Atturēšana

Toms RostoksToms Rostoks,
Latvijas Nacionālās aizsardzības
akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Foto — Gatis Indrēvics.

Atturēšana ir jēdziens, kas pēdējos gados tiek lietots diskusijās par Latvijas drošību ar pieaugošu intensitāti. Iemesls ir atskārsme, kas radusies pēc Krievijas agresijas Ukrainā, ka Krievijas radītais militārais apdraudējums ir tik liels, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai to atturētu no potenciālas militāras agresijas pret Latviju. Nevar droši apgalvot, ka Krievijai ir aktīva vēlme apdraudēt Latvijas drošību, tomēr pēdējos gados drošības situācija Eiropā ir tiktāl pasliktinājusies, ka būtu bezatbildīgi militāru agresiju no Krievijas puses uzskatīt par pilnīgi neiespējamu. 

Šī iemesla dēļ Latvija ir ievērojami kāpinājusi aizsardzības izdevumus, un pakāpeniski ir palielinājusies sabiedroto militārā klātbūtne Latvijā. NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu īstenošana stiprinās pret Krieviju vērstos atturēšanas pasākumus. 

Šajā kontekstā nepieciešams rast atbildi uz jautājumu, vai īstenotie Krievijas
atturēšanas pasākumi būs pietiekami. Atturēšanas jēdziena izpēte var palīdzēt praktisko atturēšanas pasākumu plānošanā un īstenošanā.

Iron Sword 2015

Atturēšanas jēdziens tiek lietots gadījumos, kad pretinieku nepieciešams atturēt no naidīgas rīcības veikšanas. Praktiski vērtējot, atturēšana ir pasākumu kopums, kas tiek īstenots, lai pārliecinātu pretinieku, ka ar naidīgu rīcību tam neizdosies sasniegt vēlamo mērķi vai arī mērķa sasniegšana radīs pārmērīgi lielas izmaksas. Būtībā atturēšana ir preventīvu pasākumu veikšana, kas ietekmē pretinieka ieguvumu un izmaksu aprēķinus. Veicot atturēšanas pasākumus, tiek palielināti pretinieka gaidāmie zaudējumi. Atturēšanu var uzskatīt arī par baiļu radīšanu pretinieka prātā, tādējādi atturot to no uzbrukuma veikšanas.

Minot atturēšanu, parasti runa ir par pasākumiem, kas tiek veikti, lai novērstu pretinieka militāru uzbrukumu. Tomēr atturēšanu var skatīt arī plašāk nekā centienus novērst jebkādu naidīgu rīcību no pretinieka puses. Tas var izrādīties visai sarežģīts vai pat neizpildāms uzdevums, jo pasākumi, kas var atturēt pretinieku no militāras agresijas, var izrādīties nepietiekami, lai atturētu pretinieku no kādas citas rīcības, kas ir mazāk naidīga. Līdz ar to atturēšanu nevar uzskatīt par brīnumlīdzekli, ar kura palīdzību var novērst pilnīgi visas pretinieka naidīguma izpausmes. Atturēšanas pasākumiem jābūt veidotiem tā, lai novērstu specifiskas pretinieka naidīguma izpausmes.

Pastāv divi atturēšanas veidi: atturēšana ar nolūku neļaut pretiniekam sasniegt kāroto mērķi (deterrence by denial) un atturēšana ar pretinieka sodīšanas palīdzību (deterrence by punishment).

Pirmajā gadījumā atturēšanas pamatā ir spēja liegt agresoram sasniegt savu mērķi, bet otrajā gadījumā atturēšanas pamatā ir spēja nodarīt agresoram ievērojamus zaudējumus. Ja valstis varētu izvēlēties, tad tās vienmēr censtos īstenot pirmo atturēšanas veidu (deterrence by denial), jo pēc būtības tā ir spēja atvairīt pretinieka uzbrukumu un neļaut tam sasniegt kārotos mērķus.

Vēsturiski šī stratēģija ir plaši izmantota konvencionālajā karadarbībā, tomēr atom-ieroču un ballistisko raķešu laikmetā šis atturēšanas veids kļuva mazāk nozīmīgs, jo pat lielvaru rīcībā pagaidām nav pilnībā pārliecinošu tehnoloģisku iespēju neitralizēt potenciālā pretinieka kodolarsenālu. Tādējādi aukstā kara laikā PSRS un ASV militāri stratēģiskās attiecības balstījās nevis uz spēju liegt pretiniekam sasniegt kārotos mērķus (deterrence by denial), bet uz draudiem sodīt pretinieku, dodot tam iznīcinošu kodoltriecienu, ja tas uzsāks militāru agresiju. Tiesa gan, konvencionālās karadarbības kontekstā abi aplūkotie atturēšanas veidi turpināja būt vienlīdz nozīmīgi.

Lai sekmīgi īstenotu atturēšanas stratēģiju, ir jāizdara trīs lietas.

Pirmkārt, ir skaidri jāformulē atturēšanas nodoms. Šis uzdevums šķiet ļoti vienkāršs, taču patiesībā atturēšanas uzsākšana var būt visai sarežģīta un politiski neērta, jo pieprasa no atturēšanas īstenotāja atzīt, ka valsts, pret kuru tiks īstenoti atturēšanas pasākumi, ir pretinieks, nevis partneris. NATO un Krievijas attiecību kontekstā šis joprojām ir neērts jautājums, jo daudzas NATO dalībvalstis vilcinās atzīt, ka Krievija ir pretinieks, nevis partneris. Atturēšanas uzsākšana nozīmē arī atziņu, ka būs nepieciešams novirzīt diezgan ievērojamus finansiālos līdzekļus, lai to īstenotu. Ir labi zināms, ka daudzās NATO dalībvalstīs, nav vēlmes aizsardzībai novirzīt lielāku daļu no valdības rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem.

Otrkārt, lai atturēšana izdotos, ir jānodrošina vajadzīgās militārās spējas. Ja tās netiks nodrošinātas, pretinieks uzskatīs, ka atturēšanu īstenojošā valsts blefo. Turklāt spējām jābūt ne tikai pietiekamām, bet arī izvērstām tādā veidā, lai varētu laikus reaģēt uz pretinieka agresiju.

Treškārt,  gatavību aizstāvēt savas intereses nepieciešams darīt zināmu potenciālajam agresoram, lai tas apzinātos, kādas sekas gaidāmas agresijas uzsākšanas gadījumā.

Visi šie trīs atturēšanas elementi patlaban ir aktuāli arī NATO un Krievijas attiecību kontekstā, jo svarīga ir ne tikai kolektīva apņemšanās nepieciešamības gadījumā steig­- ties palīgā Baltijas valstīm, bet arī veikt praktiskus sagatavošanās darbus un attīstīt nepieciešamās militārās spējas, kā arī raidīt Krie­- vijai skaidrus signālus par to, kādas sekas gaida Krieviju, ja tā apdraudēs Latvijas vai kādas citas alianses dalībvalsts drošību.

Toms 2

Vai tas, ka attālinātā atturēšana parasti ir mazāk ticama nekā pašu valstu veiktie atturēšanas pasākumi, nozīmē, ka Latvijai ir pastiprināti jāuztraucas par ASV un citu NATO dalībvalstu sniegtajām drošības garantijām? Visticamāk, nē. Tam ir divi iemesli.

Pirmkārt, NATO dalībvalstu rīcībā ir tik spēcīgas militārās un ekonomiskās sviras, ka Krievijai agresijas veikšanas gadījumā ir jārēķinās ar milzīgiem ekonomiskiem un militāriem zaudējumiem. Baltijas valstu ekonomiskā un militāri stratēģiskā vērtība vienkārši nav tik augsta, lai Krievija uzņemtos šādu risku.

Otrkārt, atteikšanās sniegt palīdzību kādai NATO dalībvalstij ārēja apdraudējuma gadījumā nozīmētu solījuma nepildīšanu, kas apdraudētu NATO kā veiksmīga rietumvalstu militārās sadarbības modeļa eksistenci un izraisītu iekšpolitisko krīzi virknē dalībvalstu. Citiem vārdiem sakot, uz spēles ir likts kas vairāk par Baltijas valstu drošību, un, no Latvijas viedokļa raugoties, tas nemaz nav peļami.

Baltijas valstu militārā sadarbība: kopīgas atbildes meklējumos pēc Ukrainas krīzes

Dr. Nora Vanaga,
Latvijas Nacionālās aizsardzības
akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Sākums žurnāla šā gada jūnija numurā.

Savukārt lietuvieši Baltijas sadarbību redz kā ļoti ambiciozu projektu, kuram trūkst aprēķinu par viņu iniciatīvu praktisku īstenošanu. Viena no šādām iniciatīvām ir izveidot kopīgu Baltijas divīziju, kas esošajos apstākļos nav iespējams, jo visās trīs valstīs ir ierobežots militārā personāla skaits, nav neviena, kas šādu divīziju varētu komandēt, un pastāv arī citi praktiski jautājumi, kurus ir sarežģīti risināt. Latvieši parasti ir tie, kas iestājas par dziļāku militāro integrāciju un savstarpēju militāro atkarību. Piemēram, viena no pēdējo gadu iniciatīvām ir kopīga militāra štāba izveide Baltijas reģionam, kas koordinētu plānošanu, sadarbotos ar NATO plānotājiem un nodarbotos ar krīzes vadības operācijām. Lai gan 2015. gadā šis štābs uzsāka savu darbību, ilgus gadus pirms Ukrainas krīzes šīs iniciatīvas attīstību kavēja igauņi, kas pauda bažas par šā štāba pārnacionālo raksturu, kas varētu kaitēt to nacionālajām interesēm (amatpersona Nr. 1, 2014). Atšķirīgi viedokļi ir vērojami arī jautājumā par to, ar ko būtu veidojama stratēģiska partnerība, jo katra Baltijas valsts cenšas veidot sadarbību uz divpusēja pamata — igauņi ar somiem un zviedriem, latvieši ar norvēģiem un zviedriem, bet lietuvieši ar poļiem. Kā minēts iepriekš, nevienu no šiem centieniem nevar vērtēt kā sekmīgu, jo sadarbība notiek tikai uz ad hoc bāzes, turklāt Skandināvijas valstis nevēlas veidot stratēģisku partnerību ar Baltijas valstīm to attieksmes dēļ pret Krieviju. Tādējādi Baltijas valstu atšķirīgie stratēģiskie redzējumi, ko nereti nosaka nacionālās intereses, ir tas, kas nopietni kavē sadarbību starp šīm valstīm, un finansiālais aspekts ir sekundārs, jo tas vienmēr seko stratēģiskajam uzstādījumam.

Personu domstarpības. Savstarpējās attiecības Baltijas valstu aizsardzības ministriju konkrētu amatpersonu starpā ir vēl viens aktuāls jautājums, kas kavē dialogu un militāro sadarbību, jo šīm personām ir liela ietekme uz citiem politikas veidotājiem (Jermalavičius, 2009, 146). Kāda Latvijas amatpersona pat ierosināja izskatīt šo jautājumu valdības līmenī, jo pēdējo gadu laikā attiecības neuzlabojas, gluži otrādi — pateicoties Igaunijas retorikai, tās ir pat pasliktinājušās (amatpersona Nr. 1, 2014). Taču šie centieni, visticamāk, arī nedotu nekādu rezultātu, jo nereti «Baltijas valstu lielā politika (nespēja panākt kopīgu viedokli tādos projektos kā «Rail Baltic», Visaginas atom-elektrostacija, naftas termināls utt.) negatīvi ietekmē militāro sadarbību» (amatpersona Nr. 4, 2014). Tātad stratēģiskās nesaskaņas, kas sakņojas nacionālajās interesēs, pastāv visos Baltijas valstu sektoros. Militāro sadarbību parasti min kā vienu no labajiem Baltijas valstu sadarbības piemēriem. Aizsardzības sektorā, pēc Zdanaviča vispārēja vērtējuma, politikas veidotāji Baltijas valstīs rīkojas racionāli, taču tie vērtē īstermiņa perspektīvas, neredzot, ka sadarbības pozitīvie aspekti ilgtermiņā ir svarīgāki par negatīvajiem (Zdanavičius, 2014). Kas attiecas uz ilgtermiņa perspektīvu, Latvijas amatpersona, kas ir piedzīvojusi Baltijas militārās sadarbības attīstību no tās pirmsāku­- miem, ir optimistiska, norādot, ka vadībā esošās personas (gan politiskās, gan arī aizsardzības ministriju amatpersonas) nāk un iet, taču, ņemot vērā Baltijas sadarbības būtību un galveno mērķi, kas ietver praktisko rīcību, tā ir pastāvīga un stabila (amatpersona Nr. 4, 2014).

Kopīga Baltijas atbilde pēc Ukrainas krīzes
Vērtējot Baltijas militārās sadarbības attīstību pēdējo divdesmit gadu laikā, to var raksturot kā noturīgu un stabilu, jo ir īstenoti kopīgi militārie projekti un bruņoto spēku veidošana ir notikusi savstarpēji papildinošā veidā. Taču joprojām trūkst kopīgi attīstītu militāro spēju, kas kalpotu Baltijas aizsardzības mērķiem. Tajā pašā laikā ir novērojama virkne uzlabojumu Baltijas valstu militārajā sadarbībā, ko ir veicinājis visu trīs valstu kopīgais redzējums par aktuālo apdraudējumu no Krievijas puses. Galvenās jomas, kurās valstis aktīvi strādā kopā, ir, pirmkārt, diplomātiskais līmenis. Politiski tas bija ļoti nozīmīgi, ka Baltijas valstis izveidoja Baltijas bataljonu NATO reaģēšanas spēkiem, kas regulāri piedalīsies militārajās mācībās. Saistībā ar Varšavas samitu Baltijas valstis un Polija ir koordinējušas vienu kopīgu pozīciju par to, kādi jautājumi būtu jāizskata samitā, proti, daudznacionālu bataljonu uzturēšanās katrā valstī pēc rotācijas principa; nepieciešamās
infrastruktūras attīstīšana bruņojumu izvietošanai (angļu val. — predispositioning); nepieciešamība strādāt pie NATO Ātrās reaģēšanas spēku izvēršamības problēmām un citi. Ar šo soli principā Baltijas valstis ir atlikušas malā savus atšķirīgos stratēģiskos redzējumus, lai panāktu lielāku atbalstu reģionam. Pastāv vienota izpratne, ka tikai ar vienotu pozīciju varam noturēt Baltijas valstis NATO darba kārtībā pēc iespējas ilgākā laika periodā.

Otrkārt, reģionālā līmenī ir izveidots Baltijas valstu Apvienotā štāba elements (AŠE), kas ir militārās sadarbības struktūra un nodrošina Baltijas valstu operacionālā līmeņa aizsardzības plānošanas koordināciju un sauszemes spēku spēju paaugstināšanu. Latvija ir šī projekta vadošā valsts (amatpersona Nr. 7, 2016).  Par savstarpējo dalīšanos ar operacionālajiem plāniem jāteic, ka ar tiem ir dalījušās Latvija un Lietuva. Igaunija vēl to nav izdarījusi. Tomēr jāatzīst, ja pastāv AŠE elements, kurā visas trīs valstis vismaz koordinē savu aizsardzības plānošanu, tas ir pietiekami, lai izprastu katras valsts operacionālo domāšanu un potenciālo rīcību krīzes gadījumā. Turklāt ir jau kopīgs Baltijas valstu aizsardzības plāns NATO līmenī, kuram katra Baltijas valsts var attiecīgi pakārtot savu nacionālo aizsardzības plānu (amatpersona Nr. 5, 2016).

Treškārt, nacionālā un reģionālā līmenī Baltijas valstis cieši sadarbojas visos pasākumos, kas saistīti ar uzņemošās valsts funk­- ciju efektīvu veikšanu. Lielu atspaidu šim darbam sniedz NATO Spēku integrētās vienības (NSIV) izveidošana Baltijas valstīs un Polijā, kā arī vēl četrās NATO austrumu robežas dalībvalstīs. Šobrīd gan NSIV vēl cenšas atrast savu vietu NATO un arī nacionālo valstu aizsardzības plānošanā un pastāv bažas par iespējamo funkciju dublēšanos ar jau esošajām institūcijām. Tomēr īsais laika periods, kādā NATO dalībvalstis spēja izveidot šīs vienības, liecina par to, ka NSIV ātri vien atradīs savu vietu Baltijas valstu aizsardzības plānošanā. To nodrošinās regulārās un plašās militārās mācības, kuras norisinās Baltijas valstīs un kuru organizēšanā un norisē NSIV ieņem būtisku lomu, un visas aktivitātes, kas tiek veiktas saistībā ar NATO Ātrās reaģēšanas spēku izvēršamības nodrošināšanu.

Ceturtkārt, militārās mācības nodrošina vienotas operacionālās domāšanas attīstīšanu baltiešu starpā, būtiski uzlabo visus uzņemošās valsts elementus un nodrošina savietojamību ar citu valstu bruņotajiem spēkiem. Lai gan visbūtiskākās mācības uzņemošās valsts funkciju uzlabošanai ir «Baltic Host», praktiski jebkuras mācības, kas norisinās Baltijas valstīs, trenē kādu uzņemošās valsts elementu. Analizējot 2016. gadā plānotās militārās mācības, var secināt, ka no 77 militārajām mācībām trešā daļa ir Baltijas valstu militārās mācības, kas tādējādi nodrošina ne tikai kopīgu apmācību taktiskā, bet arī operacionālā līmenī. Lai gan pozitīvi ir vērtējams militāro mācību apjoms un lielā NATO dalībvalstu interese tajās piedalīties, kā ēnas puse tik biežu mācību norisē ir jānorāda pārāk liela sasteigtība un nespēja pilnvērtīgi izvērtēt (angļu val. — lessons learned) militāro mācību rezultātus (amatpersona Nr. 6, 2016).

Visbeidzot, par spīti negatīvajai pieredzei attiecībā uz kopīgiem iepirkumiem, šobrīd tiek meklēti risinājumi kopīgām iegādēm starp Baltijas valstīm, arī piesaistot Poliju (amatpersona Nr. 7, 2016). Tas ir jo sevišķi aktuāli tādas militārās spējas nodrošināšanā kā pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuras ir ārkārtīgi dārgas.

Līdz ar to var secināt, ka, neskatoties uz pastāvošajām nesaskaņām starp Baltijas valstīm, šobrīd vienotas izpratnes dēļ saistībā ar kopīgo apdraudējumu tās ir spējušas mobilizēties un būtiski intensificēt savstarpējo sadarbību. Vienota balss starptautiskā līmenī ir ārkārtīgi nozīmīga, ja Baltijas valstis vēlas saglabāt savu aktualitāti NATO darba kārtībā un maksimāli izmantot visas tās iespējas, kas ir pavērušās pēc Ukrainas krīzes, lai attīstītu nepieciešamās militārās spējas. To, cik veiksmīgi tas būs izdevies, varēs izvērtēt, kad «iespēju logs» būs aizvēries un varēs konstatēt, cik attīstītas ir baltiešu pašaizsardzības spējas.

Izmantotie avoti
Corum, S. James. 2013. Development of the Baltic Armed Forces in Light of Multinational Deployments. Carlisle: U.S. Army War College.
Ito, Peter. 2013. «Baltic Military Cooperative Projects: a Record of Success.» In
Apprenticeship, Partnership, Membership: Twenty Years of Defence Development in the Baltic States, ed. Tony Lawrence and Tomas Jermalavičius, 246—281. Tallinn: International Centre for Defence Studies.
Intervija ar Dmitriju Jankovu. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Liepāja.
Jermalavičius, Tomas. 2009. «Baltic military cooperation: past, present and future.» In: Estonian Foreign Policy Yearbook 2009, edited by A. Kasekamp. Tallinn: Estonian Foreign Policy Institute, pp. 123—148.
Intervija ar Tomasu Jermalaviču. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.
Jurkynas, Mindaugas. 2007. How Deep is Your Love: Baltic Brotherhood Re-Examined. Vilnius: Vilniaus universiteto leidykla.
Jurkynas, Mindaugas. 2014. Security Concerns of the Baltic States in the 21st century. In Small States and International Security: Europe and Beyond, edited by C. Archer, A.J.K. Bailes, and A. Wivel. London: Routledge.
Intervija ar amatpersonu Nr. 1. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.
Intervija ar amatpersonu Nr. 2. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.
Intervija ar amatpersonu Nr. 3. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.
Intervija ar amatpersonu Nr. 4. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.
Intervija ar amatpersonu Nr. 5. 2016. gada maijs. Elīna Kukaine. Rīga.
Intervija ar amatpersonu Nr. 6. 2016. gada aprīlis. Elīna Kukaine. Rīga.
Intervija ar amatpersonu Nr. 7. 2016. gada aprīlis. Elīna Kukaine. Rīga.
Intervija ar Ļudu Zdanaviču. 2014. gada augusts. Nora Vanaga. Viļņa.
MIL. 2014. «International Security Assistance Force – ISAF.» Accessed August 3, 2012.mil.lv/Operacijas/Pasreizejas_ops/Starptautiskie_drosibas_atbalsta_speki/ISAF.aspx.
NATO. (22 June 2015). NATO publishes defence expenditures data for 2014 and estimates for 2015. Financial and economic data relatin to NATO defence.  Communique, PR/CP(2015)093-COR1. Brussels: NATO Public Diplomacy Division. No (12.05.2016.) http://www.NATO.int/NATO_static_fl2014/assets/pdf/pdf_2015_06/20150622_PR_CP_2015_093-v2.pdf.
NATO. 2014b. Wales Summit Declaration. Press Release, September 5, PR (2014) 120. Accessed September 7, 2014. http://www.NATO.int/cps/en/NATOhq/
official_texts_112964.htm?mode=pressrelease.

Lai vairotu ticību kopīgiem mērķiem

Juris Dalbins

Saruna ar fonda «Namejs» valdes priekšsēdētāju, pirmo Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri Dalbiņu

 

Līga Lakuča
Foto — Normunds Mežiņš.

— Pastāstiet, lūdzu, kāda bija iecere, dibinot fondu?

Adrese: Krustabaznīcas iela 9, Rīga, LV-1006 Tel. +371 29413328, e-pasts: jdalbins@inbox.lv
Adrese: Krustabaznīcas iela 9, Rīga, LV-1006
Tel. +371 29413328, e-pasts: jdalbins@inbox.lv

— Valsts aizsardzības un patriotisma fonds «Namejs» tika nodibināts 2015. gada 21. jūlijā. Kā jau tas ietverts nodibinājuma nosaukumā, fonda mērķis ir atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku (NBS) attīstību un to uzdevumu izpildi valsts aizsardzībā, vairojot patriotismu Latvijas sabiedrībā, kā arī uzturēt starptautiskajās operācijās bojāgājušo karavīru piemiņu. Fonda darbība notiek saskaņā ar aizsardzības ministra izvirzītajiem uzstādījumiem valsts aizsardzības nozarē un saskaņā ar NBS komandiera norādēm. Latvijā darbojas dažādi ziedojumu vākšanas fondi, arī tādi, kas atbalsta cilvēkus, kuriem ir nepieciešama akūta medicīniskā vai cita veida palīdzība. Mēs savukārt nevaram plānot un paredzēt regulāru lielas naudas summas ieplūšanu fondā, tāpēc esam izvēlējušies konkrētu pasākumu atbalstīšanu, nevis sistemātisku palīdzības sniegšanas veidu kādā jomā. Pirmais uzdevums, ko esam izvirzījuši, ir palīdzēt pabeigt starptautiskajās operācijās kritušo karavīru piemiņas vietu Ādažos. Līdzekļi, kas jau ir ienākuši, tiks novirzīti piemiņas vietas iekārtošanai. Nodibinājums «Namejs» izvirzīto mērķu īstenošanai piesaista ziedoju­- mus naudas līdzekļu un mantisko piešķīrumu veidā no fiziskām un juridiskām personām, kā arī uzkrāj un pārvalda piesaistītos līdzekļus.

— Cik biedru ir fondā, un kāda ir tā struktūra?
— Fondam ir valde, biedru nav. Tā dibinātājs ir biedrība «Latvijas ģenerāļu klubs». Fonda valde — priekšsēdētājs un četri valdes locekļi — veic stratēģisko plānošanu un nosaka nodibinājuma darbības politiku, pieņem lēmumus par līdzekļu sadali. Valdes locekļus un priekšsēdētāju ieceļ dibinātājs uz trim gadiem. Fonda valdē darbojas pirmais Aizsardzības spēku komandieris Dai­nis Turlais, Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks, Nacionālās drošības padomes sekretārs Jānis Kažociņš, uzņēmējs Juris Binde un radošās sabiedrības pārstāvis Ojārs Spārītis. Savukārt fonda dibinātāja veidotajā Goda padomē priekšsēdētāja ir valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Goda padomes uzdevums ir reprezentēt nodibinājumu un veicināt līdzekļu piesaisti fondam.

— Kas būtu vajadzīgs, lai fonds sasniegtu labāku darbošanās modeli?
— Ideāli būtu, ja valdes priekšsēdētājs būtu cilvēks, kas var vairāk laika veltīt šim darbam, lai izvērstāk plānotu dažādas kampaņas. Ir vajadzīgs arī kāds, kas nodarbotos ar administratīviem jautājumiem, bet tas var būt tikai brīvprātīgi.

— Ar kādiem jautājumiem cilvēki var vērsties pie jums? Varbūt ne tikai meklējot finansiālu atbalstu iecerei vai pasākumam?
— Ja ir kāds konkrēts projekts, vienreizējs pasākums, kas veltīts patriotisma jautājumiem vai vēstures atspoguļošanai, mēs uzklausīsim un pieņemsim lēmumu, vai varam to atbalstīt. Protams, ir arī jāpamato, kāpēc konkrētais projekts tiek atbalstīts. Mums būtu interesanti atrast vēl citus part­nerus, ar kuriem kooperēties, atbalstot kādu projektu, un mēs varētu aicināt sabiedrību piedalīties konkrētā projekta realizācijā.

— Vai fonda «Namejs» darbībā nav saskatāmas kaut kādas paralēles ar biedrības «Latvijas ģenerāļu klubs» darbu?
— «Latvijas ģenerālu klubā» darbojas aktīvajā dienestā esošie ģenerāļi un atvaļinājušies ģenerāļi. Turklāt mēs sekojam, lai nerastos interešu sadursme saistībā ar lēmumu pieņemšanu.

— Gads ir pagājis, kopš fonds darbojas. Kas ir tas labais, kas paveikts, un kas būtu jāpilnveido?
— Vairāki cilvēki ir ieinteresējušies par fonda darbību, skaidrojam, kāda sadar­- bība varētu veidoties. Ir jau īstenota Jāņa Kažociņa iniciētā ideja par līdzekļu piesaisti. Tagad gribam ar ofi­ciālām vēstulēm aicināt uz sadarbību, jo īpaši jauno paaudzi.

— Ja jaunā paaudze vēlētos sadarboties, ko tieši viņi varētu palīdzēt?
— Mēs labprāt sadarbotos ar studentu korporācijām, kas ir nacionāli pat­riotiskas. Viņi varētu fondu reklamēt, apmeklēt un atbalstīt pasākumus.

— Kas ir nākamā gada uzdevumi?
— Jāturpina sarakste ar potenciālajiem ziedotājiem. Mūsu tuvākais uzde­vums ir atbalstīt ne tikai starptautiskajās misijās kritušo karavīru piemiņas vietas izveidi Ādažos. Apspriežoties ar NBS komandieri, ar aizsardzības ministru, jāizvirza arī nākamais mērķis — projekts patriotisma veicināšanai sabiedrībā.

— Runājot par patriotismu, kas būtu jāsaprot tiem, kuri ir dienestā, vai topošajiem karavīriem?
— Sabiedrības attieksme uzreiz nav maināma, bet tas, kas šobrīd ir primārais, ir jautājums par informācijas vidi. Ja mēs neuzlabosim savu spēju pasniegt informāciju visā valsts teritorijā tā, lai tā atbilstu valdības izvirzītajiem mērķiem, Satversmes pieņemtajiem dokumentiem un mūsu nākotnes vīzijai, mēs zaudēsim arī visur citur. Runa ir par cilvēku prātiem. Pat laikos, kad mums nebija ne desmitās daļas no tā, kas mums ir šobrīd, mēs bijām daudz spēcīgāki. Atliek jautāt — kāpēc? Tāpēc, ka mēs ticējām tam, ko mēs darām, ticējām, ka spējam to izdarīt. Šobrīd cilvēki vairs nejūt kopīgo mērķi, viņiem liekas, ka viss notiek pats par sevi. Ja mēs sekojam tukšiem saukļiem un nespējam atšķirt informāciju, kura nav mums draudzīga, mums ir problēmas. Mūsu jaunieši ir patriotiski un gudri, bet jāsaprot arī tas, ka bez viņu reālas uznākšanas uz politiskās skatuves pārmaiņas nevar notikt. Ir vajadzīga pēctecība — veciem ir pieredze, viņiem var prasīt padomu, bet tas gars ir jaunajiem.

NATO samiti. Ielūkojoties vēsturē

Šā gada 8. un 9. jūlijā Polijas galvas-pilsētā Varšavā norisinājās kārtējais (27.) Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) samits, kurā piedalījās alianses dalībvalstu un valdību vadītāji. Sniedzam ieskatu NATO valstu apspriežu vēsturē.

NATO samitu sanākšanas laikiem nav noteiktas regularitātes, un katras šādas tikšanās norises laiku un vietu nosaka atsevišķi. Samitos parasti tiek pieņemti konceptuāli dokumenti un noteiktas alianses turpmākās attīstības principi, kā arī iezīmētas darbības prioritātes. Visās NATO sanāksmēs lēmumu pieņemšanā darbojas vienprātības princips.

Pirmais NATO samits notika 1957. gada 16.—19. decembrī Parīzē. Tā galvenos uzdevumus un pašu sanākšanas būtību norāda deklarācijā ierakstītais, proti, «pasaulei draud Padomju Savienības militārās varenības atbalstītā starptautiskā komunisma briesmas». Alianses tā brīža dalībvalstis pieņēma lēmumu «censties panākt lielāku vienotību, lielāku spēku un lielāku drošību ne tikai NATO dalībniecēm, bet arī visā pasaulē».

Otrais samits notika Briselē 1974. gada 26. jūnijā, un šajā tikšanās reizē NATO dalībvalstu vadītāji parakstīja «Atlantijas de-klarāciju», apliecinot uzticību 1949. gadā noslēgtajam alianses līgumam. Arī trešā samita norises vieta bija Brisele (1975. gada maijs). Šī foruma uzmanības lokā bija naftas krīze, kas sākās 1974. gadā. NATO dalībvalstis pauda nepieciešamību sadarboties ekonomisko problēmu risināšanā un stiprināt kolektīvās drošības principus.

Nākamais samits notika 1977. gada 10.—11. maijā Londonā. Tā dalībnieki sprieda par NATO un Austrumeiropas valstu attiecību attīstības perspektīvām. Tajā tika pieņemta NATO dalībvalstu aizsardzības spēju nostiprināšanas ilgtermiņa aizsardzības programma.

NATO valstu vadītāju nākamā tikšanās norisinājās okeāna viņā krastā — 1978. gada 30.—31. maijā Vašingtonā. Tajā tika pieņemta ilgtermiņa aizsardzības programma, ņemot vērā perspektīvas attiecībās ar Varšavas līguma valstīm.

Sestais NATO samits notika 1982. gada 10. jūnijā Bonnā, Vācijā. NATO dalībvalstis pirmo reizi paziņoja par nepieciešamību «aizsargāt savas intereses arī ārpus alianses dalībvalstu robežām». Šāds paziņojums bija atbildes reakcija uz satraucošiem ģeopolitiskajiem notikumiem pasaulē: 1979. gadā notikušo padomju karaspēka iebrukumu Afganistānā, kā arī masveida protesta akcijām pret komunistisko režīmu Polijā un tām sekojošo reakciju.

Nākamie četri samiti norisinājās Briselē. Septītais notika 1985. gada 21. novembrī. Tā bija īpaša tikšanās, kura bija veltīta Ženēvā notikušajām ASV prezidenta Ronalda Reigana un Padomju Savienības līdera Mihaila Gorbačova sarunām par kodolieroču un kosmisko ieroču samazināšanu.

1988. gada 2.—3. martā notika astotais samits, kurā dalībvalstu līderi apsprieda izmaiņas starptautiskajā situācijā pēc tam, kad PSRS un ASV parakstīja līgumu par vidējās un mazās darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Par NATO uzdevumu kļuva attiecību uzlabošana ar PSRS un citām Austrumeiropas valstīm.

Devītā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas valstu galotņu tikšanās notika 1989. gada 29.—30. maijā. Šī tikšanās bija veltīta jaunajiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem un starptautiskās situācijas pārmaiņām — sākās sociālistisko valstu sistēmas sabrukums, kas skāra arī Padomju Savienības kontrolēto Varšavas līguma organizāciju. Samita rezultāts bija «Vispārējā ieroču kontroles un atbruņošanās deklarācija». Līdzīgās noskaņās norisinājās arī 1989. gada 4. decembra samits, kurā ASV prezidents Džordžs Bušs informēja sabiedrotos par sarunām ar M. Gorbačovu Maltā, kas savukārt pavēra jaunas perspektīvas Rietumu pasaules un PSRS attiecībās.

Nākamais NATO samits notika 1990. gada 5.—6. jūlijā Londonā. Tajā tika pieņemta «Londonas deklarācija», kura pauda par aukstā kara beigām un Austrumeiropas valstīm piedāvāja sākt diplomātiskās konsultācijas par jauniem sadarbības veidiem.

Tad sekoja NATO samits Romā 1991. gada 7.—8. novembrī, kurā pieņēma alianses jauno stratēģisko koncepciju. NATO dalībvalstu vadītāji toreiz atzina, ka militārā iebrukuma draudi no austrumiem (resp. no PSRS) vairs nepastāv un līdz ar to NATO var pastiprināt savas darbības politisko pusi, vienlaikus samazinot militāro kapacitāti. Tika pieņemta arī deklarācija par mieru un sadarbību un lēmums izveidot Ziemeļatlantijas sadarbības padomi (North Atlantic Cooperation Council), lai uzturētu regulāras konsultācijas starp NATO un Austrumeiropas valstīm. Šo padomi izveidoja 20. decembrī, un dibināšanas sesijā piedalījās arī Latvija, tādējādi iesaistoties tās darbībā.

1994. gada 10.—11. janvārī Briselē notika 13., ārkārtas, samits. Tika pieņemta programma «Partnerattiecības mieram», kas noteica turpmāko sadarbību ar bijušajām sociālisma bloka valstīm. Arī Latvija tajā pašā gadā pievienojās programmai, uzsākot garo un grūto ceļu līdz dalībai šajā kolektīvās aizsardzības organizācijā.

1997. gada 27. maijā Parīzē sanāca kārtējais samits, kas bija veltīts NATO un Krievijas attiecībām. Tā rezultātā abas puses parakstīja aktu par savstarpējām attiecībām nākotnē.

Jauna lappuse NATO vēsturē tika pāršķirta 1997. gada 8.—9. jūlijā Madridē. NATO dalībvalstu vadītāji apstiprināja «atvērto durvju politiku» par jaunu biedru uzņemšanu aliansē. Tika parakstīta arī harta par NATO un Ukrainas īpašajām attiecībām. Samita ietvaros notika Eiroatlantijas partnerības padomes pirmā sesija — šis jaunais NATO dalībvalstu un partnervalstu sadarbības forums nomainīja Ziemeļatlantijas sadarbības padomi.

Nākamais samits, 1999. gada 23.—25. aprīlī Vašingtonā, norisinājās laikā, kad atzīmēja NATO dibināšanas 50. gadadienu. Šajā samitā galvenais visu dalībnieku apstiprinātais dokuments «Stratēģiskā koncepcija» paredzēja NATO valstu bruņoto spēku iespējamu dalību reģionālajos konfliktos ārpus savas atbildības zonām (resp. ārpus savas teritorijas). Vašingtonas tikšanās laikā Latvijai un pārējām astoņām kandidātvalstīm NATO piedāvāja izstrādāt rīcības plānu dalībai NATO, kuru realizējot un saņemot palīdzību no pārējām bloka dalībvalstīm kandidāti varētu kļūt gatavi dalībai NATO.

2001. gada 13. jūnijā notika NATO valstu vadītāju tikšanās Briselē, laikā, kad tur vizītē bija ieradies ASV prezidents Džordžs Bušs. Tā tika nosaukta par «īsu darba tikšanos» un NATO apspriežu hronoloģijā par samitu netiek uzskatīta, tomēr pēc savas būtības tas bija samits.

2002. gada 28. maijā Itālijas gaisa spēku bāzē (Pratica di Mare) netālu no Romas norisinājās NATO un Krievijas samits. Šajā laikā abu pušu attiecības atkal sāka uzlaboties pēc atsaluma, kas radās pēc tam, kad 1999. gadā NATO sāka kaujas operāciju Dienvidslāvijā. Savukārt pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV alianses dalīb­- valstis arvien vairāk sāka sadarboties cīņā pret starptautisko terorismu. Šajā samitā tika parakstīta deklarācija par jaunām attiecībām starp NATO un Krieviju (t. s. Romas deklarācija) un izveidota NATO — Krievijas padome. Abu pušu attiecības bija transformētas jaunā kvalitātē — Krievija guva iespēju kopā ar NATO dalībvalstīm piedalīties sev interesējošo jautājumu izstrādāšanā un realizēšanā.

2002. gada 21.—22. novembrī Prāgā NATO dalībvalstu sanāksmē tika pieņemts lēmums par Ātrās reaģēšanas spēku izveidi, savukārt mums šis samits ir nozīmīgs arī ar to, ka tā laikā Latvija kopā ar citām sešām kandidātvalstīm tika uzaicināta pievienoties NATO. Tas nozīmēja, ka sākās pēdējais posms, pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti.

Nākamā NATO dalībvalstu tikšanās norisinājās 2004. gada 28.—29. jūnijā Stambulā, kuras laikā tika parakstīta deklarācija «Mūsu drošība jaunajā gadsimtā» — par cīņu ar starptautisko terorismu.

Pēc kārtas 20. samits notika 2005. gada 22. februārī Briselē, un tam bija «darba tikšanās formāts». NATO valstu vadītāji sprieda par situāciju Balkānos, Afganistānā un Irākā.

2006. gada 28.—29. novembrī NATO valstu samitu uzņēma Rīga. Galvenais sarunu temats bija alianses vienotība, misija Afgani-stānā un alianses tālākā paplašināšana.

2008. gada 2.—4. aprīlī NATO samits norisinājās Bukarestē. Tā laikā notika NATO — Krievijas padomes tikšanās augstākajā līmenī. Samitā Bosnija un Hercegovina un Melnkalne tika uzaicinātas uzsākt intensīvo dialogu par pievienošanos NATO, bet jautājumā par Gruziju un Ukrainu tika nolemts, ka šīs valstis varēs pievienoties NATO, kad būs izpildījušas vajadzīgos priekšnosacījumus. Maķedonijai alianse pievienošanās zaļo gaismu dotu tikai tad, kad šī valsts atrisinās domstarpības ar Grieķiju par valsts nosaukumu. Uzaicinājumu sākt sarunas par dalību NATO Bukarestē saņēma Albānija un Horvātija.

NATO 60. gadadienai veltītais 23. samits notika 2009. gada 3.—4. aprīlī Francijas un Vācijas robežpilsētās Strasbūrā un Kēlā. Foruma galvenais notikums bija Francijas atgriešanās NATO militārajā struktūrā, savukārt Albānija un Horvātija kļuva par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm.

Pēc tam NATO valstu līderi tikās 2010. gada 19.—20. novembrī Lisabonā, kur NATO valstis apstiprināja jauno Stratēģisko koncepciju, kas garantē visu dalībvalstu aizsardzību 5. panta ietvaros, kā arī nosaka draudus, ar kuriem nākas saskarties mūsdienās, piemēram, kiber­uzbrukumi, terorisms, vispārējās vides pro-blēmas utt. Dalībvalstis vienojās par jauna miera uzturēšanas operācijas posma sākšanu Afganistānā un NATO pretraķešu sistēmas attīstīšanu Eiropā.

2012. gada 20.—21. maijā samits notika Čikāgā. Tas bija visplašākais NATO vēsturē — tajā piedalījās delegācijas no 60 pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām. Galvenie sarunu temati bija par ģeopolitisko situāciju Afganistānā, par alianses tālāko attīstību, par valstu aizsardzības budžetu un aizsardzības resursu efektīvāku izmantošanu. Tajā tika apstiprināts jau Lisabonas samita laikā pieņemtais lēmums attīstīt NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas Eiropā.

Iepriekšējais, 26., samits norisinājās 2014. gada 4.—5. septembrī Lielbritānijas pilsētā Ņūportā (Velsā). Tajā tika pieņemts lēmums par Ātrās reaģēšanas spēku izveidi. Tikšanās dalībnieki sprieda arī par sarežģījumiem pasaules ģeopolitikā — Krievijas īstenoto Krimas aneksiju un situāciju Austrumukrainā. Saistībā ar šiem jautājumiem notika Ukrainas — NATO komisijas sēde, kurā tika spriests, kā uzlabot sadarbību starp abām pusēm.

Pēc Latvijas un ārzemju preses ziņām apkopojis
Juris Ciganovs.

2. Zemessardzes novads — pamatapmācības lauka nometnē «Meža Mackevičos»

Zigmārs Krišāns,
kapteinis, 2. Zemessardzes novada Operatīvās daļas priekšnieks.
Foto — Normunds Mežiņš.

No šā gada 27. jūnija līdz 15. jūlijam 2. Zemessardzes (ZS) novads ZS 34. artilērijas bataljona teritorijā organizēja pamat­apmācības kursa lauka nometni. Nometnes laikā tika apgūtas šādas tēmas: ieroču apmācība, lauka kaujas iemaņas, kaujas šau­šana, topogrāfija un orientēšanās, likumi un reglamenti, ierindas apmācība, pirmās palīdzības kurss (1. līmenis), sakaru apmācība, psiholoģijas nodarbības, fiziskā sagatavotība un kaujas granātas mešana. Apmācību procesā notika gan teorētisko, gan praktisko zināšanu pārbaude (lauku kaujas iemaņas, ieroči, topogrāfija utt.). Kursa ilgums atbilstoši mācību programmai bija 192 stundas, nometnes laikā zemessargiem mācību diena ilga no 9 līdz 10 stundām.

2. jūlijā  nometni apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kas  bija apmierināts ar paveikto.
2. jūlijā  nometni apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kas  bija apmierināts ar paveikto.

Kopumā lauka nometni uzsāka 230 zemessargi, no tiem dažādu iemeslu dēļ kursu nepabeidza 18 zemessargi. Lielākā pro-blēma, izrādījās, bija veselība. 150 zemessargi nokārtoja visus pārbaudījumus un nometnes beigās saņēma vērtēšanas lapu par kursa beigšanu un sertifikātu, savukārt 19 zemessargiem apmācība būs jāturpina savā bataljonā.

Lauka nometnes apmācības plānošanu un vadīšanu organizēja 2. Zemessardzes novada S-3 daļas Mobilās apmācību nodaļas priekšnieks virsleitnants Dainis Mikanovs. Kopumā kā apmācību instruktori tika iesaistīti vairāki 2. Zemessardzes novada štāba un visu bataljonu karavīri un zemessargi.

Pamatapmācības kursa lauka nometni atbalstīja speciālisti no Nacionālo bruņoto spēku štāba Psiholoģijas nodaļas, NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš, kā arī pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, palīdzot psiholoģisko jautājumu risināšanā un sniedzot dažāda veida informatīvās lekcijas.

Par administrēšanu, ēdināšanu un izvietošanu lauka nometnē atbildīgs bija ZS 35. nodrošinājuma bataljons. Lielākais darbs nodrošinājuma jautājumos bija kapteinim J. Putnim un kapteinim S. Bukovskim. Kopumā no ZS 35. NBN nometnes norisēs tika iesaistītas trīs komandas, katrā līdz septiņiem zemessargiem, kuri gatavoja pārtiku lauka apstākļos. Katru nedēļu darbojās sava pavāru komanda, arī atbalsta speciālisti — šoferi, elektriķi un nodrošinājuma nodaļa.

 

Zemessargi lauka nometnē dzīvoja telšu pilsētiņā, teorētiskās nodarbības notika teltīs ierīkotās mācību klasēs. Ēdiens tapa lauka virtuvēs, turpat līdzās divās speciāli ierīkotās teltīs zemessargi ieturēja maltītes. Zemessargiem tika nodrošināta arī iespēja izmantot dušu un izmazgāt veļu.

2. Zemessardzes novada pamatapmācības nometne bija viens no lielākajiem novada pasākumiem, kurā piedalījās arī 1. un 3. Zemessardzes novada zemessargi.

Par nometni bija liela interese gan viesu un preses dienā, gan arī citās dienās. Viesojoties nometnē, aizsardzības ministrs R. Berg­manis augstu novērtēja paveikto darbu. Nometni apmeklēja arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs J. Garisons, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis L. Kalniņš, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs A. Pan­teļējevs, Saeimas deputāti K. Krēsliņš un J. Vectirāns, sabiedroto valstu militārie atašeji, kā arī pašvaldību vadītāji, skolu direktori un Iekš­lietu ministrijas struktūru pārstāvji.

ZS 2 novads apmaciba

Varšavas samits nāk ar vēsturiskiem lēmumiem

Taivo Trams
Foto — Gatis Dieziņš, Valsts prezidenta kanceleja, www.nato.int.

NATO samita mājvieta šogad no 8. līdz 9. jūlijam bija Polijas galvaspilsēta Varšava. Jau iebraucot pilsētā no lidostas, varēja redzēt, ka Varšava notikumam nopietni gatavojusies — vērienīgi drošības pasākumi bija vērojami teju visā pilsētā, īpaši tos varēja just, tuvojoties samita norises vietai — Nacionālajam stadionam. Tā ir milzīga apaļa celtne, kas sporta vai citu vērienīgu pasākumu laikā var uzņemt vairāk nekā 70 000 cilvēku.

Meeting in Interoperability format at the level of Defence Ministers

Drošība — vispirms
Lai gan šķietami stadions nesaistās ar vietu, kur organizēt šāda līmeņa un vēriena pasākumus, Varšavas Nacionālais stadions šim mērķim der lieliski — tajā ir apjomīgas iekštelpas, lieliskas komunikācijas un pārdomāts plānojums, kas drošībniekiem ļauj īstenot rūpīgu, bet pārāk netraucējošu drošības pasākumu plānu.

Poļi samita norisei gatavojušies ļoti cītīgi, viss bija pārdomāts un noritēja bez liekas aizķeršanās, tajā pašā laikā ne mirkli nepameta sajūta, ka notiekošais tika kontrolēts un pārbaudīts pat vairākas reizes. Samita viesus un mediju pārstāvjus uz norises vietām vizināja autobusi, internets un telekomunikācijas
stadionā vienkārši «lidoja». Savukārt virs Varšavas šajās dienās nepārtraukti lidoja vairāki helikopteri, kas kontrolēja drošību gaisa telpā. Stadiona apkārtnē ikdienas dzīve pierimusi, un plašajās ielās bija redzami galvenokārt policisti spilgti dzeltenās atstarojošās vestēs. Drošība pirmajā vietā, atzina kāds no sastaptajiem apkārtnes iedzīvotājiem, sakot, ka šajās dienās ap stadionu dzīve rit pilnīgi citā ritmā nekā ikdienā.

Stadiona iekšienē sa­- mita viesi varēja aplūkot ne pārāk lielu, toties iespaidīgu bruņojuma un tehnoloģiju izstādi, to-starp izlūko­šanas dronu un radiolokācijas staciju. Samita pirmās dienas noslēgumā pār Nacionālo stadionu parādē lidoja arī NATO lidaparāti — dažādi iznīcinātāji un agrīnās brīdināšanas un vadības sistēmas (AWACS) lidmašīna. Turpat stadiona teritorijā bija aplūkojama arī Polijas armijas bruņojuma izstāde.

Būtiskākais lēmums — austrumu robežas drošība
Lai gan NATO samita dienas kārtībā ir virkne jautājumu, kas skar drošības dimensijas visā pasaulē — no Autrumeiropas un Ukrainas līdz Sīrijai un «Islāma valsts» draudiem, Latviju, protams, prioritāri interesē samitā pieņemtie lēmumi par Eiropas Savienības austrumu robežas drošību. Samita lēmumi neliek vilties — pirmajā norises dienā tika panākta vienošanās par NATO spēku pastāvīgu klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā rotācijas kārtībā, izvietojot katrā valstī bataljona līmeņa kaujas grupu. Šie spēki reģionā uzturēsies līdz brīdim, kad potenciālais apdraudējums vairs nebūs uzskatāms par aktuālu. Kā jau paredzēts iepriekš, Latvijā izvietoto NATO spēku vadošā valsts būs Kanāda, bet par pārējām dalībvalstīm puses vienosies sarunu ceļā.

NATO samits Varšavā

«Šī ir ļoti nozīmīga, vēsturē ierakstīta diena — ne tikai Latvijai, bet arī visai aliansei. Pieņemtais lēmums bija milzīga izšķiršanās par to, kā realizēt samitā pieņemtos lēmumus, lai īstenotu atturēšanas politiku un stiprinātu kopīgo aizsardzību,» pēc nozīmīgā lēmuma pieņemšanas atzina aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. Protams, samita laikā apspriesti arī citi aktuāli jautājumi, tostarp alianses dienvidu flangs, starptautiskās operācijas un Ukrainas jautājums, teica aizsardzības ministrs.

Runājot par NATO spēku stiprināšanu Baltijā un Polijā, mums ir skaidri jāsaprot, ka īstais darbs sāksies tikai pēc samita — vienošanās ir panākta un apstiprināta, bet priekšā vēl ir garš un skrupulozs sarunu ceļš, kura gaitā noskaidrosies, kuras valstis bez Kanādas vēl piedalīsies NATO spēkos Latvijā, kādas būs šo valstu vajadzības, ko nāksies papildus nodrošināt mums, kā saskaņot un pilnveidot komandvadības ķēdes. «Mums kā uzņemošajai valstij tas uzliks diezgan lielus pienākumus, bet mēs tam esam gatavojušies un, gribu teikt, jau esam gatavi. Mūsu pašu bruņotie spēki pašlaik arī ir ļoti svarīgā attīstības brīdī. Mēs labi apzināmies, cik daudz mums vēl jāstrādā, bet nebaidāmies no tā,» sacīja R. Bergmanis.

Ar Kanādu — uz viena viļņa
Kā jau minēts, no samita lēmumiem līdz to realizēšanai vēl ejams sarunu ceļš, kurā tiks precizēti visi jautājumi, kas saistīti ar NATO spēku izvietošanu Baltijas reģionā. «Vispirms mums ir precīzi jāzina, kāda būs mūsu sabiedroto iesaiste — vai tie būs jūras vai gaisa, vai sauszemes spēki, kādas būs šīs vienības — mehanizētās vai kājnieku, kā arī daudzi citi jautājumi. Tad mēs arī sapratīsim, vai mums ir kaut kas papildus jābūvē infrastruktūrā, vai nepieciešami vēl kādi citi uzlabojumi. Gribu uzsvērt, ka jau pašlaik mēs ieguldām ļoti lielus līdzekļus infrastruktūras pilnveidē gan savu karavīru vajadzībām, gan kā uzņemošā valsts. Mēs paplaši­- nām savus poligonus, tā kā būtībā visi procesi, kas būs jāiedarbina, uzņemot NATO spēkus, notiek arī pašlaik. Iespējams, vajadzēs darīt vēl kaut ko papildus tām saistībām, ko esam uzņēmušies,» pēc sarunām ar Kanādas pārstāvjiem Varšavas samita laikā atzina aizsardzības ministrs.

NATO samits Varšavā

Runājot par NATO kontingenta skaitlisko sastāvu, R. Bergmanis sacīja, ka pašlaik vēl nav precīzi zināms, vai tas būs 500 līdz 1000 cilvēku liels kontingents, iespējams, ka karavīru varētu būt arī vairāk nekā 1000.

Komentējot tikšanos ar Kanādas aizsardzības ministru Hardžitu Sadžanu, R. Berg­­- manis norādīja, ka tā noritējusi vissirsnīgākajā gaisotnē un abpusējā sapratnē. Ministrs izteicis pateicību Kanādai par tās gatavību uzņemties daudznacionālās bataljona līmeņa kaujas grupas veidošanu un vadību Latvijā. «Arī Kanādas aizsardzības ministrs uzsvēra, ka šie ir vēsturiski brīži gan Latvijai, gan Kanādai. Pieņemtais lēmums rada drošības sajūtu ne tikai NATO austrumu flangam, bet arī visai pasaulei.»

Sadarbība ir sākusies ļoti produktīvi, puses izrunājušas tuvākā laika sadarbības jautājumus, tostarp gaidāmās vizītes, kuru gaitā jāsaskaņo visas nianses.

«Ļoti svarīgs ir arī jautājums, ko mēs darīsim tajā brīdī, kad šie spēki ieradīsies, — kādas būs mācības, ko mēs trenēsim, kā sadarbosimies,» teica aizsardzības ministrs.

R. Bergmanis uzaicināts vizītē uz Kanādu un, protams, uzaicinājis H. Sadžanu apmeklēt Latviju.

Valsts prezidents: jāuztur NATO vērtības, lai stātos pretī mūsdienu draudiem

8. jūlijā Varšavas samita konferencē «Uzturot mieru: NATO loma», uzrunājot tās dalībniekus, Latvijas Republikas Valsts prezidents Raimonds Vējonis sacīja:  

«NATO pirms 67 gadiem tika izveidota, lai aizsargātu brīvības, demokrātijas un likuma varas vērtības. Apdraudējumi ir mainījušies.  Vieni ir izzuduši un citi nākuši vietā, tomēr tieši šīs vērtības mainīgajā un bīstamajā pasaulē ir ļāvušas pasaulē spēcīgākajai aliansei palikt vienotai kopīgam mērķim — dzīvot mierā un drošībā.» 

«Mūsu kaimiņš Krievija pēdējos gados ievērojami pastiprina savus bruņotos spēkus. Mēs jau esam redzējuši Ukrainā un Gruzijā, ka šādi manevri var pāraugt agresijā, okupācijā un aneksijā. Tas vēlreiz norāda, cik svarīgi ir saglabāt ciešu NATO apņēmību uzturēt mieru, īstenojot drošības pasākumus.» 

NATO_83U2392

8. jūlija preses paziņojumā pēc Kanādas premjerministra Džastina Trudo oficiālā paziņojuma par Kanādas lēmumu kļūt par ietvarnāciju daudznacionālajam NATO spēku bataljonam Latvijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis pauda: «Lielāka sabiedroto klātbūtne reģionā stiprinās NATO aizsardzības spējas un nodrošinās atturēšanas efektu pret potenciāliem nākotnes apdraudējumiem.» 

«Mēs ieguldām Latvijas aizsardzībā un stiprinām savas aizsardzības spējas, bet mums ir ļoti būtiski, ka aliansē ir vienprātīgs atbalsts mūsu reģionam. Svarīgi arī pašiem būt konsekventiem jautājumā par ieguldījumiem aizsardzībā. Mēs nedrīkstam atkāpties no mērķa līdz 2018. gadam sasniegt 2% no IKP valsts aizsardzībai.»

Savs labums arī mūsu aizsardzības spējām
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, komentējot Varšavā pieņemto kolektīvo lēmumu par NATO spēku izvietošanu Baltijā un Polijā, uzsvēra: «Protams, tā ir ļoti priecīga un nozīmīga ziņa. Turklāt jāatceras, ka līdz šim mēs esam runājuši galvenokārt par divpusēju vai individuālo valstu lēmumu, lai nodrošinātu drošību reģionā — šobrīd tas ir NATO kopīgais lēmums, un tas ir ārkārtīgi būtiski.» Par Kanādas uzņemšanos vadīt daudznacionālos bataljona līmeņa NATO spēkus Latvijā viņš sacīja: «Kanāda vienmēr ir bijusi ļoti atbalstoša mūsu drošības politikai. Pašlaik viņi ar savu lēmumu materializē šo atbalstu, un man ir patiess prieks, ka mēs būsim kopā Latvijas teritorijā.»

Nedēļu pēc samita NBS komandieris precizēja, ka Kanādas vadītā bataljona uzņemšana notiks esošā budžeta ietvaros un jauni ieguldījumi nav paredzami. «Jaunu kazarmu būve, infrastruktūras un poligonu attīstība jau ir mūsu plānos. Mēs izskatām arī iespēju karavīru izmitināšanai izmantot civilo struktūru — kā zināms, reģionos daudzviet ir salīdzinoši nesen remontētas un labā stāvoklī esošas skolas, internātskolas un profesionālās skolas, kas pašlaik stāv tukšas un neizmantotas.» Vēl nav zināmas ne visas valstis, kas piedalīsies NATO bataljona veidošanā, ne arī to prasības, taču NBS komandieris pieļāva, ka daļa no tām rotācijas laikā Latvijā varētu vēlēties testēt savas spējas, piemēram, dzīvojot lauka apstākļos un teltīs.

Ģenerālleitnantam Raimondam Graubem Varšavas samits bijis jau devītais, kurā viņš piedalījies, taču nepārprotami — viens no trim nozīmīgākajiem. «Pirmais bija samits, kurā Latvija pirms uzņemšanas NATO demonstrēja savas iespējas, otrais — kad mūs uzņēma NATO.» Šajā samitā pieņemtie lēmumi ir skaidra atbilde visiem skeptiķiem un izskanējušajām spekulācijām, kas apšaubīja NATO vēlmi būt vienotai un apņēmīgai militārai organizācijai, uzsvēra NBS komandieris. Būtībā atbildes reakcija potenciālajai Krievijas agresijai ir jautājums par visas alianses, nevis kādas atsevišķas valsts drošību un teritorijas aizsardzību.

Runājot par aktuālākajiem NBS uzdevumiem saistībā ar NATO papildspēku uzņemšanu, R. Graube skaidroja — tās ir jau zināmās uzņemošās valsts saistības, kas jāpilda ciešā sadarbībā ar Aizsardzības ministriju. Tajā pašā laikā mūsu bruņotajiem spēkiem jācenšas gūt arī sev maksimālu labumu no daudznacionālo spēku klātbūtnes Latvijā, piemēram, apgūstot jaunus ieroču veidus un izmantojot apmaiņas programmas. Jaunajā situācijā varētu aktivizēties arī rezervistu un zemessargu apmācība. «Noteikti zināmu daļu šī bataljona spēju varētu iesaistīt arī reģionos, daudznacionālo spēku pārstāvjiem dodoties pie mūsu vienībām.»

Vērtējot uzsāktās sarunas ar Kanādu, NBS komandieris atzina, ka Kanādas puse šos jautājumus risina ar ļoti lielu atbildības izjūtu. «Mani patiešām priecē Kanādas attieksme. Viņiem nav lielas pieredzes lielu aizsardzības projektu vadīšanā, taču ir ļoti liela ieinteresētība un augsta atbildības izjūta, kas to kompensē.»

Drošības būs vairāk
«Starptautiskā situācija pēc Varšavas samita būtiski nav mainījusies — Krimas okupācija ir noticis fakts, turpinās arī aktivitātes Austrumukrainā. Situācija ir ļoti saspringta, un pēdējā laika notikumi Nicā un Turcijā to tikai pastiprina,» secināja Aizsardzības ministrijas politikas direktors Jānis Karlsbergs. «Baltija ģeogrāfiski atrodas tieši turpat, kur bijusi visu šo laiku, un Krievijas Federācija veido un pilnveido savus bruņotos spēkus pie mūsu robežas, īpaši to agresīvās sadaļas, ļoti klaji un publiski demonstrējot savas desanta spēku iespējas.»

Tomēr samits ir ieviesis jaunu izpratni par lietu kārtību — tas skaidri parādījis NATO vienotību un apņēmību aizstāvēt savas intereses. «Tagad mēs viennozīmīgi varam runāt par situāciju, kurā visas NATO dalībvalstis skaidri un nepārprotami pauž izpratni un gatavību ar darbiem pierādīt, ka Krievijas uzvedība mums nav pieņemama,» uzsvēra J. Karlsbergs. Ir pieņemts lēmums stiprināt savas pozīcijas Baltijas un Melnās jūras reģionos, turklāt Baltijas situācija ir akūtāka, jo Krievija atrodas tiešā robežas tuvumā. Pieņemot lēmumu izvietot Baltijas valstīs un Polijā bataljona lieluma kaujas vienības, NATO skaidri pauž, ka tā ir aktīva militārā organizācija.

Šajā gadījumā nav runas tikai par ASV iesaisti NATO jaunajās iniciatīvās — tajās piedalās vismaz desmit valstis, un tas ir priecējošs fakts, sacīja J. Karslbergs. «Tas ir ļoti solidārs lēmums, un pat tik nelielas valstis kā Luksemburga izskata iespēju piedalīties ne tikai ar palīdzību, bet sūtīt arī savus karavīrus.» Tajā pašā laikā jāapzinās, ka NATO reģionā izvietojamos spēkus nekādā veidā nevar uzskatīt par situāciju eskalējošu faktoru, jo to skaits ir vairākkārt mazāks iepretī Krievijas armijas daļām, kuras koncentrētas pie Baltijas valstu robežām. «Taču šie NATO spēki noteikti var atturēt un bremzēt Krieviju no pārsteidzīgiem lēmumiem.»
Situācijas iespējamas saasināšanās gadījumā ir skaidrs, ka nekavējoties iesaistīsies NATO Ātrās reaģēšanas spēki, kam sekos arī visa NATO mehānisma iedarbināšana. Tomēr saistībā ar jauno situāciju jārēķinās arī ar dažādu provokāciju skaita iespējamo pieaugumu no Krievijas, provocējot sabiedrību, mēģinot izraisīt iekšējus konfliktus un citos veidos pārbaudot NATO gatavību šādām situācijām, esošo stāvokli kopumā raksturoja J. Karlsbergs.

Jau kopš Velsas samita Baltijas reģionā pastāvīgi uzturas partnervalstu karavīri, tādēļ starptautisko spēku klātbūtne būtībā jau ir aprobēta. Protams, tagad mēs uzņemsim ievērojami lielāku karavīru skaitu, tādēļ būs arī vairāk darba. «Taču mēs tam esam gatavi, jo līdz ar to ievērojami pieaugs arī drošības līmenis. Iespējams, kādus projektus nāksies piebremzēt, taču problēmas tas neradīs — galu galā šis ir iepriekš ļoti rūpīgi izsvērts lēmums,» uzsvēra Aizsardzības ministrijas politikas direktors. Būtiskākais jautājums ir treniņu vietu pieejamība. «Sliktā­- kajā gadījumā karavīri var dzīvot arī teltīs, taču ir jābūt vietai, kur darboties. Tādēļ plānojam turpināt attīstīt citus poligonus, ko varēs aktīvāk izmantot mūsu karavīri, tā atslogojot Ādažus.»

NATO samits Varšavā

Varšavas samitā pieņemtie lēmumi nozīmē arī to, ka Baltijas valstis, kas ir lielākie drošības garantiju saņēmēji, nedrīkst aizmirst solidaritāti un izpratni par mūsu partneru drošības vajadzībām, sacīja J. Karlsbergs, uzsverot šo aspektu kā ļoti būtisku, kas mums jāņem vērā. «Egoisms padara vāju, bet spēks ir sadarbībā.»

Latvijas ziņas

7. jūnijā Rīgā notika EUROMIL (European Organisation of Military Associations) organizēts seminārs un apaļā galda diskusija par karavīru organizāciju un arodbiedrību biedru interesēm, darbībām un iespējām Austrumeiropas valstīs.

OSCE konf

Seminārā ar ziņojumiem par karavīru tiesībām un pamatbrīvībām, dienesta apstākļiem, sociālā nodrošinājuma un izglītības iegūšanas iespējām uzstājās Eiropas Savienības institūciju, vairāku Austrumeiropas valstu organizāciju, aizsardzības ministriju un cilvēktiesību institūciju pārstāvji no Somijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Ukrainas. Diskusijās vērtēja tēzes, ka karavīrs ir pilsonis uniformā, piemērošanu, jo visās valstīs karavīriem ir noteikti zināmi tiesību ierobežojumi, piemēram, nav tiesību streikot.

Seminārā no Latvijas piedalījās Latviešu strēlnieku apvienība, kas ir organizācijas dalībniece kopš 1995. gada, Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku un Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāvji.

EUROMIL ir pārstāvētas 36 dienošo un atvaļināto karavīru organizācijas no 23 Eiropas valstīm.

No 13. līdz 18. jūnijam Šķēdes poligonā, Pāvilostas novada Vērgales pagastā notika pretgaisa aizsardzības mācības «Baltic Zenith 2016», kuru laikā tika pilnveidotas karavīru un zemessargu iemaņas kaujas šaušanā ar tuvās darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu RBS-70 gaisa mērķos.

Baltic Zenith 2016

Mācībās piedalījās aptuveni 90 karavīru un zemessargu no Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības diviziona un Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona, kā arī Lietuvas bruņoto spēku Pretgaisa aizsardzības vienības karavīri. Mācību mērķis bija profesionāli sagatavot zenītraķešu RBS-70 operatorus. Mācību laikā drošību Baltijas jūrā, mācību norises vietas teritoriālajos ūdeņos, nodrošināja Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras kuģis «Skrunda».

Šķēdes mācību bāze ir vienīgā Latvijā, kurā ir iespējams veikt praktiskus šaušanas vingrinājumus gaisa mērķos, izmantojot pretgaisa aizsardzības ieroču sistēmas.

16. jūnijā noslēdzās ASV Aizsardzības sadarbības biroja divpusējo attiecību virsnieka pulk­vežleitnanta Timotija Broka divu gadu dienests Latvijā. Novērtējot pulkvežleitnanta T. Broka darbu un ieguldījumu Latvijas drošības un aizsardzības stiprināšanā un veicināšanā, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis viņam pasniedza aizsardzības ministra apbalvojumu «Atzinības goda zīme».

Apbalvo plt. Timotiju Broku

«Dienesta laikā Latvijā pulkvežleitnants T. Broks apliecinājis sevi ne tikai kā augsta līmeņa profesionālis un kolēģis, bet arī kļuvis par tuvu draugu Latvijai, mums visiem. Draugs, kurš sevi veltījis Latvijai ar sirdi un dvēseli, izrādot rūpes un neuztverot Latvijā pavadīto laiku kā ikdienišķu. Kaut vairāk pasaulē būtu tādu cilvēku, kuri sevi ar tādu atdevi un lielu enerģiju velta darbam un kopējās drošības situācijas uzlabošanai,» pasniedzot apbalvojumu, uzsvēra aizsardzības ministrs. «Mēs patiesi augstu novērtējam pulkvežleitnanta paveikto Latvijai un nekad to neaizmirsīsim!»

Pasniedzot pulkvežleitnantam T. Brokam Nacionālo bruņoto spēku komandiera goda rakstu, Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts sacīja: ««Saber Strike» ir labākais apliecinājums pulkvežleitnanta T. Broka profesionalitātei un ieguldījumam ASV un Latvijas ciešo sadarbības un draudzības saišu stiprināšanā.»

Pulkvežleitnants T. Broks ir bijis galvenais sadarbības koordinators starp ASV Mičiganas Nacionālo gvardi un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kopš 2014. gada, kad viņš uzsāka dienestu Latvijā, ASV Aizsardzības sadarbības birojā. Turklāt viņš ir iesaistījies Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanas projektos jau no 2009. gada. Īpaši svarīga pulkvežleitnantam T. Brokam ir bijusi Lielvārdes aviācijas bāzes attīstība. Viņš ir sniedzis būtisku ieguldījumu, lai Latvijā būtu vērojama ASV Gaisa spēku klātbūtne, to skaitā A-10, B-52 un F-15 lidmašīnas, lai Latvijas karavīri apgūtu spējas, kas nepieciešamas Gaisa spēku aviācijas bāzes attīstībai.

Pulkvežleitnantam T. Brokam ir bijusi noteicošā loma, koordinējot jautājumus arī par bruņoto spēku gaisa atbalsta koordinatoru (JTAC) apmācību un apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju (JFO) attīstību Nacionālajos bruņotajos spēkos. Pateicoties šī virsnieka ieguldījumam šo spēju attīstībā, Latvija ir spējīga jau apmācīt citas NATO valstis.

17. jūnijā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē notika svinīgā taktisko radiolokatoru «Sentinel» dāvināšanas ceremonija, kurā NBS saņēma pirmos divus pretgaisa aizsardzības radiolokatorus no ASV. Kopumā Latvija saņems četrus šādus radiolokatorus.

Ceremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita un Mičiganas Gaisa spēku Nacionālās gvardes 127. eskadriļas komandieris brigādes ģenerālis Dž. D. Slokums.

 

Aizsardzības ministrs uzrunā norādīja: «Šodien, kad pieminam vienu no vistumšākajām dienām mūsu valsts un tautas vēsturē, mēs esam klāt arī ļoti nozīmīgu lēmumu izpildes brīdī. Ir ļoti svarīgi, un to mēs redzam arī šodien, ka Latvija kā NATO dalībvalsts nav viena, būvējot un stiprinot savu aizsardzību un drošību.»

ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita norādīja, ka šo radaru dāvinājums apliecina ASV stingro apņemšanos stiprināt Latvijas un reģionālo drošību.

NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube uzrunā teica: «Es gribu pateikt paldies Amerikas Savienotajām Valstīm par šo ļoti nozīmīgo dāvinājumu, tāpat es gribu pateikties visiem, kas bija iesaistīti šajā procesā un tiks iesaistīti turpmāk arī apmācībā un visos pārējos procesos, lai panāktu pilno kaujas gatavību atbilstoši mūsu attīstības plāniem.»

«Panākumi, ko mēs šodien atzīmējam, atspoguļo ne tikai mūsu lielisko savstarpējo sadarbību ar Latviju, bet arī kalpo kā pastāvīgu saistību un noturīgas partnerības simbols un vēl viens solis ceļā uz ilgstošu draudzību. Šie radari būs līdzeklis kolektīvās aizsardzības nodrošināšanā nākotnē, sargājot brīvības, neatkarības un pašnoteikšanās principus,» ceremonijā  uzsvēra Mičiganas Gaisa spēku Nacionālās gvardes 127. eskadriļas komandieris brigādes ģenerālis Dž. D. Slokums.

Taktisko radiolokatoru “Sentinel” dāvināšana

«Sentinel» ir pārvietojams taktiskais pretgaisa aizsardzības un ieroču vadības radiolokators, kurš spēj identificēt helikopterus, liela ātruma uzbrukuma lidmašīnas, raķetes un bezpilota lid-aparātus. NBS radiolokatorus «Sentinel» izmantos, savienojot ar tuvās darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu RBS-70, kuru izmanto svarīgu objektu un gaisa telpas aizsardzībai, kā arī militāru vienību tuvam atbalstam kaujā.

20. jūnijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis svinīgā ceremonijā pasniedza brigādes ģenerāļa dienesta pakāpes zīmotnes NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietniekam atbalsta jautājumos pulkvedim Ivo Mogiļnijam. Brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs NBS dien kopš 1992. gada, kad iestājās Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Kopš 2002. gada I. Mogiļnijs dienestu turpinājis Nacionālo bruņoto spēku štābā.

z 05

2004. gadā viņš iecelts Nodrošinājuma departamenta priekšnieka amatā un 2009. gadā — Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieka amatā. Laikā no 2012. līdz 2016. gadam pildījis 1. ranga aizsardzības atašeja pienākumus ASV un Kanādā. 2016. gada aprīlī tika iecelts par NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieku atbalsta jautājumos.

1. jūlijā Latvijas kontingents uzsāka dežūru Lielbritānijas vadītajā ES Kaujas grupā, kurā piedalās arī Somija, Īrija, Lietuva un Zviedrija.

ES Kaujas grupas Latvijas kontingents ir veidots uz 1. Zemessardzes novada bāzes, piesaistot zemessargus no visiem Zemessardzes novadiem, un tā pamatā ir kājnieku rota ar spējām pildīt uzdevumus daudznacionālā vidē. Latvijas kontingentu veido ap 100 karavīru un zemessargu, kuri dienesta pienākumus pilda galvenokārt spēku aizsardzības rotā.

ES Kuldiga

Latvijas kontingents ir sekmīgi pabeidzis apmācību un ir sertificēts. 2015. gada nogalē Zemessardze sāka gatavoties dalībai ES Kaujas grupā ar personālsastāva individuālo iemaņu atkārtošanu, savukārt 2016. gada sākumā tika uzsākta militāro iemaņu pilnveidošana darbībai nodaļas un vada sastāvā.

30. jūnijā Kuldīgā norisinājās ES Kaujas grupas dežūras uzsākšanas svinīgais pasākums, kurā dalībniekus uzrunāja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš. Pasākumā piedalījās arī 1. Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis un ES Kaujas grupas Latvijas rotas komandieris majors Viktors Kareckis.

Aizsardzības ministrs, uzrunājot klātesošos, teica: «Jūs esat apliecinājuši, ka Latvija ir gatava piedalīties un nodrošināt starptautiskās operācijas un būt daļa no ES Kaujas grupas. Jūs esat gatavi sniegt atbalstu krīzes situācijās ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Šis ir ļoti liels izaicinājums, un jāatzīst, ka tas nav viegli. Jūs esat ilgi mācījušies, un rezultāts ir acīmredzams.»

«Jūs esat apliecinājums tam, ka Zemessardzei var uzticēties. Man ir patiess prieks, ka Latvijas bruņotie spēki ir kļuvuši stiprāki par vēl vienu profesionāli sagatavotu vienību,» uzsvēra NBS komandieris ģenerālleitnants R. Graube.

7. jūlijā Nacionālo bruņoto spēku Aviācijas bāzē Lielvārdē aizsardzības nozares vadība piedalījās piemiņas kapsulas iemūrēšanas ceremonijā, atklājot kazarmas būvniecību, kas paredzēta Latvijas un sabiedroto spēku karavīru izvietošanai.

«Iemūrējot šo kapsulu, mēs sākam būvēt kazarmu, kurā dzīvos mūsu karavīri, NATO karavīri, kuri ikdienā rūpējas par to, lai šeit būtu miers. Demo-krātija, neatkarība un miers — tās ir vērtības, par kurām mēs esam iestājušies un kuras esam gatavi aizstāvēt,» uzrunā apliecināja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Lielbarde kazarmas

Ministrs arī norādīja uz atbildību, kas saistīta ar infrastruktūras attīstības projektu realizēšanu un sabiedroto dzīves apstākļu uzlabošanu. «Es zinu, ka mēs tam esam gatavi, tāpēc pēc daudziem gadiem, kad varbūt kāds atradīs šo kapsulu, tajā būs rakstīts, ka mēs esam ieguldījuši lielu darbu, lai mūsu valsts būtu vienmēr brīva.»

NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks atbalsta jautājumos brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs uzsvēra, ka modernā kazarma ļaus nodrošināt uzņemošās valsts atbalstu un sabiedroto spēku karavīri Nacionālo bruņoto spēku Aviācijas bāzē varēs uzturēties ilgstoši, jo tiks uzlaboti arī karavīru sadzīves apstākļi. Netiešā veidā tiks paaugstinātas arī militārā lidlauka «Lielvārde» operacionālās spējas.

I. Mogiļnijs pateicās Aizsardzības ministrijai par politisko atbalstu, Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centram — par kazarmas būvniecības praktisko izpildi un būv­uzraudzību, savukārt būvkompānijai «Arčers» novēlēja uzbūvēt kazarmu raiti un kvalitatīvi.

NBS kapelāns Ruslans Markēvičs pēc kazarmas pamatu iesvētīšanas lūdza svētību celtniekiem, kas šeit strādās, un Gaisa spēku karavīriem, kas jaunajā kazarmā dzīvos, lai kalpotu Latvijai.

Šī ir pirmā kazarma, kas tiek būvēta NBS Aviācijas bāzē Lielvārdē. Trīs stāvu kazarmas projekts 3041,4 kvadrātmetru platībā paredz tajā izvietot līdz 310 karavīru. Kazarmas būvniecību plānots pabeigt 2017. gada sākumā. Papildus tiks uzsākta arī Aviācijas bāzes katlu­mājas, elektroapgādes tīklu, kā arī citu inženiertīklu rekonstrukcija. Projekta kopējās izmaksas būs 5 078 000 eiro. Projektu īstenos būvniecības uzņēmums SIA «Arčers».

11. jūlijā Nodrošinājuma pavēlniecībā notika svinīgā komandieru maiņas ceremonija — pulkvežleitnantu Ivo Mūrmani amatā nomainīja pulkvežleitnants Kaspars Zdanovskis, kas amata pienākumus uzsāka pildīt 12. jūlijā. Svinīgajā ceremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, NBS Apvienotā štāba priekšnieks ģenerāl­- majors Juris Zeibārts, Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks atbalsta jautājumos brigādes ģenerālis Ivo Mogiļnijs un regulāro spēku vienību komandieri.

z NP ceremonija_18

 

Aizsardzības ministrs uzrunā uzsvēra: «Pagājušas mazāk nekā 30 stundas no vēsturiskā brīža un lēmumiem, kas ietekmēs mūsu valsts nākotni. Pieņemtie lēmumi NATO samitā Varšavā nozīmē strādāt vēl vairāk. Bez nodrošinājuma, lai cik labi būtu sagatavots karavīrs, mēs nespētu profesionāli veikt uzdevumus. Es zinu un ticu, ka Nodrošinājuma pavēlniecības personāls visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas, lai mēs varētu turēt savu solījumu sabiedrotajiem, lai sabiedroto karavīri pēc atgriešanās mājās varētu teikt, ka Latvija ir viņu otrās mājas.»

«Jūsu darbs starptautiskajā vidē ir augstu novērtēts. Lai gan jūsu veikums ne vienmēr ir pamanāms, varu droši teikt pašus atzinīgākos vārdus par jūsu paveikto intensīvajā mācību un treniņu periodā, kā arī par profesionalitāti sabiedroto spēku uzņemšanā Latvijā,» atzina ģenerālleitnants R. Graube.

Pulkvežleitnants Ivo Mūrmanis dienestu turpinās Apvienoto spēku pavēlniecībā Brunsumā Nīderlandē.

15. jūlijā NBS Apvienotajā štābā notika Apvienotā štāba priekšnieka svinīgā amata nodošanas ceremonija, kura sākās ar klusuma brīdi, pieminot bojāgājušos Bastīlijas ieņemšanas dienas svinībās Nicā Francijā.

Pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, regulāro vienību komandieri un Apvienotā štāba personāls.

NBS Apvienotā štāba priekšnieka amata nodošanas ceremonija

«Pagājušajā nedēļā risinājušies notikumi, kas ieies mūsu valsts vēsturē. Tāpēc šī maiņas ceremonija ir svarīga ne tikai aizsardzības nozares un valstiskā līmenī, bet tai ir ārkārtīgi liels nozīmīgums arī NATO un Eiropas Savienībā. Tā ir sabiedroto uzticība un milzīga atbildība, kas sagaida ģenerālmajoru J. Zeibārtu militārā pārstāvja NATO un ES amatā Briselē Beļģijā. Būs jārisina sarežģīti uzdevumi, jāpiedalās NATO lēmumu pieņemšanas procesā. Novēlu, lai, stājoties jaunajā amatā, pietiek izturības, drosmes un pacietības realizēt mūsu ieceres. Saglabāt augstu morāli, fizisku izturību un vēlmi izdarīt vairāk, nekā pienākums prasa,» ģenerālmajoram Jurim Zeibārtam vēlēja aizsardzības ministrs.

Ģenerālleitnants R. Graube savā runā sacīja: «Kopā ar ģenerālmajoru Juri Zeibārtu esam plecu pie pleca strādājuši kopš 2011. gada 15. oktobra, kad viņš sāka dienēt Apvienotajā štābā. Apvienotā štāba priekšnieka amats ir viens no sarežģītākajiem amatiem bruņotajos spēkos, kas prasa lielu atbildības izjūtu, tomēr visu šo laiku ar viņu ir bijis viegli sastrādāties un efektīvi sasniegt rezultātu. Augstu novērtēju ģenerālmajora cilvēcīgās īpašības — taisnīgumu un principialitāti. Rotācija ir neatņemama virsnieka dienesta gaitas sastāvdaļa. Tāpēc jāatzīst, ka šī ceremonija ir viena no visnenovēršamākajām virsnieka karjerā. Nākamais dienesta posms būs ļoti atbildīgs un interesants, realizējot pieņemtos lēmumus.» Bruņoto spēku komandieris pateicās par atbalstu ģenerālmajora J. Zeibārta ģimenei un novēlēja veiksmi jaunajā amatā.

Ģenerālmajors J. Zeibārts pateicās klātesošajiem par atbalstu un novērtēja dienesta laiku Apvienotajā štābā kā ļoti piepildītu. «Uzsākot dienestu Apvienotajā štābā, man bija svarīgi atcerēties dienestu vienībās, lai pieņemtie lēmumi būtu savietojami ar vienību interesēm un lēmumu pieņemšanas procesā būtu iespēja arī iesaistīties konstruktīvās diskusijās, ieklausoties vienību pārstāvjos. Esmu gandarīts, ka man bija iespēja sākt plānot vienību attīstību, ne izdzīvošanu. Darba rezultāti būs redzami jau tuvākajos gados.» Apvienotā štāba personālam ģenerālmajors J. Zeibārts novēlēja turpināt iesākto ar augstu atbildības izjūtu un profesionalitāti: «Turpiniet iesākto! Latiņu nedrīkst nolaist zemāk.»

Plānots, ka ģenerālmajors Juris Zeibārts turpmāk pildīs militārā pārstāvja NATO un ES amata pienākumus Briselē, nomainot līdzšinējo Latvijas pārstāvi ģenerālmajoru Andi Dilānu, kas dienestu turpinās Baltijas aizsardzības koledžas komandanta amatā Tartu Igaunijā.
Savukārt Apvienotā štāba priekšnieka amatu no 26. augusta pārņems Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš, kuru Ministru kabinets NBS Apvienotā štāba priekšnieka amatā apstiprināja šā gada 28. jūnijā.Viņa vietā 26. augustā plānots iecelt brigādes ģenerāli Aināru Ozoliņu, kurš no 2013. gada 24. janvāra pilda NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieka pienākumus.

19. jūlijā NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandiera amatā stājās pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš, nomainot līdzšinējo brigādes komandieri pulkvedi Mārtiņu Libertu, kas turpmāk ASV Jūras kara koledžā apgūs augstākās vadības virsnieka kursu. NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube svinīgajā ceremonijā uzsvēra, ka šis ir vēsturiski nozīmīgs brīdis ne tikai brigādei, bet arī bruņotajiem spēkiem, jo turpmākie uzdevumi no dalības starptautiskajās operācijās koncentrēsies uz kolektīvo aizsardzību.

Adazi komandieru maina

Arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons akcentēja pulkveža Mārtiņa Liberta teicamo darbu — mērķtiecību un iniciatīvu, uzņemot sabiedroto spēkus, kuri piedalījās kopīgās starptautiskās mācībās, lai stiprinātu mūsu aizsardzības un uzņemošās valsts atbalsta spējas.

Pulkvedis Mārtiņš LibertAdazi komandieru mainas pateicās aizsardzības nozares vadībai par iespēju pildīt atbildīgo brigādes komandi
era dienestu. Stājoties amatā, viņš bija solījis, ka izmaiņu vienībā nebūs, tomēr tās «radās pašas no sevis», jo dalība starptautiskajās operācijās tika samazināta, bet palielinājās mācību skaits, kā arī nepieciešamība uzņemt sabiedroto spēku karavīrus.

Jaunais Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš uzsvēra, ka brigāde ir vienība, kas var vislabāk un visdrošāk aizsargāt Latviju, tāpēc arī viņš ir atvērts jaunām idejām un iniciatīvām.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Ieva Ozoliņa.
Foto — Normunds Mežiņš, Armīns Janiks, Gatis Dieziņš, Raimonds Lauskis,
Valsts prezidenta kanceleja.