Stompaku kauja 1945. gada 2. martā

Zigmārs Turčinskis,
LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks.

1944. gada rudenī, kad Latvijas austrumu daļu bija reokupējusi Sarkanā armija, mežos glābiņu meklēja tie vīri, kuri nevēlējās karot sarkano pusē. Daudzi no viņiem bija izvairījušies arī no karošanas vācu armijā. Tā Vilhelms Keišs no Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta Surikavas 1943. gadā, sākoties vācu mobilizācijai, skaidri pateica savam vecākajam dēlam Jānim: «Tu nekarosi ne par vāciešiem, ne krieviem, bet tikai par Latvijas brīvību.» Izvairījies no mobilizācijas vācu armijā, Jānis Keišs neaizgāja arī krievu Sarkanajā armijā, bet 1944. gada rudenī devās mežā, kur sāka organizēties latviešu nacionālie partizāni.

1944. gada 2. oktobra naktī vācieši Abrenes apriņķī desantēja 11 vīru lielu diversantu grupu ar kodēto nosaukumu «Lapland». To vadīja bijušais apriņķa galvenais agronoms Pēteris Supe («Cinītis») un viņa vietnieks LU Tautsaimniecības fakultātes students Staņislavs Ločmelis («Dūze»). 1944. gada 10. decembrī viņi nodibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību (LNPA). Dibināšanas brīdī tajā iekļāvās septiņas partizānu grupas ar 123 vīriem. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja ap 1000 nacionālo partizānu, un organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Viļakas, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji arī Madonas apriņķī. Par spīti okupācijas varas pārspēkam, LNPA spēja darboties līdz pat 1953. gadam.

P. Supes izstrādātie LNPA statūti noteica: «1§. Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ir nacionāla latvju tautas militāri politiska organizācija, kas apvieno aktīvos brīvības cīnītājus un darbojas Latvijas okupā­- cijas varai slepeni. [..] 3§. Apvienība atrod savas tiesības, izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija un var izteikt zināmas latvju tautas daļas brīvo gribu. 4§. Apvienība uzstāda par savu augstāko mērķi cīnīties ar ieročiem rokās un politiski, kopā ar latvju tautas lielāko vairumu par neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu.»

 «Saliņu mītnes»
1945. gada janvāra sākumā LNPA partizāni pēc P. Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par lielāko partizānu nometni visā Baltijas reģionā. Tās oficiālais partizānu nosaukums bija «Saliņu mītnes», bet tautā tā tika dēvēta arī par «Jauno Berlīni». Nometnē bija uzbūvētas 24 zemnīcas (paredzētas 20—30 cilvēkiem), divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca. Nometnē darbojās arī īpaši izveidota partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus. Baznīcā katru dienu dievkalpojumus noturēja LNPA prezidija priekšsēdētājs, Šķilbēnu pagasta Rekovas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars («Pabērzs»). Kopumā nometnē uzturējās ap 350 cilvēki, kuru vidū bija arī ap 30 sievietes. Nocietinājumus dziļā sniega dēļ neveidoja, bet paredzēto pozīciju vietās izvietoja baļķus.

Pirms nometnes atradās nocietināts priekšpostenis. Tajā pēc kārtas dežurēja viena partizānu grupa, kura kontrolēja iebraucējus un izbraucējus. Bez vadības atļaujas neviens nometni atstāt nedrīkstēja. Bez tam tika izvietoti arī trīs maskēti ārējie posteņi.

No nometnes katru nakti uzdevumos ar zirgu kamanām devās četras līdz sešas partizānu grupas. To pienākumos ietilpa gan pārtikas sagāde, gan kaujas uzdevumi. Partizāni vairākos gadījumos, uzbrūkot no slēpņiem, atbrīvoja arestētos iedzīvotājus, likvidēja sarkanos aktī­- vistus, kā arī sagūstīja un uz nometni nopratināšanai atveda pretinieka pretizlūkošanas dienesta «Smerš» (abreviatūra no krievu val. — «Nāvi spiegiem!») pilnvaroto Abrenes apriņķī leitnantu Pikuļevu. Regulārās kustības dēļ tolaik ceļš uz «Saliņu mītnēm» esot bijis pat vairāk iebraukts nekā Balvu—Viļakas šoseja.

Stompaku kauja

Stompaku kauja
1945. gada februāra beigās čeka bija noskaidrojusi aptuvenu partizānu nometnes atrašanās vietu, bet neticēja gūstekņu sniegtajām ziņām par partizānu skaitu, uzskatot, ka nometnē nevar atrasties vairāk par 30—40 cilvēkiem. Savukārt partizāni no sagūstīta «Smerš» leitnanta uzzināja, ka čeka zina viņu nometnes atrašanās vietu.

Partizānu vadība, būdama pārliecināta par savu spēku, pēkšņu uzbrukumu negaidīja, jo viņu izlūkošana nebija manījusi jaunu ienaidnieka kara-spēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī. Iespēju, ka čeka uzbruks tikai ar apriņķī esošajiem spēkiem, partizānu vadība neņēma vērā.

Tā nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Kauja ilga no 2. marta plkst. 7.30 līdz 19.30, kad kaujas troksnis līdz 3. marta rītam pieklusa. Abu pušu pozīcijas nometnes Priekšsalā atradās tikai 70 — 80 metru attālumā, un ilgākas vai īsākas apšaudes turpinājās ik pēc brīža. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus.

NKVD karavīrs Vasilijs Vorobjovs notikušo raksturojis šādiem vārdiem: «Bandīti ir nogalinājuši un ievainojuši daudzus mūsu karavīrus un virsniekus. Bandītiem bija iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, un viņi mums izrādīja spēcīgu uguns pretestību, nelaižot mūs savas nometnes teritorijā. Bandīti daudzreiz pārgāja pretuzbrukumos, cenšoties mūs aplenkt un iznīcināt.»

Savukārt partizānu kaujas grupas komandieris Jānis Kozlovskis, atceroties kauju, rakstījis: «Šinī cīņā laikam biju vistuvāk nāvei, jo man, kad sniedzos pēc trofeju ložmetēja, uz pleca pie lāpstiņas labajā pusē izšāva cauri brezenta mētelim un visām drēbēm, labi vēl piededzinot ādu.»

Nozīmīga loma Stompaku kaujas sekmīgā iznākumā bija bijušajam leģionāram kapteinim Jānim (Arvīdam?) Ozolam («Melnā bārda»). Viņš Stompaku apmetnē ieradās 1945. gada 26. februārī — tikai dažas dienas pirms nacionālo partizānu kaujas ar čekas karaspēku. Sarkanās armijas aizmugurē kopā ar adjutantu Pauli Grantiņu («Ventiņu») viņš bija palicis atkāpšanās laikā 1944. gada jūlijā. Nelegāli abi dzīvojuši Grīvas mežos Tilžas pagastā. Pēc ierašanās Stompakos kap­- teinis Ozols ātri iemantojis pārējo partizānu uzticību un iecelts par «Saliņu mītņu» komandantu. 2. marta agrā rītā, kad čekisti neilgā laikā bija ieņēmuši četrus bunkurus un tiem pretī stāvošajā «Žogotas» partizānu grupā sākusies panika un pat daļēja bēgšana, tieši Ozols bijis tas, kas novērsa apjukumu un noorganizēja pienācīgu pretestību.

Partizāni no «Saliņu mītnēm» un aplenktā Stompaku meža ar kauju izlauzās naktī no 2. uz 3. martu. Palīdzēja arī tas, ka naktī spēcīgi putināja. Galvenie partizānu spēki — ap 70 partizāni — kapteiņa Ozola vadībā devās uz Tilžas pagasta Grīvas mežiem. Tur 26. martā no Stompaku kaujā gūtajiem ievainojumiem mira LNPA vadītāja vietnieks Staņislavs Ločmelis («Dūzis»). Cīņas turpinājās. Kapteinis Ozols pēc vairākām sekmīgām sadursmēm ar okupantiem krita kaujā 1945. gada 28. aprīlī pie Rugāju pagasta Aparniekiem. LNPA turpināja vadīt Pēteris Supe («Cinītis»), kuru 1946. gada 1. aprīlī nogalināja čekas aģents — kaujinieks Jānis Klimkāns. Nākamais LNPA vadītājs Antons Circāns («Vārpa») krita kaujā 1947. gada 7. jūlijā, bet pēdējo LNPA vadītāju leitnantu Broņislavu Slucki («Induli») sagūstīja 1953. gada 15. janvārī.

Stompaku kaujas gaita un iznākums ir atklāts arī PSRS NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulka komandiera apakšpulkveža Kuzņecova 1945. gada 19. marta ziņojumā par operatīvo stāvokli Austrumlatvijā. Tajā minēts, ka «Stompaku purva meža rajonā slēpās bandītgrupa 400—500 cilvēku sastāvā. Bruņojumā lielkalibra ložmetēji, balsta ložmetēji, rokas ložmetēji, automāti, šautenes, granātas un liels daudzums patronu. [..] Apkārt bandītu nometnei bija izveidota aizsardzības līnija, 15—20 cilvēku sastāvā norīkota sardze, no kuras tika izlikti posteņi rietumu, dienvidu un austrumu virzienā. Banda izveidoja 15—20 cilvēku vienības, lai aplaupītu mājas un iznīcinātu padomju un partijas darbiniekus pagastu un apriņķu centru tuvumā esošajās mājās. [..] 1945. gada 2. marta sadursmē ar bandu pulka operatīvā vienība iznīcināja 28 bandītus, 40—50 tika ievainoti, 7 cilvēki sagūstīti. Banda, izmantojot spēcīgo snigšanu un nakts aizsegu, izgājusi no aplenkuma rietumu virzienā un grupās izklīdusi Liepnas mežā, bet galvenie spēki aizgājuši uz Grīvas mežu.»

Pēc Stompaku kaujas lielākā daļa nogalināto partizānu tika izlikti atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos. Kad Egļevas mežniecības grāmatvede L. Augustāne nogalināto cilvēku vidū atpazina savu vīru, viņa spēja sāpēs sakost zobus un to neizrādīt. Notraukusi sniegu no sava vīra sejas un papurinājusi galvu, viņa pagājusi malā, tā izvairīdamās no čekistu pratināšanas. Viļakas Brāļu kapos vēlāk svinīgi apglabāja tikai 18 kritušos okupācijas varas pārstāvjus, bet pārējos čekas karavīrus apglabāja Pitalovas vai Ostrovas kapos. Tas notika tāpēc, ka Viļakas centrālajā laukumā publiskai apskatei bija nomesti 19 nogalināto partizānu līķi, un nebija pieļaujams, ka tauta redz, ka komunistu zaudējumi ir bijuši lielāki. Daļu mirušo partizānu sameta bedrē pie Viļakas katoļu baz­- nīcas žoga, kur 2005. gadā tika atklāta viņiem veltīta piemiņas vieta.

Stompaku kauju var vērtēt kā lielāko un sīvāko kauju Latvijas partizānu kara vēsturē. 2011. gada 11. augustā Balvu—Viļakas šosejas malā tika atklāts piemineklis Stompaku kaujā kritušajiem 28 nacionālajiem partizāniem. Tajā ir iekalti visu kritušo vārdi un dziesmas rindas:
«Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.
Nebija lemts toreiz Latvijai zelt.
Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi,
Būs no jauna jums Latviju celt!»

MARTS vēs­tu­res spo­gu­lī

2000. 01. 03. — Dibināts NBS Gaisa spēku Pretgaisa aizsardzības
divizions.
1919. 06. 03. — Kritis pulkvedis Oskars Kalpaks, atsevišķā latviešu bataljona komandieris.
1891. 07. 03. — Dzimis admirālis Teodors Spāde, Latvijas kara
flotes komandieris.
1927. 14. 03. — Miris pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.
1916. 21. 03. — Latviešu strēlnieku kaujas pie Ķekavas simtgade.
1919. 22. 03. — Virzoties uz Kalnciemu, mūsu karaspēks gūst
uzvaru pār sarkanarmiešiem.
16. marts — Latviešu leģiona piemiņas diena.

6. marta kaujas piemiņas diena «Airītēs»

Airites KalpaksKā katru gadu 6. martā piemiņas vietā «Airītes» tika atzīmēta 1919. gada 6. martā notikusī kauja un pulkveža O. Kalpaka nāves diena. Šīs piemiņas dienas atzīmēšana O. Kalpaka muzejā un piemiņas vietā «Airītes» ir izveidojusies par tradīciju ar Nacionālo bruņoto spēku, Zemessardzes vienību un Jaunsardzes vienību piedalīšanos. Šogad atceres dienas pasākumā kritušo karavīru piemiņu godināja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts, Latvijas Kara muzeja un vietējo pašvaldību pārstāvji. Plaši pārstāvētas bija studentu korporācijas.

Pēc piemiņas pasākuma un ziedu nolikšanas arī šogad notika jaunsargu svinīgā solījuma pieņemšana. Šogad svinīgo solījumu deva 20 jaunsargi no Saldus 407. jaunsargu vienības, Druvas vienības jaunsargi un Priekules jaunsargi. Svinīgo solījumu pieņēma Jaunsardzes un informācijas centra Jaunsardzes departamenta 1. novada nodaļas vadītājs Dainis Karols. Pēc svinīgā solījuma jaunsargus apsveica un notika kopīga fotografēšanās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un bruņoto spēku vadību.

Airites Kalpaks

Vietējo Jaunsardzes vienību iesaistīšanu piemiņas pasākumos un muzeja infrastruktūras sakopšanā O. Kalpaka muzejs ir izvirzījis kā prioritāti. Jaunsardzes vienības aktīvi piedalās piemiņas pasākumos 6. martā un 11. novembrī. Jaunsargi regulāri izmanto muzeja teritoriju kā nometņu vietu. Pavasaros un rudeņos, kad tiek rīkotas talkas, muzeja vadība iesaista instruktora Raivo Tukas vadīto Saldus 407. jaunsargu vienību muzeja sakopšanā, par ko esam pateicīgi viņiem. 2014. un 2015. gadā ar jaunsargu palīdzību ir iesākta muzejam līdzās esošās meža teritorijas sakopšana, veco celmu aizvākšana un infrastruktūras atjaunošana. 2015. gada vasarā ar jaunsargu palīdzību tika atjaunots piemiņas vietas grants segums un iesākta karavīru piemiņas takas izveide, kas noslēgsies 2016. gada vasarā. Tas ir pozitīvs ieguldījums ne tikai piemiņas vietas sakopšanā, bet arī jaunsargu patriotiskajā audzināšanā.

Airites Kalpaks

Tuvojoties Latvijas 100. gadadienai, O. Kalpaka muzeja un piemiņas vietas «Airītes» vadība turpmāko divu gadu laikā plāno izveidot stacionāras nometņu vietas muzejam līdzās esošajā teritorijā, kas kalpotu kā mācību un treniņu centrs Jaunsardzes vienībām. Izveides darbos plānots iesaistīt Saldus, Skrundas un Brocēnu novada jaunsargus. Laipni gaidītas ir arī jaunsargu vienības no citiem Latvijas novadiem.

Augsim Latvijai!

Roberts Sipenieks, O. Kalpaka muzeja un piemiņas vietas «Airītes» vadītājs.

Foto — Normunds Mežiņš. 

Sporta ziņas

CISM dienas skrējiens
Katru gadu 18. februārī karavīri no dažādām Starptautiskās militārās sporta asociācijas dalībvalstīm tiekas sporta pasākumā, lai, veicinot aktīvu un veselīgu dzīvesveidu bruņotajos spēkos, kopā atzīmētu CISM jubileju. Organizācija tika dibināta 1948. gadā, lai vairotu mieru visā pasaulē. Tās devīze ir «Draudzība caur sportu».

„CISM DAY RUN”

CISM dienas skrējiens veido ilglaicīgas un stipras attiecības starp starptautiskajām sporta organizācijām, bruņotajiem spēkiem un valdībām. Projekta pamatmērķis ir piesaistīt karavīrus visā pasaulē sportiskām aktivitātēm, ievērojot nemainīgus godīgas sadarbības principus.

2014. gada 18. februārī aptuveni 700 000 karavīru no 134 valstīm visā pasaulē vienojās kopīgā skrējienā, soļoja, nūjoja, slēpoja vai citādi aktīvi sportoja, atzīmējot šo gadadienu.

2015. gada 18. februārī CISM jubilejas pasākumā piedalījās jau 6 593 000 karavīru no 134 valstīm, to skaitā 585 cilvēki no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS).

Arī šogad NBS saņēma CISM ģenerālsekretariāta vēstuli ar aicinājumu Latvijā atzīmēt CISM 68. gadadienu ar tai veltītiem sporta pasākumiem un aktivitātēm.

Šogad laika apstākļi nebija piemēroti slēpošanai, tāpēc NBS personālsastāvs iesaistījās kopīgā skrējienā. Pie Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas šogad pulcējās vairāk nekā 100 dažādu Rīgas garnizona vienību pārstāvji, kuri pēc kopīgas iesildīšanās uzsāka aptuveni 1500 m garu skrējienu. CISM dienas skrējienā piedalījās arī NBS Kājnieku skola, Gaisa spēku aviācijas bāze, 3. reģionālais nodrošinājuma centrs, 1. reģionālais nodrošinājuma centrs, Sauszemes spēku kājnieku brigāde, Štāba bataljons, Zemessardzes bataljoni un Jūras spēku flotile. Visvairāk skrējēju šogad bija Sauszemes spēku kājnieku brigādē (429 Latvijas un 64 Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji). Šogad aptuvenais kopējās distances garums, ko noskrēja karavīri, ir 3200 kilometru.

Foto — Gatis Dieziņš.

NBS komandieri sacenšas šaušanā
26. februārī Rīgā, «Auroras» šautuvē norisinājās NBS čempionāts šaušanā komandieriem, kurā piedalījās 45 Zemessardzes un NBS regulāro vienību komandieri, augstākie un vecākie virsnieki. Šaušanā ar dienesta pistoli bija jāveic vingrinājums DP3, attālums līdz mērķim 25 metri, mērķis — melns aplis. Pēc piešaudes sērijas dalībniekiem bija jāveic trīs ieskaites sērijas, 10 šāvieni piecās minūtēs katrā sērijā. Kopējā vēr­tējumā labāko rezultātu sasniedza Speciālo uzdevumu vienības pārstāvis — 267 punkti (89, 88 un 90). Otrajā vietā ar rezultātu 265 punkti (94, 84 un 87) ierindojās pulkvežleitnants Andris Kniploks (Zemessardze), bet bronzas medaļu ar rezultātu 264 punkti (84, 90 un 90) izcīnīja pulkvežleitnants Agris Ozoliņš (Sauszemes spēku kājnieku brigāde).

Atsevišķi tika vērtēti un apbalvoti vienību komandieri. Uzvaru komandieru vērtējumā izcīnīja komandkapteinis Valdis Stanka (Jūras spēku flotile) — 260 punkti (83, 88 un 89). Otrajā vietā ar rezultātu 257 punkti (84, 86 un 87) ierindojās pulkvežleitnants Juris Ušackis (Speciālo uzdevumu vienība), bet bronzas godalga — pulkvedim Tālim Majoram (Militārā policija) ar rezultātu 233 punkti (72, 80 un 81).

Sport IMG_1164

Foto — dkar. M. Eglītis.

NBS komandas kapteinis kaprālis Raivis Brencāns ar sacensību uzvarētāju ceļojošo kausu.
NBS komandas kapteinis kaprālis Raivis Brencāns ar sacensību uzvarētāju ceļojošo kausu.

Latvijas NBS hokeja komanda labākā starptautiskā hokeja turnīrā

No šā gada 10. līdz 12. martam Somijas pilsētā Turku norisinājās starptautiskais hokeja turnīrs militārpersonām. Latvijas komanda ar rezultātu 6:4 uzvarēja Igaunijas komandu un ar rezultātu 4:3 (pamatlaikā 3:3) pēcspēles metienos arī Somijas komandu, tādējādi izcīnot pirmo vietu.

Foto — srž. Aivis Vasiļjevs. 

 

NBS čempionātā basketbolā uzvar
2. Zemessardzes novads un NBS Nodrošinājuma pavēlniecība

No šā gada 9. līdz 11. martam Rīgā norisinājās NBS čempionāts basketbolā vīriešiem divās līgās. NBS čempionātos 2. līgā nedrīkst piedalīties komandas, kuru sastāvā spēlē Baltijas Basketbola līgas, Latvijas Basketbola līgas un Latvijas izlašu spēlētāji.

Sacensībās 1. līgā piedalījās septiņas komandas (2. ZSN), Gaisa spēku aviācijas bāze (GS AB), Sauszemes spēku kājnieku brigāde (SzS KBde), Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA), Zemessardzes 51. kājnieku bataljons (51. KB), Štāba bataljons (ŠB) un Militārā policija (MP)). 2. līgā piedalījās sešas komandas (Kājnieku skola (KS), Apvienotais štābs (AŠ), Speciālo uzdevumu vienība (SUV), Zemessardzes Studentu bataljons (ZS St. Bn), Jūras spēku flotiles patruļkuģu eskadra (JSF PKE) un NP).

Sacensību pirmajās dienās apakšgrupu spēles noskaidrojās tās komandas, kuras vēlāk piedalījās izslēgšanas spēlēs. 1. līgā labākos rezultātus apakšgrupās uzrādīja 2. ZSN, NAA (automātiski kvalificējās pusfināliem), izslēgšanas spēlēs piedalījās arī SzS KBde, ZS 51. KB, ŠB un GS AB. 2. līgā labākos rezultātus apakšgrupās uzrādīja NP un KS (automātiski kvalificējās pusfinālam), izslēgšanas spēlēs piedalījās arī pārējās 2. līgas komandas — SUV, AŠ, JSF PKE un ZS St. Bn.

Izslēgšanas spēlēs 1. līgā SzS KBde ar rezultātu 56:15 uzvarēja ZS 51. KB, savukārt GS AB ar rezultātu 35:34 sīvā cīņā uzvarēja ŠB un iekļuva pusfinālā. Pusfinālā 2. ZSN ar rezultātu 57:40 uzvarēja GS AB, savukārt SzS KBde sīvā cīņā ar rezultātu 43:42 uzvarēja NAA. Spēlē par trešo vietu 1. līgā NAA ar rezultātu 47:35 uzvarēja GS AB, savukārt finālspēlē pārliecinošu uzvaru izcīnīja 2. ZSN komanda, ar rezultātu 52:40 uzvarot SzS KBde komandu.

Sport IMG_1243

Izslēgšanas spēlēs 2. līgā SUV ar rezultātu 41:34 uzvarēja ZS St. Bn, savukārt AŠ ar rezultātu 29:21 uzvarēja JSF PKE un iekļuva pusfinālā. Pusfinālā KS ar rezultātu 37:25 uzvarēja AŠ komandu, savukārt NP ar rezultātu 49:8 uzvarēja SUV komandu. Spēlē par trešo vietu SUV ar rezultātu 51:29 uzvarēja AŠ, savukārt 2. līgas finālspēlē NP ar rezultātu 25:20 uzvarēja KS.

Foto — dkar. Mārtiņš Eglītis.

Latvijas orientieristiem panākumi CISM reģionālajā orientēšanās
čempionātā Slovēnijā
Slovēņu bruņotie spēki regulāri organizē starptautisko reģionālo CISM orientēšanās čempionātu un treniņnometni. Šogad treniņnometne un sacensības norisinājās no 12. līdz 16. martam Slovēnijas pilsētā Ajsevicā. Sacensības notika vienlaikus ar civilajām piecu dienu orientēšanās sacensībām, pulcējot 1200 dalībniekus. Militārās komandas no Beļģijas, Slovēnijas un Latvijas piedalījās arī šajās sacensībās, un 14. martā atsevišķi tika vērtēti militāristi. Latvijas bruņotos spēkus šajās sacensībās pārstāvēja: lt. Artjoms Rekuņenko, lt. Elīna Kārkliņa, vzs. Una Arama, vzs. Mārtiņš Sirmais, vzs. Andris Jubelis, zs. Artūrs Pauliņš un zs. Laura Vīķe.

Sports 1

Militārpersonu vērtējumā sieviešu konkurencē pirmo vietu izcīnīja zemessardze Laura Vīķe, bet vīriešu konkurencē pirmā vieta vecākajam zemessargam Andrim Jubelim, otrā vieta — zemessargam Artūram Pauliņam.

Foto — Marko Losvins.

Sporta seminārs
18. martā cīņas skolā «Satori» norisinājās NBS sporta seminārs — «Grappling» cīņa. Seminārā piedalījās 30 dalībnieki no dažādām NBS vienībām, un tā mērķis bija iepazīstināt ar cīņas veidu «Grappling».

Sports IMG_1385

Šā gada NBS spartakiādes laikā, kas norisināsies no 28. līdz 30. jūnijam Gulbenē, pirmo reizi notiks arī sacensības «Grappling» cīņas veidā. Tāpēc īpaši svarīgi bija iepazīstināt semināra dalībniekus ar šī cīņas veida notei­ku­- miem, tiesnešu komandām, svara kategorijām, vērtēšanas sistēmu, atļautajiem un aizliegtajiem paņēmieniem un citām šī cīņas veida niansēm. «Satori» skolas instruktori arī pastāstīja par «Grappling» taktiku un demonstrēja tehniku, ko varēja izmēģināt arī semināra dalībnieki.

Autores foto.

Komandu vērtējumā peldēšanā uzvar Zemessardzes Studentu bataljons
Šā gada 17. martā Rīgā, NBS sporta bāzes peldbaseinā norisinājās NBS čempionāts peldēšanā. Sacensībās piedalījās 80 dalībnieki no 19 NBS vienībām. Dalībniekus vērtēja trijās vecuma grupās: V-1 un S-1 (1981. gadā dzimušie un jaunāki), V-2 un S-2 (1972. un 1980. gads) un V-3 un S-3 (1971. gads un vecāki). V-1 un V-2 vecuma grupā vīrieši sacentās 100 m brīvā stila distancē, sievietes un V-3 vecuma grupas vīrieši — 50 m brīvā stila distancē. Komandas veica 4x50 m brīvā stila stafeti bez vecuma un dzimuma ierobežojuma.

V-1 vecuma grupā 100 m brīvajā stilā ar rezultātu 00:56,78 uzvaru izcīnīja zemessargs Pāvels Vilcāns no Zemessardzes 56. kājnieku bataljona (ZS 56. KB), otro vietu ar rezultātu 00:56,92 izcīnīja zs. Jānis Freimanis, bet trešo vietu (01:00,65) — vzs. Guntars Deičmans (abi no ZS Studentu bataljona (St. Bn)).

V-2 vecuma grupā uzvaru (01:05,12) izcīnīja kapteinis Ģirts Volframs (Gaisa spēku aviācijas bāze (GS AB)), otrajā vietā zs. Olafs Smiltnieks (01:08,09) no ZS 27. KB, trešajā vietā Speciālo uzdevumu vienības pārstāvis (01:10,76).

100 m brīvajā stilā, neņemot vērā vecuma grupas, atsevišķi tika apbalvoti tikai profesionālā dienesta (PD) karavīri. Sīvā cīņā ar rezultātu 01:01,20 uzvaru izcīnīja SUV pārstāvis, otrajā vietā (01:01,37) kareivis Jānis Dubovskis (Štāba bataljons), trešajā vietā (01:05,12) kapteinis Ģirts Volframs (GS AB).

V-3 vecuma grupā ar rezultātu 00:29,44 uzvaru izcīnīja virsleitnants Kristaps Podkalns no Militārās policijas (MP), otrajā vietā (00:30,04) zs. Ritvars Bušmanis no ZS 22. KB, bet trešo vietu (00:30,58) izcīnīja zs. Artūrs Hofmanis (ZS 27. KB). Arī šajā distancē atsevišķi tika apbalvoti PD karavīri. 1. vieta — virsleitnantam Kristapam Podkalnam (MP), otrā vieta kapteinim Tālivaldim Skujam (ŠB), trešā vieta kapteinim Zigurdam Milleram (Nodrošinājuma pavēlniecība).

Sievietēm S-1 vecuma grupā ar rezultātu 00:29,89 nepārspēta palika zs. Olga Šišlova (ZS St. Bn), otrajā vietā (00:33,61) kadete Anita Ļebedeva (Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA)), trešajā vietā (00:34,92) zs. Anita Blaua (ZS St. Bn).

S-2 vecuma grupā uzvaru (00:30,06) izcīnīja zs. Jolanta Grugule (ZS 56. KB), otrajā vietā (00:33,82) seržante Jeļena Floresa-Rodrigesa (Sauszemes spēku kājnieku brigāde (SZS KBde)), trešajā vietā (00:38,27) kapteine Rudīte Everte (Mācību vadības pavēlniecības štābs (MVPŠ)).

S-3 vecuma grupā ar rezultātu 00:40,72 uzvaru izcīnīja kaprāle Iveta Priedīte (3. reģionālais nodrošinājuma centrs (3. RNC)), otro vietu (00:44,41) izcīnīja virsseržante Jana Lulberga (MVPŠ), trešajā vietā (00:45,81) kapteine Laima Klauža (Apvienotais štābs).

Sport IMG_1327

PD karavīru grupā sievietēm uzvara kadetei Anitai Ļebedevai (NAA), otrā vieta seržantei Jeļenai Floresai-Rodrigesai (SZS KBde), bet trešā — kapteinei Rudītei Evertei (MVPŠ).

Sports NATO summarais budzetsInteresantas cīņas starp komandām izvērsās 4x50 m brīvā stila stafetē, kur savā starpā cīnījās 11 komandas. Uzvarēja ZS Studentu bataljona komanda (01:52,16), otrā vieta ZS 56. KB (01:55,38), bet sīvā cīņā par trešo vietu pārāka bija Speciālo uzdevumu vienība (02:04,06), ceturtā palika Štāba bataljona komanda (02:04.99).

Komandu vērtējumā tika vērtēti trīs labākie rezultāti 100 m brīvajā stilā (V-1, V-2), labākais sieviešu rezultāts un komandas rezultāts stafetē. Kā NBS peldēšanas sacensībās ierasts, uzvarēja ZS Studentu bataljons, otrā vieta šoreiz Nacionālajai aizsardzības akadēmijai, bet trešā vieta Štāba bataljona komandai.

Foto — dkar. Mārtiņš Eglītis.

Sagatavojusi kaprāle Ilze Volframa, NBS Sporta kluba
Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas vecākā apmācības instruktore. 

Mācīju viņus karot, bet novēlēju nekad to nepiedzīvot

Līga Lakuča 

Foto — no personiskā arhīva.

Šogad Latvijas Republikas Zemessardzei — 25. gadadiena.«Tēvijas Sargs» veltīs šim notikumam rakstus un intervijas, kas atspoguļos Zemessardzes izveidi un gadu gaitā sasniegto. Kā pirmo uz interview aicinājām Zemessardzes vienības «Vanags» komandieri pulkvežleitnantu Vili Skuju (1991—2003). Viņa nopelns ir ZS Speciālo uzdevumu vienības izveide,
un viņa godprātīgais dienests Zemessardzē ļauj viņu dēvēt par Latvijas zemessargu vērtību simbolu.

Vilis SKM_C554e15081209000

— Kā radās Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienība?
— Kad 1991. gadā dibinājās Zemessardze (ZS), Piņķos arī tika nodibināta rota. Te pagastā cits citu pazīst, zināja, ka esmu krievu armijā mācījies, jautāja, vai arī es
stāšos. Teicu, ka, protams, stāšos. Iestājos ZS 17. bataljonā. Damudziem zemessargiem nebija vai arī bija visai trūcīga militārā pieredze. Tā nu strādāju bataljonā par instruktoru. Acīmredzot to uzzināja ZS štāba priekšnieks Ģirts Valdis Kristovskis. 1992. gadā Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs (ZS priekšnieks 1991.—1994. gadā) un Ģ. V. Kristovskis mani uzaici­nāja uz pārrunām, prasīja, kā es domājot, vai mums vajag speciālo uzdevumu vienību. Sacīju, ka katrai valstij tādu vajag. Jautāja, vai es būtu ar mieru tādu vienību veidot, un teica, ka varu ņemt no jaunajiem zēniem jebkuru. Es, jau gados būdams, visai skeptiski skatījos uz tā laika jaunatni. Solījos padomāt. Pēc pāris nedēļām zvana atkal Ģ. V. Kristovskis, aizbraucu uz štābu, man jautā, vai esmu apdomājis. Teicu — labi, lai notiek, mēģināsim. Centos salasīt vīrus no visas Zemessardzes, kuri bija karojuši Afganistānā, Kalnu Karabahā, tādus, kam bija kaut kāda pieredze. Par manu vietnieku iecēla Raimondu Graubi no ZS štāba bataljona, un mēs divatā veidojām jauno vienību. Mums iedeva 150 štata vietas. Pirmos trīs gadus visas problēmas par apmācību bija jārisina pašam — ko un kā mācīt, jo nebija instruktoru.

— Kā izvēlējāties programmu?
— Es biju beidzis SpecNaz (speciālais karaspēks) skolu padomju armijā ar diversijas novirzienu. Tātad biju apguvis visu, kas īpašo uzdevumu vienību karavīram ir jāzina un jāprot. Mūsu programma, protams, nebija tik plaša, jo es viens nespēju to aptvert, bet no katras tēmas pa drusciņai. Trīs gadu laikā man izauga instruktori, atnāca arī profesionāls instruktors šaušanā Ēriks Filipēnoks. Viņš bija sporta meistars, PSRS čem­- pions šaušanā ar kalašņiklovu. Tieši tas man bija vajadzīgs, es viņu tūlīt iecēlu par apbruņojuma daļas priekšnieku. Nodibinājām arī apmācību vadu jaunajiem. Tiem, kas bija nodienējuši trīs gadus, bija iespēja kārtot teorētisko, praktisko un fiziskās sagatavotības eksāmenu beretes saņemšanai. Tas bija stimuls arī jaunajiem. Spējīgākie pēc gada nodienēšanas SUV varēja mēģināt kārtot šo eksāmenu, ja nespēja, tas tika atlikts uz gadu. Visi centās, lai jau pēc gada varētu saņemt bereti. Tas nebija novērtējums nedz naudā, nedz graudā, tas bija īpašs morāls stimuls. Cilvēki centās pierādīt sev, ka viņi to spēj, ka nav sliktāki kā purpura beretes nēsātāji.

— Toreiz jums bija arī citi uzdevumi, ne tikai apmācība. Kā ar visu tikāt galā?
— Manā padotībā bija arī Latvijas Bankas apsardze, arī tā bija jāapmāca. Mēs iekļāvām viņus mūsu apmācībās, izmantojām 17. bataljona bāzi. No krievu armijas laikiem tur bija saglabājusies šķēršļu josla, trenažieri. Nevar teikt, ka mūsu apmācības kāds bremzētu, taču mācīt simtu ir viena lieta, bet divus simtus — grūtāk. Otrkārt, Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests, arī to mēs ar zēniem apmācījām, tāpat šaušanas un tuvcīņas treniņus rīkojām ar viņiem kopīgi. Pieteicās pat policijas specvienība «Omega», bet viņiem mēs atteicām, jo nespējām tik daudz paveikt.

— Kuri no jūsu vīriem vēl tagad ir dienestā?
— Vieglāk ir pateikt, kuru nav. Astoņu tikai nav, pārējie visi vēl dien.

— Tas nozīmē, ka pareizie kadri tika atlasīti.
— Atlase bija smaga. Caur atlases sietu izgāja kādi divi simti. Bija smagi fiziskie testi un morālie testi — pārrunas. Varbūt tas liksies smieklīgi, bet bija arī svarīgi, kāda cilvēkam ir humora izjūta. Īstam suvietim ir jābūt normālai humora izjūtai, jo tas norāda, ka cilvēks ir psiholoģiski noturīgāks, ka viņam nav mazvērtības kompleksu. Piemēram, mazvērtības komplekss smagi ietekmē dienestu. Specvienībā karavīru nav tik daudz, tur katram ir jābūt personībai, katram ir jābūt tādam, uz kuru var paļauties jebkurā situācijā. Ķēde ir tik stipra, cik stipri ir visi posmi. Ja viens posms ir vājš, arī ķēde ir vāja. Man bieži jautā, kurš man tur bija vislabākais karavīrs. Es nevaru atbildēt, ne jau tāpēc, ka es būtu vienaldzīgs pret zēniem. Viņi ir ļoti dažādi, bet kurš no viņiem tas labākais, es nevaru pateikt, viņi visi ir līmenī. Speciālo uzdevumu vienība ir ģimene. Ģimenei jau visādi iet dzīvē. Zēni man kādreiz jautāja, kā es uzzinu par kaut kādām viņu palaidnībām. Atbildēju, ka neesmu tik vecs, lai būtu aizmirsis, ko domā un dara viņu vecumā. Sapratne man bija ideāla ar visiem, es bez žēlastības sodīju, ja bija pelnījis, bet vienmēr domāju, nedod, Dievs, nepelnīti kādu sodīt.

— Kā jūs noteicāt, ko sodīt, jo, kā minējāt, katrs jau bija personība?
— Es neesmu pedagogs, bet vienkārši karavīrs. Vienmēr uzskatīju, ka jebkurš no maniem zēniem nav ne par matu sliktāks par mani, tieši otrādi — viņš ir labāks, jo viņš ir jaunāks, elastīgāks darbībā, domāšanā un tā tālāk. Ja tu uz cilvēku skaties kā uz personību, tad nemaz nav tik grūti nekļūdīties. Mūsu kolektīvs bija dzelžains. Ja ir tā, tad nevajag dzelžainu disciplīnu, tā ir pati par sevi. Es nekad nevienu nesūtīju uzdevumā oficiālā manierē — ar vārdiem «es pavēlu». Vienkārši pastāstīju, kāds ir uzdevums, un zināju, ka tas tiks izpildīts. Man nebija jāiet un jāpārbauda, jo es zināju, ka būs izpildīts. Ja kāds arī nevarēs izpildīt, viņš atnāks pie manis ar objektīviem iemesliem, kāpēc nav izpildījis. Divpadsmit gadus mēs dzīvojām kā cimds ar roku. Man virsnieki ir jautājuši, kā es dabūju tādu disciplīnu. Es necentos. Bija gadījums, kad aizbraucām uz šaušanu ar kaujas munīciju. Visiem automāti, citam plecā, citam kaklā, stobri uz visām pusēm. Es teicu: «Zēni, tā ne! Šeit stobri skatīsies uz augšu, uz leju vai uz mērķi, nevis kaimiņam vēderā vai vēl kaut kur.» Nostādīju visus ierindā, pirmie ies uz uguns pozīciju, bet atkal tie stobri. Es teicu: «Zēni, atlikt! Šodien šaušana nenotiks, es neesmu gatavs iet pie kāda mātes un pateikt, ka manas vainas dēļ kādam citam ir iešauts vēderā.» Es nekliedzu, nebļāvu. Kāpām mašīnā un braucām uz kazarmām. Nākamajā šaušanas reizē pēc nedēļas stobri skatījās tikai trijos virzienos — uz augšu, uz leju vai uz mērķi.

Vilis SKM_C554e15081209120_3

— Kā jūs pats nonācāt līdz militārajam dienestam? Kā veidojās jūsu
militārā dzīve?
— Obligātais iesaukums. No 19 gadiem iesauca krievu armijā. Es pieteicos pats un aizgāju 18 ar pusi gadu vecumā. Labprāt jau ņēma. Aizsūtīja mūs 600 cilvēkus no Latvijas uz Ukrainu. Atkarībā no izglītības dalīja pa dažādām vienībām. Man bija vidējā izglītība, mani paņēma aviācijas jaunāko instruktoru skolā, par mehāniķi. Beidzu tā saukto jaunā karavīra kursu — trīs mēnešus, veiksmīgi, jo pēc tiem man piešķīra jaunākā seržanta pakāpi. Gadījās tā, ka atbrauca divi virsnieki no SpecNaz skolas un aicināja dažus no mums uz pārrunām. Jautāja, vai nav bail lēkt ar izpletni, vai nav bail darīt to vai šo. Es biju pietiekami dumjš, teicu, man nav bail. Un vēl — pirms armijas es biju ieguvis sporta meistara nosaukumu boksā. Tie virsnieki meklēja sportistus — sambistus, bokserus, brīvās cīņas pratējus, izlasīja astoņus gabalus. Tas bija 1961. gadā. Tad sūtīja uz medicīnisko komisiju, pārbaude bija tāda pati kā lidotājiem — stingra. No tiem astoņiem mēs palikām tikai trīs. Bija daudzas specifiskas pārbaudes, piemēram — apžilbina tevi un skatās, pēc cik sekundēm tu esi spējīgs redzēt. Trīs mēs nokļuvām tajā skolā, un visi trīs no Rīgas, viens krievs un divi latvieši. Skolā pusgadu bija pārbaudes laiks, pārbaudīja, vai tu pa īstam to gribi vai tikai tā. Izturējām. Beidzot trīs gadu kursu, bija jāliek eksāmeni. Tie, kas nolika uz «labi» saņēma jaunākā leitnanta pakāpi, kas uz «teicami», arī es, saņēma leitnanta pakāpi. Turpināju dienēt, jo padomju armijā noteikumi bija tādi, ka virsnieks dien līdz pensijai — 25 gadus. Es nodienēju astoņus gadus. Dienests bija grūts, bet interesants. Apbraukāju visu Padomju Savienību, biju Ķīnā, Ēģiptē un visās sociālistiskajās valstīs — Ungārijā, Bulgārijā un citās. Tad gadījās pārkāpums, un mani varēja sodīt, ne jau mani vienu, mēs tur bijām vesela kompānija. Tika piedāvāta alternatīva, vai nu disciplinārais bataljons un uzpleči nost, vai arī prom no armijas, saglabājot uzplečus. Es, protams, ar lielāko prieku — prom, jo tā īsti nepatika šī dienesta specifika. Tā nebija tāda vienkārša dienēšana štābā un papīru stumdīšana, tā bija aktīva darbošanās. Šodien šeit, rīt citā kontinentā. Ne jau aiz bailēm, bet nervus tā lieta bojāja. Pēc pirmās reizes, kad aizsūtīja pakarot, mēnesi varēja pavadīt atpūtas namā, bet iespaids tomēr paliek. Tāpēc es saviem zēniem SUV teicu, ka mācu viņus karot, bet novēlu nekad to nepiedzīvot. Tāda pārliecība man ir vēl šodien — lai dieviņš dod, ka tiem zēniem, maniem un citiem, to nevajadzētu darīt.

— Ja ar tagadējo prātu padomā, bija arī tādas lietas, kuras varēja traki beigties?
— Es vieglāk tiku cauri, jo, piemēram, manā vienībā gandrīz katrs otrais zēns izpletņa lēkšanā lauza kāju vai roku, bet man ne matiņš nenokrita. Kaut kā veicās. Karojot Jemenā, lode izgāja kājai cauri, bet tā nav tāda lieta, kas moka ilgus gadus, reizi pa reizei miegā, sapnī. Atceros, vislielākās bailes savā mūžā es arī izjutu, tur karojot. Man likās, ka esmu tikai pāris reizes gaili nospiedis, un piepeši man vairs nestrādā kalašņikovs. Pārvelku aizslēgu, klikts, nestrādā! Bija tāda sajūta, ka esmu pliks un neaizsargāts. Tikai tad apķēros, ka patronas ir beigušās, ka jānomaina radziņš! Bet piedzīvoju nāves bailes! Zēni kādreiz smējās, ka man jau nekad neesot bail. Man ir bailes, bet es zinu, ka varu savas bailes pārvarēt, un man neiestājas baiļu dēļ šoks. Tieši otrādi — bailes man veicina domāšanu.

— Jūs karojāt vairākās valstīs?
— Vienā — divas reizes. Tāpat tagad mūsu zēnus sūta uz Afganistānu. Labprāt jau sūta otrreiz, jo karavīrs tad zina, kas par drēbi.

— Tagad mēdz būt tā, ka vienreiz aizbrauc, un tad vai nu nebrauc vairs nekad, vai brauc visu laiku. Ir puiši, kas septiņas reizes bijuši Afganistānā.
— Viens no maniem zēniem ir bijis jau astoņas reizes. Es negribu noniecināt tos, kuri tagad brauc uz Afganistānu, taču viņi brauc citādus uzdevumus pildīt. Viņi neuzbrūk. Es tiku sūtīts kā uzbrucējs. Par to, ka ne visi grib braukt otrreiz, — visi cilvēki nav vienādi. Kāds varbūt ir kaut ko tādu pārdzīvojis, ka vairs negribas atgriezties. Tas nav nopēlums, un tas nenozīmē, ka viņš ir gļēvs. Cilvēks vienkārši ir nācis pie slēdziena, ka tas nav domāts viņam. Esmu arī dzirdējis, ka tie, kas brauc vairākas reizes, braucot pelnīt. Nē, tas nav naudas dēļ, tā ir cilvēka iekšējā vēlme sevi apliecināt, jo tur adrenalīna līmenis ir trīsreiz augstāks nekā šeit. Tur situācija ir pilnīgi citāda nekā, piemēram, Ādažu poligonā.

— Atgriežoties pie ZS Speciālo uzdevumu vienības — jums bija dažādi uzdevumi, aizturēšanas. Kas bija tas labais un ne tik labais?
— Labu lietu tur nebija vispār. Bet es gribētu pārfrāzēt — labās lietas bija tās, kuras labi beidzās, sliktās, kuras ne tik labi beidzās. Ko es ar to gribu teikt? Piemēram, mēs savācam reketierus, veselu kompāniju, atbruņojam, nododam policijā. Tajā laikā bija pa pusei milicija, pa pusei policija, viss veidošanās procesā. Nododam reketierus tieši rokās, bet pēc 15 minūtēm redzam, ka viņi nāk ārā un rāda mums nepieklājīgus žestus. Lūk, tās bija sliktās lietas. Mēs riskējām ar veselību, varbūt pat ar dzīvību, jo cik reižu saņēmām reketierus ar apšaudi. Toreiz mēs reketu diezgan samazinājām, jo mums cauru diennakti viens nokomplektēts mikroautobuss «Latvija» ar astoņiem karavīriem strādāja uz izsaukumiem, galvenokārt uz reketieriem. Strādājām tā līdz 1996. gadam. Es priekšniecībai jau sen uzstāju, lai noņem mums šos pienākumus, jo regulāri astoņi cilvēki, kas bija dežūrā, nevarēja piedalīties mācībās. Tikai 1996. gada beigās mums vairs nevajadzēja braukt uz izsaukumiem. Bija daudzi cilvēki, kas zvanīja un lūdza palīdzību, bet bija jāatsaka. Tie nebija patīkami pienākumi, bet visi zēni apzinājās, ka tā bija nepieciešamība, jo policija nespēja tikt galā.

— Toreiz arī pašā Zemessardzē bija dažādi incidenti.
— SUV strādāja pa visu Latviju kā sētnieki, slaucījām ārā no Zemessardzes tos, kas bijuši tiesāti, kas dzērāji, huligāni, jo visiem zemessargiem bija ieroči, un tā bija bīstama lieta. Gandrīz tūkstoti cilvēku mēs izslēdzām no Zemessardzes. Pirmajā un otrajā gadā Zemessardzē sastājās arī tādi cilvēki, kam tur nevajadzēja būt. Arī tas bija mūsu uzdevums.

— Jūs strādājāt kopā ar tagadējo NBS komandieri Raimondu Graubi. Vai viņš arī piedalījās tajās lietās?
—  Mēs plecu pie pleca darbojāmies, nebija nekādi izņēmumi.

— Kā jūs tagad skatāties, kad runā, ka varētu atļaut zemessargiem mājās turēt ieročus?
— Es uzskatu, ka ir divas prioritātes. Apmācība — kaut īsa, bet intensīva apmācība, pēc tam ieroči, zābaki, forma un viss pārējais. Pirmkārt, tagad nekur nav jāsteidzas, ir iespēja pārbaudīt cilvēku, pirms viņš iestājas Zemessardzē, viņa morālo noturību, uzvedību, izglītību, raksturu, un tūlīt pat iekļaut divu trīs mēnešu intensīvā apmācībā. Tikko cilvēks ir trīs mēnešus nomācījies, nokārtojis eksāmenu, var piešķirt ieroci. X stundā, lai arī zemessargs būs apmācīts, ja viņam tā ieroča nav, viņš varbūt pat netiks pie tā. Tātad viņam būs nulles vērtība.

— Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienība pastāvēja 12 gadus, un tad tā tika apvienota ar otru SUV. Kā vērtējat šo posmu?
— Es aizgāju pensijā, un «Vanags» darbojās apmēram vēl pusgadu. Manā vietā
iecēla majoru Jāni Semerikovu, un viņa vadī­bas laikā tika dalīti mūsu suvieši — vienus pārcēla uz armijas SUV, citus uz drošības dienestu, vēl citus uz spridzinātājiem, arī uz Militāro policiju, kur viņi dien vēl šodien. Es nepiedalījos tā namiņa jaukšanā, kuru pats būvēju. Man sirds ir mierīga. Var būt, ka «Vanagu» būtu likvidējuši arī agrāk, bet man ir tāda sajūta, ka es it kā stāvēju priekšā.

Es vēl neminēju, ka mēs visi strādājām kā instruktori, braukājām un mācījām pa visiem Zemessardzes bataljoniem. Ar mūsu ierosmi tika veidotas 6—8 cilvēku grupiņas katrā bataljonā, tādi, kas bija sasnieguši augstāku izglītības līmeni. Katrā bataljonā bija speczēni. Tas arī bija mūsu nopelns. Braukājām un mācījām to, ko bataljoni pieprasīja — šaušanu, granātu mešanu vai fizisko sagatavotību.

Vienības sastāvā bija arī tagadējais NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.
Vienības sastāvā bija arī tagadējais NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

— Jūs pats nodarbojāties ar izpletņlēkšanu?
— Mēs vienībā iesākām ar izpletņlēkšanu, jo gan izpletņ­lēcēji no dienesta laikiem, gan bijušie sportisti bija izklīduši. Pirmajiem lēcieniem zēni paši sameta naudu lidmašīnas degvielai. Otra lieta, ar ko iesākām, bija spridzināšana un atminēšana. Līdz tam neviens ar to nenodarbojās. Kamēr es biju vienībā, mēs iznīcinājām apmēram 12 tonnas sprādzienbīstamu priekšmetu. No mums aizgāja tālāk sapieru apmācība un viss pārējais.

— Jums tajā laikā bija jāuzņemas liela atbildība.
— Kad man piedāvāja veidot vienību, es nebaidījos par to, kā varēšu iemācīt. Taču es sapratu, kādu atbildību uzņemos, jo man būs jāatbild par katru no tiem zēniem, kas būs pie manis, par to, ko viņi darīs ar tām zināšanām, kuras iegūs. Varbūt tas skan lielīgi, bet no atbildības nekad neesmu baidījies. Es nebiju patīkams virsnieks vadībai, bieži vien pateicu visu atklāti.

— Kas jums dzīvē iedeva tādus principus, vērtības?
— Pirmais, kas manī izveidoja tādu pārliecību, bija bokss. Mans treneris Aloizs Tumiņš bija tāds cilvēks, kādam es gribēju līdzināties — godīgs, atklāts. Nostiprinājās tas krievu SpecNaz skolā. Tur es pārliecinājos, ka vienmēr ir jābūt gatavam atbildēt par saviem vārdiem un darbiem.

— Kāds būtu jūsu vēlējums tagadējiem zemessargiem un karavīriem?
— Lai jums veicas, zēni un dāmas, kas esat Zemessardzē! Esiet stipri, mācieties! Lai jums nevajadzētu likt lietā visas savas zināšanas, un lai ar savu klātbūtni jūs spētu novērst to, ka vajadzētu karot.

Par ZS Speciālo uzdevumu vienību

SUV ZS1992. gada 1. maijā tika izveidota Zemessardzes štāba Speciālo uzdevumu vienība, kas pārņēma 9. bataljona juridiskās tiesības.

1992. gada 19. novembrī tika likvidēta Zemessardzes štāba Speciālo uzdevumu vienība (SUV), Rīgas brigādes bataljons un Rīgas pulka ierindas operatīvās grupas. To vietā tika izveidotas SUV apakšvienības Zemessardzes brigādēs.

Zemessardzes SUV apvienoja profesionālus karavīrus, kas spēja veikt īpašas nozīmes militāras operācijas. Miera laikā vienība nodrošināja likumu un kārtības ievērošanu valstī. Pēc LR Prokuratūras un Kriminālpolicijas lūguma vienība piedalījās svarīgās operācijās, kas saistītas ar likumpārkāpēju, galvenokārt organizēto noziedzīgo grupējumu darbības apkarošanu. Vienība aptvēra visu Latvijas teritoriju un īpaši veica regulāras diennakts dežūras Rīgas pilsētas ielās. SUV speciālisti nepārtraukti attīstīja un pilnveidoja zināšanas un spējas dažādās mācību programmās, kā arī izglītojās ārzemēs — Dānijā, Zviedrijā, ASV.

Šajā vienībā bija stingri un noteikti kritēriji pretendentu uzņemšanai, jo tika prasīts augsti kvalificēts darbs. Vairākumam vienības karavīru bija padomju armijas dažādo speciālo vienību pieredze, daļai arī kaujas pieredze. Nokārtojot fizisko pārbaudījumu normatīvus un teorētiskos testus, SUV karavīrs ieguva tiesības nēsāt purpura bereti.

1995. gada 2. augustā tika izdota pavēle par Zemessardzes SUV reorganizāciju. Tika likvidēti SUV štati Zemessardzes brigādēs un bataljonos un izveidota viena SUV vienība, kas bija tieši pakļauta Zemessardzes komandierim.

1992. gada 1. maijā dibināto Speciālo uzdevumu vienību 1997. gada 20. oktobrī pārdēvēja par Zemessardzes vienību «Vanags». Vienības galvenie uzdevumi bija nodrošināt kaujas gatavību, piedalīties apmācībās, kā arī attīstīt speciālo uzdevumu vienības karavīriem nepieciešamās fiziskās un morālās īpašības. Sadarbībā ar valsts tiesīb­- sargājošajām institūcijām «Vanaga» zemessargi piedalījās arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi svarīgu personu apsardzes, valsts robežapsardzības un ekonomisko interešu aizsardzības pasākumos Latvijā, kā arī iznīcināja sprādzienbīstamos priekšmetus. Vienības sapieri gada laikā iznīcināja vairāk nekā 1000 sprādzien­- bīstamos priekšmetus Rīgā un Rīgas rajonā.

Vienība «Vanags» ir piedalījusies Romas pāvesta, Dānijas karalienes, Zviedrijas karaļa, NATO Militārās komitejas priekšsēdētāja, Turcijas Lielās nacionālās sapulces priekšsēdētāja, Somijas prezidentes un citu Latvijas viesu oficiālo vizīšu nodrošināšanā. Ik gadu vienības zemessargi piedalījās starptautiskajās militārajās mācībās. Vienībai bija izveidojusies laba sadarbība un kopīgas mācības ar Ukrainas Iekšlietu ministrijas Speciālo spēku vienību.

2003. gada jūlijā tika izdota NBS komandiera pavēle par Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienības «Vanags» apvienošanu ar NBS Speciālo uzdevumu vienību.

Sagatavojusi Zemessardzes štāba
Vadības grupas speciāliste seržante Guna Freimane.

Latvijas ražotāji un aizsardzības nozare stiprinās sadarbību

Džoanna Eglīte

Foto — Normunds Mežiņš.

Industrijas diena 24. februārī Ādažu militārajā bāzē pulcēja vairāk nekā
180 viesu —  87 Latvijas uzņēmumu un vadošo septiņu universitāšu pārstāvjus, no vienas puses, un aizsardzības jomas ekspertus — no otras. Tikšanās mērķis bija meklēt risinājumus savstarpējai ciešākai sadarbībai. 

Aizsardzības jomai ir virkne vajadzību — tiek rīkoti iepirkumi gan pārtikas apgādes, gan militārās tehnikas, gan būvniecības, gan IT risinājumu nodrošināšanai. Ievērojamu daļu šo vajadzību spēj īstenot Latvijas uzņēmēji un zinātnieki, tomēr nopietna, savstarpēji ieinteresēta sadarbība sākusi veidoties salīdzinoši nesen. Iepriekš aizsardzības nozares izsludinātajos konkursos biežāk piedalījās un tiesības nodrošināt nepieciešamo guva ārvalstu uzņēmumi.

Vēsturiskas iestrādes tautsaimniecības saiknei ar militāro industriju
«Vērts paturēt prātā Latvijas vēsturisko situāciju — Padomju Savienības laikā 70% Latvijas tautsaimniecības bija saistīta ar militāro industriju,» skaidro Elīna Egle-Ločmele, Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (LDAIF) valdes priekšsēdētāja. «Iestrādes un potenciāls ir saglabājies un ir attīstāms.»

Pirms trim gadiem tapušās federācijas apņemšanās ir veidot sadarbību starp Latvijas tautsaimniecībai strādājošajām universitātēm un zinātniekiem un drošības un aizsardzības sektoru gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija, kas apvieno 45 biedrus (Latvijas uzņēmumus un universitātes), kā arī divus starptautiskus uzņēmumus kā asociētos biedrus, šogad rīkoja jau otro Industrijas dienu. «Pirmās tikšanās laikā 2014. gadā aizsardzības nozares pārstāvji ieņēma vērotāja lomu, bet vietējie uzņēmēji stāstīja par risinājumiem, kurus var piedāvāt. Savukārt šogad savas nākotnes vajadzības un attīstības plānus skaidroja aizsardzības sektors,» vērtē Elīna Egle-Ločmele.

Arī uzņēmēji atzīst, ka līdz šim pietrūcis izpratnes par to, kādas ir aizsardzības jomas vajadzības un ko nozarei piedāvāt. Toms Grīnfelds, Mašīnbūves un metālap-strādes rūpniecības asociācijas (MASOC) izpilddirektors, atzīst, ka: «LDAIF darbība un tās rīkotās Industrijas dienas palīdz veidot dialogu. Gan uzņēmējiem, gan aizsardzības jomas pārstāvjiem ir iespēja uzzināt par abu pušu vajadzībām, spējām un risinājumiem. Lai šī sadarbība varētu veiksmīgi attīstīties, ražotājiem būtu svarīgi laikus zināt par plānotajiem iepirkumiem, lai tiem kvalitatīvi gatavotos.»

Industriju diena

MASOC uzņēmumi var lepoties ar veiksmīgas sadarbības piemēriem. AS «Rīgas kuģu būvētava» uzbūvējusi patruļkuģus Latvijas Jūras spēkiem. Aizsardzības nozares pārstāvji izrādījuši interesi arī par vietējo munīcijas ražotāju piedāvājumu un bruņu transportlīdzekļu apkopes un pārbūves iespējām un rezerves daļu nodrošinājumu.

Apņemšanās veicināt sadarbības iespējas starp aizsardzības nozari un vietējiem uzņēmējiem Industrijas dienas ietvaros tika pausta gan no aizsardzības jomas pārstāvjiem, gan Ekonomikas ministrijas, iepazīstinot Latvijas uzņēmējus ar iepirkuma plā­- niem turpmākajiem trīs gadiem.

Cik izteikti varam atbalstīt vietējos?
Ilona Baumane-Vītoliņa, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docente, kura pētījusi aizsardzības nozares atbalsta iespējas Eiropas Savienības valstīs, kā veiksmīgu piemēru aizsardzības jomas un vietējo uzņēmēju sadarbībai Industrijas dienas ietvaros minēja Lielbritāniju, kura atklāti rūpējas par to, lai aizsardzības jomas iepirkumu konkursos uzvarētu vietējie
ražotāji un piegādātāji. Iepirkumu plāni nozarei ir zināmi desmit gadu perspektīvā, turklāt pirms konkursu izsludināšanas tiek rīkotas tikšanās ar vietējiem uzņēmējiem, lai tie varētu sagatavot kvalitatīvākos un atbilstošākos piedāvājumus. Lielbritānija lepojas ar to, ka valsts militāro jomu nodrošina un apgādā britu uzņēmēji, uzsvēra I. Baumane-Vītoliņa.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube Industrijas dienā pauda atbalstu  sadarbībai ar vietējiem ražotājiem, tomēr atgādināja, ka aizsardzības industrija visur pasaulē ir ļoti specifiska un ar augstu protekcionisma līmeni, tādēļ pārdomāti jāveido tiesiski korektas attiecības.

«Veids, kā pašreiz notiek sadarbība ar vietējiem ražotājiem un zinātniekiem, ir arvien regulārākas tikšanās, kuru laikā stāstām par savām vajadzībām un plānotajiem iepirkumiem un iepazīstamies ar risinājumiem, kādus spēj piedāvāt  Latvijas uzņēmēji. Mēs pakāpeniski iepazīstam viens otru. Sadarbība kļūst abpusēji saprotamāka un ciešāka,» situāciju raksturoja Sauszemes spēku kājinieku brigādes komandieris pulk­­- vedis Mārtiņš Liberts.

Industriju diena

Ekonomikas un Aizsardzības ministrijas pārstāvji, kā arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis Industrijas dienas laikā uzsvēra, ka meklēs risinājumus korektai sadarbības veicināšanai un nozares dialoga attīstīšanai ar vietējiem uzņēmējiem un zinātniekiem. Izskanēja doma, ka Latvijā būtu nepieciešams izstrādāt aizsardzības industrijas stratēģiju, kas skaidri atrunātu sadarbības ietvaru, mērķus un virzienus. Šādas stratēģijas ir vairākās Eiropas Savienības valstīs, arī Igaunijā.

Aizsardzības nozare — valsts valstī
«Aizsardzības nozari un tās apgādi var salīdzināt ar valsts apgādi tikai miniatūrā formā. Aizsardzības jomas vajadzības skar daudzveidīgu pakalpojumu loku,» secināja Toms Grīnfelds, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas izpilddirektors.

Industrijas  dienā uzņēmēji atkarībā no to darbības jomas Ādažu bāzē bija pulcējušies septiņos sindikātos: individuālā un kolektīvā ekipējuma, munīcijas, militārā transporta, sakaru sistēmas, jauno militāro spēju attīstības un nākotnes spēju vajadzību, būvniecības un pārtikas iepirkumu sindikātā. Tematisko apvienību ietvaros  risinājās tikšanās un sadarbības iespēju apspriešana starp Latvijas ražotājiem, zinātniekiem un aizsardzības nozares pārstāvjiem.

Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle-Ločmele uzsvēra, ka katrā no sindikātos pārstāvētām jomām, ir veiksmīgas sadarbības piemēri. «Latvijas loģistikas uzņēmumi iesaistījās apgādes risinājumos Afganistānā un šobrīd sniedz atbalstu mācību nodrošināšanai. Latvijas Jūras spēku flotilei ir Latvijā būvēti patruļkuģi. Latvijas ražotāji nodrošina militārajām vajadzībām pārtiku un apģērbu. Sakaru jomā Latvijas uzņēmumi nodrošina inženiertehniskus risinājumus. Latvijas universitātes izstrādā inovatīvus risinājumus militārām vajadzībām materiālzinātnē, bioloģijā un citās jomās. Sadarbība ar vietējiem uzņēmējiem ļauj aizsardzības nozarei nodrošināt piegādes ķēdes drošību un tehnoloģiju pārnesi no starptautiskiem uzņēmumiem, kā arī izstrādāt eksportspējīgus produktus starptautiskai drošībai.»

Vienu no aizsardzības nozares objektiem, proti, NBS Kājnieku skolas kazarmas Alūksnē, renovē un rekonstruē AS «RERE  grupa» uzņēmums. Akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš paskaidroja, ka uzņēmuma komandai ir pieredze sarežģītu objektu celtniecībā — gan valsts nozīmes muzeju, gan slimnīcu, gan cietumu būvē, un uzņēmums ir gatavs startēt konkursos līdzās lieliem ārvalstu būvniekiem. Atzinīgi novērtējot Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas un aizsardzības jomas pārstāvju iniciēto dialogu, kas ir ieguldījums vietējās uzņēmējdarbības veicināšanā, kā arī sava tirgus aizstāvēšanā, G. Āboltiņš-Āboliņš līdzīgi kā citi Latvijas uzņēmēji norādīja: «Mērķtiecīgi apzinot abpusējās vietējo uzņēmēju un industrijas iespējas un vajadzības, rodas labs pamats, lai attīstītu konstruktīvu sadarbību, lai sagatavotu labāko piedāvājumu un iegūtu papildus nepieciešamās kvalifikācijas, ja tādas konkrētā projekta īstenošanai vajadzīgas. Redzu, ka perspektīvā Latvijas uzņēmējiem ir iespējas ne tikai vairāk apgūt iepirkumus savā teritorijā, bet arī līdzvērtīgi startēt citās valstīs.»

Ieguldījums tautsaimniecībā un eksporta spēju attīstībā
Līdz 2020. gadam valsts aizsardzībai paredzētā finansējuma apjoms tiks palielināts līdz 2% no IKP. Aizsardzības jomas iegādēm plānots novirzīt līdz 20% Nacionālo bruņoto spēku finansējuma.

Industriju diena

«Sadarbība starp aizsardzības nozari un vietējiem uzņēmējiem un zinātniekiem uzlūkojama kā vērtīgs ieguldījums tautsaimniecībā,» Industrijas dienā uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. Turpinot šo domu, Elīna Egle-Ločmele piebilda, ka, sadarbojoties vietējā līmenī, finanšu līdzekļi un nodokļi neieplūst citu valstu ekonomikā, bet gan paliek Latvijā. «Turklāt ražojot preces un pakalpojumus Latvijas aizsar­- dzības vajadzību nodrošināšanai, uzņēmēji gūst nepieciešamo pieredzi, kas veido viņu konkurētspēju, piedāvājot risinājumus pasaules tirgos, un pakalpojumu piedāvājumi ārvalstu aizsardzības iepirkumos kļūs par vērtīgu Latvijas eksporta daļu.»

NATO izaicinājumi, gatavojoties Varšavas samitam, — politikas pētnieka skatījumā

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Analizējot NATO darbību un organizācijas vājās puses, februāra vidū Rīgā, Latvijas Kara muzejā ar lekciju uzstājās politikas pētnieks, Drošības pētījumu centra (ETH Zurich) Starptautiskās drošības apvienības vadītājs Martins Capfe (Martin Zapfe). Rīgas klausītājus viņš iepazīstināja ar sava pētījuma «NATO militārās integrācijas pielāgošanas nozīme» atziņām, uzsverot, ka organizācijai ir vairākas nepilnības, kas var apdraudēt tās efektivitāti militāra konflikta gadījumā. Nepilnību analīze un risinājumu meklējumi var būt noderīgi NATO dalībvalstīm, gatavojoties organizācijas samitam, kas notiks 8. un 9. jūlijā Polijā, Varšavā.

NATO aizsardzības plānošana

M. Capfe uzsvēra, ka kopš NATO dibināšanas līdz 20. gs. 90. gadu sākumam organizācijas dalībvalstis, individuāli iesaistoties dažādu karu darbībā, rīkojās autonomi un to kontingentu veidoja katras valsts bruņotie spēki. Vienīgā militārā vienība, kas tika izveidota kā multinacionāla, bija Apvienoto mobilo spēku (Allied Mobile Force, AMF) brigādes lieluma (~3200 karavīru) vienība. Tā pildīja simbolisku lomu — ar savu esamību apliecinot sabiedroto solidaritāti.

Kopš 90. gadu sākuma, mainoties politiskai un sociālai situācijai pasaulē, kā arī saasinoties attiecībām ar Krieviju, multinacionāli spēki kļuvuši par NATO dalībvalstu savstarpējās sadarbības būtisku modeli. Tas savukārt izraisījis virkni problēmu, kuras netiek skaļi izrunātas. Multinacionālu spēku veidošana mazinājusi valstu autonomiju un neatkarību lēmumu pieņemšanā, radījusi tehniska rakstura un loģistikas izaicinājumus, piemēram, vienotu standartu izvirzīšanu bruņojumam un tā pārvietošanai starpvalstu telpā. Vienotas svešvalodas izmantošana bruņota konflikta gadījumā var kļūt ne tikai par saziņas problēmu starp dažāda līmeņa valstu karavīriem, bet arī par draudu šo spēku vienībām. M. Capfe uzsvēra, ka multinacionālu spēku vienības vēl nekad nav pierādījušas savas spējas kara laukā.

Lai spētu uzturēt tik liela apmēra multinacionālu militāru vienību integritāti, NATO līmenī tiek ievērotas vienotas politiskas vadlīnijas, militārās tehnikas un bruņojuma standartizācija, kā arī rīkotas kopīgas militārās mācības. Tāpat pēdējo divdesmit gadu laikā izveidota Augstas reaģēšanas (Response Force) vienība (NRF) un Īpaši augstas reaģēšanas vienība (Very High readiness Joint task force, VJTF), kuru uzdevums ir operatīvi reaģēt bruņota konflikta gadījumā. Abas šīs vienības ir multinacionālas, un karavīru dalība tajās tiek īstenota, ievērojot rotācijas principu (karavīri vienībās dien noteiktu laiku). Tomēr, vai visas šīs rīcības izrādītos efektīvas kara gadījumā, nav praksē pierādīts, un tādēļ to vērtība ir neskaidra.

Uzstāšanās laikā Rīgā pētnieks uzsvēra, ka kopš Krimas aneksijas un bruņotajiem konfliktiem Ukrainā pasaule piedzīvo hibrīdkaru, kad provokācijas un nemiera kurināšana, iesaistot minoritātes un eskalējot kon­- fliktu, kļuvusi par savdabīgu kara formu. Lektors arī norādīja uz Krievijas rīcības neprognozējamību attiecībā uz Baltijas valstīm, uzsverot, ka tehniski izolēt Baltijas valstis no Eiropas Krievijai būtu salīdzinoši vienkārši. Līdzīgi kā ar faktu, ka multi-    nacionālu spēku vienotība un saskaņota darbība nav pārbaudīta kara apstākļos, M. Capfe apšaubīja NATO militārās vadības vairākkārt pausto apgalvojumu, ka uzbrukums vienai no NATO dalībvalstīm tiks uzskatīts par kara pieteikumu visām. Pētnieks izteica pieņēmumu, ka gadījumā, ja Krievija uzbruktu Baltijas valstīm, NATO atbalsts varētu arī nesekot, tāpēc arī šādu scenāriju ir vērts modelēt.

Iepriekšējā NATO dalībvalstu samita laikā 2014. gadā Velsā atklājās, ka dalībvalstīm ir atšķirīgi viedokļi stratēģiski svarīgos jautājumus, tai skaitā par attiecību veidošanu ar Krieviju. Panākt kompromisu ir bijis sarežģīti. Turklāt, reaģējot uz Krievijas rīcību, pēdējo gadu laikā NATO no misijas rūpēties par starptautisko drošību nācies pārorientēties uz atšķirīgu uzdevumu — rūpēties par organizācijas dalībvalstu kopēju drošību un aizsardzību. M. Zapfe norādīja, ka šovasar Varšavā gaidāmais NATO samits iezīmējas ar vēl daudzšķautņaināku jautājumu risināšanu un izaicinājumiem, kas saistīti ar dalībvalstu kopīgu militāro vienību drošības un efektivitātes veicināšanu vienotiem mērķiem.

Martina Capfes pētījums (Efficacy, not Efficiency: Adjusting NATO’s Military Integration) pilnā apjomā  pieejams NATO mājaslapā http://www.ndc.NATO.int/news/news.php?icode=839

Vai Eiropas robežas ir viegli pārkāpt?

Kopējās vērtības, vienotais iekšējais tirgus, brīvā pārvietošanās un daudz citu ieguvumu, kas saistās ar Latvijas iekļaušanos ES, šķituši pašsaprotami un teju mūžīgi. Pēdējā laika notikumi saistībā ar Sīrijas krīzi un tās veicināto līdz šim nepieredzēto imigrācijas vilni šo pārliecību krietni iedragā. Par to, cik droša ir ES ārējā robeža, vai ES institūcijas un valstis spēs izturēt imigrācijas vilni, kā risināt šo situāciju kopumā, šā gada 3. martā «ES mājā» diskusijā «Pārkāpjot robežas» sarunājās politiķi un nozares eks­perti, tostarp arī aizsardzības ministrs Rai­- monds Bergmanis.

ES diskusija

Runājot par ES ārējās robežas aizsardzību, kuras būtiska daļa ir arī Latvijas robeža, un NATO iesaisti šajā procesā, R. Bergmanis norādīja uz problēmām, kas ar to saistītas. ES ārējā robeža saskaras ar valstīm, kas nav ne ES, ne NATO locekles, līdz ar to vienošanās par kopīgām aktivitātēm, reaģējot uz jaunajiem izaicinājumiem robežas nodrošināšanā, ir visai sarežģīta. Tomēr sadarbība tiek pilnveidota, vienlaikus tiek pilnveidotas arī ES un NATO dalībvalstu iespējas kontrolēt robežu un sniegt palīdzību bēgļiem. Kā būtisku iniciatīvu ministrs uzsvēra arī NATO neseno lēmumu par alianses kuģu iesaisti Turcijas un Grieķijas piekrastes pat­rulēšanā un monitorēšanā, palīdzot kontrolēt bēgļu plūsmu uz Eiropu un apkarot cilvēku kontrabandu. Pašlaik četru valstu — Kanādas, Turcijas, Grieķijas un Vācijas — kuģi darbojas glābšanas misijā Vidusjūrā un Egejas jūrā, cenšoties palīdzēt kontrolēt migrācijas plūsmu, kā arī iespēju robežās apkarojot cilvēku kontrabandu, kas, pēc ministra teiktā, ir galvenais nekontrolējamā migrantu pieplūduma iemesls.

Latvijas eiroparlamentārietis Artis Pabriks uzsvēra, ka gan Šengenas zona, gan ES kopīgais tirgus ir apdraudēti, ja ES ārējā robeža netiks pietiekami labi apsargāta un pārvaldīta. Tā kā šajā gadījumā ir runa par ES pamatvērtībām un stūrakmeņiem, uz kā būvēta ES, pašlaik nav citu aktuālāku uzdevumu, kā iespējami ātri tikt galā ar ES ārē­jās robežas problēmām.

Lai gan Šengenas zonas izjukšanu neviens nevēlas piesaukt pat pieļāvumu līmenī, aprēķinus par resursiem, kādus sliktākā scenārija gadījumā prasīs Latvijas robežas aizsardzība pilnā apjomā, Latvija ir veikusi, atzina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Robežsargiem ir izveidojusies laba sadarbība ar pierobežas iedzīvotājiem, ir izstrādāti arī konkrēti rīcības plāni ārkārtas situācijām. To, ka arī uz Latvijas robežas situācija ir kļuvusi daudz sarežģītāka, apstiprina fakts, ka 2015. gadā uz robežas aizturēti par 140% vairāk robežpārkāpēju nekā gadu iepriekš, teica iekšlietu ministrs. Bēgļa statuss ir ļoti precīzi definējams, un, ja Sīrijas krīzes sākumā par bēgļiem varēja klasificēt ap 75% migrantu, tagad tādu ir vairs tikai ap 30%. Jauns izaicinājums Latvijas robežsargiem saistās arī ar Eiropas Krasta un robežas apsardzes aģentūras izveidi, kuras Ātrās reaģēšanas brigādes ietvaros arī Latvijai ir jābūt gatavai trīs dienu laikā nosūtīt līdz 50 robežsargu lielu vienību uz jebkuru ES valsti, kur tas nepieciešams.

Sociālantropoloģe Ieva Raubiško diskusijas gaitā aicināja klātesošos uzdot un censties atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem, proti, vai pašreizējā situācijā, runājot par faktiskajām robežām, mēs neatstājam ēnā ne mazāk svarīgu jautājumu par cilvēktiesību un brīvību robežām, vai Eiropa pašlaik nav ceļā uz norobežošanos un «Eiropas cietokšņa» izveidi. ES salīdzinoši augstais dzīves līmenis tiek nodrošināts uz t. s. trešās pasaules iedzīvotāju rēķina, norādīja I. Raubiško, tādēļ jo īpaši svarīgs ir jautājums par mūsu prioritātēm — gatavību palīdzēt un turēties pie atvērtas sabiedrības principiem vai norobežoties, baidoties no atšķirīgā un svešā. Oponējot A. Pabriks uzsvēra, ka Eiropas sabiedrībā valda divējādas izjūtas: no vienas puses, tā ir cilvēku dabiskā līdzjūtība un vēlme palīdzēt, no otras — reālistiska sapratne par mūsu resursiem un spējām. Ir skaidri jāsaprot, ka problēmas risinājums nekādā veidā nevar būt visu migrantu uzņemšana Eiropā, un ir jāsaprot arī tas, ka Eiropas iedzīvotājiem ir tiesības baidīties no svešā un atšķirīgā. Šīs bailes vistiešākajā veidā ir veicinājusi līdzšinējā nepietiekamā robežu kontrole, un situācija būtu ievērojami atšķirīga, ja sabiedrībai būtu pārliecība, ka bēgļu un migrantu uzņemšanas process tiek labi kontrolēts. A. Pabriks arī uzsvēra, ka nekur pasaulē netiek pievērsta lielāka vērība cilvēktiesībām kā ES.

Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Lolita Čigāne uzsvēra, ka cilvēku tirdzniecības sistēmas apkarošanai ir jābūt prioritāram
uzdevumam. Mūsdienās cilvēku nelegāla pārvadāšana ir kļuvusi par ļoti ienesīgu biznesu, un no tā gūtā peļņa gada laikā tiek lēsta 5—6 miljardu eiro apmērā. L. Čigāne norādīja uz vēl vienu riska faktoru — lielas aizplūstošas ļaužu masas nolemj savu iepriekšējās mītnes zemi stagnācijai un nabadzībai, kas savukārt būtiski samazina iespējas panākt tās ekonomisko izaugsmi pārskatāmā nākotnē.

Diskusijas noslēgumā «ES mājā» tika atklāta fotoizstāde «Sievietes bēgles un patvēruma meklētājas Eiropas Savienībā», kas būs skatāma līdz 3. aprīlim. Izstādē aplūkojami fotogrāfes, «World Press Photo» balvas laureātes Marijas Doriņjī darbi, kas tapuši, sekojot sieviešu bēgļu ceļam no ierašanās Grieķijas krastā līdz nokļūšanai Vācijā.

Sagatavojis Taivo Trams.
Foto — Normunds Mežiņš.

Jaunā Krievijas nacionālā drošības stratēģija: ietekme uz Baltijas valstu drošību

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās
pētniecības centra vadošā pētniece.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 2015. gada 31. decembrī apstiprināja «Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju», kas aizstāj 2009. gada
12. maija dokumentu «Par Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju līdz 2020. gadam». Krievijas nacionālā drošības stratēģija ir viens no stratēģiskās plānošanas bāzes dokumentiem, kas nosaka tās nacionālās intereses un stratēģiskās nacionālās prioritātes, kā arī iekšējās un ārējās politikas mērķus, uzdevumus un pasākumus, kas ir vērsti uz Krievijas nacionālās drošības stiprināšanu un ilgtermiņa attīstību. Šis dokuments ir īpaši svarīgs, jo uz tā pamata tiek izstrādātas arī citas doktrīnas un koncepcijas, kas detalizētāk izskaidro Krievijas intereses un to īstenošanas
līdzekļus. Rakstā tiek aplūkoti nozīmīgākie aspekti jaunajā Krievijas nacionālās drošības stratēģijā, kam ir jāpievērš uzmanība no Baltijas valstu drošības viedokļa. 

Policentriskas pasaules veidošanās
Jaunajā dokumentā ir definēts, ka viena no Krievijas ilgtermiņa nacionālajām interesēm ir «nostiprināt tās statusu kā vienai no vadošām pasaules lielvalstīm, kuras darbība ir vērsta uz stratēģiskās stabilitātes un savstarpēji izdevīgu partnerattiecību uzturēšanu policentriskas pasaules apstākļos» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 8). Šis formulējums norāda uz divām būtiskām un savstarpēji saistītām lietām — saskaņā ar Kremļa redzējumu, šobrīd notiek policentriskas pasaules kārtības veidošanās un Krievija sevi piesaka kā vienu no varas centriem. Jaunas pasaules kārtības veidošanās ir bieži izmantota tēma gan V. Putina runās, gan Krievijas mediju saturā, gan oficiālos dokumentos. Šīs idejas pamatā ir doma, ka pēc PSRS sabrukuma izveidojās vienpolāra starptautiskā sistēma, kurā galveno lomu spēlēja ASV kā «aukstajā karā» uzvarējusī puse. Tomēr saskaņā ar V. Putina pausto viedokli šis pasaules kārtības modelis ir izrādījies dzīvotnespējīgs, jo tam nav pietiekamu militāru, politisku un ekonomisku resursu, kā arī morāla pamatojuma (Kremlis, 2007, 10. februāris). Jaunā nacionālā drošības stratēģija skaidri iezīmē Krievijas stratēģisko virzienu kāpināt tās ietekmi topošajā policentriskajā pasaulē, stiprinot ekonomisko, politisko, militāro un garīgo po­- tenciālu (Kremlis, 2015, 31. decembris: 3).

V. Putins uzskata, ka svarīgākajiem starptautiskajiem spēlētājiem, tostarp arī Krievijai, ir jāvienojas par jauniem spēles noteikumiem un jāsaskaņo savas pamata intereses (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Ko tas nozīmē? Krievijas politologs S. Belkovskis uzskata, ka tā ir vēlēšanās atgriezties pie Jaltas — Potsdamas starptautisko attiecību sistēmas, kurā ietekmīgie spēlētāji vienojas par savu ietekmes sfēru sadalīšanu (Andrejevs, Gusevs, 2015, 1. oktobris). Netieši uz to norāda arī V. Putins, sakot, ka 1815. gada Vīnes kongress un 1945. gada Jaltas vienošanās ir pozitīvi starptautisko attiecību sakārtošanas piemēri, kuros Krievija ņēma aktīvu līdzdalību un kuru rezultātā tika nodrošināts ilgstošs miers (Kremlis, 2013, 19. septembris). Diemžēl šāds miera veidošanas modelis izslēdz pašnoteikšanās tiesības tām valstīm, kuras nav varas centri. Uzskatāms šādas domāšanas piemērs ir Krievijas politologa D. Kuļikova viedoklis, ka šobrīd ASV cenšas atdalīt Ukrainu no Krievijas, bet suverēnā Krievija to nepieļaus (Dudenko, 2016, 28. janvāris). Tas nozīmē, ka ne Ukraina, ne arī citas valstis, ko Krievija uzskata par savu interešu sfēru, nevar un nedrīkst izvēlēties pašas savu attīstības ceļu. Tajā pašā laikā V. Putins šādu uzvedības modeli, pirmkārt, piedēvē ASV, jo, viņa-prāt, tieši «vienpolārajam pasaules modelim nav vajadzīgas suverēnas valstis, bet gan vasaļi» (Kremlis, 2013, 19. septembris). Šāda retorika iezīmē Krievijas pretrunīgo pozīciju — no vienas puses, policentriskas pasaules veidošanās tiek pamatota ar suvere­nitāti kā universālu vērtību, taču, no otras puses, Krievijai ir tās «privileģētie interešu reģioni» citās valstīs (Kremlis, 2008, 31. augusts).

Lai varētu notikt ietekmes zonu sadale policentriskas pasaules apstākļos, viens no Krievijas stratēģiskajiem mērķiem ir panākt, lai citas lielvaras ar to rēķinātos kā ar līdzvērtīgu partneri. Tāpēc jaunajā nacionālās drošības stratēģijā kā viens no svarīgiem Krievijas Federācijas mērķiem ir iespējami vairāk līdzvērtīgu partneru iegūšana visā pasaulē (Kremlis, 2015, 31. decembris: 7). Neraugoties uz to, ka NATO tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem draudiem Krievijai, gan nacionālās drošības stratēģijā, gan militārajā doktrīnā ir uzsvērts, ka  Krievija ir gatava arī ar NATO veidot attiecības uz līdzvērtības pamatiem, lai nodrošinātu kopējo drošību eiroatlantiskajā reģionā (Kremlis, 2015, 31. decembris: 38), kā arī uz līdzvērtīgu dialogu ar ES un NATO Eiropas drošības jomā (Kremlis, 2014, 29. decembris). Kā vienu no šādiem nenotikuša «līdzvērtīga dialoga» piemēriem var minēt Krievijas prezidenta V. Putina formulēto vēlmi veidot trīspusējas sarunas Ukrainas un ES asociācijas līguma parakstīšanas kontekstā pirms Ukrainas krīzes, jo šis līgums ietekmētu Krievijas ekonomiskās intereses (Kremlis, 2014, 23. maijs).

Krievijas motīvu kļūt par līdzvērtīgu varas centru policentriskā pasaulē var saskatīt gan centienos veidot Rietumiem alternatīvas stratēģiskās partnerības, piemēram, piecu valstu grupu BRICS, gan valsts bruņojuma programmas īstenošanā, kuras mērķis ir stiprināt un modernizēt Krievijas militāro potenciālu, gan savas starptautiskās mediju sistēmas veidošanā, gan pozīciju stiprināšanā Arktikas reģionā, gan Krievijas pretdarbībā Ukrainas ģeopolitiskajai orientācijai uz Rietumiem, gan iesaistē Sīrijas konfliktā. Uzmanība jāpievērš arī nacionālajā drošības stratēģijā formulētajai kritiskajai attieksmei pret «blokveida pieeju», kas Krievijas skatījumā neveicina pretdarbību visiem mūsdienu drošības izaicinājumiem un draudiem. Kā piemērs NATO un ES nespējai risināt globālās drošības problēmas tiek minēta Eiropas bēgļu krīze (Kremlis, 2015, 31. decembris: 5). No tā izriet, ka Krievija mēģinās veidot attiecības ar atsevišķām NATO un ES dalībvalstīm individuālā līmenī, tādējādi arī ietekmējot šo organizāciju politiku sev vēlamā virzienā. Kā vienu no piemēriem var minēt Krievijas un Francijas sadarbību cīņā pret terorismu (Kremlis, 2015, 26. novembris).

Valstīm, kuras atrodas lielvaru ģeopolitisko interešu krustpunktā, atbilstoši V. Putina uzskatam, policentriskas pasaules kārtības veidošanās apstākļos ir jārēķinās ar vardarbīgu konfliktu iespējamības pieaugumu (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Ņemot vērā Baltijas valstu ģeopolitisko orientāciju uz Rietumiem vienlaikus ar to ģeogrāfisko tuvumu Krievijai, vēsturisko piederību Krievijas impērijai un Padomju Savienībai, kā arī salīdzinoši lielo krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu, tās neapšaubāmi ietilpst V. Putina minētajā riska grupā, kura atrodas uz atšķirīgu «kultūras, vēstures, ekonomikas un civilizācijas «kontinentu» robežas» (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Tātad «jaunas pasaules kārtības veidošanās» Krievijas izpratnē Baltijas valstīm nozīmē Krievijas starptautisko ambīciju pieaugumu, gatavību pārkāpt līdzšinējos starptautiskās sadarbības spēles noteikumus, kā arī ievērojami augstāku si­- tuācijas destabilizācijas iespējamību. Protams, Baltijas valstu līdzdalība NATO šobrīd militāras agresijas risku padara minimālu, jo alianses militārais potenciāls ir lielāks nekā Krievijai, taču, notiekot būtiskām pārmaiņām globālajā pasaules spēku samērā, šī situācija var mainīties. No šāda skatpunkta Baltijas valstīm ir kritiski svarīgi palielināt arī savas militārās pretošanās spējas.

Militārā spēka faktors starptautiskajās attiecībās
Atbilstoši jaunajai Krievijas nacionālās drošības stratēģijai, «starptautiskajās attiecībās nemazinās spēka faktora nozīme» un «Krievijas kaimiņu reģionos attīstās militarizācijas un bruņošanās sacensības procesi» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 4).  Lielākā nozīme šeit ir tieši NATO, kuras «spēka potenciāla pieaugums, globālo funkciju uzņemšanās, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, bloka dalībvalstu militārās aktivitātes pieaugums, alianses tālāka paplašināšanās un tās militārās infrastruktūras tuvinā­- šana Krievijas robežām» rada draudus Krievijas drošībai (Kremlis, 2015, 31. decembris: 4). Kā nozīmīgākie militārie faktori, kas Krievijas skatījumā samazina globālo un reģionālo stabilitāti, ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēma un koncepcija «globālais trieciens» (iniciatīva attīstīt tāldarbības ieročus bez kodolbruņojuma, kas var sasniegt attālus mērķus īsā laika periodā (Acton, 2013)), augstas precizitātes stratēģisko sistēmu bez kodolbruņojuma izvietošana, kā arī ieroču izvietošana kosmosā (Kremlis, 2015, 31. de­cembris: 5).

Kopumā Krievijas bažas par NATO tuvināšanos Krievijas robežām nav nekas jauns — tās tika fiksētas jau 2010. (Kremlis, 2010, 5. februāris) un 2014. gada (Kremlis, 2014, 29. decembris) militārajās doktrīnās. Tāpat arī V. Putins jau 2007. gadā teica, ka NATO paplašināšanās nekādā veidā nav sais­tīta ar alianses modernizāciju vai drošības stiprināšanu Eiropā, bet gan ir uzskatāma par provokāciju, kas mazina abpusējo uzticēšanos (Kremlis, 2007, 10. februāris). Turklāt rietumvalstu politisko un militāro līderu retorika, ka NATO nav nodoma uzbrukt Krievijai, ir neefektīva. Piemēram, Krievijas Drošības padomes sekretārs
N. Patruševs, komentējot jauno nacionālās drošības stratēģiju, teica, ka šie rietumvalstu līderu izteikumi tikai piesedz alianses agresīvo raksturu (Jegorovs, 2015, 22. decembris). Krievijas viedoklis par NATO kā agresoru pretstatā miermīlīgajai Krievijai rod atbalsi arī Baltijas valstu krievvalodīgajās auditorijās. Piemēram, salīdzinošajā pētījumā par Baltijas valstu un Polijas iedzīvotāju uzskatiem, kas tika veikts 2015. gadā, konstatēts, ka Krieviju par militāru draudu uzskata tikai 5% krievu tautības cilvēku Latvijā un 7% krievu tautības cilvēku Igaunijā (Fuksiewicz, Lada, 2015: 15). Tāpat arī tikai 8% krievu tautības cilvēku Latvijā un 7% Igaunijā atbalsta NATO bāzu izvietošanu savās valstīts (Fuksiewicz, Lada, 2015: 16).

Pieaugošā spriedze starp NATO un Krieviju tiešā veidā attiecas uz Baltijas valstu drošību, jo NATO militārās klātbūtnes palieli­- nāšana šajās teritorijās Krievijā tiek uztverta kā drauds. Piemēram, intervijā Krievijas ziņu raidījumam «Vesti», Krievijas militārais eksperts I. Korotčenko šos procesus definē kā faktisku pirmskara stāvokļa pasludināšanu, bet raidījuma redakcija secina, ka Baltijas valstis kļūs par kaujas lauku, kurā Krievija būs spiesta dot atbildes triecienu («Vesti», 2015, 29. janvāris). Savukārt, Kaļiņingradā veidotais portāls, kurš specializējas Baltijas jautājumos, Rubaltic.ru, secina, ka atbilstoši jaunajai nacionālās drošības stratēģijai, Baltijas valstis ir Krievijas galvenais militārais pretinieks, jo NATO un ASV militārā klātbūtne šajās valstīs, kuras ir vienīgās NATO dalībvalstis, kas robežojas ar Krieviju,  2014. un 2015. gadā ir augusi ģeometriskā progresijā (Nosovičs, 2015, 11. janvāris). Šajā rakstā tiek secināts, ka tieši Baltijas valstis kļūs par pirmo pretinieku Krievijas un NATO konflikta gadījumā (Nosovičs, 2015, 11. janvāris). Tādējādi Krie­vijas aizsardzības ministra S. Šoigu paziņojums par trīs jaunu divīziju veidošanu Rietumu kara apgabalā (TASS, 2016, 12. janvāris) atbilst gan jaunajai nacionālās drošības stratēģijai, gan retorikai informatīvajā telpā. Tiesa, Krievijas militārais eksperts V. Murahovskis uzskata, ka šo divīziju veidošana primāri ir saistīta ar Ukrainas potenciālo iestāšanos NATO, savukārt, militārais eks­perts A. Golcs ir skeptisks par Krievijas iespējām nokomplektēt papildus 30 līdz 35 tūkstošus militārpersonu (BBC, 2016, 13. janvāris).

Ļoti iespējams, ka gan šīs darbības, gan agresīvā retorika primāri ir stratēģiskā komunikācija, kuras mērķis ir pārliecināt Baltijas valstu politisko eliti un sabiedrību, ka NATO militārās klātbūtnes stiprināšana šajās valstīs ir kļūdaina politika attiecībā pret Krieviju. Tomēr Baltijas valstīm kā reāls ir jānovērtē scenārijs, ka Krievijas un NATO konflikta eskalācijas gadījumā, tās būs viens no trieciena punktiem. Līdz ar to situācijā, kad viena no pasaules lielvarām rīkojas, vadoties pēc pārliecības, ka starptautisko attiecību sistēma fundamentāli mainās līdz ar «globālas un reģionālas nestabilitātes pieaugumu» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 4), Baltijas valstīm, ja tās nevēlas nokļūt Krievijas ietekmes sfērā, nav cita risinājuma, kā stiprināt militāro potenciālu gan saviem spēkiem, gan ar partneru atbalstu. Turklāt no stratēģiskās atturēšanas viedokļa potenciālā agresora vēlmi lietot militāru spēku var mazināt vienīgi iespējamais zaudējumu apmērs, kādu tam var nodarīt pretējā puse. Kā rāda arī Baltijas valstu vēsturiskā pieredze, izdabāšana Krievijai negarantē to neatkarību.

Informācijas karš
Jaunā Krievijas nacionālās drošības stratēģija kā vienu no svarīgām tendencēm mūsdienu pasaulē min «cīņu globālajā informatīvajā telpā, ko nosaka atsevišķu valstu centieni izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, tajā skaitā, manipulējot ar sabiedrības apziņu un falsificējot vēsturi» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 6). Kā viens no draudiem valsts un sabiedrības drošībai tiek norādītas «darbības, kas saistītas ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu, lai izplatītu fašisma, ekstrēmisma, terorisma un separātisma propagandu un ideoloģiju, kā arī kaitētu pilsoniskajam mieram, politiskai un sociālai stabilitātei sabiedrībā» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 12). Šeit ir būtiski minēt N. Patruševa komentāru, ka nacionālās drošības stratēģijā «tiek atklāti atzīts, ka terorisma, ekstrēmisma, reliģiskā un etniskā naida izplatību ir veicinājusi leģitīmu režīmu nomaiņas prakse, izmantojot «krāsaino revolūciju» un «hibrīdkaru» metodes» (Jegorovs, 2015, 22. decembris).

Latvijas ziņas

23. februārī Ministru kabinets pieņēma jaunus noteikumus, kas atvieglos NATO karakuģu ienākšanu Latvijas ūdeņos.

z 01

Mainoties drošības videi Eiropā, kā arī ņemot vērā Latvijas saistības kā NATO dalībvalstij, radusies nepieciešamība pēc spējas ātri reaģēt un nodrošināt sabiedroto militāro spēku ierašanos Latvijas teritorijā. Tas attiecas gan uz mācībām, gan uz potenciālu krīzes situāciju.

Šobrīd kārtību, kādā ārvalstu karakuģi ienāk un uzturas Latvijas teritoriālajā jūrā, iekšējos ūdeņos un ostās, nosaka 2010. gadā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi. Spēkā esošie noteikumi paredz sarežģītu un laikietilpīgu saskaņošanas kārtību — atļaujas izsniedz Ārlietu ministrija, savukārt kopumā saskaņošanas procesā ir iesaistītas trīs ministrijas, kā arī Nacionālie bruņotie spēki.

Šie noteikumi nosaka vienotu kārtību visiem ārvalstu kuģiem, tostarp arī NATO dalībvalstu karakuģiem, kas piedalās kopīgajās mācībās Latvijas teritoriālajā jūrā, kā arī NATO pastāvīgo Jūras spēku vienību karakuģiem, neparedzot tiem nekādus atvieglojumus.

Šobrīd trūkst atsevišķa regulējuma gadījumos, kad NATO dalībvalstu karakuģi un NATO pastāvīgo Jūras spēku vienību karakuģi ienāk Latvijas ūdeņos un ostās saskaņā ar apstiprinātu mācību grafiku vai pēc Latvijas lūguma valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanai miera laikā.

Jaunie noteikumi sagatavoti, lai mazinātu birokrātisko slogu institūcijām un optimizētu dokumentu apriti, tādējādi paātrinot lēmuma pieņemšanu. Jaunā kārtība samazinās birokrātisko slogu vairākām ministrijām un bruņotajiem spēkiem.

Tāpat plānots sakārtot diplomātisko atļauju piešķiršanas kārtību un nodrošināt NATO valstu karakuģiem atvieglotu ienākšanu Latvijas teritoriālajā jūrā, iekšējos ūdeņos un ostās. Atrunājot šo jomu noteikumu projektā, Latvija būs ieviesusi NATO noteiktās procedūras.

Jaunie noteikumi papildināti ar jaunu nodaļu, kas regulē NATO karakuģu ienākšanu mācību un vingrinājumu veikšanai un valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanai miera laikā. Tā kā par militāro mācību organizēšanu Latvijas teritoriālajā jūrā atkarībā no iesaistīto spēku lieluma lēmumu pieņem Ministru kabinets vai aizsardzības ministrs un politiskā līmenī atbalsts šo kuģu ienākšanai jau ir izteikts, papildus nepieciešams saskaņot tikai tehnisko informāciju.

Būtiski papildināta arī noteikumu nodaļa, kas nosaka Latvijas kompetento iestāžu rīcību gadījumā, kad ārvalstu karakuģis ienāk Latvijas Republikas teritoriālajā jūrā, iekšējos ūdeņos vai ostās ārkārtēju iemeslu dēļ.

25. februārī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iesniegtos grozījumus Nacionālās drošības likumā, Nacionālo bruņoto spēku likumā un Ministru kabineta iekārtas likumā, kuru mērķis ir nacionālās drošības stiprināšana.

Prezidents attiecīgās likuma izmaiņas iesniedza pērnajā novembrī pēc tikšanās ar Saeimā pārstāvēto partiju deputātiem, kuri atzinīgi izteicās par piedāvāto likumdošanas iniciatīvu. Valsts prezidenta piedāvājumā sākotnēji bija ietverti deviņi grozījumi, un galvenokārt tie bija saistīti ar dažādu valsts varas institūciju pilnvaru precizēšanu valsts apdraudējuma gadījumā.

Likumu grozījumi paredz — ja Ministru kabinets ir aizkavēts pildīt savus pienākumus kara laikā, tad Valsts prezidenta ieceltais virspavēlnieks pārņem nepieciešamās funkcijas un vada valsts aizsardzību. Lai nodrošinātu valdības un virspavēlnieka efektīvu sadarbību kara laikā, paredzēts, ka virspavēlnieks vai viņa pilnvarota persona piedalās valdības sēdēs ar padomdevēja tiesībām.

Līdz šim saskaņā ar Satversmi un Nacionālās drošības likumu valsts apdraudējuma novēršana, tostarp kara laika situāciju pārvarēšana, ir valdības kompetencē. Izmaiņas nepieciešamas, lai uzlabotu reaģēšanas funkcijas valstī ārkārtējās situācijās. Šobrīd regulējumā ietvertais virspavēlnieka institūts dublē citu valsts aizsardzības un izpildvaras institūciju pilnvaras, kā arī kara laikā varētu sarežģīt valsts aizsardzības vadīšanu.

Līdz ar grozījumiem tiks nostiprināts aizsardzības ministra, Nacionālo bruņoto spēku komandiera un armijas vienību pienākums nekavējoties reaģēt uz militāru agresiju.

Katras bruņoto spēku vienības komandieris negaidīta militārā iebrukuma gadījumā uzsāktu militārās aizsardzības pasākumus, negaidot par to atsevišķu lēmumu.

Savukārt bruņoto spēku komandieris nekavējoties uzsāktu organizētas militārās aizsardzības darbības, informējot par to aizsardzības ministru. Aizsardzības ministrs saskaņā ar Valsts aizsardzības plānu nekavējoties uzsāktu valsts aizsardzības darbības, par to informējot Valsts prezidentu, Saeimas prezidiju un Ministru prezidentu, nosaka izmaiņas likumos.

Tāpat jaunajā regulējumā noteikts — kara vai izņēmuma stāvokļa laikā valdības sēde var notikt un lēmumu tajā var pieņemt, ja sēdē piedalās Ministru prezidents un vismaz trīs valdības locekļi. Līdz šim bija noteikts, ka valdības sēde var notikt un lēmumu tajā var pieņemt, ja piedalās vairāk nekā puse no Ministru kabineta locekļiem.

Grozījumos arī ietverta kara laika definīcija, nosakot, ka kara laiks iestājas, ja ārējs ienaidnieks ir izdarījis militāru iebrukumu vai citādi vērsies pret valsts neatkarību, tās konstitucionālo iekārtu vai teritoriālo integritāti.

Tāpat grozījumi nosaka, ka valsts aizsardzības plānā var paredzēt kārtību, kādā nododamas pilnvaras pārstāvēt likumīgo valsts varu kara vai militāra iebrukuma gadījumā.

z 0229. februārī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube sāka vairāku dienu darba vizīti ASV. Ar šīs valsts bruņoto spēku un vairāku militāro formējumu, kā arī NATO Transformācijas pavēlniecības vadību pārrunātas starptautiskās un reģionālās drošības un militārās sadarbības aktualitātes, kā arī aktualitātes saistībā ar gatavošanos NATO samitam Varšavā.

Apmeklējot NATO Transformācijas pavēlniecību, bruņoto spēku komandieris tikās ar tās komandieri ģenerāli Denisu Mersjē un pārrunāja aktualitātes, kas saistītas ar sagatavošanos NATO samitam Varšavā un ar alianses militāro formējumu augstākā komandsastāva un citu Latvijā plānoto mācību, vingrinājumu un semināru plānošanas gaitu. Ģenerālleitnants Raimonds Graube un NATO Transformācijas pavēlniecības vadība piedalījās arī diskusijā «Varšavas samits. Modernais hibrīdkarš».

Tiekoties ar ASV bruņoto spēku vadību un politiķiem, NBS komandieris guvis gan politisku, gan arī militāru apstiprinājumu ASV ilgtermiņa atbalstam Latvijas aizsardzībā. «Gan militārā vadība, gan arī politiķi saprot, ka pašreizējai drošības situācijai Eiropā nav īstermiņa risinājuma, ir jārīkojas ilgtermiņā, un ASV ir gatavas dot nepieciešamos resursus un karavīrus,» viņš uzsvēra pēc tikšanās ar ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētāja (bruņoto spēku komandiera) vietnieku ģenerāli Polu Selvu un kongresmeņiem Maku Tornberiju un Ādamu Smitu, kā arī senatoru Džonu Makeinu, kuri darbojas bruņoto spēku komitejās.

«ASV ļoti pozitīvi novērtēja panākto aizsardzības budžeta palielinājumu, kā arī Latvijas apņemšanos jau tuvākajā laikā aizsardzībai atvēlēt 2% no IKP,» norādīja ģenerālleitnants Raimonds Graube. Viņš ASV Bruņoto spēku amatpersonas un politiķus iepazīstināja ar Latvijas bruņoto spēku attīstības plāniem un to prioritātēm, ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus Eiropā un alianses austrumu pierobežā.

Bruņoto spēku komandieris saņēmis arī ASV amatpersonu pateicību Latvijai un tās karavīriem par dalību starptautiskajās operācijās un mūsu karavīru augsto morāli un profesionalitāti, pildot dienesta pienākumus kopā ar sabiedrotajiem.

Savukārt, tiekoties ar ASV Nacionālas gvardes komandieri ģenerāli Franku Grasu, Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru Gregoriju Vadnaisu, Teksasas pavalsts Nacionālās gvardes komandieri ģenerāli Džonu Nikolu, NBS komandieris, augstu novērtējis ilgstošo un profesionālo sadarbību, izteica atzinību ne tikai vadībai, bet arī karavīriem, īpaši izceļot Mičiganas un Teksasas gvardes karavīru ieguldījumu, kā arī pārrunāja sadarbību karavīru apmācības jautājumos, tostarp abu valstu karavīru dalību militārās mācībās un vingrinājumos ASV un Latvijā.

«Militāro mācību jomā sadarbība starp abu valstu bruņotajiem spēkiem kļūs daudz intensīvāka,» norādīja ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Nacionālā gvarde mācībās Latvijā piedalīsies ne tikai ar karavīriem un jau ierasto militāro tehniku, piemēram, tuvā gaisa atbalsta lidmašīnām A-10 vai artilēriju, bet arī ar inženieru vienībām, kas sniegs mums ļoti praktisku atbalstu Lāčusila mācību bāzes pilnveidošanā.»

Vizītes laikā NBS komandieris tikās arī ar ASV Armijas 3. korpusa un 1. kavalērijas divīzijas, kā arī 1. gaisa kavalērijas brigādes vadību un šīs brigādes karavīru tuviniekiem, izsakot viņiem pateicību par atbalstu karavīriem un viņu ieguldījumu Latvijas drošībā, jo vairāk nekā 70 šīs brigādes 227. aviācijas pulka 3. bataljona karavīru ar sešiem helikopteriem UH-60 «Black Hawk» operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros pašreiz pilda dienesta pienākumus aviācijas bāzē Lielvārdē.

No 7. līdz 18. martam Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā jau trešo gadu pēc kārtas norisinājās Apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju sertifikācijas kurss, kurā piedalījās 24 Nacionālo bruņoto spēku karavīri.

JFO NAA

Šāds kurss visā pasaulē norisinājies jau vairāk nekā 350 reižu, un tikai astoņas reizes visi kursanti, kas uzsākuši mācības, saņēmuši sertifikātus — divi no šiem kursiem bijuši Latvijā.

Kursa ietvaros sākotnēji notiek apmācība lekcijās, bet pēc tam karavīri tiek apmācīti strādāt ar simulatoriem, kas īpaši šim kursam atvesti no ASV. Treniņos ar simulatoriem karavīriem jāmācās pielāgoties dažādām vidēm. Liela nozīme ir labai angļu valodai — instruktori ir ASV karavīri, kas saskaņā ar scenāriju spēlē gan komandieru, gan pilotu lomas.

Jaunie apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji varēs pārbaudīt savas prasmes mācībās «Operation Summer Shield», kas norisināsies Ādažos aprīļa beigās.

Gan 2014. gadā, gan 2015. gadā apvienotā uguns
atbalsta priekšējo novērotāju mācībās tika sertificēti 24 karavīri no Latvijas.

Mācību kurss tapa 2005. gadā ASV, Fortsillā Oklahomā, un tagad to izmanto apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju apmācībai visā pasaulē.

Apvienotā uguns atbalsta priekšējais novērotājs (Joint Fire Observer, JFO) ir karavīrs, kas spēj pieprasīt, koriģēt un kontrolēt uguni no sauszemes platformām (mīnmetējiem, lielgabaliem), no jūras platformām (kuģu lielgabaliem), kā arī nodrošināt visu nepieciešamo informāciju par mērķi, lai gaisa atbalsta kontrolieris varētu iznīcināt pretinieku no gaisa platformām (lidmašīnām, helikopteriem).

Karavīri, kas ieguvuši apvienotā uguns atbalsta novērotāja sertifikātu,  dien savā vienībā, realizējot vienībā šo spēju un piedaloties militārajās mācībās.

14. martā Nacionālo bruņoto spēki karavīri, pievienojoties sabiedrotajiem no ASV, Lietuvas, Kanādas un Lielbritānijas, kuri darbojas Apvienotajā daudznacionālajā apmācību grupā «Ukraina» (Joint Multinational Training Group — Ukraine, JMTG-U), ir sākuši Ukrainas regulāro spēku karavīru apmācību.

z 04

Pirmajā Latvijas karavīru vadītajā militāro nodarbību sagatavošanas un vadīšanas kursā piedalīsies 24 Ukrainas 184. mācību centra apmācību instruktori. Latvijas karavīri šogad nodrošinās četrus šādus divu nedēļu apmācību kursus Ukrainas regulāro spēku in-struktoru apmācībai. Savukārt mēneša beigās Latvijas karavīri sāks arī Ukrainas speciālo operāciju bataljona karavīru apmācību.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube nesen viesojās Ukrainā, lai izvērtētu, kādu palīdzību Latvija var sniegt Ukrainas bruņotajiem spēkiem. «Mums ir jābūt solidāriem un ir jādalās ar to pieredzi, ko mēs paši esam guvuši, iestājoties NATO, kā arī piedaloties starptautiskajās operācijās un apmācot citu valstu bruņoto spēku karavīrus. Nenoliedzami, arī mūsu karavīri gūs lielisku pieredzi, daudznacionālā vidē strādājot kopā ar Ukrainas karavīriem, kuri ir guvuši neatsveramu pieredzi, veicot kaujas operācijas Ukrainas austrumos,» atzina bruņoto spēku komandieris, paužot gandarījumu, ka sabiedrotie, uzaicinot Latviju iesaistītos Ukrainas bruņoto spēku apmācībā, ir augstu novērtējuši Latvijas karavīru morālo un profesionālo sagatavotību.

ASV, Lietuvas, Latvijas, Kanādas un Lielbritānijas karavīru vadībā līdz 2016. gada beigām plānots apmācīt piecus Ukrainas Bruņoto spēku kājnieku bataljonus un vienu speciālo operāciju bataljonu. Vienlaikus tiks apmācīts viens bataljons, uzsvaru liekot uz kājnieku rotas un bataljona pamatuzdevumiem.

Apmācība galvenokārt notiek Starptautiskajā miera nodrošināšanas un drošības centrā Javorivā, aptuveni 15 kilometrus no Ukrainas robežas ar Poliju. Savukārt speciālo operāciju bataljona apmācība noritēs Hmeļnickā.

Latvija ir sniegusi Ukrainai finansiālu atbalstu vairāku desmitu tūkstošu eiro apmērā NATO Trasta fonda ietvaros, kā arī sniedz cita veida atbalstu, tostarp medicīnisko un rehabilitācijas palīdzību ukraiņu karavīriem. Latvija ir apņēmusies apmaksāt studijas Baltijas aizsardzības koledžā vienam Ukrainas virsniekam, kas sāks studēt augustā. Bruņotie spēki ir jau nodrošinājuši un turpinās nodrošināt angļu valodas apmācību vairākiem Ukrainas bruņoto spēku karavīriem. Tiek sniegtas arī praktiskas apmācības militārajiem psihologiem un kapelāniem Ukrainā.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Ieva Ozoliņa.
Foto — Standing NATO Maritime Group 2, Normunds Mežiņš.

Lai aktualizētu Zemessardzes nozīmi valsts aizsardzības sistēmā un turpinātu tās struktūras attīstību, saglabājot jau esošās tradīcijas, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis ir vērsies pie Nacionālo bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes ar uzdevumu organizēt Zemessardzes novadu pārstrukturēšanu par Zemessardzes kājnieku brigādēm.

Ministra reģionālā vizīte ZS 25.KB

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis uzsver, ka šis uzdevums jāveic līdz
1. jūlijam, un tā pamatuzstādījums ir Zemessardzi kā bruņoto spēku sastāvdaļu maksimāli tuvināt, tieši no struktūras pozīcijām raugoties. «Finansējuma taupīšanas gados Zemessardze ir cietusi visvairāk. Šobrīd ir laiks atdot parādu zemessargiem ne tikai ekipējuma un tehniskā nodrošinājuma ziņā, bet arī strukturāli tās vienības maksimāli integrējot bruņoto spēku sastāvā. Apmeklējot Zemessardzes bataljonus visā Latvijā, esmu pārliecinājies, ka zemessargi ir apņēmības pilni, patriotiski un mērķtiecīgi noskaņoti pildīt savus uzdevumus.»

Šobrīd Zemessardzes vienību dalījums ietver 18 bataljonus, kas apvienoti trijos Zemessardzes novados. Šāda struktūra tika izveidota 2003. gadā. Kaut arī pilsoņu iesaiste Zemessardzē lielā mērā notiek pēc dzīvesvietas, tomēr tas nenozīmē, ka Zemessardzes vienības savus uzdevumus veic tikai savā reģionā. Zemessardzes vienības uzdevumus pilda visā Latvijas teritorijā un arī ārpus tās, piedaloties starptautiskajās operācijās un cita veida militārajās aktivitātēs. Līdz ar to «novada» nosaukums jau sen neatbilst Zemessardzes vienību sasniegtajai operacionālajai kvalitātei.

Plānotās izmaiņas nepieciešamas arī tādēļ, lai Zemessardze varētu iesaistīties Valsts operatīvās aizsardzības plāna uzdevumu izpildē atbilstoši NATO strukturālajam dalījumam. Nākotnē tiek plānots vēl vairāk palielināt Zemessardzes operacionalitāti, turpinot pilnveidot tās struktūru. Viens no tādiem soļiem ir  jauna bataljona izveide Bauskā.

Zemessardzes vienībām to ģeogrāfiskā izvietojuma un spēju specifikas dēļ ir izšķiroša loma konvencionāla un hibrīdkara draudu novēršanā un neitralizēšanā. Lai celtu Zemessardzes kaujas gatavību, tuvākajos gados paredzēts ieguldīt līdz 70 miljonu eiro finansējumu ekipējuma, personāla un infrastruktūras vajadzībām. Paredzēts arī pilnveidot vairākas Zemessardzes specializētās vienības — pretgaisa aizsardzības, prettanku, inženieru, aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem un netiešā uguns atbalsta spējas vienību. Šogad Zemessardzei ir plānota ievērojama daudzuma individuālā ekipējuma iegāde, tiks arī turpināta zemessargu apmācības intensifikācija, organizējot to pēc nometņu principa vairāku nedēļu garumā.

Pēc AM preses relīzes.