Pasaulei aizvien mazāk rūp miers

Starptautiskā bezpeļņas pētniecības organizācija «Ekonomikas un miera institūts» («Institute for Economics & Peace»; IEP) jau desmit gadus vāc informāciju pa visu pasauli, sastādot miera indeksu. Pirmo reizi pasaules miera indekss (GMI) tika publiskots 2007. gadā, kad IEP sadarbībā ar «Economist Intelligence Unit» sarindoja vairāk nekā 150 valstis citu pēc citas, vērtējot katras valsts miermīlīguma pazīmes, kas saistītas ar sabiedrisko drošību, iekšpolitiskajiem un ārējiem konfliktiem. Vērtējumā tiek ņemti vērā gan noziedzības rādītāji, gan arī valstu militarizācijas pakāpe — dalība karos un militāro budžetu palielināšana. Lai gan šim pētniecības projektam ir virkne atbalstītāju starptautiskajās organizācijās un daudzu valstu politiskajā elitē, tomēr tas tiek arī kritizēts par vardarbības nepētīšanu pret sievietēm un bērniem.

2015. gada pētījums par GMI (sarkanās ir visnemiermīlīgākās valstis).
2015. gada pētījums par GMI (sarkanās ir visnemiermīlīgākās valstis).

Pērnā gada IEP pētījums par GMI liecina, ka tikai 10 no pētītajām 162 valstīm ir uzskatāmas par pilnībā miermīlīgām. Bot-s­vāna, Čīle, Kostarika, Japāna, Mauritānija, Panama, Katara, Šveice, Urugvaja un Vjetnama 2015. gada pētījumā atzītas par pilnīgi brīvām no jebkādiem konfliktiem. Indeksa pētījums liecina, ka viena gada laikā (kopš iepriekšējā pētījuma perioda) 81 valsts kļuvusi miermīlīgāka, turpretī 79 valstīs situācija būtiski pasliktinājusies. 2016. gadā par vismiermīlīgāko valsti ir atzīta Islande, bet par bīstamāko — Sīrija. Aiz Islandes sarakstā ir ierindota Dānija, tai seko Austrālija, Jaun­zēlande, Portugāle, Čehija, Šveice, Kanāda, Japāna un Slovēnija. Savukārt aiz Sīrijas bīstamības ziņā seko Dienvidsudāna, Irāka, Afganistāna, Somālija, Jemena, Centrālāfrikas Republika, Ukraina, Sudāna un Lībija.

Miermīlīgo un bīstamo valstu reitingā Latvija atzīta par 32. miermīlīgāko valsti, Igaunija ierindota 36., bet Lietuva — 37. po­zīcijā. 2015. gada GMI pētījumā Latvija no 162 valstīm bija ierindota 33. vietā, Igaunija 39. un Lietuva — 35. vietā.

IEP analītiķi secina, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem arvien skaudrāk vērojama tendence, ka miermīlīgākajās valstīs situācija ievērojami stabilizējas, turpretī mazāk miermīlīgajās valstīs drošības situācija pasliktinās ļoti strauji, tādējādi radot arvien milzīgāku atšķirību valstu starpā. Pēc IEP analītiķu vērtējuma, galvenais šādas tendences iemesls ir valstu ilgstoša nespēja atrast reāli iedarbīgus konfliktu noregulēšanas paņēmienus. Konflikti Afganistānā un Irākā turpinās jau vairāk nekā desmit gadu, tiem pievienojušies konflikti Sīrijā, Lībijā un Jemenā. Joprojām šiem konfliktiem nav atrasti risinājumi.

Saskaitot pieejamos datus par karadarbībā (kaujas laukā) bojāgājušajiem,
IEP ziņojumā teikts, ka bojāgājušo skaits pie­- audzis līdz 112 000, kas ir lielākais rādītājs pēdējo 20 gadu laikā. 75% no šiem upuriem attiecināmi uz upuru statistiku Sīrijas, Irākas un Afganistānas konfliktos.

Vērtējot reģionālā mērogā, GMI par miermīlīgāko kopumā ir atzīta Eiropa, lai gan Eiropas kontinentā nav izdevies iztikt bez kariem. Turklāt miermīlīguma rādītājus ievērojami pasliktina Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas un citu Eiropas valstu aktīva piedalīšanās karadarbībā ārpus savām robežām.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.

Foto —  http://reliefweb.int.

Ārzemju ziņas

Print

Organizē mūsdienu lielākās mācības

No šī gada 7. līdz 17. jūnijam Polijā notika militārās mācības «Anakonda ‘16», kas mēroga ziņā bija vienas no lielākajām pēdējo 25 gadu laikā. Dažādās mācību fāzēs piedalījās kopumā 30 000 karavīru no 18 NATO dalībvalstīm un piecām partnervalstīm, tajā skaitā 12 000 poļu un 14 000 amerikāņu karavīru. Mācību uzdevumu izpildē tika iesaistīts vairāk nekā 3000 dažādu militārās tehnikas vienību, to skaitā tanki, bruņutransportieri, lidmašīnas, helikopteri un kuģi.

Mācību scenārijs paredzēja visā Polijas teritorijā īstenot plašu aizsardzības operāciju sadarbībā ar sabiedroto valstu gaisa, jūras un sauszemes spēku un speciālo operāciju vienībām. Mācību epizodēs tika simulētas situācijas ar terorisma un hibrīda tipa draudu, kā arī kiberapdraudējuma pārvarēšanu.

Tiltu pāri Vislas upei uzbūvēja Vācijas un Lielbritānijas armijas peldošie tiltlicēji. Upes platums šajā posmā ir 335 m.
Tiltu pāri Vislas upei uzbūvēja Vācijas un Lielbritānijas armijas peldošie tiltlicēji. Upes platums šajā posmā ir 335 m.

«Anakonda» norisinās reizi divos gados, un pirmoreiz šādas mācības tika organizētas 2006. gadā. Atsevišķi «Anakonda ‘16» pasākumi tika sinhronizēti ar vienlaikus notiekošajām  mācībām «Saber Strike» un «Swift Response». Mācības «Saber Strike» norisinājās Igaunijā, Latvijā un Lietuvā no 27. maija līdz 22. jūnijam. Mācības organizēja un vadīja ASV BS pavēlniecība Eiropā, iesaistot kopumā 13 valstu karavīrus, bet Igaunija bija vadošā valsts. Savukārt «Swift Response» ir ASV BS pavēlniecības Eiropā organizēta treniņu sērija (no 27. maija līdz 26. jūnijam), lai pilnveidotu ASV gaisa desanta operāciju ātru, efektīvu un rezultatīvu norisi Eiropā sadarbībā ar sabiedroto valstu gaisa desanta vienībām.

Print

Uzņēmusi NATO starptautisko mācību pirmo fāzi

No 3. līdz 19. jūnijam Eiropas ziemeļos norisinājās starptautiskās ikgadējās mācības «Baltic Operations  2016» («BALTOPS 2016»), kurās piedalījās aptuveni 6000 karavīru no ASV, Beļģijas, Dānijas, Igaunijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Latvijas, Lietuvas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Spānijas, Zviedrijas, Lielbritānijas un Somijas, kā arī 49 kuģi, trīs zemūdenes, 60 lidmašīnas un helikopteri. Šogad «BALTOPS 2016» notika jau 44. reizi pēc kārtas, un tās vadīja NATO jūras desanta un atbalsta spēku pavēlniecība STRIKFORNATO (Naval Striking and Support Forces). Līdz 1993. gadam BALTOPS piedalījās tikai NATO dalībvalstis, bet vēlāk dalībai šajā pasākumā tika pieaicinātas arī alianses partnervalstis. BALTOPS galvenais mērķis ir pilnveidot un trenēt militāro vienību saliedētību un paaugstināt savstarpējo savietojamību ar lielu skaitu sabiedroto valstu karavīru un tehnikas vienību. 

ASV jūras kājnieki, piedaloties «BALTOPS 2015» Zviedrijā.
ASV jūras kājnieki, piedaloties «BALTOPS 2015» Zviedrijā.

Somijas dienvidu rajonos (pie Hanko pussalas) norisinājās «BALTOPS 2016» pirmā fāze (Force Integration Training; CETFIT), kurā sarežģītas krastmalas apstākļos tika veikta amfībiju operācija krīzes noregulēšanas kontekstā.

Arz logo

Savukārt «BALTOPS 2016» taktiskā fāze TACEX1 norisinājās galvenokārt Zviedrijā. Atsevišķas mācību epizodes no trešās fāzes (TACEX2) notika arī Igaunijā, Polijā, Vācijā un Baltijas jūras akvatorijā. «BALTOPS 2016» ietvaros tika īstenotas realitātei tuvas operācijas, lai pilnveidotu datu apmaiņas procedūras, uzlabotu starptautiskās komandvadības elementus un meklētu efektīvus risinājumus nodrošinājuma jautājumiem.

Print

 

Plāno alliances apakšvienību dislocēšanu Baltijas valstīs

14. un 15. jūnijā Briselē notikušajā Ziemeļatlantijas Padomes sēdē aizsardzības ministru līmenī ir panākta vienota nostāja par labu NATO spēku dislokācijas nepieciešamībai alianses austrumu flanga valstīs. Konkrēti lēmumi par NATO rotācijas vienību izvietošanu Baltijā tiks pieņemti alianses samitā Varšavā šī gada 8. un 9. jūlijā, un NATO bataljonu skaitliskais sastāvs, kā arī bruņojums būs tieši atkarīgs no tiem uzticētajiem uzdevumiem.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, nenoliedza, ka alianse nopietni gatavojas sabiedroto spēku bataljonu dislocēšanai Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā, lai uzlabotu šo valstu aizsardzību no esošajiem draudiem. «Minētās četras valstis ir reāli apdraudētas no Krievijas puses, un tām tiks sniegts atbalsts, tādējādi nosūtot nepārprotamu signālu Krievijai, ka NATO ir gatava aizsargāt ikvienu savu dalībvalsti.» NATO ģenerālsekretārs pēc Briselē notikušajām ministru konsul­tācijām nāca klajā ar paziņojumu par jaunu akcentu NATO politikā. Proti, līdzās gaisam, jūrai un sauszemei arī kibernētiskā vide turpmāk tiks ierindota NATO apdraudējumu sarakstā. J. Stoltenbergs uzsvēra, ka mūsdienās kibervide nepārprotami ir kaujas lauks, tāpēc kiberuzbrukumi arī var kļūt par pamatu kolektīvās aizsardzības iedarbināšanai. 

Ziemeļatlantijas Padomes sēde aizsardzības ministru līmenī.
Ziemeļatlantijas Padomes sēde aizsardzības ministru līmenī.

Kontekstā ar NATO klātbūtnes palielināšanu Baltijā aktuāls ir Igaunijas parlamenta Nacionālās drošības komitejas (NDK) jūnijā publiskotais ziņojums. Tajā uzsvērts, ka drošības uzlabošana NATO austrumu flangā ir ilgtermiņa uzdevums, kas paveicams ar atbilstošiem ilgtspējīgiem kolektīvās aizsardzības risinājumiem. NDK ziņojumā norādīts, ka pretinieka atturēšanu Baltijas jūras reģionā varētu ievērojami pastiprināt jau vidējā perspektīvā, ja sabiedrotās valstis apvienotu spēkus un apdraudētajās valstīs pastāvīgi dislocētu līdz pat brigādes līmeņa vienībām. Ziņojumā atzīta nepieciešamība Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijai mainīt statusu, transformējot to par pretgaisa aizsardzības misiju ar ievērojami lielāku iesaistīto lidmašīnu skaitu.

Kamēr tiek sagaidīti NATO samita lēmumi, Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas aizsardzības ministri pēc kopīgām konsultācijām Liblicē (Čehija) šī gada maijā paziņojuši, ka vistuvākajā laikā izstrādāšot četrpusēju plānu, lai jau no 2017. gada 1. janvāra Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā būtu iespējams rotācijas kārtībā dislocēt aptuveni 600 karavīru. Čehijas aizsardzības ministrs Martins Stropnickis paskaidrojis, ka drošības stiprināšanai attiecīgi katrā no četrām Baltijas reģiona valstīm tiktu izvietoti pa 150 karavīriem no Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas, nodrošinot spēku rotāciju ik pēc trim mēnešiem.

Neatkarīgi no tā, kuras alianses dalībvalstis būs vadošās vai piedalīsies NATO spēku rotācijās, Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Polijai viens no aktuāliem nākamo gadu uzdevumiem būs uzņemošās valsts atbalsta spēju attīstība un pilnveidošana.

Print

 

2015. gadā aizsardzībai iztērē par 40% vairāk, nekā plānots

Saskaņā ar Spānijas oficiāli publiskoto biļetenu «Boletin Oficial del Estado» 2015. gadā valsts militārie izdevumi sasniedza 8,1 miljardu eiro, kas par 40% pārsniedza budžetā sākotnēji ieplānotos līdzekļus Aizsardzības ministrijai.

Papildus 2,3 miljardi eiro tika piešķirti galveno bruņojuma modernizācijas programmu («Programas Especiales de Armamento») finansēšanai. Pārsniedzot plānoto apjomu, pērn tika finansēta arī Spānijas Bruņoto spēku dalība ārvalstu operācijās. Jāatzīmē, ka arī 2013. un 2014. gadā situācija ar Aizsardzības ministrijas budžetu bija līdzīga. Proti, 2013. gadā jauna bruņojuma iegāžu un ārvalstu misiju dēļ sākotnējais militārais budžets tika palielināts līdz pat 7,86 miljardiem eiro. 2014. gadā scenārijs atkārtojās, pamata budžeta summu pieaudzējot līdz 7,69 miljardiem.

«Alvaro de Bazan» klases fregate F-100.
«Alvaro de Bazan» klases fregate F-100.

Spānijas valdībā nav vienotības par militāro tēriņu ārpuskārtas palielināšanu, turklāt tādos apjomos. Sociālistu partija pat bija iesniegusi prasību konstitucionālajā tiesā, lūdzot pārbaudīt, vai milzu līdzekļi «Programas Especiales de Armamento» realizācijai ārpus kārtas tiek piešķirti likumīgi.

«Programas Especiales de Armamento» paredz kopumā 22 lielu projektu realizāciju — fregašu F100, tanku «Leopard 2E» un dažāda tipa lidmašīnu (t. sk. A-400M) iegādi. 2015. gadā ārpus pamatbudžeta par jauno bruņojumu tika samaksāti 856,4 miljoni eiro, un viens papildu miljards eiro tika novirzīts operāciju īstenošanai ārvalstīs.

Spānija ir viena no tām NATO dalībvalstīm, kur militārais pamatbudžets veido tikai Aizsardzības ministrijas tēriņus. No AM budžeta neatkarīgi tiek finansētas AM autonomās struktūras (aptuveni viens miljards eiro gadā), garantētas militārās pensijas (3 miljardi gadā), Rūpniecības ministrijas tēriņi aizsardzības jomas zinātniskās pētniecības projektiem (0,6 miljardi gadā) u. c.

Jaunā izlūkmašīna VERT.
Jaunā izlūkmašīna VERT.

Viena no visjaunākajām Spānijas militārajām izstrādnēm ir izlūkošanas bruņumašīna VERT (Vehículo де Reconocimiento Terrestre) ar 4×4 riteņu formulu. Jaunā izlūkmašīna ir tapusi ļoti īsā laikā, drīz pēc tam, kad nesen spāņu armijai testēšanā tika nodota taktiskā bruņumašīna VAMTAC (4×4). VERT ir tapusi uz VAMTAC bāzes, izmantojot tās universālo platformu. VERT īpatnība ir teleskopisks masts ar žiroskopa platformu, kas nodrošina iespēju novērot un filmēt video bruņumašīnas kustības laikā. VERT aprīkota ar lāzertipa tāluma mērītāju un infrasarkanajām televīzijas kamerām. VERT var pārvietot četru cilvēku apkalpi (ieskaitot divus operatorus). Izlūkmašīnu iespējams aprīkot ar 12,7 mm kalibra ložmetēju.

Print

 

Veiksmīgi organizējusi reģionāla mēroga militārās mācības «Efes 2016»

Maija pēdējās dienās Izmiras provincē Turcijas rietumos norisinājās Turcijas Bruņoto spēku vadītās mācības ar kaujas šaušanu (Combined Joint Live Fire Exercise), kurās piedalījās 7500 karavīru, to skaitā 900 no ārvalstīm — no ASV, Vācijas, Saūda Arābijas, Kataras, Pakistānas, Polijas, Lielbritānijas un Azerbaidžānas. Mācību mērķis bija komand­vadības elementu treniņš un militāro vienību rīcības saskaņošana kopīgās operācijās. Mācības apmeklēja Turcijas augstākā politiskā un militārā vadība, kā arī 255 pieaicinātie novērotāji no 79 valstīm. Mācību dalībnieki saskaņā ar scenāriju veica speciālo operāciju spēku uzdevumu, lai neitralizētu pretinieka vienības, kas valstī iekļuvušas no jūras puses un no gaisa. Mācību īpatnība bija operācijas diennakts tumšajā laikā, piesaistot ne tikai speciālos spēkus, bet arī kaujas peldētājus, desantu un kaujas aviāciju — Saūda Arābijas iznīcinātājus F-15.

Mācību «Efes 2016» epizode.
Mācību «Efes 2016» epizode.

«Efes 2016» laikā mācību mērķi tika iznīcināti no helikopteriem ATAK un «Cobra», kā arī no jūras desantētām haubicēm. Turcijas ražojuma helikopteri ATAK mācībās piedalījās pirmo reizi.

Meklēšanas un glābšanas vienībām bija jāveic kaujas uzdevums, kas paredzēja iekļūšanu ienaidnieka teritorijā un gūstā saņemta Turcijas pilota atbrīvošanu. Turklāt «Efes 2016» dalībniekiem pirmo reizi bija jāveic teroristisku elementu iznīcināšanas operācija. Izlūkošanas informāciju palīdzēja iegūt bezpilota izlūkošanas lidaparāti.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.stripes.com; www.c6f.navy.mil; http://www.nato.int; www.hurriyetdailynews.com; www.defenseindustrydaily.com; http://pohnews.org.

Amerikāņu YMCA darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Sākums šā gada marta, aprīļa un maija numurā.

Darbības noslēgums 1921. gada beigās — 1922. gadā

Noslēdzot pirmo darbības gadu Latvijā, YMCA vadība 1921. gada 21. septembrī informēja ministru prezidentu Z. A. Meierovicu par rezultātiem: bija demonstrētas 474 kinofilmas (122 976 apmeklētāji, nolasītas 719 lekcijas (40 509 klausītāji), sarīkots 1001 izglītojošs un muzikāls kurss (14 489 klausītāji),  organizēta 31 saruna par morāliskiem un reliģiskiem jautājumiem (1162 da­lībnieki), 21 koncerts (7196 skatītāji), klubos uzrakstītas 81 308 vēstules, ik dienas klubus apmeklēja (neskaitot kursu klausītājus) 1365 karavīri, 87 000 karavīru bija aizņēmušies lasīšanai grāmatas, žurnālus un laikrakstus. Apkopojums neietvēra statistiku par sporta aktivitātēm, atzīmējot vienīgi sarīkotos kursus sporta instruktoriem un darbību futbola, volejbola, tenisa, hokeja un citu sporta veidu popularizēšanā. 24. septembrī Z. A. Meierovics izteica pateicību Dž. Somervilam un citiem YMCA vadītājiem.

1922. gada 10. februārī YMCA vadība Latvijā informēja Vidzemes divīzijas komandieri Jāni Apini, ka organizācijas centrālās iestādes nav apstiprinājušas iesniegto Latvijas nodaļas budžetu, tādēļ izlietojamie līdzekļi būs mazāki, turklāt saņemts «aizrādījums, ka pēc 1922. gada 31. decembra nebūs vairs svabada kapitāla šī darba turpināšanai». Par šo ziņu satrauktais J. Apinis 8. februārī lūdza Galvenā štāba priekšnieku un karaspēka inspektoru M. Peniķi rūpēties, lai kluba darbība Vidzemes divīzijā netiku pārtraukta vai gadījumā, ja tas nebūtu novēršams, panākt kluba uzturēšanu par valsts līdzekļiem. Tomēr sakarā ar izdevumu samazinājumu armijai 1922. gada pavasarī radās zināmi sarežģījumi arī ar YMCA noslēgtā līguma izpildi. 22. martā M. Peniķis lūdza apsardzības ministru atcelt 1921. gada 26. septembra ministra pavēli par YMCA preču un personāla pārva­- dāšanu pa dzelzceļiem uz apsardzības resora rēķina. Apsardzības ministra biedrs E. Laimiņš 31. martā atbildēja, ka tas nav iespējams, jo apmaksu paredz ar YMCA noslēgtais līgums. E. Laimiņš Peniķim pat norādīja, ka pārvadājumus varētu pārtraukt, vienīgi laužot līgumu, ja organizācijas darbība tiktu atzīta armijai par mazvērtīgu.

Rezultātā Galvenais štābs izsūtīja pieprasījumus pēc viedokļiem par YMCA darbības «vēlamību» uz divīziju štābiem. Zem­- gales un Kurzemes divīzijas štābs īsi informēja, ka divīzijas darbības teritorijā amerikāņu organizācija nedarbojas. Tehniskās divīzijas štābs atzina, ka no tās karaspēka daļām tikai Elektrotehniskais divizions ir bijis saistīts ar YMCA (saņēmis no tās sporta piederumus), tāpēc divīzijai organizācijas darbība nav tik būtiska, tomēr «YMCA daudz ir darījusi priekš armijas sporta veicināšanas, ierīkodama gan lasītavas, gan sporta laukumus, un tādēļ, ja viņas prasības no valsts nav lielākas par to labumu, ko viņa ir darījusi priekš armijas, tad vēlams būtu, ka tā savu darbību turpinātu». Vidzemes divīzijas komandieris J. Apinis 20. aprīlī lūdza Galveno štābu, lai «YMCA klubs kā vienīgā iestāde, kura karavīriem pieietama un kurā viņi var lietderīgi pavadīt laiku, arī daudz ko mācīties, netiktu slēgta». Tāpat Latgales divīzijas komandieris Krišjānis Berķis rakstīja, ka «YMCA darbība Rēzeknē arī uz priekšu būtu ļoti vēlama». 23. maijā M. Peniķis ziņoja apsardzības ministram par viedokļiem un piebilda, cita starpā demonstrējot vēl vienu argumentu par labu YMCA darbībai armijas vadības skatījumā: «No savas puses atrodu, ka YMCA darbībai ir plaša nozīme, viņa darbojas ar nenoliedzamiem panākumiem. Kareivji pa savu brīvo laiku, mācīdamies lasīt un rakstīt (analfabēti), kā arī svešās valodās un matemātikā jeb arī piekopdami sportu, jeb noklausīdamies lietderīgus priekšlasījumus, atraujas no žūpošanas, tiek atturēti no tādu vietu apmeklēšanas, kur dažādiem aģitatoriem būtu izdevība uzturēties viņu starpā, caur ko kareivji tiek pasargāti no nelabvēlīgiem iespaidiem un atturēti no dažādiem disciplīnu ārdošiem pārkāpumiem. No augšā pievestām divīziju komandieru atsauksmēm, kā arī no personīgiem ieskatiem vadoties, atrodu, ka YMCA darbība ir lietderīga, pat nepieciešama, un būtu turpināma, vai nu no viņas tagadējiem darbiniekiem, jeb arī no Latvijas pilsoņiem, sabiedrības vai kara resora, jeb arī pievelkot pie šī darba kā sabiedrību, tā arī minētās iestādes. YMCA darbībai vajag stāvēt ārpus politiskiem iespaidiem, izejot vienīgi no tīra nacionālisma principa, kuram jāpiešķir vissvarīgākā loma. Šo iestāžu darbība būtu jo plašā mērā pabalstāma arī no valdības puses. Tikai šādā kārtībā nostādīta YMCA darbība būs ievērojams faktors, kurš palīdzēs nostiprināt armijā disciplīnu un izveidot viņu kā nesatricināmu valsts aizstāvi.»

Citētais Galvenā štāba priekšnieka raksts zināmā mērā atklāj viedokli, kāds par YMCA bija izveidojies Latvijas armijas vadībā un nacionāli noskaņotajā virsniecībā: organizācijas materiālā darbība tika vērtēta pilnīgi pozitīvi, taču pastāvēja zināmi iebildumi pret tās nacionālo politiku, pareizāk — YMCA kadru politiku, iebildumi pret kuru, kā tika minēts, jau 1920. gada beigās radās arī armijas virspavēlniekam J. Balodim. Acīmredzot tas arī bija galenas iemesls M. Peniķa iniciatīvai, un, kad to neizdevās realizēt, viņš faktiski atklāja šīs iniciatīvas dziļākos iemeslus.

Vēl 1922. gada 10. jūnijā, kad Esplanādes laukumā 6. Rīgas kājnieku pulka gadasvētkos notika vienības karoga svinīgais dāvinājums no Rīgas pilsētas valdes, aktā kā goda viesi piedalījās arī YMCA pārstāvji. Kad 1922. gada septembrī Latviju atstāja YMCA vecākais sekretārs Dž. Somervils, kurš vadīja organizācijas darbu Latvijā no 1921. gada jūlija, ārlietu ministra biedrs Voldemārs Salnais 11. septembrī sarīkoja viņam par godu brokastis, kurās piedalījās arī ASV sūtnis E. Jangs un konsuls Herolds Kvartons (Quarton), apsardzības ministrs pulkvedis E. Laimiņš, Ārlietu ministrijas augstākie ierēdņi un Latvijas jaunatnes organizāciju pārstāvji. V. Salnais pateicās Dž. Somervilam par darbību, atzīmējot YMCA «bezpartejiskumu» un enerģiju. Atbildes runā Somervils uzsvēra, ka Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kur no paša darbības sākuma «nacionālie spēki ir darbojušies kopā ar YMCA organizāciju».

Aizbraukšanas dienā pie Somervila ieradās Vidzemes divīzijas štāba delegācija ar komandieri ģenerāli J. Apini priekšgalā un dāvāja viņam adresi un visu divīzijas pulku krūšu nozīmes. J. Apinis kara orķestra pavadībā ieradās pavadīt Somervilu un viņa kundzi Emīliju arī Rīgas dzelzceļa stacijā, no kurienes viņi devās uz Liepājas ostu. Savukārt 14. septembrī organizācijas vadība Ņujorkā paziņoja, ka Dž. Somervila aizbraukšana nenozīmē organizācijas darba pārtraukšanu Latvijā, kur pagaidām — pār­ejas laikā līdz brīdim, kad vietējā organizācija pārņems vadību, vēl paliks amerikāņu sekretāri. Sekoja piebilde, ka «amerikāņu
aktivitātes un fiziskās audzināšanas metodes, garīgās iezīmes ir parādījušas sevi no labākās puses šo jauno Baltijas valstu varas­iestādēm».

Pēc Dž. Somervila aizbraukšanas darbu Latvijā turpināja organizācijas jaunais sporta nozares direktors (no 1922. gada augusta) Harijs Andersons (Anderson), vecākais sekretārs Berts Mičels (Mitchell), kurš kopā ar ģimeni ieradās Rīgā
24. oktobrī, ģenerālsekretārs Dž. Šafhauzers, sekretārs Teodors Tīcs (Teetz, vācietis) Rīgā un jau vairākkārt minētais sekretārs K. Didorovs Rēzeknē.

Latvijas valdība vairākkārt izteica YMCA oficiālu pateicību. To 1921. gada
24. septembrī izdarīja arī ministru prezidents Z. Meierovics vēstulē Dž. Somervilam. 1922. gada 26. jūlijā, svinīgajā uzrunā sakarā ar YMCA pārstāvja Kareleslija Haibērda (Hibbard) viesošanos Latvijā, Meierovics Latvijas valdības un visas tautas vārdā izteica organizācijai pateicību par tās Latvijā paveikto, kā arī cerību, ka darbs tiks turpināts. YMCA vadība daudz darīja savas organizācijas popularizēšanai ar priekšlasījumiem. Piemēram, 1922. gada 8. novembrī Angļu valodas institūtā Rīgā YMCA galvenais sekretārs Latvijā B. Mičels referēja par organizācijas izcelsmi. Prese atzīmēja, ka tas bijis viens no interesantākiem šajās telpās nolasītajiem referātiem: «Dzīvā, tekošā un gleznu pilnā valodā M.-kgs vispirms attēloja tos saimnieciskos un sociālos apstākļus, kādi valdīja pagājušā gadusimteņa sākumā, it sevišķi lielpilsētās, kad veikala strādnieks Džordžs Viljams (William) 1821. gadā sācis Anglijā pulcināt jauniešus, savus darba biedrus, vispirms uz garīgām sapulcēm. Šī kustība drīz izplatījusies tālāk un 1844. gadā pieņēmusi tagadējo Y. M. C. A. nosaukumu. Tagad Amerikā vien šai savienībai ir viens miljons biedru un apmēram tikpat daudz citās pasaules daļās. Viņas darbība tagad ir ļoti plaša un daudzpusīga.»

1922. gada 31. decembrī darbību izbeidza arī divi pēdējie amerikāņu uzturētie karavīru klubi (Rēzeknē un Rīgā), to uzturēšanu un inventāru pārņemot Latvijas armijai (bezmaksas lietošanā). Līdz ar to izbeidzās amerikāņu YMCA darbība armijā. Kopumā YMCA palīdzības veidā Latvijas armijai bija ziedojusi apmēram 220 000—250 000 latu. Pēc tam organizācija saskaņā ar Latvijas Ministru kabineta 1922. gada 28. novembra lēmumu sāka darbu ar skolu jauniešiem. Amerikāņi lielu darbu ieguldīja jauniešu fiziskajā attīstībā. Pēc līguma noslēgšanas ar Rīgas pilsētu 1923. gadā YMCA uzsāka, bet 1928. gadā pabeidza lielākā pilsētas sporta stadiona celtniecību Ķieģeļu ielā (ieguldot tajā apmēram
70 000 latu). No 1923. gada organizācijas īpašumā bija nams Alunāna ielā 7.
1923. gadā tika izveidota arī Latvijas «Jaunekļu kristīgā savienība» (JKS), kas pārņēma līdzšinējo amerikāņu īpašumus Latvijā, kā arī turpināja lietot YMCA simboliku un saņēma finansiālu atbalstu no ASV, tai darbojās nodaļas Rīgā, Tukumā, Valkā un Babītē.

Savukārt minētā 1923. gadā dibinātā organizācija Latvijā ar identisku nosaukumu latviešu valodā (JKS) veidojās no jauna, iepērkot māju Rīgā, Jura Alunāna ielas 7. namā un ierīkojot sporta laukumu toreizējā Ķieģeļu ielā (tag. «Skonto» stadions). Savas darbības laikā organizācija turpināja saņemt materiālu atbalstu arī no ASV YMCA. Kopumā darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā amerikāņu YMCA bija izmaksājusi apmēram 250 000 latu.

Vizītkarte — ko par to zinām

Vizītkartes starpkaru Latvijā bija izplatīta parādība arī starp Latvijas armijas virsniecību. Vizītkartēm ir liela nozīme, jo tās daudz ko var pateikt par īpašnieku un to, kāpēc karte kādam iedota. Tā ir vesela noteikumu kopa, kas ir jāzina, lai pareizi izmantotu vizītkarti un pareizi saprastu, ko tā saņēmējam vēstī.

vizitkarte

vizitkarte 1

Vizītkarte ir divu vārdu «vizīte» un «karte» savienojums. Tā ir noteiktu izmēru (apm. 5 x 9 cm) kartīte ar vārdu un uzvārdu, arī ar amatu, goda nosaukumu vai dienesta pakāpi. Dažādās valstīs oficiālo vizītkaršu lielums ir atšķirīgs. Vairākās profesijās (ārsti, juristi) kartē norāda arī adresi. To pasniedz vai atstāj vizītkartes īpašnieks, iepazīstoties vai apciemojot kādu. No tā, kādam nolūkam vizītkarte kalpo, ir atkarīgs vizītkartes pārējais teksts. Ja iecerēts izmantot vizītkarti arī ārpus robežām, nepieciešamā informācija jāsniedz konkrētās valsts valodā vai arī kādā izplatītā valodā. Būtiska uzmanība jāpievērš papīra kvalitātei, tekstam un noformējumam. Vizītkarte nedrīkst būt pārāk pieblīvēta, lai tās papild­- elementi nenomāktu galveno informāciju.

Vizītkartes lietošanu Eiropā 16. gs. pārņēma no Ķīnas. Saviesīgās dzīves noteikumos tā tika iekļauta 17. gs. Ludviga XIV galmā.

Starptautiskā oficiālā vizītkaršu valoda ir franču valoda. Darījumu dalībnieku vizītkartēs uzvārds un vārds angļu valodā izvietots kartītes centrā, tam seko goda nosau­- kumi, ieņemamais amats. Uzņēmuma nosaukums un adrese — vēl zemāk vai arī kreisajā apakšējā stūrī, bet tālruņa numurs apakšējā stūrī pa labi.

vizitkarte 2

Vizitkarte 3

Tirdzniecības pārstāvja vizītkartes centrā ir firmas nosaukums, tālruņa
numurs — kreisajā augšējā stūrī. Adrese minēta apakšējā stūrī pa kreisi un pārstāvja vārds — labajā apakšējā stūrī. Praksē šī kārtība mainās un pieļaujama arī pavisam citāda secība.

Diplomātam ir nepieciešama vizītkarte, kurā norādīts viņa uzvārds un vārds, ieņemamais amats un darbības vieta. Privāti viņš var izmantot vizītkarti, kur norādīts tikai viņa vārds un uzvārds.

Latvijas armijas virsniecības vizītkartes bija samērā vienkāršas. Bez vārda, uzvārda, dienesta pakāpes un ieņemamā amata Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem vizītkartē bija šo ordeņu miniattēli. Vizītkartes lietoja, ierodoties jaunā dienesta vietā, stādoties priekšā dažādu amatu komandieriem. Un arī citās savstarpējās aktivitātēs virsnieku sabiedrībā un ne tikai.

Vizītkarte kļuva par nozīmīgu uzvedības normu. Ierodoties viesos, vizītkarti atstāja uz sudraba paplātes priekštelpā vai arī visa vizīte tika aizstāta ar vizītkartes atstāšanu. Dažās valstīs šo paplāti turēja lāča izbāznis (Krievijā) vai bruņinieka tēls (Vakareiropā). Ar vizītkarti varēja novēlēt laimes, apsveikt Jaungadā, izteikt līdzjūtību, pateikties, iepazīties un paziņot par kādas personas nāvi, tad tā bija sēru noformējumā. Kad laulātais pāris vēlējās izteikt pateicību citam pārim par piedāvāto viesmīlību, tika aizsūtītas trīs vizītkartes: divas vīra un viena sievas vizītkarte. Vīra vizītkarte tika nodota gan namatēvam, gan namamātei, sievas vizītkarte — tikai namamātei, jo sieviete nedrīkstēja savu vizītkarti dot vīrietim. Sieviešu vizītkartes izmēros bija mazākas.

Ja kāds pats personīgi atstāja savu vizītkarti, viņš ielocīja visu labo pusi. Ja vizītkarte tika nogādāta ar sūtījumu, tika ielocīts tikai augšējais labais stūris. Pa pastu sūtītās vizītkartes netika locītas. Vizītkaršu sūtīšanai kalpoja speciālas mazas aploksnes ar dažādu krāsu oderi, to krāsa bija atbilstoša sūtījuma iemeslam.

Vizitkarte 4

Vizītkarte kalpoja arī kā rekomendācijas vēstule jaunas darbavietas meklējumos, dažādu darījumu kārtošanā, aizņemoties naudu. Tā bija laba rekomendācija no iepriekšējās darbavietas ietekmīgas personas. Kādreiz vizītkarti deva tikai labi pazīstamiem, uzticamiem cilvēkiem. Ja vizītkartei ir ielocīts kreisais augšējais stūris, tad tā jau bijusi lietošanā, tā ir «dzēsta». Otrreiz tā kā rekomendējošs raksts vairs kalpot nevarēja. Vizītkartēs var izdarīt šādas no franču valodas aizgūtās starptautiskās  un oficiālās atzīmes (apakšējā stūrī pa kreisi). Šīs atzīmes tika izdarītas ar vienkāršo zīmuli.

p.r. puor remeircier (pateicoties)
p.f.pour féliciter (apsveicot)
p.c.pour condoléances (izsakot līdzjūtību)
p.p.pour présenter (stādot priekšā)
p.f.c.pour faire connaissance (iepazīstoties)
p.p.c.pour prende congé (atvadoties)
p.f.n.a. pour féliciter nuovel an (novēlot laimīgu Jaungadu)
Saņēmējs aizsūta savu vizītkarti, kurā ir šie paši burti p.f.n.a. Ja viņš ir saņēmis dāvanu, tad virs šiem burtiem uzraksta p.r. (pateicoties).
p.f.f.n. pour féliciter féte nationale (apsveicot nacionālajos svētkos).

Pašreiz īstu vizītkarti var sastapt reti, tagad lietotās kartes varētu saukt par adrešu kartēm, jo tajās uzrāda adresi, e-pastu, tālruņa numurus u.c.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Izmantotas vizītkartes no V. Eihenbauma
personiskās kolekcijas.

Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no Vītolu ģimenes arhīva.

Sākums šā gada februāra, marta, aprīļa un maija numurā.

Protams, Biriļusos, kur dzīvojām, elektrības nebija un apgaismošanai lietoja petrolejas lampas. Spilgti atmiņā palicis tas, ka Biriļusos, tāpat ka filmās par tiem laikiem, jaunieši pastaigājās pa ģerevņu (ciemu) lielākās vai mazākās kompānijās. Pāris puišu ar garmošku (akordeonu) rokās un bariņš meiteņu un zēnu. Dziedāja častuškas un piedancoja arī. Mūsu ielas vienā pusē bija mājas, otrajā — šaurs ceļš līdz mežam, tālāk pļaviņa un ezers. Tad šie staigāja līdz ceļa galam un atpakaļ, un tā visu vakaru. Tolaik vīriešu spēka gados bija ļoti maz, jo vairākums neatgriezās no kara, bet tie daži, kas atgriezās, bija kara sakropļoti gan fiziski, gan morāli. No vīriešiem ciematos pārsvarā bija tikai večuki un puišeļi, kas netika paņemti karā tāpēc, ka bija par jaunu vai par vecu, lai tos iesauktu.

Biriļusos bija daudz zeku — kriminālo noziedznieku, kuri sēdējuši cietumos, bet, sagaidījuši amnestiju, izmitināti kur kurais. Tie zeki uzdzina šausmas visiem iedzīvotājiem, jo pulcējās barā un pa pilsētu arī pārvietojās, staigājot barā. Visi notetovēti tā, ka mugura, vēders, rokas un kājas galīgi zilas. Viņi spēlēja domino, un zaudētājam likme varēja būt dzīvība — gan viņa paša, gan kāda cita, nekādi ar viņiem nesaistīta cilvēka dzīvība, jo uzvarējušais varēja norādīt, kurš zaudētājam jānogalē. Bieži dzirdējām par slepkavībām un par laupīšanām.

Omai Tatjana Vītols[1]

Biriļusos izsūtīto cilvēku vidū bija daudz kulturālu un inteliģentu cilvēku arī no krievu vidus, tādu, kas bija nevēlami sarkanajam režīmam. Šie cilvēki bija izsūtīti no Ļeņingradas, Maskavas un citām pilsētām, kas atradās PSRS rietumu pusē. Starp šiem cilvēkiem un pārējiem izsūtītajiem laika gaitā izveidojās labas attiecības, un viņi gāja viens pie otra ciemos, lai kopā padzertu tēju, uzspēlētu šahu un parunātos. Atceros, kā es sadraudzējos ar krievu sievieti Nadju, kura bija nedaudz vecāka par mani. Viņa kopā ar savu mammu bija izsūtīta 1937. gadā no Ļeņingradas. Nadjai tēvs bijis augsta ranga militārais darbinieks sarkanajā armijā, bet 1937. gadā tēvu aizveda čekisti un ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Vēlāk viņi uzzināja, ka tēvs nošauts Ļeņingradas nomalē esošajā NKVD poligonā jau tās pašas nedēļas nogalē, kad viņu apcietināja. Kā tautas ienaidnieka ģimenei viņiem bija stingri noliegts pārvietoties ārpus Biriļusiem. Draudzība ar Nadju man turpinājās arī tad, kad abas bijām atgriezušās savās mājās. Regulāri sarakstījāmies un pat pēc 1970. gada braucām ciemos viena pie otras, es uz Ļeņingradu un viņa uz Rīgu.

Atceros, ka ciemā bija kāda izsūtītā vāciete, kura bieži, ejot pa Biriļusiem, galvā uzlika glaunu cepuri, tādu, kā dāmas Eiropā nēsāja. Tad allaž vietējie iedzīvotāji, kas tai brīdī bija uz ielas, palēnināja soli vai pat apstājās, lai noraudzītos uz šo brīnumu.

Atceros ļoti zīmīgu notikumu, kad 1950. gada rudens vakarā pilnīgi negaidīti ieradās mans vīrs Fjodors Širokovs. Viņš bija noskaidrojis, kur mēs esam, un atrada iespēju veikt šo milzīgo attālumu no Maskavas uz Sibīriju, lai tiktos ar savu ģimeni. Tomēr ierašanās Biriļusos viņam varēja radīt lielus sarežģījumus ar varas pārstāvjiem, jo uz viņu joprojām attiecās ierobežojumi sakarā ar pārvietošanos PSRS teritorijā. Es biju laimīga viņu atkal redzēt, bet šai kopā būšanas laimei bija atvēlētas tikai stundas. Pat mana mamma nezināja, ka mans vīrs ir atbraucis. Nakti pārlaidām manā toreizējā darbavietā — pienotavā. Ļoti zīmīga šī tikšanās ir tāpēc, ka pēc tam 1951. gada maijā piedzima mūsu dēliņš — Alberts. Man gan toreiz bija ļoti grūti mammai izskaidrot, ka bija atbraucis mans vīrs.

Vēl atceros par šūšanu. Biriļusos bija tikai viens veikaliņš, kur pārdeva visu ko, sākot ar pārtikas produktiem un beidzot ar naglām. Kad atveda audumu, tad tikai vienu katūna baķi, parasti puķainu. Visa ģerevņa to sapirkās, šuva svārkus, un tad visi staigāja kā uniformā vienādi ģērbušies, arī ziemā — pa virsu fufaika (vatenis), kājās vaļenki (velteņi). Maniem bērniem Irmiņai un Albertam, kā arī sev mēs ar mammu visu apģērbu šuvām pašas. Allaž ar mammu izdomājām kādu interesantu fasonu, kaut ko sakombinējām, liekot klāt citu audumu, un tāpēc citi brīnījās, kā mūsu bērni ir tik skaisti saģērbti. Šūšana notika petrolejas lampas gaismā. Bieži gadījās, ka lampas stikls pārplīsa, un tad darbs turpinājās pie sveču gaismas, jo elektrības tur nebija.

Bija laiks, kad es strādāju pienotavā un manos darba pienākumos bija piena kannu pārvadāšana no Biriļusiem uz kādu citu ciemu, kur bija piena pārstrādes kombināts. Kannas Biriļusos tika iekrautas pajūgā, ar kuru man bija jākursē turp un atpakaļ katru dienu. Dažreiz Irmiņa tika paņemta līdzi šajos pārbraucienos. Viņai patika gan tālā braukšana, gan vērošana, kā no piena top krējums un paniņas. Reizēm gadījās tikt pie saldā krējuma nobaudīšanas turpat uz vietas, un tas jau bija pasakains gardums.

Irmiņu izdevās iekārtot Biriļusos bērnudārzā. Katru dienu bērnus baroja ar vienu un to pašu ēdienu, proti — ar mannas biezputru un vārītiem kartupeļiem. Kopš tiem laikiem pret mannas biezputru viņai vēl arvien ir ļoti atturīga attieksme. Bērnudārzā audzinātāja bija latviete, vārdā Ilze, un viņa gulēšanas laikā bērnus ieslēdza guļam-      istabā, aizbultējot durvis un aizverot pat logu slēģus.

Laika gaitā mamma atrada iespēju no Biriļusiem uz Rīgu nosūtīt paciņas, kurās ielika kādu no savām saglabātajām zelta rotaslietām pārdošanai. Protams, risks, ka paciņa nonāks līdz adresātam Rīgā ar neizrevidētu saturu, bija liels, bet — viss izdevās! Rīgā paciņas nonāca pie kādas mammas paziņas, kas izlīdzēja ar rotaslietu pārdošanu. Naudu saņēmām un par to mēs ilgākā laika posmā varējām īrēt atsevišķu mājiņu ar vienu istabu un virtuvi. Nopirkām govi un cūku, sastādījām kartupeļus un citus dārzeņus. Tad jau dzīvošana kļuva vieglāka. Mājas priekšā sastādījām puķes. Kaimiņi no vietējo vidus brīnījās un prasīja, kam tas ir vajadzīgs — puķes stādīt pie mājas?! Atbildējām, ka skaistumam. Vietējie neizpratnē raustīja plecus, pasmējās un grozīja pirkstu pie deniņiem. Ziemai lielajā mucā ieskābējām kāpostus. Atceros, kā taisījām sviestu. Irmiņa arī nāca talkā pie sviesta kulšanas. Spilgti atceros, ka krāsns kurināšanai abas ar mammu gādājām malku, zāģējām un skaldījām. Tas aizņēma daudz laika un bija ļoti smags darbs sievietēm, jo koks bija apmēram vienu metru diametrā. Zāģēšana mums padevās grūti — koks zāģi iespieda, un tad vajadzēja zāģējuma gropē iedzīt tapu, lai var zāģēt dziļāk. Visus malkas sagatavošanas smalkumus apguvām, darbu darot.

Irmiņa ar manu mammu mēdza iet uz mežu lasīt savvaļas upenes. Taču vienreiz viņas uz ciņa ieraudzīja čūsku, kas gozējās saules staros, kuri lauzās cauri milzīgo koku galotnēm. Pārbijušās abas metušās bēgt, un pēc šī gadījuma viņas uz mežu gāja retāk.

Gar Biriļusiem vijās upe Čulima, kas pavasaros pamatīgi pārplūda. Lai cilvēki varētu pārvietoties, tika izveidoti tādi kā pār­ejas tiltiņi no dēļiem. Ļaudis staigāja pa šīm šaurajām, nestabilajām koka konstrukcijām, kuras bieži ielūza vai tika izskalotas, kad straume kļuva spēcīgāka. Reiz Irmiņa, nākot no skolas, iekrita ledainajā ūdenī, un straume mazo, vieglo ķermeni uzreiz sāka nest prom, bet kāds blakus esošs zaldātiņš šinelī uzreiz ielēca ūdenī un paspēja saķert Irmiņu aiz drēbēm. Izvilkuši pilnīgi saslapušo meitēnu no ūdens krastā, ļaudis uzreiz noģērba viņai visas slapjās drēbes un ātri apslaucīja pārsalušo bērnu. Turpat upes krastā viņi izvilka sausas drēbes, kas kuram bija pie rokas vai saiņos, un ievīstīja Irmiņu, lai sasildās, un nogādāja bērnu mājās.

Atceros divus kuriozus gadījumus ar Albertiņu. Viņam bija kādi divarpus gadiņi, kad kādu rītu viņu vedu satuntuļotu ragaviņās. Laikam biju aizdomājusies, attapos, kad sajutu, ka ragaviņas tā viegli velkas. Atskatījos, bet bērna ragavās nav. Skrēju atpakaļ pa ragaviņu slieču atstāto nospiedumu sniegā. Skatos, guļ mans puika uz ceļa, pat nebija pamodies.

Citā reizē mana mamma ar Irmu un Albertiņu gāja pastaigāties. Tas notika vasarā, un Albertiņam bija jau trīs gadi. Pāri Biriļusiem blakus esošajam ezeram veda tilts, diezgan augsts, jo pavasaros ūdens cēlās. Mamma ar kādu uz ielas runājās un nepamanīja to brīdi, kad Alberts aizskrēja uz tilta pusi. Puika, ticis līdz tilta vidum, apsēdās uz baļķa ārpus margām un šūpoja kājas virs ūdens. Mamma, ieraudzījusi notiekošo, lika Irmai stāvēt uz vietas un klusēt, lai Albertiņu nenobaidītu. Pati viņa sāka kaut ko klusām runāt un šķietami mierīgā solī gāja puikas virzienā. Sagrāba viņu, ievilka iekšpus margām, piespieda sev pie krūtīm un sāka raudāt. «Varonis» neko nesaprata, bet kompānijas pēc arī sāka brēkt. Ja viņš iekristu, izglābt viņu nepaspētu, jo mamma nekāda lielā peldētāja nebija. Cilvēku apkārt tobrīd arī neviena.

Spilgti atceros, ka strādāju ciemata pirtī Biriļusos. Darba pienākumos bija malkas sagāde pirts kurināšanai. Tā es visu nedēļu zāģēju un skaldīju malku, lai sestdien un svētdien pirti var kurināt. Ciedru koks bija sešdesmit līdz septiņdesmit centimetru diametrā, un mēs ar citām sievietēm, kas bija norīkotas šai darbā, zāģējām, tupot uz ceļiem sniegā. Ceļgali un rokas sala, bet mugura bija slapja no intensīvā darba. Spelgonī koks bija sasalis, un skaldīšana gāja raitāk nekā zāģēšana. Piektdienās bija jāsāk smelt ūdeni, jo pirts strādāja tikai sestdienās un svētdienās. Ūdens bija jāsmeļ no dziļas akas — stāvēju uz paaugstinājuma un ar «dzērvi» smēlu. Koka spainis bija tā apledojis, ka tajā varēja iesmelt tikai kādus divus litrus. Ūdeni vajadzēja daudz, un smelšana turpinājās no agra rīta līdz vēlai naktij.

Biriļusos 1954. gadā Irmiņa sāka iet skolā, un pirmajā klasē viņai uzmācās kāds krievu zēns. Katru reizi, kad viņš ieraudzīja Irmiņu ejam no skolas, skrēja klāt un darīja pāri, sitot, spļaujot un sperot. Meitēns bieži nāca mājās raudādams, sašmulētām un saplēstām drēbēm. Izrādījās, ka negantais zēns ir kāda vietējā komunistu darboņa dēls. Kad kārtējo reizi Irmiņa pārnāca mājās raudoša, ar saskrāpētu seju, mans pacietības mērs bija pilns. Es metos uz tā komunista māju un, iedrāzusies istabā, uzskrēju virsū pašam saimniekam. Zobus aiz dusmām griezdama, nedomājot par to, kādā statusā esmu es un kādā viņš, izteicu viņam brīdinājumu, ja vēl reizi tas puika pieskarsies manam meitēnam, es viņu nositīšu, un man būs vienalga, kas ar mani notiks pēc tam. Ar to mana bērna tiranizēšana izbeidzās.

1954. gadā, kad Staļins jau bija nolicis karoti, nāca atļauja, ka varam no Biriļusu rajona izbraukt. Nolēmām doties uz šahtu pilsētu Černogorsku. Irmiņa ar manu mammu palika Biriļusos, lai pabeigtu tur pirmo klasi, bet mēs ar Albertu pārbraucām uz Černogorsku, kur man bija jāsāk darba gaitas šahtās. Černogorska atradās Hakasijas autonomajā apgabalā, un šī apgabala centrs bija Abakanas pilsēta. Tur kādu laiku dzīvoja mans jaunākais brālis Edmunds, bet vēlāk viņu pārsūtīja uz Noriļsku. Černogorskā atkal dzīvojām barakās, kur bija izveidoti kādi divdesmit dzīvokļi. «Publika» bija ļoti raiba, sākot ar izsūtītajiem no dažādiem reģioniem, beidzot ar zekiem. Bija pieejams tikai aukstais ūdens, sausā tualete atradās sētā. Elektrības padeve bija ļoti simboliska, jo apgaismošanas lampiņas istabās un koridorā dega gaužām reti.

1955. gadā man izdevās Albertu iekārtot bērnudārzā, silītē, kur viņš palika uz visu nedēļu, kamēr man bija strikti noteikts darba grafiks šahtās. Černogorskā bija kādas piecpadsmit šahtas, un vairākums tur dzīvojošo izsūtīto un vietējo iedzīvotāju strādāja šajās šahtās.

1956. gada ziemā, kad Irmiņa mācījās trešajā klasē, viņiem uz visu klasi piešķīra trīs pārus velteņu. Protams, divi pāri tika priekšnieku bērniem, bet vienu kā teicamniecei piešķīra Irmiņai. Tas bija liels deficīts, sevišķi bērnu velteņi, un tie maksāja brangu naudu!

Atceros Irmiņas stāstītos iespaidus par viņas ceļojumu, kas notika pēc ceturtās klases beigšanas, kad visi skolas teicamnieki, to skaitā arī viņa (latviešu bērni mācījās daudz labāk par vietējiem), brauca ceļojumā uz Ļeņina piemiņas vietām. Lidojuši ar mazu lidmašīnu uz Krasnojarsku, bērni esot stipri vēmuši, arī Irmiņa šo lidojumu atcerējās kā briesmīgu murgu. Kad nokļuvuši Minusinskā, tad vēl kāds ceļa gabals bijis jābrauc ar kuģi pa Jeņiseju. Galvenais mērķis bija Ļeņina muzejs Šušenskā.
Irmiņa stāstīja, ka liels bijis pārsteigums par Ļeņina piemiņas vietu, jo ieliņa bijusi vienos dubļos un visa teicamnieku delegācija, kad nonāca līdz ieejai Ļeņina muzejā, bija nobridusies dubļos līdz ceļiem.

Vēl Latvijā, mācoties ģimnāzijā, mani mamma un paps iemācīja spēlēt šahu. Dzīvojot Biriļusos un Černogorskā satiku izsūtītos, kuri paši bija uzmeistarojuši šaha dēli un simboliskas spēles figūras. Dažreiz, kad bija luste, gājām pie tiem, kam bija šahs, un spēlējām. Bija arī vietējie, kuri labi spēlēja šahu, tika organizētas pat sacensības. Sākumā vietējā mērogā, bet vēlāk šī aktivitāte izvērsās un es tiku sūtīta uz Krasnojarsku kā Černogorskas pārstāve uz reģionālajām šaha sacensībām, no kurienes atgriezos ar diplomu par otrās vietas iegūšanu.

Visu šo laiku kopš 1941. gada 14. jūnija mēs neko nezinājām par vecākā brāļa Aleksandra likteni, tāpēc jo liels bija mūsu izbrīns, kad 1957. gadā saņēmām no viņa pirmo vēstuli! Aleksandrs bija atradis mammu, pats būdams Amerikā, ar Šveices Sarkanā Krusta organizācijas starpniecību. Aleksandrs rakstīja, ka viņš ar savu sievu Viju 1944. gadā, kad bija izveidojies «Kurzemes katls», izmantojuši labvēlīgu situāciju un kopā ar citiem bēgļiem pa jūru devušies uz Zviedriju, bet vēlāk tikuši līdz Kanādai un tālāk nokļuvuši Amerikas Savienotajās Valstīs. No tā brīža brālis Aleksandrs regulāri sūtīja mums paciņas ar mantām, kuras mamma varēja pārdot, lai iegūtu līdzekļus dzīvošanai. 1957. gadā oficiāli saņēmām atļauju, ka varam braukt prom, jo izsūtījuma termiņš ir beidzies. Lai mēs visi četri varētu aizbraukt uz Latviju, bija nepieciešama diezgan prāva naudas summa vilciena biļetēm. Sākām krāt naudu atceļam, un mamma visu no Aleksandra paciņām pārdoto mantu naudu atlika braucienam uz Dzimteni.

No darba šahtās varēju iet prom. Ar atsaucīgas kaimiņienes palīdzību man izdevās iekārtoties darbā kādā kantorī, mums iedeva dzīvoklīti ar divām istabām un virtuvi. Tas bija liels atvieglojums, ka tikām projām no barakas un briesmīgā rajona. Tajā dzīvoklī mēs arī nodzīvojām līdz prom- braukšanai.

Mamma mēdza teikt, ka vilku baro kājas, ņēma sainīti un gāja meklēt pircējus, apmeklēja priekšnieku sievas, kuras bija naudīgas, tās savukārt deva ziņas savām draudzenēm un paziņām. Tā izveidojās vesels mantu uzpircēju loks, un mamma ātri vien tika vaļā no kārtējās atsūtītās pakas satura. Arī citām ģimenēm radi, kas bija veiksmīgi paglābušies no komunistu režīma un devušies trimdā uz Rietumiem, sūtīja pakas, lai palīdzētu materiāli. Atceros, ka iztikšanai tik tikko pietika, jo dzīvojām taupīšanas režīmā — četri šķīvji, četras karotes utt. Mamma man un bērniem bieži teica, ka drīz jau brauksim. Taču braukšanai ceļa naudu izdevās sakrāt tikai līdz 1960. gadam.

Garo ceļu uz Dzimteni uzsākām 1960. gada vasaras beigās, augustā. Šoreiz braucām ar vilcienu plackartes vagonā, atceros, mums bija sānu vietas. Mamma bija savārījusi pieclitrīgu piena kannu ar brūkleņu ievārījumu, sapirka maizi, un ar to mēs visu ceļu iztikām, tikai tēju pasūtījām, lai būtu kaut kas silts. Atbraucām līdz Maskavai, un tur bija jāgaida visu dienu līdz Rīgas vilcienam. Irma un Albertiņš pirmo reizi redzēja lielpilsētu, tik daudz cilvēku, tramvajus un automašīnas platajās ielās. Ar savu vīru Fjodoru Širokovu bijām regulāri sarakstījušies, un man bija viņa adrese Maskavā. Irmai jau bija trīspadsmit gadu, un viņa bija beigusi sesto klasi — apzinīga meitene. Nevienam neko nesakot, Irma aizgāja uz izziņu biroju stacijā un, nosaucot sava tēva vārdu un uzvārdu, kā arī adresi, uzzināja viņa telefona numuru. Piezvanīja, pateica, kas zvana, un izskaidroja, kur mēs atrodamies. Sarunāja, ka viņš tūdaļ atbrauks. Mēs bijām ļoti pārsteigti gan par Irmas uzņēmību, gan drosmi, gan par rezultātu, kādu viņa panāca. Kad Fjodors atbrauca, Irma pieskrēja, piespiedās pie tēva un raudāja. Mēs visi bijām ļoti priecīgi un saviļņoti, jo nebijām redzējušies desmit gadus. Visu dienu, līdz pat Rīgas vilciena atiešanai Fjodors pavadīja kopā ar mums.

Tukumā iebraucām augusta beigās, tāpēc vajadzēja steigšus pieteikt bērnus skolā. Kad mana māte gāja piereģistrēties milicijā, pirmais jautājums bija — kāpēc jūs atgriezāties? Fakts, ka esam bijušie tukumnieki, nebija vērā ņemams… Mammu atcerējās labi paziņas (Olga un Edgars), kuri sarunāja pie saviem draugiem mums dzīvojamo istabu (vienu visiem) mājā, kuru saimnieki izmantoja tikai vasarā. Viņi mūs ļoti atbalstīja un visu pirmo ziemu veda mums ar ragaviņām kartupeļus, saknes, ievārījumus. Mēs tajā mājā nodzīvojām līdz 1963. gadam, kad man, strādājot Tukuma fermentu rūpnīcas kafijas cehā, piešķīra mājiņu ceha teritorijā.

Dzīvojot Tukumā, mamma tikās ar diviem vīriem, kas paši bija viņu uzmeklējuši. Viņi abi bija bijuši lēģerī kopā ar manu papu. Pēc šīs tikšanās mamma vakaros bieži stāvēja pie loga un lielas asaras ritēja pār viņas vaigiem. Viņa nešņukstēja un nevaimanāja, tikai skatījās pa logu, it kā lūkodamās, ka teju papus parādīsies no mājas stūra. Tagad viņa zināja, ka viņš vairs nekad nepārnāks. Mamma pastāstīja, ka tie vīri bijuši klāt, kad 1943. gadā papus nomiris ar plaušu karsoni, jo lēģeros jau nekāda slimo ārstēšana nenotika. Tagad viņas dvēselē bija tukšums, jo visu laiku to bija pildījusi cerība, ka kādu dienu papus varētu atgriezties. Bija vīri, kas izdzīvoja un atgriezās, atgriezās pēkšņi, pieklauvējot pie savas ģimenes namdurvīm, pēc gadiem ilgas prombūtnes Staļina lēģeros. Taču viņš vairs nepārnāks. Atmiņā atausa un tā arī palika uz visu mūžu tas mirklis, kad 1941. gada 14. jūnijā stacijā «Tukums 2» zaldāti veda papu prom no mums uz citu vilcienu, neļaujot mums pat īsti atvadīties. Atceros, kā papus atskatījās pāri zaldātu pleciem, uzlūkojot mūs ar brāli un mammu. Tas bija pēdējais skatiens, kad mūsu acis sastapās, bet toreiz mēs to nezinājām.

Gan es, gan Irma sarakstījāmies pa pastu ar Fjodoru Širokovu, viņš apsveica Irmiņu sešpadsmit gadu jubilejā. Zinu, ka kādu laiku viņš strādāja Semipalatinskā Kazahstānā, un tas bija saistīts ar Baikonuru. Zināju, ka viņam ir cita ģimene, bet oficiāli šķirta mūsu laulība nebija līdz 1976. gadam. Kad gāju pensijā, nolēmu paņemt atpakaļ sava tēva uzvārdu — Vītols. Sazinājos pa telefonu ar Fjodoru Širokovu un paskaidroju, ka vēlos oficiāli nokārtot attiecības. Viņš bija atsaucīgs un ļoti ātri nokārtoja no viņa puses nepieciešamās formalitātes. Pēc kāda laika viņš rakstīja vēstulē, ka esot sirds slimnieks un jūtas vārgs.

Noteikti vēlos pieminēt savu brāļu Aleksandra un Edmunda likteni. Jaunākais brālis Edmunds tā arī neatgriezās no Sibīrijas. Mums paziņoja, ka viņš esot nošāvies, bet pēc vairākiem gadiem satikām kādu vīru, kurš bija kopā ar Edmundu tajā vietā, kur viņš gāja bojā. Tas vīrs teica, ka redzējis Edmunda ķermeni notikuma vietā, pirms to aizveda uz morgu. Pēc viņa teiktā lodes izejošais caurums bijis pierē, bet ieejošais pakausī. Izdarot pašnāvību, cilvēks sev pakausī nešauj, jo to pat fiziski ir ļoti sarežģīti izdarīt. Edmunda sieva Daina atgriezās
Latvijā pēc izsūtījuma un dzīvoja Talsos, tajā pašā mājā, kur dzīvojām visi kopā starp pirmo un otro izsūtīšanu.

80. gadu jubilejā kopā ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem.
80. gadu jubilejā kopā ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem.

Brālis Aleksandrs kopā ar sievu Viju dzīvoja un strādāja ASV, turpināja sūtīt mums paciņas ar drēbēm un kafiju. Vija pat pāris reizes atbrauca uz Latviju, lai tikties ar saviem radiem un mums. Aleksandrs baidījās braukt uz Latviju, jo domāja, ka čekisti viņu paņems ciet. Aleksandrs mani uzaicināja aizbraukt pie sevis uz Ameriku 1989. gadā. Es sapratu, ja es neaizbraukšu tagad, tad mēs ar brāli vairs neredzēsimies, jo viņš uz Latviju nebrauks, bet es vēlāk diez vai varēšu aizbraukt. Tā mēs satikāmies Amerikā. Kad atgriezos un sēdējām ar maniem bērniem un mazbērniem istabā, mans mazmazdēliņš Ivo, kuram tobrīd bija viens gadiņš, ierāpās lielajā atvērtajā čemodānā un dāsni uzčurāja uz visām no Amerikas atvestajām dāvanām.

Šeit beidzas šis skumjais vēstījums.

Mana omamma Tatjana Vītola, vēl dzīvodama pie savas meitas Irmas un mazmeitas Dainas, allaž priecājās, kad ģimene sanāca kopā Ziemassvētkos un viņas dzimšanas dienā atbrauca mazbērni un mazmazbērni. Dēls Alberts un viņas meita (mana mamma) Irma rūpējās par omammu līdz pat viņas aiziešanai mūžībā. Dzīves norietā omamma pauda vēlēšanos, lai viņas ķermeni pēc aiziešanas mūžībā kremē un pelnus izkaisa Baltijas jūrā. Viņas vēlme tika izpildīta.

Aleksandrs Vītols (omammas vecākais brālis),
22.06.1917. — 10.01.2003.
Tatjana Vītola, omamma,
15.02.1921. — 27.07.2001.

Sports

Uzvar Sauszemes spēku kājnieku brigādes riteņbraucēji
Šā gada 19. maijā Tērvetē norisinājās NBS čempionāts riteņbraukšanā ar kalnu divriteņiem. Sacensībās piedalījās 63 dalībnieki no 15 NBS vienībām. Dalībniekus vērtēja trijās vecuma grupās: V-1, S-1 (vīrieši un sievietes, dz. 1981. g. un jaunāki), V-2, S-2 (1972. —1980. g.) un V-3, S-3 (1971. g. un vecāki). Vīriešiem trases garums — 38 km, sievietēm — 19 km.

Sports IMG_1553

V-1 vecuma grupā ar rezultātu 1.25:10 uzvaru izcīnīja kareivis Rolands Zarītis (Szs KBde), otrajā vietā ar rezultātu 1.26:00 zemessargs Jēkabs Jaunslavietis
(ZS St.BN), bet trešajā vietā ar rezultātu 1.28:34 zemessargs Edgars Bričonoks
(3. ZSN).

V-2 vecuma grupā ar rezultātu 1.26:01 uzvarēja seržants Mārtiņš Puriņš (MVP), otrajā vietā ar rezultātu 1.28:59 majors Andris Rozītis (ZS 17. PABN), bet trešajā vietā ar rezultātu 1.29:00 majors Edgars Erts (MVP).

V-3 vecuma grupā ar rezultātu 1.29:06 labākais bija kapteinis Sandris Jaunzems (MVP), otrajā vietā (1.35:31) kapteinis Uldis Čukurs (ZS 44. KB), bet trešajā (1.43:20) ierindojās kapteiņleitnants Dmitrijs Jankovs (JSF).

Neņemot vērā vecuma grupas, atsevišķi tika apbalvoti profesionālā dienesta karavīri. PD konkurencē vīriešiem uzvara kareivim Rolandam Zarītim (SzS KBde, 1.25:10), otrā vieta seržantam Mārtiņam Puriņam (MVP, 1.26:01), bet trešā vieta kaprālim Jānim Avotiņam (SzS KBde, 1.28:48).

Sieviešu konkurencē S-1 vecuma grupā ar rezultātu 0.54:42 uzvaru izcīnīja dižkareive Liene Strazda (SzS KBde), otrajā vietā (0.54:48) kapteine Kitija Eglīte (NP 3. RNC), bet trešajā vietā (0.59:07) virsleitnante Lāsma Ozola (MVP).

S-2 vecuma grupā uzvara, kā arī absolūti labākais rezultāts sieviešu konkurencē (0.54:32) — kaprālei Anitai Bērsonei (GS AB).

S-3 vecuma grupā ar rezultātu 0.58:56 uzvarēja kapteine Laima Klauža (AŠ), otrā ar rezultātu 1.08:49 majore Laila Plātere (NP), bet trešā —zemessardze Dace Rele (ZS 44. KB, 1.23:59).

PD konkurencē sievietēm labākā bija kaprāle Anita Bērsone (GS AB, 0.54:32), otrajā vietā dižkareive Liene Strazda (SzS KBde, 0:54:42), trešajā — kapteine Kitija Eglīte (NP.3. RNC, 0.54:48).

Komandu vērtējumā tika vērtēti trīs labākie vīriešu rezultāti un labākais sieviešu rezultāts neatkarīgi no vecuma grupas. Pirmajā vietā komandu vērtējumā Sauszemes spēku kājnieku brigāde (5.18:20), otrajā vietā Mācību vadības pavēlniecība (5.23:14), bet trešajā vietā Gaisa spēku aviācijas bāze (5.39:53).

NBS čempionātā tenisā labākais kaprālis Juris Jankovskis
Šā gada maijā Rīgā, VAMOIC tenisa zālē norisinājās NBS čempionāts tenisā. Sacensībās piedalījās 12 dalībnieki no dažādām NBS un Zemessardzes vienībām. Šogad sacensību dalībnieki sacentās katrs ar katru. Par katru uzvaru sacensību dalībnieks saņēma 2 punktus. Summā uzvar dalībnieks, kurš ieguvis visvairāk punk­tu. Ja punktu skaits vienāds, vērtē uzvarēto un zaudēto setu attiecību, ja tā vienāda, — uzvarēto un zaudēto geimu attiecību. Pārliecinošu uzvaru ar 22 iegūtajiem punktiem (uzvarētas visas spēles un visi seti) izcīnīja kaprālis Juris Jankovskis no Sauszemes spēku kājnieku brigādes, otro vietu ar 20 punktiem (zaudējums sacensību uzvarētājam) izcīnīja majors Juris Feldmanis no Apvienotā štāba, bet trešo vietu ar 18 punk­- tiem (zaudējumi pirmās un otrās vietas ieguvējiem) — seržants Armands Sutugovs no Nodrošinājuma pavēlniecības (NP).

CISM reģionālajā čempionātā militārajā pieccīņā Latvija izcīna bronzu
No šā gada 30. maija līdz 3. jūnijam Čehijas pilsētā Viškovā norisinājās  CISM reģionālais čempionāts militārajā pieccīņā. Sacensībās piedalījās 27 sportisti no sešām valstīm. Dižkareivis Dainis Stepe (NBS Sporta klubs) izcīnīja 4. vietu, kapteinis Māris Ābele (Militārā policija) — 11. vietu, kapteinis Oskars Blaus (Militārā policija) — 13. vietu, seržants Aleksejs Orlovs (Gaisa spēku aviācijas bāze) — 15. vietu, bet kadets Matīss Bajārs ierindojās 25. vietā. Komandu vērtējumā Latvijas bruņoto spēku komanda ieguva 3. vietu.

Sports 20160603_122352

NBS čempionāts pludmales volejbolā
Šā gada 2. jūnijā Jūrmalā norisinājās NBS čempionāts pludmales volejbolā. Sacensībās piedalījās 14 vīriešu un 8 sieviešu komandas no dažādām Zemessardzes un NBS vienībām. Sacensību sākumā komandas izspēlēja apakšgrupu spēles, kurās komandas cīnījās katra ar katru.
A apakšgrupā vīriešiem pārliecinošas uzvaras izcīnīja ZS 17. PABN komanda, kuras sastāvā spēlēja zemessargi Atvars Vilde un Edvarts Buivids.
B apakšgrupā vīriešiem uzvaru izcīnīja NBS ŠB komanda — kaprālis Klāvs Zaļkalns un kareivis Reinis Zelčs.
C apakšgrupā labākā bija NP komanda — kapteinis Sandris Andrejevs un civilais darbinieks Ralfs Ozoliņš.
Savukārt D apakšgrupā vīriešiem labākā bija NAA komanda — kadets Gatis Slavēns un kadets Ernests Berkmanis.

Sport IMG_1666

Sieviešu konkurencē A apakšgrupā labākā bija ZS 17. PABN komanda — zemessardzes Ilze Liepiņlauska un Sanda Ragozina, bet B apakšgrupā —
ZS 52. KB komanda — zemessardzes Sigita Lapiņa un Laura Griestiņa.

Izslēgšanas spēlēs vīriešiem ceturtdaļfinālā iekļuva: ZS 17. PABN, MVP, Kājnieku skola (KS), NAA, NP, 3. RNC, ZS 25. KB un ŠB, savukārt sievietēm pusfinālā iekļuva ZS 17. PABN, SZS KBde, 3. RNC un ZS 52. KB komandas.

Par iekļūšanu pusfinālā vīriešiem 17. PABN komanda ar rezultātu 2:0 (15:2, 15:3 pa setiem) pārliecinoši uzvarēja MVP komandu, NAA ar rezultātu 2:1 (15:7; 16:18 un 11:3) uzvarēja KS, NP komanda ar rezultātu 2:0 (15:5; 15:11) uzvarēja 3. RNC, bet ŠB komanda ar rezultātu 2:0 (15:12 un 15:12) uzvarēja ZS 25. KB.

Pusfinālā finālā vīriešiem 17. PABN komanda ar rezultātu 2:0 (15:6 un 15:11) uzvarēja NAA, savukārt NP komanda sīvā cīņā ar rezultātu 2:1 (15:11; 21:19 un 15:13) uzvarēja ŠB un iekļuva finālā. Cīņā par 3. vietu ŠB komanda (kaprālis Klāvs Zaļkalns un kareivis Reinis Zelčs) ar rezultātu 2:0 (15:6 un 15:11) uzvarēja NAA komandu (kadetu Gati Slavēnu un kadetu Ernestu Berkmani).

Sieviešu konkurencē pusfināla spēlēs ZS 17. PABN komanda pārliecinoši ar rezultātu 2:0 (15:3 un 15:4) uzvarēja SZS KBde, bet ZS 52. KB komanda ar rezultātu 2:0 (15:13 un 15:9) uzvarēja 3. RNC un iekļuva finālā. Cīņā par 3. vietu sievietēm SZS KBde komanda (kareive Daiga Viša un kareive Spulga Rumpe) ar rezultātu 2:0 (15:8 un 15:13) uzvarēja 3. RNC komandu (kaprāli Ivetu Antonovu un dižkareivi Anastasiju Vorotinu).

Finālā sievietēm pārliecinošu uzvaru izcīnīja ZS 17. PABN komanda (zs. Ilze Liepiņlauska un zs. Sanda Ragozina), kas ar rezultātu 2:0 (15:6 un 15:1) pārspēja ZS 52. KB komandu (zs. Sigita Lapiņa un zs. Laura Griestiņa). Vīriešiem aizraujošā finālcīņā 17. PABN komanda (zs. Edvarts Buivids un zs. Atvars Vilde) ar rezultātu 2:1 (15:9, 8:15 un 11:7) pārspēja NP komandu (kapteinis Sandris Andrejevs un civilais darbinieks Ralfs Ozoliņš).

NBS čempionātā militārajā pieccīņā pārliecinošu uzvaru izcīna Militārās policijas komanda
No šā gada 9. līdz 10. jūnijam Rīgā un Kadagā norisinājās NBS čempionāts militārajā pieccīņā. Piecu disciplīnu summā (šau­šana, šķēršļu joslas pārvarēšana, 50 m peldēšana ar šķēršļiem, granātas mešana un 8 km kross) pārliecinošu uzvaru izcīnīja Militārās policijas komanda. Arī individuāli labākie bija Militārās policijas pārstāvji: kapteinis Māris Ābele (4814,1), kapteinis Maigurs Ozoliņš (4738,2) un kapteinis Oskars Blaus (4435,2).

Sports IMG_1695

Sagatavojusi kaprāle Ilze Volframa,
NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore.

Drošība uz­ ūdens

Cilvēkiem vienmēr bijusi un būs liela vēlme pavadīt laiku jūrā un ūdens tuvumā, izmantojot visdažādākos peldlīdzekļus. Tāpēc atgādinām, pirms izlemjat pavadīt laiku ūdens tuvumā vai nodoties atpūtai jūrā, izmantojot laivu, jahtu vai citu peldlīdzekli, rūpīgi pārdomājiet, vai jums ir līdzi visi nepieciešamie glābšanas līdzekļi un vai esat informēti par to, kas ir jādara nelaimes gadījumā.

Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests aicina visus atpūtas uz ūdens cienītājus pirms došanās jūrā informēt savus tuviniekus. Svarīgi, lai pirms aktīvas kuģošanas uzsākšanas jūrā, jūs par to informētu arī Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centru (MRCC Rīga) pa tālr.: 115 (avārijas), +371 67082070, +371 67082071, +371 29476101,
e-pastā: sar@mrcc.lv, norādot paredzēto pārgājiena plānu, laiku, kontaktinformāciju, kā arī kontaktpersonu saziņai krastā, kura nepieciešamības gadījumā varētu sniegt par jums vajadzīgo informāciju.

Ārvalstu aizsardzības atašeji Ventspilī

Atpūšoties ūdens tuvumā, cilvēki ne tikai sauļojas un sporto, bet arī peldas. Lai pelde nebeigtos ar traģēdiju, jāievēro vairāki noteikumi.

VIENMĒR
• Ziņojiet līdzcilvēkiem, ka esat devies peldēties (līdz cikiem, kur un ar ko).
• Peldei izvēlieties pārskatāmas vietas.
• Tiem, kas dodas kopā ar jums, pastāstiet, cik ilgi jūs peldēsiet un vai domājat arī ienirt.
• Ūdenī jāieiet lēni, pakāpeniski.
• Laikā, kad nodarbojaties ar ūdenssportu, valkājiet glābšanas vesti (piemēram, kad vizināties ar katamarānu).
• Ja redzat kādu, kas dīvaini uzvedas, atrodoties ūdenī, pievērsiet uzmanību šim cilvēkam. Ja viņam nepieciešama palīdzība – nekavējoties zvaniet uz numuru 112 vai arī 115, ja negadījums notiek jūrā.
• Parūpējieties par savu drošību, izmantojot tādus peldlīdzekļus kā piepūšamo matraci, bumbu u.tml..
• Bērniem ļaujiet ūdenī spēlēties ar piepūšamajām rotaļlietām tikai tad, ja kāds no pieaugušajiem atrodas ūdenī starp krastu un dziļumu.
• Uzturiet nepārtrauktu acu kontaktu, ja bērns ūdenī atrodas dziļāk par jostasvietu.
• Jūrā uzmaniet bērnu no viļņiem, kas var nogāzt no kājām vai radīt tik negaidītu izbīli, ka mazulis no tā vien zaudē līdzsvaru. Turklāt vilkmes straume var nemanot peldētāju ienest dziļāk jūrā.
• Iekļūstot straumē, saglabājiet mieru, peldiet pa straumi uz priekšu, cenšoties nokļūt tuvāk krastam.

NEKAD
• Nepeldieties alkohola reibumā!
• Neejiet ūdenī, ja esat pārkarsuši vai slikti jūtaties!
• Nepeldieties, ja pēc pēdējās ēdienreizes nav pagājušas vismaz divas stundas.
• Nepeldieties un neienirstiet vienatnē!
• Neleciet ūdenī no tiltiem un konstrukcijām, kas nav tam paredzētas.
• Nekad nekliedziet «Palīgā, slīkstu!», ja tas ir tikai joks. Var gadīties, ka nopietnā gadījumā jums neviens nepievērsīs uzmanību.
• Nirstot nelaidiet no plaušām ārā gaisu.
• Nepeldiet aiz bojām!
• Netuvojieties ūdenstransporta līdzekļiem (laivām, katamarāniem, ūdensmotocikliem u.tml.).
• Neizmantojiet nejauši izvēlētus ūdenstransporta līdzekļus.
• Nepeldiet pāri ūdenstilpnēm, nepeldiet dziļumā! Dižošanās ar to, ka var aizpeldēt vistālāk vai pārpeldēt pāri upei, nav tā vērta, lai riskētu ar savu dzīvību.
• Nepeldieties stiprā vējā, naktī vai negaisa laikā! Nakts nav labākais laiks peldēšanai, jo, aizpeldot tālāk no krasta, viegli iespējams apjukt un zaudēt orientēšanās spējas, lai atgrieztos atpakaļ.

Vislabāk peldēties īpaši paredzētās vietās — tur iedzīvotāju drošībai uzstādītas bojas. Tās norobežo drošas peldvietas zonu, jo šajā zonā glābēji pagūs jums doties palīgā. Šajā zonā nedrīkst atrasties laivas, katamarāni un citi ūdenstransporta līdzekļi. Pie bojas iespējams pieturēties, ja jūtaties noguris, un dot glābējam signālu, lai steidzas jums palīgā.

KĀ PALĪDZĒT SLĪCĒJAM?
• Slīcēju drīkst glābt tikai cilvēks, kurš labi apguvis peldēšanas tehniku un zina paņēmienus, kā satvert cietušo un izvilkt viņu krastā.
• Slīcējam var sniegt palīdzību no krasta, pametot virvi vai kādu peldošu priekšmetu, kas palīdzētu noturēties virs ūdens.
• Nelaimes gadījumā nekavējoties izsauciet glābējus, zvanot pa tālruni 112 vai 115, ja nelaime notikusi jūrā. Pēc iespējas precīzāk norādiet nelaimes vietas koordinātas un piebraukšanas iespējas. Glābēji jāsagaida un jānorāda cietušā atrašanās vieta.

KĀ RĪKOTIES, JA JŪRĀ ATROD AIZDOMĪGU PRIEKŠMETU
Kopš Pirmā un Otrā pasaules kara Baltijas jūras dzelmē ir saglabājies liels skaits mīnu, torpēdu, lādiņu un citu bīstamu priekšmetu, tai skaitā arī ķīmisku vielu saturošu priekšmetu, kas var apdraudēt cilvēka dzīvību. Aizdomīgu priekšmetu atrašana piekrastē vai jūrā ir bieža un bīstama parādība, tādēļ ir jāievēro drošības pasākumi savas un apkārtējo cilvēku dzīvības drošībai, bet par atrasto priekšmetu operatīvi jāinformē Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs (MRCC Rīga).

Atrodot jūrā vai piekrastes zonā aizdomīgu priekšmetu:
1. Apturiet kuģa gaitu.
2. Sazinieties ar MRCC Rīga.

KAD tabula

3. Sniedziet informāciju par kuģa nosaukumu, kuģa tipu, atrašanās koordinātām,
cilvēku skaitu uz kuģa.
4. Sniedziet atrastā objekta īsu raksturojumu.
5. Atrasto aizdomīgo priekšmetu NEDRĪKST atbrīvot no tīkliem, mēģināt atvērt un tuvāk izpētīt.
6. Turpmāk rīkojieties pēc MRCC Rīga koordinatora sniegtajām instrukcijām.
7. Uz notikuma vietu tiks izsūtīti munīcijas neitralizēšanas speciālisti, kuri savas kompetences ietvaros palīdzēs atrisināt radušos situāciju.

  Sagatavojusi Līva Veita,
JSF Krasta apsardzes dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — Gatis Dieziņš.

Latviešu karavīri Bosnijā un Hercegovinā

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto  — no Latvijas Kara muzeja krājuma un no S. Čevera personiskā arhīva.

Pēc 1996. gada septembrī Bosnijā un Hercegovinā notikušajām vēlēšanām sākās šajā valstī esošo NATO miera uzturēšanas spēku statusa transformācija. Iepriekšējā militārā misija (Implementation ForceIFOR) savu uzdevumu bija paveikusi. Tā paša gada 25. un 26. septembrī (vienu nedēļu pēc vēlēšanām šajā Balkānu valstī) Norvēģijas pilsētā Bergenā sapulcējās NATO dalībvalstu aizsardzības ministri. Šajā neoficiālajā sanākšanas reizē NATO amatpersonas lēma, kā rīkoties jaunajā politiskajā situācijā un kāds būs alianses militārā kontingenta uzdevums, kad 1996. gada 20. decembrī beigsies iepriekšējās militārās misijas (IFOR) mandāta termiņš. Nākamā NATO miera uzturēšanas militārā kontingenta, proti, Stabilizācijas spēku (Stabilization Forces jeb SFOR), darbība Bosnijā un Hercegovinā notika saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 1996. gada 12. decembra rezolūciju Nr. 1088. SFOR misijā pie­- dalījās: NATO valstis Beļģija, Kanāda, Dānija, Francija, Vācija, Grieķija, Islande, Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Spānija, Turcija, Lielbritānija, ASV un Luksemburga; valstis, kuras SFOR uzsākšanas brīdī nebija Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, bet laika gaitā kļuva par tādām, — Ungārija, Polija, Čehija, Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija; kā arī valstis, kuras nav NATO dalībvalstis, — Albānija, Austrālija, Austrija, Argentīna, Somija, Ēģipte, Īrija, Malaizija, Maroka, Jaunzēlande, Krievija, Zviedrija un Ukraina.

Misijas maiņas ceremonijā, pārejot no IFOR uz SFOR. Centrā — NBS kapteinis A. Bricis.
Misijas maiņas ceremonijā, pārejot no IFOR uz SFOR. Centrā — NBS kapteinis A. Bricis.

Šajā misijā Latviju pārstāvēja Baltijas bataljona Latvijas rota, un tā bija šīs rotas pirmā un vienīgā misija sadarbībā ar Zviedrijas karavīriem. Viens no 1995. gadā izveidotā Baltijas bataljona uzdevumiem bija gatavoties starptautiskajām miera uzturēšanās operācijām, un tam bija pakārtoti karavīru apmācību procesi bataljona novietnē Ādažos. Kad kļuva skaidrs, ka latviešu karavīri starptautiskajā misijā Balkānos piedalīsies Zviedrijas kontingenta sastāvā, no 1996. gada jūlija līdz septembrim mūsu karavīri veica apmācību un kopējo integrācijas posmu kopā ar zviedru karavīriem šīs valsts bruņoto spēku speciālistu vadībā. Tika plānots, ka Latvijas karavīru dalība šajā misijā sāksies 1996. gada oktobrī. Tieši 7. oktobrī Bosnijā ieradās pirmie septiņi Latvijas kontingenta karavīri, to skaitā Latvijas rotas komandieris kapteinis Andis Dilāns. Pēc tam atbrauca pārējie četr­desmit latviešu karavīri. Vēlāk rotas komandieris atcerējās:

«Latcon» virsnieki nometnē «Camp Sleipner», no kreisās: majors Guntis Porietis, leitnants Ilmārs Lejiņš un kapteinis Sergejs Čevers.
«Latcon» virsnieki nometnē «Camp Sleipner», no kreisās: majors Guntis Porietis, leitnants Ilmārs Lejiņš un kapteinis Sergejs Čevers.

«Visi puiši bija nodienējuši obligāto dienestu un armijā bijuši vismaz trīs gadus. Man bija arī četrdesmitgadīgi padotie.»

Latvijas karavīri dalību uzsāka tieši IFOR misijas darbības laikā, procesā bija pāreja uz SFOR misiju, un, tā kā tieši šajā pārejas posmā notika Zviedrijas kontingenta samazināšana, zviedri vienlaikus visu Latvijas rotu nevarēja pieņemt. Lai Latvijas rotas karavīriem būtu iespēja iegūt pieredzi starptautiskajā misijā, rotas vada grupas vienības rotēja ik pēc diviem mēnešiem. BALTBAT Lietuvas kājnieku rotai paveicās vairāk, jo tā pilnā sastāvā tika integrēta Dānijas bataljonā, kas atradās Dobojas pilsētas tuvumā (aptuveni 60 km attālumā no Tuzlas), bet pavisam laimīga varēja justies Igaunijas rota, kas Norvēģijas bataljona sastāvā piedalījās klasiskā miera uzturēšanas operācijā Libānā. Visu misijas darbības laiku (sešus mēnešus) Bosnijā atradās Latvijas rotas komandieris kapteinis A. Dilāns, apgādes vada komandieris leitnants Ilmārs Lejiņš un rotas ārsts leitnants Aivars Prikulis. A. Dilāns līdztekus Latvijas rotas komandiera pienākumiem trīs mēnešus bija arī apvienotās Zviedrijas — Latvijas rotas komandiera vietnieks ar vienādām tiesībām un komandēšanas varu attiecībā uz visiem karavīriem (to paredzēja savstarpējā vienošanās) un pēc tam pildīja Zviedrijas bataljona štāba operāciju virsnieka pienākumus. Otrus trīs mēnešus minētās rotas komandiera vietnieks bija kapteinis Ēriks Naglis. Zviedrijas bataljona štābā dienēja BALTBAT komandiera vietnieks pulkvežleitnants Guntis Porietis (tagad atvaļināts pulkvedis, Ādažu pašvaldības izpilddirektors) un BALTBAT Personāldaļas priekšnieks kapteinis Sergejs Čevers. Par savu misijas laiku un pienākumiem stāsta atvaļinātais majors, tagad Carnikavas pamatskolas direktors S. Čevers:

Tradicionālais tanks pie Dobojas.
Tradicionālais tanks pie Dobojas.

«Pirmsmisijas apmācības man notika Zviedrijā, kopā ar citiem mūsu kontingenta karavīriem. Mans, topošā štāba virsnieka apmācības kurss gan atšķīrās no citu BALTBAT latviešu karavīru treniņiem. Bija jāapgūst prasmes, kas nepieciešamas specifiskā štāba darbā, tāpat jāmācas sadarboties ar zviedru kolēģiem, jāapgūst Zviedrijas bruņoto spēku apakšvienību štābu procedūras, protams, neizpalika kaujas apmācības, tiesa, tās bija nedaudz citādākas nekā pārējiem karavīriem — ne tik intensīvas.

13. oktobrī mēs saņēmām Zviedrijas armijas ekipējumu un ar lidmašīnu devāmies uz Bosniju un Hercegovinu, kur 12 km attālumā no Tuzlas izvietotajā bataljona štābā noritēja mūsu nākamais dienesta laiks starptautiskajā misijā. Biju Latvijas kontingenta personāldaļas virsnieks. Zviedru štāba personāldaļā dienēja deviņi cilvēki, to skaitā arī es. Daži amati mums toreiz likās patiesi eksotiski. Piemēram, Zviedrijas karaspēka vienības štābā bija arī tāds amats kā labklājības virsnieks. Tagad mēs saprotam, ka šāds cilvēks, kas rūpējas, lai karavīriem nekā netrūktu un viņi varētu domāt tikai par to, kā labāk pildīt savus amata pie­nākumus, ir vajadzīgs un šāds amats ir tikai apsveicams, taču toreiz mums tas bija kaut kas neparasts.

Tuzla, «Air Base», 1996. gada oktobris.
Tuzla, «Air Base», 1996. gada oktobris.

Mans uzdevums štāba darbā bija saistīts ar kontingenta lietvedības dokumentu kārtošanu, finanšu lietām — saistībā ar karavīru atalgojumu. Kārtoju arī sadzīviskus jautājumus, piemēram, nodrošināju mūsu karavīru sakarus ar mājiniekiem. Saziņa ar Latviju toreiz bija iespējama tikai telefoniski — mobilo sakaru un interneta vēl nebija, latviešu karavīri uz mājām varēja zvanīt noteiktos laikos pēc saskaņojuma ar zviedru pusi.

Ikdienas patrulēšana IFOR, 1996. gada novembris.
Ikdienas patrulēšana IFOR, 1996. gada novembris.

Tā kā mēs pārvaldījām krievu valodu, zviedri mūs ņēma līdzi uz dažādām sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem un vietējās varas pārstāvjiem — serbu valoda ir tuva krievu valodai, daudz ko var saprast. Bieži vien mēs šajās sarunās piedalījāmies kā tādi novērotāji un informatori — mēs klau­sījāmies, par ko runā vietējie, un, tā kā bijām Zviedrijas bruņoto spēku uniformā, viņi nezināja, ka neesam zviedri.

Organizēju arī dažādus pasākumus, piemēram, karavīru īslaicīgā atvaļinājuma laikā mēs apmeklējām Budapeštu Ungārijā. Gatavojot šo brau­cienu, vajadzēja kārtot daudz formalitāšu, saistītu ar izbraukšanu un atgriešanos karadarbības zonā. Būdams vēsturnieks pēc izglītības, organizēju arī Lāčplēša dienas pasākumu 11. novembrī. Zvied­- rijas bataljona vadība šādu iniciatīvu ļoti atbalstīja, jo tādas lietas palīdz saliedēt karavīrus un stiprināt kaujas garu. Beidzoties šai mūsu karavīru militārajai misijai, mans uzdevums bija pārbaudīt mūsu karavīru ekipējumu un mantas, lai saskaņā ar starptautisko likumdošanu no karadarbības zonas netiktu izvesti kādi neatļauti priekšmeti.»

G. Porietis par savu dienesta laiku Zviedrijas bataljona štāba Operāciju daļā atminējās vairākus interesantus apstākļus: «BALTBAT virsnieka klātbūtnē daļas virsnieki bija spiesti runāt angliski un veikt vienkāršāko operāciju plānošanu atbilstoši NATO, nevis Zviedrijas militārajām standartprocedūrām. Bataljona komandieris Ekrots un štāba priekšnieks Nīlsens daudzreiz atgādināja, ka NATO operācija ir iespēja zviedriem atsvaidzināt angļu valodas un NATO operāciju plānošanas prasmes. Dažus gadus vēlāk, apmeklējot SFOR kārtējo Zviedrijas bataljonu, satiku vairākus virsniekus un instruktorus, kuri atkārtoti piedalījās misijā, jo bija labi apguvuši šo mācību.

Kā Operāciju daļas virsnieks piedalījos operāciju plānošanas un sadarbības koordinācijas sanāksmēs gan NORPOL brigādes štābā, gan arī Dānijas un Somijas bataljonos, kā arī kontrolēju Zviedrijas bataljonam noteikto uzdevumu izpildi visā tā atbildības teritorijā. Mans lielākais izaicinājums bija operāciju plānošana zviedru mehanizētajām vienībām, jo līdz tam pārzināju miera uzturēšanas operāciju plānošanu vieglajiem kājniekiem.

SweBn07 S-1 personāla daļa.
SweBn07 S-1 personāla daļa.

Apmeklējot Latvijas rotas karavīrus, novērojām arī uzvedības atšķirības — mūsējie bija nopietnāki, disciplinētāki, ļoti ātri apguva bruņutransportieru izmantošanas īpatnības uzdevumu izpildei. Pēckara vides iespaids, mīnētie sektori bataljona atbildības teritorijā un ierobežotā saziņa ar tuviniekiem radīja nomācošu iespaidu. Omas uzlabošanai kopā ar S. Čeveru izdevām vairākus humoristiskus ziņu izlaidumus «Karavīra bruņužilete», kuros pārstāstījām jautrus atgadījumus no bataljona un Latvijas rotas dzīves, ievietotām karikatūras un krustvārdu mīklas.

Zviedrijas bataljona rota ar tajā inte-grēto Latvijas rotas apakšvienību bija zemākā daudznacionālā vienība visā NORDPOL brigādē (nākamais daudznacionālās pārstāvniecības līmenis bija vien brigādes štābā). Jāatzīmē, kā dāņu bataljona štāba darbs bija skrupulozāks, savukārt zviedri un somi bija neformālāki. Pie zviedriem guvu pirmo pieredzi «ātrajai» lēmuma pieņemšanas procedūrai, ko BALTBAT štābs sāka praktizēt 2000. gadā. Procedūras būtība bija vienkārša — operacionālo apstākļu izvērtēšanu un lēmumu pieņemšanu veica tikai «atslēgas» virsnieku grupa (komandieris un daži operāciju, izlūkošanas un apgādes virsnieki), nevis bataljona štāba nodaļas (ievērojot visas lēmumu pieņemšanas standartprocedūras). Tas būtiski taupīja laiku un bija iespējams tikai bataljona līmenī, pie nosacījuma, ka «atslēgas» cilvēkiem ir pieredze.

Kopumā šīs misijas pieredze nostiprināja pārliecību, ka esam līdzvērtīgi karavīri saviem NATO partneriem, profesionālais dienests ir nepieciešamais priekšnoteikums darbam ar sarežģītu tehniku un daudznacionālā
vienībā, un ka dalība starptautiskajā operācijā tikai saviem spēkiem vien ir pārāk dārgs pasākums.»

Par Latvijas karavīru uzdevumiem Dobojas bāzē pēc viesošanās Bosnijā un Hercegovinā laikrakstā «Tēvijas Sargs» rak­stīja Aizsardzības ministrijas pārstāvis Jānis Podiņš:

«Zviedru bataljona sastāvā mūsu karavīri tika iekļauti B rotā. [..] sākotnēji B rota neatradās uz separācijas līnijas (tā atdalīja iepriekš karojošo pušu bruņotos spēkus), bet, kad notika zviedru bataljona pirmā samazināšana un A rotu atsauca uz Zviedriju, mūsu puišiem no B rotas bija jāpārņem savā kontrolē arī vairāki kontrolposteņi uz separācijas līnijas. [..] B rotas galvenais uzdevums ir bataljona nometnes apsardze. Daļa karavīru apsargā arī Ziemeļu — poļu brigādes radioretranslācijas staciju «Bravo 10», kā arī kontrolpunktu starp iepriekš karojušajām pusēm «Zulu 17». Viens B rotas vads ir ātrās reaģēšanas vads — tam visu diennakti ir jābūt 15 minūšu kaujas gatavībā. Vēl rotas karavīri patrulē teritoriju, kā arī novēro un pārbauda karojošo pušu karaspēka daļas, kara materiālu noliktavas un bāzes, kā arī nepieciešamības gadījumā sniedz palīdzību citām apakšvienībām.»

Tātad galvenie mūsu kontingenta uzdevumi bija patrulēšana, ceļu kontrole, radioretranslācijas stacijas apsardze, kā arī pie­- dalīšanās bataljona un brigādes kopīgajās operācijās un serbu un musulmaņu ieroču noliktavu kontrole. Pirmos četrus mēnešus mūsu karavīri dzīvoja no vietējiem iedzīvotājiem īrētās mājās, bet pēdējos mēnešus — Itālijas bruņoto spēku aizdotajos dzīvojamajos konteineros, kuri bija speciāli izgatavoti šādu starptautisku operāciju vajadzībām.

Pirmā latviešu karavīru misija SFOR sastāvā ilga līdz 1997. gada aprīlim.

A-10 bāzējas Lielvārdē un sniedz tuvā gaisa atbalstu mācībās «Saber Strike»

Mācību «Saber Strike» laikā no 11. līdz 21. jūnijam tuvā gaisa atbalstu nodrošināja Mičiganas Nacionālās gvardes lidmašīnas A-10, kas lidoja uz Ādažu poligonu no Gaisa spēku aviācijas bāzes Lielvārdē. 

Šī bija pirmā reize, kad kaujas lidmašīnas A-10 operēja no Lielvārdes, pildot mācību uzdevumus. Lai lidmašīnas varētu ilgstoši sniegt tuvā gaisa atbalstu Ādažu poligonā, iespēja uzpildīt degvielu un bāzēties tuvajā Lielvārdes lidlaukā ir ļoti nozīmīga. Lidojot no Emari Igaunijā, lidmašīnas varēja pavadīt Ādažu poligonā tikai 40 minūšu ilgu laiku, bet, lidojot no Lielvārdes — līdz pat divām stundām, kas ievērojami palielina karavīru iespējas trenēties izmantot sauszemes operācijās tuvā gaisa atbalstu.

AN2

Pirmās lidmašīnas A-10 nolaidās Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē 2015. gada augustā, lai veiktu degvielas uzpildi, iepazīstinātu ugunsdzēsējus ar drošības prasībām un instrukcijām, kā arī iepazītos ar Lielvārdes lidlauka iespējām.

Uz mācībām «Saber Strike» bija ieradušās sešas lidmašīnas A-10, kas atlidojušas no Mičiganas Nacionālās gvardes Selfridžas Gaisa spēku bāzes.

«Mācību laikā lidmašīnas piedalās dažādos scenārijos, tai skaitā izspēlē meklēšanas un glābšanas situācijas, sadarbojas ar dažādām mācību dalībvalstu sauszemes spēku vienībām, trenējot komunikāciju un koordinēšanu, kas dod iespēju uzlabot mūsu spējas, lai mēs tās varētu likt lietā arī reālajā dzīvē, ja tāda nepieciešamība rastos,» uzsvēra 127. aviobrigādes komandieris brigādes ģenerālis Džons Slokums.

AN

Savukārt Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadnaiss norādīja, ka šis ir kārtējais solis, lai padziļinātu Latvijas un Mičiganas sadarbību un uzlabotu aizsardzības spējas.

«Esmu ļoti priecīgs atkal būt Latvijā. Pagājuši jau 24 gadi, kopš Mičiganas un Latvijas partnerības programmas uzsākšanas. Mūsu sadarbība ar katru gadu kļūst plašāka, un spējas arvien vairāk pilnveidojas. Tāpēc esmu gandarīts, ka Latvijā uz ikgadējām militārajām mācībām ieradušās astoņas Mičiganas Nacionālās gvardes lidmašīnas A-10 un divas KC-135, kas veic degvielas uzpildi gaisā,» uzsvēra ģenerālmajors Gregorijs Vadnaiss. «Latvijas un Mičiganas partnerībai ir stiprs pamats, tai skaitā kopīgs mūsu karavīru dienests Afganistānā. Tā nav tikai partnerība — tā ir draudzība.»

Gaisa atbalsta kontrolieru un apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju spējas Latvijā ir attīstītas tik augstā līmenī, tieši pateicoties partnerībai ar Mičiganas Nacionālo gvardi. 2016. gadā apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju kursu absolvēja 24 Latvijas karavīri no dažādām vienībām; tā bija trešā reize, kad kurss norisinājās Latvijā un visi karavīri sekmīgi šo kursu absolvēja. Sadarbības projekta ietvaros Latvijā ir uzstādīts arī mācību simulators, tāpēc Latvijā ir iespējams izglītot arī citu NATO valstu gaisa atbalsta kontrolierus.

«Saber Strike» ir ikgadējas ASV vadītas apvienotās sauszemes un gaisa spēku mācības, kas tiek organizētas jau kopš 2010. gada. Tās ir iekļautas arī NATO vadīto mācību sērijā «Allied Shield».

Sagatavojusi Daina Ozoliņa, AM Preses nodaļa.
Foto — Gatis Indrēvics.

1941. gada 14. jūnijs — latviešu virsnieku represijas Litenē

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1941. gada 14. jūnijā daudzām Latvijas ģimenēm sākās gadiem ilgs Golgātas ceļš padomju soda nometnēs. Represijas pret savas un situ valste iedzīvotājiem arī līdz tam komunistiskajam padomju režīmam nebija nekas svešs. Sākumā «revolūcijas vārdā» tika iznīcināti citādi domājošie pašu mājās, vēlāk revolucionārie «pasaules pārveidotāji» ķērās pie tikko kā «atbrīvotajām» un «pievienotajām» teritorijām, kā toreiz teica austrumu
kaimiņvalsts militārie teorētiķi, pie «limitrofu valstu» — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — iedzīvotājiem. Pēdējā laikā atsevišķi vēsturnieki (piemēram,
M. Meljuhovs, J. Hofmans u.c.) izvirzījuši domu, ka pirmās deportācijas PSRS

toreizējās pierobežas teritorijās īstenotas, lai nodrošinātos pret varbūtējiem
ekscesiem, kad Sarkanā armija sāks karadarbību pret Eiropas valstīm. Mūsdienu historiogrāfijā PSRS plāni uzsākt karu pirmajiem šodien ir labi
zināmi. 

1940. gada 17. jūnija rītā Sarkanā armija pārgāja Latvijas robežas un iegāja Ludzā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Tukumā, Kuldīgā un Talsos. Plkst. 12 priekšpusdienā padomju tanki iebrauca Rīgā. Latvijas armijai netika dota pavēle pildīt uzdevumu, kuram tā tika gatavota — aizstāvēt savu Dzimteni. «Tautas vadonis», Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis, baidoties uzņemties atbildību par savas valsts pilsoņu dzīvībām, nespēja dot labāku padomu kā «visiem palikt savās vietās».

Ciganovs 4

Faktiskā vara nonāca Maskavas atsūtītā emisāra Andreja Višinska rokās. Kopš šī brīža nekāda Latvijas valdības autonoma gribas izpausme vairs nebija iespējama. Višinska vadībā tika sastādīta padomēm paklausīga valdība ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, kas solīja Latvijas tautai demokrātisku Saeimu un valsts Satversmes ievērošanu. Ilūzijas izgaisa drīz: 1940. gada 14. — 15. jūlijā notika sasteigtas tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas, kurās pielaida tikai vienu — Maskavas akceptēto — komunistu sarakstu. Visi mēģinājumi iesniegt alternatīvus sarakstus cieta neveiksmi. Jaunā «Tautas Saeima», rupji pārkāpjot Satversmi, kurā bija noteikts, ka varas formas maiņa valstī var notikt tikai pēc pilsoņu vairākuma brīvas gribas izpausmes, paklausīgi Maskavai nobalsoja par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.

Padomju okupācijas vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju. Tika nomainīta armijas vadība, sākās nevēlamo virsnieku atvaļināšana un pirmās represijas. 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb «poļitruku» štata amatus, kuros parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. 27. augustā, samazinot armiju uz pusi, ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, sastāvošu no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām. Saskaņā ar jauno štatu korpusā bija paredzēts iekļaut 16 000 vīru. Latvijas karavīriem uz vecajiem formas tērpiem lika uzšūt sarkanarmiešu zīmotnes. Padomju varas īstenoto represiju vilnis pieauga un savu kulmināciju sasniedza 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju, kad pavisam 15 424 personas, ieskaitot ap 3300 bērnus, jaunākus par 16 gadiem, lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Tā bija pirmā lielākā Latvijas pilsoņu masveida deportācija. Bijušās nacionālās armijas karavīri nebija izņēmums.

24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri dod zvērestu padomju varai. 1941. gada 23. februāris.
24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri dod zvērestu padomju varai. 1941. gada 23. februāris.

1941. gada martā izplatījās ziņa, ka 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam maijā būšot jāiet uz vasaras apmācības lauka nometnēm. Baltijas atsevišķā kara apgabala štābs, kuram bija pakļauts korpuss, noteica visam korpusam vienu nometnes vietu — Liteni. Litenes pagasts ar tāda paša nosaukuma muižu un dzelzceļa staciju atrodas apmēram 19 km no Gulbenes pilsētas un robežojas ar Latgali. Līdz tam šeit bija izbūvēta vieta Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulku un Latgales artilērijas pulku atsevišķu vienību vasaras apmācības nometnei un šaušanas poligoni. Bija skaidrs, ka Litene nevar kalpot visa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnes vajadzībām, jo tā bija domāta mazākam skaitam karavīru. Turklāt 1940./ 1941. gada ziemā tur dislocētās Sarkanās armijas daļas nometnes apkārtni bija pamatīgi piedrazojušas un izpostījušas. Latviešu karavīri Liteni savā starpā atklāti sauca par «konclēģeri».

No izsūtāmo vagoniem izmestās latviešu karavīru rakstītās zīmītes.
No izsūtāmo vagoniem izmestās latviešu karavīru rakstītās zīmītes.

«Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzīti. Jau no aprīļa mēneša visi atvaļinājumi bija atcelti. Noskaņojums bija ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek — avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi…» vēlāk atcerējās korpusa bijušais karavīrs Verners Naums.

1. jūnijā sākās korpusa vienību ierašanās vasaras nometnē. Štābs izvietojās Litenes muižā, viena divīzija un korpusa artilērijas pulks novietojās pie Ostraviešu mājām, kur nometni nācās būvēt no jauna, otra divīzija, sakaru un sapieru bataljoni — Litenes nometnē. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ne jau apmācības dēļ korpuss tika aizvests uz Liteni. 12. jūnijā visus korpusa, divīziju un pulku komandierus, kā arī citus vecākos virsniekus piespieda nodot savus amatus un nosūtīja «kursos» uz Maskavu, lai it kā «papildinātu zināšanas». Par korpusa komandieri kļūst ģenerālleitnants S. Akimovs, pēc tam — ģenerālmajors K. Kačanovs.

24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri. 1940.—1941. gads.
24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri. 1940.—1941. gads.

«Kursi» latviešu ģenerāļiem un pulkvežiem beidzās jau pēc dažām dienām, kad gandrīz visi uz «kursiem» nosūtītie latviešu virsnieki tika apcietināti un vai nu ievietoti cietumā Maskavā, vai aizsūtīti uz spaidu nometnēm Noriļskā. Tādā veidā tika re-presēti ģenerāļi R. Kļaviņš, J. Liepiņš, A. Krustiņš, pulkveži K. Lejiņš, Ž. Jomerts, J. Žīds, N. Ābeltiņš un daudzi citi. Tikai daži no nosūtītajiem uz «kursiem» (ģenerālis O. Ūdentiņš, pulkveži R. Lielibiksis, K. Priedītis un V. Bruņenieks) netika apcietināti un vēlāk dienēja Sarkanajā armijā kā padomju militāro mācību iestāžu pasniedzēji.

14. jūnijs 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā izpaudās latviešu virsnieku masveida arestos, uz ko padomju represīvās iestādes bija ilgi un rūpīgi gatavojušās. 13. jūnijā korpusa vienībās par dežūrvirsniekiem iecēla vienīgi krievus, arī sardzē nebija latviešu karavīru. Šajā laikā korpusa vienībās lielā skaitā tika ieplūdināti no Krievijas atsūtīti jaunkareivji, kuri tieši 14. jūnijā bija «pagaidām» jāapbruņo ar latviešu karavīru ieročiem, lai it kā piedalītos ierindas skatē. Tādā veidā korpusa latviešu karavīru daļai ieročus atņēma. Bez tam Litenē un Ostraviešos novietojās speciālas sarkanarmijas vienības un pastiprinātas patruļas. Visas korpusa vienības saņēma rīkojumu, ka 14. jūnijā neviens nedrīkst atstāt nometnes teritoriju, jo tikšot rīkotas kadru mācības lauka apstākļos. Korpusa vasaras nometnes štābu Litenes muižā naktī slepus ielenca vairākas čekistu rotas ar diviem tankiem. Savukārt vairākās korpusa vienībās pēkšņi pavēlēja visus ieročus nodot pulku noliktavās, tikai dežurantiem izsniegt šautenes un ķiveres.

Agrā rītā pēc saraksta izsauktos virsniekus iesēdināja kravas automašīnās. Atceras bijušais Jātnieku pulka kapteinis K. Bergs:

«Mums lika sapulcēties braukšanai uz mācībām. Sakāpām mašīnās, un sākās brauciens uz «mācību» vietu. Tur nonākot, mums lika sastāties kolonnā pa divi un doties iekšā kādā mežiņā. Pēkšņi mūs apturēja saucieni: «Rokas augšā!» Bijām ielenkti, mums tuvojās sarkanarmieši paceltām šautenēm. «Gulties!» — noskanēja jauna pavēle. Saņēmu
tā kā grūdienu, nokritu. Atskanēja daži
šāvieni, sākās burzma. Mūs atbruņoja, norāva zīmotnes un atņēma visu, atskaitot apģērbu. Kādu laiku bija jāguļ sarkanarmiešu ieroču draudos, bet tad lika celties un iet pie mašīnām, kur mūs sasēdināja citu pie cita. Brauciens devās uz Gulbenes staciju, kur mums pavēlēja iekāpt sarkanajos preču vagonos ar aizrestotiem lodziņiem.» Līdzīgi Golgātas ceļš uz Sibīriju sākās arī simtiem citu latviešu virsnieku. Šos notikumus savā atmiņu stāstā «Latvju virsnieks Nr. 35473» aprakstījis korpusa leitnants R. Gabris:

Ciganovs 2

«.. Mēs nonākam mežā, apmēram hekt­āru lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malu. Nodomāju, ka laikam tā vajag, un tūlīt aizmirstu šo sīkumu. Mūs apstādina un pagriež uz labo. «Mūsu šodienas mācības ir…» majors Gurešins iesāk un tad briesmīgi skaļā balsī nokliedz: «Rokas augšā!» Tai pašā mirklī gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mūsu krūtīm. Tāda pati kursantu ierinda izlec mums aiz muguras.»

Lai mazinātu iespēju pretoties, izmantojot pistoles, kas atradās labajos sānos pie jostas, ar aizbildinājumu, ka «priekšniecības acīs jāizskatās pēc iespējas labāk», tika dots rīkojums uz labās rokas nest lietusmēteli un labajā plecā uzkārt arī karšu somu. Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdi nometnē mēģināja izrādīt pretošanos, tika uz vietas nošauti — kapteiņi M. Linnemeijers, A. Lulla un P. Ozols. Latviešu karavīrus stingrā apsardzībā nogādāja Gulbenes stacijā, no kurienes viņus aizveda uz Sibīriju — Noriļsku. 

«Gulbenē mūs sagaida restots lopu ešelons. Daļai vagonu durvis vaļā, citiem ciet un klemme priekšā. Pa šķirbām manāms, ka iekšā kustas karavīru tērpi. Pēc brīža mēs pa sava vagona šķirbām varam vērot, kā pildās tukšie vagoni. Atkal un atkal tiek atdzītas jaunas apcietināto latviešu virsnieku partijas,» rakstīja R. Gabris.

14. jūnija vēlā vakarā apcietināto ešelons (kurš pēc atmiņām esot sastāvējis no 17, pēc citām ziņām — no 20 aizrestotiem arestantu vagoniem) no Gulbenes devās uz Rīgu, kur nonāca Šķirotavas stacijā. 16.—17. jūnijā, papildināts ar apcietinātajiem igauņu un lietuviešu virsniekiem, arestēto baltiešu karavīru ešelons devās tālāk uz Dau­gavpili, bet no turienes — uz Krieviju. Tālāk virsniekus etapēja uz Krievijas galējiem ziemeļiem — Noriļskas soda nometnēm.

1940. gada 14. jūnijā Litenē un Ostraviešos apcietināja un tālāk deportēja uz Sibīriju ap 514 bijušās Latvijas armijas virsniekus. No Noriļskas nāves lēģeriem 50. gadu beigās Latvijā atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti izmocītu un slimu represēto virsnieku.

Pirmajā padomju okupācijas gadā jeb kā tautā šo laiku nosauca — Baigajā gadā — no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 bijušie Latvijas armijas virsnieki. To vidū 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulk­veži—leitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti un 220 leitnanti.