Latvijas ziņas

26. un 27. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās Eiropas Savienības aizsardzības ministru neformālajā sanāksmē Bratislavā Slovākijā.

Sanāksmē diskutēja par Eiropas Savienības globālās stratēģijas ieviešanu ārlietu un drošības politikā un Eiropas aizsardzības rīcības plāna izstrādi, kā arī par Eiropas Savienības un NATO sadarbību — gan Varšavas samita lēmumu īstenošanā, gan NATO un Eiropas Drošības aģentūras funkciju dublēšanās novēršanā, tādējādi samazinot aizsardzības izdevumus un padarot drošības un aizsardzības pasākumus efektīvākus.

Ministri pārrunāja arī kopējās drošības un aizsardzības politikas militārās misijas un operācijas, īpašu uzmanību pievēršot misijām Āfrikas raga (Somālijas pussalas) reģionā, kā arī Eiropas Savienības militārajai operācijai Vidusjūrā
(EUNAVFOR Med Sophia), kurā piedalās NBS karavīri.

No 27. līdz 28. septembrim Baltijas valstu gaisa telpā notika NATO Gaisa spēku pavēlniecības organizētās dalībvalstu un partnervalstu gaisa mācības «Ramstein Alloy 3», lai pilnveidotu vadības un kontroles iemaņu apguvi, sadarbību un savstarpējo savietojamību, kā arī praktizētu specifiskas gaisa telpas patrulēšanas procedūras.

Ramstein Alloy

Mācībās tika iesaistīta Francijas Gaisa spēku iznīcinātāju «Mirage 2000-5» vienība, kas šobrīd veic NATO patrulēšanas operāciju Baltijas valstu gaisa telpā un ir izvietota Lietuvas Gaisa spēku aviācijas bāzē Šauļos. Savukārt atbalstu sniedza Vācijas Gaisa spēku iznīcinātāju «Eurofighter» vienība, kas patrulēšanas operācijas stiprināšanai Baltijas valstu gaisa telpā izvietota Igaunijas Gaisa spēku bāzē Emari.

Mācību scenārijs sniedza iespēju ne tikai trenēties NATO patrulēšanas operācijas rotācijas vienībām, bet arī pilnveidot starpinstitucionālo sadarbību bruņotajiem spēkiem un valsts civilajām institūcijām, trenēt atbalsta sniegšanas procedūras gaisakuģiem krīzes situācijās, nostiprināt iemaņas gaisakuģu identifikācijā, kā arī uzlabot savstarpējo savietojamību starp mācībās iesaistītajām nācijām un to gaisakuģiem.

Mācības, kuras gaisa telpā virs Baltijas valstīm organizē NATO Gaisa spēku pavēlniecība Ramšteinā un vada NATO Apvienotais gaisa operāciju centrs Ūdemā, sekmē sabiedroto un partnervalstu klātbūtnes stiprināšanu Baltijas reģionā. «Ramstein Alloy» ir turpinājums treniņlidojumiem Baltijas gaisa telpā (Baltic Region Training Event), kas regulāri notiek jau kopš 2008. gada.

7. oktobrī valsts sekretārs Jānis Garisons piedalījās ASV, Ziemeļeiropas un Baltijas valstu aizsardzības jomas augstāko amatpersonu sanāksmē Helsinkos Somijā.

Sanāksmes dalībnieki apsprieda NATO Varšavas samita lēmumu īstenošanu, tai skaitā sabiedroto klātbūtnes pastiprināšanu Baltijas valstīs, kā arī diskutēja par transatlantisko sadarbību, Baltijas valstu un Ziemeļeiropas valstu sadarbību aizsardzības jomā. Tāpat tika pārrunāti ar terorismu saistītie drošības izaicinājumi Dienvideiropā un pret teroristisko organizāciju «Daesh» vērstās starptautiskās koalīcijas panāktais progress cīņā ar terorismu.

7. oktobrī darba vizītē Latvijā ieradās NATO Cilvilmilitārās sadarbības izcilības centra (Civil-Military Cooperation Center of Excellence) direktors pulkvedis Volfgangs Pauliks, lai ar Aizsardzības ministrijas vadību pārrunātu Latvijas iesaisti centra darbībā un turpmākās sadarbības iespējas.

AM PaulikCentra direktors apmeklēja arī Latvijā izvietoto NATO spēku integrācijas vienību, kuras pamatuzdevums ir veicināt ātru un koordinētu sabiedroto spēku izvietošanu reģionā. Integrācijas vienības pārstāvji pārrunāja civilmilitārās sadarbības iespējas, sprieda par vienības lomu sadarbības veicināšanā un pilnveidošanā starp civilajām institūcijām un NATO spēkiem, tai skaitā Kanādas vadīto daudznacionālo bataljona līmeņa kaujas grupu, kuru plānots izvietot Latvijā, sākot ar 2017. gadu.

Latvija ir NATO Civilmilitārās sadarbības ekselences centra dalībvalsts kopš 2008. gada.

8. oktobrī vairāk nekā 50 jaunie karavīri, kas uzsāka kareivja pamatapmācības kursu šā gada septembrī, svinīgā ceremonijā Ādažu bāzē deva kara­vīra zvērestu.

Adazi zverests

Kareivja pamatapmācības kursā jaunie karavīri apgūst pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus.

Kurss ir sadalīts divās daļās. Pirmās septiņas nedēļas noslēdzas ar zvēresta došanas ceremoniju, līdz tam lielākoties notiek teorētiskā apmācība. Otrajā posmā, kas ilgst sešas nedēļas, iegūtās zināšanas nostiprina praktiski — jaunie karavīri mācās dzīvot lauka apstākļos un praktiski apieties ar ieroci, kā arī apgūst lauka kaujas iemaņas.

Adazi zverests

Šogad bruņotie spēki profesionālajā dienestā pieņems 700 karavīrus, 120 no viņiem — studijām Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijā.
Savukārt 310 karavīrus uzņems dienestam Sauszemes spēku kājnieku brigādē, 45 — Speciālo uzdevumu vienībā, 55 — Štāba bataljonā, 35 karavīrus — Jūras spēku flotiles vienībās, 50 karavīrus — Gaisa spēku aviācijas bāzes vienībās. Šogad plānots rekrutēt 20 instruktorus speciālistus, kā arī 65 karavīrus speciālistus dienestam specializētajās vienībās.

8. oktobrī Ādažu kultūras centrā un 9. oktobrī Liepājas koncertzālē «Lielais dzintars» ar savu jauno koncertprogrammu «Nordic Jazz» (Skandināvu džezs) klausītājus priecēja Nacionālo bruņoto spēku bigbends. Šī bija ilgi gaidīta tikšanās ar izcilo norvēģu komponistu, aranžētāju un diriģentu Larsu Ēriku Gudimu. Šoreiz viesis nebija atbraucis viens, bet kopā ar Norvēģijas Jūras spēku orķestra solistu trompetistu Ēriku Eilertsenu, kurš ir arī Dānijas Radio bigbenda vadošais trompetists.

Koncertprogramma „ Nordic Jazz”

Koncertprogrammā bija pārstāvēta arī izcilā somu komponista Jukas Linkola un zviedru pianista Larsa Jansona daiļrade jaunā skatījumā uz plašo džeza mūzikas žanru bagātību.

Koncerts Liepājā tapis sadarbībā ar izcilo koncertzāli «Lielais dzintars», bet Ādažos — sadarbībā ar Ādažu Kultūras centru.

9. oktobrī NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube Ādažu poligonā apmeklēja Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona mācības «Skabarga 2016», kurās piedalījās aptuveni 200 zemessargu un karavīru.

z-skabarga

Mācību mērķis bija veikt bataljona zemessargu speciālistu apmācību, kā arī nostiprināt un pilnveidot zemessargu iemaņas kaujas granātas mešanā un šaušanā ar triecienšauteni.

z-skabarga-vel

Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības divizions, kura bruņojumā ir pretgaisa aizsardzības rakešu sistēmas RBS-70, un Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons, kas bruņots ar 40 mm zenītlielgabaliem L-70 un pretgaisa aizsardzības rakešu sistēmu RBS-70, ir divas bruņoto spēku vienības, kuras specializētas pretgaisa aizsardzības uzdevumu veikšanā.

10. oktobrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube tikās ar karavīriem, kuri atgriezušies no Eiropas Savienības apmācības misijas Mali. Tā palīdz uzlabot Mali bruņoto spēku militārās spējas, tādējādi dodot tiem iespēju civilo iestāžu pakļautībā atjaunot valsts teritoriālo integritāti. Misijas karavīri neiesaistās kaujas operācijās. Misijas štābs izvietots valsts galvaspilsētā Bamako, savukārt mācības notiek 60 kilometrus attālajā pilsētā Kulikoro.

Eiropas Savienības Apmācības misija Mali

Šobrīd Latvija piedalās arī pretterorisma operācijā «Inherent Resolve» Irākā, NATO apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā, Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā «Atalanta», ANO vadītajā stabilizācijas operācijā Mali MINUSMA un Eiropas Savienības militārajā operācijā Vidusjūrā (EUNAVFOR Med Sophia), kas vēršas pret cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu.

11. oktobrī NATO agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmas jeb AWACS lidmašīna īslaicīgi piezemējās starptautiskajā lidostā «Rīga». Kopš Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī AWACS lidmašīnas veikušas vairāk nekā 1000 novērošanas un gaisa telpas kontroles lidojumus.

AWACS lidmašīna

«Vairāk nekā 1000 lidojumi ir skaidra un nepārprotama NATO aizsardzības un atturēšanas spēju īstenošana un klātbūtne reģionā. Tas ir spēcīgs vēstījums no sabiedrotajiem par ģeopolitiskās drošības situācijas izpratni. Alianses spēks ir tās spēju vienotībā,» norāda Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

2014. gada 10. martā Ziemeļatlantijas padome, reaģējot uz situāciju Ukrainā, ieviesa atbalsta pasākumu plānu, tādējādi demonstrējot alianses vienotību un apņēmību aizsargāt sabiedrotos. Un jau 13. martā NATO atbalsta pasākumu programmas ietvaros notika pirmais NATO agrīnās brīdināšanas un kontroles sistēmas lidojums no NATO bāzes Geilenkirhenē Vācijā.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — Gatis Dieziņš, Gatis Indrēvics un Normunds Mežiņš.

Mieram ir sava cena

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

ASV Armijas kara koledžas mācībspēks, ASV armijas pulkvedis, filozofijas zinātņu doktors Duglass Mastriāno (Douglas Mastriano) sarunā ar «Tēvijas Sargu» par saviem pētījumiem, Baltijas valstīm un Latviju pasaules politikas norisēs.

NATO vingrinājums „Steadfast Pyramid 2016”Plkv. D. Mastriāno dzimis Ņūdžersijas pavalstī amerikāņu kara jūrnieka ģimenē. 1986. gadā viņš tika paaugstināts ASV armijas virsnieka dienesta pakāpē. Viņa militārā karjera sākās, dienot ASV armijas 2. kavalērijas pulkā, kas bija izvietots Nirn­bergā (Rietumvācijā). Dienests pagāja pie Austrumvācijas un Čehoslovākijas robežas, un Rietumvācijā viņš piedzīvoja aukstā kara beigas. Vēlāk viņš piedalījās karadarbībā Irākā, operācijā «Tuksneša vētra».

Četrus gadus plkv. Mastriāno dienēja NATO Sauszemes spēku štābā Vācijā; šajā laikā viņš trīs reizes tika norīkots dienestā uz Afganistānu. Afganistānā viņš bija Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) Apvienotā izlūkošanas centra direktors un viņa pakļautībā dienēja 80 karavīri no 18 NATO dalībvalstīm un citām pasaules valstīm. Šobrīd plkv. Mastriāno ir ASV Armijas kara koledžas Militāro stratēģiju, plānu un operāciju departamenta mācībspēks.

Plkv D. Mastriāno ir vēsturnieks. Viņš absolvējis ASV Gaisa spēku universitātes Augstāko Gaisa un kosmosa studiju skolu. Viņam ir militāro zinātņu maģistra grāds, maģistra grāds stratēģiskājā izlūkošanā, aviācijas teorijā un stratēģiskajās studijās, kā arī bakalaura grāds vēsturē. 2013. gadā Ņūbransvikas universitātē Fredriktonā (Kanādā) plkv. Mastriāno ieguva filozofijas zinātņu doktora grādu vēsturē.

 

— Pieņemu, var likties dīvaini, ka no Amerikas Savienotajām Valstīm kāds veic tik daudz pētījumu un publicē tik daudz rakstu par Baltijas drošības jautājumiem. Esmu publicējis sešus rakstus un vadījis divus lielus pētniecības projektus par šī reģiona aizsardzību pret svešzemju agresiju. Viss sākās ar manu pirmo braucienu uz Rīgu 2014. gadā un Okupācijas muzeja apmeklējumu. Es biju šokēts, uzzinot, ko Latvijas iedzīvotājiem nācās pārciest pēc 1940. gadā notikušās padomju okupācijas — politiskās slepkavības, kristiešu un ebreju vajāšanu, iedzīvotāju izsūtīšanu. To visu es ļoti smagi pārdzīvoju un jutu, ka Dievs mani mudina darīt visu iespējamo, lai 1940. gads šeit nekad vairs neatkārtotos. Sāku pētīt šos jautājumus un ātri vien sapratu, ka ASV un Rietumeiropā trūkst izpratnes par to, ar kādiem draudiem saskaras Latvija, Lietuva un Igaunija laikā, kad pieaug Krievijas varenība. Šī situācija vēl vairāk pasliktinājās dažus mēnešus pirms manas ierašanās Latvijā, kad Kremlis organizēja Krimas okupāciju un uzsāka karu pret Ukrainu. Pēc pētniecības projekta pabeigšanas sapratu, ka Vladimirs Putins Ukrainā bija izmantojis jaunu, adaptīvu pieeju ārvalsts teritorijas iegūšanā, vienlaikus izvairoties provocēt plašāku karadarbību. Šajā pētījumā es to nosaucu par neskaidrības stratēģiju. Neskaidrības stratēģija ir drauds jūsu valstij un arī NATO kā organizācijai kopumā. Tāpēc, manuprāt, ir pēdējais laiks, lai par šo tēmu sāktu rakstīt un panāktu, ka cilvēki par to domā. Ja cilvēki par to sāks domāt, mēs varētu pieņemt pareizos lēmumus un paveikt visu nepieciešamo, lai jūsu valstij vairs nekad nenāktos piedzīvot vēl vienu drūmo periodu.

— Savā pētījumā jūs rakstāt par Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem, to mobilitāti, apjomu un budžetu. Vai šobrīd, jūsuprāt, esam uz pareizā ceļa? Varbūt mums kaut kas būtu jāmaina?

— Jūsu bruņotajiem spēkiem ir vajadzīga lielāka mobilitāte, kas nodrošinātu karavīriem labākas izdzīvošanas izredzes un lielākus ienaidnieka upurus. Tas nenozīmē, ka jums būtu vajadzīgi tanki, kas, protams, nav lēti, tomēr jums ir vajadzīgas bruņumašīnas, kas spētu nodrošināt kaujas laikā pārvietošanos un liktu ikvienam ārvalstu iebrucējam dārgi samaksāt. Es pētīju vēsturi, lai saprastu, vai ir zināms kāds gadījums, kurā kāda vājums vai samierināšanās centieni būtu atturējuši «kausli», respektīvi, agresoru no uzbrukuma citai valstij. Es neatradu nevienu šādu piemēru. Tas pats attiecas uz Latviju — te ir vajadzīgi tādi bruņotie spēki, kas spētu sakaut iespējamo pretinieku. Protams, jūsu spēkos nav apturēt sava lielā kaimiņa iebrukumu, bet jums ir jādara viss, lai Baltijas valstu bruņotie spēki spētu nodarīt iebrucējam tādus zaudējumus, ka tas ļoti nožēlotu savu rīcību.

— Kāds ir jūsu viedoklis par NATO Varšavas samitu? Vai NATO dalībvalstu karaspēkam būtu vēl vairāk jāiesaistās šajā reģionā? Lietuvā, piemēram, ieradīsies Vācijas un Norvēģijas karavīri, savukārt Latvijā būs kanādieši.

NATO Varšavas samita lēmumi, manu­prāt, ir ļoti pozitīvi, jo īpaši attiecībā uz vienošanos par daudznacionālo bataljonu kaujas grupu izvietošanu šajā reģionā. Manuprāt, ir vitāli svarīgi, lai šeit būtu izvietots arī citu NATO dalībvalstu karaspēks, jo tas radītu jūsu kaimiņam pārāk riskantus apstākļus iespējamā iebrukuma veikšanai. Varšavas samita lēmumi noteikti ir solis pareizajā virzienā. Jāatzīst, ka šeit izvietojamie NATO dalībvalstu rotācijas spēki gan nav tik lieli, kā man gribētos, bet pats lēmums noteikti ir daudzsološs, un cerams, ka nākotnē to apjoms tiks palielināts.

— Jūs pieminējāt notikumus Ukrainā, bet cilvēkiem, iespējams, liekas, ka tas ir pilnīgi cits stāsts, jo Baltijas valstis tomēr ir NATO dalībvalstis.

— Ukrainā tiešām ir pilnīgi atšķirīga situācija, jo Ukraina nav NATO dalībvalsts. Tomēr Maskavas iedvesmotais un vadītais karš Ukrainā ir pārāk liels notikums, un pasaule nav pieredzējusi šāda veida rīcību kopš 1938. gada. Šeit ir jānovelk skaidras līnijas! Manuprāt, mēs nevaram arī turpmāk spēlēt paslēpes, jo jūsu iedzīvotāji un dzīves­veids var tikt apdraudēts, ja mēs pieņemsim nepareizos lēmumus attiecībā uz šo Krievijas iebrukumu Ukrainā un tur notiekošo karu.

— Jūsu pētījumā ir apskatīts tāds ideāls aizsardzības modelis, kas varētu būt vislabāk piemērots Baltijas valstīm. Mums savukārt ir jāatrod nepieciešamie finanšu līdzekļi.

— Nauda, protams, ir svarīgs jautājums. Es saprotu, ka mazai valstij ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu ir sarežģīti šo uzdevumu izpildīt. Tomēr Latvijai ir vajadzīgs mobils, izdzīvot spējīgs karaspēks, lielāks par to, kāds ir pašreiz. Ir vajadzīgas arī lielākas speciālo operāciju spējas, un dažu šo spēju nodrošināšanā jums derētu vairāk paļauties uz citām NATO dalībvalstīm. Ir skaidrs, ka Latvijai nav pa spēkam vienlaikus uzturēt konvencionālos un speciālo uzdevumu spēkus. Es ieteiktu nodrošināt, lai jums būtu nepieciešamais karaspēks, kas tiktu galā gan ar konvencionālajiem, gan arī ar nekonvencionālajiem draudiem. Latvijas Speciālo uzdevumu vienībai (SUV) ir jāspēj darboties tajos valsts reģionos, kur kāds varētu vēlēties izraisīt iedzīvotāju nemierus. Tad SUV kopā ar Valsts un paš­valdības policiju spēs apzināt tās personas, kuras nav vietējie iedzīvotāji. Savukārt Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem — konvencionālajam karaspēkam — ir jāspēj darboties konvencionālo un nekonvencionālo krīžu apstākļos.

Liela kļūda būtu paļauties vienīgi uz to, ka NATO jūs izglābs! Labs piemērs šajā kontekstā ir 1940. gada traģiskie notikumi. Kad Staļins ultimatīvi pieprasīja Latvijā ielaist Sarkano armiju un draudēja ar iebrukumu — viņam bez bruņotas pretošanās tika atļauts ievest šeit padomju karaspēku. Daži robežsargi toreiz diemžēl gāja bojā, bet būtībā Padomju Savienība okupēja Latviju bez jebkādas pretestības. Tāpēc, manuprāt, jūsu valstij, kā arī Lietuvai un Igaunijai ir nepieciešams katrai savs labi bruņots karaspēks. Lai tajā situācijā, kad kāds agresors izlemtu uzbrukt, jūs spētu kādu laiku paši sevi aizstāvēt un liktu iebrucējam rūgti par to samaksāt. Vēl viens arguments par labu ma­- nam ieteikumam palielināt savus bruņotos spēkus, ir jūsu valsts salīdzinoši mazā teritorija. Tāpēc ir nepieciešams, lai Latvija ar saviem spēkiem pagaidām gan neiedomājama iebrukuma gadījumā spētu zināmu laiku noturēties, dodot vajadzīgo laiku pārējām NATO dalībvalstīm papildu kara-spēka nosūtīšanai.

— Iespējams, ka viedokļi par šī reģiona aizsardzību ir atšķirīgi tāpēc,
ka mēs, šeit dzīvojošie, šo problēmu uztveram citādi, nekā tie, kas dzīvo, piemēram, ASV. 

— Kad es reiz runāju ar kādu no žurnālistiem Igaunijā, viņš sacīja: «Jūs, amerikāņi, redzat Krieviju, bet mēs, igauņi, to sajūtam.» Man patiesi ir grūti pilnībā izprast šejienes situāciju, tāpēc arī esmu šeit un mācos. Šajā pētniecības projektā piedalījās arī pulkveži no Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas un Gruzijas bruņotajiem spēkiem, kā arī dažādi speciālisti no Vācijas, Nīderlandes, Dānijas un citām valstīm. Mūsu pētījumu atslēga ir starptautiskā un vietējā perspektīva, tāpēc arī «Projekts 1721» ir spēcīgs un noderīgs pētījums, kas reāli atspoguļo esošo situāciju. Tajā nav pausts tikai amerikāņu viedoklis, tas ir pētījums ar patiesi starptautisku perspektīvu.

— Varbūt jūs tiem lasītājiem, kuri, iespējams, īpaši neseko līdzi šim jautājumam, ja neskaita masu saziņas līdzekļu ziņas, varētu vairāk pastāstīt par savu pētījumu un to, kāpēc viņiem būtu svarīgi zināt šo informāciju?

— Izmantošu analoģiju no seno romiešu laikiem — filozofs, valstsvīrs un literāts Cicerons ir rakstījis par jaunu galminieku Dāmoklu, kurš vērojis sava valdnieka Dionīsija bezrūpīgo dzīvi. Sirakūzu valdnieks, dīki sēžot tronī, baudījis pasniegtos izmeklētos ēdienus un dzīvojis greznībā. Un Dāmokls sacījis Dionīsijam: «Es arī vēlētos būt valdnieks un baudīt dzīves priekus.» Tad Dionīsijs aicinājis galminieku apsēsties savā tronī, un Dāmokls sācis baudīt valdnieka dzīvi. Taču Dionīsijs bija licis virs sēdvietas tronī iekārt zirga astrā iesietu kailu zobenu. Kad Dāmokls ieraudzījis virs savas galvas šūpojamies zobenu, viņš sacījis: «Es nevēlos būt valdnieks, tas ir pārāk bīstami!»

Šī stāsta morāle — tiem, kas atbild par valsts drošību, vienmēr ir jābūt gataviem, ka jebkuru brīdi zobens var krist un izraisīt asinsizliešanu. Jaunā dinamika, kas nāk no Krievijas, veids, kā tā tiek izmantota mūsdienu kara — hibrīdkara — apstākļos, kā tas tiek darīts Krimā un Ukrainā, ir uztverama kā Dāmokla zobens, kas atrodas virs Baltijas valstīm. Tieši tāpēc Rīgas un visas Latvijas iedzīvotājiem būtu jāapzinās situācijas nopietnība. Rīga ir skaista pilsēta, un šeit ir iespējams baudīt lielisku dzīvi. Es nevēlos piedzīvot, ka Dāmokla zobens kristu šeit, Tallinā vai Viļņā. Lai nodrošinātu mieru, nekad nedrīkst zaudēt modrību. Tāpēc es esmu šeit un ceru, ka jūsu žurnāla lasītāji būs gatavi iedziļināties šajā jautājumā, lai uzzinātu par Krievijas prezidenta Dāmokla zobena draudiem šim reģionam un ikvienam tā iedzīvotājam.

Lasītājiem derētu iepazīties ar manis veikto novērtējumu Krievijas jaunajai — hibrīdkara — pieejai karošanā. Hibrīdkarš nav konvencionāls karš, tomēr tas nav arī tikai nekonvencionāls karš — tas ir abu šo karošanas veidu apvienojums. Kā jau minēju, šo jauno Maskavas pieeju karošanā esmu nosaucis par neskaidrības stratēģiju. Un Vladimiram Putinam tajā svarīgākā lieta ir ar patriotisma lozungiem saglabāt savu politisko varu un Krievijas iedzīvotāju
atbalstu. Krievija ir ļoti patriotiski noskaņota valsts, un tai patiešām ir daudzas lietas, ar ko lepoties. Putins pulcina cilvēkus ap Krievijas karogu, lai saglabātu nemainīgu pašreizējai Krievijas varai sniegto iedzīvotāju atbalstu. Protams, nākamais solis ir Krievijas plašā informācijas operāciju kampaņa, kas ietekmē cilvēku sirdis un prātus; šādas Krievijas aktivitātes vieš manī pamatotu satraukumu. Es šeit esmu runājis ar daudziem uz ielas sastaptiem cilvēkiem, kuri tic Kremļa sacītajam. Diemžēl mēs šobrīd nespējam likt pretī kvalitatīvu informāciju par situācijas patieso stāvokli.

— It īpaši tiem, kuri krievu valodā ik vakaru televīzijā skatās Maskavas ziņas, jo Latvijā tās ir pieejamas…

— Tā tiešām ir nopietna problēma. Man reiz šeit gadījās braukt ar taksometru, kura vadītājs bija jauns vīrietis ar krievisku uzvārdu. Viņš lieliski runāja angliski, un es viņam vaicāju, ko viņš domā par Krieviju un NATO. Es tikai vēlējos uzklausīt viņa viedokli. Diemžēl viss, ko viņš man pateica, bija Kremļa ziņu pārstāsts — man bija grūti tam noticēt!

Turpinot stāstu par Krievijas īstenoto neskaidrības stratēģiju — kas ir nākamais solis, ko Krievija šajā situācijā dara. Tā rada vidi, kurā cilvēki ciestu, un tad tajā ierodas tā dēvētie zaļie cilvēciņi. Manuprāt, nākamreiz mēs gan vairs neredzēsim zaļos cilvēciņus — pieņemu, ka līdzīgā situācijā nākotnē tie jau būs cilvēki civilajā apģērbā. Vai varat iedomāties situāciju, ka Latvijas un citu NATO valstu karavīriem būtu jāstājas pret saniknotu pūli? Mēs noteikti spētu ar to tikt galā, ja tie joprojām būtu zaļie cilvēciņi… Tātad, ja Krievijai izdodas panākt nestabilitāti tajās apdzīvotajās vietās, kur ir liels etnisko krievu iedzīvotāju skaits, ceļš ir atvērts, lai varētu sākt rīkoties. Vladimirs Putins ir teicis, ka viņš ir krievu aizstāvis visā pasaulē. Tāpēc nav grūti iedomāties šādu scenāriju, ka tiek dota pavēle Krievijas armijai aizsargāt etniskos krievus, piemēram, Igaunijā, Latvijā vai arī citviet pasaulē. Risinājums ir pavisam vienkāršs — Krievija uz kādu reģionu Baltijā ar lielu etnisko krievu iedzīvotāju skaitu nosūta savus Speciālo uzdevumu spēku karavīrus un izlūkošanas aģentus, kas ir ģērbušies kā civiliedzīvotāji, ar uzdevumu radīt tur haosu un nekārtības, un tikai pēc tam tur nosūta arī Krievijas armijas regulārās vienības, lai it kā glābtu no ciešanām sievietes un bērnus. Protams, Vladimirs Putins apsolītu izvest Krievijas armijas vienības, tiklīdz situācija būs nomierinājusies, bet pirms Krievijas karavīru izvešanas šajā vietā tiktu organizēts «tautas referendums», kurā vietējie iedzīvotāji pārlie­cinoši nobalsotu par pievienošanos Krievijai. Pieņemsim, ka šādi būtu iespējams iekarot šo teritoriju bez jebkādas karadarbības. Neskaid­rības stratēģija ir lieliska ar to, ka Vladimirs Putins vēlāk, protams, apgalvotu, ka viņam ar to visu nav bijis nekāda sakara. Viņš var pagaidīt vēl pāris gadus un vēlāk mēģināt organizēt ko līdzīgu.

— Sava pētījuma laikā jūs varējāt vērot, kā tiek likta lietā Krievijas propaganda. Kāds ir jūsu vērtējums šajā reģionā izmantotajai propagandai?

— Krievijas radioviļņu un interneta propaganda ir ļoti efektīva, viņi sniedz kvalitatīvas ziņas, savu vēstures traktējumu, ir izveidots krievu analogs pasaulē pazīstamajam sociālajam tīklam Facebook, tāpēc daudzi etniskie krievi šeit redz un dzird tikai Maskavas viedokli. Tikmēr mums, kas dzīvo NATO un ES valstīs, rokas ir sasietas, jo mēs vēlamies teikt vienīgi patiesību. Krievija turpretī var teikt visu, ko vēlas. Un tas ir mūsu trūkums! Vai šajā situācijā būtu kaut kas jāmaina? Nē, mums arī turpmāk ir jāaizstāv cilvēku tiesības uzzināt patiesību, tāpēc mums ir jāspēj pareizi rīkoties. Mums ir jāpiedāvā alternatīva Maskavas nebeidzamajai propagandai. Un tas ir nopietns izaicinājums!

— Kādi ir jūsu pētījuma galvenie secinājumi?

— Jūsu Sauszemes spēkiem kopā ar Igauniju un Lietuvu ir jābūt tādiem, lai spētu ievērojami mazināt viņu uzbrukuma tempu, ja, nedod, Dievs, šāds uzbrukums patiešām kādreiz tiktu organizēts. Man būtu trīs ieteikumi, kā rīkoties. Pirmkārt, ir jāmazina sava atkarība no Krievijas enerģijas. Jāatzīst, ka jūs jau esat daudz ko panākuši šajā virzienā. Otrkārt, šajā reģionā ir jāizvieto lielākas un labāk apbruņotas NATO Sauszemes spēku vienības. Treškārt, jums ir nepieciešams palielināt savu aizsardzības budžetu. Šobrīd tikai piecas NATO dalībvalstis atvēl 2% aizsardzībai.

Amerikāņu karavīri ir izvietoti Latvijā ilgstošās rotācijās. Mūsu karavīri daudz ko ir upurējuši, lai būtu šeit. Viņiem nav iespējams būt kopā ar ģimenēm jubilejās un citos svarīgos dzīves notikumos. Man ir grūti skatīties acīs amerikāņu karavīriem un mēģināt rast īsto atbildi, kāpēc gan Latvija joprojām nav spējusi izpildīt savas saistības par aizsardzības budžeta palielināšanu. Beidzot ir pienācis laiks visām NATO dalībvalstīm izpildīt savas saistības un palielināt aizsardzības budžetu — Igaunija to jau ir izpildījusi. Latvija šobrīd ir uz pareizā ceļa, jo aizvadītajā gadā jūsu aizsardzības izdevumi pieauga par 43%, un ir paredzēts, ka Latvija sasniegs 2% slieksni 2018. gadā. Tā ir laba tendence, un cerams, ka visas NATO dalībvalstis drīzumā sasniegs šo pieticīgo mērķi.

— Šobrīd pasaule nav nodarbināta tikai ar Baltijas reģiona un Krievijas jautājumu risināšanu. Dienas kārtībā ir arī cīņa ar ISIS un citas problēmas. Kā jūs to redzat no savas valsts skatpunkta, jo nav viegli vienlaikus meklēt risinājumus tik daudzām problēmām visā pasaulē.

— Velsas NATO samits 2014. gadā koncentrējās uz diviem primāriem draudiem, ar ko tolaik saskārās NATO. Pirmais drauds bija no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļ-āfrikas — migrācijas un bēgļu krīze, un ISIS, bet otrais drauds bija Krievija, kas bija tikko uzbrukusi Ukrainai. Ja jūs, piemēram, pārstāvētu kādu NATO Vidusjūras valsti, kas gan jūs vairāk uztrauktu — Krievija vai bēgļu, ISIS un migrācijas jautājumi? NATO ir jābūt gatavai vienlaikus risināt vairākas problēmas dažādās vietās. Vēl jau dienas kārtībā ir Irāna, Ziemeļkoreja, kā arī Ķīnas ietekmes pieaugums… Protams, tas nav viegli! Publicējot sešus rakstus un divus lielus pētījumus par šiem jautājumiem, arī es cenšos sniegt savu artavu patiesības noskaidrošanā un ceru, ka mums kopīgi izdosies nosargāt mieru. 

— Jūsu pētījumos iesaistījās arī studenti. Vai viņu viedokļi un uzskati vienmēr sakrita ar jūsu pārliecību?

— Esmu mācībspēks ASV Armijas kara koledžā, un tas paver iespēju iepazīties ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem. Man patīk uzklausīt alternatīvus viedokļus no visas pasaules. Tieši tāpēc «Projekts 1704» un «Projekts 1721» ir tik būtiski. Šie pētījumi ir svarīgi jūsu valsts iedzīvotājiem, bet tie ir arī vienlīdz svarīgi visu NATO dalībvalstu iedzīvotājiem, jo cenšas informēt par šajā reģionā notiekošo. Esmu iedziļinājies šī reģiona vēsturē un tagadnē, tāpēc es sevi apzinos kā Baltijas aizstāvi, un es ceru, ka šeit nekad vairs nebūs kara, lai arī nākamajām paaudzēm būtu iespēja baudīt labklājību un mieru. Tomēr ikvienam pilsonim ir jāsaprot, ka miers un brīvība vienlaikus nozīmē arī lielas izmaksas un lielus upurus.

— Varbūt ir kas tāds, ko jums nepajautāju, bet jūs vēlētos pateikt mūsu žurnāla lasītājiem?

— Oksfordas universitātē ir matemātikas profesors doktors Džons Lenokss (John Lennox), un viņš mēdz teikt: «Jaunas lietas būtībā ir tās pašas vecās lietas, kas tagad notiek ar jauniem, respektīvi, citiem cilvēkiem.»

Situācija, ar ko šobrīd saskaras Latvija, iepriekš vēsturē jau ir pieredzēta. Pasaulē ir bijušas arī citas mazas valstis, kam blakus atradušās lielākas un militāri spēcīgākas kaimiņvalstis. Un vēsture māca, ka ir jābūt mi­- litāri spēcīgai valstij, jo jūsu vājums provocēs 1940. gadam līdzīgas situācijas atkārtošanos. Ja tas notiks, jūsu iedzīvotāji to nožēlos vēl daudzās paaudzēs. Tāpēc es aicinātu žurnāla lasītājus izlasīt manu pētījumu, nopietni pārdomāt to un uzdot grūtus jautājumus. Es būšu priecīgs, ja lasītāji izteiks savas idejas un priekšlikumus. Un es vēlētos arī pajautāt jūsu lasītājiem, vai viņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti? Vai viņi ir gatavi uzupurēties savas valsts labā? Būdams Rīgas un Latvijas viesis, vēlos teikt, ka jūsu pilsēta un valsts noteikti ir tā vērtas, lai tās aizsargātu un par tām cīnītos, līdzīgi ir ar Lietuvu un Igauniju. Latvijā ir lieliski cilvēki, bet atcerēsimies, ka mieram ir sava cena un kādreiz var pienākt laiks, kad Latvijas iedzīvotājiem nāksies aizsargāt šo lielisko zemi.

— Un ko jūs vēlētos teikt Latvijas armijā dienošajiem — šoreiz nevis kā pētnieks, bet kā karavīrs, jo jūs esat dienējis dažādās misijās?

— Latvijas, kā arī Igaunijas un Lietuvas karavīriem es vēlos teikt: jūsu darbs ir ļoti svarīgs — jūsu valstu un iedzīvotāju liktenis gulstas uz jūsu pleciem. Nopietni mācieties un trenējieties, strādājiet un dariet visu nepieciešamo, lai kļūtu par vislabākajiem karavīriem. Jums ir cēla profesija! Jūsu valstu iedzī­- votāji raugās uz jums ar cerību, ka jūs būsiet tie, kas aizsargās un aizstāvēs savu zemi. Arī ikdienā nebeidziet cīnīties par visu patieso, labo un taisnīgo! Vēsture mūs māca, ka tautu un valstu likteni bieži vien izšķir atsevišķu karavīru rīcība. Jūsu apņēmība un uzticība zvērestam sargā jūsu līdzcilvēku dzīvības, sargā jūsu valstis no 1940. gada jūnijā piedzīvotās katastrofas atkārtošanās. Tas, ko jūs darāt, ir svarīgi, jo atbalsojas nākamībā!

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.

«Islāma valsts» lēnais noriets: cīņa par Mosulu


martins-hirss-hqMārtiņš Hiršs,
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Irākas bruņotie spēki 16. oktobrī uzsāka Mosulas atbrīvošanu no teroristu organizācijas «Islāma valsts» kontroles. Trešā lielākā Irākas pilsēta Mosula kopā ar plašām Irākas ziemeļrietumu teritorijām atrodas «Islāma valsts» kontrolē jau kopš 2014. gada vidus. Irākā dien arī seši Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīri, kuri kopā ar ASV un vēl 63 citu valstu bruņoto spēku instruktoriem apmāca un atbalsta Irākas drošības
spēkus cīņā pret «Islāma valsti». Irākas armijas un kurdu kaujinieki ar šīs plašās koalīcijas atbalstu lēnām, bet neapturami pēdējo divu gadu laikā atgūst teritorijas no «Islāma valsts» kontroles. Tomēr gaidāmās ielu kaujas Mosulā sagādās Irākas bruņotajiem spēkiem un to atbalstītājiem pamatīgu izaicinājumu.

Irākas sabiedrībā jau izsenis pastāv dziļas plaisas starp šajā valstī dzīvojošajiem kurdiem,  sunnītu un šiītu musulmaņiem. «Islāma valsts» gan Sīrijā, gan Irākā sevi pozicionē kā apspiesto sunnītu aizstāvis. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ «Islāma valsts» 2014. gadā ļoti ātri pārņēma savā kontrolē plašas teritorijas galvenokārt sunnītu apdzīvotajos Irākas ziemeļrietumos. Daļa šajā reģionā dzīvojošo sunnītu nebija apmierināti ar šiītu kontrolēto Irākas valdību un drošības spēkiem. Turklāt «Islāma valsts» karotāju rindās cīnījās arī vairāki Sadāma Hu­- seina armijas virsnieki, kuru klātbūtne raisīja uzticību vietējo iedzīvotāju vidū un kuru pieredze palīdzēja gūt uzvaras pār Irākas armiju.

Pati Irākas armija nebija pietiekami apbruņota un apmācīta, tā bija vāji koordinēta un slikti vadīta. Lai gan skaitījās, ka Mosulā atrodas aptuveni 25 000 Irākas drošības spēku karavīru un policistu, patiesībā iepriekšējās cīņās no šiem spēkiem aptuveni 6000 bija gājuši bojā un aptuveni 12 000 karavīru bija dezertējuši. Tāpēc arī aptuveni 2000 «Islāma valsts» kaujiniekiem ar vietējo sunnītu atbalstu 2014. gada jūnijā izdevās piespiest atkāpties atlikušajam Irākas armijas un policijas spēku kontingentam, kam bija pavēlēts aizstāvēt Mosulu1. Haotiskā Irākas armijas bēgšana ļāva «Islāma valsts» kaujiniekiem Mosulā iegūt plašu bruņojuma klāstu, arī ASV ražotu bruņojumu, tai skaitā bruņu transportierus, džipus un tankus. Irākas bruņotie spēki bija uz sabrukuma robežas, un «Islāma valsts» straujā, tobrīd šķietami neapturamā izplešanās beidzot nonāca visas pasaules uzmanības centrā. Tomēr divu faktoru — iekšēja un ārēja — dēļ «Islāma valsts» straujā izplešanās tika apturēta.

Pirmkārt, lai gan «Islāma valstij» izdevās iegūt atbalstu sunnītu apdzīvotās Irākas teritorijās, kurdu un šiītu teritorijās kaujinieki sastapās ar spēcīgu vietējo pretestību, ar kādu tie iepriekš nebija sastapušies. Otrkārt, Mosulas nonākšana «Islāma valsts» rokās mudināja ASV aktīvi iesaistīties konfliktā un sākt uzlidojumus «Islāma valstij» 2014. gada augustā, kas nosvēra svaru kausus par labu kurdu karotājiem un Irākas drošības spēkiem. ASV Gaisa spēki spēja ne tikai efektīvi iznīcināt jebkādu pretinieka spēku koncentrāciju, bet arī varēja ātri sniegt gaisa atbalstu vietējiem spēkiem jebkurā Irākas punktā. ASV Gaisa spēku izmantotā stratēģija cīņā pret «Islāma valsti» ir tēlaini aprakstīta kā laktas un āmura stratēģija. Ja «Islāma valsts» koncentrē spēkus uzbrukumam, tiem trāpa ASV Gaisa spēku «āmurs». Koncentrētie karotāji un bruņutehnika tiek iznīcināti, un uzbrukums ir padarīts neiespējams. Ja «Islāma valsts» izkliedē spēkus, lai ASV Gaisa spēkiem būtu grūti tos precīzi identificēt un dot triecienu, «Islāma valsts» karotāji, veicot uzbrukumu, atduras pret Irākas armijas vai kurdu karotāju «laktu»2. Abos gadījumos «Islāma valsts» uzbrukumi tiek apturēti. Līdz ar Gaisa spēku uzlidojumu sākumu ASV gandrīz tūlītēji apstādināja «Islāma valsts»  izplešanos, turklāt ASV klātbūtne un atbalsts cēla vietējo karotāju cīņas sparu, ar laiku ļaujot Irākas armijai un kurdu bruņotā formējuma «Peshmerga» kaujiniekiem pakāpeniski pāriet pretuzbrukumā.

Pēdējo divu gadu laikā centieni atgūt zaudētās teritorijas gan ir bijuši lēni. Kurdu karotāji, kuri ir salīdzinoši spējīgāki un spēcīgāki par Irākas armiju, 2015. gada laikā sekmīgi atkaroja plašas kurdu apdzīvotās teritorijas Ziemeļirākā un Ziemeļsīrijā. Tomēr ārpus kurdu apdzīvotām teritorijām «Peshmerga» trūkst vietējo atbalsta un ir grūti gūt panākumus vietējo sunnītu neuzticības dēļ. Ar līdzīgu situāciju saskaras arī Irākas armija un valsts pārvaldes iestādes, kam pēc sunnītu teritoriju atgūšanas ir bijis grūti iedzīvināt institūcijas, kas sniegtu drošību un gādātu par iedzīvotāju pamatvajadzībām. Tā vietā no «Islāma valsts» atbrīvotajās teritorijās Irākas valdība bieži paļaujas uz sadarbību ar vietējiem līderiem, kuri paši gādā par drošību, stabilitāti un likuma varu pēc saviem ieskatiem.

Tomēr arī «Islāma valsts» kontrolētajās teritorijās sunnītu atbalsts teroristiskajam grupējumam ir mazinājies, jo pēdējo divu gadu laikā radikālā islāma iedvesmotās «Islāma valsts» brutālās pārvaldes metodes ir mazinājušas vietējo Mosulas un citu «Islāma valsts» kontrolēto teritoriju iedzīvotāju atsaucību. Publiski nāvessodi par nelieliem pārkāpumiem un pēršana par nepiemērota apģērba valkāšanu ir ikdienišķas parādības, jo «Islāma valsts» vēlas kontrolēt visus cilvēka dzīves aspektus. Tikumības policija soda ikvienu, kurš nedzīvo saskaņā ar radikālā islāma uzskatiem par pareizu dzīves­veidu, piemēram, sievietēm par kosmētikas lietošanu pienākas pieci rīkstes sitieni. Šādas brutālas metodes nav pieņemamas daudziem Irākas un arī Sīrijas sunnītiem.

Būtiski kontrolēto teritoriju iedzīvotāju pārliecību maina arī «Islāma valsts» nespēja nodrošināt stabilitāti un cilvēku pamatvajadzības. Kopš kurdu kaujinieki atkaroja no «Islāma valsts» Mosulas dambi, elektrība un pat ūdens Mosulā ir luksusa preces. Slimnīcās hroniski trūkst zāļu un aprīkojuma. Pēdējā gada laikā «Islāma valsts» ir zaudējusi kontroli pār naftas laukiem Sīrijā un Irākā, līdz ar to arī savu galveno peļņas avotu. Skolas Mosulā nav strādājušas vairāk nekā gadu, jo nav naudas, lai maksātu algas skolotājiem. Finansiālās grūtības ir skārušas pat pirmo prioritāti, kas ir svarīga «Islāma valsts» pastāvēšanai, proti, kaujinieku algas. 2014. gadā viņi saņēma ap 400 ASV dolāru mēnesī, bet tagad tikai ap 200 ASV dolāru3.

Patlaban Mosulā ir palikuši no 3 līdz 6 tūkstoši kaujinieku, kuri ir pamatīgi gatavojušies ielu kaujām pilsētā: ierīkojuši tuneļu sistēmas un uguns pozīcijas, centušies mīnēt un bloķēt stratēģiski svarīgus objektus. «Islāma valsts» ir izvietojusi savas pozīcijas blīvi apdzīvotos pilsētas rajonos, un jau iepriekš civiliedzīvotāji ir bieži izmantoti kā vairogs. Mosulā civiliedzīvotājiem ir aizliegts pamest pilsētu, un tie, kuri ir mēģinājuši bēgt pirms gaidāmā uzbrukuma, ir bargi sodīti. «Islāma valsts» regulāri paļaujas uz pašnāvniekiem teroristiem, kuru uzbrukumi vai pat tikai uzbrukumu draudi kavē Irākas armijas tuvošanos. Lai novērstu teroristu pašnāvnieku ar sprāgstvielām pildītu mašīnu tuvošanos, jebkurām pozīcijām priekšā nepieciešams izveidot papildu tranšejas. Šī brutālā taktika būs vēl bīstamāka, kad sāksies cīņas Mosulas ielās. Ar sprāgstvielām pildīta mašīna parasti dod pirmo triecienu, kas iznīcina pretinieka nocietinājumus, tad seko «Islāma valsts» kaujinieku galvenais uzbrukums. Pat novājināta «Islāma valsts» ar nelielu vietējo iedzīvotāju atbalstu būs ciets rieksts Irākas armijai, neņemot vērā ASV Gaisa spēku un padomnieku atbalstu. Kauja par Mosulu, ļoti iespē­- jams, būs mēnešiem ilga un prasīs lielus Irākas bruņoto spēku upurus.

Šajā ofensīvā Mosulai paredz iesaistīt vairāk nekā 30 000 iepriekšējās cīņās norūdītu karavīru no Irākas armijas. Aptuveni četri tūkstoši kaujinieku no kurdu bruņotā formējuma «Peshmerga», kā arī sunnītu un šiītu paramilitārie grupējumi palīdzēs operācijā. Šie spēki kaujās par pilsētu neiesaistīsies, bet palīdzēs līdz galam aplenkt Mosulu un atbalstīs Irākas armiju, bloķējot «Islāma valsts» kaujinieku atkāpšanās ceļus. Viņu uzdevums būs palīdzēt arī bēgļiem, jo pilsētā ir 1,5 miljoni iedzīvotāju.

Pastāvīgie uzlidojumi «Islāma valsts» pozīcijām un bruņojuma piegādes Irākas armijai — tā ir tikai daļa no palīdzības, ko veikuši aptuveni 5200 ASV karavīri. Viņi un salīdzinoši nelieli karavīru kontingenti no citām valstīm ir palīdzējuši apmācīt Irākas drošības spēkus un «Peshmerga» kaujiniekus. No ASV uz Irāku papildus ir nosūtīti 615 karavīri, kuru uzdevums ir palīdzēt ar izlūkošanu un loģistiku tieši Mosulas operācijā. Šīs operācijas izdošanās ir svarīga ASV ne tikai tādēļ, lai atņemtu «Islāma valstij» galveno atbalsta punktu Irākā. Ja Irākas drošības spēki būs spiesti iesaistīties ilgstošās un asiņainās ielu kaujās ar «Islāma valsti», kas nesīs ievērojamus civiliedzīvotāju upurus, «Islāma valsts» un, ļoti iespējams, arī Krievijas propaganda to centīsies izmantot pret ASV. Ar sižetiem televīzijā un apsūdzībām par Mosulā notiekošo tā var mēģināt novērst uzmanību no pašas īstenotās brutālās Alepo bombardēšanas Sīrijā un lielajiem civiliedzīvotāju upuriem bombardēšanas laikā. Līdz ar to šai ofensīvai ir arī nozīme starptautiskajā politikā un ASV — Krievijas attiecībās.

Vērtējot plašākā mērogā Irākā notiekošo, ASV rīcība Irākā ļoti labi atspoguļo ASV prezidenta Baraka Obamas ārpolitikas stratēģiju: paļauties uz sabiedrotajiem un iesaistīt ASV bruņotos spēkus minimāli. Cīņas smagums ir jāiznes nevis ASV karavīriem, bet tieši vietējo valstu un konfliktā iesaistīto grupējumu bruņotajiem spēkiem, kuri daudz labāk par ASV karavīriem izprot vietējos iedzīvotājus un kuriem būtu jābūt atbildīgiem par savā reģionā notiekošo. ASV loma ir palīdzēt vietējiem spēkiem, tos apmācot, sniedzot aviācijas un specvienību atbalstu. Tieši šāda ir bijusi ASV stratēģija Irākā — ASV ir atbalstījušas Irākas armiju un kurdu kājniekus, ļaujot vietējiem spēkiem pašiem izcīnīt kaujas, lai atbrīvotu Irākas teritoriju no «Islāma valsts».

Līdzīgu stratēģiju ASV pēdējos astoņos gados ir centušās izmantot arī konfliktos citur pasaulē: Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Tas ir pretstats Džordža Buša ārpolitikai, kurš bija gatavs izvietot ASV karavīrus konfliktu reģionos, liekot viņiem iznest cīņas smagumu, bet vietējiem spēkiem uzticot vieglākus uzdevumus un atbalsta lomu.

Diemžēl Mosulas atbrīvošana un šī ASV stratēģija negarantēs stabilitāti Irākā vai «Islāma valsts» strauju norietu. «Islāma valsts» ir tikai padziļinājusi jau tā dziļās plaisas un neuzticību dažādu Irākas sabiedrības grupu starpā. Atkarotajās teritorijās centrālās Irākas valdības vara ir vāja, un nav skaidrs, kurš pēc Mosulas atbrīvošanas garantēs stabilitāti šajā pilsētā. Kurdu karotāji, galvenokārt no šiītiem sastāvošie Irākas drošības spēki un it īpaši Irānas atbalstītie šiītu paramilitārie grupējumi nebūs pieņemami šīs sunnītu pilsētas iedzīvotājiem. Tādēļ Irākas drošības spēki ar amerikāņu atbalstu ir apmācījuši 20 000 sunnītu policistu, kuriem būs jāievieš drošība un stabilitāte Mosulā pēc cīņu beigām. Tomēr nav skaidrs, vai šiem viegli bruņotajiem un salīdzinoši vāji apmācītajiem policistiem tas izdosies. Vēl mazāka skaidrība ir par to, vai Irākas valdībai izdosies atjaunot uzticību sunnītu vidū, tostarp dalīties varā ar sunnītu politiskajām partijām un grupējumiem. Papildus šiem izaicinājumiem cīņa par Mosulu var radīt bēgļu straumi no šīs pilsētas un vēl vairāk apgrūtināt jau tā vājās Irākas valsts pārvaldes institūcijas, jo jau tagad 1,5 līdz 2 miljoni irākiešu ir devušies bēgļu gaitās kā Irākā, tā ārpus tās. Visticamāk, Irāka arī turpmāk būs nestabila valsts, kurā saglabāsies potenciāls konfliktiem.

Lai gan «Islāma valsts» lēnām zaudē savas teritorijas arī Sīrijā un neizbēgami tiks sakauta, tas būs tikai pirmais solis šīs valsts problēmu garajā sarakstā. «Islāma valsts» militārā sakāve neizbeigs pilsoņu karu un līdz ar to humanitāro katastrofu Sīrijā. Lielākajā daļā Sīrijas nav elektrības vai tā ir ar ļoti neregulāru padevi. Trūkst modernās medicīnas pakalpojumu un citu mūsdienu civilizācijas labumu. Ja arī Sīrijā brīnumainā kārtā pēkšņi iestātos miers un stabilitāte, iznīcinātās infrastruktūras atjauno­- šana prasītu gadus. Tomēr atjaunot infra-struktūru būtu daudz vienkāršāk, nekā samierināt šķietami nebeidzamā pilsoņu kara sašķeltos Sīrijas iedzīvotājus.

1 Parker, N., Coles, I., Salman, R. How Mosul fell: A general’s story. Reuters special report. 14.10.2014. Pieejams: http://graphics.thomsonreuters.com/14/10/Mideast-Crisis:Gharawi.pdf.

2 Pape, R. A., Ruby, K., Bauer., V. Hammer and Anvil: How to Defeat ISIS. Foreign Affairs. 2.01.2015. Pieejams: https://www.foreignaffairs. com/articles/iraq/2015-01-02/hammer-and-anvil.

3 Kalin, S. Islamic State rigs currency rates in Mosul to prop up finances. Reuters. 22.02.2016. Pieejams: http://www.reuters.com/article/us-mideast-crisis-iraq-mosul-idUSKCN0VV1FO.

Risinās līdz šim lielākās mācības «Sudraba bulta 2016»

Taivo Trams

Foto — Gatis Indrēvics un Normunds Mežiņš.

Ikgadējās starptautiskās mācības «Sudraba bulta» jeb «Silver Arrow» šogad kļuvušas vēl vērienīgākas, piesaistot plašāku valstu skaitu un lielāku daudzumu karavīru. Tādējādi tas ir ne tikai klasisks lauka taktiskais vingrinājums, bet arī labs pārbaudījums NATO un partnervalstu sadarbības spējām plānošanā, loģistikā un citās jomās, kas ir svarīgas tik vērienīgu vingrinājumu nodrošināšanā.

Adazi_desants

Vairāk dalībvalstu un karavīru
«Mācību apjoms pieaug katru gadu. No sākotnējām ikgadējām brigādes līmeņa mācībām tās laika gaitā ir evolucionējušas, līdz kļuvušas par vienām no lielākajām starptautiskajām mācībām reģionā, noteikti «pateicoties» arī izmaiņām starpvalstu drošības situācijā,» atzīst Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Lejiņš.

AdaziŠogad uz vingrinājumu ieradušies vairāk nekā 3000 karavīru no 10 valstīm. Bez Latvijas pārstāvjiem Ādažos pulcējušies karavīri no Lietuvas, Igaunijas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Albānijas, Vācijas (jau tradicionāli piedalās ar savām pretgaisa aizsardzības un aizsardzības pret ķīmisko piesārņojumu spējām), ASV, Kanādas un Rumānijas. Nīderlande un Albānija šajās mācībās piedalās pirmo reizi. Šim kontingentam vēl jāpie-skaita visi speciālisti, kas nodrošina apgādi, loģistiku un citus procesus, bez kuriem sekmīga mācību norise nav iedomājama. Lielākie kontingenti no part­nervalstīm ir ASV un Lielbritānijai. Lielbritānijas bataljons — Karaliskā grenadieru pulka 1. bataljons — nākamgad pildīs NATO Sevišķi ātrās reaģēšanas spēku (VJTF) avangarda bataljona pienākumus. «Šī viņiem ir ļoti svarīga sagatavošanās iespēja pirms dežūras,» teic pulkvedis I. Lejiņš.

Adazi

Būtiskākais mācību uzdevums ir mūsu bruņoto spēku sadarbības prasmju pilnveidošana ar partnervalstīm un mācībās iesaistīto vienību plānošanas un aizsardzības operāciju īstenošanas spēju trenēšana. Mācību laikā tiks pilnveidotas arī Apvienotā štāba komandpunktu spējas vadīt un pārraudzīt vienības gan ikdienā, gan mācību laikā, koordinējot lauka taktisko vingri-nājumu.

Mācās arī rezervisti
«Latvijai šajās mācībās lielākais izaicinājums un vienlaikus arī jaunums ir savas bruņutehnikas izmantošana vingrinājumu izpildē,» saka kapteinis Kaspars Ķesteris, kas kā plānošanas dienesta virsnieks ir viens no galvenajiem atbildīgajiem par mācību norisi.

Mācībās «Sudraba bulta 2016» tiek izmantots visai plaši izplatītais scenārijs, kas paredz galveno vērību pievērst savas teritorijas aizsargāšanai nosacītā pretinieka uzbrukuma gadījumā, pēc tam mācību noslēguma fāzē apturot uzbrukumu un pārejot pretuzbrukumā. «Faktiski mācību sākumfāze sākas pat aiz Ādažu poligona robežām, nosacītā pretinieka spēkiem no ziemeļu puses ienākot mācību norises teritorijā. Šogad mācībās darbība notiek arī nosacīti jaunajā, paplašinātajā poligona teritorijā,» stāsta kapteinis K. Ķesteris. Būtiski, ka mācībās «Sudraba bulta» šogad ir integrēts viens no rezerves karavīru apmācības posmiem, kā arī 2. Zemessardzes brigādes (bij. 3. Zemessardzes novads) zemessargu apmācības.

Pretinieka padzīšanai — lielāka vērība
Spēki organizēti aizstāvjos un uzbrūkošajos, un aizstāvēšanās funkcija šajā gadījumā ir prioritāra. Aizsardzības spēkus veido BALTBAT (Baltijas bataljons, pašreiz pilda NRF dežūru) karavīri un uz Lielbritānijas spēku bāzes veidotā kaujas grupa, kurā ietilpst arī Latvijas, Nīderlandes un Albānijas karavīri, kā arī piedalās Zemessardzes Studentu bataljona pārstāvji. Mācību gaitā notiek dažādas rotācijas formējumu ietvarā, tā ka visiem nākas izspēlēt dažādas scenārija nianses. Uzbrūkošos spēkus sākotnēji formēja uz Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona bāzes kopā ar ASV karavīru kontingentu, tostarp arī tiem amerikāņu desantniekiem, kuri Ādažos uzturas patstāvīgi, kā arī Lietuvas bruņoto spēku pārstāvju rotu.

Adazi_desants

Šī gada mācībās ir vēl kāda jauna nianse, proti, lielāka nozīme atvēlēta «Sudraba bultas» noslēguma fāzei, tās izspēlei veltot lielāku stundu skaitu. «Iepriekšējā gada mācī­- bās noslēguma fāze ilga līdz četrām dienām, bet šajās mācībās tai atvēlētas jau piecas dienas,» teic kapteinis K. Ķesteris.

Lai gan pēdējā laikā Ādažos daudz ir izdarīts un vēl tiek darīts, lai paplašinātu poligona kapacitāti partnervalstu karavīru uzņemšanai, tik lielas mācības Ādažu bāzi ir piepildījušas teju līdz galējai robežai. «Paš­laik visas vietas ir aizņemtas, arī agrāk uzbūvētā apgādes un atbalsta teritorija, kas domāta partnervalstu karavīru kontingenta izvietošanai telšu pilsētiņā, ir piepildīta,» paskaidro plānošanas dienesta virsnieks.

Vingrinājums sniedzas tālu pāri poligona robežām
«Sudraba bulta» ir ne tikai vērienīgas starptautiskās mācības, bet arī pārbaudījums to organizētājiem un vadītājiem. «Mūsu brigādei ir jāspēj dažu minūšu laikā pārorientēties, lai tā būtu gatava strādāt ar ārzemju partneriem, bet man pašam kopā ar štābu jāspēj ātri un efektīvi pārņemt vadību. Līdz ar to šo mācību nozīmi nevar novērtēt par zemu, īpaši pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, jo tā pilnveido dažādu valstu karaspēka vienību spējas sadarboties NATO ietvarā,» atzīst pulkvedis I. Lejiņš.

Vienlaikus mācības sniedz iespēju Latvijas pusei iepazīties un apgūt ārvalstu bruņoto spēku pieredzi un prasmes, kādu mums pašlaik vēl nav. «Es patiešām ar lielu nepacietību gaidu plānoto budžeta pieaugumu un šī pieauguma realizēšanos Latvijas bruņoto spēku spēju izaugsmē. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, šādas mācības ir teorētiska un praktiska iespēja mācīties izmantot ārzemju part­nervalstu rīcībā esošos resursus. Ikgadēji, regulāri treniņi dod mums šo sistemātisko praksi un iespēju iepazīt ārvalstu pieredzi, pirms tāda ir mums pašiem,» uzsver Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris.

silver-5

Šāda mēroga starptautiskām mācībām ir vēl viens aspekts, kas parasti netiek plaši minēts — tā ir tā mācību sadaļa, kas notiek aiz poligona robežām gan laikā, gan telpā.

«Mācības jau nav tikai tā salīdzinoši nelielā daļa, kas notiek Ādažu poligonā. Ir jā-skatās viss kopums, piemēram, tas, kā Liel­- britānijas bataljons nonācis līdz Latvijai, izmantojot Latvijas infrastruktūru, — arī tas trenē mūsu sadarbības spējas. Visi mācību dalībnieki no dažādām valstīm ir izmantojuši mūsu infrastruktūru, lai ātri un efektīvi nonāktu pasākuma norises vietā, tāpēc noteikti varam teikt, ka būtiski pieaug mūsu pieredze arī šajā jomā,» secina pulk­vedis
I. Lejiņš.

qr-sudraba-bulta https://www.facebook.com/zurnalsTevijasSargs/photos/ms.c.eJw9lNkRAzEIQzvKGAMG~_m8sNlrxlzfiEIZNqruoqW6X1PolWKokfcVw6ybkQLwPI370Op4u53zs5~_lWe7h1Zz9PMPsd6~;qSZOg2ena9XB~;Hgk4~;4a2HktE~;2P~;afXzY~;~;58~_Ur~;ifjD~_Aww9VrPX8w85c1Jf6XgGr3r78~_vrdX1LIdbFycL2Mjwy~;1cbn1972sCP5zvru~;pN~_rjDf2MjvmUvDd0~_tv9~;uH0tzEf92Mb~_Xvy4U~;oTxXMeRT53N8dpP0F~;ZmAOa8hfzHf~_l4W93Ufrusp4x35Z3iDlexgzof7W7w~;w~;2tme~;0~;WsObzD9HtRz1juYx6hHfy8hMtz5wXq4R519Bfrr6NX5i~;4T~_1nsl33~;OvMU6o~;~;6vhTo2Ne7scX5qHfpzQHWRH~;~_buX20w~;7~;KaffTOV9aT~;n~_4TYehC~;nNa1Xst09z1h8PH~_33.bps.a.835513359918513.1073741860.556309641172221/835513433251839/?type=3&theater

Ziemeļatlantijas krasta apsardžu forums un mācības «Guardex 2016»

kad-ac5q8711Šogad Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests no Nīderlandes pārņēma prezidentūru Ziemeļatlantijas krasta apsardžu forumā (North Atlantic Coast Guard Forum; NACGF).

Šā gada tēma bija «Informācijas menedžments», kas turpināja 2015. gada tēmu — «Nākotnes operācijas». Mūsdienās pastāv neskaitāmi daudz informācijas veidu un avotu, no kuriem Krasta apsardzes dienests saņem informāciju, tādēļ būtiski ir laikus to saņemt, pareizi apkopot un apstrādāt, lai netiktu kavēta kopējā operācijas gaita. Šī foruma tēma ir ļoti svarīga, jo nepieciešams nodrošināt veiksmīgu dažādu valstu krasta apsardžu sadarbību.

kad-ac5q7160

NACGF tika izveidots 2007. gadā un ir brīvprātīgs 20 valstu krasta apsardžu organizāciju forums. Tajā apvienojušās Beļģija, Islande, Portugāle, Kanāda, Īrija, Krievija, Dānija, Latvija, Spānija, Igaunija, Lietuva, Zviedrija, Somija, Nīderlande, Lielbritānija, Francija, Norvēģija, Amerikas Savienotās Valstis, Vācija un Polija.

kad-ac5q8439 kadac5q7525

Foruma galvenais mērķis ir veicināt un atvieglot organizāciju sadarbību, ka arī nodrošināt informācijas un pieredzes apmaiņu. Katru gadu viena no dalībvalstīm organizē ekspertu un dalībvalstu augstākā līmeņa sanāksmes.

Martā notika septiņas ekspertu sanāksmes, kurās tikās vides aizsardzības, zivsaimniecības (zivju resursu) aizsardzības, nelegālo narkotiku apkarošanas, nelegālās migrācijas, kuģošanas drošības, meklēšanas un glābšanas un tehniskā kuģubūves darba grupa, risinot jautājumus, kas saistīti ar kuģošanas drošību.

Savukārt oktobrī notika NACGF augstākā līmeņa sanāksme, kuras laikā tika organizētas arī mācības «Guardex 2016». Parasti šīs ir starptautiskas mācības, kas norisinās NACGF ietvaros.

kad-gdx_4279-3

Šo mācību mērķis ir, sadarbojoties vairākām valstīm, veikt krasta apsardzes funkciju izpildi. Latvijas Krasta apsardzes dienests izvēlējās divas funkcijas — pirmkārt, meklēšanas un glābšanas, otrkārt, vides piesārņojuma novēršanas vingrinājumus.

Mācībās piedalījās Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopters Mi-17 un Jūras spēku flotiles apgādes kuģis A-90 «Varonis», Patruļkuģu eskadras kuģis P-07 «Viesīte» un Krasta apsardzes kuģis KA-06 «Gaisma», kā arī velkoņu kompānijas «PKL Latvia» velkonis «Uran».

Sagatavojusi JSF KAD sabiedrisko attiecību speciāliste Līva Veita.
Foto — Gatis Dieziņš, Gatis Indrēvics un Ēriks Kukutis.

Jūras spēku mācību centrs atzīmē 25. jubileju

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Valstij atgūstot neatkarību, Jūras spēku mācību centrs (JSMC) bija dzimšanas vieta un bāze Latvijas Jūras spēkiem, kas tika izveidoti dažus mēnešus vēlāk. Šoruden, 1. oktobrī, JSMC atzīmēja 25 gadu jubileju, lepojoties ar to, ka mācību saturs un programmas kļūst arvien vērtīgākas un profesionāli padziļinātākas. Lai arī vairākus gadus JSMC nav Jūras spēku flotiles pakļautībā un līdztekus militārajiem jūrniekiem vairākās programmās tiek apmācīti arī Speciālo uzdevumu vienības, Zemessardzes, Gaisa spēku aviācijas bāzes, Valsts policijas, Drošības policijas un pašvaldību policijas, kā arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta cilvēki, ciešākās saiknes joprojām ir tieši ar Latvijas Jūras spēku flotili. Ik gadu kopīgi tiek izstrādātas jaunas mācību programmas un pilnveidotas esošās. Mācību centrs Jūras spēku flotiles karavīru kursus plāno, rēķinoties ar to, kad kuģu komandām ir mazāk noslogots grafiks.

Squadex II 2015

1991. gadā JSMC veidojās uz Liepājas jūrniecības koledžas bāzes kā militāra mācību iestāde jūras robežsargu sagatavošanai. Līdz tam Latvijā varēja iegūt tikai civila jūrnieka izglītību. Pirmais JSMC priekšnieks bija Ivars Virga. Līdz 2007. gada janvārim, kad valstī atcēla obligāto militāro dienestu, JSMC galvenais uzdevums bija apmācīt visus jauniesauktos karavīrus, kurus nozīmēja dienestam Jūras spēkos.

JSMC - 25.gadadiena«Sākotnēji apmācāmo kvantitāte bija būtiskāka par kvalitāti,» vērtē jaunais JSMC komandieris komandleitnants Artis Guzlēns (amatā kopš šī gada 1. augusta). Kopš Latvijā ir profesionāla armija, Jūras spēku mācību centra uzdevumi mainījušies. «Arī pašreiz turpinām apmācīt jaunos karavīrus, kuri norīkoti dienestam Jūras spēku flotilē, tomēr ne mazāk būtiski ir kvalifikācijas celšanas kursi un padziļinātu profesionālu iemaņu pilnveidošana jau esošiem Jūras spēku flotiles karavīriem — to skaitā instruktoriem un virsniekiem.» Mācību centra komandieris vērtē, ka kursu saturs kļuvis daudz dziļāks un izstrādāts tā, lai sniegtu ļoti specifiskas zināšanas.

Kādas zināšanas var apgūt JSMC
Mācību centra kursus nosacīti var iedalīt divās daļās. «Atsevišķu programmu uzdevums ir uzturēt un atkārtot specifiskas jūrnieku iemaņas, piemēram, cīņu ar ūdeni un uguni uz kuģa klāja vai individuālās izdzīvošanas nosacījumus ūdenī. Savukārt specifisko kursu mērķis ir sniegt zināšanas specialitātē vai arī padziļināt jau esošas profesionālas prasmes,» skaidro Artis Guzlēns.

JSMC - 25.gadadiena

JSMC ir divi mācību virzieni. Ūdenslīdēju mācību daļā sagatavo kuģu ūdenslīdējus, ūdenslīdēju darba vadītājus un ūdenslīdējus atmīnētājus. Jūrniecības un taktikas mācību daļā sagatavo karavīrus dienestam uz kuģa (kuģa klāja matrožus, stūres vīrus signālistus, kuģa elektriķus).

JSMC - 25.gadadiena

Vēsturiski būtiska JSMC straujajā profesionālajā izaugsmē bija Jūras spēku iesaistīšanās BALTRON projektā. Šī projekta ie­tva­- ros, lai apmācītu personālsastāvu BALTRON eskadras vajadzībām, tika izveidotas divas skolas. 2000. gada 1. decembrī Jūras spēku mācību centrā atklāja BALTRON Pretmīnu skolu (tagad Jūrniecības un taktikas mācību daļa), bet 2001. gada 5. septembrī tika atklāts Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrs (tagad Ūdenslīdēju mācību daļa). Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrs tapa ar Norvēģijas atbalstu. Jau sākotnēji tas ieguva starptautisku atpazīstamību nemainīgi augsto fiziskās sagatavotības, angļu valodas prasmes un mācību noslēguma pārbaudījumu prasību dēļ, kā arī ar vērtīgo mācību saturu.

JSMC - 25.gadadiena

Pašreiz Ūdenslīdēju mācību daļa un Jūrniecības un taktikas mācību daļa Liepājā ir vienīgās Baltijas valstīs, kas regulāri apmāca ne vien Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, bet arī programmas «Partnership for Peace» valstu karavīrus.

Nākotnes attīstības uzdevumi
Kā jebkurā mācību iestādē būtiska loma JSMC ir pasniedzējiem. «Esmu pārliecināts, ka kursi jāvada pieredzējušiem, lietpratīgiem profesionāļiem, ar harismu apvel­- tītiem, kas aizrauj un pārliecina. Tādēļ rūpējamies, lai pasniedzēji būtu praktiķi, kas spēj un vēlas dalīties ar gadu gaitā uzkrātām zināšanām un pieredzi,» saka komandleitnants Artis Guzlēns.

Jūras spēku mācību centra priekšnieki

Ivars Virga — no 1991. gada oktobra līdz 1992. gada 22. septembrim
Komandkapteinis Mārtiņš Zemžāns — no 1992. gada 22. septembra līdz 1994. gada 7. oktobrim
Kapteiņleitnants Ivars Vilcāns —  no 1994. gada 7. oktobra līdz 1995. gada 6. februārim
Majors Armands Pauris — no 1995. gada 6. februāra līdz 1999. gada 4. februārim
JS kapteinis (tagad jūras kapteinis) Rimants Štrimaitis — no 1999. gada 3. marta līdz 1999. gada 19. jūlijam (JSMC priekšnieka pienākumu izpildītājs)

Jūras spēku mācību centra komandieri

JS kapteinis Vladimirs Dreimanis —  no 1999. gada 19. jūlija līdz 1999. gada 3. decembrim ( JSMC komandiera pienākumu izpildītājs)
Komandkapteinis Andrejs Zvaigzne — no 1999. gada 4. decembra  līdz 2000. gada 28. jūnijam (JSMC komandiera pienākumu izpildītājs)
Komandkapteinis Vladimirs Dreimanis — no 2000. gada 29. jūnija līdz 2002. gada 7. janvārim  (JSMC komandiera pienākumu izpildītājs)
Komandkapteinis (tagad jūras kapteinis) Rimants Štrimaitis — no 2002. gada 7. janvāra līdz 2004. gada 8. maijam
Pulkvežleitnants Andris Jākobsons — no 2004. gada 9. maija līdz 2004. gada 7. oktobrim  (JSMC komandiera pienākumu izpildītājs)
Komandkapteinis Ainārs Fiļipovičs — no 2004. gada 8. oktobra līdz 2006. gada 22. oktobrim
Kapteiņleitnants (tagad komandleitnants) Agris Meinards — no 2006. gada 22. oktobra līdz 2007. gada 17. augustam  (JSMC komandiera pienākumu izpildītājs)
Komandleitnants (tagad komandkapteinis) Kaspars Zelčs — no 2007. gada 17. augusta līdz 2010. gada 22. oktobrim
Kapteiņleitnants (tagad komandleitnants) Uldis Zupa — no 2010. gada 22. oktobra līdz 2016. gada 31. jūlijam

No interneta vietnes www. mil.lv

Lai arī pēdējos gadus, atzīmējot JSMC dzimšanas dienu, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) augstākā vadība ikreiz uzsver, ka mācību centrs pārdomāti attīstās un ar paveikto un sasniegto var lepoties ne vien NBS un liepājnieki, bet visi valsts iedzīvotāji, ikvienam labam projektam izšķiroša ir perspektīva un nākotnes attīstības plāns. Tāds ir arī JSMC. No paveicamajiem darbiem JSMC komandieris kā svarīgāko nosauc nepieciešamību modernizēt navigāci­- jas trenažieri un MCM simulatoru, lai tas būtu tuvāks reālai kuģa vadīšanai un aprīkots ar pašreiz praksē izmantotajām vadības programmām. Analizējot Latvijas Jūras spēku flotiles vajadzības, iecerēts paplašināt Pretmīnu skolas iespējas, izstrādājot kursu padziļinātai Jūras spēku flotiles rīcībā esošo ieroču iepazīšanai mācību telpās.

Savukārt tālākā nākotnē jāmeklē risinājumi Jūras virsnieku saieta nama atjaunošanai. «Atšķirībā no citām valsts struktūrām, piemēram, policijas, ugunsdzēsēju dienesta un cietumu apsardzes, atjaunotajā Latvijā bruņotie spēki un jo īpaši Jūras spēki ir veidojuši sevi paši, nevis attīstījušies uz padomju laikā tapušās bāzes. Paši esam veidojuši savas tradīcijas un vērtības. Manuprāt, viens no nozīmīgākajiem mana priekšgājēja komand­-leitnanta Ulda Zupas veikumiem šo vērtību saglabāšanā un kopšanā ir bijušā Jūras spēku komandiera jūras kapteiņa Ilmāra Lešinska auditorijas izveide mācību centrā,» saka JSMC komandieris komandleitnants Artis Guzlēns.

Mācības “Baltic Fortress”

Jūras spēku mācību centrs savas darbības 25 gados ir sagatavojis 3111 profesionālā militārā dienesta karavīrus, kā arī laikā no 1992. gada līdz 2006. gadam 3944 obligātā militārā dienesta karavīrus.

Leitnanta Roberta Rubeņa bataljona kaujas

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks.

Karte — no R. Rubeņa muzeja krājuma.

Otrā pasaules kara laikā Latvijas valstiskums tika likvidēts un valsts teritorija vairākkārt okupēta. Latvijas pilsoņi bija spiesti cīnīties dažādās karojošo valstu pusēs un dažādās armijās. Tomēr abu okupācijas režīmu laikā Latvijas teritorijā darbojās arī nacionālā pretošanās kustība, kuras mērķis bija nacionālās neatkarības atjaunošana. Vācijas okupācijas laikā valsts teritorijā darbojās vairākas nacionālās pretošanās kustības organizācijas un kā nozīmīgākā no tām jāmin 1943. gada vasarā izveidotā Latvijas Centrālā padome (LCP), kuru izveidoja lielāko pirmskara latviešu politisko partiju pārstāvji. Tomēr šai organizācijai neizdevās kļūt par vienotas nacionālās pretošanās kustības centru, lai gan LCP sagatavoja vairākus memorandus iesniegšanai Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim un Rietumu sabiedroto valstu pārstāvjiem, kā arī sadarbojās ar pārējo okupēto Baltijas valstu nacionālajām pretestības kustībām un bijušajiem Latvijas sūtņiem ārzemēs. 1944. gada pavasarī Vācijas drošības iestādes arestēja LCP vadītājus Konstantīnu Čaksti, Ludvigu Sēju, Bruno Kalniņu un citus, kuri nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē.

rubena-bataljonu-karte

1944. gada augustā Skrīveru pagastā sāka veidoties militāra vienība bijušā Latvijas armijas Tehniskās divīzijas komandiera ģenerāļa Jāņa Kureļa vadībā. Sākotnēji no 1944. gadā vācu okupācijas iestāžu atjaunotās Latvijas Aizsargu organizācijas Rīgas apriņķa aizsargiem sastāvošā vienība bija paredzēta frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai aiz frontes līnijas. 1944. gada septembrī J. Kureļa vadītā grupa atkāpās uz Kurzemi, kur to nepārtraukti papildināja no savām daļām atpalikušie leģionāri, no iesaukšanas izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji. 29. septembrī Kureļa grupa izvietojās Strazdes muižā Talsu apriņķī, bet 29. oktobrī pārvietojās uz bijušo Annahites stikla fabriku (tag. Puzes pagasta Stikliem). Kureliešu kopskaits sasniedza ap 3000 vīru. Kurelieši nevēlējās karot Vācijas pusē un uzņēma sakarus ar LCP. Pētnieki mūsdienās apšauba plaši izplatīto viedokli, ka Kureļa grupa būtu uzskatāma par LCP militāro spēku, lai arī pats ģenerālis J. Kurelis sastāvēja LCP un bija viens no padomes politiskā memoranda parakstītājiem. Tomēr jāatzīst, ka savā darbībā kurelieši bija saistīti ar LCP vai vismaz vadības līmenī abas šīs organizācijas apmainījās ar informāciju par savām aktivitātēm. Sadarbību bija paredzēts stiprināt turpmākajā darbībā, tomēr realitāte izrādījās citādāka…

roberts_rubenisRoberts Nikolajs Rubenis dzimis 1917. gada 9. septembrī Krustpils pagastā. No 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā: 7. Siguldas kājnieku pulkā un Autotanku pulkā. Ieguva leitnanta dienesta pakāpi. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 13. martā iesaukts Vācijas armijā, dienēja Latviešu leģiona 15. latviešu SS grenadieru divīzijā. Piedalījās 1944. gada jūlija kaujās pie Jelgavas, pēc tam nonāca Kureļa grupā.

1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca kureliešu štābu un arestēja vienības komandierus. 19. novembrī Liepājā astoņus kureliešu štāba virsniekus sodīja ar nāvi. Ģenerāli J. Kureli nosūtīja uz Vāciju, bet daudzi simti kureliešu nonāca Vācijas koncentrācijas nometnēs.

Nodarot pretiniekiem ievērojamus zaudējumus, kurelieši turpināja cīņu līdz 1944. gada decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst. Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja leitnanta Roberta Nikolaja Rubeņa bataljons, kas bija izvietots Abavas upes rajonā rietumos no Rendas un leitnanta E. Zelmeņa rota pie Engures ezera.

Leitnanta R. Rubeņa vienība sāka veidoties Vidzemē, Ropažu pagasta Stukmaņos 1944. gada vasarā līdzās citiem Kureļa grupas formējumiem. 1944. gada oktobra sākumā Rubeņa vienība pārcēlās uz Kurzemi un izvietojās Ilziķu mājās pie Usmas stacijas, 18 kilometrus no Stikliem. «Pārnākot no Vidzemes, rotā (t.i., Rubeņa vienībā) bija ap 200 vīru, vēlāk šis skaits vairākkārt pieauga un radās jaunformētās rotas. Tā kā trūka telpu, jau pirmajās dienās sākās centīga bunkuru rakšana Ilziķu mežainajā apkārtnē. Pagāja tikai nedēļa, un rota bija dubultojusies skaitā, jo nāca klāt gan bēgļi, gan kurzemnieki.» (Šeit un turpmāk citētas nezināma autora atmiņas, pirmpublicējums «Trīs Zvaigznēs» (Nr. 16) 1947. gada janvārī; H. Biezais «Kurelieši», Rīga, «Junda», 1993.)

Nepilnu divu nedēļu laikā R. Rubenis spēja noorganizēt vienu strēlnieku un vienu ložmetējnieku rotu, kopā ap 450 vīru. Apbruņotas rotas bija labi, apbruņojumu rubenieši ieguva pārsvarā no vāciešu nolikta­- vām, mainot ieročus pret pārtiku un alkoholu, kas esot bijis pietiekamā daudzumā. Reizi pa reizei Ilziķos mēdza paradīties automašīnas ar vācu karavīriem, tomēr sākumā tam sevišķu uzmanību neviens nepievērsa. Kā vēlāk izrādījās, vācu armijas un represīvo struktūru vadība bija sākusi interesēties par šo latviešu vienību un mēģināja tādā veidā izdibināt ziņas par rubeniešu skaitu un apbruņojumu.

«14. novembra vakarā Ilziķos ieradās daži vācieši no ģenerāļa Jekelna štāba un lika priekšā leitnanta Rubeņa grupai atbruņoties un ļauties grupās nosūtīt uz Vāciju. Par nepaklausību tika piedraudēts ar Rubeņa grupas pilnīgu iznīcināšanu. Leitnants Rubenis tomēr nolēma nepaklausīt un, ja pat situācija prasītu, cīnīties pret okupantiem ar ieročiem. Tā kā Ilziķu pozīcijas nebija izde­- vīgas, tad nolēmām šīs mājas atstāt.» Tajā pašā naktī Rubeņa vīri Ilziķus atstāja, naktī noejot 20 kilometrus. Bataljonam līdzi virzījās 23 pajūgi ar smagajiem ieročiem, munīciju, pārtiku. Leitnanta Rubeņa rīcībā tobrīd bija ap 650 vīru. Atpūsties rubenieši apstājās pie Usmas ezera un no rīta agri devās tālāk. 16. novembra vakarā Rubeņa vīri nonāca līdz Upatu mežsarga mājām, bet nākamajā dienā — pie Pērkonu mājām. Tur viņus panāca vācieši.

«Bija 1944. gada 17. novembra vakars. Bataljons norīkojies skuju būdiņās. Tumsā mūsu nometne izskatījās kā skuju pilsētiņa. Naktī to pārlidoja vairākas lidmašīnas. No rīta pie pirmajiem posteņiem bija piebraukusi vieglā automašīna. Izrādījās, atveduši Jekelna pavēli nekavējoties nolikt ieročus un padoties. Mūsu komandieris leitn. Rubenis uzaicinājumu kategoriski noraidīja. [..]Steidzīgi sadalīja rotas aizstāvēšanās pozīcijās. Pie Abavas upes tiltiņa novietoja smago ložmetēju, dažas patšautenes, nostājās šautenēm un granātām bruņoti vīri. Aizmugurē smagās rotas ar smagajiem mīnmetējiem un tanku dūrēm. Jau pēc nepilnas stun­- das mūsu nometnei uzlidoja izlūklidmašīnas un atklāja spēcīgu ložmetēju uguni. Pagāja trīs četras stundas, un vācieši atklāja uz mums spēcīgu mīnmetēju uguni, bet mūsu zēni mierīgi gaidīja pirmo vāciešu parādīšanos. Un tad arī nāca pirmās vācu vienības, kājnieku ķēdes. Tās pielaida pienācīgā attālumā un spēcīgi saņēma. Kad pirmās ķēdes bija saņemtas pienācīgi, vācieši kājnieku uzbrukumu apturēja un atklāja daudz spēcīgāku mīnmetēju uguni. Pēc laba brīža mīnmetēju aizsardzībā viņu kājnieki atkārtoti uzbruka mūsu aizstāvēšanas pozīcijām. Tā kā mūsu mīnmetēju aizsardzība priekšējā līnijā bija trūcīgāka un pretinieks spēcīgāks, leitnants Rubenis deva pavēli mazliet atvilkties atpakaļ.» 

Kauja turpinājās līdz 18. novembra vakaram. Vāciešu uzbrukumus izdevās atsist, iegūt daudzas kaujas trofejas: ložmetējus, vairākas tonnas mīnu, šaujamos ieročus, arī radioraidītāju. Taču šajā kaujā tika smagi ievainots leitnants R. Rubenis, bija krituši daži rubenieši. Vācieši, pēc nepārbaudītām ziņām, esot zaudējuši ap 150 vīru. Tā kā bija skaidrs, ka vācieši turpinās uzbrukumu, rubenieši, lai nenokļūtu ielenkumā, nolēma atkāpties. Bataljona komandiera pienākumus uzņēmās virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš. Smagi ievainoto R. Rubeni nogādāja Novadnieku mežsarga mājā, kuru bataljonam īsi pirms tam izdevās atkarot no tur esošās vācu armijas vienības. Tur šajā 18. novembra dienā leitnants R. Rubenis nomira. «Pēc atvadīšanās no mūsu iemīļotā komandiera devāmies tālāk tai pašā naktī. Pēc kaujas mūsu vīri bija visai noguruši, tālu netikām, pēc apmēram 10 km noiešanas apmetāmies kādā purvainā vietā.» Šeit no rubeniešiem prom devās daži desmiti vīru, bet pārējie turpināja ceļu uz Dziru mājām Abavas krastā. Bataljona vienības izvietojās Zlēku pagastā, bet štābu iekārtoja Sildruvu mājās. Sadursmes ar vāciešiem bija biežas. «Tas notika 6. decembra rītā. Neviens nedomāja, ka vācieši uzbruks. Ap pusdeviņiem pēkšņi uzbruka, atklājot mīnmetēju un šau­teņu uguni. Vēlāk, pēc saņemto gūstekņu liecībām, noskaidrojās: vācieši gribējuši ieņemt Dziras pēkšņā triecienā. Mūsējie tūdaļ izšāva trauksmes raķetes, izziņojot vācu uzbrukumu. [..] No gūstekņiem uzzinājām, ka vācieši uzbrūk ar prāviem spēkiem — vienu pulku un vēl dažiem atsevišķiem bataljoniem.

Vācieši mēģināja pārcelties pāri Abavai, bet tika atsisti. Daudzi dabūja peldēt uz leju pa Abavu — uz veļu valstību. Visā rajonā gar upes krastu nostādījām posteņus, svarīgākajās vietās ložmetējus un patšautenes. Tā pienāca tumsa, apšaudīšanās apklusa. [..] Bija ļoti tumšs. Neizklīdušie un bojāgājušie atkal bijām kopā vecajā vietā. Bet trūka daudzu krietnu latviešu zēnu, ko vairs nekad neredzēsim… Dienas kaujās bija saņemti vairāki desmiti gūstekņu. Vakarā izsūtīja lielāku grupu izlūkot Cirkaļu rajonu. Nakts pagāja mierīgi, pienāca mierīgs rīts. Ap desmi­- tiem iepriekšējās dienas kauju vietu pārlidoja vācu izlūku lidmašīnas. Dažās vietās tās novēroja mūsu kustībā esošās grupas un apšaudīja tās no ložmetējiem un apmētāja ar nelielām gaisa mīnām. Ievainoja vienu žēlsirdīgo māsu. 7. decembra kaujā kādā sadursmē ievainoja mūsu bataljona komandieri — Rubeņa pēcteci. Šo drošsirdīgo mūsu vadītāju nogādāja kādā Kurzemes slimnīcā. [..] Lai izvairītos no vāciešu pēkšņa uzbrukuma, atkāpāmies Cirkaļu virzienā un sakoncentrējāmies. Nākošā diena pagāja mierīgi. Bet jau 9. decembrī vācieši bija tikuši mums uz pēdām un vairākās grupās pietuvojušies Cirkalēm. Mēs nesen bijām smagi cietuši un paklīduši, tomēr dažas spēcīgākās daļas Cirkalēs bija. 9. decembrī pa mežu Cirkaļu rajonā diezgan droši patrulēja vācu jātnieku nodaļas, ar tām iznāca vairākas reizes sadurties, radās asas vietēja rakstura sadursmes.»

Šādas mazākas kaujas ar vāciešiem turpinājās vēl vairākas dienas. Rubeniešiem vairākas reizes kauju laikā iznāca sadarboties ar t.s. sarkano partizānu grupu «Sarkanā bulta» — Padomju Savienības iesūtīto kaujinieku diversantu vienību, kura arī darbojās šajā apkārtnē. ««Sarkanās bultas» partizāni bija pārnākuši pāri Abavai. Ar strauju uzbrukumu tie metās pret kureliešu aplencējiem, un vācu spēki nonāk krust­ugunīs. Kurelieši, jauzdami uzbrukumu vācu aizmu­gurei, dodas triecienā un sasit priekšā esošās vācu ķēdes, satiekas ar «bultas» vīriem,» — tā kaujas Cirkales apkārtnē savās atmiņās apraksta Rubeņa bataljona cīnītājs K. Vīn­akmens. Tomēr pēc Cirkales kaujām rubeniešu spēki ir izsmelti, un pāri palikušie bataljona cīnītāji bija spiesti sadalīties mazākos pulciņos un izklīst. «Kurielieši vairs nebija spējīgi ielaisties kaujās ar vāciešiem, arī munīcija bija izsīkusi. Ievainotais bataljona komandieris virsnieka vietnieks Druviņš sasauca uz apspriedi pāri palikušos. Skats bēdīgs, jo pēdējais sitiens bija smags. Tiek nolemts par labāku izklīst…» atceras K. Vīnakmens.

Daudzi no rubeniešiem turpināja cīņas gaitas nacionālo partizānu rindās, daudzi mēģināja ar laivām nokļūt Zviedrijā, nav arī izslēgts, ka kāds Rubeņa bataljona cīnītājs pārgāja pie komunistiskās «Sarkanās bultas».

Mazāk zināmais ziemeļnieks Vilis Gelbe

Latvijas valsts himnas autora Baumaņu Kārļa atdusas vieta atrodas Limbažu kapos. Netālu no tās slejas piemineklis, kurš veidots no Staburaga šūnakmens ar iestrādātu portretcilni un piemiņas plāksni. Šajā vietā atdusas jūras virsleitnants Vilis Gelbe.

Cēsu kaujās kopā ar igauņiem un Zemitāna brigādi iesaistījās ap 2000 Limbažu apkaimes vīru, kurus kopā pulcināja Vilis Gelbe — jūrnieks, Krievijas flotes mičmanis, arī dzejnieks un daudzu patriotisku tekstu autors.

kuskis-v_gVilis Gelbe dzimis 1890. gada 8. novembrī Zemītē. Beidzis vietējo skolu, Talsu pilsētas skolu, tad Engures un Pēterpils jūrskolas. Ieguvis tālbraucēja stūrmaņa diplomu un pēc Oranienbaumas jūrskolas beigšanas arī kapteiņa diplomu 1918. gada 9. jūlijā. Pirmā pasaules kara laikā bijis kuģu «Kotka» un «Arguņ» komandieris, piedaloties operācijās pret vāciešiem. 1918. gada beigās viņš ieradās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē. 1919. gadā maija beigās Vilis Gelbe tika komandēts uz Limbažiem. Limbažus ieņēma bez kaujas, jo komunisti bija aizbēguši uz Valmieru. Viņš bija pirmais Limbažu un apkārtnes kara komandants. Sākās pirmo militāro vienību veidošana no limbažniekiem, arī vecāko klašu skolniekiem. Būdams komandants, viņš 1919. gada 3. jūnijā izlaidis šādu uzsaukumu:

«Brīvās Latvijas dēli!

Ir piepildījušie tie sapņi, par kuriem mūsu senči, kungu rijās sēdēdami, sapņojuši; ir ausis tas jaunais rīts, par kuru vecmāmiņa, pie ratiņa salīkusi, saviem bērniem stāstīja: mēs esam brīva tauta, Tēvzemīte pieder tikai mums — latviešiem…

Bet varmākas, laupītāji, no vienas puses, un baroni, kuri vairāk nekā septiņi simti gadus kalpinājuši latvju tautu, vēl tagad negrib atteikties no savām junkuru privilēģijām: viņi nekaunas ar ieročiem rokā uzbrukt un arestēt Latvijas Pagaidu valdību un Tautas padomi!

Imantas pēcnācēji nedrīkst pieļaut tautas varmācības savā tēvijā!

Tīreļu purvos trūdošie brīvās Latvijas dēli sauc mūs, savus brāļus, turpināt viņu cēlo pasākumu: ķerties pie ieročiem un aizstāvēt Latvijas patstāvību un godu!

Brīvajā Latvijā nav vietas ne asinskārīgā Trocka un Ļeņina uzpirktajiem, neapzinīgajiem rokaspuišiem, ne arī vergu tirgotājiem — baroniem!

Brašie Latvijas Ozoli! Izpildiet katris savu pienākumu: visi, kas spējīgi ieročus nest, iestājieties Latvijas Nacionālajā armijā.

Sirmgalvji un visi tie, kuriem liktens un dabas likums ir laupījis spējas par Latviju ieročus pacelt, neskumstiet un neapskaudiet šos varoņus, kuri ies pie Svētozola celmiem un teiksmu kalniem, lejām varbūt pēdējo upuri nolikt uz Dzintarzemītes altāra, bet stājieties visi pie arkla, un arī jūs būsiet priekš Latvijas dārgā piemiņā!

Daiļās latvju zeltenes un vecāsmātes! Vērpiet un audiet, lai varētu savus varoņus apģērbt: nekādi zīda un dārgie audumi nav tik derīgi jūsu dēliem armijā kā ar jūsu rokām pagatavotie uzvalki!

Pabalstīsim ar visiem spēkiem no Tautas padomes ievēlēto Latvijas Pagaidu valdību, kura, no Ministru prezidenta Ulmaņa vadīta, ir spraudusi par mērķi novest mūs līdz Satversmes sapulcei, kur katram Latvijas pilsonim būs iespējams savu vārdu teikt par Latvijas valsts iekārtu.

Latvija sagaida no saviem pavalstniekiem viņu pienākumu apzinīgu izpildīšanu.»

V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē ir ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.

V. Gelbe daudz darījis, lai ziemeļnieku lielākā karaspēka vienība, proti, 1. Valmieras kājnieku pulks, būtu pēc iespējas labāk apgādāts un varētu doties uz fronti 1919. gada 27. martā. Taču rūpes par armiju līdz ar to nebija galā, jo vajadzēja organizēt otru vienību — 2. Cēsu kājnieku pulku. Tā formēšana, mobilizācija, pārtikas apgādība, da­- žādu karavīriem vajadzīgo priekšmetu (zeķu, cimdu, zābaku) rekvizīcija — tāda bija komandanta ikdiena. Militārā sadarbība ar igauņiem bija sekmīga, taču to nevarēja teikt par frontes aizmuguri, un Vilis Gelbe prata mierīgā ceļā atrisināt daudzus jautājumus ar Igaunijas pārstāvjiem.

19. jūnijā vācieši sāka uzbrukumu Cēsu virzienā. Naktī no 19. uz 20. jūniju vācieši atspieda latviešus un igauņus līdz Vidrižu muižas parkam, kur pozīcijas bija ieņēmuši Gelbes vadītie karavīri. Notika kauja, un, kad niknākā savstarpējā apšaude bija nedaudz pierimusi, V. Gelbe ar diviem karavīriem devās izlūkgājienā. Nakts tumsā netālu no krustceļa izlūki pamanīja karavīrus, kurus noturēja par igauņiem. Nevienlīdzīgā cīņā V. Gelbe vēl paspēja nošaut divus vāciešus, līdz viņa dzīvību izdzēsa vācu durklis. Viņa mirstīgās atliekas atrada 21. jūnijā, aplaupītas un sakropļotas. Vilis Gelbe tika apglabāts Limbažu kapos.

1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:

«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā! Par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»

Par varoņdarbu pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 895).

1934. gada 22. jūnijā vietā, kur krustojas Rīgas—Limbažu un Vidrižu—Limbažu ceļi, Vidrižu aizsargi pie kļavas uzstādīja bronzas piemiņas plāksni ar uzrakstu: «Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Limbažu pilsētas un iecirkņa komandants Vilis Gelbe 1919. g. 19. jūnijā šeit krita kaujā pret vāciešiem».

1940. gada rudenī plāksne pazuda, arī koka vairs nebija. Savukārt 1989. gada 19. jūnijā šajā vietā tika uzstādīti trīs senlatviešu krusti ar piemiņas plāksni, kas vēsta par notikušo.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.
Foto — no J. Ulmja personiskā arhīva.

«Detonators 2016» ievāc jaunu nesprāgušās munīcijas ražu

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Detonators 2016«Kad rudens nāk izkrāsot Latviju» un ļaudis lielos pulkos plūst baudīt šo skatu uz Siguldu vai Tērveti, Cekules pievārtē tikpat regulāri ik gadu pulcējas sapieri ne tikai no Baltijas valstīm. No šīs profesijas viedokļa unikālajā vietā Eiropā katru gadu notiek nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas mācības «Detonators», kas arī šogad pulcēja dalībniekus no 14 valstīm.

Izmanto vairāk speciālās tehnikas
Mācībās «Detonators 2016» šogad piedalījās 171 dalībnieks: no ārvalstīm 123 dalībnieki un 48 Latvijas karavīri. Novērotāju statusā piedalījās piecas valstis — Kanāda, Polija, Slovēnija, Ungārija un Ukraina, katra uz mācībām atsūtot divus savus pārstāvjus, pastāstīja Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas ne-i­tralizēšanas (NMN) rotas komandieris kapteinis Gatis Muižnieks. Savukārt kā mācību pamatdalībnieki nesprāgušās munīcijas meklēšanā piedalījās 31 karavīrs no Vācijas, 27 — no Dānijas un 23 — no Zviedrijas. Ar salīdzinoši mazākām vienībām mācībās piedalījās Norvēģija (9 karavīri), Lietuva (8), Beļģija (7), Igaunija (6) un Luksemburga (2). Latviju mācībās pārstāvēja NMN rotas un NMN skolas karavīri, atbalstu sniedza arī Militārā policija, kas eskortēja sprādzienbīstamos priekšmetus uz Ādažu poligonu to tālākai neitralizēšanai. Mācībās piedalījās arī mediķi no Sauszemes spēku kājnieku brigādes, lielu atbalstu sniedza 2. reģionālais nodrošinājuma centrs.

Detonators 2016Līdzīgi iepriekšējo gadu praksei arī šogad Cekulē notika sākotnējā teritorijas vizuālā pārmeklēšana, īpašu uzmanību pievēršot vietām, kur ik gadus tiek savākta vislielākā nesprāgušo lādiņu raža. Pēc tam šīs vietas tiek pārmeklētas jau detalizētāk, izmantojot metāldetektorus. Mācībās daudz palīdzējusi Zviedrijas pārstāvju atvestā militārā inženiertehnika — ekskavators un frontālais iekrāvējs, kā arī īpaši aprīkota kravas mašīna. Ar savu tehniku zviedri ierodas jau otro gadu, turklāt tās apjoms pieaug — pērn Zviedrijas atmīnētāji ieradušies tikai ar vienu ekskavatoru, stāsta kapteinis G. Muižnieks.

Atrastās munīcijas apjoms samazinās
Mācību laikā tiek pārmeklēta tā teritorija, kur iepriekš novērots visblīvākais piesārņojums — tā saukto krāteru apkārtne, kur Otrā pasaules kara laikā tika uzspridzinātas munīcijas noliktavas un sprādziena rezultātā dažādas sprāgstvielas tika izkaisītas vismaz kilometra rādiusā. Kā jau esam rakstījuši, Cekules apkaimē ar munīciju piesārņotā teritorija aizņem apmēram 240 ha, un tai ir sena vēsture. Jau kopš Krievijas cara laikiem līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidum šeit bijušas dažādu armiju munīcijas noliktavas, turklāt notikuši arī dažādi negadījumi. Piemēram, gadsimta sākumā noticis apjomīgs ugunsgrēks un ar to saistīts sprādziens. Savukārt Otrajā pasaules karā Vācijas armijas izmantotās noliktavas spridzinājuši sarkanie partizāni. Apkārtnē nokļuvusī munīcija nav neitralizēta, bet vienkārši aprakta aptuveni zem metru bieza zemes slāņa. Tāpēc arī apkārtnes mežos dažādi sprādzienbīstami atradumi nav retums.

Detonators 2016

Šogad mācību laikā darbība koncentrējusies Cekuli sadalošā ceļa labajā pusē. Pavisam atrasts 751 sprādzienbīstams priekšmets. Gadu no gada atrastās nesprāgušās munīcijas apjoms palēnām samazinās, bet šogad tas ir pat būtiski mazāks, jo 2015. gada mācībās sapieri atrada 2464 lādiņus.

Detonators 2016

Cekules mežos bieži vien izdodas atrast dažādus interesantus un pat unikālus munīcijas paraugus, bet šogad šādu atradumu neesot. Tas gan nenozīmē, ka ārvalstu viesiem mācībās būtu vajadzējis garlaikoties — Cekule piedāvā unikālu iespēju meklēt nesprāgušo munīciju dabiskā vidē un apstākļos. «Cik esmu runājis ar ārzemniekiem, visi ir gandarīti par iespēju veikt Cekules apkārtnes pārmeklēšanu, jo te viss notiek nevis treniņu vietā, bet gan reālā situācijā,» atzīst kapteinis G. Muižnieks.

Detonators 2016

Cekules meži — unikāla mācību vide sapieriem
Gadu gaitā ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Cekules pašvaldību, kas iespēju robežās atbalsta mācību norisi. «Mums jāsaka liels paldies pašvaldībai, ka viņi ļauj izmantot šo teritoriju, jo šī ir neatsverama un vienreizēja pieredze ārvalstu dalībniekiem. Viņiem šādu iespēju nav, proti, veikt nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu un sagatavošanu neitralizēšanai dabiskos, vēsturiski izveidojušos apstākļos. Tādā ziņā Cekules teritorija ir seviški piemērota, jo ir arī ļoti liela atrodamās munīcijas dažādība — dažādi lādiņi dažādā dziļumā, turklāt neviens īsti nezina, kas tur apakšā būs atrodams. Varam tikai aptuveni nojaust, kādi lādiņi kurā vietā varētu būt, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi,» teic Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas komandieris. Viņš arī uzsver, ka mācības «Detonators» ir lieliska iespēja paplašināt un uzlabot sadarbību ar ārvalstu partneriem un nest Latvijas vārdu pasaulē.

Lai gan atrastās munīcijas daudzums Cekules apkārtnē ir samazinājies, tas vēl nav iemesls, lai līksmotu un gaidītu drīzu Cekules teritorijas pilnīgu attīrīšanu. Apkārtnes meži joprojām ir salīdzinoši bīstami un var slēpt ne vienu vien nāvējošu atradumu. Sēņotājiem, ogotājiem un visiem citiem meža apmeklētājiem tieši tāpēc, atrodot iespējamu sprādzienbīstamu priekšmetu, nekādā gadījumā nevajag to aiztikt, bet gan paziņot par tā atrašanās vietu policijai — 110.

Militāro ārstu misija Albānijā

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks.

Foto — no Jāņa Turka personiskā arhīva.

Pagājušā gadsimta beigās Eiropas mieru satricināja dažāda mēroga karadarbība kontinenta dienvidos, proti, Balkānu reģionā. Būtībā tā bija nebeidzamu karu virkne — tādā veidā vairāk nekā desmit gadus šajā pasaules nostūrī risināja politiskās un etniskās domstarpības. Karadarbība bija cēlonis daudzu cilvēku un tautu traģēdijām, bēgļu straumēm, postījumiem, badam un trūkumam — vārdu sakot, humānisma krīzēm, kuru
atrisināšanā iesaistījās pasaules sabiedrība. 

1998. gadā Dienvidslāvijas varas iestādes un bruņoto spēku vadība, nespējot citādi tikt galā ar viņu ieskatos dumpīgo un separātisko Kosovas reģionu, uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Kosovas albāņu bruņotajiem formējumiem. Līdztekus militārajām akcijām Dienvidslāvijas armija un iekšlietu struktūras nodarbojās ar Kosovas reģiona etnisko tīrīšanu, spiežot daudzus tūkstošus vietējo iedzīvotāju, pārsvarā albāņus, pamest savu dzīvesvietu un doties bēgļu gaitās. 1998. gada beigās apmēram 240 000 albāņu bēgļu no Kosovas bija pārgājuši Albānijas robežu, taču šī valsts ar tādu bēgļu pieplūdumu pati saviem spēkiem nespēja tikt galā.

afor-1

1999. gada 24. martā konflikta risināšanā iesaistījās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstu bruņotie spēki, uzsākot Dienvidslāvijas teritorijas bombardēšanu. Vienlaikus NATO sāka operāciju ātrākai bēgļu krīzes atrisināšanai Albānijā, uzsākot NATO AFOR (NATO`s Albanian Forces) humāno misiju šajā valstī.

1999. gada 22. aprīlī Latvijas Republikas Saeima pieņēma lēmumu «Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības nosūtīšanu līdzdalībai NATO vadītajā starptautiskajā humānajā operācijā Albānijā». Nākamā dienā mūsu valsts aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis izdeva pavēli par Latvijas mobilās medicīnas grupas (LMMG) izveidi. Šajā jaunizveidotajā vienībā bija astoņas štata vietas — tā bija standarta mediķu komanda, kuras darbība pirms tam bija jau pilnveidota daudzās mācībās. Latvijas kon­-tin­genta sastāvā šajā misijā Albānijā piedalījās: vienības komandieris — ārsts Zemessardzes kapteinis Jānis Turks (šeit un turpmāk — no kuras vienības šie karavīri misijas sākumā pārgājuši dienestā uz LMMG: NBS Militārās medicīnas centra priekšnieka vietnieks), ārsts leitnants Edgars Šneiders (Alūksnes Mobilo strēlnieku mācību bataljona ambulances ārsts terapeits), feldšere bocmane Aiva Irmeja (NBS Militārās medicīnas centra galvenā medicīnas māsa), vecākā medicīnas māsa Vija Boka (NBS Jūras spēku Dienvidu rajona medicīnas māsa), medicīnas māsa seržante Anita Lucāne (Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra medicīnas māsa), medicīnas darbinieks virsseržants Andris Lapsa (ZS Štāba bataljona radiocentra priekšnieks), medicīnas māsa kareive Daiga Krūzīte (Alūksnes MSMB sanitārā instruktore) un vecākais autovadītājs kaprālis Intars Gagainis.

afor-2

Misijas laikā LMMG darbojās Beļģijas apvienotā bataljona sastāvā, kura pamatu veidoja 2. izpletņlēcēju desanta vienība, kas bija papildināta ar atsevišķām sanitārajām, farmācijas un humānās palīdzības nodaļām. Operatīvajā ziņā LMMG pakļāvās bataljona komandierim, bet atsevišķajos uzdevumos — tieši konkrētās nodaļas komandierim. Misijas sagatavošanas laiks bija ārkārtīgi īss: personāla atlasei un sagatavošanai, materiāli tehniskās bāzes sagatavošanai, instruktāžām un tamlīdzīgām lietām bija atvēlēta nepilna nedēļa. Latvijas militāro mediķu brauciens uz humāno operāciju Albānijā bija ļoti nozīmīga lappuse mūsu valsts militāri politiskajā vēsturē, jo tā bija pirmā starptautiskā misija, kuras izdevumus pilnībā sedza Latvija. Mūsu mediķu kontingentu Albānijā finansēja no NBS līdzekļiem, pilnībā arī kontingenta materiāli tehnisko nodrošinājumu — par to liecina NBS štāba priekšnieka 1999. gada 22. aprīļa pavēle Nr. 391: «NBS IDB/LATBAT komandierim līdz š. g. 23. aprīlim organizēt visa veida no ASV saņemtā individuālā militārā ekipējuma (astoņu militārpersonu nokomplektēšanai) nodošanu NBS Militārā medicīnas centra pilnvarotajai personai.» Kontin­- genta darbam nepieciešamais tehniskais un medicīniskais aprīkojums nāca no Militārās medicīnas centra, bet medikamentus, medicīnas materiālus, pārsienamos materiālus iepirka steidzamības kārtā, apejot standarta iepirkuma procedūras.

«Vissarežģītākais bija pareizi izdomāt, ko tad mums īsti vajag līdzi, lai sekmīgi šajā misijā strādātu, jo nebija nekādu reglamentējošo dokumentu, nekādu norāžu, vispār nekādas tieši šādu misiju pieredzes,» — tā misijas sagatavošanu tagad atceras AFOR Latvijas kontingenta komandieris J. Turks. «Nebija arī nekādas vispārējas informācijas par nākamā darba apstākļiem, zinājām tikai, ka mēs darbosimies bēgļu nometnēs, starp bēgļiem, un ciematos.»

Latviešu mediķi uz misijas vietu devās ar lidmašīnu, bet automašīnas ar tehnisko un medicīnisko aprīkojumu uz Albāniju devās savā gaitā caur Itāliju un vēlāk pa jūras ceļu uz misijas vietu. Tādējādi tehnika galamērķi Duresas ostā (viena no lielākajām Albānijas ostas pilsētām) sasniedza nedēļu pēc pašu mediķu ierašanās. Līdz ar to pirmā nedēļa pagāja, iepazīstoties ar vietējiem apstākļiem, nevis praktiskā darbībā.

«Mūs ieskaitīja Beļģijas bataljona sastāvā. Beļģija atbildēja par medicīnisko pusi šajā misijā, tāpēc arī mēs tikām beļģu pakļautībā. Vispār šī formējuma struktūra bija stipri neskaidra. Mums tas viss bija jauns, bet arī beļģi izskatījās misijai negatavi. Dzīvojām beļģu armijas nometnē ar nosaukumu «Simba 1». Tā atradās apmēram 8 km no Adrijas jūras ostas pilsētas Duresas. Izvietojāmies pusceltā viesnīcā jūras krastā. Tādas pa ceļam redzējām bieži. Dzīvojām sešstāvu mājas otrajā stāvā, gulējām uz matračiem vai nestuvēs, kas bija izvietotas tieši uz betona grīdām. Dzīvošanas apstākļus par labiem nevarēja nosaukt,» atceras J. Turks.

Pēc transporta ierašanās sākās Latvijas mediķu darbs Albānijā, un kontingenta funkcijās ietilpa darbs bēgļu nometnēs. Latviešu mediķi darbojās gan Itālijas valdības un starptautisko bēgļu organizāciju oficiāli izveidotajās bēgļu nometnēs, gan arī tādās nometnēs, kuras bija izveidojuši paši bēgļi un kurās cilvēki dzīvoja no dēļiem sasistās būdās vai kartona kastēs — vārdu sakot, kur bija pilnīgi nepiemēroti dzīves un higiēnas apstākļi.

afor-3

J. Turks par šo laiku stāsta: «Mūsu ikdiena bija tāda — no rīta aizveda mūs uz šādu nometni, piešķīra kādus vietējos tulkus, tad beļģu apsardzes pavadībā mēs gājām nometnē iekšā un strādājām: sniedzām cilvēkiem vispārējo medicīnisko palīdzību, ap­- kopām brūces, apārstējām hroniskas saslimšanas, kas cilvēkiem bija radušās ilgstošajās bēgļu gaitās. Bēgļi līdz šīm nometnēm nokļuva pa dažādiem ceļiem. Ilgu laiku Albānijas robeža ar Dienvidslāviju bija slēgta, un oficiālā ceļā pāri pāriet tai nevarēja. Līdz ar to cilvēki mēģināja no karadarbības zonas Kosovā bēgt pāri kalniem nelegāli. Bieži bija gadījumi, kad bērni tika vesti mašīnas bagāžniekā. Redzēt dabūjām daudz ko, piemēram, zīdainim autiņbiksītes nebija mainītas divas trīs nedēļas, un, kad tās ņēma nost, tās nonāca kopā ne tikai ar ādu, bet arī miesu. Bija daudzi cilvēki ar tā saukto ārkārtas situācijas stresa sindromu — viņi bija tieši cietuši no karā valdošās vardarbības, cietsirdības, nokļuvuši apšaudes zonās, viņu acu priekšā bija nogalināti tuvinieki, viņi bija redzējuši karu. Tomēr lielākā daļa no bēgļiem bija ar akūtajām ikdienas problēmām: roku un kāju traumas, nobrāzumi, sasitumi, sastrutojumi utt.»

Misijas vadība bija noteikusi, ka Latvijas mediķu kontingents strādās tikai ar civilo bēgļu aprūpi un nenodarbosies ar militārpersonu (Beļģijas bataljona karavīru) medicīnisko apkalpošanu, tomēr reālajā dzīvē bija gadījumi, kad bija jāpalīdz arī Beļģijas karavīriem. Pēc robežas atvēršanas mūsu mediķus iesaistīja arī darbā ar t.s. bēgļu vilcieniem, norīkojot uz vairākām dienām uz kādu no pierobežas dzelzceļa stacijām, kur ienāca organizēti vilcienu sastāvi ar bēgļiem no Kosovas. Stacijā izvietotajos bēgļu aprūpes punktos šiem cilvēkiem tika sniegta pirmā nepieciešamā medicīniskā palīdzība, tālāk viņi tika sūtīti uz bēgļu nometnēm citur Albānijas teritorijā.

Latvijas militārās medicīnas misijas mandāta laiks bija seši mēneši, mūsu mediķi Albānijā atradās četrus mēnešus: pirmos trīs mēnešus viņi stacionāri atradās tieši Albānijas teritorijā, bet ceturtajā mēnesī latviešu militāro mediķu mandāts tika mainīts. Toreiz tika pieņemts politisks lēmums par bēgļu pārvietošanu atpakaļ uz Kosovu, un Latvijas kontingentam bija medicīniski jāatbalsta bēgļu konvoji.

«Tas izskatījās tā: daudzi autobusi, kuri ved cilvēkus, apkārt bruņotās apsardzes automobiļi (Francijas, Beļģijas, Vācijas karavīri) un medicīniskā nodrošinājuma trans­- ports. Šādas kolonnas brauca no Albānijas bēgļu nometnēm uz kādu no Kosovas apdzīvotajām vietām pierobežā, visbiežāk tā bija Priština. Mūsu mandāta darbības teritorijā Kosova neietilpa, tāpēc bija pieņemts speciāls Saeimas lēmums, kas ļāva mums pēc brīvprātības principa darboties arī Kosovā. No Latvijas kontingenta šajā pasākumā piedalījās septiņi cilvēki.»

Līdz ar bēgļu pārvietošanu uz Kosovu AFOR misija savu darbu beidza, un, tāpat kā citu valstu pārstāvji, savā zemē atgriezās arī Latvijas kontingents.

«Tā bija fantastiska, nekur citur neiegūstama pieredze. Tā bija mūsu mediķu pirmā saskarsme ar medicīnisko pieredzi reālas karadarbības apstākļos,» pavadīto laiku starptautiskajā humānajā operācijā Albānijā vērtē J. Turks.

Autors izsaka vislielāko pateicību Jānim Turkam
par neatsveramo palīdzību raksta tapšanā.