Latvijas ziņas

19. jūlijā, uzsākot darba vizīti ASV, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis Vašingtonā tikās ar ASV aizsardzības ministra vietnieku Robertu Vorku un Mičiganas Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru Gregoriju Vadnaju, lai pārrunātu Latvijas un ASV sadarbību aizsardzības jomā.

z-01

Tiekoties ar ASV aizsardzības ministra vietnieku R. Vorku, R. Bergmanis pateicās par ASV ilggadējo ieguldījumu drošības un aizsardzības nodrošināšanā Baltijas reģionā. Abas puses apsprieda Latvijas un ASV turp­māko sadarbību aizsardzības jomā, tai skaitā Varšavas samita lēmumu īstenošanu. ASV ir viena no četrām ietvarvalstīm, kas nule kā notikušajā NATO samitā Varšavā apliecināja apņemšanos turpināt nepārtrauktu klātbūtni Baltijas jūras reģionā, stiprinot un nodrošinot atturēšanu un reģiona aizsardzības spēju celšanu.

R. Bergmanis ar Mičiganas Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru G. Vadnaju pārrunāja Mičiganas Nacionālās gvardes un Nacionālo bruņoto spēku ilgstošo sadarbību spēju attīstības un apmācības, kā arī militāro mācību jomā, tai skaitā šī gada augustā plānotajās militārajās mācībās Latvijā «Lielais zobens», kurās piedalīsies Mičiganas Nacionālās gvardes karavīri, un militārajās mācībās ASV «Northern Strike», uz kurām dosies gaisa atbalsta kontrolieri no Latvijas. R. Bergmanis arī pateicās Nacionālās gvardes komandierim par Mičiganas sniegto atbalstu šogad kopīgi īstenotajos projektos, tai skaitā gaisakuģu bremzēšanas sistēmu sertificēšanā militārajā lidlaukā «Lielvārde» un Rēzeknes novada Silmalas bērnudārza renovācijā.

20. jūlijā R. Bergmanis piedalījās pret teroristisko organizāciju «Daesh» vērstās starptautiskās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē ASV, Vašingtonā. Sanāksmi vadīja ASV aizsardzības ministrs Eštons Kārters. Tās ietvaros tika apspriesta pašreizējā situācija koalīcijas operāciju rajonos un panākta vienošanās par turpmāko stratēģisko vīziju cīņā pret teroristisko organizāciju «Daesh».

No 24. līdz 27. jūlijam pēc Polijas armijas militārā bīskapa Juzefa Guzdeka ielūguma Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīri pirmo reizi piedalījās Pasaules jauniešu dienās, kas notika Krakovā. Pasaules jauniešu dienas organizē katoliskā baznīca, un to dibinātājs 1985. gadā bija pāvests Jānis Pāvils II. Pirmās Pasaules jauniešu dienas notika Romā 1986. gadā. Pēc tam regulāri ar divu vai trīs gadu intervālu tās svin ikreiz citā pasaules malā.

z-02

Līdztekus civilajām jauniešu dienām arī karavīri organizē tikšanos ar citu valstu kolēģiem, lai garīgā gaisotnē stiprinātu savstarpējo sapratni un sadarbību. Kā atzīmēja organizatori — armijai jāceļ tilti, ne tikai tie, pa kuriem ejam, bet miera, vienotības un draudzības tilti, un, ja jūs satiekat savas armijas karavīru, tad ziniet, ka esat satikuši draugu.

Militārajās jauniešu dienās piedalījās 700 karavīri — 300 karavīri no Lietuvas, Latvijas, Austrijas, Jaunzēlandes, ASV un Francijas, kā arī 400 karavīri no Polijas. Kopā ar karavīriem Polijā bija ieradušies arī ārvalstu armiju militārie bīskapi un armijas kapelāni.

Sagatavošanās posmā Varšavā karavīri tika izmitināti Armijas tehniskās augstskolas telpās, bet vēlāk Krakovā, Gaisa spēku desanta brigādes teritorijā īpaši uzceltā telšu pilsētiņā.

Pasaules jauniešu dienu militārā sadaļa sākās 24. jūlijā ar ziedu nolikšanu pie Nezināmā karavīra kapa un svēto misi Varšavas militārajā katedrālē, vēlāk tika pacelts Militāro jauniešu dienu karogs. Par šī gada devīzi bija izvēlēti vārdi no Bībeles Izceļošanas grāmatas, kurā aprakstīta kauja starp izraēliešiem un amalekiešiem, — «Kungs ir mans karogs». Armijā karogam ir īpaša nozīme, katrai vienībai un karavīram tas simbolizē godu, uzticību un vīrišķību. Karavīra pienākums ir sargāt savu karogu. Līdz ar karoga zaudēšanu zūd kaujas gars, bet vienība tiek izformēta.

Šo dienu laikā karavīri tika iepazīstināti ar Polijas vēsturi un apmeklēja Katiņas muzeju, Polijas armijas un Varšavas sacelšanās muzejus. Dalībnieki devās arī uz Polijas garīgo galvaspilsētu Čenstohovu un pāvesta Jāņa Pāvila II dzimto pilsētu Vadovici. Īpaši aizkustinoša bija diena, kad karavīri apmeklēja Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometni.

27. jūlijā karavīri devās uz Krakovu, lai, tāpat kā civilie Pasaules jauniešu dienu dalībnieki, piedalītos publiskajos pasākumos kopā ar Romas pāvestu Francisku — svētajās misēs, Krusta ceļā un adorācijā. Krakovā notika arī katahēzes (kristīgās ticības pamatmācības izklāsts) dažādās valodās. Mūsu karavīri satikās ar jauniešiem no Latvijas un piedalījās kopīgā katehēzē, ko vadīja Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs.

Jauniešu dienu pasākumos bija reģistrējušies 500 000 cilvēku, taču kopējās lūgšanās un misēs piedalījās līdz 2 miljoniem cilvēku.

Šogad Pasaules jauniešu dienas notika pastiprinātas drošības apstākļos. Polija uz laiku bija atjaunojusi robežkontroli, autoostās, vilcienu stacijās un muzejos notika pastiprināta mantu un personu pārbaude. Lielajos pasākumos kopā ar pāvestu visu laiku patrulēja policisti, torņos bija redzami speciālo uzdevumu vienības snaiperi, bet debesīs virs dalībnieku galvām riņķoja helikopteri. Par drošību gādāja 30 000 karavīru, robežsargu, ugunsdzēsēju, policistu un citu militarizēto formējumu pārstāvju. Polijas bruņotie spēki Pasaules jauniešu dienas nodrošināja ar teltīm, gultām, ūdeni, elektroenerģiju un medicīnu.

21. jūlijā Norvēģijā, Hākonsvernas ostā Jūras spēku flotiles Mīnu kuģu eskadras mīnu kuģis M-04 «Imanta» pievienojās NATO 1. pastāvīgajai jūras pretmīnu grupai, kas ir daļa no alianses Reaģēšanas spēku jūras komponentes.

Dežūras aktīvā fāze Baltijas jūrā un Ziemeļjūrā ilgs līdz decembra beigām.

NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas galvenais uzdevums ir būt gataviem veikt pretmīnu darbību jūrā noteiktā gatavības laikā. Ikdienā grupas kuģi piedalās apmācībā, veic manevrēšanas vingrinājumus, kuģošanas treniņu, piedalās arī militārajās mācībās, kurās iznīcina mīnas. Viens no pakārtotajiem uzdevumiem ir patrulēšana, kuras laikā NATO klātbūtne tiek demonstrēta gan jūrā, gan krastā ostu vizīšu laikā. Šajā grupā iekļauti astoņi kuģi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Beļģijas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Norvēģijas un Vācijas.

NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa ir viena no četrām NATO pastāvīgajām Jūras spēku grupām. NATO pastāvīgās Jūras spēku grupas veido NATO Reaģēšanas spēku jūras komponenti, kas darbojas kā tūlītējas reaģēšanas spēki. NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa ir viena divām alianses jūras komponenta daudznacionālām vienībām, kas speciāli izveidota mīnu iznīcināšanas operāciju veikšanai un NATO Reaģēšanas spēku sastāvā ir spējīga nekavējoties veikt operācijas jebkurā vietā.

Latvijas bruņotie spēki NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā piedalās kopš 2007. gada.

26. jūlijā Aizsardzības ministrijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku vadības pārstāvis brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs tikās ar karavīriem, kuri drīzumā dosies pildīt dienesta pienākumus pretterorisma operācijā «Inherent Resolve» Irākā, Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā «Atalanta», kā arī ANO vadītajā stabilizācijas operācijā Mali MINUSMA.

Pavadīšanas ceremonija uz misijām

Aizsardzības ministrs uzsvēra atbildību, kas Latvijas karavīrus sagaida starptautisko operāciju rajonos: «Karavīra dienests ir viena no sarežģītākajām un visgrūtākajām profesijām pasaulē. Tā nav viegla izvēle. Tāpēc novēlu jums godam starptautiskā vidē pārstāvēt Latviju, saglabāt ne tik daudz fizisko, cik morālo izturību — esot prom no mājām, kā arī apliecināt sabiedrotajiem, ka viņi var uzticēties Latvijas karavīru profesionalitātei.»

Brigādes ģenerālis I. Mogiļnijs karavīriem pateicās par gatavību pildīt dienestu starptautiskajās operācijās un viņu ģimenēm par atbalstu: «Vēlu veiksmīgi jums inte-grēties starptautisko operāciju vienību sastāvā un godam nest Latvijas karogu!»

Jau tradicionāli svinīgajā pavadīšanas ceremonijā karavīri no aizsardzības nozares vadības saņēma ceļamaizi — Latvijas karogu un rudzu maizes klaipu.

Pretterorisma operācijā Irākā Latvija piedalās ar sešu karavīru lielu apmācības grupu, kas integrēta Dānijas kontingenta sastāvā. Irākā starptautiskās koalīcijas spēku karavīri veic Irākas drošības spēku apmācīšanu cīņai pret teroristisko grupējumu. Šobrīd ASV vadīto koalīciju veido jau vairāk nekā 65 valstis, tostarp arī Latvija.

ANO vadītajai operācijai Mali ir centrālā loma situācijas stabilizēšanā šajā valstī. Līdz ar atbalstu šai operācijai tiek stiprinātas ANO pozīcijas Mali un reģionā kopumā, lai nodrošinātu mieru, īstenotu samierināšanas procesu, aizsargātu civiliedzīvotājus un veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, kā arī novērstu krīzes eskalāciju kaimiņu valstīs.

Eiropas Savienības pretpirātisma operācija ir Eiropas Savienības Jūras spēku militārā operācija, kas palīdz novērst un ierobežot pirātismu un bruņotās laupīšanas pie Somālijas krastiem. Šī ir pirmā jūras operācija, kas tiek veikta Eiropas Savienības Kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros.

Šobrīd Latvija dažādos apmēros piedalās arī Eiropas Savienības Apmācības misijā Mali, NATO apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā un ES Jūras spēku Vidusjūras reģionā «EUNAVFOR Med» militārajā operācijā «Sophia», kas vērsta pret cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu.

27. jūlijā Rekrutēšanas un atlases centrā 60 jaunie karavīri, kuri sekmīgi pabeidza atlasi, sāka dienestu bruņotajos spēkos.

Lai kļūtu par profesionālā dienesta karavīru, kandidātiem veica veselības pārbaudi. Viņi kārtoja arī psihodiagnostikas un fiziskās sagatavotības pārbaudes testus. Turpmākajās 13 nedēļās viņi apgūs kareivja pamatiemaņas Sauszemes spēku kājnieku brigādes Apmācību rotā.

z-04

Kareivja pamatapmācības kursā jaunie karavīri apgūst pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus.

Kurss ir sadalīts divās daļās. Pirmās septiņas nedēļas noslēdzas ar zvēresta ceremoniju, līdz tam lielākoties notiek teorētiskā apmācība. Otrajā posmā, kas ilgst sešas nedēļas, iegūtās zināšanas nostiprina praktiski — jaunie karavīri mācās dzīvot lauka apstākļos un praktiski apieties ar ieroci, kā arī apgūst lauka kaujas iemaņas.

Apmācību rotā šis būs jau trešais kareivja pamatapmācības kurss. Jauno karavīru apmācība notiek Kājnieku skolā Alūksnē, bet, ņemot vērā nepieciešamību izmitināt un apmācīt teju divreiz lielāku karavīru skaitu, Sauszemes spēku kājnieku brigādē gada sākumā izveidoja jaunu apakšvienību — Apmācību rotu.

Šogad bruņotie spēki profesionālajā dienestā pieņems 700 karavīrus, 120 no viņiem — studijām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Savukārt 310 karavīrus uzņems dienestam Sauszemes spēku kājnieku brigādē, 45 — Speciālo uzdevumu vienībā, 55 — Štāba bataljonā, 35 karavīrus — Jūras spēku flotiles vienībās, 50 karavīrus — Gaisa spēku aviācijas bāzes vienībās. Šogad plānots rekrutēt arī 20 instruktorus speciālistus, kā arī 65 karavīrus speciālistus dienestam speciali­zētajās vienībās.

27. jūlijā Ādažu militārajā poligonā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis atklāja Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes apgādes uzsākšanu ar kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehniku, piešķirot bruņutransportieru modeļiem latviskos nosaukumus — «Virsaitis», «Zobens», «Pērkons», «Vairogs» un «Glābējs», kuri tika izraudzīti Aizsardzības ministrijas rīkotajā konkursā skolēniem.

Adazi CVRT

«Šis vērienīgais mehanizācijas projekts ir nozīmīgs solis NBS vispusīgu kaujas spēju attīstībā. Vienlaikus tā ir ilgtermiņa investīcija Latvijas, reģiona un NATO drošībā un aizsardzības spēju stiprināšanā,» uzrunā uzsvēra R. Bergmanis.

«Mehanizācijas projekts, par kuru starpvaldību līgums tika parakstīts jau 2014. gada septembrī, noslēgsies 2020. gadā, kad Latvijai tiks piegādātas visas 123 bruņutehnikas vienības. Patlaban esam saņēmuši trīs no pieciem kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehnikas modeļiem,» norādīja aizsardzības ministrs.

R. Bergmanis atzina, ka līguma izpilde norit atbilstoši plāniem, un tas vēlreiz uzskatāmi pierāda to, ka vērienīgi tehnikas un bruņojuma piegādes projekti militārajā jomā īstenojas pakāpeniski. Tie prasa ciešu iesaisti no visiem partneriem, tie jāizpilda precīzi un kvalitatīvi, jo tās nav vienreizējas īstermiņa investīcijas, bet fundamentāls ieguldījums valsts aizsardzībā.

Aizsardzības ministrs pateicās sadarbības partneriem no Lielbritānijas: bruņoto spēku pārstāvjiem, diplomātiem no Lielbritānijas vēstniecības, kā arī Lielbritānijas kompānijai «BAE Systems» — šīs bruņutehnikas izgudrotājam un pirmajam ražotājam, kas arī veiks tās ilgtermiņa atbalstu un uzturēšanu.

R. Bergmanis arī svinīgi pieteica 25. jūlijā notikušo Saprašanās memoranda parakstīšanu starp Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federāciju un Lielbritānijas bruņutehnikas ražotāju «BAE Systems Global Combat Systems Limited» un norādīja, ka šis memorands paredz operatīvu atbalstu visā tehnikas ekspluatācijas dzīves ciklā, cieši iesaistot arī Latvijas uzņēmējus, kas ir ļoti nozīmīga sadarbības sadaļa.

Tāpat R. Bergmanis pateicās tiem 178 skolēniem no visiem Latvijas novadiem, kas piedalījās Aizsardzības ministrijas rīkotajā konkursā par latviskajiem nosaukumiem pieciem bruņutransportieru modeļiem, un apsveica konkursa uzvarētājus, kuri balvā saņēma izbraucienu ar bruņutransportieriem pasākuma laikā.

Pasākumā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku, aizsardzības nozares, diplomātiskā korpusa pārstāvji un citas augstas amatpersonas, kā arī uzņēmuma «BAE Systems Global Combat Systems Limited» un Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas pārstāvji.

Pasākuma laikā bija iespēja aplūkot trīs no pieciem kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehnikas modeļiem — kaujas vadības nodrošināšanas bruņutransportieri «Sultan», kam tika piešķirts nosaukums «Virsaitis», izlūkošanas kaujas mašīnu «Scimitar», kas saņēma nosaukumu «Zobens», un kaujas elementu piegādei paredzēto bruņutransportieri «Spartan», kam konkursā izvēlēts nosaukums «Pērkons».

Latviskie nosaukumi tika piešķirti arī pārējiem diviem bruņutehnikas modeļiem, kas tiks piegādāti laikā līdz 2020. gadam: evakuācijas un remonta bruņutransportieris «Samson» saņēma nosaukumu «Vairogs», un medicīnas bruņutransportieris «Samaritan» — nosaukumu «Glābējs».

Šī kāpurķēžu bruņutehnika ir Latvijas apstākļiem piemērota kaujas tehnika ar augstu mobilitāti. Tehnika var pārvietoties pa visiem Latvijas ceļiem, tiltiem, grāvju pārvadiem, kā arī ārpus ceļu tīkla — visur, kur nav purva. Tehnika ir viegli transportējama gan pa dzelzceļu, gan jūru, gan ar gaisa transportu.

4. augustā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis devās uz Riodežaneiro (Brazīlija), kur pārstāvēja Latvijas valdību XXXI vasaras olimpiskajās spēlēs. Aizsardzības ministrs olimpisko spēļu norises vietā bija no 4. augusta līdz 11. augustam, vienu dienu pavadot arī Nova Odesā, lai tiktos ar tautiešiem, kas dzīvo Brazīlijā.

z-rio

R. Bergmanis piedalījās olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, apmeklēja olimpisko ciematu un tikās ar Latvijas sportistu komandu. Uzturēšanās laikā Riodežaneiro R. Bergmanis noskatījās pludmales volejbola priekšsacīkstes, riteņbraukšanas grupas braucienu, svarcelšanu sievietēm, peldēšanas, vindsērfinga un tenisa sacensības.

8. augustā aizsardzības ministrs devās uz Nova Odesu, kur apmeklēja Latviešu kultūras centru, tikās ar Nova Odesas mēru Benjaminu Bilu Vjeriu de Suzu un vietējiem deputātiem, bet Latvijas Goda konsulātā Brazīlijā iepazinās ar Brazīlijas latviešu kopienu, tās līdzšinējo darbību un nākotnes plāniem, kā arī sniedza intervijas vietējiem medijiem.

R. Bergmanis kā svarcēlājs piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs (1992., 1996., 2000.), kļūstot par pirmo sportistu, kurš pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas ir nesis Latvijas valsts karogu olimpiskajās spēlēs.

«Mūsu sportistiem ir labas medaļu izredzes daudzos sporta veidos. Reizi četros gados, kad notiek olimpiskās spēles, ir jāsakrīt vairākiem faktoriem, lai sportists kļūtu par medaļnieku. Ir jābūt ne tikai labā sportiskā, bet arī emocionālā formā, nepieciešama veiksme un līdzjutēju atbalsts. Olimpiskās spēles ir vienīgais sporta forums, kurā, izcīnot zelta medaļu, sportists mūžīgi kļūst par olimpisko čempionu. Tādu emociju, kādas iegūsti olimpiskajās spēlēs, nav nevienā citā sporta forumā,» daloties savā pieredzē, atzīst R. Bergmanis.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Ieva Ozoliņa.
Foto — Raimonds Lauskis, Armīns Janiks, Normunds Mežiņš,
ASV Aizsardzības departaments, Ordynariat Polowy.

Par Francijas Bruņoto spēku prioritātēm

Līga Lakuča 

Foto  — Armīns Janiks.

ViziteŠā gada 20. jūnijā divu dienu darba vizītē Latvijā ieradās Francijas bruņoto spēku komandieris ģenerālis Pjērs de Viljērs, lai apspriestu aktualitātes, kas saistītas ar gatavošanos NATO samitam Varšavā, Latvijas un Francijas divpusējo sadarbību aizsardzības jomā, kā arī drošības situāciju Eiropā un pasaulē. Viņš sniedza interviju arī militārajam žurnālam «Tēvijas Sargs».

— Kādi, jūsuprāt, būs NATO lielākie izaicinājumi nākamajā desmitgadē?
— Starptautiskā vide mainās ļoti ātri, un katru dienu ir saskatāmi apdraudējumi mūsu drošībai. Tāpēc sabiedrotajiem laikā, kad NATO pamatvērtības saskaras ar regulāriem izaicinājumiem, ir veicami šādi uzdevumi:

▶ ik dienu ir jāakcentē NATO vienotība, solidaritāte un saliedētība;

▶ jāapsver visi mūsu stratēģiskās vides aspekti;

▶ jāpārskata alianses un līdzīgo organizāciju loma dažādu jauno draudu un drošības izaicinājumu risināšanā;

▶ jāizpilda visas mūsu saistības, kas attiecas uz aizsardzības izdevumu apjoma palielināšanu.

Alianse ir spērusi daudzus izšķirīgus soļus, jo īpaši attiecībā uz NATO Gatavības rīcības plāna īstenošanu, un tagad tiek apsvērta iespēja, kā nodrošināt priekšējās līnijas klātbūtni pie alianses austrumu robežām.

— Kas, jūsuprāt, nākotnē būs Francijas un arī Baltijas valstu drošības un
aizsardzības svarīgākais jautājums?
— Pašreizējā stratēģiskā un starptautiskā drošības situācija, salīdzinot ar 2014. gadu, ir ļoti atšķirīga, it īpaši Baltijas reģionā pēc Ukrainas krīzes. Alianse savā attīstības procesā ir ņēmusi vērā šīs tendences. Attiecīgi Eiropas austrumu robežu aizsardzības nodrošināšana arī turpmāk būs viena no galvenajām alianses prioritātēm, jo tas ir mūsu organizācijas pamatuzdevums. Savukārt Francija kā alianses dalībvalsts ir atkārtoti apliecinājusi savu atbalstu Baltijas valstu drošības aizstāvībai. Francijas Bruņotie spēki šobrīd ir un arī nākotnē būs kopā ar saviem sabiedrotajiem Austrumeiropā.

Šajā kontekstā es saskatu četras kopīgas mūsu galvenās darbības:

■  turpināt drošības garanta stratēģiju, to pielāgojot atbilstoši drošības situācijas novērtējumam Austrumeiropā;

■  turpināt attīstīt NATO Sevišķi ātras reaģēšanas apvienotos spēkus un risināt jautājumus, kas attiecas uz šajos spēkos iesaistīto dalībvalstu bruņoto spēku spēju sadali;

■   regulāri nodrošināt kopīgas apmācības;

■   pilnveidot sadarbību izlūkošanas datu apmaiņā un kiberaizsardzībā — šo uzdevumu īstenošana ir arī Francijas un Igaunijas Bruņoto spēku divpusējās sadarbības pamatā.

— Runājot par Latvijas, arī pārējo Baltijas valstu un Francijas sadarbību, kā galvenā jāmin gaisa telpas patrulēšana, eksperta darbība NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā un starptautiskās militārās mācības. Kā jūs vērtējat līdzšinējo sadarbību, un kādi ir sadarbības plāni nākotnē?

ViziteŠī ir Francijas Bruņoto spēku komandiera pirmā vizīte Latvijā kopš tās neatkarības atgūšanas 1991. gadā — tātad šī ir īpaša diena! Par mūsu divpusējo sadarbību — iekļaujoties NATO gaisa telpas patrulēšanas operācijā virs Baltijas valstīm, Francija apliecina, ka vienmēr ir bijusi ciešas sadarbības partneris saviem Baltijas sabiedrotajiem, jo īpaši Latvijai. No 2016. gada septembra līdz decembrim Francija pārņems Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misiju — mūsu Gaisa spēku iznīcinātāji tiks izvietoti šajā reģionā, lai nodrošinātu gaisa telpas patrulēšanu. Francija līdz šim ir bijusi otrs lielākais šīs patrulēšanas misijas atbalstītājs pēc Vācijas. Kopš misijas darbības uzsākšanas Šauļos, Lietuvā, 2007. gadā, esam tajā piedalījušies jau piecas reizes.

2014. gadā mēs uzsākām mūsu sesto misiju Malborkā, Polijā, kur darbojāmies kā NATO kolektīvās aizsardzības garants. Kopš tā laika Francijas Gaisa spēki ir veikuši regulārus NATO izlūklidmašīnu (AWACS) lidojumus Baltijas gaisa telpā.

Stratēģiskā komunikācija, kiberaizsardzība un enerģētiskā drošība ir jautājumi, kas attiecas uz abām mūsu valstīm. Mums jau ir izveidojusies stabila sadarbība ar NATO Kiberaizsardzības izcilības centru Tallinā un NATO Enerģētiskās drošības izcilības centru Viļņā. Tika nolemts nosūtīt pa vienam franču virsniekam arī darbā uz NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru Rīgā un uz NATO Kiberaizsardzības izcilības centru Tallinā.

Starptautiskās militārās mācības ir nepieciešamas savietojamības uzturēšanā un uzlabošanā. Francijas Bruņotie spēki 2015. gadā ir piedalījušies ne mazāk kā 20 NATO mācībās. Uzskatu, ka mums ir lieliska sadarbība NATO militārajās mācībās un vingrinājumos, un mēs turpināsim iesākto sadarbību. Arī mūsu Jūras spēki regulāri piedalās NATO Jūras spēku mācībās Baltijas jūrā. Pavisam nesen Francijas Jūras spēku kuģi piedalījās Baltijas jūrā notikušajās militārajās mācībās «BALTOPS 2016» un «Open Spirit». Turklāt, ja tiks pieņemts lēmums par NATO priekšējās līnijas klātbūtnes nodrošināšanu alianses austrumu pierobežā, Francija šo iniciatīvu atbalstīs.

— Jūs Rīgā tikāties ar valsts amatpersonām, piedalījāties diskusijās, kas bija šo sarunu galvenais temats? Vai gaidāmas kādas novitātes mūsu valstu sadarbības jomā?

Šajās sarunās galvenokārt tika analizēta mūsu līdzšinējā sadarbība, vienojāmies turpināt un pastiprināt mūsu sadarbību katrā no iepriekš minētajām jomām.

Es pateicos jūsu aizsardzības ministram un Nacionālo bruņoto spēku komandierim par Latvijas atsaucību Francijas prezidenta aicinājumam pēc 2015. gada novembra uzbrukumiem Parīzē. Latvija bija viena no pirmajām Eiropas valstīm, kas reaģēja uz Eiropas (Lisabonas) līguma savstarpējās palīdzības klauzulu (līguma 42.7. punkts). Francijas Bruņotie spēki novērtē Latvijas atbalstu, NBS karavīriem piedaloties ES bruņoto spēku apmācības misijā Mali (EUTM Mali) un Apvienoto Nāciju Organizācijas misijā Mali MINUSMA.

Vizite

— Terorisms ir viens no galvenajiem Eiropas drošības darba kārtības
jautājumiem. Kādas izmaiņas ir notikušas aizsardzības jomā Francijā? 

— Terorisma draudiem nav robežu, tas ir mūsu kopīgais ienaidnieks. Ja mums patiešām ir svarīgi sargāt alianses austrumu robežas, tad mums ne mazāk svarīgi ir būt gata­- viem cīnīties ar draudiem, kas vēršas pret NATO dalībvalstīm no dienvidiem. Francijas Bruņotie spēki Mali, Sāhelas reģionā, vada operāciju «Barkhane», kuras ietvaros notiek cīņa pret bruņotajām teroristu grupām un islāmistu nemierniekiem piecās Āfrikas valstīs: Mali, Čadā, Nigērā, Mauritānijā un Burkinafaso. Esam iesaistīti arī starptautiskās koalīcijas Apvienoto spēku militārajā pretterorisma operācijā Irākā «Inherent Resolve». Eiropas dienvidu robežas nedrošība ir draudi Francijai un arī pārējām valstīm. Arī starptautiskā sabiedrība ir nobažījusies par šī jautājuma attīstību, un tam būtu jāmeklē efektīvs risinājums.

Francija cīņā pret terorismu darbojas vienlaikus divos virzienos: ārzemēs un Francijā — operācijas «Sentinelle» ietvaros. Šīs misijas prasa lielus līdzekļus, bet tās ir nepieciešamas. Tas ir izaicinājums mūsu pašreizējam aizsardzības modelim, tomēr Francijas Bruņotie spēki ir gatavi šādiem izaicinājumiem.

Vizite

— Kāda, jūsuprāt, ir bruņoto spēku vieta un loma cīņā pret terorismu?

Mana galvenā prioritāte ir nodrošināt mūsu pilsoņu aizsardzību Francijā un ārvalstīs. Mana stratēģija ietver divas sadaļas: agrīnās aizsardzības stratēģiju un stratēģiju, kas sekmē tēvzemes drošību. Tā ir gan dalība operācijās «Barkhane» un «Chammal» ārzemēs, gan operācijā «Sentinelle» Francijā.
34 000 franču karavīru, kas iesaistīti šajās operācijās, to īsteno katru dienu.

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaks.

Latvijas karavīri mācībās «Northern Strike» ASV apliecina augstu profesionalitāti

No 8. līdz 20. augustam Nacionālo bruņoto spēku gaisa atbalsta kontrolieri un apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji piedalījās Mičiganas Nacionālās gvardes organizētajās apvienotajās sauszemes un gaisa spēku mācībās «Northern Strike 2016» ASV, Greilingas un Alpenas poligonā. Mācībās kopā trenējās vairāk nekā 5000 karavīru un jūras kājnieku no ASV, Kanādas, Polijas un Latvijas.  Gaisa atbalstu sniedza lidmašīnas A-10, iznīcinātāji F-16, bumbvedēji B-1, transporta lidmašīnas C-130 un degvielas uzpildes lidmašīnas KC-135, kā arī JSTARS E-8C

daina-1

Apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji un gaisa atbalsta kontrolieri ir spējas, ko Latvijas bruņotie spēki attīstījuši augstā līmenī, pateicoties partnerībai ar Mičiganas Nacionālo gvardi.

«Gaisa atbalsta kontrolieru spējas ir ļoti nozīmīgas valsts un reģiona aizsardzības kontekstā. Tik augsta līmeņa prasmes, spējas un pieredzes līmenis, kāds ir Latvijas gaisa atbalsta kontrolieriem un apvienotā uguns atbalsta priekšējiem novērotājiem, palielina Latvijas konkurētspēju citu valstu vidū,» uzsver Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadnajs. «Mēs ļoti priecājamies par Latvijas karavīriem, viņi uzliek ļoti augstu latiņu citu valstu profesionāļiem. Viņiem ir ļoti liela pieredze un ekspertīze savā jomā, un mēs šajās mācībās uzticam viņiem apmācīt arī mūsu jaunos gaisa atbalsta kontrolierus.»

Northen Strike 2016 DV dayArī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kas vizītes laikā ASV apmeklēja mācības «Northern Strike», bija gandarīts par Latvijas karavīru profesionalitāti. «ASV esmu saņēmis daudz atzinīgu vārdu par Latvijas gaisa atbalsta kontrolieru un apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju prasmēm,» atzīst ģenerālleitnants R. Graube. Viņš norāda, ka ilggadējā sadarbība ar Mičiganas Nacionālo gvardi ir ne tikai sekmējusi Latvijas bruņoto spēku kaujas spēju attīstību un sniegusi būtisku pieredzi Latvijas karavīriem starptautiskā vidē, bet arī stiprinājusi ciešās draudzības saites starp Latviju un ASV.

Mičiganas Nacionālā gvarde organizē mācības «Northern Strike» jau sesto gadu, bet tieši šogad mācības bija daudz plašākas un sarežģītākas. Sauszemes spēku vienībās bija integrēti dažādu valstu gaisa atbalsta kontrolieri, tai skaitā no Latvijas, kas pildīja uzdevumus kopā ar Nacionālo gvardi un Jūras kājniekiem, izsaucot vienību atbalstam Gaisa spēku lidmašīnas.

daina-4

Gaisa atbalsta kontrolieri mācību laikā katru dienu atradās citā vietā, strādājot kopā ar dažādām sauszemes spēku vienībām no vada līdz bataljona līmenim un nodrošinot vienību ar tuvo gaisa atbalstu, izsaucot lidmašīnas un kaujas helikopterus, kā arī koordinējot netiešo uguns atbalstu, strādājot kopā arī ar apvienotā uguns atbalsta priekšējiem novērotājiem.

«Mācības mūsu vienībai ir nozīmīgas, jo varam trenēties citā vietā, bet līdzīgā apvidū, kāds ir Latvijā, kā arī iepazīt citu valstu, īpaši ASV, pieredzi, jo viņiem ir vieni no augstākajiem standartiem gaisa atbalsta kontroles jomā,» uzsver majors Armands Rutkis, Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Gaisa atbalsta kontroles vienības komandieris, kas mācībās «Northern Strike» piedalās jau trešo gadu. Viņš atzīst, ka gaisa atbalsta kontrolieriem ļoti nozīmīgas ir individuālās prasmes, kas regulāri jāatjauno un jāuzlabo. Rotas, bataljona un brigādes līmenī tas ir darbs komandā, kur ļoti svarīga ir informācijas apmaiņa un atbalsts sarežģītās situācijās, un katra komandas locekļa profesionalitātei jābūt augstā līmenī, lai varētu nešaubīgi cits uz citu paļauties.

«Gaisa atbalsta kontrolieriem reizi 18 mēnešos ir jāatjauno kvalifikācija, un regulārs treniņš ir daļa no šī procesa,» par karavīru augsto profesionalitātes līmeni stāsta kaprālis Toms Lepsis. «Greilingas un Alpenas poligoni ASV ir lieliska vide, kur var trenēties ar augsti kvalificētu personālu — pilotiem un sauszemes spēku vienībām. Gaisa atbalsta kontroles vienība ir prestiža, tā dod iespējas realizēt sevi augstākā līmenī, strādāt ar ļoti modernām tehnoloģijām, lidmašīnām un helikopteriem, būt dinamiskā vidē, piedalīties mācībās, nestāvēt attīstībā uz vietas. Progress ir šīs vienības sastāvdaļas.»

daina-2

Arī ASV jūras kājnieki, kas trenējās kopā ar Latvijas karavīriem, ar sadarbību bija apmierināti. «Mums ir ļoti svarīgi trenēties kopā ar citu valstu karavīriem no citiem spēku veidiem. Mums šādi treniņi nenotiek bieži, bet, domājot par to, ka mums var nākties kopā piedalīties konfliktos vai starptautiskās operācijās, kur mēs bieži sadarbo­- jamies ar sabiedroto valstīm, tai skaitā Latviju, ir labi, ka pirms tam jau ir nodibinātas labas attiecības, radusies izpratne par standarta operāciju procedūrām, veikti kopīgi treniņi,» uzsver kapteinis Dereks Kešs, ASV 25. Jūras kājnieku pulka 2. bataljona uguns atbalsta rotas komandiera vietnieks.

Norhen Strike 2016

Gaisa atbalsta kontrolieris mācībās un arī kaujā no priekšējām līnijām koordinē un tieši vada tuvo gaisa atbalstu un cita veida gaisa atbalstu operācijās. Tuvais gaisa atbalsts ietver gan lidmašīnu, gan helikopteru gaisa operācijas pret ienaidnieka objektiem tuvā distancē no pašu karaspēka vienībām.

Savukārt apvienotā uguns atbalsta priekšējais novērotājs pieprasa, koriģē un kontrolē uguni no sauszemes un jūras platformām, kā arī nodrošina visu nepieciešamo informāciju par mērķi, lai gaisa atbalsta kontrolieris varētu iznīcināt pretinieku no gaisa platformām.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa, AM Preses nodaļa.
Foto — Ēriks Kukutis. 

Brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš: Zemessardzē vissvarīgākais vienmēr būs cilvēks

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Zemessardzes komandieris

Pirms 25 gadiem Latvija bija tikko atguvusi savu neatkarību, jaunās valsts iekšējā un ārējā drošība bija gana trausla. Talkā nāca jaunizveidotā Zemessardze — pilsoņu un patriotu kopums, kas laika gaitā izveidojies par valsts aizsardzības sistēmas būtisku balstu. Pēdējos piecus gadus Zemessardzi vadījis brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš, kam šī gada augusts ir dubulti nozīmīgs — tajā gan godam jāatzīmē Zemessardzes ceturtdaļgadsimta jubileja, gan arī jānodod savs amats pēcnācējam.

— Ar kādām izjūtām atstājat amatu un nododat Zemessardzes vadību citās rokās?

— No šī amata aizeju ar diezgan liela gandarījuma izjūtu. Zemessardze šajos piecos gados ir sasniegusi patiešām daudz, man pat grūti uzskaitīt visas lietas. Kā organizācija šajā laikā esam būtiski mainījušies, ieguvuši daudzas jaunas spējas. Piemēram, kiberaizsardzība ir pavisam jauna spēja, ko sākām ieviest, un nu jau esam sasnieguši vērā ņemamu kompetences līmeni.

Arī kultūras dzīve un iesaiste sociālajos procesos ir augusi — visā Latvijā un arī aiz tās robežām cilvēki pazīst Zemessardzes orķestri un kori, mums ir ļoti populārs saksofonu kvartets, arī bigbends. Tomēr vislielākā uzmanība tiek pievērsta zemessargu apmācībai, ekipēšanai un sagatavošanai, lai sekmīgi pildītu savu uzdevumu — valsts aizsar­- dzības nodrošināšanu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī turpmāk Zemessardze ies iepriekšējos gados aizsākto aktīvas attīstības ceļu, turpinās pilnveidoties un kļūs par vēl efektīvāku valsts aizsardzības sistēmas daļu. Domāju, ka arī nākamajam Zemessardzes komandierim ir šāda attīstības vīzija.

— Ja mēs pašlaik mēģinātu pavisam konspektīvi aprakstīt Zemessardzes ceļu šajā ceturtdaļgadsimtā, kādi būtu būtiskākie atskaites punkti?

— Zemessardzes ceļš daļēji būs atspoguļots mūsu vēstures grāmatā, kuras atvēršana notiek mūsu lielās jubilejas priekšvakarā — ikviens interesents šajā grāmatā atradīs daudz detalizētāku ieskatu mūsu veikumā. Bet tā, atskatoties uz šo ievērojamo laika posmu, svarīgākais droši vien ir Zemessardzes būtiskā loma Latvijas drošības sardzē un šajos gados notikušās izmaiņas mūsu organizācijā. Laikā, kad Zemessardze tikai veidojās, Latvijai kā jaunai valstij nebija savas militārās un aizsardzības struktūras, tāpēc Zemessardze reaģēja uz aktuālajām vajadzībām un iesaistījās gan iekšējās kārtības nodrošināšanā, gan valsts robežu aizsardzībā. Zemessardzei sākotnēji bija ļoti daudz netipisku uzdevumu, taču laika gaitā mēs no tiem atteicāmies, un nu esam kļuvuši par sauszemes spēkiem absolūti identisku formējumu Nacionālo bruņoto spēku ietvarā. Mūsu apmācību sistēma, ekipējums, bruņojums, proce­- dūru ievērošana pilnībā atbilst NATO standartiem. Savukārt Zemessardzes attīstības līmenis šodien jau ir tik augsts, ka spējam īsā laikā sagatavot vienību dalībai ES Kaujas grupā vai starptautiskajās operācijās.

2. ZS novada komandieri

Mūsu kompetenci un profesionalitāti apliecina daudzie atzinības vārdi, ko esam saņēmuši gan no Aizsardzības ministrijas un NBS vadības, gan no ārvalstu partneriem.

Un, protams, visus šos gadus mēs nemainīgi esam bijuši ne tikai valsts aizsardzības būtiska sastāvdaļa, bet arī esam turpinājuši atbalstīt sabiedrību, iesaistoties gan pazudušo cilvēku meklēšanā, gan ugunsgrēku vai plūdu seku likvidēšanā. Mūsu darbību spektrs ir ļoti plašs, taču no sev neraksturīgajām funkcijām esam atteikušies. Tiesa, nepieciešamības gadījumā specifiskās situācijās mēs atbalstām Valsts policijas aktivitātes, arī ar Valsts robežsardzi mums visā šajā laikā ir bijusi ļoti laba sadarbība.

— Kāda izskatās mūsu Zemessardze savā 25. dzimšanas dienā, kaut vai salīdzinot ar tās pirmajiem darbības gadiem?

— Pilnīgi noteikti — nav vērojams nekāds pagrimums vai sabiedrības intereses kritums par Zemessardzi. Katru gadu konsekventi mūsu rindās tiek uzņemti 800 — 1000 jauni zemessargi. Mēs pilnveidojamies un ātri pielāgojamies aktuālajai situācijai un izaicinājumiem. Veidojot jaunas spējas, mēs ne tikai attīstām Latvijas aizsardzības spējas, bet arī dodam iespēju Latvijas pilsoņiem atrast savu vietu un realizēt sevi valsts aizsardzībā. Zemessardzē katrs var atrast kaut ko sev piemērotu un savām interesēm atbilstošu — piemēram, datorspeciālistiem mums ir spēcīga IT joma, savukārt fiziski aktīvākiem cilvēkiem būs interesantas taktiskās darbības. Mēs nosedzam faktiski visas bruņoto spēku spējas valsts aizsardzībā.

— Vēl pirms dažiem gadiem ir nācies dzirdēt viedokli, ka Zemessardze valsts aizsardzības sistēmā reizēm ir tādā kā pabērna lomā.

— Jāsaprot, ka valstij nebija pietiekama finansējuma aizsardzībai un tā nespēja nodrošināt adekvātu ekipējumu gan profesionālajai armijai, gan Zemessardzei. Taču pēdējos gados situācija ir radikāli mainījusies — ir skaidri redzams, ka gan Aizsardzības ministrijas, gan Nacionālo bruņoto spēku vadības ieskatā galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai regulārajos spēkos visi būtu vienlīdz labi apmācīti, nodrošināti un ekipēti. Mums visiem ir vienādas formas, Zemessardzē notiks pārapbruņošana, vieglie kājnieku ieroči Zemessardzes bataljonos jau daudz lielākā skaitā būs tādi paši kā Sauszemes kājnieku brigādei, un jau tagad ZS apakšvienību apbruņojumā parādās ieroči, ar ko iespējams atvairīt pretinieka smago tehniku — progress ir jūtams un acīmredzams.

Būtiski ir arī tas, ka pēdējo gadu laikā zemessargi arvien vairāk piedalās valsts aizsardzībā tieši ar savu intelektuālo potenciālu. Ļoti progresē Zemessardzes pretgaisa aizsardzības spējas, attīstās arī Kiberaizsardzības vienība. Zemessardzes rīcībā ir viena no lielākajām kapacitātēm IT jomā, ko nodrošina Latvijas pilsoņi ar savām specifiskajām zināšanām, kuri civilajā dzīvē ir atzīti un vadoši savā nozarē, bet atrod laiku arī valsts aizsardzībai.

Šodien par Zemessardzi pilnīgi noteikti vairs nevar runāt kā par aizsardzības jomas pabērnu. Ja nozarē kaut kā pietrūkst — tātad tā pietrūkst visiem, nevis tikai specifiski Zemessardzei. Es gribētu teikt, ka nu jau visas aizsardzības struktūras ir kā saticīga ģimene, kas pieejamo resursu sadala visiem objektīvi un vienlīdzīgi.

— Tad varam uzskatīt, ka pašlaik ar līdzekļiem viss ir kārtībā?

— Nekad nav tā, ka labāk vairs nevar būt. Objektīvi ņemot, ar pieejamo finansējumu visam nepietiek. Mums ir jāattīsta savas mobilitātes spējas, jāuzlabo infrastruktūra, kas nav skarta kopš 90. gadu sākuma. Zemessardzei ir daudzi jauni, ambiciozi projekti, taču tas viss prasa laiku un finansējumu. Tomēr es ceru uz ļoti konkrētu rezultātu jau pēc diviem, četriem gadiem, kas kardināli uzlabos Zemessardzes spējas.

— Kāds ir plašākas sabiedrības viedoklis par Zemessardzi?

— Sabiedrības attieksme uzlabojas. Jau kopš krīzes laika ir jūtams, ka sabiedrība mobilizējas, pieaug atbalsts aizsardzības spēju attīstīšanai — mēs to izjūtam vieni no pirmajiem. Vēl kāds interesants moments — esmu novērojis, ka tieši pēdējā laikā ar aizsardzības jomu pilnīgi nesaistīti cilvēki bieži nāk ar savām iniciatīvām par to, kā attīstīt Zemessardzi, uzlabot valsts aizsardzību kopumā. Kaut gan turpinās cilvēku izbraukšana no valsts, kaut gan cilvēki sāk pierast pie tā, ka Austrumukrainas krīze, kas bija ļoti spēcīgs patriotisma katalizators, ir ieilgusi, tomēr mums arī šogad līdz 1. augustam ir jau vairāk nekā 600 jaunu zemessargu — tas ir ļoti spēcīgs arguments, kas raksturo pozitīvo sabiedrības attieksmi un viedokli par valsts aizsardzību. Pēc manām domām, sabiedrība arvien vairāk sevi asociē ar valstiskuma jēdzienu, demonstrējot augstu pilsonisko atbildību un izcilu patriotismu. Ļoti pozitīvi ir arī tas, ka Zemessardzē stājas galvenokārt jaunieši, 18—23 gadus veci. 82% zemessargu ir vecumā līdz 35 gadiem, un tas ir ļoti labs rādītājs un vēl viens apliecinājums, ka Zemessardze saglabā attīstības tempu, labu formu un vietu aizsardzības struktūrā. Protams, stājas arī 40—45 gadus veci cilvēki, mēs viņus ņemam atplestām rokām. Tie ir cilvēki ar uzkrātu dzīves pieredzi, viņu bērni ir jau izauguši, un ir parādījusies iespēja ziedot sevi valsts drošībai.

Detonators 2015

— Bet krīzei un cilvēku izbraukšanai tomēr ir bijusi sava ietekme…

— Protams, taču, manuprāt, tā nav tāda, kā to varēja prognozēt. Sākoties krīzei un cilvēku aizbraukšanai, bija uzskats, ka viena daļa sabiedrības izbrauks un zaudēs saikni ar Latviju, ka drīz vien viņiem sekos arī citi. Taču ir noticis pretējais — palikušie arvien vairāk konsolidējas un nenorobežojas no Latvijas vajadzībām. Viņi saprot — ja mēs būvējam savu valsti, mums ir ekonomiskā attīstība, tad ir jābūt arī adekvātai valsts aizsardzībai. Turklāt šī aktīvā sabiedrības pozīcija dod skaidru signālu arī uz āru — Latvija attīstās, nekāda katastrofa nav notikusi. Daļa aizbraukušo to redz un atgriežas. Nav jau arī tā, ka aizbraukušie ir Latvijai pilnībā zuduši. Piemēram, arī Zemessardzē cilvēki no tuvākajām valstīm brauc uz mācībām. Tie ir ļoti pozitīvi piemēri, kas ļauj man nākotnē skatīties ar optimismu un ticēt, ka Latvija izdzīvos.

— Pašlaik ārvalstīs droši vien dzīvo arī daudzi zemessargi.

— Ja cilvēks ir beidzis pamatapmācības kursu, mums ir viņa kontakti, un viņš kaut reizi gadā ierodas Latvijā un piedalās Zemessardzes aktivitātēs — mēs viņu neizslēdzam. Izslēdzam tikai tos, ar kuriem kontakti ir zuduši, jo tad nevaram krīzes situācijā uz viņiem paļauties. Tajā pašā laikā mums ir stingra personāla uzskaite, un formāli mēs nevienu sarakstos neturam, lai tikai nodrošinātu iespaidīgu skaitlisko sastāvu, kā tas ir novērots dažās kaimiņvalstīs. Kaujas gatavības pārbaudēs personālsastāvu pārbaudām katru gadu, un šie skaitļi ir visai pozitīvi un dod pārliecību, ka ar Zemessardzes skaitlisko sastāvu viss ir kārtībā.

Vidējais dienesta ilgums Zemessardzē ir astoņi gadi. Šajā laikā cilvēks ne tikai apgūst militārās iemaņas, bet arī saaug ar šo vidi. Manuprāt, Zemessardze dod daudz racionālāku efektu valsts aizsardzības sistēmā nekā obligātais militārais dienests, kur cilvēks pēc 10 mēnešus ilgas apmācības aiziet no militārās jomas un, iespējams, savā turpmākajā dzīvē ar to vairs nesaskaras.

— Vai Zemessardzei pietiktu resursu, ja, piemēram, pēkšņi sāktos vēl
lielāks patriotiski noskaņotu pilsoņu pieplūdums?

— Ja mums būs jāuzņem 5000 jaunu zemessargu, mēs viņus uzņemsim. Zemessardzei pietiek gan ieroču, gan munīcijas, gan formastērpu. Varbūt uzreiz nebūs pieejamas kādas specifiskākas lietas, piemēram, guļammaisi, taču pamatekipējumu mēs nodrošināsim. Tādēļ visi Latvijas pilsoņi ir laipni aicināti, visiem atradīsim vietu savās rindās. Ja esat vecumā no 18 līdz 55 gadiem, nesodīti un turat rūpi par Latvijas drošību, vērsieties tuvākajā Zemessardzes bataljonā vai arī zvaniet uz mūsu mājaslapā atrodamajiem kontakttālruņiem.

— Kādi būs būtiskākie uzdevumi nākamajam Zemessardzes komandierim?

— Domāju, ka radikāli nekas nemainīsies. Arī nākotnē mūsu prioritārais uzdevums būs rūpes par zemessargu. Būs jāturpina strādāt ar cilvēkiem, jāieinteresē viņi iestāties Zemessardzē, jāapmāca un jāekipē.

Otra lieta — mēs noteikti nevaram apstāties savā attīstībā, jāapgūst arvien jaunas spējas un jāattīsta jau esošās. Jauni izaicinājumi parādās katru gadu, jo mūsdienās ļoti dinamiski mainās militāri taktiskā vide.
Kas derēja vēl pirms desmit gadiem, šodien jau ir neglābjami novecojis.

— Ar ko nodarbosieties turpmāk?

— Būšu NBS Apvienotā štāba priekšnieks. Darbam būs cita specifika, taču kopumā tā ir zināma. Iepriekš esmu bijis gan Latvijas kontingenta komandieris Irākā, gan Zemessardzes štāba priekšnieks, aiz muguras ir arī daudzi mācību kursi — tagad visu šo pieredzi likšu lietā jaunajā amatā. Protams, tas ir jauns izaicinājums, kuram es esmu gatavs. Izveidojot labu komandu un efektīvi strādājot, mēs attīstīsim visus jau esošos un jaunos projektus nu jau visu bruņoto spēku līmenī.

Runājot par šo jauno pieredzi — es uzskatu, ka militārpersonai ir nesvārstoties jāpieņem visi izaicinājumi, kas tai dod iespēju attīstīties un realizēt savas idejas. Šāda attieksme man vienmēr ir bijis pats galvenais, tā palīdzējusi īstenot visus uzdevumus un izaicinājumus gan dzīvē, gan militārajā karjerā.

— Atskatoties uz Zemessardzes komandiera amatā aizvadīto laiku — vai kāds notikums ir īpaši nozīmīgs?

— Diemžēl jāatzīst, ka atmiņā visspēcīgāk iespiedies kāds visai skumjš un traģisks notikums. Kad uzsāku darbu šajā amatā, 2011. gada oktobrī vingrinājuma laikā Ādažu poligonā mēs zaudējām zemessargu, vēl pieci cilvēki tika ievainoti bezjēdzīgā incidentā, eksplodējot granātai, ko kāds mācību dalībnieks bija ielicis savā mugursomā. Tas uz mani atstāja milzīgu psiholoģisko iespaidu. Par tādām traģēdijām vispirms ir atbildīgs komandieris, un viens no sāpīgākajiem iespējamajiem momentiem šajā darbā ir kāda sava karavīra zaudēšana. Šādas traģēdijas liek mobilizēt visu savu intelektuālo potenciālu, lai nākotnē nekas tamlīdzīgs neatkārtotos, lai mācību process būtu pēc iespējas drošāks.

Visādi citādi — vienmēr esmu priecājies kopā ar savas komandas locekļiem par sekmīgi izpildītiem uzdevumiem. Gan pēc pirmajām misijām Afganistānā, kur strādājām vēl bez regulārās armijas atbalsta un no kurām atgriezāmies ar apbalvojumiem un pateicībām, gan 2006. gadā pēc misijas Irākā, kur kopā ar savu vienību sekmīgi paveicām uzdevumus un atgriezāmies bez zaudējumiem. Jāatzīst, ka starptautiskās operācijas ir optimālākais veids, kā sagatavot zemessargus un profesionālā dienesta karavīrus militāro uzdevumu izpildei. Treniņos savā vidē ir kāda robeža, ko var sasniegt un pāri tai netikt. Tālāk jau ir multinacionālā vide un citi, lielāki izaicinājumi.

— Vai šādā darba intensitātē vispār atliek laika kam citam?

— Būtībā visu šo laiku esmu bijis zemessargs 24 stundas diennaktī, jūtos gandrīz organiski saaudzis ar Zemessardzi. Pretējā gadījumā es nevarētu ar pilnu atdevi realizēt idejas, kas radušās, es nebūtu uz viena vadības un ideju viļņa ar saviem zemessargiem. Mana ģimene jau ir pieradusi pie šāda dzīves ritma. Viņi zina, ka man ir nepieciešama vieta, kur realizēt sevi.

— Ko jums gribētos novēlēt zemessargiem lielajā jubilejā?

­— Es novēlu jums, zemessargi, nekad neapstāties, ejot pa cildeno Latvijas drošības garanta ceļu. Pilnveidojiet sevi, esiet dāsni, daloties degsmē ar citiem, un nekad nezaudējiet to lielisko auru, kas uztur organizācijas spēku, lai turpinātu īstenot tos mērķus, kurus ir noteikusi Latvijas tauta, kura izveidoja Zemessardzi pirms divdesmit pieciem gadiem.

Ja viss būtu jāuzsāk no jauna, es uzņemtos un darītu

girtsIntervija ar Ģirtu Valdi Kristovski,
pirmo Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieku (1991.—1993.) un bijušo
LR aizsardzības ministru (1998.—2004.) 

Līga Lakuča

Foto — Jānis Deinats.

— Pastāstiet, lūdzu, par savu izvēli iesaistīties Zemessardzes veidošanā.

— Vēl pirms 1990. gada 4. maija balsojuma par neatkarību, būdams viens no Augstākās padomes jaunākajiem deputātiem, izšķīros par iesaistīšanos Iekšlietu un aizsardzības komisijas, tas ir, valsts aizsardzības atjaunošanas darbā. Man toreiz bija 28 gadi. Protams, bija jautājums, vai man ir pietiekamas zināšanas, vai tas būs manos spēkos. Taču, tā kā abi mani vectēvi bija piedalījušies Latvijas Brīvības cīņās, bija kalpojuši Latvijai izšķirīgajos laikos ar ieročiem rokās, sapratu, ka daudz svarīgāka ir piedalīšanās un zināšanas jāpapildina dalības procesā. Kopš bērnības uz mani milzīgu iespaidu bija atstājis arī tas, ka mana vectēva kāzu bildē visi kungi bija tikai Latvijas armijas virsnieku formas tērpos. Īpašs iedvesmas avots bija vectēva brālis pulkvedis-leitnants Aleksandrs Kristovskis, kurš kopš 1919. gada marta kā bijušais cara armijas virsnieks bija piedalījies Latvijas armijas izveidē un cīņās Kurzemē. Viņa pēdējie amati bija gan Latvijas Karaskolas saimniecības priekšnieks, kā arī no 1939. gada Armijas štāba Administratīvās daļas priekšnieks. Diemžēl Baigajā gadā viņa dzīve aprāvās Butirku cietumā Maskavā kā daudziem latviešu augstākajiem virsniekiem. Līdz ar to zināju, ka arī man ir jāpiedalās Latvijas aizsargāšanā, lai ko tas maksātu. Toreiz, kad apkārt bija PSRS bruņotie spēki, VDK un citas komunistiskajam režīmam uzticamas represīvas sistēmas, līdzdalība Latvijas aizsardzības sistēmās, kur nu vēl bruņotu vienību izveidē bija ļoti liela uzdrīkstēšanās. Tomēr 1991. gada Janvāra barikādes apliecināja, ka patriotisko ļaužu pulks, kas šādā gluži bezcerīgā situācijā gatavi ar kailām rokām iziet cīņā par Latvijas neatkarību, ir ievērojams. Tieši barikādēs, sapratu, ka no valsti aizstāvēt gribošas vāji organizētas cilvēku kopas pēc iespējas ātri ir jāizveido vadāma un rīcībspējīga sistēma. Pretējā gadī­- jumā jau nākamajā sadursmē ar totalitāro varu mūsu tautai nāksies piedzīvot apkaunojošu haosu, nevis pašcieņas pilnu zaudējumu.

Pēc ceturtdaļgadsimta, protams, redzu, ka atsevišķus attīstības procesus Latvijā varēja veiksmīgāk virzīt. Tomēr toreiz bija pieejams tas zināšanu un tehniskā nodrošinājuma apjoms, kas Latvijas sabiedrībai vai katram atsevišķam cilvēkam piemita. Es to apzinājos, tomēr degsmes un pārliecības netrūka kā toreiz, tā arī tagad. Ja būtu viss jāuzsāk no jauna, protams, es uzņemtos un darītu. Tagad gan būtu lielāka mērķtiecība un vairāk pārliecības par saviem spēkiem, taču arī toreiz tās nebija maz.

— Kā tas viss sākās? 

— Lai gan kopš 1990. gada maija aizsardzības aspektu aizmetņu izsvēršanā vadošo konsultantu lomu uzņēmās Latviešu strēlnieku apvienība — Jānis Baškers, Georgs Stiprais, Auseklis Pļaviņš, Voldemārs Jaronis un virkne citu, no viņiem neatkarīgi bija uzsākta brīvprātīgo kārtības sargu vienību veidošana. Uzņēmos tādu kā brīvprātīgā Augstākās padomes (AP) kuratora lomu. Gāju uz šo vienību sanāksmēm, tikos ar to cilvēkiem, mēģināju saprast, ko no šī spēka Latvijas valsts var sagaidīt tai priekšā stāvošajā cīņā par pilnīgu neatkarību. Vēlāk barikāžu laikā pārliecinājos, ka organizētības pamaz. Bez atsevišķa likuma un stingras vadības neko vērā ņemamu nav iespējams sasniegt. Tā kā barikāžu laikā bija paveicies, ka PSRS režīms nespēja izšķirties par to fizisku iznīcināšanu, sapratu, ka starplaiks līdz nākamajai sadursmei ar Maskavas varu ir jāizmanto sistēmiskas tautas aizsardzības organizācijas izveidošanai. Pieteicos brīvprātīgi uzsākt likuma par Zemessardzi rakstīšanu sadarbībā ar Tautas frontes Aizsar­- dzības darba grupas aktīvistiem. Ir jāuzsver, ka likums par Zemessardzi tapa PSRS represīvās sistēmas totālā ielenkumā. Par šiem centieniem nācās uzklausīt draudus un ņirgāšanos no Augstākās padomes «Līdztiesības» frakcijas deputātiem, PSRS aktīvajiem armijas virsniekiem. Paralēli bruņotas valsts aizsardzības sistēmas izveides iespējām okupācijas situācijā es strādāju arī pie Nevardarbīgās pretošanās centra nolikuma. Tas bija sava veida paradokss, mēģinot likt pamatus gan bruņotas, gan nevardarbīgās pretošanās sistēmām vienlaikus. Studēju gan Latvijas pirmskara Aizsargu organizācijas pieredzi, gan arī sazinājos ar profesoru Džīnu Šārpu no Masačūsetas universitātes, kas tolaik bija galvenais nevardarbīgās pretošanās ideologs pasaulē, kas, manuprāt, bija ticis pakāpi tālāk par Mahatmu Gandiju. Viņš 1991. gada pavasarī man atsūtīja veselu kasti ar grāmatām par šo tēmu. Sākotnēji bija domāts, ka Zemessardzes veidošanu pēc likuma pieņemšanas uzticēs Odisejam Kostandam. Tomēr Augstākās padomes prezidijs 1991. gada jūnija beigās bez manas klātbūtnes un formālas piekrišanas par Zemessardzes vienību veidotāju apstiprināja tieši mani. Tomēr, tā kā vēl turpināju Nevardarbīgā pretošanās centra koncepcijas gatavošanu, Augstākā padome augustā mani bija nosūtījusi uz pasaules nevardarbīgās pretošanās treniņnometni Nīderlandē, lai saprastu, kā šo cīņas veidu praktizē Rietumos. Tur biju ieradies kopā ar AP deputātu Juri Dobeli, un tur mūs pārsteidza 1991. gada Augusta pučs. Nekavējoties devāmies uz Hāgu prasīt Latvijas neatkarības atzīšanu. Tikāmies ar Nīderlandes parlamenta Ārlietu komisiju, mūs intervēja radio, televīzijā, skaidrojām, kāpēc Latvijai ir jāsniedz atbalsts un nekavējoša neatkarība. Pa to laiku Augstākā padome, pirms vēl atgriezos no Nīderlandes, mani bija apstiprinājusi par Zemessardzes štāba priekšnieka vietas izpildītāju, savukārt tā laika valsts augstāko amatpersonu Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu par Zemessardzes priekšnieku. Tas bija taktiski gudrs lēmums, jo viņš tālākajā, ārkārtīgi sarežģītajā Zemessardzes izveides procesā nodrošināja spēcīgu politisko atbalstu.

— Kādi bija pirmie darbi šajā amatā?

— Sākums patiesībā bija diezgan kuriozs. Tevi nozīmē par visas valsts Zemessardzes štāba priekšnieku, bet tev nav neviena līdzgaitnieka. Nav ne darba telpu, ne konkrētu cilvēku, tikai Augusta puča laikā pieņemtais manis virzītais likums «Par Latvijas Republikas Zemessardzi», kas nosaka galvenos darbības principus un tiesības. Pirmie entuziasti, kurus ar Daiņa Īvāna pavadvēstuli man atsūtīja Tautas fronte, pirmās divas trīs nedēļas strādāja Augstākās padomes speciāli mums izbrīvētā telpā. Pie deputātu darbam paredzētajiem galdiem sasēdās raiba publika, un tomēr vajadzēja uzreiz novērtēt, ko kuram vari uzticēt, kas kuram varētu būt pa spēkam. Ar konkrētību izcēlās Ogres zemessargu aktīvistu grupa, kurā bija vēlākais pulkvedis Jānis Hartmanis un ģenerālis Gundars Ābols, militārās vēstures entuziasts Voldemārs Eihenbaums. Viņu atbalsts un pienesums ļāva noticēt, ka ar kopēju pārliecību un neatlaidību varam salikt kopā Zemessardzes struktūru situācijā, kad tautā bija liela vēlēšanās iestāties Zemessardzē. Viņi tūlīt katrs uzņēmās izstrādāt kādu aizsardzības sistēmas virzienu, kādu darbības reglamentu. Piemēram, V. Eihenbaums, kā militārais vēsturnieks strādāja pie Zemessardzes heraldikas, vienību un personāla atšķirības zīmotnēm. Divatā ar Ministru kabineta lietu pārvaldnieku, kuram bija milzīgs atslēgu saišķis no dažādām Rīgas ēkām, braukājām pa Rīgu, meklējot piemērotu un pat­- stāvīgu vietu Zemessardzes štābam. Tā piemēram, Latgales priekšpilsētā, PSRS kara komisariāta telpās pirmo reizi es satiku vēlāko Zemessardzes un NBS komandieri Juri Eihmani, kura vadībā bija pārņemtas šīs telpas. Ieejot komisariātā tagadējā O. Kalpaka bulvārī, nācās elpot nepārtraukti dedzinātu dokumentu smārdu, jo tur vēl atradās brūkošās PSRS armija. Vēl pāris nedēļas pavadījām kādā plašākā dzīvoklī Elizabetes ielā, un tikai pēc tam nokļuvām Kalnciema ielā, kur pirmos gadus bija LR Zemessardzes štābs, bet tagad atrodas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs «StratCom». Tur palīgos no studentu rotas pieteicās tagadējie Latviešu virsnieku apvienības vadītāji Aleksejs Ozoliņš un Sarma Līne. Pulkvedis Juris Vectirāns Zemessardzes štāba apsardzībai iedeva pirmos divus sargus ar automātiem un Saeimas Drošības dienesta mikro­- autobusu. Pēc dažām dienām Zemessardzes štāba apsardzi jau pārņēmām paši, jo to uzņēmās ducis pirmo zemessargu, bijušie brīvprātīgo kārtības sargu vienību aktīvisti, kuru starpā bija pašreizējais NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, vēlākie pulkveži Normunds Aleksis, Egils Nīlenders un citi, kas veica ļoti nozīmīgu darbu turpmākajā Zemessardzes izveides un NBS attīstības gaitā. No šīs vienības un dažiem studentu rotas aktīvistiem sāka formēties speciālo uzdevumu vienība «Vanags» pulkvežleitnanta Viļa Skujas vadībā. Uz kopējām sanāksmēm no visas valsts sāka ierasties pašvaldību nozīmētie vienību komandieri, kas drīz vien ieguva bataljona komandieru statusu. Viņi visi nekavējoties pieprasīja skaidru sistēmisku pieeju, atalgojumu un, protams, ieročus, ekipējumu un transportu! Mazāk vai vairāk darbības uzsākšanai vajadzīgās telpas piešķīra pašvaldības.

kristovskis

Man, 29 gadus vecam Zemessardzes štāba priekšnieka vietas izpildītājam, ar to visu vajadzēja tikt galā, arī tāpēc, ka Latvijas sabiedrībai un Augstākai padomei, tās priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam bija jāapliecina, ka Zemessardze ir uz pareizā at­- tīstības ceļa, ka nestāvam uz vietas, ka Zemessardze tiešām tiks izveidota. Tā bija nenormāla slodze un stress. Saspringts koncep­- tuālas attīstības un organizatorisku jautājumu piesātināts intensīvs darbs no agra rīta līdz vēlām vakara stundām, bez brīvdienām, strādājot kā sestdienas, tā arī svētdienas.

Pašvaldību nozīmētajiem vietējo vienību komandieriem katrā sanāksmē, reizi ik pa pāris nedēļām, bija jāliek priekšā jauni strukturālie risinājumi, kāds reglaments. Sākām arī izdot Zemessardzes izdevumu, kur publicēt reglamentus un rakstus. Laiks gāja, bet vēl novembra sākumā valdība nebija piešķīrusi finansējumu. Viss, ko vajadzēja nodrošināt, iepirkt, tika veikts par iesaistīto cilvēku personīgajiem līdzekļiem vai arī solot norēķināties tad, kad tiks piešķirts Zemessardzes finansējums. Algas joprojām netika maksātas. Situācija kļuva draudīga, jo Zemessardzes bataljonu komandieri jau sāka pieprasīt izdalīt viņiem ieročus. Diemžēl šajā situācijā nesaņēmu Aizsardzības un iekšlietu komisijas atbalstu.  Šāda attieksme man bija nepatīkams pārsteigums. Sabiedrība bija paudusi savu gribu, tūkstošiem cilvēku pieteikušies Zemessardzē, un te pēkšņi tāda attieksme no Saeimas atbildīgās komisijas. Sapratu, ka atkāpšanās ceļa nav, nedrīkst pievilt cilvēkus, kas ir izšķīrušies par kalpošanu savai valstij. Valsts nedrīkstēja likt viņiem vilties. Šajā brīdī man ticēja un atbalstu sniedza tieši Zemessardzes priekšnieks Anatolijs Gorbunovs. Līdz ar to arī Ministru prezidents Ivars Godmanis galu galā pēc vairāku mēnešu domāšanas piekrita novirzīt no Valsts kases pirmos līdzekļus Zemessardzei. Tas, protams, bija ļoti niecīgs finansējums, tikai pašu nepieciešamāko izde­vumu segšanai. Mana alga toreiz bija aptuveni 75 ASV dolāru apmērā. Pārējās bija vēl mazākas.

— Tātad varēja būt tā, ka Zemessardzes nebūtu, būtu tikai bruņotie spēki?

— Tā varēja būt. Taču līdzīgas brīvprātīgo militāras pašaizsardzības organizācijas attīstījās arī Lietuvā un Igaunijā, līdz ar to Zemessardzes noliedzējiem bija arvien grūtāk noliegt tās attīstības nepieciešamību. Turklāt Latvijas Zemessardze bija izteikts līderis uz kaimiņvalstu fona. 1991. gada pašā nogalē kopā ar Lietuvas zemessargu komandieri tiku uzaicināts uz raidījumu Lietuvas televīzijā. Tā gaitā Lietuvas zemessargu komandieris nepārtraukti akcentēja Latvijas Zemessardzi kā paraugu, kurai lietuviešiem jālīdzinās. Tas bija apliecinājums, ka mēs Latvijā īsā laikā mērķtiecīgā darbā esam spējuši jau šo to panākt. Šādu procesu apturēt bija grūti. Turklāt cilvēki tolaik bija pacēlumā, patriotiski noskaņoti, un daudzi paraugu atrada savu ģimeņu iepriekšējās paaudzēs — strēlniekos un leģionāros. Cilvēki bija arī ļoti nepacietīgi, viņi prasīja ekipējumu un bruņojumu, kas nepieciešams elementāru mācību organizēšanai. Ja, pa vismistiskākajiem ceļiem sarūpēts, tas neparādītos līdz 1991. gada beigām, tad nebūtu brīnums, ka Zemessardzi kā neiespējamu projektu sāktu noliegt paši tās veidotāji. Vienību komandieri sāka draudēt ar neuzticības izteikšanu, ja bruņojums neparādīsies. Kārtējās tikšanās reizē ar vienību komandieriem novembrī man tika pieprasīts parādīt savu personisko ieroci. Man tāda nebija. Gluži vai paradoksālā kārtā «izglāba» Krievijas armijas pārstāvji, kas iztirgoja šo to no viņu noliktavām Zemessardzes vajadzībām. Šādā veidā Zemessardze tika pie pirmā bruņojuma, ekipējuma, sakaru līdzekļiem.

— Tad tā ir taisnība, ka lielu daļu ieroču dabūjāt no krievu virsniekiem?

— Tieši tā. Krievu virsnieki nereti ieradās pie manis un citiem Zemessardzes komandieriem, lai izteiktu piedāvājumus. Līdz ar to daļa viņu bruņojuma tika atstāta Latvijā, netika aizvesta. Daudzas vienības šim mērķim pašas sameta savus personiskos līdzekļus. Sākumā šāda padomju bruņojuma puslegālā iegāde bija vienīgā iespēja, kā tikt pie pirmajām Makarova un Margoļina pistolēm, Kalašņikova automātiem. Taču līdz ar to radās nākamā problēma — kā nodrošināt, ka izsniegtie ieroči tiek atbilstoši uzglabāti. Te spēcīgs palīgs bija Zemessardzes bruņojuma priekšnieks majors Vilnis Beverts, kas izveidoja labu bruņojuma pārvaldes sistēmu. Lai gan kopumā tā funkcionēja labi, tomēr atsevišķi pārkāpumi un neveiksmes, lietojot ieročus vienībās, bija, tādējādi raisot plašu un negatīvu rezonansi sabiedrībā. Tie bija smagi brīži. Taču bija arī veiksmes. Par tādu var uzskatīt Anatolija Gorbunova ieteikumu jau pirmajās Zemessardzes izveides nedēļās uzsākt sadarbību ar šūšanas uzņēmumu «Daba», kas no medniekiem pārkvalificējās uz zemessargu pirmo formas tērpu šūšanu. Tika šūts uz parāda, taču līdz ar pirmajiem zemessargu formas tērpiem pieauga ticība mūsu nodomu nopietnībai. Tomēr liela daļa pirmo gadu formastērpu, uzkabes, kuru lietoja mācībās, nāca arī no Krievijas armijas noliktavām.

Rezultātā jau novembra beigās zemessargi bataljonos saņēma pirmās pistoles un pirmās triecienšautenes, RPG granātmetējus. Vērts pieminēt, ka trīs mašīnu kravas ar padomju parauga Simonova SKS karabīnēm par zemessargu saziedoto naudu nopirkām no Baltkrievijas decembra sākumā. Tas bija īsts pārdzīvojums divu trīs dienu garumā. Vilni Bevertu ar pāris viņa nodaļas cilvēkiem un jau iegādāto karabīņu kravām atceļā uz Latviju arestēja Baltkrievijas VDK. Kā viņus atbrīvot un ar visu kravu dabūt Latvijā — šo problēmu man nācās risināt starpvaldību līmenī. Tomēr pasākums bija grūtību un riska vērts. Ap Ziemassvētkiem mēs izsludinājām mācību trauksmi sešām septiņām rotām no tuvākajiem Kurzemes un Zemgales Zemessardzes bataljoniem. Uzdevums bija pilnā bruņojumā ierasties konkrētā Ziemassvētku kauju vietā. Kad šīs rotas, bruņotas ar SKS karabīnēm, jau daļēji tērpušās Zemessardzes formastērpos un noformētas saskaņā ar vienību atšķirības zī­mēm, ieradās norādītajā vietā un laikā, jutos patiesi gandarīts par sasniegto. A. Gorbunovs pieņēma parādi, un varēju ziņot par izpildīto uzdevumu. Tajā vakarā pacilātā no­- skaņojumā kopējā maršā nostaigājām Tīreļpurva strēlnieku kaujas ceļu. Tā bija liecība mūsu sasniegtajam nepilnos četros mēnešos. Pirmās triecienšautenes Latvijai 1992. gada janvārī nopirkām jau Prāgā, kur kopā ar Aizsardzības spēku pārstāvi Jevgēņiju Bogdanu un mežsaimniecības ministra vietnieku Arni Skulti veicām bartera darījumu. Mainījām apaļkokus pret čehu kalašņikoviem. Tāds bija tas laiks. Vai tad Ze­- messardzes vienībām bija jāapsargā Latvijas robežas? Taču tajā laikā bija jārīkojas atbilstoši valsts iespējām un vajadzībām. Vēlāk, uz pavasari, šo funkciju loģiski pārņēma Latvijas Valsts robežsardze.
— Kas bija pirmie Zemessardzes uzdevumi?

— Bija divi skaidri virzieni — sabiedriskās kārtības sargāšana un valsts aizsardzība, policejiskā un militārā funkcija. Sākotnēji Zemessardze sevi pierādīja tieši sabiedriskās kārtības sargāšanā. Tomēr tieši šis darbības virziens prasa visaugstāko profesionalitāti un pēc brīvprātības principa ir pildāms īstermiņā, pieļaujams tikai atsevišķās vēsturiskās situācijās, kāda toreiz bija Latvijā. Esot gan Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklim, gan arī līdztekus mācoties Juridiskajā fakultātē, biju guvis atbilstošas zināšanas, un man nebija šaubu par šādas nostājas pamatotību. Jāpatur prātā, ka par bataljonu komandieriem ieceltie vīri paši nespēja orientēties uz juridiskiem principiem balstītās policejiskā darba finesēs, kur nu vēl zemessargi, kuru profesionālā pieredze stāvēja tālu no tiesību jomas. Tā bija un ir problēma, notika pārkāpumi, rezultātā bija cietušie un bojāgājušie. Tādās reizēs kritikas krusa bira tieši pār Zemessardzes štāba priekšnieka Kristovska galvu. Runa ir un bija par to, vai zemessargs spēj pietiekami kvalitatīvi savākt un nostiprināt tiesiskos pierādījumus, kas tālāk izmantojami tiesu procesos vai pat krimināllietās. Neapšaubāmi šo 17 000 vidū bija arī tādi cilvēki, kas piederību zemessargiem izmantoja savtīgi, paši pastrādāja pārkāpumus. Tas viss norādīja, ka policejiskās darbības virziens nevar būt Zemessardzes attīstības noteicošais pamatvirziens.

Līdz ar to ir loģiski, ka Zemessardzes organizācija un struktūra, bruņojums, ekipējums un darbība tika veidota pēc militāra parauga. Laika gaitā tā jau tika precizēta saskaņā ar NATO struktūru. Tas tika uzsākts 1992. gada rudenī, kad par manu militāro padomnieku vienu gadu darbojās britu speciālo uzdevumu bataljona komandieris majors Edvards Bovens. Viņa līdzdalībai bija ievērojama un paliekoša nozīme. Kopš tā laika Zemessardzes struktūra kļuva saprotama Rietumu sabiedrotajiem, jo viņi tajā atpazina NATO raksturīgos principus un detaļas, sākām izmantot mazu vienību kaujas vešanas doktrīnu. Diemžēl pārējie Latvijas Aizsardzības spēki sākotnēji attīstījās saskaņā ar padomju militāro pieredzi, un tāpēc gadsimtu mijā to struktūru nācās būtiski mainīt atbilstoši NATO organizatoriskajiem standartiem. Tomēr, neskatoties uz šādām konceptuālām atšķirībām, man bija pārliecība, ka Zemessardze ir dzīvotspējīga tikai ciešā sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem, Aizsardzības ministriju, ka tai jābūt vienotas aizsardzības sistēmas sastāvdaļai.

— Kāds bija skatījums uz Zemessardzi kā jūsu izveidotu struktūru, kad kļuvāt par aizsardzības ministru?

— Zemessardzē biju līdz 1993. gada augustam, kad mani iecēla par Latvijas iekšlietu ministru. Zemessardzē tobrīd bija ap 17 000 cilvēku. Turpat divu gadu darbības periodā bija izveidojies pietiekami labs priekšstats, lai varētu apgalvot, ka tik lielu militāru spēku par pieejamo finansējumu nav iespējams ne pienācīgi apģērbt, ne apbruņot, ne ekipēt, ne arī apmācīt, ka nāksies to pārstrukturēt, saglabājot motivētāko zemessargu daļu, lai koncentrētu pieejamo finansējumu tieši viņu sagatavošanai. Diemžēl 1998. gada nogalē, kad kļuvu par aizsardzības ministru, nācās konstatēt, ka Zemessardzes struktūra nebija īpaši mainījusies kopš tās izveides sākuma, kaut gan zemessargu skaits bija sarucis par četriem pieciem tūkstošiem, turklāt zemessargu skaits atsevišķos bataljonos vairākas reizes atšķīrās. Tie nebija NATO prasībām atbilstoši un savietojami bataljoni. Šajā laikā Latvijas aizsardzības sistēma un Zemessardze bija nogājusi jau pietiekami ilgu ceļu, lai apzinātos kaujas spēju un NATO savietojamības prasības, prognozētu, ko par valsts atvēlētajiem vai nākotnē sagaidāmiem līdzekļiem ir iespējams sasniegt. Tāpēc uzreiz uzstāju, ka Zemessardzei ir jātiecas sasniegt jaunas virsotnes un tās ir sasniedzamas tikai caur sistēmas pilnveidošanu, vienību standartizēšanu un specializāciju, uzlabotu nodrošinājuma un apmācību sistēmu, dziļāku integrāciju vienotā valsts aizsardzības sistēmā. Patiesībā šis process turpinājās visu manu piecarpus gadu ilgo aizsardzības ministra darbības laiku.

— Daudziem bruņotajos spēkos bija iebildumi pret Zemessardzes  apvienošanu ar bruņotajiem spēkiem.

— Tas bija padomju karjeras virsnieku augstprātības rezultāts, kas radās deviņdesmito gadu sākumā, kad viņi atgriezās Latvijā un sāka veidot Aizsardzības spēkus. Šādu uzskatu paušanu pat varēju saprast, jo Zemessardzē, saprotamu iemeslu dēļ pārsvarā bija ļaudis ar rezerves virsnieku pieredzi vai tādu, kas gūta obligātā militārā dienesta laikā, kas bija atšķirīga. Tomēr stils, kādā veidā par to runāja viens otrs Aizsardzības spēku virsnieks, nebija pieņemams. Domāju, ka no Krievijas atsevišķi virsnieki atgriezās ar norādēm bremzēt Latvijas aizsardzības spēju, tajā skaitā Zemessardzes attīstību, apgrūtināt Latvijas virzību uz dalību NATO. Nevēlos neko konkretizēt, taču bija pazīmes, kas par šādu iesūtītu vīru klātbūtni neapšaubāmi liecināja.

— Tagad, pēc 25 gadiem skatoties uz Zemessardzi, vai ir pārliecība, ka tas bija tā vērts — likt pamatus, un vai tie pamati bija pareizi? Varbūt ir kas tāds, kas Zemessardzei jāņem vērā tagad?

— Ja pamati būtu pareizi, tad neko nebūtu jāreformē, varētu dzīvot ar esošo struktūru simtiem gadu. Taču tas nav izdevies nevienas valsts militārai sistēmai. Tomēr jāuzsver, ka pamati, kas tika likti 1991. gadā, Zemessardzei bija vienīgie iespējamie. Toreiz Anatolijs Gorbunovs izdeva pavēli — visiem organizēties Zemessardzē. Es domāju, ka viņam pašam toreiz nebija nekāda priekšstata, kas jādara un kas notiks tālāk. Es par to biju domājis jau vesela gada garumā, līdz ar to man bija konkrētāka vīzija. Vai varēja tajā vēsturiskajā situācijā rīkoties citādi? Acīmredzot nevarēja. Vai pareizāk būtu bijis gadu abstrakti veidot Zemessardzes struktūru, nākamā gada valsts budžetā piešķirt finansējumu un tikai tad aicināt kādu pieteikties? Domāju, ka ikviens saprot, ka šāds risinājums nesasniegtu mērķi. Būtu nokavēts moments, un būtu pazudusi sabiedrības līdzdalības vēlme un motivācija. Līdz ar to sākotnēji nekas nebija dziļi izplānots. Bija tā, kā bija. Daudz ko nācās apgūt un eksperimentēt jaunās pieredzes gūšanas procesā. Vienīgi laiks varēja apstiprināt, vai Zemessardze varēs izpildīt kādas konkrētas policejiskas vai militāras funkcijas plašākā vai šaurākā apjomā. Bija jāiziet cauri empīriskam attīstības ceļam, lai nonāktu pie secinājumiem, kas liek pārstrukturēt Zemessardzi, jau apzinoties, kāpēc tas ir nepieciešams. Sekojošā gadsimtu mijas reforma manas darbības aizsardzības ministra amatā laikā dažiem un dažviet nepatika. Bija iebildes, ka tiek apvienoti bataljoni, ka tiek savādāk strukturēta nodrošinājuma sistēma, ka tiek izvirzītas stingrākas prasības ieroču glabāšanai utt. Joprojām man par to tiek pārmests, kaut gan reformu detaļas prasīju izstrādāt Zemessardzes vadībai, Zemessardzes komandieriem —  pulkvežiem Jānim Kononovam un Jurim Kiukucānam. Protams, piedalījās arī NBS štābs. Diemžēl kritikas paudēji parasti paši neko, kas uzlabo Zemessardzi, nespēja piedāvāt. Tā ir vecu vecā patiesība. Taču objektīvi izvērtējot reformas nepieciešamību, nopietni domājoši speciālisti ir pārliecināti, ka bija, ir un būs jāreformē bruņotie spēki, tajā skaitā Zemessardze. Šodien redzam, ka Latvijas valsts aizsardzībai līdzekļu joprojām nepietiek, bet attīstības tempi ir jāpalielina, kaujas spējas ir jāpaaugstina, zemes­sargiem ir jāpiedāvā labākās iespējas pilnveidot profesionālās iemaņas.

—  Kāds būtu novēlējums Zemessardzei?

— Katram apzināties savas līdzdalības nozīmīgumu Zemessardzes rindās, celt savu profesionalitāti, uzturēt savu degsmi un pārliecību par to, kāpēc esi Zemessardzē. Zemessardzes komandieriem un profesionālā dienesta personālam ir jānodro­šina tāds Zemessardzes sadzīves un apmācību process, kas sniedz gandarījumu, attaisno katra brīvprātīgā ziedošanos — sava dzīves laika un līdzekļu atvēlēšanu valsts un sabiedrības inte­- resēm. Protams, turpināt veidot optimālo Zemessardzes struktūru, uzturēt dienestu iespējami augstākajā kvalitātē, jo tieši kvalitāte sniedz gandarījumu miera laikos un mazina zaudējumus krīzes un kara situācijās.

— Ņemot vērā notikumus pasaulē, Zemessardzei tagad ir otrā elpa, ļoti daudzi stājas zemessargos ar to pašu motivāciju, kas bija, veidojot Zemessardzi, — aizstāvēt savu valsti. Varētu teikt, ka zināms aplis ir noslēdzies.

— Es domāju, ka jaunas zemessargu paaudzes ienākšana pašlaik liecina, ka Zemessardze pastāv, tā attīstās tiešām apļveidīgi, taču pa spirāli uz augšu. Tātad tās izveide pirms 25 gadiem bija objektīva un ilglaicīga nepieciešamība. Tas apliecina to, ka arī paš­reiz daudziem, līdzīgi kā man Zemessardzes pirmsākumu laikā, ļoti svarīga ir paša līdzdalība Latvijas drošības veidošanā, tādējādi turpinot savas ģimenes, visas tautas iepriekšējo paaudžu centienus. Runa ir par strēlniekiem, leģionāriem, visiem, kas kaujas laukos saglabāja ticību saviem tuviniekiem un Latvijas valstij, kas nākamajās paaudzēs raisa cieņu un apbrīnu. Iespējams, ka pašreiz Zemessardzē ienākošā jaunā paaudze jau mūsos, tās aizsācējos, saskata ko līdzīgu, kas viņus motivē kalpot Latvijai. Ir redzama vēlme turpināt savu priekšgājēju aizsākto, dot Zemessardzei spēku un nodrošināt tās pastāvēšanai turpinājumu. Patiesībā, tas vien jau ir apliecinājums, ka 25 gados esam sasnieguši daudz.

Latviešu strēlnieki cīņās pie Smārdes 1916. gada augustā Pieminot vēsturisko kauju simtgadi

Nav nekā, ir tikai traka uguns,
Šautenes kā ūdens rokās vārās
Skaļi. Stāvs viss stindzis vienā alkā:
Šaut bez mitas, apturēt tos kaskās,
Tos, kas nāk starp dūmiem baisā solī.
(Aleksandrs Čaks. «Trieciens naktī»)

Kaujas darbība Rīgas nocietinātā rajona teritorijā 1916. gada vasarā aktivizējās, jo to noteica situācija citos Krievijas armijas frontes sektoros — apjomīgais ģenerāļa Brusilova uzbrukums Austroungārijas karaspēkam, kā arī cīņas Rumānijā. Rīgas frontē krievu ģenerāļi neplānoja plašus stratēģiskus uzbrukumus, šeit galvenais uzdevums bija piesaistīt lielākus Vācijas spēkus. Pēc neveiksmīgā jūlija uzbrukuma Ķekavas tuvumā Krievijas 12. armijas vadība tūlīt sāka gatavot kaujas operāciju iebrukumam Kurzemē. Trieciens notiktu divos virzienos — pie Rojas no 12 transportkuģiem, kurus apsargātu Baltijas kara flotes kuģi, tiktu izcelts kājnieku un kavalēristu desants. Tālāk šie karavīri nekavējoties dodas uz Tukumu, vienlaikus pie Smārdes sākas frontāls uzbrukums vācu aizsardzības pozīcijām. Dažādu iemeslu dēļ, kurus apskatīsim raksta noslēgumā, operācijas galvenā daļa netika realizēta. Tomēr kaujas plānā paredzēto pirmo posmu — platās neitrālās joslas ieņemšanu — latviešu strēlnieki godam paveica. Tobrīd mūsu astoņiem bataljoniem jau bija lielāka un mazāka cīņu pieredze, latviešu strēlnieku vienību kaujas spējas palielinājās. Katrā bataljonā noorganizēja 5. un 6. rotu, izveidoja bumbmetēju un grenadieru komandas. Iepriekšējās kaujās latviešu strēlnieku bataljoni pamatā cīnījās katrs atsevišķi, bet Smārdes operācijas laikā pieci mūsu bataljoni bija apvienoti vienā brigādē, kuru komandēja pulkvedis Andrejs Auzāns. Šajā apvienotajā brigādē jau jūlija beigās Jūrmalā tika sapulcēti vienkopus pieci latviešu strēlnieku bataljoni — 2. Rīgas, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 7. Bauskas un 8. Valmieras bataljons. Nāves salas pozīcijās tobrīd atradās 3. Kurzemes bataljons, bet 1. Daugavgrīvas un 6. Tukuma bataljons iepriekšējās kaujās bija cietis ievērojamus zaudējumus, tāpēc šīs divas vienības atradās rezervē.

smarde-1Kopā Smārdes uzbrukuma operācijai nozīmēja 32 kājnieku bataljonus, piecus latviešu strēlnieku bataljonus, 144 lielgabalus un bruņuvilcienu. Ja izdotos fronti pārraut, tad uz priekšu dotos no rezerves pieci kavalērijas pulki ar vairākām bruņu automašīnām. Vācijas armijas pozīcijās šeit izvietojās pastiprinātās 29. landesvēra brigādes vienības ar spēcīgu artilērijas grupu. Engures ezerā dislocējās vācu hidroplānu vienība, Rīgas jūras līci kontrolēja Krievijas kara flote. Pašā Kurzemē garo jūras piekrasti aizsargāja nelieli vācu spēki — pamatā kavalēristi un landšturma jeb zemessardzes rotas.

Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes uzdevums operācijas sākuma posmā bija Smārdes frontes iecirkņa vairāku kilometru platajā neitrālajā joslā maksimāli tuvu vācu nocietinājumiem izveidot jaunu ierakumu līniju. To vajadzēja nostiprināt, attiecīgi iekārtot un paralēli dzelzceļa līnijai Ķemeri—Tukums izbūvēt koka seguma apgādes līniju, kuru vēlāk nosauca par «Latviešu ceļu». Krievu ģenerāļu nodoms bija šajā taktiski svarīgajā vietā gar dzelzceļu izveidot placdarmu uzbrukumam. Pirmo pozīciju pārcelšanu uz priekšu šajā purvainajā vietā latviešu strēlnieku rota bez zaudējumiem paveica naktī uz 26. jūliju. Vācu karavīri, kuri iepriekš tur mierīgi pirms saviem ierakumiem pļāva zāli un ganīja lopus, tika pārsteigti. Pretinieks no dzelzceļa sarga mājas Nr. 6 atkāpās uz saviem pamatierakumiem. Turpmākajās dienās vācu pretestība pieauga, visas aktivitātes nācās maskēt, kā arī daudz ko paveikt naktīs. Tālāk sekoja dažāda veida aizsardzības pozīciju izbūves darbi. Visi nepieciešamie materiāli bija jāpienes vismaz no viena līdz divu kilometru attāluma, ierakumus nācās celt uzbērumu veidā. Naktī uz 17. augustu ar kauju 5. Zemgales, 7. Bauskas un 8. Valmieras bataljons kopā ar 54. Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma neitrālās joslas lielāko daļu un sāka veidot jaunus nocietinājumus. No ierindas šajā nakts cīņā tika izsisti pavisam 95 latviešu bataljonu karavīri, no kuriem vismaz 25 krita. Pozīciju celtniecības darbi turpinājās ar lielu sparu. Pretinieks saprata šādu aktivitāšu bīstamību, un tāpēc vācieši veica vairākus nakts uzbrukumus, kā arī aktīvi izmantoja artilēriju.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona štābs kauju laikā pie Smārdes (Latvijas Mākslas vēstures muzeja fonds).
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona štābs kauju laikā pie Smārdes (Latvijas Mākslas vēstures muzeja fonds).

Par cīņām pie Smārdes 1916. gada augustā savās atmiņās dalās bijušais 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 6. rotas karavīrs Pēteris Bergens:

«Netālu no Ķemeriem bija pirmā aizsardzības līnija — pozīcijas, bet lielais gabals — meži un purvi — līdz vācu nostiprinātajiem ierakumiem pie Smārdes muižas laukiem ietilpa neitrālajā joslā. Te daļa strēlnieku izdarīja izlūkojumus, un kādā nakts sadursmē ar fričiem sīvā kaujā vairāki strēlnieki krita un guva ievainojumus.

Drīz pēc tam viss bataljons kaujas gatavībā izgāja uz Smārdes rajonu. Nonākot Smārdes purvā, kur meži izbeidzās, tika nostiprināta aizstāvēšanās līnija. Naktis bija tumšas, bieži līņāja lietus. Strēlnieki ļoti nervozēja, jo nebija vēl sadzijušas jūnija un jūlija kaujās sistās brūces. Arī friči nervozēja, naktīs raidīja raķetes, nāca izlūkojumos, un tā bieži notika apšaudīšanās. Pa labi no dzelzceļa, purva malā, vairākas naktis ierakumus aizstāvēja 6. rota. Naktīs strēlnieki negulēja, visi bija kaujas gatavībā.

Naktīs daudz kareivju piedalījās pretinieka izlūkošanā un novērošanā. Dažreiz visā kaujas rajonā iestājās it kā kapa klusums, un tad pie aizstāvēšanas līnijas arī kāds, noguruma nomākts, iesnaudās. Ja nu modināsiet, tad no tādiem saņemsiet tikai vienu atbildi: «Es neguļu!» Strēlnieku daļas pamazām ieņēma friču nostiprināto līniju līdz Smārdes muižas laukiem. Pa labi no dzelzceļa aiz Smārdes purva bija vēl palicis neieņemts viens nostiprināts friču rajons. Šo rajonu uzdeva ieņemt mūsu 6. rotai. Pavēli uzbrukumam saņēmām vakarā. Bija jāpāriet apmēram kilometru plats atklāts purvs. Uzdevums nebija viegls… Pirms izejas sajūta bija tāda: ja fricis laikā mūs pamanīs, tad rīta gaismas daudziem no mums vairs neredzēt. Lai nemanītu virzīšanos uzbrukumā, rotas komandieris podporučiks K. Rubulis norunāja komandas dot ar kādu strēlnieku, kas ļoti labi atdarināja suņa riešanu…

Latviešu strēlnieki tīra šautenes pēc kaujas pie Smārdes  (no Jāņa Hartmaņa personiskā arhīva).
Latviešu strēlnieki tīra šautenes pēc kaujas pie Smārdes (no Jāņa Hartmaņa personiskā arhīva).

Nakts bija ļoti tumša. Purvā lieli ciņi, apauguši ar vaivariem; vietām izsistas dziļas granātu bedres, kas pilnas ar ūdeni. Vairāki strēlnieki naktī izpeldējās granātu bedrēs un izmirka līdz kaklam. Purva vidū rota raustījās gan pa labi, gan pa kreisi, un tā vien likās, ka friči pamanīs un mums atpūtas vieta būs tepat zem purva velēnām… Pa priekšu rotai gāja retas izlūku ķēdes. Aiz purva, kur drīz sākās meža josla, pie Smārdes muižas laukiem strēlnieku ķēde savilkās ciešāki kopā, nogūlās un sakārtojās triecienam. Pārejot purvu, mēs bijām novirzījušies pa labi. Friču galvenais nostiprinātais punkts bija mazliet pa kreisi. Atskanēja granātu sprādzieni un kliegšana. Izlūki bija fričus pārsteiguši; friči atšaudoties metās bēgt. Viņi nebija gaidījuši, ka pa atklātu, klaju purvu tiem uzbruks; laikam arī tumšās nakts un lietainā laika dēļ priekšā izliktie novērotāji nav bijuši modri. Rotas ķēdē skriešus devāmies mežā, pārgriezām friču dzeloņstiepļu žogus un apstājāmies mežu joslā pie lielā grāvja. Te strēlnieki tūlīt nostiprinājās, izrokot katrs sev apmēram pēdu dziļu bedrīti (dziļāk tūlīt bija ūdens), uzmetot priekšā velēnas, lai pasargātos no ložmetēju un šau­teņu uguns. Nepaspējām vēl ierakties, kad friči atklāja šrapneļu uguni uz purvu, kur mēs nācām uzbrukumā, bet tur jau vairs neviena nebija. Drīz pārnesa uguni uz meža joslu, kur mēs atradāmies. Vairāk cieta rotas kreisais spārns, tur vairāki strēlnieki tika ievainoti un krita.

Atceros, kādā dienā uz mūsu ķēdi friči atklāja ellišķu uguni, vairāk uz rotas kreiso spārnu. Pie mums ieradās bij. bataljona komandieris pulkvedis A. Auzāns un lika rotas kreiso spārnu atvilkt vairāk pa labi. Tādā stāvoklī mēs pavadījām kādas trīs dienas un naktis. Bieži lija lietus. Strēlnieki bija galīgi izmirkuši un novārguši. Ceturtajā naktī mums pienāca maiņa.»

Dažas dienas pēc latviešu strēlnieku bataljonu sekmīgā nakts uzbrukuma Krievijas armijas Ziemeļu frontes pavēlniecība plānoto apjomīgo uzbrukumu pie Smārdes atcēla. Iemesli jāmin vairāki, tas notika neatkarīgi no latviešu vienību darbības. No Rīgas frontes 12. armijas vadība pēc attiecīgas pavēles bija spiesta vairākas divīzijas pārcelt uz Rumānijas kauju laukiem, jo rumāņu karaspēks tobrīd cieta sakāves un atkāpās. Turklāt krievu artilērijai trūka pietiekošā skaitā lādiņu, lai Smārdes frontes iecirknī sagrautu spēcīgos vācu nocietinājumus. Vācu izlūkošana ātri fiksēja Bolderājas reidā noenkurotos 12 transportkuģus, kuri bija paredzēti desanta izcelšanai pie Rojas. Tātad uz kaut kādu pārsteiguma momentu iespējamās operācijas gaitā nevarēja cerēt. Kopumā šāda notikumu gaita latviešu strēlnieku bataljonus apmierināja, jo viņu uzbrukumam paredzētais apvidus iepretim spēcīgajām vācu Smārdes pozīcijām bija ļoti atklāts un klajš. Iespējamās ofensīvas gadījumā mūsu strēlnieku zaudējumi būtu milzīgi.

Apvienotā latviešu strēlnieku brigāde Smārdes frontes iecirknī pozīcijas aizstāvēja līdz 17. septembrim, kad bataljoni pārgāja uz Rīgas Jūrmalas rajonu. Šajā laikā karavīri strādāja pie 1. un 2. aizsardzības līnijas nostiprināšanas, kā arī aktīvi izlūkoja.

Smārdes kauju laikā iegūto pieredzi bataljonu sadarbībā, kaujas izlūkošanā, manevrēšanā segtā apvidū, cīņās naktī latviešu strēl­- nieki pirka par dārgu cenu — krita apmēram 50 karavīru, vairāk nekā 250 virsnieku, apakšvirsnieku un strēlnieku bija izsisti no ierindas, viņi tika nosūtīti ārstēties uz hospitāļiem. Godinot mūsu karavīru varonību Smārdes kauju laikā, 1936. gada 21. jūnijā pie Smārdes dzelz­ceļa stacijas tika atklāts tēlnieka Kārļa Zāles veidots piemineklis ar uzrakstu: «Latviešu veco strēlnieku un nacionālās armijas varoņu piemiņai, 1915 — 1920».

Sagatavojis Jānis Hartmanis, rezerves pulkvedis.

Atzīmējot 25. gadadienu, Zemessardze piepilda Rīgas ielas ar prieku

20. augusts bija īpaša diena ne tikai Zemessardzei, bet arī visiem tiem, kas piedalījās un bija kopā ar savējiem un svinēja Zemessardzes 25. gadadienu visas dienas garumā, pulcējoties Doma baznīcā, pie Brīvības pieminekļa, 11. novembra krastmalā, kā arī Latvijas Kara muzejā. Saulainais sestdienas rīts Rīgas sirdī sākās ar svinīgo dievkalpojumu Doma baznīcā, kur vienību godināšanai tika ienesti visi Zemessardzes vienību karogi un dziedāta valsts himna. Dievkalpojumā, kuru vadīja Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš, piedalījās Valsts augstākās amatpersonas, uzaicinātie viesi, kā arī zemessargi no visām Zemessardzes vienībām.

Zemessardzei - 25Uzreiz pēc svinīgā dievkalpojuma Zemessardzes vienības pulcējās Brīvības pieminekļa pakājē, kur plkst. 11, pēc godasardzes maiņas, Valsts prezidents Raimonds Vējonis pieņēma Zemessardzes 25. gadadienai veltīto militāro parādi, uzrunāja parādes dalībniekus un iedzina piemiņas naglu «Zemes­- sardzei 25» Zemessardzes karoga kātā. Savā uzrunā Valsts prezidents pateicās Latvijas tautas sargiem: «Zemessargi ir mūsu tautas stūrakmens. Ar savu paraugu jūs iedrošināt visus latviešus mīlēt savu zemi. Jūsu atbildība, disciplinētība un patriotisms veido mūsu tautas mugurkaulu, mēs lepojamies ar jums! Es pateicos jums, ka stāvat kopā plecu pie pleca, un kopīgiem spēkiem mēs veidosim drošu Latviju.»

Zemessardzei - 25

Arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis savā uzrunā uzsvēra: «Šī diena ir īpaša. Būt zemessargam ir pašaizliedzība un augsta atbildība. Būdami šeit, jūs apliecināt, ka esat gatavi atdot pašu dārgāko par savu valsti — savu dzīvību. Šodien vēlos pateikties jums, ka grūtībās neesat zaudējuši ticību un turpināt iesākto. Jūs esat pamats un paraugs pilsoniskajai atbildībai, jo mūsu rokās ir Latvijas neatkarība, drošība un brīvība.»

Zemessardzei - 25

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube ar lepnumu uzrunāja klātesošos: «Tieši barikādēs radās pārliecība un nepieciešamība veidot Zemessardzi. Tāpēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas dienā pirmais lēmums, kas tika pieņemts, bija veidot Zemessardzi. Jūs esat atbilde visiem skeptiķiem, kuri saka, ka mēs dosimies prom no šīs valsts, kad būs grūti. Netrūkst arī tādu zemessargu, kas dzīvo ārvalstīs, bet regulāri brauc un piedalās mācībās, un tas runā pats par sevi. Šodien vēlos pateikties visiem par dienestu, arī jūsu ģimenēm, darba devējiem, kas atbalsta to, ko jūs godam pildāt. Lepojieties ar sevi, tam ir pamats.»

Pirmo reizi atskaņojot Zemessardzes maršu, ko sakomponējis Zemessardzes orķestra diriģents virsleitnants Andis Karelis, 600 karavīru un zemessargu sastāvā tika uzsākts parādes gājiens. Gājienam pa priekšu brauca militārā moto kluba «Patrioti» motociklisti ar uzaicinātajiem moto klubu biedriem no Igaunijas un Lietuvas. Zemessardzes vienības militārajā gājienā uz 11. novembra krastmalu veda pulkvedis Imants Ziediņš.

Zemessardzei - 25Svinīgos pasākumus krastmalā ar uzrunu atklāja Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš: «Katrs no jums Zemessardzes vēstures grāmatā ir ierakstījis spilgtu lappusi, mēs esam meklējuši un arī atraduši spējas un iespējas, esam audzējuši muskuļus. Jūsu profesionalitāte un degsme ir radījusi pārliecību Latvijas tautai, ka mūsu iedzīvotāji ir drošībā. Šodien ir īpaša diena, izbaudiet, sviniet un dalieties priekā! Apsveicu jūs visus un novēlu turpināt šo cildeno ceļu, kā esam to darījuši līdz šim. Paldies par dienestu!»

11. novembra krastmalā Nacionālo bru­ņoto spēku dienā piedalījās visas Nacionālo bruņoto spēku regulārās vienības un Zemessardze, demonstrējot gan tehniku un ekipējumu, gan dažādas aktivitātes interesentiem. Piedalījās arī Jaunsardze, militārā moto kluba «Patrioti» dalībnieki un armijas amatieru sporta komanda «Patria». Apmeklētāji varēja aplūkot arī divus kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehnikas CVR(T) modeļus — izlūkošanas kaujas mašīnu «Scimitar» un kaujas elementu piegādei paredzēto bruņutransportieri «Spartan», kā arī ASV bruņoto spēku tanku «Abrams» un kaujas mašīnu «Bradley».

Zemessardzei - 25

Muzikālais pasākums krastmalā tika atklāts, pirmo reizi atskaņojot Zemessardzei sarakstīto himnu «Esmu zemessargs». Zemessardzes himnas vārdu autors ir seržants Jānis Vēberts, mūzikas autors — Zemessardzes orķestra diriģents virsleitnants Andis Karelis.  Turpinājumā varēja klausīties Zemessardzes orķestra un kora koncertu, kuru diriģēja virsleitnants Andis Karelis. Koncerta programmā tika atskaņota tautā iemīļota latviešu kino, estrādes un teātra mūzika. Plašu un profesionālu defilē programmu demonstrēja Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona Godasardzes rotas karavīri. Pēc tam koncertu sniedza Zemessardzes koris «Stars» diriģenta Ārija Šķepasta vadībā.

Savukārt Latvijas Kara muzejā notika svinīgā ceremonija, kurā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris, visi bijušie Zemessardzes komandieri, kā arī uzaicinātie viesi. Zemessardzes komandieris pateicās bijušajiem Zemessardzes komandieriem, dāvinot īpašas piemiņas plāksnes ar gravējumu, kā arī atklāja Zemessardzei veltītās grāmatas atvēršanu. Grāmata aptver svarīgākos notikumus Zemessardzē, tās veidošanos, attīstību, pārmaiņas un ieskatu mūsdie­- nās. Grāmatā ir iekļauti arī ļoti daudzi atmiņu stāsti.

Zemessardzei - 25

Agrā pēcpusdienā notika bērnu un jauniešu konkursa «Zemessardzei 25» uzvarētāju apbalvošana. Zemessardzes komandieris pasniedza uzvarētājiem diplomus un piemiņas balvas. Īpaša pateicība tika izteikta Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas 1. klases audzinātājai Ivetai Daigai un Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolas 2. klases audzinātājai Sandrai Grāvītei par piedalīšanos konkursā pilnā klases sastāvā.

Svētku turpinājumā apmeklētājus priecēja Alītas Motorizētās brigādes orķestris diriģenta Viktora Ščetilnikova vadībā no Lie­- tuvas, Nacionālo bruņoto spēku orķestra defilē priekšnesums diriģenta Andra Grizāna vadībā, Igaunijas Brīvprātīgās aizsardzības līgas («Kaitseliit») orķestra muzicēšana Kaido Kivi vadībā, Alītas Motorizētās brigādes orķestra defilē programma Ramūna Valaiša vadībā un Zemessardzes bigbenda un kora koncerts Anda Kareļa vadībā.

Koncerta laikā Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes loceklis Juris Ulmanis svinīgi pasniedza Zemessardzes komandierim iepirktās naktsredzamības iekārtas, kuras tika sarūpētas par Latvijas tautas saziedotajiem līdzekļiem. Šī ziedošanas kampaņa tika uzsākta jau pagājušajā gadā. Kopumā tika saziedoti 63 tūkstoši eiro, un naktsredzamības iekārtas tiks nodotas Zemessardzes mācību centram Dobelē.

Zemessardzes 25. gadadienas svētku noslēguma koncertā īpašie viesi bija Uldis Marhilēvičs un Liene Šomase, kas kopā ar solistiem Ievu Vēveri, Alisi Kanti, Ilmāru Milleru, Artūru Kuzminu, Ingu Meijeri un Aleksandru Dimitrovu atskaņoja koporķestra sagatavoto muzikālo priekšnesumu. Koncerta izskaņā tika nolasīta pavēle un uzaicinātie viesi saņēma Zemessardzes komandiera pateicības rakstus.

Zemessardze pateicas par sniegto atbalstu 25. gadadienas pasākumu sekmīgā norisē SIA «Saldus pārtikas kombināts», AS «Cēsu alus», SIA «Līče», SIA «Rūjienas saldējums», «Maxsound», SIA «Rozenbergi», SIA «Mūzikas serviss», Nartiss.lv un Rīgas domei.

Sagatavojusi Guna Freimane,
Zemessardzes štāba Vadības grupa.
Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijas Zemessardze vēstures griežos (1991. — 2010.)

Zemessardze izveidojās tūlīt pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Zemessardze joprojām ir lielākais militārais formējums Latvijā, un bez tās atjaunotās Latvijas Republikas vēsture nav iedomājama. Zemessardzes vēsture joprojām tiek rakstīta, un mēs visi esam tās veidotāji. Zemessardzes dibināšanas 25. gadadienā piedāvājam ielūkoties tās tapšanas un izaugsmes norisēs.

savickim-1

1991. gada 25. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome (LR AP) pieņēma lēmumu «Par neatliekamiem pasākumiem sakarā ar PSRS bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām Latvijas teritorijā», kurā cita starpā bija paredzēts parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijai nekavējoties uzsākt likumprojekta «Par Zemessardzi» izstrādi.

1991. gada 23. augustā LR AP kā vienu no pirmajiem mūsu atjaunotās valsts likumiem pieņēma «Likumu par Latvijas Republikas Zemessardzi». Likums noteica, ka Zemessardze (ZS) ir brīvprātīgs sabiedrības pašaizsardzības formējums un tās mērķis ir iesaistīt valsts iedzīvotājus valsts un sabiedrības aizsardzībā. ZS pakļauta LR AP priekšsēdētajām, kurš vienlaikus skaitījās ZS priekš­- nieks. Jau nākamajā dienā — 24. augustā — tika izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldībās.

1991. gada 17. oktobrī LR AP namā zvērestu deva Zemessardzes priekšnieks A. Gorbunovs, štāba priekšnieka vietas izpildītājs Ģ. V. Kristovskis, štāba darbinieki un bataljonu komandieri — pavisam 60 cilvēki.

zs-kom

1991. gada 25. septembrī tika izdota Zemessardzes priekšnieka pavēle par Zemessardzes apakšvienību formēšanu, saskaņā ar kuru bija paredzēts uzsākt 35 teritoriālu (valsts administratīvajos rajonos) un tiešās pakļautības bataljonu formēšanu.

1991. gada decembrī izdota Zemessardzes štāba priekšnieka pavēle par Atsevišķās studentu rotas formēšanu pie 11. Rīgas Centra rajona Zemessardzes bataljona. 1995. gadā rota bija piedalīta Zemessardzes 1. Rīgas apriņķa brigādei kā 65. atsevišķā studentu rota.

1992. gada sākumā Zemessardzes rindās bija iesaistījušies 8400 cilvēki, bet 1993. gada sākumā 34 bataljonos zemessargu kopskaits bija 16 800 cilvēki. 1999. gadā Zemessardzes sastāvā bija 1672 ierindas un 14 900 ārrindas zemessargi, 2001. gadā — 14 000 zemessargu, 2004. gadā — 11 663, 2006. gadā — aptuveni 10 900 zemessargi.

1992. gada 19. martā gandrīz vienlaikus pie Zemessardzes štāba tika nodibinātas Augstākās padomes padomnieku rota, kurai piešķīra Nr. 63, un Zemessardzes padomnieku rota, kurai piešķīra Nr. 62.

1992. gada 1. maijā tika izveidota Zemessardzes štāba speciālo uzdevumu vienība. 19. novembrī likvidēja Zemessardzes SUV, Rīgas pulka ierindas operatīvās grupas. To vietā tika izveidotas SUV apakšvienības Zemessardzes brigādēs. 1995. gada 2. augustā tika izdota pavēle par Zemessardzes SUV reorganizāciju. Tika likvidēti SUV štati Zemessardzes brigādēs un bataljonos un izveidota viena SUV vienība, kas bija tieši pakļauta Zemessardzes komandierim.

1992. gada rudenī Cēsīs nodibināja Zemessardzes Kājnieku mācību centru, kur tajā pašā laikā notika pirmie kursi Lielbritānijas instruktoru vadībā. No 1995. gada janvāra mācību centrs strādāja regulāri, bet no 18. septembra Cēsu Kājnieku mācību centrs uzsāka patstāvīgu darbību ar bataljona tiesībām Zemessardzes 2. Vidzemes novada brigādes sastāvā.

1993. gadā tika pieņemti likumi «Par valsts aizsardzību» un «Par Latvijas Republikas Zemessardzi».

1993. gadā Zemessardzes Cēsu bāzē darbu uzsāka instruktoru skola — Kājnieku mācību centrs.

1993. gada 18. martā sāka veidot Zemessardzes aviāciju. Septembrī tika uzsākta Zemessardzes Aviācijas mācību centra «Spilve» izveide, uz kura bāzes izveidoja Zemessardzes aviācijas meklēšanas un glābšanas dienesta speciālo vienību. 1995. gadā Zemes­- sardzes Cēsu, Limbažu, Rēzeknes un Dau­gavpils aeroklubi tika reorganizēti par aviācijas vienībām. 1996. gadā tika izveidota arī Jelgavas aviācijas vienība.

1993. gada rudenī Ogrē izveidoja sakarnieku mācību centru.

1994. gada 24. novembrī pieņēma «Likumu par valsts aizsardzību», saskaņā ar kuru Zemessardzi pakļāva Nacionālo bruņoto spēku komandierim.

1994. gada 4. jūnijā LR Zemessardzes priekšnieks apstiprināja Zemessardzes Jaunsardzes nolikumu, kas paredzēja jaunsargu vienību izveidošanu visā valsts teritorijā. 2003. gada decembrī Jaunsardzi nodeva Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

1995. gada augustā Dobelē izveidoja Zemessardzes Izlūku mācību centru.

1998. gadā sākās NBS reorganizācija, saskaņā ar kuru Zemessardze bija pārveidojama, uz tās bāzes veidojot Sauszemes spēkus.

2002. gadā tika uzsāktas strukturālas re­formas Zemessardzē.

2002. gada jūnijā aizsardzības ministrs izdeva pavēli par Zemessardzes restrukturizāciju, vairākus bataljonus apvienojot un izveidojot struktūru ar diviem Zemessardzes novadiem un 20 bataljoniem.

2002. gada novembrī tika izdota NBS komandiera pavēle par Zemessardzes 5. kājnieku brigādes štāba un decembrī — NBS komandiera pavēle par Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra, kā arī Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona, Zemessardzes sakaru mācību centra un Izlūku mācību centra nodošanu NBS Mācību vadības pavēlniecības pakļautībā.

2003. gada janvārī likvidēja Zemessardzes Svešvalodu mācību centru, un šajā laikā tika izdota kārtējā aizsardzības ministra pavēle par Zemessardzes vienību re-strukturizāciju un bataljonu reorganizēšanu, ar kuru Zemessardzes brigādes pārdēvēja par Zemessardzes kājnieku brigādēm, Zemessardzes bataljonus — par Zemessardzes kājnieku bataljoniem, tāpat saskaņā ar šo pavēli tika reorganizētas un apvienotas vairākas Zemessardzes vienības.

2003. gada jūlijā tika izdota NBS komandiera pavēle par Zemessardzes SUV «Vanags» apvienošanu ar NBS SUV, kura tika nodota Sauszemes spēku komandiera pakļautībā.

2003. gada novembrī ar aizsardzības ministra pavēli tika noteikts veidot divus Zemessardzes novadus: 1. Zemessardzes novadā ar dislokācijas vietu Liepājā iekļāva Zemessardzes 1. un 4. kājnieku brigādi. 2. Zemessardzes novadā ar dislokācijas vietu Rēzeknē iekļāva Zemessardzes 2. , 3. un daļu no 5. kājnieku brigādes. Reorganizējot Zemessardzes kājnieku brigādes un to nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas nodaļas, tās nodeva Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centram, izveidojot Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotu.

2004. gada martā ar aizsardzības ministra pavēli noteica, ka Zemessardzes komandieris pilda Sauszemes spēku komandiera pienākumus.

2004. gada jūlijā uz Zemessardzes 34. kājnieku bataljona bāzes izveidoja Zemessardzes Artilērijas bataljonu, augustā uz Zemessardzes 54. kājnieku bataljona bāzes izveidoja Zemessardzes Inženiertehnisko bataljonu, klāt pievienojot Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra Inženiertehnisko rotu un Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotu. Septembrī uz Zemessardzes 17. kājnieku bataljona bāzes izveidoja Zemessardzes Pretgaisa aizsardzības bataljonu.

2005. gada janvārī tika izdota aizsardzības ministra pavēle par Zemessardzes Aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem rotas izveidi. Šo rotu pievienoja Zemessardzes 31. kājnieku bataljonam.

2006. gada 1. janvārī Sauszemes spēki organizatoriski tika nodalīti no Zemessardzes.

2006. gadā izveidoja trešo ZS novadu, un bataljonu skaits tika samazināts līdz 18.

2010. gada 1. septembrī tika pieņemts jaunais Zemessardzes likums, kurā noteikts, ka Zemessardze ir NBS sastāvdaļa un tās mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā, un ka tā piedalās valsts aizsardzības uzdevumu plānošanā un izpildē atbilstoši likumā noteiktajiem uzdevumiem.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist

Enerģija rodas no būšanas kopā

Džoanna Eglīte

Foto — Armīns Janiks un no Bahmaņu ģimenes personiskā arhīva.

Bahmaņi ir no tiem, kuri par dzīvi nefilozofē. Viņi to dzīvo. Turklāt ar manāmu patiku. Kopā viņi ir kupla ģimene no Cēsu apkaimes, kurā ir gan jaunsargi, gan zemessargi, un pārējie ģimenē ir tik ciešā saskarē ar šīm kustībām, ka ir uzskatāmi par tām piederīgiem. Viņus militārais dzīvesveids aizrauj. Arī ģimenes sievietes. Aktīva dalība šajās organizācijās ļauj būt, darboties un piedzīvot lietas kopā. Un šķiet — tieši kopā būšana ir šīs ģimenes vērtīgākais laiks.

gimene

Satiekamies rudenīgā augusta dienā, atpūtas bāzē pie ezera, kur Bahmaņi pavadījuši vairākas atvaļinājuma dienas. Kopā sēņots, makšķerēts, mazliet peldēts, gatavotas maltītes, ceptas ābolkūkas un vārīta svaigu piparmētru tēja ar medu, ko vākušas bites turpat ābeļdārza stropos. Mudinu abus pieaugušos Bahmaņus Arnoldu un Sigitu uz savrupu sarunu, bet viņi ap galdu sanāk visi: abi vecākie dēli Brendens un Lauris ar draudzenēm Leldi un Amandu un jaunākā meitiņa — Evelīna. Saruna par ģimeni attiecas uz visiem tās dalībniekiem. Katrs to apliecina ar savu klātbūtni un vērību, ieklausoties cits citā. Ja vien divi trūkstošie ģimenes locekļi, proti, medību terjers Seržants un kaķis, nebūtu atstāti sargāt māju, arī viņi noteikti gulētu līdzās un rūpīgi iedziļinātos saimnieku teiktajā.

Arnolds Bahmanis, virsseržants, ir zemessargs 27. kājnieku bataljonā un Jaunsardzes 3. novada nodaļas 214. Cēsu jaunsargu vienības instruktors. Sigita ir pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja un palīdz vīram, gan kārtojot nepieciešamo dokumentāciju, gan līdzdarbojoties Arnolda rīkotajās jaunsargu vasaras nometnēs un pārgājienos.

Ģimenes lielie puikas Brendens un Lauris pēc Jaunsardzes iestājušies Zemessardzē. Savu draudzeni Leldi Brendens saticis Jaunsardzē. Savukārt Laura draudzene mācās par pavāri, un visi Bahmaņi labsirdīgi pajoko, ka gan Jaunsardzē, gan Zemessardzē pavāri ir ļoti vajadzīgi. Savukārt 11 gadus vecā Evelīna jau vairākus gadus pirms iestāšanās Jaunsardzē ar nepacietību prasīja vecākiem, kad arī viņa beidzot varēs būt jaunsargos.

Arnolds: «Es tik daudz esmu redzējis vecākus, kuru saziņa ar bērniem ir kā pienākumu saraksta lasīšana: tev jāravē vagas, tev jāiet uz treniņiem, tev jāmācās augst­skolā. Mēs ar Sigitu neko saviem bērniem neesam uzspieduši. Arī Jaunsardzē visi iesaistījās tāpēc, ka paši to gribēja. Manuprāt, labu attiecību pamatā ģimenē ir zināma brīvība, spēja ieklausīties otra vēlmēs un vajadzībās. Jā, jābūt pamatnoteikumiem, kuri jāievēro. Piemēram, mēs puikām teicām, ka jāpabeidz vidusskola. Tālākais ir viņu pašu ziņā. Es pats nekad neesmu bijis īpaši apdāvināts skolnieks. Tādēļ, manuprāt, ir negodīgi prasīt no bērniem, lai viņi tādi būtu. Ja viņi to izvēlēsies — lieliski. Ja ne — arī tā ir labi. Tikai pirms dažiem gadiem pats ieguvu augstskolas diplomu Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tas ļoti lielā mērā notika, pateicoties Sigitai, kura darbojās kā mans virzītājspēks un asistents.»

Bahmaņu bērni atzīst, ka militārā joma viņus aizrauj un daudz ir devusi. Brendens pabeidzis Priekuļu tehnikumu un ieguvis IT speciālista izglītību, savukārt Lauris šobrīd mācās Cēsu arodvidusskolā par mēbeļu gald­nieku, bet Evelīna, kad izaugs, vēlas strādāt par bērnudārza audzinātāju.

Arnolds: «Savā ikdienas darbā diezgan daudz esmu saticis cilvēkus, kuri puikas gados savārījuši kādas ziepes — sakāvušies, viens, piemēram, izbraucis ar velosipēdu cauri svešai siltumnīcai. Ar to pilnīgi pietiek, lai ceļš uz profesionālo dienestu viņiem būtu liegts. Puikas gados par to pat neaizdomājas, bet pieaugušā vecumā tas var aizvērt durvis uz dzīvi, kādu gribētos dzīvot. Vērojot savus bērnus un visus tos, ar kuriem kopā esmu darbojies, redzu, ka Jaunsardze bieži pasargā no līdzīgu muļķību pastrādāšanas. Cilvēkos veidojas atbildības izjūta, disciplinētība. Turklāt ir tik daudz fizisku aktivitāšu, ka lielu daļu dulluma un enerģijas var ielikt tajās. Instruktora darba radošā daļa ir izdomāt dažādus aizraujošus pasākumus, pārgājienus, nometnes. Jaunsardze ieliek cilvēkā izpratni par militāro jomu. No­- teiktu vērtību sistēmu. Arī vīrišķību.»

Arnolds profesionālajā dienestā ir 22 gadus, un pusi šī laika viņš ir strādājis ar jaunsargiem.


Arnolds
: «Daļa cilvēku, kurus mācīju jaunsargos, tagad ir profesionālajā dienestā, daži aizgājuši uz Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un kļuvuši par virsniekiem. Saikne starp mums nav zudusi. Mums katru gadu joprojām ir tradīcija starp Ziemassvētkiem un Jaungadu pulcēties kopā pie manis mājās. Arī ikdienā cilvēki, kurus esmu mācījis, labprāt piesakās palīdzēt rīkot dažādas nometnes un pārgājienus jaunajiem jaunsargiem.

Mani puikas iesāka savas gaitas citā Jaunsardzes vienībā, bet, kad es sāku darboties kā instruktors, pārnāca pie manis. Tā es novērtēju vēl vienu būtisku iespēju, ko man deva šis darbs, — varēju pavadīt vērtīgu laiku kopā ar saviem bērniem ne tikai mājās, bet arī darbā. Manuprāt, tas ir pats būtiskākais, kas ir vajadzīgs jebkurās tuvās attiecībās — laiks kopā.

Arnolds Bahmanis ar abiem dēliem.
Arnolds Bahmanis ar abiem dēliem.

Pirms vairākiem gadiem Jāņmuižas tehnikumā uzņēmu Jaunsardzē 4. kursa puišus, par kuriem sūdzējās visi skolotāji. Pagāja laiks, un kursanti nāca un teica man: «Paldies!» Es pat toreiz īsti nesapratu un prasīju: «Par ko?» Un viņi atbildēja: «Par to, ka jūs ar mums tik daudz ņematies.»

Dažkārt mēs ar kolēģi prātojam par to, ko paši esam izdomājuši, un liekas — nu, nē, negribas lēkt āliņģī, pārvarēt 20 km pa mežu ziemā, bet, darot to, mēs aizraujamies un gūstam prieku. Aizrautība un enerģija ir vajadzīga, lai aizrautu un motivētu pārējos. Man tā rodas darot.»

Sigita zina un jūt, cik daudz Arnoldam nozīmē viņa darbs un cik ļoti viņš to mīl. Viņa, mazliet ķircinot, saka:

«Ir ierasts, ka nedēļu Arnolds ir prom no mājām darbā, brīvdienās rīko pārgājienus mežā, bet, kad pārrodas, nevar rimties stāstīt, kā viss noticis, kurš ko darījis.

Vai ir grūti dzīvot kopā ar militāristu? Nav tajā nekā ekskluzīva. Man dažkārt prasa, vai es vīru neizrakstīšu no mājasgrāmatas par to, ka viņš tik bieži ir prom. Protams, neizrakstīšu. Man ir svarīgi, ka viņš ir apmierināts un priecīgs. Un darbs, precīzāk — dzīvesveids, viņam to sniedz. Arnolds nāk mājās pozitīvi uzlādēts un ļoti enerģisks. Dažkārt pat ir tā, ka viņš īsti neprot atpūsties. Brīvās dienās jau plāno un organizē kaut ko uz priekšu. Atvaļinājumā arī parasti nevar uz vietas nosēdēt. Mums kaut kur ir jābrauc, jāskatās, jākustas. Bet tas mums visiem patīk, un tas mūs vieno.»

Arnolds: «Kad puikas bija mazi, es pie sevis domāju: viņi izaugs, un tad mēs ar Sigitu ceļosim pa pasauli. Viņi ir lieli, bet mēs vienalga braucam kopā. Tā ir vislabāk.»

Arnolds Sigitu satika pirms 22 gadiem deju vakarā. Sigitas draudzenes toreiz ar
zināmu skaudību teica: «Tu tā vienkārši aizbrauci padejot uz Priekuļiem un uzreiz apprecējies.»

Sigita: «Uzreiz gan tas nebija. Mēs kādu gadu draudzējāmies.»

Runājot par attiecībām, Arnolda un Sigitas atbildes kļūst arvien īsākas, bet abi pār galdu skatās viens otrā un dzirkstoši sasmaidās, tā, it kā dejas un pirmā saskatīšanās notiktu nupat, mūsu acu priekšā.

Sigita: «Mums nekad nav bijis tādu nopietnu strīdu vai īpašas pieslīpēšanās.»

Arnolds: «Kā sācies, tā tas mums ir gājis. Mums abiem gribējās ģimeni. Liela nozīme ir sapratnei, iecietībai. Bet mums gan viena, gan otra ir bijusi vienmēr. Mums ir labi.»

Novirzot tēmu no sevis un Arnolda, Sigita mudina Evelīnu pastāstīt, kā viņai iet Jaunsardzē. Un mazā stāsta, ka šogad nometnē iemācījusies airēt un mācās burāt, ka visas šīs aktivitātes viņai ļoti patīk. Evelīna ir vienīgā, kura augusta dzestrumā ezerā vairākkārt izpeldējusies.

Arnolds klausās meitā un, sakot, ka visa viņa ģimene saistīta ar militāro jomu, atzīst, ka daudz domājis par pēdējā laikā tik bieži apspriesto jēdzienu «patriotisms».

Arnolds: «Es nepolitizēju militāro jomu. Precīzāk — es to nošķiru no politikas. Zemessardze un Jaunsardze mani aizrauj, dod iespēju dzīvot piepildītu dzīvi. Arī cilvēki man līdzās ar to aizraujas, pievienojas. Nāk draugi un draugu draugi. Cilvēkiem tas kļūst par dzīvesveidu. Jā, protams, iesaistīšanās valsts militārajā apritē apliecina tavu uzticību un lojalitāti valstij. Bet man pirmām kārtām darbs ir aizrautība, prieka un enerģijas avots.

Arī kara iespējamību un arvien pieaugošo bruņošanos cenšos neattiecināt uz savu darbu, ģimenes locekļiem, kuri iesaistīti militārajā apritē. Vismaz pagaidām man tās ir paralēlas pasaules. Un es ļoti ceru, ka tā tas arī paliks.

Tāpat man šķiet, medijos pārāk tiek noniecināts latviešu patriotisms. Esmu pārliecināts, ka mīlestība un piederības izjūta ir katrā no mums. Ja tā nebūtu, arī krastmala 18. novembrī būtu pustukša. Bet ar katru gadu tā tikai kļūst arvien pilnāka. Kas tad cits cilvēkus mudina sanākt kopā, ja ne patriotisms?

Vai mēs, mana ģimene, esam kārtīgi latvieši? (Arnolds dzīvespriecīgi iesmejas un ietur nelielu pauzi.) Jā, mēs esam kārtīgi latvieši. Ko es ar to saprotu? Iespējams, tā nav korekti teikt, bet tomēr — īsts latvietis ir cilvēks, kurš dzīvo un strādā šeit. Un veido ģimeni savā dzimtenē, savā zemē. Jā, ir visādi apstākļi. Varbūt. Un tomēr militārajā jomā darbs ir bijis vienmēr. Tikai jāgrib, jānāk un jāstrādā.»

Pēc tā, cik nepiespiesti Bahmaņi ieņem vietas, lai fotogrāfs nobildētu ģimenes portretu, kļūst skaidrs, ka viņi fotografējušies kopā daudzas reizes. Labi ir ne tikai Arnoldam ar Sigitu. Viņiem visiem kopā ir labi. Atvadāmies, un Bahmaņi atgriežas atpūtas mājas lielajā dzīvojamā istabā, čalojot par savu dārzu Mārsēnos, par to, ka derētu vēl viena sēņu mērce, un to, no kuras ābeles lasīti āboli iepriekšējai ābolkūkai. Viņi ir līdzīgi, tāpat kā līdzīgs ir darbs, ko Sigita un Arnolds dara šķietami katrs savā jomā. Abi pieaugušie Bahmaņi ir blakus, kad veidojas jaunu cilvēku dzīves un vērtību pamati. No viņiem iedvesmojas tie, kuri turpmāk dibinās ģimenes, audzinās bērnus un prātos par to, ko nozīmē patriotisms, kas dzīvē dod vislielāko spēku un kas ir kārtīgs latvietis. Pēc šīs tikšanās var vien ar gandarījumu pasmaidīt, jo ar Latviju un latviešiem viss ir un būs kārtībā.

Sporta ziņas

NBS pludmales volejbolistiem veiksmīgs starts Vācijā

No šā gada 4. līdz 8. jūlijam Vācijas pilsētā Vārendorfā norisinājās 20. CISM organizētā atklātā Eiropas kausa izcīņa pludmales volejbolā. Sacensībās piedalījās dalībnieki no septiņām valstīm, to skaitā septiņi karavīri un zemessargi no Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

sports-1

Sieviešu konkurencē zemessardzes Ilze Liepiņlauska un Sanda Ragozina (ZS 17. pretgaisa aizsardzības bataljons) apakšgrupu turnīrā ar rezultātu 2:0 (21:5 un 21:7) uzvarēja Vācijas pārstāves Elki Kadzeviču un Sinu Kostorzu, bet ar rezultātu 0:2 (18:21 un 19:21) sīvā cīņā zaudēja brazīlietēm Taisai Fereirai un Fabiolai Konstancio. Tāpat Ilze un Sanda sīvā cīņā ar rezultātu 0:2 (16:21 un 21:23) piekāpās Ķīnas pārstāvēm Bai Bingai un Li Jiangai. Ceturtdaļfinālā Ilze un Sanda ar rezultātu 0:2 (18:21 un 16:21) zaudēja brazīlietēm Andželai Vierai un Vanildai Leao, kuras vēlāk kļuva par turnīra uzvarētājām. Kopvērtējumā Latvijas pārstāvēm 5./8. vieta.

Vīriešu konkurencē 39 pāri sākumā sacentās 10 apakšgrupās. Latvijas komandas pārstāvji majors Vents Graudiņš (NBS Sporta klubs) un kaprālis Klāvs Zaļkalns (Štāba bataljons) apakšgrupu turnīru noslēdza ar trim uzvarām trijās spēlēs, tāpat arī dižkareivis Mārtiņš Eglītis (NBS Sporta klubs) un kareivis Reinis Zelčs (Štāba bataljons) izcīnīja trīs uzvaras trijās spēlēs.

Latvijas/Vācijas duets majors Romāns Rudens (Nodrošinājuma pavēlniecība) un Kristiāns Rughs savā apakšgrupā izcīnīja divas uzvaras trijās spēlēs. Izslēgšanas spēlēs, kas norisinājās pēc divmīnusu sistēmas, Latvijas/ Vācijas duets Rudens/Rughs ar rezultātu 1:2 (15:21; 21:12 un 10:15) zaudēja Vācijas pārstāvjiem Knetčam/Reifam un ar rezultātu 0:2 (10:21 un 12:21) ķīniešiem J. Liu/V. Liu, tādējādi izstājoties no turpmākajām cīņām un sacensību kopvērtējumā iegūstot 17./24. vietu.

Eglītis/Zelčs izslēgšanas spēles sāka ar uzvaru pār vāciešiem Huskenu/Fricki-Jakobu, rezultāts 2:0 (21:5 un 21:11), tad sekoja zaudējums ar rezultātu 1:2 (21:19;17:21 un 7:15) brazīliešiem Gomesam/Vanderlejam, uzvara ar rezultātu 2:0 (21:19 un 21:14) pār nīderlandiešiem Kroku/Nobelu un arīdzan uzvara ar rezultātu 2:0 (21:19 un 21:13) pār Frijteru/Vandevālu. Latvijas pārstāvjiem Graudiņam/Zaļkalnam pirmā kārta bija brīva, otrajā kārtā uzvara pār kipriešiem Liotati/Zorbi ar rezultātu 2:1 (21:19; 19:21 un 15:6), vēlāk zaudējums Kataras pārstāvjiem Khalloufam/ Sammoudam 1:2 (19:21; 21:17 un 8:15). Astotdaļfinālā Latvijas dueti tikās savā starpā, sīvā cīņā ar rezultātu 2:1 (17:21; 22:20 un 15:13) pārāki bija Graudiņš/Zaļkalns. Ceturtdaļfinālā Graudiņš/Zaļkalns ar rezultātu 1:2 (12:21; 24:22 un 15:17) zaudēja vāciešiem Betcienam/Šneideram. Turnīra kopvērtējumā Latvijas NBS pārstāvjiem V. Graudiņam/K. Zaļkalnam – 7./8. vieta, bet M. Eglītim/R. Zelčam – 9./12. vieta.

Foto — www.facebook.com/CISM-Europe.

Mūsējo uzvaras Baltijas karavīru sporta spēlēs

No šā gada 19. līdz 22. jūlijam Lietuvas pilsētā Kauņā norisinājās 14. Baltijas karavīru sporta spēles. Karavīri sacentās 10 sporta veidos: mini futbolā, pludmales volejbolā, strītbolā, šahā, sporta makšķerēšanā, šaušanā, orientēšanās disciplīnā, vasaras biatlonā, svarcelšanā un galda tenisā. Savā starpā sacentās arī Baltijas valstu jaunsargi (virves vilkšanā, vasaras biatlonā, šķēršļu joslā un strītbolā). Latviju šajās sacensībās pārstāvēja 75 karavīri, zemessargi un jaunsargi.

sports-2

Svaru bumbu celšanā kad. Armands Semjonovs izcīnīja otro vietu svara kategorijā līdz 68 kg (70 punkti), klt. Guntis Leimanis arī izcīnīja otro vietu, bet svara kategorijā līdz 78 kg (136 p.). Savukārt kad. Konstantīnam Rudko svara kategorijā līdz 95 kg (84 p.) — trešā vieta. Komandu vērtējumā Latvijas komandai otrā vieta.

Šaušanā ar šauteni M14 (attālums līdz mērķim — 300 m) labāko rezultātu no Latvijas komandas uzrādīja zs. Kristians Vuļš, izcīnot 6. vietu (164 p.). Komandu vērtējumā Latvijas šāvējiem trešā vieta.

Orientēšanās sacensībās individuāli visātrāk 7,6 km distanci ar 7 kontrolpunktiem no Latvijas komandas veica srž. Guntis Māliņš (50:18), izcīnot 2. vietu 19 dalībnieku konkurencē. Komandu vērtējumā Latvijas orientieristiem (srž. Guntis Māliņš, lt. Artjoms Rekuņenko, kad. Emīls Henrijs Taube un lt. Elīna Kārkliņa) — otrā vieta.

Sporta makšķerēšanas individuālajās sacensībās uzvaru izcīnīja lt. Arturs Baltais, komandu vērtējumā Latvijas komandai (lt. Arturs Baltais, vsrž. Deniss Artamonovs un zs. Pēteris Lideris) — otrā vieta.

Galda tenisā Latvijas komandas dalībnieki vsrž. Helmuts Dežurovs un kar. Armands Šteins pārliecinoši uzvarēja Igaunijas komandu (5:0), bet ar tādu pašu rezultātu zaudēja Lietuvas komandai, tādējādi izcīnot otro vietu.

Vasaras biatlonā individuāli labākos rezultātus no Latvijas komandas uzrādīja lt. Elīna Kārkliņa, izcīnot 1. vietu (14:19), un kpt. Oskars Blaus, izcīnot 2. vietu (11:43). Komandu vērtējumā Latvijas komandai (kpt. Oskars Blaus, lt. Elīna Kārkliņa, lt. Artjoms Rekuņenko  un dmtr. Uldis Briedis) — 1. vieta.

Šaha individuālajās sacensībās uzvarēja zs. Valērijs Rižihs (6 punkti), arī komandu vērtējumā Latvijas komandai (zs. Valērijs Rižihs, dkar. Jānis Slaidiņš un srž. Māris Noviks) uzvara (13 punkti).

Pludmales volejbola sacensībās uzvaru guva Latvijas I komanda (kpr. Jānis Graudiņš un kpr. Artis Lācis), savukārt trešajā vietā Latvija II komanda (maj. Romāns Rudens un dkar. Mārtiņš Eglītis). Arī sieviešu konkurencē uzvara Latvijas komandai — zs. Sigitai Lapiņai un zs. Zanei Leikumai.

Strītbolā sešu komandu konkurencē Latvija I komandai (dmtr. Matīss Caune, mtr. Matīss Čaupjonoks un zs. Edijs Stiebriņš) — 3. vieta, bet Latvija II komandai (kar. Raivo Lemiesis, kar. Kristaps Pērkons un kar. Ivars Gruzdas) — 5. vieta.

Mini futbola sacensībās Latvijas komanda ar rezultātu 8:5 uzvarēja Lietuvas komandu, bet ar rezultātu 7:3 zaudēja Igaunijas pārstāvjiem.

Jaunsargi sacentās divās vecuma grupās (12—15 un 16—18 gadi). Latvijas Jaunsardzes komanda, kurā startēja Gvido Bambulis, Leonards Kaspars, Emīls Vaļickis, Alise Petrika, Marina Vīksniņa, Gustavs Galvans, Raitis Kaspars, Jānis Šķirpāns,  Ērika Jermacāne un Sanija Ozoliņa, demonstrēja lielisku fizisko sagatavotību, gūstot uzvaru piecās no septiņām disciplīnām: šķēršļu joslā gan jaunākajā, gan vecākajā grupā, virves vilkšanā, vasaras biatlonā (vecākajā grupā), strītbolā (vecākajā grupā) un kopvērtējumā. Jaunākās vecuma grupas jaunsargi izcīnīja otro vietu vasaras biatlonā un trešo vietu strītbolā.

Nākamgad Baltijas karavīru vasaras sporta spēles notiks Igaunijā.

Sagatavojusi NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore 
seržante Ilze Volframa

Zemessargs Dainis Upelnieks startē Riodežaneiro 

sportam

Latvijas šāvējs zemessargs Dainis Upelnieks (ZS 54. inženiertehniskais bataljons), saņēmis speciālo atļauju jeb wild card, devās uz  Riodežaneiro, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs. Sacensībās apaļajā stendā viņš izcīnīja 14. vietu. D. Upelnieks kvalifikācijā nopelnīja 119 no 125 iespējamajiem punktiem. Pirmajās trīs sesijās Latvijas šāvējs pieļāva piecas kļūdas, kas pēc pirmās dienas deva 70 punktus un 15. pozīciju. Nākamajā dienā atlikušajās divās sesijās viņš nesašāva tikai vienu no 50 mērķiem, kas ļāva pacelties uz 14. vietu. Īpaši sekmīga bija pēdējā kārta, kur latvietis sašāva visus 25 šķīvjus. Finālā iekļūst seši labākie sportisti.

Foto — Romāns Kokšarovs.