Ārzemju ziņas

Print

Notikušas plaša mēroga starptautiskas militāras mācības

No šī gada 13. līdz 27. maijam Lietuvas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un teritoriālajos ūdeņos Baltijas jūrā Lietuvas Jūras spēku vadībā norisinājās gadskārtējās starptautiskās jūras spēku mācības «Open Spirit». Tajās kopumā piedalījās 19 kuģi no 14 valstīm — no ASV, Beļģijas, Dānijas, Kanādas Igaunijas, Francijas, Latvijas, Lietuvas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas. Mācību dalībnieki, tajā skaitā  dažādu valstu niršanas speciālisti un atmīnētāji, veica no abiem pasaules kariem palikušo sprādzienbīstamo priekšmetu meklēšanu un iznīcināšanu. Kopumā Lietuva jau ir vadījusi un uzņēmusi sešas mācības «Open Spirit». 

«Open Spirit» noslēguma pārgājiens 2013. gadā Lietuvas teritoriālajos ūdeņos.
«Open Spirit» noslēguma pārgājiens 2013. gadā Lietuvas teritoriālajos ūdeņos.

Kopš 1997. gada mācības «Open Spirit» tiek organizētas katru gadu rotācijas kārtībā vienā no Baltijas valstīm, un šo mācību galvenais mērķis ir samazināt sprādzienbīstamo priekšmetu skaitu Baltijas jūras kuģošanas maršrutos un zvejas rajonos. Eksperti lēš, ka Lietuvas teritoriālajos ūdeņos no abiem pasaules kariem joprojām varētu būt apslēptas 1600 jūras mīnas. Līdztekus drošības uzlabošanas pasākumiem «Open Spirit» dalībnieki pilnveido štābu un kuģu apkalpju sadarbību specifiskajās atmīnēšanas operācijās, izmantojot vienotu taktiku un plānošanas procedūras.

Vienlaikus ar «Open Spirit» — no 16. līdz 19. maijam — Igaunijā (Krievijas pierobežas rajonos) norisinājās plaša mēroga NATO mācības «Spring Storm», kurās piedalījās vairāk nekā 6000 karavīru no 10 alianses dalībvalstīm, tajā skaitā no ASV, Nīderlandes, Polijas, Lielbritānijas un Vācijas. Mācībās bija iesaistīta arī aviācija — iznīcinātāji bumbvedēji Su-22 (Polijas GS) un ASV Gaisa spēku iznīcinātāji F-15, militārā transporta lidmašīnas «CH-47 Chinook» un konverto­plāni «Bell V-22 Osprey».

Kontekstā ar «Open Spirit» norisi masu medijos tiek atkārtoti citēts Igaunijas premjerministra Tāvi Reivasa paziņojums, ka Igaunija centīsies panākt sabiedroto spēku pastāvīgu klātbūtni gan Igaunijā, gan kaimiņvalstīs. «Tādējādi tiktu raidīts nepārprotams signāls, ka ar NATO dalībvalstīm nevajadzētu naidoties, jo aliansē darbojas princips: «Viens par visiem, un visi par vienu.»»

PrintStrauji palielinās militāro budžetu

Lietuvas finanšu ministrs Rimants Šadžus paudis, ka 2017. gadā Lietuvas militāro budžetu būtu iespējams palielināt līdz 725 miljoniem eiro, tas ir par 150 miljoniem vairāk nekā 2016. gadā, sasniedzot 1,77% no iekšzemes kopprodukta. R. Šadžus norādījis, ka papildu līdzekļus varēs iegūt uz valsts pārvaldes izdevumu samazināšanas rēķina un precīzi skaitļi būs zināmi līdz ar jaunā gada budžeta apstiprināšanu Seimā.

Komentējot budžeta pieaugumu, aizsardzības ministrs Jozs Oleks uzsvēris, ka papildu nauda tiks novirzīta gan karavīru ikdienas uzturēšanai, gan Bruņoto spēku modernizēšanai (ieskaitot jaunu pretgaisa un prettanku apbruņojumu un kājnieku kaujas mašīnas), gan arī militārās infrastruktūras uzlabošanai (modernizējot poligonus u.c.).

Parāde par godu Lietuvas BS 95. gadadienai.
Parāde par godu Lietuvas BS 95. gadadienai.

2016. gadā Lietuvas militārais budžets ir 575 miljoni eiro (1,48% no IKP). Lietuvas parlamentā pārstāvētās partijas paziņojušas par konceptuālu vienošanos sasniegt 2% līmeni līdz 2020. gadam, tomēr netiek izslēgta iespēja sasniegt 2% jau 2018. vai 2019. gadā.

Pēc J. Oleka teiktā, sasniegt 2% nebūs viegli, taču šis izdevumu apjoms aizsardzībai nav noteikts kā absolūtie griesti. Tuvākajā nākotnē izdevumi militārajām vajadzībām varot pārsniegt 2% no IKP — atkarībā no ģeopolitiskās situācijas attīstības un atbilstoši sabiedroto spēku vajadzībām Lietuvas teritorijā.

Tikmēr pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma firmas RAIT veiktā Lietuvas iedzīvotāju aptauja liecina, ka gandrīz 67% respondentu atbalsta militārā budžeta pieaugumu līdz 2% no IKP. Pēc aptaujas aizsardzības ministrs J. Oleks paudis gandarījumu, ka pilsoņu vairākums apzinās aizsardzības budžeta pieauguma objektīvo nepieciešamību, tajā skaitā pildot kolektīvās aizsardzības saistības pret citām alianses dalībvalstīm. Vērtējot Lietuvas dalību NATO, aptaujā ir noskaidrots, ka 81% Lietuvas iedzīvotāju atzinīgi vērtē atrašanos alianses sastāvā. Turklāt 72% respondentu pauduši atbalstu tam, ka Lietuvā būtu jāizvieto lielāks skaits alianses karavīru, militārās tehnikas un bruņojuma.

Print

Nenorobežosies no NATO drošības pasākumiem un turpinās ciešu sadarbību ES ietvaros 

Aprīļa beigās Zviedriju apmeklēja NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Petrs Pāvels, lai aktivizētu NATO dialogu un sadarbību ar Zviedriju reģionālās drošības uzlabošanai un esošo draudu neitralizēšanai. Tiekoties ar Zviedrijas aizsardzības ministru Pēteru Hultkvistu, ģenerālis P. Pāvels  akcentēja Zviedrijas svarīgo lomu, sadarbībā ar NATO uzturot mieru un ekonomisko stabilitāti stratēģiski svarīgajā Baltijas jūras reģionā.

Ģenerālis augsti novērtēja līdzšinējo alianses un Zviedrijas sadarbību situācijas kontrolē un pretpasākumos hibrīdkara draudiem, kā arī aicināja plašāk sadarboties kopīgu militāro mācību rīkošanā reģionālās un starptautiskās drošības stiprināšanai. Kopš 1994. gada (pēc pievienošanās programmai «Partnership for Piece») Zviedrija ir aktīvi piedalījusies arī alianses vadītajās starptautiskajās operācijās un miera uzturēšanas misijās.

Arz kolazha
Zviedrijas, Somijas un NATO karogu fotokolāža.

Maija vidū intervijā masu medijiem Zviedrijas aizsardzības ministrs P. Hultkvists vēlreiz apliecināja karalistes proaktīvo nostāju sadarbībai ar partnervalstīm Eiropas Savienības ietvaros un arī citām ziemeļu valstīm (Norvēģiju) jebkādas katastrofas vai uzbrukuma gadījumā. Apliecinot savu solidaritāti, P. Hultkvists norādīja: «Zviedrija nepaliks pasīva, ja ES dalībvalstīm vai Norvēģijai vajadzēs palīdzību, un mēs sagaidām, ka partneri rīkosies analoģiski.»

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, ministrs sacīja, ka turpinās sadarbības paplašināšanu ar saviem partneriem, jo īpaši ar Somiju. Transatlantiskās saites ir vissvarīgākās, un tāpēc ir aktualizēta rīcības plānošana krīzei, paplašinot kooperāciju ar Baltijas valstīm, Poliju, ES, NATO un ANO.

 PrintPlāno pirkt jaunus iznīcinātājus

Dānijas valdība nesen pieņēmusi lēmumu atbalstīt vismaz 27 jaunu ASV kompānijas «Lockheed Martin» ražoto iznīcinātāju «F-35 Lightning II» iegādi Karalisko gaisa spēku (KGS) modernizācijai. Karalisko bruņoto spēku komandieris armijas ģenerālis Pēters Kristensens norādīja, ka  «F-35 Lightning II» daudzās izvērtēšanas pozīcijās ir apsteidzis konkurentus. Jauno iznīcinātāju pirkšana vēl jāakceptē parlamentā, iegūstot atbalstā vairākumu no 179 balsīm.

KGS sastāvā ir jānomaina novecojušie iznīcinātāji F-16AM/BM, jaunās tehnikas piegādi plānojot 2021.—2027. gadā. Viena jaunā iznīcinātāja cena ir vairāk nekā 100 miljoni dolāru, lai gan ASV apgalvo, ka sērijveida ražošanā jau no 2019. gada viena vienība nemaksās vairāk par 85 miljoniem dolāru. Tomēr nav izslēgts, ka Dānijas parlaments nobalsos par labu lētākiem konkursā pieteiktajiem iznīcinātājiem — «F/A-18E/F Super Hornet» un «Eurofighter Typhoon». 

Dānija ir viena no astoņām valstīm, kas piedalījās «F-35 Lightning II» izstrādē. Ja pirkums gūs parlamenta atbalstu, Dānija kļūs par 11. valsti pasaulē, kuras Gaisa spēkiem būs «F-35 Lightning II». Ar šiem iznīcinātājiem jau operē ASV, Austrālija, Dienvidkoreja, Itālija, Izraēla, Japāna, Lielbritānija, Nīderlande, Norvēģija un Turcija. Piemēram, Lielbritānija šī gada 12. aprīlī saņēma pēdējo, ceturto, «F-35 Lightning II» (BK4), kas nav sērijveida ražojums. Pašu pirmo jauno iznīcinātāju (BK1) briti saņēma 2012. gadā. Lielbritānija jau ieplānojusi tuvākajos gados iegādāties pavisam 138 jaunos iznīcinātājus «F-35 Lightning II» dažādās modifikācijās no sērijveida ražošanas konveijeriem.

«F-35 Lightning II».
«F-35 Lightning II».

Aktivizējot iznīcinātāju parka modernizācijas programmu, kura tika aizsākta 2014. gadā, Somija izsūtījusi četriem pretendentiem (ASV — F-35, F/A-18E/F, F-16, F-15, Francijā — «Rafale», Lielbritānijā — «Eurofighter Typhoon», Zviedrijā — «JAS Gripen» ) priekšlikumus pieteikties konkursā. Līdz 2016. gada septembrim tiks apkopoti un izanalizēti visi iesūtītie materiāli, kā arī pieņemts lēmums, kuras firmas visvairāk atbilst Gaisa spēku prasībām un varēs oficiāli startēt piegādes konkursā 2018. gadā.

Somijas GS «Hornet», veicot degvielas uzpildi gaisā.
Somijas GS «Hornet», veicot degvielas uzpildi gaisā.

Eksperti aprēķinājuši, ka jauno iznīcinātāju projekts Somijai var izmaksāt sešus miljardus eiro. Iegādes līgumus plānots slēgt 2021. gadā, lai iznīcinātāji tiktu piegādāti, sākot no 2025. gada. Tādējādi pakāpeniski tiks nomainīti 60 novecojušie iznīcinātāji «F/A-18C/D Hornet», kas iekļauti ierindā 1995.—2000. gadā. Pārējo Somijas Gaisa spēku floti veido tikai palīgaviācija, transporta un mācību lidmašīnas.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto— www.hightech-edge.com; https://www.lrp.lt; http://yle.fi; www.wikipedia.org.

Ūdenī nolaists pasaulē lielākais bezpilota kuģis

ASV inženieri un konstruktori ir nodrošinājuši sev līderpozīcijas pasaulē daudzās jomās, tostarp bezpilota lielgabarīta kuģu būvē. Maija sākumā ASV jaunāko zinātnisko izstrādņu aģentūra DARPA (Defense Advanced Research Projects Agency) publiski paziņoja, ka sadarbībā ar aizsardzības rūpniecības firmu «Leidos» pabeigts darbs pie pasaulē lielākā bezpilota kuģa «Sea Hunter», kura oficiālais nosaukums ir ASW Continuous Trail Unmanned Vessel (ACTUV). «Sea Hunter» tika uzbūvēts ASV Oregonas štata piekrastē un ar speciālu baržu pārvests uz Sandjego piekrasti Kalifornijā. Turpmākos divus gadus sadarbībā ar ASV Jūras spēkiem ir ieplānoti plaši izmēģinājumi. To laikā «Sea Hunter» pakļausies visiem starptautiskajiem kuģošanas likumiem un noteikumiem, kas attiecināmi uz šādu gabarītu peldlīdzekļiem, jo pagaidām nav nekādu standartu vai instrukciju, kas regulētu tieši bezpilota kuģu navigāciju. Iespējams, pēc eksperimentu stadijas veiksmīga noslēguma tiks izstrādāti pirmie normatīvie dokumenti šādiem kuģiem. Izmēģinājumu laikā uz kuģa atradīsies zinātniskais personāls, kas tehnisko problēmu gadījumā nodrošinās kuģa manuālo vadību. Viena no neatrisinātām problēmām ir tā, ka «Sea Hunter» vēl nespēj atpazīt citu kuģu raidītos skaņas signālus — svilpi, gongu un zvanu. Pašreizējā tehniskajā izpildījumā «Sea Hunter» ir aprīkots ar modernākajām optiskajām sistēmām, kuru funkcija ir citu kuģu atpazīšana.

«Sea Hunter» pretzemūdeņu sensoru darbības princips (datorgrafika).
«Sea Hunter» pretzemūdeņu sensoru darbības princips (datorgrafika).

Jaunā kuģa projekta kopējās izmaksas līdz šim sasniegušas 120 miljonus dolāru, taču sērijveidā «Sea Hunter» tipa kuģu vienas vienības būve varētu maksāt ne vairāk par 20 miljoniem. Ja izmēģinājumi būs veiksmīgi, ASV Jūras spēkiem tiks uzbūvēta vesela flote ar šādiem bezpilota kuģiem. DARPA pārstāvis Džērids Adamss uzsver, ka būtiskākais ieguvums no šādu kuģu integrēšanas jūras spēku operācijās un uzdevumos būs jūrnieku dzīvību saglabāšana, retāk sūtot pildīt uzdevumus ar reāliem draudiem dzīvībai.

«Sea Hunter» programmas vadītājs Skots Liflands informējis, ka pilnais kuģa ūdensizspaids ir 140 t (kopā ar 40 t dīzeļdegvielas), garums — 40 m. Kuģis aprīkots ar diviem dīzeļdzinējiem, kas nodro­- šina 27 mezglu (49,8 km/h) maksimālo ātrumu. Bez degvielas papildināšanas kuģis var pildīt 70 dienas ilgu uzdevumu, veicot vairākus tūkstošus jūras jūdžu. «Sea Hunter» ir ierindojams eskadras mīnukuģu kategorijā, kas paredzēti pretinieka zemūdeņu atklāšanai un iznīcināšanai, taču pagaidām tas netiks apgādāts ar bruņojumu.

Jauno kuģi būs iespējams izmantot ne tikai militārām vajadzībām, bet arī komerciālos projektos. Zinātnieki prognozē, ka «Sea Hunter» veiksmīgie izmēģinājumi varētu ļoti drīz pavērt ceļu kravas kuģu izstrādei bez apkalpēm, nodrošinot lētākus pārvadājumus pa jūras ceļiem visā pasaulē.  Gan Eiropas, gan Āzijas valstis varētu ievērojami ekonomēt ekspluatācijas izdevumus, sākot izmantot bezpilota kravas kuģus. Tomēr skeptiķi šaubās, vai būs iespējams tik drīz radīt robotizētus kuģus, kuri droši un bez riska strādās tālu no sauszemes. Arī jūras navigācijas eks­perti pauž piesardzīgu optimismu attiecībā uz tādu jūras robotu izstrādi, kuri līdzīgi cilvēkam spētu novērtēt dažādās draudu situācijas jūrā un adekvāti apstākļiem ātri rīkoties.

«Sea Hunter» eksperimentālais prototips.
«Sea Hunter» eksperimentālais prototips.

Iepriekšējos gados ASV Jūras spēki un militārās jomas zinātnieki ir sadarbojušies dažādos projektos un eksperimentējuši ar visdažādākajām bezpilota sistēmām — sākot ar bezpilota helikopteriem līdz distances vadības mazgabarīta laivām, kas tiek palaistas no lieliem kuģiem. Pentagona budžets līdz 2020. gadam paredz būtiskas investīcijas lielgabarīta bezpilota peldlīdzekļu izstrādē. To skaitā 600 miljoni dolāru tiks ieguldīti, lai finansētu zem­ūdens bezpilota peldlīdzekļa izstrādi personāla transportēšanai.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — www.darpa.mil; www.telegraph.co.uk.

Amerikāņu YMCA darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva.

Sākums šā gada marta un aprīļa numurā.

Sports un aktivitātes ārpus armijas
Organizācijas vadība palīdzēja Latvijas iedzīvotājiem tuvinieku meklējumos visās pasaules vietās, kur vien darbojās YMCA nodaļas, kā arī sniedza atbalstu organizācijām (Lauksaimniecības centrālbiedrība un citas šāda rakstura organizācijas 1921. gada rudenī saņēma ASV Lauksaimniecības departamenta YMCA piesūtītās gadagrāmatas un laikrakstus). Turklāt 1921. gada februārī A. Lainss apsolīja sniegt atbalstu Latvijas studentiem ar drēbēm, grāmatām un citām lietām, bet aprīlī nodeva Latvijas Augstskolas trūcīgajiem studentiem viņiem ASV saziedotos 2000 dolārus (sadarbībā ar ARC tika sarūpētas studentiem nepieciešamās drēbes).

Jekabsons 11921. gada pavasarī, apceļojot reģiona valstis ar uzdevumu konstatēt situāciju ar jaunatnes izglītības apstākļiem, Latviju apmeklēja YMCA amatpersona un ārsts V. Ors (15. martā viņš izbrauca no Rīgas uz Valku). Pēc vairāku mācību iestāžu (Latvijas Augst­skolas, tehnikuma, vidusskolu un pamatskolu) apmeklējuma viņš presei atzinīgi izteicās par jaunatnes noskaņojumu un atzina: «Tik grūtus apstākļus, kādos lielākā daļa jūsu jaunatnes atrodas, kad dienu jānodarbojas iestādēs un citur un mācībām atliek rīti, vakari un naktis, Amerikas jaunatne — ar nedaudziem izņēmumiem — nepazīst.»

1921. gada martā Rīgā tika izveidota YMCA Kara gūstekņu sekcija Donalda Lourija (Lowrie) vadībā, kura  sadarbojās ar Starptautisko Sarkano Krustu un rūpējās par bijušajiem krievu karagūstekņiem, kuri cauri Latvijai atgriezās mājup no Vācijas, un vāciešiem, čehiem un ungāriem atceļā uz dzimteni no Padomju Krievijas. Sākot ar augustu, amerikāņi uzņēma vairākus gūstekņu transportus mēnesī. Oktobrī sekcijas namā Popova ielā pabija kopumā 1145 personas no trijiem transportiem. YMCA Latvijas nodaļas vadītājs Dž. Somervils, kas Lainsu amatā bija nomainījis 1921. gada jūlijā, īpaši atzīmēja ungāru virsnieku aktivitāti — piecu Rīgā pavadīto dienu laikā viņi noorganizēja orķestri, sarīkoja vairākus koncertus un galda spēļu turnīrus. Raksturīgi, ka Popova ielas namā kādu laiku minētie virsnieki dzīvoja kopā ar ungāru komunistiem, pret kuriem viņi tika samainīti (viens komunists pret sešiem virsniekiem) un kuri atradās ceļā uz Padomju Krieviju. Organizācija deva cilvēkiem iespēju nosūtīt vēstules, apmeklēt bārddzini, sarīkot šaha turnīrus, koncertus un izrādes, kā arī apgādāja tos ar ziepēm, cigaretēm, saldumiem un pārtiku. Berlīnē speciāli tika pasūtīti laikraksti ungāru valodā, ko atgādāja uz Latviju.

YMCA darbība Latvijā bija daudzpusīga. Piemēram, 1922. gada sākumā pie organizācijas ar lūgumu sniegt atbalstu baltkrievu skolām Latgalē ar mācību grāmatām krievu valodā vērsās Izglītības ministrijas Baltkrievu izglītības pārvalde. Aprīlī no YMCA mītnes Berlīnē uz Latviju tika nosūtītas kopumā 752 organizācijas izdotās mācību grāmatas, kuras līdz tam tika dalītas vienīgi krievu bēgļu skolās. Tāpat tika rādītas arī mācību filmas dažādām armijas speciālistu grupām, piemēram, 1922. gada 18. janvārī klubā Maskavas ielā aizsardzības resorā nodarbinātajām sievietēm un karavīru tuviniecēm tika demonstrēta bezmaksas mācību filma par veneriskajām slimībām, ko papildināja kara ārsta priekšlasījums.

Jekabsons 2Sevišķi aktīva organizācija bija sporta jomā. Jau 1920. gada septembra sākumā tā dāvāja Latvijas Armijas sporta savienībai pirmo ziedojumu — 24 futbola un 6 beisbola bumbas, 6 pumpjus un tenisa piederumus. Organizācijas vadībā no 1921. gada janvāra sākuma bija īpašs sporta pārziņa amats, ko ieņēma Čikāgas sportists, ASV Virsnieku rezerves korpusa 2. leitnants R. Hansens, kurš pirms tam bija darbojies Rumānijā (tika izveidota īpaša YMCA «Fiziskās audzināšanas nodaļa jaunekļu attīstināšanai» Rīgā, Raiņa bulvārī 2). 1921. gada 17. janvārī ministru prezidents K. Ulmanis rakstā A. Lainsam izteica valdības prieku par R. Hansena ierašanos, atcerējās savus personiskos, Savienotajās Valstīs gūtos iespaidus par augsto sporta dzīves līmeni un izteica pārliecību, ka «fiziskajām nodarbībām skolās un armijā ir nenovērtējama nozīme nacionālajā attīstībā». Tāpat viņš izteica pārliecību, ka R. Hansena pieredze ļaus sasniegt augstus rezultātus arī Latvijā, un informēja par to, ka Valsts kancelejai ir dots rīkojums nodibināt sporta instruktoram sakarus ar attiecīgajām armijas un skolu institūcijām.

R. Hansens ieradās Rīgā jau 1920. gada 28. decembrī un, aktīvi sadarbojoties ar Latvijas armijas Sporta savienības priekšsēdētāju kapteini Dāvidu Veisu, panāca, ka 1921. gada 5. februārī apsardzības ministrs izdeva rīkojumu par komisijas izveidošanu amerikāņu fiziskās attīstības metožu ieviešanai armijas apmācībā (tās sastāvā iekļāva Kara skolas priekšnieku pulkvedi Jāni Ceplīti, pulkvežleitnantu Rūdolfu Klinsonu un Kara skolas vingrošanas pasniedzēju leitnantu Alfrēdu Lukstiņu). Komisija izstrādāja darbības plānu un 1921. gada 25. februārī ministrs izsludināja tā realizācijas sākumu.

1921. gada martā Hansenam kā tulks tika piekomandēts Latvijas armijas kareivis V. Voits, un maijā R. Hansena un R. Klinsona organizētos sporta instruktoru sešu nedēļu kursus beidza 42 Latvijas armijas virsnieki. 14. jūlijā ASV militārais novērotājs Tomass Holidejs (Hollyday) rakstīja, ka R. Hansens augstu tos novērtējis no «fiziskā un garīgā viedokļa», atzīmējot, ka viņi ātri apguvuši «amerikāņu treniņa metodes». Kursa ietvaros tika apgūti vieglatlētikas pamati (skriešana — sprints, vidējās un garās distances, stafete, šķēršļu josla u.c.), soļošana, tāllēkšana un augstlēkšana, āmura, diska u.c. mešana, t.s. smagatlētika (bokss, grieķu-romiešu cīņa, svarcelšana, džiudžitsu cīņa u.c.), ūdenssporti (ieskaitot slīcēju glābšanu un pirmās palīdzības sniegšanu), sporta spēles, higiēnas, pirmās palīdzības pamati, fiziskā izglītība, sporta laukumu izveides un spēļu organizācijas pamati u.c. Kursu noslēdza stingrs pārbaudījums.

Jekabsons 3R. Hansens Rīgā pilsētas domes ierādītajās vietās uzturēja četrus sporta spēļu laukumus (Suvorova ielā pretī Kara skolai, Maskavas priekšpilsētā Katoļu ielā un pie galvenā pasta ēkas kanālmalā, kā arī Mežaparkā), kuros brīvo laiku pavadīja gan bērni, gan pieaugušie. Turklāt vasarā YMCA ierīkoja sporta laukumu arī Rīgas jūrmalā un Kojusalas ielā. Ievērojamu palīdzību R. Hansenam no 1921. gada maija sniedza viņa asistents, tikko no Padomju Krievijas atbraukušais Aleksandrs Miezītis (1912. gada olimpiādes Stokholmā dalībnieks grieķu-romiešu cīņā Krievijas komandas sastāvā) un ūdenssporta speciālists H. Baumanis, kā arī Ž. Dzenis un vēl vairāki instruktori. Pēc ministru prezidenta K. Ulmaņa lūguma YMCA instruktori uzņēmās valdības namu apsargājošo karavīru apmācīšanu boksā un sporta spēlēs. R. Hansens publicēja presē rakstus par sporta nozīmi veselības uzturēšanā. Savukārt 16. jūlijā T. Holidejs nosūtīja uz Vašingtonu fotogrāfijas no šo kursu nodarbībām.

Par ikdienišķu parādību armijā kļuva YMCA organizētās sporta spēles. Īpašu popularitāti ieguva futbols, volejbols un basketbols, kā arī hokejs ziemā. Pirmie publiskie amerikāņu sporta spēļu demonstrējumi latviešu karavīru izpildījumā notika 1921. gada 5. janvārī Rīgā, Esplanādē, izraisot skatītāju atsaucību. 1921. gada 31. jūlijā YMCA 1. futbola komanda, kas sastāvēja no karavīriem, piedalījās mačā ar Tallinas sporta kluba komandu Tallinā, bet septembrī YMCA Rēzeknes futbola komanda ieguva šīs pilsētas meistara nosaukumu.

1921. gada 3.oktobrī Dž. Somervils vērsās pie ASV komisijas vadītāja E. Janga, paziņojot par R. Hansena uzsākto plašo fiziskās audzināšanas programmu iedzīvotājiem, kā arī iecerēto «speciālās fiziskās kultūras programmu» Rīgā esošajiem amerikāņiem. Tika skaidrots, ka nodarbības tajā tiks organizētas pēc ASV «biznesmeņu ģimnāzijas klases» parauga, iekļaujot spēles (volejbolu u.c.), kurās var piedalīties jebkura vecuma personas, un savienojot tās ar grūtākām nodarbībām, piemēram, basketbolu un cīņas sportu tiem, kas to vēlēsies. Viņš skaidroja, ka nodarbībām noīrētas telpas labākajā vingrošanas zālē (Vingrotāju ielā), kurās tiek ierīkota siltā un aukstā duša. Nodarbību laiks bija paredzēts divas reizes nedēļā no darba laika beigām 17.30 līdz 19.00, un maksa no cilvēka — 500 Latvijas rubļi mēnesī, pirmā nodarbība — 15. oktobrī (tas gan organizatoriski neizdevās). Komisijas sekretārs Dž. Čepmens-Holbruks 7. oktobrī atbildēja, ka pats E. Jangs piedalīsies nodarbībās un mudinās tā darīt arī citus komisijas darbiniekus. Jāatzīmē, ka YMCA pastā­- vēja arī labas darba attiecības ar ASV komisiju un tai regulāri tika sūtīti darbības pārskati, ko komisija nosūtīja tālāk Valsts departamentam uz Vašingtonu. Tādējādi no 1921. gada oktobra organizācija rīkoja arī vingrošanas stundas (divas reizes nedēļā) Rīgā strādājošajiem amerikāņiem.

Tieši Vingrotāju ielas zālē amerikāņi uzstādīja atvesto basketbola inventāru, un  jaunā spēle ātri piesaistīja vietējās jaunatnes uzmanību. Tiesa, pastāv arī norādes uz to, ka jau pirms tam Latvijā pirmo reizi basketbolu demonstrējuši YMCA Rēzeknes nodaļas darbinieki vietējā garnizona karavīriem, kuriem iemācīti arī spēles pamatelementi, bet Rīgā, Vingrotāju ielas zālē uzstādītie grozi un R. Hansena aicinājumi apgūt jauno spēli sākotnēji uztverti atturīgi. Tomēr vēlāk stāvoklis mainījās.

1921. gada rudenī YMCA fiziskās audzināšanas nodaļa izstrādāja plašu nodarbību programmu. Sporta žurnālisti atzīst, ka līdz šim laikam Latvijā moderna sporta apmācība bija ieviesta vienīgi armijā, bet «skolas un citas mācību iestādes pa lielākai daļai rīkojās pēc metodēm, kas citās valstīs jau kopš gadiem atzītas par nederīgām». YMCA instruktori programmas ietvaros paredzēja iepazīstināt ar jaunajiem fiziskās audzināšanas pamatprincipiem. Programma paredzēja Vingrotāju ielas zālē organizēt četras grupas — skolēni un studenti no 12 gadu vecuma, ierēdņi un uzņēmēji neatkarīgi no vecuma, sportisti un atsevišķā laikā — fiziskās audzināšanas skolotāji, sporta veicinātāji, atlēti un «visi, kam rūp fiziskā audzināšana». Par amerikāņu līdzekļiem izīrētajā Vingrotāju ielas sporta zālē oktobrī tika ierīkotas aukstās un siltās dušas (prese atzīmēja, ka tādējādi tā kļuva «par vienīgo vingrošanas zāli Rīgā, kur vingrošana un mazgāšanās, nešķiramas lietas, varēja kopīgi baudīt»), bet nodarbības sākās novembrī. Turklāt jau oktobrī YMCA sporta instruktori palīdzēja organizēt fizisko audzināšanu Priekules lauksaimniecības skolā un Valsts tehnikumā Rīgā.

Katrā ziņā 1921. gada rudenī sporta žurnālists Kārlis Bone atzina, ka YMCA ir iespējas kļūt par pirmo patieso un populārāko sporta biedrību valstī, jo visas līdzšinējās organizācijas bijušas tikai sporta klubi: «Neskatoties uz to, ka «Y.M.C.A.» tikai divus gadus darbojas Latvijā, viņa ir populārākā no visām mūsu sporta biedrībām. Vēl mūsu sabiedrība ir maz informēta par to humāno darbu, kuru amerikāņi strādā mūsu tautas labā, izlietodami savus plašos piedzīvojumus un enerģiju. Šā darba svētība parādīsies pilnā mērā tikai pēc gadiem. Pieauguši zēni no zemākām sabiedrības aprindām vairs nemeklēs visādas «ballītes», aizmirsīs «Šerloku-Holmsu» literatūru un neskries uz kādu «interesantu» kino drāmu. Viņiem būs pašiem savs iemīļots sporta laukums, kur vakaros skriet; šeit viņi satiksies ar saviem kolēģiem — sportsmeniem, ar kuriem kopā pavadīs brīvo laiku. Ievērojot vēl to, ka sports ir netiešs, bet radikāls līdzeklis pret alkohola pārmērībām. «Y.M.C.A.»-s darbību var uzskatīt kā latvju tautas veselības un morāles atjaunošanu. Šeit slēpjas sporta īstā nozīme. Ir tiešām jābrīnās, cik vienaldzīgi mūsu sabiedrība paiet garām šai dārgai dāvanai, kuru amerikāņi pasniedz latviešu tautai. Liekas, ka mūsu tautas pareiza attīstība amerikāņiem stāv tuvāk nekā mums pašiem.» K. Bone arī informēja, ka Hansens nesen izteicies, ka YMCA darbība pēc amerikāņu aizbraukšanas netiks izbeigta, bet gan nodota pašiem latviešiem: «Tad «Y.M.C.A» būs pirmā latviešu sporta biedrība, šī vārda pilnā nozīmē. Līdz šim mēs pazinām tikai sporta klubus.»

Minēto apliecināja arī organizācijas rīkotās Rīgas skolu sacensības, piemēram, 1922. gada 26. janvārī notika skolu sacensības slidskriešanā 5 reizes 500 metru stafetē, kurās YMCA dāvāto ceļojošo balvu ieguva 1. vidusskolas komanda. 1922. gada 14. februārī YMCA fiziskās audzināšanas nozare sasauca savās telpās Tērbatas ielā 4 visu sporta biedrību pārstāvju un sporta darbinieku apspriedi par «racionālu fiziskās kultūras nostādīšanu un attīstīšanu Latvijā». Tajā piedalījās apmēram 25 personas, kas pieņēma YMCA darbinieka V. Cekula iesniegtās rezolūcijas.

1922. gada martā YMCA fiziskās audzināšanas nozare organizēja Rīgas meistarsacīkstes boksā (lielākā daļa sportistu arī pārstāvēja tieši YMCA), bet 1922. gada jūnijā Latvijas labākā — YMCA 1. futbola komanda sekmīgi pārstāvēja valsti spēlēs Vācijā (Kēnigsbergā) un Somijā (Helsinkos) bet jūlijā — Igaunijā (Tallinā), 1922. gada vasarā YMCA Rīgā organizēja kursus vingrošanā, grieķu-romiešu cīņā, svaru celšanā, boksā utt.

1922. gada aprīlī R. Hansens slimības dēļ bija spiests atgriezties ASV. Pie Dž. Somervila ar lūgumiem panākt R. Hansena atgriešanos Latvijā augustā vērsās YMCA futbola, vieglatlētikas, smagatlētikas un vingrošanas sekcijas, kā arī Izglītības ministrijas Skolu departamenta pārstāvji, turklāt R. Hansena paveiktais bija raksturots izjustiem vārdiem. Lūgumam, kuram panākumu nebija, pievienojās arī R. Hansena pienākumu izpildītājs A. Miezītis.

Nobeigums nākamajā numurā.

Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Sākums šā gada februāra, marta un aprīļa numurā.

Vakar bija sēru diena, kas veltīta 1949. gadā izsūtītajiem. Mēs tajā laikā dzīvojām Talsos pie brāļa Edmunda sievas Dainas. Māja atradās kādus piecdesmit, sešdesmit metrus no ceļa. Naktī, kad izveda tos nelaimīgos, kuriem pieklauvēja pie durvīm čekisti, es stāvēju augšējā stāvā pie loga un skatījos uz ceļu. Nakts bija tumša, mašīnas nevarēja redzēt, tikai gara rinda ar mašīnu ugunīm. Skatījos, kā viena pēc otras tās brauca garām, mašīnu bija daudz. Dažas dienas pēc cilvēku izvešanas uz patērētāju biedrību, kur es strādāju, sāka vest dažādas mantas no šo cilvēku mājām. Mēbeles, grāmatas, dažādus mājas piederumus — ar norādījumu: «To visu par lētu naudu iztirgot.» Es vispār nevaru saprast, kāds no tā visa bija labums tiem maitām?! Cilvēki būtu dzīvojuši savās mājās un strādājuši kā vienmēr, un nebūtu viss tā nolaists kā pašreiz. Es saprotu, ka tā bija politika, lai izdzītu latviešus no savas zemes, lai tos izklīdinātu, lai tie nebūtu vienkopus. Kā es ienīstu tos komunistus, tos padomiešus! To, ko tie maitas ir izdarījuši ar mums, nevar un nedrīkst aizmirst.

Tūlīt pēc aiziešanas no darba skolā man tomēr izdevās iekārtoties darbā Talsu patērētāju biedrībā par mašīnrakstītāju. Jau drīzumā mans priekšnieks izsauca mani un paziņoja, ka no darba man jāaiziet, kā iemeslu atkal minot manu biogrāfiju. Tad mēs nolēmām braukt uz Bulduriem dzīvot, kur mans vīrs strādāja. Atceros, ka 1949. gada ziema bija ļoti auksta. Iedevām kurpniekam manas dienasgrāmatas ādas vāciņus, no kuriem viņš uzmeistaroja Irmiņai kurpītes, lai bērnam kājas nesalst, mājās staigājot, jo ar apkuri bija bēdīgi. Telpas sildīja tikai plītiņa, kur gatavojām ēdienu, krāsns tajās nebija. 1949. gada novembra beigās kādu dienu biju aizbraukusi uz Rīgu, jo šad tad braucu turp, lai apciemotu draudzeni Austru, ar kuru kopā bijām Sibīrijā pirmā izsūtījuma laikā. Atgriezusies no mammas uzzināju vēsti, kas man kājas padarīja šļauganas. Manas prombūtnes laikā pie mums bija ieradušies divi vīri civilās drēbēs, ārā gaidījusi automašīna ar bruņotu apsardzi. Tie «viesi» gribējuši paņemt mammu ar Irmiņu un lūkojuši pēc manis. Mammai izdevies viņus pārliecināt, ka es drīz atgriezīšos, — lai braucot tad mums pakaļ. Brīnums, bet viņi piekrita, tikai pieteica, ka man pašai 5. decembrī ir jāierodas pie viņiem Stūra mājā. Laikam viņiem kaut kas tai reizē bija nojucis datuma izvēlē, jo 5. decembrī toreiz tika atzīmēta PSRS konstitūcijas diena, un tā bija brīvdiena. Aizgāju uz čekas māju 6. decembrī. Bez garas runāšanas čekists uzreiz pateica, ka mūs no Sibīrijas esot izlaiduši aiz pārpratuma un ka būšot jābrauc atpakaļ. Tas noskanēja kā spriedums, atceros, ka tai brīdī acu priekšā pavīdēja mirkļi, kuros redzēju sevi lopu vagonā pirmās izsūtīšanas sākumā, tad barža, Jeņisejas upe, šahtas, ziema, kartupeļu pagrabi… Mani skaļi uzrunāja, jo kādu brīdi biju atslēgusies no realitātes un, nemirkšķinot acis, blenzu grīdā. Iedeva man glāzi ar ūdeni un sāka uzdot jautājumus par brāli Edmundu. Čekistus interesēja, vai Edmunds 1940. gadā ir bijis kādā veidā saistīts ar organizāciju «Kola». Atbildēju, ka pirmo reizi par tādu dzirdu un ka viņš noteikti nav ar tādām organizācijām saistīts, jo tai laikā Edmunds bija tikai piecpadsmit gadus vecs. Vairāk tai reizē man neko neprasīja. Mani palaida uz mājām, liekot saprast, lai gatavojamies jaunam «ceļojumam» un lai nemēģinām kaut kur bēgt vai slēpties, jo tad dabūsim sēdēt cietumā. Kamēr vēl bija laiks, Ziemassvētkos aizvedu Irmiņu uz Dubultu baznīcu un nokristīju.

Atceros, ka Edmundam atnāca pakaļ 1948. gada pavasarī. Toreiz mēs visi kopā dzīvojām Talsu mājā, kad kādā vakarā negaidīti ieradās vīri privātās drēbēs un meklēja pēc Edmunda. Tolaik Edmundam un Dainai jau bija piedzimusi meitiņa Irēna. Edmunds nebija mājās. Mums bija skaists vilku suns, vārdā Stella. Kad čekisti ienāca istabā, Stella nerēja uz viņiem, tik nogūlās pie durvīm. Kad «viesi» grasījās iet laukā, suns piecēlās, atņirdza zobus un sāka draudīgi rūkt. Tomēr Edmunda sievai Dainai izdevās Stellu pavilkt nost no durvīm, un tie vīri varēja iziet. Viens no viņiem vēl noteica, ka suns esot ļoti labs un gudrs. Daina nākamajā rītā aizveda Stellu uz laukiem, jo baidījās, ka čekisti var atnākt un paņemt arī suni. Sanāca tā, ka Edmunds šajā vakarā tieši nāca uz mājām. Čekisti viņu atpazina, braucot garām, un paņēma ciet uz ielas. Edmunda sievu Dainu arī izsūtīja, bet viņa savu mazo meitiņu Irēnu, lai glābtu no Sibīrijas, paspēja aizvest uz laukiem un atstāt pie radiem. Tas bija pārgalvīgs un smags
lēmums.

Par to organizāciju «Kola», par kuru čekisti interesējās, es biju dzirdējusi, jo Edmundu uz Tukuma čeku jau bija saukuši 1940. gadā un taujājuši par šo organizāciju, taču viņš bija pusaudzis un teica, ka neko nezina. Nekādu pierādījumu čekistiem toreiz nebija, un viņi puiku atlaida. Tomēr Edmunds man pastāstīja, ka bijis kā sakarnieks un reizēm braucis uz Rīgu, lai kaut ko paziņotu «Kolas» puišiem. Reiz Rīgā viņam bija jāsatiekas ar Valdi Mellupu, kurš arī bija tukumnieks, bet gadus trīs vecāks par Edmundu un «Kolā» darbojās aktīvi. Viņa vecāki draudzējās ar mūsu ģimeni, viņa tēvs bija mežzinis Milzkalnē, bet pats Valdis studēja Rīgā. Kad Edmunds bija ieradies Rīgā un gāja pie Valda, viņš saticis uz ielas kādu paziņu, kurš brīdinājis, ka Valdis esot arestēts un aizvests. Tā arī Valdi vairs neredzējām, tik stāstīja, ka viņš cietumā esot miris, pareizāk — nomocīts. Toreiz vilcieni no Rīgas uz Tukumu gāja reti, un Edmundam nācās gaidīt līdz rītam. To nakti viņš pārlaidis kādā kurtuvē. No rīta atbrauca uz Tukumu viss melns, sodrējos.

Atgriezos mājās no «vizītes» Stūra mājā un paziņoju mājiniekiem skarbo ziņu, ka mūs atkal sūtīs prom no Latvijas. Atceros, ka vīram bija liels kažoks, no kura atārdījām oderi, kas bija no mīkstas kažokādas, un uzšuvām Irmiņai kažociņu ceļam.
Cik atceros, mums pakaļ ieradās 1950. gada 10. janvārī. Savas līdzi ņemamās mantiņas bijām sapakojuši vienā maisā un vienā lielā čemodānā. Mūs aizveda uz Rīgas pārsūtīšanas cietumu. Tā nu izrādījās, ka Irmiņa, divu gadu un septiņu mēnešu vecumā bija nokļuvusi cietuma kamerā ieslodzītās statusā! Par ko?!

Kamerā bija ļoti daudz cilvēku, bet Irmiņa tur bija vienīgais bērns. Atceros, ka reiz kamerā ienāca kaut kādi vīri ar zvaigžņotiem uzplečiem, it kā komisija, lai pārbaudītu, kādi mums ir sadzīves apstākļi un vai ir kādas sūdzības. Jāsmejas vai jāraud?! Sadzinuši pārbiedētu cilvēku baru vienā kamerā tā, ka nav kur apsēsties pat uz grīdas, un prasa, vai esot kādas sūdzības?! Kurš tad te vēl sūdzēsies, ja kuru katru brīdi mūs sūtīs prom, kaut kur Sibīrijas plašumos! Ej nu sazini, vai pēc sūdzības izteikšanas neaizsūtīs vēl tālāk. Protams, visi bija pārbijušies aiz neziņas par rītdienu un klusēja. Viens no virsniekiem, ieraudzījis Irmiņu, pienāca meitēnam klāt un pajautāja, par ko viņa sēž cietumā. Viena kundze viņai pačukstēja priekšā, un Irmiņa atbildēja — par vectētiņu. Tam mūdzim uzplečos palika neērti, un viņi visi klusējot devās prom, ar būkšķi aizcirzdami kameras durvis.

Mans vīrs Fjodors Širokovs netika paņemts ciet, viņš devās uz Maskavu pie saviem radiem un uzreiz meklēja iespējas, kā sekot līdzi mūsu pārvietošanās maršrutam un izsūtīšanas pieturvietām.

Drausmīgas atmiņas man ir par to, kā mūs naktī pamodināja un lika ātri posties tālākam ceļam. Laukā bija melna nakts, spēcīgs putenis un sals. Mūs veda pa šauru, sniegā iebristu taku, visapkārt apsardzes karavīri ar šautenēm rokās, nevis uz muguras siksnā, bet rokās. Apsargāja mūs kā bīstamus noziedzniekus, kaut bijām tikai sievas vien. Mēs gājām pēdējā rindā. To nakti vienmēr atceros ar šausmām, jo tumsa, putenis, aukstums, neziņa, kurp mūs ved, un pret mums pavērstās šautenes — tas viss dzina izmisumā. Mūs taču vienā mierā varēja aizvest aiz stūra un nošaut. Es stiepu koferi un mūsu mantu maisu vilku pa sniegu, jo pacelt nespēju, mamma nesa Irmiņu, kas bija ievīstīta lakatos. Atceros, kā biju nomocījusies stiepdama un vilkdama mūsu mantību. Mamma piekodināja, lai rūpīgi pie­- skatu gan koferi, gan maisu, jo starp mantām viņa bija ielikusi vērtīgas lietas, kuras vēlāk varēs samainīt pret pārtiku un drēbēm. Tā nu atspērusies vilku un stiepu, cik tik bija spēka. Pieveda mūs pie vilciena sastāva un atbīdīja vaļā vagona durvis. Kad ierausāmies vagonā un iededzām sveces apgaismojumam, mums elpa aizrāvās no tā, ko ieraudzījām. Vagona sienas iekšpusē bija apsalušas ar biezu ledus kārtu, bijām nokļuvušas no salīdzinoši sausas un ciešamas kameras — ledus būrī. Vagona vidū, uz aple­- dojušās grīdas bija dzelzs krāsniņa, kuru iekūrām. Vēlāk, kad krāsniņa sāka sildīt telpu, ledus kusa, un visapkārt radās slapjums, kas sasūcās drēbēs un līdzpaņemtajā maizē. Tas brauciens bija kā briesmīgs murgs, jo tā bija salta ziema. Salīdzinot šo braucienu uz Sibīriju ar pirmo, jāteic, ka 1941. gadā bija vieglāk, jo toreiz mūs veda vasaras laikā.

Tagad, pēc gadiem, atskatoties uz šiem notikumiem un salīdzinot abus izsūtījuma pārbraucienus, es saprotu, ka tas salīdzinājums ir ļoti nosacīts. Pirmā izsūtīšana un visi braukšanas apstākļi likās briesmīgi, jo nekas tamlīdzīgs iepriekš nebija pieredzēts. Kad nācās iepazīt vēl briesmīgākus apstākļus, par atskaites punktu kļuva pirmās izsūtīšanas skarbā pieredze. Tā cilvēks dzīvē spēj pieņemt arvien smagākus pārbaudījumus, tos izturot tikai ar iepriekšējā pieredzē gūto rūdījumu. Pieļauju, ka daudzi no tiem, kuri uzreiz nokļuva lēģeros, neizdzīvoja tikai tāpēc, ka nespēja īsā laikā pielāgoties tik krasām un dramatiskām gan ārējām, gan iekšējām pārmaiņām.

Nākamā pietura, kur mums ļāva izkāpt no vagona, bija tikai Novosibirskā. Tur mūs pārveda uz kārtējo pārsūtīšanas cietumu. Pēc kāda laika mūs atkal veda uz vilcienu, bet šoreiz tie bija tā dēvētie Stolipina vagoni, kuros mūs sasēdināja. Stolipina vagonā bija eja un vairākas atdalītas telpas, kā braucot ar plackarti (kupejā), taču bez nārām, uz kurām gulēt vai sēdēt. Tai ejā nevienu nelaida, jo tur atradās bruņota sardze. Katrai telpai priekšā aizslēdza restotas durvis, un braucām kā putniņi būrīšos. Stolipina vagonā bija ļoti grūti braukt, jo katrā telpā bija arī sakrautas mantas, un cilvēki tā īsti nevarēja ne izstiepties, ne stāvēt, ne kārtīgi apsēsties. Kad sasniedzām Ačinskas staciju, mūs atkal «izkrāva» un ievietoja kārtējā cietumā. Tiešām, radās iespaids, ka cietumi Krievijā ir uzcelti visur.  Kur tik piestāja vilciens, cietums jau gaidīja. Mūs ar Irmiņu ielika kamerā, kurā bija mātes ar bērniem, bet mammu kamerā pie pieaugušajiem. Kamerā, kurā bijām ar Irmiņu ievietotas, sēdēja arī par dažādiem noziegumiem notiesātas sievietes. Piemēram, vienai bija bijis naudas iztrūkums tirdzniecībā, otrai zagšana, citai krāpšana. Labi atceros liela auguma dūšīgu sievu, kas bija notiesāta par zagšanu. Viņai bija mazs bērniņš, ko viņa bija dzemdējusi cietumā. Man bija bail no tās sievietes, jo likās, ka viņa pie mazākajām domstarpībām var jebkuru nožņaugt. Pārējās sievietes turējās no viņas pa gabalu, arī tās, kuras bija ieslodzītās ar cietuma pieredzi. Kamerā bija nostiepti striķi, uz kuriem izkārta žāvējās gan bērnu, gan sievu veļa. Jāatzīst, ka savos spriedumos par šo sievieti biju kļūdījusies un viņas biedējošais izskats bija maldinošs. Vienu dienu biju izmazgājusi Irmiņai drēbītes un izkārusi tualetes telpā žāvēšanai, jo mūsu dzīvojamā telpā vairs nebija brīvas vietas, kur tās izkārt. Pēkšņi ieradās mums pakaļ. Kamerā ienāca kāds vīrs formas tērpā, nosauca manu un Irmiņas vārdu un uzvārdu, nokomandējot, ka jāiet tūlīt. Es ātri ķēru mūsu mantiņas, un mēs jau gājām ārā no kameras, kad izdzirdu, ka mani kāds skaļi sauc. Izrādījās, tā «baigā» sieviete skrēja man pakaļ ar drēbītēm, kuras steigā biju aizmirsusi uz striķa. Tad arī sapratu, ka šī sieviete nebija ļauna.

Sākās kārtējais šausmīgais posms mūsu «ceļojumā». Tikām sasēdināti lielās ragavās, kuras vilka traktors. Ragavās bijām kādi divdesmit cilvēki. Tik milzīgas ragavas nekad iepriekš nebiju redzējusi. Traktors neganti rūca, bet braukšana bija ārkārtīgi lēna, pat kājām ejot, ātrāk tiktu uz priekšu, arī sasildītos, jo sals bija pamatīgs. Ceļš bija tāls, ja nemaldos, vairāk nekā simts kilometru. Atceros, kādai četrpadsmit piecpadsmit gadus vecai meitenei kājās bija plāni šņorzābaki, un viņai šausmīgi sala kājas. Meitene gauži raudāja, piespiedusies pie savas mammas. Tad nu māte lūdza apsardzes vīriem, lai ļauj meitenei paskriet blakus ragavām, lai sasildītu kājas. Komandants atļāva, bet brīdināja, ka šaušot, ja meitene mēģinās mukt. Idiotisms, kur te varēja aizskriet — visapkārt plaši lauki ar dziļām kupenām!? Meitene, joprojām raudādama, skrēja aiz ragavām, sākumā klupdama un krizdama, jo pēdas bija nejutīgas. Pēc brīža asinis sāka riņķot, un sāpes kļuva vēl  stiprākas, bet meitene turpināja skriet. Tikai pēc kāda laiciņa meitene ierausās atpakaļ ragavās, un māte viņu ievīstīja vilnas lakatos, apkampa un cieši piespieda pie sevis.

Vēlu, jau tumsā mūs atveda uz jauno nomitināšanas vietu — ciematu Biriļusi. Traktors apstājās ceļa vidū, mūs izsēdināja no ragavām un pateica, lai pašas ejot un meklējot sev apmešanās vietu. Pirmajā brīdī apstulbām no tāda paziņojuma, jo kurš tad naktī laidīs mājā svešus cilvēkus?! Laikam jau vietējie vairs ne par ko nebrīnījās, jo nebijām ne pirmie, ne pēdējie, kas tā te tika pamesti. Kamēr mamma aizskrēja meklēt patvērumu, mēs ar Irmiņu stāvējām uz ceļa un gaidījām. No pretī esošās mājas iznāca kāda sieviete un, pienākusi pie mums, teica, lai Irmiņa nākot pie viņas siltumā, kamēr mēs atradīšot pajumti. Laikam viņa pa logu bija redzējusi, ka mazs bērns stāv salā, un nolēma palīdzēt. Mamma no saviem meklējumiem atgriezās tikai pēc stundas vai pusotras. Viņa bija atradusi kādu māju, kuras īpašnieks piekrita mūs uzņemt, jo mājā bija divas istabas. Pateikušies sievietei par rūpēm un cilvēcisko attieksmi, devāmies uz aizrunāto mitekli. Istaba, kur saimnieks mums ierādīja apmesties, bija liela, bet pustukša, tajā bija tikai kumode, sienas skapis, viena gulta un paklāji pie visām četrām sienām. Mamma ar Irmiņu apgūlās gultā, bet es uz grīdas. Atceros, ka gulēšana bija nemierīga. Naktī izdzirdējām, ka kāds dobji klauvē pie ārdurvīm. Pie saimnieka bija atnācis kāds vīrs. Viņi, blakus istabā apsēdās pie galda, iedzēra un skaļi runājās. Mēs ar mammu varējām ļoti labi dzirdēt abu vīriešu sarunu, jo durvis uz otru istabu bija atstātas pusvirus. Atnācējs it kā bija atbraucis no tālienes un stāstīja, ka vilcienā esot ar kādu sakāvies un to nogalinājis. Teica, ka vajagot noslēpt nazi. Mēs ar mammu bijām pārbijušās un līdz pat rītam neaizmigām ne mirkli. Jau agri no rīta mamma devās meklēt citu patvērumu, jo šeit palikt negribējām, bija bail par mūsu drošību. Kad mamma gāja ārā no mājas, saimnieks viņai, it kā smejoties, noprasīja, vai viņa tagad neiešot sūdzēties, jo būšot dzirdējusi viņa sarunu ar nakts viesi. Mamma izbrīnīti atteica, ka pēc garā ceļa mēs esot tā gulējušas, ka vispār nezinot, vai kāds atnācis naktī. Mammai izdevās pie kādas ģimenes atrast istabiņu. Tā gan bija caurstaigājama, bet mēs aizkārām priekšā palagu, un bija tīri mierīgi, ģimene arī bija mierīga. Beidzot varējām atslābināties uz brīdi, un nākamajā vakarā iekritām dziļā miegā līdz pat rītam, jo kārtīgi gulējušas nebijām ļoti ilgu laiku, patiesībā — visu ceļu, no Latvijas līdz Biriļusiem.

Pirmā darba vieta Biriļusos man bija rūpniecības kombinātā. Es un vēl viena meitene no Latvijas, vārdā Ilze, braucām uz mežu vēršu pajūgā. Mums katru dienu mežā vajadzēja nozāģēt un nogāzt divus noteikta izmēra kokus, tad tos atzarot. Abi sagatavotie baļķi bija jāatved uz ciematu, un tā katru dienu. Divatā zāģējām, cirtām un ar grūtībām cēlam tos baļķus pajūgā, lai vestu uz ciematu. Ar tiem vēršiem arī gāja greizi, jo tie bija ļoti lēnīgi un stūrgalvīgi dzīvnieki. Ja pajūga ritenis uz meža ceļa aizķērās aiz kādas koka saknes vai ieslīdēja nelielā bedrītē, vērši apstājās un nekustēja no vietas, lai arī kā mēs mēģinātu viņus dzīt. Šādās reizēs pašām nācās tos riteņus celt ārā, lai varētu turpināt ceļu. No rītiem, braucot uz mežu, kad pajūgs bija tukšs, visi četri riteņi bija sastumti kopā, bet, kad krāvām baļķus, tad pakaļējos riteņus vajadzēja atstumt atpakaļ, lai rati būtu baļķu garumā. Mājās parasti pārradāmies vēlu vakarā, jo tieši tā iekraušanas, braukšanas un izkraušanas padarīšana vilkās ļoti ilgi. Pie koku zāģēšanas, nogāšanas un atzarošanas jau bijām piešāvušās un darbojāmies diezgan veicīgi. Atceros, ka atceļā parasti sēdējām uz baļķiem un dziedājām vai arī — raudājām. Citreiz apgūlāmies uz baļķiem un raudzījāmies milzīgo koku galotnēs un debesīs. Nāca miegs, bet baidījāmies tam ļauties, jo varējām nokrist no baļķiem.

Turpinājums sekos.

«Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībā»

Edīte Sondoviča

Foto — Gatis Dieziņš.

Ar šādu laikietilpīgu nosaukumu 16. martā Lestenes dievnamā tika atvērta Arņa Šablovska veidotā grāmata par Lesteni un ar to sais­tītajiem cilvēkiem. Izdevējs — Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, atbalstītāji — Tukuma novada dome un daudzi jo daudzi ziedotāji. Viņu vidū vēlos minēt arī dāsno atbalstītāju Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa meitu Astrīdi Ivasku. Viņai nebija lemts sagaidīt šo brīdi, bet vēl īsi pirms aiziešanas mūžības ceļos, dzejniece, ciemojoties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2015. gada 13. februārī, stāstīja, kā pamazām piepildās viņas sapnis un top grāmata par Lesteni, par vietu, kur viņa ar brāli Juri vadīja desmit laimīgas vasaras (1934.—1944.). Grāmatā tagad arī viņas atmiņas par mīļo tēvu, par to, kas palicis sirdī un prātā uz laiku laikiem.

Ikviens, kurš šodien saņēmis apjomīgo grāmatu, var pārliecināties, cik garīgi bagāti esam, jo katrā pagastā ir ar ko lepoties un par ko stāstīt. Lestenē tā ir baznīca. Kā sacījis Imants Lancmanis, kas tai veltījis 50 gadus no mūža, «[..] reiz tā bija tikai skaista baznīca, bet tagad tā ir ikona, simbols, kur iekšā ir viss, kas ar mūsu tautu un valsti ir noticis. Visa Latvijas vēsture, viss tās traģisms».

lestenes_gramataŠī skaistā baznīca 1944./45. gada ziemā kļuva par liecinieci  un patvērumu Kurzemes  cietokšņa cīnītājiem. Ik gadu 23. decembrī latviešu leģionāri un viņu tuvinieki ir pieminējuši šīs Ziemassvētku un janvāra kaujas. Līdz atmodai iedeguši svētku eglīti kādā klusākā meža ielokā, bet kopš 1989. gada
23. decembra Džūkstē, bet tagad Lestenē — karavīru Brāļu kapos pie dievnama. Kapulauks ar zināmiem un nezināmiem, memoriālā siena ar cīnītāju vārdiem un uzvār­diem un baznīca, kurā aizlūgt un pieminēt savus karavīrus. Ik gadu, īsi pirms Lāčplēša dienas, novada jaunsargi apsola turpināt vecvectēvu uzticības ceļu Latvijai. 16. martā un 8. maijā te nāk ģimenes ar bērniem un kapulauks kļūst par ziedu lauku piemiņai. Un vienmēr te var satikt mūsu valsts armijas karavīrus. Ko šodienas karavīriem nozīmē Lestene, pauž NBS komandieris Rai­- monds Graube: «Mēs ar iekšēju degsmi sevi spēcinām, lai arī turpmāk spētu apliecināt dzimtenes mīlestību. [..] Ar lepnumu mēs nesam sarkanbaltsarkano karogu, esam modri par savas valsts drošību un ik dienas apliecinām savu patriotismu.»

Viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, NBS komandieris no 2003. līdz 2006. gadam, par savu īpašo saistību ar šo vietu izstāsta grāmatā, apliecinot, ka «Lestene, karavīru piemiņas vieta — svētvieta Latvijas kartē — paliks tautas domās un piemiņā. [..] Ik pavasari Lestenes Brāļu kapos pēc iepriekšējo paaudžu radītā stiprinājuma nāks jauni un veci, ticot, ka pienāks brīdis, kad visā krāšņumā durvis vērs arī Lestenes baznīca. Ticēsim, jo mūs vieno Latvijas svētais vārds».

Lasot grāmatu, atradu rindas, kas uzrunāja īpaši. To autors ir mākslas vēsturnieks, akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, kurš joprojām strādā Lestenes baznīcas atjaunošanas fondā.

«It kā pati no sevis auga Lestenes baznīcas simboliskā nozīme, jo tagad daudziem kļuva skaidrs, ka pie leģionāru kapu lauka noteikti ir vajadzīga kapela piemiņai un aizlūgumam, jo baznīca jau ir cilvēciskuma un emociju visuniversālākais patvērums. [..] Kritušo un pārbedīto karavīru dvēselēm ir jātiek koptām, un tieši tāpat ir aprūpējamas arī viņu piederīgo un pēcteču dvēseles. Tāpēc es to uztveru kā uzdevumu atjaunot pēdējo ķēdes posmu, lai baznīca kļūtu arī par kapu lauka sāpju remdētāju un  stiprinātāju dzīvajiem.

Vēl nezinām, kuri cilvēki, kuras sociālās grupas tur tiks garīgi stiprinātas, — vai tie būs mūsu skolnieki, jaunsargi vai Latvijas armijas karavīri. Vai varbūt tie būs mūsu armijas un Afganistānas kara veterāni, bet varbūt starptautisko misiju veterāni, kuri taču arī reiz gribēs savu piemiņas vietu? Es Lestenes baznīcu redzu kā vispārēja humānisma templi kara brūču dziedināšanai un kara radīto sāpju remdēšanai.»

Jāteic, ka daļa no akadēmiķa O. Spārīša teiktā jau notiek. Bet ir ko padomāt starptautisko misiju karavīriem. Pirmajiem, kuri pirms 20 gadiem 1996. gada februārī saņēma ceļa maizi un savas valsts karogu, pirms devās uz Bosniju, jau tuvojas četrdesmit pieci un vairāk. Viņu komandieri jau pensionējušies. Daļai vecāki un vectēvi cīnījušies  leģionāru rindās. 16. marts vai 8. maijs varētu kļūt par dienu, kad Lestenē tiekas tie karavīri, kuri pirms 25 gadiem rudenī uzsāka darbu pie Latvijas armijas atjaunošanas, kuri devās starptautiskajās misijās, redzēja un piedzīvoja biedru nāvi kaujas laukos Afganistānā un Irākā. Varētu tapt grāmata, kur būtu visu misiju dalībnieku vārdi un uzvārdi, misijas vieta, dalībnieku atmiņas. Tā ir pavisam nesena vēsture, bet ne mazāk nozīmīga kā abi pasaules kari un Latvija tajos. Kā rakstīja Astrīde Ivaska, «Drīz aizies tie, kas mūs atceras,/ izzudīs sirdīs mūsu pēdas./ Bet mums vēl jāturas, jāturas,/ vēl neesam veļi, nedz vēja vēdas. [..] /Kaut kādreiz mēs paši paliksim/ tikai gars, tikai vēju vēdas,/ tomēr aiz sevis atstāsim/ savu siržu, savu vārdu pēdas.»

Liels paldies žurnālistam Arnim Šablovskim, kurš no stāstiem un fotogrāfijām par Lestenes baznīcu, Brāļu kapiem, pagastu un tā cilvēkiem izveidoja šo liecību par Lesteni šodien un mūžībā.

Lestenes Brāļu kapi

Ikviens no mums var iesaistīties Lestenes baznīcas atjaunošanā,
izmantojot ziedojumu tālruni: 90006088 (1,42 eiro),
vai ziedojot kontā: LVHABA0551030745431 (Swedbank).

Sports

Lietuvas atklātajā čempionātā militārajā pieccīņā uzvar
seržants Aleksejs Orlovs

No 4. līdz 6. maijam Kauņā norisinājās Lietuvas atklātais čempionāts militārajā pieccīņā. Vīriešu konkurencē sacensībās startēja 58 dalībnieki, to skaitā četri karavīri no Latvijas. Labāko rezultātu no Latvijas karavīriem sasniedza seržants Aleksejs Orlovs (Gaisa spēku aviācijas bāze), militārās pieccīņas disciplīnu (šaušana, šķēršļu josla, peldēšana ar šķēršļiem, granātas mešana un kross) summā uzrādot vislabāko rezultātu (4780,8 punkti), kas nodrošināja uzvaru kopvērtējumā. Labākais rezultāts Aleksejam bija granātas mešanā (1031,6). Otro vietu kopvērtējumā (4720,6) izcīnīja Lietuvas pārstāvis virsleitnants Ģedimins Juršens, savukārt trešajā un ceturtajā vietā ierindojās Latvijas pārstāvji — kapteinis Oskars Blaus (Militārā policija, 4614,7) un dižkareivis Dainis Stepe (Sporta klubs, 4588,9). Oskars stabili startēja visās piecās disciplīnās, savukārt Dainim bija labākais rezultāts krosā (1009,8). Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadets Matīss Bajārs traumas dēļ startēja tikai trijās no piecām disciplīnām.

Sports 1

Komandu vērtējumā Latvijas bruņoto spēku komanda 23 komandu konkurencē izcīnīja 2. vietu.

Kopvērtējumā pirmajā vietā pulkvežleitnants Gunārs Babris

Šā gada 12. maijā Ādažu šautuvē norisinājās NBS komandiera balvas izcīņa šaušanā, kurā piedalījās 35 Zemessardzes un NBS regulāro spēku vienību komandieri, NBS Apvienotā štāba departamentu un pārvalžu priekšnieki. Šaušanā ar pistoli (kalibrs 7.62-9.0 mm, attālums līdz mērķim 25 m, mērķis Nr. 4 (krūšu tēls)) bija jāveic divas ieskaites sērijas ar 10 šāvieniem piecās minūtēs un viena ieskaites sērija ar 10 šāvieniem vienā minūtē. Šaušanā ar triecienšauteni G-36 (attālums līdz mērķim 300 m, mērķis Nr. 1 (melns aplis), ierocis aprīkots ar mehāniskajām tēmēšanas ierīcēm) tāpat bija jāveic divas ieskaites sērijas ar
10 šāvieniem piecās minūtēs un 1 ieskaites sērija ar 10 šāvieniem vienā minūtē. 

Sports 2

Vingrinājumā ar dienesta pistoli ar rezultātu 291 punkts (pa sērijām 98,96,97) uzvaru izcīnīja pulk­vežleitnants Gunārs Babris (Nodrošinājuma pavēlniecība), otrajā vietā ar rezultātu 281 punkts (pa sērijām 91,96,94) pulkvežleitnants Māris Simsons (Zemessardzes 31. aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem bataljons), bet trešo vietu ar rezultātu 280 punkti (pa sērijām 98,92, 90) ieguva majors Oskars Omuļs (Zemessardzes 34. artilērijas bataljons).

Vingrinājumā ar triecienšauteni G-36 labāko rezultātu (243 punkti, pa sērijām 86,76,81) uzrādīja pulk­vežleitnants Juris Ušackis (Speciālo uzdevumu vienība), otrajā vietā ar rezultātu 239 punkti (pa sērijām 86, 76, 77) majors Ivars Stivriņš (Saus-zemes spēku kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljons), bet trešajā vietā ar rezultātu 233 punkti (pa sērijām 82,66,85) majors Jānis Ritenis (Zemessardzes 32. kājnieku bataljons).

Kopvērtējumā (abu vingrinājumu punktu summa) uzvaru izcīnīja pulkvežleitnants Gunārs Babris — 516 punkti, otrajā vietā majors Ivars Stivriņš — 515 punkti, bet trešajā vietā pulkvežleitnants Juris Ušackis — 506 punkti.

3. Zemessardzes novada komanda labākā
NBS orientēšanās čempionātā

Pēc divu gadu pārtraukuma orientēšanās čempionāts 12. maijā atgriezās Zemgales mežos — Bikstu apkārtnē norisinājās viens no apmeklētākajiem NBS sporta veidu čempionātiem. Šogad tajā piedalījās 17 komandas.

Savu meistarību un fiziskās spējas trijās vecuma grupās salīdzināja 96 karavīri un zemessargi. Cīņu spraigāku un interesantāku padarīja labāko Zemessardzes orientieristu nepiedalīšanās, kas ļāva šogad cīnīties par medaļām citiem dalībniekiem. Vīriešu 1. un 2. vecuma grupai bija jāveic 7,6 kilometru distance ar 15 kontrolpunktiem, vīriešu 3. vecuma grupai un visām sieviešu grupām bija jāveic 5,9 kilometru distance ar 12 kontrolpunktiem. Abās jaunākajās vecuma grupās par uzvarētājiem kļuva Gaisa spēku aviācijas bāzes leitnanti (NBS orientēšanās izlases dalībnieki) — Artjoms Rekuņenko un Elīna Kārkliņa. Tomēr  jāatzīmē V-2 grupas uzvarētāja, 2016. gada «Stipro skrējiena» 2. vietas ieguvēja, ilggadēja Latvijas un NBS izlases dalībnieka vecākā zemessarga Jāņa Krūmiņa sniegums — absolūti labākais rezultāts vīriešu grupā.

V-1 grupā
Lt. Artjoms Rekuņenko, GS AB 0.42:18
Zs. Raivo Kivlenieks, 3. ZSN 0.42:31
Srž. Guntis Māliņš, SZS KBde 0.45:03

 V-2 grupā
Vzs. Jānis Krūmiņš, ZS 52. KB 0.41:10
Zs. Ansis Actiņš, ZS 27. KB 0.53;13
Vzs. Ilmārs Dāvidsons, ZS St. Bn 0.54:55

V-3 grupā
Maj. Harijs Šemelis, AŠ 0.41:21
Vzs. Alberts Lācis, ZS St. Bn 0.50:49
Maj. Ivars Prikulis, ZS 51. KB 0.53:39

S-1 grupā
Lt. Elīna Kārkliņa, GS AB 0.40:40
Vzs. Una Arama, ZS St. Bn 0.42:00
Vzs. Kristīne Bertuka, ZS St. Bn 0.42:58

S-2 grupā
Vlt. Agrita Stankeviča, ZS 51. KB 1.06:44
Kpr. Sarmīte Endzele, ZS 27. KB 2.04:00

S-3 grupā
Kpt. Laima Klauža, NBS AŠ 0.53:35
Zs. Indra Segliņa, ZS 51. KB 1.06:02
Kpr. Iveta Priedīte, NP 3. RNC 1.10:48

Profesionālā dienesta (PD) karavīru godalgotais trijnieks bija tāds pats kā pagājušā gadā, bet labāko rezultātu trešo gadu pēc kārtas uzrādīja leitnants Artjoms Rekuņenko (GS AB).

PD karavīri (V1 un V2 grupās)
Lt. Artjoms Rekuņenko, GS AB 0.42:18
Srž. Guntis Māliņš, SZS KBde 0.45:03
Kad. Emīls Henrijs, Taube NAA 0.52:40

PD karavīri (sievietes)
Lt. Elīna Kārkliņa, SZS KBde 0.40:40
Kpt. Laima Klauža, AŠ 0.53:35
Vlt. Diāna Pāže, ŠB 1.03:12

Komandu vērtējumā (3 vīriešu grupu rezultāti un labākais sieviešu grupas rezultāts) labākie bija Zemessardzes pārstāvji.
3. ZSN komanda 3.22:06
Zemessardzes Studentu bataljons 3.28:21
2. ZSN3.36:04

Sagatavojusi kaprāle Ilze Volframa,
NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore.

Kumeļu rotaļas Daugavas lokos

Kristīna Sprūdža

Foto — no interneta vietnēm.

Gadsimtiem ilgi zirgs bijis ne tikai uzticamākais cilvēka draugs, smaga darba veicējs uz lauka, raktuvēs un velkot laivas, drošākais un ātrākais
pārvietošanās līdzeklis jāšus vai braukšus, labklājības un pārticības simbols, bet arī dzīvības glābējs kara laukā. Zirgs mūsdienās ir skaistuma, spēka, neatkarības un draudzības simbols un tos galvenokārt audzē cilvēku priekam — izjādēm, sacensībām un svētku izbraukumiem ar ratiem, karieti vai ragavām. Tomēr zirgu audzēšana, kopšana, trenēšana un arī sapošana ir pamatīgs un rūpīgs darbs, kas jāveic ik dienas — neatkarīgi no tā, kāds ārā laiks, kāds garastāvoklis vai pašsajūta. Uzzinot, ka Latgalē, Krāslavas novadā pie Daugavas ir brīnišķīga vieta, kur cilvēkiem satikties, iepazīties un sadraudzēties ar zirgiem, ieplānojam nedaudz garāku nedēļas nogali un dodamies ceļā. 

Latvijas un Baltkrievijas pierobežas neskartās dabas skaistumu ikkatrs var izbaudīt tā, kā pašam visvairāk tīk — gan kājām, gan braukšus — ar velosipēdu, laivojot pa Daugavas lokiem, ar auto un arī pavisam īpaši — zirga mugurā. Kad esam nonākuši aizsargājamo ainavu apvidū Augšdaugavas un dabas parka «Daugavas loki» teritorijā, Latvijas un Baltkrievijas pierobežā, Krāslavas novada Kaplavas pagastā, tad sākam meklēt ceļu uz zirgu sētu «Klajumi». To gan jums katrs vietējais pastāstīs un vēl parādīs — latgaliskā viesmīlībā, sirsnībā un vienkāršībā apburot jūsu sirdi. Un atvaļinājuma izjūtas būs klāt!

Ceļš uz «Klajumiem» neko daudz neatšķiras no tiem daudziem, kuri ved uz senajām Latgaļu sētām, kam vēsture mērāma gandrīz 90 gadu garumā. 1936. gadā ar Ulmaņa laiku valsts politikas atbalstu aizsākās Latvijas austrumu robežas stiprināšana. Toreiz ar krūmājiem aizaugušajā pierobežā jaunsaimnieks Jānis Stabulnieks līda tīrumus, būvēja mūra mājas un deva savai jaunsaimniecībai vārdu «Klajumi». Jo ticēja sev, darba tikumam un Latvijai.

zirgi IMG_0705

Šobrīd te turpina saimniekot vecā un jaunā paaudze, saglabājot vietas kultūrvēsturisko mantojumu un rūpējoties par dabas vērtībām. Ņemot vērā pauguraino, taču ļoti ainavisko reljefu, kā arī pateicoties saimnieku mīlestībai un cieņai pret senču vēsturi, dabu un zirgiem, 1998. gadā savu darbību sāka zirgu sēta «Klajumi». Jau iztālēm mums māj un mīļi sagaida jaunsaimnieka Jāņa mazmeita — stipra Latgales meita, kuplas ģimenes māte, kārtīgas mājas saimniece, kā arī fantastiska zirgu staļļa valdniece Ilze Stabulniece.

Paveroties apkārt, arī šodien «Klajumos» ieraudzīsiet sēļu sētai un Ulmaņa  laikiem raksturīgo apbūvi, ko saimnieki saglabā un turpina attīstīt. Darbi pie saimniecības labiekārtošanas notiek nemitīgi — vai tā būtu izjādes laukuma iekārtošana, zirgu pastaigu taku sakopšana vai brīvdienu māju un pirtiņu iekārtošana un atjaunošana. Stabulnieku ģimenes, kā arī «Klajumu» draugu uzņēmība ir apbrīnojama. Ikviens, kam ir vēlme un interese piedalīties kādā no ikdienas darbiņiem vai talkām, šeit jūtas kā daļa no lielās darbīgās saimes.

Kad saimniece mums ir ierādījusi mājīgo pirts namiņu, kura iekārtojumā izmantoti videi draudzīgi materiāli, vēlamies iepazīt viesmīlīgo apkārtni. Ilze smejas, ka ar kājām, lai apskatītu visu saimniecību, būs par maz — jādodas uz stalli un jākāpj zirga mugurā. Tas nu divas reizes mums nav jāsaka, un mēs dodamies turp, jo esam taču atbraukuši, lai izbaudītu dabu, zirgus, Dau­gavu un lauku klusumu.

zirgi 12

«Klajumos» ir trīs brīvdienu mājas — «Klajumi», «Klajumu Ķemeri» un «Klajumu Ganiņi». Ilze stāsta, ka ceļš līdz saimniecības paplašināšanai nav bijis vienkāršs. Apkārt nav trūcis pamestu saimniecību, tomēr lēmums par savu īpašumu pārdošanu nav viegls. Bet Ilze tikmēr ar saimniekiem runājusi, tikmēr stāstījusi par savu ieceri izveidot īpašu vietu, kurā no pilsētas kņadas, burzmas un nemitīgā skrējiena pārgurušajiem «uzlādēt baterijas», līdz sapnis kļuvis par īstenību. Kamēr klausāmies Ilzes stāstu, zirgi jau apsegloti, un mēs dodamies ceļā — vispirms sasveicināties ar Daugavu un pie reizes apskatīt plašo saimniecību — divas dažādas pirtis un trīs brīvdienu namiņus, kur var nobaudīt arī latgaliskas maltītes — tas nav maz!

«Klajumu» viesiem tiek piedāvātas ne tikai zirgu izjādes, bet arī divu līdz septiņu dienu pārgājieni zirgu mugurā pa dabas parku «Daugavas loki», aizsargājamo ainavu apvidu Augšdaugavu un Latvijas un Baltkrievijas pierobežu. Saimniece uzsver, ka reizēm nākas interesentiem skaidrot, ka šeit nav sporta centrs vai izjāžu klubs, saim­niecība ir orientēta uz harmonisku un aina­visku izjādi, kas piemērota jātniekiem ar mazu pieredzi vai bez tās. Zirgu standarta ātrums ir soļi, un drošība izjādē ir pirmajā vietā. Latvijas braucamā tipa un vietējie zirgi ir nosvērtas dabas un uzticami soļo pa izstrādātajiem maršrutiem. Pašlaik saimniecībā ir 13 zirgi, no tiem divas Baltkrievijas braucamā tipa ķēves, kas ir īpašas ar savu raibo apmatojumu un izcelsmi. Jā, zirgu skaistumu un dažādību mēs jau novērtējām, ieejot stallī — visi ar mums sasveicinājās bubinot, zviedzot un arī prasot kādu kārumu.

Mēs šoreiz esam nolēmuši doties trīs līdz četru stundu izjādē, un Ilzes pavadībā nonākam takā ar neskartām meža un purva ainavām. Zirgi ir ļoti prātīgi un labi sagatavoti — izjāde ir bauda gan tiem, kas zirga mugurā sēž pirmo reizi, gan tiem, kas ar jāšanu ir draugos. Mūsu ceļojums ir labi pārdomāts — kad ceļš un mūsu labsajūta to ļauj, Ilze dod iespēju laist zirgus rikšos un pat lēkšos. Straujāki pastaigas posmi mijas ar rimtiem un lēniem sarunu posmiem, jo gan mežā, gan pļavās ir ko redzēt. Ja uzmanīgi vērosiet, tad redzēsiet gan cūkaušus un nārbuļus, gan meža bites un visu purva «koncertzāli», «rūķa māju», egļu vēri, mežacūku rakumus un īpatnēji saaugušos kokus. Ilze smejas, ka rudeņos zirga mugurā varot lieliski sēņot — jājot pa taku, no augšas sēnes ir labi redzamas. Lec tik zemē, nogriez un liec grozā! Bet skaisti šeit ir jebkurā gadalaikā — no pavasara līdz rudenim iespējams baudīt dabas krāsu, noskaņu un skaņu maiņu. Vizbuļu, kreimeņu, sveķeņu, lupīnu, pīpeņu un meža zemeņu dienas un nedēļas! Neskartas un neapdzīvotas dabas teritorijas.

zirgi DSC_6997

Nu jau mēs esam nonākuši pie Daugavas. Elpa aizraujas un vārdos nemaz nevar aprakstīt izjūtas, kādas pārņem, izbaudot vienu no skaistākajām Latvijas ainavām — «Daugavas lokus» zirga mugurā. Jūtamies kā nonākuši ārpus laika un telpas. Zirgi palēnina soli un ļauj mums izbaudīt sauli, dabu un vēju. Bet ilgi sapņot tomēr man nav ļauts, zirdziņš arī grib izmantot brīdi un ķeras pie zāles plūkšanas! Svarīgi atgādināt zirdziņam, kurš te ir galvenais, un nepieļaut visādus brīvgājienus. Ganības būs, bet ne tagad, un mēs dodamies tālāk.

Pastaigas taka ik pa brīdim vijas kalnup, tad atkal lejup, kamēr mēs nonākam kādas mājas pagalmā. Gribu jau vaicāt, kurus kaimiņus tad būsim patraucējuši, bet skatos, ka Ilze jau nolēkusi no zirga un piesien to. Esam nonākuši vienā no brīvdienu māju pagalmiem «Klajumu Ķemeros». Mājas ieskauj vecs ābeļdārzs, un viena no ābelēm, šķiet, pat būtu gatava ielikt ābolus pa logu istabā. Skaisti, un vienīgais, par ko es negribu domāt — ka būs no šejienes jādodas prom.

Pēc trīs četru stundu jāšanas un elpu aizraujošu ainavu baudīšanas atgriežamies atpakaļ «Klajumos». Noseglojam zirgus, noslaukām dzīvnieku slapjās muguras, un mūsu uzticamie pavadoņi ir gatavi doties ganībās. Aizvedam zirgus līdz tām un atceļā spriežam, ka svaigā gaisa, pozitīvo iespaidu un fiziskās slodzes radītais patīkamais nogurums liek sevi manīt. Nolemjam nedaudz atvilkt elpu sava brīvdienu namiņa sienās, un pēc brīža jau guļam saldā pēcpusdienas snaudā.

Piecēlušies secinām, ka tādus priekus kā gulēt diendusu var atļauties tikai pilsētnieki. Kamēr mēs šņācām, tikmēr pirtiņa jau iekurināta. Bērni dodas «ekspedīcijā» uz kūti pie vistām, trušiem un citiem mājdzīvniekiem, bet mēs saklājam galdu, jo ēst gribas visiem. Saimnieki pat pēc kūts apskates nevienu nepalaiž tukšām rokām — lielajai meitai vienā rokā piena krūze, otrā olas un laimīgs smaids pa visu seju. Nosmejamies, ka ne velti «Klajumu» zirgu sēta ieguvusi goda rakstu par ģimenei draudzī­- gāko atpūtas vietu Latgalē, tai piešķirts arī Zaļais sertifikāts, kas ir videi draudzīgas saim­niekošanas kvalitātes zīme, Kultūras ministrijas un «Lauku ceļotāja» kultūras goda zīme «Latviskais mantojums» par zirg­- kopības tradīciju saglabāšanu. Lai kādi arī būtu piešķirtie tituli un goda raksti, tie visi apliecina patiesu darba mīlestību un kvalitāti. Arī mēs tajā vakarā šai saimniecībai piešķiram savējo — bērni pirms aizmigšanas lūdz apsolīt, ka mēs tik drīz no šīs pasakainās vietas, kur cilvēki un zirgi ir mūžīgi draugi, prom nebrauksim.

zirgi DSC_0078Pirms aizmigšanas mēs, pieaugušie, pāršķirstām zirgu sētas «Klajumi» fotogrāfiju albumu — saimnieki ar zirgiem piedalās arī kāzu ceremonijās un citās viesībās, piedāvājot izbraucienus droškās vai kamanās ar vai bez eskorta. No fotogrāfijām mums pretim veras gan vācu bruņinieku laiku dāmu, gan elegantu francūziešu, gan spilgtu čigāniešu tēli, kas Krāslavā, Daugavpilī un Preiļos ir iepriecinājuši gan iedzīvotājus, gan viesus.

Otrā rītā rosība sākas jau agri, jo klāt ir gada lielākais pasākums. Kopš 2012. gada «Klajumos» ieviesta tradīcija — vasaras pirmajā pusē tiek rīkota zirgu un dabas izrāde «Kumeļu rotaļas», kas pārsteidz ar saviem priekšnesumiem un rotaļām ģimenēm ar bērniem un citiem dabas apjūsmotājiem. Šajā dienā zirgu sētā ierodas daudz draugu, ciemiņu un zirgu mīļotāju. Pasākuma laikā ir iespējams vērot daudzveidīgus zirgu priekšnesumus un jātniekus krāšņos tērpos. Ja jums vēl nav sanācis izbaudīt skaisto priekšnesumu, neskumstiet, jo šīs vasaras «Kumeļu rotaļas» vēl tikai būs, un katrs ir mīļi ielūgts uz šo īpašo pasākumu 11. jūnijā.

No savas pieredzes varam teikt, ka dažu dienu laikā, baudot «Klajumu» dabu, zirgu tuvumu un cilvēku labestību, var patiesi atpūsties un atgūt spēkus. Bez trokšņa, pūļa un burzmas katra atpūtas diena ir nedēļas vērta. Ja vēlaties, lai jūsu vasara šogad būtu garāka nekā parasti, dodieties baudīt neatkārtojamo «Daugavas loku» skaistumu, stipriniet veselību un piepildiet sirdis ar pozitīvo!

Sports palīdz sasniegt kopīgos mērķus

Ieva Anševica

Foto — no komandas «Patria» arhīva.

Arvien biežāk interneta vidē manāma stilizēta militāra zīmējuma apģērbā tērptā amatieru sporta komanda «Patria», kuru veido bijušās un esošās militārpersonas, zemessargi un jaunsargi. Pagājušajā gadā par komandu vairāk vēstīja pašu čakli uzturētie sociālie profili, bet šogad ziņas par «Patria» sasniegumiem parādās arī sportam veltītos rakstos presē un
internetā. Lai uzzinātu vairāk par «Patria», aicināju uz sarunu vienu no tās dibinātājiem — Nacionālo bruņoto spēku 2. kājnieku bataljona 2. kājnieku vada 2. nodaļas komandieri kaprāli Jāni Avotiņu.

Augšējā rindā: Rolands Zarītis, Gints Rozenbergs, Lauris Morovskis, Jānis Avotiņš un Vladimirs Misāns (visi no NBS). Apakšējā rindā: Edgars Sijāts, ZS, Lāsma Ozola, Sandris Jaunzems un Mārtiņš Puriņš no NBS.

— Kā radās «Patria»?
— Sākums meklējams 2012. gada misijā Afganistānā. Dienesta biedrs, kurš jau brauca sacensībās, ļoti intriģējoši stāstīja par to, cik tas ir interesanti, mudināja arī mani piedalīties. Es ļoti ieinteresējos. Kad atgriezos no Afganistānas, bija līdzekļi, lai nopirktu savu pirmo divriteni. Nopirku, atstūmos mājā un pateicu Elīnai — šis dzīvos kopā ar mums.  Sieva nebija priecīga. Tieši tajā pašā dienā uzzināju, ka mums ir pieteicies dēls. Pirmajā gadā no rīta iedevu ģimenei bučas un braucu viens pats, kur vien Latvijā notika sacensības.

— Uzreiz sacensībās? Bez treniņiem pirms tam?
— Nē. Es vienkārši sāku braukt. Treniņš bija sacensības un braukšana uz darbu un mājās.

— No Pārdaugavas uz Kadagu ar divriteni?
— Jā, tagad tas man sanāk vienīgais treniņš. Cenšos trīs reizes nedēļā braukt. Iznāk ātrāk nekā ar autobusu. Ceļā aiziet stunda un desmit minūtes, braucot agri no rīta normālā tempā. Stunda divdesmit, ja ir jāpastāv pie sarkanās gaismas. Pēc dienas poligonā gan ir grūtāk piespiest sevi.

Gadu nobraucu kā pilnīgs amatieris, un tad mani uzaicināja iesaistīties vienā komandā. Tur man pavērās cits skats, kā jau komandā — bija cita motivācija, mērķi. Sacensībās satiku citus armijas puišus. Viņi brauca individuāli, tāpat kā es sākumā. Reiz braucu mājās kopā ar vienu karavīru no džeitakiem [JTAC, tuvā gaisa atbalsta koordinētāji], runājām, cik forši būtu, ja armija uztaisītu savu komandu. Toreiz viss tādā sapņu līmenī palika.

2014. gadā radās ideja pašiem kaut ko izveidot, izdomāt savas formas. Toreiz bija iespēja piesaistīt biedrībām līdzekļus darbības uzsākšanai. Mums tas izdevās. Izdomājām, uzrunājām, mūs atbalstīja. Nodibinājām sporta biedrību, iesniedzām pieteikumu, un mēnesi pēc tam apstiprināja līdzekļu piešķiršanu. Tā mēs tikām pie pirmajām formām. Biedrības «Forti Patria» statuss tika apstiprināts Lāčplēša dienā.

Sākumā jau mums mērķu bija daudz. Doma bija, ka es vairāk ar sportu nodarbojos, bet Elīna darbojas projektos, kas dod pievienoto vērtību, gandarījumu. Jo tas sniedz garīgo sātu. Dievam es īsti neticu, bet ir  svarīgi, kāds tu esi, kā jūties. Sākotnēji nebija domāts, ka mēs gribēsim tik profesionāli izaugt. Domājām — vienkārši mina­mies, un viss. Bet līdz ar rezultātiem ambīcijas auga arvien lielākas.

Jau iepriekšējā komandā radās pārliecība par to, kādu vēlos redzēt veidojamo komandu, arī tas, ka ar daudz mazākiem līdzekļiem var sasniegt pat trīs reizes vairāk. Un galvenais — amatieriem nauda nevar būt motivators.

Sākumā uzaicinājām labākos braucējus no NBS. Likām informāciju savā Facebook lapā, karavīri pieteicās un veidojās braucēju loks. Pārsvarā visi bija pazīstami, vairākums kājnieki, kuri ikdienā skrien poligonā un visu dienu ir aktīvi. Sākām braukt uz sacensībām. Kājnieku brigāde mūs atbalstīja ar transportu. Tas bija ļoti liels atbalsts, jo varējām braukt ar visām ģimenēm, tā šis laiks netika zaudēts arī savējiem. Bieži vien gan bija tā, ka mācību dēļ nevarējām salasīt komandu atsevišķiem posmiem. It kā mūsu ir daudz, bet jāņem vērā, ka kāds ir mācībās, cits misijā, cits slims. Šajā ziņā mums ir ļoti grūti salīdzinājumā ar citām komandām. Par spīti darba specifikai, sezonu beidzām un pēc rezultātiem bijām vidusmēra komanda ar tādu mazu kvalitātes zīmi.

Tomēr pirms sezonas beigām bija jāsāk domāt par nākamo sezonu, jo ambīcijas auga. Tad jau zinājām, ka arī citās komandās brauc spēcīgi karavīri. Sapratām, ka vajag apvienoties, ja gribam kļūt par konkurējošu komandu. Aicinājām, un viņi labprāt pievienojās.

Komandu izveidot bija viegli, bet kas cits ir to noturēt. Izstrādāju budžetu, kas nepieciešams komandas pastāvēšanai. Budžetu plānoju — ar treniņnometnēm, uztura bagātinātājiem visai sezonai, riteņu remontiem.  Doma bija, lai tam karavīram, kurš brauc sacensībās, par izdevumiem
vispār nebūtu jādomā. Tā kā tas iekrita manā atvaļinājumā, apmēram mēnesi man bija kārtība — no rīta e-pasti, un pusdienlaikā braucu uz sarunām. Es gāju uz priekšu kā Krišjānis Barons — man bija viens mērķis, proti, dabūt komandai līdzekļus.Neskaitāmi aplauzieni, jo neviens jau nepasaka skaidri «nē», pasaka «nāc pēc nedēļas», tad «vēl pēc nedēļas». Sapratu, ka jāatsakās no treniņnometnēm un uztura bagātinātājiem, palika tikai pats minimums, lai komanda var labi startēt.

Līdz pat rudenim nebijām ieguvuši nevienu atbalstītāju, bet tieši tad, kad vismazāk gaidījām, ieguvām savus pirmos īstos atbalstītājus. Tad izdevās piesaistīt SIA «Sportland», kas mums nodrošina riteņus. Latvijā vispār nav tādas prakses amatieru sportā, ka nodrošinātu riteņus. Tas ir milzīgs atbalsts, jo viens ritenis maksā tikpat cik laba lietota mašīna. Sākumā bija domāts, ka viņi būs tikai «Patria» atbalstītāji.  Bet «Sportland» vēlējās savu komandu, un tagad paši spēcīgākie armijas puiši no «Patria» ir «Sportland» komandā.

Ik pa laikam Facebook cilvēki rakstīja — kā var tikt komandā? Tad man nācās paskaidrot, ka komandā nevar tikt, jo nav budžeta. Sanāca toreiz atteikt, taču visas vēstules saglabāju.

Skatoties internetā amerikāņu un vācu militāristu sporta komandas, kurām ir dažādi virzieni (riteņbraukšana, skriešana, orientēšanās, invalīdu sports), radās doma likt klāt citas disciplīnas, jo bija arī daudz skrējēju, kuri gribēja pievienoties komandai. Ielikām ziņu, un īsā laikā atnāca kādas 15 vēstules. Īsti vēl nebija ko piedāvāt, vienīgi tas, ka sponsors nosedz dalības maksu sacensībās un komandas biedri saņem iespēju ievērojami lētāk iegādāties ekipējumu.

— Vai šie karavīri skrien maratonā?
— Mēs skrienam septiņus posmus pa meža takām «Stirnu bukā». Piedalāmies arī «Skrien Latvijai». Kopā sanāk 14 sacensības.

— Tagad biedrībai ir divi virzieni?
— Jā, oficiāli ir divi virzieni, taču ir vēl trešais — orientēšanās sacensības, kurās karavīri startē individuāli, bet «Patria» kreklos. Jāpiemin, ka orientēšanās virzieni ir divi. MTBO ir velo orientēšanās, kur pašreiz mums ir divi braucēji. Savukārt skriešanas orientēšanās komandā mums ir trīs skrējēji.

— Vai orientēšanās ir tāds kā aizmetnis nākamajam virzienam?
— Jā, tas ir plāns nākamajam gadam. Pati orientēšanās mums šogad ir ārpus
komandas interesēm, bet nākamgad gribam tieši šos sporta veidus nostiprināt mūsu komandā. Ņemot vērā to cilvēku aktivitāti, kuri vēlējās iesaistīties komandā, bija vairāk jādomā, kā saglabāt profesionālo izskatu, kā sevi pasniegsim. Jau otro gadu mūsu ideju atbalsta bijušais zemessargs Aleksandrs Sokolovs. Būdams profesionāls fotogrāfs, viņš ir sagatavojis materiālu komandas mājaslapai, kura top. Aleksandrs startē arī mūsu skriešanas komandā.

Pašreiz pavisam esam ap 40 sportisti, katram ir savs sagatavotības un spēju līmenis. Izveidojām gan riteņbraukšanai, gan skriešanai divas komandas, lai katrs varētu atrast savu disciplīnu — vienam svarīgs ir rezultāts, citam piedalīšanās. Pagājušogad vislielākais mērķis bija saliedēt komandu, tagad tā ir ļoti cieša. Skrējēju komanda veidojas līdzīgi — it kā nekādu bonusu nav, bet viņiem patīk paveiktais, un ir jūtams liels komandas patriotisms. Ir savi komandas kapteiņi, kas organizē pārējos sacensībām. Riteņbraucēji seko skrējēju panākumiem un otrādi.  Ir milzīgs gandarījums par visiem komandas biedriem, viņos ir redzama liela apņemšanās, un tieši tādēļ bija vērts ieguldīt darbu.

Nākamgad gribam saglabāt riteņbraucēju līmeni un skrējējiem to pacelt, nodrošinot ar apaviem, šortiem, krekliņu un garo kreklu, arī segt dalības maksu.

Vēl ir jauninājums — bērnu komanda. Lai braucot līdzi vecākiem uz sacensībām, arī bērni varētu piedalīties, nobraukt 800 vai 300 metrus. Lai viņiem nav garlaicīgi.

— Vai bērnu komandā ir tikai komandas dalībnieku bērni?
— Ne tikai. Var iesaistīties arī nesportojošu karavīru bērni.

— Kādi ir jūsu sasniegumi?
— Katrs komandas starts jau ir sasniegums. Šajā gadā komanda snieguma ziņā ir pacēlusies pat trīs reizes, jo esam piesaistījuši spēcīgākus sportistus. Ir jauni divriteņi, un nenoliedzami rezultātus ietekmējis arī komandas faktors.

Savā pirmajā skriešanas sezonā «Patria» skrējēji komandu vērtējumā no vairāk nekā 40 komandām ierindojās 12. vietā. Indviduāli nevaru izcelt kādu, jo svarīga ir visa komanda. «Patria Team» komanda, kas tika izveidota vēlāk, arī elpo pakausī.

Mūsu MTB komanda šajā sezonā piedalās pusmaratona distancē, kur ir milzīga konkurence. No vairāk nekā 80 komandām «Patria» komanda cīnās par vietu pirmajā desmitniekā. Attiecīgi pirmajos divos posmos bija 8. un 9. vieta. Jāizceļ mūsu MTB braucēja Lāsma Ozola (dien Mācību vadības pavēlniecībā), kas iegulda milzīgu darbu, lai sasniegtu augstākus rezultātus. Lāsma šobrīd ir pusmaratona distances līdere sieviešu konkurencē.

Ziemā «Patria» piedalījās ziemas triatlonā, kur sīvā cīņā ieguva pirmo vietu. Gints Rozenbergs ir bijušais biatlonists, trenējies kopā ar Andreju Rastorgujevu, tagad dien Militārajā policijā. Mārtiņš Puriņš no Instruktoru skolas iepriekš braucis sporta kluba «Virsotne» komandā. Riteņbraucējs un skrējējs mums ir Andris Veiss, viņš dien NBS Apvienotajā štābā. Viņš ir skriešanas komandas kapteinis.

— Vai «Patria» komandās pārsvarā ir aktīvā dienesta karavīri?

— Tagad nāk arī zemessargi. Ir jaunsargi. Ir arī bijušie zemessargi. Varbūt kāds uzzskata, ka tas ir principu pārkāpums, bet es tā nedomāju. Turklāt mēs savā pastāvēšanas laikā esam iedrošinājuši trīs sportistus iestāties armijā. Cik zinu, viņi ir labi karavīri.

— Kādi ir jūsu biedrības mērķi?
— Biedrības nosaukums ir «Forti
Patria»
— «Par stipru Tēvzemi». Un no biedrības nosaukuma radās «Patria». Mūsu darbībā tiek ievēroti pienākumi pret valsti, armiju, cenšamies būt atbildīgi par tiem, kas ir mūsējie.

Biedrības mērķi ir veicināt sportu, vienlaikus sportā atbalstot esošās un bijušās militārpersonas, zemessargus un jaunsargus. Veicināt viņu integrāciju komandā, lai ir mazāki izdevumi ikdienā un tēriņi sacensībās. Lai, apvienojoties komandā, no sirds varētu pārstāvēt mūs, armijniekus. Parādīt, ka mēs braucam ne tikai misijās, bet arī sportā neesam zemē metami, jo īpaši tāpēc, ka mēs labus rezultātus sasniedzam, ikdienā aktīvi strādājot poligonā.

— Cik sacensību jums ir paredzēts šogad?
— Riteņbraukšanā šajā gadā paredzētas 15 oficiālās sacensības, kur mēs kā komanda piedalīsimies. Ir vēl arī neoficiālās, kurās startē individuāli. Arī skrējējiem ir 15 sacensības. Sezona mums sākās aprīļa vidū un beigsies oktobrī. Mēs ar sievu parēķinājām, ka tikai Jāņi ir brīvi un vēl viena sestdiena un svētdiena, kad nekas nenotiek. Visas pārējās brīvdienas ir kaut kur jāsporto.

— Vai arī abi jūsu bērni jau piedalās sacensībās?
— Viens ir iesaistījies skriešanā, otrs riteņbraukšanā. Neko neuzspiežam, galvenais pašreiz ir piedalīties.

— Visu laiku tiek uzsvērts — mēs. Kas ir tie, kuri nodibināja «Forti Patria»
— Tas nav tikai mans, bet arī manas sievas Elīnas projekts, jo mēs visu darām kopā. Viņa vairāk atbild par finansēm. Visas organizatoriskās lietas patērē milzīgu enerģiju, jo ir ļoti daudz šķietamu sīkumu, kas prasa daudz laika. Bieži ir tā, ka telefonā sarakstēs vienlaikus apspriežam pa septiņām tēmām un kopā ir jāizlasa kādas 40 ziņas. Arī līgumi ir jāsagatavo, ja kādam kaut kas nepatīk, jāmaina. Un tas viss kopā veido milzīgu apjomu.

Mana ikdiena paiet tā — no rīta pieceļos, aizbraucu uz darbu, vakarā atbraucu, divas stundas atvēlu tikai ģimenei, nolieku bērnus gulēt, un tad sākas telefonsarunas līdz desmitiem vakarā. Arī pēc desmitiem sanāk sazvanīties par kādām korekcijām, tad vēl 30 minūtes pie datora, ne ilgāk. Tādā režīmā paiet pilnīgi visas dienas.

— Daudz laika un enerģijas esat ieguldījuši.
— Viss, ko esam paveikuši un vēl paveiksim, ir liels ieguvums NBS, jo pulcē tos karavīrus, kuri papildus saviem pienākumiem sporto un ir aktīvi. Domāju, esam iedvesmojuši arī topošos karavīrus. Protams, pats svarīgākais ir spēt aizsargāt savu valsti, sports ir sekundārs. Taču sports, jo īpaši misijās, ļauj izvēdināt galvu un saglabāt fizisko formu. Sports mums palīdz sasniegt kopīgos mērķus.

Latvijas Republikas bruņoto spēku darbība 1918. gada beigās un 1919. gada pirmajos mēnešos

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma un no LĢIA.

Tūlīt pēc Latvijas proklamēšanas Pagaidu valdība vilcinājās veidot savas karaspēka vienības, tomēr sarežģītā politiskā un militārā situācija, Padomju Krievijas iebrukuma draudi un vācu 8. armijas personālsastāva straujā demoralizēšanās radīja nepieciešamību veidot bruņotu spēku jaunās valsts neatkarības aizstāvēšanai.

Apsardzības ministrija un pirmās bruņotās vienības, 1918. gada novembris — decembris
1918. gada 22. novembrī izveidoja Apsardzības ministriju, pagaidām vakantu atstājot ministra posteni. Par Apsardzības ministrijas pārvaldnieku un ministra biedru iecēla savulaik Krievijas Intendantūras Kara akadēmiju beigušo apakšpulkvedi Robertu Dambīti. 6. decembrī par apsardzības ministru iecēla advokātu Jāni Zālīti, savulaik vienu no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem, bijušo Krievijas Valsts domes deputātu.  Apsardzības ministrija savas darbības sākumā atradās Rīgas Latviešu biedrības nama telpās Pauluči (tag. Merķeļa) ielā, bet decembrī pārcēlās uz Aleksandra (tag. Brīvības) un Stabu ielas stūri.

Tā kā valsts aizsardzībai trūka līdzekļu, Pagaidu valdība nevarēja izveidot savu kara-spēku. Faktiskā vara, tai skaitā arī militārā, atradās vācu okupācijas iestāžu rokās. K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība bija spiesta lūgt palīdzību vācu varasiestādēm. 7. decembrī Pagaidu valdības apsardzības ministrs J. Zālītis parakstīja līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto Latvijā Augustu Vinnigu par kopēja karaspēka veidošanu. Karaspēku bija paredzēts dibināt pēc nacionālā principa. Landesvērā bija paredzētas 26 kājnieku rotas (18 latviešu, 7 vācu, 1 krievu) un 5 artilērijas baterijas (3 latviešu, 2 vācu), kopā 6000 brīvprātīgo. Par Baltijas landesvēru (zemessardze) nosauktā karaspēka priekšgalā bija paredzēts nostādīt neitrālas valsts virsnieku, taču pagaidām to komandēt uzdeva vācu armijas majoram Oskaram Šaibertam.

Landesvēra vācu vienību formēšana sākās jau novembra sākumā: 1. Rīgas rota tika saformēta 12. novembrī, Trieciena nodaļa — 11. novembrī, bet 2. un 3. Rīgas rotas un fon Rādena rota — novembra beigās. Šīs vienības saformēja vietējie vācbaltieši.

Latviešu tautas vairākums noraidīja sadarbību ar vācu okupantiem, tāpēc latviešu rotu formēšana uz priekšu virzījās neapmierinoši. Latgalē formēšanu nepaspēja uzsākt. 8. decembrī uzsāka Cēsu rotas — pirmās latviešu karaspēka vienības formēšanu Cēsīs. Rotas pirmais komandieris bija virsleitnants Arturs Jansons. 10. decembrī Rīgā uzsāka Instruktoru rezerves (vēlākās Virsnieku rezerves rotas un  1. neatkarības rotas) formēšanu. Komandieris — kapteinis Jānis Balodis.

20. decembrī no latviešu studentu korporācijām «Selonija», «Talavija» un citām saformēja Atsevišķo (Studentu) rotu, kas pakļāvās tieši Apsardzības ministrijai. Vēl Rīgā izveidoja Latgales virsnieku un apakšvirsnieku rotu un trīs Rīgas apsardzības rotas.

2_posms
1919. gada janvāris — februāris
1919. gada marts — jūlijs
1919. gada marts — jūlijs

Latviešu karaspēka vienību cīņa pret lieliniekiem Kurzemē, 1919. gada janvāris — maijs
Zem lielinieku militārā spiediena Pagaidu valdība kopā ar nedaudzajām tai uzticīgajām latviešu karavīru vienībām 1919. gada 2. janvārī atstāja Rīgu. 5. janvāra vakarā Pagaidu valdības pārstāvji — apsardzības ministrs
J. Zālītis un iekšlietu ministrs M. Valters kopā ar Atsevišķo (Studentu) rotu vilcienā atstāja Jelgavu, lai brauktu uz Liepāju. Šajā laikā Atsevišķo (Studentu) rotu piedalīja Pagaidu valdībai kā apsardzes vienību. Pārējās latviešu vienības nolēma apvienot lielākā kara­spēka daļā. 5. janvārī Jelgavā apsardzības ministrs ar atsevišķu priekšrakstu nr. 55 dibināja 1. atsevišķo latviešu bataljonu, par kura komandieri iecēla apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. Bataljonā iekļāva Instruktoru rezerves, Cēsu, Latgales apakšvirsnieku un virsnieku, kā arī Rīgas apsardzības rotu atlikušos vīrus. Bataljons kā atsevišķa struktūrvienība ietilpa Baltijas landesvērā un bija pakļauts tā vadības (oberštāba) rīkojumiem.

Kopā ar citiem pretlielinieciskajiem formējumiem 1. atsevišķais latviešu bataljons turpināja atkāpšanos uz Dobeli, tālāk uz Lielauci. Tur 16. janvārī  «kalpakieši» izcīnīja pirmo kauju un guva pirmo uzvaru pār lieliniekiem. Taču, tā kā landesvēra vācu daļas turpināja atkāpties, to nācās darīt arī Kalpaka vīriem.

22. janvārī 1. atsevišķā latviešu bataljona 2. rota kopā ar vācu landesvēra Rādena rotu izcīnīja kauju pie Skrundas skolas, kurā guva uzvaru, taču taktisku apsvērumu dēļ arī šoreiz bija jāatkāpjas pāri Ventai. 24. janvārī pie Aizporu mājām beidzās latviešu bataljona atkāpšanās ceļš,
kalpakiešu štābs nostiprinājās Rudbāržu muižas ēkā. Frontes līnija nostabilizējās, taču stāvoklis joprojām palika kritisks. Lielinieki 30. janvārī ieņēma Kuldīgu un Ventspili, puslokā apņēma Liepāju, kur atradās Latvijas Republikas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā.

Februārī bataljonam pienāca pirmais frontes papildinājums — no Liepājas ieradās Studentu rotas karavīri, kuri līdz tam bija pildījuši Pagaidu valdības apsardzes dienestu.

1. februārī Liepājā no Vācijas ieradās vācu armijas ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs, kas kā vācu armijas 6. rezerves korpusa komandieris kļuva arī par visu Kurzemē dislocēto pretlieliniecisko spēku pavēlnieku, viņa pakļautībā atradās arī no vācu brīvprātīgajiem — algotņiem sastādītā Dzelzs divīzija un Baltijas landesvērs, kurā ietilpa pulkveža O. Kalpaka komandētais
1. atsevišķais latviešu bataljons.

Frontē pret lieliniekiem cīnījās ap 10 000 vīru. Pagaidu valdība Liepājā un tuvākajos pagastos bija izsludinājusi vairākas mobilizācijas, kuras deva ievērojamus
rezultātus. 1. martā 1. atsevišķajā latviešu bataljonā jau bija 600 vīru.

3. martā sākās apvienoto vācu — latviešu spēku kopīgais uzbrukums lielinieku frontē. Uzbrukuma trešajā dienā — 6. martā — pie «Airīšu» un «Skudru» mājām netālu no Skrundas notika pārpratuma sadursme starp latviešu un vācu karaspēka vienībām. Biezās miglas un nemākulīgi veiktās izlūkošanas dēļ viņi noturēja viens otru par lieliniekiem un sāka savstarpējo apšaudi. Apšau­- des laikā krita 1. atsevišķā latviešu bataljona komandieris pulkvedis O. Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis N. Grund­-manis, virsleitnants J. Krievs un vācu artilērijas baterijas komandieris leitnants R. Šrinders.

O. Kalpaka vietā bataljona komandiera amatā stājās pulkvedis — leitnants Jānis
Balodis. 20. martā bataljonu pārveidoja par brigādi, par brigādes štāba priekšnieku iecēla pulkvedi — leitnantu Ludvigu Bolšteinu. Kopējais pretlieliniecisko spēku uzbrukums norisinājās 26. martā. Rezultātā no lieliniekiem bija atbrīvota visa Kurzeme un liela daļa Zemgales.

Neraugoties uz labvēlīgo situāciju uzbrukuma turpināšanai pret lieliniekiem, R. fon der Golcam padotie spēki izturējās pasīvi. Tas izskaidrojams ar politiskajām pretrunām starp Latvijas republikas Pagaidu valdību, kura konsekventi iestājās pret Latvijas ģermanizāciju un kolonizācijas mēģinājumiem, un vāciešiem, kuri gribēja atjau­- not Baltijas muižniecības priekšrocības.

1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika vācu militārās varas un vācbaltiešu inspirēts pučs ar nolūku gāzt K. Ulmaņa Pagaidu valdību. Pagaidu valdības pārstāvjiem izdevās paglābties uz tvaikoņa «Saratov», kurš britu karakuģu aizsardzībā stāvēja Liepājas ostas reidā. Pagaidu valdības vietā vācieši mēģināja izveidot sevišķu militāro direktoriju ar vācu juristu O. Barkovski priekšgalā. Šajā direktorijā uzaicināja piedalīties arī Latviešu atsevišķās brigādes komandieri pulkvedi Jāni Balodi, kas atteicās, paliekot uzticīgs Pagaidu valdībai.

Maija sākumā direktorijas vietā izveidoja proģermānisku Pagaidu valdību, kuras priekšgalā izvirzīja pazīstamo mācītāju, rakstnieku un publicistu Andrievu Niedru. Šajā valdībā noteicošā loma bija vācu muižniecībai un vācu militāristiem. A. Niedras valdība pilnībā atbalstīja vācu militāristu centienus pārvērst Latviju par Vācijas provinci. A. Niedras valdība neguva ne mazāko uzticību lielākajā sabiedrības daļā un latviešu karavīru vidū. 22. maijā sākās pretlieliniecisko spēku vispārējs uzbrukums Rīgai. To vadīja Baltijas landesvēra komandieris majors Flečers. Pirmais Rīgā ielauzās barona fon Manteifeļa vadītais landesvēra triecienbataljons.

Rīgas ielās nopietnākas cīņas nenotika. Pēc Rīgas ieņemšanas, atbildot uz lielinieku «sarkano teroru», vācieši atriebjoties uzsāka savu teroru. Vācu karavīri ielenca veselus namu kvartālus, izdarīja plašas kratīšanas un arestus, notika nošaušana bez tiesas, kaut vai sarkana lakata vai aizdomīga izskata dēļ.

Liela nozīme Rīgas ieņemšanas operācijā bija firsta Anatolija Līvena komandētajai Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļai, kuru sauca arī par Firsta Līvena nodaļu. Jau 1919. gada 15. janvārī bijušais Krievijas armijas virsnieks, vācbaltu izcelsmes muižnieks firsts (kņazs) Anatolijs Līvens Liepājā sāka formēt brīvprātīgo karavīru vienību cīņai pret lieliniekiem. Nodaļā iestājās krievu, vācbaltiešu, igauņu un latviešu tautības karavīri, kas bija dienējuši bijušajā Krievijas armijā. Nodaļa ideoloģisku apsvērumu dēļ neietilpa Baltijas landesvēra sastāvā, bet kauju laikā darbojās saskaņā ar tā oberštāba pavēlēm.

J. Baloža komandētās Latviešu atsevišķās brigādes uzdevums bija atbrīvot no lieliniekiem Jūrmalu — no Slokas līdz Rīgai, ko tā sekmīgi arī veica. Rīgā latviešu vienības ienāca 23. maijā. Brigādes štābs izvietojās Ģertrūdes ielā 19. Latviešu karavīru klātbūtne nedaudz ierobežoja vācu teroru.

1919. gada maijā Baltijas landesvēra sastāvā esošajā Atsevišķajā latviešu brigādē bija 3 kājnieku bataljoni un 1 kavalērijas divizions. Katrā bataljonā bija 1 ložmetējnieku rota un 1 sakaru komanda. Brigādē ietilpa sapieru rota un saimnieciskā komanda. Kopā brigādē bija 1700 vīru.

Latviešu bruņoto spēku organizēšana Igaunijā un Ziemeļlatvijā
Latvijas Pagaidu valdība saskatīja iespēju uzsākt valsts atbrīvošanu no ziemeļiem. 1918. gada decembra otrajā pusē par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Igaunijā iecēla mācītāju Jāni Ramani. 1919. gada 7. janvārī no Liepājas uz Rēveli (tag. Tallina) izbrauca kapteinis Jorģis Zemitāns kā Pagaidu valdības militārais pārstāvis. 20. janvārī  J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Juhanu Laidoneru par paš­aizsardzības rotu formēšanu no Igaunijas valsts teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem. Viņi vienojās par 6 rotu veidošanu Rēvelē, Pērnavā un Tērbatā (tag. Tartu). 3. februārī Pagaidu valdība kapteini J. Zemitānu iecēla par visa latviešu karaspēka organizētāju un komandieri kā Igaunijā, tā Ziemeļlatvijā.

Igaunijas armijas vadība bija ieinteresēta latviešu vienību veidošanā, jo igauņi turpināja cīnīties pret lieliniekiem. Latvijas Pagaidu valdībai nebija līdzekļu, lai varētu uzturēt un apbruņot savu karaspēku kaimiņvalstī. Igaunijas valdība bija ar mieru materiāli palīdzēt topošajiem Latvijas militārajiem spēkiem. 18. februārī J. Ramanis un J. Zemitāns parakstīja līgumu ar Igaunijas valdību. Saskaņā ar šo līgumu latviešu daļas bija pakļautas Igaunijas virspavēlniecībai. Igaunijas puse apgādāja latviešu vienības ar ieročiem, munīciju, pārtiku un iespēju robežās ar naudas līdzekļiem. Līgums paredzēja arī, ka Igaunijas armijas virspavēlniecības pakļautībā esošie spēki Latvijas teritorijā rekvizīciju veidā tiek apgādāti ar pārtiku, par to maksājot pēc Igaunijas valdības noteiktajām iepirkuma cenām. Šim nolūkam pie pilsētu un apdzīvoto vietu komandantūrām tika radītas speciālas rekvizīcijas komisijas, kas sastāvēja no latviešu un igauņu karaspēka vienību pārstāvjiem. Atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos darbojās arī Latvijas Pagaidu valdības ieceltais apgādības un rekvizīcijas lietu pārzinis agronoms V. Gulbis. Paralēli rekvizīcijām lauksaimniekus piespieda realizēt valsts aizņēmumu. Lai arī rekvizīcijas komisijas centās pildīt savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, tomēr no lieliniekiem atbrīvotajos Latvijas apgabalos pārtikas produktu bija pārāk maz, lai pilnībā apgādātu tur dislocētos igauņu spēkus.

Pēc 18. februāra līguma noslēgšanas Tērbatā sāka formēt kājnieku bataljonu un artilērijas vadu, pakļaujot tos Igaunijas armijas 2. divīzijas komandierim. Drīz bataljonu pārveidoja par 1. Valmieras kājnieku pulku. Par pulka pirmo komandieri iecēla pulkvedi — leitnantu  Jūliju Jansonu. Pulka artilērijas vadu pārveidoja par bateriju, tās komandēšanu uzņēmās virsleitnants Arturs Dannebergs.

Februāra sākumā Igaunijas armija bija atbrīvojusi no lieliniekiem Valku un Rūjienu un šo pilsētu apkārtni. Atkarotajos Ziemeļlatvijas rajonos sāka darboties latviešu civilpārvalde ar inženieri Markusu Gailīti priekšgalā. 21.—27. februārī tur tika izsludināta mobilizācija Latvijas pilsoņu vidū. Iesauca 60 virsniekus un 1451 karavīru. Pusgadu ilgušais lielinieku jūgs bija pilnībā sagrāvis latviešu tautas ilūzijas par «proletariāta diktatūru». Ticība Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem pieauga ar katru brīdi. 31. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks pulkvedis J. Laidoners izdeva pavēli par Ziemeļlatvijas brigādes izveidošanu. Ietērpa priekšmetus un uzkabi Ziemeļlatvijas karaspēka daļas sākumā saņēma no Igaunijas armijas intendantūras iestādēm un mūsu rekvizīcijas komisijām.

Nacionālo zaļo partizānu darbība
1919. gada pavasarī sarkanais terors lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā bija sasniedzis kulmināciju. Daudzi iedzīvotāji, vairoties no lielinieku represijām, bēguļoja. Padomju Latvijas armijas aizmugurē sāka darboties pretlielinieciskās nacionālo partizānu grupas, kuras tautā dēvēja par zaļajiem un mežabrāļiem.

Latvijas teritorijā darbojās četras lielākās zaļo grupas. Viena no tām bija t.s. Veckalniņa partizāni, kurus lielinieki dēvēja par Zaļā Artūra bandu. Šī grupa darbojās Vidzemē — Cēsu un Smiltenes apkārtnē, to vadīja Artūrs Veckalniņš (Zaļais Artūrs). 1919. gada aprīlī Zaļā Artūra grupa uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot no tā visus lielinieku gūstekņus.

Gulbenes apkārtnē darbojās Malienas partizānu vienība kapteiņa Jūlija Ērgļa vadībā, savukārt Balvu mežos bija nodibinājusies vienība, kuru vēlāk nosauca par Latgales partizānu pulku un kuru vadīja vēlākais pulk­vedis — leitnants Jānis Vīndedzis.

Kalpaka bataljona karavīri Rudbāržu muižā. 1919. gada sākums. Pirmajā rindā trešais no kreisās — O. Kalpaks.
Kalpaka bataljona karavīri Rudbāržu muižā. 1919. gada sākums. Pirmajā rindā trešais no kreisās — O. Kalpaks.

Pazīstami ar savu darbību kļuva arī Augškurzemes partizāni, kas darbojās Sēlijas mežos. Tos vadīja vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Jānis Indāns.

Veidojoties Latvijas armijai, daļa šo vienību iekļāvās tās sastāvā, kļūstot par regulārām karaspēka daļām un paturot agrākos nosaukumus: Latgales partizānu pulks, Augš­- kurzemes partizānu pulks un Malienas atsevišķais bataljons. Veckalniņa partizāni jeb Zaļā Artūra grupa iekļāvās 2. Ventspils kājnieku pulkā.

Partizāni darbojās sev labi zināmā apvidū un pierastā vidē. Uzbrukumi notika sarkanarmiešu sargposteņiem, patruļām, pārtikas savākšanas komandām, arestantu etapiem.

Zemessardzes izlūkiem labi rezultāti vingrinājumā «Arona 2016»

Guna Freimane,
seržante, ZS štāba Vadības grupas speciāliste.

Foto — Andris Kuļikovskis

«Uzskatu, ka Zemessardzes izlūki ir ļoti labi sagatavoti, to es redzu, apmeklējot dažādas izlūku mācības. Pēdējos gados nesalīdzināmi ir audzis sagatavotības līmenis, un es pat nepārspīlēju, apgalvojot, ka mūsu izlūku profesionalitāte dažos bataljonos jau ir pietuvināta profesionālā dienesta līmenim. To novēroju arī pēdējā Zemessardzes izlūku vingrinājumā «Arona 2016». Protams, nopelni un atbalsts šīs jomas attīstībā ir arī Nacionālo bruņoto spēku regulāro spēku vienībām, īpaši Sauszemes spēku kājnieku brigādei, ar ko mēs regulāri sadarbojamies apmācību jomā,» — tā izlūku līmeni raksturo Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš. 

Arona DSC_0118

Zemessardzē, tāpat kā profesionālajā dienestā, specializācija «izlūks» ir ļoti nozīmīga, varētu pat teikt, ka tā ir viena no elitārākajām jomām. Izlūki ir tie, kurus pirmos sūta uzdevumā — izlūkot pretinieka pozīcijas, tiešu objektu atrašanās vietu, pretinieku bruņojumu, ikdienu utt. Savākto informāciju tālāk nodod komandierim. Arī brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš atzīmē: «Šie vīri ir mūsu informācijas pirmavots, tāpēc ir svarīga viņu profesionalitāte un sagatavotība. Zemessardzē izlūkiem regulāri tiek organizētas dažāda līmeņa mācības un vingrinājumi. Lai kļūtu par izlūku, ir jābeidz specializēts apmācību kurss un izlūku vada kaujinieka speciālais kurss, kas tiek organizēts Dobelē. Šajos kursos jaunajiem izlūkiem tiek dotas visas nepieciešamās pamatzināšanas un iemaņas. Atgriežo­- ties bataljona dislokācijas vietās, zemessargi jau darbojas vienībā savas nodaļas ietvaros, kas ir ļoti svarīgs aspekts, lai saliedētu personālu komandas darbam un sasniegtu teicamus rezultātus.»

Lai pārbaudītu apmācību programmu efektivitāti un zemessargu teorētisko izpratni, zināšanas, kā arī darbu paaugstināta stresa apstākļos, seržantam Andrim Kuļikovskim radās ideja organizēt izlūkiem vingrinājumu, kurā varētu novērtēt un pārbaudīt viņu iemaņas, izmantojot sacensību metodi. «Sākotnēji svarīgi bija atrast pareizo virzību šim vingrinājumam, lai tās nav vienkārši sacensības. Jāpiedomā bija pie tā, kā ieinteresēt un motivēt izlūkus strādāt, pilnveidojot profesijas specifiku — kvalitāti, nevis kvantitāti. Pirmajos divos gados izpratne un azarts neļāva tik efektīvi darboties. Šogad redzējām, ka izlūki pēc starta vairs neskrien, bet jau ieņem taktiski pareizas, atbilstošas formācijas un strādā kā izlūku nodaļa, nevis sacensību komanda. Pozitīvais aspekts, kas izlūkus rosināja vingrinājumā domāt par stratēģiju, bija tas, ka teritorijā atradās nosacītais pretinieks. Ir atšķirība, vai darbojies pretinieka kontrolētā teritorijā vai vienkārši esi iegājis mežā, lai uzdevumu tehniski izpildītu.»

Arona DSC_0069

Izlūku vingrinājums tika ieviests 2013. gadā, pirmo reizi to organizējot Birzgalē. Vingrinājumu organizēja Zemessardzes
54. inženiertehniskais bataljons. Savukārt pēdējos trīs gadus šī vingrinājuma organizāciju ir pārņēmis Zemessardzes 56. kājnieku bataljons, rīkojot to Salas novadā. «Sacensību gars vienmēr ir stimulējis strādāt labāk, ātrāk, profesionālāk. Tas arī ir mūsu mērķis — motivēt izlūkus darboties efektīvāk un neatslābt, organizējot divas reizes gadā pārbaudes vingrinājumus. Tas arī motivē pārējos censties vairāk, jo uz goda pjedestāla kāpj tikai labākais trijnieks. Nevienam nepatīk palikt pēdējās vietās,» atzīst Zemessardzes komandieris.

No 23. līdz 24. aprīlim Salas novadā notika Zemessardzes izlūku vadu pārbaudes vingrinājums «Arona 2016», kurā piedalījās vairāk nekā 200 Zemessardzes izlūku, kas pārstāvēja visus 18 Zemessardzes bataljonus.

Izlūku nodaļām tika noteikta ierašanās jau no plkst. 6 rītā Ošānu karjerā, kur tika doti pirmie uzdevumi — kaujas šaušana nodaļas sastāvā, naža mešana mērķi, kā arī snaiperu vingrinājums «Kurmju taka», kurā tika vērtēts darbs komandā — demonstrētas praktiskās zināšanas, šķērsojot pretinieka teritoriju, un izvairīšanās no snaipera uguns. Pēc pirmajiem uzdevumiem dienas izskaņā izlūki saņēma kaujas pavēli nākamās dienas maršam.

24. aprīlī jau no plkst. 4 zemessargi sāka gatavoties — tika pārbaudīts ekipējums, ieroči, maskēšanās, sakari. Pirmās nodaļas startēja plkst. 5 divos dažādos izlūkošanas virzienos. Vingrinājuma galvenais tiesnesis kapteinis Laimonis Osis par mācībām stāsta: «Aronas pauguraines apvidus ir ļoti sarežģīts, un tas bija liels izaicinājums izlūkiem. Tad nu mēs skaidri redzējām, kurš ir labāk sagatavots un kuram vēl ir jāpatrenējas. Abas trases gāja cauri purvam, arī man kā galvenajam tiesnesim bija jāpiedomā pie maršruta sastādīšanas, lai panāktu vēlamo rezultātu — rosinātu domāt un izmantot efektīvākās metodes šķēršļu pārvarēšanai un maršruta plānošanai, ņemot vērā to, ka pretinieks ir kaut kur blakus. Līdztekus mēs organizējām bataljona mācības, lai būtu interesantāk, Zemessardzes 56. kājnieku bataljona karavīri un zemessargi tēloja nosacītu pretinieku un veica patruļas pa lielākajiem ceļiem, ierobežojot Zemessardzes izlūku brīvu pārvietošanos un liekot stratēģiski domāt, plānot un organizēt savu maršrutu maksimāli neuzkrītoši, kā tas ir jāveic īstiem izlūkiem. Viss sanāca ļoti interesanti, jo mij­iedarbojoties ieguvējas bija abas puses.»

Arona DSC_0027

Marša organizatori bija noteikuši trasi «pa gaisa līniju» aptuveni 15 km garu, kas reāli apvidū bija aptuveni 20 km gara. Marša laikā bija jāveic dažādi uzdevumi, kuros tika pārbaudītas zemessargu prasmes un zināšanas informācijas iegūšanas, apstrādes un analīzes jomā, militārajā topogrāfijā, militārajos radiosakaros, lauka kaujas iemaņās un taktikā (patrulēšana, kontakta laušana nodaļas sastāvā, mīnas un darbība mīnu laukā) utt. Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas punktā dalībniekiem bija jāpārvietojas gar marķētu teritoriju un 10 minūšu laikā pēc iespējas vairāk jāidentificē dažāda veida mīnas. Topogrāfijas kontrolpunktā zemessargiem bija jānosaka attālums dabā, jāatpazīst topogrāfiskie apzīmējumi. Sakaru procedūru kontrolpunktā dalībniekiem bija jāveic pilnā sakaru procedūra — jāsaliek
rācija, jāsaprogrammē frekvences un jānodibina sakari, tad atkal jāizjauc rācija. Punktā «Izdzīvošana» zemessargiem bija jāveic divi uzdevumi — teorētiskais un praktiskais tests un jāiekur ugunskurs. Bruņutehnikas kontrolpunktā bija jāizpilda tests par NATO valstu izplatītāko bruņu tehniku un ieročiem. Patrulēšanas punktā izlūku nodaļai bija jāveic patruļa norādītā apvidū un jāreaģē uz kontaktu ar pretinieku. Ieroču kontrolpunktā dalībniekiem tika norādītas vairākas ieroču kastes, kurās izjauktā veidā bija saliktas ieroču detaļas, no kurām vajadzēja pareizi sakomplektēt dažāda veida ieročus. Marša beigās bija jāuzraksta arī zi­- ņojums par marša gaitu, kontrolpunktiem, savākto un redzēto informāciju, kā jau īstiem izlūkiem pienākas — maksimāla informācijas nodošana komandieriem.

Pēc finiša Zemessardzes 56. kājnieku bataljona Izlūku vada kaprālis Ēriks Fomičevs dalījās savos iespaidos: «Šīs man nav pirmās sacensības. Azartu raisīja tas, ka šis nebija vienkārši gājiens, bet bija arī nosacītais pretinieks, kas ierobežoja mūsu pārvietošanos un rosināja plānot pārvietošanos tā, lai neuzķertos uz viņiem.  Mūsu pluss bija tas, ka mums bija komandas darbs un grūtos brīžos spējām viens otru motivēt un atbalstīt, visi, kas gājām, esam jau ar pieredzi un iemaņām, zinām, ko darām. Uzdevumi bija saturīgi, labi, katram kārtīgam izlūkam jāzina tas viss, ko no mums prasīja. Šis maršs bija iemaņu pārbaude, to visu mēs darām ikdienā. Mums tiek dota pavēle — mēs darām, zinām, uz ko ejam, un veicam uzdevumus pēc labākās sirdsapziņas.»

Izlūku vingrinājumā pirmo vietu ieguva mājinieki — jēkabpilieši, Zemessardzes 56. kājnieku bataljona izlūku nodaļa, otrajā vietā atstājot Zemessardzes Studentu bataljona izlūkus no Rīgas un trešajā vietā ogrēniešus — Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona izlūkus.

Noslēguma ceremonijas uzrunā Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš uzsvēra: «Šogad atzīmējam Zemessardzes 25. gadadienu, šajā ceturtdaļgadsimtā esam sasnieguši augstu līmeni. Patiesi esmu lepns, ka Zemessardzē dien tik labi sagatavoti izlūki. Vēlos pateikties arī par jūsu ieguldījumu valsts aizsardzībā, jo tikai ar smagu darbu mēs pa­- nāksim vēlamos rezultātus. Garajā mājupceļā paši varēsiet izanalizēt un pārdomāt, kas ir tās iemaņas, kuras jāuzlabo, lai nākamajā gadā sasniegtu vēl labākus rezultātus. Novēlu neapstāties pie sasniegtā, nenobīties no izaicinājumiem un sekot savai pārlie-cībai.»

Brigādes ģenerālis L. Kalniņš pateicās Zemessardzes 56. kājnieku bataljona personālam par teicami organizēto vingrinājumu, īpaši izceļot bataljona komandieri pulkvežleitnantu Ventu Kodoru, kā arī pateicās par personīgo ieguldījumu vingrinājuma galvenajam tiesnesim kapteinim Laimonim Osim.

Ceļa vārdus teica arī Zemessardzes
56. kājnieku bataljona komandieris pulk­vežleitnants Vents Kodors: «Trešo gadu organizējam šo vingrinājumu, šķiet, ka strauji progresējam, arī rezultāti ir ievērojami uzlabojušies, salīdzinot ar pirmo gadu. Protams, mēs mācāmies arī no savām kļūdām, labojam tās, lai nākamajos gados vairs tādas nepieļautu. Kā jau Zemessardzes komandieris uzsvēra, galvenais ir noturēt augsto līmeni, bet atstāt vietu arī izaugsmei. Tā ir panākumu atslēga — vertikālā virzībā uz augšu. Īpašu paldies gribētu pateikt Salas novada domes priekšsēdētājai Irēnai Sproģei un izpilddirektoram Andrim Baumeisteram, Sēlpils pagasta pārvaldniecei Anitai Bārzdiņai par sniegto atbalstu, kā arī orientēšanās klubam «Sēlijas mežs», īpaši vecākajam zemessargam Justam Lūkinam.»