NATO valstis bruņojas ar bezpilota lidaparātiem

Pasaules ekonomiski attīstītāko valstu uzmanības centrā jau vairākus gadus atrodas bezpilota lidaparātu (BPL) jeb dronu ražošanas un militārās izmantošanas jautājumi, tām aktīvi diskutējot par dažādu BPL humānisma aspektiem un dronu lietošanas juridisko pamatojumu. BPL skaita pieaugums uztrauc gan militārās jomas ekspertus, gan tiesībsargājošās institūcijas. Masu medijos pieejamā informācija liecina, ka pašlaik vairāk nekā 80 valstu rīcībā ir dažādi BPL, turklāt daudzas valstis jau ražo vai gatavojas radīt savus kaujas BPL, kas spēj nest raķetes. Pēc kompānijas «WinterGreen» datiem, 2015. gadā militāro BPL tirgus apjoms bija 4,4 miljardi dolāru. Nākotnes prognozes kaujas BPL jomā ļoti atšķiras. Piemēram, «WinterGreen» eksperti uzskata, ka 2026. gadā militāro BPL tirgus apjoms sasniegšot 6,8 miljardus dolāru. «Custom Market Insights» lēš, ka jau 2021. gadā militāro BPL tirgus pārsniegs 11 miljardus dolāru. Savukārt «Markets Research Media» brīdina, ka līdz 2018. gadam tikai ASV militāro BPL tirgus apjoms varētu pārsniegt 18 miljardus dolāru. Taču realitātē, ņemot vērā kaujas BPL izstrādes programmu slepenību, nav iespējams precīzi noteikt militāro BPL izstrādes un tirdzniecības apjomus. 

BPL «Zephyrs».
BPL «Zephyrs».

Lai sekotu ASV piemēram un saglabātu līderību militāro BPL lietošanā, NATO lielākās valstis Eiropā — Lielbritānija, Francija un Vācija — iedalījušas ievērojamus līdzekļus gan izlūkošanas, gan kaujas bezpilota lidaparātu iegādei.

Lielbritānijas Aizsardzības ministrijā (AM) pieņemts lēmums Karalisko bruņoto spēku vajadzībām iegādāties dronus, kas ilgstoši spēj uzturēties gaisā, turklāt lidot lielā augstumā. Šādiem kritērijiem atbilst BPL «Zephyrs», ko darbina saules bateriju enerģija, un tas var atrasties gaisā vairākus mēnešus bez pārtraukuma.

«Zephyrs» ir izstrādāti Lielbritānijas kompānijā «QinetiQ», kura vēlāk pārdevusi licenci kompānijai «Airbus Group». «Zephyrs» spēj nest dažādu lietderīgo kravu, tajā skaitā sakaru līdzekļus un novērošanas aparatūru. Sākotnēji AM plāno nopirkt divus «Zephyrs», un pozitīvu testēšanas rezultātu gadījumā iepirkums tiks palielināts.

BPL «Patroller».
BPL «Patroller».

Francijas militārais resors nesen parakstījis līgumu ar kompāniju «Safran» par 14 stratēģisko BPL «Patroller» iegādi. Šie BPL var bez uzpildīšanās lidot 20 stundas līdz 20 000 pēdu augstumā. Līguma summa ir 300 miljoni eiro, un tajā ietilpst izdevumi, kas saistīti ar lidaparātu ekspluatācijas
nodrošināšanu. Pirmos BPL pasūtītājs saņems 2018. gadā. Jāatzīmē, ka Francijas AM izsludinātajā konkursā sīvu konkurenci BPL «Patroller» sastādīja kompānijas «Thales» ražotais BPL «Watchkeeper», kas tikai dažos raksturlielumos nenozīmīgi atpalika no līdera.

Tikmēr Bundesvērs plāno sākt ekspluatēt Izraēlas ražojuma kaujas BPL «Heron TP». To galvenais uzdevums būs aizsargāt vācu karavīrus, kas piedalās ārvalstu misijās. Šim darījumam Vācija iedalījusi 580 miljonus eiro, plānojot sākumā iegādāties trīs līdz piecus BPL «Heron TP». Piegādes plānotas uz 2018. gadu, un šis darījums tiks formēts kā līzings uz sešiem līdz astoņiem gadiem. Pēc aizsardzības ministres Urzulas fon der Leienas teiktā, tuvākajā nākotnē līdzīgi BPL ar kaujas munīciju tiks noteikti kā Bundes­vēra standarta bruņojums. Lai to sasniegtu, Vācija kopā ar Franciju un Itāliju aktīvi strādā pie jauna kaujas BPL, kas varētu būt gatavs uz 2025. gadu.

BPL «Heron TP».
BPL «Heron TP».

Prognozējot militāro BPL attīstību pasaulē kopumā, eksperti atsaucas uz ASV Bruņotajos spēkos noteiktajām attīstības prioritātēm, kas tieši vai netieši ietekmēs visu bezpilota lidaparātu tirgus attīstību. Kā liecina Pentagona līdzšinējie lēmumi, praktiski visu ASV spēku veidu un ieroču šķiru efektivitātes paaugstināšanas projekti lielā mērā balstās uz BPL lietojuma daudzuma un biežuma pieaugumu.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — www.dailytech.com; www.defensenews.com; www.dw.com. 

Ārzemju ziņas

PrintTurpinās militāro mācību ciklu ar NATO vienībām

Turpinot NATO spēku rotāciju, aprīļa vidū Lietuvā ieradās Vācijas BS 291. kājnieku bataljons (KB), kas piedalīsies dažādās militārās mācībās. Vācu kolēģus Lietuvā sveica Lietuvas BS mehanizēto kājnieku brigādes (MKB) «Geležinas Vilkas» («Dzelzs vilks») komandieris pulkvedis Mindaugs Steponavičs. Līdz pat jūlijam vācu KB karavīri (aptuveni 250) trenēsies kopā ar MKB «Geležinas Vilkas» sastāvā esošo Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda bataljonu, veicot individuālo apmācību, kaujas šaušanu, operacionālo plānošanu, aizsardzības un uzbrukuma operācijas pilsētvidē un mežotā apvidū utt. Jūlijā rotācijas kārtībā Lietuvā ieradīsies nākamā Bundesvēra vienība — artilērijas bataljons.

Vācu 291. KB bruņojumā ir dažāda militārā tehnika — kājnieku kaujas mašīnas «Boxer», kaujas izlūkmašīnas «Fennek», bruņutransportieri «Fuchs» u.c. 291. KB personāls un tehnika izvietosies Ruklā, kur dislocēts MKB «Geležinas Vilkas» Kunigaiša Vaidota tiešā atbalsta loģistikas bataljons.

Šī gada jūnijā paredzētās Lietuvas BS lauka mācības «Iron Wolf 2016» būs galvenais vācu bataljona mācību posms, kurā papildus tiks iesaistīti arī citi NATO spēki — atbalstošās vienības no ASV, Dānijas, Polijas, Luksemburgas un citām valstīm.

Kopš 2014. gada pavasara, kad NATO tika pieņemts lēmums par drošības atbalsta pasākumiem Baltijas reģionā, Lietuvā rotācijas kārtībā jau ir bijušas militārās vienības no Beļģijas, Dānijas, Luksemburgas, Portugāles, Ungārijas un Vācijas. Vienlaikus arī ASV Bruņoto spēku sauszemes vienības, rotācijas kārtībā nomainot cita citu, atrodas Lietuvā un piedalās kopīgā apmācības procesā ar lietuviešu un citu valstu karavīriem.

291. KB karavīri Ruklā iepazīstas ar turpmāko mēnešu mācību un dienesta apstākļiem.
291. KB karavīri Ruklā iepazīstas ar turpmāko mēnešu mācību un dienesta apstākļiem.

2016. gada februārī NATO aizsardzības ministri pieņēma lēmumu stiprināt alianses austrumu flangu, palielinot NATO spēku klātbūtni reģionā. Lietuva ir paziņojusi par gatavību dislocēt savā teritorijā starptautisko bataljonu, kas agresijas gadījumā būtu gatavs iesaistīties karadarbībā kopā ar Lietuvas BS vienībām. Lietuvas pārstāvji izteikušies, ka ir gatavi nodrošināt pilna spektra uzņemošās valsts atbalstu sabiedroto vienībām.

PrintPirks pašgājējmīnmetējus

Polijas Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu iegādāties 96 pašgājējmīnmetējus KRO-M120 RAK (120 mm kalibrs). Līguma summa būs 320—375 miljoni dolāru, un nepieciešamo dokumentu parakstīšana ar kompāniju «Huta Stalowa Wola» paredzēta aprīļa beigās.

KRO-M120 RAK.
KRO-M120 RAK.

Mīnmetēji KRO-M120 RAK ir būvēti uz bruņutransportieru «Rosomak» šasijām, kas savukārt ražoti uz somu «Patria» bāzes. KRO-M120 RAK uzdevums būs nosegt starpposma funkcijas starp mīnmetējiem un haubicēm, daļēji aizvietojot Polijas BS apbruņojumā esošās novecojušās haubices «2S1 Gozdzik». Līgumā ar «Huta Stalowa Wola» paredzēts pasūtīt 64 pašgājējmīnmetēju kaujas variantus, kā arī 32 komandvadības mašīnas uz «Rosomak» šasijas. Visa līguma izpilde ir noteikta līdz 2020. gadam, bet pirmie mīnmetēji jāpiegādā jau līdz 2016. gada beigām.

Kā nākamais BS modernizācijas posms ir plānota kāpurķēžu šasijas pašgājējartilērijas iekārtu «HSW Krab» (155 mm kalibrs) sertifikācija Polijas BS prasībām. Pirmās divas šādas iekārtas (tiek būvētas uz «Hanwha Techwin K9» šasijas) Polijas BS saņems aprīļa beigās, un testēšanas rezultātā tiks pieņemts galīgais lēmums.

PrintModernizēs tankus un kājnieku kaujas mašīnas

Šī gada martā Zviedrijas aizsardzības iepirkumu resors «Försvarets Мaterielverk» publiskoja informāciju, ka parakstīti līgumi par Karalisko bruņoto spēku (KBS) ierindā esošo tanku «Strv 122» (zviedru apzīmējums tankam «Leopard2») un kājnieku kaujas mašīnu (KKM) CV90 remontu un modernizāciju. Viena no līguma pusēm ir vācu kompānija «Krauss-Maffei Wegmann», kas uzņēmusies līdz 2023. gadam modernizēt 88 tankus «Strv 122» un astoņas remonta un evakuācijas bruņumašīnas «Bgbv 120» («BPz 3 Büffel» analogs). Kopumā «Krauss-Maffei Wegmann» modernizēs 77 tankus «Strv 122A» līdz versijai «Strv 122C» un 11 tankus «Strv 122B» līdz versijai «Strv 122D». 

Tanks «Strv 122».
Tanks «Strv 122».

Otra sadarbības kompānija ir «BAE Systems», kurai pieder CV90 ražotājuzņēmums «Hagglunds». Līgums paredz 2018.—2020. gadā par 190 miljoniem dolāru izremontēt un modernizēt kopumā 262 tehnikas vienības — kājnieku kaujas mašīnas CV90 un uz šīs bāzes būvētās komandvadības mašīnas, kaujas izlūkmašīnas, zenītartilērijas iekārtas u.c. Daļu no KBS tehnikas vienībām modernizēs arī zviedru uzņēmumi, kas sertificēti veikt attiecīgos darbus. Galvenā modernizācijas iezīme tankiem un KKM būs jauna tīklveida centriskā automatizētā sistēma «Battlefield Management System» (BMS), kas nomainīs novecojušo taktisko sistēmu «Tactical Command and Control System» (TCCS).

PrintPirks pašgājējartilērijas iekārtas

Dānijas Aizsardzības ministrija ir izraudzījusies piecas kompānijas, kurām atļauts piedāvāt artilērijas iekārtas iekļaušanai Karalisko bruņoto spēku (KBS) ierindā. Konkursā piedalās «BAE Systems Land & Armaments», «Elbit Systems», «Nexter Systems», «Hanwha Techwin» un «Huta Stalowa Wola». Jāatzīmē, ka 2013. gadā Dānija jau bija rīkojusi konkursu par pašgājējartilērijas sistēmu iegādi, un toreiz par uzvarētāju varēja kļūt izraēliešu firma «Elbit Systems». 2015. gadā konkurss tika anulēts un uzvarētājs netika noteikts.

M109A3.
M109A3.

KBS realizētās programmas mērķis ir nomainīt vecās iekārtas M109A3, iegādājoties modernas pašgājējartilērijas iekārtas ar 155 mm kalibru un stobra garumu — 52 kalibri. Masu medijos izskan komentāri, ka Dānijas varas iestādes nevēlas sadarboties ar Izraēlas firmu «Elbit Systems», savukārt «BAE Systems Land & Armaments» piedāvātās jaunākās sistēmas M109 testēšanas laikā nav spējušas iznīcināt mācību mērķus 40 km attālumā. Poļu «Huta Stalowa Wola» agrāk nav piedalījusies Dānijas tenderī, savukārt «Nexter Systems» un «Hanwha Techwin» jau startējušas iepriekšējā raundā.

Tiek izteiktas prognozes, ka dāņi varētu apvienoties ar norvēģiem jaunu pašgājējartilērijas iekārtu iegādes projekta realizācijā, ņemot vērā, ka Norvēģijā tieši tagad ir uzsākta analoģiska programma. Norvēģija agrāk bija izteikusi nodomus iegādāties 24 pašgājējartilērijas iekārtas.

PrintSamazina lidmašīnu skaitu, bet pērk zenītraķešu kompleksus un kuģus 

Pēdējos astoņos gados Francijas Gaisa spēki (GS) ir sarukuši par 40%, saglabājot ierindā 226 dažādu modifikāciju lidmašīnas «Mirage-2000» un «Rafale». 2008. gadā GS kaujas ierindā bija 351 lidmašīna. Ņemot vērā limitēto apgādes sistēmu, sarukušo lidmašīnu skaitu un modifikāciju lielo dažādību, Francija nevar sūtīt ārvalstu misijās vienlaikus vairāk par 20 kaujas lidmašīnām. Šobrīd tieši tik daudz franču lidaparātu piedalās operācijās «Barkhane» Āfrikā un «Chammal» Tuvajos Austrumos. Būtisku GS kaujas potenciāla daļu veido kodolatturēšanas spēki. Nākotnē Francija plāno pilnībā pāriet uz «Rafale» markas iznīcinātājiem. Taču šo lidmašīnu ražošanas temps ir nepietiekams, tāpēc tuvākajos trīs gados kopējais iznīcinātāju skaits Francijas GS saruks vēl vairāk.

«d’Enrecastaux».
«d’Enrecastaux».

Kamēr GS lidmašīnu skaits sarūk, turpinās GS pretgaisa aizsardzības spēku modernizācija. Šī gada martā PGA vienības tika papildinātas ar pasūtījuma partijā pēdējo — desmito — mobilo zenītraķešu kompleksu SAMP/T «Mamba» (Sol-Air Moyenne Portee/Terrestre). Pirmos SAMP/T «Mamba» PGA vienības saņēma 2010. gada septembrī. Jaunie kompleksi spēj iznīcināt aerodinamiskos mērķus līdz 120 km rādiusā un 50 — 25 000 m augstumā.

Francijas Jūras spēku modernizācija turpinās ar daudzmērķu kuģu B2M (Bâtiment Multi-mission) iekļaušanu ierindā. Aprīlī pasūtītājam tika nodots pirmais no trim jaunajiem daudzmērķu kuģiem — «d’Enrecastaux». Otrs šīs klases kuģis būs «Bougainville», un šo kuģu galvenais mērķis ir atbalstīt valsts suverenitātes misijas aizjūras teritorijās, veicot novērošanu, loģistiku, nelegālās migrācijas ierobežošanu, humānās palīdzības un citas funkcijas. B2M kuģu apkalpē ir 20 jūrnieki, to garums ir 65 m, ātrums — līdz 15 mezgliem, bet autonomā pārgājiena laiks — 30 dienas. Kuģus var aprīkot ar diviem 17,7x99 mm kalibra ložmetējiem.

«Leclerc».
«Leclerc».

Vienlaikus ar gaisa un jūras projektiem Francija uzsākusi tanku «Leclerc» modernizāciju. Sākotnēji bija plānots modernizācijas programmai «Scorpion» pakļaut 200, bet tagad — jau 225 tankus. Šāds lēmums pieņemts, analizējot tanku lomu konfliktos Irākā, Sīrijā un Ukrainā, kā arī ņemot vērā Krievijas ārpolitikas izmaiņas pēdējos gados. Kompānijai «Nexter» jāsāk pirmo modernizēto tanku «Leclerc R» (Rénové) piegādes jau 2020. gadā.

PrintIekļaus ierindā jaunu izlūkošanas kuģi

Jau šopavasar jaunais radioelektroniskās izlūkošanas kuģis (electronic intelligence collection vessel, ELINT) «Marjata» (ceturtais šīs klases kuģis) dosies savā pirmajā misijā uz ziemeļu jūrām. Kuģis ir būvēts Norvēģijas kuģubūvētavā valsts austrumos. Pēdējos 20 gadus pirmais «Marjata» klases kuģis nodarbojās ar izlūkinformācijas vākšanu Krievijas robežu tuvumā. Tagad vecais kuģis tiks pārdēvēts par «Eger» un pārveidots par jūras vides novērošanas kuģi.

«Marjata» klases pirmais kuģis.
«Marjata» klases pirmais kuģis.

Komentējot jaunā kuģa iekļaušanu ierindā, Dānijas Karalisko bruņoto spēku izlūkdienesta priekšnieks ģenerālleitnants Mortens Hāga Lunde norādījis, ka ceturtā «Marjata» ir kļuvusi par daudzu inovatīvu tehnoloģiju apvienojumu. Ievērojot tradīcijas, «Marjata» ļaus saglabāt dāņu izlūkošanas kapacitāti Barenca jūrā, jo Dānijai ir stratēģiski nozīmīgi uzturēt kontroli pār situāciju ziemeļu apgabalos. Parlamenta lēmums par naudas piešķiršanu ceturtā kuģa «Marjata» būvei (aptuveni 180 miljoni dolāru) pierāda augsto prioritātes līmeni klātbūtnes saglabāšanai ziemeļu apgabalos. Jaunais kuģis ir speciāli pielāgots darbam sarežģītos klimatiskajos apstākļos, un tā ekspluatācijas laiks būs ne mazāks par 30 gadiem.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — www.kam.lt; http://www.janes.com; http://data.primeportal.net ;
https://upload.wikimedia.org; www.army—technology.com.

Amerikāņu YMCA darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva.

Sākums šā gada marta numurā.

Darbības paplašināšana 1920. gada nogalē
1920. gada nogalē pie YMCA darbojās Latvijas armijas virspavēlnieka un Vidzemes divīzijas sakaru virsnieki. Organizācijai bija piekomandēti vairāki virsnieki un kareivji, kas izpildīja bibliotekāru, ziņnešu un citus amatus. Kopumā 1921. gada jūlijā organizācijā Latvijā strādāja trīs sekretāri no ASV, septiņi — vietējie, 54 vietējie civilie darbinieki un 6 piekomandētie karavīri. YMCA Rīgā, netālu no Vidzemes divīzijas kazarmām, Maskavas ielas 140. namā 1920. gada novembrī ierīkoja klubu, kurā bija lasītava, bibliotēka, notika lekcijas, muzikāli priekšnesumi, norisa analfabētisma likvidēšana starp karavīriem. Par zemām cenām varēja iegādāties pārtiku. 1921. gada 14. jūnijā šajā klubā apsardzības ministra biedra Eduarda Laimiņa un armijas ģenerālinspektora Mārtiņa Peniķa klātbūtnē, orķestrim vairākkārt spēlējot ASV himnu, tika atklāta kinozāle (demonstrēja filmas ar subtitriem latviešu valodā), kuru karavīri turpmāk varēja apmeklēt otrdienu, ceturtdienu un sestdienu vakaros par simbolisku samaksu — 2—5 Latvijas rubļiem (atklāšanas pasākuma noslēgumā klātesošie tika cienāti ar kūkām un kakao). 1921.—1922. gada ziemā tika sarīkoti latviešu valodas kursi apmēram 300 karavīriem — nelatviešiem, varēja mācīties arī angļu, franču un vācu valodu. Kopumā palīdzība bija vērā ņemama, un Latvijas iestādes centās atvieglot YMCA darbību, apmaksājot telegrammas u. tml. Eriks 2

1920. gada 17. decembrī valdības vadītājs K. Ulmanis personiski vērsās pie YMCA ar lūgumu materiāli atbalstīt ar 1000 dolāru summu 400 lekciju sarīkošanu Rīgā un citur par dažādām tēmām, un 7. janvārī Lainss atbildēja principā pozitīvi, vienīgi skaidrojot, ka juridisku apsvērumu dēļ asociācija nevar piešķirt šim mērķim visu prasīto summu (nevar piešķirt līdzekļus pasā­- kumiem ārpus programmas, kā arī — arvien sarežģītāk ir panākt naudas piešķīrumus Savienotajās Valstīs). Tomēr YMCA izteica gatavību piešķirt 500 Latvijas rubļus par katru organizēto lekciju kopumā ne vairāk par 240 šāda veida pasākumiem gadā.

1921. gada 20. janvārī sakarā ar minēto vienošanos par Virsnieku kluba telpās Rīgā organizācijas atklātajiem bezmaksas kursiem dažādās zinātnes nozarēs ministru prezidents visas valdības vārdā izteica YMCA «izjustu pateicību» par kārtējo apliecinājumu «labvēlībai» pret Latvijas armiju, kā arī to, ka organizācija, «sekojot valdības lūgumam, kopš mēnešiem sekmīgi darbojas Latvijā, rūpējoties par kareivju fizisko labklājību un sabiedrisko un garīgo dzīvi». 21. janvārī A. Lainss, pateicoties K. Ulmanim par viņa kursu atklāšanā teiktajiem «labajiem vārdiem», tomēr izteica arī neapmierinātību, ka nav pateikts — YMCA kursu organizēšanā vienīgi līdzdarbojas, un cerību, ka to norādīs turpmākajās nodarbībās. Viņš arī apstiprināja, ka organizācija ir gatava piešķirt kursu organizācijai pat vairāk nekā 140 000 Latvijas rubļu (K. Ulmanis iepriekš bija prasījis 120 000, bet A. Lainss apstiprināja 140 000 summu, tagad tika apsolīts vēl vairāk). Tāpat februāra sākumā K. Ulmanis vēlreiz pateicās A. Lainsam par 600 sezonas lekcijām piešķirtajiem dolāriem un apsolīja, ka priekšlasījumu organizatori piegādās YMCA informāciju par lektoriem un priekš­- lasījumiem, kā arī publiskos ziņas par organizācijas atbalstu. Tāpat 1921. gada sākumā ar koncertiem karavīriem Rīgas un nedaudz vēlāk — Daugavpils un Rēzeknes garnizonos YMCA aizsāka šādu savas darbības jomu Latvijas armijā. Tajos piedalīties tika aicināti latviešu mūzikas mākslinieki.

Gadījumos, kad organizācijas darbībā Latvijā radās traucējumi, tās vadība varēja meklēt palīdzību pie valdības vadītāja. Piemēram, 1921. gada 3. janvārī vecākais sekretārs Lainss informēja ministru prezidentu K. Ulmani, ka YMCA ir pastāvīgas problēmas ar Latvijas muitas iestādēm, kuras sagādā sarežģījumus transporta, malkas un preču ievešanas jautājumos, it kā nezinātu, ka YMCA darbojas Latvijā «nu jau ilgāk par četriem mēnešiem». Arī ziņojuma tapšanas brīdī muitas iestādēs bija aizturēts miltu sūtījums, un Lainss lūdza Ulmani spert soļus, lai Latvijas iestādes izturētos pret YMCA tāpat kā pret ARC. Savukārt 28. februārī, atsaucoties uz tikko notikušo personisko sarunu, Lainss lūdza Ulmani nodrošināt orga­- nizācijai papildu telpu piešķiršanu Rīgā, kas tai nepieciešamas darbam (Valsts kanceleja atbildē gan ieteica šajā jautājumā vērsties pie Apsardzības ministrijas). Tāpat 1921. gada 5. jūlijā visus YMCA sporta laukumus un klubu Maskavas ielā personiski apmeklēja apsardzības ministrs G. Zemgals, bet vēl pēc dažām dienām šajā klubā vizītē ieradās ministru prezidents Z. A. Meierovics.

1921. gada 4. februārī ziņojumā uz Vašingtonu ļoti pozitīvi YMCA darbību Latvijā un Igaunijā novērtēja komisijas vadītājs Rīgā E. Jangs. Viņš rakstīja, ka organizācija veic efektīvu darbu armijā, izmantojot ļoti nelielu darbinieku skaitu.

Eriks 1

Eriks 3

YMCA klubus labi raksturo kapteiņa Herberta Brašņevica, Latvijas armijas virspavēlnieka štāba sakaru virsnieka ar šo organizāciju, 1921. gada 2. aprīlī, savu darbību YMCA nobeidzot, rakstītais: «Visās telpās valda lielākā tīrība, un patīkamo sajūtu vēl papildina pretim plūstošais siltums un laba apgaismošana. Telpas visas ir, pateicoties arī attiecīgo karaspēka daļu priekšnieku laipnai pretimnākšanai, pienācīgi izlabotas. Vienā no šām telpām mūsu brašie karavīri var par iepirkšanas cenām saņemt kakao, kafiju, tēju, kūkas, cigaretes utt. Lai nebūtu jāgarlaikojas, tad liek spēlēt gramofonam, jeb vakaros tiek sniegti priekšnesumi uz klavierēm. Pie sienām karājas skaistas gleznas, pie kurām var pakavēt acis vaļas brīžos. Pēc pabeigtas maltītes karavīrs var iet vai nu biljarda istabā un kādu partiju biljarda spēlēt, jeb tas iet lasāmā jeb rakstāmā istabā, kur viņš atrod priekšā derīgas grāmatas visās trijās vietējās valodās, laikrakstus, spēles kā šahu, dambreti un citas. Ja viņš grib rakstīt vēstuli, tad turpat atrodas viņa rīcībā jau papīrs un konverti. To visu viņš var lietot par brīvu. Vienreiz nedēļā notiek sacenšanās šaha, dambretes jeb biljarda spēlē, pie kam vinnētājiem tiek izdalītas god­- algas piemiņai no YMCA. Šie vinnesti no karavīriem ir ļoti iecienīti. Ar vārdu sakot, viscaur klubos valda labākā kārtība, un mūsu karavīri, sarunās ar mani, ir ar lielāko mīlestību izteikušies par YMCA. Ja kāds no karavīriem grib turpināt izglītību, tad viņš var par brīvu apmeklēt vispārizglītojošos kursus, kādi pastāv pie katra kluba. Šajos kursos tiek pasniegtas latviešu, angļu, franču un krievu valodas, kā arī matemātika, ģeo-grāfija, vēsture, literatūra utt. Kas interesējas par reliģiju, tas var noklausīties arī priekšlasījumus par reliģijas jautājumiem. Ka šie kursi ir atraduši dzīvu interesi, norāda viņu lielais apmeklētāju skaits. Vienu reizi par 2 mēnešiem YMCA priekšnieks Lines kungs un es apmeklējam tos klubus, kas atrodas ārpus Rīgas. Arī tur visur tā pati kārtība un tīrība, un visi viņi ir ļoti apmeklēti no mūsu karavīriem. Gribu še atzīmēt, ka uz mani sevišķi labu iespaidu atstāja Rēzeknes klubs, kuru vada Didorova kungs.»

Līdzīgi labi iekārtots bija arī klubs Kārsavā, kas tika atvērts 1920. gada septembrī: «Ir dabūjamas grāmatas, laikraksti, ir pieietas dažādas spēles: šahmats, šaškas un citas. Ir arī mazs biljards un gramofons ar teicami izvēlētām platēm. Klubā karavīri var arī uz amerikāņu dāvātā papīra  rakstīt vēstules saviem tuviniekiem. Turklāt pret lētu atlīdzību var dabūt kakao, kafeju un labu baltmaizi. Tikai telpu ziņā sajūtama liela neērtība, jo viss klubs ar bufeti saspiesti četrās mazās istabiņās.»

Interesanta ir tālāk laikrakstā «Latvijas Kareivis» publicētajā rakstā ievietotā piezīme: «Pašā sākumā, kad klubs sāka darboties, dažs labs kareivis nevarēja saprast amerikāņu rīcību. Tā, piemēram, viens ne par ko negribēja ticēt, ka tik dārgas grāmatas dodot līdzi uz mājām bez jebkādas drošības naudas. Tagad pie amerikāņu draudzības un uzticības sākam pierast, un gribas ticēt, ka dāvāto uzticību arī attaisnosim. Kārsavas amerikāņu klubs īsā laikā ir pārvērties par vietējo kareivju visiemīļotāko sapulcēšanās vietu, kamdēļ pa brīvlaiku viņš pastāvīgi pārpildīts.»

Sākot ar 1921. gada 1. septembri, sakarā ar organizācijas darbības sašaurināšanu Eiropā, YMCA klubu skaits valstī tika samazināts no pieciem līdz diviem — pa vienam Rīgā (Maskavas ielā) un Rēzeknē. Pārējos klubus, zināmu laiku izmantojot amerikāņu atstātās iekārtas bez tiesībām tās pārdot, pārņēma Latvijas armija (piemēram, Dau­gavpilī 29. augustā noslēgtā vienošanās paredzēja, ka Zemgales divīzijas komandieris uzņemas atbildību par aizdotajām grāmatām, galda spēlēm, traukiem un kinoaparatūru). Palikušajos amerikāņu uzturētajos klubos aktīva darbība turpinājās. Septembra beigās

Latvijas ministru prezidents Z. A. Meierovics vēstulē YMCA Latvijas nodaļas vadītājam Džozefam Somervilam (Sommerville) izteica valdības pateicību organizācijai, sevišķi atzīmēts paša Somervila un viņa palīga Šafhauzera, viņa priekšgājēja Lainsa un sporta direktora Rūdolfa Hansena (Hansen) «pašaizliedzīgais, nopelnu bagātais darbs». Savukārt novembrī latviešu prese secināja, ka YMCA «neilgā laikā attīstījusi tik enerģisku darbību, ka paspējusi daudzās jaunatnes dzīves nozarēs iegūt pašu pirmo vietu. Pret šo organizāciju vairs nav aizspriedumu nevienā sabiedrības grupā, bet gan vislielākās simpātijas».

Organizācijas veikumu labi raksturo dati tikai par viena mēneša laikā paveikto — 1920. gada decembrī klubus Daugavpilī, Rēzeknē, Zilupē, divās vietās Rīgā bija apmeklējuši 38 927 karavīri, grāmatas bibliotēkās aizņēmušies — 5927, vēstules rakstījuši — 8317 karavīri, demonstrētas 54 kinoizrādes, organizēti četri priekšlasījumi, kā arī izsniegtas 27 148 kakao, 6670 kafijas krūzes, 49 003 kūkas, 2608 otrie ēdieni, 6984 sviest­maizes (sendviči), dota iespēja spēlēt biljardu, šahu, domino un citas galda spēles, katrā klubā bija pieejams gramofons, četros no tiem — klavieres. Salīdzinājumam — 1921. gada oktobrī divos palikušajos organizācijas klubos Rīgā (Maskavas priekšpilsētā) un Rēzeknē bija sarīkotas 30 kinoizrādes (8720 skatītāji), trīs priekšlasījumi (714 klausītāji), koncerti (1938 klausītāji), mūzikas un izglītības kursi (73 nodarbībās piedalījās 1993 kursanti), ik dienas abus klubus apmeklēja vidēji 862 karavīri, bija lasītas 7242 grāmatas vai žurnāli, uzrakstītas 6668 vēstules, karavīriem izsniegtas 3346 tases kakao, 550 — kafijas, 2489 sviestmaizes un kafijmaizītes, 6130 kūkas; Fiziskās audzināšanas nodaļa oktobrī Rīgā bija sarīkojusi deviņas futbola spēles (6000 apmeklētāji), noīrēta Vingrotāju biedrības zāle, kur atklāti pastāvīgi vingrošanas kursi, Rīgas Kultūrtehniskās skolas skolēniem un valsts Rīgas tehnikuma audzēkņiem vadīts pašdarbības un pašizglītības pulciņš «Kvēle», Priekuļu lauksaimnie­- cības centrālbiedrības skolā vienu nedēļu pasniegtas sporta nodarbības, Latvijas armijas Rīgas pils apsardzības rotai un ieslodzījumā Kara cietumā ievietotajām personām organizētas dažādas sporta spēles un vingrošanas kursi (kopumā 3420 apmeklētāji); turklāt organizācijas Karagūstekņu nodaļa bija apgādājusi trīs karagūstekņu transportus (tajā skaitā 1. ungāru virsnieku transportu no Krievijas) — nodaļas telpās transportētie gūstekņi bija uzrakstījuši 2525 vēstules, 936 gūstekņiem bija noskūta bārda, 279 — nogriezti mati, tiem bija dota iespēja lasīt grāmatas, žurnālus un avīzes, sarīkotas dambretes un šaha sacensības, gandrīz katru vakaru karagūstekņi izklaidēti ar dažādiem priekšnesumiem.

Organizācijas pārskatā par darbu 1921. gada oktobrī, kas 15. novembrī tika nosūtīts komisijas vadītājam Evanam Jangam (Young), atzīmēts, ka turpināts darbs ar karavīriem Maskavas priekšpilsētā Rīgā un Rēzeknē, papildus tam «spēles un vingrošana» organizēta Rīgas pils «sargiem» (apsardzības karavīriem) un Kara cietuma ieslodzītajiem, kopumā ar 3420 vīru piedalīšanos. Tāpat demonstrētas 30 kinoizrādes (8720 apmeklētāji), organizētas trīs lekcijas (714) un koncerti (1938 apmeklētāji), mūzikas nodarbības (1993), iz­- sniegtas grāmatas, dota iespēja rakstīt vēstules, apmeklēt kantīnes, organizētas sporta nodarbības civiliedzīvotājiem Rīgā — 9 futbola spēles (6000 apmeklētāji), divās Rīgas skolās, kā arī Priekuļu lauksaimniecības skolā pasniegtas sporta nodarbības, kā arī turpināts caurbraucošo gūstekņu aprūpes darbs.

Tāpat 1921. gada novembrī bija sarīkotas 36 kino izrādes, ko noskatījās 9608 karavīri, 6 koncerti un 4 lekcijas (1502 karavīri), kā arī 135 priekšlasījumi par audzināšanas un mūzikas jautājumiem. Klubus dienā apmeklēja vidēji 894 cilvēki, bet klubu spēļu telpās bija nospēlētas 2559 biljarda, 1533 šaha un dambretes partijas; karavīriem bija ierīkotas slidotavas un vairāki nobrauciena kalni, aizdodot slidas un ragavas; organizācijas kantīnēs karavīri par salīdzinoši zemām (iepir­- kuma) cenām bija iegādājušies tēju, kafiju, kakao, raušus, sviestmaizes, augļus utt. Rīgā bija nodibināta YMCA fiziskās audzināšanas instruktoru skola, pirmo reizi atvērtas ģimnāzijas klases privātpersonām, ko apmeklēja kopumā 455 cilvēki. 1922. gada janvārī situācija bija līdzīga, pārskatā teikts, ka abos klubos karavīri izrāda lielu interesi par izglītību un mūziku — pasniegtas 164 latviešu valodas stundas, ko apmeklējuši 7905 cilvēki, 66 angļu, vācu un franču valodas stundas (498 karavīri), 14 matemātikas stundas (144 cilvēki), 80 mūzikas stundas (dziedāšana, orķestris, vijole un teorija — 2367 cilvēki), 2 kinoizrādes noskatījās 13 667 skatītāji, sniegti 10 priekšlasījumi par veneriskajām slimībām ar kinomateriāla izmantošanu (3844 virsnieki un kareivji), kareivji turpināja izmantot slidotavas un slidkalnus, kā arī «pa reizei» spēlēja hokeju. Organizācijas vingrošanas kursus bija apmeklējuši 3898 Rīgas civiliedzīvotāji, bija izveidotas hokeja komandas, septiņas komandas pieteikušās gads- kārtējām vidusskolu audzēkņu ātrslidoša­-nas stafetes sacensībām, 2100 Rēzeknes skolēniem bija demonstrētas četras mācību kinoizrādes, bija organizēta Ziemassvētku eglīte kareivjiem un vairāku skolu skolēniem, tāpat tika turpināta arī Rīgai caurbraucošo karagūstekņu aprūpe utt.

Turpinājums sekos.

Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no interneta vietnēm.

Sākums šā gada februāra un marta numurā.

Pēc pāris dienām gaidītais kuģītis piestāja krastā un mēs pa Jeņisejas upi braucām uz Krasnojarsku. Lai gan visu laiku biju nomāktā garastāvoklī, tomēr ievēroju, cik skaisti bija Jeņisejas krasti. Krasnojarskā kavējāmies pāris dienas, un tad jau pazīstamajos lopu vagonos mūs veda uz Kemerovas apgabalu, Akčurlas staciju. Pilsēta saucās Kiseļevska, un tā atradās diezgan tālu no stacijas. Izvietoja mūs lielā barakā ārpus pil­- sētas. Milzīgajā telpā stiepās garas nāru rindas divos stāvos. Acīmredzot šī baraka bija celta, rēķinoties ar ļoti lielu izmitināmo cilvēku skaitu. Kad ieradāmies, tur priekšā jau bija daudz jauniešu: Pievolgas vācieši, Krimas tatāri, uzbeki un kazahi. Aziātu bija ļoti daudz, un tie bija tikai vīrieši, gan jauni, gan jau gados vecāki vīri. Pārsvarā viņi visi bija ģērbušies vatētos halātos, ar salmu platmalēm vai čalmām galvā. No aziātiem jau pa gabalu vējoja netīkama smaka, likās, ka viņi naidīgi blenž uz pārējiem ar savām melnajām acīm, tāds bija pirmais iespaids. Agrāk par tādiem biju tikai lasījusi grāmatās un skatījusi viņus bildēs. Sākumā mēs no viņiem pat baidījāmies, bet vēlāk izrādījās, ka tādi paši skarba likteņa pabērni vien ir, tikai sazināties ar viņiem nevarējām nekādi, jo viņi krieviski nezināja neviena vārda.

Sibirijai

Strādājām šahtā, kas atradās tālu no barakām. Tās vēl nebija ogļu raktuves, jo šajā objektā tikai veidoja un raka jaunas šahtas. Iedeva mums ļoti īpatnēju darba apģērbu — baltas bikses un frenci. Jāsmejas, ka tādam darbam dod baltas drēbes! Kājās vajadzēja vilkt galošas, kuras saucās čuņi, ar spiciem uz augšu izliektiem purngaliem. Tādas klaunu drēbes, un pēc tādiem mēs arī visi izskatījāmies. Toreiz nezināju, smieties vai raudāt, jo paskats bija vienreizīgs, bet apzināšanās, ka mūs visus pataisa par jefiņiem, smeldza. Tomēr tāda bija skarbā īstenība, un nevienam tur smiekli nenāca, arī skatītāju, kurus šie klauni varētu uzjautrināt, nebija. Bijām tikai mēs paši — darba armija jeb vergi klaunu drēbēs. Tā kā galošas bija pārāk lielas, tad tās ar striķiem bija jāsien pie kājas, lai nekrīt nost. Atmiņā uzpeld aina, kad pa šauru taciņu cits aiz cita agrā rīta stundā gājām uz darbu, kā balti gulbīši garā strīpā. Pie šahtas atradās šķūnis, kur bija ierīkota ēdnīca, — tur ēdām pusdienas. Kad braucām uz Kiseļevsku, mums, visam baram, iedeva veselu maisu ar maizi — «ķieģelīti». Maize bija nupat cepta un karsta. Pēc kāda laiciņa, maisam kratoties, maize sadrupa, un tā mums bija vesels maiss ar drupačām. Tad nu ēdām maizīti ar karotēm vai saujām.

Darbs šahtās noritēja trijās maiņās, pa desmit dienām. Visnejaukāk bija strādāt nakts maiņā, tumsā. Atceros, cik nepatīkama bija iziešana no barakām tumsā un garais ceļš līdz šahtām, tas bija ļoti nomācoši. Strādājām uz «otkatkas», proti, ar akmeņiem piekrautās vagonetes no šahtas izcēla ar tādu kā liftu, tad pa sliedēm vagonete bija jāstumj uz izbērtuvi, kur akmeņus gāzām ārā un ar lāpstām izgrābām tos no vagonetes malām, lai būtu, kur bērt nākamos. Mūsu maiņā bijām trīs meitenes (Austra, es un Elza, ar kuru kādreiz mācījāmies kopā skolā) un trīs melnie veči — uzbeki. Ak, cik tie izrādījās slinki vīrieši! To vien darīja kā tupēja, pīpēja un skatījās, kā mēs, trīs jauni skuķi, baltās klaunu drēbēs un jancīga paskata pie kājām piesietās Hotabiča galošās, stūmām vagonetes un ar lielām lāpstām grābām ārā akmeņus. Man pacietības mērs jau drīz bija pilns, un es, paķērusi lāpstu, piegāju pie viņiem un atvēzējusies nikni teicu — ja viņi necelsies un nestrādās, es sadošu ar lāpstu! Uzbeki bija izbrīnījušies par tādu paziņojumu, bet smejoties tomēr piecēlās un sāka palīdzēt. Latviešu skuķis, izrādījās, bija īsts «šaitans» tiem uzbekiem, kā man vēlāk pastāstīja citi barakas iemītnieki. Turpmāk, ja šie uzbeki mani kaut kur ieraudzīja ēdnīcā vai rindā pēc maizes, tad vienmēr sauca mani un deva vietu sev priekšā, it kā būtu aizņēmuši to tieši man.

Atceros, ka vēl bija jānes milzīgi un smagi baļķi, kurus laida lejā — šahtā. Vienreiz, nesot to smago baļķi, jutu, ka no pārpūles melns gar acīm sametas, zaudēju uz brīdi samaņu. Toreiz bija vairāki tādi gadījumi, kad sievietes no pārpūles pēkšņi nogāzās, zaudējušas samaņu. Laikam jau lielā slodze, niecīgā uztura deva un nakts maiņas darīja savu, bet nevienu tas neinteresēja, galvenais, lai darbs turpinās, un nieks, ka sievietes krīt kā mušas.

Pēc kāda laika man jau bija jāstrādā izveidotajā šahtā, kur stūmu vagonetes, gan tukšas, gan pilnas. Tur nu gan bija riebīgi — sastāvējies un piekvēpis gaiss, aukstums un tumsa. Līdzi deva akumulatorus, kas tika nostiprināti pie jostas, bet lampiņa bija uz ķiveres pieres pusē. Vienā reizē man nodzisa lampiņa, kad vagonete bija jāstumj cauri sliežu krustojumam. Mana vagonete bija tukša, un, stumjot pa sliedēm, tā skaļi grabēja, es neredzēju un nedzirdēju, ka krustojumam tuvojas ar akmeņiem piekrauta vagonete. Pilnā vagonete sliežu krustojumā ietriecās manējā, un trieciena brīdī mana plauksta tika saspiesta starp vagonetēm. Pēc daudziem gadiem vēl lielā rēta plaukstā atgādina man par darbu šahtās. Toreiz bija šausmīgas sāpes un liels asiņu zudums, bet kaut kā veiksmīgi mani salāpīja un nebija arī asins saindēšanās. Jau pēc pāris dienām atgriezos darbā. Brīžiem pārņēma izmisums, jo bija baisi, baisi no aukstuma, no neizgulēšanās, no bada, no tā, ka kaut ko izdarīsi ne tā, kā vergturi prasa, un tad tevi var cietumā vai lēģerī iebāzt, kas iespēju kādreiz vēl redzēt Latviju samazinās uz pusi. Šādos brīžos centos savaldīties un domāt tikai par to, ka ir jāizdzīvo, jo citas izejas vienkārši nebija. Jā, bija grūti, ļoti grūti, bet tas paies. Galvenais tobrīd bija — nenosalt, paēst (vienalga ko) un izgulēties, lai izdzīvotu. Atskatoties uz šo pieredzi, es redzu, ka mūsdienu cilvēki, kas pieraduši pie ērtībām, pie silta ūdens un elektrības apgaismojuma, pie apkures un daudzveidīgas pārtikas, to visu nenovērtē. Un cilvēki vēl sūdzas un prasa papildu ērtības. Ak Dievs, patiesība ir tāda, ka to visu pa īstam novērtē tikai tad, kad tas tiek atņemts, kad cilvēka dzīves un izdzīvošanas apstākļi līdz pašiem pamatiem krasi mainās. Tad iesākas grūts pārmaiņu apzināšanās brīdis, citam garāks, citam — īsāks, bet visiem tas ir jūtams. Tāpēc vajag dzīvot ar gaišām cerībām un domu — kaut tikai nebūtu karš! Jo kara laikā viss aiziet nebūtības aizā, cilvēku likteņi un arī pati cilvēcība pazūd.

Pēc rokas traumas mani no šahtas pārcēla strādāt citā darbā zemes virspusē. Vajadzēja strādāt uz «ļebjotkas» — izcelt no šahtas gan kravas ar akmeņiem, gan cilvēkus. Mūsdienīgā valodā to sauktu par liftu. Fiziski tas bija viegls darbs, taču prasīja ļoti lielu uzmanību, jo, sekundi agrāk vai vēlāk ieslēdzot agregātu, varēja apgāzt kravu vai iespiest šahtā kādu cilvēku. Visam bija jānotiek precīzi un atbilstoši noteiktajiem signāliem, ne agrāk un ne vēlāk.

Šahtās strādājot, es iepazinos ar Fjodoru Širokovu, kurš strādāja par mehāniķi. Kara sākumā viņš bija kritis vācu gūstā, vēlāk, sarkanās armijas «atbrīvots», tika izsūtīts uz šahtām. Šis cilvēks mani patīkami pārsteidza ar savu iekšējo un ārējo kultūru, ar iejūtību, mieru un pieklājību. Es zināju, ka katras tautības pārstāvju vidū ir visdažādākā kaluma cilvēki, bet pirmo reizi savā dzīvē aci pret aci sastapos ar krievu, kam piemita šādas īpašības. 1946. gadā mēs sareģistrējāmies. Man bija jānomaina pase uz vīra uzvārdu. Noteiktajā dienā aizgāju uz pasu nodaļu, kur saņēmu jauno pasi. Šai reizē atgadījās kas tāds, ko var dēvēt par laimi nelaimē. Pasu nodaļa atradās pilsētas centrā, tālu no barakām, kurās mēs dzīvojām. Tajā dienā, būdama pilsētas centrā, es nolēmu aiziet uz kino. Nupat saņemto jauno pasi iebāzu jakas kabatā. Kinoteātrī bija ļaužu pils, tie drūzmējās priekštelpā, stāvot garās rindās pie biļešu kasēm. Pēkšņi priekštelpā nodzisa gaisma, un mēs visi bijām pilnīgā tumsā ne ilgāk kā minūti. Kad gaismu atkal ieslēdza, es, iebāzusi roku kabatā, atklāju, ka manas jaunās pases tur vairs nav, tā bija izzagta. Nekāds kino man vairs nebija vajadzīgs, jo pārņēma šoks no domas, kas tagad būs. Iesniedzu vajadzīgos dokumentus, sarakstīju paskaidrojumus. Protams, mani nolamāja, teikdami, ka savu pasi es esot pārdevusi un tādā garā, tomēr jaunu pasi dabūju. Interesantākais šajā notikumā bija tas, ka jaunajā pasē bija ieraksts, ka tā izsniegta nozaudētās vietā, bet ieraksta par aizliegumu izbraukt no pilsētas nebija. Šis noteikums bija palaists garām. Tātad es brīvi varēju atstāt šo pilsētu! Mēs abi izmantojām tādu apstākļu sakritību un nolēmām aizbraukt, būtībā  — aizmukt. Protams, apzinājos, ka tā ir krimināli sodāma bēgšana, jo toreiz nevienu pat no darba neatbrīvoja bez oficiāliem parakstiem, atļaujām, zīmogiem, ierakstiem un lēmumiem.

1947. gada sākumā es jau biju bērniņa gaidībās. Sakravājām savas mantiņas, salikām uz ragavām un devāmies agri no rīta uz netālu esošo pilsētu Prokopjevsku. Tur iesēdāmies vilcienā «Vesjolij». Atkal lopu vagoni. Biju pārsteigta, ka braucēju tik daudz. Cilvēki bija ļoti dažādi, gan jauni, gan veci, gan izsūtītie aziāti un krievi, gan bijušie ieslodzītie — zeki, bet visi brauca nelegāli. Vagoni bija pamatīgi apledojuši, sēdēt nācās uz grīdas. Tā mēs uzsākām savu garo ceļojumu uz Vidusāziju, kur gala mērķis bija Ļeņinabada, jo tur dzīvoja mana vīra paziņa, ar kuru viņš bija regulāri sarakstījies. Pirmā pieturvieta mums bija Alma-Atā. Tur ierodoties, visiem bija jāiet uz pirti noteiktās karantīnas dēļ. Atceros, man mugurā bija kleita un tai pa virsu vēl biezi vilnas svārki, bet, kad iznācu no pirts, mani siltie svārki bija pazuduši. Labi, ka bijām atbraukuši uz Vidusāziju un tur jau bija silts. Par svārku pazušanu nebrīnījos, jo padomijā zagšana bija visai parasta lieta. Domāju, ka pat vēl tagad ir cilvēki, kas pieraduši pie zagšanas, tik mūsdienās vairs nesaka — zagt, bet vienkārši — paņemt.

Interesanti, ka Ļeņinabadā es ieraudzīju skatu, ko pirms vairākiem gadiem biju redzējusi sapnī, — austrumu tirgu, kurš bija gaužām raibs un krāsains no izliktajām precēm, audumiem, garšvielām, augļiem un apģērbiem. Kamieļi rindās gulēja smiltīs ar kravām uz muguras, visapkārt bārdaini vīri, čalmas galvā, vatētie halāti mugurā. Tieši tādu skatu es reiz biju nosapņojusi.

Ļeņinabadā kādu laiku mēs dzīvojām pie vīra paziņas, bet vēlāk vīrs iekārtojās darbā par mehāniķi pie ģeologiem kalnos, un mēs no pilsētas aizbraucām uz kalniem. Tie bija augsti, klinšaini un pliki. Kad bija lietains vai apmācies laiks, mākoņi staigāja pa ceļu, un es esmu gājusi cauri šiem mākoņiem. Tagad liekas interesanti to atcerēties, pat romantiski, bet toreiz bija tāda nospiestības sajūta. Irmiņa piedzima Adarasmanā, kas atradās dažus kilometrus no ģeologu nometnes, zinu, ka tai pilsētiņā bija kāda slepena rūpnīca. Tuvumā nevienas citas slimnīcas nebija, tāpēc mani aizveda uz turieni. Pārsteidzoši, ka ārsts, kurš pieņēma dzemdības, izrādījās latvietis. Tiesa, viņš bija ļoti atturīgs un nelabprāt runāja latviski. Tā arī nezinu, kas viņš bija un kā tur bija nokļuvis. Pieļauju, ka arī izsūtītais, jo viņš izskatījās ļoti samulsis, satikdams savu tautieti. Viņa uzvārdu gan es zināju, tas bija izteikti latvisks, bet tas nu ir pagaisis no atmiņas. Lai tiktu no slimnīcas atpakaļ uz ģeologu nometni, vīrs bija sarunājis kravas mašīnu. Es sēdēju pie šofera kabīnē. Neatceros, kāpēc tā sanāca, ka vīrs ar mazo Irmiņu bija augšā, kravas kastē. Viņš stāvēja kājās un turēja mazo uz rokām. Visu ceļu uztraucos, ka tik viņš, mašīnai kratoties, nesašūpojas un nepakrīt.

Vīram patika staigāt pa kalniem. Paņēmis mazo uz rokām, viņš devās garās pastaigās pa kalniem. Biju ļoti aizkustināta, redzot, cik iejūtīgs ir mans vīrs gan pret mani, gan pret Irmiņu. Viņam bija daudz savu darbu un pienākumu, bet allaž, kad vien bija iespēja, viņš steidzās pie mums, lai pabūtu kopā, lai paturētu mazo Irmiņu uz rokām un man pateiktu kādu mīļu vārdu.

Pie ģeologiem sākumā mēs dzīvojām lielā teltī, gulējām vatētos guļammaisos, bet pa vidu teltij kūrās dzelzs krāsns. Vēlāk bija iespēja pārcelties uz namiņu, kas tika uzcelts no akmeņiem un pārklāts ar zāļu un sūnu jumtu. Atceros, kalnos, kur dzīvojām, bija visādi mošķi — skorpioni, falangas (tādi kā zirnekļi, ap 10 cm lieli) un čūskas, gan lielas, gan mazākas… baisi. Namiņam no akmeņiem bija trīs sienas, bet kā ceturtā bija kalna klints. Atceros, kā reiz nobijos, kad ieraudzīju, ka pie lodziņa kalna pusē ložņā čūska, galvu pacēlusi, un skatās iekšā. Paķēru Irmiņu un kliegdama izskrēju ārā. Kaimiņam izdevās čūsku nošaut. Tā izrādījās teju divus metrus gara. Citreiz, izgājusi pie plītiņas, kas atradās ārā, redzu — tur grozās tieva gara čūskiņa. Taču pamazām sāku pierast arī pie šādas kompānijas.

Vēl atceros, kā pāri Irmiņas gultai staigāja lielais zirneklis, bet pie bērna tas nevarēja tikt, jo gultiņai pāri bija nostiepta marle, lai pasargātu no kukaiņiem.

Irmiņai bija septiņi mēneši, kad nolēmām braukt uz Latviju. Bija sajūta, ka esam veiksmīgi pazuduši no padomijas represīvā aparāta redzesloka, jo visu Vidusāzijā pavadīto laiku par mums neviens neinteresējās un dzīvojām bez jebkādas atskaitīšanās pie vietējām varas iestādēm, lai gan bijām reģistrējušies un tās zināja, kas mitinās ģeologu nometnē. Bijām saņēmuši vēstuli no mammas, kas jau bija veiksmīgi nokļuvusi līdz Latvijai. Kad bijām sakrājuši pietiekamu naudas summu, vīrs sarūpēja biļetes uz vilcienu, kas mūs aizvestu līdz Maskavai. Bijām ļoti pateicīgi visam ģeologu kolektīvam un vīra paziņam, kas mums palīdzēja un atbalstīja, kamēr dzīvojām Vidusāzijā. Sirsnīgi atvadījāmies. Ģeologi teica sirsnīgus vārdus un vēlējumus, arī viņi pa šo laiku bija pieraduši pie mums un mazās Irmiņas klātbūtnes. Tie tiešām bija ļoti gaiši cilvēki, kurus iepazinām mūsu ērkšķainajā dzīves ceļā.

Stacijā stāvējām uz perona ar mazu bērnu uz rokām un mantu koferiem. Kad sagaidījām vilciena pienākšanu un piegājām pie vagona, pavadone teica, ka vilciens ir pārpildīts un viņa nelaidīs mūs iekšā. Tā bija pirmā reize, kad es savu vīru redzēju tik saniknotu un agresīvu. Satvēris aiz elkoņa, viņš pievilka sev klāt pavadoni un iekliedza viņai sejā — ja viņa nelaidīšot mūs iekšā vagonā, viņš nokodīs viņai degunu. Pavadone ne pa jokam nobijās un ielaida mūs vagonā. Līdz Maskavai braucām ilgi, bet šis vilciens bija domāts cilvēkiem, nevis lopiem, tāpēc man šis pārbrauciens nekādas grūtības nesagādāja.

Maskavā mēs uz pāris dienām apmetāmies pie vīra māsas. Savus koferus bijām atstājuši stacijā, bagāžas kamerā. Atceros, ka gribējām uzpucēties pirms braukšanas uz Latviju. Man bija tāda skaista blūze, vīram jauns krekls, bet, kad atvērām savus koferus, atklājas, ka ne blūzes, ne krekla tur vairs nebija. Atkal kāds bija «paņēmis», laikam arī gribēja uzpucēties.

Pēc pāris dienām jau braucām uz Latviju, uz Rīgu. Atceros, ka sāku gauži raudāt, kad sapratu, ka vilciens jau ripo pa Latvijas zemi. Vīrs mani mierināja, nevarēdams saprast, vai es raudu no prieka vai sāpēm sirdī. Es pati nezinu, bet tajā brīdī tiešām sirds rāvās ārā no krūtīm un prieks mijās ar sāpēm par pārdzīvoto. Nomierinājos, tikai skatoties uz mazo Irmiņu, kas arī atgriezās savā tēvu zemē.

Rīgā kādu brīdi padzīvojām pie Stalbova kundzes. Brālis Edmunds arī bija Latvijā, apprecējies, un ar savu sievu Dainu dzīvoja Talsos. Pēc kāda laika viņiem piedzima meitiņa Irēna. Mēs ar vīru un Irmiņu arī devāmies uz Talsiem. Vīrs Klaipēdā dabūja labu darbu, bet bija patālu no ģimenes, lai redzētos katru dienu. Tad atradām iespēju arī mēs ar Irmiņu un mammu uz kādu laiku pārcelties uz Klaipēdu, lai visi būtu kopā, taču tas nebija ilgi, un mēs atkal atgriezāmies Talsos. Vīrs dabūja darbu Rīgā, pēc tam Jūrmalā, un tad arī mēs pārcēlāmies uz turieni. Dzīvojām Bulduros, vīrs strādāja par elektriķi atpūtas namā, kur mums iedeva istabiņu ar virtuvi. Likās, ka esam sākuši jaunu dzīvi, ka tās briesmīgās dienas jau ir aiz muguras, ka jāaudzina bērni un jādzīvo mierīgi tālāk, bet tad sākās notikumu virkne, kuros tikai tagad saskatu biedējošas zīmes, kas brīdināja par jaunas vētras tuvošanos.

Atceros, kad strādāju Talsu izpildkomitejā par mašīnrakstītāju, tur bieži iegriezās skolas direktors. Uzzinājis, ka esmu beigusi ģimnāziju, viņš man piedāvāja strādāt skolā. Nolēmu, ka sākšu strādāt skolā un iestāšos pedagoģiskajā fakultātē neklātienes nodaļā. Bet šis sapnis tā arī nepiepildījās. Jau drīzumā mani izsauca pie direktora uz kabinetu, un viņš ar putām uz lūpām kliedza uz mani, kāpēc es esot slēpusi to, ka esmu izsūtītā. Lai cik direktors iepriekš bija licies izturēts un pieklājīgs, šajā brīdī viņš bija pilnīgi pārvērties. Lamuvārdi gāzās no viņa mutes kā no pārpilnības raga. Viņš man atgādināja to zaldātu, kas 1941. gada 14. jūnijā bija ielēcis vagonā, lai notvertu to, kurš viņam gribēja iespert. Tiesa, es savā biogrāfijā biju ierakstījusi, ka 1941. gadā biju izbraukusi uz PSRS kopā ar vecākiem. Viņš nobļāvās, ka tādiem cilvēkiem kā man nevar uzticēt Padomju Latvijas bērnu audzināšanu. Tā pēc dažiem skolā nostrādātiem mēnešiem man nācās aiziet. Toreiz vēl neapjautu, ka negaisa mākoņi atkal sāk savilkties. Bija 1949. gads.

Turpinājums sekos.

Sieviete un militārā pasaule

Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā aktualizējoties valsts aizsardzības jautājumiem, Latvijas studenšu korporāciju Fi­- listru savienība šī gada 2. aprīlī rīkoja savu 15. konferenci par tēmu «Valsts aizsardzība un sieviete». Konferencē bija ietvertas prezentācijas par sieviešu līdzdalību valsts aizsardzībā dažādos laikposmos un valstiskos veidojumos.

Santa Morozova

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorante mg. hist. Santa Jansone apskatīja laikposmu no Rietumromas impērijas sabrukuma līdz 13. gadsimtam, balstoties uz vēsturisko sacerējumu, arheoloģisko izrakumu un zinātnisko pētījumu materiāliem. Bauskas muzeja vēstures nodaļas speciāliste, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrante bc. hist. Agnija Ruhocka prezentēja savus pētījumus par aizsardžu organizāciju Bauskā 20. gs. 20. un 30. gados. Okupācijas muzeja video un kinofonofoto krātuves glabātāja mg. hist. Lelde Neimane klātesošos iepazīstināja ar Latvijas Okupācijas muzeja video liecībām par sieviešu līdzdalību Otrajā pasaules karā.

 20. gs. 30. gadi. Salacgrīvas muzeja krājums.
20. gs. 30. gadi. Salacgrīvas muzeja krājums.

Savukārt par mūsdienu Latvijas sieviešu iesaistīšanos valsts aizsardzībā, izvēloties dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), savā prezentācijā stāstīja Aizsardzības ministrijas Personāla attīstības departamenta Militārās izglītības un zinātnes nodaļas vecākā referente mg. sc. soc. Kaiva Krastiņa.

«Mūsdienās karavīrs ir karavīrs neatkarīgi no dzimuma — visiem iespējas ir vienlīdzīgas,» uzstājoties uzsvēra referente. Piemēram, 2015. gada sākumā NBS regulāro spēku vienībās dienēja 749 sievietes jeb 16,5% no kopējā profesionālā dienesta karavīru skaita. To skaitā 133 virsnieku pakāpēs — 24 majora pakāpē, 64 kapteiņa pakāpē, 34 virsleitnanta pakāpē, 11 leitnanta pakāpē.

NAA izlaidums un rektora maiņaŠodien iespējas sievietēm iesaistīties aizsardzības nozarē ir ne tikai kā mediķēm, kā apgādes, personāla vai lietvedības jautājumu profesionālēm, kā informātikas un sakaru vai finanšu un ekonomikas jomas speciālistēm. Latvijas sievietes militārpersonas sasniedz labus rezultātus, ne tikai dienot Latvijā, bet arī piedaloties starptautiskajās mācībās un operācijās. To ar sasniegto savā militārajā karjerā ir apliecinājusi arī  NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Uguns atbalsta rotas mīnmetēju vada komandiere leitnante Santa Morozova.

Sagatavojusi kareive Ilze Branta.
Foto — Gatis Dieziņš un no konferences materiāliem.

Sports

NBS čempionātā šahā uzvar ZS Studentu bataljona komanda

Šā gada 14. aprīlī NBS Sporta klubā norisinājās NBS čempionāts šahā. Sacensībās piedalījās 22 dalībnieki un 9 komandas no dažādām NBS vienībām. Individuālais turnīrs ar komandu ieskaiti notika pēc Šveices sistēmas 8 kārtās saskaņā ar FIDE (Starptautiskā šaha federācija) ātrā šaha noteikumiem. Laika kontrole 13 minūtes uz visu partiju, plus 3 sekundes par katru izdarīto gājienu. Uzvarētājus noteica pēc iegūto punktu kopējās summas. Ja bija vienāda punktu summa, vietas noteica pēc koeficientiem: uzlabotā Buholca, Buholca, RST (reitinga sasniegums turnīrā). Uzvarētāju komandu (komandas sastāvā 3 dalībnieki) noteica pēc komandas spēlētāju iegūto punktu summas.

Individuālajā vērtējumā uzvaru izcīnīja zemessargs Jānis Valeinis (8 punkti) no Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. Bn), otrajā vietā vecākais zemessargs Valērijs Rižihs (6 ½ punkti) no ZS 19. nodrošinājuma bataljona (ZS 19. NBN), bet trešajā vietā seržants Māris Noviks (6 punkti) no Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SzS KBde)).

Atsevišķi tika apbalvoti profesionālā dienesta (PD) karavīri. Pirmā vieta seržantam Mārim Novikam (6 punkti, Szs KBde), otrā vieta dižkareivim Jānim Slaidiņam (5 ½ punkti, Militārā policija (MP)), trešā vieta kapteinim Aleksandram Jakovļevam (5 punkti, ZS St. Bn).

Komandu vērtējumā uzvaru izcīnīja ZS St. Bn komanda (zemessargs Jānis Valeinis, kaprālis Edgars Engīzers un kapteinis Aleksandrs Jakovļevs), otrajā vietā SzS KBde komanda (seržants Māris Noviks, dižkareivis Aleksandrs Sondors un dižkareivis Jevgēnijs Morozovs), trešajā vietā MP komanda (dižkareivis Jānis Slaidiņš, majors Ritvars Kokorevičs un virsseržants Uldis Bertāns).

Sagatavojusi kaprāle Ilze Volframa,
NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas
vecākā apmācības instruktore.

Šā gada 19. martā Afganistānas Ziemeļu reģionā Mazāri Šarīfas Marmalas bāzē norisinājās holandiešu organizētās sacensības šķēršļu skrējienā, kurās no 19 valstīm startēja 89 komandas. Lauka formastērpos, kad gaas temperatūra sasniedza +25 grādus, karavīri sacentās 5 km distancē ar 18 šķēršļiem.

Afganistana 1

No Latvijas karavīri startēja vīriešu komandu un jaukto komandu konkurencē. Vīriešu konkurencē ar rezultātu 30:07 pirmo vietu izcīnīja maj. Armands Rutkis un kpr. Mārcis Riekstiņš. Savukārt jaukto komandu konkurencē ar rezultātu 39:46 pirmo vietu izcīnīja srž. Madara Drīksna un pltn. Rolands Moļņiks.

AfganistanaPapildu punktus latviešu karavīri ieguva speciālā disciplīnā — turēšanās pie trosē iekārta stieņa — gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Maj. Armands Rutkis izcīnīja pirmo vietu ar rezultātu 2:17, apsteidzot par vienu sekundi Vācijas pārstāvi.

Srž. Madara Drīksna ar izcīnīto labāko rezultātu sieviešu grupā (1:04) palīdzēja sīvā konkurencē izvirzīties Latvijas pārstāvjiem jaukto komandu līderos. Pirmās četras komandas finišēja ar 40 sekunžu intervālu.

Pašreiz Afganistānā Latvijas kontingentā dien 20 karavīri, komandieris — pulkvežleitnants Rinalds Buls.

Sport DSC07679

Sagatavojis pulkvežleitnants Rolands Moļņiks.

Vēl daži mirkļi kopā ar Ēvaldu Valteru

      Strēlniek, tavu vārdu aijā
Latvju lūpas, latvju sirds.
Tautas ceļā mūžīgajā
Tavas saules zīme mirdz.
Jānis Akuraters, arī strēlnieks

Leģenda par godīgo, vienkāršo un gudro vīru — filozofu, svešvalodu pratēju, aktieri un latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru dzīvo tautas piemiņā. Viņš nekrāja laicīgo mantu. Ap viņu bija grāmatas, daudz grāmatu ne tikai latviešu valodā. Allaž, kad ciemojos Palmu ielas dzīvoklī, sastapu viņu sēžam iemīļotajā krēslā ar grāmatu rokās. No Ēvalda Valtera  par strēlniekiem un viņu gaitām uzzināju daudz ko tādu, par ko toreiz nemēdza runāt. No viņa smēlos zināšanas un izpratni par vēsturi pēc būtības.

Valters 2

Nu jau 45 gadi šķir mani no pirmās tikšanās ar dižo kurzemnieku, bet ik pa brīdim atmiņā ataust kāds notikums, ko vērts pastāstīt arī citiem. Piemēram, 1991. gada 5. janvāra Ziemassvētku kauju piemiņas dievkalpojums Piņķu baznīcā, kur pulcējās cilvēki no visas Latvijas. Tas bija stiprinājums tautai pirms janvāra barikādēm, arī strēlnieka Ēvalda Valtera stāsts pie Strēlnieku mātes kapa Peitiņu kapsētā un spēka vārdi, atklājot Latvijas Kultūras fonda  sarūpētās piemiņas zīmes visiem pulkiem Ziemassvētku  kauju vietās. 1991. gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja fotogrāfs Ilgvars Gradovskis iemūžinājis mirkli, kad līdzās stāv divi tautas dižgari Ēvalds Valters un Imants Ziedonis — savas tautas vidū, sveču gaismas apmirdzēti. 5. janvārī «Mangaļu» māju kamīnu aizkūra strēlnieks no 5. Zemgales pulka un pieminēja Ziemassvētku kauju skarbos brīžus. Vai viņš nojauta, ka pēc 11 mēnešiem Lāčplēša dienā Brāļu kapos pie Latvju Mātes kopā ar aktieri un karavīru Hariju Liepiņu, brīvvalsts robežsargu Robertu Goldbergu un savu dzīvesbiedri aktrisi Veru Gribaču sacīs ceļa vārdus atjaunotās Latvijas valsts pirmajiem karavīriem svinīgajā zvēresta ceremonijā? Arī šie mirkļi pieder vēsturei. Tāpat kā 1992. gada 11. novembrī Rīgas pils sarkanajā zālē pirmās Virsnieku balles valsis un prieks par staltajiem karavīriem. Visu to gadu, Kultūras nodaļas aicināts, Ē. Valters un V. Gribača devās pie karavīriem, tikās ar robežsargiem, ar štāba virsniekiem. Viņu sirsnīgais atbalsts, atjaunojot Latvijas armijas kultūras dzīves  tradīcijas, ir apbrīnas vērts.

1993. gada janvārī, pieminot Ziemassvētku kaujas, pirmo reizi pasākumā piedalījās Štāba orķestris, Štāba bataljona karavīri un robežsargi. Aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, Imants Ziedonis kopā ar Ēvaldu Valteru atklāja tēlnieka Ģirta Burvja veidoto piemiņas zīmi — Karavīra zobenu — latviešu strēlniekiem. Ē. Valteram tuvojās 99. dzimšanas diena, bet viņš kopā ar
visiem atbrida līdz piemiņas vietai, un man vēl šodien, šo mirkli atceroties, ir cieņā jānoliec galva strēlnieka Valtera priekšā, jo redzēju, ka viegls šis pārgājiens viņam nebija, bet viņš gāja kopā ar visiem.

1994. gada 2. aprīļa rītā Palmu ielas iemītniekus pamodināja strēlnieku dziesma «Mirdzot šķēpiem…», ko strēlniekam Ēvaldam Valteram 100. dzimšanas dienā veltīja armijas Štāba orķestris. Pirmais gaviļnieku sveica armijas komandieris pulkvedis Dainis Turlais ar ģimeni. Tā sākās svētki, ko strēlnieku un aktieru leģendai bija sarīkojuši Aizsardzības ministrija, Dailes teātris un Rīgas Latviešu biedrība. Tajos piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis un citas valsts amatpersonas. «Māmuļas» lielā zāle bija pārpildīta. Uz skatuves dailēnieši un kolēģi no citiem teātriem kopā ar Ēvaldu Valteru. Runas, apsveikumi, bet viens brīdis iegūlis dziļi sirdsatmiņā. Jubilārs, saņemot komandiera D. Turlā pasniegto Latvijas armijas zobenu, ar savu atbildi lika zālei sastingt sajūsmā — viņš noskandēja Jāņa Akuratera dzejoli un aizkustināja daudzus līdz asarām. No tām nekautrējās arī strēlnieka dēls aktieris Eduards Pāvuls, nosakot: «Nu gan Valters rāda, kas ir kas!» Un tas nebija vienīgais pārsteigums. Vēl bija gadsimta valsis ar Veriņu! Skaisti, godam nopelnīti svētki! Arī uz savu piektā stāva dzīvokli Ēvalds Valters uzkāpa bez atbalsta, lai gan Štāba bataljona puiši bija gatavi palīdzēt. Pēc lielās balles bija mazākas tikšanās, jo daudzi gribēja pabūt kopā ar jubilāru, visi alka viņa labestības un gaišuma.

Ē. Valters uzrunā pirmās Virsnieku balles dalībniekus 1992. gada 11. novembrī.
Ē. Valters uzrunā pirmās Virsnieku balles dalībniekus 1992. gada 11. novembrī.

Kad pienāca vasaras saulgriežu laiks, posos atvaļinājumā, un tā nu iznāca, ka Veriņa ar Valterīti — tā reizēm atļāvos viņu dēvēt — solīja mani aizvest uz Mālpili. Sau­lainā 29. jūnija dienā devāmies ceļā. Visas pļavas bija pilnziedā. «Aulīt [tā Ēvalds Valters uzrunāja savu sievu], pieturi nu!» Izkāpis no mašīnas, viņš apsēdās margrietiņu pārpilnā lauka malā un bijībā pret dabas daiļumu pieklusa. Mirklis, kas izteica visu par šo apbrīnojamo, cēlo dvēseli… Mana tās vasaras mājvieta bija skaistā meža un pļavu ielokā — skolotājas  Emmas Meijeres mājās «Kangaros». Valterītis solīja, ka vēl atbrauks un parādīs mājas, kur dzīvojis viņa aristokrātiskais kolēģis Valentīns Skulme, kur vasaras vadījusi Skulmju dzimta. Bet nesanāca, kā bija iecerēts… 26. septembrī ar klusu paldies viņš šķīrās no šīs pasaules, kur bija aizvadīts vesels gadsimts. Apbrīnojams mūžs! Lai Dievs dod katram laimi dzīvot pilnīgā saskaņā ar sevi un palikt tautas atmiņā, kā tas bija vēlēts Ēvaldam Valteram.

Sagatavojusi Edīte Sondoviča.
Foto — no autores personiskā arhīva.

Pirmā misija — Bosnija un Hercegovina

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no pulkvežleitnanta Aigara Liepiņa personiskā arhīva.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Austrumeiropas valstīs līdz tam valdījusī sociālisma sistēma sāka brukt. Reģionā viena pēc otras valstis atteicās no komunistiskās ideoloģijas un pakāpeniski atgriezās pie pilsoniskās sabiedrības. Tomēr ne visur šis process noritēja mierīgā ceļā. Balkānos — kontinenta daļā, kuru angļu politiķis Vinstons Čērčils nodēvēja par «Eiropas mīksto pavēderi», sociālistiskās sistēmas likvidēšana izpaudās kā starpetniskie kari vairāku gadu garumā.

NBS komandieris ZS pulkvedis Juris Dalbiņš paraksta līgumus ar LATPLA 1. 1995. gads.
NBS komandieris ZS pulkvedis Juris Dalbiņš paraksta līgumus ar LATPLA 1. 1995. gads.

Sabrūkot Dienvidslāvijas federatīvajai valstij, 90. gadu sākumā etniskas sadursmes sākās Horvātijā, bet vēlāk arī Bosnijā un Hercegovinā. Šajā etniski jauktajā bijušās Dienvidslāvijas daļā 1992. gadā sākās karadarbība starp Bosnijā un Hercegovinā dzīvojošajiem musulmaņiem, horvātiem un serbiem, ko būtībā varēja dēvēt par pilsoņu karu, kurā vēlāk aktīvi sāka piedalīties arī Horvātijas un Dienvidslāvijas (resp. Serbijas) regulārā karaspēka vienības. Karot uz Bosniju un Hercegovinu brauca tūkstošiem brīvprātīgo un «Fortūnas karavīru» (algotņu) gan no postpadomju valstīm, gan no rietumvalstīm, gan no musulmaņu pasaules. Karadarbība notika visā Bosnijas un Hercegovinas teritorijā un bija ļoti nežēlīga, atliek minēt Srebrenicas slaktiņu vai daudzus mēnešus ilgušo Sarajevas aplenkumu. Karojošās puses pret saviem militārajiem oponentiem, kā arī pret citu nacionalitāšu civiliedzīvotājiem izturējās ar sevišķu nežēlību — pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara laikiem Eiropā atkal parādījās koncentrācijas nometnes, notika masu slepkavības pēc etniskā un reliģiskā dalījuma, kā arī etniskās tīrīšanas.

Virsniekvietnieks Aigars Liepiņš. 1995. gads.
Virsniekvietnieks Aigars Liepiņš. 1995. gads.

Vairāku gadu garumā starptautiskās sabiedrības, Eiropas Savienības un Apvie­noto Nāciju Organizācijas centieni panākt konflikta izbeigšanos palika bez rezultātiem. Kara beigas kļuva jaušamas pēc tam, kad centienos izbeigt konfliktu iesaistījās NATO, 1995. gada 30. augustā uzsākot kaujas operāciju «Deliberate Force» («Apdomātais spēks») pret Bosnijas serbiem — pirmo kaujas operāciju organizācijas vēsturē. Sekoja karadarbības pārtraukšana, bet 1995. gada 21. novembrī Deitonā (ASV, Ohaio pavalsts) karojošās puses lēma par Bosnijas un
Hercegovinas nākotni. Deitonā pieņemto vienošanos tā paša gada 14. decembrī Parīzē parakstīja bosniešu musulmaņu līderis Alija Izetbegovičs, Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs un Horvātijas prezidents Franjo Tudžmans. Karš bija beidzies. Saskaņā ar Deitonas vienošanos Bosnijas un Hercegovinas Republika kļuva par federatīvu valsti, kas sastāvēja no Bosnijas un Hercegovinas Federācijas (resp. musulmaņiem un horvātiem) un Serbu Republikas. Valsts pārvaldes sistēma tāpat komplektējās pēc nacionalitāšu pārstāvniecības principa. Lai Deitonas vienošanās tiktu pildīta, 1995. gada decembrī Bosnijā un Hercegovinā ieveda NATO valstu karaspēka kontingentu — «Implementation Force» jeb IFOR («Īstenošanas spēki»). IFOR darbojās saskaņā ar ANO Drošības padomes 1995. gada 15. decembra rezolūciju, galvenie IFOR uzdevumi bija garantēt karadarbības izbeigšanu, nodalot karojošo pušu karaspēkus vienu no otra. Paredzēja, ka IFOR misija ilgs vienu gadu.

Radioreleju postenis uz Bosnijas un Sebijas robežas. 1996. gads.
Radioreleju postenis uz Bosnijas un Sebijas robežas. 1996. gads.

IFOR misijā piedalījās 36 valstu pārstāvji — ne tikai no NATO dalībvalstīm, bet arī no Ziemeļatlantijas līguma organizācijas partnervalstīm. Par gatavību piedalīties šajā operācijā paziņoja arī Latvija. 1995. gada decembrī toreizējais Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu izpildītājs Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis teica, ka Latvijas karavīri viena vada skaitliskajā lielumā varētu sākt piedalīties IFOR misijā ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Tāpat bija paredzēts, ka Latvijas karavīri piedalīsies misijā kādas citas valsts lielākas vienības sastāvā — konkrēti paredzēja līdzdalību misijā Dānijas bataljona sastāvā. 1996. gada sākumā «Tēvijas Sargs» (toreiz vēl laikraksts) rakstīja:

«Pilnībā nokomplektēts Latvijas karavīru vads, kas pēc Saeimas attiecīga lēmuma pieņemšanas varētu piedalīties miera uzturēšanas operācijā bijušajā Dienvidslāvijā. Dienēt Latvijas vienībā pieteikušies galvenokārt tie miera uzturēšanas vada karavīri, kuri pagājušajā vasarā pirms plānotās došanās uz Horvātiju stažējās Dānijā. [..] Apmēram 40 kaujinieku un rezervistu vienībā dienēt pieteikušies NBS virsnieku un virsdienesta karavīri. Paredzēts, ka pirms došanās uz bijušo Dienvidslāviju Latvijas vads tiks apmācīts Dānijā.»

Jurim 2Lēmumu par piedalīšanos miera uzturēšanas misijā Bosnijā un Hercegovinā vajadzēja pieņemt arī politiskajā līmenī — Saeimā un Ministru kabinetā. 1996. gada janvārī Saeimas Ārlietu komisija vienbalsīgi nobalsoja par Latvijas vienības dalību šajā NATO miera uzturēšanas operācijā. Janvāra vidū uz Dāniju aizbrauca pirmie 11 Latvijas miera uzturēšanas vada karavīri — autovadītāji. Viņu uzdevums bija apgūt dāņu militārā autotransporta vadīšanu un iepazīties ar mācību laikā izmantojamo militāro aprīkojumu. 28. janvārī, toreizējā aizsardzības ministra Andreja Krastiņa pavadīti, uz Dāniju devās 27 Latvijas miera uzturēšanas vada karavīri.

Rīta izvade Dānijas bataljona Valhallas nometnē. 1996. gads.
Rīta izvade Dānijas bataljona Valhallas nometnē. 1996. gads.

1996. gada februārī «Tēvijas Sargs» rakstīja:
«Valdībai jāapstiprina Latvijas un NATO līgumi par piedalīšanos miera nodrošināšanas operācijas un vienības finansēšanā, un tikai tad Latvijas miera nodrošināšanas vads varēs doties uz Bosniju. Ja šie līgumi netiks akceptēti tuvākā mēneša laikā, var tikt apdraudēta Latvijas karavīru došanās uz Bosniju, tā pagājušajā nedēļā žurnālistus informēja Latvijas vēstnieks pie NATO Juris Kanels. Kā informēja īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins un aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš, visdrīzākajā laikā valdībā šie
līgumi tiks apstiprināti. Paredzēts, ka Latvijas vienība [..] ietilps Dānijas bataljonā un dienestu veiks Ziemeļu brigādes [precīzāk, NORDPOLBDE jeb Nordic-Polish Brigade] sastāvā, kura ietilps amerikāņu divīzijā. [..] Kā paskaidroja J. Kanels, abus līgumus no NATO puses parakstīs [organizācijas] ģenerālsekretārs Ksavjers Solana, bet no Latvijas puses — ar savu parakstu apstiprinās valdības iecelta amatpersona. Pašreiz Latvijas vads jau atrodas mācībās Dānijā.»

Leitnants Aigars Liepiņš patruļā kopā ar Dānijas kontingenta karavīriem. 1996. gads.
Leitnants Aigars Liepiņš patruļā kopā ar Dānijas kontingenta karavīriem. 1996. gads.

11. martā Briselē mūsu valsts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks pie NATO J. Kanels Latvijas vārdā parakstīja līgumu ar NATO par piedalīšanos IFOR miera nodrošināšanas operācijā Bosnijā un Hercegovinā un līgumu par piedalīšanās finansējumu. 14. martā vizītē Dānijas miera uzturēšanas bataljona militārajā bāzē ieradās Latvijas NBS komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš un Zemessardzes komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis. Vizītes laikā noskaidrojās, ka Latvijas vada sagatavošana miera uzturēšanas misijai norit sekmīgi un mūsu karavīri uz Bosniju un Hercegovinu dosies aprīļa sākumā.

Plānoja, ka Latvijas karavīri kopā ar līdzīgām miera uzturēšanas vienībām no Igaunijas un Lietuvas uz Bosniju un Hercegovinu izbrauks aprīlī, tomēr Lietuvas miera uzturētāju vads (LITPLA-4) turp devās agrāk — 19. februārī. Latvijas vads no Dānijas izlidoja 4. aprīlī uz Budapeštu. Tālāk ar kravas automašīnām tas devās uz savu paredzēto izvietojuma vietu Dobojas apkārtnē, kur arī dienēja turpmākos sešus mēnešus. Doboja atrodas ap 60 km uz rietumiem no Tuzlas un ap 150 km uz ziemeļiem no Sarajevas. Par Latvijas miera uzturēšanas vada komandieri tika iecelts leitnants Aigars Liepiņš.

Triju Baltijas valstu vadi bija izvietoti Dānijas miera uzturēšanas bataljona divās izvietojuma vietās — Valhallas un Danevirkes nometnēs. Latviešu un lietuviešu karavīri Valhallas nometnē darbojās kā mehanizēti vadi ar bruņutransportieriem Dānijas mehanizēto rotu sastāvā, bet igauņu karavīri bija izvietoti Danevirkē kā mehanizētais vads tanku rotas sastāvā. 17. aprīlī lietuviešu karavīri cieta pirmo zaudējumu: šajā dienā, patruļas mašīnai uzbraucot uz prettanku mīnas, Magajas apkārtnē bojā gāja divi karavīri, arī lietuvietis Normunds Valteris (šis Lietuvas virsnieks bija dzimis Latvijā, Tukumā).

1996. gada septembrī Bosnijā un Hercegovinā notika parlamenta vēlēšanas, bet IFOR uzdevumi kopumā bija uzskatāmi par izpildītiem. Tomēr situācija šajā valstī joprojām potenciāli bija bīstama, un līdz mierīgas, pilsoniskas sabiedrības izveidei vēl bija daudz darāmā. 1996. gada rudenī pēc IFOR darbības termiņa beigām NATO piekrita Bosnijā un Hercegovinā izvietot citu miera uzturēšanas militāro kontingentu, kuru nodēvēja par «Stabilization Force» jeb SFOR («Stabilizācijas spēki»).

Jurim 4

Lai arī šie notikumi ir vēl nesenā atmiņā, tomēr informācijas par Latvijas karavīru gaitām pirmajās NATO miera uzturēšanas misijās ir maz, tāpat akadēmiski pētījumi par šo nozīmīgo mūsu valsts militāri politiskās vēstures lappusi vēl tikai gaida savu kārtu. Latvijas Kara muzejs un militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» redakcija būs pateicīgi par informāciju un materiālajām liecībām no šīm mūsu karavīru gaitām.

Autors pateicas par palīdzību publikācijas tapšanā Aizsardzības ministrijas Mobilizācijas un UVA plānošanas nodaļas vadītā­jam pulkvežleitnantam Aigaram Liepiņam.

Nāves salas aizstāvēšana

Fons naves salai

«Saule, zilgmes lielā zelta bļoda!
Tevi saucu, nāc pie zemes tuvāk:
Strēlniekiem dod pasmelt savu spēku,
Kurzemniekiem, trešam sīkstam pulkam.
Sloka garām, tagad Nāves sala.
Trešo reizi pretim niknais pretinieks.»

Aleksandrs Čaks.
«Nāves salas velns».

Nāves salas aizstāvēšana nenoliedzami ir viena no mūsu strēlnieku spožākajām vēstures lapām. Pagājuši jau simt gadi, bet tauta joprojām atceras un tur godā savus varoņus. Latviešu karavīrs nekad nav iekārojis svešas zemes, bet, aizsargājot Tēvzemi, viņš vienmēr ir bijis sīksts, nepiekāpīgs un bieži cīnījies līdz nāvei. To ļoti labi mēs redzam latviešu strēlnieku kauju laikā Nāves salā no 1916. gada aprīļa līdz septembrim. Tolaik pussala 3 km garumā un 1,5 km platumā Daugavas kreisajā krastā oficiāli saucās Ikšķiles priekštilta nocietinājumi. Bet karavīri šo placdarmu nodēvēja par Nāves salu, jo katru dienu krita vai tika ievainots kāds no nocietinājumu aizstāvjiem. Kopumā visā Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada rudens līdz 1917. gada vasarai tur krita apmēram 1000 Krievijas armijas karavīru, no tiem 145 bija latviešu strēlnieki.

Hartmanis 2
Bumbmetēja pozīcija.

Vācijas armijas vienības pie Daugavas kreisā krasta iepretim Ikšķilei pienāca 1915. gada oktobrī. Tobrīd šo pussalu ar labo Dau­- gavas krastu savienoja krievu sapieru uzceltais koka tilts, kura apsardzībai virzienā uz pašreizējo Daugmales pagasta centru puslokā bija izveidoti ierakumi un dzeloņdrāšu aizžogojumi. Krievijas armijas vadība saprata šīs pozīcijas nozīmīgumu visā Rīgas aizsardzības plānā, tāpēc Ikšķiles pauguros tika novietota artilērija. Krievu lielgabalu uguns un priekštilta pozīcijā izvietotie Apvienotā Možaiskas kājnieku pulka karavīri atsita vairākus spēcīgus vācu uzbrukumus. Minētajā pulkā tolaik karoja vairāki latvieši, no kuriem kā populārāko var minēt pirmā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecāko brāli Arvīdu Pogu, kas vēlāk pārgāja uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu.

Ievainotā 2. Rīgas bataljona komandiera evakuācija.
Ievainotā 2. Rīgas bataljona komandiera evakuācija.

Turpmākajās 1915. gada nogales cīņās krievu karavīri paplašināja Nāves salas teritoriju, kuras apjomi līdz kara beigām palika nemainīgi. Vācieši nocietinājās reljefā dominējošajās augstienēs iepretim pussalai, placdarma aizstāvji ierakās zemienē, un tas turpmāk ik dienu viņiem sagādāja dažādas problēmas. Iesākās ilgstošas un nervus kutinošas pozīciju cīņas. Ziemā koka tilts iesala ledū, un 1916. gada pavasarī tas aizpeldēja uz jūru. Krievijas armijas vadība paredzēja pret Nāves salas aizstāvjiem vācu vērstu ofensīvu, tāpēc tika nolemts turp sūtīt latviešu strēlniekus. Mūsu karavīri vairākās kaujās pie Rīgas jau bija parādījuši izcilu varonību, un viņi pilnībā baudīja krievu ģenerāļu uzticību. Vadoties pēc izstrādātā plāna, ik pa trim nedēļām viens otru Nāves salas labajā sektorā, kurš skaitījās kā bīstamākais, nomainīja 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Kā pirmie pēc ledus iziešanas pozīcijas placdarmā aprīļa sākumā ieņēma 3. Kurzemes bataljona karavīri, jo 2. Rīgas bataljons kaujā pie Ķekavas iepriekšējā mēnesī bija cietis ievērojamus zaudējumus. To var vērtēt arī simboliski, jo tolaik Nāves salas teritorija ar nelielo Līves muižu atradās Kurzemes guberņas sastāvā.

1916. gada 5. jūlija nakts kaujas trofeja.
1916. gada 5. jūlija nakts kaujas trofeja.

Pirms gadsimta Nāves salā ieradās latviešu strēlnieki
Nāves salu 1916. gada kampaņas laikā aizstāvēja vairāk nekā 3000 Krievijas armijas karavīru — divi bataljoni izvietojās 1. ierakumu līnijā, viens bataljons atradās rezervē pie Daugavas krasta. Ik pa brīdim darbos pie nocietinājumu uzlabošanas strādāja krievu sapieri, bet pārceltuves darbu nakts stundās ar kuteriem un liellaivām nodrošināja Baltijas kara flotes jūrnieki. No Ikšķiles krasta puses Nāves salas aizstāvjiem palīdzēja artilēristi ar apmēram 50 lielgabaliem. Placdarmā izvietoto trīs bataljonu grupējuma kopējais priekšnieks līdz vasaras vidum vienmēr bija latviešu vecākais virsnieks — 3. Kurzemes bataljona komandieris Jānis Kalniņš vai 2. Rīgas bataljona komandieris Jānis Francis. Vienību nomaiņas tika veiktas ik pa trim nedēļām, jo kaujas stress un vācu artilērijas nemitīgās apšaudes prasīja savu. Dienu un nakti tika gaidīts pretinieka uzbrukums, un pozīciju atjaunošanas un uzlabošanas darbi, kurus pamatā paveica tumšajās nakts stundās, karavīrus fiziski nogurdināja. Līdz Jāņu dienai abi latviešu bataljoni nomainīja viens otru, pēc tam 2. Rīgas bataljons tika nosūtīts uz Ķekavas frontes iecirkni un līdz septembrim Nāves salā turpināja cīnīties 3. Kurzemes bataljons.

Hartmans Shema 1916g

Hartmans Shema 1916g un musdienas

Aprīlī un maija sākumā latviešu strēlnieki galvenokārt nodarbojās ar pamatīgu nocietinājumu izveides darbiem. Visi saprata, jo dziļāk ieraksimies un iekārtosim drošākas zemnīcas, jo būs lielākas iespējas palikt dzīvam. Vācu artilērija katru dienu uz Nāves salas aizstāvju pozīcijām izšāva vairākus simtus lādiņu, turklāt jebkuru fiksēto kustību dienā apšaudīja pretinieka kājnieku mīnmetēji un ložmetēji. Mūsu strēlnieki labi saprata vācu nodomu — ar apjomīgu artilērijas uguni diendienā salauzt placdarma aizstāvju morāli un cīņas garu. Tāpēc pirmajās nedēļās nocietinājumu izbūve tika pabeigta. Aiz ierakumiem līdz rezerves vienību zemnīcām, noliktavām un lauka virtuvēm pa atklāto apvidu tika izraktas satiksmes ejas. Šajos darbos piedalījās arī rezervē esošā latviešu bataljona strēlnieki un krievu vienības sapieri. Naktīs neitrālajā joslā izlūki apraka marta kaujā kritušos Sibīrijas strēlniekus. Pirms Jāņiem sāka strādāt kājnieku koka tilts, kurš savienoja Nāves salu ar Daugavas kreiso krastu. Tas radīja arī papildu problēmas, jo vācieši vairākas reizes pa upes straumi naktī sūtīja ar sprāgstvielām piekrautas laivas vai plostus. Šādu nepatīkamu pārsteigumu novēršanai vienmēr nācās norīkot speciālu sardzi ar laivām. Kopumā ņemot, Nāves salas ikdienas rutīna bija savdabīga, jo visvairāk tika strādāts nakts stundās. Izlūki pētīja vācu pozīcijas un centās saņemt kādu gūstekni, strēlnieki atjaunoja dienas laikā sagrautos nocietinājumus un dzeloņdrāšu aizžogojumus, no aizmugures tika piegādāta papildu munīcija, kokmateriāli un ūdens. Dienas laikā karavīri nostiprināja savas zemnīcas, gatavoja dzeloņdrāšu āžus, pildīja ar smiltīm maisus, nodarbojās ar sadzīves lietām.

Savs īpašs skatiens uz Nāves salas cīņām ir kara žurnālistam Artūram Tupiņam, kurš Nāves salā kopā ar latviešu strēlniekiem pavadīja vienu nedēļu:

«Šejienes lielajās akmeņu lauztuvēs dzīvoja mūsu strēlnieki. Es bieži pie viņiem viesojos. Tie visi izskatījās kā dzirnavnieki, jo viņu sejas un drēbes bija it kā miltu apputējušas. Atpūtas brīžos daži veidoja akmeņlauztuvju sienās dažādus tēlus. Šeit pat ar lieliem burtiem bij iecirsti sienās dažādi Nāves salas notikumi. Te izskatījās tīri kā muzejā. Dažās alās bij strēlnieki ierīkojuši darbnīcas neplīsušu vācu šāviņu izlādēšanai. Šeit veselām rindām stāvēja izliktas tērauda čaulas. Šeit pat koka un māla formās tika lieti alumīnija gredzeni, kurus apdreijāja speciāli izgudrotās ierīcēs. Šeit radās daža laba skaista lietiņa par piemiņu Nāves salai, un šo skanīgo vārdu labprāt visur arī uzrakstīja. Daži strēlnieki bij tiešām arī lieli mākslinieki, un tie pagatavoja reti interesantas rotas lietas. Es veselām stundām varēju noraudzīties šajā darbā. Es dzēru pie viņiem tēju un sarunājos. Viņu valodas bij ārkārtīgi interesantas un raksturīgas. Nekad tie nedomāja par ievainošanu vai miršanu. Vakaros, kad komandantūras blindāžā ritēja steidzams darbs, es bieži vien nemanīts izgāju laukā. Tad es klīdu pa vistumšākām vietām vai arī stundām ilgi sēdēju Daugavas malā un raudzījos, kā ceļas pāri Daugavai dzīvie un mirušie.»

Nāves salas piemineklis.
Nāves salas piemineklis.

Vācu izvēlētā darbības taktika pret Nāves salas aizstāvjiem nedeva gaidītos rezultātus. Katru dienu pret placdarmu tika izšauti vairāki simti lādiņu, rekords tika atzīmēts 8. jūnijā — 600 granātu eksplozijas. Latviešu strēlnieki Nāves salas labajā sektorā cieta neizbēgamus zaudējumus, tika ievainoti abi bataljonu komandieri — Jānis Kalniņš un Jānis Francis. Tomēr intensīvās artilērijas apšaudes nespēja salauzt karavīru kaujas garu. Sargi dienu un nakti posteņos cītīgi novēroja jebkuru pretinieka darbību, pēc vajadzības strēlnieki pie ložmetējiem un bumbmetējiem atklāja tūlītēju uguni, tumšajās stundās neitrālajā joslā tika veikta izlūkošana. Daudz laika karavīriem prasīja artilērijas sagrauto nocietinājumu atjaunošana. Mūsu strēlnieku morāle bija augstā līmenī, jo vairāki desmiti karavīru pēc ievainojuma pārsiešanas atgriezās ierindā un turpināja pildīt doto uzdevumu. Tā rīkojās 2. Rīgas bataljona izlūki Kārlis Treifelds, Eduards Šinke, Roberts Strautiņš, 3. Kurzemes bataljona karavīri novērotāji Eduards Breicis, Rūdolfs Bože, Daniels Kozlovs, Pēteris Osītis un Artūrs Veckalniņš. Brīvprātīgajai Līnai Čankai naktī sardzes postenī trāpīja lode, bet viņa sagaidīja savu nomaiņu. Sanitārs Alfrēds Gailis tika ievainots, tomēr viņš turpināja sašauto strēlnieku evakuāciju. Nāves salas aizstāvēšanas laikā vācieši nesaņēma gūstā nevienu latviešu ba­- taljonu karavīru, pārbēdzēju uz pretinieka ierakumiem arī nebija. Savukārt mūsu strēlnieki sagūstīja vairākus vācu karavīrus, daži no viņiem gūstā devās brīvprātīgi, jo nespēja izturēt smagos darba apstākļus ierakumu izveidē.

Izlūki Nāves salā 1916. gada aprīlī.
Izlūki Nāves salā 1916. gada aprīlī.

No Nāves salas placdarma 1916. gada vasarā latviešu strēlnieki veica divus uzbrukumus — 2. Rīgas bataljona simt brīvprātīgie 19. jūnijā dienas laikā devās demonstratīvā triecienā līdz vācu dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Nodoms bija novērst pretinieka uzmanību no Ķekavas frontes iecirkņa pie Bauskas šosejas. Par niknu nakts kauju izvērsās 3. Kurzemes bataljona iebrukums vācu ierakumos naktī uz 5. jūliju, ievērojamus zaudējumus cieta abas karojošās puses. Arī šī uzbrukuma mērķis bija saistīt pretinieka spēkus un atbalstīt Krievijas armijas vienību darbību pie Ķekavas. Laika periodā pēc abām minētajām kaujām Nāves salā turpinājās niknas pozīciju cīņas, kurām dzejnieks Aleksandrs Čaks 1937. gadā veltīja poēmu «Nāves salas velns» (iekļauta dzejoļu krājumā «Mūžības skartie»). Dzejoļa varonis ir 3. Kurzemes bataljona vecākais apakšvirsnieks Jānis Dambis, kurš šajās kaujās krita un tika apbedīts Rīgas Brāļu kapos. 2015. gadā šajā kapsētā ar militāru godu apglabāja viņa vienības kaujas biedru jefreitoru Andreju Kurpnieku, kura mirstīgās atliekas tika atrastas Tīreļpurvā, granātas bedrē. Andrejs Kurpnieks nakts izlūkošanas laikā Nāves salā ar lodi tika ievai­nots kaklā, pats viņš veica pārsiešanu un turpināja izlūkot. Karavīrs par šo varoņdarbu saņēma 4. šķiras Svētā Jura krustu, un tieši apbalvojuma numerācija ļāva identificēt Andreju Kurpnieku.

Nāves sala 1920. gadā.
Nāves sala 1920. gadā.

Rīgas frontē 1916. gada vasaras kauju laikā vācieši aizstāvējās pret uzbrukumiem pie Ķekavas un Smārdes, kā arī gaidīja krievu karavīru desantu pie Rojas. Septembrī cīņu aktivitāte ievērojami samazinājās un prūšu ģenerāļi nolēma ieņemt Nāves salas nocietinājumus. Visā placdarma frontes līnijā slepus deviņās vietās tika izvietoti baloni ar fosgēna gāzi. Iestājoties labvēlīgam laikam, 25. septembrī agri no rīta sākās uzbrukums, izmantojot indīgo gāzi. Tobrīd Nāves salas pozīcijas aizstāvēja 173. Kameņeckas pulka trīs bataljoni. Zaudējot 256 nosmacētos un kritušos karavīrus, minētā pulka vienības noturējās, tomēr bija nepieciešama palīdzība. Līdz ar tumsu Nāves salas labo kauju sektoru trīs dienu garumā sāka aizsargāt 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. No fosgēna cieta 23 bataljona karavīri, tomēr viņi palika dzīvi. Nāves salas epopeja mūsu strēlniekiem bija noslēgusies, 3. Kurzemes bataljons savas cīņas te bija pabeidzis jau vasaras nogalē. Vairākus mēnešus ilgušajā aizsardzības kaujā latviešu karavīri bija uzvarējuši.

Sagatavojis rez. pulkvedis Jānis Hartmanis,
NBS komandiera biroja vecākais eksperts.

Zemessargi iekļaujas ES Kaujas grupā

Taivo Trams

Foto — Gatis Indrēvics un Mārtiņš Bethers.

Dalība ES Kaujas grupā būtiski vairo Latvijas bruņoto spēku prasmes un
sagatavotības līmeni, vienlaikus tā ir arī vērā ņemama investīcija karavīru
tālākajā apmācībā. Par to varēja pārliecināties, aprīļa sākumā apmeklējot Ādažu poligonu, kur norisinājās ES Kaujas grupas Latvijas rotas sertifikācijas  vingrinājuma demonstrējumi.

ZS EK

Šoreiz — kurzemnieki
Šī rota tiek veidota galvenokārt no Kurzemes zemessargiem. Apmācība tika uzsākta aizvadītā gada nogalē, aprīlī notika rotas sertifikācija Latvijā, bet noslēdzošais posms būs sertifikācijas vingrinājums Lielbritānijā kopā ar Kaujas grupā ietilpstošajiem citu valstu karavīriem. Savukārt no 1. jūlija rota uzsāks dežūru Lielbritānijas vadītajā ES Kaujas grupā, kas ilgs līdz gada beigām.

Ādažos zemessargi demonstrēja savas līdz šim apgūtās iemaņas. Taktiskā vingrinājuma laikā zemessargiem bija jāiejūtas ES Kaujas grupas uzdevumu izpildē un jādodas atrast un neitralizēt sprādzienbīstamu priekšmetu, par ko viņiem iepriekš paziņojuši vietējie iedzīvotāji. Atrodot mīnēto automašīnu, zemessargiem nācās atvairīt vietējo nemiernieku uzbrukumu, pēc tam ar robota palīdzību neitralizēt spridzekli, un tad evakuēt uzbrukuma laikā cietošo transportlīdzekli — bruņotu apvidus mašīnu. Vingrinājuma izpilde noritēja bez kļūdām un kavēšanās, un ar rezultātiem bija apmierināti gan paši zemessargi, gan viņu komandieri. Uz vingrinājuma demonstrējumu bija ieradušies Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš, 1. Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis u.c.

ZS ES«Ar šo vienību varam justies drošāki»
«Esmu ļoti rūpīgi sekojis šīs vienības attīstībai un apzinos, ka tās izveide mums ir ļoti svarīgs uzdevums. Vienības izmantojums var būt plašs, un tas ar katru brīdi palielinās, īpaši ņemot vērā pēdējā laika notikumus saistībā ar terorismu un citiem izaicinājumiem. Protams, es redzu arī šīs vienības progresu, par ko esmu ļoti gandarīts,» atzīst Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Vēl pries paraugdemonstrējumiem es redzēju smaidu komandieru sejās un optimismu, kā arī pārliecību par sevi un saviem karavīriem. Arī es varu teikt ar pilnu pārliecību — mēs esam gatavi noslēguma sertifikācijai Lielbritānijā, uz kurieni šī vienība drīzumā dosies.»

ZS EKeskg 524

ES Kaujas grupas Latvijas rotas izveide un stiprināšana ir vienlīdz svarīga arī valsts pašaizsardzības spēju attīstīšanai. «Tas ir ļoti nozīmīgs mūsu, it īpaši Zemessardzes, kaujas spēju nostiprinājums. Ar šo vienību mēs varam justies krietni drošāki,» norāda NBS komandieris. Ļoti liela nozīme ir arī jau apmācīto karavīru tālākajām dienesta gaitām bruņotajos spēkos — atgriezušies savās vienībās, viņi nodos iegūtās zināšanas saviem dienesta biedriem. Kā zināms, viena šāda rota jau ir dislocēta Latgalē, savukārt 2019. gadā ir plānots turpināt šo projektu, tad apmācot jau Vidzemes zemessargus, stāsta ģenerālleitnants R. Graube.

Iegūstam zinošus un profesionālus zemessargus
«No novada puses šīs rotas izveide galvenokārt prasīja personāla resursus — profesionālā dienesta karavīrus, instruktorus un administratīvo personālu, kas nodrošināja, lai process var noritēt bez aizķeršanās. Protams, arī vienības izvietojums mūsu novadā nozīmēja to, ka mēs nodrošinājām guļamvietas, mazgāšanos, ēdināšanu un citas ar rotas normālu funkcionēšanu saistītas sadzīviskas lietas,» stāsta 1. Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis.

Rotā dienošo zemessargu atlase, pēc viņa teiktā, bijis diezgan garš un izaicinošs process  — apzināti garš, lai dotu iespēju zemessargiem pamatīgi izvērtēt savu lēmumu, saskaņot savas patiesās vēlmes un iespējas ar intensīvo treniņu grafiku un gaidāmajām grūtībām, un tikai tad pateikt savu izvērtēto un pārliecināto lēmumu. Galu galā — iekļaušanās ES Kaujas grupas Latvijas rotā nozīmē, ka zemessargs uz pusgadu, kamēr rota ir dežūrrežīmā, būtībā kļūst par profesionālā dienesta karavīru, kuram nepieciešamības gadījumā jābūt gatavam kopā ar rotu doties misijā.

Aizsardzības ministrs LiepājāNovada lielākais ieguvums noteikti ir pieredze, ko apmācības laikā guvuši zemessargi. «Īpašas cerības mēs saistām ar instruktoriem, kuri varēs apmācīt citus zemessargus. Kā zināms, Latvijā mums ir diezgan sarežģīti gūt multinacionālas sadarbības pieredzi, taču tagad mūsu zemessargi ir sekmīgi sastrādājušies ar britiem, lietuviešiem, somiem, zviedriem un vēl citiem. Kā komandieris es varu būt tikai priecīgs — mēs iegūstam karavīrus, uz kuru bāzes tālāk attīstīt savas spējas,» saka J. Gailis.

Rota pilnībā gatava uzdevumu izpildei
«Esam kopīgi gatavojušies un mācījušies gandrīz pusgadu, un, manuprāt, pašlaik šie zemessargi ir gatavi uzdotajam uzdevumam,» ar pārliecību saka ES Kaujas grupas Latvijas rotas komandieris majors Viktors Kareckis. Viņaprāt, dalība ES Kaujas grupā zemessargiem, kas lielākoties ir brīvprātīgie, ir lieliska iespēja pilnveidot savas profesionālās iemaņas un papildus mācīties sadarboties ar citiem spēku veidiem, šajā gadījumā — kopā ar britu karavīriem piedalīties mācībās ārzemēs. «Kā viņi paši sarunās ne reizi vien ir teikuši — tā ir iespēja pilnveidoties un redzēt, kā darbojas citi spēki un citu valstu karavīri. Tas ir plašāks redzējums un vērtīga pieredze.»

Dalībai ES Kaujas grupas Latvijas rotā zemessargi pieteikušies brīvprātīgi, būtiskākais atlases nosacījums bijis viņu veselības stāvoklis. «Visi, kuri veica medicīnas testus, tika pieņemti un varēja mācību laikā piedalīties rotas treniņos un apmācībā,» stāsta rotas komandieris majors Viktors Kareckis. Rotas komandieri savukārt atlasīti no profesionālā dienesta karavīru vidus.

ZS EK AC5Q9475-EditMācību process uzsākts aizvadītā gada novembrī.
Pēc majora V. Karecka domām, apmācības laikā vingrinājumi bijuši ļoti komplicēti. Zemessargi kursa laikā padziļināti apguvuši individuālās un kolektīvās darbības un sadarbības iemaņas, prasmi darboties ar speciālo aprīkojumu — ieročiem, transportu, sakaru tehniku, medicīnas aprīkojumu. Vispirms apgūts individuālās apmācības bloks, pēc tā sākusies kolektīvā apmācība, kuras rezultāti tika demonstrēti Ādažu poligonā. «Šeit mēs uzskatāmi varam redzēt, kā viņi ir iemācījušies savstarpējās sadarbības iemaņas un principus, kā sadarbojas dažādu jomu speciālisti, kā viņiem kopumā izdodas atvairīt pretinieka uzbrukumu un izpildīt uzdevumu. Pašlaik es droši varu teikt, ka būtu gatavs ar viņiem kopā doties kaujas uzdevumā,» atzīst majors V. Kareckis. Komandieri, kuri strādāja ar zemessargiem viņu apmācības laikā, uzskata, ka pašlaik rota ir pilnībā gatava pildīt izvirzīto uzdevumu — no pašas pirmās plānošanas līdz rezultātu analīzei un rezumēšanai, lai veiktu sagatavošanos jauna uzdevuma izpildei.

Apmācība nav bijusi viegla
«Nevarētu teikt, ka zemessargi šeit apguva kaut ko pilnīgi jaunu, precīzāk, tās bija padziļinātas zināšanas katrā jomā gan ieguldītā laika, gan grūtību, gan profesionālā izaicinājuma ziņā,» paskaidro ES Kaujas grupas Latvijas rotas komandieris majors V. Kareckis. Apmācības process bijis garāks, nekā ierasts ikdienā, sarežģītāks un arī fiziski smagāks. «Mācījāmies gan dienā, gan naktī. Bija stress, liela fiziskā slodze, aukstums. Tās ir lietas, ar ko jāmācās tikt galā.»

ZS EK AC5Q9384

Specifiskās zināšanas ES Kaujas grupas apmācības kursā arī pasniegtas ievērojami plašāk un dziļāk, līdz ar to iegūtās zināšanas ir krietni profesionālākas, atzīst zemessargi. Mācību laikā izaicinājums zemessargiem droši vien bija arī dzīve armijas režīmā. «Mācībās viņi visu laiku bija kopā, dzīvoja kazarmās, katra diena pagāja pēc noteikta laika grafika. Es pieļauju, ka tas bija grūtāk, jo zemessargiem lielākoties nav profesionālā dienesta pieredzes,» teic majors V. Kareckis. Visādā ziņā ieguvums no šā kursa ir ievērojami augstāks individuālās sagatavotības līmenis un sadarbības pieredze ar dažādiem spēku veidiem un citu valstu karavīriem — tas kompensē visu, ko nācies piedzīvot
apmācības laikā. «Parasti zemessargs gada laikā nesaņem tik intensīvu apmācību. Atgriežoties savās vienībās, viņi šīs zināšanas varēs integrēt savu biedru apmācībā,» secina rotas komandieris.

ZS EK AC5Q9501-EditKaprāle Brigita Gulbe ES Kaujas grupas Latvijas rotā ir sanitāre. Arī viņa atzīst, ka daudzi jautājumi apmācības laikā skatīti pamatīgāk nekā iepriekš. Kopumā apmācība bijusi interesanta un noderīga. Runājot par aizvadītās apmācības un gaidāmās dežūras ES Kaujas grupā savienošanu ar darbu un privāto dzīvi, viņa paskaidro: «Man ir palaimējies, ka man ir ļoti pretimnākoša darbavieta — liels paldies viņiem! Savukārt ģimenē — mans topošais vīrs arī strādā militārā jomā, līdz ar to uztver visu saprotoši, un mums nav problēmu šajā ziņā.»

ZS Ek eskg 128