Latvijas ziņas

17. oktobrī Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras piestātnē notika atceres pasākums Lielbritānijas, Francijas un Īrijas jūrniekiem, kas krituši, sniedzot atbalstu Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā.

Atceres pasākums

Piemiņas pasākumā piedalījās parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs un Jūras spēku flotiles komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis, kā arī Francijas vēstniecības Latvijā pirmā padomniece Sofija Ibēra (Sophie Hubert), Īrijas vēstnieks Latvijā Šeimuss Makeinguss (Seamus Mac Aonghusa) un Lielbritānijas vēstniecības Latvijā vadītājs Tims Kollijs (Tim Colley).

1919. gada rudenī Lielbritānijas un Francijas karakuģi, kuru apkalpē bija arī īru jūrnieki, sniedza nepieciešamo artilērijas atbalstu Latvijas armijas desanta operācijai Daugavgrīvā. Šis uzbrukums bija sākums Rīgas un Latvijas pārējās teritorijas atbrīvošanai no Bermonta-Avalova armijas. Kauju laikā gāja bojā deviņi sabiedroto jūrnieki un seši tika ievainoti.

20. oktobrī Lielbritānijas Pastāvīgo apvienoto spēku komandieris ģenerālmajors Stjuarts Skītss (Stuart Skeates) tikās ar NBS komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi un Aizsardzības ministrijas vadību. Tikšanās laikā pārrunāta Latvijas dalība Apvienotajos reaģēšanas spēkos un citas aktualitātes, kas saistītas ar drošības situāciju reģionā.

Lielbritānijas Pastāvīgo Apvienoto spēku komandieris

Ģenerālmajors S. Skītss ir arī Apvienoto reaģēšanas spēku komandieris. Apvienoto reaģēšanas spēku mērķis ir izveidot apmācītus un ekipētus spēkus, kas spētu reaģēt uz jebkāda veida konfliktiem, tai skaitā piedalīties ANO, NATO un Eiropas Savienības operācijās.

Apvienoto reaģēšanas spēku izveide ir Lielbritānijas iniciatīva. NATO samitā Velsā iniciatīvas dalībvalstu aizsardzības ministri parakstīja nodomu protokolu par šo spēku izveidi. 2014. gada septembrī tika uzsākts darbs pie šo spēku struktūras izveides, uzdevumu un mērķu noteikšanas dalībvalstīm, bet 2015. gadā Londonā septiņas valstis — Lielbritānija, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Nīderlande un Norvēģija — parakstīja līgumu par Apvienoto reaģēšanas spēku izveidi.

Latvijas galvenie ieguvumi, iesaistoties Apvienotajos reaģēšanas spēkos, ir sadarbības padziļināšana ar Lielbritāniju, bruņoto spēku spēju attīstība, kā arī iespēja regulāri piedalīties starptautiskajās militārajās mācībās, tādējādi attīstot praktisko partnerību un jaunas spējas, pilnveidojot dalībvalstu bruņoto spēku spēju savstarpējo savietojamību.

20. oktobrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis atklāja Baltijas aizsardzības koledžas (BALTDEFCOL) studentu mācību vizīti, kuras laikā tās studenti iepazinās ar Latvijas drošības un aizsardzības politikas aktualitātēm.

BALTDEFCOL studentu mācību vizīte

Mācību vizītē Latvijā kopā ar Baltijas aizsardzības koledžas komandantu ģenerālmajoru Andi Dilānu un vadības pārstāvjiem piedalījās 64 Baltijas aizsardzības koledžas Apvienotās vadības un štāba virsnieku kursa studenti no ASV, Vācijas, Polijas, Norvēģijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Moldovas, Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas un Ukrainas.

Viesi tikās ar Aizsardzības politikas departamenta un Krīzes vadības departamenta, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pārstāvjiem, kā arī apmeklēja Ādažu militāro bāzi.

BALTDEFCOL studentu mācību vizīte

BALTDEFCOL ir dibināta 1998. gadā un atrodas Tartu, Igaunijā. Koledžā tiek apmācīti Baltijas valstu, NATO dalībvalstu un partnervalstu virsnieki un civildienesta ierēdņi.

21. oktobrī NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube tikās ar Lielbritānijas bruņoto spēku 20. kājnieku brigādes komandieri brigādes ģenerāli Maiku Elvisu (Mike Elviss).

Komandieri pārrunāja Latvijas dalību NATO Sevišķi ātrās reaģēšanas vienības sastāvā 2017. gadā, Latvijas un Lielbritānijas divpusējo sadarbību aizsardzības jomā un citas aktualitātes, kas saistītas ar drošības situāciju reģionā.

«Latvijas un Lielbritānijas karavīrus vieno pārliecinātība vienam par otru, augsta profesionalitāte un pašaizliedzība stāties pretī jebkuram apdraudējumam. Ilgstoša sadarbība Lielbritānijas vadītajās kaujas grupās ir pāraugusi ciešās draudzības saitēs. Arī šogad 18. novembrī militārajā parādē 11. novembra krastmalā Rīgā Lielbritānijas bruņoto spēku karavīri plecu pie pleca ir kopā ar Latvijas karavīriem,» atzinīgus vārdus par ilggadējo abu valstu bruņoto spēku sadarbību pauda ģenerālleitnants R. Graube.

Jau ziņots, ka Latvijas kontingents, ko veidos Kājnieku rota un nacionālais atbalsta elements, dežūru Lielbritānijas vadītajā Sevišķi ātrās reaģēšanas vienībā, kuras komandieris būs brigādes ģenerālis M. Elviss, uzsāks 2017. gada 1. janvārī.

Vienība ir alianses vienots spēks, ko veido sauszemes komponents ar atbilstošām gaisa, jūras un speciālo operāciju spējām. Sevišķi ātrās reaģēšanas vienību būs iespējams izvietot dažu dienu laikā, lai reaģētu uz jebkuriem izaicinājumiem, kas rastos kādā no NATO dalībvalstīm. Šobrīd Sevišķi ātrās reaģēšanas vienības vadošā valsts ir Spānija.

22. oktobrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis apmeklēja Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību un ar tās komandieri majoru Ivaru Erčumu pārrunāja vienības darbību, attīstības plānus un pašreizējos izaicinājumus kiberdrošības jomā.

«Ar šo apmeklējumu es noslēdzu iepazīšanās braucienus uz Zemessardzes vienībām, ko uzsāku, stājoties ministra amatā. Lai gūtu pilnu priekšstatu par NBS plašāko militāro vienību Zemessardzi, ir nepieciešams tikties ar zemessargiem dažādos novados un vienībās, noskaidrot viņu aktuālākās vajadzības un novērst nepilnības, lai Zemessardze turpmāk attīstītos daudz straujāk un būtu profesionālā dienesta stingrais plecs,» uzsvēra R. Bergmanis.

Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības galvenais mērķis ir attīstīt spējas, lai sniegtu atbalstu Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijai (CERT.LV), kā arī NBS informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanā un radušos seku pārvarēšanā kibertelpā.

Vienības izveide tika uzsākta 2013. gadā 30. jūlijā ar aizsardzības ministra pavēli par tās iekļaušanu Nacionālo bruņoto spēku struktūrā.

No 23. līdz 26. oktobrim NBS piedalījās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta rīkotajās civilās aizsardzības mācībās «Stormex 2016» un no 27. līdz 30. oktobrim starptautiskajās civilajās aizsardzības mācībās «LatModex 2016».

Mācībās «Stormex 2016» ar dažādu apdraudējuma scenāriju izspēli tika pārbaudīta valsts un pašvaldību institūciju, operatīvo dienestu un citu iesaistīto organizāciju gatavība, savstarpējā sadarbība un reaģēšanas spējas katastrofu gadījumos. Savukārt starptautiskajās civilās aizsardzības mācībās «LatModex 2016» starptautiskās civilās aizsardzības komandas un eksperti īstenoja plūdu apdraudējuma situācijām pietuvinātus uzdevumus.

Mācībās piedalījās Zemessardzes vienību karavīri un zemessargi, Gaisa spēku aviācijas bāzes un Jūras spēku flotiles karavīri.

Sudraba bulta31. oktobrī Albānijas bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Jeronims Bazo Ādažu poligonā tikās ar Albānijas bruņoto spēku karavīriem, kuri piedalās starptautiskajās militārajās mācībās «Sudraba bulta 2016».

1. novembrī Albānijas bruņoto spēku komandieris tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un NBS komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi, lai pārrunātu Albānijas dalību Kanādas vadītajā daudznacionālajā bataljona lieuma kaujas grupā un citas aktualitātes, kas saistītas ar drošības situāciju reģionā.

Jau ziņots, ka NATO aizsardzības ministru tikšanās laikā 26. oktobrī Albānija, Itālija, Polija un Slovēnija paziņoja par dalību Kanādas vadītajā daudznacionālajā bataljona lieluma kaujas grupā Latvijā.

2. novembrī NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube devās darba vizītē uz Tallinu, lai ar Igaunijas aizsardzības ministru Hannesu Hanso un Igaunijas Aizsardzības spēku komandieri ģenerālleitnantu Riho Terrasu pārrunātu divpusējo sadarbību, kā arī Baltijas reģiona drošības un sadarbības aktualitātes.

NBS komandieris iepazinās ar Igaunijas pieredzi pilsoņu mobilizācijas un rekrutēšanas jautājumos.

«Igaunijai ir ļoti liela pieredze pilsoņu mobilizācijas un karavīru rekrutēšanas jautājumā. Tāpēc ir svarīgi veidot konstruktīvu diskusiju, izvērtējot un pieņemot lēmumu, ko no Igaunijas pieredzes var aizgūt Latvijas bruņotie spēki.» Ģenerālleitnants R. Graube uzsvēra, ka šī ir pirmā NBS komandiera oficiālā darba tikšanās ar Igaunijas aizsardzības nozares vadību kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

6. novembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis ieradās vizītē Afganistānā, kur apmeklēja Kabulu un Mazārešarīfu. R. Bergmanis tikās ar NBS karavīriem, kas pilda dienesta pienākumus Mazārešarīfā apmācības operācijā «Resolute Support», pārrunāja ar viņiem dienesta aktualitātes, pasniedza piemiņas medaļas par piedalīšanos starptautiskajās operācijās, kā arī piedalījās piemiņas pasākumā pie kritušo karavīru memoriāla.

z_85a8192

Ar apmācības operācijas «Resolute Support» komandiera vietnieku ģenerālleitnantu Sendiju Storiju (Sandie Storrie), kā arī Apmācības, atbalsta un padomdevēju Ziemeļu štāba komandieri brigādes ģenerāli Hārtmutu Renku (Hartmut Renk) tika pārrunāta apmācības operācijas norise un Latvijas ieguldījums.

R. Bergmanis apmeklēja Afganistānas Reģionālo apvienoto vadības un koordinācijas centru un tikās ar tā vadību, lai pārrunātu Afganistānas armijas izaugsmi un apmācības operācijas sniegtās iespējas.

Pašlaik Afganistānā operācijā «Resolute Support» dien 24 NBS karavīri, kas izvietoti Marmalas bāzē Mazārešarīfā un Kabulā, kur ieņem padomdevēju un dažāda līmeņa štābu virsnieku un instruktoru amatus, apmācot un sniedzot atbalstu Afganistānas armijai.

NATO apmācības operācija «Resolute Support» darbību sāka 2015. gada 1. janvārī.

Apmācību jomā Latvijas karavīri atbalsta Afganistānas Nacionālās armijas 209. korpusa štābu un Inženieru skolu un kā padomdevēji darbojas arī alianses apmācības spēku izveidotajā Reģionālajā apvienotajā vadības un koordinācijas centrā, kas nodarbojas ar Afganistānas drošības spēku apmācības koordināciju un informācijas apmaiņu Ziemeļu reģionā, kurā vadošā valsts ir Vācija. Latvija nodrošina arī militāro policistu dalību daudznacionālajā Militārās policijas rotā, kā arī gaisa atbalsta kontrolieru grupu Ātrās reaģēšanas rotā.

13. novembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās Vācijas vēstniecības Rīgā rīkotajā Tautas sēru dienai veltītajā piemiņas pasākumā Rīgas Otrajos Meža kapos.

Godinot karā kritušo un politisko represiju upuru piemiņu, R. Berg­manis nolika vainagu pie Rīgas Otro Meža kapu piemiņas ansambļa.

Tautas sēru dienas tradīciju 1922. gadā Vācijā iedibināja Tautas apvienība, lai apliecinātu solidaritāti tiem iedzīvotājiem, kas Pirmajā pasaules karā bija zaudējuši savus tuviniekus, un kopā ar viņiem godinātu kritušo piemiņu. Pēc Otrā pasaules kara šo dienu pirmo reizi atzīmēja 1950. gadā ar svinīgu ceremoniju Vācijas parlamentā.

Tagad Tautas sēru dienā godina ne vien vācu, bet arī citu tautību cilvēku piemiņu, kuri cietuši abos pasaules karos. Tāpat šajā dienā piemin mūsdienu karu, pilsoņu karu un terorisma upurus, kā arī no politiskajām un cita veida represijām cietušos. Tautas sēru diena atgādina par nepieciešamību pēc izlīguma, savstarpējas sapratnes un miera.

13. novembrī apritēja 25 gadi, kopš Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gadā pieņēma lēmumu par Aizsardzības ministrijas izveidošanu.

Atzīmējot Aizsardzības ministrijas 25. gadadienu, kā arī Lāčplēša dienu un Latvijas proklamēšanas 98. gadskārtu, 14. novembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pasniedza apbalvojumus darbiniekiem par nozīmīgu ieguldījumu aizsardzības nozarē.

«Esmu pateicīgs visiem mūsu valsts aizsardzības nozares pamatlicējiem, atbalstītājiem, virzītājiem un sabiedrotajiem. Viņu paveikto darbu un ieguldījumu nozares attīstībā mēs redzam šodien. Nacionālo bruņoto spēku izaugsme un profesionalitāte ir arī to cilvēku nopelns, kas gadu
garumā veidojuši mūsu aizsardzības nozares politiku,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Aizsardzības ministrijas pirmsākumi saistās ar 1991. gada 24. janvāri, kad tika izveidots Sabiedrības drošības departaments, kas sniedza būtisku ieguldījumu aizsardzības nozares izveidē. Sabiedrības drošības departaments arī aktīvi iesaistījās Latvijas aizsardzības pasākumos 1991. gada augusta puča laikā. Tomēr, ņemot vērā aizsardzības nozares straujo attīstību un pieaugošo pienākumu un atbildības sfēru apjomu, 1991. gada novembrī Augstākās padomes deputāti lēma par Aizsardzības ministrijas izveidi.

Šobrīd Aizsardzības ministrijā strādā 237 darbinieki, no kuriem 28 ir karavīri.

22. novembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis izvirzīja ģenerālmajoru Leonīdu Kalniņu par Nacionālo bruņoto spēku komandiera amata kandidātu.

NBS komandiera amata kandidāts

Tiekoties ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, aizsardzības ministrs pārrunāja nākamā Nacionālo bruņoto spēku komandiera amata kandidāta kritērijus un piedāvāja prezidentam tālāk virzīt apstiprināšanai Saeimā ģenerālmajoru Leonīdu Kalniņu.

«Ir pienācis laiks par komandieri kļūt vecāko virsnieku pārstāvim, kas ir uzsācis dienesta gaitas no zemākajām pakāpēm un izgājis cauri dažādām NBS struktūrām un regulārajiem spēku veidiem,» preses konferencē uzsvēra R. Bergmanis. «Un viens no svarīgākajiem kritērijiem — nākamajam komandiera amata kandidātam ir jābūt ar jau nostiprinātu autoritāti NBS personāla vidū.»

Ministrs norādīja, ka valsts aizsardzībā galveno lomu ieņem sauszemes elements, ieskaitot Zemessardzi, kur tuvākajos gados gaidāmi gan operacionāli uzlabojumi, gan lie­- lākais attīstības finansējums, tāpēc kandidātam ir jānāk no sauszemes elementa. Jaunajam komandierim būs nepieciešams ātri uzsākt operacionāli plānot un vadīt valsts aizsardzību, tāpēc kandidātam ir vajadzīga pieredze, kas gūta, vadot kādu no lielajiem regulārajiem spēka veidiem, un pieredze štābu vadīšanā.

Kā nozīmīgs kritērijs šī amata ieņemšanai tika minēta arī pieredze, kas gūta starptautiskajās operācijās un sadarbībā ar ārvalstu bruņotajiem spēkiem, jo nākamgad Latvijā ieradīsies Kanādas vadītā bataljona lieluma kaujas grupa.

«Ņemot vērā, ka pašlaik viens no NBS izaicinājumiem ir vienību un NBS infrastruktūras paplašināšana pa visu valsts teritoriju, kandidātam ir jābūt labam kontaktam ar pašvaldībām, darba devējiem un Jaunsardzi,» norādīja ministrs.

R. Bergmanis uzsvēra, ka kandidātam aktuāls ir skaidrs redzējums par valsts aizsardzības organizēšanas operacionālajiem aspektiem, to, kādā veidā ar NBS rīcībā pieejamiem resursiem ir iespējams sasniegt maksimālu efektu pret pretinieku un kā valsts aizsardzībā iesaistīt maksimāli daudz Latvijas pilsoņu.

Vēl viens no kritērijiem — NBS komandiera kandidātam vismaz divus gadus jābūt dienējušam ģenerāļa pakāpē. Tāpat jānodrošina militārās «piramīdas» pēctecība un princips, ka nākamajam komandierim pagarinājums uz otro termiņu būtu pieļaujams tikai kā ļoti liels izņēmums ārkārtas situācijās. «Līdzšinējā Latvijas problēma ir bijusi tā, ka mūsu virsniecība ir bijusi pārāk jauna, un tādēļ militārajā hierarhijā bija jāpieļauj izņēmumi, kas kopumā nav vēlami,» preses konferencē atgādināja Bergmanis.

Nacionālo bruņoto spēku likuma 14. panta
1. daļa nosaka, ka Nacionālo bruņoto spēku komandieri apstiprina amatā uz četriem gadiem un atbrīvo no amata Saeima pēc Valsts prezidenta priekšlikuma. Nacionālo bruņoto spēku likuma 13. panta 1. daļa nosaka, ka Nacionālo bruņoto spēku vadību īsteno Nacionālo bruņoto spēku komandieris, kas ir pakļauts aizsardzības ministram.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — Gatis Dieziņš, Ēriks Kukutis un Normunds Mežiņš.

Jūras spēku flotiles taktiskās mācības «Flotex 2016»

Līva Veita,
JSF Krasta apsardzes dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste.

Foto — Normunds Mežiņš.

No 1. līdz 17. novembrim Latvijā notika Jūras spēku flotiles mācības
«Flotex 2016», lai trenētu un testētu Jūras spēku flotiles spēju darboties kā vienotam spēku veidam, pildot aizsardzības plānos noteiktos uzdevumus. 

Flotex Liepaja

Mācībās «Flotex 2016» piedalījās visas Jūras spēku flotiles apakšvienības. Mācību norise tika sadalīta trijās daļās — sagatavošanās, krasta un taktiskajā daļā.

Sagatavošanās daļa notika no 1. līdz 4. novembrim, un tās galvenais uzdevums bija izstrādāt taktiskās pavēles un veikt personālsastāva apmācību.

Krasta daļā no 6. līdz 10. novembrim tika veikta personāla teorētiskā apmācība un praktiskie treniņi, lai nodrošinātu uzdevumu izpildi jūrā un drošu kuģu stāvēšanu ostā krīzes laikā.

Vienlaikus tika uzsākta rezerves karavīru integrācija apakšvienībās, kas aktīvi piedalās apmācību un treniņu procesā. «Flotex 2016» rezerves karavīriem, kuri tika iekļauti regulāro spēku un Zemessardzes vienībās plānotajās mācībās, bija kā 2016. gada mācību noslēguma posms. Mācībās piedalījās septiņi rezerves karavīri.

Flotex

Viens no vairākiem šīs mācību daļas scenārijiem bija naftas piesārņojuma seku likvidācija. Mācību uzdevums bija norobežot Liepājas ostas Tirdzniecības kanālu iespējamas naftas produktu noplūdes gadījumā, kas radusies Jūras spēku flotiles kuģa degvielas uzpildes laikā. Jūras spēku flotiles, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Liepājas ostas operatīvās vienības lokalizēja iedomāto naftas piesārņojumu, slēdzot Tirdzniecības kanāla abus galus ar peldošo norobežojošo barjeru — bonu, tādējādi neļaujot piesārņojumam nonākt Liepājas ezerā un jūrā. Savācot naftas produktus no ūdens virsmas, tika izmantoti peldošie sūkņi — skimmeri.

Papildus šajā mācību daļā tika izspēlēts scenārijs, ka uz kuģa «Virsaitis» ir izcēlies ugunsgrēks un divi jūrnieki pārkrituši pāri kuģa bortam. Šajā epizodē piedalījās arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Kurzemes reģiona brigādes ugunsdzēsēji glābēji, tādējādi pilnveidojot ugunsdzēsēju glābēju iemaņas ugunsgrēku dzēšanā uz kuģa, glābšanas darbos uz ūdens, kā arī uzlabojot sadarbību ar Jūras spēku flotili.

Jūras spēku flotiles galvenie uzdevumi:
▶ nodrošināt valsts teritoriālās jūras un iekšējo ūdeņu (izņemot upes un ezerus) aizsardzību;
▶ veikt krasta apsardzi, kontrolēt valsts teritoriālo jūru un iekšējos ūdeņus (izņemot upes un ezerus), kā arī ekskluzīvo ekonomisko zonu; ▶ nodrošināt vienību kaujas un mobilizācijas gatavību;
▶ koordinēt un veikt cilvēku meklēšanas un glābšanas darbus jūrā, likvidēt jūrā notikušo avāriju sekas un piesārņojumu ar naftas produktiem, kā arī piedalīties ekoloģiskajā uzraudzībā;
▶ meklēt jūrā sprādzienbīstamus priekšmetus un tos iznīcināt.

Savukārt Latvijas teritoriālajā jūrā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā notika mācību «Flotex 2016» taktiskā daļa, kurā tika trenētas un pārbaudītas Jūras spēku flotiles spējas pildīt uzdevumus jūrā. Bija izveidoti vairāki mācību scenāriji, to skaitā arī cilvēku meklēšanas un glābšanas operācija, kurā tika izspēlēta zvejas kuģa sadursme ar nezināmu objektu, asimetriski draudi, kā arī sprādzienbīstamu priekšmetu neitralizēšana.

Noslēdzies ikgadējais drošības un ārpolitikas forums — Rīgas konference

Rīgas konference ir viens no nozīmīgākajiem šī reģiona ārpolitikas un drošības politikas forumiem, kurš šogad no 28. līdz 29. oktobrim norisinājās jau vienpadsmito reizi. Jau trešo gadu pēc kārtas konferences norises vieta bija Latvijas Nacionālā bibliotēka, kur šogad pulcējās dalībnieki no vairāk nekā 40 valstīm. Tostarp valdību vadītāji, diplomāti, starptautiski atzīti eksperti, akadēmiķi un žurnālisti, kas kopumā apmeklēja 11 diskusiju paneļus un trīs papildu pasākumus, kas notika konferences ietvaros, — Austrumeiropas Politikas pētījumu centra grāmatas «Karš Sīrijā: mācības Rietumiem» prezentāciju, Rīgas konferences sadarbības partneru «Hromadske» līdzorganizēto diskusiju «Divi gadi, cīnoties ar Kremļa meliem. Kur mēs esam pašlaik?» un Nākotnes līderu forumu.

Rīgas konference 2016

Šogad konferencē uzstājās Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sadžāns, bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, Alžīrijas ārlietu ministrs Ramante Lamamra un citi prominenti viesi.

Rīgas konference 2016

Diskusijās visvairāk tika uzsvērti tādi akūti jautājumi kā NATO un ES turpmākie drošības un ekonomikas izaicinājumi, sadarbības iespējas, kā arī nepieciešamība rast alternatīvas spekulācijām un propagandai medijos, kas ir viens no hibrīdkara pamat­elementiem. Tika runāts arī par globālās ekonomikas ietekmi uz dažādu reģionu attīstību, par sankcijām pret Krieviju un Krievijas attīstību kopumā, par ES nākotni šādā pasaules attīstības kontekstā. Tradicionāli konferenci noslēdza Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, uzsverot, ka ir nepieciešams domāt par tālāku inte-grāciju un sadarbības stiprināšanu.

Rīgas konference 2016Konferenci organizē Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) sadarbībā ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju un Ārlietu ministriju.

Aivis Indāns, «Rīgas konferences 2016» mediju koordinators (www.lato.lv).
Foto — Gatis Dieziņš.

Totālās aizsardzības dimensijas

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Totālās aizsardzības koncepcija vēsturiski radās kā risinājums, ko valstis izmanto, lai atturētu no uzbrukuma potenciālo agresoru, kura pusē ir ievērojams militārais pārspēks. Šī koncepcija paredz visas sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā, kas pretiniekam sūta vēstījumu, ka uzbrukumam būs augsta cena, tas būs ilgstošs un asiņains. 21. gadsimtā, kad nemilitārie ģeopolitisko mērķu sasniegšanas paņēmieni ir kļuvuši tikpat izšķiroši kā militārie risinājumi, jo vairāk aktuāla kļūst visaptverošas pieejas
nozīme aizsardzības plānošanā. Raksta mērķis ir iezīmēt vairākas nozīmīgas totālās aizsardzības dimensijas, izmantojot dažādu pasaules valstu pieredzi. 

Visas sabiedrības mobilizācija
Totālās aizsardzības koncepcija lielākoties tiek izmantota kā atturēšanas instruments pret lielākām un spēcīgākām valstīm, kurām ir arī demogrāfiskais pārsvars. Lai kompensētu šo trūkumu, valstīs, kuras izmanto totālo aizsardzību, pastāv obligātais militārais dienests, kas sniedz iespēju nepieciešamības gadījumā mobilizēt lielu sabiedrības daļu, kura ir militāri apmācīta. Obligātais militārais dienests ir Izraēlā, Šveicē, Singapūrā un citās valstīs. Kā liecina Somijas Aizsardzības spēku sniegtā informācija, Somijā visi vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem ir pakļauti obligātajam militārajam dienestam. Pēc dienesta karavīri tiek ieskaitīti rezervē, un viņus var izsaukt uz rezervistu mācībām vai arī nepieciešamības gadījumā — aizstāvēt Somiju ar ieročiem rokās. Pēc izdevuma «The Military Balance 2016» datiem, Somijā ar tās 5,5 miljoniem iedzīvotāju ir 22 000 karavīru aktīvajā dienestā un 354 000 rezervē, kas valstij dod iespēju nepieciešamības gadījumā mobilizēt vislielāko rezervistu skaitu no Baltijas jūras reģiona valstīm, neskaitot Krieviju.

Tomēr jautājums, vai obligātais militārais dienests ir vislabākais risinājums mūsdienu karadarbības apstākļos, ir atvērts, jo lielā daļā valstu, kuras ir ieviesušas totālo aizsardzību, tā nav pārbaudīta praksē. Savukārt tajās valstīs, kurām ir reāla karadarbības pieredze, ir vairāki argumenti par labu profesionālajam dienestam. Piemēram, britu starptautisko attiecību analītiskā centra «Chatham House» vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A. Monaghans raksta, ka, reaģējot uz karadarbības eskalāciju Dienvidaustrumukrainā, Ukrainas valdība izsludināja mobilizāciju, iesaucot armijā tūkstošiem vīriešu, taču milzīgie zaudējumi karavīru vidū rosināja diskusiju par nepieciešamību pēc profesionāliem bruņotajiem spēkiem. Ukrainas žurnālists un militārais eksperts J. Butusovs ir ļoti kritisks par karaspēka mobilizāciju Ukrainā, jo iesauktie karavīri netiek pienācīgi apmācīti, bet tiek sūtīti uz frontes priekšējām līnijām, savukārt ģenerāļi manipulē ar politiķiem, pieprasot palielināt karavīru skaitu, kas tikai nevajadzīgi palielina armijas budžetu un rada augsni korupcijai. Viņaprāt, profesionāla armija ir skelets, uz kura bāzes armija ar mobilizācijas palīdzību var audzēt muskuļus.

Aizsardzības stratēģija
Katra valsts, kas īsteno totālās aizsardzības koncepciju, izmanto dažādas aizsardzības stratēģijas, kas ir piemērotas konkrētajiem apstākļiem. Domnīcas «RAND Corporation» eksperts J. Osburgs izdala trīs svarīgākos elementus Šveices «visaptverošas pretošanās pieejas» modelī: 1) nepieļaut ienaidniekam piekļuvi svarīgiem infrastruktūras objektiem; 2) nekonvencionālas militārās pretošanās operācijas (piemēram, partizānu karš); 3) civilās pretošanās aktivitātes. Šī aizsardzības stratēģija paredz, ka uzbrukuma gadījumā pierobežā strauji tiek iznīcināti nozīmīgi infrastruktūras objekti, piemēram, ceļi un tilti, tādējādi iegūstot laiku mobilizācijai un ārējai palīdzībai. Nekonvencionālās militārās operācijas īsteno decentra­- lizētas vienības, kurās ir ap 400 karavīru, kas ir apmācīti izmantot nekonvencionālās karadarbības taktiku. Lai būtu iespējamas šādas decentralizētas militāras operācijas, Šveices karavīri, kas ir aktīvajā dienestā, ieročus glabā mājās. Šveicē ir arī izveidotas maskētas cīņas pozīcijas netālu no tuneļiem, tiltiem un ceļu krustojumiem un kalnu nogāzēs, kas palielina mazu militāru vienību darbības efektivitāti. Militārās pretošanās vienībām palīdz civilās pretošanās kustība, nodrošinot izlūkošanas un loģistikas atbalstu, īstenojot pasīvu pretošanos, dokumentējot iebrucēju pastrādātās zvērības, veidojot un izplatot propagandu. Tiesa, domājot par Šveices modeli kā iespējamo aizsardzības stratēģijas paraugu, jāpatur prātā, ka tas ir veidojies ciešā saistībā ar šīs valsts vēsturisko attīstību iepriekšējos gadsimtos,, tādēļ šādas pieejas piemērotība būtu jāizvērtē, ņemot vērā gan mūsdienu ģeopolitisko situāciju, gan modernās militārās tehnoloģijas.

Totālās aizsardzības sistēma tika ieviesta arī bijušajā Dienvidslāvijā, lai to pasargātu no pēkšņa un masīva PSRS iebrukuma. Dienvidslāvijas aizsardzības doktrīna paredzēja īsu konvencionālu aizsardzību, kurai sekotu ilgstošs partizānu karš. Vēsturnieks Dž. Hornkāsls raksta, ka totālās aizsardzības sistēmu veidoja trīs svarīgākie elementi: Dienvidslāvijas Tautas armija, Teritoriālās aizsardzības spēki un Civilās aizsardzības spēki. Dienvidslāvijas Tautas armija bija federālā līmeņa konvencionāla armija, kura bija galvenais spēks cīņā pret potenciālo agresoru, un tai bija jābūt morāli un politiski vienotai un aprīkotai ar modernu bruņojumu. «RAND Corporation» eksperts R. Džonsons norāda, ka invāzijas gadījumā Dienvidslāvijas Tautas armijas uzdevums bija kavēt ienaidnieka ienākšanu valsts teritorijā, izmantojot frontālu taktiku un izvairoties no lieliem zaudējumiem, lai iegūtu laiku totālai mobilizācijai. Vēsturnieks T. Duličs un politologs R. Kostičs izpētījuši, ka Dienvidslāvijas aizsardzības koncepcija paredzēja pakāpenisku konvencionālo spēku dispersiju mazākās partizānu vienībās. Savukārt pēc tam, kad ienaidnieks tiks novājināts, mazajām partizānu vienībām atkal bija jāapvienojas lielākos un sarežģītākos veidojumos, pārejot no partizānu taktikas uz kombinētu partizānu un regulāru karadarbību, kā arī tradicionālām frontālām operācijām.

Bruņojuma tehnoloģiskais pārākums
Būtiska totalitārās aizsardzības dimensija ir bruņojuma tehnoloģiskais pārākums pār pretiniekiem. Aizsardzības ekonomists R. Metjūss un pētniece N. Zang Jana raksta, ka tas ir viens no Singapūras aizsardzības politikas stūrakmeņiem, jo tādējādi tiek kompensēta nespēja nokomplektēt lielu militāro spēku. Kā norāda šie autori, Singapūras Aizsardzības ministrijas iepirkuma stratēģijas mērķis ir attīstīt augstajās tehnoloģijās balstītas militārās spējas atbilstoši koncepcijai «revolūcija militārajās lietās», kas paredz inovatīvu jauno tehnoloģiju lietojumu militārajā jomā. Singapūras armijas bruņojums tiek veidots, gan iepērkot ār-valstīs ražotas sistēmas, gan attīstot savu aizsardzības industriju specializētu augsto tehnoloģiju jomā. Singapūras militāri industriālā stratēģija ir attīstīt rentablus nišas produktus, kas papildinātu un modernizētu esošos militāros produktus.

Politologs D. Horovics raksta, ka arī viens no fundamentālajiem Izraēlas aizsardzības stratēģijas principiem ir «kvalitāte pret kvantitāti», kas ietver gan labāku cilvēkresursu sagatavotību un motivāciju, gan bruņojuma tehnoloģisko pārākumu pār pretiniekiem, kas tiek panākts, iepērkot vismodernākās militārās tehnoloģijas, it īpaši gaisa spēkos. Arī «RAND Corporation» eks­perts H. Menderhauzens, analizējot teritoriālās aizsardzības spēkus mazās Eiropas valstīs 20. gadsimta otrajā pusē, nonācis pie secinājuma, ka šiem spēkiem ir nepieciešami augsti attīstīti prettanku un pretgaisa ieroči, moderna artilērija, izlūkošanas un transporta lidmašīnas, lidlauku aprīkojums un cita veida vismodernākais aprīkojums, kas ir piemērots šādām misijām.

Spēcīga ekonomika
Tā kā militāro spēju attīstīšana 21. gadsimtā ir resursu ietilpīgs uzdevums, viens no priekšnoteikumiem, lai valsts varētu sevi sekmīgi aizstāvēt, ir labi attīstīta ekonomika. Ekonomiskā aizsardzība ir viens no Singapūras totālās aizsardzības elementiem, un šīs valsts pieeja balstās atziņā, ka militārais spēks ir atkarīgs no spēcīgas ekonomikas un otrādi. Singapūras Aizsardzības ministrija norāda — valsts ekonomiskā aizsardzība paredz, ka valdība, darba devēji un arodbiedrības sadarbojas, lai izveidotu labu infrastruktūru un konkurētspējīgu ekonomiku, bet katrs individuāli seko līdzi tehnoloģiju attīstībai un pielāgojas pārmaiņām ekonomikā.

ASV analītiķis un Eirāzijas jautājumu eksperts Pols Goubls uzskata, ka arī Baltijas valstu drošība šī brīža sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos ir jātver plašāk. Viņaprāt, viens no svarīgajiem uzdevumiem, kur nepieciešams arī rietumvalstu atbalsts, ir tieši ekonomiskās attīstības veicināšana, lai samazinātu iedzīvotāju aizplūšanu un lai ekonomiskās izaugsmes ieguvumus sajustu visas sabiedrības grupas, ieskaitot etniskās minoritātes. Arī Krievijas militārajā doktrīnā valsts mobilizācijas gatavība primāri tiek saprasta kā ekonomikas, visu valsts un pašvaldību pārvaldes struktūru un bruņoto spēku integrēta gatavība aizsargāt valsti no militāra uzbrukuma un nodrošināt valsts un tās iedzīvotāju vajadzības kara laikā. Ekonomika kā līdzeklis drošības veicināšanai ietver arī tādus aspektus kā savas militārās industrijas attīstīšana un ekonomiskās un enerģētiskās atkarības mazināšana.

Civilā aizsardzība un sabiedrības izturētspēja
Totālās aizsardzības koncepcija paredz militāru pretestību spēcīgākam pretiniekam, kas nozīmē karadarbības iespējamību valsts teritorijā, līdz ar to civilā aizsardzība un sabiedrības gatavība izturēt krīzes ir viena no būtiskām šīs koncepcijas sastāvdaļām. Jo īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka 21. gadsimta kara­darbībā zūd tradicionālajai karadarbībai raksturīgā fronte un aizmugure, tāpat aizvien grūtāk ir novilkt skaidru robežu starp civilo un militāro, it īpaši, ja tiek lietotas nekonvencionālas karadarbības metodes. Efektīvas civilās aizsardzības priekšnoteikums ir tas, lai katrs valsts iedzīvotājs skaidri zinātu, kā rīkoties krīzes situācijā, jo tieši gatavība krīzei mazina paniku iedzīvotāju vidū un dod iespēju glābt daudzu cilvēku dzīvības. Tas tiek panākts, veicot savlaicīgus sagatavošanās pasākumus, kā arī sabiedrību laikus informējot, apmācot un organizējot dažādiem civilās aizsardzības uzdevumiem.

Ukrainas krīzes aculiecinieki uzskata, ka svarīgi aspekti, kam jāpievērš uzmanība no civilās aizsardzības viedokļa, ir alternatīvas sakaru sistēmas izveidošana pašvaldībās, jo parastās tālruņa un mobilo sakaru līnijas nestrādās; informācijas ievākšanas, apstrādes un izplatīšanas sistēma, lai ir iespējams informēt vietējo un pasaules sabiedrību par notiekošo; brīvprātīgie kārtības sargi, glābēji un mediķi; pašvaldību darbinieku sagatavotība vadīt un organizēt brīvprātīgo darbu; iedzīvotāju instruktāžas par evakuācijas saturu, evakuācijas ceļiem, mājokļa sagatavošanu karadarbībai, krājumu veidošanu un citām lietām, kas ir izšķirošas izdzīvošanai ekstremālos apstākļos; tāpat arī savlaicīgi izveidotas patvertnes un materiālās rezerves. Piemēram, Singapūrā, atbilstoši 1997. gadā pieņemtam likumam, visām jaunajām privātajām un sabiedriskajām
celtnēm ir jābūt nodrošinātām ar patvertnēm, arī sabiedriskā transporta stacijas kalpo kā patvertnes. Šīs telpas ir aprīkotas ar sprādzienizturīgām durvīm, attīrīšanas iekārtām, ventilācijas sistēmu, elektroenerģijas un ūdens apgādes sistēmām, kā arī ķīmiskajām tualetēm.

Psiholoģiskā aizsardzība
Viens no Singapūras totālās aizsardzības koncepcijas pamatlicējiem Lim Sjongs Guans uzskata, ka psiholoģiskā aizsardzība ir pats svarīgākais totālās aizsardzības elements: «Ja singapūrieši nejūt, ka viņi vēlas aizstāvēt šo valsti, jo tā ir vieta, kas viņiem dod vislabākās iespējas savas nākotnes veidošanai, tad viss pārējais sabrūk.» Viņaprāt, totālā aizsardzība sākas tieši ar psiholoģisko, nevis militāro aizsardzību.

Izraēlas Aizsardzības armijas pulkvedis A. Pacs uzskata, ka jaunās karadarbības metodes ir izaicinājums arī tādām militāri spēcīgām valstīm kā Izraēla, jo pretinieki izmanto asimetrisku pieeju un apiet Izraēlas militāro pārākumu, fokusējoties uz sabiedrības šķelšanu, graujot pašapziņu un morālo stāju, mazinot sabiedrības atbalstu Izraēlas valdībai un drošības struktūrām, kā arī starptautiski apšaubot Izraēlas politisko mērķu un līdzekļu leģitimitāti. 

Arī Krievijas militārajā doktrīnā kā viena no iekšējām militārām bīstamībām tiek minēta informatīvā iedarbība uz iedzīvotājiem, galvenokārt valsts jaunajiem pilsoņiem, lai grautu vēsturiskās, garīgās un patriotiskās tradīcijas valsts aizsardzības jomā.

No psiholoģiskās aizsardzības viedokļa ir vērts pievērst uzmanību arī Ķīnas «trīs veidu karadarbības» koncepcijai, kas ir nemilitāru paņēmienu kopums politisko mērķu sasniegšanai. To veido trīs elementi: mediju, tieslietu un psiholoģiskā karadarbība. Psiholoģiskā karadarbība ir šīs koncepcijas pamats, jo visi trīs karadarbības veidi ir mērķēti uz savas armijas, civiliedzīvotāju, pretinieku un trešo pušu psiholoģiju. Trīs karadarbības veidi tiek izmantoti integrētā veidā, lai ietekmētu sabiedrības priekšstatus par konfliktu, gūtu atbalstu savām darbībām, mazinātu atbalstu pretiniekam, kā arī ietekmētu trešās puses.

Sabiedrības vienotība
Vācijas ģenerālis Ē. Lūdendorfs 1935. gadā darbā «Totālais karš» attīstīja ideju, ka karadarbībai ir jāmobilizē visi nācijas fiziskie un morālie spēki. Viņš rakstīja, ka tieši tautas garīgā vienotība ir izšķirošais faktors, kas nosaka kara iznākumu, jo tikai garīgi vienota tauta var uzturēt ar dzīvības spēkiem armiju, kā arī saglabāt ticību uzvarai un pretošanās prieku.

Doma par sabiedrības vienotības izšķirošo nozīmi ir aktuāla arī mūsdienās, tāpēc Singapūras totālās aizsardzības koncepcijā ir arī tāds elements kā sociālā aizsardzība, kuras uzdevums ir panākt, lai visu rasu un reliģiju cilvēki harmoniski dzīvotu un strādātu kopā un netiktu pieļauta ekstrēmistisku ideoloģiju attīstība, aizspriedumi un diskriminācija. Singapūrā tas ir aktuāli, jo Singapūras sabiedrība ir etniski un reliģiski heterogēna. Sociālā aizsardzība tiek īstenota ar dažādiem ikdienas pasākumiem, kas ļauj labāk saprast atšķirīgās kultūras un veicina savstarpēju toleranci. Kā vienu no spilgtiem sociālās aizsardzības pasākumiem var minēt Rasu harmonijas dienu, kas kopš 1997. gada tiek svinēta 21. jūlijā. Tas ir datums, kad 1964. gadā Singapūrā izcēlās vardarbīgi masu nemieri starp ķīniešiem un malajiešiem. Rasu harmonijas diena tiek svinēta Singapūras skolās, un šo svētku laikā bērni velk dažādu tautu nacionālos tērpus, bauda dažādu tautu etnisko virtuvi un spēlē spēles.

Dienvidslāvijas totālās aizsardzības kon­- cepcija ir uzskatāms piemērs tam, cik bīstama ir sabiedrības sašķeltība. Sākotnēji tautas vienotību nodrošināja J. B. Tito autoritārā līderība un personības kults. Taču, kā norāda T. Duličs un R. Kostičs, pēc viņa nāves «brālības un vienotības» ideoloģiju aizstāja nacionālisms un Dienvidslāvijas republiku pie­- augošie centieni pēc neatkarības, līdz ar to teritoriālās aizsardzības sistēma kļuva disfunk­cionāla. ASV Centrālās izlūkošanas pārval­- des publiskotajā ziņojumā ir atzīts, ka duālā militārā struktūra federālā un reģionālā līmenī ar tās neskaidro vadības sistēmu, kā arī mas­veida militārā apmācība, mobilizācija un plašā ieroču izplatība bija svarīgi priekšnoteikumi, lai varētu izcelties Dienvidslāvijas kari. Jāuzsver, ka nacionālisms Dienvidslāvijā bija ilgtermiņa problēma, kas tika apzināta jau 20. gs. septiņdes­mitajos gados, kad, kā minēts D. I. Rusinova publikācijā, lielākā daļa virsnieku aptaujās norādīja, ka nozīmīgākie draudi Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai Republikai ir nacionālisms un šovinisms, nevis ārēja agresija. Tādējādi Dienvid­slāvijas totālās aizsardzības modelis ir uzskatāms piemērs tam, ka vispārēja sabiedrības militāra mobilizācija un robežu starp civilo un militāro sektoru saplūdināšana var būt bīstama ne tikai ārējam agresoram, bet pašai sabiedrībai, ja tajā pastāv etniskas, reliģiskas vai cita veida fragmentācijas riski.

Stratēģiskā komunikācija un politiskā līderība
Totālā aizsardzība ir visaptveroša pieeja valsts aizsardzībai, kas ietver militārus, ekonomiskus un sociālus aspektus, līdz ar to sekmīga šīs koncepcijas īstenošana prasa centralizēti koordinētu, gudru ilgtermiņa stratēģiju, kā arī organizatoriskas struktūras, kas spēj nodrošināt valsts pastāvēšanu ģeopolitiski sarežģītos apstākļos. Trīs svarīgākie priekšnoteikumi šādas pieejas īstenošanai ir politiskie līderi, kuriem sabiedrība uzticas to morālo un profesionālo kvalitāšu dēļ un kuriem ir pietiekami liela autoritāte, lai viņi spētu mobilizēt sabiedrību; skaidrs rīcības plāns dažādiem attīstības scenārijiem un sabiedrība, kas saprot, atbalsta un iesaistās šī plāna īstenošanā. Īpaša nozīme ir komunikācijai, jo, kā atzīst prominentais ASV politologs Dž. Najs, 21. gadsimts ir informācijas laikmets, un šādos apstākļos izšķiroši svarīgi var būt nevis tas, kurai pusei ir spēcīgāka armija, bet gan tas, kurai pusei ir spēcīgāks stāsts. Līdz ar to stratēģiskā komunikā­- cija ir būtisks totālās aizsardzības elements vismaz trīs dažādos aspektos: 1) skaidrojot, apmācot un motivējot sabiedrību iesaistīties militārajā un civilajā aizsardzībā, kā arī stiprinot sabiedrības vienotību; 2) sūtot vēstījumu potenciālajiem pretiniekiem; 3) formu­lējot un izplatot savu stāstu par konfliktu globālajai auditorijai, kam var būt izšķiroša nozīme tā iznākuma noteikšanā.

Secinājumi
Totālā aizsardzība ir visaptveroša pieeja, ar kuras palīdzību valsts un tās iedzīvotāji tiek sagatavoti cīņai pret spēcīgāku ienaidnieku. Kādiem aspektiem jāpievērš uzmanība, domājot par iespējām ieviest totālās aizsardzības koncepciju? Pirmkārt, jāatbild uz jautājumu, kā panākt iespējami lielākas sabiedrības daļas praktisko un psiholoģisko gatavību cīnīties par savu valsti ar ieročiem rokās. Otrkārt, jāuzsver trīs savstarpēji sais­tīti elementi: aizsardzības stratēģija, kas dod iespēju efektīvi cīnīties pret potenciālajiem pretiniekiem; moderns un kvalitatīvs bruņojums, kas ir piemērots gan izvēlētajai aizsardzības stratēģijai, gan ir līdzvērtīgs vai pārāks pār potenciālo pretinieku bruņojumu; ekonomiskais spēks, kas ir priekšnoteikums militāro spēju attīstīšanai un būtisks motivators iedzīvotājiem saglabāt savu valsti. Treškārt, jāveido infrastruktūra, rīcības plāns, organizatoriskā struktūra un sabiedrības apziņa tādā veidā, lai būtu iespējami mazāki civiliedzīvotāju zaudējumi gan konvencionālas, gan nekonvencionālas karadarbības gadījumā, kas ietver arī potenciālu masu iznīcināšanas ieroču lietošanu. Ceturtkārt, jāapzinās, ka totālā aizsardzība var būt efektīva tikai tādā gadījumā, ja visa sabiedrība ir vienota un augsti motivēta savā gribā nosargāt valsti. Visbeidzot, priekšnoteikums visa minētā īstenošanai, ir gudra un spēcīga politiskā līderība, kā arī efektīva komunikācija, kas vienlaikus gan mobilizē sabiedrību, gan sūta skaidru vēstījumu potenciālajiem pretiniekiem, ka militārai agresijai būs augstas izmaksas un to labāk nevajag uzsākt.

Neesam mazi, mēs esam lieli!

Džoanna Eglīte

Foto — Normunds Mežiņš.

Lacplesa diena paradeLīdzīgi kā mīlestība, arī patriotisms ir kaut kas ļoti dziļš un personisks, lai varētu vispārināt un definēt, kas tas ir un no kā tas sastāv. Visticamāk, to arī nevajag darīt. Šīs jūtas spējam nekļūdīgi atpazīt sevī, iedvesmoties un aizdegties, kad kāds līdzās tās patiesi piedzīvo. Ne velti Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieris un valsts svētku parādes komandieris pulkvedis Armands Saltups mudina ikvienu valsts svētkos iet un skatīties parādi, jo šis notikums ikreiz ļauj izjust piederību Latvijai un lepnumu par savu valsti. Arī pulkvedis Armands Saltups ar savu stāju un dedzību vairo ticību, ka Latvija un tās cilvēki spēj daudz vairāk un ir labāki, nekā mēs ikdienā domājam.

— Ko Gaisa spēku aviācijas bāzes komandierim nozīmē vadīt parādi?
— Mēs ļoti lepojamies ar to, jo šī ir pirmā reize atjaunotās Latvijas vēsturē, kad parādes komandēšana uzticēta šā spēka veida komandierim. Turklāt lepojamies ne tikai mēs — esošie karavīri, bet arī mūsu veterāni, kurus satiku skatītāju vidū un kuri izteica lielu gandarījumu par šo godu.

Gaisa spēki noteikti nav mazākie no spēka veidiem Latvijas armijā. Spēju, zināšanu līmeņa un profesionalitātes ziņā esam lielākie. [Komandieris sirsnīgi smaida.] Mūsu cilvēki strādā ar vissarežģītākajām tehnikām, pastāvīgi mācās, un kopā mēs nemitīgi pilnveidojamies. Jā, esam nedaudz pāri par 360 cilvēkiem, bet katrs no mums ir augstas klases profesionālis. Mūsu spēks ir kvalitātē, nevis kvantitātē.

— Jūs esat bijis Latvijas Gaisa spēkos kopš to atjaunošanas 1992. gadā. Kā šis spēka veids mainījies gadu gaitā?
— Gaisa spēkiem 2017. gadā apritēs 25 gadi. Pēc trīs gadiem svinēsim aviācijas simtgadi. Latvijas armijā kopš pirmsākumiem esam ļoti auguši un mainījušies. Simboliski vispārinot, kā piemēru varu minēt Lielvārdes lidlauku. Tas bija grausts pamestās, aizaugušās pļavās. Nu tas ir pārtapis par modernu lidlauku. Mēs daudz mācāmies, iepazīstam citu valstu pieredzi, zinām, cik daudz jaunu spēju un iespēju radīts aviācijā. Mērķtiecīgi virzāmies uz to, lai daudz kas būtu iespējams arī pie mums.

Gaisa spēku mācībās šā gada oktobrī Lielvārdē piedalījās rezerves karavīri, un divi no viņiem mācību noslēgumā nolēma atgriezties dienestā — pie mums, Gaisa spēku aviācijas bāzē. Cilvēki novērtē, cik daudz gadu gaitā ir mainījies, un pašreizējās iespējas rada vēlmi būt daļai no Latvijas bruņotajiem spēkiem.

— Kas jums pašam karavīra dzīvē ir bijis visgrūtākais?
— Neatkarīgi no pakāpes vai amata — es daru karavīra darbu. No pirmās dienas. Mainās izaicinājumi, bet tieši tāpēc būt dienestā ir tik interesanti.

Esmu orientēts attīstībā. Mani sarūgtina, ja cilvēki attīstību bremzē, izvēlas stagnēt. Ir cilvēki, kuri daudz runā, bet maz dara un nepanāk rezultātu. Tādēļ, lai cik nelielu vienību tu vadītu, svarīgi ir darīt, virzīties uz priekšu. Ja karavīrs redz darba augļus, redz attīstību, viņš jūtas vajadzīgs un motivēts. Viņš tic savam komandierim, un tas palīdz gan veidot dialogu, gan vairot spēku vienībā.

— Bet kas sniedz gandarījumu, varbūt pat aizkustina jūsu darbā?
— Katra diena sagādā kādu brīdi, kas liek apstāties un just lepnumu. Piemēram, vakar mūsu gaisakuģis glāba saslimušu karavīru no nīderlandiešu kuģa, kurš piedalījās mācībās 37 kilometru attālumā no Ventspils. Teorētiski tā ir mūsu ikdiena. Mūsu karavīri glābj dzīvības. Bet, ja tu apstājies un padomā, tas ir darbs, ar kuru var lepoties. Šī apziņa ļoti gandarī.

— Jūs vairākkārt pats esat bijis parādes dalībnieks — soļojis ierindā.
Kā atšķiras — būt daļai no parādes un vadīt to?
— Šogad Gaisa spēku aviācijas bāze parādē piedalījās ar diviem vadiem — viens no tiem bija karoga vads. Katrā vadā — 36 cilvēki. Sākām mēģinājumus divus mēnešus iepriekš. Līdztekus notika saskaņošanas darbi ar citiem spēka veidiem, bet visus karavīrus kopā satiku ģenerālmēģinājumā īsi pirms 11. novembra. Saliedētības gars, kas valdīja karavīru vidū, man ļoti patika. Tāpēc vadīt parādi nebija grūti — visas vienības darbojās saskaņoti, kā pulksteņa mehānisms. To izjūt, arī soļojot ierindā, bet vēl spēcīgāk to jūt, vadot šo karavīru kopumu.

Gan uz 11. novembra, gan 18. novembra parādi ierados stundu iepriekš, runāju ar sanākušajiem cilvēkiem, dalīju karodziņus. Šīs sarunas un saskare mani iedvesmoja, jo jutu, ka ne tikai mēs, karavīri, paši spējam sevi novērtēt, bet sanākušie cilvēki lepojas ar mums. Karavīru vairs neuztver kā kaut ko naidīgu, bet gan kā cilvēku, kurš stāv sardzē par mums visiem un Latviju.

— Kā Gaisa spēku atbalsta bāzē atzīmē šos divus valsts svētkus novembrī?
— Pumpura muzejā Lielvārdē šajās dienās iepazīstinām cilvēkus ar gaisa spēku tehniku, ejam uz skolām un stāstām par savu spēka veidu un Latvijas armiju. Gaisa spēku ansamblis šogad 16. novembrī ar koncertu devās pie Ogres pansionāta iemītniekiem. 11. novembrī mēs, protams, ik gadu iededzam svecītes, savukārt 18. novembrī dodamies uz parādi arī kā skatītāji.

— Bet kā jūs mājās ģimenē svinat valsts svētkus?
— Tradīciju svinēt Latvijas dzimšanas dienu esmu pārmantojis no ārvalstu latviešiem. Kad 2003. gadā mācījos Amerikā, līdzās dzīvoja vairākas Amerikas latviešu ģimenes. Viņi aicināja ciemos, un tur es redzēju, ar kādu rūpību tiek koptas tradīcijas un ar kādu mīlestību svinēti valsts svētki.

18. novembrī kopā pulcējas visa mana ģimene. Piedalāmies vairākos svētku pasākumos, bet vakarā noteikti kopā klājam svētku galdu.

— 98. Latvijas dzimšanas dienā jums kā parādes komandierim bija svarīga un simboliska loma. Ko jūs vēlat Latvijas iedzīvotājiem?
— Ticēt sev un vienmēr turpināt iet uz priekšu. Darīt — tas ir mūsu uzdevums!

Lāčplēša diena: parāde, lāpas un svecītes

Šogad Lāčplēša diena Latvijā atnāca ar sniegu. Gluži kā tajos tālajos gados, kad mūsu armijas karavīri Daugavas krastos satrieca mūsu neatkarību apdraudošo P. Bermonta karaspēku un izcīnīja uzvaru, nodro­- šinot Latvijas valsts pastāvēšanu. Pieminot 1919. gada cīņas un godinot latviešu karavīrus, arī šogad visā valstī notika Lāčplēša dienas pasākumi. Šajā laikā, no Lāčplēša dienas līdz valsts neatkarības proklamēšanas gadadienai, ko mēs jau esam pieraduši saukt par Patriotu nedēļu, daudzi cilvēki, sekojot savai sirdsbalsij un Aizsardzības ministrijas aicinājumam, pie apģērba sprauž auduma lentīti sarkanbaltsarkanās krāsās ar stūriem uz augšu, tādējādi simbolizējot latviešu karavīru uzvaru (victoria — uzvara latīņu val.).

Lacplesa diena parade Lacplesa diena Kalpaks Lāčplēša diena Lacplesa diena parade

Lāčplēša dienas rītā valsts un bruņoto spēku augstākās amatpersonas pulcējās uz piemiņas ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā, pēc tam notika piemiņas vainagu nolikšana Rīgas Brāļu kapos un pie pulk­veža O. Kalpaka pieminekļa Esplanādē.

Dienas vidū Rīgā, pie Brīvības pieminekļa norisinājās īpašā godasardzes maiņa, bet pēc tam sākās tradicionālā militārā parāde, kurā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošo iestāžu vienības. Bruņotos spēkus šajā parādē pārstāvēja vienības no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Štāba bataljona, Sauszemes spēku kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljona, Jūras spēku flotiles, Gaisa spēku aviācijas bāzes un Zemessardzes. Iekšlietu ministriju pārstāvēja Valsts robežsardzes, Valsts policijas un Valsts uguns­- dzēsības un glābšanas dienesta vienības. Parādē piedalījās 370 karavīri, zemessargi, robežsargi, policisti un ugunsdzēsēji.  Parādi komandēja Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieris pulkvedis Armands Saltups, bet to pieņēma Valsts prezidents Raimonds Vējonis, piedaloties valsts un bruņoto spēku augstākajām amatpersonām. Savā uzrunā Valsts prezidents R. Vējonis uzsvēra, ka Latvija ir tik stipra, cik stipra ir mūsu katra vēlme to aizstāvēt.

Dienas otrajā pusē Ādažu militārajā bāzē atklāja Nacionālo bruņoto spēku kritušo karavīru piemiņas vietu.

Lāčplēša dienaLāčplēša dienas gaitā piemiņas pasākumi un dažādas svinīgas ceremonijas notika gan valsts galvaspilsētā, gan citās Latvijas pilsētās. Daudzās pilsētās un novados notika tradicionālie lāpu gājieni, Rīgā šādam gājienam pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Daudzviet Latvijā šajā vakarā gaismu izstaroja piemiņas svecīšu liesmas. Rīgā visu vakaru desmitiem tūkstošu cilvēku nāca uz Daugavmalu, lai pie Rīgas pils mūriem noliktu savu piemiņas svecīti, godinot karavīrus, kas izcīnīja mūsu valsts brīvību.

Sagatavojis Juris Ciganovs,  LKM direktora vietnieks.
Foto  — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Nezaudēt lielo mērķi — Latviju. 2016. gada 18. novembris

dievkalpojumsTā savā uzrunā parlamentā Latvijas Republikas proklamēšanas 98. gadadienas svinību laikā aicināja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece: «Aizstāvot savas intereses, nezaudēsim lielo kopskatu, savu lielo mērķi — Latvijas valsti. Tieši vienprātība ir vajadzīga, lai kaut ko uzbūvētu.»

2016. gada 18. novembrī Latvijas Republika svinēja 98. dzimšanas dienu. Šī diena sākās ar svinīgo dievkalpojumu, ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Saeimas namā deputāti pulcējās uz svinīgo sēdi, bet galvenais notikums bija Rīgā, 11. novembra krastmalā notikusī Latvijas un mūsu valsts sabiedroto bruņoto spēku, Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošo iestāžu un Jaunsardzes vienību militārā parāde. Neraugoties uz nemīlīgajiem laika apstākļiem, šo parādi vēroja tūkstošiem cilvēku gan krastmalā, gan no Rīgas tiltiem. Parādē piedalījās vairāk nekā 1000 karavīru, zemessargu, robežsargu, policistu, ugunsdzēsēju, jaunsargu un sabiedroto valstu karavīru. Tāpat kā nedēļu iepriekš Lāčplēša dienā, arī šo militāro parādi komandēja Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieris pulkvedis Armands Saltups. Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus parādē pārstāvēja Mācību vadības pavēlniecības, Gaisa spēku aviācijas bāzes, Instruktoru skolas, Štāba bataljona, Sauszemes spēku kājnieku brigādes, Jūras spēku flotiles un Zemessardzes vienības. Šoreiz ar karoga grupām parādē piedalījās arī sabiedroto valstu karavīri no Igaunijas, Lietuvas, Lielbritānijas, ASV un pirmo reizi arī Kanādas karavīri. Dau­gavmalā un televīzijā parādi vērojošie varēja redzēt mūsu bruņoto spēku un robežsardzes kaujas tehniku, kura tradicionāli noslēdza parādes ierindu. Sauszemes spēku kājnieku brigāde un Ze­messardze šajā reizē demon-strēja 15 dažāda veida bruņu tehniku, tostarp kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņumašīnas CVRT. Diemžēl slikto laika apstākļu dēļ nenotika kaujas lidmašīnu un helikopteru demonstrējumi, toties Rīgas pasažieru ostā ikviens interesents varēja uzkāpt uz apskatei atvērtajiem NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas karakuģiem.

Parade krastmala Parade krastmala Parade krastmala Brivibas piemineklis ziedi

Pēc militārās parādes svinības turpinājās. Šajā dienā tradicionāli pasniedza valsts augstākos apbalvojumus, notika svinīgi koncerti, dažādi piemiņas pasākumi. Pievakarē Rīgas centrā norisinājās tradicionālais lāpu gājiens, kurā šogad, pēc organizatoru aplēsēm, piedalījās ap 17 000 cilvēku. Dienas nobeigumā desmitiem tūkstošu cilvēku pulcējās Daugavmalā, lai vērotu valsts dzimšanas dienai veltīto krāšņo uguņošanu, bet pirms tam kopīgi visi nodziedātu Latvijas valsts himnu.

Sagatavojis Juris Ciganovs,  LKM direktora vietnieks.
Foto  — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Gods kalpot Latvijai

Taivo Trams

Foto — Toms Kalniņš, LR Valsts prezidenta kanceleja.

Bez kolēģiem un ģimenes neko nesasniegtu
Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Vadības grupas galvenais psihologs atvaļinātais majors Vilnis Čerņavskis ir viens no bruņoto spēku pārstāvjiem, kurš Latvijas Republikas dibināšanas gadadienā 18. novembrī saņēma augstu valsts apbalvojumu — Viestura ordeņa IV šķiru, kļūstot par ordeņa virsnieku.

Viestura ordenis

Ir ļoti liels prieks un lepnums par šo augsto novērtējumu, saka V. Čerņavskis, taču svētku laiks un saņemtā atzinība raisa pārdomas arī par dienestā aizvadītajiem 25 gadiem. V. Čerņavskim tas aizsācies 1991. gadā kā Zemessardzes bataljona komandierim Ventspilī.

«Vairāk nekā 10 gadus biju bataljona komandieris, līdz 2002. gadā pievērsos jaunai jomai — psiholoģijai. NBS Psihologu dienesta veidošana nāca kā liels izaicinājums. Protams, viss darbs paveikts ciešā sadarbībā ar kolēģiem. Nu jau esam sasnieguši tādu līmeni, ka varam sniegt palīdzību un ieteikumus Ukrainai, mūs augstu novērtē arī starptautiskā līmenī,» saka V. Čerņavskis.

Runājot par pašlaik aktuālāko, V. Čerņavskis uzsver, ka nepieciešams gatavot psihologus, kas var strādāt krīzes situācijās un ir gatavi sniegt neatliekamo psiholoģisko palīdzību. «Zolitūdes un Ukrainas notikumi parādīja, ka mums ir vajadzīgi speciālisti, kuri gatavi šādām situācijām. Piemēram, profesionāli psihologi — zemessargi, kas apmācīti darbam krīzes apstākļos.»

Valsts svētku laikā V. Čerņavska ģimenei izveidojušās savas svinību tradīcijas. 11. novembrī jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Čerņavsku ģimene apmeklē Brīvības cīņu piemiņas vietas. «Šo dienu vairāk veltām piemiņai un aizvadām savā ziņā kā svētbrīdi.» Savukārt 18. novembrī vienmēr tiek rīkotas svinīgās pusdienas vai vakariņas ģimenes lokā — šī tradīcija radusies vēl Atmodas laikā.

Nozīmīgā apbalvojuma saņemšana ir arī iespēja pateikt paldies kolēģiem un atbalstītājiem. «Viens nekad nav cīnītājs. Bez kolēģu un ģimenes atbalsta arī man neko nebūtu izdevies paveikt un panākt,» atzīst V. Čerņavskis.

 

Darbs ļauj dāvāt prieku citiem
Virsleitnants Andis Karelis, Latvijas Zemessardzes štāba Vadības grupas orķestra diriģents, svētkos saņēma Viestura ordeņa V šķiru un kļuva par ordeņa kavalieri.

Viestura ordenis

«Esmu patiešām pārsteigts un pagodināts. Domāju, ka līdz ar šo apbalvojumu ir novērtēta gan Zemessardzes orķestra izaugsme, gan mūsu īstenotie kultūras popularizēšanas pasākumi un dažādu jaunu iniciatīvu veidošana,» teic A. Karelis.

Vērtējot savu līdzšinējo darbu, diriģents lielu nozīmi piešķir Zemessardzes orķestra atjaunošanai un mākslinieciskajai attīstībai. «Ar orķestri ir paveiktas lielas lietas. Nesen svinējām orķestra piecu gadu jubileju, ir bijuši veiksmīgi starti dažādos konkursos. Daudz esam darījuši arī Zemessardzes 25 gadu jubilejas pasākumu organizēšanā, ļoti liela daļa kultūras programmas bija uz mūsu pleciem. Vēl viena tāda interesanta iniciatīva ir Saldus pārtikas kombinātā uzsāktā konfektes «Zemessardzes gotiņa» ražošana — tur arī esmu klāt stāvējis,» stāsta A. Karelis.

Pirmssvētku un svētku laikā Zemessardzes orķestra vadītājam rokas vienmēr ir darba pārpilnas. «Visaktuālākais bija gatavošanās lielajam koncertam Nacionālajā bibliotēkā. Tas tika rīkots, atzīmējot Latvijas 98. un orķestra piekto gadadienu, kā arī noslēdzot Zemessardzes 25. jubilejas gadu. Protams, turpinās arī gatavošanās Ziemassvētku programmai.»

Runājot par nākotnes plāniem, A. Karelis atzīst, ka 2017. gadā gribētu sagatavot kādu orķestra un bigbenda skaņu ierakstu. Savukārt svētki šogad, tāpat kā daudzos iepriekšējos gados, lielākoties aizvadīti darbā. «Man svētki vienmēr ir aktīva darba periods. Taču vērtējot savas izjūtas — varbūt tas pat dara svētkus vēl spilgtākus, ja pats esi iesaistīts to radīšanā. Tas sniedz iespēju dāvināt svētku izjūtu skatītājiem, un tad par paveikto ir dubults gandarījums,» atzīst A. Karelis.

 

Māca jaunsargiem dzīvo vēsturi
Šogad valsts svētku dienā štāba virsseržants Normunds Pastars, Latvijas
Zemessardzes 56. kājnieku bataljona štāba Vadības grupas bataljona
virsseržants, Jaunsardzes un informācijas centra Jaunsardzes departamenta
2. novada nodaļas jaunsargu instruktors, saņēma Viestura ordeņa pirmās
pakāpes goda zīmi.

Viestura ordenis

«Man tas bija pārsteigums, protams, bet ir ļoti patīkami, ka novērtē to darbu, kas ieguldīts jaunsargu audzināšanā un vēstures pētīšanā,» atzīst N. Pastars.

N. Pastars ar jauniešiem strādā kopš 1993. gada. «Kopumā nekādas lielas izmaiņas šajā laikā manā darbā nav bijušas — kā sāku akcentēt savā darbā arī vēstures apzināšanu, tā turpinu joprojām. Parasti iesākam ar savas dzīvesvietas vēsturi, tad ejam uz tuvāko apkārtni un tālāk skatāmies procesus Latvijas vēstures kontekstā. Pētām ar jaunsargiem apkārtnē notikušās kaujas, apzinām vēstures lieciniekus. To, ka militārā vēsture jauniešus interesē, apliecina fakts, ka daudzi mani bijušie audzēkņi dien Nacionālajos bruņotajos spēkos,» stāsta N. Pastars. Lai arī daudzi jaunieši skolas gaitas sen beiguši, saikne ar viņiem nav pārtrūkusi. «Pēc vairākiem gadiem bijušie jaunsargi atbrauc, skatās vecās fotogrāfijas, atceras dažādus notikumus.»

Krustpils pamatskolā viņam kā jaunajam skolotājam piedāvāts vadīt skautu pulciņu. Kad pēc gada Krustpilī izveidojās jaunsargu vienība un
N. Pastaram piedāvāja vadīt to — viņš piekritis, jo tas šķita interesantāk. Kopš tā laika ikdiena ir saistīta ar jaunsargiem un vēsturi. «Pakāpeniski atbildība sāka pārsniegt vienas vienības robežas. Sākumā reizēm domāju, vai tikšu galā ar šiem uzdevumiem jau rajona līmenī. Tagad var visu sarēķināt un salikt datorā, bet tolaik tā vēl nebija, piemēram, visus sacensību rezultātus apkopoju uz papīra,» atceras N. Pastars. Laiks pierādījis, ka ar visu var tikt galā. «Protams, nemitīgi ir jāizdomā jaunas lietas, lai ieinteresētu jauniešus. Piemēram, tūrisma sacensībās mēs uzdevumos ieliekam arī punktus par novada vēsturi. Ja braucam uz pasākumu Madonā, tad ietveram jautājumus par šīs pilsētas vēsturi. Jaunsargi paši atzīst, ka tā apgūt vēsturi ir daudz interesantāk. Stāvot pie Barikāžu piemiņas ugunskura Zaķusalā un klausoties 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieku atmiņas, vēsture daudz labāk iespiežas atmiņā.»

18. novembrī N. Pastars kopā ar ģimeni tradicionāli piedalās Gaismas ceļa veidošanā Jēkabpilī, noskatās salūtu, bet pēc tam mājās gaida svētku torte un mielasts.

 

Svarīgākais — ieaudzināt virsnieka lepnumu
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Sauszemes spēku nodaļas Sauszemes spēku studiju kursa virsseržants Mārtiņš Baltais
18. novembrī tika pagodināts ar Viestura ordeņa otrās pakāpes goda zīmi.

Viestura ordenis

«Paldies vadībai, ka novērtējusi manu darbu,» saka M. Baltais. Uz jautājumu, kas ir pats būtiskākais un svarīgākais viņa darbā, par ko tieši piešķirts šis apbalvojums, viņš atbild, ka, visticamāk, novērtēts viss viņa darbs kopumā. «Strādāju Nacionālajā aizsardzības akadēmijā ar maksimālu atdevi, audzinu topošos Nacionālo bruņoto spēku virsniekus. Manuprāt, vissvarīgākais ir ieaudzināt viņos lepnumu par to, ka viņi būs Latvijas armijas virsnieki.» M. Baltā pārziņā ir disciplīnas jautājumi un daļa no jauno virsnieku pamatapmācības kursa.

Nacionālajā aizsardzības akadēmijā M. Baltais strādā jau piecus gadus, pirms tam desmit gadi aizvadīti Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona rindās. «Par šo karjeru domāju kopš bērnības. Savu­- laik mācījos arodvidusskolā Apē par remontatslēdznieku, tad mēģināju stāties akadēmijā, bet toreiz netiku. Sekoja obligātais militārais dienests, pēc tam dienests Zemessardzes štāba bataljonā un 1. kājnieku bataljonā. Ar militāro jomu esmu bijis saistīts jau no paša sākuma.» M. Baltais svētkus sagaidīja ģimenes lokā. «Šogad gan pirmo reizi pa ilgiem laikiem nesanāca noskatīties parādi, jo bija jāgatavojas apbalvojuma saņemšanai. Taču vakarā tika svinēti svētki kopā ar ģimeni.»

Paldies hakeriem jeb Kas ir atbildīgs drošības nepilnību atklāšanas process

Elīna Vīksne,
vecākā eksperte, AM Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļa.

Kibertelpā nav tādas informācijas sistēmas, kurā nebūtu atrodams kāds drošības caurums vai nepilnība. Katrs šāds trūkums ir iespēja kādam izmantot sistēmas vājumu ļaunprātīgiem nolūkiem. Atbildīgs drošības nepilnību atklāšanas process (AA process) dod iespēju šādu trūkumu meklēšanā iesaistīties ikvienam godprātīgam pētniekam, IT drošības entuziastam vai, kā visbiežāk sakām, — hakerim. Taču nelikumīga piekļuve informācijas sistēmai ir salīdzināma ar ielaušanos privātīpašumā, un tāda rīcība ir krimināli sodāma. Turklāt doma par hakeri, kurš ielaužas sistēmās un meklē tajās drošības trūkumus, pirmajā brīdī šķiet, mazākais, neprātīga. Taču dažādas iniciatīvas ar tieši šādu mērķi aizvien biežāk tiek
veicinātas kā privātajā, tā valsts sektorā.

Šī gada pavasarī ASV Aizsardzības departaments izziņoja programmu «Uzlauz Pentagonu», kuras ietvaros aicināja hakerus pieteikties ievainojamības jeb drošības nepilnību meklēšanai. Programmas ietvaros 25 dienu laikā hakeri varēja testēt un meklēt ievainojamību ASV Aizsardzības departamenta piecos publiskajos resursos: defense.gov, dodlive.mil, dvidshub.net, myafn.net un dimoc.mil. Programmas rezultāti bija iespaidīgi — 1410 programmas dalībnieki sagatavoja 1189 ievainojamības ziņojumus, no kuriem 138 tika novērtēti kā unikāli. Sekojot veiksmīgajai «Uzlauz Pentagonu» programmai, ASV armija 11. novembrī izziņoja, ka drīzumā plāno īstenot programmu «Uzlauz armiju», kurā hakeri tiks aicināti testēt armijas rekrutēšanas mājaslapas un datu bāzes, kuras uztur personisku informāciju par armijas esošo un topošo personālu.

Lai arī ASV aizsardzības resors ir priekšgājējs šādu programmu ieviešanai publiskajā sektorā, paredzams, ka tuvākajā laikā sekos līdzīgas iniciatīvas arī no citu sektoru valsts institūcijām. Bet kas pamudināja ASV izaicināt savas valsts sistēmas un to drošību, turklāt aicinot to darīt cilvēkus no malas? No kurienes šāda revolucionāra pieeja? Jāatzīst, ka šī pieeja pati par sevi nav nekāds jaunums un ASV valsts institūciju aizsāktās iniciatīvas starptautiski ir pazīstamas kā Responsible Disclosure Policy (atbildīgas atklāšanas politika). Līdzīgas programmas, kas atļauj hakeriem testēt sistēmas un ziņot par atklāto ievainojamību, privātajā sektorā jau gadiem ilgi ir īstenojušas tādas kompānijas kā Microsoft, Google, Facebook un daudzas citas. Valstiskā līmenī Nīderlande 2013. gadā kļuva par pirmo valsti, kas visaptverošā veidā veicina un atbalsta AA procesa ieviešanu kā valsts, tā privātajā sektorā.

Spēles noteikumi
AA process paredz, ka hakeris veic drošības nepilnību meklēšanu, testējot institūcijas resursus un cenšoties pārvarēt dažādus aizsardzības mehānismus. Kad hakerim ar savām darbībām ir sekmīgi izdevies iekļūt tur, kur viņam pēc būtības nevajadzētu nonākt, viņš par atklāto ziņo institūcijai vai uzticamam koordinatoram, piemēram, Nacio­- nālajam kiberdrošības centram vai CERT komandai. Lai hakera darbības skaitītos AA procesa ietvarā, viņam jāievēro divi galvenie principi. Pirmkārt, lai pierādītu atklāto drošības nepilnību, hakeris nodara mazāko iespējamo kaitējumu un ievāc pēc iespējas mazāk pierādījumu. Otrkārt, hakeris par atklājumu ziņo tieši konkrētā resursa īpašniekam vai uzticamajam koordinatoram, nevis žurnālistam, kaimiņam vai ieraksta informāciju kādā sociālajā tīklā. Tādā veidā hakeris dod institūcijai laiku un iespēju novērst atklāto drošības nepilnību. Kad atklātie caurumi ir aizlāpīti, institūcija un hakeris var vienoties par informācijas publiskošanu. AA process uzliek atbildību ne tikai hakerim korekti un precīzi ievērot spēles noteikumus. Atbildība ir arī institūcijām, proti, tām jānovērš atklātās drošības nepilnības, ievērojot saprātīgus termiņus, lai tiktu sasniegts galvenais AA procesa mērķis — drošākas sistēmas. Ja institūcija ir apņēmusies ieviest AA procesu, tā nedrīkst ignorēt saņemtos ziņojumus vai no tiem izvairīties. Pareiza AA procesa kārtības ievērošana ir kritiski svarīga, taču veiksmīga rezultāta gadījumā tā sniedz neapšaubāmu ieguvumu.

Kāpēc hakeris dara to, ko viņš dara
Par Latvijas kibertelpas drošību ik dienas rūpējas CERT.LV, kas ar ētisko hakeru darbu saskaras regulāri. Taču, kā norāda CERT.LV vadītājas vietnieks Varis Teivāns, «cilvēki ir iespaidojušies no Holivudas filmām, kur hakeris vienmēr ir kāds noziedznieks vai dīvainis, kas tendēts uz kriminālām darbībām. Tas varbūt varētu izskaidrot, kāpēc latviešu valodā vārds «hakeris» ir nostiprinājies ar negatīvu pieskaņu». Tiesa, hakeri ir dažādi. Ir sliktie hakeri, kuru rīcību vada ļaunprātīgi nodomi. Un ir labie jeb tā sauktie ētiskie hakeri, kuru mērķis ir veicināt kiberdrošību. Kirils Solovjovs, kas ikdienā darbojas IT drošības jomā, bet brīvajā laikā iesaistās AA procesā, norāda, ka viņa motivācija iesaistīties ir «iespēja atrasties zinātnes priekšējās līnijās, gūt ieskatu tajā, kādas tieši šogad ir izstrādātāju biežāk pieļautās kļūdas, kas var novest pie kiberdrošības krīzēm, iespēja apkopot savus atklājumus un dalīties tajos ar citiem speciālistiem un plašāku sabiedrību, iespēja izglītot lietotājus, tādējādi darot visu pasauli drošāku».

Atbildot uz jautājumu, kuras sistēmas pārbaudīt un kāpēc, Kirils norāda, ka «ārvalstu sistēmām parasti ir interesantas izmantotās tehnoloģijas, bet vietējām sistēmām primārais faktors ir sistēmas potenciāls «nodarīt man pāri», ja tajā būs kāda ievainojamības iespēja. Tā varētu būt sistēma, ko pats ikdienā izmantoju vai kas apstrādā manus datus, vai galu galā sistēma, kuras drošības nepilnību ļaunprātīga izmantošana var novest pie izmaksām valsts budžetam, kas, protams, tiek veidots no mūsu visu maksātajiem nodokļiem».

Kas notiek Latvijā
Diskusijas par šāda procesa ieviešanu Latvijā aizsākās Latvijas prezidentūras ES laikā, un šobrīd jau ir izstrādāti grozījumi Informācijas tehnoloģiju drošības likumā, lai Latvijas valsts un pašvaldību sektorā ieviestu AA procesu. Apstiprinot grozījumus, Latvija būtu pirmā valsts pasaulē, kas likumā nostiprinātu iespēju ikvienam iesaistīties drošības nepilnību atklāšanā un ziņošanā par tām. Paralēli izstrādāti arī grozījumi Krimināllikumā, lai pieļautu izņēmumu tajos gadījumos, kad persona, AA procesa ietvaros meklējot drošības nepilnības, patvaļīgi piekļūst resursiem, kur tai nav vajadzīgo tiesību. Likuma grozījumi paredz, ka Latvijā ziņojumi par atklātajām drošības nepilnībām tiks iesniegti CERT.LV (savukārt par aizsardzības resora iestādēm — MILCERT), kas tālāk darbotos kā koordinators starp hakeri un institūciju, kuras resursā ir atklāts drošības caurums.

Lai arī publiskajā sektorā tiesiskais regulējums šobrīd īsti nepieļauj AA procesa ieviešanu, privātais sektors to var piemērot. AA procesa pozitīvos ieguvumus ir novērtējusi «Swedbank», kurā AA process darbojas jau vairākus gadus. Kā skaidro Edgars Znots, «Swedbank» Drošības incidentu novēršanas vadītājs, pirms vēl AA process tika ieviests, cilvēki ziņoja par ievainojamības iespējām, taču «tika novērots, ka ziņotājiem ir grūti atrast pareizu kontaktinformāciju un efektīvi nodot informāciju bankas IT darbiniekiem. Uzmanības pievēršanai šāda informācija bieži tika ievietota sociālajos tīklos vai forumos, radot nevajadzīgu paniku klientu un kolēģu vidū pat zema riska ievainojamības iespēju gadījumā. Kopš AA procesa ieviešanas spējam jaunus ievainojamības ziņojumus pamanīt un atrisināt ātrāk». Lai arī precīzu ziņojumu skaitu «Swedbank» nevar atklāt, Edgars norāda, ka «visā «Swedbank» grupas līmenī (Baltijas un Skandināvijas valstis) ziņojumus saņem regulāri un tie ir ļoti noderīgi kopējās «Swedbank» infra-struktūras drošības uzlabošanai».

Mainīt domāšanu par kiberdrošību
Kā fiziskajā vidē, tā kibertelpā garantēt 100% drošību, iespējams, nevarēs nekad. Taču darbs pie kibertelpas drošības ir īpaši sarežģīts, jo kibertelpa pastāvīgi attīstās un katru dienu izaicina esošos drošības priekšstatus. Nedrīkst atslābt ne mirkli, jo tas, kas skaitās drošs vēl vakar, šodien tāds vairs var nebūt. Tāpēc ir jāmeklē jauna un inovatīva pieeja, lai celtu drošības līmeni un spētu nemitīgi pielāgoties aktuālajiem apdraudējumiem. AA procesa ieviešana var šķist pār­- drošs solis, un, kā rāda «Swedbank» pieredze, sākotnēji vislielākais izaicinājums bija «pārliecināt vadību, ka viss process būs vadāms un kontrolējams, un neradīs pārlieku lielu slodzi organizācijai». Taču, lai arī šķietami pārdrošs, šāds solis pavisam noteikti apliecina kiberdrošības izpratnes briedumu.

Pēc «Uzlauz Pentagonu» programmas beigām ASV aizsardzības ministrs Eštons Kārters norādīja, ka «valstu sponsorēti aktieri un krimināli orientēti hakeri vēlas pārbaudīt un izmantot mūsu tīklus. Mēs to zinām. Taču pirms šīs programmas mēs nepietiekami novērtējām, cik daudz ir tādu labo hakeru, kas vēlas [pozitīvas] izmaiņas un kas vēlas mūsu cilvēkus un valsti padarīt drošākus». Starpība starp ātrumu, ar kādu attīstās drošības izaicinājumi, un spēju, ar kuru uz tiem reaģēt, kļūst aizvien lielāka, tāpēc nepieciešami inovatīvi risinājumi. AA process sniedz iespēju uzlabot kiberdrošību, piesaistot entuziasma pilnus IT drošības speciālistus, kas citādā veidā nebūtu pieejami. AA process ļauj dienas beigās teikt: «Paldies hakeriem!» — jo viņi ir palīdzējuši mūsu visu kibertelpu padarīt drošāku.

Atklāts piemineklis kritušajiem karavīriem

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

11. novembrī, Lāčplēša dienā, Latvija beidzot atdeva savu parādu mūsdienās bojāgājušajiem Nacionālo bruņoto spēku karavīriem — Sauszemes spēku kājnieku brigādes bāzē Ādažos tika svinīgi atklāts viņu piemiņai veltīts
piemineklis. Tas tapis par ziedotāju līdzekļiem, un ceļš līdz atklāšanas brīdim bijis visai garš — ideja par šādu pieminekli radās 2007. gadā.

2016. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, godinot Latvijas karavīrus, kuri pildot kaujas uzdevumus ziedojuši savas dzīvības, Ādažu bāzē atklāj Nacionālo bruņoto spēku kritušo karavīru piemiņas vietu. Piedalās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Foto: Gatis Dieziņš (Jaunsardzes un informācijas centrs)

Pieminekļa pamatnē lasāms uzraksts «Vienotībā spēks», bet tēlnieciskās kompozīcijas centrā izvietots Nacionālo bruņoto spēku ģerbonis, zem kura atrodas karavīra ķivere un automātiskais ierocis. Pieminekļa iekšiene ir izgaismota, simbolizējot mūžīgo uguni dzīvību ziedojušo karavīru piemiņai. Pieminekļa izveide no idejas un meta līdz projekta pabeigšanai izmaksājusi vairāk nekā 53 000 eiro.

Piemineklī ir iegravēti kritušo karavīru vārdi:
virsleitnants Olafs Baumanis (kritis 2004. gada 8. jūnijā Irākā), dižkareivis Gints Bleija (kritis 2006. gada 27. decembrī Irākā), dižkareivis Vitālijs Vasiļjevs (kritis 2006. gada 27. decembrī Irākā), dižkareivis Edgars Ozoliņš (kritis 2008. gada 11. augustā Afganistānā), dižkareivis Andrejs Merkuševs (kritis 2009. gada 1. maijā Afganistānā), seržants Voldemārs Anševics (kritis 2009. gada 1. maijā Afganistānā), kaprālis Dāvis Baltābols (miris 2009. gada 5. augustā Vācijā pēc 25. jūlija kaujas Afganistānā) un kaprālis Jānis Voitkevičs (miris 2012. gada 1. augustā Gruzijā pirmsmisijas sagatavošanās apmācības laikā)

Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Lejiņš, atklājot pieminekli, atzina, ka visi karavīri ir īpaša cilvēku kopiena, kuri ikvienā brīdī ir gatavi kaujai, arī ziedojot pašu dārgāko — savu dzīvību. «Visus karavīrus vieno šī apziņa. Visi mēs esam brāļi, visi esam vienā karavīru brālībā. Un katru, kurš gatavs liet savas asinis par brīvību, es ar lepnumu saukšu par brāli. Arī kritušie karavīri ir šīs brālības neatņemama daļa,» teica I. Lejiņš.

Pēc pieminekļa iesvētīšanas Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā uzrunā atzina, ka karavīri ir mūsu Lāčplēši, tā tas ir bijis un būs jau kopš Brīvības cīņām. Protams, kopš tā laika ļoti daudz kas ir mainījies — tagad Latvija ir daudz spēcīgāka un kā pilnvērtīga NATO partnervalsts ir daļa no pasaulē lielākās militārās alianses. Ir svarīgi saglabāt piemiņu arī par tiem Latvijas kara­- vīriem, kuri mūsdienās ziedojuši savu dzīvību, lai Latvija varētu dzīvot drošībā, — par mūsdienu Lāčplēšiem, teica Valsts prezidents.

Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pieminekļa atklāšanā sacīja, ka dzīvība ir pati augstākā no vērtībām, ko karavīri liek pretī, uzsākot savu dienestu. «Iespējams, tieši tādēļ sabiedrība pret karavīriem izturas ar cieņu un mīlestību,» teica ministrs. Godinot tos Latvijas karavīrus, kuri neatgriezās no savas misijas, ministrs uzsvēra, ka vienmēr un visur ir dzirdējis tikai vislabākās atsauksmes par mūsu kontingenta kareivjiem. «Atsauksmes par mūsu karavīriem dara godu visai valstij. Latvijas lielākā vērtība ir izglītots, par sevi un saviem spēkiem pārliecināts karavīrs. Ar viņiem mēs lepojamies un viņiem pateicamies par dienestu,» teica R. Bergmanis.

«Mēs stāvam uz svētas zemes, jo šī ir vieta, no kuras devās savā pēdējā kaujas uzdevumā mūsu kritušie karavīri,» sacīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģe­-nerāl­leitnants Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ar šo pieminekli mēs atdodam savu parādu kritušajiem karavīriem.

Tēlnieks Kristaps Strauts par izjūtām pēc pieminekļa atklāšanas teica — tās ir pacilājošas, taču ir arī liels fizisks nogurums.

«Šajā laikā ir nācies tikt pāri dažādām grūtībām. Kad esi pabeidzis lielu darbu, tu jūti to īsto gandarījumu un arī apzinies ieguldītos spēkus.» Visos šāda apmēra tēlniecības projektos dažādas problēmas ir neizbēgamas. «Piemineklis ir salikts no vairākām daļām, kas tapušas dažādās vietās, dažādos laikos un dažādās tehnikās. Akmens tika vests no vienas vietas, daži pieminekļa elementi metināti vienā darbnīcā, ģerbonis liets vēl citā. Lai to visu saliktu kopā, vajag diezgan lielu menedžmentu un reizēm arī veiksmi. Un, protams, daudz enerģijas,» stāstīja tēlnieks.

K. Strauts pieminekļa tapšanā iesaistījies 2010. gada sākumā. «Kopš tā laika ļoti daudz kas ir mainījies un noticis gan ar mums, gan ar visu pasauli. Šis piemineklis ir stāvējis klāt visām krīzēm, pieredzējis lata aiziešanu un karu Ukrainā. Man šķiet, no tāda viedokļa viņš ir ļoti gudrs piemineklis. Ļoti gribējās redzēt, kā tas izskatīsies, kad beidzot tiks izgaismota pieminekļa iekšiene, kas arī būs piemiņas uguns kritušajiem karavīriem. Dievs, dod, lai viņu pulks vairs nepieaugtu.»