Kaujas laukā ienāks jauns mākslīgā intelekta pārstāvis

«RoBattle».
«RoBattle».

Izraēlas inženieri turpina pārsteigt pasauli ar neparastiem izgudrojumiem.  Jaunā ultramodernā kartinga tipa mašīna mainīs visus priekšstatus par karadarbības būtību, kļūstot par vienu no mūsdienu gudrākajiem sauszemes tālvadības transportlīdzekļu sai­mes pārstāvjiem.

Starptautiskajā izstādē «Eurosatory» Parīzē šī gada 13.—17. jūnijā Izraēlas kompānija «Israel Aerospace Industries» prezentēja savu visjaunāko robotizēto transporta līdzekli «RoBattle», kas ir īpaši jaudīgs un ar ļoti augstiem manevrētspēju rādītājiem. Jaunais izgudrojums ir apveltīts ar mākslīgo intelektu un paredzēts atbalstam un inte-grācijai bruņoto spēku kaujas vienībās.

«RoBatlle» intelekta līmenis ļauj pieņemt autonomus lēmumus (bez operatora iejaukšanās), īstenojot virkni bīstamu sauszemes operāciju un uzdevumu, ko parasti veic karavīri, tādējādi riskējot ar dzīvību. «RoBattle» tostarp spēj veikt izlūkošanas uzdevumus un ievākt informāciju, piedalīties patruļās un slēpņu ierīkošanā, veikt slepenu novērošanu, kā arī atbalstīt konvojus un īstenot iebrukumus dziļi ienaidnieka teritorijā. Jaunajam robotam ir modulāra konstrukcija, kas ļauj to adaptēt konkrētu uzdevumu veikšanai, piemēram, aprīkot ar specializētiem riteņiem vai ieročiem. Robotā «RoBattle» ir iebūvēti visdažādākie sensori un navigācijas sistēma, un to iespējams pieslēgt arī militārajam sakaru tīklam «Tac4G», kas ļauj uzturēt sakarus plašā apvidū.

 «RoBattle» operators nodrošina transportlīdzekļa kontroli un vadību no taktiskā bloka, kuru iespējams iemontēt robota iekšpusē vai arī izvietot jebkurā kaujas lauka vietā. Vadības bloks ir uzbūvēts tā, lai, plānojot operācijas, vienlaikus būtu iespējams veikt operatoru interaktīvu apmācību, atvieglojot jaunu kadru piesaisti šim darbam.

«Israel Aerospace Industries» pārstāvis Meirs Šabtais norāda, ka «RoBattle» ar tajā izmantotajām avangarda tehnoloģijām paš­laik vērtējams kā visefektīvākais visā sauszemes tālvadības aparātu tirgū.

«RoBattle» pārvar apvidus šķēršļus.
«RoBattle» pārvar apvidus šķēršļus.

«Israel Aerospace Industries» inženieri strādā arī pie citiem sauszemes robotiem:
«Panda» — kaujas inženieru atbalsta robots, sprādzienbīstamu priekšmetu ne- itralizācijai ceļmalās, drošu eju veidošanai pretinieka šķēršļu joslās un citu inženieru uzdevumu atbalstam;
«Sahar» — sprādzienbīstamu priekšmetu atklāšanas robots, kas spēj neitralizēt gan virs zemes izvietotus, gan apraktus spridzekļus;
«RoboCon» — robotizēta platforma materiāltehniskā nodrošinājuma uzdevumu veikšanai, spēj automātiski sekot vadošajam automobilim;
«Guardium UGV» — izmaksu ziņā ļoti efektīvs sauszemes robots stratēģisko mērķu apsardzei un robežas patrulēšanai.

Vērtējot «RoBattle» ietekmi uz nākotnes karadarbību, eksperti atzīst, ka tā izvērtīsies pavisam citāda, ja tajā tikai daļēji piedalīsies cilvēki. Kā pozitīvu aspektu karalauka robotizācijā militārie psihologi min faktoru, ka roboti nespēj just naidu, dusmas vai bailes, kas piemīt cilvēka dabai. Tādēļ pastāv liela cerība, ka līdz ar robotu skaita un daudzveidības palielināšanos militārajā pasaulē samazināsies risks atkārtot traģisko vēsturisko pieredzi ar veselu tautu iznīcināšanu militāros konfliktos.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.

Foto — http://www.popularmechanics.com;
http://www.unilad.co.uk/technology/this-high-tech-combat-robot-
may-change-war-as-we-know-it/.

Ārzemju ziņas

Print

Saņēmusi jaunās pašgājējartilērijas iekārtas

Šī gada 23. jūnijs Klaipēdas ostā ieradās pirmās divas no Lietuvas Bruņoto spēku pasūtītajām artilērijas sistēmām PzH2000 («Panzerhaubitze 2000»). Darījuma summa ar Vācijas Bundesvēru bija minimālā iespējamā, un lietuviešiem tiks piegādātas kopumā sešpadsmit 155 mm kalibra kaujas haubices PzH2000 un divas mācību artilērijas iekārtas, ar kurām apgādās BS mācību bateriju. Vēl trīs haubices nopirktas, lai nodrošinātos ar rezerves detaļām. Kopā ar PzH2000 Lietuva no Vācijas iegādājās arī 26 komandvadības bruņumašīnas М577 V2 un sešas remonta un evakuācijas bruņumašīnas BPZ2 («Bergepanzer 2») uz tanka «Leopard 1» šasijas. BPZ2 ir aprīkots ar ierīcēm iestrēgušas tehnikas vilkšanai, kā arī paredzēts rakšanas darbiem un eju attīrīšanai pēc pretinieka pretmobilitātes pasākumiem.

pzh2000
Lietuvai piegādātās haubices.

Līgums ar  Vāciju parakstīts 2015. gada septembrī, bet pilnībā tas tiks izpildīts līdz 2019. gadam. Vienošanās paredz ne tikai 53 sauszemes tehnikas vienību piegādi, bet arī lietuviešu apkalpju apmācību un bruņutehnikas apkopes nodrošināšanu. Vācu puse jau ir veikusi nelielas lietuviešu instruktoru grupas apmācību, kā apieties ar tehniku un kā veikt tehniskās apkopes.

Lietuvas BS pavēlniecības pārstāvji ir publiski izteikušies, ka lauka artilērijas atbalsta nodrošināšana ir viena no armijas šī brīža augstākajām prioritātēm. Ar PzH2000 iegādi Lietuvas BS varēs kvalitatīvi palielināt uguns jaudas potenciālu, tādējādi paverot jaunas iespējas karaspēka operacionālajai vadībai.

Iegādātās haubices PzH2000 tiks iekļautas mehanizētās kājnieku brigādes «Geležinis Vilkas» artilērijas (ARTY) bataljona sastāvā. Pašlaik ARTY bataljona apbruņojumā ir no Dānijas saņemtās 105 mm kalibra pašgājējartilērijas iekārtas M-101, kuru darbības rādiuss ir līdz 11 km. PzH2000 spēj iznīcināt mērķus 40 km attālumā.

Lietuvas BS plāno līdz 2019. gadam novirzīt artilērijas modernizācijai kopumā 58,3 miljonus eiro. Darījums ar Vāciju un 53 tehnikas vienību iegāde izmaksāja 16,2 miljonus eiro, bet atlikušo summu (42,1 miljons eiro) izmantos turpmākajiem artilērijas modernizācijas darbiem, vadības sistēmām, sakaru līdzekļiem, infrastruktūras attīstībai, lai izvietotu tehniku, utt. Lietuvas BS plāno tuvākajā perspektīvā no Vācijas iegādāties arī 8×8 riteņu formulas bruņumašīnas «Boxer».

Print

 

Pakāpeniski pāries uz vienota kalibra artilēriju

Somijas Bruņotie spēki nesen veikuši vairāku tipu riteņu un kāpurķēžu šasijas artilērijas sistēmu izvērtēšanu, lai noteiktu vispiemērotāko bruņojumu somu vajadzībām. Pagaidām netiek publiskots potenciāli pērkamās tehnikas skaits, taču zināms, ka iepirkums tiek plānots drīzumā, jo Somijai neesot laika gaidīt jauna produkta izstrādi un pakāpeniskas piegādes. Somija izvēlēsies sistēmas, kas viegli savietojamas ar valstī esošo apkopes un apgādes sistēmu.

«2S5 Giatsint».
«2S5 Giatsint».

Provizoriski sastādītais grafiks paredz, ka jau 2018. gadā Somija vēlas saņemt pirmās jaunās artilērijas sistēmas, lai 2019. gadā uzsāktu personālsastāva apmācību. 2020. gadā plānots sasniegt pirmā līmeņa kaujas gatavību, bet 2025. gadā — pilnu operacionālo gatavību. Saņemot jaunās artilērijas sistēmas, Somija varēs atteikties no padomju un Krievijas ražojuma bruņojuma sistēmām (122 mm «2S1 Gvozdika», 152 mm «2S5 Giatsint», 122 mm haubice D-30, 130 mm lielgabals M-46). Plānots no bruņojuma izņemt arī reaktīvās artilērijas 122 mm kalibra sistēmu RM-70.

Somijas BS apbruņojumā pašlaik ir liels skaits 155 mm kalibra velkamo artilērijas sistēmu, to skaitā 54 kompānijas «Patria» ražotās 155 mm sistēmas GH 52 APU (Auxiliary Power Unit). GH 52 APU ir Somijas bruņojumā vistālākās darbības artilērija, kas arī turpmāk paliks kaujas sastāvā.  Atsakoties no dažādajiem artilērijas kalibriem un iepērkot jaunās sistēmas, Somijai izdosies unificēt savu artilērijas arsenālu un pāriet uz 155 mm munīciju, kam ir daudz lielāks darbības rādiuss.

Print

 

Pilnībā gatava uzņemt sabiedroto valstu spēkus

Jūnija beigās Tapas militārajā bāzē svinīgā ceremonijā tika nodota ekspluatācijā jauna trīs stāvu kazarma Igaunijā dislocēto sabiedroto spēku apakšvienību komfortablākai izvietošanai. Igaunijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jonatans Vseviovs uzsvēris, ka līdz ar jauno kazarmu pabeigšanu Igaunija tur agrāk doto solījumu pēc iespējas labāk uzņemt un izmitināt alianses spēku karavīrus.  Jaunās kazarmas otrajā un trešajā stāvā var ērti izvietoties 300 karavīri, bet pirmais stāvs ir paredzēts tehniskajām telpām, ieroču glabātavai, mācību klasēm utt.

Kazarmu ir uzbūvējusi firma «Nordecon AS», ar kuru līgums tika noslēgts pērnā gada augustā. Kazarmas izmaksāja 4,6 miljonus eiro, un šie līdzekļi nāca no Igaunijas valdības piešķirtā finansējuma uzņemošās valsts atbalsta (UVA) spēju uzlabošanai.

Jaunā kazarmas ēka Tapā.
Jaunā kazarmas ēka Tapā.

Komentējot NATO plānus palielināt alianses spēku klātbūtni Baltijas republikās, J. Vseviovs uzsvēris, ka Igaunija ir pilnībā gatava turpināt jaunu kazarmu būvniecību, kad vien tās vajadzēs lielāka skaita sabiedroto spēku karavīru izmitināšanai.

Igaunijas aktīvo nostāju sabiedroto spēku uzņemšanai demonstrējusi arī valdība, jūnija beigās nobalsojot par papildu 13 miljonu eiro piešķiršanu UVA pilnveidošanai. 11,5 miljonus novirzīs divām jaunām kazarmām, kuras nodos ekspluatācijā, iespējams, jau 2017. gada rudenī. Vēl 800 000 tiks novirzīti Iekšlietu ministrijas struktūrvienību atbalstam, lai efektīvāk nodrošinātu NATO spēku personāla, tehnikas un informācijas aizsardzību. Pēc premjerministra Tāvi Reivasa teiktā, sabiedroto klātbūtne ir principiāli svarīga prasība valsts drošības stiprināšanai, un valdības uzdevums ir radīt visus priekšnoteikumus šīs prasības realizācijai. Igaunijas premjers T. Reivass ir paudis stingru atbalstu un gatavību drīzumā uzņemt jaunas alianses vienības.

Print

 

Būtiski stiprinās aizsardzību

Norvēģijas valdības 17. jūnija ziņojumā par Karalisko bruņoto spēku (KBS) attīstību ir teikts, ka Norvēģija turpmāko 20 gadu laikā plāno palielināt finansējumu armijai par 18 miljardiem eiro. Šādi plāni nozīmē lielākās investīcijas aizsardzībā kopš aukstā kara beigām. Iepriekšējo aizsardzības ilgtermiņa plānošanas dokumentu valdība publiskoja 2012. gadā, kad vēl nebija saasinājušās attiecības ar Krieviju.

Premjerministre Erna Sūlberga preses konferencē atzinusi, ka ģeopolitiskā situācija pēdējos gados krasi pasliktinājusies. «Austrumos ir aktivizējies ļoti nepro-gnozējams kaimiņš, kas turpina nostiprināt militāro potenciālu un izrāda vēlmi izmantot militāro spēku kā politisko instrumentu.» E. Sūlberga sacījusi, ka patlaban Norvēģijas KBS kaujas spējas nav pietiekamas, lai stātos pretī ģeopolitiskajām pārmaiņām. Tāpēc jau tuvākajos gados Norvēģija plāno pirkt 52 visjaunākās modifikācijas iznīcinātājus «F-35 Lightning II» un četras zemūdenes, kā arī jaunas jūras novērošanas lidmašīnas, ar tām nomainot novecojošās «P-3 Orion».  Paredzēts modernizēt arī pretgaisa aizsardzības jomu.

«P-3 Orion».
«P-3 Orion».

Lai arī Norvēģija paziņojusi par patiesi vērienīgu militārā budžeta pieaugumu, tomēr tas vēl nesasniegs NATO rekomendētos 2% no IKP. Turklāt Norvēģijas mazākuma valdībai būs vēl jāpacīnās, lai pēc garajām vasaras brīvdienām iegūtu parlamenta atbalstu militāro izdevumu ievērojamai palielināšanai. 2016. gadā KBS budžets pieauga līdz 1,5% no IKP, un tas bija par 10% lielāks salīdzinājumā ar 2015. gadu.

KBS modernizācijas un reorganizācijas ietvaros tiks izformēta krasta reindžeru pavēlniecība (Kystjegerkommandoen), kas nodarbojās ar krasta zonas aizsardzību un izlūkošanu. Pavēlniecības personālsastāvs tiks pārvirzīts uz citiem spēku veidiem un ieroču šķirām. Turklāt plānots slēgt pavisam 11 militārās bāzes, ļaujot ietaupītos līdzekļus novirzīt kaujas gatavības uzlabošanai un operāciju īstenošanai.

Print

 

Apgādās armiju ar jaunākas modifikācijas strēlnieku ieročiem

Jau līdz šī gada beigām poļu armijas karavīri saņems visjaunāko triecienšautenes «WZ 96 Beryl» modifikāciju. Aizsardzības ministrija ir noslēgusi līgumu ar fabriku «Fabryka Broni Lucznik Radom» (FB Radom) par gandrīz 26 000 jaunu triecienšauteņu «WZ 96C Beryl» piegādi, kā arī vecākas modifikācijas ieroču modernizāciju.

Ieroču piegādes līguma summa ir 39,4 miljoni, un fabrika «FB Radom» par šo naudu apņēmusies četru gadu laikā piegādāt Polijas BS 1621 triecienšauteni «WZ 96C Beryl» un 8400 «WZ 96C Mini Beryl» (saīsināta versija). Šis līgums ir lielākā šaujamieroču iegādes partija visā Polijas armijas vēsturē. Saņemot visus jaunos ieročus, Polijas armija varēs norakstīt apbruņojumā esošos «WZ 88 Tantal»,  AK un AKM.

«WZ 96C Mini Beryl».
«WZ 96C Mini Beryl».

Līdzās jauno šaujamieroču piegādei līgums ar «FB Radom» paredz arī modernizēt Polijas BS arsenālā esošās vecākas paaudzes triecienšautenes — WZ 96A (1996. gada modelis) un WZ 96B (2007. gada modelis). Pirmos «WZ 96B Beryl» poļu armija saņēma 1998. gadā. Modernizācijas procesā vairāk nekā 65 000 1. un 2. paaudzes ieroču vienību aprīkos ar puscaurspīdīgām aptverēm, teleskopiskām laidēm un ergonomiskiem pistoļu rokturiem.

«WZ 96C Beryl» ir trešā ieroču paaudze, kas pirmo reizi tika prezentēta 2009. gadā. Taču tikai septiņus gadus vēlāk Aizsardzības ministrija izšķīrusies par labu šo ieroču masveida iegādei.  «WZ 96C Beryl» sākotnēji tika izstrādāts uz AK-74 bāzes, tad pielāgots NATO patronu kalibram — 5,56 mm.

Print

 

Vienojas par jaunām aizsardzības garantijām

Šī gada 29. jūnijā Islande noslēgusi jaunu aizsardzības sadarbības līgumu ar ASV, kas tostarp paredz Islandes gaisa telpas patrulēšanu un ASV pretzemūdeņu lidmašīnu klātbūtni.

Islande ir NATO dalībvalsts, taču tai nav savu bruņoto spēku, un jau kopš 1951. gada ASV uz līguma pamata garantē Islandes drošību. Islandē izveidotā Keflavīkas militārā bāze bija nozīmīgs ASV armijas objekts jau Otrā pasaules kara laikā, un tā saglabāja savu nozīmi NATO spēku arhitektūrā arī aukstā kara laikā. 2006. gadā ar atbilstošas vienošanās parakstīšanu Pentagons izveda savas vienības no Keflavīkas, jo drošības situācija pēc aukstā kara beigām bija pārliecinoši normalizējusies.

Komentējot jauno līgumu, Islandes ārlietu ministre Lilja Alfredsdotira paziņojusi, ka patlaban palielinājušies drošības riski un pieaug bažas par ģeopolitisko spriedzi, ko rada Krievijas politika. Pēc L. Alfredsdotiras teiktā, gan Islande, gan ASV ir vienisprātis, ka pēdējos 10 gados situācija Atlantijas okeāna ziemeļos ir būtiski mainījusies, tāpēc nepieciešama jauna sadarbības deklarācija starp Reikjavīku un Vašingtonu. Vienošanās paredz ASV militāro vienību klātbūtni Islandē pēc rotācijas principa.

ASV Jūras spēku lidmašīna «P-8 Poseidon».
ASV Jūras spēku lidmašīna «P-8 Poseidon».

Kopš 2014. gada Pentagona spēki no Islandes teritorijas bija veikuši izlūkošanas misijas NATO interesēs, ņemot vērā pieaugušo spriedzi attiecībās ar Krieviju un pastiprināto interesi par Arktikas reģionu un kuģošanas ceļiem. Pēdējos gados Krievijas Jūras kara flotes zem-ūdenes ir fiksētas gan Atlantijas okeāna ziemeļos, gan pie Lielbritānijas un Norvēģijas krastiem.

ASV un Islandes jaunajā deklarācija teikts, ka puses turpinās pētīt ciešākas sadarbības iespējas, arī izskatot iespēju organizēt speciālistu pieredzes apmaiņas mācības glābšanas un meklēšanas operācijās.

Pentagona 2017. gada budžetā ir iedalīti 21,4 miljoni ASV dolāru Keflavīkas bāzes modernizēšanai, lai nodrošinātu apstākļus izlūkošanas lidmašīnu «P-8 Poseidon» dislokācijai.

Pēc ārvalstu materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.

Foto — http://warsonline.info; www.kmin.ee; https://upload.wikimedia.org; https://www.flickr.com/; http://kfirpanther3.deviantart.com; http://www.vosizneias.com.

Mazpazīstams piemineklis strēlniekiem

KuskisSākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas armijā iesauca rezervistus, no kuriem pēc teritoriālā principa veidoja zemessargu vienības. Šīs vienības galvenokārt izmantoja nocietinājumu būvēm, tikai nedaudz laika veltīja militāro iemaņu apguvei. Vairākas latviešu zemessargu vienības tika dislocētas Daugavgrīvā. No šīm vienībām 1915. gadā izveidoja divus Daugavgrīvas cietokšņa apvie­- notos latviešu zemessargu bataljonus. 1915. gada 18. martā krievu karaspēks sāka uzbrukumu toreizējā Austrumprūsijā, bet cieta lielus zaudējumus un atkāpās. Tā kā rezervju nebija, tad jau 19. martā minētos bataljonus nosūtīja uz Liepāju, bet 3. aprīlī tie bija jau Lietuvā un piedalījās cīņās ar vāciešiem Lietuvas teritorijā. Cariskās Krievijas armija izrādījās īstām kaujām nespējīga, ilgi noturēties nespēja pat sagatavotās aizsardzības pozīcijās. Fronte tuvojās Jelgavai. Kad krievu karaspēka vienības pilsētu bija atstājušas, tās aizstāvēšanu iespēju robežās uzņēmās arī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni. Tie iekārtojās pozīcijās starp Dobeles šoseju un Lielupi. Vācieši bija pārsteigti, kad pie Svētes latviešu zemessargi tos sagaidīja ar uguni. Iedegās nikna cīņa. Vāji apbruņotie zemessargi cīnījās varonīgi un savu uzdevumu izpildīja. Vācieši pilsētu ieņēma, bet daudz vēlāk. Veiksmīgā kauja pie Svētes bija viens no iemesliem, kas mudināja latviešu sabiedrību prasīt Krievijas armijas pavēlniecībai latviešu nacionālo karaspēku veidošanu. Šī notikuma atcerei 1991. gada 14. aprīlī pie Svētes pamatskolas Ruļļu kalnos atklāja pieminekli, kurš ir šķelts laukakmens ar auseklīti un tā centrā reljefā veidotām divām senlatviešu karavīru figūrām. Pieminekļa priekšpusē iekalti uzraksti: «Es jums saku, sveši ļaudis — šai zemē nenāciet: dzied man zelta lakstīgala zobentiņa galiņā!» un «Latviešu strēlniekiem 1915. g.».

Pieminekļa aizmugurē uzraksts: «1915. gada aprīlī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi šeit — pie Ruļļu kalniem — savā pirmajā kaujā apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai. …ideja par latviešu strēlnieku pulku radīšanu bija dzimusi.»

Pieminekļa ieceri realizēja mākslinieku ģimene: tēlniece Alvīne Veinbaha un viņas dzīvesbiedrs mākslas vēsturnieks Jānis Kaksis, piedaloties arī mākslinieku dēlam Klāvam Veinbaham. Savu darbu pieminekļa izveidē un apkārtnes labiekārtošanā ieguldīja arī arhitekts Oļģerts Dūda.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Foto — Pēteris Korsaks.

Ģenerālis Kārlis Gopers

Ēriks Jākabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

­Šī gada 2. aprīlī apritēja 140 gadi, kopš 1876. gadā Plāņu pagasta «Maskatos» saimnieka ģimenē dzimis viens no izcilākajiem latviešu karavīriem — ģenerālis Kārlis Gopers (Goppers). Vispirms mācījies pagasta skolā, tad — 14 kilometru attālajā Trikātas draudzes skolā, kurā bijis labākais klases vingrotājs un viens no centīgākajiem skolniekiem, bieži mācījies arī brīvajā laikā. Jau skolā līdzīgi daudziem citiem latviešu jauniešiem šajā laikā Kārlis Gopers nolēma kļūt par profesionālu karavīru, tāpēc pastiprināti mācījās krievu valodu. 1893. gadā viņš uzsāka dienestu Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, bet pēc gada iestājās Viļņas junkurskolā (viņa kursā mācījās arī latvieši — vēlākais Krievijas armijas ģenerālmajors Jānis Ušaks, Daugavgrīvas cietokšņa adjutants un latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Baltiņš, vēlākais intendantūras pulkvedis Pēteris Danielsons un kapteinis Eižens Augusts). Kārlis Gopers bija viens no labākajiem junkuriem, par ko liecina arī vingrošanas sacensībās iegūtās pirmās vietas. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā sekoja dienests Varšavā izvietotajā 190. kājnieku pulkā, bet no 1905. gada — jau štābkapteiņa dienesta pakāpē — 183. pulkā pie Pultuskas (Polijā) un vēlāk Kostromā (pulkā no 1908. gada dienēja arī vēlākais pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks, un abus latviešus saistīja cieša draudzība, ko K. Gopers aprakstījis grāmatā «Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku»). Polijā K. Gopers iepazinās un apprecējās ar pulka komandiera meitu Veru Pajevsku, inteliģentu poļu un krievu izcelsmes meiteni.

Ģenerālis Gopers. 20. gs. 20.—30. gadu mija.
Ģenerālis Gopers. 20. gs. 20.—30. gadu mija.

1912. gadā Kārli Goperu paaugstināja par kapteini un iecēla rotas komandiera amatā. 1914. gada vasarā, sākoties Pirmajam pasaules karam, pulks uzreiz tika nosūtīts uz fronti Galīcijā pret Austroungārijas armiju. Kaujās K. Gopers parādīja izcilu varonību. Būdams rotas, drīz pēc tam — bataljona komandieris, viņš tika apbalvots ar gandrīz visiem iespējamajiem kaujas apbalvojumiem, ieskaitot augstākos — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeņa IV šķiru, ko piešķīra tikai pēc rūpīgas pārbaudes un par izcilu varonību (minētais ordenis Goperam tika piešķirts par to, ka «kaujas laikā 1914. gada 18.—19. septembra naktī kreisajā Sanas krastā, komandējot zem spēcīgas ienaidnieka uguns 5 rotas atklātā laukā, ar personisko vīrišķību un drosmi aizrāva sev līdzi viņam uzticētās rotas, noveda tās līdz durkļu triecienam un ieņēma 2 ierakumu līnijas». Bija vēl viens apbalvojums — cara «Visaugstākā atzinība». 1915. gada jūnijā viņš par kaujas nopelniem tika paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada martā — par pulkvedi. 1915. gada decembrī sakarā ar cara vizīti frontē K. Goperam tika uzticēts prestižais pienākums komandēt divīzijas apvienoto bataljonu 4. armijas parādē. Kaujās divas reizes ievainots (1914. gada augustā ienaidnieka durklis trāpīja viņam zem acs).

1916. gada 20. maijā K. Goperu iecēla par ļoti lielā Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, taču pavēles izpildīšana aizkavējās, un 20. jūnijā kaujā pie Baranovičiem (Baltkrievijā) viņa bataljons durkļu uzbrukumā pārrāva četras ienaidnieka nocietinājumu līnijas, bet komandieris tika ievainots trešo reizi (sašauts abās kājās), ar šādu ievainojumu viņš aizgāja līdz trīs kilometrus attālajam pārsiešanas punktam un tika evakuēts uz hospitāli Maskavā (par šo kauju viņam piešķīra Svētā Vladimira III šķiras ordeni). Tāpēc pulkvedis uzņēmās latviešu bataljona komandiera amatu tikai pēc izveseļošanās — 1916. gada 8. augustā. Gada beigās latviešu bataljoni tika pārveidoti par pulkiem, un pulkvedis 20. decembrī uzņēmās 7. Bauskas pulka komandiera amatu. Sekoja smagās «Ziemassvētku kaujas», par kurām K. Gopers kā vienīgais latvietis šī apbalvojuma vēsturē saņēma Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķiru, kas ir patiesi izcils sasniegums. Ordeņa domes protokolā lasāms: «Būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, pašaizliedzīgi vadīja šī pulka darbību, pēc personiski zem spēcīgas apšaudes veiktas izlūkošanas, 1916. gada 23. decembrī, bez artilērijas atbalsta nakts kaujā pārrāva trīs ienaidnieka nocietinājumu joslas un ieņēma ienaidnieka pirmo ierakumu līniju starp Mangaļu mežniecību un Ložmetējkalnu, pēc tam vissmagākajos apstākļos izveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma otru vācu ierakumu līniju; būdams pēc tam nozīmēts par komandieri no 7. un 8. latviešu pulka izveidotajai vienībai, organizēja aizsardzību un, neraugoties uz salu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīciju ienaidnieka aizmugurē līdz rezervju pienākšanai; pēc viņu pienākšanas — naktī uz 25. decembri, vadot kreiso uzbrukuma kolonnu no 6. un 7. pulka daļām, veicināja nežēlīga uzbrukuma sekmes stipri nocietinātām ienaidnieka pozīcijām Lielupes labajā krastā ar nosaukumu «Mēle», turklāt par mūsu karaspēka trofejām kļuva: ap 1000 gūstekņu, vairāk par 30 lielgabaliem, noliktavas ar lādiņiem un citi kara ieguvumi.» Latvijā Kārlim Goperam par šo veikumu tika piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis.

Tālākos notikumus bezjēdzīgajās, smagus zaudējumus nesošajās kaujās atspoguļo toreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis. 29. decembrī Gopers saņēma uzdevumu ar savu pulku atkal doties uzbrukumā, «bet Gopers pēc personīgas rekognoscēšanas [izlūkošanas] pārliecinājās, ka tas ir neiespējams un nevar būt vairāk nekas kā ļaužu nobendēšana. Pēc asas un kategoriskas sarunas ar [brigādes komandieri] Auzānu par to lietu palkavniekam Goperam bija jāatstāj pulks. [..] Ložmetējkalnā mēs sastapāmies, un Gopers, man to izstāstījis, piezīmēja: «Sirdsapziņa neatvēl izpildīt tādas pavēles.»»

Sekoja Krievijas revolūcija, un tūlīt pēc tās — 1917. gada martā Kārli Goperu iecēla par Latviešu strēlnieku 1. brigādes komandieri, maijā viņš saņēma sabiedrotās Serbijas Karadžordževiču zvaigzni, bet augustā piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Juglas upes, vēlāk saņemot par parādīto varonību Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru. Pulkvedis bija viens no virsniekiem, kuri nebaidījās atklāti uzstāties par nepieciešamību saglabāt armijā disciplīnu. Septembrī viņš tika izvirzīts paaugstināšanai ģenerālmajora pakāpē, taču lielinieku apvērsuma dēļ pavēle netika izsludināta. Sekoja pilnīgs armijas sabrukums. Strēlnieku pulki uz laiku kļuva par boļševiku partijas bruņoto spēku, bet daudzi ar to neapmierinātie virsnieki pulkus pameta.

Arī Kārlis Gopers no 1917. gada decembra Petrogradā, pēc tam — Maskavā darbojās pretboļševistiskajā pagrīdē. Kopā ar Frīdrihu Briedi un citiem latviešu virsniekiem viņš iesaistījās Borisa Savinkova vadītajā «Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā», kļūstot par tās štāba Mobilizācijas nodaļas vadītāju. 1918. gada jūlijā K. Gopers piedalījās pretlielinieciskās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā, bet pēc tās sakāves ieradās Samarā un iestājās pretboļševistiskajā Tautas armijā. Kādu laiku viņš bija virspavēlnieka un valdības mītnes komandants, brigādes štāba priekšnieks, vēlāk — Kolčaka armijas divīzijas komandieris Urālu frontē, tieši piedaloties Krievijas Pilsoņu kara traģiskajās norisēs un vēlāk tās aprakstot grāmatā «Četri sabrukumi», kas ir unikāla laikabiedra liecība par tālaika norisēm Krievijā. Autors ievadā raksta:

«1918.—1919. gadā man daudzas reizes bija izdevība atrasties dažādo karojošo grupu centru un vadoņu tuvumā, piedalīties personīgi organizācijās, kara gājienos un cīņās un sastapties ar daždažādu uzskatu un partiju vadošām un noteicošām personām, — lūk, tāpēc es uzskatu par savu pienākumu uzrakstīt savas atmiņas par šo briesmīgo laikmetu, jo esmu pārliecināts, ka viss tas noderēs nākotnes vēsturniekiem.»

Zviedrijas karaļa Gustava V vizīte Rīgā. Esplanāde, 1929. gada jūnijs. Ģenerālis K. Gopers sarunājas ar Zviedrijas kraal.
Zviedrijas karaļa Gustava V vizīte Rīgā. Esplanāde, 1929. gada jūnijs. Ģenerālis K. Gopers sarunājas ar Zviedrijas karali.

Vienlaikus K. Gopers saistījās ar Latviešu nacionālo padomi Sibīrijā un Tālajos Austrumos, aktīvi piedalīdamies Imantas pulka un Troickas bataljona formēšanā. 1918. gada 1. novembrī viņš pats tika ieskaitīts Imantas pulkā, bet 1920. gada 5. jūnijā no Vladivostokas ar ģimeni pulka sastāvā atgriezās dzimtenē, kur tika ieskaitīts Latvijas armijas virspavēlnieka rīcībā, vairākkārt komandēts inspekcijas braucienos uz Latgales fronti. Jau pēc Neatkarības kara noslēguma (augustā) tika paaugstināts par ģenerāli un iecelts par Apsardzības (vēlākās Kara) ministrijas padomes priekšsēdētāju, bet 1924. gadā — par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Ģenerālis palika šajā svarīgajā amatā līdz 1934. gada aprīlim, kad, sasniedzis dienestā pieļaujamo maksimālo vecumu, tika atvaļināts.

Jau dienesta laikā viņš parādīja ievērojamu sabiedrisko aktivitāti, šajā jomā būdams viens no rosīgākajiem augstākajiem virsniekiem. No 1921. gada viņš bija Latvijas Skautu centrālās organizācijas vadītājs. Vienlaikus — Latvijas Aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, pulkveža Brieža fonda loceklis, Latvijas Sarkanā Krusta un Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis, žurnāla «Latviešu Strēlnieki» redaktors. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas par latviešu strēlnieku vēsturi, militāro audzināšanu un skautismu. Neskaitot Lāčplēša Kara ordeni un citus jau minētos apbalvojumus, apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Latvijas Aizsardzības biedrības un skautu goda zīmēm, Čehoslovākijas, Francijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas ordeņiem.

Augstā sabiedriskā aktivitāte bija viens no iemesliem, kāpēc ģenerālis nevarēja veltīt visu savu laiku dienestam. Minēto ievēroja arī priekšniecība, kuras raksturojumi ir  visai interesanti. Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals 1922. gadā rakstīja:

«Fiziski stiprs, piedzīvojis un norūdīts vecs karavīrs ar ļoti plašām militārām zināšanām un ar lielu kara un kaujas praksi. Savos noskaidrotos kareiviskos principos nepiekāpīgs, sirdsapziņa tīra. Kā ministrijas padomes priekšsēdētājs veic savu darbu sekmīgi. Darbā aktīvs. Pieturēdamies vairāk pie vecās skolas tradīcijām, tomēr ir atturējies padomē no mūsu armijas demokrātiskajam garam vairāk piemērotu likumu ierosināšanas un izskatīšanas.»

Arī ministrs Jānis Ducens uzskatīja, ka ģenerālis «savos uzskatos par militāriem jautājumiem ir ļoti konservatīvs», Rūdolfs Bangerskis rakstīja, «ka varētu būt labs, ja visas savas spējas ziedotu tikai dienestam, nenododoties blakuslietām». Viskritiskāk Kārli Goperu vērtēja armijas komandieris Pēteris Radziņš, uzskatot, ka viņa militārās zināšanas palikušas «Krievijas armijas 1916. gada piedzīvojumu» līmenī.

Sabiedriski aktīva bija visa Goperu ģimene. Viņa kundze darbojās žurnālistikā, dēls Miķelis izveidoja izdevniecību «Zelta ābele», kura iegājusi Latvijas un trimdas literatūras vēsturē ar savu grāmatu augstvērtīgo noformējumu. Dēls Sergejs 30. gadu beigās, izlēmis kļūt par virsnieku, iestājās Kara skolā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā skautu vadītāji aicināja K. Goperu mēģināt bēgt vai slēpties, taču ģenerālis atbildējis:

«Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunistu destruktīvās varas apkarotājs, un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt.»

Kārlis Gopers. Čekas uzņēmums. 1940. gads.
Kārlis Gopers. Čekasuzņēmums. 1940. gads.

1940. gada 30. septembrī viņu apcietināja un ievietoja Rīgas Centrālcietuma 4. korpusā, apsūdzot pulka komandēšanā cariskajā armijā, «Jaroslavļas dumpja» vadīšanā, darbībā Kolčaka armijā, Latvijas skautu vadīšanā un līdzīgos «grēkos». Kopā ar viņu un vēl apmēram 200 cilvēkiem ieslodzītais Nikolajs Abramovs 90. gadu sākumā atcerējās, ka ģenerālis, kura guļvieta bijusi viņam blakus, «turējies ar lielu pašcieņu, bijis mazrunīgs». 1940. gada decembrī ģenerālim piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 25. martā, aprokot kopējā kapā Ulbrokas mežā. N. Abramovs liecina, ka pirms tiesas K. Gopers nešaubījies, ka viņam piespriedīs nāvessodu, taču «citādi bijis pavisam mierīgs», kaut gan nakti nav gulējis. Vairs neko neteicis, tikai atvadījies no Abramova, sacīdams, ka pēc tiesas jau pārvedot citā kamerā. To zinājuši arī citi ieslodzītie. Bet pēc tiesas Gopers atnācis atpakaļ. Abramovs izbrīnā iesaucies: «Jūs attaisnoja?» Ģenerālis teicis, ka viņam piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, bet viņš esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa, viņš neiešot lūgties un mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu. Arī citi liecinieki uzsver ģenerāļa vīrišķīgo izturēšanos. Kādam virsniekam atvadoties viņš teicis: «Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!» Nākamajā dienā sargs iznesis no kameras K. Gopera mantas.

Vācu okupācijas laikā — 1944. gada aprīlī K. Gopera un citu nošauto kapa vieta tika atklāta. Viņš bija nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Sekoja svinīga apbedīšana Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla, piedaloties vecajiem strēlniekiem, skautiem un Reitera korim, bet ģenerāļa sirdi apglabāja Trikātas kapos.

Kārlis Gopers bija pieredzējis un varonīgs Pirmā pasaules kara virsnieks, kaut arī jāatzīst par pamatotu pārmetums konservatīvismā militārajā jomā. Krievijas virsnieku korpuss visumā bija konservatīvs, taču kara apstākļos tajā izcēlās cilvēku kategorija, kuri ar savu spēju mobilizēt karavīrus ar personiskās drosmes paraugu kļuva leģendāri. Tāds bija arī Kārlis Gopers, viens no tiem latviešu tautības virsniekiem, kuriem nacionālā pašapziņa lika atgriezties par neatkarīgu kļuvušajā dzimtenē. K. Gopers ne tikai aktīvi iesaistījās valsts aizsardzības darbā, bet, pateicoties savai sabiedris­- kajai un leģendām apvītajai pagātnei, kļuva par vienu no pazīstamākajiem Latvijas augstāko aprindu cilvēkiem. Tiesa, viņam bija grūti pieņemt, ka militārā situācija ir mainījusies, galu galā viņš neprata arī svešvalodas. Viņam līdzīgu augstāko virsnieku armijā bija samērā daudz, un, kaut arī viņu skaits pakāpeniski saruka, tie pilnībā neizzuda no ierindas līdz pat okupācijai. Nav šaubu, ka K. Gopers kļuva par pārliecinātu Latvijas patriotu. Turklāt, pēc laikabiedru liecībām, neraugoties uz konservatīvismu, viņš bija de­- mokrātisks un taisnīgs. Daudzi uzdod jautājumu — ko Vidzemes divīzijas komandieris Kārlis Gopers būtu darījis 1934. gada 15. maijā, ja nebūtu atvaļināts mēnesi iepriekš un nomainīts ar ģenerāli Krišjāni Berķi, kas bija iesaistīts apvērsuma plānos. Tiek izteikta arī atbilde — Kārlis Gopers paliktu uzticīgs savam karavīra zvērestam, ko bija devis demokrātiskai Latvijas valstij.

Pirmā Latvijas Jaunsardzes spartakiāde Gulbenē

Vineta Žilinska,
Jaunsardzes un informācijas centra
sabiedrisko attiecību speciāliste.

Foto — Normunds Mežiņš.

Jaunsardzes un informācijas centrs sadarbībā ar Gulbenes novada domi šogad aizsāka jaunu tradīciju, no 19. līdz 21. jūnijam Gulbenē organizējot I Latvijas Jaunsardzes spartakiādi. Spartakiādē piedalījās 398 jaunsargi vecumā no 12 līdz 19 gadiem, kuri 2015./2016. mācību gadā kārtoja vispārējās fiziskās sagatavotības testu. Spartakiādes mērķis — veicināt fiziskās sagatavotības un sporta attīstību Jaunsardzē, noskaidrot labākās komandas un sportistus no jaunsargu vidus.

Jaunsardzes un informācijas centra direktors Druvis Kleins, uzrunājot spartakiādes dalībniekus, uzsvēra, ka neatkarīgi no tā, kādu vietu spartakiādē iegūs katrs jaunsargs, ikviens varēs lepoties ar titulu «Pirmās Latvijas Jaunsardzes spartakiādes dalībnieks».
Jaunsardzes un informācijas centra direktors Druvis Kleins, uzrunājot spartakiādes dalībniekus, uzsvēra, ka neatkarīgi no tā, kādu vietu spartakiādē iegūs katrs jaunsargs, ikviens varēs lepoties ar titulu «Pirmās Latvijas Jaunsardzes spartakiādes dalībnieks».

19. jūnijā norisinājās spartakiādes atklāšanas ceremonija. Spartakiādes dalībnieki, viesi un gulbenieši, Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestrim spēlējot, devās uz pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem, kur notika spartakiādes atklāšana.

Svinīgo ceremoniju ar savu klātbūtni pagodināja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Gulbenes novada domes priekš­sēdētājs Andris Apinītis un Jaunsardzes un informācijas centra direktors Druvis Kleins.

Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas ir Jaunsardzes patrons, uzrunāja pasākuma dalībniekus apsveikuma vēstulē: «Sportam ir jābūt vienai no mūsu dzīves pamatvērtībām. Regulāra nodarbošanās ar sportu palīdz nodzīvot veselīgu mūžu, saglabāt dzīvesprieku un sasniegt mērķus. Tieši sports ir tas, kas prasa milzum daudz apņēmības, aizrautības, pašdisciplīnas un centības un tādējādi palīdz iegūt ne tikai fizisko rūdījumu, bet arī izkopj raksturu un spēju sadarboties ar citiem.»

JS spartakiade

Aizsardzības ministrs Raimonds Berg­manis, sveicot spartakiādes dalībniekus, norādīja, ka ir likumsakarīgi, ka pirmā Jaun­- sardzes spartakiāde notiek tieši Gulbenes novadā, jo Litenes pagastā atrodas nozīmīga vieta Latvijas armijas vēsturē — Latvijas armijas nometnes vieta un Latvijas armijas karavīru piemiņas vieta «Sāpju siena», kas godina 1941. gadā nogalināto un deportēto Latvijas armijas virsnieku piemiņu.

«Ar Gulbeni Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem saistās daudz vēsturisku atmiņu. Pavisam nesen Litenē pieminējām mūsu virsniekus, kurus okupācijas vara nogalināja visnekrietnākajā — karavīra necienīgā veidā. Viņi nebūtu nobijušies no atklātas kaujas pret jebkuru pārspēku, bet diemžēl tāda ir mūsu tautas vēsture, no kuras der mācīties un kuru nedrīkst aizmirst.

Tieši tādēļ Latvijā plašumā vēršas Jaunsardzes kustība. Tieši tādēļ Aizsardzības ministrija tās attīstībai atvēl tik daudz līdzekļu un praktiska atbalsta, jo Jaunsardze audzina savas zemes patriotus. Jaunsardzē līdzās pirmajām militārajām iemaņām jūs apgūstat visu to, kas nepieciešams jaunam un erudītam cilvēkam, kurš mīl savu valsti un vēlas to padarīt labāku, veiksmīgāku, skaistāku!» sacīja ministrs.

«Es ticu, ka jūsu vidū ir ne tikai nākamie karavīri, bet arī skolotāji, ārsti, ministri un lauksaimnieki. Es ticu, ka Jaunsardzē apgūtais un iegūtais vairos jūsu pārliecību par to, ka tikai mēs paši — savas zemes saimnieki — esam atbildīgi par tās nākotni, dzīvojot mierā un saticībā ar visiem, kas jūtas patiesi piederīgi Latvijai, un neļaujot nevienam izjaukt šo mieru. Es ticu, ka mēs nenobītos arī tad, ja nāktos aizstāvēt šo zemi, un ceru, ka tāds brīdis nepienāks.

Es novēlu, lai šī spartakiāde kļūst par jaunu impulsu Jaunsardzes kustības popularitātei visā Latvijā, lai jūsu rindas aug, lai paplašinās draugu loks, lai daudz jaunu uzvaru un sasniegumu!»

JS spartakiade

Spartakiāde turpinājās divas dienas,  jaunsargiem piedaloties vispārējās fiziskās sagatavotības testos un sporta spēlēs.

Vispārējās fiziskās sagatavotības testi sastāvēja no piecām disciplīnām — bumbiņas/granātas mešana, pievilkšanās kārienā/ roku saliekšana un iztaisnošana balstā guļus, 60/100 m sprints, ķermeņa augšdaļas pacelšana un nolaišana, guļot uz muguras, un krosa skrējiens 1500/2000/3000 m.
Disciplīnas tika pielāgotas atbilstoši vecu­ma grupām.

JS spartakiade

Jaunsardzes un informācijas centra sporta metodiķis Gatis Berdinskis atzina, ka, ņemot vērā vispārējās fiziskās sagatavotības testu rezultātus, jaunsargu fiziskā sagatavotība vērtējama kā laba. Meitenēm vislabākie rezultāti tika sasniegti bumbiņas mešanā, roku saliekšanā un iztaisnošanā balstā guļus, bet labākus rezultātus gribētos sagaidīt krosa skrējienā. Zēniem labākie sasniegumi bija ķermeņa augšdaļas pacelšanā un nolaišanā, guļot uz muguras, bet rezultāti jāuzlabo krosa skrējienā, arī pievilkšanās kārienā prasa papildu treniņus.

Pirmo reizi Jaunsardzes vēsturē, kārtojot vispārējās fiziskās sagatavotības testus, jaunsargi varēja iegūt nozīmītes — lai saņemtu bronzas nozīmīti, jaunsargam bija jāsakrāj vismaz 34 punkti, sudraba nozīmītei 40 punkti, zelta nozīmītei 45 punkti no 50 iespējamiem. Katrā no pieciem vingrinājumiem maksimāli iegūstamais punktu skaits bija desmit.

JS spartakiade

Kopvērtējumā jaunsargi vecuma grupā no 12 līdz 13 gadiem (I līmenis) saņēma 39 nozīmītes: 29 bronzas, 8 sudraba un 2 zelta. Vecuma grupā no 14 līdz 16 gadiem (II līmenis) — 116 nozīmītes, no tām 49 bronzas, 28 sudraba un 39 zelta nozīmītes. III līmenī (17—19 gadi) tika nopelnītas 36 nozīmītes: 28 bronzas, 6 sudraba un 2 zelta.

Sporta spēlēs jaunsargi sacentās sešos sporta veidos: strītbolā (zēniem, meitenēm), pludmales volejbolā, minifutbolā, orientēšanās disciplīnā, vasaras biatlonā un spēka un izturības stafetē. No visām vecuma grupām sporta spēlēs piedalījās 71 jaunsargu komanda. Šīs komandas cīnījās katra savā sporta veidā, lai krātu punktus kopvērtējumam. Ar ceļojošo kausu tika apbalvots novads, kas kopvērtējumā bija ieguvis visvairāk punktu.

JS spartakiade

Pirmajā Jaunsardzes spartakiādē uzvaru izcīnīja un ceļojošo kausu ieguva Jaunsardzes 2. novada nodaļas komanda, otrajā vietā ierindojās 1. novada nodaļas komanda, trešajā vietā atstājot 3. novada nodaļas komandu.

JS spartakiade

Vērtējot Jaunsardzes spartakiādi, Ansis Strazdiņš, Jaunsardzes un informācijas centra Jaunsardzes departamenta direktors, uzsvera: «Laikā, kad vairumam Latvijas bērnu un jauniešu nav viegli pieejamas sporta bāzes, Jaunsardze savu iespēju robežās atbalsta katra jaunsarga vēlmi atrast sev tīkamo sporta veidu un trenēties. Sportošanas kulminācija ir pirmā jaunsargu spartakiāde, uz kuru ieradušies labākie jaunsargi — sportisti. Tā ir jauna tradīcija, un es ceru, ka sports ieņems arvien nozīmīgāku vietu jaunsargu dzīvē.»

JD vel

Linards Lauskinieks, 301. Balvu jaunsargu vienības jaunsargs, par saviem iespaidiem spartakiādē sacīja: «Man patika, kā viss bija noorganizēts. Bija garšīgs ēdiens, bet arī daudz sportošanas, tāpēc šķita, ka porcijas ir par mazu. Pēc traumas bija grūti noskriet 3 km krosu. Šoreiz dabūju «bronzu», nākamajā gadā noteikti būšu atkal un tēmēšu uz zeltu. Vajag patrenēties un uzlabot rezultātus tajās disciplīnās, ar ko ikdienā nenodarbojos. Esmu Jaunsardzē no 7. klases, kopā pieci gadi. Jaunsardzē gāja gan brālis, gan abas māsas, arī vecāki ir ieinteresēti militārajā jomā, jaunsargu instruktors ir ģimenes draugs, tāpēc izvēle bija viegla un paš­- saprotama.»

Selva Tetere, 205. Vecpiebalgas jaunsargu vienības jaunsardze: «Spartakiādē visas aktivitātes bija interesantas, viss pareizi sakārtots un salikts pa vietām, varēja kārtīgi izsportoties. No visiem pārbaudījumiem visgrūtāk gāja ar normatīvu kārtošanu. Visvairāk patika komandas sadarbība, savukārt agrā celšanās bija sarežģīta, nācās piespiesties un morāli saņemties. Nākamajā gadā ļoti labprāt atkal piedalīšos un citiem ieteikšu.»

Baiba Berso, 415. Liepājas jaunsargu vienības jaunsardze: «Patika dažādas fiziskās aktivitātes, sastapt jaunus draugus, pārbaudīt sevi un savu iespēju robežas. Visgrūtākais bija no rītiem piecelties plkst. 7.00 un skriet uz rīta rosmi.  Nopelnīju bronzas nozīmīti. Vislabāk padevās bumbiņas mešana un «presīte».»

Arnis Mucenieks, 407. Saldus jaunsargu vienības jaunsargs: «Spartakiādē patika tas, ka bija daudz fizisko normatīvu, daudz jāvelkas pie stieņa, jāsporto. Varēja iegūt daudz jaunu draugu, un lieliskā saliedētības sajūta mūs visus vienoja. Vislabāk man patika un padevās vilkšanās pie stieņa, izcīnīju bronzas nozīmīti. Vissarežģītākais bija kross pa mežu sutoņā, bija smagi elpot, bija grūti, bet es cīnījos…»

Betija Glāzniece, 207. Jaungulbenes jaunsargu vienības jaunsardze: «Patika cilvēki, stafetes, visgrūtākais bija pumpēšanās. Izcīnījām 1. vietu volejbolā, vakar nopelnīju zelta nozīmīti. Brīvajā laikā spēlējām «kartupeļus», arī diskotēkas laikā, laikam jau šī spēle bija vispopulārākais brīvā laika pavadīšanas veids spartakiādē. Jaunsardzē esmu tāpēc, ka patīk sports un visas nodarbes, kas ir Jaunsardzē.»

Trešo gadu pēc kārtas uzvar Militārās policijas komanda

No šā gada 28. līdz 30. jūnijam Gulbenē 14. reizi norosinājās NBS spartakiāde. Sacensībās piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieki no 14 komandām. Sacensības norisinājās 11 disciplīnās, kopvērtējumā tika vērtēti 9 disciplīnu rezultāti.

NBS Spartakiāde

Pneimatiskajā šaušanā ar šauteni ieskaites sērijā bija jāveic 40 šāvieni ne ilgāk kā 50 minūtēs, attālums līdz mērķim 10 metri. Ar rezultātu 416,1 punkts uzvaru izcīnīja štāba virsseržants Ēriks Filipenoks no 1. Zemessardzes novada komandas (1. ZSN), otrajā vietā ar rezultātu 413,5 punkti dižkareivis Emīls Latišs no Štāba bataljona (ŠB), trešajā vietā ar rezultātu 411,7 punkti vecākā zemessardze Evika Apine no 3. Zemessardzes novada (3. ZSN). Komandu vērtējumā (2 dalībnieku punktu summa) uzvara 3. ZSN komandai (vec. zs. Evika Apine un vlt. Raivo Deklavs) — 821,7 punkti, otrajā vietā ŠB komanda (dkar. Emīls Latišs un lt. Toms Kursišs) — 810,7 punkti, bet trešajā vietā Apvienotā štāba komanda (vsrž. Šahirs Džavadovs un maj. Linda Circene) — 802,6 punkti.

Militarizētajā stafetē komandā startēja četri dalībnieki, kuriem bija jāveic 300 m aplis ar šķēršļiem (baļķa pārvarēšana, tunelis, patronu kastes pārnešana, šaušana ar pneimatisko šauteni (1. un 3. etapa veicējiem) vai granātas mešana mērķī (2. un 4. etapa veicējiem). Par netrāpītiem šāvieniem vai granātas metieniem dalībniekiem jāveic soda aplis. Pārliecinošu uzvaru ar rezultātu 6:17 izcīnīja Militāras policijas (MP) komanda (kpt. Māris Ābele, kpt. Oskars Blaus, kpt. Bruno Orba un kpt. Maigurs Ozoliņš). Otrajā vietā ar rezultātu 6:28 ierindojās Gaisa spēku aviācijas bāze (GS AB;
kpt. Ģirts Volframs, lt. Artjoms Rekuņenko, srž. Aleksejs Orlovs un kpr. Kristaps Veckāgans), trešajā vietā ar rezultātu 6:33 — 3. ZSN komanda (zs. Āris Brantevics, zs. Arnis Hansons, kpr. Aivars Kleinbergs un srž. Jānis Masaļskis).

Sport 3

Virves vilkšanā laukumā izgāja seši dalībnieki, sacensības norisinājās pēc starptautiskajiem virves vilkšanas noteikumiem svaru klasē līdz 540 kg, pretinieku komanda jāaizvelk 4 m attālumā. Uzvara šajā disciplīnā Nacionālās aizsardzības akadēmijas komandai (NAA; kadeti: Ulvis Šulcs, Mārtiņš Rundāns, Raivis Matisāns, Ņikita Šeršņovs, Māris Eņģelis un Vladislavs Konopļa). Otrajā vietā — 1. ZSN komanda (Māris Mažrims, Reinis Freimanis, Jānis Hartmanis, Gatis Grasmanis, Kristaps Grundmanis un Arturs Maksims Gromovs), trešajā vietā — Speciālo uzdevumu vienība (SUV).

Spēka un izturības daudzcīņā sacensību dalībnieki veica distanci, kas sastāvēja no vairākiem vingrinājumiem: riepas velšana, burpee, pievilkšanās pie stieņa, svaru bumbas celšana vēzienā virs galvas ar abām rokām, kāju celšana kārienā pie stieņa un svaru stieņa celšana no krūtīm, iztaisnojot rokas. Dalībniekiem bija jāveic trīs apļi, kontrollaiks — 20 minūtes. Uzvaru, izpildot visātrāk visus vingrinājumus, izcīnīja kaprālis Alvis Ragozins no 3. ZSN komandas (13:06), otrajā vietā dižmatrozis Gatis Sakne no Jūras spēku flotiles (JSF; 15:19), bet trešajā vietā kadets Ēriks Niegliņš (15:29). Komandu vērtējumā spēka un izturības daudzcīņā uzvarēja 3. ZSN komanda (kpr. Alvis Ragozins un kpr. Dzintars Ernsons), otrajā vietā JSF komanda (dmtr. Gatis Sakne un dmtr. Roberts Lagzdiņš), trešajā vietā NAA komanda (kadeti Ēriks Niegliņš un Konstantīns Rudko).

Cīņas veidā graplingā sacensību dalībnieki startēja četrās svara kategorijās: līdz 75 kg, 83 kg, 93 kg un virs 93 kg. Cīņas ilgums — 4 minūtes. Svara kategorijā līdz 75 kg uzvarēja SUV pārstāvis, otrajā vietā leitnants Edgars Priedītis (MP), trešajā vietā SUV pārstāvis. Svara kategorijā līdz 83 kg pirmajā vietā kapteinis Jānis Leišavnieks (MP), otrajā vietā virsleitnants Linards Pau­pers (NP), bet trešajā vietā seržants Jānis Krasovskis un SUV pārstāvis. Svara kategorijā līdz 93 kg pirmajā vietā virsleitnants Sergejs Tarasovs (MP), otrajā vietā seržants Sergejs Kolosovs (MVP), trešajā — dižkareivis Juris Bicāns (SZS) un SUV pārstāvis. Svara kategorijā virs 95 kg pirmajā vietā seržants Kaspars Kokorevičs (MP), otrajā vietā kaprālis Uģis Mitenieks (MP), trešajā vietā SUV pārstāvis.

Volejbolā sievietēm komandas sacentās četrās apakšgrupās, izspēlējot vienu setu līdz 21 punktam. Uzvaras savās apakšgrupās 2. ZSN, GS AB, 1. ZSN un MP komandai. Izslēgšanas spēlēs (uzvaras divos setos līdz 15, ja nepieciešams 3. sets, tad līdz 11) pusfinālā 1. ZSN ar rezultātu 2:1 (7:15, 15;3, 11:3) trīs setu cīņā uzvarēja 2. ZSN, savukārt GS AB ar rezultātu 2:0 (15:7 un 15:6) uzvarēja NAA komandu.

Spēlē par 3. vietu 2. ZSN komanda (vzs. Vineta Gutāne, srž. Līga Veipa, zs. Dace Grīnfelde un zs. Solvita Vīcupa) ar rezultātu 2:0 (15:7 un 15:9) uzvarēja NAA komandu (kadetes Annija Paulauska, Ieva Niparte un Baiba Lapiņa). Savukārt finālspēlē 1. ZSN komanda (zs. Sigita Lapiņa, zs. Valērija Jurēvica un zs. Zane Leikuma) ar rezultātu 2:1 (11:15, 15:9 un 11:2) uzvarēja GS AB komandu (kpr. Anita Bērsone, kpr. Vita Sidorova, kpr. Evija Poļakova un kar. Katrīna Černova).

Sport 2

Strītbolā vīriešiem četrās apakšgrupās komandas cīnījās katra ar katru, spēles laiks 7 minūtes. Uzvaras apakšgrupās SZS KBde, MP, NAA un ŠB komandai. Pusfinālā NAA komanda ar rezultātu 4:2 uzvarēja SZS komandu, savukārt MP komanda ar rezultātu 6:5 sīvā cīņā uzvarēja ŠB komandu. Spēlē par 3. vietu ŠB komanda (dkar. Elvijs Ermanovskis, kar. Ivars Gruzda, kar. Raivo Nemiesis un kar. Kristaps Pērkons) ar rezultā­- tu 6:4 uzvarēja SZS komandu (lt. Elvijs Zirdziņš, lt. Edgars Kapustins, vlt. Rolands Kovalis un kar. Egons Baumanis). Finālspēlē NAA komanda (kadeti Matīss Čaupjonoks, Matīss Caune, Jānis Pūpols un Miks Leitāns) ar rezultātu 9:1 uzvarēja MP komandu (lt. Kaspars Indruška, kpr. Aleksejs Romanovs, dkar. Roberts Svjatoduhs un dkar. Armands Mežaraups).

Strītbolā sievietēm dalībnieces sacentās divās apakšgrupās pa 10 komandām katrā. Uzvaras savās apakšgrupās izcīnīja JSF un 3. ZSN komanda. Pusfinālā JSF komanda ar rezultātu 6:3 uzvarēja SZS komandu,
savukārt 3. ZSN komanda ar rezultātu 7:3 uzvarēja MP komandu. Spēlē par trešo vietu MP komanda (vlt. Zita Lavrinoviča, kpt. Kristīne Odriņa-Urbova, civ. Eva Kokoreviča un vsrž. Antra Jaunzeme) ar rezultātu 6:2 uzvarēja SZS komandu (lt. Linda Balalaiko, vlt. Anete Zahare, vsrž. Līga Nikovska un dkar. Ilze Stanka). Finālspēlē
3. ZSN komanda (kar. Kristīne Melberga, kpr. Laura Jansona, kpr. Inga Kjakste un
zs. Signe Berga) ar rezultātu 7:2 uzvarēja JSF komandu (kptlt. Vineta Sliede, bcm.
Ingūna Āboliņa, kpr. Lidija Grauba un kpr. Ilze Almane).

Sport 4

Minifutbolā komandas sacentās četrās apakšgrupās, spēles laiks 2×10 minūtes. Uzvaras savās grupās izcīnīja 2. ZSN, MP, NAA un JSF komanda. Pusfinālā 2. ZSN komanda ar rezultātu 1:0 uzvarēja NAA, savu­kārt MP komanda ar rezultātu 1:0 GS AB komandu. Spēlē par 3. vietu NAA
komanda (kadeti Edijs Čibulis, Toms Pērkons, Juris Spalva, Edgars Ungurs, Eldars Romanovskis, Oskars Kursišs, Aigars Kalnietis, Viktors Jankovskis, Alberts Pētersons un Aivars Brezinskis) ar rezultātu 2:0 uzvarēja GS AB komandu (kpr. Ervīns Kārkliņš, kpr. Jurģis Bicāns, kpr. Mārtiņš Strauss, dkar. Dainis Pokulis, dkar. Jānis Tērps, dkar. Andris Strelčs, kar. Reinis Bečs, kar. Toms Kurpnieks un kar. Kaspars Bičols). Finālspēlē MP komanda (dkar. Kristaps Žodziņš, kpt. Andrejs Arājs, dkar. Oskars Mežsargs, dkar. Māris Pokromovičs, dkar. Nauris Krastiņš, srž. Andris Dimants, dkar. Mārtiņš Vald­manis, dkar. Jānis Kadiķis, kpr. Raivis Brencāns, srž. Gatis Liepa) ar rezultātu 1:0 uzva­- rēja 2. ZSN komandu (srž. Dainis Nalivai­ko, kar. Rolands Putāns, kar. Vladislavs Breidaks, kpt. Valērijs Baranovskis, kar. Sandis Locāns, kar. Vladimirs Bistrovs un kpt. Edgars Līcītis).

Galda tenisā turnīrs norisinājās vienspēlēs, jāspēlē līdz diviem uzvarētiem setiem. Pēc grupu turnīru izspēles tika veidota fināla grupa. Pārliecinošu uzvaru izcīnīja vsrž. Helmuts Dežurovs (GS AB), uzvarot visās spēlēs. Otrajā vietā kar. Roberts Jakovičs (MVP), trešajā vietā SUV pārstāvis. Komandu vērtējumā 1. vieta MVP, otrajā vietā — MP komanda, bet trešajā vietā — GS AB komanda.

Komandieru daudzcīņā uzvaru izcīnīja plt. Gunārs Babris (NP), otrajā vietā brģen. Ivo Mogiļnijs (AŠ), trešajā vietā plt. Andris Kniploks (1. ZSN).

Kopvērtējumā pārliecinoša uzvara Militārās policijas komandai, sīvā cīņā otro vietu izcīnīja NAA komanda, trešo — 3. ZSN komanda.

Sagatavojusi kaprāle Ilze Volframa,
NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore.

Foto — Ēriks Kukutis.

Neptūns apbalvo ZS Studentu bataljonu par uzvaru ZS 25. vasaras sporta spēlēs

Guna Freimane,
seržante, Zemessardzes štāba Vadības grupa.

Foto — Aivars Vucāns, Laura Pētersone un Rihards Rušnieks.

Zemessardzē pulcējas nu jau trīs paaudžu zemessargi. Šīs vienības pamatvērtības balstās uz ilggadējām tradīcijām un paaudžu patriotismu, kas stiprina karavīru un zemessargu garu. Tieši patriotisms saliedē un sniedz piepildījumu, izkopjot ģimeniskas vērtības un dibinot arvien jaunas tradīcijas. Šogad Zemessardze (ZS) organizēja  tradicionālās vasaras sporta spēles, kuras norisinājās jau 25. reizi. 16. jūlija agrā rītā ar svinīgu gājienu cauri piejūras pilsētai Rojai ZS orķestra pavadībā Rojas sporta stadionā iesoļoja Latvijas karoga grupa, kurai sekoja 25 vienības — 23 ZS vienības, Lietuvas KASP vienība un ASV 3. kājnieku divīzijas karavīri, kopumā ap 300 karavīri un zemessargi.

ZS 3

Atklājot sporta spēles, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš teica: «Man ir patiess prieks, ka mums, Zemessardzei, ir ļoti spēcīgas saknes un mēs augstu vērtējam un glabājam savas tradīcijas. Mēs esam stipri un vienoti patriotiskajā garā. Esmu pārliecināts, ka mēs spēsim saglabāt arī turpmāk tikpat skaistas un ģimeniskas vērtības. Lai arī Zemessardzē ir deviņi tūkstoši zemessargu, Zemessardzes veterānu, mēs visi esam kā viena liela ģimene.»

Atklāšanas parādē brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš izteica īpašu pateicību, ne tikai pasniedzot pateicības rakstus Rojas novada domes pārstāvjiem, bet arī apbalvojot ar Zemessardzes augstāko apbalvojumu «Nopelnu zīmi» seržantu Andri Kuļikovski par ilggadēju ieguldījumu, nerimstošo entuziasmu un Zemessardzes sporta popularizēšanu ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. Brigādes ģenerālis atzina: «Andris Kuļikovskis ir Zemessardzes sporta panākumu atslēga, viņš ilgi var sēdēt pie manis kabinetā un aizrautīgi stāstīt par idejām un jauniem plāniem, organizējot Zemessardzes pasākumus. Andra uzņēmība un vēlme darboties ir neizsīkstoša, ko apliecina viņa nopelni sporta jomā.»

«Man bija liels gods šogad uzņemties sporta spēļu vadību,» sacīja ZS 46. kājnieku bataljona komandieris majors Jānis Mežavilks. «Sākumā tas likās liels izaicinājums, bet mana bataljona personāls apliecināja, ka mēs spējam to paveikt ļoti augstā līmenī. Šogad sporta spēlēs piedalījās rekordliels dalībnieku skaits — vairāk nekā 800 dalībnieku, kuri sacentās 14 disciplīnās. Bija padomāts arī par līdzpaņemtajām sievām un bērniem, kuriem tika organizēta tā sauktā tautas klase, un šie dalībnieki sacentās piecās disciplīnās: «Slapjās švammītes», «Zivju makšķerēšana», «Lidojošā šķīvīša mešana pa ķegļiem», «Zivs tīšana uz auklas», «Mešana mērķī ar lipīgo bumbiņu». Kopumā Rojā pulcējās ap 1400 Zemessardzes sporta piekritēju un atbalstītāju.»

ZS 1

Pēc finiša šķēršļu joslā «Vīru spēks» virsseržants Jānis Jaunzemis secināja: «Šis vingrinājums vienmēr ir fiziski smagākais un nogurdinošākais. Mums ikdienas darbs novada štābā galīgi nav saistīts ar šādu fizisko un psiholoģisko spriedzi. Šajā vingrinājumā ir par maz ar labu fizisko sagatavotību, ir vajadzīga spēcīga morāla motivācija, kas piespiež pārvarēt pašam sevi.»

Lietuvas KASP majors Ģintauts Cesūns, kas dalījās savos iespaidos par zemessargu sporta spēlēm Rojā, salīdzināja to norisi Lietuvā un Latvijā: «Pirms divām nedēļām mēs jau tikāmies ar Latvijas zemessargiem mūsu sporta spēlēs Lietuvā. Tagad mēs atbraucām atbildes vizītē, lai piedalītos Latvijas Zemessardzes vasaras sporta spēlēs. Mēs veidojām Lietuvas izlases komandu no visas KASP. Šāda veida pasākumiem mēs vienmēr ļoti nopietni gatavojamies, bet, ierodoties Rojā, mūs pārsteidza sacensību norises veids — pludmale, draudzīga atmosfēra, mūzika, lieliski laikapstākļi un smaidīgas sejas. Redzējām, ka latviešiem ir ļoti svarīgas ģimeniskās vērtības un šīs sporta spēles nav tikai sacensības, bet arī atpūta kopā ar sievām, bērniem un draugiem. Jāatzīst, ka latviešu zemessargi ir spēcīgi un konkurence uz medaļām bija ļoti nopietna. Esmu apmierināts ar sasniegtajiem rezultātiem. Smēlāmies daudz jaunu ideju, ko nākotnē centīsimies ieviest arī mūsu vasaras sporta spēlēs.»

«Svētdienas rīta cēlienu brīvā noskaņā pavadījām Rojas pludmalē, pasniedzot kausus, sponsoru balvas un piemiņas veltes mūsu labākajiem zemessargiem un karavīriem. Ir ļoti svarīgi radīt atmosfēru un raisīt vēlmi piedalīties šajā pasākumā arvien plašākā lokā,» pēc blīvā sporta spēļu grafika par sporta spēļu noslēgumu sacīja majors Jānis Mežavilks.

Zs 2

Zemessardzes štābu vērtējumā pirmās vietas kausu izcīnīja 2. Zemessardzes novada štābs. Arī spēcīgākais novads (vērtējumā tika ņemti vērā četri labākie bataljoni) izrādījās 2. Zemessardzes novads. Savukārt kopvērtējumā sīvā konkurencē, pēc sporta spēļu nolikuma papildu noteikumu kritērijiem, pirmo vietu izcīnīja ZS Studentu bataljons, otrajā vietā atstājot ZS 55. kājnieku bataljonu, bet trešajā pagājušā gada uzvarētājus — ZS 56. kājnieku bataljonu. Uzvarējušajam bataljonam ceļojošo kausu ieradās pasniegt Rojas piekrastes Neptūns ar savām nārām. 25 gadu laikā ZS Studentu bataljons izcīna uzvaru jau septīto reizi.

Zemessardzes komandieris izteica īpašu pateicību Zemessardzes veterānam kapteinim Aleksejam Ozoliņam, kas ir piedalījies visās zemessargu sporta spēlēs gan kā dalībnieks, gan kā tiesnesis un pēdējos gadus jau kā ZS Studentu bataljona pārstāvis. Saņemot Zemessardzes komandiera personīgo piemiņas velti un ZS Studentu bataljonam kopvērtējumā ieņemot pirmo vietu, kapteinis Ozoliņš ar saviļņojumu uzrunāja klāt-esošos:

«Man prieks, ka mūsu jauniešiem ir tāda degsme, kā tas bija Zemessardzes pirmsākumos. Atceros pirmās sporta spēles 1992. gadā Tērvetē, kuras tika pārtrauktas, jo tuvumā dega mežs, un visi dalībnieki devās palīgā, lai dzēstu ugunsgrēku. Tā ir vienotība, saliedēts gars un Zemessardzes vērtība — būt uz viena viļņa visos dzīves gadījumos. Novēlu arī turp­māk — daudz uzvaru, spēcīgas komandas un pozitīvas emocijas.»

Sacensību galvenais tiesnesis seržants Andris Kuļikovskis paskaidroja: «Neskatoties uz pozitīvo sporta spēļu atmosfēru, sacensību gars bija tik saspringts, ka uzvarētāju noteikšanai bija jāizmanto sporta spēļu nolikuma papildu nosacījumi. Šāds gadījums 25 gadu laikā tika fiksēts pirmo reizi. Mēs redzējām, cik nopietni Zemessardzes bataljoni bija gatavojušies un komplektējuši vienības komandas. Par spīti lielajam dalībnieku skaitam un darba apjomam 14 disciplīnās, ko galvenokārt nodrošinājām paši — karavīri un zemessargi, man kā galvenajam tiesnesim ir liels prieks atzīt, ka darbs noritēja tik profesionāli un netika iesniegts neviens protests.»

Noslēdzot sporta spēles, Zemessardzes komandieris pateicās visiem par dalību un sasniegtajiem augstajiem rezultātiem: «Kārtējo reizi mēs noslēdzam sporta spēles un jau sākam gaidīt nākamo gadu, kad atkal varēsim visi tikties un apliecināt savu sagatavotības līmeni, un saņemt jaunas godalgas. Nākošgad mūsu sporta spēles noritēs kādā no Zilo ezeru zemes pilsētām. Uz tikšanos 2017. gada vasarā Latgalē!»

Zemessardzes sporta spēles organizēja Zemessardzes štābs sadarbībā ar ZS 46. kājnieku bataljonu un 1. ZS novadu.

Zemessardze pateicas par sniegto atbalstu: Rojas novada domei, Rojas novada ostai, Rojas novada sporta skolai un jo īpaši sporta preču veikalam «Sporta punkts» par vērtīgajām balvām.

ZS vasaras sporta spēlēs godalgotās pirmās vietas šogad saņēma: 

• dueļu šaušanā — Zemessardzes (ZS) Studentu bataljona komanda (vecākais zemessargs Rojs Razums, zemessargs Mārtiņš Barkovs, zemessargs Kristians Vuļs),
• 3x500 m vasaras biatlona stafetē — ZS 52. kājnieku bataljona komanda (kaprāle Ilona Suruda, kaprālis Edgars Kazradzis, kaprālis Agris Stūris),
• 4x100 m peldēšanas stafetē — ZS orķestra komanda (vecākais zemessargs Gintars Kuģenieks, vecākais zemessargs Ritvars Briljonoks, zemessargs Edgars Trapans, zemessargs Roberts Donis),
• 3x400 m militarizētajā stafetē — ZS 31. aizsardzības no masveida iznīcināšanas ieročiem bataljona komanda (vecākais zemessargs Valdis Kaibe, zemessargs Gundars Ozoliņš, zemessargs Mārtiņš Celms),
• rotu komandieru daudzcīņā — ZS 34. artilērijas bataljona komanda (kapteinis Aivars Driņģis, virsseržants Aleksandrs Rogožins),
• stafetē «Vīru spēks» — ZS 54. inženiertehniskā bataljona komanda (seržants Aivis Kleinbergs, seržants Jānis Masaļskis, seržants Roberts Bernāns, zemessargs Raivo Kivlenieks),
• spēka vīru distancē — ZS 51. kājnieku bataljona zemessargs Rolands Kravcovs,
• veiklības braucienā sievietēm — ZS 46. kājnieku bataljona kaprāle Monta Plūme,
• orientēšanās sacensībās — ZS 54. inženiertehniskā bataljona komanda (vecākā zemessardze Ilze Buža, zemessargs Andris Kivlenieks, zemessargs Raivo Kivlenieks),
• pludmales volejbolā sievietēm — ZS 56. kājnieku bataljona komanda (seržante Līga Veipa, vecākā zemessardze Dace Grīnfelde, vecākā zemessardze Vineta Gutāne, vecākā zemessardze Līva Sola),
• pludmales volejbolā vīriešiem — ZS 17. pretgaisa aizsardzības bataljona komanda (kapteinis Madis Biete, zemessargs Kaspars Gertners, zemessargs Māris Grīnbergs, zemessargs Sandris Gulbis),
• pludmales strītbolā — ZS 56. kājnieku bataljona komanda (zemessargs Pēteris Lazdiņš, zemessargs Mārtiņš Urtāns, zemessargs Edijs Stiebriņš, zemessargs Jānis Tomaševskis),
• tautas bumbā sievietēm — ZS 25. kājnieku bataljona komanda (kaprāle Jeļena Matule, zemessardze Solvita Brezinska, zemessardze Laura Aizkalniete, zemessardze Inese Brezinska, zemessardze Lana Barbane, zemessardze Marina Vīksniņa, zemessardze Juta Gargurne),
• minifutbolā — ZS 55. kājnieku bataljona komanda (kapteinis Aleksandrs Sotņikovs, seržants Andris Svencis, vecākais zemessargs Viktors Suraks, vecākais zemessargs Raivis Krasovskis, vecākais zemessargs Oskars Zeps, vecākais zemessargs Romāns Adašķevičs, zemessargs Atvars Krasovskis, zemessargs Artūrs Reidzāns, zemessargs Raivo Jefimovs).

 

Maltīte no armijas sausās pārtikas pakas

Džoanna Eglīte

Foto — Normunds Mežiņš.

Garšīgs ēdiens, kad aizvadītas garas un grūtas darba stundas, līdzinās brīnišķīgai balvai, kuru gribas izbaudīt. Maltīte karavīram nereti ir gaidīts iepriecinājums. Lauka apstākļos vai uzdevumā, esot jūrā, uz sauszemes vai gaisā, ir svarīgi, ko tu ēd, jo ēdiens dod ne tikai jaunus spēkus, bet arī izraisa vai tieši otrādi — mazina psiholoģisko labsajūtu. Ne velti visu valstu armijās sauso pārtikas paku saturam pievērš īpašu uzmanību, pastāvīgi to pilnveidojot. Par Latvijas armijas sausās uzturdevas paku saturu rūpējas NBS Apvienotā štāba Nodrošinājuma departamenta Personālsastāva apgādes plānošanas daļas darbinieki.

Sausās pārtikas pakas Latvijas armijā parādījās pirms desmit gadiem — 2006. gada NATO samita laikā. Toreiz pakas tika iepirktas no lietuviešiem. Pirms tam tās tapa armijas virtuvēs, liekot plastmasas maisiņos maizi, speķi un citus labumus. Tikai kopš 2008. gada sausās uzturdevas iegāde ir regulārs iepirkums, kam tiek piešķirti naudas līdzekļi. Kopš tā laika armijas pārtikas paku saturs un izskats sāka atgādināt pie citu valstu kolēģiem iepazīto un baudīto. Astoņu gadu laikā mūsu sausās pārtikas pakas pakāpeniski tika mainītas un pilnveidotas, un pašreiz tās ir līdzvērtīgas citu valstu produkcijai.

Armijas partika
Pašreiz pieejamās karavīra sausās pārtikas pakas saturs.

Kā top paku saturs?
«Mūsu departamenta cilvēki regulāri sazinās ar komandieriem, lai noskaidrotu viedokļus un ieteikumus par ēdienu un tā lietošanas ērtumu, tomēr mēs cenšamies arī nepastarpināti uzklausīt karavīru viedokli, gan personīgi runājot, gan lasot viņu komentārus internetā, piemēram, pie tematiskajiem rakstiem,» saka kapteine Ingrīda Eidiņa-Mežsēta, NBS AŠ Nodrošinājuma departamenta PersonālsastāvaIngrida Eidina apgādes un speciālā atbalsta pārvaldes Personālsastāva apgādes plānošanas daļas vecākā virsniece. «Daudzu karavīru ieteikumi ir ļoti konstruktīvi un noderīgi, piemēram, plastmasas galda piederumi siltumā lokās, pat kūst, lauka apstākļos lieti noder košļājamā gumija
, kas uz laiku var aizstāt zobu tīrīšanu.» Tomēr gan Ingrīda Eidiņa-Mežsēta, gan viņas kolēģi saskaras arī ar noliedzošu attieksmi pret jebko, kas ir mūsu pašu ražots un tapis Latvijā. «Ir gadījies dzirdēt, ka labas ir tikai citu valstu pārtikas pakas, bet mūsējās — negaršīgas,» ar sarūgtinājumu saka Ingrīda Eidiņa-Mežsēta. Daudziem karavīriem sausās pārtikas pakas ideālais variants ir amerikāņu ražojums.

Tomēr paši amerikāņi to par ideālu neuzskata, turpina to izvērtēt un pilnveidot. Šī gada sākumā Amerikas Savienoto Valstu armijas sausās pārtikas paku ražotāji aizsāka pētījumu, aicinot brīvprātīgos 21 dienu lietot uzturā tikai šo pārtiku. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kā kara apstākļos šāda ēdiena lietošana ietekmē cilvēka veselību ilgtermiņā. Pētījuma dati vēl nav pieejami.

«Nenoliedzami iepakojums un funkcionalitāte amerikāņiem ir perfekta, bet amerikāņu pārtikā ir ļoti daudz konservantu. Dzīvnieki, kuru gaļa izmantota konservos, baroti ar vielām, kuras Eiropas Savienībā, tātad arī Latvijā, ir aizliegtas. ASV tradicionāli lopus baro, piemēram, pievienojot antibiotikas, kas atstāj ietekmi uz cilvēka veselību. Zinu, ka dabiskums un latviska izcelsme pārtikas apritē Latvijā ieguvuši modes statusu, un tas var šķist kaitinoši, bet mūsu pārtikas paku saturs patiesi var lepoties ar dabisku izcelsmi un minimālu konservantu daudzumu. Turklāt to palīdzējuši izstrādāt zinātnieki, kas kā ļoti būtisku faktoru iz­- virzījuši karavīra veselību,» uzsver Ingrīda Eidiņa-Mežsēta.

Pēc trīs gadiem Latvijas karavīra sausās pārtikas paka izskatīsies šādi.
Pēc trīs gadiem Latvijas karavīra sausās pārtikas paka izskatīsies šādi.

Deviņu dažādu konservu saturu, kas pieejami mūsu sausajās pārtikas pakās, un rudzu maizes recepti īpaši Latvijas karavīriem izstrādājuši zinātnieki no Latvijas Lauksaimniecības universitātes. Šī sadarbība aiz­- sākās, kolīdz Latvija pati sāka veidot pārtikas pakas armijas vajadzībām. Pašreiz zinātnieki papildina konservu recepšu skaitu līdz divdesmit vienai un pārbauda tuvākajā nākotnē ieviest plānotā plastmasas iepakojuma ietekmi uz pārtikas kvalitāti ilgtermiņā.

«Varu iepriecināt mūsu karavīrus, ka arī Latvijas pārtikas pakās drīzumā katra sastāvdaļa būs ievietota viena veida zaļā plast­masas materiālā. Mums būs glīta tumši zaļa sausās pārtikas paka, ko ņemt līdzi,» saka Ingrīda Eidiņa-Mežsēta.

Latvijā pašreiz pārtikas paku izskatu un saturu iespējams mainīt reizi trijos gados, jo tieši ar tādu intervālu tiek atkārtoti izsludināts iepirkuma konkurss. Jauns iepirkums tiks izsludināts šogad, bet lielas izmaiņas pārtikas paku saturā un izskatā vēl nav gaidāmas. Tomēr jau pēc trim gadiem — nāka­- majā iepirkumā — mūsu pakas iegūs gan citu izskatu, gan to saturs būs daudzveidīgāks.

Universāli, bet tik atšķirīgi
Vienots NATO standarts nosaka armijas pārtikas paku kaloritātes prasības un vēlamās sastāvdaļas. Tomēr katrai valstij pārtikas paku saturs ir atšķirīgs. 2015. gada EXPO izstādē Milānā bija aplūkojams stends, kurā interesenti varēja uzzināt, no kā sastāv 20 pasaules valstu armiju sausās pārtikas pakas. Tā rīkotājs Džūlio Jaketi pauda savu novērojumu: «Cik dažāds atšķirīgās kultūrās un valstīs var būt šķietami universāls sauso pārtikas paku saturs!» Katras valsts kulinārijas un nacionālās virtuves specifika atspoguļojas arī pārtikas pakās. Piemēram, Taizemes karavīra sausās pārtikas pakā ir raksturīgā zivs zupa, rīsi, liellopu gaļa ar papriku un ķiplokiem, čili garšviela, zivs mērce, žāvēti augļi un plastmasas karote. Gandrīz katras valsts pārtikas pakā ir kāds unikāls pārtikas produkts, kura nav citiem. Piemēriem, britu pakās ir Tabasko mērce, jaunzēlandiešiem — kečups, holandiešiem — multivitamīni, izraēliešiem — olīvas, mums — rupjmaize. Daudzu valstu karavīriem līdzi tiek dota zobu suka, pasta vai košļājamā gumija, bet, piemēram, frančiem līdzīgi kā mums pagaidām nav neviena no šiem elementiem. Gandrīz visās pārtikas pakās ir plastmasas galda piederumi, bet Latvijā tika iecerēti un ieviesti — no koka.

Reti kura valsts var lepoties ar maisiņveidīgu konservu iepakojumu. Atšķirībā no ierastās skārda bundžas to silda bez uguns — ieliek īpašā sildelementā, kas, reaģējot ar ūdeni, uzkarst līdz 90 grādu temperatūrai un uzsilda maltīti. Tādus izmanto ASV un Izraēlas armijā.

«Pagaidām Latvijā nevienā no gaļas pārstrādes uzņēmumiem nav atbilstošas iepakošanas iekārtas. Tās ir dārgas, un, lai gan mūsu pārtikas ražotāji ļoti labprāt sadarbojas ar Latvijas armiju, pagaidām mūsu pasūtījumu apjoms ir pārāk neliels, lai viņiem atmaksātos šādu iekārtu iegādāties. Moderna gaļas konservu iepakošanas iekārta ir lietuviešiem, bet gribētos, lai mūsu karavīrus nodrošina mūsu pašu ražotāji un uzņēmēji,» atzīst Ingrīda Eidiņa-Mežsēta.

Pārtikas pakas un patriotisms
Latvijas ražotāji, pašu audzēts vai šajā valstī iepakots — tie ir kritēriji, kurus Nodrošinājuma departamenta darbinieki cenšas ievērot, komplektējot sauso pārtikas paku saturu. «Tas ir veids, kā paust savu pat­riotismu un vairot to arī mūsu uzņēmējos,» saka Ingrīda Eidiņa-Mežsēta. «Pirms astoņiem gadiem reti kurš uzņēmējs gribēja ar mums sadarboties, bet tagad tā, šķiet, kļuvusi par goda lietu, un uzņēmēji savā starpā konkurē, lai iegūtu tiesības apgādāt un nodrošināt mūsu karavīrus.»

Sausās pārtikas pakas ieteicams lietot ne ilgāk par trim dienām. Miera apstākļos komandierim jārod iespēja savus karavīrus pēc šī perioda nodrošināt ar siltu, svaigi gatavotu ēdienu. Viena sausās pārtikas paka paredzēta vienai ēdienreizei, bet tā nodrošina 2100 — 2200 kilokalorijas, tātad gandrīz visu nepieciešamo pieauguša vīrieša dienas normu. Maksimālās slodzes apstākļos jaunam vīrietim nepieciešamo kilokaloriju daudzums var pārsniegt 4000, un tas nozīmē, ka divas sausās pārtikas pakas pilnībā nodrošina enerģijas atjaunošanu.

Ingrīda Eidiņa-Mežsēta iesaka izvairīties uz mācībām ņemt līdzi gaļu, olas, rasolu burciņā un citus produktus, kas karstumā var sabojāties, izraisot veselības traucējumus. Pārtikas paku sastāvdaļas un to iepakošanas un pagatavošanas tehnoloģijas ir tādas, lai maksimāli izvairītos no nelabvēlīgu baktēriju savairošanās tajās un karavīru veselības ietekmēšanas. Pārtikas paku satura kvalitāte saglabājas nemainīgi augsta pat pie lielām temperatūras svārstībām robežās no –20 līdz +34 grādiem. Pārtikas paku derīguma termiņš ir divi gadi.

Pašreiz sausās pārtikas pakas nodrošina 15—20% no armijas vajadzībām. Tomēr pakāpeniski iepirkuma apjoms palielinās. Pērn NBS iztika ar 24 000, bet šogad vajadzīgais pārtikas paku skaits trīskāršojies līdz 63 000. Pamatā sausās pārtikas pakas tiek izmantotas mācību laikā, tomēr pastāvīgs pārtikas paku nodrošinājums — neaizskaramās rezerves — ir gan uz kuģiem, gan lidaparātos.

1919. gada vasara — vienotas Latvijas armijas izveidošana

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma un LĢIA.

Latvijas armijai bija nozīmīga loma valsts uzbūves sistēmā, un tā bija viens no Latvijas ārējās drošības garantiem. Liela nozīme Latvijas armijai bija arī Neatkarības karā (1918—1920), kad armijas uzvaras nodrošināja Latvijas Republikas pastāvēšanu. Latvijas Republikas Pagaidu valdībai uzticīgās sākumā nelielās karaspēka vienības sāka veidoties jau neilgi pēc valsts proklamēšanas. 1919. gada pavasarī izveidojās pirmās lielākās latviešu bruņoto spēku vienības: 1. latviešu atsevišķā brigāde (jeb kā to dokumentos vēl dēvēja — Dienvidlatvijas armijas grupa) un Ziemeļlatvijas brigāde, kuras 1919. gada 10. jūlijā apvienojās vienotā Latvijas armijā. Šajā laikā sāka veidoties vienota bruņoto spēku organizācijas struktūra. 

Militāri politiskā situācija Latvijas teritorijā 1919. gada vasarā
Mūsu valsts teritorijā joprojām darbojās trīs varas. 1919. gada 22. maijā Vācu landesvēra un 1. latviešu atsevišķās brigādes vienības no lieliniekiem atbrīvoja Rīgu, piespiežot lielinieku spēkus atkāpties uz Latgali. Pēc Cēsu kaujām (1919. gada 3.—23. jūnijs) un Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijs) noslēgšanas iestājās relatīvs vairākus mēnešus ilgs miera periods. 1918. gada 8. jūlijā Rīgā pārbrauca Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā.

Vācu landesvērs bija sakauts, un tā paliekas uzturējās Kurzemē. Atbilstoši Strazdumuižas pamiera noteikumiem ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam vācu kara-spēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas—Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis ar karaspēka izvešanu nesteidzās, vācu nodoms bija atjaunot Vācijas dominējošo ietekmi, ieceļot sev paklausīgu val­dību vai pavisam likvidējot Latvijas valstiskumu.  Jau 1919. gada aprīļa sākumā Vācijas finanšu un militārās aprindas bija nolēmušas atbalstīt krievu baltgvardu vienību izveidi no krievu karagūstekņu nometnēs savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās vienības varētu izmantot saviem mērķiem. Daļu no šādi izveidotajām vienībām sūtīja uz Kurzemi. Vācu armijas vadība nodibināja sakarus ar bijušo cariskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kas bija izveidojis no karagūstekņu nometnēs esošajiem krievu karavīriem nelielu nodaļu. Bermonts uzdevās par pulkvedi un piekrita sadarboties ar vāciešiem. Viņam pakļāva visas Vācijā izveidotās krievu karaspēka vienības, kaut arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā bija neliel — ap 4000 cilvēku. No 30. maija līdz 14. jūnijam visu Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu, pats Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt stājās sakaros ar fon der Golcu. Ar vācu gādību Bermonts sāka formēt armiju, kuru vēlāk nosauca par Rietumu brīvprātīgo armiju, skaļi deklarējot tās it kā galveno uzdevumu — cīņu pret lieliniekiem un mo­- narhijas atjaunošanu Krievijā. Ar fon der Golca gādību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzsdivīzija, gan daudzie t. s. brīvkorpusu karotāji.

Latgalē joprojām saimniekoja P. Stučkas vadītā nomināli neatkarīgā Padomju Latvijas valdība. 1919. gada 1. jūnijā lielinieku Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja Maskavā izdeva dekrētu «Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas apvienošanu cīņai pret vispasaules kontrrevolūciju». Šis dekrēts attiecās uz minēto republiku militāro organizāciju, kā arī tautsaimniecību, dzelzceļiem, finansēm un rūpniecību. Līdz ar to Padomju Latvijas «patstāvības» ilūzija pilnībā izgaisa. Saskaņā ar šo dekrētu tika likvidēta arī 1919. gada vasaras kaujās krietni paretinātā Padomju Latvijas armija, kuru pārformēja un papildināja, un pārdēvēja par Padomju Krievijas 15. armiju.

Bieži bija gadījumi, ka Padomju Krievijas 15. armijas sastāvā esošie latviešu strēlnieki lielākās vai mazākās grupās, arī atsevišķi pārnāca Latvijas armijas pusē. Ne velti latviešu strēlnieku pulkus no Latgales pamazām sāka sūtīt uz Krievijas pilsoņu kara iekšējām frontēm.

Lielinieku ieņemtās līnijas «Līvāni—Lubānas ez.—Kuprava—Kacēni» priekšā nācās apstāties uzbrūkošajām igauņu—latviešu nacionālajām karaspēka vienībām. 1919. gada 12. jūlijā pret lieliniekiem tika izveidota Austrumu jeb Latgales fronte.

 Vienotas armijas veidošana
Atgriezusies Rīgā, K. Ulmaņa valdība tūlīt parūpējās, lai attiecīgās instances (konkrēti, Apsardzības ministrija) bez kavēšanās stātos pie vienotas Latvijas armijas izveides. Par tās pirmo virspavēlnieku iecēla gados veco, bet pieredzējušo bijušās Krievijas armijas ģenerālmajoru Dāvidu Sīmonsonu. 1919. gada 11. jūlijā tika izsludināta Latvijas armijas virspavēlnieka pavēle Nr. 1:

«Uz Pagaidu valdības pavēli no 10. 07. 1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmonsons.»

Print

Ģenerāļa D. Sīmonsona iecelšana par pirmo armijas virspavēlnieku (dažas dienas vēlāk viņam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā Pagaidu valdībā) bija kompromisa personības meklējumi sakarā ar abu brigāžu komandieru — pulkvežuJ. Baloža un J. Zemitāna — nesaprašanos jautājumā par to, kuram no abiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos.

Jūlija vidū 1. latviešu atsevišķo brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīziju, atstājot tām iepriekšējos komandierus. Kurzemes divīzija ieņēma pozīcijas Latgalē pret lieliniekiem, izveidojot Austrumu fronti, pulkvedis J. Balodis palika arī par Austrumu frontes pavēlnieku. Vidzemes divīzija novietojās Rīgā (pulkvedis J. Zemitāns kļuva par Rīgas garnizona priekšnieku) un ieņēma pozīcijas pret Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu karaspēku, kura lojalitāte tika apšaubīta (kā vēlāk izrādījās, ne bez pamata). Tobrīd jaun­­- izveidotajā armijā, ieskaitot nesen organizētos t. s. jaunformējamos spēkus (rezervi) Liepājā, rezerves bataljonus, etapus un komandantūras vadus, pavisam bija 1246 virsnieki, 24 182 instruktori un kareivji. Nedaudz vēlāk sākās trešās — Latgales divīzijas organizēšana, kuras komandēšanu uzdeva bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim-leitnantam Krišjānim Berķim. Ar armijas virspavēlnieka 15. jūnija pavēli armijas vienībām noteica vienotu uzbūvi un štatu: katrā divīzijā trīs kājnieku pulki. Kaujas un operatīvās rīcības koordinēšanai nodibināja Armijas virspavēlnieka štābu ar pulkvedi-leitnantu Eduardu Kalniņu priekšgalā. Lielākā jaunās apvienotās Latvijas armijas problēma bija ieroču un ietērpa trūkums. Kājnieku pulkiem bruņojumā bija krievu, vācu, japāņu un angļu sistēmas šau­tenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetēji (Maksima un Kolta sistēmas). Ložmetēju skaits bija nepietiekams, tāpēc tos parasti centās aizstāt ar patšautenēm (galvenokārt Madsena vai Luisa sistēmas). Daudz grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu formēšanu. Traucēja piemērotu zirgu trūkums, nepietika lielgabalu, lādiņu un citas kara tehnikas. Saskaņā ar armijas vadības ieceri katrā divīzijā bija jābūt vienam kavalērijas eskadronam un vienam artilērijas pulkam. Artilērijas pulkā bija paredzēti trīs atsevišķi divizioni ar trīs baterijām katrā jeb kopā 12 kaujas vienības (lielgabali vai haubices). Taču augusta vidū Latvijas armijas rīcībā bija tikai 23 vieglie lauka lielgabali, divas haubices un daži angļu smagie lielgabali. Latvijas armijas kaujas sastāvu papildināja arī divi bruņuvilcieni (būtībā tikai viens bija īsts trofeju bruņuvilciens, otrs sastāvēja no vagoniem, kas bija aplikti ar metāla plāksnēm), kā arī četri bruņu automobiļi: «Lāčplēsis», «Zemgalietis», «Kurzemnieks» un «Imanta». 1919. gada vasarā virsleitinanta Alfrēda Valleikas vadībā sākās Aviācijas grupas formēšana, kaut arī Apsardzības ministrijas rīcībā bija tikai dažas lidmašīnas. No 1919. gada jūlija beigām Latvijas armijā formāli iekļāvās arī Vācu landesvērs, kuru pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, kaut gan parasti izmantoja šīs vienības veco nosaukumu. Lai būtu garantija, ka landes­vērs sev izdevīgā brīdī atkal nepavērš ieročus pret Latvijas valsti, saskaņā ar agrāko vienošanos par landesvēra komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi H. Aleksanderu (Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par feldmaršalu un komandēja Sabiedroto spēkus Vidusjūrā). Diemžēl H. Aleksanders bez angļu valodas nevienu citu neprata, tāpēc landesvēra faktiskais komandieris palika viņa palīgs, bijušais Krievijas kara flotes virsnieks barons Georgs fon Taube. 1919. gada rudenī landesvērs jeb Latvijas vācu zemessardze tika iekļauta Kurzemes divīzijas sastāvā un nosūtīta uz Austrumu fronti pret lieliniekiem (1920. gada sākumā landesvēru pārformēja par 13. Tukuma kājnieku pulku).

Šajā laikā notikusī abu latviešu kara-spēka vienību apvienošana attiecas ne tikai uz vienotas armijas kaujas vienību organizatorisko struktūru izveidošanu, bet arī uz vienotas apgādes sistēmas jeb intendantūras dienestu izveidi. Tā kā bija izveidojušās divas atsevišķas, viena no otras neatkarīgas karaspēka struktūras, vajadzēja šos divus veidojumus transformēt vienotā bruņotā spēkā — ar vienotu organizācijas uzbūvi, vienotu vadību un vienotu apgādes sistēmu. 1. latviešu atsevišķā brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde sāka pāriet uz vienotu organizācijas štatu. 1919. gada 16. jūlijā, apvienojot abu brigāžu intendantūras, ar armijas virspavēlnieka un apsardzības ministra pavēli nodibināja Armijas apgādības pārvaldi. Par pārvaldes priekšnieku iecēla pulkvedi-leitnantu Augustu Stiebri. Šīs struktūras galvenais uzdevums bija no divām organizācijas ziņā dažādām intendantūrām izveidot vienotu armijas apgādes sistēmu, kā arī nodrošināt armiju ar nepieciešamajiem apgādes priekšmetiem un pārkārtot armijas aizmuguri, pārveidojot to atbilstoši kara apstākļiem.

pakapes002Pirmais pārvaldes uzdevums bija ap­vienot abu latviešu karaspēka brigāžu apgādes daļas vienā struktūrā ar vienu vadību. Kā galvenie pārvaldes uzdevumi tika definēti Noteikumos par karaspēku pārvaldību kara laikā norādītie: «1. Pilnīgi pārkārtot armijas aizmuguri; 2. Organizēt armijai vajadzīgo apgādību, atsvabinot no lieku uzdevumu izpildīšanas; 3. Izdot rīkojumus un notei­kumus par karaspēka vajadzībām uztura, elpes, apavu, apģērbu, munīcijas un citu karaspēka piederumu savākšanu un izgata­vošanu uz vietas; 4. Izzināt veidus, kā pie­- gādāt no ārvalstīm tos kara piederumus, kurus nebūtu iespējams iegādāties Latvijā: 6. Pārzināt to armijas budžeta un finanšu daļu, kas attiecas uz minētajiem kara ma­teriāliem; 6. Rīkojumu un noteikumu veidā regulēt civilo iedzīvotāju attiecības ar kara­spēku armijas aizmugurē.» Līdz pārvaldes nodibināšanai Latvijas karaspēku vienību saimniecības iestāžu funkcijas netika skaidri noteiktas, piemēram, Ziemeļlatvijas brigādes intendantūras pakļautībā esošās Kara satiksmes pārvaldes uzdevumi ne­ietilpa intendantūras parasti veicamo uzdevumu kategorijā, tāpat Latvijas Dienvidarmijas intendantūras esošās sapieru rotas un munīcijas noliktavas uzdevumi nebija saistīti ar klasisko intendantūras iestāžu uzdevu­miem. Armijas vadība centās šīs abu brigāžu dažādo apgāžu sistēmu organizatoriskās uz­būves sistēmas vienkāršot, izveidojot pie nu jau vienotās Latvijas armijas Apgādības pārvaldes vairākas apakšstruktūras. Ar armijas virs­pavēlnieka 1919. gada 15. jūlija pavēli pie pārvaldes noorganizēja armijas Saimnie­cības pārvaldi, Artilērijas pārvaldi, Etapu un rajonu komandantūru pārvaldi, Kara satiksmes pārvaldi un Tehnisko pārvaldi. Armijas apgādības pārvaldes pārziņā no­nāca arī 1919. gada 19. jūlijā dibinātā armijas Sanitārā pārvalde un 1919. gada 29. jūlijā dibinātā armijas Veterinārā pārvalde.

1919. gada augusta beigās pārvaldes bija noorganizējušas savus štatus tiktāl, ka varēja uzsākt darbību. Sāka darboties darbnīcas pie Saimniecības, Artilērijas un Tehniskās pārvaldes, tika atvērtas noliktavas. Kara satiksmes pārvalde atklāja lauka pasta kantorus Rīgā, Mārcienā, Stukmaņos un Valmierā.

Armijas vienību pārgrupēšana un pārformēšana mierīgos apstākļos ilga tikai līdz oktobra sākumam, kad jaunajai Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem bija jāiztur jauns pārbaudījums — bermontiešu armijas uzbrukums.

Gaisa spēki — tehniski un mūsdienīgi

Taivo Trams
Foto — Gatis Indrēvics, Ēriks Kukutis un Raimonds Lauskis.

Viena no pašām modernākajām un tehniskākajām Nacionālo bruņoto spēku vienībām, kas no saviem cilvēkiem prasa augstu intelektuālo potenciālu, kā arī dziļas un ļoti specifiskas zināšanas dažādās ar aviāciju un ne tikai ar to saistītās jomās, ir Gaisa spēku aviācijas bāze (GS AB). 

GS 1

Saprast un pieņemt izaicinājumu
GS AB veido piecas vienības: Aviācijas bāzes štābs, Gaisa telpas novērošanas eskadriļa, Aviācijas eskadriļa, Pretgaisa aizsardzības divizions un Sakaru un lidojumu nodrošinājuma posms. Pēdējo pāris gadu laikā GS AB piedzīvo īpaši strauju izaugsmi, veidojoties par mūsdienīgu un visiem NATO standartiem atbilstošu regulāru spēku vienību.

Juris Pļaviņš«Tāds jauns posms mūsu bāzes un lidlauka izaugsmei, manuprāt, bija 2014. gada rudenī notikušās mācības «Steadfast Javelin II», kuru laikā naktī vizuālās nosēšanās režīmā Lielvārdē nolaidās stratēģiskās transporta lidmašīnas no NATO Ramšteinas bāzes Vācijā, tika izspēlēta «lidlauka ieņemšana», nakts desantēšanās un uzņemošās valsts spējas «Lielvārdes» lidlaukā — tā mums visiem bija jauna un ļoti nozīmīga pieredze,» saka GS AB komandiera pienākumu izpildītājs, štāba priekšnieks pulkvežleitnants Jurijs Pļaviņš. «Visi redzēja, kādas iespējas dod mūsdienīgs lidlauks un ar to saistītā infrastruktūra — cik operatīvi var pār­vietot spēkus, kādu palīdzību saņemt.» Tad arī nostiprinājusies pārliecība, ka lidlauks pēc iespējas ātrāk jāattīsta līdz mūsdienīgam, NATO standartiem atbilstošam līmenim, lai tas bez problēmām varētu uzņemt sabiedroto valstu spēkus un nepieciešamības gadījumā arī varētu kalpot kā alternatīva civilajiem lidlaukiem.

Kad kaujas uzdevums ir ikdiena
Atbilstoši jaunajām politikas iniciatīvām būtībā katra GS AB apakšvienība ir kļuvusi par prioritāti bruņotajos spēkos, kurās jau ieguldītas un vēl tiks investētas vērā ņemamas summas. «Tas ir objektīvi un mūsdienu situācijai atbilstoši — kā uzņemošajai valstij mums jārada mūsdienīga platforma, kas jebkurā laikā spēj uzņemt un apkalpot lid-aparātus,» uzsver GS AB štāba priekšnieks.

Gaisa telpas novērošanas eskadriļa (GTNE) kopš Latvijas iestāšanās NATO
atrodas dubultā pakļautībā — tā ir gan nacionāla, gan NATO komandvadības ķēdes sastāvdaļa. GTNE veic savu atbildības sektoru novērošanu un veido atpazītu gaisa telpas ainu BALTNET sistēmas ietvaros. «Gaisa telpas novērotāji katru dienu pavada, pildot reālus kaujas uzdevumus,» paskaidro pulk­vežleitnants J. Pļaviņš.

Modernizācija skar visas GS AB vienības. Pretgaisa aizsardzības divizionam jau drīzumā tiks iegādātas un apgūtas jaunas sistēmas, pilnveidota komandvadības ķēde. «Mēs kļūstam par tādu kā pretgaisa aizsardzības izcilības centru, jo mācāmies ne tikai paši, bet mācām arī, piemēram, zemessargus.» Apmācības process ir komplekss — tas skar ne tikai ieroču lietošanu, bet visu pretgaisa aizsardzības sistēmu kopumā. Jau drīzumā daudznacionālās mācībās tiks pārbaudīta apmācīto karavīru savietojamība un darbība kopējā komandvadības ķēdē, savukārt jūnijā notikušajās mācībās «Baltic Zenith 2016» Šķēdes poligonā karavīri un zemessargi pilnveidoja savas šaušanas prasmes gaisa mērķos ar tuvās darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu RBS-70. Salīdzinoši nesen GS AB rīcībā nonākuši un pašlaik tiek apgūti radari «Sentinel».

Spārnotie glābēji
Plašākai sabiedrībai noteikti vislabāk zināmā GS AB vienība ir Aviācijas eskadriļa — tieši viņi ir vienīgie, kuri Latvijas teritorijā nodarbojas ar glābšanas un meklēšanas darbiem no gaisa. Šī gada laikā GS AB aviatori veikuši jau astoņas medicīniskās evakuēšanas operācijas, kad pacienta stāvoklis bijis pārāk smags parastai pārvietošanai, divas ugunsgrēka dzēšanas no gaisa, kā arī septiņas meklēšanas un glābšanas operācijas.
Pēdējā laikā plaši izskanēja informācija par divgadīga zēna meklēšanu Abragciema apkārtnē. GS AB helikopters ar siltuma sensoriem pārbaudīja visu piekrastes līniju, tā ļoti būtiski samazinot meklēšanas rajonu uz zemes. Aviācijas eskadriļai apgūt jaunas iemaņas un pilnveidot jau esošās prasmes palīdz arī ASV helikopteru vienība, kas iz­- vietota Lielvārdē un kuras funkcionēšanu pilnībā nodrošina GS AB.

Salīdzinoši jaunu vienību GS AB sastāvā veido speciālisti, kuri nodarbojas ar lidlauka ekspluatāciju. Šī vienība vēl ir tapšanas stadijā, tādēļ GS AB meklē cilvēkus, kā arī gādā par nepieciešamo aprīkojumu un tehniku. Vienības vajadzībām ASV, Mičiganā ir apmācīti divi torņa dispečeri, divi lidlauka operāciju vadības speciālisti un trīs militārie ugunsdzēsēji. Dienestu ir uzsācis arī pirmais īpaši šī lidlauka vajadzībām apmācīts sinoptiķis.

Varēs lidot jebkurā laikā
Uzlabojot un modernizējot lidlauku, tajā izveidota viena no mūsdienīgākajām bremzēšanas sistēmām, kas iebūvēta skrejceļā, pabeigta arī skrejceļa, rullēšanas ceļa un perona atjaunošana, top jaunas noliktavas un citi uzlabojumi. Līdztekus notiek vajadzīgo navigācijas iekārtu iegāde un instalēšana. «Jau šajā rudenī varēsim uzņemt lid­mašīnas jebkurā diennakts laikā. Līdz šim lidmašīnu nosēšanās notiek tikai vizuālajā režīmā.»

Būtiska daļa uzlabojumu kļuvusi iespējama, pateicoties NATO atbalstam. To var teikt arī par vienu no vērienīgākajiem projektiem — lidlauka ugunsdzēsēju depo modernizēšanu, kas notiek ar ASV palīdzību. Jau drīzumā GS AB rīcībā Lielvārdē būs divas Baltijā modernākās ugunsdzēšanas mašīnas, kas ļaus paaugstināt lidlauka ugunsdzēsības kategoriju līdz astotajai, atbilstoši ICAO standartiem. Ar šādām iespējām Lielvārdes lidlauks bez problēmām varēs uzņemt un apkalpot iznīcinātāju eskadriļu vai arī lielās C-17 klases transporta lidmašīnas.

Turpinot attīstīt bāzes infrastruktūru, gan saviem spēkiem, gan ar citu NATO dalībvalstu atbalstu Lielvārdē top jauna kazarma, kas būtiski uzlabos sadzīves apstākļus gan pašiem, gan partnervalstu karavīriem — to paredzēts pabeigt nākamā gada sākumā.

GS AB nav iedomājama bez lidaparātiem. GS AB rīcībā ir lidmašīnas un helikopteri, kas pilnībā ļauj izpildīt dotos uzdevumus, taču par mūsdienīgiem īsti saucami tie nav. Tagad situācija mainīsies arī šajā jomā — 2018. gadā ir plānots uzsākt GS AB rīcībā esošo helikopteru nomaiņu. Modernizācija paredzēta arī lidmašīnai An-2, kas tiek izmantota galvenokārt izpletņlēcēju trenēšanai.

Augstas prasības un unikālas zināšanas
«Vērtīgākais resurss ir labi apmācīti speciālisti, jo pat vismodernākā tehnika bez zinoša cilvēka nav nekā vērta,» atzīst pulk­vežleitnants J. Pļaviņš. Laika gaitā GS AB karavīru skaits ir pieaudzis vairāk nekā par trešdaļu, tomēr pašreizējā situācijā ar to nepietiek. Pašlaik «Lielvārdes» lidlauks strādā piecas dienas nedēļā pa astoņām stundām, izņemot cilvēkus, kuri nodrošina glābšanu un meklēšanu. Lai nodrošinātu lidlauka nepārtrauktu darbību diennakts režīmā, nepieciešams personāla papildu sastāvs.

Dienests GS AB prasa specifiskas zināšanas un augstu sagatavotības līmeni, tieši tāpēc personāla piesaiste nav viegls uzdevums. «Jā, mēs izvirzām augstas prasības, bet šeit citādi nav iespējams. Daudzu mūsu speciālistu sagatavošana ir ļoti, ļoti laikietilpīgs un dārgs process — tas var ilgt vairākus gadus, un izmaksas var sasniegt sešciparu skaitļus.» Meklējot personālu, GS AB speciālisti testē pretendentus no visiem NBS, taču pieredze rāda, ka no 30 cilvēkiem izvirzītajām prasībām atbildīs labākajā gadījumā divi. «Piemēram, cilvēkam var būt lieliskas dotības, tehniskas priekšzināšanas, bet nav nepieciešamā domāšanas ātruma, reakcijas. Tas mums diemžēl neder — šajā profesijā lēmumi reizēm jāpieņem burtiski sekunžu laikā,» uzsver pulkvežleitnants Jurijs Pļaviņš.

GS 2

Katrā gadījumā visiem, kuri domā par dienestu GS AB, ir gaidāma interesanta un spraiga karjera. «Daudzas no mūsu specialitātēm ir unikālas un praktizējamas tikai šeit. Tas nozīmē, ka šie speciālisti bez darba nepaliks, kā arī būs mazāk pakļauti rotācijai, jo ir piesaistīti izmantojamajām ieroču sistēmām. Mēs piedāvājam arī pamatīgu apmācību, galvenokārt ārzemēs — pašiem veidot tik dārgas izglītības programmas salīdzinoši nelielam speciālistu skaitam nav izdevīgi.» Jaunajiem speciālistiem nevajadzēs garlaikoties, jo GS AB piedzīvo ļoti strauju attīstības posmu. Radošiem cilvēkiem te pavērsies labas iespējas izmantot savu intelektu un iespēju robežās iesaistīties esošo procesu uzlabošanā. Kā uzsver pulk­vežleitnants Jurijs Pļaviņš, ir pienācis tas brīdis, kad visi GS AB dienošie var ar pilnu pārliecību teikt — mēs strādājam paši savu Gaisa spēku attīstībai. Tāpēc ir svarīgi sev izvirzīt kaut nelielus, bet sasniedzamus mērķus, lai soli pa solim virzītos un attīstītos tālāk. Jo, kā saka pulkvežleitnants, «ir jāpaveic uzdotais, lai sasniegtu rezultātu».