Latvijas ziņas

No 22. augusta līdz 4. septembrim Ādažu poligonā norisinājās militāro inženieru apmācības nometne, kurā piedalījās karavīri un zemessargi no Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona, kā arī Sauszemes spēku kājnieku brigādes Inženiertehniskās rotas un ASV Mičiganas Nacionālās gvardes karavīri.

Militāro inženieru nometnes mērķis ir pilnveidot un attīstīt inženierspējas un sadarbību ar kājnieku apakšvienībām. Mācību laikā tika veikta karavīru un zemessargu individuālā un kolektīvā apmācība maršruta izlūkošanā un attīrīšanā, prettanku mīnu lauka izlikšanā, inženierizlūkošanā, tai skaitā izlūkošanā no gaisa un citu militāro inženieru iemaņu trenēšana.

Turpinot sekmīgo Latvijas bruņoto spēku un Mičiganas Nacionālās gvardes sadarbību, apmācību nometnē piedalījās astoņi ASV karavīri. Mičiganas Nacionālās gvardes 507. inženieru bataljona galvenais virsseržants Džons Palacios atzinīgi novērtēja Latvijas militāro inženieru sniegumu mācībās un Latvijas un ASV karavīru sasvstarpējo sadarbību, uzsverot, ka dalība šajā nometnē sniedza lielisku iespēju atsvaidzināt tās zināšanas un iemaņas, kuras ikdienā nākas lietot retāk.

Militāro inženieru mācības Latvijā tiek organizētas jau vairākus gadus. Iepriekš Latvijas militārie inženieri kopā ar Mičiganas Nacionālās gvardes inženieriem ir piedalījušies mācībās ASV.

12. septembrī Ādažu poligonā ar desanta vingrinājumu «Bayonet Strike» Latvijā uz rotāciju atgriezās ASV 173. brigādes karavīri, lai pildītu dienesta pienākumus operācijā «Atlantic Resolve».

Desanta vingrinājums “Bayonet Strike”

Pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un ASV vēstniece Latvijā Nensija Baikofa-Petita.

Desantēšanās notika no lidmašīnām C-17 un C-130, tajā piedalījās aptuveni 200 ASV karavīru.

Spēja ierasties sabiedroto valstī ar desantu pierāda gatavību ātri reaģēt krīzes situācijās un pārvietot spēkus visā Eiropā, kur vien nepieciešams. To sekmēs sadarbība ar sabiedrotajiem, kad nepieciešams ātri pārvietot desanta vienības un palielināt kaujas spējas.

173. aviācijas brigādes karavīru klātbūtne Latvijā palielinās taktiskā līmeņa vieglo kājnieku spējas, kā arī veicinās spēju savietojamību un sadarbību.

«Atlantic Resolve» ir ASV operācija, kas tika aizsākta 2014. gada pavasarī, demonstrējot ASV ieguldījumu kolektīvajā drošībā pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas. 173. aviācijas brigādes karavīri bija pirmie, kas ieradās Baltijas valstīs un Polijā operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros 2014. gada aprīlī.

No 8. līdz 10. septembrim, lai pārrunātu abu valstu augstāko militāro mācību iestāžu sadarbību un Ukrainas Bruņoto spēku seržantu korpusa tālākas apmācību iespējas saskaņā ar Latvijas un Ukrainas divpusējās sadarbības plānu aizsardzības jomā 2016. gadam, Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības komandieris un Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvežleitnants Georgs Kerlins bija darba vizītē Ukrainā.

z-585a1438

Pulkvežleitnants Georgs Kerlins apmeklēja Ukrainas bruņoto spēku Sauszemes spēku akadēmiju Ļvovā un Starptautisko miera uzturēšanas un drošības centru Javoru poligonā, kā arī tikās ar akadēmijas priekšnieku ģenerālleitnantu Pavlo Tkačuku, pārrunājot sadarbības iespējas kadetu, pasniedzēju un pētnieku apmaiņas programmās. Tikšanās dalībnieki vienojās, ka būtu mērķtiecīgi noslēgt sadarbības līgumu starp abu valstu militārajām mācību iestādēm.

Pulkvežleitnants Georgs Kerlins tikās arī ar Ukrainas Bruņoto spēku galveno staršinu vecāko praporščiku Oleksandru Kosinski, lai pārrunātu Ukrainas Bruņoto spēku seržantu korpusa apmācību. Ukrainas Bruņotie spēki plāno pieteikt seržantu korpusa apmācību NATO programmā DEEP, tāpēc O. Kosinskis piedāvāja Latvijai turpināt nodrošināt šo apmācību 2017. gadā Ukrainas Sauszemes spēku 184. mācību centrā, kas atrodas Ļvovas apgabala Javoru poligonā. Tāpat tika izteikts aicinājums apsvērt iespēju iesaistīties «Leadership» un «Train the Trainers» kursu īstenošanā.

Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības komandiera un Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora, pulkvežleitnanta Georga Kerlina darba vizīti Ukrainā noslēdza Starptautiskā miera uzturēšanas un drošības centra apmeklējums Javoru poligonā, kā arī tikšanās ar apvienotās daudznacionālās apmācību grupas Ukrainā pārstāvjiem.

No 12. līdz 15. septembrim Latvijā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros saskaņā ar 2011. gada Vīnes dokumentu, kas paredz ikgadēju brīvprātīgu militārās informācijas apmaiņu un inspekcijas starp EDSO dalībvalstīm, uzturējās Krievijas bruņojuma kontroles inspekcijas grupa četru virsnieku sastāvā. 

Inspekcija norisinājās Rīgas, Ādažu un Lielvārdes novadā, un tās mērķis bija pārliecināties, vai noteiktajā Latvijas teritorijā netiek veiktas militārās mācības, par kurām būtu jāinformē pārējās EDSO dalībvalstis, un vai ikgadējā vispārējā militārā informācija atbilst iesniegtajai.

Atbilstoši EDSO kvotām Latvijai ir jāuzņem viena novērtējuma vizīte un trīs bruņojuma kontroles inspekcijas gadā. Analoģiski Latvija veic bruņojuma kontroles inspekcijas un novērtējuma vizītes pārējās EDSO dalībvalstīs.

EDSO ietvaros Krievijas speciālisti šādas bruņojuma kontroles inspekcijas Latvijā veikuši jau iepriekš, arī Latvijas eksperti ir viesojušies Krievijā.

Filmai “Nameja gredzens” speciāli kaltais zobens13. septembrī Aizsardzības ministrijā notika topošajai filmai «Nameja gredzens» speciāli kalta zobena svinīga pasniegšana filmas galvenā varoņa atveidotājam. Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis aktierim Edvinam Endrem pasniedza tērauda zobenu, ko darinājis kalējs Jānis Nīmanis. Viņa darbnīcā «Autīne» darinātais zobens ir unikāls meistardarbs, kam nav līdzinieka Baltijā un arī Eiropā.

Filma «Nameja gredzens» vēstīs par senajām zemgaļu brīvības cīņām 13. gadsimtā. Filmas produ­cents ir Andrejs Ēķis, režisors Aigars Grauba.

Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki sniedz atbalstu filmas tapšanā, brīvprātīgi iesaistot karavīrus masu skatu filmēšanā, kā arī nodrošinot nepieciešamo atbalstu brīvprātīgai karavīru dalībai filmēšanas laikā.

«Uzskatām par goda lietu atbalstīt šāda formāta un šādas tematikas filmas tapšanu, jo mūsu vēsture ir jāzina un jāglabā mums pašiem. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Paldies māksliniekiem un visiem, kas to dara, ietērpjot vēsturi aizraujošos filmu stāstos,» uzsvēra R. Bergmanis.

Filmas uzņemšana sākusies pērn rudenī, kad kopā ar kaskadieru grupu tapa atsevišķu kauju inscenējumi. Pašlaik filmēšana norit kinopilsētiņā «Cinevilla». Paredzēts, ka filma uz ekrāniem iznāks 2017. gada nogalē.

14. septembrī oficiālā divu dienu vizītē Latvijā viesojās Kanādas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Džonatans Vānss, lai tiktos ar aizsardzības nozares vadību. Tiekoties ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, viņš pārrunāja NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu īstenošanu. Aizsardzības ministrs Kanādas Bruņoto spēku komandieri iepazīstināja ar Latvijas aizsardzības nozares prioritātēm, Latvijas ieguldījumu militārās infrastruktūras attīstībā un uzņemošās valsts atbalsta spēju stiprināšanā.

Kanādas Bruņoto spēku komandieris

Ģenerālis Dž. Vānss, tiekoties ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi, pārrunāja nākamos soļus Kanādas vadītās daudznacionālās NATO spēku kaujas grupas izvietošanā Latvijā.

Vizītes laikā Kanādas Bruņoto spēku komandieris apmeklēja arī Ādažu bāzi.

Kanāda bija viena no pirmajām valstīm līdzās ASV, kas pēc 2014. gada martā veiktās Krimas aneksijas un drošības situācijas izmaiņām Eiropā operācijas «Reassurance» ietvaros jau 2014. gada pavasarī nosūtīja Sauszemes spēku karavīru rotu uz Eiropu, kā arī sešus iznīcinātājus CF-18 dalībai NATO patrulēšanas operācijā gaisa telpā virs Baltijas.

16. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons piedalījās Latvijas Kara muzeja simtgades svinīgajā pasākumā.

Latvijas Kara muzeja simtgade

«Jubilejas reizē novēlu, lai muzejam nekad netrūkst izziņas un pētniecības gara, lai tas iet līdzi laikam un mūsdienu tehnoloģijām, lai vienmēr ir saistošs un interesants ne tikai ārvalstu viesiem, bet arī pašmāju apmeklētājiem, jo īpaši jaunākajām paaudzēm,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

14. septembrī notika muzeja simtgadei veltīta konference, kas sākās ar izstādes atklāšanu pie Latvijas Kara muzeja, savukārt 15. septembrī notika aploksnes svinīgā zīmogošana par godu Latvijas Kara muzeja simtgadei.

Muzeja darbības galvenais uzdevums laikā no 1916. gada līdz 1919. gadam bija materiālu uzkrāšana par latviešu karavīru cīņām, tautas politisko organizēšanos un šo materiālu saglabāšana.

Kara muzeju atjaunoja 1990. gada vasarā. Muzejā ir izveidotas plašas pamatekspozīcijas par militāro vēsturi. Kā pēdējās ir tapušas ekspozīcijas par Latvijas vēsturi no 17. gs. līdz 20. gs. sākumam.

19. septembrī notika Speciālo uzdevumu vienības (SUV) 25. gadadienai veltītie svinīgie pasākumi, kuros vienību sveica aizsardzības nozares vadība.

z-bilde_suv25

«Speciālo uzdevumu vienība. Pats nosaukums pasaka priekšā, ka jūsu uzdevumi un jūsu sūtība Nacionālo bruņoto spēku sastāvā ir īpaši,» sacīja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. «Jums ir jāvar tas, ko, iespējams, nevar citi. Jums jābūt ne tikai fiziski spēcīgiem, bet arī psiholoģiski stipriem, zinošiem un drošiem, lai jūs varētu paļauties cits uz citu un vienmēr būtu komanda.»

«Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni uz augšu. Jau kopš izveidošanas dienas Speciālo uzdevumu vienības devīze «Drošais uzvar» ir sevi apliecinājusi. Katras vienības izcilības un veiksmes pamatā ir karavīrs. Speciālo uzdevumu vienības karavīri ir vislabāk sagatavotie. Lepojos ar karavīru augsto profesionalitāti un pateicos par pašaizliedzīgo dienestu,» — tā skanēja Nacionālo bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes apsveikums.

Vienību gadadienā uzrunāja arī SUV komandieris pulkvežleitnants Juris Ušackis: «Ar gara sīkstumu, pārliecību un ticību par to, ko darām, 25 gados paveikts daudz. No desanta mugursomas un kalašņikova, kas bija sākumā, esam izveidojuši augsti tehnoloģiski attīstītu vienību, kas spēj profesionāli strādāt sarežģītā kaujas vidē.»

Speciālo uzdevumu vienība dibināta 1991. gada 19. septembrī un ir īpaši organizēta, ekipēta un apmācīta Nacionālo bruņoto spēku vienība speciālo operāciju veikšanai. Vienības devīze «Drošais uzvar» simbolizē to, ka uzvar tas, kurš ir drošs par savām spējām un saviem cīņu biedriem. Kaujinieka simbols ir zaļā berete.

20. septembrī pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes uzaicinājuma oficiālā vizītē Latvijā ieradās NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks ģenerālis Adrians Bredšovs. Tiekoties ģenerālis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris pārrunāja NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu īstenošanu, īpaši uzsverot NATO spēku klātbūtnes pastiprināšanu Latvijā un alianses komandstruktūras pārskatīšanu.

Bredsovs

Ģenerālis A. Bredšovs apmeklēja arī mācības «Steadfast Pyramid 2016» un «Steadfast Pinnacle 2016», kuras no 18. līdz 30. septembrim norisinās Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tajās piedalās 48 vecākie un augstākie virsnieki no NATO  dalībvalstīm, kā arī no partnervalstīm Somijas un Zviedrijas.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto — Gatis Dieziņš, Ēriks Kukutis un Normunds Mežiņš.

Kurš izdevīgāks Latvijai: Klintone vai Tramps?

Mārtiņš Hiršs,
Latvijas Nacionālās aizsardzības
akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Foto — no ārvalstu interneta vietnēm.

Šī gada 8. novembra ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti noteiks šīs valsts
ārpolitiku nākamajos četros gados. ASV attiecības ar NATO sabiedrotajiem, Eiropas Savienības valstīm un Krieviju ir īpaši būtiskas Centrāleiropas un Austrum­eiropas valstīm, arī Latvijai. Krievijas
agresija Ukrainā un draudi ASV un NATO sabiedrotajiem Austrumeiropā ir likuši šiem jautājumiem atkal un atkal aktualizēties prezidenta vēlēšanu kampaņā vairāk nekā jebkad kopš aukstā kara beigām. Šīs vēlēšanas izšķirs, kādu ārpolitiku ASV īstenos mūsu reģionā, jo abi ASV prezidenta amata kandidāti — Hilarija Klintone un Donalds Tramps — piedāvā ļoti atšķirīgu ārpolitikas stratēģiju. D. Tramps vēlas fokusēties uz iekšpolitiku un mazināt ASV lomu pasaulē. H. Klintone turpretī atbalsta pat aktīvāku ASV ārpolitiku nekā Baraka Obamas prezidentūras laikā, galvenokārt paļaujoties uz diplomātiskiem instrumentiem, un ASV globālās lomas palielināšanu, arī Austrumeiropā.

asv

Hilarija Klintone ir ar pieredzi ārpolitikā bagātākā ASV prezidenta amata kandidāte pēdējās desmitgadēs. Viņa ir darbojusies gan ASV Kongresā, gan ieņēmusi ārlietu ministra amatu, tādējādi guvusi plašu pieredzi un izpratni par iekšpolitiku un ārpolitiku. Viņas ārpolitikas platforma paredz tā dēvētās viedās varas izmantošanu: pielāgoties spējīgu un mainīgu ārpolitiku, kurā nedominē viena pieeja, bet katrā izaicinājumā tiek izmantoti visatbilstošākie ārpolitikas instrumenti. Pēc H. Klintones domām, ASV, neskatoties uz savu milzīgo spēku un resursiem, vienas pašas nespēs atrisināt 21. gadsimta izaicinājumus pasaulē. Tāpēc sadarbība ar citām valstīm un starptautiskajām organizācijām ir priekšnoteikums sekmīgai ASV ārpolitikai. H. Klintones ārpolitikas platforma paredz «stiprināt mūsu [ASV] alianses un veidot jaunas attiecības», lai risinātu globālus izaicinājumus. Taču šajās aliansēs ASV ne vienmēr ir jābūt vadošajām. Piemēram, demokrātu debatēs Nevadas štatā H. Klintone aizstāvēja ASV ārpolitiku NATO kampaņas laikā Lībijā, kad ASV iesaistījās konfliktā minimāli, turpretī Eiropas un arābu valstīm bija noteicošā loma. Savukārt NATO aliansi H. Klintone vērtē kā nozīmīgu instrumentu ASV ārpolitikā, lai cīnītos pret terorismu un nodrošinātu drošību Eiropā, un tieši tādēļ ir nepieciešams modernizēt NATO. Demokrātu debatēs Bruklinā viņa atzina, ka NATO Eiropas valstīm vajadzētu maksāt vairāk pašām par savu drošību, bet — «tas nenozīmē, ka mēs [ASV] pametīsim [Eiropu], jo es nedomāju, ka tas ir ASV interesēs». Šī viņas kritika citām NATO dalībvalstīm nav ne tuvu tik skarba kā Donalda Trampa izteikumi.

Donalds Tramps līdz šim nekad nav darbojies valsts pārvaldē, un viņam nav nekādas pieredzes diplomātijā un ārpolitikā. D. Tramps vēlas stiprināt ASV militāro varenību, kas ir klasiski populāra pozīcija Republikāņu partijas un tās vēlētāju vidū, bet viņš vēlas izmantot militāro varenību, lai aizsargātu primāri tikai ASV teritoriju un intereses. Pēc viņa domām, ASV bruņoto spēku klātbūtne un aktivitātes pasaulē ir jāsamazina, it īpaši jautājumos, kuros ASV nav tiešu interešu, arī tad, ja ASV sabiedrotie paši nav gatavi maksāt par savu drošību. Šādu pozīciju kopš Otrā pasaules kara nav ieņēmis neviens ASV prezidents.

D. Tramps ir atšķirīgs no ierastajiem Republikāņu partijas prezidenta amata kandidātiem, kuri parasti ārpolitikā ir «vanagi» un vēlas īstenot aktīvu, izlēmīgu ārpolitiku, izmantojot arī militāro spēku. Turklāt D. Tramps vēlēšanu kampaņas gaitā ir atkārtoti mainījis savas ārpolitikas pozīcijas un bieži vien nonācis pretrunās pats ar sevi pat vienas runas ietvaros. Ārpolitikas platformā, ko D. Tramps prezentēja 27. aprīlī, viņš uzsvēra nepieciešamību «vadīt brīvo pasauli ar atbilstošu bruņojumu un finansējumu» ASV bruņotajiem spēkiem, bet vienlaikus bija kritisks pret ASV kā «pasaules policistu», kā arī pauda vēlmi, lai ASV sabiedrotajiem būtu daudz lielāka loma pasaulē. Viņaprāt, ASV sabiedrotie prezidenta Baraka Obamas ārpolitikas dēļ vairs nevarot paļauties uz ASV, taču paši sabiedrotie tērējot pārāk maz aizsardzībā, un ASV bez vajadzības ir klāt visos pasaules konfliktos.

Donalds Tramps kritizē Baraku Obamu gan par to, ka viņš ir darījis pārāk maz ārpolitikā, piemēram, Sīrijā un attiecībās ar Ķīnu, gan par pārāk aktīvu ārpolitiku un iesaisti Ēģiptē un Lībijā. D. Tramps bieži vien runā par grandiozu mērķu sasniegšanu ASV ārpolitikā, bet vēlas to darīt ar minimālu ASV bruņoto spēku iesaisti, tikai ar «ķirurģiskiem» instrumentiem un ātriem risinājumiem. D. Trampam līdz šim nav bijusi nekāda pieredze ārpolitikā, un šķiet, ka viņš pats nemaz nesaskata pretrunas savos izteikumos.

It īpaši satraucoši Latvijai ir D. Trampa kritiskie uzskati par ASV dotajām drošības garantijām. Jau minētajā 27. aprīļa ārpolitikas runā viņš uzsvēra: «Gan mūsu draugiem, gan ienaidniekiem savas nacionālās intereses ir svarīgākas par mūsu [ASV] interesēm, un mums, ja esam godīgi pret viņiem [citām valstīm], jādara tas pats.» Gan sabiedrotie, gan pretinieki ASV redz kā «vājas un piedodošas» un līdz ar to «nejūt nekādu pienākumu izpildīt savas vienošanās» ar ASV. Tāpēc D. Tramps vēlas ieņemt daudz stingrāku pozīciju pret ASV sabiedrotajiem. Viņa­prāt, ASV bruņotie spēki atrodas un rūpējas par drošību bagātās, attīstītās, industriālās valstīs, bet ASV par to nesaņem pietiekami daudz atpakaļ un nevar to vairs atļauties. Eiropa pati spētu parūpēties par savu drošību bez ASV. Viņš īpaši uzsver, ka vairākums NATO valstu netērē nepieciešamos 2% no IKP aizsardzībai, un atklāti pasaka, ja šīs valstis nemaksās par savu aizsardzību, «ASV jābūt gatavām ļaut šīm valstīm pašām aizstāvēt sevi». Attiecīgi D. Trampa paustais intervijā «New York Times», ka viņš aizsargās Baltijas valstis, ja vien tās «izpildīs savus pienākumus pret ASV», nav nekas pārsteidzošs. Šādi paziņojumi tieši izriet no D. Trampa uzskatiem par ārpolitiku un ir neatņemama viņa ārpolitikas platformas sastāvdaļa. Arī ASV prezidents Baraks Obama un Hilarija Klintone kritizē ASV sabiedrotos par nepietiekamiem aizsardzības tēriņiem, bet D. Tramps iet daudz tālāk. Viņš nedod skaidras un nepārprotamas drošības garantijas ASV sabiedrotajiem pat NATO 5. panta ietvaros, apšauba ASV alianšu vērtību un aktīvo ASV starptautisko lomu. Šādi izteikumi ir šokējuši ASV sabiedrotos visur pasaulē, jo tie var iedrošināt ASV sāncenšus pārbaudīt ASV drošības garantiju ticamību, ja Donalds Tramps kļūs par ASV prezidentu.

Neskaidrība un neziņa par starptautiskās sistēmas spēcīgākās valsts nodomiem ārpolitikā tikai vairo nestabilitāti pasaulē. D. Trampam ir dažādi saukļi, bet nav konkrētu plānu, kā risināt sarežģītas globālas problēmas. Uz «New York Times» jautājumu «Ja Krievija pāries Igaunijas, Latvijas vai Lietuvas robežu .., vai jūs sniegtu šīm valstīm tūlītēju militāru palīdzību?» — Donalds Tramps atbild: «Es negribu jums teikt, ko es darīšu, jo es nevēlos, lai Putins zina, ko es darītu.» Tieši tāpat viņam it kā esot slepens plāns, kā sakaut «Islāma valsti», bet viņš par to nerunās, jo negrib atklāt kārtis teroristiem. Donalds Tramps arī vēlas reformēt un modernizēt NATO, bet runā par to bez kādas konkrētības. Starptautiskā politika viņam ir pavisam svešs lauciņš, tā ka, visticamāk, viņam nemaz nav konkrētas stratēģijas, kā veidot attiecības ar Krieviju, kādai būtu jābūt NATO lomai pasaulē un kā cīnīties ar «Islāma valsti».

No visiem šo vēlēšanu Demokrātu un Republikāņu partijas prezidenta amata kandidātiem Donalds Tramps ir vislabvēlīgāk noskaņots pret Krieviju. Viņš atkārtoti ir paudis nepieciešamību sadarboties ar autoritāriem līderiem, jo viņi palīdzot nodrošināt stabilitāti pasaulē. D. Tramps pozitīvi vērtē pašreizējā Krievijas prezidenta valsts vadības stilu, viņš ir apmainījies ar Vladimiru Putinu savstarpējiem komplimentiem, radot iespaidu, ka abi mačo tipa līderi labi saprastos. Debatēs Mičiganā D. Tramps teica, ka abas valstis «nav neizbēgami pretinieki» un ir nepieciešams sadarboties jautājumos, kur abām valstīm ir līdzīgas intereses, piemēram, cīņā pret radikālā islāma terorismu. ASV, viņaprāt, izdevīgāk būtu sadarboties ar Krieviju, nevis «tērēt triljonus dolāru», kas būtu jādara naidīgu attiecību gadījumā. Savā aprīļa ārpolitikas runā D. Tramps uzsvēra, ka «naidīgu attiecību ciklam jābeidzas» un ir iespējams veidot labākas attiecības ar Krieviju «no spēka pozīcijām». Konkrētākais, ko Tramps ir piedāvājis savā vīzijā, kā veidot ASV attiecības ar Krieviju, ir kaut kāda «izdevīga darījuma» noslēgšana ar Krieviju vai arī «aiziešana no sarunu galda».

Tomēr Donalda Trampa pirmsvēlēšanu kampaņā ir parādījušies pāris konkrēti aspekti, kam Baltijas valstīs vajadzētu radīt pamatotu satraukumu. Viņš ir izslēdzis no Republikāņu partijas politiskās platformas punktu par nepieciešamību sākt militāra bruņojuma piegādes Ukrainai. Par Ukrainu viņš ir teicis, ka šajā valstī ASV nav vitāli svarīgu interešu un tieši Eiropas valstīm tur būtu jādarbojas daudz aktīvāk. TV kanāla ABC ziņu raidījumā «Nedēļa» D. Tramps tieši atkārtoja Krievijas propagandu: «Krimas iedzīvotāji, cik esmu dzirdējis, labprātāk ir kopā ar Krieviju nekā tur, kur viņi bija.» Šādu un līdzīgu izteikumu dēļ nav pārsteigums, ka Krievijā gan sabiedrības, gan politiķu vidū D. Tramps ir populārs. Krievija ir vienīgā no G-20 valstīm, kur Donalda Trampa reitings pārspēj Hilarijas Klintones reitingu. Arī Krievijas propaganda atklāti atbalsta D. Trampu un plaši kritizē H. Klintoni.

Pamatotas bažas rada arī cilvēki, ko D. Tramps pulcē ap sevi. Vairāki viņa padomnieki ir pietuvināti Krievijai. Piemēram, nu jau bijušais D. Trampa vēlēšanu kampaņas vadītājs Pols Manaforts 2010. gadā palīdzējis uzvarēt vēlēšanās bijušajam prokrieviskajam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam, par to saņemot 12,7 miljonus ASV dolāru. Padomnieks jautājumos par Krieviju Kārters Peidžs, izrādās, bijis arī Kremļa intereses pārstāvošā Krievijas gāzes koncerna  «Gazprom» padomnieks. Savukārt padomnieki atvaļinātais ASV armijas ģenerālis Maikls Flinns un Ričards Burts, kurš strādā arī Krievijas bankā «Alfa-Bank», aizstāv ciešāku sadarbību ar Krieviju. Šo padomnieku simpātijas un ciešās saites ar Krieviju liek apšaubīt viņu doto padomu objektivitāti.

Hilarijas Klintones uzskati par Krieviju ir diametrāli pretēji. Viņa uzsver Krievijas agresijas apturēšanu kā vienu no savas prezidentūras prioritātēm. Ņemot vērā plašo pieredzi diplomātiskajā darbā ar Krievijas līderiem, viņas uzskati par prezidentu Vladimiru Putinu un Krievijas ārpolitikas mērķiem ir bez jebkādām ilūzijām. Demokrātu debatēs Ņūhempšīras štatā H. Klintone izteicās, ka Krievija izdara nemitīgu spiedienu uz Eiropas sabiedrotajiem un cenšas «sarīdīt Eiropas valstis citu pret citu, iegūt teritorijas un paturēt teritoriju Krimā. Tā sāk pētīt, vai var atrast kādas ietekmes sviras Baltijā». Savukārt debatēs Bruklinā H. Klintone uzsvēra, ka skaidri saskata Krievijas ārpolitikas mērķi «pārzīmēt Eiropas karti. Tas nav mūsu interesēs. Padomājiet, cik daudz tas maksātu, ja Krievijas agresija netiktu atturēta». Tāpēc viņas ārpolitikas platforma paredz «Krievijas iegrožošanu un agresijas atturēšanu» kā atbildi Krievijas arvien naidīgākajai uzvedībai. ASV sadarbosies ar partneriem Eiropā un citos reģionos, lai apturētu Krievijas centienus atjaunot savu ietekmes sfēru. Jau kā valsts sekretāre H. Klintone vēlējusies redzēt stingrāku ASV pozīciju attiecībās ar Krieviju, nekā prezidents Obama to ieņēmis.

Ņūhempšīras debatēs viņa uzsvēra vēlamo nostāju attiecībās ar Krieviju: ASV «ir jāsūta ļoti skaidra ziņa Putinam, ka šāda agresivitāte — šāda robežu testēšana — nepaliks bez atbildes». Tāpēc ir jāatbalsta NATO, jāveicina kopējā aizsardzība, jāpalielina bruņoto vienību skaits Austrumeiropā un eiropieši jāmotivē tērēt vairāk savai aizsardzībai. Jāturpina arī ASV sankcijas pret Krieviju un jāmazina Eiropas atkarība no Krievijas energoresursiem. H. Klintones pozīcija pret Krieviju ir kodolīgi formulēta viņas priekšvēlēšanu kampaņas mājaslapā: «Kopā ar saviem partneriem Klintone ierobežos, iegrožos un atturēs Krievijas agresiju Eiropā un citur.»

Šoreiz priekšvēlēšanu laiks ASV ir bijis ļoti polarizējošs. Abi kandidāti cenšas dēmonizēt savu pretinieku, tāpēc jebkura priekšvēlēšanu retorika ir jāuztver piesardzīgi. Tomēr kandidāta D. Trampa izteikumi un saikne ar Krieviju pamatoti rada satraukumu gan Latvijā, gan arī ASV. Viņš plaši kritizē pašreizējo ASV ārpolitiku, Baraku Obamu un Hilariju Klintoni, tomēr vietā neko konkrētu nepiedāvā. Daudzi no D. Trampa uzskatiem ir pretrunā ar pēdējo 70 gadu ASV ārpolitiku un pauž vēlmi mainīt ASV atbalstīto liberālo starptautisko pasaules kārtību, virzoties uz izolacionismu, kas var potenciāli veicināt starptautiskas krīzes. D. Trampa vēlme samazināt ASV klātbūtni Eiropā un pašas Eiropas Savienības nespēja garantēt militāru stabilitāti pierobežas reģionos var radīt varas un drošības vakuumu Eiropā. Vienlaikus, kritizējot savus sabiedrotos un samazinot ASV globālo lomu, D. Tramps var vājināt ASV starptautisko pozīciju. Hilarija Klintone turpretim nevēlas radikāli mainīt ASV ārpolitiku, bet sola turpināt ASV līdzšinējo atbalstu sabiedrotajiem, jo uzskata, ka ASV drošības garantijas un NATO ir mūsdienu pasaules kārtības un stabilitātes stūrakmens. Viņas uzvara ASV prezidenta vēlēšanās garantētu konsekventu pēdējo gadu ASV piekoptās ārpolitikas pret Krieviju turpinājumu, turpretī D. Trampa uzvara saistītos ar daudziem riskiem.

Nodrošinājuma pavēlniecības 3. RNC 25 gadu jubileja

Šogad uz savas darbības pirmajiem 25 gadiem atskatās Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecības 3. reģionālais nodrošinājuma centrs. Gadu gaitā šī vienība ir daudzkārt mainījusi savu nosaukumu un savu
pakļautību, tāpēc šoreiz piedāvājam iepazīties ar galvenajiem notikumiem, kas 3. reģionālo nodrošinājuma centru pavadījuši tā izveides gaitā. 

3 RNC

1991. gada 2. septembris — oficiāli dibināts Latvijas Republikas Sabiedrības drošības departamenta (SDD) Valsts dienesta mācību centrs ar izvietojuma vietu Mālpilī. Par centra priekšnieku iecelts Vilis Raups. 1991. gadā mācību centrs sagatavoja pirmos valsts militārā dienesta pārvalžu priekšniekus, 190 virsdienesta un 172 obligātā dienesta robežsargus un robežsardzes instruktorus.

3 RNC

1992. gada februārī mācību centru pār­- dēvēja par Aizsardzības ministrijas Aizsardzības spēku Mālpils mācību centru. Par mācību centra priekšnieku 1992. gada 7. aprīlī iecēla pulkvedi Andri Paukšinu.

1992. gada jūlijā Mālpils mācību centru pārvietoja uz Carnikavas pagastu, Lilasti.

1993. gada 9. martā mācību centru pārdēvēja par Aizsardzības spēku mācību centru. 1992.—1993. gadā mācību centrs Aizsardzības spēku vienību vajadzībām sagatavoja 545 obligātā dienesta kareivjus un 83 instruktorus.

1994. gada augustā mācību centru pārvietoja uz Ādažiem (Kadagu).

1995. gada 9. janvārī uz Aizsardzības spēku centra bāzes izveidoja Mobilo strēlnieku brigādi ar štābu, Atbalsta un Mācību bataljonu. Brigādes sastāvā iekļāva Mobilo strēlnieku bataljonu Alūksnē, Inženiersapieru bataljonu Salaspilī, Izlūkdesanta bataljonu Sužos, Sakaru mācību centru Siguldā, Robežapsardzības mācību centru Ventspilī un Lielgabalu divizionu Ādažos. 5. martā par brigādes komandieri iecēla Zemessardzes pulkvedi Juri Bezzubovu, bet 25. oktobrī — pulkvedi Ēriku Melni.

3-rnc-image0005 3-rncimage0007

1997. gada martā izveidoja Mobilo strēlnieku mācību centru, 27. martā par mācību centra komandieri iecēla majoru Normundu Aizpuru.

1999. gada 1. jūlijā mācību centra štatu sarakstā veica izmaiņas un mainīja vienības nosaukumu — Mobilo strēlnieku mācību centrs (brigāde).

2000. gadā mācību centrs veica nodaļas komandieru, granātšāvēju, ložmetēju un prettanku lielgabalu apkalpes profesionālo apmācību.

3-rncimg_4457

2001. gada martā saskaņā ar NBS attīstības plānu sākās darbs pie Mobilo strēlnieku mācību centra reorganizācijas par Ādažu poligona un bruņoto spēku bāzes atbalsta vienību. 2001. gada 14. jūnijā mācību centra komandiera amatā iecēla majoru Aināru Ozoliņu. Saskaņā ar aizsar­- dzības ministra 2001. gada 27. augusta pavēli Nr. 319 Mobilo strēlnieku mācību centru (brigādi) iekļāva Sauszemes spēku sastāvā un nodeva Zemessardzes komandiera pakļautībā.

2002. gada aprīlī uz mācību centra Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas mācību nodaļas bāzes izveidoja Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolu.

2003. gada 1. janvārī Mobilo strēlnieku mācību centru (brigādi) nodeva NBS Mācību vadības pavēlniecības pakļautībā, turpmāk mācību centrs kļuva par visu Ādažos izvietoto vienību finanšu un materiālo resursu pārvaldītāju.

Saskaņā ar aizsardzības ministra 2004. gada 1. marta pavēli Mobilo strēlnieku
mācību centru (brigādi) nodeva Sauszemes spēku komandiera pilnā pakļautībā.

2004. gada 29. aprīlī apstiprināja 3. RNC štatu sarakstu, saskaņā ar kuru centrs sastāv no štāba, Ādažu, Alūksnes un Daugavpils apgādes bāzes. 3. RNC galvenais uzdevums ir nodrošināt bāzēs izvietotajām vienībām tām nepieciešamo infrastruktūru, mācību bāzi un visa veida apgādes atbalstu.

3-rncno_augsas_jauna

2004. gada 16. jūnijā NBS reorganizācijas ietvaros Mobilo strēlnieku mācību centru (brigādi) pārveidoja par 3. reģionālo nodrošinājuma centru (3. RNC) Nodrošinājuma pavēlniecības pakļautībā.

2004. gada 22. jūnijā par 3. RNC komandieri iecēla pulkvežleitnantu Andri Čakārni. Tā kā A. Čakārnis tā paša gada oktobrī devās starptautiskajā miera nodrošināšanas misijā, tad laika posmā no 2005. gada 17. de­- cembra līdz 2006. gada 21. augustam komandiera pienākumus pildīja majors Guntis Zvirbulis. No 2006. gada 25. augusta līdz 2010. gada 22. martam 3. RNC komandiera amatā bija pulkvežleitnants Jurijs Bartušs. Kopš 2010. gada 30. aprīļa 3. RNC komandiera pienākumus pilda pulkvežleitnants Kaspars Zdanovskis.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš un no 3. RNC arhīva.

Karavīra drošā aizmugure

Taivo Trams

3-rnc-1Karavīrs savā misijā nekad nedodas viens — ar viņu kopā ir cīņas biedri, taču aiz viņa, lielākoties citiem neredzami un nemanāmi, atrodas cilvēki, kas gādā par to, lai šīs misijas laikā nekā nepietrūktu. Tie ir apgādnieki. Dažu valstu armijās uz vienu karavīru strādā pat 10 atbalsta speciālisti, mūsu bruņotajos spēkos šī proporcija ir krietni mazāka. Lai kā arī būtu, par mūsu bruņoto spēku karavīru būtiskas daļas darbību nu jau 25 gadus rūpējas 3. reģionālais nodrošinājuma centrs (3. RNC), kura priekštecis ir 1991. gada septembrī izveidotais Valsts dienesta mācību centrs.

indricsGandrīz puse — civilie
«Laika gaitā piedzīvotas ļoti daudzas izmaiņas, bet varētu teikt, ka savā pašreizējā veidolā mēs darbojamies kopš 2004. gada jūnija, kad pārņēmām visas tiesības un sais­tības no iepriekšējiem bāzes saimniekiem ar visām izrietošajām sekām — līgumiem, pienākumiem utt. Laika gaitā funkcijas ir nedaudz mainījušās — agrāk nācās gādāt arī par apmācību sadaļu, bet tagad 3. RNC darbojas tikai un vienīgi apgādes jomā. Tas gan nenozīmē, ka mēs ar apmācībām vispār vairs nenodarbojamies. Vienībā regulāri notiek iekšējās apmācības, jo mums, tāpat kā visām bruņoto spēku vienībām, ir jāuztur pienācīgā līmenī kaujas iemaņas, kas palīdzētu izdzīvot nepieciešamības gadījumā,» paskaidro 3. RNC komandieris pulk­vežleitnants Ziedonis Indričs. Vienībā tomēr gandrīz puse jeb aptuveni 40% personālsastāva ir civilie speciālisti, kam specifiskas militārās iemaņas nav nepiecie­- šamas. Tas ļauj lietderīgāk izmantot pieejamos resursus un apgādes funkciju veikšanā lieki neiesaistīt karavīrus.

Darba kļūst arvien vairāk
3. RNC uzdevums ir tiešais atbalsts Saus­zemes spēku kājnieku brigādei — šim mērķim vienība ir izveidota. Pienākumu loks ir diezgan plašs — tie ir visu veidu iepirkumi, noliktavu uzturēšana, materiāli tehnisko līdzekļu saņemšana un izsniegšana, degvielas apgāde, infrastruktūras uzturēšana, rūpes par Ādažu poligonu utt. Īpaši pēdējā laikā, Latvijai arvien biežāk nodrošinot uzņemošās valsts atbalstu NATO partnervalstu karavīriem, aktualizējusies vēl viena funkcija — sabiedroto nodrošināšana ar visu dzīvei un dienesta pienākumu pildīšanai nepieciešamo. «Tās ir gan pastāvīgās rotācijas, kas no partnervalstīm atsūtītas uz Latviju, gan arī uz dažādām mācībām ienākošie spēki. Mēs nodrošinām visu — izmitināšanu, ēdināšanu, materiāli tehnisko atbalstu, noliktavu atbalstu, higiēnas prasības, arī drošību un pat veļas mazgāšanu,» stāsta pulkvežleitnants Z. Indričs.

3. RNC nodrošina atbalstu ne tikai Saus­zemes spēku kājnieku brigādei, bet arī citām bruņoto spēku vienībām, kas izvietotas Ādažos, piemēram, Bruņojuma remonta centram, Nesprāgušās munīcijas neitralizē­- šanas skolai un Mehanizācijas daļai. Protams, nodrošinājuma speciālistu atbalsts nepieciešams arī Latvijas vienībām, kas ierodas uz mācībām Ādažos, turklāt pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk un biežāk.

Jāaug un jāattīstās
«Mums ir tikai viens izaicinājums — iespējami labi tikt galā ar saviem uzdevumiem,» atzīst pulkvežleitnants Z. Indričs. Ja vienības rīcībā ir visi nepieciešamie resursi, ieskaitot infrastruktūru un vajadzīgo speciālistu daudzumu, tad nekādu pro-blēmu šo uzdevumu izpildē nav. Pašlaik
3. RNC rīcībā ir ierobežots personāla daudzums, tāpēc reizēm uzdevumu izpildei tiek prasīti papildspēki no citām vienībām.

Viens no tuvākā laika lielajiem izaicinājumiem ir ēdināšanas nodrošināšana Kanādas vadītajai kaujas grupai, kas nākamajā gadā ieradīsies Latvijā. «Noteikti būs nepieciešami papildu cilvēkresursi, jāmodernizē arī pārtikas sagatavošanas iekārtas.» Šajā pašā kontekstā ir nopietni jādomā arī par personālsastāva izmitināšanu Ādažu bāzē, taču teritorijā vērojamie vērienīgie būvniecības darbi liecina, ka šī problēma pārskatāmā nākotnē tiks atrisināta. Paralēli Ādažos notiek arī renovācijas darbi tehnikas parkā un pašā poligonā. Nākotnē tas nodrošinās mūsdienīgu tehnikas uzglabāšanas un remonta iespēju, kā arī mācību vietas, kur varēs trenēties gan ar bruņutehniku un tankiem, gan arī snaiperi un ložmetējnieki, uzsver 3. RNC komandieris.

Veroties nākotnē, pulkvežleitnants Z.  Indričs prognozē, ka arī pēc, piemēram, pieciem gadiem viņa vadītā vienība joprojām būs augsti profesionālu speciālistu kopums ar attīstītu infrastruktūru un tehnikas parku, kas spēj atrisināt visus izaicinājumus un augstā līmenī nodrošina Ādažos izvietoto vienību un paša poligona darbību.

«Es ceru, ka piecu gadu laikā bāzē tiks pilnībā sakārtota infrastruktūra — ceļi, žogi, drošības aprīkojums, noliktavas un daudzi citi it kā sīkumi, bet tajā pašā laikā nozīmīgas lietas, kas nepieciešamas ikdienā. Galu galā karavīriem  — gan tiem, kas dien tepat uz vietas, gan tiem, kas atbrauc uz mācībām no tuvākām un tālākām vietām, — ir jādomā tikai par saviem tiešajiem pienākumiem, jāizdara savs darbs un jādodas tālāk, ne par ko citu neraizējoties. Savukārt mūsu darbs ir viņus nodrošināt.»

Vēl viena vērtība, par ko jādomā, ir vienības labā slava Latvijā un arī aiz tās robežām. «Mēs esam nodrošinājuši arī augsta ranga militārpersonu un valstu vadītāju vizītes bāzē, un ļoti bieži mūsu partneri ir pozitīvi pārsteigti, redzot, ko esam sasnieguši ar salīdzinoši tik nelieliem resursiem,» pastāsta 3. RNC komandieris.

Ņemot vērā, ka Ādažos uzturas arvien vairāk dažādu citu valstu karavīru, viens no ievērības cienīgajiem jaunievedumiem pēdējo gadu laikā ir nacionālo īpatnību ievērošana bāzes ēdnīcas ēdienkartē. Agrāk ēdnīca karavīriem piedāvāja pusdienu komplektu bez īpašām izvēles iespējām, bet tagad iespēja izvēlēties no vairākiem ēdieniem jau ir ikdiena. Tā kā Ādažos pastāvīgi uzturas ASV bruņoto spēku kontingents, bāzes ēdnīcā vairākkārt viesojušies arī amerikāņu inspektori, pārbaudot ēdienu sagatavošanas procesu un sanitāro normu ievērošanu.

«Viņi atzina, ka var pat pamācīties, kā organizēt ēdnīcas darbu un nodrošināt tajā kārtību,» ne bez lepnuma atzīst pulkvež­- leitnants Z. Indričs.

«Sēņotāji ir īpašs stāsts…»
Vēl viena 3. RNC atbildības joma ir vides aizsardzība, pret ko Ādažos izturas ļoti nopietni. Vienībai ir savs vides virsnieks, kurš organizē un kontrolē vides aizsardzības procesus, tostarp atkritumu savākšanu, nesank­­- cionētu mežizstrādi utt. Bāzē ir arī sava ekostacija, kas vāc un utilizē bīstamos atkritumus. Ādažos dislocētās vienības aktīvi piedalās dažādos ar vides aizsardzību saistītos projektos — kā zināms, teritorijā ir sastopami daudzi reti un aizsargājami floras un faunas pārstāvji. «Mums ir jāsadzīvo ar dabu, arī ar sēņotājiem un citiem apmeklētājiem. Poligons interesē daudzus, bet sēņotāji — tas ir īpašs stāsts. Mēs varam brīdināt un stāstīt atkal un atkal, bet lielākoties nekas nemainās — cilvēki nāk un nāk. Patruļas viņus aiztur un raida ārā, ir gadījumi, ka cilvēki apmaldās un paši meklē palīdzību.» Kā var noprast, nelūgto apmeklētāju daudzums mainās atkarībā no sēņu ražas.

Būtiska rūpju daļa ir iespējamo ugunsnelaimju apkarošana, īpaši ņemot vērā to, ka poligonā regulāri notiekošās aktivitātes rada augstu aizdegšanās risku. Lai to novērstu, 3. RNC aktīvi sadarbojas ar Valsts meža dienestu un attīsta arī savus resursus. «Vienmēr, kad poligonā notiek attiecīgi šaušanas vingrinājumi, turpat līdzās dežurē ugunsdzēsēju mašīna.»

Būt apgādniekam — tas ir aicinājums…
Ikviens tā uzreiz par apgādnieku nevar kļūt, savā ziņā tam ir jābūt aicinājumam, atzīst 3. RNC komandieris. Pretendējot uz darbu šajā vienībā, noteikti ir vēlama pieredze apgādes darbā. Protams, visu var apgūt, taču šo amatu var mācīties gadiem ilgi, un arī tad vienmēr atradīsies nianses, ko pieslīpēt un pilnveidot. «Galvenais — lai cilvēkam ir vēlēšanās mācīties. Bet jāņem vērā, ka būs nepieciešama iniciatīva, izdoma un elastība, jo situācija mūsu darbā reizēm var ļoti strauji un neprognozējami mainīties. Mums ir tam jābūt gataviem, jo karavīri mūsu problēmu dēļ nedrīkst ciest un kavēt savu uzdevumu izpildi.» Tas savukārt liek domāt un plānot ilg­termiņā, iespēju robežās paredzot visas vajadzības un varbūtējos riskus. «Tiesa, ir teiciens, ka sākotnējais plāns parasti strādā līdz operācijas sākumam,» smaidot piebilst pulkvežleitnants Z. Indričs un citē Maķedonijas Aleksandru: «Maniem apgādniekiem nav humora izjūtas, jo viņi zina, ka zaudējuma gadījumā viņus pakārs pirmos.» Bieži vien apgādnieku darbu nenovērtē — un tas savā ziņā arī ir viņu darba vērtējums. «Mēs esam tipiski neredzamās frontes darbinieki. Ja viss ir kārtībā, mūs bieži vien neatceras. Taču, ja kļūdāmies, tad neapmierināti ir ļoti daudzi.»

…bet ne katrs var būt apgādnieks
Cilvēkus savai vienībai atrast ir gan grūti, gan viegli — viss atkarīgs no konkrētā amata, teic Z. Indričs. Visgrūtāk ir atrast labus iepirkumu speciālistus, jo šajā amatā nevar ņemt pilnīgu iesācēju un līdz labam līmenim ir jāaug gadiem ilgi. Sāk iezīmēties problēmas arī ar ēdnīcas personāla piesaistīšanu, jo atalgojums bieži vien vairs nespēj konkurēt ar civilo jomu.

Ņemot vērā Ādažu poligonā pēdējā laikā notiekošās aktivitātes, kopumā 3. RNC sāk izjust resursu nepietiekamību. «Piemēram, agrāk mācībās piedalījās vidēji ap 500 cilvēku, bet tagad 3000 dalībnieki ir normāls skaitlis. Proporcionāli mēs plānojam palielināt arī poligona vienību, lai varētu nodrošināt visas jaunuzbūvētās infrastruktūras funkcionēšanu.»

Uz 3. RNC mēdz pārnākt karavīri no citām Ādažos izvietotajām kaujas vienībām. «Cilvēki pēc dienesta gadiem vēlas kaut ko mainīt, savu dara gan slodze, gan vecums. Mēs viņus ņemam ļoti labprāt — viņiem ir pieredze un sapratne par bāzē notiekošo, savukārt dienests pie mums ļauj paskatīties uz apgādnieka darbu arī no citas puses,» saka 3. RNC komandieris.

Šis darbs nav viegls, vēlreiz uzsver pulk­vežleitnants Z. Indričs, tādēļ saviem cilvēkiem viņš novēl iecietību, sapratni un iztu­- rību. «3. RNC apgādniekiem ir viena no vis­- izaicinošākajām dienesta vietām Nacionālajos bruņotajos spēkos. Skaidrs, ka absolūti ideālu cilvēku nav, taču mūsu darbā, nemitīgi to pilnveidojot, arī izaicinājumu būs arvien mazāk. Mēs nekad nevaram pateikt «nē» — tieši no mums ir atkarīga uzdoto uzdevumu izpilde, mūsu darbu skatās un vērtē speciālisti no visdažādākajām valstīm, tā ka mēs pilnīgi noteikti reprezentējam arī Latviju.»

Sauszemes spēku kājnieku brigādes desmit gadi

Vēl viena mūsu valsts Nacionālo bruņoto spēku vienība šogad atzīmē apaļu jubileju. Desmit gadi — tieši tik lielu laika sprīdi savā attīstībā var izvērtēt Sauszemes spēku kājnieku brigāde.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes 10.gadadiena

AM municija«Brigāde ir efektīvi attīstījusies, spējusi realizēt savus uzdevumus, lai stātos pretim jauniem izaicinājumiem,» — tā šovasar brigādes komandieru maiņas svinīgajā ceremonijā teica NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Vasarā brigādes komandiera amatā stājās pulkvedis Ilmārs Lejiņš.
Sauszemes spēku kājnieku brigādes aizsākumi meklējami laikā, kad mūsu valsts kļuva par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) pilntiesīgu dalībvalsti, līdz ar to bija nepieciešams mūsu bruņotos spēkus pielāgot jaunajiem izaicinājumiem. 2004. gadā tika uzsākta Sauszemes spēku reorganizācija vienotā brigādes struktūrā, šajā laikā tika apstiprināts brigādes štāba, Štāba rotas un Sakaru rotas štatu saraksts. Bataljona štābu izveidoja 2004. gada 29. aprīlī, bet 2009. gada 2. novembrī — Štāba rotu un Sakaru rotu apvienoja vienā struktūrā. Rota nodrošina vadības, kontroles un atbalsta funkcijas, kā arī sniedz apgādes un administratīvo atbalstu.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes 10.gadadiena2006. gadā tika ieviesta Sauszemes spēku jaunā struktūra, saskaņā ar kuru Sauszemes spēku brigādes komandiera pakļautībā bija nodotas Sauszemes spēku regulārās vienī-bas — 1. un 2. kājnieku bataljons.

Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljons tika izveidots 2000. gada 17. oktobrī ar aizsardzības ministra pavēli Nr. 284. Bataljonu izveidoja uz bijušā Izlūkdesanta/Latvijas miera uzturēšanas spēku bataljona (IDB/LATBAT) Latvijas kontingenta bāzes, pārņemot arī iepriekšējās vienības vēsturiskās tradīcijas.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes 10.gadadiena

Savukārt par Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljona dibināšanas dienu uzskatāms 2002. gada 7. augusts, kad tika izdota NBS komandiera pavēle par šādas vienības izveidošanu. 2002. gada 16. oktobrī Sauszemes spēku komandieris pavēlē noteica 2. kājnieku bataljona pakļautību Sauszemes spēku komandierim. Bataljonu veidoja ar uzdevumu sagatavot obligātā dienesta karavīrus NBS rezervei, un galvenokārt karavīri beidza militāro kursu Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā. 2003. gadā mainījās bataljona uz­- devumi un šai vienībai papildus tika uzdots gatavot profesionālā militārā dienesta karavīrus kājnieku rotas dalībai miera uzturēšanas operācijās. 2004. gadā bataljons sa­- stāvēja no bataljona štāba, štāba un apgādes rotām, kaujas atbalsta rotas un trim kājnieku rotām.

Pamatojoties uz NBS komandiera 2010. gada 9. decembra pavēli, tika apstiprināts Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona štats un uzsākta šīs vienības izveide. Šī bataljona uzdevumos ietilpa brigādes izlūkošanas un kaujas atbalsta elementu komplektācija, kā arī to sagatavošana starptautiskajām miera uzturēšanas operācijām un bataljonā pārstāvēto militāro specializācijas jomu tālākas attīstības nodrošināšana atbilstoši brigādes un visu NBS vajadzībām.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris vienlaikus bija arī Sauszemes spēku komandieris. 2010. gadā Sauszemes spēku kājnieku brigādi veidoja: brigādes štābs, brigādes Štāba un sakaru rota, 1. un 2. kājnieku bataljons, Kaujas atbalsta bataljons un Kaujas nodrošinājuma bataljons.

2012. gada 16. novembrī brigādei pasniedza vienības karogu.

SZS vienības karogs

2016. gada 9. februārī brigādes sastāvā esošajam 1. kājnieku bataljonam mainījās nosaukums, un tas kļuva par 1. mehanizēto kājnieku bataljonu. Nosaukuma maiņa norādīja uz bataljona turpmāko specializāciju, proti, mehanizācijas procesa sākumu.

Jāuzsver, ka Sauszemes spēku kājnieku brigādē dienēja un joprojām dienestā atrodas karavīri, kuri ir piedalījušies starptautiskajās operācijās Bosnijā un Hercegovinā, Kosovā, Irākā, Afganistānā un arī citur — praktiski visās starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās, kur piedalās mūsu valsts karavīri.

Brigādes vēsture tiek rakstīta diendienā, un šajā reizē mēs sniedzām ieskatu pirmajos šīs vienības soļos.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes 10.gadadiena

Apkopojis Juris Ciganovs.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Raimonds Bergmanis: Vēsturisks notikums — pirmo reizi uz mūsu pašu zemes militārajās mācībās piedalās mūsu pašu bruņutehnika!

No 19. līdz 25. septembrim Rēzeknes apkārtnē norisinājās lauka taktiskais vingrinājums «Zobens 2016», lai trenētu bataljona kaujas grupas apakšvienību prasmes aizkavēšanas un aizsardzības operāciju veikšanā, paaugstinot novada vienību sagatavotības līmeni, kā arī pilnveidojot apakšvienību personālsastāva sadarbību un reaģēšanas spējas. 

zobens-1Lauka taktiskā vingrinājuma viesu dienu apmeklēja un ar mācību dalībniekiem tikās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

«Klātesošie piedalās vēsturiskā notikumā — pirmo reizi uz mūsu pašu zemes militārajās mācībās piedalās mūsu pašu bruņutehnika! Esmu lepns par redzēto. Domāju, ka šis ir atmiņā paliekošs brīdis ikvienam, kurš šodien bija klāt. Īpaši tiem karavīriem, kuri šobrīd attīsta mehanizācijas spēju, kas aizsardzības nozarei ir viena no galvenajām prioritātēm. Vēlos pateikties arī īpašniekiem par uzticēšanos karavīriem un zemessargiem, ļaujot mācībām notikt savos īpašumos,» sacīja ministrs.

Zobens 2016

Mācībās tika iesaistīti vērienīgi resursi no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts policijas, Valsts robežsardzes, no ASV un Lietuvas bruņotajiem spēkiem. Šādās mācībās, uzsvēra R. Bergmanis, ir svarīgi saprast gan stiprās, gan uzlabojamās puses. «Jā, šīs ir sarežģītas mācības. Mums ir vēl daudz kur attīstīties, mums vēl daudz jāmācās. Tas šobrīd aktīvi notiek. Esmu pārliecināts, ka ikviens no mācību dalībniekiem dara vairāk, nekā pienākums prasa. Tāpēc vēlos pateikties par atbalstu ikvienam karavīram, zemessargam, policistam, robežsargam — visiem, kuri atbalsta aizsardzības nozares attīstību.»

zobens-2

«Nākamgad, kad Latvijā ieradīsies Kanādas vadītā daudznacionālā bataljona kaujas grupa, notiks vēl vairāk militāro mācību — ne tikai visā Latvijas teritorijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Polijā, tādējādi stiprinot bruņoto spēku spēju daudznacionālā vidē starp mūsu sabiedroto spēku karavīriem,» norādīja aizsardzības ministrs.

zobens-3

2. Zemessardzes novada komandieris pulkvežleitnants Ervīns Kopeika lakoniski pauda gandarījumu par mācību norisi un starpinstitūciju sadarbību:

«Ieguldītais darbs nav bijis velts — līdz ar to neizpaliek arī panākumi. Šīs mācības ir unikālas, jo tajās piedalās kāpurķēžu bruņutehnika CVR(T), par ko man ir īpašs lepnums, jo mehanizācijas projekta pirmsākumos biju viens no šī projekta līdzdarboņiem. Cilvēkiem ir jāstājas Zemessardzē, tāpēc ka šī ir mūsu valsts.»

zobens-4

Daudz atzinīgu vārdu novada komandieris veltīja citu dienestu atsaucībai: «Lietuvas Zemessardzi aicinājām iesaistīties ar vienu vadu, dabūjām divus. Sākotnēji plānojām, ka vingrinājumā piedalīsies tikai neliela bruņutehnikas daļiņa, bet mācībās jau piedalās mūsu jaunā bruņutehnika, ko paši esam iegādājušies. Mācībās piedalās elites vienības no ASV. Liels atbalsts ir no Valsts policijas un Valsts robežsardzes.»

Vingrinājumā «Zobens 2016» piedalījās arī rezerves karavīri. Rezerves karavīrs atvaļinātais virsleitnants Igors Šitvjenkins, kurš vingrinājumā bija iekļauts bataljona apgādes daļā, stāsta, ka ir svarīgi atjaunot individuālās kaujas iemaņas.

«Katram pilsonim un cilvēkam, kurš mīl savu valsti, ir jāspēj to aizsargāt, ja kāds mēģinātu brīvību un demokrātiju atkārtoti atņemt. Tāpēc cilvēki stājas Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos, tāpēc nāk uz rezerves karavīru mācībām.»

zobens-5

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Pastars uzsvēra, ka jau iepriekš Latgales reģiona pārvalde piedalījusies bruņoto spēku mācībās, tomēr tajās ir bijis mazāks gan iesaistīto spēku, gan resursu apjoms. «Pirmo reizi piedalāmies Zemessardzes organizētās tik liela līmeņa starptautiskajās mācībās. Esam piedalījušies mācībās, kurās iesaistīto spēku lielums ir bijis daudz mazāks, un tās bijušas lokālākas. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu kontrolēta ceļu satiksme, lai apmācību vietā kāds nejauši neiebrauktu vai neiekļūtu nepiederošas personas. Šīs mācības lieliski parāda, ka Valsts policijai ir laba savstarpējā sadarbība ar Zemessardzi un Valsts robežsardzi. Tikai visiem sadarbojoties, šādas mācības norit sekmīgi, netraucējot civil-  iedzīvotājus un sasniedzot mācību mērķus.»

«Mēs trenējamies, lai kļūtu labāki. Ir svarīgi stiprināt sadarbību un savstarpējo spēku savietojamību ar mūsu valsts tuvāko kaimiņu vienībām. Tā ir ne tikai iespēja, bet nepieciešamība labāk iepazīt otru,» — uzsvēra Lietuvas Zemessardzes komandieris pulkvedis Arturs Jasinsks.

Lauka taktiskajā vingrinājumā piedalījās arī ASV operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros Latvijā dienošie ASV karavīri. ASV karavīru rotas komandieris Tailers Martins ir gandarīts par profesionālo sadarbību, kas izveidojusies jau no vingrinājuma plānošanas procesa sākuma:

«Novērtējam vietējo iedzīvotāju atbalstu, kas sniedz iespēju trenēties reālā vidē — ārpus Ādažu poligona, būt tuvāk pie sabiedrības, lauku sētām. Savstarpējā sadarbība ir bijusi lieliska jau plānošanas procesā, kam esam gājuši cauri soli pa solim, lai šādas mācības notiktu. Ļoti pozitīvi iespaidi. Turklāt latvieši ir ļoti viesmīlīgi, tāpēc raugāmies uz tikpat ciešu sadarbību arī turpmāk.»

Zobens 2016Lauka taktiskajā vingrinājumā «Zobens 2016» piedalījās vairāk nekā 1000 dalībnieku — zemessargi un karavīri no 2. Zemessardzes novada visiem bataljoniem, rezerves karavīri, Sauszemes spēku kājnieku brigādes mehanizētā vienība ar kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehniku CVR(T), Valsts robežsardzes un Valsts policijas pārstāvji, kā arī zemessargi no Lietuvas un ASV operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros Latvijā dienošie ASV karavīri.

Lauka taktiskā vingrinājuma viesu dienu apmeklēja arī Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, Lietuvas Zemessardzes, Igaunijas Sauszemes spēku, Valsts robežsardzes Aviācijas pārvaldes, Valsts robežsardzes koledžas un Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Rēzeknes iecirkņa vadības un Rēzeknes novada paš­valdību pārstāvji.

Sagatavojusi kapteine Sandra Brāle,
Aizsardzības ministrijas Preses nodaļa.
Foto — Normunds Mežiņš.

Mores kaujas 1944. gada septembrī

Valdis Kuzmins,
Latvijas Nacionālās aizsardzības
akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Ik gadu septembra beigās pie Siguldas novada «Roznēnu» māju brāļu kapiem, kur apglabāti kritušie latviešu karavīri, sabrauc bijušie cīņu biedri, leģionāru tuvinieki un citi interesenti, lai pieminētu 1944. gada septembra beigās notikušās Mores kaujas. Šodien tas ir viens no Otrā pasaules kara piemiņas nozīmīgajiem  pasākumiem Latvijā. Par tādu tas kļuva, pateicoties Latviešu leģiona leitnanta Rolanda Kovtuņenko centieniem, kas jau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma vāca atmiņas un piedalījās bez vēsts pazudušo meklēšanā. 2004. gadā viņš izdeva savu atmiņu grāmatu «Neatzītie karavīri», kuras daļa par Mores kaujām tika tulkota angļu valodā. Šodien, kad Rolanda Kovtuņeko vairs nav mūsu vidū, Mores kaujās kritušo karavīru piemiņas uzturēšanu pārņēmis «Mores kauju muzejs» sadarbībā ar Siguldas novada pašvaldību, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un dažādām sabiedriskām organizācijām. Ir izveidots Mores kauju piemiņas parks ar informācijas stendiem, un jau vairākus gadus Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti atjauno atsevišķus fortifikācijas posmus.

Leitnants R. Kovtuņenko, kas pats bija viens no Mores kauju dalībniekiem, šādi apraksta kauju sākumu:

«Ap plkst. 17.00 atgriezās priekšgrupa no «Zavadām». Tā nebija ielaidusies kaujā ar boļševiku priekšgrupu, kura, kā mums ziņoja, tuvojoties ar tanku T-34. Visi bijām kaujas gatavībā. Izgāju uz priekšējām kaujas pozīcijām pie ceļa uz «Zavadām». T-34 jau pietuvojies apmēram 70 metru no mūsu līnijām. Ja tanks tuvosies vēl par dažiem desmitiem metru, tad uzskries uz mūsu izlik­- tām mīnām. Arī tanku dūres jau gaidīja šau­- šanas attālumā. Karavīrs pa labi no ceļa, izmantodams ierakumus, tuvojās tankam šau­- šanas attālumā, turēdams rokā tanku dūri. Karavīrs bija liela auguma, un no manas vietas varēja labi redzēt, kā viņš pārvietojās. Novēroju arī tanka kustību. Bruņu tornis grozījās, meklēdams mērķi. To arī atrada. Šāviens no lielgabala, un tiešs trāpījums mūsu karavīram. Viņš bija pirmais Mores kauju upuris.»

Kaujas Mores pozīcijās sākās 1944. gada 27. septembra pēcpusdienā, bet iemesli, kāpēc kaujas sākās tieši šajā vietā un laikā, ir meklējami divas nedēļas iepriekš.

Kopš 2015. gada maija Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas arhīva dokumenti tiek digitalizēti un ir brīvi pieejami pētniekiem, tāpēc varam skaidri runāt par padomju nodomiem Baltijā. Sarkanās armijas plāni Baltijas teritorijā pēc neveiksmīgā mēģinājuma nogriezt Vācijas bruņoto spēku grupas «Ziemeļi» virzību 1944. gada augustā tika precizēti 1944. gada 29. augustā ar Sarkanās armijas Virspavēlniecības direktīvām 1., 2. un 3. Baltijas frontei. Tās paredzēja īstenot tā saukto Baltijas uzbrukuma operāciju trijām frontēm, sākot uzbrukumu 5. — 7. septembrī. Vēlāk uzbrukuma sākumu pārcēla uz 15. septembri. Baltijas frontēm ar koncentriskiem uzbrukumiem Rīgas virzienā vajadzēja ieņemt Rīgu un iznīcināt Vācijas bruņoto spēku armiju grupu «Ziemeļi» uz ziemeļiem no Daugavas.

1. Baltijas frontes 54., 6. gvardes, 2. gvardes un 5. gvardes tanku armija turpinātu aizsardzību Zemgales rietumu daļā, savukārt 43. armija (12 strēlnieku divīzijas) uzbruktu no Bauskas virzienā uz Iecavu, 4. triecienarmija (4 strēlnieku divīzijas) uzbruktu no Bauskas virzienā uz Vecmuižu. Operācijas piektajā dienā bija jāsasniedz līnija Iecava—Vecmuiža, turpinot uzbrukumu Daugavgrīvas virzienā.

more-karte

2. Baltijas frontes 42. armija un 3. triecien­armija (18 strēlnieku divīzijas un 5. tanku korpuss) uzbruktu no Ērgļiem virzienā uz Nītauri un tālāk uz Rīgu. Operācijas piektajā dienā jāsasniedz līnija Ieriķi—Nītaure—Madliena—Skrīveri.

3. Baltijas frontes 67. armija (6 strēlnieku divīzijas) uzbruktu no Tirvas virzienā uz Rūjienu un Limbažiem, bet 1. triecienarmija (8 strēlnieku divīzijas un 10. tanku korpuss) uzbruktu virzienā no Valkas uz Valmieru un Cēsīm, tālāk uz Rīgu. Operācijas piektajā dienā jāsasniedz līnija Maz-salaca—Matīši—Cēsis.

Operācijas sākumā trīs Baltijas fronšu sastāvā bija 125 strēlnieku divīzijas, 7 tanku un mehanizētie korpusi ar 900 000 vīru, 17 482 lielgabaliem un mīnmetējiem (kalibrs lielāks par 76 mm), 3081 tanks un paš­gājējlielgabali. Operācijas laikā tika plānots izmantot 95 strēlnieku divīzijas (73,7 %). No tām 74 divīzijas (77,9 %) tiktu izmantotas 76 km sektorā — vairāk nekā 500 km frontes.

Baltijas uzbrukuma operācija sākās 14. septembrī, dienu iepriekš (13. septembrī) atsevišķas armiju grupas «Ziemeļi» vienības — armiju grupas «Narva» un 6. SS armijas brīvprātīgo korpusa daļas sāka at­- kāpšanos. Atkāpšanās laikā no frontes izvirzījuma uz rietumiem no Gulbenes iesaistījās arī daļa no 19. latviešu divīzijas. Atbilstoši sākotnējiem plāniem uzbrukums notika tikai 1. Baltijas frontes sektorā, kur ir Iecava un Baldone. Pārējos sektoros uzbrukumi bija ar ierobežotām sekmēm.

Vācijas bruņoto spēku armiju grupa «Ziemeļi» zināja padomju puses nodomus un saprata situācijas vājās puses. Ja Sarkanās armijas trieciena smailes sasniegtu Rīgu, tad 18. armijai Igaunijas ziemeļos būtu nogriezta sauszemes komunikācija, un tas neglābjami novestu pie vēl vienas sagrāves. Lai no tā izvairītos, 16. septembrī armiju grupas «Ziemeļi» komandieris ģenerālpulk­vedis F. Šerners pavēlēja sākt 18. armijas atkāpšanos no Igaunijas («Unternehmen Aster»). Plāns paredzēja 16. armijai ieņemt sagatavotas un izbūvētas «Siguldas pozīcijas» (Nelke Stellung), kas atradās 40—50 km puslokā no Rīgas un veidoja placdarmu. Savukārt 18. armijai, izejot cauri Rīgai, bija jāpārvietojas uz Zemgales rietumu daļu. Vācu atkāpšanās pilnībā pārsteidza Sarkanās armijas Virspavēlniecību, un līdz ar to Baltijas uzbrukuma operācijai bija nepieciešamas izmaiņas, jo plānotie mērķi netika sasniegti. Tikai 1. Baltijas fronte Bauska—Baldones rajonā sasniedza ierobežotus panākumus un bija vistuvāk Rīgas ieņemšanai, tieši tur izšķīrās Rīgas un armiju grupas «Ziemeļi» liktenis septembra beigās.

24. septembrī Sarkanās armijas Augstākā virspavēlniecība izdeva direktīvu Baltijas frontēm, kura paredzēja mainīt galveno uzbrukuma virzienu — 1. Baltijas frontei ar 43., 2. gvardes un 5. gvardes tanku armiju jāuzbrūk no Šauļiem virzienā uz Klaipēdu, savukārt 2. Baltijas frontei jāpārvieto 22. un 3. triecienarmija uz dienvidiem no Daugavas, lai turpinātu uzbrukumu Rīgas virzienā. Uz ziemeļiem no Daugavas uzbrukums bija jāturpina ar 2. Baltijas frontes 42. un 10. gvardes armiju. Savukārt 3. Baltijas frontes galvenais uzbrukuma virziens saglabājās uz ziemeļiem no Gaujas, jo mērķis bija 10. tanku korpusam sasniegt un forsēt Gauju Inčukalna rajonā, gar Rīgas—Pleskavas šoseju ar tikko no Baltkrievijas pārvietoto 61. armiju ģenerālpulkveža P. Belova vadībā. 54. armija nodrošināja robežu starp 2. un 3. Baltijas fronti.

19. divīzijas pozīcijas.
19. divīzijas pozīcijas.

Latviešu leģiona 19. divīzija atkāpšanās manevru sāka jau 13. septembrī un turpināja to līdz 26. septembra vakaram, katru vakaru sākot atraušanos no pretinieka, bet no rīta ieņemot pagaidu pozīcijas un sagaidot pretinieku, kas parasti ar lielu novēlošanos ieradās vēlā pēcpusdienā. Katru dienu noietais attālums bija atšķirīgs, vidēji apmēram 20 km. Septembra vidū pēc 1944. gada jūlija sagrāves 19. divīzija bija palikusi vienīgā kaujasspējīgā latviešu divīzija, un tajā tika apvienotas visas tās daļas, kas bija piemērotas darbībai frontē. Tās sastāvā bija četri kājnieku pulki — 42., 43. un 44. grena­dieru pulks un «Ulriha pulks», kas sastāvēja no latviešu 271. policijas bataljona un viena vācu policijas bataljona. Uguns atbalstu nodrošināja abi latviešu artilērijas pulki (15. un 19.). Arī pārējās kaujas atbalsta un nodrošinājuma vienības bija salasītas no abām latviešu divīzijām.

Atkāpšanās gaitā aizsar­dzības sektors samazinājās, un tas ļāva vienībām vienai otru secīgi nomainīt un izveidot spēcīgas rezerves.

1. rotas pozīcijas.
1. rotas pozīcijas.

Straujā atkāpšanās un sasteigtā pakaļdzīšanās nozīmēja, ka padomju komandieriem nebija iespējams izveidot galveno uzbrukuma virzienu ar atbilstošu spēku koncentrāciju. Tieši pretēji, tika uzsvērta nepieciešamība izmantot pēc iespējas plašāku ceļu tīklu, cerot atrast kādu nenosegtu sektoru. Padomju virspavēlniecībai nebija nekādas izlūkošanas informācijas par armiju grupas «Ziemeļi» nodomiem, un Sarkanās armijas vienību uzbrukumi bija kā taustīšanās tumsā. Atkāpšanās 19. divīzijas sektorā apstājās pie Mores, kur bija izdevīgs apvidus aizsardzības ieņemšanai uz dienvidiem no Sedas purviem. Šeit jau vairākas nedēļas vācu inženieri un vietējie iedzīvotāji veica fortifikācijas darbus, rokot pilna profila ierakumus, ložmetēju ligzdas, dzeloņdrāšu žogus un mīnu laukus. Šādus pamatīgus un salīdzinoši taktiski labi veidotus nocietinājumus latviešu vienības nebija redzējušas kopš 1944. gada vasaras. Tas nozīmēja, ka atkāpšanās ir beigusies un šeit būs jāaizstāvas līdz pēdējam vīram.

26. septembra pusdienas laikā, kad 19. divīzijas 44. grenadieru pulks, tajā skaitā arī leitnanta Rolanda Kovtuņenko 1. rota, ieņēma ierakumus Mores apkaimē un gatavojās izšķirīgai aizsardzībai, padomju 61. armijas komandieris bija pilnīgi pārliecināts, ka vācu atkāpšanās turpināsies līdz Rīgai. Savā pavēlē P. Belovs mudināja 89. un 80. strēlnieku korpusa komandierus sacensties ātrumā — kurš pirmais būs Rīgā? Lai paātrinātu iedomātās bēgšanas ātrumu, tika ieplānota pat tāda avantūra kā viena strēlnieku bataljona uzsēdināšana uz 15 pontoniem, lai tos naktī uz 28. septembri «palaistu pa straumi uz leju». Tas nozīmēja, ka no Gaujas senkrastiem šie plostnieki tika neglābjami iznīcināti bez iespējas sevi aizstāvēt. Otra improvizētā pakaļdzīšanās vienība bija tieši tā, kas iesāka Mores kaujas 44. grenadieru pulka sektorā. No 285. atsevišķā tanku pulka, 370. pašgājējlielgabalu pulka un 212. gvardes strēlnieku pulka ar vairākām artilērijas baterijām tika izveidota «kustīgā grupa», kuras uzdevums bija ielauzties vācu aizmugurē un līdz 27. septembra vakaram sasniegt Plānupes apkārtni. 27. septembrī rīta agrumā grupa sāka kustību un agrā pēcpusdienā iesaistījās kaujā ar leitnanta R. Kovtuņenko 1. rotu.

Tālāk sekoja apmēram 36 stundu ilga kauja ar neskaitāmām tuvcīņām, prettriecieniem un smagiem zaudējumiem abās pusēs. Padomju vadība uzskatīja, ka Mores pozīcijas ir tikai nākamās īslaicīgās aiztures pozīcijas, un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, kas turpinājās arī naktī no 27. uz 28. septembri. 19. divīzijas aizsardzības sektorā kauju smagum­- punkti bija «Zavadas», Mores skola, «Mazratnieki», kas kauju gaitā tika pilnībā iznīcināti, Kārtužu muiža.

28. septembra kauju rezultātā 61. armijas komandieris P. Belovs plkst. 18.30 iezīmēja uzbrukuma plānus nākamajai dienai, un tie neko labu nesolīja 19. divīzijas vīriem, jo tās aizsardzības sektorā bija paredzēts iesaistīt 9. gvardes strēlnieku korpusu trīs strēlnieku divīziju sastāvā. Tas nozīmēja, ka uzbrucēju skaits un resursi tiktu dubultoti un, ņemot vērā 28. septembra zaudējumus, radītu bīstamu krīzi. Tomēr trīs stundas vēlāk, proti, sarunas laikā ar 3. Baltijas frontes komandieri I. Masļeņņikovu, plāns tiek mainīts. Rezerves tiek pārsviestas tālāk ziemeļu virzienā, kur Līgatnes apkārtnē 80. strēlnieku korpusa sektorā bija iezīmējies padomju iebrukums vācu 83. kājnieku divīzijas aizsardzības līnijās. Frontes komandieris pat aizliedz turpināt uzbrukumus 19. divīzijas aizsardzības sektorā, jo tam nepietiktu artilērijas atbalsta. Uzbrukumi turpināmi tikai ar atsevišķām soda rotām.

19. divīzijas sīvā pretestība pie Mores skolas, «Mazratniekiem» un Kārtužu muižas pārliecināja padomju komandierus, ka šeit panākumu nebūs. Aizsardzības vājais punkts ir jāmeklē citur. Latviešu leģionāru varonība nepasargāja Rīgu un neizglāba vācu 18. armiju no ielenkuma. Operatīvajā līmenī kaujas iznākums izšķīrās Daugavas dienvidu krastā pie Baldones, un jebkurā gadījumā Rīga bija jāatstāj oktobra sākumā pēc padomju sekmīgā uzbrukuma Klaipēdai. Tomēr, neatkāpjoties ne soli, latviešu karavīri izglāba sevi un savus biedrus, jo atrasties galvenā uzbrukuma virzienā nozīmēja ciest smagus zaudējumus artilērijas un aviācijas pārspēka priekšā. Lai gan kritušo un ievainoto skaits bija liels un var diskutēt, vai tiešām biežie pretuzbrukumi bija nepieciešami, zaudējumi būtu nesalīdzināmi lielāki, ja 61. armija turpinātu uzbrukumus ar svaigām rezervēm pie Mores un Kārtužiem.

«Mazratnieku» mājas, kuras aizstāvēja 44. grenadieru pulka 3. rotas vads leitnanta Paula Vanaga vadībā. Kauju laikā tās tika pilnībā nopostītas.
«Mazratnieku» mājas, kuras aizstāvēja 44. grenadieru pulka 3. rotas vads leitnanta Paula Vanaga vadībā. Kauju laikā tās tika pilnībā nopostītas.

Diemžēl Otrā pasaules kara noslēguma posmā 19. divīzijas štāba dokumenti gāja bojā vai tika iznīcināti, gatavojoties partizānu cīņām pret padomju okupācijas režīmu, līdz ar to reālie zaudējumi ir grūti nosakāmi. Pašreiz ir zināma informācija par aptuveni 200 kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem, kā arī par aptuveni 700 ievainotajiem 19. divīzijas latviešu karavīriem. Pēdējā gada laikā ir publiskoti padomju puses dokumenti, kas ļauj spriest par Sarkanās armijas zaudējumu apmēriem. Diemžēl precīzi skaitļi nav zināmi dažādu objektīvu iemeslu dēļ, jo nav pieejami visu Mores kaujās iesaistīto vienību dokumenti. Haotiskās vajāšanas un improvizēto vienību veidošana neļauj precīzi noteikt, kuras divīzijas tieši piedalījās uzbrukumos pie Mores, taču noteikti var teikt, ka reālie zaudējumi bija stipri mazāki salīdzinājumā ar Mores brāļu kapos apglabāto skaitu. Var runāt par atsevišķu strēlnieku divīziju zaudējumiem, piemēram 397. strēlnieku divīzija, kas uzbruka 42. grenadieru pulka aizstāvētajai Kārtužu muižai, laikā no 25. septembra līdz 30. septembrim zaudēja 241 kritušo un 835 ievainotos. Savukārt 23. strēlnieku divīzija, kas uzbruka 44. grenadieru pulka 1. rotai pie Mores skolas un 3. rotai pie «Mazratniekiem» 28. septembrī, vissīvāko kauju laikā zaudēja 81 kritušu un 222 ievainotus karavīrus. Var droši teikt, ka kopējie padomju zaudējumi varētu būt trīs četras reizes lielāki, jo tas atbilstu kauju raksturam.

Pilnīgi iespējams, ka starp kritušajiem padomju karavīriem bija 1944. gadā mobilizētie Latvijas iedzīvotāji. Vismaz 229. strēlnieku divīzijas rindās, kas uzbruka 44. grenadieru pulka 2. bataljona aizsardzības sektorā, 1944. gada septembrī bojā gāja vairāk nekā 100 Latvijā dzimušu augustā mobilizētu sarkanarmiešu. Diemžēl Mores kaujās parādītā latviešu karavīru varonība nevarēja ietekmēt lielvaru politiku un kara iznākumu. Līdz sava sapņa par brīvu un neatkarīgu Latviju piepildījumam vajadzēja gaidīt 45 ilgus gadus.

Rakstā izmantoti atvaļinātā
pulkveža Jāņa Vīksnes materiāli.

«TrackingPoint» ieroča tēmēšanas sistēma

Harijs Arnicāns,
rezerves komandkapteinis.

Foto  — no ārvalstu interneta vietnēm.

trackingpoint-91-jpg

Amerikāņu pētījumi liecina, ka šaušanas laikā Irākā un Afganistānā efektivitāte 300 metru attālumā ir 2%. 2011. gada pētījuma dati «Karavīra ieroču lietošanas stratēģija (Soldier Weapons Strategy 2014)» liecina, ka katram letālam mērķa satriekšanas gadījumam karavīrs vidēji ir patērējis 250 000 stēlnieku šaujamieroča patronu. Liela daļa no iztērētās munīcijas tiek izmantota nospiedošajai šaušanai, kuras rezultātā ienaidnieks ir spiests slēpties un viņa praktiskā pretdarbība ir apgrūtināta. Tam ir vairāki iemesli:
■ Cilvēki parasti veic mēlītes nospiedienu, nesagaidot momentu, kad ierocis tiek perfekti notēmēts un šādā stāvoklī noturēts;
■ Karavīru lielākā daļa nezina ballistikas pamatprincipus vai arī viņiem nav laika veikt sarežģītus aprēķinus, tādus kā temperatūras, vēja, gaisa spiediena un gaisa mitruma ietekme;
■ Tikai neliela daļa no karavīriem zina, kādā veidā ir jāpiešauj ieroči. Neprecīzas piešaudes gadījumā lielākā karavīru daļa izlīdzās ar tēmēšanu trāpījumiem diametrāli pretējā mērķa pusē;
■ Treniņi galvenokārt tiek veltīti attāluma noteikšanai līdz mērķim, mērķa ātruma un vēja virzienu noteikšanai, bet tas pārsvarā domāts labi trenētiem šāvējiem, galvenokārt snaiperiem;
■ Karavīri ar laiku zaudē savas iemaņas, un viņiem ir nepieciešams regulārs treniņš;
■ Cilvēka centrālo nervu sistēmu ļoti ietekmē kaujas stress.

m800-phone

Ar jaunajiem ieročiem, kuri ir radīti un testēti, ir pierādīta 90% trāpījumu iespējamība 300 metru attālumā, mērķim kustoties ar ātrumu 15 km/h.

ASV kompānija «TrackingPoint», kas ir izvietota Ostinā, Teksasas štatā, izveidoja pirmo augstas precizitātes ieroča sistēmu (Precision-Guided Firearm — PGF). 2014. gadā ASV armija testēja .338 Lapua Magnum (8.58×70 mm) kalibra PGF šauteni salīdzinājumā ar šauteni, kurai ir uzstādīts parastais optiskais tēmēklis. Ar PGF snaiperšauteni tika sasniegti lieliski rezultāti un atklātas jaunas iespējas karavīru apakšvienībām, kā arī dažas, tomēr būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar standarta snaiperšauteni, un tās būtu:
• trāpījumu skaits palielinās un netrāpīto šāvienu skaits samazinās, jo ir mazāk tēmēšanas un apsteiguma kļūdu;
• samazinās nepieciešamība piešaut un atkārtoti piešaut ieroci; ierocis ir piešauts vienmēr, ņemot vērā attālumu, mērķa ātrumu, temperatūru, gaisa spiedienu, gaisa mitrumu un vēl 17 dažādus ballistiku ietekmējošus lielumus;
• sākotnējās šaušanas apmācības laiks samazinās par 90%;
• kaujas stresa ietekmē šaušanas iemaņas nesamazinās.

Testēšanas laikā karavīri ar standarta šau­teni 300 metru attālumā kustīgu mērķi satriec tikai 1,6% gadījumu, turpretim, tādos pašos apstākļos šaujot ar PGF šauteni, šis rādītājs ir 92%. 2014. gada janvārī ASV armija iegādājās sešas PGF šautenes «TrackingPoint».

Par pašu sistēmu. Pirmkārt, to veido šautene, kurai ir pievienots ultramoderns tēmēklis, kurš atļauj nospiest noteiktu pogu, un pēc divām sekundēm sistēma ir gatava izdarīt šāvienu, noturot tēmēkļa marku uz mērķa. Tēmēklis, kas ir pievienots šautenes augš­daļā ar vadu, ir savienots ar ieroča mēlītes bloku, kurš savukārt ir savienots ar laidi, kurā ir izvietoti divi barošanas elementi un barošanas vadības bloks.
Kādas tad ir šī tēmēkļa iespējas un ieguvumi?

Piešaušana. Šāvējam nekad vairs nav jāuztraucas, vai ierocis ir precīzi piešauts un kādā kondīcijā tas atrodas. Ierocis ir piešauts jau rūpnīcā, un visa ieroča mūža laikā tas saglabājas piešauts. To panāk «TrackingPoint» paredzētā lāzera sistēma, kuras izstarotājs un uztvērējs atrodas starp tēmēkļa trijām lēcām, bet atstarojošais spogulis ir izvietots vietā, kur parasti atrodas ieroča grauds. Sistēmai ir zināma pikseļu pozīcija noteiktā atskaites punktā, un tā «sajūt», kad tie pārvietojas. Ar lāzera «TrackingPoint» sistēmu šaujamierocī tiek uzturēti un no jauna iegūti dati par stobra temperaturas izraisītām izmaiņām, vibrāciju, triecieniem un citiem vides izraisītiem apstākļiem, un tā nodod datus datorizētajā tēmēkļa vadības blokā. Konstatētās novirzes tiek atdalītas no ballistikas risinājumiem, lai nodroši­- nātu precīzu piešaušanu.

hud-with-elk-01Tēmēkļa displejs. «TrackingPoint» tēmēklī skats uz objektu neizskatās kā parastajā optiskajā tēmēklī. Tā vietā redzams datora apstrādāts ciparu displeja attēls, kurš nodrošina 14,6 megapikseļu izšķirtspēju ar frekvenci 54 kadri sekundē. Displejs sniedz dažādu informāciju, un to var pielāgot, lai tas atbilstu klienta pieprasījumam. Displejā mēs varam redzēt savu mērķi, kā arī svarīgus datus, tostarp attālumu līdz mērķim, mērķa ātrumu, temperatūru, atmosfēras spiedienu un gaisa relatīvo mitrumu, akumulatora statusu, Wi-Fi statusu, vēja ātru­mu un virzienu, munīcijas veidu un dien­- nakts laiku.

trackingpoint-3-jpgLāzera tālmērs. Kā pirmais būtu jāmin optiskajā tēmēklī iebūvētais lāzera tālmērs — viens lēcu komplekss nodrošina tālumu mērošā lāzera stara izstarošanu, savukārt otrā lēcā notiek lāzera stara uztveršana. Paša tēmēkļa elektronikas blokā notiek kalkulācija un attāluma vizuālā attēlošana. Ir pieejama attāluma vizualizācija kā metros, tā arī jardos. Lāzera tēmēklis raida tūkstoš impulsus sekundes desmitdaļā. Jāteic, ka šis ir viens no sarežģītākajiem posmiem tēmēšanas procesā — tēmēkļa marka ir precīzi jānovieto uz mērķa un pēc tam jānospiež trackingpoint-10-jpgsarkanā poga, kas atrodas mēlītes aizsarga priekšējā daļā. Kad šī sarkanā poga ir nospiesta, tēmēklī parādās zila X veida marka; kad tā tiek atlaista, tēmēklis fiksē attālumu līdz mērķim, un X veida marka kļūst sarkana. Ierocis ir gatavs šāvienam. Šajā brīdī ieroča tēmēšanas sistēma izdara nepieciešamos ballistiskos aprēķinus, šāvējam atliek nospiest ieroča mēlīti un jācenšas noturēt tēmēkļa marku uz mērķa — šāviens atskanēs brīdī, kad ierocis būs vērsts tieši pret mērķa vidu. Ja tēmēklim ir iestādīts liels palielinājums un mērķis atrodas tālu, attēla trīcēšanas dēļ šis nav viegli paveicams darbs.

Elektronoptiskā sistēma. «TrackingPoint» sistēma darbības laikā apstrādā priekšējo (mērķa) un aizmugures (fona) optikas bloku informāciju. Tiek analizēta nemainīgā fona un mainīgā mērķa vizuālā informācija, proti, tiek izskaitļotas atšķirības starp tiem un veiktas korekcijas. Katra no tām darbojas kopā ar mērķa un apstrādes programmatūru, lai iegūtu skaidru priekšstatu par attālumā esošu mērķi. Tas var izklausīties vecmodīgi, bet lēcas ir izgatavotas maksimālajā palielinājumā — palielinājums 36 reizes. Digitālās tālummai­- ņas funkcija tiek izmantota, lai saglabātu attēlu kvalitāti un tie nekļūtu par tāliem pikse­­- lizētiem un izkropļotiem attēliem. Optiskā sistēma maina palielinājumu divējādos veidos — ar divpozīciju slēdzi vai manuāli — ar regulēšanas rullīti.

Vējš. Vējš ir vienīgais būtiskais apkārtējās vides aspekts, kura fiziskie rādītāji tiek ievadīti tēmēklī manuāli, ar roku uzspiežot uz divpozīciju slēdža. Tēmēklī tiek parādīts vēja virziens un stiprums izvēlētajās mērvienībās ieroča atrašanās vietā, taču šāvējam pašam ir jāpieņem lēmums, kāds vidējais vēja ātrums tiks izvēlēts un ievadīts sistēmā. Šaujot tālās distancēs, bieži vien vēja virziens mainās trīs reizes, tā ka šāvējam ir jāpievērš uzmanība citām vēja virziena un ātruma pazīmēm dažādās distancēs. Dators pēc informācijas ievadīšanas automātiski kompensē vēja virziena stipruma korekcijas.

Atmosfēras apstākļu sensori. Tēmēklī ir iebūvēti temperatūras, atmosfēras spiediena un gaisa relatīvā mitruma sensori. Pēc attiecīga algoritma katrs no šiem rādītājiem ievieš korekcijas tēmējumā.

m1400-right-profile

Wi-Fi straumēšana. Tēmēklis ir apgādāts ar Wi-Fi iespējām, kas ļauj izmantot attēlus no tēmēkļa, projicējot tos mobilajā telefonā, planšetdatorā vai jebkurā citā datorā. Tas ļauj aktīvi iesaistīties apmācību procesā izpildi kontrolējošajam cilvēkam. Ar Wi-Fi palīdzību ir iespējams tēmēkli savienot ar speciālām «ShotGlass™» brillēm, kuras var izmantot, arī šaujot no aizsega, proti, cilvēkam atrodoties aizsegā un netēmējot ierastajā veidā, kad vēro kaujas lauku un tēmē ar ieroci. Arī civilie mednieki var dalīties ar savu pieredzi.

Ieroča pozīcijas sensori. Tēmēkļa digitālā sistēma ar mikroskopiskiem elektromehāniskiem trīsdimensiju žiroskopiem, trīs­- dimensiju vienoto akselerometru un magnetometru nodrošina datu iegūšanu par ieroča sānsveri, noliekumu un virzienu. Šos datus iekšējā datorsistēma atjaunina 54 reizes sekundē.

USB ports. Sistēma ir apgādāta ar iespēju veikt tēmēkļa datorsistēmas atjaunošanu, kā arī instalēt nakts redzamības atjau­- ninājumus.

Kustīgie mērķi. Šajā gadījumā tēmēšanas sistēma veic darbības, nekustīgo fonu atdalot no kustīgā mērķa ar noteikta algoritma palīdzību, lai iegūtu mērķa leņķisko ātrumu attiecībā pret stobra līnijas stāvokli. Mērķa ātrums ļauj paredzēt pozīciju prognozes nākamajām 18,5 milisekundēm. Sistēmā atkarībā no ieroča markas mērķus var precīzi izsekot līdz mērķa ātrumam 30 km/h. Tomēr lietotājam ir jāglabā mērķa skats attēla sensorā. Izsekošanas programma aprēķinās arī reģistrēto mērķa ātrumu izmantošanai ballistiskajā mērķa pavadīšanas algoritmā.

Video ieraksts. Sākot no brīža, kad tiek nospiesta tēmēkļa sistēmas aktivizācijas sarkanā poga, līdz šāvēja izvēlētajam brīdim tiek veikts video ieraksts. Vēlāk pats šāvējs vai citas personas var noskatīties ierakstīto šāviena brīdi un veikt tā analīzi.

Nakts redzamība. Ieroča tēmēšanas sistēmai «TrackingPoint» tiek nodrošināts nakts redzamības aprīkojums trijos veidos. Pati vienkāršākā ir papildu sistēmas instalācija kopā ar stipras gaismas infrasarkano lukturi. Nākamā sistēma ir tēmēkļa objektīva priekšā novietojama nakts redzamības ierīce. Trešā — vismodernākā — «FLIR Quark 2» ir tēmēkļa objektīva priekšā novietojama termālā kamera. Lietotāji tagad var atzīmēt, izsekot un iznīcināt mērķus naktī vai caur putekļiem, dūmiem, sniegu, miglu un dūmaku. Visām trijām nakts redzamības sistēmām redzamība ir ierobežota līdz 200 metriem.

nv2-1024x953 th2-1024x1001

profile-1nakts

Mikrofons. Tēmēkļa korpusā ir iemontēts mikrofons gadījumiem, ja ir radusies nepieciešamība pierakstīt dotās komandas un šāvēja sarunas.

Tradicionālais režīms. Gadījumā, kad nepieciešams atslēgt automātisku datu ievadi tēmēkļa datora sistēmā un turpināt lietot ieroci, izmantojot tradicionālās šaušanas korekcijas, divu sekunžu laikā tēmēklī parādās Mil-Dot FFP tēmēkļa marka krusta veidā ar miljēmas markām uz tā. Šis režīms tiek izmantots gadījumos, kad ir nepieciešama ātra šaušana nelielos attālumos un nav laika izmantot automātisko tēmēkļa koriģēšanu, kas prasa vairāk laika.

trackp

Sistēmas priekšrocības
◉ Sistēma ir izmantojama vāji vai nepietiekami sagatavotu karavīru šaušanas apmācībai.
◉ Karavīru sagatavošanai ir nepieciešams krietni īsāks laiks.
◉ Sistēma ir lieliski izmantojama tālās distancēs un ir precīzāka par citiem konvencionālajiem ieročiem.
◉ Kaujā ir iespējams pretinieku noturēt tādās distancēs, no kurām tas neapdraud draudzīgo spēku karavīrus, tādējādi tiek palielināta viņu drošība kaujas laukā.
◉ Šaušanas drošība — ir iespējams izmantot tēmēkļa optisko palielinājumu, tādējādi nodrošinot pretinieka vai draudzīgo spēku karavīru atpazīšanu.
◉ Ir iespējams dot norādījumus no malas, ierakstīt šaušanas procesu un analizēt to, izmantojot Wi-Fi uzturošos mobilos telefonus, planšetdatorus u.c.
◉ Kaujas lauka integrētā vadīšana, izmantojot datu pārraidi, kļūst reāla.
◉ Samazinās munīcijai iztērētie līdzekļi gada, pusotra gada laikā.

Sistēmas trūkumi
◉ Sistēma ir salīdzinoši dārgāka par parastajām snaiperšautenēm.
◉ Ir nepieciešama precīza munīcijas izvēle, kas atbilst izgatavotāja šautenes modelim, jo citas munīcijas lietošana nedos vajadzīgos rezultātus. Var izmantot tikai konkrētu munīciju, kas ir arī dārgāka.
◉ Šaušana tālākās distancēs ar atslēgtu «TrackingPoint» sistēmu var būt ļoti apgrūtinoša.
◉ Ierocis bez nakts redzamības ierīcēm (FLIR) sarežģītas redzamības apstākļos (miglā, dūmos) ir praktiski neizmantojams.
◉ Ieroci var lietot trenēts šāvējs, jo nepieciešams stabils tvēriens un precīza ieroča noturēšana ne tikai šāviena izdarīšanas brīdī, bet arī mērķa piesaistē.
◉ Ieroci lietojot medībās Latvijā, kad attālumi ir relatīvi mazi un nepieciešams ātrs šāviens, nevar izmantot sistēmas sniegtās priekšrocības.
◉ Šaušana ar lieliem optiskajiem palielinājumiem ir apgrūtinoša un prasa precīzu un stipru tvērienu.
◉ Šaušana ar nakts redzamības komplektu vai uzlikām ir iespējama distancēs līdz 200 metriem.

trackingpoint-12-jpg

Secinājums. Ieroča tēmēšanas sistēma «TrackingPoint» praktiski ir pasaulē pirmā augstas precizitātes strēlnieku ieroča sistēma ar šādu automatizācijas līmeni.

Ieročus ar šādu tēmēšanas sistēmu var izmantot tajās karaspēka daļās, kur ir augsta šaušanas sagatavotība, kur nepieciešams izdarīt ļoti precīzus vai tālus šāvienus, tādās vienībās, kuras veic snaiperu sagatavošanu un uztur šīs iemaņas.

Šo ieroču tēmēšanas sistēmas izmantošana medībās Latvijā ir ierobežota. Apvidus apstākļi ļauj izmantot «TrackingPoint» šau­tenes tikai gaides medībās, pārējos medību veidos tās zaudē savas priekšrocības.

Latvijas gaisa telpu sargā moderni radiolokatori

Džoanna Eglīte
Foto — Armīns Janiks.

Sentinel

Kopš septembra nogales Latvijas gaisa telpas aizsardzībai izmanto modernākos 21. gadsimta radiolokatorus «Sentinel». Šo iespēju nodrošina ASV dāvinājums — četri taktiskie pretgaisa aizsardzības radiolokatori «Sentinel» — un to izmantošanai un apkopei apmācīti Latvijas pretgaisa aizsardzības diviziona karavīri. Līdz šim pretgaisa aizsardzībai Latvijā tika lietoti Zviedrijā ražotie divdimensiju P-70.

Jauna lappuse Latvijas pretgaisa aizsardzībā
««Sentinel» Latvijas gaisa telpas aizsardzībai ir gluži jauna lappuse drošības pastiprināšanā. Tā ir moderna, 21. gadsimta mili­- tārā tehnika,» «Sentinel» pretgaisa aizsardzības projektu vērtē Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Latvija ir NATO austrumu robeža. Negribu atkārtoties par draudiem no Krievijas, bet mums ir jāapzinās, ka šī lielvalsts ir gatava lietot militāru spēku, kā tas bija Gruzijā un Ukrainā. «Sentinel» Latvijā vienlaikus apliecina divas lietas — NATO ir vienota kopējam mērķim — drošības veicināšanai. Savu­kārt vēstījums pasaulei ir — mēs spējam sevi sargāt.»

Sentinel

«Sentinel» radiolokatoru darbības rādiuss ir 120 km un atšķirībā no P-70 jauno sistēmu 3D iespējas nosaka gan mērķa augstumu, gan virzienu, gan attālumu. «Sentinel» vienlaikus spēj sekot 60 mērķiem. Tas identificē objektu un seko lieliem gaisakuģiem, iznīcinātājiem, bezpilota lid­aparātiem un helikopteriem, arī tādiem, kas nekustīgi karājas gaisā. Citu objektu (raķešu vai gaisakuģu) klātbūtne nerada sistēmas traucējumus. Latvijas «Sentinel» tiks savienoti ar citām NATO militārās drošības sistēmām.

«Šādus radiolokatorus pretgaisa aizsardzībai izmanto arī ASV armija,» pirmo divu «Sentinel» dāvinājuma ceremonijā teica Nen­sija Baikofa-Petita, ASV vēstniece Latvijā. Vēstniece uzsvēra, ka šis dāvinājums apliecina ASV skaidru un nepārprotamu signālu rūpēties par drošību Latvijā un visā Baltijas reģionā.

Pašpietiekama un gudra tehnika
Pirmie divi «Sentinel» Latvijas bruņotajiem spēkiem Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē oficiālā dāvinājuma ceremonijā tika nodoti 21. jūnijā. Divi pārējie Latvijā tika nogādāti augusta sākumā. Saskaņā ar dāvinājuma līgumu Latvijas karavīri varēja ar tiem sākt strādāt tikai pēc apmācības kursu pabeigšanas.

Radiolokatora “Sentinel” operatora kurssApmācības kursi radiolokatoru operatoriem un tehniskās apkalpes personālam Lielvārdē risinājās no 15. augusta līdz 16. septembrim. Kursus vadīja trīs instruktori no ASV. Saskaņā ar viņu teikto salīdzinoši īsa apmācība gan tiem, kuri turpmāk strādās ar «Sentinel» radariem, gan tiem, kas novērsīs tehniskas nepilnības un veiks apkopi, ir pietiekama, jo modernās sistēmas ir tik pašpietiekamas un pilnīgas, ka lielu daļu darba īsteno pašas, gan veicot aprēķinus objektu novērošanā, gan identificējot un ziņojot par nepilnībām vai kļūdām tehnikas darbībā.

Pretgaisa aizsardzības diviziona karavīri novērtēja, ka kursos guvuši labu vispārēju teorētisko zināšanu bāzi, bet turpmāk rūpīgi un padziļināti iepazīsies ar «Sentinel» ikdienas praksē, lai darbs ar jauno, iespējām bagāto tehniku noritētu maksimāli pilnvērtīgi.

Radiolokatora “Sentinel” operatora kurss

Radiolokatora “Sentinel” operatora kurss«Tagad Latvijas gaisa telpu uzraudzīsim ar šo četru radiolokatoru palīdzību, tomēr atsevišķos uzdevumos vai rādījumu salīdzināšanai lietosim arī P-70,» paskaidroja Pret­- gaisa aizsardzības diviziona komandieris virsleitnants Sandis Kuklis.

Kā pirmo divu «Sentinel» dāvinājuma ceremonijā pauda aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, «Sentinel» sistēma tiks savienota ar tuvās darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu RBS-70, kuru izmanto svarīgu objektu un gaisa telpas aiz­sardzībai.

«Sentinel» — tikai daļa no vērienīga projekta
Pērn ASV Aizsardzības ministrija parakstīja līgumu ar uzņēmumu «Thales Raytheon Systems» par radiolokatoru AN/MPQ- 64F1 «Sentinel» piegādi Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Līgums ietvēra četru radiolokatoru un četru bruņotu automašīnu HMMWV piegādi, kas paredzētas radiolokatoru pārvietošanai. Tāpat tas paredzēja rezerves daļu, papildu aprīkojuma un ar to saistītās dokumentācijas piegādi, kā arī personālsastāva apmācību. Līguma kopējā summa ir 22 732,500 ASV dolāri.

Šis projekts ir tikai daļa no ASV un Latvijas ciešās sadarbības. Šā gada sākumā ASV finansēja un NATO Atbalsta un iepirkumu aģentūra (NATO Support and Procurement Agency — NSPA) atbalstīja divus būvniecības projektus 14 miljonu eiro vērtībā, kur Latvijas vietējie uzņēmēji «Arčers» un  «Merks» veica ēku remontdarbus Ādažu militārajā bāzē un Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē. Abi ASV finansētie projekti Eiropas drošības atbalsta iniciatīvas (European Reassurance Initiative) ietvaros bija pirmie Baltijas valstīs un ir daļa no centieniem stiprināt ASV apņemšanos atbalstīt savu sabiedroto spējas, drošību un teritoriālo integritāti Baltijas reģionā.

Zemessardzes patruļā Pļaviņās labākais ZS Studentu bataljons

Guna Freimane,
Zemessardzes štāba Vadības grupa.

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Septembra pirmās nedēļas nogali Pļaviņās ar dzīvību piepildīja karavīri,
zemessargi un jaunsargi no visas Latvijas, kā arī uzaicinātie viesi no Lietuvas, Dānijas un Zviedrijas. No 2. līdz 4. septembrim tika organizēts Zemessardzes tradicionālais starptautiskais militārais vingrinājums «Zemessardzes patruļa». Šī bija 24. reize, kad Zemessardzes vienību komandas pulcējās kopā ar uzaicinātajām Nacionālo bruņoto spēku vienību komandām, ārzemju viesu komandām un Jaunsardzes komandām, lai sacenstos par labākās komandas godalgu. Šogad vingrinājumā piedalījās rekordliels dalībnieku skaits, kopumā 47 komandas.

Zemessardzes patruļa

Vingrinājuma galvenais tiesnesis kapteinis Aleksandrs Sotņikovs nopietni bija strādājis pie vingrinājuma pavēles sastādīšanas, lai komandām šīs sacensības būtu interesantākas. «Ik gadu pats piedalos šajā vingrinājumā kā dalībnieks, tāpēc zinu arī nianses, kam jāpievērš lielāka uzmanība, un, sastādot pavēli, vairāk domāju par pašu leģendu un nosacījumiem.»

2016. gada 2. un 3. septembrī Pļaviņu novadā norisinās starptautiskais pārbaudes vingrinājums “Zemessardzes patruļa 2016”. Piedalās komandas no Zemessardzes, Nacionālo bruņoto spēku vienībām, Jaunsardzes, kā arī viesu komandas no Lietuvas, Dānijas un Zviedrijas. Foto: Gatis Dieziņš (Jaunsardzes un informācijas centrs)

Zemessardzes patruļaŠogad starptautiskā vingrinājuma kopējā distance bija aptuveni 30 km, kurā tika izvietoti 16 kontrolpunkti ar dažādām grūtības pakāpēm. Vingrinājuma noteikumi noteica, ka komandai četru dalībnieku sastāvā, atrodoties nosacītā pretinieka teritorijā, jāveic dažādi militārie uzdevumi. Patruļas uzdevumu specifika tika veidota tā, lai izturība un fiziskā slodze nav galvenais pozitīva rezultāta rādītājs. Patruļas galvenās tēmas bija stacionārā šaušana, granātas un naža mešana, teorētiskie testi par vēsturi un militāro tehniku, topogrāfijas uzdevumi, militārās vadības testi, ieroču izjaukšana un salikšana, izdzīvošanas pamati, alpīnisma uzdevumi, novērošanas postenis, ūdensšķēršļa pārvarēšana, sakaru procedūras, ātrumposms, nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas uzde­- vumi, medicīna, bet pašā noslēgumā bija grūtākais pārbaudījums — šķēršļu josla.

Šķēršļu joslā startē Lietuvas komanda.
Šķēršļu joslā startē Lietuvas komanda.

Vingrinājums tika dalīts divās daļās — šaušana komandu kapteiņiem un komandai, vēstures tests un patruļa ar uzdevumiem, kur dalībniekiem maksimālais atļautais laiks atrasties vingrinājuma trasē bija 22 stundas.

 Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, uzņēmējs Kārlis Zariņš, «Dzelzs karavīra» titula ieguvējs virsleitnants Aigars Savickis un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.
Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, uzņēmējs Kārlis Zariņš, «Dzelzs karavīra» titula ieguvējs virsleitnants Aigars Savickis un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

2. septembra agrā rītā pie jauniešu centra «Ideja» notika vingrinājuma atklāšana, kam sekoja pārstāvju sanāksme un pavēles došana komandām, vēlāk jau komandas devās dienas uzdevumos. Vingrinājuma otrā daļa tika uzsākta 2. septembra vakarā plkst. 22, kad pirmā komanda devās trasē.

Kapteinis A. Sotņikovs par trasi teica: «Veidojot šo vingrinājumu, gribēju panākt efektu, lai dalībniekiem būtu interesanti piedalīties, bet tajā pašā laikā nezustu arī pārsteiguma moments. It kā jau mēs neprasījām neko tādu, ko karavīri un zemessargi nezinātu vai arī ikdienā neapgūtu, tomēr visur ir savas nianses un arī atkāpes. Ja tā ir ūdensšķēršļa pārvarēšana, tad tā nav vienkārši pārpeldēšana, bet prasmīga sagatavošanās, ekipējuma salikšana, plānotas darbības un komandas saliedētība, tās ir nianses, kas dod to labo gala rezultātu. Visām šīm darbībām ir loģisks pamatojums un arī lietderība, kas var noderēt nākotnē, ne tikai kādās mācībās, bet arī civilajā dzīvē.»

Zemessardzes patruļa

Dānijas, Zviedrijas un Lietuvas kolēģi pauda gandarījumu par sacensībām un novērtēja latviešu teicamo sagatavotību. Dānijas komandas pārstāvis augstākais virsseržants Roberts Sihlaus Orums atzina: «Kad mūsu komanda finišēja pirmā, mēs pāragri sapriecājāmies, ka šī būs mūsu uzvara, jo, kā izrādās, ir tik daudz dažādu nianšu, kas ietekmē rezultātu. Pirms braukšanas mēs gatavojāmies, bet acīmredzot par maz. Lai arī šī nav mūsu pirmā pieredze, piedaloties Latvijas sacensībās, katru gadu uzķeramies uz kādu jaunu tēmu, pie kuras jāpiestrādā, domājot par nākotni. Bet mēs noteikti piedalīsimies arī turpmāk, un visā visumā esam apmierināti ar dalību un iegūto 20. vietu, jo manā izpratnē viss ir labi, kas ir augstāk par pēdējo vietu.»

Zemessardzes patruļa

Lietuvas KASP pārstāvis virsseržants Viļus Slavinsks atzina: «Uzskatu, ka Lietuvas komandas ieguva ļoti labas vietas vingrinājumā. Sākumā jau šķiet, ka esam līdzvērtīgi sāncenši ar latviešiem, mums visam jābūt vienādam — sagatavotībai, zināšanām, izturībai, kopā piedalāmies mācībās, klimatiskie apstākļi, kā arī ģeogrāfija ir praktiski vienāda, esam tuvākie kaimiņi, tomēr ar to laikam ir par maz. Vienu es skaidri zinu — mēs neapstāsimies pie sasniegtā un turpināsim gatavoties, lai, atbraucot nākošgad, tomēr izcīnītu kausu. Vismaz ir gandarījums, ka no ārzemju komandām mums bija augstākā vieta.»

Pēc finiša dalībniekos bija jaušams nogurums, tomēr svētdienas agrā rītā patruļas dalībnieki pulcējās pie jauniešu centra «Ideja», lai Zemessardzes orķestra pavadībā visi piedalītos svinīgajā gājienā cauri Pļaviņām un apbalvošanas ceremonijā, kuru ar savu klātbūtni pagodināja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš, kā arī Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde. Noslēguma ceremonijā tradicionāli Zemessardzes orķestris atskaņoja un koris dziedāja dalībvalstu himnas, tika atskaņota arī Zemessardzes himna «Esmu zemessargs». Savā uzrunā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pauda gandarījumu par to, ka Zemessardzes vingrinājums tika organizēts viņa dzimtajā pusē — Pļaviņās. Ministrs arī pateicās dalībniekiem par atsaucību un teicamo dienesta uzdevumu izpildi, demonstrējot zināšanas un sagatavotību starptau­tiska mēroga sacensībās. «Esmu pārliecināts, ka valsts ir drošās rokās. Esmu pateicīgs katram no jums, kas kalpo savas valsts labā un savu brīvo laiku pavadīja, piedaloties Zemessardzes patruļā. Jūsu zināšanas, iemaņas, pieredze un spējas ir novērtētas augstākajā lī­- menī, to apliecina arī kausi un medaļas, ko esat izcīnījuši ar smagu darbu un augstu motivāciju. Paldies jums visiem!»

Zemessardzes patruļa

Zemessardzes patruļaArī Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš apstiprināja aizsardzības ministra teikto: «Zemessardze ir liela un stipra vienība, vienmēr to esmu zinājis, un šobrīd, būdams Zemessardzes komandiera amatā, jūtos arī lepns. Šodien, stāvot jūsu priekšā, vēlos pateikties par to, ka ticat Zemessardzei, esat kopā un vienoti komandas garā.»

Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde pauda gandarījumu, ka Zemessardze izvēlējās tieši Pļaviņas par vingrinājuma «Zemessardzes patruļa» norises vietu, kā arī pasniedza labākajām komandām atbalstītāju sarūpētas balvas.

Absolūtajā kopvērtējumā uzvaru izcīnīja Zemessardzes Studentu bataljona komanda (kaprālis Rihards Rušenieks, vecākais zemessargs Rojs Razums, vecākais zemessargs Gatis Miļūns, vecākais zemessargs Kaspars Zudrags). Otro vietu izcīnīja Zemessardzes 55. kājnieku bataljona komanda (kaprālis Raivis Krasovskis, vecākais zemessargs Viktors Suraks, vecākais zemessargs Uldis Borskis, zemessargs Reinis Miglāns), savukārt trešajā vietā ierindojās Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas komanda (kaprālis Aleksis Ozoliņš, dižkareivis Aleksis Ozoliņš, dižkareivis Uldis Andruškēvičs, dižkareivis Jānis Graudužis).

Arī jaukto komandu konkurencē uzvaru guva Zemessardzes Studentu bataljona komanda (kaprāle Laura Jansona, kaprāle Inga Kjakste, vecākais zemessargs Valdis Kalniņš, zemessargs Jānis Lūsis), otro vietu  — Sauszemes spēku kājnieku brigādes 1. mehanizētā kājnieku bataljona komanda (virsleitnants Igors Sičiks, leitnants Uldis Majors, leitnante Sintija Mudele, dižkareive Linda Bekusova) un trešo — Zemessardzes 22. kājnieku bataljona komanda (seržants Gatis Zvaigzne, vecākais zemessargs Māris Prauliņš, zemessardze Sanita Atslēga, zemessardze Genovefa Galauliņa). Zemessardzes vērtējuma līderi bija Zemessardzes Studentu bataljona vīriešu komanda, Zemessardzes 55. kājnieku bataljona komanda un Zemessardzes Studentu bataljona jauktā komanda. Savukārt Jaunsardzes vērtējumā pirmo vietu izcīnīja Balvu novada jaunsargu komanda, Rīgas jaunsargu komanda un Aglonas novada jaunsargu komanda.

Šī gada tituls «Dzelzs karavīrs» un ceļojošais kauss tika piešķirts karavīram, kurš piedalījies gandrīz visās «Zemessardzes patruļās», organizējis šo vingrinājumu, kā arī izcīnījis godalgotas vietas, — Zemessardzes 22. kājnieku bataljona virsleitnantam Aigaram Savickim.

«Patruļa bija samērā grūta, daudz ūdensšķēršļu, bet bija interesanti, kā kurā brīdī mēs reaģējām, sastrādājāmies, pieņēmām pārdomātus vai nepārdomātus lēmumus. Es tik daudzus gadus esmu piedalījies šajā vingrinājumā, bet katru gadu ir kaut kas savādāks. Man ļoti patika šī gada vingrinājuma organizatoriskā puse. Tā kā arī pats esmu to darījis, es redzēju un jutu milzīgo darbu, ko visā ir ieguldījis Zemessardzes 55. kājnieku bataljons, īpaši kapteinis Aleksandrs Sotņikovs. Pēc «Dzelzs karavīra» statusa saņemšanas es aizdomājos — deviņdesmito gadu beigās, kad mēs jau startējām un guvām godalgotas vietas, dzima jaunā paaudze, ar ko kopā es tagad piedalos patruļās. Tāda interesanta sajūta pārņēma, katram savs ziedu laiks, bet ir prieks par jaunajiem, kas cīnās, gūst pieredzi un ar katru gadu kļūst arvien stiprāki.»

Pēc vingrinājuma galvenais tiesnesis kapteinis A. Sotņikovs atzina: «Viss noritēja ļoti labi, gribu pateikt milzīgu paldies visiem, kas iesaistījās un palīdzēja man organizēt šīs sacensības. Katrā ziņā man skaidrs ir viens — vieglāk ir piedalīties pašam kā dalībniekam nekā organizēt šo pasākumu. Bet kopumā esmu gandarīts par paveikto, turklāt bez sava bataljona karavīru un zemessargu atbalsta noteikti nesasniegtu tik perfektu organizācijas procesu. Arī mūsu komandas izcīnītā otrā vieta ir lielisks rezultāts. Nākošgad noteikti piedalīšos arī pats, tad jau niknāk cīnīsimies par uzvaru.»

Zemessardze pateicas par sniegto atbalstu: rūpnīcai «Orions», īpaši rūpnīcas direktoram, kas ir arī Zemessardzes Studentu bataljona zemessargs, — štāba virsseržantam Kārlim Zariņam, kurš atbalsta sacensības ar vērtīgām balvām jau kopš 2002. gada; Pļaviņu novada domes priekšsēdētājai Guntai Žildei; jauniešu centram «Ideja»; SIA «Liepkalni» valdes loceklei Arnitai Truksnei; SIA «Ecos» Buršu alus darītavas īpašniekam Mārtiņam Daģim; SIA «Luste SZ» īpašniecei Santai Zālītei; SIA «Miķēnas» vadītājai Skaidrītei Miķēnai; SIA «Likra» īpašniekam Aldim Līcītim; biedrības «Optimists» valdes loceklim Andrejam Soņecam; z/s «Rudzīši» pārstāvei Līgai Rudzītei; SIA «LV Black Bull»  īpašniekamVoldemāram Šēram; SIA «Pļaviņu DM» valdes loceklim Viktoram Morevam; piemājas saimniecības «Ķūģi 1» Lapšuku ģimenei; SIA «Rifs» īpašniekam Ervīnam Lapam; SIA «Mikas M» valdes priekšsēdētājam Aleksejam Kreipānam; SIA «Juniperus» īpašniekam Normundam Vingrim; Jurim Ikau­- niekam, Gaidai Podniecei un Ivanam Burikinam, kā arī Nacionālo bruņoto spēku vienībām, kuras sniedza atbalstu «Zemes­- sardzes patruļas 2016» sekmīgai norisei.