, ka gan cilvēks ir saņēmis visu cerēto no aizsardzības sistēmas, kurā viņš dienējis, gan bruņotie spēki un valsts, kurai ir nepieciešama aizsardzības sistēma, var lepoties ar Latvijas pilsoni, kurš ir izpildījis savu pienākumu kā karavīrs vai kā zemessargs un nodrošinājis minēto uzde­-vumu izpildi. Tā ir optimāla struktūra, un tā ir realizējama.

— Ar ko var rēķināties cilvēki, kuri vēlas dienēt bruņotajos spēkos? Paš­reiz notiek diezgan plaša rekrutēšanas kampaņa.
— Pirmkārt, cilvēkam, kurš nolēmis saistīt savu mūžu ar aktīvo dienestu, ir jārē­-ķinās, ka viņam visu dzīvi vajadzēs mācīties. Starplaikos viņam vajadzēs realizēt savas zināšanas gan starptautiskos vingrināju­-mos, gan uzdevumos. Arī ārpus Latvijas. Tas ir liels pārbaudījums — emocionāli, intelektuāli un fiziski. Es domāju, ka tā ir ļoti laba skola, tāpēc noteikti aicinu Latvijas pilsoņus izmēģināt militāro dienestu. Ir da­žādi ceļi, kā var iesaistīties aktīvajā dienestā. Var brīvprātīgi iesaistīties Zemessardzē, lai redzētu, vai militārā vide atbilst cilvēka vēlmēm, tam, ko viņš cerēja saņemt no militārā dienesta. Kad ir iepazīta militārā dienesta būtība, ceļš uz aktīvo dienestu ved caur rekrutēšanas sistēmu. Tad jau cilvēks ir pārliecināts par savu izvēli, jo tā atbilst viņa mērķiem dzīvē. Tas noteikti būs arī lielāks ieguvums bruņotajiem spēkiem, jo no Zemessardzes un Jaunsardzes rindām nākošie ir tiešām daudz labāk sagatavoti profesionālajam dienestam.

— Kuriem jautājumiem būtu īpaši jāpievērš uzmanība?
— Pastiprināti esmu pievērsis uzmanību zemessargu un karavīru nodrošinājumam ar minimālo ekipējumu. Karavīrs un zemes­sargs vienmēr būs mana prioritāte numur viens, jo tas ir pamats mūsu valsts aizsar­-dzībai. Esmu ļoti gandarīts arī par Latvijas sabied­rības atbalstu bruņotajiem spēkiem un Ze­messardzei.

— Šis gads ir aktuāls ar to, ka Latvijā ieradīsies Kanādas vadītās NATO kaujas grupas vienības. Kā notiek sagatavošanās darbi? Kāda būs sadarbība?
— Galvenais, lai mēs pēc iespējas efek­tī­vāk noorganizētu kopīgo apmācības sis­tē­- mu ar ienākošo Kanādas vadīto kontingentu. Sinhronizējot treniņu sistēmu, sinhronizējot kopīgās darbības, mūsu aizsardzības efekti­vitāte iegūs ļoti daudz. Jau par līdzšinējo sadarbību esam gandarīti. Tagad notiek regulāras vizītes, informācijas apmaiņa, lai nodrošinātu pēc iespējas labāku rotācijas realizāciju, lai Kanādas vadītās grupas kontingenta karavīri justos komfortabli, lai viņiem būtu skaidri noteikumi, kādā veidā viņi Latvijā izpilda uzdevumus. Domāju, ka šajā ziņā man nav par ko uztraukties. Infra­struktūras būvniecība jau ir pakārtota lieta. Galvenais, lai mēs justu NATO klātbūtni Latvijā.

— Kas jums kā komandierim ir lielākais izaicinājums?
— Tas ir laiks. Pēc dabas esmu cilvēks, kam vajag pēc iespējas efektīvi, bet īsā laika termiņā realizēt plānus. Diemžēl ir izstrā­dātas sistēmas, kas jāievēro, lai nodrošinātu iegādes. Tā ir diezgan gara konkursu gaita, tā ka līdz šī gada beigām nevarēsim pabeigt iegādes. Arī realizējot NBS attīstības idejas, ir vajadzīgs laiks. Un man savā komandē­šanas četru gadu plānā ir jāsaliek prioritātes, ievērojot laika robežas un pieejamos re­sursus.

— Vai ir plānotas kādas izmaiņas, ar ko karavīriem jārēķinās?
— Nebūs nekādas revolūcijas, kā jau to esmu teicis. Būs pakāpeniska attīstība. Mums nekas nav jālauž, jo esam pareizi attīstījuši bruņotos spēkus, Zemessardzi. Jāsaglabā tas kopums, kādi tagad ir Nacionālie bruņotie spēki, jāattīstās tālāk un efektīvāk jāizmanto finanšu līdzekļi, ko valsts tagad var atļauties piešķirt. Un ļoti svarīgi ir strādāt pie tā, lai netiktu zaudēts sabiedrības atbalsts bruņoto spēku papildināšanai ar jaunajiem karavīriem.

— Kāds būtu jūsu novēlējums kara-vīriem?
— Nezaudēt ticību sev. Tikai mums pašiem ir pa spēkam izveidot tādu valsti, par kādu esam sapņojuši. Mēs esam tie, kas veido Latviju.

— Kas jums palīdz saglabāt pārliecību, ticību sev?
— Dzīves pieredze, arī tas, ko esmu mantojis no sava tēva. Tie ir gēni, kas nākuši no viņa, kurš ir izgājis karu, Sibīriju, un no viņa esmu daudz ko mācījies. Es esmu tieši tāds pats latvietis, kurš šeit dzīvo un tāpat uztraucas par visādām nebūšanām. Bet es redzu pozitīvo — es to redzu, braucot uz Zemessardzes bataljoniem. Ir atgriezu­šies cilvēki, kuri bijuši ārpus Latvijas desmit, piecpadsmit gadus. Šodien es redzu, ka iesaiste Zemessardzes kustībā aptver vēl lielākus sabiedrības slāņus, ir gan lielu firmu īpašnieki, gan vairāk studentu. Un tas ir lieliski, tā ir pozitīvā bilance bruņotajos spēkos.

Esmu mācījies no zemessargiem, no ierindas karavīriem, arī no ļoti augstu stā­vo­šiem cilvēkiem un viņu dzīves pieredzes. Nekad neesmu bijis stūrgalvīgs, bet gan mērķtiecīgs. Esmu tā kā sūklis, uztveru infor­māciju, pieredzi, tad to visu pārdo­māju un nonāku pie pareizā ceļa. Kad esmu to izvēlējies, tad gan esmu neatlaidīgs.

— Gaidāms jauns likums, kas ļaus atgriezties dienestā tiem, kuri ir pārtraukuši dienēt bruņotajos spēkos?
— Pie šī likuma mēs strādājām gandrīz divus gadus, tagad tas ir jau nobeiguma posmā. No bruņotajiem spēkiem ir atvaļi­nājušies majori, kapteiņi, kuru izglītošanā un apmācībā savulaik ir ieguldīts daudz naudas, un šodien viņi bruņotajiem spēkiem ir vajadzīgi. Tas būs pozitīvs signāls. Bruņotie spēki ir kā ģimene, ja arī kāds ir aizgājis no dienesta, viņam tiks dota iespēja atgriezties, noslēdzot jaunu līgumu. Protams, turpinā­sies izdienas skaitīšana.

— Vai tie, kuri vēlas atgriezties bruņotajos spēkos, šo likumu var uzskatīt kā apliecinājumu tam, ka viņus gaida atpakaļ aktīvajā dienestā?
Jā, pilnīgi! Esmu pozitīvi noskaņots, ka Saeima pieņems šo likumu un viņi varēs atgriezties atpakaļ aktīvajā dienestā.

— Kā ģimene uzņem jūsu jaunos pienākumus militārajā dienestā?
— Mana sieva ir mani atbalstījusi jau gandrīz 35 gadus. Viņa, protams, arī ļoti pārdzīvo par mani, bet viņa akceptē to visu. Esmu viņai pateicīgs, ka man ir tāda saliņa, kur vienmēr varu atgriezties un esmu gaidīts. Tāda katram ir nepieciešama.

— Jūs visā saskatāt pozitīvo. Kā jums tas izdodas?
— Mēs bijām daudzbērnu ģimene. No Sibīrijas atgriezāmies tukšā vietā. Tēvs varēja atrast darbu vienīgi Lielbērzes tuberkulozes slimnīcā, jo nekur jau cilvēkus ar Sibīrijas zīmogu nepieņēma. Ārpus Latvijas biju redzējis, kā cilvēki dzīvo. Un arī ar tagadējo dzīves pieredzi varu teikt, ka Latvija ir paradīze zemes virsū. Kāpēc man jābūt pe­simistam — šeit, vislabākajā vietā pasaulē? Kāpēc čīkstēt, ka nekā nav? Viss taču ir atkarīgs no paša, no tiem cilvēkiem, kas ir apkārt, no personīgā ieguldījuma. Kādu mēs katrs veidosim savu dzīvi, tāda tā būs. Tāda būs mūsu nākotne, tāda arī būs mūsu valsts. Tāpēc vienmēr esmu priecājies par cilvēkiem, kuriem iekšā ir pozitīvisms. Un vienmēr esmu mudinājis līdzcilvēkus vairāk smaidīt, vairāk parunāties un tikai tad pieņemt lēmumu. Labāk paturēt slikto pie sevis, bet lieku reizi pateikt paldies un pa­mudināt. Tas dos ļoti labu efektu, un to jūs nevarēsiet nopirkt par naudu.

— Jūs esat bijis arī dienestā Irākā. Vai tas ir jūsos ko mainījis?
— Irāka man un, es domāju, daudziem karavīriem ir bijusi nozīmīga mācību stunda. Ne tikai kā karavīram, bet arī kā cilvēkam, jo jebkura atrašanās šādā vietā norūda garu. Tur tu pēkšņi saproti, ka tava dzīve ir atkarīga arī no nejaušības… Tava dzīve ir atkarīga no tā, cik labi tu esi morāli sagatavots, cik stiprs. Bet, ja tu esi komandieris, tev vispār vairs nav tiesību riskēt ar saviem padotajiem. Tu esi pilnībā atbildīgs ne tikai par uzdevuma izpildi, bet arī par katru karavīru. Tas rada milzīgu spriedzi, taču tas ir milzīgs rū­dī­jums. Es joprojām uzskatu, ka mūsu bru­- ņoto spēku karavīriem ir jāiziet šī skola, piedaloties starptautiskajās operācijās. Tur mēs iegūstam stiprus bruņotos spēkus.

Bezpilota zemes sistēmas nākotnes karadarbībā

Jānis Bērziņš,
Dr. oec., LNAA Drošības un stratēģiskās
pētniecības centra vadītājs.1

Bezpilota zemes sistēmu izmantošana karadarbībā nav jauna, lai gan būtiska to attīstība mūsdienās notiek gaisa un jūras sistēmās. Visticamāk, tas ir saistīts ar apvidus sarežģītību un šādu sistēmu, kas ar to tiktu galā, izstrādes grūtībām. Pirmā militārā bezpilota zemes sistēma (unmanned ground system — UGS), iespējams, bija «Land Torpedo». 1915. gadā to patentēja Viktors Villars (Victor Villar) un Stafords Talbots (Stafford Talbot). Ļoti vienkāršā sistēma bija paredzēta zemes torpēdas transportēšanai cauri šķēršļiem, piemēram, cauri dzeloņstieplēm. Tā bija platforma ar kāpurķēdēm un divcilindru dzinēju bez atpakaļgaitas pārnesumiem, un ar ļoti vienkāršu vadību pa kabeli. Nav zināms, vai tā kādreiz tika ražota (Finn & Scheding, 2010, 11. lpp.).

Pirmās UGS, kas tika lietotas karadarbībā, bija padomju tanki TT-26, kurus dēvē arī par teletankiem. Tie tika izstrādāti 20. gs. 30. gados un tika izmantoti Otrajā pasaules karā un 1939.—1940. gada Ziemas karā pret Somiju. Teletanku līdz 500—1500 metru attālumā vadīja no cita tanka. Teletanki bija bruņoti ar ložmetējiem, liesmu metējiem un dūmu tvertnēm, kā arī spēja pārvietot 200−700 kg smagas bumbas un ķīmiskos ieročus. Ārpus kaujas operācijām tos vadīja manuāli. Vācijai arī bija UGS. To dēvēja par «Beetle Tank» vai «Goliath» vadāmo mīnu. Vienu metru garais kāpurķēžu transport- līdzeklis pārvadāja 75 kg sprāgstvielu. To lietoja kā prettanku, infrastruktūras vai tiltu graušanas ierīci un vadīja no vadības kārbas pa standarta trīsdzīslu tālruņa vadiem, kurus varēja viegli sabojāt (Finn & Scheding, 2010, 12.—13. lpp.).

Aptuveni 1948.—1949. gadā Lielbritānijā tika izstrādāta pilnībā autonoma UGS. Tā spēja reaģēt, nonākot saskarē ar priekšmetiem, un bija aprīkota ar fotoelementu sensoriem, kas reaģēja uz gaismu. Nākamā izstrāde bija Džonsa Hopkinsa universitātes «Zvērs». Tas spēja pārvietoties pa universitātes koridoriem, kamēr izlādējās akumulatori. Lai atrastu melnās elektrības rozetes un veiktu pašuzlādi, tas izmantoja optiku (Finn & Scheding, 2010, 14. lpp.). Tomēr vēl 20. gs. 80. gados ASV lielākā daļa UGS darbojās ar tālvadību. Tikai pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV Bruņotie spēki karadarbībā aktīvi sāka izmantot UGS.

Tās lieto izlūkošanai, novērošanai, katastrofu izpētei, ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un nukleāro vielu konstatēšanai; transportēšanai un loģistikai; atmīnēšanai un improvizētu sprāgstvielu neitralizēšanas darbībām; remonta darbībām ienaidnieka apšaudes laikā. 2006. gada beigās to skaits no dažām vienībām tika palielināts līdz aptuveni 5000, izvirzot mērķi 2008. gada beigās sasniegt 12 000 (Singer, 2009). Tās tika lietotas, «lai alās un ēkās meklētu nemierniekus, atrastu mīnas un izpētītu ceļa mīnas» (Carafano & Gudgel, 2014, 29. lpp.). 2030. gadā ar tām iecerēts aizstāt ceturtdaļu ASV kaujas darbību karavīru (Atherton, 2014).

Šīs sistēmas ir pārbaudītas kā labs cilvēku aizstājējs «Three Ds» (trīs D) domēnā (dull, dirty, dangerous — truls, netīrs, bīstams). Militārās misijas var būt pārsteidzoši garlaicīgas, fiziski un psiholoģiski nogurdinošas. UGS sistēmas, kamēr akumulatori nebūs izlādējušies, kaujas lauku var uzraudzīt ar tādu pašu efektivitāti. Salīdzinot ar industriālo vidi, bezpilota militāro sistēmu ieviešana rada tādu pašu efektu kā tvaika dzinēja izgudrošana. Citiem vārdiem, tās palielina militāro produktivitāti.

Nākamais posms UGS sistēmām ir centieni panākt autonomu darbību. Pašreizējie sauszemes taktiskie bezpilota transport-    līdzekļi — UAV un UGS — nav autonomi. Tos joprojām vada cilvēks, un neatkarīgi no tā, vai vadība notiek pa vadu vai tā ir bezvadu vadība, elektroniskās karadarbības rezultātā tie ir pakļauti pārtveršanai. Palielinot darbības autonomiju, tiktu mazināta atkarība no vadības un komandcentriem, ļaujot darboties ienaidnieka elektroniskās karadarbības vidē. Tā daudzas iespējas, piemēram, konvoji bez cilvēku klātbūtnes, kļūtu par realitāti (Starptautiskais stratēģisko pētījumu institūts, 2014, 15. lpp.). Tiek apsvērta doma pat par to, ka pilnībā autonomas sistēmas pieņems lēmumu par uguns atklāšanu. Lai gan UGS izmantošana karadarbībā paver daudzas iespējas, jāizvērtē svarīgi jautājumi, kas ir saistīti ar ētiku, drošību, morāli un juridiskiem aspektiem. Iespējamajā attīstībā var notikt bezpilota sistēmu sadalīšana aizsardzības un uzbrukuma sistēmās, aizliedzot uzbrukuma sistēmas (Krishnan, 2009).

UGS un nākotnes ekspluatācijas vide
Pašreizējā darbības vide arvien biežāk kļūst asimetriska. Paredzams, ka nākotnes karadarbību raksturos vienlaicīga tradicionālās, netradicionālās, hibrīdkara, nelineāro un asimetrisko metožu izmantošana.2 Draudu avoti būs valstis un nevalstiski grupējumi vai abi avoti vienlaikus. Lai militārajam personālam nebūtu jādodas uz karadarbības zonām, valstis nevalstiskos grupējumus varētu izmantot kā algotņus un civilpersonas iesaistīt nemilitārās darbībās. Veicot diversijas, nevalstiskie grupējumi varētu izlikties par valsts vai citu nevalstisko grupējumu pārstāvjiem. Lai nepieļautu simetrisku karadarbību ar konvencionālajiem spēkiem, šie dalībnieki izmantos progresīvas un vienkāršas duālā lietojuma tehnoloģijas, sākot ar improvizētām sprāgstvielām līdz precīzas vadības raķetēm, mīnmetējiem un artilērijai.

Paredzams, ka sauszemes darbībās liela ietekme būs turpmāk minētajiem pieciem raksturojumiem (TRADOC, 2014, 11.—12. lpp.).

i. Palielināts momentānais cilvēku līdzdalības un notikumu norises ātrums, ko noteiks informācijas izplatība internetā, it sevišķi sociālajos tīklos. Tas paātrinās un pastiprinās mijiedarbību ar draudiem, militārpersonām, valdībām un cilvēkiem. Tajā pašā laikā dez­informācijas un propagandas formas sniegs atbalstu specifiskiem politiskiem mērķiem, uz ko būs ātri un pareizi jāreaģē.

ii. Pārākuma potenciāls nozīmē spēju vai taktikas lietošanu, kas pretiniekam neļauj atbilstoši reaģēt. Tas iekļauj liela attāluma precīzas uguns un gaisa aizsardzības sistēmas, bezpilota gaisa sistēmas — UAS, pretpiekļuves/rajonu bloķēšanas (A2D2) iespējas un kibertelpas iespējas (minētas tikai dažas).

iii. Masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās, piemēram, ķīmiskie, bioloģiskie, radioloģiskie, kodolieroči, lieljaudas sprāgstvielas (CBRNE) un tiešās enerģijas ieroči, karadarbības zonu padarīs par cilvēkiem arvien nepiemērotāku. Bruņotajiem spēkiem ir jāattīsta izlūkošanas līdzekļi, kas spēj atklāt šādu ieroču klātbūtni, iznīcina ienaidnieka spēkus un atgūst teritoriju.

iv. Progresīvu kiberuzbrukumu un kiber­aizsardzības līdzekļu izplatīšanās, pastāvot draudiem, ka kibertelpa var tikt izmantota taktisko darbību ietekmēšanai. Tā iekļauj ienaidnieka globālās pozicionēšanas satelītu pārtveršanas līdzekļus, padarot precīzās uguns sistēmas par neprecīzām. Bruņotajiem spēkiem jāattīsta kopēju izlūkošanas, aizsardzības darbību vai ienaidnieka kosmosa vai zemes kibertelpas līdzekļu iznīcināšanas darbību atbalsts.

v. Demogrāfija un darbības starp iedzīvotājiem pilsētās un sarežģīta reljefa apstākļos liks ienaidniekam veikt darbības pilsētvidē vai citā sarežģītā apvidū, asimetrisku apstākļu veidošanai izmantojot iedzīvotāju neapmierinātību un vājo pārvaldību. Tā kā no civiliedzīvotāju iesaistīšanas izvairīties nav iespējams, jāattīsta decentralizēti kombinētie ieroči un apvienotie līdzekļi, kā arī vienības, kas spēj darboties sarežģītā un nenoteiktā vidē.

Atbilde uz šiem izaicinājumiem ir uz vienotu tīklu centrēta karadarbība (angļu val. — network-centric warfare). To var definēt kā «karu, kurā vienību (spēku) grupēšanas kaujas spējas palielina informācijas un komunikāciju tīkla informācijas avotu (izlūkošanas) izveidošana, vadības vienības un iznīcināšanas (ierobežošanas) līdzekļi. To iespējams paveikt, darbību dalībniekiem praktiski reālā laikā nodrošinot uzticamu un pilnu informāciju par situāciju (Dulnev, Kovalyov, Ilyin, 2011). Tas paredz (i) spēku izveidošanu pēc tīkla principa ar augstāku autonomiju; (ii) tas ir globāls; (iii) karadarbības zona iekļauj emocijas, iedomātu realitātes uztveri, pretēju prāta stāvokli, citiem vārdiem, refleksīvās kontroles instrumentus; (iv) bez globālas komunikācijas spēku starpā vadība nav iespējama; (v) nemilitāro sagrābšanas līdzekļu proporcija dramatiski palielinās bez skaidrām valstu un nacionālām robežām; (vi) klasiskās hierarhiskās vadības sistēmas un vadības sistēmas horizontālo saišu starp iesaistītajām pusēm atmešana (Raskin, Pelyak, Vyalov, 2005).

15 000 un 20 000 karavīru divīziju vietā pietiks ar 3000 un 5000 karavīru divīzijām, ja tās darbosies, savienotas vienotā tīklā. Katra vienība ir autonoms kaujas modulis, kas spēj neatkarīgi veikt kaujas darbības. Atkarībā no apstākļiem lieto mazākus moduļus, piemēram, atsevišķus bataljonus, pastiprinātas rotas vai pat vadus vai mazas īpašo uzdevumu vienības. Izšķiroša nozīme būs tam, ka katrai atsevišķai vienībai būs nepieciešamais autonomijas līmenis un līdzekļi tās uzdevumu veikšanai (Raskin, Pelyak, Vyalov, 2005). Autonoms informācijas modulis nodrošinās sadarbību starp katru neatkarīgo kaujas moduli un vadības un štāba moduli. To panāk, izveidojot vienotu informācijas telpu, kas pamatojas uz informācijas kopējo datubāzi par pretinieku, saviem spēkiem, par kaujas vidi, ko ir apkopojuši autonomie kaujas, vadības un štāba moduļi. Tajā ir iekļauti dati par saviem spēkiem, izlūkošanu, navigācijas jomu, laikapstākļiem (te minēti tikai daži). Šī informācijas datubāze jālieto nepārtrauktas vadības un kontroles nodrošināšanai, informējot savus karavīrus, dezinformējot pretinieku un sagraujot tā informācijas sistēmas, aizsargājot savas informācijas sistēmas un radot psiholoģisku spiedienu uz pretinieku (Raskin, Pelyak, Vyalov, 2005).

Šajā kontekstā bezpilota zemes sistēmas nākotnes karadarbībā būs papildu faktors. Nav pareizi uzskatīt, ka šīs sistēmas vienas pašas pilnībā transformēs vadību un kontroli, uguns vešanu un manevrus, apgādi, izlūkošanu un citus operatīvās vides aspektus. Citiem vārdiem sakot, «tehnoloģiju novitāte pati nekad nav nodrošinājusi panākumus — tā ir inovāciju integrēšana efektīvās metodēs un līdzekļos, kas sniedz stratēģisku vai taktisku pārākumu» (Johnson, 2014, 69. lpp.).

Tomēr bezpilota zemes sistēmu lietošana ir būtiska to efektivitātes paaugstināšanai. Tādēļ nav pārsteigums, ka Krievija būvē lielu skaitu UGS, kuru izmēri ir, sākot no golfa mašīnas, līdz tanka lielumam, un vienlaikus tos aprīko ar bruņojumu (Pomerlau, 2016). Tas arī ir iemesls, kāpēc vairākas lielvalstis veic investīcijas UGS izpētē un izstrādē, kas kopā ar sasniegumiem tīkla karadarbības tehnoloģijās ne pārāk tālā nākotnē radikāli mainīs kinētisko kaujas darbību veidu.

Cilvēku, kuri piedalās tiešās uguns atklāšanā (piemēram, ar šauteni), klātbūtne kaujas laukā tiks ievērojami samazināta. Cilvēki tiks aizstāti ar daudz sarežģītākām UGS, kas kinētiskās darbības veiks kā daļa no sinhronizētas sistēmas, kurā ir tīklā savienoti sensori un ieroči, kas ir uzstādīti uz dažādām mobilām platformām uz zemes, gaisā, jūrā un kosmosā. Daudzas no tām pārvietosies un darbosies pilnībā vai daļēji automātiski. Šīs nākotnes UGS izmantos mākslīgo intelektu, lai pieņemtu lēmumus, kas ir saistīti ar letāla spēka izmantošanu pret cilvēku mērķiem.

Šī tīkla vadības automātiskās karadarbības koncepcija, kurā UGS būs neatņemama daļa, tiks plaši akceptēta kā vēlama vai vismaz neizbēgama. Ģenerālmajors Ksu Hangs (Xu Hang), Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas (PLA) Pekinas Bruņoto spēku Inženieru akadēmijas prezidents, paudis: «Bezpilota zemes transportlīdzekļiem nākotnes karadarbībā būs ļoti svarīga loma. Ņemot to vērā, mums jāsāk pētīt, kā mūsu bruņumašīnas pārveidot par bezpilota transportlīdzekļiem. Kaut arī mēs izstrādājam bezpilota tankus, es domāju, ka neatgriezeniska tendence būs tā, ka datori pakāpeniski aizstās cilvēkus, kuri vada šīs kaujas mašīnas» (Lei, 2014).

Šādā gadījumā cilvēka operatora aizstāšana ar ierīci, ko aktivizē mākslīgā intelekta sistēma, kas pati izlemj, vai nogalināt cilvēku, rada nopietnu ētisku dilemmu. Šobrīd ASV Gaisa spēku RPA (piemēram, bezpilota lidaparāts «Predator»), ko izmanto, lai likvidētu iepriekš izvēlētu nozīmīgu cilvēka mērķi (piemēram, teroristu līderi), atklāj uguni ar raķetēm tikai tad, ja uz zemes esošs cilvēks operators apzināti izlemj to darīt. Tādēļ, pirms noteikt, vai jāatklāj uguns, cilvēks operators gandrīz reālā laikā RPA konsolē video tiešraidē var novērot mērķi. Iespēja vērot mērķi garantē, ka cilvēks operators var saprātīgi novērtēt naidīgus nolūkus vai vismaz apstiprināt mērķa spējas uzsākt cīņu.

Tā kā autonomiem bruņotiem UGS mērķus attālināti norāda cilvēks operators, tas var veikt attiecīgus manevrus un atklāt ilgstošu uguni, pamatojoties uz lēmumiem, ko pieņem tā mākslīgais intelekts. Ļoti iespējams, ka UGS nespēs noteikt norādīto mērķu nodomu vai spēju izmaiņas. Rezultātā karavīrus nāksies iesaistīt pat tad, ja mērķis izrādīs vēlmi padoties vai nespēs pretoties. Pat tad, ja MRK «Wolf-2» cilvēks operators spēs atpazīt šādas izmaiņas, viņš var nespēt aizliegt UGS turpināt ilgstošu uguni, jo sakaru savienojums starp UGS un operatoru var pārtrūkt. Saskaņā ar Ženēvas konvencijām tas ir kara noziegums, ja tiek nogalināti karavīri, kuri vēlas padoties vai vairs nespēj pretoties.

Nobeiguma piezīmes
Neņemot vērā pieaugošo nozīmīgumu, bezpilota zemes sistēmu lietošana salīdzinājumā ar gaisa un jūras sistēmām ir niecīga. Iespējams, tas ir tāpēc, ka sarežģījumus rada neregulārs apvidus. Tomēr UGS, it sevišķi bruņotu un automatizētu UGS, kuras ir savienotas ar tīklu un spēj darboties sinhronizēti kopā ar citiem sensoriem un automātiskajām mobilo ieroču platformām, attīstība un praktiskais lietojums radikāli pārveidos nākotnes karadarbību. Būtiskākās izmaiņas būs cilvēku aizstāšana kaujas laukā ar automatizētiem bruņotiem transportlīdzekļiem, kas kaujā izmantos mākslīgo intelektu, veiks izlūkošanu un uzraudzību, meklēs mīnas un veiks atmīnēšanu, nodrošinās konvojus, medicīnisko evakuāciju, cīnīsies ar snaiperiem, veiks pretizlūkošanu/iefiltrēšanos, atklās netiešu uguni, noteiks ķīmiskās/bioloģiskās vielas, novērtēs kaujas postījumus un izpildīs citus uzdevumus. Paredzams, ka, attīstoties mākslīgajam intelektam, UGS īstenos kaujas triecienus. Rezultātā radīsies nopietna ētiska dilemma, jo šādi lēmumi var radīt neparedzamus kara noziegumus.

Visām valstīm, kuras vēlas saglabāt cieņ­- pilnu spēju karot vai sevi aizsargāt no bruņotas agresijas, jāveic sava tīkla UGS izpēte un izstrāde vai vismaz ar dalību aliansē, kurai ir attiecīgs aprīkojums, jāiegūst piekļuve tīkla UGS tehnoloģijai vai tai tehnoloģijai, kas spēs uzveikt tīkla UGS. Pievēršoties mākslīgā intelekta vadīto bruņoto automātisko UGS izmantošanas ētiskajai dilemmai, starptautiskajai sabiedrībai jānosaka saistošs noteikumu kopums, kas novērsīs vai mazinās kara noziegumus, ko varētu radīt automātiskās UGS un ar tām saistītās tehnoloģijas, un jāizveido attiecīga komisija.

1 Raksts pārpublicēts no grāmatas «Digital Infantry Battlefield Solution. Introduction to Ground Robotics». DIBS projekts, 1. daļa. Izstrādāts, sadarbojoties «Milrem» ar Igaunijas Nacionālo aizsardzības koledžu, Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, Latvijas Ārpolitikas institūtu, Rīgas Tehnisko universitāti un Tartu universitāti, 2016, 23.—32. lpp.

Autors vēlas pateikties par atbalstu atvaļinātam pulkvežleitnantam Mārtinam Fārenfīldam (Martin Farenfield).

2 Termins «hibrīdkarš» būtu jāsaprot kā dažādu karadarbības veidu apvienojums, kas aptver konvencionālās iespējas, neregulāro taktiku un formējumus, terora aktus, tostarp nešķirojošu vardarbību un piespiešanu un kriminālas nekārtības (Hoffman, 2007). Neņemot vērā līdzību, tas nav idents Krievijas «jaunās paaudzes karadarbībai».

Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai — ceturtdaļgadsimts

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Svinīgā un tajā pašā laikā draudzīgā un sirsnīgā gaisotnē savu ceturtdaļgadsimta jubileju nosvinējusi Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) — augstskola, kurai ir vislielākais pienesums valsts drošības sistēmas veidošanā un stiprināšanā. Svinīgajā pasākumā
10. februārī akadēmijā pulcējās gan valsts augstākās amatpersonas, gan bijušie un esošie skolas mācībspēki un absolventi.

Nedaudz atmiņu, nedaudz nākotnes plānu
Svinīgā diena iesākās ar neformālu svinību dalībnieku tikšanos, nelielu pakavēšanos atmiņās un dalīšanos nākotnes plānos, kas patīkami atšķīra šo pasākumu no citām daudz stīvākām un oficiālākām jubilejām. Akadēmijas rektors pulkvedis Georgs Kerlins klātesošos iepazīstināja ar pašreizējo NAA stāvokli un nākotnes plāniem, neaizmirstot arī tos cilvēkus, kuri veidoja šo mācību iestādi, bet šo jubileju vairs nesagaidīja — viņus svinību dalībnieki pieminēja ar klusuma brīdi.

Lai skolas ceturtdaļgadsimta vēsture nepaliktu tikai labās atmiņās, jubilejas reizē tika prezentēta arī pavisam taustāma vēstures liecību krātuve — grāmata «Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija. Pirmie 25 gadi», ko sagatavojis autoru kolektīvs NAA bibliotēkas vadītājas Lailas Tīģeres vadībā.

Ideja par šādas grāmatas izdošanu radusies jau vismaz pirms pieciem gadiem, taču nesenās krīzes dēļ to izdot uz akadēmijas 20. gadadienu nav bijis iespējams. «Tomēr tad apņēmāmies — uz 25 gadiem grāmatai jātop, lai lūst vai plīst,» teica L. Tīģere. Grāmatas veidotājiem ļoti svarīgi bijis tas, ka izdevuma tapšanā piedalījušies vēstures aculiecinieki, cilvēki ar saglabājušos vēsturisko atmiņu, kas varējuši no pirm-avota to nodot nākamajām paaudzēm.

«Grāmata savā būtībā ir ļoti gaiša, jo tādas ir arī atmiņas, kas to veido. Mēs negribējām, lai tā būtu tikai bilžu albums, tādēļ liela vērība tika veltīta dažādu vēsturisko faktu apkopošanai,» atzīst L. Tīģere. Liels ieguvums bija NAA veidotāju, kuri jau ir aizsaulē, augst­- skolas bibliotēkai atstātās atmiņas, tāpat arī pirmo akadēmijas absolventu atmiņas.

Īpaša nodaļa grāmatā veltīta pirmajam NAA priekšniekam pulk­vedim Valdim Matīsam un viņa komandai, kuru darba un entuziasma rezultātā tapa vienīgā militārā augst­skola Latvijā. Kā jau katram autoram, arī L. Tīģerei ir savas mīļākās nodaļas — šajā grāmatā tās ir laikabiedru atmiņas par V. Matīsu, kā arī stāsti par labākajiem NAA absolventiem un to, kā tālāk izveidojusies viņu karjera. Savukārt grāmatas beigās atstāta tukša lappuse — piezīmēm un autogrāfiem. «Jo visu jau nekad nevar uzrakstīt,» atzīst L. Tīģere.

Lai zvaigžņu vairāk par ērkšķiem
Kā zināms, NAA devīze vēsta: «Per aspera ad astra» jeb «Caur ērkšķiem uz zvaigznēm». Akadēmijas gadadienas svinīgajā pasākumā Klinsona zālē savā uzrunā Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzsvēra, ka pats šo devīzi tulko divējādi — gan kā norādi uz ceļu, ko katrs akadēmijas absolvents nogājis no pirmās dienas augstskolā līdz savai pirmajai dienesta pakāpei, gan kā pašas akadēmijas ceļu līdz šodienai, kas aizsācies pirms ceturtdaļgadsimta.

Šis ceļš nebūtu bijis iespējams bez entuziastiem, kas bija gatavi ieguldīt savas profesionālās zināšanas un laiku augstskolas un profesionālās virsniecības veidošanā, teica R. Vējonis. NAA ir Latvijas Kara skolas tradīciju pārmantotāja un turpinātāja, un tagad tā savu priekšteci ir arī pārdzīvojusi — Kara skolas 21 gadu ilgušo pastāvēšanu 1940. gadā pārtrauca padomju okupācija. «Daudziem Kara skolas absolventiem tā arī neizdevās piedzīvot brīvās Latvijas atdzimšanu — viņi bija spiesti kalpot svešai varai, taču nepārstāja cerēt, domājot par savas valsts atdzimšanu. Mūsdienu kadeti var būt lepni par iespēju kalpot paši savai valstij, ar savu formu un karogu,» uzsvēra Valsts prezidents. Savas apsveikuma runas noslēgumā viņš novēlēja — lai turpmākajā akadēmijas ceļā zvaigžņu būtu vairāk par ērkšķiem.

Skola, kas dod spārnus jaunam lidojumam
Kvalitatīva izglītība un profesionālas zināšanas veido to bāzi, uz kuras pamata veidojas īsts sava amata zinātājs, un īpaši tas attiecas uz militārpersonām, NAA jubilejas viesiem teica aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. NAA spēj radīt šo bāzi — to apliecina mūsu karavīru un virsnieku augstais starptautiskais novērtējums. NAA sniegtās zināšanas ir konkurētspējīgas un praktiski izmantojamas, uzsvēra ministrs. Virsnieka profesija ir prestiža — to savukārt apliecina lielais studētgribētāju skaits NAA. «Citas augstskolas cīnās par studentiem, mūsu akadēmijai turpretī šādu problēmu nav,» teica R. Bergmanis. Runājot par NAA jubileju, viņš atzina, ka 25 gadi augstskolai ir pats labākais laiks, kas dod stabilu bāzi tālākai izaugsmei.

«Mēs svinam jubileju iestādei, kas dod milzīgu ieguldījumu bruņoto spēku izaugsmē kopumā un katram bruņoto spēku pārstāvim individuāli. Ja mēs kādā savas karjeras brīdī esam iestiguši rutīnā, akadēmija mums dod spārnus jaunam lidojumam,» svinīgajā pasākumā teica Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš. Viņš atzina, ka NAA ir sasniegusi savu briedumu un var piedāvāt ne tikai kvalitatīvas zināšanas, bet arī īstu zinātnisko potenciālu. Viņš novēlēja NAA mācībspēkiem nezaudēt to vitalitāti, kas ir viņos un ko viņi tik labi māk nodot visiem virsniekiem, kuri absolvējuši akadēmiju.

NAA ir dibināta 1992. gada 13. februārī, un šajā laikā mācību iestādi absolvējuši vairāk nekā 1000 jauno leitnantu, kas pašlaik veido bruņoto spēku virsniecību.

Georgs Kerlins: garlaicīgi nebūs arī turpmāk!

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Par aktualitātēm Latvijā vienīgās militārās augstskolas dzīvē, nākotnes plāniem un izaicinājumiem «Tēvijas Sargam» stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Georgs Kerlins.

 

— 25 gadi augstskolai — tas ir maz vai daudz?
— 25 gadi — savā ziņā arī varētu teikt, ka augstākajai mācību iestādei tas ir «tikai» ceturtdaļgadsimts. Taču jāsaprot, ka akadēmijai tas bija ļoti saspringts laiks, jo augst­skolu veidoja faktiski no nulles, tā auga un attīstījās kopā ar valsti un tās bruņotajiem spēkiem. Citas Latvijas augstskolas pēc valsts iekārtas maiņas turpināja savu izglītības procesu ar salīdzinoši nelielām saturiskām reformām, bet mēs visu būvējām no jauna. Turklāt akadēmijai nav pilnīgas akadēmiskās brīvības — mēs esam cieši saistīti ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un to vajadzībām. Līdz ar to visa bruņoto spēku attīstība no gandrīz vai brīvprātīgo armijas pašā sākumā līdz NATO standartiem atbilstošām vienībām ir atspoguļojusies arī akadēmijas dzīvesstāstā.

— Pēdējos gados Nacionālie bruņotie spēki mainās diezgan strauji. Droši vien tas ietekmē arī akadēmiju.
— Ukrainas notikumi un citi pēdējā laika drošības izaicinājumi ir noveduši arī pie mums pieejamo resursu pārskatīšanas un to pieauguma. Skaidrs, ka plānotais bruņoto spēku spēju pieaugums tieši ietekmē arī mūs. Pēdējie pāris gadi akadēmijai ir bijuši ļoti dinamisks un pārmaiņu pilns laiks.

Esam sakārtojuši arī līdz šim neskaidros juridiskos jautājumus par akadēmijas statusu — ir veiktas izmaiņas Augstskolu likumā, kur atrunāta mūsu īpašā situācija. Kā zināms, mēs vienlaikus esam gan augst­skola, gan arī Nacionālo bruņoto spēku vienība, un te var rasties zināma pretruna starp akadēmisko brīvību un nepieciešamību pildīt pavēles.

Mēs pakāpeniski virzām savus lielos infrastruktūras attīstības projektus. Viena no aktualitātēm ir jaunu četrstāvu kazarmu pārbūve pie akadēmijas, kas nodrošinās papildu izmitināšanas iespējas. Dokumentu bāze ir kārtībā, tagad gaidām reālo darbu uzsākšanu. Arī mūsdienīga ēdnīca ir dienas kārtībā. Taču es lieliski saprotu, ka pašlaik bru­- ņotajiem spēkiem ir radušās arī svarīgākas prioritātes, proti, sabiedroto Kaujas grupas izmitināšana Ādažos. Skaidrs, ka papildu investīcijas prioritāri nepieciešamas tur. Galu galā, Kanāda iegulda miljonus, lai varētu uz šejieni nogādāt savus karavīrus un tehniku, tādēļ mazākais, ko varam darīt no savas puses, ir radīt mūsdienīgus apstākļus viņu uzņemšanai. Viss tiks sakārtots.

— Daudzas augstskolas runā par studentu skaita būtisku kritumu. Vai to izjūt arī Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija?
— Demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir. Nav pamata uzskatīt, ka lielas pārmaiņas gaidāmas tuvākajā nākotnē. Vidēji jauniešu veselības un izglītības stāvoklis, protams, varētu būt krietni labāks. Turklāt mums ir skaidri definētas prasības, kādas tiek izvirzītas jaunajam leitnantam. Un mūsu pieredze apliecina — tās ir sasniedzamas, tikai ir jāpieliek pūles — gan rekrutēšanā, gan kadetu atlasē un pašā mācību procesā.

Interese par studijām akadēmijā ir nemainīgi augsta. Aizvadītajā gadā mēs gan saņēmām par 15 pieteikuma anketām mazāk, taču uz aptuveni 400 iesniegto anketu fona es to noteikti nesauktu par dramatisku samazinājumu. Tomēr ir dažas satraucošas tendences — piemēram, 2015. gadā mums bija neparasti daudz jauniešu, kuriem tieši vidējā matemātikas atzīme liedza iespēju uzsākt studijas akadēmijā. Parasti par lielāko klupšanas akmeni pretendentiem tiek uzskatīts veselības stāvoklis un fiziskā sagatavotība, bet tagad redzams, ka arī eksaktās zināšanas daudziem nav stiprā puse. Tāda tā situācija ir — mēs nekādā veidā neesam atdalāmi no procesiem sabiedrībā.

— Šiem jauniešiem drīz vien būs jāsāk pildīt bruņoto spēku jaunos uzdevumus.
— Aktuālie uzdevumi noteikti ir ļoti cieši saistīti ar Nacionālo bruņoto spēku jaunajām attīstības spējām, kuras nepieciešamas valsts aizsardzībai, — tā ir artilērija, mehanizācijas projekts un citi uzdevumi. Jāpielāgo izglītības saturs šīm jaunajām spējām, lai absolventi ir gatavi ar tām strādāt. Aug bruņotie spēki, augam arī mēs. Jaunā Sauszemes spēku programma tiek virzīta uz akreditāciju, pēc tam nāks kārta arī Jūras spēku un Gaisa spēku mācību programmām.

Mums ir bijusi nopietna diskusija par matemātikas atzīmes nozīmi pretendentu atlasē — tas noteikti ir viens no būtiskākajiem rādītājiem. No vienas puses, šīs atzīmes dēļ mēs varam zaudēt potenciāli spējīgus virsniekus, no otras — netieši šī atzīme norāda uz pretendenta loģiskās domāšanas spējām, loģisko lēmumu pieņemšanas procesu, spēju strādāt ar modernajām tehnoloģijām. Nevaram ignorēt vidējo zināšanu līmeni, kāds ir vidusskolu beidzējiem. Mūsu izstrādātajā mācību programmā ir jābūt kompensācijas mehānismam, kas ļaus uzlabot eksaktās zināšanas līdz nepieciešamajam līmenim. Tomēr es vēlos uzsvērt, ka mums izdodas sagatavot labus virsniekus, lai gan katru gadu šajā procesā ir jāieliek arvien lielāks darbs. Es gribu ticēt, ka mūsu izglītības sistēma minētās tendences ņems vērā un kaut ko darīs lietas labā, taču tuvākajos gados vēl jārēķinās ar status quo. Un tomēr es kategoriski nepiekrītu tiem kritiķiem, kuri gandrīz vai pilnībā noraksta jauno paaudzi. Arī no viņiem iznāks labs virsnieks — ir tikai vairāk un radoši jāstrādā.

— Vai pietiks resursu visu jauno uzdevumu izpildīšanai?
— Katram vadītājam vienmēr gribas vairāk pieejamo resursu. Īstenībā jau mēs nevaram žēloties — kā jau teicu, līdz ar jaunajām bruņoto spēku spējām un prasībām pieaugs arī mūsu rīcībā esošie resursi. Piemēram, būs jaunas mācībspēku pozīcijas.

Te noteikti jāņem vērā, ka efektīvs darbs mums var izdoties tikai ļoti ciešā sadarbībā ar bruņoto spēku vienībām. Labi virsnieki nav tikai akadēmijas nopelns! Labs virsnieks būs tikai tad, ja viņam bez labas teorētisko zināšanu bāzes būs arī izpratne par praktisko darbu, to, kas būs jādara pēc mācību pabeigšanas. Sadarbība starp militārajām augstskolām un bruņotajiem spēkiem ir aktuāla visā pasaulē — neviena skola nevar uzturēt pilnvērtīgu un mūsdienīgu tehnisko bāzi apmācībām, ieskaitot bruņutehniku, kuģus un lidmašīnas.

Mācību procesā mums nemitīgi jāsa-glabā arī līdzsvars starp teoriju un praksi, to, cik dziļi iet iekšā zināšanās. Notiek nebeidzama akadēmiskā diskusija, jo pieredze apliecina — jo detalizētāk augstskola māca kādu disciplīnu, jo lielāka iespēja, ka izglītība atpaliks no prakses. Te gan jāatceras, ka militārajā jomā atšķirībā no civilās tehnika un tehnoloģijas dzīvo ilgāku laiku un pārmaiņas nenotiek tik strauji.

Mūsu pieredze rāda arī to, ka agrāk izvēlētais ceļš uz vadības prasmju, līderības, psiholoģijas, ētikas un citu komandierim svarīgu īpašību un zināšanu attīstīšanu mūsu kadetos ir sevi pilnībā attaisnojis. Tas gan man personiski nav nekāds pārsteigums. Arī šo jomu mēs noteikti turpināsim attīstīt.

— Akadēmijas pētnieciskā darbība līdz šim bijusi visai augstu novērtēta. Kas šajā jomā tiks darīts turpmāk?
— Pētnieciskā darbība ir vēl viens svarīgs mūsu darbības virziens, un šajā jomā Aizsardzības ministrija un bruņotie spēki no mums grib saņemt vēl vairāk. Būtībā mēs saistībā ar jauno aizsardzības un drošības politikas virzienu un jaunajām bruņoto spēku spējām ieviešam arī jaunu pētniecības virzienu — attīstām lietišķo pētījumu virzienu. Pirmais uzdevums ir pētījums «Latvijas karavīrs — 2025», kas pats par sevi ir ļoti apjomīgs darbs un būtībā ieskicē nākotnes kaujas lauku. Uzdevums varbūt izklausās diezgan vienkāršs, taču tas ietver nepieciešamību prognozēt ļoti daudzus procesus gan Latvijā, gan visā pasaulē. Pētījuma pirmā fāze ir vispārējās situācijas analīze, un vasarā tiks sagatavots jau pirmais starpziņojums. Protams, pētījuma gaitā mēs sadarbosimies arī ar citām pētniecības institūcijām Latvijā. Turklāt šis pētījums būtiski ietekmēs arī mūsu pašu darbu, jo tā secinājumi būs jāiekļauj izglītības saturā.

— Kāda būs akadēmija vēl pēc ceturtdaļgadsimta?
— Es nedomāju, ka akadēmija pēc 25 gadiem būs ļoti atšķirīga no tās pašreizējā modeļa. Visdrīzāk, tie procesi, kas drošības apsvērumu dēļ tagad ir ieguvuši jaunu elpu, būs attīstīti un nostiprināti. Mēs noteikti turpināsim strādāt ciešā kontaktā ar bruņotajiem spēkiem un nodrošināsim tās zināšanas, kas tiem nepieciešamas. Droši vien tikpat aktuāls būs jautājums par labiem mācībspēkiem, kurus mēs tagad arī piesaistām ciešā sadarbībā ar armiju. Labi speciālisti ir vajadzīgi visiem, taču jāsaprot, ka tikai tad, ja akadēmijā ar savām zināšanām dalīsies paši labākie, mūsu galaprodukts būs vislabākais.

— Jubilejas reizē jums noteikti ir kas sakāms saviem cilvēkiem.
— Es noteikti gribu pateikt lielu paldies visiem, kas strādājuši Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Un ne mazāk lielu pateicību esmu parādā tiem cilvēkiem, kuri akadēmijā strādā pašlaik. Es ļoti novērtēju viņu darbu, jo bieži tas no cilvēka prasa vairāk, nekā varbūt ir noteikts viņa darba līgumā. Gribētu ticēt, ka arī viņiem, tāpat kā man, ir gandarījums par darbam veltītajām stundām, kas rezultējas arvien augstākā kvalitātē. Visādā ziņā varu solīt, ka garlaicīgi nebūs arī turpmāk.

Bibliotēka — daļa no Nacionālās aizsardzības akadēmijas kopš dibināšanas

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Laila Tīģere ir vienīgā no Latvijas Aizsardzības akadēmijas cilvēkiem, kura tajā strādā kopš pirmsākumiem. Pirms 25 gadiem Laila apņēmās izveidot akadēmijas bibliotēku, un, gaidot Aizsardzības akadēmijas apaļo dzimšanas dienu, viņa ķērās pie vēstures liecību apkopošanas un rakstu darbu organizēšanas, lai taptu grāmata. Dienu pirms Nacionālās aizsardzības akadēmijas 25 jubilejas Laila turēja rokās skaistu, lielu grāmatu «Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija. Pirmie 25 gadi». 

Laila bieži vērojusi, kā kadeti un pasniedzēji pēta un lasa divas vienīgās liecības par Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) priekšteci — Latvijas Kara skolu («Karaskolas vēsture»  un «Kadeti, uguni!»). Lai nākotnē kadetiem un citiem lasītājiem būtu pieejama informācija par Nacionālo aizsardzības akadēmiju, beidzot bija jātop grāmatai, kas atspoguļotu akadēmijas vēsturi kopš tās dibināšanas. Jaunajā grāmatā tas ir izdevies! Sniegts pilnvērtīgs ieskats augstskolas dibināšanā un attīstībā, aprakstītas tradīcijas, simboli un paveiktais. Izdevumā iekļauti gan atmiņu stāstījumi, gan vēsturiski dokumenti.  Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar fotogrāfijām un pievienots arī līdzšinējo absolventu saraksts. Rakstus un nodaļas veidojis liels autoru kolektīvs, bet saturs ir Laila Tīģeres izlolots. Šo grāmatu kā dāvinājumu izlaidumā saņems arī jaunie virsnieki.

Viena no Lailas noteicošām rakstura iezīmēm ir zinātkāre. Arī bibliotekāres specializāciju augstskolā viņa izvēlējās, nevis sapņojot par šādu profesiju, bet gan izvērtējot, ka priekšmeti, kurus apgūst bibliotekāri, sniedz daudzpusīgu izglītību. «Es mācījos, lai sevi bagātinātu,» saka Laila. Zinātkāre nosaka grāmatu izvēli, kuras viņa pērk mājām — pamatā uzziņu literatūru. Lasa viņa to, kas ir ne vien interesants, bet balstīts faktos, vēsturē vai dokumentālās liecībās. Un pat Lailas aizraušanās — ceļošana — ir par to pašu — vēlmi uzzināt, kāda ir pasaule, dažādas kultūras, cilvēki.

Šķiet, zinātkārajiem ir ļoti grūti ilgstoši sevi saistīt ar vienu darba vietu un vienu kolektīvu. Bet Laila ir no tiem, kas ģenerē idejas, realizē tās un ir pastāvīgā kustībā, izveidojot un joprojām pilnveidojot NAA bibliotēku — vienīgo militāro bibliotēku Latvijā. Vadot bibliotēku, Laila rūpējas par Latvijas bruņoto spēku cilvēku lasīšanas vajadzībām kopā ar divām kolēģēm — Sanitu Lovčinovsku un Sarmīti Dortāni.

Pašreiz akadēmijas bibliotēka ir omulīga, grāmatām bagāta, mūsdienīgi aprīkota  vieta, kur ir patīkami uzturēties.

Jauns sākums tukšā vietā
«Bet tā nav bijis vienmēr. Bibliotēka līdzīgi kā Aizsardzības akadēmija tika veidota, poētiski izsakoties — tukšā vietā. Kad 1992. gada rudenī pievienojos nelielajai darbinieku komandai, mums bija daži kabineti Aizsardzības ministrijā. Man fiziski ne tikai nebija bibliotēkas vai galda, pie kura strādāt, nebija paša galvenā — grāmatu.

1993. gada janvārī, kad atbraucu uz Ezer­malas ielu (tagadējā NAA mājvieta) apskatīt padomju armijas atstātās ēkas, kuras akadēmijai bija drīzumā jāpārņem, iespaids radās diezgan drūms. Jaunā bibliotēka bija iecerēta telpās, kur iepriekš mājoja padomju armijas bibliotēka. Telpās nedarbojās elektrība, tumsā rēgojās tukši, noputējuši koka plaukti, kas sniedzās līdz griestiem. Apkure bija atslēgta. Valdīja aukstums. Bijušie iemītnieki bija centušies atstāt atnācējiem nepatīkamus atgādinājumus. Uz sienām rēgojās ar krāsu rakstīti draudi. Uz grīdas — izlieta līme un tajā iesista pudele. Līdzīgs stāvoklis valdīja visās pamestajās ēkās.»

Ticu, ka lielie sapņi piepildās
«Studiju laika noslēgumā, kad biju sapratusi, ka bibliotekāra darbs it nemaz nav garlaicīgs, man bija radies sapnis. Man ļoti gribējās izveidot bibliotēku pašai, no nulles, nevis iet strādāt kādā jau esošā bibliotēkā. Un tāda iespēja bija radusies. Sākotnēji ļoti palīdzēja ārzemju latvieši. Viņi sūtīja grāmatas, galvenokārt no ASV un Austrālijas. Brīnišķīgu grāmatu krājumu mantojām no izdevniecības «Liesma», kura beidza pastāvēt deviņdesmito gadu sākumā un sadalīja starp augstskolu bibliotēkām savas grāmatas. Tā mēs tikām pie daiļliteratūras, zinātniskās literatūras, pat dažām vērtīgām 19. gadsimta grāmatām un arī liela daudzuma literatūras, ko vēlāk nodevām makulatūrā.»

Laiks maina bibliotēku
«Gadu gaitā ir mainījusies bibliotēkas loma. Sākotnēji ik vakaru lasītava bija pilna ar kadetiem. Bieži nebija vietas, kur apsēsties. Kadetiem bija neliels izvēļu loks, kur pavadīt dažas stundas, gatavojoties nodarbībām. Vairākums izvēlējās bibliotēku. Tajā bija silti. Mierīgi. Klusi. Varēja apsēsties pēc fiziski smagas dienas, arī pašķirstīt žurnālus vai grāmatas.

Šobrīd reti kurš sēž lasītavā. Mēs dzīvojam elektronikas laikmetā. Lielu daļu zinātniskās literatūras, rakstus un pētījumus cilvēki meklē datu bāzēs. Viens no bibliotekāra uzdevumiem ir palīdzēt ar tām darboties. Arvien vairāk bibliotēkās ienāk elektroniskās grāmatas. Arī pie mums tās ir pieejamas. Lai gan ātrums un dinamika šim laikam ir cits, cilvēkiem joprojām saglabājusies vēlme turēt rokās īstu grāmatu ar papīra lapām un tipogrāfijas smaržu. Ir patīkami vērot, ka kadeti lasa ne tikai mācību literatūru, bet arī daiļliteratūru, psiholoģiju un pat dzeju.

Mani ir pārsteiguši cilvēki, kuri sistemātiski lasījuši literatūru par vienu noteiktu tēmu. Apbrīnoju viņu dziļās intereses par kādu jomu. Piemēram, pie mums nāca kāds karavīrs, kurš gadiem lasīja tikai Latvijas militāro vēsturi. Viņš bija izlasījis neticami daudz šādu grāmatu. Viņu satiekot, es ikreiz prātoju, cik labi būtu, ja viņš gatavotu lekcijas kadetiem par šo tēmu, jo viņš varētu dalīties ar uzkrātajām zināšanām.

Bibliotekārs savā būtībā ir ļoti delikāta un diskrēta profesija. Mūsu uzdevums ir palīdzēt, ja tas nepieciešams, bet jāļauj cilvēkam pašam meklēt, skatīties, izvēlēties. Ja ieeju kurpju veikalā, kur man pārdevēja ir tūlīt blakus ar jautājumiem un ieteikumiem, mani tas traucē. Manuprāt, šī doma jāpatur prātā, arī strādājot bibliotēkā. Bibliotekāram ir jābūt neitrālam un atsaucīgam palīdzēt, ja viņa palīdzība tiek lūgta. Uzbāzīgums šajā darbā ir lieks.

No bibliotēkas, kas sākotnēji bija pieejama tikai NAA kadetiem un mācībspēkiem, esam kļuvuši pieejami visiem, kuri dien Nacionālajos bruņotajos spēkos. Bet galvenās rūpes tomēr ir par mūsu kadetiem. Ja kādai grāmatai ir tikai daži eksemplāri un zinām, ka drīzumā tā būs vajadzīga kādam, kurš šeit mācās, mēs grāmatu pataupīsim un nedosim līdzņemšanai citam karavīram, bet viņš to vienmēr var izmantot uz vietas, lasītavā. Mūsējo vajadzības tomēr ir vissvarīgākās.»

Desmit gadi dienestā
«Man pašai karavīra dzīve nav sveša. Desmit gadus dienēju bruņotajos spēkos. Bibliotēka savos 25 pastāvēšanas gados piedzīvojusi daudz reorganizāciju. Deviņdesmito gadu nogalē pienāca brīdis, kad arī bibliotēkas štata vietas no civilām pārvērta militārās. Bija ieteicams stāties dienestā, un mums piedāvāja šādu iespēju. Tas bija viens no nopietnākajiem un neparastākajiem lēmumiem manā dzīvē, bet es to ne mirkli nenožēloju. Man patīk disciplīna, kāda ir armijā. Man patīk, ka tad, kad kaut kas ir jādara, tas jāpieņem bez liekām apspriedēm. Ar laiku es sapratu, ka kopā esam spēks un arī es esmu daļa no tā.

Mēs neprasījām atlaides. Tāpat kā visi jauniesauktie apguvām ieroču mācību, braucām uz poligonu, vācām parakstus par nokārtotiem pārbaudījumiem ieskaišu grāma­- tiņā. Ieguvu kaprāļa kvalifikāciju un gadu gaitā uzdienēju līdz virsseržantam. Esot dienestā, primārie vienmēr bija dienesta uzdevumi. Bija situācijas, kad, braucot uz poli­- gonu mācībās, bibliotēka bija jāslēdz ciet. Pēc desmit gadu dienesta man no jauna nācās izdarīt izvēli — turpināt dienēt vai strādāt par  akadēmijas bibliotēkas vadītāju. Valsts krīzes laikā bibliotēkas štata vietas no jauna pārvērta par civilām. Ja gribēju palikt dienestā, bija jāiet strādāt kādā citā amatā. Arī šī izvēle man bija grūta. Es izsvēru, ka vadīt bibliotēku man ir svarīgāk, un atvaļinājos.»

Skursteņslauķa poga uz laimi
«Es zinu, ka ļoti mīlu savu darbu. Daži ir vaicājuši, vai man negribētos iet strādāt uz jauno, skaisto Nacionālo bibliotēku. Bet man nav iemesla mainīt darba vietu. Man joprojām ir interesanti, un es zinu, ka varu vēl daudz ko dot. Esmu lasījusi, ka pareizi ir nošķirt darbu no brīvā laika. Man šīs divas pasaules ir stipri savijušās. Es nejūtu izteiktu robežu. NAA 25 gadu vēstures grāmatu bija jānodod maketēšanai 2. janvārī, citādi mēs to šodien rokās neturētu. Līdz ar to pagājušā gada nogalē esmu daudzus vakarus un naktis strādājusi, lai grāmata izdotos vērtīga un to paspētu laikā. Man ir saprotošs vīrs, kurš ne reizi nav pārmetis, jo zina, ka tas man ir svarīgi. Arī šajā ziņā man dzīvē ir ļoti laimējies. Un, ja runājam par laimi, mana vīra profesija ir skursteņslaucītājs. Man vienmēr līdzās ir poga, kurai pieķerties uz laimi.»

Es nekad nevarēšu izlasīt visas interesantās grāmatas
«Vienīgais, kā man ir žēl — es nekad nevarēšu izlasīt visas tās grāmatas, kurām pieskaros un ar kurām bibliotēka ir bagāta. Ir tik daudz interesantu grāmatu. Es neesmu no tiem, kuri lasa katru vakaru pirms gulētiešanas. Vakaros nogurums bieži ir tik liels, ka vienkārši saldi aizmiegu. Atvaļinājumi un brīvdienas ir lasīšanas laiks. Bet ir grāmatas, kuras tik ļoti aizrauj, ka tās jālasa katrā brīvā brīdī, līdz ir pabeigtas. Gadās arī tā.»

Dzimšanas dienas tortes un svecītes
«Savas dzimšanas dienas jau labu laiku nesvinu. Man patīk tās noorganizēt citiem. Pagājušajā gadā sarīkoju klases biedru salidojumu pēc vairāk nekā 20 gadu neredzēšanās. Tādiem pasākumiem ir vērtība. Tie mani iepriecina. Bet man pašai labākā dzimšanas dienas dāvana ir doties ceļojumā divatā ar vīru. Pamosties citā zemē dzimšanas dienas rītā un ar baudu izjust, ka tu esi piedzīvojumā.

Savukārt NAA dzimšanas dienu 13. februārī vienmēr atzīmējam. Mums ir tradīcija jau kopš bibliotēkas pirmsākumiem, ka šajā dienā ir svētku torte ar svecītēm. Ar prieku uzņemam kolēģus, kuriem darbs akadēmijā arī ir sirdslieta.»

Nākotnes bibliotēka
«Savulaik man ir bijusi iespēja apmeklēt Norvēģijas, Somijas, Lielbritānijas un daudzu citu valstu bibliotēkas, kas tolaik attīstībā bija krietni tālāk. Ir uzkrāts daudz interesantu  ideju, kuras gribētos realizēt. Arvien vairāk, tagad arī jau Latvijā, bibliotēkas rūpējas, lai radītu lasītājiem maksimāli ērtu, mājīgu vidi. Bibliotēkās ir diennakts lasītavas, vietas netraucētam individuālam darbam, ērtas mēbeles, stāvlampas, silts apgaismojums, kafejnīca. Viss ir veidots tā, lai bibliotēkā patiešām gribētos iegriezties, labi pavadīt laiku, justies ērti, tikties ar draugiem. Man ir sapnis tādu bibliotēkas vidi ar laiku  izveidot arī pie mums. Redziet, piemēram, tur aiz loga ir pagalmiņš, kur pietiktu vietas omulīgai piebūvei. Stipriem sapņiem taču ir tendence piepildīties, vai ne?»

Štāba bataljons – atskatoties uz atjaunotnes gadsimta ceturksni

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks pētniecības darbā.

Foto — Gatis Dieziņš.

Nacionālajos bruņotajos spēkos ir vienība, kura pēc dažiem gadiem svinēs savas dibināšanas 100. gadadienu. Tas ir mūsu NBS Štāba bataljons. Lai arī no gana garās Štāba bataljona vēstures vairāk nekā pieci gadu desmiti tika
izslēgti padomju okupācijas laikā, tomēr arī atlikušais vienības vēsturiskais mūžs jau tagad ir itin iespaidīgs. Šajā ziemā Štāba bataljons svinēja vēl vienu nozīmīgu jubileju — vienība atskatījās uz savas atjaunošanas 25 gadiem. Šoreiz uz sarunu ne tik daudz par vēsturi, bet vairāk par mūsdienām esam aicinājuši Štāba bataljona komandieri
pulkvežleitnantu Egilu Kupču.

— Štāba bataljons ir viena no sabiedrībā zināmākajām NBS vienībām, jo bataljonā dienošie puiši ir redzami godasardzē pie Brīvības pieminekļa, Rīgas pils, dažādos valstij un bruņotajiem spēkiem nozīmīgos ceremoniālos pasākumos, taču par dienestu Štāba bataljonā un pašu bataljonu cilvēkiem nemaz tik skaidrs priekšstats nav. Kāds ir izveidojies Štāba bataljons šajos 25 gados — gana nozīmīgā laika posmā vienības vēsturē?
— Jā, šī gada 1. februārī Štāba bataljons svinēja savas atjaunošanas 25. gadadienu. Bataljons par savas dibināšanas datumu uzskata 1919. gada 10. decembri, kad dibināta Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba rota, ko vēlāk pārdēvēja par Štāba rotu un 1936. gadā par Štāba bataljonu. Mēs ļoti lepojamies ar šādu senu vēsturi, jo esam vienīgā mūsdienās atjaunotā vēsturiskās Latvijas armijas karaspēka vienība un 2019. gadā svinēsim Štāba bataljona dibināšanas 100. gadadienu. Vienību likvidēja kopā ar Latvijas valsti un tās armiju pēc padomju okupācijas 1940. gadā. Jau drīz pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gada 31. janvārī toreizējais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis izdeva pavēli par Štāba bataljona atjaunošanu Aizsardzības spēku sastāvā. Vēlāk Aizsardzības spēkus pārdēvēja par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, taču Štāba bataljona būtība nemainījās.

Par mūsu uzdevumiem. Bataljona miera laika pamatuzdevums ir palicis nemainīgs kopš pirmskara laikiem — tā ir ceremoniālo funkciju nodrošināšana, godasardzes dažādos valstiski svarīgos pasākumos, godasardzes pie Brīvības pieminekļa un Valsts prezidenta mītnes. To visu nodrošina bataljona vēsturiskais kodols — Godasardzes rota. Tā ir mūsu vienības skaistā, parādes puse, un līdz ar to Štāba bataljona karavīri ar savu stāju, formas tērpu un tradīcijām ir mūsu Nacionālo bruņoto spēku reprezentatīvā seja. Lai arī sabiedrība pārsvarā redz tieši šos mūsu bataljona Godasardzes rotas karavīrus, tomēr jāsaka, ka mūsu personālsastāva būtība ir cita, proti, būt par savas Dzimtenes aizstāvi, kam arī mūsu karavīri tiek gatavoti.

— Tātad var teikt, ka visas ar dažādām ceremonijām saistītās jūsu karavīru darbības ir tikai viena no Štāba bataljona funkcijām?
— Jā, tieši tā! Uz Godasardzes rotu karavīri atnāk galvenokārt no Alūksnes Kājnieku skolas. Godasardzes rotā viņi norū­- dās tieši kā karavīri. Godasardzes dienestam pamatā ir smags un sūrs darbs. Parasti lielākā daļa karavīru Godasardzes rotā dien trīs gadus, pēc tam rotē uz citām mūsu bruņoto spēku vienībām, maina specializāciju vai arī paliek dienēt Štāba bataljonā citās jomās. Protams, ir izņēmumi, kad karavīrs godasardzē dien krietni ilgāk. Nenoniecinot pārējos, par tādiem es teiktu, ka tie ir vīri no dzelzs. Būtībā godasardzes rotā karavīram, tā teikt, jāraujas divās frontēs, proti, jātrenējas tieši specifisko ceremoniālo funkciju veikšanai, un, protams, svarīga ir arī vispārējā militārā apmācība, jo vispirms viņi caur un cauri ir karavīri. Goda sargi ir pielīdzināmi vieglajiem kājniekiem.

— Kādas vēl funkcijas ietilpst Štāba bataljona uzdevumos?
— Svarīgas bataljona apakšvienības ir NBS orķestris ar Sauszemes spēku grupu, kā arī Jūras spēku grupa jeb NBS bigbends. Orķestris ar savu sniegumu reprezentē valsti un bruņotos spēkus kā Latvijā, tā ārpus tās. Orķestra solistiem savi uzdevumi jāpilda visos laika apstākļos, jāspēlē un jāsoļo vienlaikus, un tas nemaz nav tik viegli, kā varbūt no malas izskatās. Orķestri es nosauktu par sava veida politiski patriotisko instrumentu, jo viņi reprezentē valsti, Nacionālos bruņotos spēkus, bieži darot to vietās, kur valsts klāt­esamība būtu jāuzsver vairāk. Kā ļoti pozitīvu piemēru es minētu 2014. gada rudens un 2016. gada pavasara Lat­gales tūres koncertus. Laikam tā ir sanācis, ka Latgale bijusi tāda kā aizmirsta, un NBS orķestris tālos ciemos un miestiņos atgādināja, ka, lūk, mēs esam mūsu valsts bruņotie spēki un šeit ir Latvijas valsts. Cilvēki mūsu karavīrus uzņēma ļoti atsaucīgi un ar lielu mīlestību. Orķestra solisti par savu sniegumu koncertos saņem pelnītus aplausus. Citām bataljona apakšvienībām tā nav paveicies (tā tāda draudzīga ironija).

— Bet Štāba bataljonam ir ne tikai ceremoniāli uzdevumi?
— Viena struktūra, kas «jaunajos laikos» ir nākusi klāt, jo vēsturiskajā Štāba bataljonā tādas funkcijas nebija, ir Sakaru un informācijas sistēmu atbalsta centrs jeb SAC. Šāds centrs mūsu bataljona struktūrā ir kopš 2010. gada, un tur savus uzdevumus pilda NBS sakarnieku elite. Centra uzdevums ir nodrošināt NBS Apvienotā štāba sakarus ar bruņoto spēku vienībām. Centrs uztur svarīgas NBS sakaru sistēmas, tātad gādā, lai Apvienotais štābs varētu vadīt NBS vienības, tāpat nodrošina drošus sakarus ar NATO Aizsardzības ministrijai, NBS un vēl atsevišķām institūcijām. Centrā dien augstas raudzes speciālisti, un viņu sniegums NBS komandvadības sistēmas darbības nodrošināšanai ir ārkārtīgi nozīmīgs.

SAC gan nav vienīgie sakarnieki mūsu bataljonā. NBS Sakaru centrā, kas neatrodas bataljona teritorijā, savus uzdevumus pilda Radiosakaru un Radioreleju rotu karavīri. Viņu atbildībā ir kaujas sakari, tātad, ja krīzes situācijā kaut kas notiek ar «civilajiem» sakariem, ir jāveido alternatīvas sakaru līnijas un jānodrošina Apvienotā štāba komandvadības spēja. Tas pats attiecas uz situācijām, kas sais­tītas ar dažādām dabas katastrofām, — bijuši gadījumi, kad Štāba bataljona karavīri, ne tikai sakarnieki, ar savām specifiskajām zināšanām un prasmēm dodas palīgā civilajām struktūrām dabas postījumu likvidēšanā, piemēram, 2005. gada lielajā vētrā.

Svarīgas funkcijas pilda Štāba apgādes rota jeb ŠAR, nodrošinot visa veida loģistiku gan Apvienotajam štābam, gan arī tieši Štāba bataljonam, — autotransporta parka uzturēšanu, apgādi ar ekipējuma priekšmetiem, dažādiem karamateriāliem, mums ir arī sava izlūku nodaļa. ŠAR sastāvā ietilpst Sakaru vads, kas rūpējas par sakaru nodrošināšanu un funkcionēšanu bataljona līmenī. ŠAR Sakaru vadā karavīri izaug un iegūst pieredzi, līdz sasniedz tādu kompetenci, ka var dienēt SAC. Svarīgs apgādes elements ir mūsu bataljona ēdnīca, kas dienā apkalpo caurmērā 200 un vairāk cilvēku — gan bataljona personālsastāvu, gan Apvienotā štāba karavīrus un darbiniekus, gan arī karavīrus no citām NBS vienībām. Štāba bataljona ēdnīca būtībā ir tuvākās apkārtnes vienību «vēders», jo pabaro simtiem karavīru.

Ir mums bataljonā arī savs Medicīnas vads, kas rūpējas par to, lai mūsu karavīri būtu sveiki un veseli. Pirms atsevišķiem norīkojumiem tiek veikta regulāra karavīru veselības pārbaude. Ja ir kāda neatbilstība, karavīrs nevar saņemt norīkojumu.

Kā jau katrā vienībā, arī bataljonam ir savs štābs ar štābam piekrītošiem standarta uzdevumiem. Bataljona karavīri kā instruktori regulāri piedalās citu karavīru apmācībā Instruktoru un Kājnieku skolā. Bataljona karavīri dodas arī starptautiskajās misijās. Nesen mūsu bataljona karavīri vienlaikus piedalījās operācijās Mali, Irākā un Afganistānā. Došanās misijās ir svarīga militārās un dzīves pieredzes gūšana, neraugoties uz to, ka nereti tas apgrūtina pamatuzdevumu sekmīgu izpildi, jo aizbraukušos karavīrus uz laiku kādam ir jāaizstāj.

— Vai varam runāt arī par nākotnes perspektīvām vienībai, kura sasniegusi gandrīz simts gadu pastāvēšanas slieksni?
— Runājot par nākotnes attīstības perspektīvām, jāuzsver, ka ceremoniālā funkcija mūsu bataljonam ir un arī paliks, jo tradīcijas un ceremonijas bruņotajos spēkos tiks turpinātas. Karavīri mainīsies, tas ir dabisks process, ceremonijas paliks. Arī orķestris savas funkcijas pildīs tāpat, karavīri orķestrī tik bieži nemainās. Par sakaru funkciju — šī maz redzamā, bet ārkārtīgi svarīgā militārā funkcija paliks, un mēs turpināsim investēt speciālistu sagatavošanā un tālākā izaugsmē.

Esam pārliecināti, ka nākotnē bataljona pamatdislokācijas teritorija Krustabaznīcas ielā būs sakopta — pašiem bataljona karavīriem būs prieks un viesiem tāpat, karavīri būs atbilstoši ekipēti, būs uzlaboti apstākļi un nodrošinājums kaujas gatavības uzturēšanai, būs atjaunots autotransporta parks, būs izveidota karavīriem nepieciešamā infrastruktūra.

Tāds, lūk, ir un būs Štāba bataljons — ļoti skaista un savos uzdevumos ļoti daudzveidīga vienība — viena no spožām zvaigznēm līdzās citām NBS vienībām.

NBS Štāba bataljona atjaunošanas 25.gadadiena

Par Štāba bataljona dibināšanas dienu uzskata 1919. gada 10. decembri. Štāba bataljons savā attīstības gaitā saukts arī par Armijas virspavēlniecības štābu, Apsardzības ministrijas komandantūras punktu, Galveno štāba rotu, Galvenā štāba apvienoto bataljonu, Armijas štāba rotu, Armijas štāba bataljonu un Aizsardzības spēku štāba bataljonu.

Štāba bataljona atjaunošanas 25. gadadienas svētbrīdis.

1991.—1995. gads 

1991. gada 10. septembrī LR Augstākā padome pieņēma likumu «Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu». 1991. gada 13. novembrī tiek izveidota LR Aizsardzības ministrija. Ar 1992. gada 1. februāri uz Rīgas robežsargu mācību centra bāzes tika atjaunots Aizsardzības spēku Štāba bataljons ar juridiskas personas tiesībām. Bataljona galvenie uzdevumi bija Aizsardzības spēku Štāba apsardze un godasardze.

1992. gada 1. maijā Aizsardzības spēku Štāba bataljona sastāvā tika izveidota Goda­sardzes rota ar 130 štata vienībām, kas šogad arī svinēs savu 25. gadadienu.

1992. gada 21. decembrī AS Štāba bataljona Vadības grupā tiek ieviesta kapelāna štata vieta.

1994. gada 19. aprīlī tika apstiprināts nolikums «Par Latvijas Republikas Aizsardzības spēku Štāba bataljona krūšu nozīmi».

1995. gadā tiek atjaunots vēsturiskais Štāba bataljona kaujas karogs, kura devīze ir «Aut cum scuto, aut in scuto» — «Ar vairogu vai uz tā».

1996.—2004. gads 

1996. gada 1. jūlijā AS Štāba bataljons tiek pārdēvēts par NBS Štāba bataljonu.

1999. gadā NBS Štāba bataljonā tiek izveidota Sakaru rota.

Šajā laika periodā NBS ŠB izveidojas cieša sadarbība ar Dānijas Karaliskās gvardes 1. bataljonu. Sadarbojoties ar Dānijas bataljonu, tiek izveidoti godasardzes rituāli un ziedu un vainagu nolikšanas ceremonijas.

2004. gada 1. jūlijā no Štāba bataljona atdalījās NBS orķestris.

2005.—2009. gads

2005. gadā tiek apstiprināti pašreizējie NBS Štāba bataljona uzdevumi un kaujas spēju apraksts.

Sākot ar 2006. gadu, aktivizējas sadarbība ar Baltijas valstu godasardzes rotām.

2007. gada rudenī bataljonā sākās jauns dzīves posms, jo dienestu beidza pēdējie obligātā militārā dienesta (OMD) karavīri, bet ne viens vien no šiem puišiem turpināja dienestu Štāba bataljonā vai citās vienībās. Vēl joprojām dienestā ir 48 karavīri, kas savu obligāto militāro dienestu ir sākuši Štāba bataljonā.

2009. gada decembrī Štāba bataljons svin savu 90. gadadienu, un svinībās piedalās toreizējais aizsardzības ministrs Imants Lieģis un citas AM un NBS amatpersonas. Svinību ietvaros pirmo reizi tiek atskaņota Štāba bataljona himna, ko sacerējuši Štāba bataljona karavīri un Valdis Rūja.

2010.—2016. gads

2012. gadā par godu Štāba bataljona atjaunošanas 20. gadadienai pie Latvijas Kara muzeja pirmo reizi tiek iedegta «Saliedētības lāpa», kas ir Štāba bataljona saliedētības un vienotības simbols, kā arī simbolizē to, ka mēs atceramies savus kritušos karavīrus un godinām viņus. Pirmo reizi šo lāpu iededzina toreizējais Štāba bataljona komandieris majors Igors Kļaviņš un iesvēta ŠB kapelāns kapteinis Normunds Celmiņš. «Saliedētības lāpu» iededzina Latvijas un bataljona nozīmīgajās svētku un atceres dienās, kā arī bataljona izvadēs. Šis gods parasti tiek uzticēts karavīriem vai civilajiem darbiniekiem, kas ar savu darbu īpaši izcēlušies dienestā vai ārpus tā.

2013. gada augustā par godu Latvijas valsts proklamēšanas 95. gadadienai un
valstiskās neatkarības atjaunošanas 22. gada­dienai Štāba bataljons piedalās «Latvijas ģenerāļu kluba» organizētajā lāpu skrējienā «Apkārt Latvijai».

2014. gada janvārī Štāba bataljons piedalās Latvijas Nacionālās bibliotēkas akcijā «Gaismas ceļš — Grāmatu draugu ķēde», palīdzot nogādāt grāmatas uz jaunajām telpām «Gaismas pilī».

2016. gadā Štāba bataljona teritorijā tiek izveidota «Strēlnieku smaile» par godu latviešu strēlniekiem ar devīzi «Pulcējaties zem latviešu karogiem!».

Štāba bataljona sastāvā ir Štāba rota, Godasardzes rota, Sakaru informācijas un atbalsta centrs, NBS orķestris, Štāba apgādes rota, Radiosakaru rota, Radioreleju rota un Medicīnas vads. Štāba bataljons ir vienība, kura miera laikā piedalās valsts un NBS reprezentācijas pasākumos un nodrošina godasardzi pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils. Miera laikā bataljona karavīri sniedz atbalstu Apvienotajam štābam, nodrošinot ar sakaru informācijas sistēmu darbību, lai Apvienotais štābs varētu sekmīgi vadīt Regulāro spēku vienības un Zemessardzi, kā arī ikdienā pilnveido savas  kaujas spējas, kas sagatavo karavīrus dienestam krīzes situācijās. Štāba bataljona uzdevums krīzes situācijā ir sniegt atbalstu Apvienotajam štābam, nodrošinot aizsardzību, sakaru atbalstu un apgādi.

NBS Štāba bataljons piedalās dažādās militārajās mācībās Latvijā un arī ārvalstīs. Štāba bataljona karavīri regulāri piedalās starptautiskajās operācijās. Latvijā Štāba bataljons piedalās lielākajās NBS un starptautiskajās mācībās — «Silver Arrow», «Saber Strike», «Namejs», «Steadfast Jazz» un «Steadfast Pinacle». Štāba bataljons arī organizē bataljona un rotu mācības, kurās tiek izvērsts pārvietojamais vadības centrs un pārbaudīta gatavība galvenajam ŠB uzdevumam krīzes situācijā, proti, atbalstīt Apvienoto štābu, nodrošinot darbību ārpus patstā­- vīgās dislokācijas vietas mācībās «Sarma» un «Zibens», kā arī civilā aizsardzības plāna mācībās «Signāls», kurās tiek pārbaudītas karavīru reaģēšanas spējas ugunsgrēka gadīju­- mos, izspēlējot dažādas situācijas, kā arī reakcija uz nepiederošas personas iekļūšanu teritorijā. Regulāri tiek veiktas apakšvienību mācības, lai atsvaidzinātu un apgūtu jaunas lauka kaujas iemaņas.

2017. gada 1. februārī norisinājās svinīgie pasākumi par godu NBS Štāba bataljona atjaunošanas 25. gadadienai. 1. februāra rīts sākās ar svinīgo izvadi, kas norisinājās Štāba bataljona ierindas laukumā. Izvades laikā «Saliedētības lāpu» iededzināja Štāba bataljona komandiera norīkotie karavīri, kuri vis­ilgāk ir dienējuši NBS ŠB. Pēc svinīgās iz­- vades karavīri devās uz Krusta baznīcu, kur norisinājās svinīgais svētbrīdis par godu atjaunošanas gadadienai. Svinības noslēdzās ar svinīgo sanāksmi ŠB personālsastāvam un kafijas pauzi lūgtajiem viesiem.

Sagatavojis kareivis Artis Zadvinskis.
Foto — Gatis Dieziņš un no Štāba bataljona arhīva.

Iestājoties Zemessardzē, Latgales cilvēki parāda savu patriotismu

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — no JIC un ZS 32. KB arhīva.­

Zemessardzes (ZS) 32. kājnieku bataljons dibināts 1991. gada 24. novembrī. Vienības atbildības teritorijā ir Rēzeknes pilsēta, Rēzeknes, Viļānu, Ludzas, Zilupes, Kārsavas un Ciblas novads. Zemessardzes 32. kājnieku bataljons ir otrs lielākais bataljons, un pērn vienībā tika uzņemti 87 jaunie zemessargi. Skaita ziņā bataljonu apsteidza tikai Rīgas vienības, taču latgalieši uzskata, ka ir iemesls lepoties, jo cilvēku skaits Latvijas pierobežā ir krietni mazāks nekā Rīgā.

Latgales cilvēkus valsts aizsardzība interesē vairāk nekā citos novados Bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Ritenis cēlies no Vidzemes, lielākā daļa dienesta gaitu aizvadīts Vidzemes un Rīgas vienībās, tāpēc viņš augstu vērtē Latgales iedzīvotāju patriotismu. «Mēs atrodamies Latgales sirdī, pierobežā, un kaimiņvalsts informatīvā telpa ļoti ietekmē šo reģionu. Domāju, ka Latgales iedzīvotāji, iestājoties Zemessardzē un veltot savu laiku valsts aizsardzībai, parāda savu patriotismu. Cilvēki grib būt organizācijā, kas aizstāv savu valsti.

Pulkvežleitnants Jānis Ritenis: «Mēs esam tie, kas sargā valsti, savas mājas. Tā ir ļoti liela motivācija. Strādājam kopā un darām lietas, ko vienatnē varbūt nepaveiktu. Mēs atrodamies Latgales sirdī, tāpēc priecājos dzirdēt, ka zemessargi savā starpā runā latgaliski. Novēlējums nezaudēt identitāti. Pirms 20 gadiem cilvēki slēpa savu latgalisko izcelsmi, tagad ar to lepojas! Mums jābūt vienotiem, jāspēj pretoties kaimiņvalsts propagandai, kura mēģina sludināt, ka mēs esot nabagi. Mēs neesam! Baltija ir lielu soli priekšā citām bijušās PSRS valstīm, mēs neesam neveiksminieki. Mēs esam strādīga tauta, un mums jābūt valstiski domājošiem — ko mēs varam dot savai valstij, nevis ko mēs varam saņemt no valsts.»

Latgales cilvēkus valsts aizsardzība interesē vairāk nekā citos novados. Zemessargu skaita ziņā mūs apsteidz tikai Rīga, bet tur ir pusmiljons iedzīvotāju. Mums ir mazāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju, taču jauno zemessargu skaits ir līdzīgs. Tāpat vien tas nenotiek. Cilvēkos jūt neapmierinātību ar kaimiņvalsts ietekmi, un stāšanās Zemessardzē ir viens no veidiem, kā viņi pauž savu patriotismu. Protams, arī finansiālais aspekts, saņemot kompensāciju par dalību mācībās, ir svarīgs.»

Kāds bataljonam bija aizvadītais gads?
«Tas bija izaicinājumu pilns, gan veicot zemessargu apmācību, gan piedaloties kā vadošajam bataljonam lauka taktiskajā vingrinājumā «Zobens 2016». Lielākais izaicinājums bija saskaņot teritorijas ar vietējiem iedzīvotājiem. Vēl līdz šim laikam ļaudis runā par rudenī notikušajām mācībām. Vietējie patiesi priecājās, ka uz viņu zemes notika tāds vingrinājums, radot papildu drošības sajūtu, pat nebija pretenziju, ka kaujas tehnika izbraukā īpašumus.

Mūsu bataljonā ir aizsācies lielāks projekts sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA). Nevienam nav noslēpums, ka Latgalē ir liels bezdarbs, un smagākā statistika ir tieši Rēzeknes un Ludzas novadā. Lai situāciju labotu un mēģinātu uzrunāt potenciālos zemessargus un karavīrus, dabūjām bezdarbnieku sarakstus un sazvanījām tos, kuri varētu būt mūsu mērķ­auditorija, piedāvājot doties uz topošo Austrumu rotu. Tika apzvanīti vairāk nekā 500 cilvēki. Efekts ir liels — pie mums atnāca pāri par 100 cilvēki, kas nemaz nebija informēti par armiju un Zemessardzi, uzrakstīja iesniegumu par dienestu. Pēc mums šo projektu uzsāka citas vienības.

Pērn uzņēmām 87 zemessargus, bija jāveic liels darbs, lai viņus apmācītu. Ļoti liels atbalsts bija bijušā 2. Zemessardzes novada (tagad ZS 3. brigāde) organizētā pamatapmācības lauka nometne, kurā no mūsu bataljona piedalījās 44 zemessargi. Veicot zemessargu apmācību, pērn mēs intensīvi organizējām mācības, šogad mācību būs vēl vairāk, lai iesaistītu tos zemessargus, kuri nav speciālisti. Vēl tiks uzsākti papildu projekti — apmācība par mīnu lauka likšanu, jo sagatavot aizsardzības pozīcijas ir būtiski valsts aizsardzībai.

Jaunieši nāk uz Zemessardzi, lai mēģinātu izprast aizsardzības sistēmu. Kad atnāk cilvēki un prasa — vai labāk stāties Zemessardzē vai profesionālajā dienestā? — iesaku izmēģināt ar Zemessardzi. Daļa jauniešu tieši tā arī rīkojas, 60 mūsu zemessargi vēlas stāties topošajā Austrumu rotā. Cik no viņiem tiks — to rādīs laiks.

Lai uzrunātu 18 gadu vecos jauniešus, dodamies uz skolām, stāstām par Zemessardzi, pagastos, veikalos liekam afišas. Caur rotu komandieriem mēģinām uzrunāt katru jaunieti par iespējām stāties Zemessardzē.

Kā komandieris vienmēr atgādinu, ka armijā būtiskākais ir komandas darbs. Ko nevar paveikt indivīds, to var izdarīt komanda. Ja būsi līderis, tad izdosies. Jāsaprot — viens nav karotājs, komandā var paveikt ļoti daudz. Un nevajag baidīties darīt. Reizēm cilvēkam pašvērtējums ir zems, viņš domā, ka neko nespēs. Tad es cenšos iedrošināt, sakot, lai mēģina, lai nāk pēc padoma. Vēl kāda svarīga lieta — ja esi solījis, izpildi, ja nevari izpildīt, nesoli. Zemessargam rūp valsts aizsardzība, bet viņš pieprasa cieņas pilnu attieksmi.»

ZS 32. kājnieku bataljona Personālsastāva nodaļas vecākā speciāliste štāba virsseržante Valentīna Kaša dienestā ir jau 25 gadus. Viņas dienests saistījies ar divām vienībām — ZS 36. kājnieku un ZS 32. kājnieku bataljonu. 2003. gada 1. aprīlī šie bataljoni reorganizācijas rezultātā tika apvienoti.

Štāba virsseržante Valentīna Kaša: «Zemessardzē viss mainās un iet uz labo pusi, atliek tikai drosmīgi un neatlaidīgi sasniegt iecerētos mērķus. Uzskatu, ka katram ir jādara tas, kas viņam vislabāk padodas un patīk. Dienests Zemessardzē ir mans mūža darbs. Vēlos pateikties katram bataljona štāba karavīram un zemessargam, ar kuru līdz šim esmu sastapusies, katrs notikums man ir kaut ko devis un iemācījis. Uzskatu, ka Zemessardze ir mana vieta, un savu izvēli nekad nenožēlošu.»

«Kad es uzsāku dienestu Zemessardzē, nodrošinājums bija ļoti trūcīgs, bet tam nebija lielas nozīmes, jo mēs bijām jauni, patriotiski noskaņoti, vēlējāmies visu zināt un daudz darīt. Rēzeknē nekad nevarēja sūdzēties par pilsoņu vēlmi stāties dienestā Zemessardzē, tāpēc Personāla (S-1) nodaļā darba pietika vienmēr. Varu apgalvot, ka katrs zemessargs ir «gājis caur manām rokām», tika un tiek uzrunāts, iedrošināts pieņemt lēmumu par iestāšanos Zemessardzē vai profesionālajā dienestā. Ļoti svarīgi ir izrunāties ar katru kandidātu, kuram ir kaut mazākā interese par dienestu. Visu laiku mūsu bataljons skaitliski ir viens no lielākajiem Zemessardzē. Šobrīd tie ir 623 zemessargi, 104 Zemessardzes veterāni.

Veterāni man ir ļoti svarīgi, šie zemessargi ir īpaši, ar sirdi un dvēseli ir uzticīgi Zemessardzei. Ar šiem zemessargiem es uzsāku savu dienestu,  no viņiem iedvesmojos gan pirms 25 gadiem, gan tagad. Viņiem ir ļoti svarīgi just, ka viņi ir vajadzīgi, noderīgi un nav aizmirsti. Tie ir zemessargi — patrioti! Gribētos, lai arī jaunie zemessargi stātos Zemessardzē ar izpratni par tautas spēku un patriotisma garu.

ZS 32. kājnieku bataljons šobrīd ir skaitliski liels, bet, manuprāt, tagad ir īstais laiks domāt par kvalitāti. Komunicējot ar zemessargiem, esmu sapratusi, ka viņiem trūkst mācību aktivitātes, uzmanības, daudzi jūtas aizmirsti. Protams, ļoti svarīgs bataljonā ir rotas komandieris, jo no viņa ir atkarīgs, cik aktīvs būs zemessargs.»

Rotas komandierim ir svarīgs kontakts ar zemessargu
2016. gada rudenī, kad aizsardzības ministrs R. Bergmanis bija vizītē Kārsavā, virsleitnants Žanis Žukovskis tika uzslavēts kā labākais rotas komandieris, jo viņa rotā viens no svarīgākajiem rādītajiem, proti, zemessargu aizpildījums, sasniedz 100 procentus, bet visi rotas teritorijā dzīvojošie jaunieši ir informēti par iespējām stāties ZS.

Žanis Žukovskis Zemessardzē ir kopš 1993. gada, bet no 1998. gada viņš ir Kaujas atbalsta rotas komandieris. Rota ir Krievijas pierobežā — Kārsavas novads, Cibla, daļa Zilupes, Mežvidi, Goliševa, Malnava, Mēdzene, Blonti, Zvirgzdene. Pazīst katru no saviem zemessargiem, to ir 141, zina viņu problēmas.

«Ja mani pamodinās nakts vidū un nosauks zemessarga vārdu, es varu pateikt, kur viņš dzīvo, kas viņš par cilvēku un kā man ar viņu runāt. Rotas komandierim ir svarīgi rast kontaktu ar cilvēku, lai uzklausītu, saprastu, pateiktu, ka var ierasties mācībās. Ja nav kontakta, tad nebūs labs mācību apmeklējums. Tas prasa daudz laika, jo cilvēku ir daudz. Man jārēķinās ar zemessarga nodarbinātību un iespējām ierasties uz apmācībām, jāsaprot, kuru cilvēku es varu pasaukt brīvdienās, kuru ne. Ļoti daudz laika aizņem apziņošana. Rotas komandierim jāpielāgojas zemessarga spējām, jāizprot viņa problēmas. Kad zemessargs uzģērbj formu, es esmu par viņu atbildīgs. Lai atrastu pieeju katram zemessargam, jābūt labam psihologam, un tas man padodas.

Rotā ir dažādu profesiju pārstāvji. Ir skolotāji — kad rudenī devāmies uz skolām stāstīt par Zemessardzi, skolotājas zemessardzes bija paraugs, stāstot par savu pieredzi. Ir arī zemnieki, skolnieki, ierēdņi un bezdarbnieki. Esmu priecīgs par katru zemessargu, kurš atnāk uz mācībām. Rīts, kad uz mācībām ir ieradušies daudz zemessargu, ir labs rīts. Tas nozīmē, ka iepriekšējais darbs — apziņošana — ir izdevies, jo zemes­sargs apzinās, ka viņam jāatnāk uz mācībām un jāveltī savs darbs un laiks. Arī ze­- messargam, ja viņš ir strādājis piecas dienas, brīvdienās nav viegli doties uz mācībām. Ir jābūt patriotam, ne jau tikai naudas dēļ viņi nāk. Galvenā vērtība ir iegūtās zināšanas, apmācība.»

Rotas un bataljona pasākumiem neliedz savus īpašumus
«Brīvajā laikā nodarbojos ar lauksaimniecību, man ir vairāki īpašumi, kuros organizēju gan mācības, gan citus pasākumus. Divus gadus pēc kārtas bija bataljona zemessargu salidojums, domājam par trešo. Atkrīt daudzie saskaņojumi ar teritoriju īpašniekiem.

Gada sākumā rotas lauka kaujas iemaņu un orientēšanās apmācība arī noritēja manā īpašumā. Daļai no jaunajiem tās bija pirmās apmācības, viņiem patika, gājām mežā, kurinājām ugunskurus, apguvām lietas praktiski. Neprasu kompensāciju par īpašuma izmantošanu, esmu gatavs sniegt savu ieguldījumu Zemessardzes mācību organizēšanā. Arī zemessargi vēlas mācības, kur var brīvi un aktīvi darboties.

Manā rotā ir daudz lielisku zemessargu, kuri nekad nav pievīluši. Veterāns Jānis Abrickis, viens no pirmajiem zemessargiem, bija ļoti aktīvs. Tagad viņš aktīvi darbojas Veterānu apvienībā. Seržants Vilhelms Barkāns ir ļoti atbildīgs, sniedz man atbalstu, apziņojot zemessargus. Vēlos izcelt arī Artēmiju Paramonovu un Jāni Matvejenko.»

Veterānu apvienība
Zemessardzes 32. kājnieku bataljona Veterānu apvienība ir viena no lielākajām, kurā veterānu aktivitātes notiek, pateicoties apvienības priekšniekam Antonam Cauņam. Kā stāsta Antons Cauņa, sasniedzot 55 gadu vecumu, zemessargs nonāk veterānu rindās, bet ar to beidzas tikai viņa aktīvais dienests, taču turpinās sabiedriskā dzīve. Veterāni tiekas ar jauniešiem, piedalās dažādos pasākumos, tādējādi popularizējot Zemessardzi. «Zemessardzē iestājos 1992. gada 30. maijā, toreizējā ZS 36. (Rēzeknes) kājnieku bataljonā. Kāpēc iestājos? Bieži atbildot skan patriotiski vārdi, bet mana un manu biedru, kā tagad moderni teikt, motivācija, bija ļoti vienkārša. Mums, zemniekiem, medniekiem, bija svarīgi aizsargāt savu zemi. Arī ierocis, kuru drīkstēja turēt mājās, bija ļoti svarīgs faktors, lai būtu Zemessardzē. Toreiz skrējām visur — pildījām arī policijas funkcijas, vietējie iedzīvotāji vērsās pie mums pēc palīdzības ļoti daudzos jautājumos.

13 gadus biju vada komandieris, piedalījos gandrīz visās mācībās. Tas bija svarīgi man pašam, un domāju, ka mans ieguldījums bija būtisks Zemessardzei. Tā kā man bija padomju armijas rūdījums, nebija prob­- lēmu ar disciplīnu, tāpēc nebija jautājumu ne par sporta normatīviem, ne par kazarmu režīmu.

Uzskatu, ka ir svarīgi pateikt paldies tiem zemessargiem, kas deviņdesmito gadu sākumā aizstāvēja savu valsti, būdami Zemessardzes rindās. Toreiz mēs visu darījām, neprasot, vai mēs par to kaut ko saņemsim, nodrošinot dežūras un mācības pēc sava pamatdarba, ieguldot savus līdzekļus un reizēm pat pametot novārtā ģimeni.

Pašos pirmsākumos Zemessardze veidojās pa pagastiem, katrā pagastā bija Zemessardzes vads. Tagad katrā pagastā mēs esam palikuši kādi trīs cilvēki, un paliek mazāk un mazāk.»

Bataljona veterānu apvienība var lepoties ar savām tradīcijām — jau vairākus gadus pašvaldības organizē pateicības pasākumus veterāniem. A. Cauņa dodas pie pašvaldības vadītāja un stāsta viņam par Zemessardzes veterāniem, par viņu ieguldījumu neatkarīgās valsts veidošanā. «Šādā veidā mēs pasakām paldies tiem cilvēkiem, kas pašos pirmsākumos stājās zemessargos, ļoti aktīvi darbojās. Deviņdesmitajos gados, kad tika veidota Zemessardze, daudzi iestājās, būdami 40, daži pat 60 gadus veci. Šie vīri un sievas tagad ir krietni vecāki, un viņiem ir ļoti patīkami saņemt pateicību. Patīkami, ka pašvaldības finansē pasākumus mūsu veterāniem.»

Rēzeknes un Ludzas veterāni brauc arī ekskursijās. 2015. gadā viņi apciemoja Kurzemi, bija Liepājā, Karostā, Saldū, pulkveža Oskara Kalpaka muzejā un piemiņas vietā «Airītēs». Pērn maršruts veda uz Vidzemi — uz jauno kadru kalvi, proti, NBS Kājnieku skolu Alūksnē, bijušo PSRS raķešu bāzi Zeltiņos, O. Kalpaka dzimtas mājām Liepsalās. Veterāni dodas lāpu gājienos, piedalās pasākumos Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē un vēro 18. novembra parādi Rīgā.