2016. gada NATO labdarības tirdziņš

19. un 20. novembrī NATO galvenajā mītnē Briselē turpinājās ilggadējā tradīcija — labdarības tirdziņa jeb, kā to oficiāli dēvē — NATO «Charity Bazaar» — organizēšana. Šogad tas notika jau 38. reizi un kā vienmēr bija NATO labdarības organizācijas gada lielākais un pamanāmākais pasākums.

tirdzins-img_0051_2

NATO labdarības tirdziņa būtība jau gadiem nemainās — tā ir iespēja iegādāties NATO dalībvalstu, kā arī sadarbības valstu visdažādākos izstrādājumus, pašiem tirdziņa dalībniekiem nekādu peļņu negūstot, jo visi ieņēmumi tiek nodoti labdarībai. Pavisam tirdziņā šogad piedalījās 41 valsts — 28 NATO dalībvalstis un 13 partnervalstis. Iegūtos naudas līdzekļus paredzēts sadalīt sešiem labdarības projektiem Beļģijā un 25 starptautiskiem projektiem. Šogad no Latvijas ir iesniegti divi projekti: viens no tiem ir Zantes Ģimenes krīzes centra projekts bērnu rotaļu laukuma paplašināšanai un otrs — Liepājas Reģionālās slimnīcas fonda projekts priekšlaikus dzimušo bērnu dzirdes pārbaudes aparāta iegādei.

Rezultātus par atbalstu projektiem paziņos 2017. gada 30. janvārī oficiālā ceremonijā. Taču jau tagad skaidrs, ka iegūto naudas līdzekļu apjoms ir pārsniedzis pagājušā gada apjomu. Arī Latvijas delegācijas «guvums» labdarībai šogad bija apmēram par ceturtdaļu lielāks nekā iepriekš un sasniedza 445 eiro no loterijas biļešu realizācijas un 5900 eiro no pārtikas rūpniecības un daiļamata meistaru ziedotajiem vai arī realizācijai piešķirtajiem produktiem.

Militārā pārstāvniecība NATO un ES Briselē izsaka pateicību visiem 2016. gada NATO labdarības tirdziņa atbalstītājiem, bez kuru atsaucības un sapratnes nebūtu iespējams tik veiksmīgs rezultāts.

Ilggadēja sadarbība izveidojusies ar SIA «Liepkalni», z/s «Kalnakraučas» maiznīcu «Imanta», SIA «Skrīveru saldumi», SIA «Dimdiņi», Latvijas Biškopības biedrību, AS «Cēsu alus», SIA «Cido grupa», «Lāčplēša» alus darītavu, SIA «Alus nams», alus darītavu «Brālis», SIA «Užavas alus», AS «Latvijas balzams», SIA «Rīgas piensaimnieks», AS «Lido», SIA «Gaļas pārstrādes uzņēmums «Nākotne»»,
SIA «Orkla Foods Latvija», ražotni «Spilva», SIA «Rāmkalni serviss», AS «Brīvais vilnis», SIA «Field and Forest», SIA «Durbes veltes», SIA «Liepājas kafijas fabrika», SIA «Hansa Gold AM», SIA «Stenders», SIA «Vaidava Ceramics», SIA «Baltic Candles Ltd.», «Live Rīga», Rīgas Tūrisma attīstības biroju, viesnīcām «Radisson BLU Hotel Latvija», «Port Hotel», «Albert Hotel», «Hotel Neiburgs» un amatniekiem Ivetu Līderi, Ilonu Roštoku un Ādolfu Šudeiķi.

Īpaši jāatzīmē, ka līdzās jau nosauktajiem ilggadējiem sadarbības partneriem klāt nākuši arī jauni – AS «Dzintars», SIA «Zoovilla», SIA «Paperella», SIA «Very Berry», SIA «Vecpāpani», SIA «Rosība», SIA «Mai-Šoko», AS «Rīgas centrāltirgus».

Sirsnīgs paldies jāsaka visiem uzņēmumu īpašniekiem un to pārstāvjiem, ar kuriem militārās pārstāvniecības personāls ļoti veiksmīgi risināja sadarbības jautājumus, — Arnitai Truksnei, Anitai Kušķei, Sintijai Audzišai, Elīnai Millerei, Elitai Pētersonei, Armandam Krauzem, Baibai Purvišķei-Priedei, Uldim Vērsim, Uldim Muižniekam, Irēnai Pumpurai, Aijai Uščai, Līnai Lisnerei, Mikam Balodim, Aleksandrai Sinickai, Vitālijam Dubovam, Agnesei Jankūnai-Princei, Zanei Āboltiņai, Sandai Auziņai, Elīnai Koemecai, Arnoldam Babrim, Marikai Iļjušinai, Mārim Kalniņam, Gundaram Skudriņam, Ievai Ziediņai, Evijai Kopštālei, Natālijai Vecvagarei, Romānam Pasternakam, Ilzei Krieviņai, Raivim Stolam, Vitai Jermolovičai, Gunai Krišjānei-Kalvānei, Rinaldam Dimiņam, Laumai Vēzei, Kasparam Zaulam, Kristapam Vītolam, Zanei Gustai, Mārim Brencim, Gundegai Sauškinai, Ilzei Sauškinai, Jurim Riekstiņam, Norai Golubovai, Aļonai Sudņicinai, Kasparam Ekšam, Evitai Gasparovičai, Kristīnei Kiršai un Madarai Dzenei.

Pateicamies arī Dagnijai Martinsonei un Beļģijas latviešu deju kopai, kā arī NBS virskapelānam Elmāram Pļaviņam un NBS Apvienotā štāba Administratīvās daļas priekšniecei majorei Aivai Kairišai, ZS 25. kājnieku bataljonam, ZS 27. kājnieku bataljonam, ZS 44. kājnieku bataljonam, ZS 46. kājnieku bataljonam, ZS 52. kājnieku bataljonam, ZS 55. kājnieku bataljonam un NBS Nodrošinājuma pavēlniecības Auto nodrošinājuma centra šoferiem!

Un, protams, liels paldies visiem Latvijas pārstāvniecības karavīriem un darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem un draugiem, kuri atbalstīja un palīdzēja īstenot šo pasākumu. Tam var ticēt vai neticēt, taču pēc pasākuma visdažādāko valstu pārstāvji uzsvēra, ka Latvijas stendu personāls bija viens no dzīvespriecīgākajiem un atraktīvākajiem citu valstu pārstāvju vidū!

Sagatavojis Latvijas militārais pārstāvis NATO/ES ģenerālmajors Juris Zeibārts. Foto — no Latvijas Militārās pārstāvniecības NATO un ES arhīva.

Militāro izdevumu status quo NATO un pasaulē

Pēdējā laikā, it sevišķi pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās, NATO un pasaulē aktualizējies jautājums par to, cik daudz līdzekļu reāli tiek atvēlēts militārajiem mērķiem pēdējos gados un kādas sekas var radīt nacionālās drošības jautājumu neiekļaušana budžeta prioritāšu sarakstā.

Visjaunākā NATO publiskotā oficiālā informācija (atskaites punkts — 2016. gada 1. jūlijs) liecina, ka 2016. gadā tikai piecas no 28 alianses dalībvalstīm pildīja Briseles vadlīnijas par 2% no IKP iedalīšanu nacionālajā militārajā budžetā. 2014. gadā 2% no IKP aizsardzībai atvēlēja vien trīs no 28 NATO dalībvalstīm. Pašreizējā situācijā NATO pastāv milzīga disproporcija, jo gandrīz 70% no alianses militāro izdevumu kopsummas veido Pentagona finansējums.

NATO dalībvalstu militārie budžeti 2014.—2016. gadā attiecībā pret to nacionālo IKP.
NATO dalībvalstu militārie budžeti 2014.—2016. gadā attiecībā pret to nacionālo IKP.

Pēc iestāšanās NATO katra dalībvalsts ir apņēmusies regulāri ziņot Briselei par esošā un nākamā gada militārā budžeta apmēru. NATO šī informācija tiek apkopota un sagatavots publisks ziņojums oficiālajā mājaslapā. Lai izdevumu apmērs tiktu rēķināts vienotā metodikā, NATO ir definējusi, kādas izdevumu pozīcijas iekļaujamas militāro budžetu summārajā izteiksmē.

Militāro izdevumu salīdzinājums 10 gadu griezumā.
Militāro izdevumu salīdzinājums 10 gadu griezumā.

Pasaules valstu militāro budžetu statistiku pēc dažādas metodikas apkopo un veic salīdzinošo analīzi vairākas pētnieciskās struktūras, tajā skaitā Stokholmas Starptautiskais miera izpētes institūts (SIPRI). Apkopojot 2015. gada datus par sešām pasaules visvairāk bruņotajām valstīm, SIPRI sarakstā ASV militārais budžets ir pirmajā vietā (596 miljardi dolāru), Ķīna — otrajā (215 miljardi
dolāru) un Saūda Arābija — trešajā vietā (87 miljardi dolāru). Tālāk seko Krievija (66 miljardi dolāru), Lielbritānija (55 miljardi dolāru), Indija (51 miljards dolāru) un Francija (50 miljardi dolāru). Salīdzinot reitinga tabulā iekļautās valstis, piecu valstu militāro izdevumu kopsumma (524 miljardi dolāru) par 72 miljardiem dolāru atpaliek no ASV līmeņa.

Izmantojot no SIPRI atšķirīgu aprēķinu metodiku, cits avots pasaules valstu militāro spēju attīstības vai atpalikšanas analīzi veic, salīdzinot militāro budžetu pieaugumu vai samazinājumu 10 gadu periodā (2005.—2014. gads). Šajā laikā ASV tikai par 0,4% ir samazinājusi nacionālo militāro budžetu (līdz 460 miljardiem dolāru), vienlaikus uzturot 1,433 miljonu karavīru bruņotos spēkus. Dati par 28 Eiropas reģiona valstīm liecina, ka 10 gados kopējais šo valstu militārais budžets sarucis par 9% (līdz 210 miljardiem dolāru), uzturot kopumā 1,526 miljonus karavīru. Ķīna un Saūda Arābija ir absolūtie pasaules līderi 10 gadu griezumā, palielinot nacionālo militāro budžetu par attiecīgi 167% (līdz 163 miljardiem dolāru) un 112% (līdz 61 miljardam dolāru). Ķīna uztur 2,333 miljonus karavīru, bet Saūda Arābija — 227 000. Tālāk 10 gadu salīdzinošajā grafikā seko Krievija, kurai militārā budžeta pieaugums ir 97% (līdz 64 miljardiem dolāru), un Indija — 39% (līdz 38 miljardiem dolāru). Krievija uztur 771 000 karavīru, bet Indija — 1,346 miljonus karavīru.

Sešu pasaules spēcīgāko valstu militārie budžeti 2015. gadā.
Sešu pasaules spēcīgāko valstu militārie budžeti 2015. gadā.

Vairākas Eiropas ekonomiski attīstītākās valstis — to vidū arī Vācija — tagad tērē aizsardzībai mazāk nekā 2% no IKP. Pēc D. Trampa uzvaras Vācijas, Francijas, Beļģijas un citu Eiropas valstu amatpersonas nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem par to, ka Eiropas reģiona valstīm turpmāk ir jārealizē vienota politika, kas vērsta uz aizsardzības spēju stiprināšanu, samazinot atkarību no ASV palīdzības. Patlaban gan Eiropas Savienības, gan NATO vadība savos prioritāšu sarakstos iekļāvušas jautājumu par plānveidīgu un būtisku militārās kapacitātes celšanu (līdz 2% no IKP) visās dalībvalstīs Eiropā. Sagaidāms, ka tuvākajos gados NATO rekomendētos 2% no IKP aizsardzībai varētu sasniegt arvien vairāk alianses dalībvalstu Eiropā, lai tādējādi uzlabotu nacionālās kaujas spējas un stiprinātu kolektīvo aizsardzību.

Pēc ārvalstu materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto ­— ­ http://www.nato.int/nato_static _fl2014/assets/pdf.

Ģenerālis Eduards Kalniņš

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

eduards-kalninsPirms 140 gadiem — 1876. gada 31. decembrī — Plāteres pagasta Plaužu saimnieka ģimenē piedzima viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem latviešu karavīriem — Eduards Kalniņš. 

Krievijas armijā
Pēc vietējās pagasta skolas beigšanas E. Kalniņš turpināja mācības pilsētas skolā Rīgā un pēc tās beigšanas 1894. gadā iestājās Krievijas armijas dienestā — četrgadīgajā Pirotehniskajā artilērijas skolā Pēterburgā. Tas bija veids, kādā nepietiekamu iepriekšēju izglītību ieguvušie, formāli zemnieku kārtai piederīgie latvieši varēja kļūt par artilērijas virsniekiem, jo atšķirībā no kājnieku karaskolām uzreiz iestāties artilērijas karaskolās viņi nevarēja. Bija jābeidz Pirotehniskā artilērijas skola, vairāki gadi jānokalpo artilērijas iestādēs par kara ierēdni un pēc tam Mihaila kara skolā jānokārto pārbaudījumi tās kursa apmērā. Šādu ceļu gāja vairāki latvieši, arī Eduards Kalniņš. 1898. gadā viņš pabeidza skolu un tika iecelts par virsfeierverkeru (feldfēbeli) artilērijas detaļu rūpnīcā, bet 1900. gadā iecelts par kandidātu uz kara ierēdņa nosaukumu, pārvietojot uz sprāgstvielu fabriku un uzreiz piekomandējot Kauņas cietokšņa artilērijai sakarā ar pausto vēlmi kļūt ar virsnieku. 1901. gada rudenī artilērijas virsnieka eksāmens Mihaila kara skolā tika sekmīgi nokārtots, un pēc dažiem mēnešiem E. Kalniņš tika paaugstināts par lauka artilērijas podporučiku Novogeorgijevskas (tag. Modļina Polijā) cie­- tokšņa artilērijā.

1904. gadā sākās Krievijas karš ar Japānu, kurā piedalījās arī daudzi latviešu tautības virsnieki. Gada sākumā uz Tālajiem Austrumiem karaspēka papildināšanai nosūtītais Novogeorgijevskas cietokšņa artilērijas pod­- poručiks Eduards Kalniņš tika ieskaitīts Kvantunas cietokšņa artilērijā un no februāra līdz kapitulācijai piedalījās Portarturas cietokšņa aizstāvēšanā. Krievijas armijas augstākā apbalvojuma — Svētā Jura ordeņa — IV šķiru viņš saņēma par to, ka 1904. gada 6.—10. augusta kaujās, komandējot aizredutes bateriju, «neskatoties uz stipru ienaidnieka artilērijas uguni, sekmīgi ar viņam padotajiem 4 lielgabaliem turpināja kauju vēl tad, kad bija palicis tikai 1 lielgabals, un pēc tam, izšāvis 2 beidzamos šāvienus, metās kopā ar saviem kareivjiem durkļu uzbrukumā, atsvieda japāņus no baterijas, pie tam tika ievainots abās kājās». Turklāt 9. augustā, sprāgstot lādiņam, viņš tika vēl ar šķembām smagi ievainots kaklā, mugurā, plecā, celī, gūžā un žoklī. Pēc atgriešanās no hospitāļa augusta beigās viņš atkal iesaistījās cietokšņa aizstāvēšanā un oktobrī saņēma galvas kontūziju. Cietoksnim kapitulējot 1904. gada 24. decembrī, viņš brīvprātīgi devās gūstā kopā ar kareivjiem (saskaņā ar padošanās noteikumiem virsniekiem tas nebija jādara), no kura atgriezās tikai pēc kara nobeiguma — 1906. gada janvārī. Par varonību viņš jau 1905. gada martā saņēma arī Zelta zobenu (vēlāk to pārdēvēja un pieskaitīja pie «Jura ieročiem», pielīdzinot ordenim, kas deva tiesības uz piederību muižniecības kārtai) un vēl divus kaujas ordeņus. Gadījums ir izcils arī tāpēc, ka no 348 par varonību šajā karā apbalvotajiem virsniekiem vismaz četri bija latvieši — poručiks Maksis Kathe (latvieša Arvīda Kathes un vācietes dēls no Kauņas guberņas, vēlākais Lietuvas armijas ģenerālis), podporučiks Ādolfs Sprincis un podporučiks Teodors Krūmiņš, taču Kalniņš bija vienīgais un viens no retajiem vispār, kurš saņēma abus augstos apbalvojumus.

Pēc atgriešanās no gūsta Kalniņš kādu laiku dienēja Vladivostokas cietokšņa artilērijā, tika paaugstināts par poručiku, bet 1906. gada jūlijā pārvietots uz Sveaborgas cietokšņa artilēriju Somijā, kur turpināja dienestu dažādos ierindas amatos. 1908. gada rudenī viņam izdevās pārvarēt apmēram 30 cilvēku lielo konkursu uz vienu vietu un iestāties prestižajā Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, ko nobeigt neļāva slimība — tāpēc 1909. gada vasarā viņš atgriezās savā karaspēka daļā, tiekot paaugstināts par štābkapteini. Jau pasaules kara laikā — 1915. gada sākumā — Kalniņu pārvietoja uz cietokšņa artilērijas priekšnieka pārvaldi, un turpmāk viņš ieņēma tajā administratīvus amatus (artilērijas nodaļas darbnīcas priekšnieks, šaujamvielu nodaļas priekšnieks, lādēšanas darbnīcas priekšnieks u. c.). Viņš tika paaugstināts par kapteini un 1916. gada beigās — par apakšpulkvedi. Pirmā pasaules kara laikā apbalvots vēl ar trim Krievijas ordeņiem.

Pieminekļa atklāšanā kritušajiem Latvijas armijas karavīriem Krustpilī. 1925. gada 27. septembris.
Pieminekļa atklāšanā kritušajiem Latvijas armijas karavīriem Krustpilī. 1925. gada 27. septembris.

1917. gada pārmaiņas valstī skāra arī E. Kalniņu, viņš diezgan aktīvi iesaistījās notikumos, septembrī un oktobrī piedalījās Viskrievijas artilērijas tehnisko iestāžu administrācijas un strādnieku konferencē. Sekoja boļševiku apvērsums un pakāpeniska armijas iziršana. 1918. gada martā E. Kalniņš bija cietokšņa likvidācijas komisijas loceklis, bet pēc tam palika Helsinkos, jau neatkarīgajā Somijā.

Latvijas Neatkarības karā
1919. gada 17. janvārī E. Kalniņš tika iecelts par Ziemeļlatvijas karaspēka artilērijas priekšnieku, vairakkārt izpildīja Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pienākumus un būtībā bija komandiera vietnieks. Jūnijā, sākoties Cēsu kaujām ar vācu spēkiem, tieši E. Kalniņš tika pilnvarots pārstāvēt brigādi Rietumu lielvalstu misiju organizētajās sarunās par pamieru. 10. jūnijā bija panākta pamiera izsludināšana uz septiņām stundām, kuru laikā notika abu konfliktējošo pušu pārstāvju tikšanās. Plkst. 11.00 Cēsīs, viesnīcā «Baltija» sabiedrotie organizēja landesvēra komandiera A. Flečera un viņa štāba, A. Niedras valdības kara ministra T. Vankina tikšanos ar igauņu un latviešu karaspēku vadību (J. Rinks un E. Kalniņš). Sarunās piedalījās arī amerikāņu, britu un franču pārstāvji. E. Kalniņš, kurš piedalījās sarunās kā vienīgais Latvijas puses pārstāvis, atcerējās, ka sarunas vadījis amerikānis V. Grīns, kam viņi ar J. Rinku arī iesnieguši pilnvaras. Kad A. Flečera pilnvaras pārstāvēt «Latvijas valdību» apstiprinājis T. Vankins, E. Kalniņš atzīmējis landesvēra J. Baloža komandēto latviešu spēku pārstāvja nepiedalīšanos. A. Flečers atbildējis, ka tas nav nepieciešams, jo latviešu brigāde ir pakļauta viņam kā landesvēra sastāvdaļa. Pēc tam E. Kalniņš lūdza V. Grīnu izskaidrot, kādās attiecībās ar A. Niedras valdību atrodas vācu Dzelzsdivīzija, kura arī operē Vidzemē. V. Grīns izskatījies pārsteigts un pēc īsas sačukstēšanās ar sev labajā pusē sēdošo britu misijas vadītāju S. Talentsu un kreisajā pusē esošo A. Flečeru, atbildējis, ka arī tā pagaidām skaitās A. Niedras valdības rīcībā (E. Kalniņš pareizi atzīmē, ka patiesībā R. fon der Golcs tikai 18. jūnijā formāli «uz laiku» nodevis Dzelzsdivīziju Niedras valdības rīcībā). E. Kalniņš atcerējās, ka šajā brīdī V. Grīns jau bijis nokaitināts par viņa neatlaidību un «viņa tumšās brūnās acis naidīgi zibsnīja», un arī vāciešos «bijis manāms nemiers». Tomēr E. Kalniņš turpinājis, paziņojot, ka Ziemeļlatvija un Igaunija neatzīst A. Niedras valdību, tāpat kā to neatzīst sabiedrotie, un tāpēc nav iespējams vest sarunas ar nelikumīgas valdības pārstāvjiem (A. Flečeru), jo «Ziemeļlatvijas karaspēks ir Latvijas Ulmaņa valdības karaspēks». A. Flečers uz to reaģējis, arī atsakoties piedalīties sarunās ar E. Kalniņu un solot runāt tikai ar J. Rinku. V. Grīns kā sarunu vadītājs liedza balsi E. Kalniņam. Pēdējais piecēlās un sacīja, ka atstās sarunu vietu, ja to vadītājs viņam «neļauj aizstāvēt latviešu intereses». Pēc tā V. Grīns, kaut arī «dusmīgs», bijis spiests lūgt E. Kalniņu palikt un prasīt viņam atļauju brīžos, kad vēlas runāt. Situācija nedaudz atslābusi, un sarunas krievu, vācu un angļu valodā (krieviski un vāciski teikto angļu valodā tulkoja landesvēra jūras kapteinis G. fon Taube) turpinājušās. V. Grīns pasludinājis, ka viņš rīkojoties «visu sabiedroto valdību vārdā un nenostājoties nevienas karo­- jošās pusē, viņš esot pārliecināts, ka esošā naidīgā darbība esot vienīgi pārpratums». Tad iesniedzis deklarāciju, kurā uzsvērta kopīgas cīņas nepieciešamība pret boļševismu un izvairīšanās no pilsoņu kara, kā arī ārvalsts (Igaunijas) iejaukšanās otras valsts iekšējās lietās nepieļaujamība, paredzēta turpmākās kopīgās cīņas kārtība, tajā ievērojamu lomu atvēlot «Latvijas karaspēkam» — vācu landesvēram. Vienīgā prasība abām pusēm bija vienota pretboļševistiska fronte, ko vajadzēja izveidot, Ziemeļlatvijas brigādei nekavējoties pārejot A. Niedras valdības pakļautībā, bet igauņu spēkiem atkāpjoties uz savām «etnogrāfiskajām» robežām. No teiktā izrietēja, ka sabiedrotie ir ieņēmuši jaunu nostāju pret A. Niedras valdību, atzīstot to par likumīgu, tādējādi pilnībā mainot iepriekš paustās nostādnes. E. Kalniņš šaubījās, jo viņam nebija precīzas informācijas par Liepājā notiekošo, tomēr izšķīrās turpināt aizstāvēt K. Ulmaņa valdības tiesības, kaut vai ievērojot iedzīvotāju noskaņojumu. Sekoja Latvijas un Igaunijas pārstāvjiem būtībā nepieņemami vācu puses priekšlikumi, turklāt A. Flečers jautājumu nostādīja tādējādi, ka Igaunijas karaspēks «iebrucis» Latvijas teritorijā. E. Kalniņam radās iespaids, ka V. Grīns iepazīstināts ar vācu priekšlikumiem jau iepriekš. Sekoja J. Rinka un E. Kalniņa protesti. Pēc pārtraukuma V. Grīns iesniedza viņa paša, kā arī angļu un franču militāro misiju pārstāvju parakstītus priekšlikumus, kas paredzēja kopīgas frontes sektoru sadalījumu, turklāt, pirms šis priekšlikums tika apspriests kopīgā sēdē, V. Grīns uzaicināja J. Rinku un E. Kalniņu atsevišķā istabā, kur «ļoti neatlaidīgi centās panākt viņa priekšlikumu pieņemšanu». E. Kalniņš rakstīja: «Plkv. Grīns man apgalvoja, ka Latvijai būšot nacionāla valdība un ka latviešu intereses tikšot pilnā mērā ievērotas. Es viņam savukārt paskaidroju vācu īstos nolūkus Baltijā un to, ka viņi nepildīs sabiedrotiem dotos solījumus. Izteicu arī savas domas, ka vāci respektē tikai atklātu varu. Izteicu arī domu, ka vācu karaspēka esamība Latvijā var izrādīties par lielu politisku kļūdu, jo sabiedrotajiem Latvijā nav karaspēka, un ka vāci Baltiju labprātīgi neatstās. Grīns tomēr neatlaidīgi mani atakēja. Viņš laikam domāja, ka igauņu pārstāvis piekāpsies. Arī man nebija skaidri Rinka nodomi, jo es nezināju, kādas direktīvas viņam bija dotas no viņa valdības. Sabiedroto misijas pārstāvju nodomi bija saprotami — viņi vēlējās nodibināt vienotu fronti pret boļševikiem, nerēķinoties ar Baltijas valstu nacionālām interesēm. Atsities pret manu nelokāmo nostāju, [Grīns] bija noskaities un jautāja: «Vai tad jūs latvieši gribat vienlaicīgi cīnīties ar boļševikiem un arī ar vāciem?» Es atbildēju: «Jā!» Tad Grīns: «Kur jūs ņemsiet ieročus?» Es: «Ceru, ka tos mums dos sabiedrotie!» Grīns: «Viņi tos jums nedos!» Un Grīns pārtrauca ar mani runāt. Viņš griezās pie Rinka. Nu ar mani sāka sarunāties angļu pārstāvis majors S. Talentss (..) [Viņa nostāja bijusi mērenāka, un tas nav prasījis latviešu karaspēka pakļaušanos Flečeram].»

Tādējādi J. Rinks iesniedza savu priekšlikumu par frontes sektoru sadalījumu, kam nav piekritis A. Flečers. Sēde beidzās bez rezultātiem, abām pusēm vienojoties saglabāt pamieru un pēc dažām dienām atsākt sarunas. E. Kalniņš nevarēja iedomāties, ka V. Grīns nepauž visu sabiedroto nostāju, tādēļ pat uzsācis brigādes izvešanas sagatavošanas darbus uz Igauniju. Tomēr jau 10. jūnijā, iespējams, arī Igaunijas un Latvijas puses aktīvo protestu dēļ, Liepājā esošais sabiedroto misijas vadītājs H. Gofs nosūtīja vāciešiem pavēli nekavējoties atkāpties no Gaujas ietekas—Siguldas—Jaungulbenes līnijas, tādējādi faktiski atceļot Cēsīs izteiktos V. Grīna priekšlikumus. Kopumā E. Kalniņš, runājot par V. Grīnu, uzsvēris: «Varēja redzēt, ka V. Grīns nepazīst vietējos apstākļus un par daudz uzticas vāciešiem.»

V. Grīna lomu un nostāju atspoguļo un E. Kalniņa atmiņu salīdzinošo objektivitāti apstiprina arī viņa citā laikā teiktais par reakciju sarunās uz vārdiem, ka Ziemeļlatvijas armija atzīst par likumīgu vienīgi K. Ulmaņa valdību, tāpēc nav iespējams vest sarunas ar majoru A. Flečeru: «Sabiedroto priekšstāvji neatrada par vajadzīgu apgāzt manu apgalvojumu, ka arī Antante neatzīst Niedras valdību. Majoram Flečeram šāda sarunu gaita palika ļoti nepatīkama, un viņš griezās pie pulkveža Grīna ar aizrādījumu, ka ģenerālis Laidoners esot pilnvarojis pulkvedi Rinku vest sarunas par vienošanos ar Igauniju un tamdēļ viņš vairāk nevēloties sarunāties ar pulkvedi Kalniņu. Pulkvedis Grīns arī tam piekrita. Tad es lūdzu atļauju likt priekšā sabiedrotiem šādu jautājumu: Zem majora Flečera komandas bez Landesvēra atrodas arī īstas «Reichsdeutsche Truppen» [valstsvāciešu karaspēks], un vai sabiedrotie arī šo kara-spēku atzīst par Latvijas karaspēku? Uz to pulkvedis Grīns pēc īsas sarunas ar pārējiem sabiedroto priekšstāvjiem atbildēja: «Jā, pagaidām, kamēr Latvijas karaspēks ir zem majora Flečera komandas.»»

Izveidojoties vienotai Latvijas armijai, 1919. gada 15. oktobrī E. Kalniņš kļuva par tās štāba pirmo priekšnieku, paliekot amatā līdz 18. oktobrim, kad tika atbrīvots no tā un iecelts par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieku. Drīz viņš tika paaugstināts par pulkvedi. Sekoja vairāki diplomātiski uzdevumi — 1920. gada 20.—27. janvārī komandējums Tallinā un Helsinkos (15.—22. janvārī notika Baltijas valstu Helsinku konference, kur E. Kalniņš piedalījās kā militārais eksperts), 3.—13. martā — Varšavā (t. s. Varšavas konference, sarunas gan notika tikai ar Poliju) un no 10. aprīļa līdz 20. jūlijam Maskavā (Latvijas miera delegācijas loceklis sarunās).

Par to, cik sarežģīti uzdevumi pulkvedim E. Kalniņam bija jāpilda šo komandējumu laikā, liecina arī mazāk zināmā situācija Varšavā, kur Polijas puse centās panākt Latvijas piekāpšanos teritoriālā jautājumā un kopumā ļoti neizdevīgas militāras savienības parakstīšanu ar šo valsti, kuras ārpolitiskās intereses atšķīrās no Latvijas. Militārās komisijas sēdēs 9., 11., 12. un 13. martā, kurās Latvijas pusi pārstāvēja E. Kalniņš, poļi piedāvāja savu militārās konvencijas projektu. Tas paredzēja abu armiju kopdarbību, ja Polijai vai Latvijai uzbruktu, un tam bija aizsardzības raksturs. Daudzos jautājumos abu pušu viedokļi bija līdzīgi, taču latvieši uzskatīja, ka konvencijai jādarbojas vienīgi līdz miera noslēgšanai ar Padomju Krieviju. Latvijas puse izteica vēlmi līdz 1. aprīlim pārņemt no poļiem visu fronti Latgalē un piekrita, ka Daugavpilī paliek ierobežots poļu karavīru skaits dzelzceļa tilta apsardzībai, kā arī informēja poļu pusi par Latgalē notiekošajām poļu karaspēka patvarībām. E. Kalniņš atzina, ka poļu «augstākā virsniecība», neraugoties uz tās labajiem nodomiem, nav spējīga stāvokli labot. Militārās komisijas sēdēs poļi par strīdīgajiem Augš­kurzemes pagastiem izteicās tiešāk. Latvieši piedāvāja konvencijas projektā fiksēt, ka Latvijas—Krievijas miera noslēgšanas gadījumā Polijas karaspēks atstātu Latgali un bijušo Kurzemes guberņu un Latvijas armija savas robežas apsargātu pati. Poļu puse norādīja, ka «valstisku un stratēģisku» iemeslu dēļ Polija paturēs sešus Ilūkstes apriņķa pagastus un no šīs prasības neatkāpsies. Nelīdzēja E. Kalniņa arguments: parakstot militāras sadarbības līgumu 1919. gada decembrī, nav bijis zināms, ka Polija uzskata Latgali par savu, gatava to atdot Latvijai, un pēc tam «apmainīt» pret sešiem minētajiem pagastiem. Viņš uzsvēra, ka abas teritorijas pieder Latvijai, tādēļ «apmaiņai» nevar piekrist. Militārās komisijas darbs beidzās faktiski bez rezultātiem, kaut gan poļu puse bija sagatavojusi arī militārās konvencijas projektu gadījumā, ja Latvija noslēgtu ar Padomju Krieviju miera līgumu viena. Projekts paredzēja, ka abu valstu attiecības nemainās, lai gan ir noslēgts latviešu—padomju miers, poļu rīcībā paliek Daugavpils cietoksnis un dzelzceļa tilts, Latvijas puse apņemas nodrošināt poļu kreiso spārnu, izveidojot spēcīgu kordonu starp Daugavu un Osvejas ezeru, un dot Polijai tiesības militāro un citu kravu pārvadāšanai no Latvijas ostām pa dzelzceļu. Ja Polijai vienlaikus uzbruktu Padomju Krievija un Lietuva, Latvijas kara-spēks ieņemtu lietuviešu karaspēka okupēto Ilūkstes apriņķa daļu un Lietuvas Zarasu apriņķi, bet, ja Latvijai uzbruktu Lietuva, poļu karaspēks dotos uzbrukumā Kauņai. Abas puses apņemtos apmainīties ar informāciju par Padomju Krievijas un Lietuvas armiju. Konvencija šādā redakcijā Latvijas pusei bija pilnīgi nepieņemama.

No 1920. gada 25. augusta E. Kalniņš bija Apsardzības ministrijas Padomes loceklis, no 1922. gada armijas artilērijas inspektors, 1924. gada martā—aprīlī un 1930. gada februārī—aprīlī beidza artilērijas taktiskos kursus Francijā, 1925. gadā tika paaugstināts par ģenerāli. Turklāt 1926. gada maijā—novembrī viņš bija kara ministrs A. Alberinga, bet 1928. gada janvārī—decembrī — J. Juraševska valdībā. 1926. gada maijā viņš pavadīja Valsts prezidentu vizītē uz Somiju, vairākkārt bija komandējumos Čehoslovākijā un Igaunijā. 1926. gada atestācijā armijas komandieris Pēteris Radziņš atzīmēja, ka «mīl izcelt artilēriju».

1934. gada sākumā E. Kalniņu atvaļināja no dienesta sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Dienesta laikā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru, Igaunijas Brīvības krusta I šķiras II pakāpi, trīs Polijas un diviem Somijas ordeņiem, arī ar Francijas Goda leģiona ordeni. Pēc atvaļināšanas turpināja aktīvu sabiedrisko darbību, rakstīja par Neatkarības kara vēsturi. Pēc okupācijas 1940. gadā pārcēlās no Rīgas uz savu lauku saimniecību Codes pagasta «Plūdoņos».  Karam atkal ienākot Latvijā, 1944. gadā E. Kalniņš devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, no turienes 1954. gadā pārcēlās uz ASV, kur 1964. gada 28. jūnijā miris Holivudā, Kalifornijas pavalstī. Karš bija izšķīris arī viņa ģimeni — dēls Viktors bija ievērojams ārsts Latvijā, pēc tam Zviedrijā un ASV (miris 1991. gadā), bet dēls Igors palika Latvijā, kur bija pazīstams Konservatorijas profesors (miris 1993. gadā).

Ģenerāļa mūžs ir līdzīgs daudzu latviešu karavīru gaitām 20. gadsimtā — cīņas Krievijas armijā, cīņas par Latvijas neatkarību, godīgs dienests savas valsts armijā, okupācija un trimda. Taču jāizceļ arī viņa varonība kaujās ar Japānu gadsimta sākumā, izcilā loma Neatkarības kara laikā Ziemeļlatvijā un ievērojamais ieguldījums diplomātiskajās norisēs valsts tapšanas laikā.

Sporta ziņas

Labākie volejbolisti Gaisa spēku aviācijas bāzē

No šā gada 23. līdz 25. novembrim Rīgā norisinājās NBS čempionāts volejbolā. Sacensībās piedalījās 15 NBS vienību komandas. Vīriešu konkurencē sacensības norisinājās divās līgās, 2. līgā nedrīkstēja piedalīties komandas, kuru sastāvā spēlē Baltijas un Nacionālās 1. līgas spēlētāji.

Sieviešu komandas pirmajā sacensību dienā sacentās katra ar katru, noskaidrojot labākās, kas nākamajā sacensību dienā cīnījās par trešo un pirmo vietu. Pirmajā sacensību dienā pārliecinošas uzvaras visās trijās spēlēs izcīnīja Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB) komanda, divas uzvaras izcīnīja Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SzS KBde) komanda, Apvienotā štāba (AŠ) komandai viena uzvara, bet bez uzvarām palika 3. reģionālā nodrošinājuma centra (3. RNC) sieviešu komanda. Spēlē par 3. vietu AŠ komanda (maj. R. Mūrniece, maj. A. Pizele, kpt. I. Dobrinina, kpt. M. Kārkliņa, vlt. E. Rudzāne, vsrž. O. Šekstello, srž. K. Blaževica un kpr. I. Latve-Sļesarenoka) ar rezultātu 2:0 (25:15 un 25:8 pa setiem) uzvarēja 3. RNC komandu (vlt. I. Jordane-Liflande, srž. M. Locāne, kpr. Z.Kokoreviča, kpr. I. Antonova, dkar. A. Golubeva, dkar. A. Vorotina, dkar. G. Briede un c/d I. Gintere).

sportsimg_3433

Finālā GS AB komanda (kpt. J. Masule, srž. S. Vanaga, srž. I. Bite, kpr. E. Poļakova, kpr. Z. Bergmane, kpr. V. Sidorova, kpr. A. Bērsone un dkar. K. Černova) aizraujošā spēlē ar rezultātu 2:1 trijos setos (23:25, 25:22 un 15:10) uzvarēja SzS KBde komandu (vlt. A. Čodere, lt. I. Nipare, kpr. V. Ozoliņa, dkar. S. Rumpe, dkar. I. Stanka, dkar. I. Sadovenko, kar. L. Solovjova, kar. D. Vasiļjeva un kar. D. Viša).

Vīriešu 2. līgas komandas sacensību pirmajā dienā sacentās katra ar katru, noskaidrojot tos, kas nākamajā sacensību dienā cīnījās par trešo un pirmo vietu 2. līgā. Pirmajā sacensību dienā uzvaras visās trijās spēlēs izcīnīja Zemessardzes 31. aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem bataljona (31. AMIIB) komanda, vēl vietu finālā nodrošināja AŠ komanda, kas uzvarēja trijās no četrām spēlēm. Spēlē par 2. līgas trešo vietu sacentās Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. Bn) un Nodrošinājuma pavēlniecības (NP) komandas, ar rezultātu 2:0 (25:16 un 25:16) uzvaru izcīnīja NP komanda (kpt. M. Mežsēts, vsrž. U. Kleinbergs, srž. A. Sutugovs, srž. J. Putniņš, srž. A. Rakstiņš, kpr. D. Aleksāns, dkar. I. Kozičs un c/d I. Carevs). 2. līgas finālā aizraujošā triju setu spēlē ZS 31. AMIIB komanda (srž. A. Baumanis, srž. D. Nalivaiko, kar. U. Fišers, kar. M. Celms, kar. K. Paegle, kar. E. Benzulis, kar. J. Rakstiņš, kar. J. Prokopjevs, kar. D. Jamkins un kar. Ā. Lazdiņš) ar rezultātu 2:1 (25:15; 24:26 un 15:12) uzvarēja AŠ komandu (maj. U. Turks, maj. Z. Krilovs, maj. R. Vējš, maj. I. Kašs, maj. R. Rudens, kpt. I. Kozlovskis, kpt. D. Siliņš, vsrž. K. Kancāns un vsrž. I. Pelcbergs).

Vīriešu 1. līgas komandas sacensību pirmajā dienā sacentās divās apakšgrupās. A apakšgrupā uzvaras izcīnīja ZS 17. pretgaisa aizsardzības bataljona (ZS 17. PABN) un GS AB komandas, savukārt B apakšgrupā uzvaras izcīnīja Štāba bataljona (ŠB) un Kājnieku skolas (KS) komandas. Spēlē par iekļūšanu 1. līgas finālā ZS 17. PABN komanda ar rezultātu 2:0 (26:24 un 25:21) sīvā cīņā uzvarēja KS komandu, savukārt GS AB ar rezultātu 2:1 (20:25, 25:23 un 15:9) aizraujošā triju setu cīņā uzvarēja ŠB komandu. Spēlē par 3. vietu 1. līgā ŠB komanda (kpr. K. Zaļkalns, kpr. J. Mičs, kpr. V. Grinfelds, kpr. A. Adamaitis, kpr. L. Siliņš, dkar. M. Ranka, kar. R. Zelčs, kar. O. Lagzdiņš un kar. K. Pērkons) ar rezultātu 2:0 (25:18 un 25:18) uzvarēja KS komandu (kpt. I. Semjonovs, vsrž. L. Cīruls, vsrž. I. Krūmiņš, srž. R. Ozoliņš, srž. G. Drunka, kpr. N. Lepiks, kpr. R. Mihailovs, kpr. J. Štrauss, kar. V. Benjavs un kar. D. Stupiņš).

1. līgas finālspēlē GS AB komanda (vlt. A. Žagars, vlt. M. Pamiljans, vsrž. H. Dežurovs, kpr. M. Bite, kpr. M. Strauss, dkar. R. Jermacāns, dkar. D. Pokulis un dkar. E. Josts) ar rezultātu 2:0 (25:17 un 25:18) uzvarēja pēdējo gadu čempionus ZS 17. PABN komandu (kpt. M. Biete, št. vsrž. J. Tipuks, kpr. J. Jackuns, vec. zs. J. Garoza, vec. zs. I. Garoza, zs. K. Gertners, zs. A. Vilde, zs. S. Gulbis, zs. R. Prīdāns un zs. J. Grīnfelds).

Komandas atbalstīt bija ieradušies vairāku vienību komandieri, kuri piedalījās arī sacensību uzvarētāju apbalvošanā.

Sagatavojusi  NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore
seržante Ilze Volframa.
 Foto — kpr. J. Maļuka.

NBS izlase izcīna 3. vietu NATO SHAPE basketbola turnīrā

No šā gada 28. novembra līdz šā gada 4. decembrim Beļģijas pilsētā Monsā norisinājās NATO SHAPE starptautiskais basketbola turnīrs, kurā Latvijas NBS basketbola izlase izcīnīja 3. vietu.

Latvijas NBS izlasi veidoja zemessargi no ZS 25. un 51. kājnieku bataljona un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti.

sports-img_2188

Turnīrā piedalījās deviņu valstu — Lietuvas, Itālijas, Kanādas, Beļģijas, Francijas, Nīderlandes, ASV, Lielbritānijas un Latvijas — bruņoto spēku komandas un SHAPE komanda.

Apakšgrupas spēlēs Latvijas NBS izlase ar rezultātu 52:45 uzvarēja Nīderlandes izlasi, ar 71:53 pārspēja Francijas izlasi un trešajā spēlē ar rezultātu 73:71 sīvā cīņā pārspēja Lielbritānijas izlasi, bet noslēdzošajā apakšgrupas spēlē ar rezultātu 61:101 piekāpās ASV komandai.

Spēlē par 3. vietu Latvijas komanda ar rezultātu 83:72 uzvarēja Itālijas komandu. Finālā ASV pagarinājumā ar rezultātu 82:81 pārspēja Lietuvas komandu.

NATO SHAPE starptautiskais basketbola turnīrs pirmo reizi norisinājās 1960. gadā. 2011. gadā Latvijas NBS izlase izcīnīja 1. vietu, savukārt 2015. gadā ierindojās 2. vietā.

Sagatavojusi  NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas vecākā
apmācības instruktore
seržante Ilze Volframa.

Ar mūziku ierindas solī NBS orķestri – 25

Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — Normunds Mežiņš un no Daiņa Vuškāna personiskā arhīva.

Latgales atbrivosanaMilitārais orķestris ir tāda pati bruņoto spēku vienība kā citas spēku veidu vienības. Karavīra ierocim ne vienmēr ir jāizverd uguns liesmas, arī mūzikas skaņas ir veids, kādā tiek uzturēts militārais gars armijā, kādā armija ceremonijās demonstrē sevi pārējai sabiedrībai. Karavīru mūziķu vienības ir pastāvējušas kopš militārās vēstures pirmsākumiem un turpinās
pastāvēt, kamēr vien būs profesija, kuras pārstāvji sauks sevi par karavīriem. Kopš pastāv neatkarīgās Latvijas bruņotie spēki, militārie orķestri vienmēr ir bijuši mūsu valsts karaspēka sastāvā — gan laikā līdz valsts bojāejai zem padomju okupantu zābaka, gan tagad — atjaunotajā Latvijā.

Kā aizsākās atjaunotās Latvijas Republikas militāro mūziķu dienests un kā veidojās tālāk orķestru attīstība, aicinājām atcerēties cilvēku, kurš ir bijis klāt pie mūsu valsts bruņoto spēku militāro orķestru pirmsākumiem 20. gadsimta 90. gadu sākumā un turpina šo nozari vadīt šodien, — Nacionālo bruņoto spēku galveno diriģentu un NBS orķestra priekšnieku pulkvežleitnantu Daini Vuškānu. 

— Mūsu militāro orķestru vēsturē pirmais lielais atskaites punkts ir 1991. gada 21. decembris. 1991. gada augusta puča laikā biju Kaļiņingradā bāzētās padomju 11. armijas orķestra diriģents. Pēc puča es uzrakstīju iesniegumu par atvaļināšanos no padomju karaspēka, bet beigās šis process izrādījās ļoti laikietilpīgs un ilga apmēram pusgadu. Latvijā šajā laikā sāka veidoties pirmās aizsardzības spēku vienības un tā paša vēsturiskā 1991. gada decembra vidū sanāca entuziastu grupa — latviešu karavīri, kuri bija dienējuši dažādos padomju militārajos orķestros. Šie entuziasti pulcējās toreizējā Latviešu sarkano strēlnieku muzejā un manā vadībā iestudēja nelielu koncertprogrammu, kuru jau pieminētajā 21. decembrī astoņos no rīta tai pašā muzejā atrādīja toreizējam aizsardzības ministram Tālavam Jundzim un toreizējam kultūras ministram Raimondam Paulam, klāt bija arī Aizsardzības ministrijas Kultūras daļas vadītāja Edīte Sondoviča. Pēc mūsu nelielā priekšnesuma šī triju cilvēku komisija sāka diskusiju par to, vai šādam orķestrim mūsu Aizsardzības spēkos ir vieta. Jāteic paldies maestro Raimondam Paulam, ka viņš ar savu autoritāti spēja pārliecināt, ka bruņotajiem spēkiem ir jābūt savam orķestrim. Un tā no 1992. gada 3. janvāra mēs sākām regulārus mēģinājumus, kuri notika minētajā muzeja ēkā (muzejs un ēka toreiz bija Aizsardzības ministrijas pārraudzībā). Mēģināt tur mēs varējām tikai divas stundas dienā pirms muzeja atvēršanas apmeklētājiem desmitos no rīta. Apstākļi mēģinājumiem muzejā nebija piemēroti: akustika slikta, telpu apkure darbojās tikai daļēji, divās stundās paguvām pamatīgi nosalt — ziema toreiz bija barga. Tāds bija šis sākums!

— Kas bija mūsu pirmie orķestranti?
— Viņi visi bija brīvprātīgie, daļa agrāk bija dienējuši padomju karaspēka Baltijas Kara apgabala štāba orķestrī, šī paša kara apgabala dziesmu un deju ansamblī, pie mums atnāca daudzi mūziķi no J. Mediņa mūzikas vidusskolas, no E. Dārziņa mūzikas vidusskolas, bija konservatorijas studenti.

Cik noprotu, liela problēma bija tieši repertuārs, jo nācās spēlēt pilnīgi citus skaņdarbus, ne tos, ko spēlēja padomju laikā?
— Jā, programmas jeb dienesta repertuāra izveidošana bija mūsu prioritārais uzdevums 1992. un 1993. gadā. Kopēt citu valstu bruņoto spēku orķestru darbu mums nelikās pareizi, tāpēc bija jāveido kaut kas savs, un tas bija jāsāk no nulles. Nācās daudz laika pavadīt muzeju krātuvēs un arhīvos, meklējot notis. Ievērojami palīdzēja ārzemēs dzīvojošie latvieši — trimdā cilvēki bija saglabājuši ļoti daudz no Latvijas armijas vēsturiskā materiāla: maršu, patriotisko dziesmu notis, vēsturisko dienesta repertuāru. Es sazinājos ar toreiz vēl dzīvajiem starpkaru Latvijas bruņoto spēku mūziķiem: Alfrēdu Sprinci — bijušā Jātnieku pulka orķestra kapelmeistaru, Jāni Palkavnieku — bijušā 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestra kapelmeistaru, kā arī bijušajiem Latvijas armijas vienību orķestrantiem. Tiesa, visi šie vēsturiskie skaņdarbi bija rakstīti militāro orķestru maza­- jam — 20 cilvēku — sastāvam, bet mūsu orķestris jau 1992. gada janvārī sasniedza 30 cilvēku skaitu. Tātad visu šo vēsturisko dienesta repertuāru vajadzēja pār­aranžēt mūsdienu orķestra prasībām.

Kāda toreiz bija orķestra ikdiena?
— Jau no paša sākuma mūsu orķestri iesaistīja dažādu ceremoniālu pasākumu nodrošināšanā: 1992. gada 11. janvārī mēs piedalījāmies robežsargu svinīgā solījuma pieņemšanas ceremonijā strēlnieku muzejā, 30. janvārī — Nacionālā teātra aktieru sveikšanā, 1. februārī — muitnieku maiņas ceremonijā lidostā «Rīga», un tā bija pirmā reize, kad orķestra mūziķi spēlēja, tērpušies jaunajos formas tērpos. Pirms tam mēs pasākumos piedalījāmies privātajā apģērbā. Protams, atskaņojām ne tikai maršus un citas militāras lietas, spēlējām arī civilo repertuāru.

Un kur jūs toreiz ņēmāt, ja tā var teikt, savus ieročus, proti, mūzikas instrumentus?
— Pirmie mūziķi nāca ar saviem mūzikas instrumentiem. 1992. gada pavasarī mēs sākām labu sadarbību ar toreizējo Rīgas Mūzikas instrumentu fabriku Ķengaragā. Tur iegādājāmies pianīnas, sintezatorus, sitamo instrumentu komplektus, šķīvjus — tās bija pirmās iegādes. Pēc mūsu rasējumiem šajā fabrikā izgatavoja arī tieši militārajiem orķestriem nepieciešamos specifiskos instrumentus, piemēram, liras. Sadarbība bija ļoti aktīva, un žēl, ka šī fabrika bankrotēja. Bet, piemēram, pirmās nošu pultis es pats nopirku veikalā Kaļiņingradā — toreiz Rīgā tādas lietas nevarēja dabūt; kāpu vilcienā un atvedu divas pilnas armijas mugursomas ar šīm pultīm.

Ēvalds Valters un Aizsardzības spēku štāba orķestris pirmajā virsnieku ballē Rīgas pils Sarkanajā zālē 1992. gada 11. novembrī.
Ēvalds Valters un Aizsardzības spēku štāba orķestris pirmajā virsnieku ballē Rīgas pils Sarkanajā zālē 1992. gada 11. novembrī.

Vai orķestrī vienmēr ir spēlējuši tikai profesionāli mūziķi vai arī bija obligātā dienesta karavīri?
— Bija arī tāds laiks. 1992. gada 28. janvārī konkursa kārtībā notika pirmā uzņemšana vakantajām štata vietām — ar desmit cilvēkiem tika noslēgti līgumi par dienestu virsdienestā, bet 17. februārī mūsu orķestrī ieradās pirmais obligātā dienesta karavīrs — saksofonists Jānis Briška. Viņam sekoja citi — tie bija cilvēki ar muzikālo izglītību, un daudzi no viņiem vēlāk palika mūsu orķestrī virsdienestā, bet daudzi tikai nodienēja savu gadu, pēc tam dodoties mājās.

Vai orķestrim jau toreiz bija sava mājvieta?
— Savu telpu orķestrim nebija līdz pat 1994. gada augustam, kad padomju kara-spēks atstāja Pērnavas ielas kazarmas Rīgā — vēsturiskās Latvijas armijas ēkas, kur līdz 1940. gadam bija izvietots 5. Cēsu kājnieku pulks, bet padomju okupācijas gados tur bija Baltijas kara apgabala štāba orķestra telpas. Savukārt līdz 1994. gadam orķestri mētāja no vienas vietas uz otru: bijām «pierakstīti» gan pie Latviešu strēlnieku muzeja, gan Rīgas Latviešu biedrības namā, kur mums bija izdalīta skatuve un neliela telpa pie skatuves, taču mēģināt tur bija ļoti grūti, jo mēs traucējām Rīgas Latviešu biedrības pasākumiem, viņi traucēja mums, un uz skatuves mēs varējām mēģināt tikai tad, kad tur nebija nekādu pasākumu. 1992. gadā pārcēlāmies uz Abrenes ielas kazarmām, tagad šajā ēkā ir Tiesu nams. Kādu laiku mēs mēģinājām šajās telpās, taču arī šo telpu akustika bija galīgi nepiemērota militārajai mūzikai.

NBS Štāba orķestra defilē programma XXIII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Doma laukumā 2003. gada jūlijā.
NBS Štāba orķestra defilē programma XXIII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Doma laukumā 2003. gada jūlijā.

Orķestra starptautiskā sadarbība arī sākās šajā laikā?
— 1992. gada nogalē Latvijā oficiālā vizītē ieradās Vācijas Bundesvēra militārās mūzikas inspektors pulkvedis Georgs Černers, un tas bija sākums mūsu sadarbībai ar kādu no ārvalstu armiju muzikālajiem dienestiem, bet jau nākamajā gadā mēs no Vācijas Bundesvēra saņēmām 13 lietotus, bet labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus. Saņēmām mūzikas instrumentus arī no ASV Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes mūziķiem. 1994. gadā mēs viesojāmies pieredzes apmaiņas braucienā Vācijā, kur stažējāmies šīs valsts militārās mūzikas apmācību centros.

Bija tāds laiks, kad mūsu bruņotajos spēkos bija vairāk par vienu militāro orķestri.
— Jā, nākamais nopietnais solis militāro orķestru attīstībā saistās ar 1995. gada 1. jūniju. Šajā dienā aizsardzības ministrs apstiprināja Jūras spēku orķestra štatu. Šis orķestris izvietojās Liepājā, bet jau līdz tam tur pastāvēja obligātā militārā dienesta matrožu orķestris, kuru vadīja bocmanis Vilnis Mellums. Šie matroži muzicēja no dienesta brīvajā laikā, un šī orķestra sastāvs bija ļoti mainīgs. Katru gadu obligātajā militārajā dienestā esošo mūziķu sastāvs nomainījās gandrīz pilnīgi, tomēr viņi spēja nodrošināt vienkāršākās ceremonijas Liepājā, Ventspilī un dažreiz pat Rīgā: nospēlēt dažādu valstu himnas, ceremoniju maršus utt. Pēc profesionālā orķestra nodibināšanas 1995. gadā daļa no šiem matrožiem pārgāja virsdienestā, un tā pamazām mums izveidojās 35 cilvēku liela spēcīga vienība Kurzemes rietumos.

Un Latvijas austrumos — Latgalē?
— Latgalē viss sākās 2001. gada 6. martā, kad NBS komandieris parakstīja sadarbības līgumu ar Daugavpils pilsētas domi. Saskaņā ar šo līgumu uz pašvaldības profesionālā pūšamo un sitamo instrumentu orķestra «Daugava» bāzes tika izveidots Zemessardzes orķestris. Pašvaldības orķestra mūziķi pamazām tika iesaukti Zemessardzes ārrindas, bet pēc tam arī ierindas dienestā un pārtapa par Zemessardzes orķestri. 2004. gadā šo orķestri reorganizēja un tas pārtapa par Sauszemes spēku orķestri.

Reorganizācijas notika arī pēc tam?
— 2004. gadā visus trīs orķestrus, proti, NBS Štāba orķestri Rīgā, Jūras spēku orķestri Liepājā un Sauszemes spēku orķestri Dau­gavpilī, iekļāva vienā struktūrā — Orķestru pārvaldē, kuru savukārt pakļāva NBS Nodrošinājuma pavēlniecībai. Tāda struktūra pastāvēja līdz 2009. gadam, kad finansiālu iemeslu dēļ notika liela reorganizācija: likvidēja Sauszemes spēku orķestri, bet NBS Štāba orķestri un Jūras spēku orķestri apvienoja, izveidojot divas orķestru grupas Rīgā un Liepājā, kuras attiecīgi nosauca par Sauszemes spēku grupu Rīgā un Jūras spēku grupu Liepājā. Šobrīd mums Rīgā ir pūtēju orķestra sastāvs, kas vairāk atbild par ceremoniju nodrošināšanu, bet Liepājā — bigbends, kurš vairāk nodarbojas ar koncertdarbību.

Kiberdrošības apdraudējumi neattiecas tikai uz IT nozari

Līga Lakuča
Foto — Normunds Mežiņš.

somsnor_2596Šā gada 28. novembrī Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības zemessargiem bija iespēja noklausīties Somijas CERT bijušā vadītāja Erkas Koivunena (Erka Koivunen) lekciju. Šobrīd Erka Koivunens ir Somijas kiberdrošības kompānijas «F-Secure» padomnieks kiberdrošības jautājumos. Viņš ir veicis vairākus pētījumus un analizējis, kā dažādu valstu valdības un privātie uzņēmumi spēj
nodrošināt savu datu drošību. E. Koivunens 10 gadus ir vadījis Somijas IT drošības incidentu novēršanas institūciju — Finnish National Computer Security Incident Response Team CERT Finland (CERT-FI). Lekcija notika sadarbībā ar platformu Digital Freedom Festival.

— Latvija un Somija ir mazas valstis. Kāds būtu jūsu ieteikums, kas Latvijai būtu jādara, jo mūsu Nacionālā IT drošības padome un mūsu IT drošības incidentu novēršanas institūcija www.cert.lv darbojas salīdzinoši neilgi. Kādi, jūsu-prāt, būtu galvenie uzdevumi, kas mums jāpaveic?
— Ir svarīgi apzināties, ka maza valsts un finanšu trūkums ne vienmēr nozīmē, ka jūs atrodaties kādā īpaši neizdevīgā stāvoklī. Nelielā teritorija var arī tikt uztverta kā ieguvums, kad jūs saprotat, ka kiberdrošības apdraudējumi un jūsu spējas apkarot šos draudus pēc savas būtības darbojas vienā plaknē. Tie skar visu valsts pārvaldi un arī visas tautsaimniecības nozares. Tāpēc mazai valstij ir vieglāk apvienot resursus un panākt, lai šīs dažādās vertikāles savstarpēji sarunātos. Tātad visefektīvākais veids, lai novērstu šos apdraudējumus, ir veicināt horizontālo diskusiju, novērst šķēršļus informācijas plūsmai un panākt to, ka dažādās nozarēs strādājošie cilvēki varētu sadarboties, aptverot ne tikai valdības līmeni, bet arī dažādus sabiedrības slāņus. Tātad mazā valstī faktiski šāda iespēja jau ir, un tā savā ziņā tiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu, bet, runājot par kiberdrošību, manuprāt, nepieciešamība pēc šādas horizontālas sadarbības ir daudz aktuālāka nekā jebkad agrāk.

Vēl viens aspekts — būtu patiešām muļķīgi domāt, ka kiberdrošības apdraudējums tiek vērsts tikai pret jūsu valsti un ka jūsu organizētā cīņa pret šādu apdraudējumu būtu jāveic tikai un vienīgi jūsu valsts teriorijā. Šo draudu horizontālais raksturs ir jāuztver kā tāds, kas brīvi šķērso valstu robežas. Jums ir jāveido starptautiskas attiecības un jāpilnveido sadarbības spējas, jāpaļaujas uz to, ka arī dažādas privātās struktūras un uzņēmumi veic darbu šajā jomā. Valdība nebūs tik visvarena, tai arī  nebūs pieejama visa nepieciešamā informācija, zināšanas un iespējas pievērsties un panākt risinājumus pilnīgi visos kiberdrošības jautājumos.

Lielākajai daļai Latvijā esošo uzņēmumu ir filiāles un biroji citās valstīs, tāpēc savā ziņā tiem, salīdzinot ar Latvijas valdību, tiešām ir plašāks redzesloks un lielākas iespējas panākt kādus globālus risinājumus. Latvijas Ārlietu ministrija un izlūkdienesti, protams, dara visu iespējamo, un tomēr tajā pašā laikā starptautiskai kompānijai, kurai ir savs birojs Latvijā, varētu būt konkurējošs un dažos gadījumos daudz pilnīgāks priekšstats par draudiem attiecīgās uzņēmējdarbības jomā. Tāpēc, manuprāt, jums noteikti vajadzētu pārdomāt iespējas saņemt šāda veida palīdzību, un  es domāju, ka vairums organizāciju būtu gatavas dot savu ieguldījumu, jo, ja reiz kāda kompānija nodarbojas ar uzņēmējdarbību kādā noteiktā valstī, tā vēlas palīdzēt šai valstij nodrošināt tās īpašumus un panākt, ka attiecīgās valsts politiskā un ekonomiskā situācija kļūst drošāka —  pro-gnozējama un uzticību baudoša. Gudra valdība centīsies apzināt tās jomas, kurās uz­-ņēmēji spēj un brīvprātīgi izvēlas dot savu ieguldījumu, un tā spēs novirzīt šos centienus sev vēlamā virzienā. Jūs būsiet pārsteigti par to, cik atsaucīgi izrādīsies privātie uzņēmēji, ja valdība dos viņiem šādu iespēju. Protams, ir arī tādi pakalpojumi, kurus jūs varat atrast un nopirkt. Piemēram, manis pārstāvošā Somijas kompānija «F-Secure» sniedz kiberdrošības pakalpojumus, un mēs būtu priecīgi piedalīties Latvijas kiberdrošības jautājumu risināšanā.

Maza valsts tās iedzīvotājiem ir gan svētība, gan arī lāsts. Fakts, ka Somija jau gandrīz simt gadus ir spējusi pastāvēt kā neatkarīga valsts, manuprāt, liecina par to, ka Somija ir mācējusi pareizi rīkoties. Latvija, līdzīgi kā pārējās Baltijas valstis, šobrīd saskaras ar diezgan daudziem draudiem. Šo draudu novēršanai jums būtu jāizmanto savas priekšrocības, jo jūsu pretiniekiem diemžēl nepiemīt «greznība» būt mazam un veiklam, tie, iespējams, ir spēcīgi, bet viņi nav veikli.

— Kā, jūsuprāt, ziņa par to, ka valdībai un privātajām organizācijām savstarpēji jāsadarbojas, būtu jāpasniedz sabiedrībai? Cilvēki, iespējams, domā — labi, bet kāpēc mums būtu tā vai citādi jārīkojas; šādi jautājumi jau tika uzdoti saistībā par datu aizsardzību. Kā lai mēs panākam šo sadarbību? Vai ir kāds veids, kā to labāk nodrošināt?
— Šis jautājums sasaucas ar ES Vispārīgo datu aizsardzības regulu (General Data Protection Regulation), par kuru es diezgan daudz pēdējā laikā esmu rakstījis (skat. https://business.f-secure.com/10-myths-european-gdpr/ un https://business.f-secure. com/the-glaring-gap-in-security-posture/). Tātad — kompānija «F-Secure», arī es pats personīgi — mēs esam tikai ieguvuši no brīvprātīgas sadarbības starp uzņēmumiem, no valdības un uzņēmumu sadarbības, apmainoties ar informāciju par draudiem un tad izmantojot vienam otra stiprās puses. Ja reiz mums ir kāda pieredze, tad ir noderīgi šajā pieredzē dalīties. Jums būtu jācenšas radīt tādu kultūru un atmosfēru, lai cilvēki izrādītu vēlmi sadarboties, dalīties ar citiem un no citiem saņemt šāda veida informāciju. Savā  prezentācijā es minēju arī IoC — kompromisa indikatorus jeb draudu tehniskos rādītājus, kas jau tagad attiecas uz dažiem uzņēmumiem. Kompānijas jau šobrīd apmainās ar IoC informāciju, un nākotnē šādas informācijas apmaiņa būtu vēl papildus jāatvieglo.

Tomēr, ja jūs vēlaties gūt pārliecību, ka šāda veida informācijas apmaiņa tiks īstenota vienoti visā sabiedrībā, ir nepieciešams izveidot un ieviest šādas kārtības oficiālu regulējumu. Tas ir vajadzīgs tāpēc, ka pilnībā brīvprātīgai sadarbībai pastāv zināmas robežas, un vienmēr būs tādi uzņēmumi un organizācijas, kas dažādu iemeslu dēļ nevēlēsies iesaistīties šādos brīvprātīgas sadarbības mehānismos. Tāpēc, ja jūs vēlaties no­- drošināt vismaz minimālu dalību šādas informācijas apmaiņā, jums ir nepieciešams ne tikai radīt attiecīgus stimulus, bet vienlaikus arī sākt darbu pie attiecīga regulējuma izveides, kas paredzētu šādu līdzdalību. Kā jau mēs esam pieredzējuši, ES Vispārīgajai datu aizsardzības regulai ir labi nodomi, un tā paredz, ka jums ir jāziņo varas iestādēm par šādiem pārkāpumiem, lai šie pārkāpumi, draudi un kiberdrošības vājās vietas atklātos un tādējādi nekavējoties būtu iespējams arī atbilstoši rīkoties. Tomēr ar šīs regulas palīdzību jūs varat nodrošināt vien mini­- mālo drošību — tā būs vienota un visaptveroša, bet diemžēl joprojām tikai minimāla (par šo jautājumu kā 3. mītu es rakstīju savā blogā pirms dažām nedēļām: https://business.f-secure.com/10-myths-european-gdpr/#myth3).

Pašreizējā situācija ir salīdzināma ar skolas mācību klasi, kurā mācās funkcionāli attīstīti skolēni un pelēkā masa. Mani māc bailes, ka regula, lai arī neapšaubāmi liks «atpalicējiem» uzlabot savus centienus, tomēr, iespējams, panāks, ka šobrīd labākie nākotnē izvēlēsies darīt daudz mazāk, jo, apskatot prasības, viņi pārliecināsies, ka līdz šim ir tērējuši par daudz laika un pūļu, pat sasniedzot izcilus rezultātus, t.i., darot daudz vairāk, nekā tiek prasīts minimālā līmeņa prasību izpildei. Savā iepriekšējā darbā es iestājos par brīvprātīgu līdzdalību un brīvprātīgu informācijas apmaiņu, un, lai to veicinātu, vienmēr aizstāvēju viedokli, ka šādai brīvprātīgai informācijas apmaiņai ir jāparedz zināma imunitāte.

Ja jūs dalāties ar informāciju, jums vajadzētu būt nodrošinātai iespējai to darīt, nebaidoties no iespējamām sekām. Piemēram, jūs esat bijis liecinieks kādam drošības incidentam, par ko citiem uzņēmumiem un organizācijām būtu jābūt lietas kursā, lai arī viņi varētu uzlabot savu datu aizsardzību. Tomēr šīs informācijas izpaušana, jums atklājot savu vārdu, var novest pie situācijas, ka jūsu vai kāds cits uzņēmums nonāk sarežģītā stāvoklī, piemēram, saistībā ar re-glamentējošām darbībām, nevēlamu publi­- citāti. Atcerieties, ka lielākā daļa uzņēmumu nevēlas, ka to kiberdrošībai tiktu piesaistīta uzmanība, tāpat sakarā ar uzņēmumu savstarpējiem līgumiem, kas var atturēt izpaust jebkāda veida informāciju par saviem biznesa partneriem. Šādai informācijai nemaz nav jābūt klasificētai, jo pat vienkāršas diskusijas uzsākšana par to tiks uzskatīta par jūtīgu. Ja pastāvēs draudi, ka jūsu uzņēmumam varētu uzlikt naudas sodu, jūs kārtīgi apsvērsiet, vai ir vērts dalīties ar šādām ziņām. Ideālā pasaulē vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai nu dalīties ar nekontekstualizētu informāciju jeb IoC anonīmā formā, vai arī jums ir iespēja sākumā šādu ideju pārbaudīt, pirms izlemjat padalīties ar jums pieejamo «netīro veļu». ES Vispārīgā datu aizsardzības regula šādas iespējas, protams, neparedz.

Šī jaunā regula stāsies spēkā 2018. gada maijā — pēc pusotra gada. Un šobrīd neviens, pilnīgi neviens Eiropā nevar pateikt, kādi būs tajā paredzētie sliekšņi jeb robežas, par ko būs jāziņo un par ko varēs neziņot, kā arī — vai tiks paredzēti kādi noteikto prasību pārkāpumu ierobežojumi (skat. https://business.f-secure.com/10-myths-european-gdpr/#myth9) un vai jūs tiksiet sodīti, ja ļaunprogrammatūrai izdotos iekļūt jūsu datu sistēmās un ja šāda ļaunprogrammatūra izrādītos kāda failu šifrēšanas programmatūra, kas sašifrētu jūsu failus. Šobrīd izskatās, ka lielākā daļa no šādām ļaunprātīgām šifrēšanas programmatūrām veic tikai datu šifrēšanu, bez to noplūdināšanas uz āru. Tātad, ja jūs savā uzņēmumā esat lietojis stingru pieeju datu aizsardzībai, iespējams, ka jums vispār nav nepieciešams par to ziņot. Respektīvi, viedoklis, ko uzņēmumi šobrīd gatavojas atbalstīt, ir, ka sods netiek piemērots, ja vien personiskajai informācijai nav nodarīts kāds kaitējums. Bet, iespējams, ka nākamajā dienā ļaunprogram­- matūra mainīs savus ieradumus un sāks izplatīt informāciju, izpletīsies, skarot miljoniem lietotāju personisko informāciju — vai šādā situācijā jūsu viedoklis mainītos? Tātad, šobrīd ES kompānijām patiešām ir neiespējami kaut ko plānot attiecībā uz topošo ziņošanas prasību izpildi. Un, kamēr kompānijas baidās par iespējamām sekām, tās ļoti negribīgi iesaistīsies jebkadā brīvprātīgas informācijas apmaiņā. Un es ļoti nevēlos, ka tas patiešām tā notiktu.

— Vai būtu pareizi apgalvot, ka galvenais iemesls, kāpēc valsts šādi rīkojas, ir, lai jebkura organizācija būtu pasargāta no šiem draudiem?
— Jā, ja jūs vēlaties aizsargāt tās no kiberdrošības apdraudējumiem. Kiberdrošības apdraudējumi neattiecas tikai uz IT nozari — tie ietekmē tirdzniecību, piemēram, mazumtirdzniecību, loģistiku, finanses, enerģiju, pat spēju aizsargāt un pārvaldīt valsti. Un mēs, šajā nozarē strādājošie, zinām, ka šie draudi patiešām ir reāli, ka tie pēdējo gadu laikā kļūst arvien nopietnāki. Tāpēc, manuprāt, ir pēdējais brīdis, lai valsts sāktu veidot šīs spējas. Diemžēl ir jāatzīst, ka līdz šim par kiberdrošības jautājumiem ir runāts ļoti tehniski, tāpēc nespeciālistam — šāda pakalpojuma saņēmējam vai politisku lēmumu pieņēmējam —, iespējams, ir bijis patiešām ļoti sarežģīti izprast šo draudu būtību. Mēs esam izmantojuši arī diezgan daudz retorikas par pastaro dienu, sakot, piemēram, ka «viss sadegs», un tas nav palīdzējis šo problēmu labāk izprast. Tāpēc tagad mums ir jācenšas saprast mūsu savstarpējā sasaiste, viss, no kā mūsdienās sabiedrība ir atkarīga, arī tas, cik daudz dažādās programmatūras, datoru un komunikāciju tīkli ir dzinējs, kas vada mūsu darbības. Igauņi, manuprāt, šajā situācijā ir ideāls piemērs — Igaunijā bez datora palīdzības vairs nav iespējams nodrošināt tādu demokrātisku procesu kā vēlēšanas. Igauņiem patiešām ir viegli valsts politiskajai vadībai un uzņēmējiem pamatot kiberdrošībā līdz šim ieguldīto līdzekļu atdevi. Jums Latvijā ir jāatrod savs risinājums, kas palīdzētu uzskatāmi izskaidrot mūsdienu sabiedrības savstarpējo sasaisti, saikni starp informācijas un sakaru tehnoloģiju domēnu un pašas sabiedrības funkcionēšanu.

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.

Intervija

Adventes laikā «Tēvijas Sargs» aicināja uz sarunu divus Nacionālo bruņoto spēku kapelānus: Jūras spēku flotiles kapelānu kapteini Dāvidu Šternu un Gaisa spēku aviācijas bāzes vecāko kapelānu kapteini Ruslanu Markēviču.

Džoanna Eglīte
Foto — Gatis Dieziņs un no Dāvida Šterna personiskā arhīva.

davidsMūsu izvēle ir izvēlēties
Saruna ar Jūras spēku flotiles kapelānu kapteini Dāvidu Šternu

Mazs puika būdams, viņš vēroja, kā vectēvs gāja Kurzemes jūrā zivis zvejot. Pašreiz viņš bieži iet jūrā kopā ar Latvijas karavīriem un zina teikt, ka Latvija, raugoties no jūras, izskatās pavisam citāda, nekā krastā stāvot.

Dāvida Šterna tēvs bija baptistu mācītājs Aizputē, vēlāk — Rīgā. Dāvids auga pasaulē, kur sarunas par Dievu bija tikpat dabiskas kā dievkalpojums svētdienā vai ziedu nelikšana pie Ļeņina pieminekļa 1. septembrī. Dāvids bija par mazu, lai tie būtu viņa paša lēmumi, bet viņš atzīst, ka ļoti novērtē savu vecāku un līdzcilvēku spēju nezaudēt pārliecību, vērtības un rīkoties saskaņā ar tām.

Tagad Dāvids pats ir garīdznieks — kapelāns. Un, īsi pārstāstot viņa biogrāfiju, viss šķiet tik likumsakarīgi, viegli un saskanīgi. Bet Dāvids ir meklētājs un domātājs. Viņu nebiedē cilvēki, kuri apšauba un uzdod neērtus jautājumus, — viņš pats tos ir daudzkārt piedzīvojis.

Iesākumā Dāvids kļuva par galdnieku. Mazliet vēlāk nolēma, ka ar to nav gana, un studēja teoloģiju Latvijas Universitātē. Bakalaura, tad maģistra programmā. Arī tad viņu urdīja nemiers, vēlme izzināt patiesību un lietu kārtību. Viņš pētīja gan pasaules reliģijas, gan ezotēriskas un garīgas prakses. Un brīžiem likās, ka pats ir apmaldījies. Līdz beidzot, izzinot kristīgās ticības saknes, atklāja pareizticību. «Bet pat tad, kad tu nonāc pie atbildes, tu neapstājies,» saka Dāvids Šterns. «Lai notiktu attīstība un virzība, tev jāiet dziļumā. Patiesības izzināšanas ceļš ir bezgalīgs.»

Dāvida «draudze» ir visi Latvijas Jūras spēku flotiles karavīri — gan ticīgi, gan neticīgi, katrs ar savu pārliecību, meklējumiem un atbildēm. Dāvida brīnišķīgākā spēja, kas, visticamāk, kopta gadiem (arī deviņus no tiem kalpojot par kapelānu Alūksnes Kājnieku skolā), ir labestīga būšana līdzās. Cilvēcīgi, vienkārši un gaiši. Neapšaubot, nenorādot, ka otrs kļūdās, nenoniecinot otra domas vai jūtas, bet gan uzklausot, iedrošinot un atbalstot. Viņš prot to, ko mūsdienās spēj retais, — klausīties. Apstāties, kad otrs sāk runāt, un iedziļināties. Būt ar otru, nevis aizbildināties ar tukšām, atsvešinošām frāzēm. Viņš piekrīt domai, ka mēs visi pārāk skrienam, pārāk steidzamies un liedzam sev iespēju domāt par būtiskāko.

Vai dzīvojam pasaulē, kurā zudušas vērtības?
Vērtības pašas par sevi nav zudušas, bet dažkārt cilvēki tās ir pazaudējuši. Ir divi būtiski faktori, kas veicina šādu mānīgu iespaidu. Pirmkārt, esam radījuši tik sasteigtu, sadrumstalotu vidi un ritmu, ka mums īsti nav laika apstāties, lai domātu, iedziļinātos paši sevī un līdzcilvēkos. Mēs uztraucamies, ka mums nav laika visu izdarīt, bet nemanām, ka mums nav laika dziļi domāt. Otrkārt, sabiedrībā vērtības tiek nemitīgi apšaubītas. Izskan pieņēmums, ka dzīvojam laikā, kad nav vērtību, un tās jārada no jauna. Bet vērtības ir šīs pasaules pamatlikumi — universāli un nemainīgi. Vērtības ir tās, kas nosaka, kas mēs esam.

Lai cilvēks saprastu, kas viņš ir — to personīgi piedzīvotu un novērtētu —, ir jāpēta sevi, sava dzimta, jāveido savas dzimtas koks, savas saknes. Caur to atklājas, cik dažādas tautības bijušas mūsu senčiem, tas, kādas dzīves dzīvotas un kādi darbi darīti, kāda ir bijusi ticība. To uzzinot, var sākt formulēt, kas tu īsti esi un kas tev ir svarīgi. Saprotot un pieņemot sevi, mazinās arī neiecietība, rodas izpratne par cilvēka dabu, jo pamatu pamatos mēs visi esam līdzīgi un mūsu vērtības ir līdzīgas. Bet šim procesam ir vajadzīgs laiks. Vēlme veltīt laiku. Bet bez tā mēs dzīvojam kaut kur pa virsu.

Protams, nav noslēpums, ka zaudējuma vai atšķirtības brīdī pēkšņi ļoti skaudri aizdomājamies par šiem jautājumiem. Tad apjaušam, cik svarīga mums ir ģimene, sieva, bērni, zeme, mājas, valoda, līdzcilvēki. Bet ir vērts par to censties domāt arī tad, kad viss dzīvē ir vairāk vai mazāk kārtībā.

Par ko liekam svecīti pie ikonas
Es bieži redzu cilvēkus, kuri laiku pa laikam aiziet uz baznīcu un noliek pie ikonas svecīti, lai gan nav pareizticīgi. Mēs kaut ko gribam «sarunāt» ar Dievu, kaut ko izprasīt no viņa. Impulss, kas mūs mudinājis rīkoties, ir ļoti vērtīgs, — pat ja to neapjaušam, mēs meklējam mierinājumu, mieru. Svarīgi ir neapstāties meklēt, neapstāties pie šīs vienas noliktās svecītes, bet iet tālāk, kamēr iekšējais miers ir atrasts.

Svece ir lūgšanas simbols, kas kā upuris tiek pienesta Dievam. Laikam visbiežāk cilvēki lūdz Dievu tad, kad ir kāda nelaime vai nepieciešama palīdzība, vai ir kāda īpaša vēlme vai vajadzība, kuru grib apmierināt. Dažreiz tās ir labas lietas, bet tās nav būtiskās. Lielākā cilvēka vajadzība ir atbrīvoties no sava ļaunuma, egoisma, lepnības, paš­taisnības u.tml. Pirmkārt, mums katram jālūdzas par sevi, saviem grēkiem, lai Dievs glābj mūsu dvēseli. Pamata lūgšana ir: «Kungs Jēzu Kristu, Dieva dēls, apžēlo mani grēcīgo!» Ja cilvēks to apgūst un savā sirdī glabā šādu lūgšanu, tad viņš nevienu citu nenosodīs, mīlēs līdzcilvēkus, visiem vēlēs labu un centīsies darīt labu. Otrkārt, cilvēkam pašam mainoties ar Dieva palīdzību, mainīsies lietas apkārt, un viņš vairāk pamanīs labo citos cilvēkos.

Nav nekā būtiskāka par attiecībām
Karavīri ir tieši tāda pati sabiedrības daļa kā jebkurš cits. Nav tādas «karavīru problēmas». Mēs visi saskaramies ar līdzīgiem jautājumiem un sarežģījumiem dzīvē. Un nenoliedzami — būtiskākais mums visiem ir attiecības. Attiecības ar to, kas ir pāri mums, ar sevi un attiecības ar cilvēkiem. Kolēģiem, radiem, bērniem un dzīvesdraugu.

Piekrītu, karavīra dzīvesceļš atšķiras no ierastā — viņi dodas misijās un mēnešiem ir projām no mājām. Katra šī šķiršanās ir pamatīgs pārbaudījums attiecībām, jo viss, kas ierasti bija dalīts uz diviem, tagad paliek vienam. Un lai arī tehnoloģijas ir padarījušas atšķirtību nosacīti mazāku, tās nespēj aizstāt fizisku klātbūtni un var radīt arī bezspēcības izjūtu, jo tur tālumā tu nevari paņemt otru klēpī, samīļot, mierināt un noglāstīt.

Nav tādu padomu, ko var dot otram šādā situācijā. Katram šai savu attiecību pieredzei jāiet cauri pašam. Es varu tikai iedrošināt nekrist izmisumā, izturēt, neaiziet pa gaisu bezspēcīgās dusmās un vienmēr lūgt piedošanu, ja tā noticis.

Cilvēks savā būtībā ir labs
Kristīgā izpratnē ļaunais nav daļa no cilvēka. Cilvēks savā būtībā ir labs. Ļaunais ir ārpus viņa. Ļaušanās dusmām, nesavaldība, skaudība, nodevība — tie ir spēcīgi kārdinājumi, kas nemitīgi mūs izaicina. Bet mēs esam dzimuši brīvi, un mūsu lielākā brīvība ir iespēja izvēlēties. Mūsu darbs ir to visu vērot un modelēt sekas, jo it visam ir sekas. Katrs impulss ir jāsijā caur labā un sliktā sietu, cenšoties paturēt tikai to, kas vairo labo mūsos un pasaulē. Tādēļ lūgšanai ir liela nozīme — tā palīdz virzīt cilvēku uz gaišo, tīro. Bet šis darbs ar sevi, savu domu un vēlmju vērošana un sijāšana kaut kādā ziņā ir nemitīga cīņa. Un vērts paturēt prātā, ka katra labas domas, labas vēlmes, laba darba izvēle ir mūsu veikts varoņdarbs.

Par Ziemassvētku laiku un svētkiem
Ziemassvētku laiks ir īpašs ar to, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēla, nākšana pasaulē, kļūšana par cilvēku apliecina — šī Zeme un radība ir laba, un Dievs ir ar mums. Tas ir lielais Ziemassvētku noslēpums.

Savukārt attiecībā uz dāvanām un dāvināšanu, kas saistās ar svētkiem un gadumiju, es gribētu atgādināt par kādu vēsturisku
cilvēku — Svēto brīnumdari Nikolaju, no kura dzīvesstāsta veidojies Ziemassvētku vecīša tēls. Sv. Nikolajs piedzima 4. gs. Pataras pilsētā, tagadējā Turcijas teritorijā, turīgā ģimenē. Vēlāk viņš kļuva par Miras pilsētas bīskapu un izcēlās ar lielu labdarību un brīnumainiem darbiem dzīves laikā un arī pēc nāves. Savus labos darbus Sv. Nikolajs vienmēr centās paturēt slepenībā, lai cilvēki nepateiktos viņam, bet Dievam par palīdzību. Mans vēlējums mums visiem ir darīt tāpat, iepriecināt citam citu ar labiem darbiem, dāvanām, mīlestību un par visu pateikties Dievam un cilvēkiem, kuri ir mums līdzās. Vārda «paldies» nozīme ir «palīdz Dievs».

MarkevicsMīlestība visu izlīdzina
Saruna ar Gaisa spēku aviācijas bāzes vecāko kapelānu kapteini Ruslanu Markēviču

Kopš Ruslans Markēvičs ir armijā, viņš vienmēr darījis to, kas uzticēts veikt viņa karavīriem, — piedalījies mācībās poligonā, pirmsmisiju apmācībās, mēnešiem ilgi bijis prom no mājām misijās Irākā un Afganistānā, gājis patruļās. Viņš nekad nav izvēlējies vieglāku, bet atsvešinātāku ceļu. Ruslans attiecības ar karavīriem veidojis tā, kā attiecības un uzticību savā starpā iemanto paši karavīri — ejot kopā cauri grūtībām. 12 gadus Ruslans bija Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljona kapelāns. Šogad pēc rotācijas kļuvis par Gaisa spēku aviācijas bāzes vecāko kapelānu.

Līdzīgi kā Dāvidam Šternam, arī Ruslanam dzīvesceļš šķiet savstarpēji saistītu izvēļu virkne. Viņa vecvectēvs un tēvocis bija mācītāji. Vēl gluži jauns būdams, Ruslans sāka kalpot baznīcai, gāja svētdienas skolā, vēlāk kļuva par pasniedzēju. Kopš agras jaunības Ruslans aktīvi brauca uz kristīgām nometnēm kā sporta instruktors, vēlāk kā pasniedzējs un organizators. Viņš ir pārliecināts, ka labestīgs, gaišs laiks, ar kādu viņš cenšas piepildīt kristīgās nometnes, var bērniem no ne tik labas vides dot impulsu noticēt labajam pasaulē un izvēlēties vērtīgu ceļu dzīvē.

Bērnībā Ruslans sapņoja, ka kļūs par mācītāju vai misionāru, bet  studijas uzsāka Policijas akadēmijā. Pagāja laiks, līdz Ruslans atskārta, ka tā nav bijusi pareiza izvēle, un viņš devās uz Poliju mācīties garīgā seminārā. NBS virskapelāna Elmāra Pļaviņa uzrunāts, Ruslans pēc studijām sāka kapelāna gaitas Latvijas armijā. Simbolisks cikls bija noslēdzies — viņš atgriezās disciplinētā un reglamentētā vidē, kuras mērķis ir sargāt cilvēku drošību un dzīvību, bet atgriezās kā garīdznieks — kapelāns. Mēs sākam sarunu par sapņiem,
jo Ruslans piemin, ka Gaisa spēku aviācijas bāzē nav kapelas.

Vai domām un sapņiem ir spēks?
Viss dzimst mūsu galvā. Domām un sapņiem ir milzīgs spēks. Piepildāmos — mēs parasti paši piepildām, savukārt ir tādi sapņi, kurus mēs varam tikai iecerēt. Bet Dievs īsteno mūsu sapņus, par to esmu drošs. Arī par kapelu Gaisa spēku aviācijas bāzē — es zinu, ka kādreiz tā noteikti būs. Savā noteiktā laikā. Varbūt es nebūšu līdzās, bet tas noteikti piepildīsies.

Vai vērtības ir universālas visiem?
Es nevaru runāt par visu cilvēku vērtībām, jo vērtības ir tieši saistītas ar to, kam tu tici un kur ir bāzēta tava ticība. Tādēļ cilvēkam, kuram nav ticības, ir grūti formulēt vērtības, pieņemt lēmumus. Pārsvarā cilvēks rīkojas tā, kā konkrētā situācijā ērtāk, izdevīgāk. Domāju, tas dzīvi un priekšstatus par dzīvošanu ļoti sarežģī, padara smagu. Kārtības trūkums rada nemieru, spriedzi.

Divas vērtības, kuras man personiski ir ļoti būtiskas, ir gods un spēja lūgt piedošanu. Gods ir tas mērs, saskaņā ar kuru es vērtēju savu rīcību kā labu vai sliktu. Savukārt piedošana, spēja to lūgt ir viena no bezgala svarīgām praksēm attiecību veidošanā. Mēs dzīvojam savādā pasaulē, dēvējam to par demokrātisku, un tas paredz, ka katram ir tiesības uz savu taisnību. Līdz ar to ikviens jebkad var nejusties vainīgs, jo katram taču ir sava taisnība. Bet bez spējas redzēt savu kļūdu vai nodarījumu otram nav iespējams īsti būt kopā ar otru.

Vīrietim un sievietei laulībā ir savi uzdevumi
Vajadzība un spēja lūgt piedošanu ir viena no būtiskākajām vīrieša un sievietes attiecībās. Kad laulāju savus karavīrus, es bieži saku, ka Dievs neko šai pasaulē nesarežģī. Arī vīrieša un sievietes vienībā viņš ir skaidri vēstījis katra uzdevumus: vīram — mīlēt savu sievu, sievai — klausīt un cienīt savu vīru. Viss ir tik vienkārši, bet mūsdienu pasaulē tik sarežģīti īstenojams. Pa vidu starp mīlestību un cieņu kā tiltam jābūt piedošanai. Lai cik sarežģīts, samilzis un neizrunājams šķiet attiecību stāsts, jau apustulis Pāvils ir teicis, ka mīlestība visu izlīdzina.

Veidojot laulību, ir jāapzinās, ka mēs nenākam katrs ar saviem 50 procentiem darba mūsu kopīgo attiecību labā. Mums jānāk ar 100 procentiem. Tikai tad šī savienība var veiksmīgi pastāvēt. Abi ar 100 procentiem. Un daļa no šī darba noteikti ir arī sarunāšanās. Kad emocijas un strīdi norimuši — jārunā. Par to, kas notika, kā situāciju vērst par labu. Nesarunāšanās atsvešina. To nedrīkst piemirst.

Pašreiz vīrieši daudz nelabprātāk stājas laulībā. Viņiem ir bail uzņemties atbildību. Šādās situācijās gan es mudinu uz vīra cienīgu rīcību — bildināt draudzeni, ar kuru dzīvo kopā, vai savu bērnu mammu. Sievietei tas ir ļoti būtiski — piedzīvot šādu sava vīrieša rīcību.

Ko dzīves laikā vērts iemācīties
Karavīra dzīve nav vienkārša un viegla, un mēs nereti nonākam situācijās, kad, pildot uzdevumu, ir fiziski vai emocionāli ļoti smagi. Tādos brīžos ir vienkārši ļauties negatīvām emocijām. Mēs esam tikai cilvēki. Pats ļoti labi zinu, ko tas nozīmē, bet zinu arī, ka mūsu varā ir iemācīties kontrolēt savas emocijas. To patiešām var iemācīties! Domāju, tas ir viens no mūsu dzīves lieliem darbiem. Spēt nezaudēt cilvēcību, lai cik grūti būtu apstākļi.

Otra lieta, ar kuru vērts sevī strādāt, ir vispārējas neapmierinātības mazināšana. Mēs bieži runājam par visu to, kas mums nepatīk, neapmierina. Nereti šajā slikto sarakstā ir mūsu priekšnieki un tālākajā galā arī valdība. Efektīvākais, ko mēs varam darīt attiecībā pret tiem, kuri mums nepatīk, ir lūgties par viņiem. Ne velti Bībelē ir teikts: «…lūdzies par saviem ienaidniekiem…» Man ir gluži sadzīvisks piemērs no paša dzīves: vienā no misijām man izteikti neveidojās kontakts ar kādu no vada seržantiem. Ļoti cilvēcīgi piedzīvoju visas tās izjūtas un emocijas, kādas rodas šādā situācijā. Bet es sāku par šo cilvēku regulāri lūgties. Pagāja pieci gadi, šis karavīrs pieņēma ticību, kristījās, un mums bija telefonsaruna, kuras laikā runāju par savām tā brīža šau­bām un bažām. Un kas notika? Šis cilvēks mani sāka atbalstīt un iedrošināt. Es jutos tik aizkustināts! Protams, tā notiek reti, un es lieliski zinu, cik grūts ir šis ceļš — vēlēt labu un lūgties par kādu, kurš tev nav simpātisks vai dara pāri, bet šai rīcībai ir liels, labestīgs spēks, ja ne attiecībā uz otru, tad noteikti uz tevi pašu.

Par Ziemassvētku laiku un svētkiem
Ziemassvētki un jauna gada sākums ir simbolisks atskaites punkts, kad padomāt par būtisko. Un būtiskais ir mūsos — tā ir vērtību sistēma, prioritātes, kuras pārskatīt un pārvērtēt, un garīgais ceļš, kuru mums katram šajā dzīvē ir vērts iet.

Otrs būtiskais, par ko rūpēties un domāt, ir ģimene. Jo, lai kā mums liktos, tā vienmēr ir svarīgāka par darbu un citām lietām. Kad brūk ģimene, cieš visas jomas dzīvē — arī darbs. Ģimenē ir vērts iegldīt savu laiku un spēku. Savukārt attiecībā uz darbu — lai kāds tas būtu, to ir vērts darīt vislabākajā sev iespējamā veidā — no visas sirds. Jo tikai tā darītam darbam ir jēga, un tas rada gandarījumu.

Un vēl es aicinu sapņot, vēlēties un domāt labu! Tas piepildās!