Latvijas ziņas

Pagājušā gada nogalē NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube apmeklēja Zemessardzes 3. brigādi, lai iepazītos ar brigādes štābam un bataljoniem valsts aizsardzības operatīvajos plānos uzdotajiem uzdevumiem un pārliecinātos par gatavību tos pildīt, kā arī pārrunātu citus ar aizsardzības plāniem saistītos jautājumus.

«Bruņotajiem spēkiem nav brīvdienu, raugoties no kaujas gatavības viedokļa,» uzsvēra ģenerālleitnants R. Graube. «Šī vizīte ir iespēja ar taktiskā līmeņa vienību komandieriem — valsts aizsardzības operatīvā plāna izpildītājiem — pārrunāt aktuālos ar aizsardzības plāniem saistītos jautājumus un pārliecināties par gatavību pildīt plānos noteiktos uzdevumus. Turklāt šī ir pēdējā pārbaude vienībās, kurā dodos pirms Nacionālo bruņoto spēku komandiera amata atstāšanas.»

Lai aktualizētu Zemessardzes nozīmi valsts aizsardzības sistēmā un turpinātu tās struktūras attīstību, no 2016. gada 1. oktobra Zemessardzes novadi tika pārstrukturēti par Zemessardzes brigādēm.

Strukturālās izmaiņas bija nepieciešamas, lai Zemessardzi maksimāli integrētu NBS sastāvā un tā varētu iesaistīties Valsts aizsardzības operatīvā plāna uzdevumu izpildē atbilstoši NATO strukturālajam dalījumam. Tāpat nākotnē tiks turpināta Zemessardzes struktūru pilnveide, vēl vairāk palielinot tās operacionalitāti.

Veicot restrukturizāciju, Zemessardzes 2. brigāde ir izveidota uz 3. Zemessardzes novada bāzes, Zemessardzes 3. brigāde uz 2. Zemessardzes novada bāzes, bet Zemessardzes 4. brigāde uz 1. Zemessardzes novada bāzes.

Savukārt no šā gada 1. janvāra Zemessardzes restrukturizācijas ietvaros tiks izveidots Zemessardzes 31. kājnieku bataljons uz 31. aizsardzības no masveida iznīcināšanas ieročiem bataljona bāzes ar bataljona štābu Alūksnē.

Zemessardzes vienības to ģeogrāfiskā izvietojuma un spēju specifikas dēļ ir būtiskas konvencionāla un hibrīdkara draudu novēršanai un neitralizēšanai. Lai celtu Zemessardzes kaujas gatavību, tuvākajos gados paredzēts ieguldīt līdz 70 miljonu eiro finansējumu ekipējuma, personāla un infra-struktūras vajadzībām.

Zemessardzes organizācijas pamatā ir vienvadības princips, un to realizē Zemessardzes komandieris, kas ir pakļauts NBS komandierim.

6. janvārī Rīgas Brāļu kapos notika Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju 100. gadadienas atceres pasākums, kurā piedalījās NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks atbalsta jautājumos brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs, regulāro spēku vienību un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri un jaunsargi.

Godinot Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu strēlnieku piemiņu, pasākuma dalībnieki devās svecīšu gājienā un iedegtās svecītes nolika pie Mātes Latvijas tēla un kritušo strēlnieku atdusas vietām.

7. janvārī Ziemassvētku kauju 100. gadadienai veltītajos atceres pasākumos piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Babītes novada Antiņu kapsētā notika Ziemassvētku kaujās kritušo strēlnieku piemiņas brīdis.

Ziemassvētku kauju muzejā Jelgavas novada Valgundes pagasta «Mangaļos» norisinājās jauna brīvdabas ekspozīcijas elementa — betona ugunspunkta atklāšana un Pirmā pasaules kara kaujas rekonstrukcija. «Mangaļos» svinīgo solījumu deva 60 topošie jaunsargi, kuri pēc tam kopā ar aizsardzības ministru, bruņoto spēku komandieri, zemessargiem, skautiem un gaidām mēroja septiņus kilometrus, dodoties lāpu gājienā uz Ložmetējkalnu. Noslēgumā aizsardzības nozares vadība piedalījās Ziemassvētku kauju atmiņu ugunskuru pasākumā Ložmetējkalnā.

10. janvārī NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube devās darba vizītē uz Vīni, lai ar augstākajām Austrijas aizsardzības nozares amatpersonām pārrunātu divpusējās sadarbības, kā arī starptautiskās drošības un sadarbības aktualitātes.

Vizītes laikā Latvijas bruņoto spēku komandieris iepazinās ar Austrijas bruņoto spēku rīcībā esošo bruņojumu, tehniku un materiāltehniskajiem līdzekļiem, pārrunājot turpmākās sadarbības iespējas. Vizītes laikā pārrunāta arī Austrijas bruņoto spēku pieredze migrācijas jautājumos, iesaistot bruņotos spēkus bēgļu krīzes risināšanā, kā arī Austrijas prezidentūra Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā.

Līdz šim Latvijas un Austrijas aizsardzības nozares sadarbība balstījusies galvenokārt uz politisko dialogu un savstarpējām vizītēm. Austrijas puse sadarbību aizsardzības jomā prioritāri veido daudzpusējo organizāciju ietvaros.

11. janvārī Rekrutēšanas un atlases centrā 20 jaunie karavīri, kuri sekmīgi pabeidza atlasi, sāka dienestu bruņotajos spēkos, vispirms apgūstot kareivja pamata iemaņas Kājnieku skolā Alūksnē.

Šis būs pirmais no šogad plānotajiem 13 kareivja pamatapmācības kursiem, kurā jaunie karavīri apgūst pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus.

Šogad bruņotie spēki profesionālajā dienestā pieņems 700 karavīrus: 120 no viņiem sāks studijas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai kļūtu par savas valsts armijas virsniekiem; 345 karavīri dienēs Sauszemes spēku kājnieku brigādē, 35 — Gaisa spēku aviācijas bāzē, 30 — Speciālo uzdevumu vienībā, bet pa 20 karavīriem Štāba bataljonā, Jūras spēku flotiles vienībās un Zemessardzē. Šogad plānots rekrutēt arī 110 speciālistus un karavīrus dienestam specializētajās vienībās.

2016. gada 16. jūnijā Saeimā apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā noteikts, ka bruņotie spēki miera laikā uztur 17 500 militāri sagatavotus karavīrus, to skaitā 6500 profesionālā dienesta karavīrus, 8000 zemessargus un 3000 rezerves karavīrus.

11. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un NBS Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Leonīds Kalniņš tikās ar karavīriem, kuri jau tuvākajā laikā dosies pildīt dienesta pienākumus ANO vadītajā visaptverošajā stabilizācijas operācijā MINUSMA Mali.

Jau tradicionāli svinīgajā pavadīšanas ceremonijā karavīri no aizsardzības nozares vadības saņēma ceļamaizi — Latvijas karogu un rudzu maizes klaipu.

«Ceru, ka jums visu izdosies realizēt, iegūstot to pieredzi, kas ir svarīga mūsu bruņoto spēku attīstībā. Mums priekšā ir daudz izaicinājumu. Pieredze un pozitīvās atsauksmes no sabiedrotajiem apliecina, ka starptautiskajās operācijās esam uzstādījuši augstu latiņu,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Ģenerālmajors L. Kalniņš karavīriem vēlēja efektīvi veikt uzdevumu un godam pārstāvēt Latviju: «ANO vadītā stabilizācijas operācija Mali ir ļoti svarīga Latvijai. Tāpēc novēlu pēc iespējas efektīvāk izpildīt uzdevumus. Atcerieties, ka jūs Mali reprezentējat ne tikai Nacionālos bruņotos spēkus, bet Latviju. Lai mūsu Latvijas karogs plīvo daudz, un lai Latvijas vārds izskan ar cildinājumu.»

Latvijas karavīri Vācijas kontingenta sastāvā nodrošina ANO vadītās operācijas operacionālo darbību, kuras centrālā loma ir situācijas stabilizēšana Mali. Līdz ar atbalstu šai operācijai tiek stiprinātas ANO pozīcijas Mali un reģionā kopumā, lai nodrošinātu mieru, īstenotu samierināšanas procesu, aizsargātu civiliedzīvotājus un veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, kā arī novērstu krīzes eskalāciju kaimiņu valstīs.

Šobrīd Latvija piedalās pretterorisma operācijā «Inherent Resolve» Irākā, NATO apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā, Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā «Atalanta», Eiropas Savienības Apmācības misijā Mali un ES Jūras spēku Vidusjūras reģionā «EU NAVFOR Med» militārajā operācijā «Sophia», kas vērsta pret cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu.

19. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku orķestri un tikās ar tā priekšnieku un galveno diriģentu pulkvežleitnantu Daini Vuškānu, lai pārrunātu orķestra darbības aktualitātes.

Nacionālo bruņoto spēku orķestris nodrošina muzikālo noformējumu augsti stāvošu ārvalstu amatpersonu valsts vizītēs, vēstnieku akreditācijas ceremonijās Rīgas pilī, ārvalstu karakuģu sagaidīšanas un pavadīšanas ceremonijās, Nacionālo bruņoto spēku ceremonijās, kā arī sniedz koncertus Latvijā un ārvalstīs.

Nacionālo bruņoto spēku orķestris ir Štāba bataljona apakšvienība, un tā sastāvā darbojas pūtēju orķestris Rīgā, bigbends Liepājā, kā arī vairāki kameransambļi — klarnešu kvartets «Quattro Differente», metālpūšamo in-strumentu kvintets, tubu kvartets u.c. Orķestris tika izveidots 1991. gada decembrī ar toreizējā aizsardzības ministra Tālava Jundža un kultūras ministra Raimonda Paula gādību.

20. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, karavīri, zemessargi un jaunsargi piedalījās barikāžu piemiņas pasākumos, kas sākās ar piemiņas ugunskura iedegšanu Doma laukumā. Pēc tam aizsardzības nozares vadība kopā ar citām valsts augstākajām amatpersonām nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un kritušo barikāžu aizstāvju piemiņas vietās Bastejkalnā. Aizsardzības nozares vadības pārstāvji piedalījās arī svētbrīdī un 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvju atcerei veltītajā koncertā Rīgas Domā.

Ulbrokā pie Barikāžu piemiņas akmens notika 1991. gada barikāžu atceres pasākums, kurā piedalījās arī Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona zemessargi, zemessargu kandidāti un veterāni. Pasākuma laikā notika jauno zemessargu zvēresta došanas ceremonija. Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljonā tika uzņemti 10 zemessargu kandidāti.

1991. gada 13. janvāra vakarā Rīgā sāka celt barikādes, lai aizsargātu Augstākās padomes ēku, televīziju, Daugavas tiltus un citus stratēģiski svarīgus objektus.
16. janvārī sāka aktivizēties Rīgas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība (OMON). Apšaudē pie Vecmīlgrāvja tilta gāja bojā Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Asiņainākie notikumi risinājās 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — Gatis Dieziņš un Modris Vēbersts.

Latvija — BALTRON vadošā valsts

Latvijas Jūras spēku flotile šā gada 5. janvārī pārņēma Baltijas valstu jūras eskadras (BALTRON) vadību.

Rīgā uz Jūras spēku flotiles kuģa A-90 «Varonis» notika Baltijas valstu jūras eskadras komandiera maiņas ceremonija, kurā piedalījās Lietuvas Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Aruns Mockus un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku flotiles komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis.

Klātesot flotiles personālsastāvam, līdzšinējo eskadras komandieri Lietuvas Jūras spēku komandleitnantu Tadu Jablonski nomainīja Latvijas Jūras spēku flotiles viens no pieredzes bagātākajiem virsniekiem kapteiņleitnants Kaspars Miezītis.

«Apzinos, ka priekšā ir ļoti saspringts laika posms ne tikai man un BALTRON štābam, bet visai Jūras spēku flotilei,» atzīst Kaspars Miezītis, kas ar BALTRON projektu pēc lielākiem un mazākiem starplaikiem ir saistīts kopš tā dibināšanas dienas. «Pirmo reizi Latvijas puse nodrošinās štāba platformas gan BALTRON, gan NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā (SNMCMG1), kā arī vadošos virsniekus abos štābos. Kuģis A-90 «Varonis» ir BALTRON štāba platforma, savukārt štāba un apgādes kuģis A-53 «Virsaitis» šī gada otrajā pusē būs štāba kuģis SNMCMG1.

BALTRON sastāvā esošajām vienībām ir noteikta operacionālā gatavība — sešas stundas. Šajā laika sprīdī vienības un štābs ir gatavi izvērsties savā atbildības rajonā un sākt pildīt konkrētus uzdevumus.

BALTRON pirmsākumos tā štābā tika integrēti virsnieki no NATO valstīm ar uzdevumu palīdzēt mums uzsākt darbu pēc NATO standartiem un procedūrām. Šobrīd esam sasnieguši tādu līmeni, ka NATO virsnieki tiek integrēti BALTRON štābā un darbojas mūsu vadībā. Īsā laika sprīdī ir paveikts liels darbs, ko augstu novērtē mūsu sabiedrotie no NATO valstīm un arī Zviedrijas un Somijas jūras spēku vadība, kas jau vairākus gadus deleģē savus virsniekus BALTRON štābam uz NATO organizēto mācību laiku.»

Līdzšinējais BALTRON komandieris komandleitnants Tads Jablonskis atzīst, ka aizvadītais gads bijis izaicinājumu pilns. «Mums bija jāveic dubults darbs — vienlaikus pildījām uzdevumus pamatdarbā un papildus nodrošinājām uzdevumu izpildi BALTRON sastāvā. Lai gan 2016. gadā bija daudz mācību, rezultāti bija lieliski.»

2016. gadā kuģi un personāls BALTRON sastāvā piedalījās septiņās starptautiskajās mācībās.

«2018. gadā apritēs 20 gadi kopš šī projekta sākuma, un esmu lepns, ka Lietuva būs vadošā valsts BALTRON jubilejas gadā,» norāda komand­leitnants T. Jablonskis.

Latvijas, Igaunijas un Lietuvas mīnu kuģu eskadra tika izveidota 1998. gada augustā, lai nodrošinātu pastāvīgas ātrās reaģēšanas spējas jūrā miera un krīzes laikā. Par tās pirmo komandieri kļuva Latvijas jūras kapteinis Ilmārs Lešinskis.

Baltijas valstis BALTRON sastāvā kuģus deleģē rotācijas kārtībā uz 6 līdz 12 mēnešiem, veidojot vienību ar diviem mīnukuģiem un štāba un apgādes kuģi.

Eskadras kuģi piedalās jūras atmīnēšanas operācijās un militārajās mācībās Baltijas valstu teritoriālo ūdeņu un ekonomiskās drošības stiprināšanā, kā arī meklēšanas un glābšanas darbos.

Viens no galvenajiem šī Baltijas valstu sadarbības projekta mērķiem ir paaugstināt kuģu personāla profesionalitāti, piedaloties ikgadējās mīnu meklēšanas mācībās un operācijās, tostarp NATO pretmīnu vienības reali­zētajās operācijās. Turklāt šāda sadarbība veicina Baltijas valstu jūras spēku savstarpējo savietojamību.

Šogad BALTRON kuģi piedalīsies septiņās mācībās Baltijas jūrā. To laikā katru gadu Baltijas jūrā neitralizē desmitiem mīnu, torpēdu un citu sprādzienbīstamu objektu.

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka,
izmantota JSF KAD preses relīze.
Foto — Gatis Dieziņš.

Noticēt sev un savai valstij

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube šā gada janvāra beigās beidz pildīt savus amata pienākumus. Jaunais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš stājas pie amata pienākumu pildīšanas 2017. gada 27. janvārī. 

«Tēvijas Sargs» ģenerālleitnantu Raimondu Graubi aicināja uz sarunu pirms amata termiņa beigām, lai pārrunātu paveikto 25 gadu laikā aizsardzības nozarē.

— Atskatoties uz aizvadīto dienesta laiku, tas nav bijis gads vai divi, bet vesels dzīves posms, kurā jūs esat izgājis cauri visam — līdz komandiera amatam —, kas iespiedies atmiņā kā būtiskākais, fundamentālākais mūsu bruņoto spēku izaugsmē?
— Šis ir ļoti ietilpīgs jautājums. Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies drošības situācijā pie mums un pasaulē, arī drošības spējā. Kaut vai izpratnē, ka valsts ir jāsargā. Mēs esam gājuši cauri visam. 1990.—1991. gada sākumā bija interesants savienojums taktikas izpratnē, kopā bija dažādi cilvēki ar minimālu militāru pieredzi un iemaņām. Pie tiem pieskaitu arī sevi. Tur bija gan militāra pieredze padomju armijā, gan studentu laika pieredze apmācībā, bet bija arī profesionāļi. Neskatoties uz to, kā gāja sākumā, svarīgākais, ka šīs grupas apvienojās. Mēs kā valsts spējām apvienot pilsoņu grupas: profesionālos un brīvprātīgos, precīzāk — pilsoņus, kuri mainīja profesiju un dzīvi, lai sargātu savu valsti. Visi kopā mēs esam izveidojuši profesionālu virsnieku un instruktoru korpusu. Pirmie akadēmijas beidzēji ir pulkveži un ģenerāļi, piemēram, ģenerālis Andis Dilāns. Ir izaugusi virsnieku un in-struktoru paaudze, arī ar starptautisko operāciju pieredzi. Par to man ir patiess prieks.

Otrs gandarījums ir par to, ka spējām, arī par sevi es tā teiktu, kopš esmu komandieris, strādāt pie tā, lai veidotu vienotās valsts aizsardzības izpratni, nevis mēģināt pretnostatīt spēku veidus. Agrāk šaubījāmies, kas var sanākt, apvienojot abus spēkus. Taču tas izdevās, mēs esam apvienojot izveidojuši sistēmu. Mana pārliecība un šobrīd arī fakti liecina, ka tas iespējams, tikai apvienojot profesionāļus — Sauszemes spēkus un Zemessardzi, īpaši apstākļos, kad Zemessardze ir vienīgais veids, kā piesaistīt sabied­- rību. Spēks ir vienotībā un kopīgajā, ar to saprotam kopīgu valsts aizsardzību.

Trešais, mūsu atbildība, izpratne un spēja palīdzēt kolektīvajā aizsardzībā, vienalga, kur tas būtu — NATO, Eiropas Savienībā vai koalīcijas operācijās. Esam sevi apliecinājuši kā labus karavīrus, kā uzticīgus partnerus politiski gan pie mums, gan ārpus valsts teritorijas. Karavīri ir tie, kas pilda sarežģītus lēmumus.

— Kādus sarežģītus lēmumus jums ir nācies pieņemt?
— Būtiskākais ir 2012. gadā pieņemtais ilgtermiņa attīstības plāns. Es ar to lepojos. Mainoties politiskajai situācijai sakarā ar notikumiem Ukrainā, pieņemtais attīstības plāns mums nebija jāmaina, mēs varējām to īstenot ar nelielām korekcijām. Tas apliecināja savu dzīvotspēju un kvalitāti, attaisnoja tur ieguldīto lielo darbu. Nezinu otru tādu nozari, kam būtu bijis kvalitatīvāks attīstības plāns. Pirms daudziem gadiem, kad neliela grupiņa sākām strādāt, bija skeptiķi, kas apšaubīja šāda plāna izstrādi, uzskatīja, ka nav vērts tērēt tik daudz līdzekļu detalizētai izstrādei. Valsts neplānoja piešķirt līdzekļus šī plāna izstrādei. Izstrāde ilga divus gadus. Tagad redzam, ka lielais darbs ir attaisnojies.

Mainījusies ir arī sabiedrības attieksme pret bruņotajiem spēkiem. Protams, ir noliedzēji un skeptiķi, pacifisti savā būtībā, interneta troļļi, kas turpina paust negatīvo viedokli, tomēr ir mainījusies attieksme kopumā. Daudzi, kas bija neitrāli vai vienkārši neinteresējās par bruņotajiem spēkiem, ir mainījuši attieksmi, ir pozitīvi noskaņoti, pretimnākoši un palīdz.

— Tas redzams arī attieksmē pret Zemessardzi.
— Brīvprātīgie, kuri stājas zemessargos, pārstāv dažādus sabiedrības slāņus. To skaitā ir arī ekonomiski nostiprinājušies uzņēmēji, kas atrod laiku un iesaistās Zemessardzē. Piemēram, vairākos bataljonos iesaistās studējošā jaunatne, korporāciju pārstāvji. Sabiedrība ir mobilizējusies un sapratusi savu tiešo atbildību par valsts drošību, sapratusi, ka tas nav tikai profesionālo karavīru uzdevums. Aizsardzības ideja attīstās, un ieskicējas totālās aizsardzības principi. Mēs patlaban tos nerealizējam, bet tie ieskicējas. Totālās aizsardzības sistēmā svarīgākā ir sabiedrības vēlme aizsargāt valsti. To var uzdot ar likumu vai lēmumu, bet vissvarīgākā ir sabiedrības attieksme.

Ilustrācijai pastāstīšu pavisam nesenu gadījumu. Mācībās ārpus poligona nedaudz tika sabojāts privātais īpašums — grants ceļš. Bijām gatavi maksāt, sabojāto ceļu atjaunot, tāpēc meklējām ceļa remontam materiālu piegādātāju. Pieteicās uzņēmējs, kas to izdarīja bez maksas, atveda vajadzīgās kravas, sakot, ka tas ir viņa ieguldījums aizsardzībā. Piezvanīju un pateicos viņam — interesants cilvēks.

— Runājot par starptautiskajiem jautājumiem, vai izdarīts ir viss, lai šajā gadā Latvijā uzņemtu sabiedroto spēkus? Cik gatavi esam?
— Arī tagad, intervijas laikā, notiek saruna — precizējām darbus un apjomu. Tas ir liels — jāaptver gan infrastruktūra, gan cilvēki, gan bruņutehnika, gan štābi, gan drošības pasākumi. Darba vēl ir daudz. Visu apjomu var sagrupēt vairākos lielos blokos. Jautājums, vai izdarīsim visu laikā. Viens ir atvēlētās finanses, un tās ir vajadzīgajā apjomā. Jāsaprot arī, ka vienības, kuras ieradīsies, ir mūsu vienības. Jāsaprot, ka mēs ne­- būvējam kanādiešiem, itāļiem vai spāņiem. Tie 1000 karavīri, kas ierodas, ir mūsu karavīri, viņi ierodas, lai aizstāvētu Latviju. Mēs palielinām dienestu, mēs būvējam paši sev — tā uz šo jautājumu ir jāskatās. Mēs palielinām karavīru skaitu, nepasliktinot apstākļus mūsu karavīriem, un līdzekļi tam tiks piešķirti.

Otrs, runa ir par atsevišķām tehniskām lietām un izpildījumu — tās ir tehniskās lietas, kas atpaliek. Tas saistīts ar iepirkumiem, ar izpildi. Apņemšanās ir kopīga — gan valsts, gan valdības līmenī. Esam vienojušies par kopīgu izpildi.

Trešā komponente ir spēja realizēt. Esam kontaktā ar partneriem. Pavisam drīz 20 cilvēku delegācija atkal dosies uz Otavu, lai piedalītos konferencē, lai precizētu jautājumu par infrastruktūru. Kazarmas jau redzam — divas ir zem jumta. Ādaži ir viens liels būvlaukums. Process ir sācies un notiek.

— Kādu jūs redzat mūsdienu Latvijas karavīru, cik patriotisks viņš ir?
— Kas ir mainījies? Patriotisms karavīros ir tāds pats kā pagājušā gadsimta 90. gados pēc PSRS sabrukuma. Mainījies ir veids, kā to izpauž. Piemēram, mana paaudze patriotismu uztver emocionālāk, balsta uz pagātnes liecību saglabāšanu un godināšanu, vēr­tībām, kas nāk no tēviem un vectēviem. Vispār patriotisms nevar pastāvēt bez pagātnes izzināšanas, un pie tā mēs strādājam. Arī tagad komandierim ir jāskaidro karavīriem, kāpēc ir jāpiedalās tajā vai citā pasākumā. Militārās izglītības sistēma ir sakār­- tota. Kādreiz nejautāja, kas notiek, — bija jāpiedalās, un viss. Līdz ar to nebija emocionālās saiknes ar vietu, kur tas notika. Patrio­- tisms ir arī atbildība. Bez emocionālās saik­nes nav pārliecības, nav praktiskās daļas, atbildības, apziņas un pārliecības par sevi. Mūsu karavīrs ir pārliecināts.

Es atceros 90. gadu beigas, kad vajadzēja runāt ar ārzemju kolēģiem. Mēs bijām pieraduši pie padomju sistēmas, ja uzrunāja augstākstāvošs virsnieks, atbildējām sausi, kā nobijušies, it kā mēs būtu psiholoģiski ietekmēti. Atbildes bija strupas un aprautas, tajās neredzēja personību. Koman­- dierim nez kāpēc vajadzēja būt dusmīgam. Mani pārsteidza tikšanās ar ārvalstu virsniekiem. Vienalga, vai tie bija dāņi, norvēģi vai amerikāņi, — ar kādu brīvu, iekšēju pārliecību viņi izteicās. Saruna noritēja līdzvērtīgi starp vecākiem un jaunākiem virsniekiem. Jā, viņi bija pieklājīgi, ievēroja uzrunas formas, hierarhiju, bet veids, kā sarunājās, bija kā līdzīgs ar līdzīgu — ar pārliecību un profesionalitāti.

Es priecājos, ka mūsu karavīri tagad ir tādi paši — personības, kas spēj formulēt viedokli. Īpaši tie, kuriem ir pieredze kaujas darbībās.

— Vai ar tādu karavīru ir grūtāk strādāt?
— Jā, mums ir gudrs karavīrs, gudrs kā jau personība. Viens no maniem uzstādījumiem arī bija tāds, jo caur to atraisās spēja pieņemt lēmumus. Mūsu karavīri ir rīcībspējīgi un var pieņemt lēmumus. Vadība viņiem var uzticēt svarīgus uzdevumus.

—  Vai mierīgu sirdi atstājat šo amatu?
— Es domāju, ka jebkurš atbildīgs komandieris, kurš atstāj amatu, atzīs, ka viss nav izdarīts līdz galam. Tas ir normāli, ka darbi turpinās un turpinās labāk. Es atstāju amatu ar mierīgu sirdi, jo esmu pārliecināts, ka nākamā komandiera ģenerāļa Leonīda Kalniņa vadībā visi procesi turpināsies. Solim jābūt platākam. Tā ir normāla attīstība, dialektika, ka dēli ir labāki par tēviem. Mani priecē virsnieku korpuss, kas ir izveidojies. Ja palasa viņu profesionālās biogrāfijas, redzam, ka tās ir tādas, kādas kādreiz lasījām ārzemju kolēģiem. Ir koledžu di-plomi, ir starptautisko operāciju pieredze, tajā skaitā dienesta pieredze starptautiskajos štābos. Tie ir bataljonu, departamentu un pārvalžu priekšnieki. Viņu pieredze vieš mieru un pārliecību par uzdevumu izpildi. Nav jābaidās par kvalitāti, bet ir jābaidās, vai pietiks laika, jo laiks ir mainīgs un situācijas ir mainīgas. Mums nav kvalitātes deficīta, mums ir laika deficīts.

— Kas jums ir aizvadīto dienesta gadu lielākais pārdomu moments, lielākais pārdzīvojums? Interesantākais, ar ko nācies saskarties kā cilvēkam, kā komandierim?
— Visnozīmīgākie mirkļi pirmajā komandiera termiņā bija uzņemšana NATO. Tas bija liels drošības solis, tas bija sapnis, kas piepildījās. To dienu es nekad neaizmirsīšu, un tās bija neaprakstāmas izjūtas, apzināties, ka sapņi piepildās. Tajā brīdī mēs nesapratām, ka ar to viss nebeidzas, bet tajā brīdī tas bija stratēģisks, eksistenciāls lēmums Latvijas valstij. Kļūda bija tā, ka aizmirsām būtiskāko darāmo, to, ka paš­- aizsardzība sākas ar pašiem, nevis NATO. Taču atcerēsimies, ka tas notika 13 gadus pēc neatkarības pasludināšanas. Bija daudz kas izdarīts.

Pašreizējo posmu kopumā arī raksturotu ar NATO un pašaizsardzības attīstības plāna izstrādi. Es to nosauktu par gandarījumu, lai gan tas nav gandarījums, ka tiek piešķirts vairāk naudas tāpēc, ka ir apdraudējums. Fakts pats par sevi nav labs, bet filozofiski tā ir apzināšanās, ka valsts ir jāaizstāv pašiem. Tas jādara kopā ar citām institūcijām — robežsardzi, policiju. Sabiedrība konsolidējas valsts drošības mērķu labā, un tas ir nozīmīgi. Nepielāgojamies ārējiem draudiem, kaut arī domāju, ka situācija stabilizēsies un Krievijas Federācija turpmākajos gados mainīs attieksmi. Mums pašiem jāturpina lasīt visi panti, arī 3. pants, kas nosaka, ka katra NATO valsts pati rūpējas, pati veido aizsardzību, ne tikai 5. pants.

— Vai šajā dzīves posmā jums bez ģimenes ir bijusi komanda, cilvēki, kas atbalstījuši, nozīmīgi cilvēki, kas iedvesmojuši?
— Es nenoliedzu, ka tādi ir bijuši, taču man nav bijis tādu elku vai izteiktu autoritāšu. Vadības stils vienmēr bijis atvērts. Es nebaidos atzīt, ja kaut ko nezinu. Tas nav īsti, ja saka, ka visu zina. Es izmantoju vienmēr izdevību, ja ir iespēja komunicēt, konsultēties ar kolēģiem, tajā skaitā ārzemju. Mēs pārrunājam kā kolēģi jautājumus par attīstību, viņi ar mums par modernizāciju. Es runāju ar padotajiem mācībās. Piemēram, kāds zemessargs pat nezinot ar savu teikto man palīdz veidot pareizo lēmumu kādā jautājumā, materializēt to pavēlē vai kādā citā plānā. Es teiktu, ka no katras situācijas es gūstu apstiprinājumu savam darbam, savai attīstībai.

— Kāds ir jūsu novēlējums karavīriem un jaunajam Nacionālo bruņoto spēku komandierim?
— Galvenais ir noticēt sev un savai valstij. Neļaujiet nekādā veidā ietekmēt savu pārliecību, ticību sev. Var būt kādas problēmas, situācijas, kad zināšanu nav pietiekami daudz, kad ir ekonomiskas grūtības. Tā tas ir bijis un būs — tā funkcionē sabiedrība, bet nedrīkst ļaut sevi ietekmēt, nedrīkst atstāt zemapziņā domu, ka neesam pelnījuši šo valsti. Mēs esam apliecinājuši, ka spējam noturēt savu valsti. Vēlu meklēt stiprumu sevī, būt pārliecinātiem par to, ka mēs kā valsts būsim stipri.

«Jāuzlabo apmācība, iekļaujot sabiedroto spēkus»

Atvaļinātais Vācijas armijas ģenerālis Hanss Lotārs Domrēze (Hans-Lothar Domröse) 2006. gadā H. L. Domrēze tika apstiprināts par Rēgensburgā Vācijā izvietotās Vācijas Speciālo operāciju divīzijas komandieri. 2008. gadā viņš tika norīkots dienestam Kabulā Afganistānā, kur pildīja Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) štāba priekšnieka amata pienākumus. Pēc sagatavošanās viņa nākamajam dienesta norīkojumam — Vācijas armijas spēku pavēlniecības komandiera amatam Koblencā Vācijā — 2009. gadā Domrēze tika iecelts par Eiropas karaspēka — Eirokorpusa (Eurocorps) komandieri Strasbūrā Francijā. 2011. gadā H. L. Domrēze tika apstiprināts par Vācijas militāro pārstāvi NATO Militārajā komitejā un ES Briselē Beļģijā. No 2012. gada 14. decembra līdz 2016. gada 3. martam viņš bija NATO Apvienoto spēku pavēlniecības komandieris Brunsumā Nīderlandē (Allied Joint Force Command Brunssum).

Vācijas armijas atvaļinātais ģenerālis Hanss Lotārs Domrēze:
«Jāuzlabo apmācība, iekļaujot sabiedroto spēkus»

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Gada nogalē «Tēvijas Sarga» redakcija viesojās Baltijas aizsardzības koledžā
(BALTDEFCOL) Igaunijā, Tartu, apmeklējot «Senior Leaders Course 2016». Vecākā instruktora mācību kursa ietvaros tikāmies ar kursa vecāko vieslektoru atvaļināto Vācijas armijas ģenerāli Hansu Lotāru Domrēzi un vieslektoru ekspertu atvaļināto Dānijas armijas ģenerāli Knudu Bartelsu. Sarunā — komentāri, ekspertu skatījumi un vēlējumi Baltijas valstīm. 

— Kāds ir jūsu viedoklis, vērtējot Baltijas valstu drošības jautājumus NATO Varšavas un Velsas samitu pieņemto lēmumu kontekstā?
— Pēc Krievijas īstenotās nelikumīgās Krimas aneksijas un iesaistīšanās karadarbībā Austrumukrainā, NATO valstu un valdību vadītāji jau Velsas samitā nolēma uzlabot alianses aizsardzības spējas. Varšavā tika pieņemts lēmums, ka NATO ir jāizveido un šajā reģionā jāizvieto pastiprināta priekšējās līnijas karaspēka vienība. Manuprāt, tā ir lieliska iniciatīva, ka sabiedrotie no četrām valstīm apņemas izvietot bataljona lieluma kaujas vienības trīs Baltijas valstīs — Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, kā arī Polijā. Uzskatu, ka tas ir nozīmīgs lēmums, kas skaidri parāda divas lietas, proti, NATO ir gatava aizstāvēt savus iedzīvotājus un sniegt savu ieguldījumu Baltijas valstu drošībā.

— Runājot par Baltijas valstu militāro sagatavotību, vai, jūsuprāt, mums būtu vēl krasāk jāpalielina aizsardzības budžets un NATO operācijām atvēlētie līdzekļi?
— Finanšu jautājums tiešām tika pārrunāts Varšavas samita laikā, bet es vēlētos vēl atgriezties pie jautājuma par Baltijas valstīm. Tās ir trīs brīnišķīgas valstis. Tās ir atšķirīgas, neatkarīgas un lieliski mūsu sabiedrotie — ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju Igaunijā, vairāk nekā diviem miljoniem Latvijā un vairāk nekā trīs miljoniem Lietuvā. Salīdzinot ar Poliju, Vāciju vai ASV, tās ir mazas valstis. Tāpēc mēs visi novērtējam, ka Baltijas valstis daudz dara savu aizsardzības spēju palielināšanā, taču, tikai kopā darbojoties, mēs varam garantēt to aizsardzību. Tieši tāpēc Velsas un Varšavas samitos pieņemtie lēmumi, manuprāt, ir pareizais virziens, un tas, ko mēs pašreiz darām, protams, ir jāturpina nākotnē. Mēs nedrīkstam apstāties, arī nākotnē ir jāparedz kopīgu mācību organizēšana. Baltijas aizsardzības koledžas Ve­cākā instruktora mācību kursā pašreiz mācās kāds brigādes ģenerālis no Latvijas, kurš ir atbildīgs par trīs brigāžu rezerves spēkiem. Attiecībā pret rezerves spēkiem, protams, ir savi noteikumi un sava attieksme — jums šie karavīri ir jāiesauc uz mācību laiku, jāapmāca utt. Esmu pārliecināts, ka Latvija to spēs paveikt, līdzīgi kā to ir spējušas izdarīt citas valstis.

— Ir dzirdēts viedoklis, ka Baltijas valstīs sabiedroto bataljona vietā, iespējams, vajadzētu izvietot brigādi. Kādas ir jūsu domas?
— Ģenerālim nekad nedrīkst uzdot šādu jautājumu, lai gan es jau esmu atvaļinājies no dienesta. Ģenerāļi nekad nav apmierināti, viņi vienmēr vēlas vairāk. Bet, manuprāt, tas, ko NATO valstu un valdību vadītāji nolēma, ir taisnīgs līdzsvars, jo pauž pārliecību, ka šajās valstīs vēl ir daudz darāmā. Es šim viedoklim varu tikai pievienoties. Mums šobrīd ir NATO spēku inte-grācijas vienības (NATO Force Integration Units — NFIU). Iespējams, jūs atceraties šo pirmo pastāvīgo NATO spēku struktūru štābu svinīgo atklāšanu. Toreiz tie bija tikai četrdesmit karavīri katrā valstī, bet tagad mums ir bataljoni, uzņemošās valstis, un tam visam ir spēcīga NATO aizmugure. Tāpēc es uzskatu, ka pagaidām šis daudzums ir pietiekams. Manuprāt, mēs esam pierādījuši, ka spējam aizstāvēt mūsu valstis un to iedzīvotājus.

— Baltijas valstīs reizēm izskan arī viedoklis, ka varbūt mums pašiem nevajag īpaši satraukties un domāt par savu bruņoto spēku aizsardzības spēju palielināšanu — gan jau ieradīsies NATO un mums palīdzēs.
— Manuprāt, ikvienam ir sava atbildība, katrai NATO dalībvalstij ir pienākums rūpēties par valsts aizsardzību, un tas arī tiek darīts. Par laimi, mēs runājam par trim ļoti pārliecinošām un ļoti stabilām valstīm. Es neredzu nekādus satricinājumus — tām ir stabilas valdības, tāpēc esmu pārliecināts, ka šīs valstis izdarīs visu, kas nepieciešams. Šo valstu iedzīvotāji, manuprāt, augsti vērtē brīvību, par ko viņi cīnījās pirms 26 gadiem. Mums vienkārši ir jāturpina iesāktais. Protams, aiz jūsu robežām esošie Krievijas bruņotie spēki raisa lielas bažas. No vienas puses, Krievijai ir visas tiesības būt labi apbruņotai, taču viņu 76. gaisa desanta divīzija, piemēram, ir ļoti spējīgs karaspēks, un mēs negribam pieļaut, ka tā šķērsotu Baltijas valstu robežas. No otras puses, Kaļiņingradas apgabals, kas pieder Krievijai, — man nav ne mazāko šaubu par to, un neviens nevēlas mainīt valstu robežas. Tomēr, ja Krievija tur izvieto moderno stratēģisko pretraķešu sistēmu S-400, tas jau ir mazliet par daudz. Tātad Krievija mūs provocē ar savu rīcību, un mums ir ļoti uzmanīgi jāseko līdzi visām tās darbībām.

— Liek lietā arī hibrīdkara līdzekļus — izmanto medijus un propagandu.
— Es patiesi apbrīnoju Krievijas propagandas spējas — viņi to pieprot. Bet tas nav mūsu ceļš. Mēs esam brīvību mīlošas valstis, mēs sakām patiesību, un mums ir svarīgi atbildēt par saviem vārdiem, tāpēc mēs rīkojamies citādi. Lai viņi dara, ko vēlas. Neiejauksimies, kamēr vien mūsu iedzīvotāji mums uzticas, kamēr mēs varam uzticēties savai valdībai; es domāju, ka tā mēs rīkojamies pareizi. Ļaujiet Krievijai darīt to, ko tā dara, kamēr tā nejaucas mūsu darīšanās.

— Kāds būtu jūsu padoms Baltijas valstīm, ko tām paveikt līdz nākamajam NATO samitam?
— Uzskatu, ka ir nepieciešams uzlabot apmācību, un tagad apmācības procesā ir jāiekļauj arī ienākošie spēki no Kanādas, Vācijas, Lielbritānijas un ASV. Mums jāspēj strādāt kopā diendienā — šādi mēs apliecināsim savu vienotību. Un tas ir mūsu spēks. NATO ir spēcīga organizācija, bet mēs neprovocējam. Aliansei ir jāturpina apmācības un mūsu militāro jautājumu risināšana — tās darbībai jābūt uzskatāmai, bet vienlaikus neizaicinošai, lai mēs spētu nodrošināt, ka šīs valstis arī nākotnē būtu neatkarīgas un brīvas.

 Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.

NATO stratēģiskā koncepcija par kolektīvo aizsardzību tiek īstenota

Saruna ar Dānijas armijas atvaļināto ģenerāli Knudu Bartelsu

Atvaļinātais Dānijas armijas ģenerālis Knuds Bartelss (Knud Bartels) ir palīgprofesors Dānijas Karaliskajā aizsardzības koledžā. Sava dienesta laikā viņš ir pildījis dažādus amatus Dānijas Bruņotajos spēkos un vairākās starptautiskajās pavēlniecībās; t.sk., ir bijis NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs (2012—2015), Dānijas Bruņoto spēku komandieris (2009—2012) un Dānijas militārais pārstāvis ES un NATO (2006—2009).

Līgas Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

— Jūs ilgstoši esat nodarbojies ar Baltijas valstu drošības jautājumiem. Varšavas samitā 2016. gadā Baltijas valstu drošības jautājumi pieredzēja lielas pārmaiņas, un tagad ir radīti apstākļi, lai drošības situācija šajā reģionā patiešām mainītos. Kā jūs vērtējat šī jautājuma risinājumus?
— Vēlos atgādināt, ka šobrīd esmu jau pensionējies, tāpēc varu paust vienīgi savas domas. Es saredzu skaidru saikni starp Velsas samitu 2014. gadā, kurā es piedalījos kā NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs, un lēmumiem, kas tika pieņemti Varšavā. Manuprāt, šajos lēmumos ir saskatāma lieliska pēctecība. 2014. gadā alianses dalībvalstis vienojās par Gatavības rīcības plānu, un 2016. gadā tika pieņemts lēmums par pastiprinātas NATO priekšējās līnijas klātbūtnes organizēšanu, ko paredzēts apvienot ar Gatavības rīcības plānu, tāpēc šīs darbības noteikti uzsver alianses apņēmību atbalstīt savus sabiedrotos, šajā gadījumā — Igauniju, Latviju, Lietuvu un, protams, Poliju, lielāko no šīm četrām valstīm. Manu-prāt, tie ir līdzsvaroti un nosvērti lēmumi, kas nodrošina alianses klātbūtnes redzamību un tās resursu pieejamību, turklāt skaidri parāda, ka alianses stratēģiskā koncepcija, kas cita starpā ietver arī kolektīvo aizsardzību, tiek pilnībā ievērota un īstenota.

— Vai, jūsuprāt, pietiek ar to, kas paš­laik tiek darīts šajā jomā, vai arī jums kā militārpersonai šķiet, ka, iespējams, būtu jādara vairāk?
— Iepriekš runājot par NATO pieņemtajiem lēmumiem, es lietoju vārdu «līdzsvarots», jo, protams, var apgalvot, ka darāmā ir daudz vairāk. Tomēr vienlaikus ir iespējams arī atrast argumentus, kas aizstāv viedokli, ka nevajadzētu tik daudz darīt, ka aliansei nevajadzēja šādi rīkoties. Vienmēr ir jācenšas rast visiem pieņemamu kompromisu, kas skaidri parādītu, ka alianse ievēro savas saistības, ir pamanāma un ka valstis, kurām tas ir nepieciešams, — šajā gadījumā — Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija —, gūst pienācīgu pārliecību par alianses pārējo dalībvalstu apņemšanos tām palīdzēt. Manu-prāt, šāds līdzsvars ir sasniegts ar lēmumu organizēt pastiprinātu NATO priekšējās līnijas klātbūtni ar pašreiz jau izvietojamajiem daudznacionāliem bataljoniem, kā arī ar NATO komandvadības elementu — NATO Spēku integrācijas vienību (NATO Force Integration Units — NFIU) izveidošanu. Tāpēc es uzskatu, ka mūsu rīcībā šobrīd ir elastīgi instrumenti, kas aptver dažādas dimensijas.

— Jūs kā eksperts tiekaties ar Baltijas aizsardzības koledžas Vecākā instruktora mācību kursa studentiem.
— Šo tikšanos mērķis ir mēģināt paraudzīties uz mūsu aliansi, bet vienlaikus arī paskatīties uz pasauli ārpus NATO robežām — vērtēt, kas notiek pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ar kādiem izaicinājumiem tā šobrīd saskaras. Daudz ir pārrunāts Baltijā notiekošais, tomēr daudz kas notiek arī Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, t. i., Magriba valstīs. Mēs nevaram ignorēt arī to, kas notiek otrā pasaules malā — pie Dienvidķīnas jūras vai Klusā okeāna rajonā kopumā. Bieži tiek aizmirsts, ka alianses divām dibinātājvalstīm, proti, Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādai, ir arī rietumu piekraste, kas principā ir daļa no alianses. Es neuzskatu, ka mums tur būtu jāiesaistās vai ka alianse kādreiz piedalīsies šī reģiona jautājumu risināšanā — skaidrs, ka tas būs politisks lēmums, tomēr es vēlos uzsvērt, ka mums ir jāspēj paraudzīties uz kopējo situāciju pasaulē.

— Tas nenozīmē, kā pārējie drošības temati būtu mazāk svarīgi, tomēr mēs atrodamies tik tuvu Krievijai, ka nevaram par to nedomāt. Kāds ir jūsu viedoklis par Krievijas draudiem, situāciju informācijas ziņā un hibrīdkaru?
— Es pats esmu no nelielas valsts, un Dānijai pagāja ļoti ilgs laiks, pirms izdevās pienācīgi sakārtot attiecības ar savu vienīgo sauszemes kaimiņu Vāciju. Tikai pagājušā gadsimta 40. gadu nogalē un 50. gadu sākumā mums izdevās radīt pamatu tām attiecībām, kādas šodien pastāv starp ļoti lielu valsti — apvienoto Vāciju — un Dāniju, kas ir daudz mazāka. Ar Vāciju mums tagad ir ārkārtīgi labas attiecības, esam ļoti apmierināti. Tāpēc pirmā lieta, ko es vēlētos uzsvērt — ja esat maza valsts, kurai ir robeža ar ļoti lielu valsti, jums ir nepieciešama stratēģiska pacietība, jo šādas lietas nevar mainīt diennakts laikā. Taču reizēm, bet ļoti reti tās pārmainās diennakts laikā. Otrkārt, es nevēlos apstrīdēt faktu, ka Krievijai ir ievērojams militārais potenciāls, tomēr gribu uzsvērt, ka arī Krievijā ir daudz dažādu problēmu. Viņiem ir savi lieli trūkumi, un Krievijas sabiedrība, es atļaušos tā teikt, atrodas diezgan sliktā ekonomiskā stāvoklī. Viņu iedzīvotāji cieš no tā, ka šodienas Krievijā līdzīgi kā iepriekš, šķiet, nevienam nerūp tās iedzīvotāji — Krievijas iedzīvotājiem mūsdienās ir ļoti grūta dzīve. Tāpēc, manuprāt, ir nepieciešams par visu pārliecināties, lai nerastos pārpratumi, un panākt, lai abu valstu starpā pastāvētu politiskais dialogs, lai abām valstīm būtu vēlēšanās turpināt attīstīt labākas kaimiņ­- attiecības nākotnē, nekā tās ir pašreiz.

— Kādi, jūsuprāt, varētu būt nākamajā NATO samitā pārrunājamie jautājumi?
— Nākamais NATO samits, manuprāt, būtu jāskata galvenokārt tajā kontekstā, ka ASV ir jauns prezidents — Donalds Tramps. Viņam būs jādodas uz Eiropu, lai satiktos ar 27 pārējiem sabiedrotajiem. Jāsadarbojas ar alianses dalībvalstu politiskajiem līderiem — valstu un valdību vadītājiem, lai nostiprinātu pastāvošās transatlantiskās attiecības, kas ir viena no galvenajām alianses dimensijām. Manuprāt, tas pagaidām ir nākamā NATO samita galvenais mērķis, bet tikpat labi, protams, varam pieņemt, ka šajā samitā tiks apspriesti citi jautājumi atbilstoši aktuālākajiem notikumiem pasaulē.

— Kāds būtu jūsu ieteikums Baltijas valstīm, ko tām vajadzētu paveikt līdz nākamam NATO samitam?
— Parasti esmu ļoti uzmanīgs ar šādu ieteikumu došanu, jo, manuprāt, nekas nav vieglāk un vienlaikus bezatbildīgāk par padoma sniegšanu situācijā, kad par to vairs nav jāatbild. Tomēr es vēlētos sacīt, ka, manuprāt, tas, ko Baltijas valstis līdz šim ir paveikušas, ir diezgan iespaidīgs rezultāts pēc visiem standartiem, un es kā Dānijas armijas nu jau bijušais karavīrs, kam dienesta laikā ir bijusi ļoti cieša sadarbība ar visu trīs Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem, varu tikai mudināt Baltijas valstis turpināt jau iesākto un īstenot Velsas un Varšavas samitos pieņemto lēmumu īstenošanu.

Tulkojis NBS rezerves
virsleitnants Kārlis Līdaka.

Latvijas kontingents noslēdz dežūru ES Kaujas grupā

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Pēc pusgadu ilgas dežūras Eiropas Savienības Kaujas grupā Latvijas
kontingenta karavīri 6. janvārī Aizsardzības ministrijā svinīgi noslēdza savu misiju. Lai arī starptautiskā situācija ir visai saspringta, šim Latvijas kontingentam dežūra pagājusi mierīgi.

Svinīgajā ceremonijā Latvijas kontingenta karavīrus sveica gan aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, gan Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Izteikdams pateicību karavīriem par viņu ieguldījumu, aizsardzības ministrs atzina, ka no viņiem prasīts daudz, taču savas dežūras laikā viņi ieguldījuši vēl vairāk darba par prasīto. Ministrs atgādināja, ka dežūra noslēdzās laikā, kad Latvijā atzīmē Ziemassvētku kauju simtgadi. «Pirms 100 gadiem, kad mūsu valsts dzima, lielo mērķu sasniegšana bija iespējama, tikai pateicoties cilvēkiem, kuri Latvijas dēļ bija gatavi ziedot pašu dārgāko — savu dzīvību. Arī šodien, kad mums ir pašiem sava valsts, tā pastāv, pateicoties šādiem cilvēkiem. Viņu paraugs iedvesmo arī citus karavīrus,» norādīja R. Bergmanis.

Viņš arī uzsvēra, ka ES Kaujas grupas Latvijas kontingenta karavīriem jādalās ar savu pieredzi, kas uzkrāta dežūras laikā. Ņemot vērā, ka šo Latvijas kontingentu lielākoties veidoja zemessargi, pieredzes nodošana tālāk ir jo svarīgāka. Savukārt to, ka dežūras laikā iegūtās zināšanas un prasmes būs noderīgas citiem bruņoto spēku pārstāvjiem, apliecina Latvijas kontingenta snieguma augstais novērtējums. «Tas bija labākais manis redzētais vienības spēju izvērtējums aizvadītajā gadā,» rezumēja ministrs. Tik augstu uzstādītu spēju latiņu nav viegli noturēt, taču tas ir jādara. «Jūsu darbs dod mieru un drošības sajūtu valstij. Miers ir svarīgāks par daudziem citiem labumiem — to sabiedrība varbūt ne vienmēr novērtē. Un šo mieru nodrošināt tieši jūs, karavīri.»

Nacionālie bruņotie spēki ar katru gadu kļūst spēcīgāki, un dalība ES Kaujas grupā ir apliecinājums tam, teica bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Mūsu karavīri šajā kaujas grupā ir pilnīgi līdzvērtīgi partneri, un līdzvērtīgu iesaisti un atbalstu mēs sagaidām arī no citām valstīm, kas darbojas ES Kaujas grupā,» uzsvēra NBS komandieris. Viņš arī norādīja, ka ES Kaujas grupā gūtā pieredze noderēs ne tikai karavīriem, bet arī štāba speciālistiem. R. Graube īpaši pateicās Kaujas grupā dienējušajiem zemessargiem, kuri šim uzdevumam veltījuši savu brīvo laiku un privāto dzīvi. «Latvijas valsts būs tik stipra, cik stipra ir tās Zemessardze, cik zemessargi būs gatavi un spējīgi ieguldīt valsts drošībā,» uzsvēra NBS komandieris.

ES Kaujas grupas Latvijas rota šajā rotācijā bija veidota galvenokārt no Kurzemes zemessargiem. Runājot par aizvadīto dežūru, Zemessardzes 4. brigādes komandieris pulkvedis Jānis Gailis sacīja, ka galīgo secinājumu izdarīšana vēl ir priekšā, taču jau tagad var droši teikt, ka ļoti sekmīgs bija gan rotas sagatavošanās posms, gan pati dežūra. «Tas arī laikam ir mūsu veiksmes stāsts.
Mēs pilnībā bijām gatavi startēt, bijām labi sagatavojušies, tāpēc varējām mierīgi gaidīt komandu. Par laimi — tās nebija.» ES Kaujas grupas dežūra noritēja bez aktivizācijas, lai gan starptautiskajā situācijā bijuši vairāki momenti, kad likās — drīzumā jāgaida komanda «Iesaistīties!».

Arī J. Gailis ļoti atzinīgi novērtēja ES Kaujas grupā iegūto pieredzi. «Tā ir gan individuālā, gan visas vienības pieredze, ko varēsim nodot citiem. Dienot tikai Latvijā, šādu pieredzi nevar iegūt. Multinacionālajai videi ir sava perspektīva, savi plusi un arī izaicinājumi. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, protams, bija pusgadu ilgā atrašanās kaujas dežūras režīmā. Lai gan dežūra pagāja mierīgi un rota to pavadīja savā dislokācijas vietā Kuldīgā, nedēļas nogalēs dodoties arī uz mājām, tomēr pastāvīgā kaujas gatavība un atrašanās ciešā kontaktā ar vienību atstāj psiholoģisku iespaidu.»

Kā zināms, ES Kaujas grupas Latvijas rota savu apmācību uzsāka 2015. gada nogalē. Pērnā gada aprīlī notika rotas sertifikācija Latvijā, kam sekoja vairāk nekā trīs nedēļu garš sertifikācijas vingrinājums Lielbritānijā kopā ar Kaujas grupā ietilpstošajiem citu valstu karavīriem. Savu dežūru Lielbritānijas vadītajā ES Kaujas grupā Latvijas kontingenta karavīri uzsāka aizvadītā gada 1. jūlijā. Viena līdzīgi apmācīta rota jau ir dislocēta Latgalē, savukārt 2019. gadā ir plānots turpināt šo projektu, lai apmācītu Vidzemes zemessargus.

2016. gada otrajā pusgadā Latvija ar aptuveni 90 karavīru un zemessargu lielu kontingentu piedalījās Lielbritānijas vadītajā ES Kaujas grupā kopā ar karavīriem no Lielbritānijas, Somijas, Īrijas, Lietuvas un Zviedrijas. Karavīri un zemessargi ar lielu atdevi pildīja uzdevumus un dežūras laikā tika atzinīgi novērtēti. Lai uzturētu un pilnveidotu kaujas spējas, Zemessardzes 4. brigādes personāls piedalījās dažādās mācībās, tostarp mācībās «Sudraba bulta». Latvijas kontingents 2016. gada dežūrai tika gatavots uz Zemessardzes 4. brigādes vienību bāzes, un tā pamatā bija kājnieku rota ar spējām pildīt uzdevumus daudznacionālā vidē. 2016. gada 1. janvārī zemessargi uzsāka apmācību posmu, kas ilga pusgadu, un pēc sekmīgi apgūta apmācību posma un vienības sertificēšanas vingrinājuma Lielbritānijā gada otrajā pusē rota bija gatava, lai uzsāktu pildīt dienesta pienākumus Lielbritānijas vadītājā ES Kaujas grupā. ES Kaujas grupas tika izveidotas 2004. gadā, kad ES Militārā komiteja apstiprināja Kaujas grupu koncepciju. Tā paredz izveidot daudznacionālās kaujas vienības ar atbalsta elementiem, kuras spēj desmit dienu laikā uzsākt militāro operāciju, kā arī uzturēt sevi vismaz 30 dienas bez papildu apgādes, bet līdz 120 dienām — ar papildu apgādi. Katras kaujas grupas sastāvā ir aptuveni 1500 karavīru. Tā ir bataljona lieluma vienība ar kaujas atbalsta vienībām, vadības un atbalsta dienestiem. Tā ir minimāli nepieciešamā kaujas vienība, kas spējīga patstāvīgi darboties operācijas rajonā. ES Kaujas grupas pilnu kaujas gatavību sasniedza 2007. gada sākumā.

      Pēc AM Preses nodaļas relīzes

Rekrutēšana — izaicinājumi un sadarbība

Rihards Rozenbaums,
kapteinis, RAC Rekrutēšanas un atlases daļas priekšnieks.

Foto — Gatis Dieziņš.

2016. gada sākumā Nacionālie bruņotie spēki (NBS) pārņēma profesionālā dienesta kandidātu rekrutēšanas funkciju no Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošā Jaunsardzes un informācijas centra. Lai veiktu ne vien kandidātu atlasi, bet arī rekrutēšanu, 2016. gadā tika atjaunots Rekrutēšanas un atlases centrs (RAC). 2016. gadā NBS piesaistīti 607 jauni karavīri. 527 kandidāti papildinājuši regulāro spēku vienības, bet 80 kandidāti uzsākuši militāro iemaņu apgūšanu kadetkandidātu kursā, lai pēc studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā kļūtu par virsniekiem. Papildus šajā kursā uzņemti arī 35 jau dienestā esoši karavīri.

Pārņemot rekrutēšanas uzdevumu, Rekrutēšanas un atlases centrs saskārās ar pirmo izaicinājumu — ievērojamu bruņoto spēku personālsastāva palielināšanu. RAC uzdevums ir ik gadu būtiski palielināt rekrutēto karavīru skaitu, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem gandrīz divtik. Piesaistot pilsoņus dienestam, liela uzmanība tiek veltīta jauniešiem, kuri pabeidz vidējās izglītības iestādes. Viņiem tiek piedāvāts dienests ne tikai kareivju un instruktoru amatā, bet arī studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai nākotnē veidotu virsnieka karjeru Latvijas armijā.

Jaundzimušo skaits Latvijā.                                                                                                       CSP dati.

Jauniešu piesaiste dienestam ir izaicinājumiem pilna. Grafikā redzams, ka tieši ar iepriekšējo gadu sākusies tā sauktā 90. gadu demogrāfiskā bedre, kad jaundzimušo skaits bijis ievērojami mazāks. Tādējādi veidojas situācija, kurā cīņa par jauniešiem notiek vistiešākajā vārda nozīmē. Ne tikai augst­skolas cīnās par topošajiem studentiem, bet arī darba devēji — gan vietējie, gan ārvalstu. Jāatzīst, ka arī bruņoto spēku «konkurenti», piemēram, Valsts policija, kur vakanto darba vietu skaits sasniedz 700, cenšas radīt apstākļus lielākai kandidātu piesaistei — ar šo gadu policistiem būtiski tiek palielināts atalgojums. Šogad, ieplūstot ES finansējumam, sagaidāms arī, ka daļa no potenciālajiem rekrūšiem izvēlēsies darbu civilajā jomā, piemēram, celtniecībā, loģistikā un citur.

Šī konkurence izteikti manāma rekrutēšanas pasākumos, kuros iespējamo darba devēju skaits nereti pārsniedz interesentu skaitu. Taču demogrāfiskās problēmas nav vienīgās, kuras ietekmē rekrutēšanas procesu. Būtiska problēma ir jauniešu vēlme izceļot no valsts. Bieži, kad tiek piedāvātas dienesta un mācību iespējas, dzirdama atruna, ka pēc skolas beigšanas jaunietis Latvijā nepalikšot un došoties projām.

2016. gadā vēlmi iestāties dienestā izteicis gandrīz pusotrs tūkstotis kandidātu, no kuriem 1117 vēlējušies dienēt regulāro spēku vienībās, bet 375 — studēt akadēmijā. Atlases procesā iesaistījušies 952 kandidāti, no kuriem konkursā uz dienestu bruņotajos spēkos piedalījušies 705 kandidāti, bet uz studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā — 247 kandidāti.

“IR”, 2012. gads 4. augusts.

Sekmīgai atlases pabeigšanai un konkursa izturēšanai lielāko izaicinājumu jauniešiem joprojām sagādā viņu sliktais veselības stāvoklis un nepietiekamā fiziskā sagatavotība. Desmitā daļa kandidātu, kuri iesnieguši pieteikuma anketu profesionālajam dienestam, netiek pielaisti pie atlases procesa uzsākšanas, jo viņi iepriekš izdarījuši likumpārkāpumus, kas noveduši līdz kriminālatbildībai.

RAC vadība augstu vērtē rekrutētāju, regulāro spēku un Zemessardzes vienību ciešo sadarbību kandidātu piesaistīšanai dienestam bruņotajos spēkos. NBS struktūrvienības aktīvi iesaistījušās gan rekrutēšanas aktivitātēs, gan sniegušas atbalstu atlases pārbaudījumu īstenošanā.

Lai pilnveidotu kandidātu atlases procesu, sākot ar 2016. gada rudeni, topošie karavīri medicīnisko pārbaudi var veikt arī civilās ārstniecības iestādēs, ar kurām bruņotie spēki noslēguši sadarbības līgumu. Līdz šim kandidātu medicīniskā pārbaude norisinājās centralizēti bruņoto spēku Medicīnas nodrošinājuma centrā Rīgā. Tagad kandidāts var izvēlēties — veikt medicīnisko pārbaudi centralizēti Rīgā vai decentralizēti civilajā ārstniecības iestādē kādā no reģioniem. Sadarbības līgums jau ir noslēgts ar vairāk nekā 20 civilajām ārstniecības iestādēm — Ventspilī, Talsos, Saldū, Kuldīgā, Dobelē, Liepājā, Bauskā, Aizkrauklē, Jēkabpilī, Madonā, Limbažos, Valmierā, Alūksnē, Balvos, Rēzeknē, Ludzā, Preiļos un Krāslavā. Tādējādi jauniešiem ir iespēja veikt medicīnisko pārbaudi savai dzīvesvietai tuvākajā civilajā ārstniecības iestādē. Arī saņemt norīkojumu medicīniskās pārbaudes veikšanai civilajā ārstniecības iestādē, profesionālā dienesta kandidāts var savai dzīvesvietai tuvākajā regulāro spēku vienībā. Kandidātiem uz Nodrošinājuma pavēlniecības Medicīnas nodrošinājuma centru vajadzēs doties tikai medicīniskās pārbaudes pabeigšanai, kur galīgai veselības stāvokļa izvērtēšanai būs jāapmeklē vairāki šī centra ārsti. Tomēr kandidātiem tas neradīs neērtības, jo viņi varēs atlasi veikt divās dienās ar bezmaksas nakšņošanu armijas kazarmās. Pirmajā dienā paredzēts nokārtot medicīnisko pārbaudi, bet otrajā — fiziskās sagatavotības un psihodiagnostikas testus. Arī par ēdināšanu profesionālā dienesta kandidātiem nav jāuztraucas — divu dienu atlasē viņiem tiek nodrošinātas bezmaksas maltītes.

2016. gada rekrutēšanas aktivitātes, kuras ietver arī sabiedrības informēšanu, ievērojami uzlabojušas bruņoto spēku tēlu sabiedrībā. NBS uzticas 63% Latvijas iedzīvotāju, un tikai 22% atzinuši, ka «drīzāk neuzticas», secināts jūlija beigās publiskotajā jaunākajā «Eirobarometra» aptaujā «Standard Eurobarometer 85».

Savukārt pēc laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» pasūtījuma veiktais SKDS pētījums apliecina, ka NBS ierindojas otrajā vietā starp uzticamākajām valsts un sabiedriskajām institūcijām Latvijā, atpaliekot vienīgi no izglītības iestādēm. 2016. gada decembrī bruņotajiem spēkiem uzticējušies 61% aptaujāto, neuzticējušies — 22%, bet piektā daļa nav spējuši formulēt savu viedokli. Bruņoto spēku mājaslapās un «Facebook», kur pērn tika izvietota rekrutēšanas kampaņas «Esi viens no mums!» maksas reklāma, sekotāju skaits, salīdzinot 2016. gada 1. janvāra un 31. decembra datus, ir audzis par aptuveni 10 000 sekotāju — no 4938 līdz 14 694.

Pozitīvs jaunums rekrutēšanas jomā ir tendence, ka aizvien vairāk ir tādu kandidātu, kuri no ārvalstīm atgriežas Latvijā un sāk dienestu bruņotajos spēkos. Daudzi uz atlasi vai pamatapmācības kursu ierodas tieši no ārvalstīm.

2016. gadā sasniegtie rekrutēšanas rezultāti ir labi, tomēr, lai arī turpmāk kandidātu piesaistē saglabātu esošo līmeni, resursu piesaistei gan rekrutēšanai, gan atlasei ir jābūt ievērojami lielākai.

Par gatavību aizstāvēt Latviju

Līga Lakuča

Foto — Normunds Mežiņš.

Pagājušā gada decembrī savas darba gaitas aizsardzības sistēmā noslēdza
Jānis Aivars Baškers. Viņš ir bijis aktīvs 1991. gada barikāžu dalībnieks, vadījis Augstākās padomes Operatīvā štāba informācijas nodaļu, bet pēc Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa uzaicinājuma 1991. gada janvārī uzņēmās veidot un vadīt valdības Sabiedrības drošības departamentu (SDD).

Līdz pat pagājušā gada beigām viņš strādāja Aizsardzības ministrijā, kuras
izveidošanā ir arī viņa ieguldījums. 

Ar Baškera kungu «Tēvijas Sargs» runāja, atskatoties uz paveikto kopš 1991. gada. Par pacietību, izturību un spēku nesalūzt visu šo gadu garumā. 

Jānis Aivars Baškers uzsāka darbu pie pirmā aizsardzības ministra Tālava Jundža un darba gaitas noslēdza pie aizsarzības ministra Raimonda Bergmaņa.

 — Vai varētu teikt, ka jūs savu darbu Latvijas labā sākāt ar barikādēm?
— Nepiekrītu! Aizsardzības lietās mēs sākām agrāk, 1989. gadā, ar Latviešu strēlnieku apvienības (LSA) izveidi kopā ar daudziem atvaļinātiem virsniekiem un karavīriem.

1990. gadā biju Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs, un 1991. gadā uz barikādēm mēs aizgājām kā karavīru organizācija. 13. janvāra rītā Vecrīgā aizgājām uz Augstākās padomes (AP) komisijas telpām — tur bijām kādi 10 cilvēki no Latviešu strēlnieku apvienības, kas iekļāvās AP Aizsardzības štāba nodaļu darbā un vadībā. Nevis individuāli, bet kā organizācija.

— Aizsardzības ministrija nupat svinēja 25 gadu jubileju. Kāds bija ceļš līdz tās tapšanai, un kā jūs pieslēdzāties? Šī ministrija bija jāveido tukšā vietā!
Komisijas telpās I. Godmanis man piedāvāja uzņemties vadību, jo pie valdības tika organizēts Sabiedrības drošības departaments (SDD). Es biju drusku pārsteigts, arī šaubījos, un pareizi bija, ka šaubījos, jo, departamenta izveide gāja ļoti gausi, kad sākām formēt nolikumu un štatus, solīja finansējumu 11 štata vietām.

Kādu mēnesi mēs tur ņēmāmies, līdz atradās finansējums no ārpusbudžeta līdzekļiem. Uzdevumi bija — pašaizsardzības vienību formēšana, civilā aizsardzība… Kad mums pakļāva Brīvprātīgo vienību štābu Georga Beshļebņikova vadībā, viņi sāka demonstratīvi ignorēt mūs, esot sarkanie pulkveži. Toreiz bija tādi, kas izvērsa destruktīvu darbību un kritiku. Teica, viņiem tādi priekšnieki nav vajadzīgi, lai finansējumu dod viņiem pa tiešo, paši zinot, ko darīt un kā darīt. Mēs mēģinājām situāciju regulēt, panākt apmācību un tehnisko līdzekļu apgādi. Bija daži cilvēki, kuri bija īpaši aktīvi, veicot destruktīvu darbību. Vēlāk sapratām, ka viņi speciāli ar to nodarbojās, un vēlāk to atzina arī pārējie no brīvprātīgo vienībām un no departamenta. SDD izstrādātie attīstības plāni gāja ļoti gausi. Sākumā mēs domājām, ka nodarbosimies ar aizsardzības formējumiem, ar obligātā dienesta karavīriem, bet maijā SDD nonāca pie secinājuma, ka pirmām kārtām valstij vajadzīgi robežsargi. 1990. gada beigās, kad bija Ivara Godmaņa valdība, Iekšlietu ministrijai tika uzdots izveidot Robežsardzes departamentu, bet tas netika izveidots. Latvija 4. maijā bija pasludinājusi Neatkarības deklarāciju, pamazām uz robežas stājās muitnieki, reizēm tur aizsūtīja kādu policistu, reizēm brīvprātīgo vienību pārstāvjus. 1991. gada maijā mēs redzam, ka nekas nenotiek! IeM ir gatavas struktūras, tehnika, ieroči,  štati, apmācīts personāls, juristi u. tml., varētu to departamentu izveidot, bet nekas nenotiek. Uz Latvijas robežas OMON izvērsa demolēšanas, dedzināšanu, muitniekus un brīvprātīgos sēja pie bomjiem, piekāva. Un tad, 1991. gada maija beigās Augstākā padome uzdeva SDD uzsākt robežsargu apmācību un veidot posteņus. Mēs pagriezām SDD darbību, ka ir jāformē robežsardze. Izstrādājām štatus, finanšu aprēķinus un apmācības dokumentus robežsargu formējumiem.

Izstrādājām plānus par robežsardzes posteņu izveidi un izvietojumu, sākām rīkoties, bet — štati uz papīra, finansējuma nav! Pagāja jūnijs, jūlijs, bet augusta sākumā Jūrmalā bija valdības izbraukuma sēde par valdības darbības programmu katrā nozarē. Bija darba grupa arī par drošības un aizsardzības jautājumiem un par robežsardzi. Darba grupā bija E. Lošaks, Ē. Tilgass, vēl kāds no IeM un SDD. Katra nozare valdības sēdē nāca ar savu piedāvājumu, kā tai jāattīstās. Man toreiz neizdevās aizstāvēt, ka SDD jāattīsta robežsardze. Tajā valdības sēdē, būtu interesanti atrast protokolu, bija ierakstīts, ka robežsardzes uzdevumiem IeM jāizveido policijas bataljons. Laiks bija zaudēts, atkal bija jāatgriežas pie tā paša jautājuma, ka robežsardze jāveido. Tas viss atkal apstājās, un tad notika pučs!

29. augustā tika dots valdības rīkojums SDD — jāsāk veidot Robežsardzi! Mēs muļļājāmies pusgadu no marta līdz augustam! Baidījās kaut ko jaunu veidot! Tas stāvoklis bija tāds, ka OMON ārdījās. Ja uzliksim vāji sagatavotus puikas uz robežas, kas notiks ar viņiem! Līdz augustam bija arī jautājums, cik tas formējums būs oficiāls un kā uzvedīsies PSRS struktūras, jo šeit bija armija un Valsts drošības komiteja. Tikai pēc tam, kad notika pučs, sākās reāla darbība. Vienīgā lieta, ko mēs līdz pučam bijām panākuši — piekrišanu, ka Mālpilī būs mācību centrs. Tas bija domāts karavīriem un brīvprātīgo vienībām, bet pēc 21. augusta mēs to pagriezām kā Robežsargu instruktoru mācību centru. Tur mēs savācām pirmās grupas ar karavīriem, seržantiem, kas bija dienējuši padomju armijā, un sākās robežsargu instruktoru apmācība.

— Tātad uz robežsardzi arī balstījās aizsardzības struktūras izveide?
— Ne tikai. Mēs iedomājāmies, ka ātrāk apmācāmie robežsargi būs tie, kas dienēs
obligātajā dienestā. Izveidojām valsts dienesta pārvaldes, septembrī Mālpilī bija pirmais seminārs Robežsardzes un valsts dienesta pārvaldes darbiniekiem. Bija plānots, ka valsts dienesta pārvaldes nodrošinās iesaukumu no visiem rajoniem un četri apmācību centri nodrošinās apmācību. Divu mēnešu laikā iesaukšanas sistēma sāka darboties, nodrošinājām IeM Sardzes pulku un Vārves apmācību centrā jau novembrī ieradās apmēram 500 jaun-     iesaukto. Toreiz bija divas sistēmas — obligātais militārais dienests un alternatīvais dienests. Mums nācās nodarboties arī ar alternatīvo dienestu.

Tajā laikā štati mums departamentā jau bija palielināti līdz 30 cilvēkiem, bet jebkurā gadījumā mēs nevarējām visu pacelt tik ātri, kā tas bija nepieciešams — iedod naudu, un vajag!

— Kur jūs tos cilvēkus varējāt dabūt?
— Katrā robežsardzes bataljonā jau līdz pučam bija apzināts komandieris un štāba priekšnieks, ka arī atsevišķi štāba darbinieki, visi ar dienesta pieredzi. Kad septembrī vajadzēja zināt, kur mēs robežsargus liekam, tās vietas jau bija apzinātas. Tie cilvēki no departamenta izvēlētajiem jau novembrī sāka bataljonu štatu kandidātu apzināšanu un decembrī bija iecelti par bataljona komandieriem. Gribu palielīties, ka visi komandieri bija izvēlēti samērā veiksmīgi, veiksmīgi izveidoja dienestu un ilgāku laiku tika galā ar saviem pienākumiem, bija tikai viena kļūdiņa — Daugavpilī. Tur bija pieredzējis virsnieks, bet viņam laikam bija darīšana ar VDK, tāpēc viņš ātri tika nomainīts.

Pārējie visi pazīstami — Jānis Virsis Valmierā, Jānis  Āboliņš Viļakā, Imants Daugerts Ludzā, Gustavs Kalniņš Jelgavā, Armands Pauris Liepājā, Juris Pluščevskis Ventspilī, Rīgā V. Sviklis, R. Kazradzis u.c. Ivars Redisons pēc tam bija brigādes komandieris. Viss, ko mēs bijām sastādījuši, kādi bataljoni un kādi komandieri, kad Tālavs Jundzis nāca, bija gatavs apstiprināšanai.

— Kā no šodienas skatpunkta vērtējat toreiz izdarīto? Varbūt kaut kas bija jādara citādi?
— Viena lieta ir atrast cilvēkus, kuri spēj pavilkt šos formējumus. Arī par mācību centru izveidi — tā bija veiksmīga. Vilis Raups uzņēmās Mālpils mācību centra vadību. Oktobrī, Liepājā, uz jūrskolas bāzes JS Mācību centru organizēja un uzsāka jūras robežsargu apmācību Ivars Virga. Vārvē — Aleksandrs Svirskis, tur arī viss bija no nulles. Padomju robežsargiem tur bija bijis mācību centrs, bet virtuvē katli beigti, apkurei nav līdzekļu, mums vajag ēdināt, apģērbt, ekipēt un apmācīt 500 cilvēkus. Tas nebija viegli! Viss bija jāremontē — gultas un mēbeles, jākomplektē mācību līdzekļi. Rīgas mācību centrā bija daži virsnieki ar padomju armijas pieredzi un audzināšanas metodēm, kuras nebija pieņemamas. Ne visiem izdevās veidot atbilstošu attieksmi pret karavīriem, ne tikai virsniekiem, arī instruktoriem. Vēlāk tas parādījās uz robežas, kad bija alkohola lietošanas un šaušanas gadījumi. Bija jāmaina domāšana.

Vēl bija kāda smaga lieta — trūka naudas aizsardzības sistēmas objektu veidošanas vajadzībām. Līdzekļi bija ļoti minimāli, nepietika arī telpu un tehnikas. Sevišķi es pārdzīvoju, ka telpas robežsargu un karavīru formējumiem nevarēja nekur izcīnīt. Pie valdības bija militāro objektu pārņemšanas komisija, ap 12 cilvēki. Krievu armija gāja projām un pamazām atbrīvoja objektus pēc 1992. gada. Komisija izskatīja objektu sarakstus un pretendentus uz tiem. Tad sarakstus deva Ministru padomei uz sēdi, un sēdē tos izskatīja — ja nebija pretenziju, tad apstiprināja. Es praktiski biju vienīgais, kas aizstāvēja viedokli, ka aizsardzībai vajag atdot nevis pēdējos graustus, kas nevienam nav vajadzīgi, bet gan tādus objektus, kur var iet iekšā armija. Bet diemžēl daudzreiz labākie objekti tika atdoti firmām, pašvaldībām, privātajiem par sviestmaizi, jo — jūs dabūsiet to, kas Latvijas armijai bija pirms kara. Komisijas vadītājs bija Jānis Dinevičs. Krustabaznīcas kazarmas vēl bija aizņemtas. Kur ielikt Robežsardzes brigādi? Ludzas ielas galā bija iesaukšanas punkts — grausts. Kur ielikt Štāba bataljonu? Abrenes ielā, toreiz tā bija katastrofāli nolaistā stāvoklī. Tualešu vietā bedres, sienas cauras. Pēdējais grausts. Atdodiet ēku Maskavas ielā, tur bija VOJENTORG noliktavas, jaunas noliktavas, ar visām rampām un piebraukšanu — nē, atdeva par pāris tūkstošiem kooperatīviem. Jūs iesiet uz Vagonu ielu, uz to veco armijas noliktavu, kas arī bija ļoti nolaista. Vislabāk robežsargiem būtu, ja viņi būtu dabūjuši ēkas Skanstes ielā, piecstāvu māja, kur SWH tagad, — nē, jau esot atdots SWH. Tāpat bija ar aerodromiem un piestātnēm, noliktavām un visām mājām, kas tika kooperatīviem un firmām par sviestmaizi. Un kas tajos kooperatīvos? Latvieši jau nebija tie aktīvākie. Vēlāk tas turpinājās arī zemes reformas laikā.

Kad vajadzēja izvietot mazos objektos, robežsargiem atdeva vecas mājas, kuras bija jāremontē, jāiegulda līdzekļi, ko varēja ieguldīt formējumu attīstībā.

Valdības izteiktais pamatojums, ka Aizsardzības ministrijai nav formējumu, kuriem būtu vajadzīgi vairāki stratēģiski objekti vai iespējas tos izmantot, un ka ar saimniecisko darbību (to iznomāšanu) nav jānodarbojas, tikai daļēji bija pieņemams. Par to visai drīz nācās pārliecināties, Latvijai kļūstot par NATO dalībvalsti. Tagad par piestātņu, lidlauku un citu objektu izmantošanu būs jāmaksā īpašniekiem.

— Daudzi cilvēki vienkārši sabruka, jo nāca strādāt, patriotisku jūtu vadīti, bet saskārās ar to, ka citi pa to laiku vienkārši bīdīja savas lietas.
— Jā, es to visu esmu pieredzējis. Arī kontaktos ar citiem cilvēkiem esmu to dzirdējis. Bet toreiz bija cerība, ka kaut kas aizsardzības sistēmā ies uz priekšu un tā tiks veidota. Izveidojās Robežsardzes brigāde un Aizsardzības spēki. Cik grūti veidojās attiecības starp Zemessardzi un Aizsardzības spēkiem, un tas bija atkarīgs no priekšnieku un komandieru savstarpējām attiecībām.

— Tika runāts, ka pretī bija «sarkanie pulkveži»!
— Tā tas tika pasniegts, bet to nevar vispārināt! Zināmā mērā bija nepieciešams izmantot to pulkvežu zināšanas, un nevajag visus apsaukt par pulkvežiem, tur bija arī kapteiņi un majori. Tās tomēr bija izglītotu virsnieku zināšanas, kuri pazina pretī stāvošo ienaidnieku. Tādos gadījumos es saku — paskatieties, kā čečeni karoja ar krievu armiju! Tur bija ne tikai brīvprātīgie, tur bija daudzi krievu armijā dienējušie virsnieki, sākot ar ģenerāli Džoharu Dudajevu! Divus karus izcīnīja!

Attiecības nebija vienkāršas. No vienas puses, bija augstprātība no viena otra priekšnieka un komandiera pret zemessargiem — es arī ar to saskāros. Vai tās attiecības varēja veidot labākas vienota mērķa sasniegšanai — tas lielā mērā bija atkarīgs no cilvēku ambīcijām. Reorganizācija — Zemessardzes apvienošana ar bruņotajiem spēkiem, neskatoties uz ambīcijām, pēc vadības nomaiņas tomēr deva rezultātu. Varbūt ne visi reorganizācijas rezultāti bija veiksmīgi, un tas ir normāli. Robežsardzes nodošana Iekšlietu ministrijai noteikti arī bija pareizs solis, pēc Eiropas standartiem. Bet toreiz, 1991. gadā, mēs uzskatījām, ka robežsardze jāsāk veidot atsevišķi, ārpus Iekšlietu ministrijas. IeM bija sašķelta. 1990.—1991. gadā bija sanāksmes, kad es pats biju klāt, kur vieni bija par «Līdztiesību», otri — par atbalstu Latvijai! Tāpat kā prokuratūra bija sašķelta! Tāpat jau bija daudz problēmu, bet zināmā mērā robežsardzē tika atlasīti cilvēki, kas nebija tik daudz saistīti ar IeM problēmām.

— Rezumējot šos 25 darba gadus ministrijā, kurš bija lielākais sasniegums, kas dod gandarījumu, ka esat bijis klāt un ka tas ir izdarīts?
— Katru gadu un katrā procesā ir bijis kas labs. Visi atzīmē, ka ir labi, ka esam ES un NATO. NATO tomēr ir garants mūsu situācijā, un tas laikam ir galvenais sasniegums. Kāpēc ir aizbraukuši tik daudzi jauni cilvēki no Latvijas — manā izpratnē tas ir saistīts ar patriotiskās audzināšanas trūkumu skolās un ģimenē.
Bez šaubām, var novelt visu uz ekonomisko stāvokli, tomēr daudzos gadījumos var atrast nišas, kur var strādāt un virzīt biznesa idejas.

Mēs esam NATO, un armija ir labāk apbruņota, apgādāta. Līdzekļu joprojām ir par maz, to visi zina. Tie mūsu pusotra vai divi procenti, bet ilgu laiku bija viens procents, ir rezultāts tam, ka tagad ir grūti pagriezt visu uz attīstību. Nevar jau tā, kā tas bija Ukrainā — sākas krīze, iedosim aizsardzībai 20 vai 30 miljonus, un uztaisiet kaujas spējīgu brigādi! To nevar vienā dienā vai mēnesī izdarīt, tāpēc attīstības apstāšanās lielā mērā ir atkarīga no tā, ka līdzekļi tika nevis likti klāt, bet ņemti nost. Karavīrs ir dienestā 24 stundas, un tās tendences, ka plkst. 17.00 darba diena ir beigusies, mēs ejam mājās un varam nodoties tikai savām lietām, — tas nav normāli! Mūsu situācijā vajadzīgi pastāvīgās gatavības spēki.

— Ja jums būtu jādod padomi, ko jūs ieteiktu?
— Es jau pirms gadiem 15 konstatēju, ka spēcīgi atpaliekam gaisa kontrolē un pretgaisa aizsardzībā. Tas viss negāja uz priekšu, jo nebija līdzekļu! Tās sistēmas ir ļoti dārgas! Tas bija viens no virzieniem, kur bruņotie spēki atpalika — Gaisa spēku attīstībā un pretgaisa aizsardzībā. Cerams, ka tagad situācija ir uzlabojusies, kaut gan mēs nevaram pacelt tādus Gaisa spēkus, kādi ir modernās armijās — ar helikopteriem un lidmašīnām. Pretgaisa aizsardzībā noteikti ir lētākas aizsardzības iespējas ar stingeriem un tāda tipa ieročiem. Bet tam visam vajadzīga ļoti precīza un labi trenēta kopēja informācijas sistēma.

— Jums kā cilvēkam ar pieredzi, vai nav reizēm šķitis, ka jūs runājat ļoti nopietni, bet citi to uztver kā spēli? Arī Ukraina parādīja, ka tas ir ļoti nopietni!
— Lieta ir nopietna! Daudzi iedomājas, ka dienests nav nekas īpašs, bet, kad nonāk dienesta grūtībās, saprot, ka ne visai gribētu iet uz Sauszemes spēku kājnieku brigādi, labāk kādā citā dienestā, kur nav lauka kaujas apmācība, kur ir štābs un tamlīdzīgi.

Laikam neatbildēju uz jautājumu, bet — pie daudz kā vēl jāstrādā! Kā var būt tā, ka Latvijas armijas virsnieks kļūst par balstu Latvijas neatkarības noliedzējiem? Tā kā jau piecus gadus neesmu inspektors, tad esmu atpalicis no reālās situācijas un neesmu tiesīgs vērtēt to stāvokli, kāds armijā ir pašreiz.

— Un tomēr — kāds būtu jūsu novēlējums kolēģiem, kurus esat izaudzinājis un kuri turpina jūsu stafeti?
— Daži virsnieki dienestā ir no 1991. gada. Priecājos, ka ir izaugusi jauna instruktoru, virsnieku un ģenerāļu paaudze ar ļoti labu izglītību. Es varu tikai teikt, ka jebkuram karavīram un virsniekam ir jāatceras, ka viņš sargā Latviju! Viņš ir atbildīgs par mūsu aizsardzības sistēmas stāvokli un gatavību, par cilvēku gatavību, par katra padotā gatavību aizstāvēt Latviju!

Naukšēnos jaunsargi vieno un dod cerību

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks.

Naukšēnu novada vidusskolā bērnu netrūkst. Vairākas apkārtnes skolas
pēdējos gados ir slēgtas, un šo skolu bērnus uz Naukšēniem tagad diendienā vadā skolu autobusi. Skolā darbojas arī jaunsargu vienība, turklāt tajā piedalās arī Sociālās korekcijas izglītības iestādes «Naukšēni» audzēkņi.

Optimists ar plašu darba pieredzi
Naukšēnu jaunsargu vienību vada in-struktors Gatis Ceriņš — optimistisks un par sevi pārliecināts vīrs ar plašu līdzšinējā darba pieredzi un mākslinieka dvēseli. Viņa pārziņā ir ne tikai Naukšēnu jaunsargu dzīve, bet arī vienības Rūjienā, Mazsalacā un kopā ar instruktoru Ojāru Ābolu arī Valmieras pilsētas jaunsargu vienība.

«Zemessardzē iestājos uzreiz, līdzko radās tāda iespēja. 1991. gadā Rūjienā devu zvērestu. Pamazām no ierindas zemessarga aizdienēju līdz vada komandierim. Bet tagad tam atliek mazāk laika, daudz prasa Jaunsardze.»

Jaunatnes izglītošanai militārā jomā G. Ceriņš pievērsies 1999./2000. mācību gadā — pirmajā, kad valsts skolās ieviesa valsts aizsardzības mācību. Jau tolaik skolas meklējušas iespējas piesaistīt sev jaunus skolēnus, un Jaunsardzē saskatīts potenciāls šim mērķim. «Daudz braukājām pa apkārtnes skolām ar prezentācijām, stāstījām un aicinājām. Pirmajos gados bija ļoti liels bērnu un jauniešu pieplūdums. Tagad arī to darām, taču laiki mainās, jauniešu iespējas un intereses ir daudz plašākas.»

No savas ilggadējās pieredzes viņš secinājis, ka jauniešu interese par dalību Jaunsardzē ir cikliska. «Mācību gada sākumā piesakās daudzi, interese ir liela. Pēc tam pakāpeniski sākas atbirums. Jāsaprot, ka mēs konkurējam ar skolas un maksas pulciņu piedāvājumu. Es domāju, ka salīdzinājumā ar maksas pulciņiem Jaunsardze gan bērniem, gan vecākiem dažreiz neliekas tik svarīga, jo būs pieejama vienmēr, taču par sporta nodarbību samaksātā nauda tiks zaudēta, ja to neapmeklēsi. Ar šaušanu un peint­­bolu šodien jaunieti arī vairs īsti nevar pārsteigt, turklāt bērnu skaits kopumā samazinās,» secina instruktors. Taču katru gadu jaunsargos iestājas daudzi aktīvi un perspektīvi jaunieši. Daļa, protams, atrod citas intereses, bet to vietā vienmēr nāk jauni. «Šajā laikā esmu sapratis — lai arī cik daudzi un forši jaunieši nāk uz Jaunsardzi mācību gada sākumā, visi nepaliks, bet paliks tie, kam tā ir sirdslieta.»

Reizēm jāpalasa arī pasakas
Vienībā darbojas dažāda vecuma jaunieši, tādēļ instruktoram nākas meklēt iespējas, kā viņus nodarbināt, lai visiem būtu interesanti. «Daudz jāpiedomā, ko katrā nodarbības reizē piedāvāt, īpaši apvienotajās grupās. Mazākajiem jāmāca pamatlietas, bet jaunsargiem ar vairāku gadu pieredzi tas viss jau ir sen zināms, tāpēc nodarbība var kļūt garlaicīga. Ja pašam jaunietim nav vēlmes iet vēl tālāk un ja viņš nav gatavs vai spējīgs palīdzēt instruktoram vadīt nodarbības, tad tādam jaunsargam vairs īsti nav ko nodarbībā darīt.»

Mācību programma ir sastādīta 12 līdz 21 gadu veciem jauniešiem, taču, kā to paredz Jaunsardzes nolikums, kustībā var iesaistīties no desmit gadiem. Un tad reizēm gadās interesantas situācijas, piemēram, nometnē kādai meitenei pirms gulētiešanas noteikti jāpalasa priekšā pasaciņa vai arī teltī uz nakti jāatstāj ieslēgts lukturītis, jo ārā ir tumšs un ļoti bailīgi, smaidot atceras jaunsargu instruktors.

Vēl viena iespēja sodītiem jauniešiem
Viena no Gata Ceriņa profesijām ir sociālais pedagogs. Savulaik karjerā viens posms saistījies ar Sociālās korekcijas izglītības iestādi (SKII) nepilngadīgajiem «Naukšēni», kur viņš strādājis par režīma uzraugu. Tādēļ doma par SKII «Naukšēni» audzēkņu iesaisti jaunsargu kustībā likusies loģiska. «Tā šiem jauniešiem, kuri savā dzīvē pamanījušies izdarīt kļūdas, ir vēl viena iespēja apgūt kaut ko jaunu, paplašināt savu apvārsni un labāk sagatavoties brīdim, kad viņi atgriezīsies patstāvīgajā dzīvē. Lai gan jāsaka, ka daļa SKII «Naukšēni» jauniešu vairāk vai mazāk iepriekš jau ir darbojušies jaunsargu vienībās un uzkrājuši pieredzi. Tas parāda, ka ar labu paraugu ne vienmēr pietiek, nepieciešama arī paša galva un sapratne par to, ko dari.»

Pašlaik no «Naukšēniem» jaunsargu nodarbības aktīvi apmeklē trīs puiši un viena meitene. Nodarbībās viņi piedalās tīri aiz intereses, nekādus īpašus bonusus korekcijas procesā tas nedod, toties tā ir iespēja pārslēgties, pieredzēt un iemācīties ko jaunu. «Gribētāju jau būtu krietni vairāk, bet iespējas tiek dotas labākiem. Viņiem pašiem ir sava iekšējā punktu sistēma, un uz nodarbībām vai citām aktivitātēm ārpus iestādes tiek tikai audzēkņi ar augstāko reitingu,» stāsta Gatis Ceriņš. Tam ir savs skaidrs pamatojums — piemēram, pašā sākumā, kad šāda sadarbība tikai veidojusies, jaunsargi braukuši ekskursijā uz Ložmetējkalnu. Atceļā piestājuši «Alfā», un viena meitene no «Naukšēniem» acīmredzot nav spējusi pretoties apkārtējiem kārdinājumiem un aizbēgusi. Sekoja sankcijas, aptuveni pusgadu neviens no sociālās korekcijas iestādes nav drīkstējis piedalīties jaunsargu aktivitātēs. «Arī tagad mums nākas rūpīgi pētīt situāciju. Ja ir mazākās aizdomas par bēgšanu, šo jaunieti līdzi neņemam. Nevar būt tā, ka visa mūsu darbība tiek pakārtota vienam cilvēkam,» uzsver instruktors.

Svarīgākais — kāds cilvēks tu esi
Kopīgu valodu jaunsargi atrod ātri, un drīz vien visi ir kā savējie, teic Gatis Ceriņš. Vienībā neviens neskatās, no kurienes nācis viņa biedrs, — galvenais ir katra cilvēciskās īpašības. Un vēl, protams, tās zināšanas un iemaņas, ko dod dalība Jaunsardzē.

Kristiāns Vigo Viļķins mācās Naukšēnu novada vidusskolas 10. klasē un Jaunsardzē darbojas jau četrus gadus. «Man šīs nodarbības dod daudz zināšanu un jaunu iemaņu, dzīvē tas viss noder. Piemēram, esmu iemācījies siet mezglus, pareizi rīkoties dažādās situācijās, ir apgūtas arī izdzīvošanas iemaņas. Arī šaušana var noderēt, ja, piemēram, ej medībās. Es gan pats neeju,» saka Kristiāns. Viņu interesē elektronika un ar to saistītas lietas. Puisis gatavojas studēt pēc skolas beigšanas, bet līdztekus noteikti stāšoties Zemessardzē.

Toms Brauns jaunsargos ir otro gadu, bet iepriekš darbojies Limbažu vienībā. Viņš uz nodarbībām mēro ceļu no Sociālās korekcijas izglītības iestādes «Naukšēni». «Bija interese piedalīties, un nenožēloju, ka to daru. Daudz ko jaunu šajā laikā esmu iemācījies. Ikdienā šīs zināšanas palīdz.» Par nākotni Toms pagaidām vēl nav domājis.

Laura Jundze mācās 9. klasē un Jaunsardzē darbojas divus gadus. «Jaunsargos var daudz ko iemācīties, var iepazīt jaunus draugus. Daudz, kas te apgūts, var noderēt dzīvē,» atzīst Laura. Arī viņa domā par studijām augstskolā un vēlas darboties Zemessardzē kā medmāsa.

Skolā ir viss jaunsargiem vajadzīgais
Kad jaunsargu grupu veido dažāda vecuma bērni un jaunieši, apgūstamā viela jāmāca ļoti pakāpeniski, lai visi saprot un tiek līdzi. Pēdējos gados Gatis Ceriņš strādā ar salīdzinoši nelielām grupām un Naukšēnos nodarbības vada Naukšēnu novada vidusskolā, arī SKII «Naukšēni» audzēkņiem. Tur jaunsargiem ir nodrošināts viss vajadzīgais, ieskaitot šautuvi. «Tā ir vienkāršāk, varu pielāgoties situācijai un piedāvāt alternatīvas, ja kaut kādu iemeslu dēļ iepriekš iecerētā nodarbība nevar notikt.»

Tā kā apkārtnes skolas pakāpeniski tiek apvienotas, Naukšēnu vidusskola par skolēnu trūkumu nevar sūdzēties — daudzās klasēs mācās vairāk nekā 20 skolēnu. Skolu apvienošana kā jau gandrīz viss šajā dzīvē ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, mazajām pašvaldībām skolas zaudēšana ir ļoti smags trieciens, kas var būtiski ietekmēt pat apdzīvotās vietas izdzīvošanas izredzes. No otras — Gatis Ceriņš ir novērojis, ka mazo skolu audzēkņi bieži vien ir pārāk aprūpēti. «Mazajās klasēs skolotāja var burtiski auklēties ar katru, palīdzēt visās grūtībās. Tāpēc reizēm skolēni paši nemaz vairs negrib pūlēties. Bet dzīvē tā nebūs, neviens ar viņiem neauklēsies.»

Naukšēnu jaunsargu ikdiena ir daudzveidīga. Papildus nodarbībām regulāri notiek dažādas sacensības, nometnes un turnīri. Populāras kļuvušas Naukšēnu un Cēsu jaunsargu vienību organizētās nometnes «Lūšu taka» un «Vilku taka», izdzīvošanas nometnes ziemā «Urālpūce» un daudzas citas aktivitātes. Laba sadarbība izveidojusies ar Rūjienas ugunsdzēsēju pulciņu, kuru rīcībā ir labs ekipējums — sadarbībā ar viņiem jau notikušas sacensības. Tuvākajā nākotnē notiks izdzīvošanas nometne kopā ar Cēsu jaunsargiem, bet martā — tradicionālais Naukšēnu kauss šaušanā. Sadarbībā ar Valmieras instruktoru Ojāru Ābolu tiek rīkoti pārgājieni, nometnes, ekskursijas un sacensības. Tā var vieglāk un kvalitatīvāk sagatavot pasākumus. Arī jaunsargi ir sadraudzējušies un parasti darbojas kā viena komanda. Laba sadarbība ir izveidojusies ar kolēģiem Igaunijā, un kopā tiek organizēti pasākumi, pat līdz septiņi vienā gadā. «Pagājušais gads bija veiksmīgs sadarbībā ar «Airsoft» spēles rīkotājiem no Valmieras. Viņi bez kādas atlīdzības brauca uz mūsu pārgājieniem un nometnēm, piedāvājot dažādus uzdevumus, lai jaunsargiem un arī pašiem būtu interesanti. Ceru, ka šogad sadarbība turpināsies,» teic jaunsargu instruktors.

Atpūsties palīdz mūzika
Vēl kāds Gata Ceriņa novērojums — bērni mūsdienās daudz zina par pasaules lietām, piemēram, par Visuma uzbūvi, bet nemāk nosaukt kokus, kas aug viņiem apkārt. Kādā no pārgājieniem, mācoties kurt ugunskuru, jaunsargi uzzinājuši, ka no dabā pieejamajiem materiāliem vispiemērotākais iekurs ir bērza tāss. Pēc laika instruktors pamanījis, ka viena grupa ņemas iekurt uguni ar tikko nomizotām ozola mizām. Uz jautājumu: «Ko jūs cenšaties aizdedzināt?» — sekojusi atbilde: «Tā ir bērzu tāss no ozola.» «Galu galā — miza paliek miza,» smaidot nosaka Gatis Ceriņš.

Gatis Ceriņš ir vietējais, bet uz nodarbībām Valmierā un citviet nākas braukāt. «Protams, arī tas prasa lielu daļu laika. Bet cita varianta nav. Šogad arī meita Lote sāk darboties Jaunsardzē. Paldies ģimenei par atbalstu, jo ar pasākumiem Jaunsardzē un mācībām Zemessardzē daudz laika nākas pavadīt ārpus mājas.» Lai atpūstos, Gatis Ceriņš muzicē — spēlē ģitāru un dzied grupā «Avantūra» kopā ar jaunsargu instruktoru Ojāru Ābolu. Sava prieka pēc mēdzot arī uzspēlēt plašākai publikai, piemēram, kādās kāzās vai ballītē. Lai gan — strādājot ar bērniem, prieka netrūkst. Tāpat kā rūpju.

Ziemassvētku kaujas mūsdienu skatījumā

Tie ir — strēlnieki, kuru vairs nava Un kuru nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava Tautu sargās kā karogs kairs.
Aleksandrs Čaks, «Izskaņa» («Mūžības skartie»).

Pārdomājot pirms gadsimta notikušo vēsturisko Ziemassvētku kauju norisi, rodas vairāki jautājumi. Viens no tiem — kāpēc apjomīgās uzbrukuma operācijas rezultāti tomēr bija samērā niecīgi? Acīmredzot atbilde slēpjas ilgajā kaujas plānošanas un sagatavošanas procesā, kā arī Ziemeļu frontes vadības un 12. armijas komandiera skatījumā uz Ziemassvētku kauju organizēšanu. Vismaz trīs mēnešus no 1916. gada vasaras līdz ziemas pirmajām nedēļām minētais redzējums bija stipri atšķirīgs. Jau pēc 1916. gada augusta kaujām pie Smārdes 12. armijas komandieris ģenerālis Radko Dimitrijevs lūdza Ziemeļu frontes komandierim ģenerālim Ruzskim atļauju gatavot ofensīvu Jelgavas virzienā. Tomēr atļauja netika dota, jo Ziemeļu frontes vadība par uzbrukuma mērķi uzskatīja Bausku ar tālāko virzību uz dienvidiem. Jāmin arī cits svarīgs faktors — vasaras nogalē un rudenī pieci 12. armijas korpusi devās uz Rumānijas fronti, ģenerāļa Radko Dimitrijeva rīcībā gada nogalē palika vairs tikai četri korpusi. Tomēr neatlaidīgais un uzstājīgais 12. armijas komandieris panāca savu, uzbrukums Jelgavas virzienā tika atļauts. Ģenerālis Ruzskis stingri noteica divus ierobežojumus — no Ziemeļu frontes rezerves netiks piešķirtas, uzbrukumam ir ierobežots mērķis ar pamatdomu uzturēt karaspēkā kaujas garu. Par Kurzemes atbrīvošanu nekas lielās kaujas sagatavošanas dokumentos netika minēts. Tātad mēs redzam atšķirīgos mērķus Krievijas armijas vadības un latviešu strēlnieku skatījumā uz Ziemassvētku kaujām. Detalizēti tas ir fiksēts kaujas pavēlēs — uzbrukumam ir divi posmi, sākumā jāpārrauj vācu aizsardzība, pēc tam pie Lielupes uzbrucēju grupas apvienojas un, manevrējot atklātā teritorijā, dodas Jelgavas virzienā. Kā zināms, otrais operācijas posms netika realizēts. Vispārīgajā 12. armijas pavēlē, kas uzskatāma kā uzsaukums karavīriem, t.s. latviešu strēlnieku sadaļā ir runa par Lielupes pāriešanu un došanos uz Kurzemi. Zināmā mērā latviešu strēlnieki tika maldināti un dezinformēti.

Jāmin konkrēti fakti operācijas plānošanas procesā, kuri kopumā negatīvi ietekmēja kaujas gaitu, īpaši uzbrukuma pirmajā dienā.

Pirmkārt, netika ievērots spēku koncentrācijas princips, Krievijas armijas vienības uzbruka vairākās vietās plašā 30 km frontē no Kalnciema rajona līdz Olainei. Jau pēc kauju noslēguma 1917. gada sākumā īpaša komisija izvērtēja Ziemassvētku cīņu norisi, un minētā kļūda tika akcentēta kā ļoti būtiska. Komisijas sastādītajā gala dokumentā tika norādīts turpmāk šādu pēkšņu uzbrukumu bez artilērijas iepriekšējās sagatavošanas uguns veikt kompakti vienam korpusam pret vājāko pretinieka vienību. Ģenerāļa Radko Dimitrijeva štābam bija pieejamas izlūku ziņas par vācu pulku un bataljonu kaujas spējām, tomēr operācijas plāna sastādīšanā principā tās netika ņemtas vērā.

Otrkārt, Rīgā izvietotā 12. armijas štāba virsnieki nespēja modulēt vairākus nozīmīgus faktus un nestandarta situācijas uzbrukuma operācijas norises pirmajās stundās. Netika analizēts, pa kuru ceļu vācieši no Jelgavas pievedīs rezerves un kā to nepieļaut. Lai izpildītu šādu speciālo uzdevumu vienības nelielu operāciju, Rīgas frontes vadības rīcībā bija pietiekami daudz sagatavotu karavīru — gan izlūku komandas latviešu strēlnieku pulkos, gan arī Atamana Puņina īpašā partizānu vienība.

Treškārt, cīņām ieilgstot un uzbrucējiem ieejot vācu pozīcijās, netika izplānota pārtikas piegāde, tāpēc kauju ceturtajā dienā latviešu strēlnieki jau badojās.

Ziemassvētku kauju iesākums 1917. gada 5. janvārī (pēc vecā stila 1916. gada 23. decembrī) latviešu uzbrukuma sektorā noritēja ļoti sekmīgi. Vācu karavīri tika pilnībā pārsteigti, jo agrā rīta tumsā abas latviešu brigādes pārrāva pretinieka aizsardzības pirmo līniju. Mūsu strēlnieku vienību karavīru varonība, kā arī izturība Ziemassvētku kauju laikā ir apbrīnas un cieņas vērta. Sekmīgi uz priekšu virzījās 2. brigādes 7. Bauskas un 8. Valmieras pulks, kuri ātri ieņēma abas vācu aizsardzības līnijas un nodrošināja pārrāvuma vietu uz pretinieka vaļņa iespējamam prettriecienam no vācu Ložmetējkalna puses. Pēc vācu ierakumu ieņemšanas 1. brigādes trieciengrupa netika uz priekšu, jo krievu artilērija uzsāka «Mangaļu» — «Skangaļu» ceļa apšaudi, un tā sadūrās ar nepatīkamu pārsteigumu — apļveida nocietinājumiem 300 m attālumā aiz purvā uzbērtā pretinieka aizsardzības vaļņa. Uzbrukuma temps mazinājās, vēlāk tam bija negatīvas sekas. Šajā laikā speciālas vācu koman­- das ar nozāģētiem kokiem aizsprostoja ceļu uz Jelgavu, tādējādi plānotā krievu kavalērijas izmantošana kļuva neiespējama.

Īpaši jāmin latviešu strēlnieku Apvienotās divīzijas, brigāžu un astoņu pulku komandieru kompetence un pieredze. Neviens no viņiem agrāk kaujās nebija vadījis tik lielas vienības. Situāciju pirms uzbrukuma sarežģīja arī ļoti vēlais pavēles saņemšanas laiks — 1. brigādē pulki to saņēma 4. janvārī plkst. 12.00, bet 2. brigādē vēl vēlāk — plkst. 18.00. Kritiski maz laika palika visu apjomīgo sagatavošanās darbu veikšanai un 20 000 vīru karaspēka sagrupēšanai. Uzbrukumā visu laiku starp saviem strēlniekiem atradās un nekavējoties pieņēma konkrētus rīkojumus 4. Vidzemes pulka komandieris pulkvedis Zeltiņš un 7. Bauskas pulka komandieris Gopers. Pretēji rīkojās 1. Daugav­- grīvas pulka komandieris pulkvedis Karlsons, proti, viņš ar savu štābu izvietojās pārāk tālu no kaujas zonas un nespēja kontrolēt padoto karavīru darbību. Rezultātā kaujas trešajā stundā 1. Daugavgrīvas pulks sāka izklīst.

Objektivitātes dēļ jāmin arī vairāki gadījumi par pavēļu neizpildi. Pirmo reizi 12. armijas vēsturē vienības atteicās iet uzbrukumā — Olaines tuvumā triecienam nozīmētie 17. un 55. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri savus baltos maskēšanās tērpus sameta kaudzēs. Minētie apakšvirsnieki un strēlnieki kategoriski atteicās doties uzbrukumā. Pēc kāda laika šo nepatīkamo vēsti uzzināja arī latviešu strēlnieki. Tas negatīvi ietekmēja mūsu karavīru kaujas sparu, jo skaitliski visā apjomīgajā 12. armijas uzbrucēju grupējumā latviešu strēlnieki bija izteiktā mazākumā. Viņiem jau tā pietika savu problēmu, jo 5. Zemgales pulka uzbrukums sadurē starp abām latviešu brigādēm bija ļoti nesekmīgs. Atbildība par to ir jāuzņemas komandierim pulkvedim Vācietim, jo viņš izvēlējās uzbrukumam nepiemērotu apvidu, kuru sekmīgi kontrolēja vācu ložmetēji. Turklāt 5. Zemgales pulka triecienam nebija pārsteiguma efekta, jo ejas vācu dzeloņdrātīs netika izveidotas un pats uzbrukums bija novēlots. Rezultāts mums ir redzams, jo abas latviešu brigādes kaujas laikā 5. janvārī neapvienojās. Pirmajās uzbrukuma stundās palika neaizsargāta pārrāvuma vieta uz vācu vaļņa pie «Mangaļiem», kur uzbruka 1. brigādes vienības. Šī svarīgā taktiskā vieta bija jāsedz 2. Rīgas pulka 1. bataljonam, kurš aizgāja līdzi uzbrucējiem «Skangaļu» virzienā. Vēlā rītā sākās vācu pretuzbrukumi no «Popaju» puses, jo sibīriešu ofensīva tur bija atsista un pretinieka pavēlniecība varēja pret latviešu strēlniekiem novirzīt papildspēkus. Latviešu komandieriem nācās vājināt uzbrucēju grupējumu un sūtīt zem uguns vairākas strēlnieku rotas.

Minētās problēmas nekādā gadījumā neapstrīd latviešu strēlnieku varonību visā Ziemassvētku kauju laikā. Mūsu karavīri pirmo un pēdējo reizi Pirmā pasaules kara gaitā pārrāva Vācijas armijas aizsardzības pozīcijas un tās 2. brigādes sektorā noturēja — to nekad nebija izdarījusi neviena cita Krievijas armijas vienība. Pēc tam naktī no 6. uz 7. janvāri latviešu strēlnieki kopā ar sibīriešiem ieņēma vācu Ložmetējkalnu. Sīvas cīņas turpinājās vēl četras dienas, bet jūtamus panākumus neviena karojošā puse neguva. Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, kad visi astoņi pulki vienīgo reizi cīnījās vienkopus, ir viena no mūsu tautas varonīgākajām un nozīmīgākajām vēstures lapaspusēm. To apliecina daudzie strēlniekiem veltītie pasākumi šā gada janvārī ne tikai Latvijas galvaspilsētā Rīgā, bet arī citās vietās mūsu valstī.

Sagatavojis rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis.
Foto — Gatis Dieziņš, Modris Vēbersts un no
Jāņa Bērziņa personiskā arhīva.