NATO publicējusi ikgadējo militāro pārskatu

Kopš 1949. gada Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (The North Atlantic Treaty Organization, NATO) analītiķi katra gada pirmajos mēnešos publicē statistisku ziņojumu par dalībvalstu militārajiem izdevumiem. NATO eksperti aprēķina un publisko visu dalībvalstu kopējo militāro budžetu, militāro izdevumu un IKP izmaiņu korelāciju, militāro izdevumu apjomu pret IKP, militāros izdevumus uz vienu iedzīvotāju katrā dalībvalstī, militāros izde­- vumus pa atsevišķām kategorijām utt. Jaunākajā pārskatā ir apkopota informācija līdz 2016. gada 7. janvārim.

NATO dalībvalstu summārie militārie izdevumi no 2008. līdz 2015. gadam
NATO dalībvalstu summārie militārie izdevumi no 2008. līdz 2015. gadam

Jāatzīmē, ka NATO dalībvalstīs militāro budžetu formulējumi ir diezgan atšķirīgi. Proti, pārsvarā militāros izdevumus veido aizsardzības ministriju budžeti, taču atsevišķās valstīs pie militārajiem izdevumiem tiek skaitītas arī dažas iekšlietu struktūras. Piemēram, Francijā pie militārajiem izdevumiem tiek skaitīta arī policijas ātrās reaģēšanas apakšvienību uzturēšana.

NATO eksperti uzsver, ka, strādājot pie pārskatiem, par militāro izdevumu atskaites kritēriju tiek ņemti visi maksājumi, ko valdības veic nacionālo bruņoto spēku vai sabiedroto valstu militāro formējumu interesēs. Pēc analīzes un korelāciju aprēķiniem NATO aktualizētie dati nedaudz atšķiras no katras valsts oficiāli publisko­- tajiem militārajiem budžetiem, lai gan visus datus pa izdevumu pozīcijām uz NATO nosūta pašas valstis. NATO eksperti savā darbā papildus izmanto arī informāciju no Eiropas Komisijas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Statistikas direktorāta.

Mil moz

Microsoft Word - Vizmas tabula - r.docxIzvērtējot militārās varas potenciālu pasaulē, uz NATO dalībvalstu kopējo militāro izdevumu fona uzskatāms ir salīdzinājums ar Krievijas un Ķīnas aizsardzības resoru budžetiem. Tomēr jāņem vērā, ka pasaules mēroga statistiskie pārskati sniedz tikai kopēju ieskatu un nodrošina iespēju salīdzināt. Tā kā aprēķinu metodika un datu iegūšanas veidi dažādās pētnieciskajās struktūrās atšķiras, arī dati tiek publiskoti diezgan atšķirīgi. Piemēram, pēc Starptautisko stratēģisko pētījumu institūta jaunākajiem datiem, 2015. gadā pasaulē lielākie militārie budžeti bija ASV (597,5 miljardi dolāru), Ķīnai (145,8 miljardi), Saūda Arābijai (81,8 miljardi), Lielbritānijai (56,2 miljardi) un Krievijai (51,6 miljardi). Savukārt, pēc Stokholmas Starptautiskā miera izpētes institūta (Stocholm International Peace Research Institute, SIPRI) publiskotajiem datiem, 2015. gadā pirmajā valstu piecniekā militāro budžetu ziņā bija ASV (610 miljardi dolāru), Ķīna (216 miljardi), Krievija (84,5 miljardi), Saūda Arābija (80,8 miljardi) un Francija (62,3 miljardi).

 

Valstu potenciālu izvērtēšanai SIPRI ir apkopojis datus arī par kuģiem un lidmašīnām. NATO dalībvalstu rīcībā kopumā ir vairāk nekā 20 000 lidmašīnu, kamēr Krievijai — 3500. NATO dalībvalstīm kopumā ir 1734 jūras spēku kuģi, bet Krievijai — 305. NATO dalībvalstīm ir 150 militārās bāzes ārpus robežām, bet Krievijai tādas ir sešas. Un visbeidzot milzīgu atšķirību valstu potenciāla
salīdzināšanā rada IKP izvērtējums. NATO dalībvalstīm pieder 50% no visas pasaules summārā iekšzemes kopprodukta. Krievijai pieder tikai 2% no pasaules summārā IKP.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.

 Foto — Ēriks Kukutis.

Ārzemju ziņas

PrintOrganizējusi lielākās militārās mācības

No 8. līdz 16. martam norisinājās Lietuvas nacionālās Bruņoto spēku (BS) mācības «Žaibo kirtis 2016», kurās piedalījās vairāk nekā 3000 karavīru, un caur četriem mobilizācijas punktiem — Viļņā, Kauņā, Alītā un Utenā — tika mobilizēti 3000 rezerves karavīru. Mācībās tika iesaistītas arī 500 amatpersonas un 200 civilo iestāžu darbinieki no dažādām institūcijām. Mācību mērķis bija pilnveidot BS sadarbības procedūras un uzkrāt pieredzi, kas hibrīdkara apstākļos nepieciešama, lai sadarbotos ar tiesībsargājošām struktūrām un valsts dienestiem (policija, ugunsdzēsēji, muitnieki, specvienība «Aras» utt.). Mācībās tika testēts vadošo lēmumu pieņemšanas ātrums un armijas apakšvienību spēja kopīgi ar nemilitārām struktūrām efektīvi veikt uzdevumus draudu neitralizēšanai.

Viena no «Žaibo kirtis 2016» epizodēm Klaipēdā.
Viena no «Žaibo kirtis 2016» epizodēm Klaipēdā.

Mācību laikā tika simulēti vairāki draudu attīstības scenāriji, to skaitā diversijas un uzbrukumi stratēģiski svarīgiem objektiem (gāzes terminālim un ostai Klaipēdā), izmantojot pirotehniku un akustisko munīciju. Mācību komandieris — Lietuvas BS Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Vilmants Tamošaitis uzsvēris, ka mūsdienās konfliktu avoti bieži veidojas biezi apdzīvotās vietās, un tāpēc armijai ir jāmācās pareizi rīkoties, lai mazinātu civiliedzīvotāju upuru skaitu. V. Tamošaitis arī akcentēja, ka Lietuvas iedzīvotājiem ir skaidri jāredz un jāapzinās karavīru klātbūtne un viņu gatavība vajadzības gadījumā aizsargāt dzimteni.

Kontekstā ar nupat notikušajām mācībām, piesaistot arī rezerves karavīrus, svarīgs ir Lietuvas Valsts aizsardzības padomes (VAP) 14. martā vienbalsīgi pieņemtais lēmums uz nenoteiktu laiku atstāt spēkā obligāto militāro karaklausību. VAP arī nolēma par 150 miljoniem eiro palielināt 2016. gada militāro budžetu, kas iepriekš bija apstiprināts 575 miljonu eiro apjomā. VAP lēmums arī paredz Bruņoto spēku skaitlisko sastāvu līdz 2021. gadam palielināt līdz 24 000, bet pastāvīgo aktīvo rezervi — līdz 30 000.

Obligātā militārā dienesta (OMD) karavīrs par 9 mēnešu nodienēšanu atalgojumā var saņemt no 3000 līdz 2100 eiro atkarībā no tā, kā tiek novērtēta viņa dienesta pienākumu izpildes kvalitāte. Ja jaunietis OMD piesakās dienēt ārpus kārtas — pirms pienācis viņa laiks pēc reģionālajiem sarakstiem —, tad viņa atalgojums var būt 1950—2600 eiro. Aizsardzības ministrija plāno OMD karavīru atalgojuma apmēru tuvākajā nākotnē palielināt.

PrintPlāno pirkt jaunas kāpurķēžu mašīnas

Polijas valdība plāno iedalīt aptuveni 21 miljardu dolāru novecojušo padomju ražojuma kājnieku kaujas mašīnu BWP-1 un BWP-2 (bojowy wóz piechoty) nomaiņai. Projekta koncepcija paredz iegādāties kāpurķēžu tehniku, paziņojis aizsardzības ministra vietnieks Bartošs Kovnackis.

Šī lielā projekta realizācija plānota turpmāko 10 gadu laikā, taču vēl jāpieņem lēmums, kāda tipa tehniku — vieglo, smago vai abu veidu — Polijai vislabāk iegādāties.

B. Kovnackis pastāstīja, ka sadarbības partneri projektā vēl nav noteikti. Tostarp tiek pētīta iespēja slēgt jaunas tehnikas iegādes līgumu kopīgi ar Čehiju, kas ļautu ekonomēt līdzekļus. Tāpat Polija izvērtēs iespēju šajā projektā aktualizēt agrāk iegādāto pašgājējhaubiču K9 licenci, ko agrāk no Dienvidkorejas iegādājusies poļu firma «Huta Stalowa Wola».

Viena no modernizācijas koncepcijām BWP-1.
Viena no modernizācijas koncepcijām BWP-1.

Pašlaik Polijas Bruņoto spēku ierindā ir aptuveni 1000 kājnieku kaujas mašīnu BWP-1 un BWP-2, kas ražotas Polijas teritorijā pēc padomju BMP-1 un BMP-2 (bojevaja mašina pehoti) prototipiem. Firma «Cenrex» izstrādājusi konceptuālu BWP-1 modernizācijas projektu, kas bruņutehnikas modernizācijas plānā ļautu Polijai būtiski ietaupīt finanses. Tomēr militārās un politiskās vadības pārstāvji savos komentāros norāda, ka šoreiz zemā cena nebūs izšķirošais kritērijs Polijas bruņutehnikas parka atjaunošanai.

PrintVeicinās investīcijas uzņemošās valsts atbalsta infrastruktūrā

Valdība ir sagatavojusi un iesniegusi parlamentā izmaiņas likumā par pievienotās vērtības nodokli (PVN). Likumprojekts paredz atbrīvot no PVN maksāšanas jebkuras partnervalsts investīciju projektus, kas paredz infrastruktūras objektu būvi. PVN atvieglojumu paredzēts attiecināt uz ES un NATO dalībvalstīm, kuras īstenos kopīgus aizsardzības projektus ar Igauniju, tajā skaitā veidos starptautiskus militāros štābus vai piedalīsies uzņemošās valsts atbalsta (UVA) pasākumu īstenošanā Igaunijas teritorijā. PVN atvieglojumi skars arī pavadošos un saistītos pakalpojumus.

Aizsardzības ministrs Hanness Hanso ir uzsvēris, ka likumprojekts neradīs nekādus papildu izdevumus Igaunijas budžetā, jo izmaiņas skars naudas apgūšanas summāros rādītājus. Respektīvi, saskaņā ar pašreizējo kārtību ārvalstīs rezidējošie infrastruktūras attīstītāji maksā Igaunijai PNV 20% apmērā. Šo summu Igaunija vēlāk ieskaita investoru kontos. Galarezultātā Igaunija zaudē piekto daļu no projekta kopējām investīcijām, jo piektā daļa naudas nepaliek Igaunijā, bet aizplūst atpakaļ attīstītāju kontos. Atsakoties iekasēt nodokli (PVN likme — 0%), tiks būtiski samazināts administratīvais slogs Igaunijas un sadarbības valstu finanšu uzskaites struktūrām, turklāt Igaunijā tiks uzbūvēta un iekārtota par 20% vērtīgāka un plašāka militāras nozīmes infrastruktūra. Likuma izmaiņu rezultātā radītais investīciju palielinājums veicinās nacionālās aizsardzības interesēs realizējamo projektu ātrumu un mērogu.

ASV jau ir uzsākušas īstenot virkni militārās infrastruktūras investīciju projektu Igaunijas teritorijā, kur plānots ievērojami uzlabot militārās apmācības apstākļus. Pateicoties PVN likuma izmaiņām, tuvāko gadu laikā Igaunija nezaudēs piekto daļu amerikāņu investīciju apjoma un pilnvērtīgāk apgūs partnervalsts ieguldīto naudu.

PrintRīkos pirmās militāro robotu mācības

Kā informē laikraksts «The Guardian», Lielbritānijas Aizsardzības ministrija paziņojusi, ka rīkos pirmās plaša mēroga mācības ar militārās robottehnikas maksimālu iesaistīšanu. Paredzēts izstrādāt scenāriju bezpilota lidaparātu, autonomo jūras aparātu un citu patstāvīgi operējošu inovatīvu izstrāžu integrācijai vienota uzdevuma izpildē.

UNMANNED_WARRIOR_LOGO-2016Mācībām dots nosaukums «Unmanned Warrior 2016», un tās tiks organizētas šī gada oktobrī Skotijas ziemeļrietumu piekrastē. «Unmanned Warrior 2016» norisināsies līdztekus plaša mēroga NATO mācībām «NATO Joint Warrior», kas ir vislielākās alianses ikgadējās mācības Eiropā. Tās tiek organizētas regulāri — divas reizes gadā — aprīlī un oktobrī. 2015. gadā «NATO Joint Warrior» piedalījās 59 virsūdens un zemūdens kuģi, 70 lidaparāti, 13 000 karavīru no 15 NATO dalībvalstīm.

Mācību «Unmanned Warrior 2016» ietvaros militāro operāciju īstenošana notiks Skotijas Nortminčas līcī, un to galvenais mērķis būs dažādas militārās robotehnikas savstarpēja koordinācija un saliedēta darbība. Mācībās piedalīsies arī ASV Jūras spēku līdzekļi un NATO Jūras pētniecības un eksperimentu centra eksperti.

PrintIekļaus Jūras spēku sastāvā trešo jauno fregati

Francijas kuģubūves kompānija DCNS šī gada 16. martā Jūras spēku bāzē Tulonā svinīgā ceremonijā nodeva pasūtītājam daudzmērķu FREMM klases (Frigate European Multi-Mission class) fregati «Languedoc» (D653). Šī ir trešā FREMM klases fregate, kas piegādāta Francijas JS. Eiropas Sadarbības organizācija bruņojuma jomā (Organisation Conjointe de Coopеration en matiеre d’Armement, OCCAR) Francijas un Itālijas jūras spēku vārdā jau kopš 2002. gada realizē Eiropā lielāko fregašu būves komplekso projektu. Tas paredz pastiprināt abu minēto valstu jūras komponentu ar jauniem daudzfunkcionāliem kuģiem, kas spējīgi veikt pretzemūdeņu operācijas, cīnīties pret virsūdens kuģiem un gaisa mērķiem, kā arī iznīcināt mērķus uz sauszemes. Fregates FREMM garums ir 142 m, platums — 20 m, maksimālais ātrums — 50 km/h, personāla ietilpība — 145, autonomā pārgājiena rādiuss — 11 100 km.

FREMM klases pirmā fregate.
FREMM klases pirmā fregate.

Francijas aizsardzības plāns 2014.—2019. gadam paredz kopumā 11 FREMM klases fregašu būvi Jūras spēku pastiprināšanai, nomainot novecojušās «Georges Leygues» klases pretzemūdeņu un «Cassard» klases pretgaisa aizsardzības fregates. Jaunie kuģi būs gan pretzemūdeņu modifikācijā, gan — pretgaisa aizsardzības modifikācijā. Saskaņā ar jau noslēgtiem līgumiem līdz 2019. gadam DCNS jāpiegādā Francijai kopumā sešas pretzemūdeņu fregates, bet līdz 2022. gadam — divas pretgaisa aizsardzības modifikācijas fregates. Lēmums par atlikušo trīs fregašu modifikāciju un piegādes termiņiem tiks pieņemts vēlāk.

PrintRealizēs vērienīgas aizsardzības programmas

Marta sākumā Turcijas premjerministra Ahmeta Davutoglu vadītā Aizsardzības rūpniecības izpildkomiteja publiskoja lēmumu investēt 5,9 miljardus dolāru aizsardzības jomas projektos.

A. Davutoglu paskaidrojis, ka aptuveni 4,5 miljardus dolāru novirzīs projektiem, kurus realizēs nacionālie uzņēmumi. Viens no apstiprinātiem projektiem ir bezpilota lidaparāts (BPL) «Anka», ko izstrādājis uzņēmums TAI (Turkish Aerospace Industries).

T-129 ATAK.
T-129 ATAK.

Turpmāk Turcija vairs neplāno iegādāties ārvalstīs ražotus BPL, un uzņēmumam TAI tiks pasūtīta vēl vienas triecienhelikopteru T-129 ATAK partijas ražošana pēc itāļu-britu kompānijas «AgustaWestland» licences. 2015. gadā Turcijas armija jau saņēma 10 T-129, un šogad vēl 17 šādus lidaparātus iekļaus ierindā. Pēc premjera teiktā, šogad tiks atrasts risinājums, lai arī helikopteru T-129 dzinējus varētu ražot nacionālā militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumos.

Aizsardzības rūpniecības izpildkomitejas sēdē tika aktualizēta arī ambiciozā Turcijas programma nacionālā iznīcinātāja un duālās nozīmes transporta lidmašīnas ražošanai pēc amerikāņu uzņēmuma «Sierra Nevada Corp» licences. Jau 2019. gadā plānota transporta lidmašīnu ražošanas uzsākšana.

PrintBūtiski palielinās militāro budžetu

Līdz 2025. gadam Austrālija militāro budžetu plāno palielināt līdz 2% no iekšzemes kopprodukta. Šādi plāni ir iekļauti jaunajā aizsardzības baltajā grāmatā, ko vistuvākajā laikā gatavojas publiskot Austrālijas valdība. Tajā tiks ietverta koncepcija valsts drošības garantēšanai vidējā perspektīvā un ilgtermiņā. Austrālijas Karalisko bruņoto spēku skaitlisko sastāvu paredzēts palielināt no 58 000 līdz 63 000, pieliekot personālu gan jūras un gaisa, gan sauszemes spēkiem.

«Collins» klases sestā zemūdene HMAS «Rankin».
«Collins» klases sestā zemūdene HMAS «Rankin».

Pēdējos gados Austrālijas militārais budžets svārstījās ap 1,5% no IKP, taču valdības nostāja ir vērsta uz NATO prasību ievērošanu, iedalot aizsardzībai 2% no IKP. Patlaban tiek realizēts vērienīgs projekts zemūdens flotes modernizācijai, tenderī iesaistot partnerus no Vācijas, Francijas un Japānas, kas piedāvā piegādāt zemūdenes bez kodoldzinējiem. Karaliskajiem jūras spēkiem kopumā ir sešas «Collins» klases dīzeļelektriskās zemūdenes, un tām visām jau tuvojas ekspluatācijas termiņa beigas. Saskaņā ar jauno aizsardzības koncepciju Kanbera ir gatava finansēt 12 jaunu zemūdeņu iegādi.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.

Foto — http://www.alfa.lt; http://www.cenrex.home.pl;
http://www.royalnavy.mod.uk; http://www.dmitryshulgin.com;
http://airheadsfly.com;  https://upload.wikimedia.org.

Amerikāņu YMCA darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.
Foto — no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva.

1844. gadā Anglijā dibinātā organizācija YMCAYoung Men’s Christian Association (Jaunekļu kristīgā savienība), kuras mērķis bija kristīgo vērtību praktiska izplatīšana sabiedrībā, attīstot «veselīgu garu, prātu un miesu», no 1855. gada darbojās visā pasaulē — Anglijā, Kanādā, Austrālijā, ASV, Šveicē, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē un citeer. 1900. gadā ASV YMCA uzsāka darbību ar izceļotājiem uz Ameriku Eiropas ostu pilsētās, bet 1910. gadā bija cieši saistīta ar skautu kustības pirmsākumiem. Pēc Pirmā pasaules kara organizācija attīstīja plašu darbību Eiropā, sniedzot ievērojamu atbalstu daudzu valstu armiju karavīru apgādes, izglītošanas
un veselības aizsardzības darbā. Arī mūsdienās YMCA kustībā ir pāri par 45 miljoniem biedru 124 valstīs. 

Eriks 1YMCA darbības aizsākums Latvijā 1920. gadā
ASV palīdzības rakstura organizācijas (Amerikas Sarkanais Krusts, Amerikas Palīdzības administrācija) sniedza ievērojamu palīdzību Latvijas iedzīvotājiem un armijai jau kopš 1919. gada, bet 1920. gadā tām pievienojās arī YMCA. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un armijas virspavēlnieks Jānis Balodis pēc Latvijas armijā dienošā amerikāņu pulkveža–’leitnanta Džozefa Stēlina (Stehlin) ieteikuma jau 1920. gada 12. martā vērsās pie YMCA vadības ar piedāvājumu uzsākt organizācijas darbu Latvijas armijā, jo amerikāņi jau strādāja Polijas, Igaunijas un citu reģiona valstu bruņotajos spēkos. Viņi uzsvēra smago stāvokli, rakstot: «Šī palīdzība varētu labākajā veidā iespaidot karavīru cīņasgaru, kas paši savām acīm redzētu aizokeāna nācijas simpātijas viņu cīņai pret civilizācijas ienaidniekiem.» 3. aprīlī organizācijas Eiropas sekretārs nosūtīja virspavēlniekam J. Balodim pārskatu par YMCA līdzšinējo darbību Igaunijā. 18. jūnijā Gordons Berijs (Berry) no Parīzes — YMCA Galvenās mītnes Eiropā — informēja J. Balodi, ka nolemts uzsākt darbu Latvijā «ar nelielu sekretāru skaitu, kuri tomēr, jācer, ar vietējo darbinieku palīdzību spēs izveidot tādu programmu, kāda darbojas citu Eiropas valstu armijās un kura izrādīsies materiāli lietderīga tiem cilvēkiem Latvijas armijā, kurus tā sasniegs». Par organizācijas vecāko sekretāru Latvijā tika iecelts Aira Lainss (Lines), kas pirms tam bija strādājis par ģenerālsekretāru Austrumāfrikā un tādējādi pilnībā pazīstams ar organizācijas kara laika «ārkārtas» programmas (Emergency Program) darbu. Darbībai nepieciešamie materiāli jau bija nosūtīti uz Rīgu, bet kinematogrāfa inventārs u. c. tikšot nosūtīts tuvākajā laikā. 2. jūlijā Valsts kanceleja informēja Armijas virspavēlnieka štābu, ka no Antverpenes uz Rīgu izbraucis kuģis «Ina» ar organizācijas materiāliem. 11. jūlijā Rīgā ieradās YMCA fotogrāfs Kenings (Kening).

Oficiālie YMCA pārstāvji ieradās 1920. gada 23. jūlijā, un 27. jūlijā tika noslēgts YMCA un Latvijas armijas virspavēlniecības līgums par sadarbību, kas paredzēja, ka YMCA ierīko telpas, taču tās ar iekārtām, kurināmo un apgaismojumu apgādā Latvijas aizsardzības resors. Latvijas puse apņēmās arī piegādāt transportu, YMCA automašīnas nodrošināt ar garāžām un remontu, piešķirt degvielu par iepirkuma cenām, YMCA saraksti uzskatīt par bezmaksas militāru korespondenci un piekomandēt kareivjus palīgfunkciju veikšanai. Līgums noteica, ka YMCA klubos var tikt pārdotas arī preces no Latvijas armijas noliktavām par latviešu puses noteiktām cenām. Prese atzīmēja, ka organizācijas mērķis ir veidot un uzturēt karavīru atpūtas klubus, ko tā ar panākumiem darījusi pasaules kara laikā Francijā un Beļģijā, bet «mūsu iestādes dara visu, lai veicinātu amerikāņu jauno pasākumu». Tūlīt pēc līguma noslēgšanas YMCA sāka darbību vecākā sekretāra A. Lainsa un ģenerālsekretāra Dž. Šafhauzera (Schaffhauser) vadībā. Norisinājās aktīva sarakste starp YMCA vadību un Latvijas ministru prezidentu K. Ulmani, kā arī viņa pēcnācēju šajā amatā Zigfrīdu Annu Meierovicu, saņemot no tiem visu iespējamo atbalstu. Vispirms darbība tika attīstīta Rīgā, bet uzreiz pēc tam — arī Latgalē.

Eriks 2

1920. gada 18. novembrī presē A. Lainss informēja, ka organizācija iekārtojusi telpas Rīgā, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa telpās, un tās būs pieejamas karavīriem no 22. novembra, kā arī par iespējām, kādas karavīriem tiks dotas. Viņš uzsvēra: «Jaunekļu kristīgajai savienībai nav jāskaidro savs kristīgās savienības nosaukums. Savienība nenodarbojas ar teoloģiskiem jautājumiem, bet cenšas praksē iedzīvināt galvenos kristietības principus — draudzību, mīlestību un labdarību. Šī organizācija interesējas par cilvēku fiziskām, garīgām un reliģiozām vajadzībām un cenšas tās apmierināt.» Savukārt 1921. gada pavasarī A. Lainss publicēja plašāku, ilustrācijām papildinātu skaidrojumu, kurā uzsvēra, ka daudzi karavīri uzdod jautājumu, pie kādas baznīcas  pieder organizācija, vai tā ir politiska vai saimnieciska? Viņš atbildēja, ka pilnīgi noteikti
neviena no nosauktajām, bet savienība ir «kristīga» šī vārda labākajā un plašākajā nozīmē.

Septembra sākumā tika iecelti trīs YMCA sekretāri provincē — Herberts Brants Dau­gavpilī, Alfreds Mašeks Kārsavā (vēlāk Rīgā, Maskavas ielā), kā arī bijušais landes­vēra krievu nodaļas pulkvedis Kliments Didorovs Rēzeknē. Organizācijas pārvalde atradās Rīgā, Elizabetes ielā 9 A, vēlāk — Tērbatas ielā 4 (Skolas ielā 1, kuras adrese figurē uz dažām YMCA veidlapām, atradās šīs organizācijas centrālais karavīru klubs Sieviešu palīdzības korpusa telpās). Līdz gada beigām organizācijai Latvijā piešķirto līdzekļu ietvaros (25 000 dolāru) tika organizētas bezmaksas kino izrādes karavīriem, 1920. gada septembrī—novembrī atvērti un uzturēti divi klubi Rīgā, pa vienam Daugavpilī, Rēzeknē un Rozenavā (no turienes 1921. gada sākumā klubs tika pārvietots uz Ludzu, aktīvi sadarbojoties ar 13. Tukuma kājnieku pulka, bijušā landesvēra, štābu). Neilgu laiku YMCA klubs darbojās arī Kārsavā. Turklāt 1921. gada vasarā organizācija dāvāja galda spēles un rakstāmpiederumus Kurzemes divīzijas karavīru klubam Liepājā. Tiesa, YMCA finansiālu apsvērumu dēļ nespēja izpildīt K. Ulmaņa lūgumu par kluba atvēršanu Liepājā, kaut arī 1921. gada 7. janvārī A. Lainss bija solījis, ka jautājums tiek apsvērts.

Eriks 3

1920. gada septembra sākumā Armijas virspavēlnieka štābs deva rīkojumu Dau­gavpils, Rēzeknes un Kārsavas komandantiem sagatavot ēkas klubu ierīkošanai un «arī citā ziņā sniegt palīdzību.» Pastāvēja īpaša vienošanās ar Daugavpils un Rēzeknes garnizonu priekšniekiem par bezmaksas elektroenerģijas piegādi kinofilmu demon-strēšanai. Tiesa, dažkārt sadarbība nenoritēja pilnīgi gludi, ko apliecina A. Lainsa 1920. gada 5. novembra lūgums dot rīkojumu Rēzeknes komandantam piegādāt nepieciešamo malku kluba vadītājam K. Didorovam, jo šajā jautājumā  radušās domstarpības. Vien­- laikus viņš uzsvēra atbalstu organizācijai no garnizonu vadības Daugavpilī un Rīgā, kur šajā laikā tika atklāts klubs Maskavas ielā, 140. namā. Par zināmu, kaut arī acīmredzami pārejošu nesaprašanos liecina arī A. Lainsa tālāk rakstītais (Armijas virspavēlnieka štābā 1920. gada novembrī veiktā tulkojumā no oriģināla angļu valodā): «Man ticis zināms, ka kāds no Jūsu štāba virsniekiem ir tajās domās, it kā mūsu iestāde iesitot [domāts: pelna — Ē. J.] naudu. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo mēs nevis iesitam naudu, bet gan izdodam lielas summas. Turklāt, ja Jūs jeb kāda no armijas jeb valdības iestādēm domā, ka mūsu iestāde iesit naudu, tad mūsu grāmatas būs vienmēr pieietamas priekš pārliecināšanās. Varu paskaidrot, ka, pēc mūsu Parīzes galvenā štāba noteikumiem, mums jāņem maksa par tēju, kafiju, kakao un cepumiem, lai atmaksātu šo produktu iepirkšanas cenu. Pie šīs iepirk­šanas cenas aprēķināšanas nekādā ziņā netiek pieskaitīti algas, operatīvie izdevumi un citi izdevumi, un kā līdz šim, tā arī turp­māk mēs nevēlamies pelnīt nevienas kapeikas uz mūsu darbu. Šo rakstu Jums priekš informācijas un ceru, ka neviena armijas jeb valdības iestāde nenāks ar aizdomām, it kā mēs dzenam savās kantīnēs peļņu.»

1920. gada 31. oktobrī un decembra sākumā klubus Latgalē apmeklēja armijas virspavēlnieks J. Balodis. Visumā palikdams apmierināts ar redzēto, viņš 6. decembrī vēstulē A. Lainsam tomēr izteica neapmierinātību ar klubu amatpersonām — «ārzemniekiem», no kuriem daudzi nav pratuši latviešu valodu, un apmeklētāji spiesti runāt ar tiem krieviski: «Tas rada arī zināmu neuzticību un lietas labā ļoti būtu vēlams palielināt pēc iespējas latviešu personāla skaitu.» Viņš piedāvāja nosūtīt YMCA rīcībā latviešu valodu protošus darbiniekus. A. Lainss atbildēja, ka darbinieki nav izvēlēti ar nodomu un tas noticis augustā — pirms viņa iepazīšanās ar vietējiem apstākļiem.   Jautājumu A. Lainss bija pārrunājis arī ar ministru prezidentu, paskaidrojot, ka «nodoms nav bijis favorizēt ārzemniekus attiecībā pret latviešiem». A. Lainss gan piebildis, ka Amerikā netiek praktizēta šāda «diskriminācija», tomēr Latvijā valdošie īpatnējie apstākļi izvirza savas prasības, tāpēc viņš solījis panākt, ka viss personāls prastu latviešu valodu un izvairītos no «jebkāda veida diskusijām par politiku». Viņš uzsvēra, ka YMCA vienīgais mērķis Latvijā ir kalpot karaspēkam, un organizācija nekādā veidā nav saistīta ar ASV valdību. Attiecīgi 20. decembrī tika nomainīts Daugav­- pils kluba pārzinis vācietis H. Brants. Organizācijas struktūrās kopumā tika nodarbināti samērā daudzi vietējie iedzīvotāji. Šajā laikā kluba pārzinis Daugavpilī bija bijušais Latvijas armijas leitnants (igaunis pēc izcelsmes, precējies ar latvieti) Adalberts Kergs. No pārējiem deviņiem darbiniekiem pieci bija latvieši, divi — krievi, pa vienam lietuvietim un polim. Savukārt Rēzeknē, kur no 11 darbiniekiem septiņi bija latvieši, darbu kā YMCA sekretārs vadīja Latvijas pilsonis K. Didorovs, kura iecelšanai amatā bija piekritis virspavēlnieks J. Balodis (A. Lainsa 10. decembra rakstā bija piezīme, ka viņš būs vienīgais no sekretāriem, kurš vēl nepratīs latviešu valodu, taču kantīnei piekomandēts seržants — latvietis, un arī darbi­- nieces ir latvietes). Sievietes, kuras strādāja kantīnē, bija no Sieviešu palīdzības korpusa. Ludzā darbu vadīja franču-vācu izcelsmes Latvijas pilsonis Augusts Sikards, kurš bija dienējis landesvērā, bet kopumā šajā klubā strādāja deviņi vācbaltieši un viena krieviete. 1920. gada oktobrī YMCA bija uzsākusi sadarbību tieši ar vācu zemessargu karavīriem (pēc pārdēvēšanas par 13. Tukuma kājnieku pulku) Zilupē, no kurienes kantīne 1921. gadā tika pārcelta uz Ludzu. Savukārt klubā Rīgā, Skolas ielā par vadītāju strādāja Latviešu nacionālās jaunatnes savienības vadītājs Jānis Štelmahers. Tomēr 1921. gada martā virspavēlnieks J. Balodis vēlreiz lūdza A. Lainsu nomainīt kantīnēs Latgalē nelatviešus ar latviešiem. 12. aprīlī A. Lainss pieklājīgi atteicās to darīt, lūdzot pierādījumus par profesionālo nepiemērotību amatam un norādot, ka nav iemesla atbrīvot cilvēku, ja viņš ir Latvijas pilsonis un ir lojāls valdībai.

Eriks 4

Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers 1920. gada novembrī ziņoja, ka Daugavpils klubu dienā apmeklē vidēji 300 karavīri, uzkodu un dzērienu cenas ir «diezgan dārgas, tomēr klubs priekš kareivjiem atnes zināmu labumu, sagatavodams par velti brīva laika kavēkli, jo pie kluba ierīkots kinematogrāfs, dažādas spēles un kursi angļu valodā un matemātikā, ko kareivji apmeklē par velti un diezgan lielā skaitā». Pēc O. Dankera ziņojuma, no apkalpotājiem divi bija latviešu, bet pārējie trīs — krievu tautības, turklāt pēdējie «sevišķas aizdomas politiskā ziņā nerada, jo tie ir no vietējiem Daugavpils iedzīvotājiem un jau agrāk kalpojuši Daugavpils Garnizona kareivju klubā».

Apmeklētāju viedokli izteica kareivis Ulberģis 1920. gada novembrī vēstulē laikrakstam «Latvijas Kareivis». Tajā viņš pauda pārsteigumu par klubā valdošo «kārtību un tīrību». Viņš izteica pateicību amerikāņiem un Sieviešu palīdzības korpusa dalībniecēm, kuras «ziedo savu laiku, lai apkalpotu ar lielāko rūpību klubā ienākušos karavīrus». Tāpat atzinīgi vārdi teikti arī par klubā pieejamo bibliotēku, mūziku vakaros u. c. Savukārt YMCA mēneša pārskatā par organizācijas klubu darbību 1920. gada decembrī atzīmēts, ka karavīru uzvedība klubos ir teicama, bijis tikai viens nenopietna pārkāpuma gadījums: «Karavīri ļoti lielā mērā ir parādījuši, ka viņi ir kārtīgi, pieklājīgi un ar labām manierēm.»

Nobeigums sekos.

Zaļo partizānu vadonis — Artūrs Veckalniņš

partizānu vadonisArtūrs Veckalniņš dzimis 1889. gada 20. martā Lubējas pagastā, beidzis draudzes skolu, strādājis mežkopībā. 1915. gadā iesaukts cariskās Krievijas armijā. 1916. gadā pārgājis uz latviešu strēlniekiem — 3. Kurzemes strēlnieku pulku. It kā parasta lauku puiša bio-grāfija, taču jāņem vērā, ka viņš sācis karot kā vienkāršs ierindnieks, bet par kaujas nopelniem bez profesionālās militārās izglītības ticis līdz leitnanta uzplečiem. Viņš ir Jura krusta visu četru pakāpju un Jura medaļas triju pakāpju īpašnieks. Tādu karotāju latviešu strēlnieku vidū nebija daudz. Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru ieguvis par Ziemassvētku kaujām 1916. gadā, kā arī 1917. gadā, kad sava vada priekšgalā devās triecienā un ieņēma ienaidnieka pozīcijas.

Kā sākās viņa leģendārā darbība? Kad padomes 1919. gadā okupēja Latviju, daudzos Latvijas novados, sevišķi Vidzemē — Druvienas, Mēdzūlas, Cesvaines un citos pagastos, lai nebūtu jākaro padomju pusē, jaunekļi un vīri devās mežos, apvienojoties nelielos pulciņos. Viņus tautā sāka saukt par zaļajiem (zaļo vienības, zaļie partizāni vai vienkārši — zaļie). Arī bijušais strēlnieks Veckalniņš bija starp viņiem. Būdams labs organizators un praktiķis kara mākslā, viņš šos pulciņus apvienoja. 1919. gada martā Zaļā Artūra, kā dēvēja Artūru Veckalniņu, virsvadībā bija jau ap 370 vīru. Zaļo vienības tāpat kā agrāk darbojās atsevišķi savu komandieru vadībā un savos rajonos, bet īpašos gadījumos tās īsā laikā, izmantojot vietējo sakaru sistēmu, varēja sanākt kopā, lai veiktu kādu lielāku kaujas operāciju. Zaļie viens otru pazina tikai pēc iesaukām. Bija izveidota spēcīga un pārdomāta partizānu kaujas vienības sistēma. Ieročus un munīciju, tāpat arī pārtiku zaļie ieguva, uzbrūkot okupantiem viņu bāzēšanās vietās. Zaļie pretinieka aizmugurē traucēja varas iestāžu normālu darbību un parādīja tautai, ka var stāties pretī pašpārliecinātam pretiniekam.

Lai apkarotu Zaļā Artūra bandu, kā padomju vara sauca Veckalniņa partizānus, tika izveidotas soda ekspedīcijas. Sākās mežu un tuvāk mežiem atrodošos māju pārmeklēšana. Bet tas nedeva vajadzīgos rezultātus, jo zaļie pazina apvidu un izmantoja zemnieku palīdzību, viņu zaudējumi nebija lieli. 1919. gada maijā zaļie Artūra Veckalniņa vadībā uzbruka Mēdzūlas muižai, kur soda ekspedīcijas vīri turēja apcietinātus 70 zemniekus. Astoņpadsmit partizāni negaidīti iebruka muižā, atbrīvoja sagūstītos partizānus un atkāpās izejas pozīcijās, nodarot pretiniekam zaudējumus.

Lielākais A. Veckalniņa vadītais varoņdarbs — uzbrukums Cēsīm 1919. gada 14. maijā. Tik lielu un vērienīgu operāciju nebija veicis neviens partizānu grupējums. Šajā uzbrukumā piedalījās tikai desmit partizāni un trīsdesmit Cēsu iedzīvotāji — partizānu atbalstītāji. Izmantojot cēsnieku līdzdalību, zaļie gaišā dienas laikā ielauzās cietumā, atbrīvoja apmēram 220 ieslodzītos. Pēc šīs neveiksmes padomju spēki izsauca no frontes lielas karaspēka vienības, lai iztīrītu mežus no zaļajiem. Bet arī šoreiz tiem nepaveicās, jo 1919. gada 22. maijā bija jāatstāj Rīga un sākās padomju karaspēka atkāpšanās. Jaunajos apstākļos Veckalniņa vīriem pavērās plašs darbības lauks. Ar negaidītiem uzbrukumiem te vienā, te otrā vietā tika traucēta karaspēka atkāpšanās. Tika sagūstīti neskaitāmi pārtikas un munīcijas transporti, līdz ar to uzlabojās apgāde, un šajā ziņā Veckalniņa vīri varēja atbalstīt citas vienības. Partizānu kontrolēto teritoriju 1919. gada 1. jūnijā ieņēma Latvijas armija. Veckalniņš tika iecelts par Liezēres komandantu, bet 15. augustā pārcelts uz Cesvaini, kur viņa tiešais uzdevums bija likvidēt sarkanos partizānus. 10. oktobrī Veckalniņa vienība tika komandēta uz Jaunjelgavu, lai pieredzi liktu lietā Bermonta spēku aizmugurē, un pie Taurkalnes tā iznīcināja ienaidnieka rotu. Oktobra beigās par kaujas nopelniem Artūrs Veckalniņš tika paaugstināts virsleitnanta pakāpē. Sekoja cīņas 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā Latgales frontē. 1920. gada 16. aprīlī A. Veckalniņš tika atvaļināts. Miera laikā viņš saimniekoja savā saimniecībā Liezēres muižā. 1932.—1935. gadā bija robežapsardzības instruktors, 1935.—1939. gadā — robežsargu brigadieris, 2. Zilupes bataljona 1. rotas sardzes priekšnieks. 1939. gada 1. jūlijā atvaļināts. 1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas varas nodibināšanās slēpās,  23. septembrī Madonā tika apcietināts, vēlāk deportēts uz Krieviju, kur 1942. gadā nošauts.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,

NBS rezerves kapteinis.
Foto — no interneta vietnēm.

Sākums šā gada februāra numurā.

Pēc dažām dienām atbrauca jaunie saimnieki pēc saviem vergiem. Mēs ar mammu un brāli Edmundu tikām norīkoti uz sovhozu Dudovkā. Mūsu mantiņas sakrāva ratos, bet paši mēs gājām kājām. Jāiet bija kādi 40 kilometri. Naktī ceļa malā kūrām ugunskuru, cepām pelnos kartupeļus, sildījāmies un nedaudz atvilkām elpu. Man gan likās, ka tā atpūta vairāk bija domāta zirgiem, nevis mums, jo mūs uzskatīja par ienaidniekiem, fašistiem. Jāteic, ka mēs ne­- vienu «fašistu» pat redzējuši nebijām, tie taču atnāca uz Latviju tikai pēc divām nedēļām, kad mēs jau bijām lopu vagonos.

Dudovka bija ciemats ar vienu ielu. Interesanti, ka Dudovkā par sovhoza direktoru toreiz bija latvietis Linde. Nezinu, no kādiem laikiem viņi tur dzīvoja, bet noteikti vēl pirms revolūcijas, jo viņam bija arī veca māte, ko ciemata vietējie iedzīvotāji turēja godā.

Mūs izmitināja skolā, kur gulējām uz koka grīdas. Nākamajā dienā visus izsūtītos jaunpienācējus sadalīja pie vietējiem iedzīvotājiem. Mamma, brālis un es, kā arī Blumbergu ģimene (māte ar divām meitām) tikām izmitināti pie vienas saimnieces, kas dzīvoja kopā ar dēlu. Viņas dēlu pēc kāda laika iesauca armijā un aizsūtīja uz fronti. Mēs visi dzīvojām lielākajā istabā, bet saimniece ar dēlu — mazākajā. Visi sievišķi gulēja uz grīdas, bet brālis Edmunds dabūja vietiņu uz krāsns. Pirmās naktis gulēšana bija ļoti cieta, no rīta visas malas bija nospiestas un sāpēja. Vēlāk dabūjām salmus, ko paklāt apakšā, tad jau likās tīri ciešami. Dudovkā bija tādi iedzīvotāji, kas tur mitinājušies neskaitāmās paaudzēs, bet izsūtītie, kas bija ieradušies nesen, ieskaitot mūs, bija Pievolgas vācieši un ukraiņi, kas bija izsūtīti no Rietumukrainas, un vēl krievi. Daudz bija arī tādu, kas jau ilgus gadus bija nosēdējuši lēģeros un tagad turpināja izciest «mīkstinātu» sodu. No tiem vairākums bija inteliģenti cilvēki.

Mūsu sovhozā audzēja saknes, tādējādi mums bija laimējies, jo bija pieejams veselīgs ēdiens. Ja rakām kartupeļus, burkānus, bietes vai kāļus, tad mums atļāva tos cept ugunskurā turpat uz lauka, un varējām ēst, cik tik lien. Kad ieradāmies, bija jau rudens, un pirmais darbs, kas bija jādara, — jārok kartupeļi. Darbs sākās ļoti agri, un, lai mūsu ierašanos darbā kontrolētu, katru rītu vietējais zootehniķis un agronoms bija jau atjājuši ar zirgiem pie lauka un mūs pārskaitīja. Iepriekš tika piekodināts, ka par darba kavēšanu var piespriest cietumsodu. Nebija runas par neierašanos darbā, bet par aizkavēšanos. No mājām līdz kartupeļu laukam bija jāiet kādi četri kilometri cauri biezam mežam. Toreiz to nenovērtējām, bet tagad atceros, cik pasakaini skaisti bija tie meži. Nākot atceļā no darba, mežā lasījām ogas un sēnes. Sākumā likās jocīgi, ka viņiem dārzos nav nekādu ogu krūmu, bet tad jau sapratām, ka viss aug turpat blakus — mežā. Atceros, cik pārsteidzoši lielas un garšīgas bija melnās jāņogas, kas auga mežā. Joprojām neiziet no prāta arī tas, kādas neērtības sagādāja odi un sīkās mušiņas jeb knišļi, ko vietējie sauca par «moškām». Tās mūs ēda vai nost. Odi bija lieli, garām kājām un dzēla sāpīgi. Redzējām, ka vietējie nēsā tādas kā kapuces no auduma, kurām sejas pusē bija piešūts smalks tīkls no zirgu astriem.  Mums tādu vēl nebija. Mammai bija melna žoržeta kleita, no tās uzšuvām kapuces un maucām galvā. Bet tā drēbe vāji laida cauri gaisu, un mēs ļoti svīdām. Apsējām piedurknes, lai knišļi nelīstu garām, bet tad cieta tieši tās vietas, kur sākās nosaitējums. Rokām un kājām izveidojās sarkanas ārkārtīgi niezošas un sāpīgas uzpampušas «aproces». Vienu laiku man bija tā sakosta kāja, ka no rīta, pieceļoties no gultas, es nevarēju nostāvēt aiz sāpēm. Lēnām sākot spert soli pa solim, varēja iekustināt kāju un tad jau arī paiet. Tā katru rītu un diezgan ilgu laiku. Vēlāk vietējie mūs iemācīja pagatavot īpašu smēri no darvas un sveķiem. Īsti gan neatceros to recepti, bet karstu ūdeni tur jauca klāt un sveķus. Ar šo zieķeli tad smērējām rokas un kājas, tas atviegloja mūsu iešanu mežā, jo karstā laikā nebija vairs jāvelk mugurā tik daudz drēbju. Knišļiem un odiem tās smēres smaka nepatika, mums arī ne, bet, ja tā līdzēja, tad varēja pieciest.

..

Sibīrijā bija liels kontrasts starp gadalaikiem. Ziemas bija ārkārtīgi bargas un aukstas, bet vasaras ļoti karstas. Kartupeļu un sakņu vākšana turpinājās arī tad, kad sāka snigt sniegs, jo lauki bija ārkārtīgi lieli un sakņu ļoti daudz, laikus to visu nevarēja paspēt novākt. Atceros, cik grūti gāja tiem, kas dzīvoja kolhozos, kur audzēja labību. Tur, kamēr labību nenovāca un nesamala, cilvēkiem nebija
ko ēst. Ja kāds pēc labības novākšanas salasīja uz lauka palikušās izmētātās vārpiņas un tika pieķerts, tad droši varēja nopelnīt gadus cietumā. Labāk, lai sapūst, nekā cilvēks apēd. Mums, pārtiekot no kartupeļiem, tai ciemā pagāja diezgan ilgs laiks, varbūt tāpēc es tagad nelabprāt ēdu kartupeļus.

Sākumā, kad atbraucām uz Dudovku, mammai bija vēl šādas tādas mantiņas no personiskajām lietām, kuras varēja pārdot vai iemainīt pret pārtiku. Svētdienu rītos viņa gāja garus ceļa gabalus uz apkārtējām sādžām, kur varēja kaut ko samainīt pret pārtiku. Mēs vakarā viņu pacietīgi gaidījām. Kad mamma atgriezās un atnesa miltus, mēs gavilējām, jo tūlīt tika vārīta miltu biezputra, un, ja vēl bija piens, tad tās bija gardumgardas vakariņas.

Sibirija

Visu ziemu strādājām smirdīgajos pagrabos, kur glabājās kartupeļi. Tie bija jāpārlasa atkal un atkal, un puvuma smaka tur bija
tik šausmīga, ka cirta acīs. Apgaismojumam pagrabos izmantoja tā sauktās ploškas — bundžiņās ar petroleju tika iebāzts deglis. Var iedomāties, cik vājš apgaismojums tur bija, turklāt liesma visu laiku raustījās. Petrolejas smārds sajaucās ar puvušo kartupeļu smaku, un «buķete» bija neatkārtojama. Kad visi bijām sagājuši pagrabā, durvis tika aizslēgtas, lai neviens neizietu laukā. Pusdienās gan laida uz mājām. Kad tiku no pagraba ārā, no saules un baltā sniega apžilbu, un pirmajā mirklī acis bija jātur ciet, jo tās sāpēja krasā gaismas kontrasta dēļ. Kad gājām ārā no pagraba, mūs katru reizi apgrābstīja no augšas līdz apakšai, vai tik nav nozagts kāds kartupelis.

Tā visa ziema pagāja, strādājot pagrabā — tumsā un smirdoņā. Šķita, ka esmu kā tāda mašīna, kas kustas automātiski, neko nedomājot. Jutu, ka manī iemājoja vienaldzība, jo bija vienalga, ko liek darīt un kurp liek iet. Varbūt tāpēc turienes ļaudis bija tādi tumsoņas, bez savām domām, kam viss bija vienaldzīgs. Tā viņus sistēma bija pieradinājusi dzīvot.

Vakarpusē sejas visiem bija notrieptas melnas, jo strādājot kaut kā ar roku vai piedurkni bija jānoslauka pilošais deguns vai nosvīdusī seja. Atceros, kā, izgājuši no pagraba, smējāmies līdz asarām, ieraugot cits citu gaismā. Pie darbiem pagrabos mūs komandēja tāda Karolīna, kas pati iepriekš bija sēdējusi lēģeros, tomēr palikusi uzticīga komunisma idejām. Viņa daudzināja, ka bijusi iesēdināta taisnīgi. Tas varēja būt arī iepriekš lēģeros piedzīvoto šausmu iespaidā un aiz bailēm, ka tur varētu nonākt atkal. Komandēšanu gan viņa bija labi apguvusi no lēģeros pavadītā laika.

Atceros, ka mamma, kādu laiku strādāja sakņu žāvētavā, kur žāvēja kartupeļus, burkānus un bietes. Dažreiz izdevās uz mājām atnest kādus sakņaugus. Ak, cik garšīgus ķīseļus mamma vārīja no burkāniem! Tur cukurs pat neprasījās. Ziemassvētkos cepām piparkūkas — sarkanās bietes un milti. Tik garšīgas sanāca tās piparkūkas!

Pēc kāda laika mammai atļāva strādāt ambulancē par sanitāri. Ambulance — solīds nosaukums, bet īstenībā tā bija maza mājele, kur strādāja feldšere un viena sanitāre. Feldšere bija Pievolgas vāciete, un mēs ļoti labi satikām. Pārcēlāmies tur dzīvot — nu mums bija pašiem viena istabiņa ar mazu virtuvi, un tie jau bija normāli sadzīves apstākļi. Gulējām gultās, bija petrolejas lampas. Līdz tam apgaismojumam lietojām tikai «ploškas» vai skaliņus. Vienā reizē, turot rokās skaliņu, nejauši aizsvilināju sev matus, un liesma apmetās ap galvu. Par laimi, ātri kāds noreaģēja, un izdevās to apdzēst, citādi būtu apsvilusi arī seja.

Kādos svētkos Edmundam bija jāuzliek virs ambulances ārdurvīm Staļina ģīmis rāmī. Edmunds, to bildi likdams pie sienas, uzspļāva tai vairākas reizes. Mēs, to redzot, ļoti smējāmies, bet tagad, kad to atceros, man skudriņas skrien pār muguru. Ja kāds to būtu redzējis un nosūdzējis, tad mums visiem būtu vakars.

Reiz Edmunds smagi saslima. Tiesa, neatceros, kas tā bija par slimību, bet viņš ilgi gulēja tik tikko dzīvs, pat pakustēties nespēja. Edmunds ar grūtībām elpoja un stipri svīda, domājām jau, ka nomirs, tomēr viņš izķepurojās un pamazām atlaba. Mammai tas bija grūts laiks — viņa baidījās savu puiku zaudēt un sēdēja pie viņa gultas pēc darba un naktīs, kaut ko runādama un sviedrus viņam no pieres ar lupatiņu slaucīdama. Māte raudāja, brīžiem likās, ka viņa lūdz kādu, laikam jau Dievu, bet varbūt kaut ko tikai viņai vien zināmu. Laikam jau izlūdzās.

..

Kādā vēlā rudenī piecus meitiešus aizsūtīja uz darba iecirkni, kas atradās apmēram desmit kilometrus no ciema. Mūsu uzdevums bija ar sirpjiem nopļaut uz lauka palikušās vārpas, kas bija sagūlušās slapjajā sniegā. Tādu rīku kā sirpis es pirmo reizi turēju rokās. Sirpi pazinu tikai kā šīs valsts ģerboņa daļu. Vēl tagad atceros skaitāmo par šo ģerboni: serp i molot, zvezda i golod (sirpis un āmurs, zvaigzne un bads), —  man tas šķita ļoti trāpīgi pateikts par šo vergu zemi. Kamēr bridām desmit kilometrus pa dubļaino meža ceļu, kājas bija galīgi slapjas. Tajā dienā lielām slapjām pārslām stipri sniga. Galapunktā ieradāmies pārsalušas un izmirkušas. Zobus no aukstuma klabinot, sākām vārpu vākšanu, bet lauks bija liels, un darbs nebija padarāms vienā dienā. Nakti nācās pārlaist kādā šķūnī, kur pa dēļu spraugām vilka ass vējš. No rīta es raudādama mocījos, jo man bija tik auksti, ka nezināju, kur likties. Roku pirksti bija bāli un īsti nelocījās, viss ķermenis trīcēja. Tām pārējām sievietēm nebija vieglāk, bet es taču tāds skuķis vien biju. Biju tik izmisusi, ka pirmo reizi nebaidījos aizmukt no darba. Kad mežmalā atskanēja motora rūkoņa un es ieraudzīju traktoru, kas, izrādījās, brauca uz mūsu ciemu, es uztvēru to kā vienīgo iespēju izglābties no nosalšanas. Iekāpu traktorā un cauri slapjajam putenim laidu uz mājām. Mājās, vēl aizvien trīcēdama, gulēju zem segas un uztraucos, kas būs rīt, kad atklās manu aizmukšanu. Bet tā nu iznāca, ka nelaime mani izglāba, jo biju smagi saslimusi ar angīnu. Tagad apzinos, ja būtu tai šķūnī palikusi, es rītu nesagaidītu. Otrā rītā bija atnācis viens no darba uzraugiem. Pārliecinājies, ka guļu slima ar augstu temperatūru, viņš notikušo norakstījis uz slimību. Labi, ka tā, citādi, kas zina, kā tas būtu beidzies.

Vēl atmiņā palikusi otra līdzīga darba vieta. Tas bija milzīgs graudu šķūnis, kurp mūs, trīs meitenes, aizsūtīja vētīt labību. Divas meitenes bija Pievolgas vācietes, protams, arī izsūtītās. Tas darbiņš nudien bija kaut kas līdzīgs spīdzināšanai. Kā mēs tur salām, to vienkārši nevar aprakstīt! Bija tāda sajūta, ka atrodamies ledus kastē. Vienai vajadzēja ar lāpstu bērt graudus vētījamā apa­rātā, bet divām bija jāgriež rokturis, un tā visu dienu un — katru dienu. Kad rokas un kājas vairs nespēja izturēt mežonīgo aukstumu, nolēmām, ka rokturi griezīs tikai viena. Un, kamēr divas no mums vētīja, trešā varēja lēkāt un vicināt rokas, lai sasildītos un normalizētu asinsriti pārsalušajā ķermenī. Tā mēs mainījāmies visas dienas garumā. Toreizējā labprātīgā «fizkultūra» man palikusi atmiņā uz visiem laikiem. Labi, ka mums nebija pielikts klāt neviens darba uzraugs. Vienu no abām meitenēm vēl tagad skaidri atceros, jo viņai visu laiku deguna galā bija sasalis piliens. Kādreiz pat uznāca smiekli, skatoties vienai uz otru, jo skropstas un uzacis bija apsarmojušas baltas, kā ar pūdercukuru nokaisītas. No darba līdz mājām bija trīs kilometru garš ceļš, un to mēs vienmēr veicām skrienot, lai sasildītos. Redz, cik «veselīga» dzīve bija!

..

Kad Dudovkas sovhoza direktoru latvieti Lindi iesauca armijā, viņa vietā atnāca kāds bulgārs, kas bija šurp norīkots pēc ievainojuma frontē. Tas bija ļoti nepatīkama izskata cilvēks, ar izvalbītam acīm un melns kā velns. Viņš katru dienu nāca uz ambulanci, lai viņam pārsien ievainoto kāju, un tas bija jādara manai mammai. Pēc neilga laika viņš, šķiet, bija noskaidrojis, ka mūsu mamma ir no inteliģentas ģimenes, un tas viņam nepatika. Jaunais sovhoza direktors nolēma mūs pārcelt uz citu sādžu, kas atradās šī paša sovhoza pakļautībā. Paziņojot par savu lēmumu, viņš skaidri pateica, ka necietīs to, ka viņam tuvumā dzīvo tautas ienaidnieku bankas direktoru un ministru ģimenes (ministra ģimene bija Blumbergi). Sādža, uz kuru mums bija jāpārvācas, sau­cās Kemska, un tā atradās divdesmit kilometru attālumā no Dudovkas. Tā mēs pārcēlāmies uz jaunu dzīvesvietu. Kemskā dzīvojām kopā ar kādu ģimenīti — māti un diviem maziem puišeļiem. Dudovkā par galveno grāmatvedi strādāja kāds ebrejs, un mamma ar viņa ģimeni uzturēja labas attiecības. Tas ebrejs iekārtoja mani par uzskaitvedi Kemskā. Darba vieta bija divu kilometru attālumā no mājas, kurā tagad dzīvojām. Manos pienākumos bija palīdzēt Kemskas grāmatvedim, kas arī bija izsūtītais, ļoti solīds vīrs gados. Taču mans galvenais pienākums jaunajā darbā bija mērīt laukus. Tā nu es cauru dienu staigāju mērīdama. Jāatzīst, ka tie lauki bija neiedomājami lieli un bija reizes, kad, soļojot un skaitot saženus, biju tā piekususi, ka skaitīšana notika automātiski. Mērāmais instruments bija kā trijstūris ar divu metru platu apakšējo malu. Tagad, kad atceros, māc šaubas, vai es pareizi biju visu nomērījusi, jo zemes gabali bija tik lieli, ka skaitīdama varēju arī kaut ko sajaukt. Daž­reiz mērāmie lauki bija ļoti tālu no mājām, un tādās reizēs man iedeva zirgu un es jāšus devos savos «ceļojumos». Reizēm jājot uznāca lietusgāzes un negaiss, un tad man bija bail, ka zirgam var iespert zibens, jo vietējie ļaudis stāstīja par šādiem gadījumiem. Lēcu no zirga nost, ievedu to biezos krūmos un pati stāvēju pa gabalu no tā. Atceroties tos laikus, brīnos, kā es spēju gan nostaigāt, gan ar zirgu nojāt tos lielos attālumus. Tur bija tādi plašumi, ka dažviet pat neviena krūma, ne koka nevarēja ieraudzīt, visur tikai milzīgi lauki. Patiesībā man jau toreiz likās, ka tas ir pilnīgi nevajadzīgs darbs, bet šis īsais periods mana izsūtījuma laikā bija vienīgais skaistais atelpas brīdis, un to es izmantoju. Vasaras vakaros, atgriežoties no mērīšanas darbiem, baudīju vēsumu, apsēdusies pie kāda meža strauta. Mežs smaržoja, koku galotnes šalca vējā, strauts burbuļoja un putni dziedāja. Es skatījos zilajās debesīs un domāju, ka no turienes, no debesīm, noteikti var redzēt arī Latviju.

Kemskā mēs ilgi nenodzīvojām. Atbraucām agri pavasarī, bet jau agrā rudenī mani mobilizēja tā sauktajā darba armijā. Tas bija 1943. gada augustā, un tā sākās kārtējais posms manā Sibīrijas dzīvē. Nedaudz vēlāk, bet tai pašā rudenī arī jaunāko brāli Edmundu paņēma darba armijā un aizsūtīja uz Sovgavaņu pie Amūras. Mūs atkal veda uz to pašu Galaņinu Jeņisejas krastā, kur bijām sākumā atvesti no Krasnojarskas. Ceļš uz Galaņinu bija ļoti grūts, jo tai laikā vēl bija pamatīgs karstums. Mantiņas veda ar zirgu, bet mums bija jāiet kājām. Man toreiz bija tā noberzts papēdis, ka nevarēju uzvilkt apavus. Vienā kājā man bija zābaks, bet otra — slimā kāja — bija plika un zemi skāra tikai ar pirkstu pamatni. Kad nonācām galā, uz slimās kājas pēdas bija izveidojušās milzīgas asiņainas tulznas. Sabei­- dzu to kāju vēl vairāk. Ieradušies Jeņisejas krastā, dažas dienas dzīvojām teltīs, gaidot kuģīti, kas mūs atkal aizvedīs tālos un nezināmos Sibīrijas ceļos.

Turpinājums sekos.

Strēlnieks un mākslinieks no Purvciema

Edīte Sondoviča

Foto — Normunds Mežiņš.

Drīz plauks Purvciema bērzi, salapos vītoli un būs atnācis kārtējais pavasaris. Šoreiz īpašs — Voldemāra Andersona 125. dzimšanas dienas pavasaris.

Voldemārs Andersons tēva mājas pagalmā (tagad A. Deglava iela 52) pēc Rīgas mākslas skolas beigšanas. 1913. gads.
Voldemārs Andersons tēva mājas pagalmā (tagal A. Deglava iela 52) pēc Rīgas mākslas skolas beigšanas. 1913. gads.

Voldemārs Andersons pēc pamatizglītības iegūšanas turpināja mācīties Rīgas pilsētas mākslas skolā (dibināta 1906. gadā; no 1909. līdz 1915. gadam to vadīja Vilhelms Purvītis), kuru beidza 1913. gadā. Vienā laikā ar V. Andersonu tur mācījās Aleksandrs Drēviņš, Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone un citi vēlāk pazīstami mākslinieki, kurus dzīves gaitas aizveda latviešu strēlniekos. Arī Voldemārs Andersons nebija izņēmums. Viņš dienēja 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (no 1916. gada rudens — pulkā). Pēc oktobra apvērsuma 1917. gada novembrī V. Andersonu ieskaitīja Smoļnija apsardzes rotā. Apbrīnojama tolaik bijusi jauno cilvēku tieksme pēc izglītības — viņš toreiz pat paguvis Petro-gradā apmeklēt Nikolaja Rēriha vadīto Viskrievijas mākslas veicināšanas biedrības skolu, par ko liecina ieejas karte ar N. Rēriha parakstu.

1918. gada martā, kad padomju Krievijas valdība pārcēlās uz Maskavu, turp devās arī strēlnieki un turpināja dienestu Kremlī — 9. latviešu strēlnieku pulka sastāvā. Brīvajā laikā viņi ne tikai iepazina Maskavas muzeju vērtības, bet arī paši turpināja pilnveidoties un atsaucīgi uzņēma V. Andersona domu par gleznotāju pulciņa dibināšanu Kremlī. 1. septembrī strēlnieki atklāja izstādi, kurā piedalījās vairāk nekā desmit mākslinieku. Kārlis Johansons, viens no dalībniekiem, 1918. gada 5. septembrī sūtīja ziņu Niklāvam (Nikolajam) Strunkem uz Pēterpili.

«Nikolaj! Pirmajā septembrī 9. latviešu strēlnieku pulka «gleznotāju — mākslinieku grupa» Kremlī atvēra izstādi. Tur ir Klucis, Andersons, Krastiņi utt. Drēviņš un citi — vēsturisks notikums. Brauci un atvedi līdzi arī savas grafikas, būtu labi — no strēlnieka laikmeta darbiem. [..] Izstāde atvērta būšot līdz 1. oktobrim» (A. Nodieva. Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914.—1920. Valters un Rapa, 2004).

Pēc pilsoņu kara Voldemārs Andersons palika Maskavā, mācījās Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās pie krievu gleznotāja Konstantina Korovina un saņēma mākslinieka meistara diplomu. Maskavā dzīvojošie latviešu mākslinieki organizēja Latviešu mākslinieku darba komūnu, par kuras vadītāju ievēlēja Voldemāru Andersonu. Viņš apguva arī fotografēšanu, kas lieti noderēja, 20.—30. gados gleznojot padomju Krievijā ievērojamu latviešu portretus. No Paula Irbīša raksta, kas 1928. gada 29. maijā publicēts «Krievijas Cīņā», uzzinām, ka V. Andersons piedalījies kārtējā izstādē ar gleznām «Kreiso eseru dumpja apspiešana» (1917. gada jūlijs, atrodas LNMM krātuvē) un «Jukums Vācietis — KFPSR Bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks» (gleznas liktenis nav zināms).

 V. Andersons (vidū) un Kārlis Veidemanis glezno Jukuma Vācieša (pirmais no kreisās puses) portretu, Maskava, 20. gs. 30. gadi.
V. Andersons (vidū) un Kārlis Veidemanis glen Jukuma Vācieša (pirmais no kreisās puses) portretu, Maskava, 20. gs. 30. gadi.

1936. gada 30. maijā Maskavā, Latviešu klubā atklāja Voldemāra Andersona pirmo personālizstādi ar 62 gleznām, kas viņa īsajā mūžā bija pirmā un pēdējā izstāde. 1937. gada 10. decembrī Voldemāru Andersonu apsūdzēja visos iespējamos grēkos pret padomju valsti un 1938. gada sākumā kopā ar teātra «Skatuve» aktieriem, latviešu rakstniekiem un māksliniekiem nošāva kādā no Maskavas poligoniem. 1967. gada 30. aprīlī, pārskatot V. Andersona lietu, viņu attaisnoja. Tādu ziņu saņēma mākslinieka ģimene, kura cauri gadu desmitiem bija saglabājusi viņa dokumentus un gleznas, arī fotoalbumu par latviešu komūnas «Zemnieks» dzīvi Maskavas apgabala Lukino sādžā, fotonegatīvus un dienasgrāmatu.

1986. gada pavasarī Latviešu sarkano strēlnieku muzejs, saņemot patiesu atsaucību no Valdemāra Andersona ģimenes — sievas Veras Lapšinas, meitas Ellas Andersones-Daņilovas Maskavā un māsas Leontīnes Kalējas Rīgā, kā arī no Mākslas muzeja un toreizējā Revolūcijas muzeja, varēja pirms 30 gadiem aicināt cilvēkus iepazīties ar Rīgā dzimušā latviešu gleznotāja dzīves gājumu un gleznām.

Purvciema ceriņi (ap 1914. g.). Šo gleznu kā dārgu piemiņu no brāļa glabāja Leontīne Kalēja. Tagad tā atrodas Latvijas Kara muzejā.
Purvciema ceriņi (ap 1914. g.). Šo gleznu kā dārgu piemiņu no brāļa glabāja Leontīne Kalēja. Tagad tā atrodas Latvijas Kara muzejā.

Namiņš A. Deglava ielā 52 ir vienīgais piemineklis Voldemāram Andersonam. Mēms, neviens to nezina. Jācer, ka Rīgas paš­valdība parūpēsies, lai tur atrastos vieta piemiņas zīmei, kas pastāstīs ne tikai Purv­- ciema iedzīvotājiem par Voldemāru Andersonu — latviešu strēlnieku un gleznotāju, kas ļoti mīlēja šo zemes stūrīti.

Izmantoti fotouzņēmumi un dokumenti no Latvijas Kara muzeja krājuma un grāmatas«Pulcējaties zem latviešu karogiem».

Filma par sabiedrības šķelšanas ģenerālplānu Baltijas valstīs

“Ģenerālplāns” pirmizrāde

«Maldināšana ir viens no Krievijas maigās varas paņēmieniem. Filmā redzam, kā, pateicoties Krievijas medijiem, Latvija margināli piedalās starptautiskā miglas pūšanā. Tas atbilst Krievijas ārpolitikai. Viņu paustais bieži vien ir viens un tas pats, piemēram, «Ukrainā pārkāpj cilvēktiesības», «Baltijā atdzimst fašisms» — šie stāsti Krievijas medijos regulāri tiek atkārtoti,» — tā, iepazīstinot par jauno dokumentālo filmu «Ģenerālplāns», saka filmas scenāriste, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra «Re:Baltica» vadītāja Sanita Jemberga. 3. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika Baltijas valstu žurnālistu un filmu studiju «Mistrus Media» (Latvija), «Monoklis» (Lietuva) un «Altfilm» (Igaunija) veidotās dokumentālās filmas «Ģenerālplāns» pirmizrāde. Filmas režisors ir Juris Pakalniņš, scenārija tapšanā bez S. Jembergas piedalījušās pētnieces Inga Spriņģe un Arta Ģiga, producenti — Gints Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena.

Filma stāsta par metodēm, ar kādām Krievija cenšas ietekmēt situāciju neatkarīgajās Baltijas valstīs, mēģinot šķelt Eiropas Savienības vienotību, mēģinot atdzīvināt nostalģiju pēc «laimīgajiem Padomju Savienības gadiem» un noniecinot Baltijas valstu atgūto neatkarību. Krievijas ietekmes instrumenti Baltijas valstīs ir tur darbojošās «krievvalodīgo tiesību aizstāvēšanas», «cilvēktiesību aizstāvības» vai «antifašistiskās» organizācijas, kuras, izmantojot Krievijas «tautiešu» politiskās idejas, nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu. Šīs organizācijas un to atsevišķi pārstāvji saņem dāsnu Kremļa piešķirtu finansējumu dažādām šķeltnieciskām aktivitātēm, un šos cilvēkus kaut kādā mērā var pielīdzināt Krimu okupējušajiem «zaļajiem cilvēciņiem».

Filmas veidotāji analizē mehānismu, ar kura palīdzību Krievija šo finansējumu novirza Baltijas valstīs bāzētajam organizācijām un algo sev uzticamus cilvēkus, kuri savukārt izplata apzinātus melus par pastāvošo varu, Eiropas Savienību un NATO, kā arī musina vietējo krievvalodīgo sabiedrības daļu, cenšoties ietekmēt arī visus šo valstu iedzīvotājus kopumā. Rezultātus mēs varam redzēt gan masīvajā propagandas kampaņā, kura nāk pār mūsu galvām no Krievijas puses — šo procesu starptautisko notikumu komentētāji ir nosaukuši par Maskavas «maigās varas» izpausmi, nodēvējot to par vienu no hibrīdkara fāzēm, kā piemēru minot 9. maija notikumus ik gadu Rīgā, pie pieminekļa padomju karavīriem Pārdaugavā.

Filmā piedalās Krievijas un Eiropas sabiedrībā pazīstami eks­perti Anne Aplbauma, Artemijs Troickis, Anderss Fogs Rasmusens, Ļevs Gudkovs, Edvards Lūkass un citi.

Sagatavojis Dr. hist. Juris Ciganovs.

Foto — Gatis Dieziņš. 

Maizes mājas stāsts ar Brīvības cīņu garšu

Kristīna Sprūdža

Foto — no interneta vietnēm.

Kad ar mašīnu, riteņiem vai kājām apceļojat Cēsu kauju vietas, noteikti
ieplānojiet laiku dzelzceļa tilta apskatei pār Raunas upi. Ne tikai tādēļ, ka tas ir augstākais dzelzceļa tilts Baltijā — tā augstums ir 24 metri, bet garums — 78,9 metri. Ne tikai tādēļ, ka tas ir celts tālajā 1889. gadā un tam ir skaistas mūra arkas abos tilta galos. Ne tikai tādēļ, ka naktī tas ir ļoti skaisti izgaismots. Bet arī tādēļ, ka netālu no dzelzceļa tilta, Cēsu—Valmieras autoceļa malā atrodas viena no Cēsu kauju piemiņas vietām. Piemiņas akmens ikvienam garāmbraucējam atgādina par tālajiem notikumiem 1919. gada 19. jūnijā, kad R. fon der Golcs pavēlēja sākt uzbrukumu apvienotajiem igauņu un latviešu spēkiem. Trīs dienas turpinājās sīvas cīņas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas. Galveno cīņas smagumu uz saviem pleciem iznesa igauņu karavīri un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulks. Kaujās piedalījās arī 8. jeb Skolnieku rota. 

Maize IMG_3207

Pavisam netālu no šīs vēsturiskās vietas atrodas zemnieku saimniecība, par kuras izveidošanu jāpateicas vienam no Latvijas Brīvības cīņu dalībniekiem Pēterim Šedrikam, Latvijas armijas galvenās mehāniskās darbnīcas montierim. Pēteris Šedriks 1923. gada novembrī apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Un šim goda- vīram, tāpat kā daudziem citiem Brīvības cīņu dalībniekiem, tika dota iespēja izveidot savu jaunsaimniecību ar tiesībām izpirkt zemi. Īsāk sakot — pašiem kļūt par saimniekiem savā zemē. Pēteris par savas ģimenes un turpmākās dzimtas mājvietu izvēlējās Dukuļu pusmuižas zemes, apprecot meiteni Almu no tuvējo vecsaimnieku mājām. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, bet savas zemes un darba mīlestība ir vērtības, ko Pēteris un viņa sieva Alma ir pratuši nodot mantojumā turpmākajām paaudzēm.

maize.jpgPriekuļu novada Liepas pagasta «Krūmiņos» šobrīd dzīvo un strādā Šedriku mazmeita Aina un viņas vīrs Dainis — dejotāju, dziedātāju un maizes cepēju ģimene. Domāju, ka par stiprām un viedām latvju saimniecēm ir dzirdējis vai televīzijā viņas redzējis ikviens no mums, bet vīrietis — maizes cepējs, tas ir pa īstam! Dodamies lūkot, kas notiek Latvijas Brīvības cīņu karavīra izveidotajā lauku saimniecībā.

Pagalmā mūs sagaida mājas saimnieki — Aina un Dainis, tērpušies Liepas novada tautastērpos. Saimniece aicina uz klēti. Caur latvju dainām iepazīstam pārtikā lietojamos graudus, izdziedam zināmās latviešu tautas dziesmas par rudziem, miežiem un auzām. Uzzinām, ka senāk maizi cepa katrā lauku mājā. Dienišķā maize ir rupjmaize, ko cep no rudzu miltiem, saldskābmaizi —
no bīdelētiem rudzu miltiem, no miežiem cep karašas, no kviešiem — balto maizi un pīrāgus. Saimniece dod pirmos pārbaudījumus cept gribētājiem. Vai spējam atšķirt graudus un kādus graudu produktus lietojam ikdienā? Kādu brīdi pat apmulstam — no kuriem graudiem gatavo grūbu putraimus putrai, no kādiem iegūst mannu, vai pēc izskata un garšas protam atšķirt dažādu graudu miltus? Nav tik vienkārši! Tikmēr saimniecei par katru graudu veidu ticējums sakāms, maizes vēsture stāstāma un latviešu stiprās zīmes rādāmas. Svarīgi katram cepējam izvēlēties spēka zīmi, kas uzrunā visvairāk, vēlāk tā būs jāiezīmē sava maizes kukuļa virspusē — svētībai. Uzzinām arī, kādi notikumi laikmetu griežos šīs dzimtas vēsturē saistās ar maizes cepšanu. Kad ar pirmo darbiņu esam tikuši galā un izbaudījuši sirmās klēts tīkamo vēsumu, dodamies uz istabu.

Maizes cepšanai vajadzīga īpaša krāsns un darbarīki: abra, mente, kruķis, lize, abr­kasītis un čauksture — līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Lai tiktu pie silta maizes kukuļa, jākurina krāsns. Saimnieks zina un sajūt, cik daudz un kāda malka katram maizes veidam ir vajadzīga. Cepēji ir vienisprātis, ka tādas vienas konkrētas maizes cepšanas receptes nemaz nav. Ir tikai katras dzimtas, ģimenes un katra cilvēka pieredze — jo lielāka pieredze, jo labāka maize sanāk. «Krūmiņu» mājās maizi cep pēc senajām tradīcijām. Kaut arī abi saimnieki cep maizi pēc vienas un tās pašas receptes, katram mīklas mīcītājam un cepējam ir savs «rokraksts», pēc klaipiņa formas un garšas var pateikt, kurš šoreiz bijis cepējs. Saimnieks smej, ka tiem cieminiekiem, kuri vēlas sevi stiprināt ar vīrišķo enerģiju un spēku, jāēd rupjmaizes šķēle no viņa veidotā kukuļa, bet tiem, kas vēlas uzņemt sievišķo gudrību un mīlestību — no Ainas cepiena. Daudziem pieaugušajiem viesošanās šeit ir arī brīnišķīga iespēja atgriezties bērnības sajūtās un atmiņās par laiku, kad daudziem vecmāmiņas vēl cepa īstu rudzu maizi.

Maize P1040502

Maizes krāsns «Krūmiņos» tiešā un pārnestā nozīmē ir mājas sirds. Ienākot telpās, sajūtam maizes mīklas aromātu, dzirdam malkas šķilu sprakšķus krāsns mutē. Maizes abra, pārsegta ar senču austu linu dvieli, mūs jau gaida un sargā rupjās rudzu maizes dzīvības siltumu.

Mīklu saimniece jau iemīcījusi iepriekšējā dienā. «Krūmiņos» cep salināto rupj­maizi. Abrā aplej miltus ar verdošu ūdeni, ar menti tos klapē. Kad mīklas ieraugs padzisis, pievieno mīklas pikuci no iepriekšējā cepiena, rūpīgi sasedz un atstāj pa nakti rūgt. No rīta maizi mīca. Mīcīšana ir smags un svētīgs darbs. Mīklai pievieno vēl miltus un ķimenes. Kad mīkla vairs nelīp pie rokām, bet mīcītājam slapja piere un mugura, beidz mīcīt. Ja maize samīcīta, laiks kurināt krāsni.

Kad krāsns izkurējusies, ogles izrauš ar kruķi, klonu izslauka ar slotu. Pārbaudot karstumu, iemet šķipsniņu miltu. Ja milti apdeg, krāsns par karstu, tad vēl paslauka ar čauksturi.

Saimnieku vadītā maizes cepšanas meistardarbnīca sākas ar klaipu veidošanu. Siltumā uzrūgusī mīkla ir gaisa piepildīta un aromātiska. Rokas samitrina siltā ūdenī un veido garenus klaipus, apakšā tiem paber miltus vai paklāj kļavu lapas. Mīklu vairs nedrīkst mocīt, tā jāņem un jāglāsta ar mīlestību un rūpību. Kad kukulīši, mūsu roku apmīļoti un apglaudīti tiek atzīti par labiem, katram virsū tiek uzlikta sava spēka zīme un devīgi uzbērtas ķimenes. Veidojot klaipu, tajā ieliek labas domas, vēlējumus saviem tuviniekiem, ģimenei — tā to darījuši mūsu senči, un arī mēs šodien to varam, ja apzināmies senču mantojuma spēku. Saim­nieks Dainis ņem lizi, aši sarindo krāsnī kukulīti pēc kukulīša un beigās aiztaisa krāsns durtiņas. Tad saimniece ar abr­kasīti, kas atgādina mazu dzelzs kaplīti, sakasa mīklu no abras malām un izveido mazo kukulīti, ko ierušina miltos un atstāj par ieraugu nākamajam cepienam. Abru nemazgā, lai saglabātu tajā mītošās rūgšanas baktērijas. Cepšanas starplaikos abru uzglabā sausā vēsā vietā.

Maize Pīrāgi.jpg

Aina pastāsta, ka senatnē visbiežāk uz kukuļa ievilkts Māras krusts, novēlot: «Lai pietiek saimei, lai pietiek bērniem, lai pietiek nabagiem, lai pietiek pašiem.» Grūtos, pieticīgos laikos maizes mīklai jauca klāt vārītus kartupeļus, smalcinātus salmus un citas piedevas, lai sanāktu vairāk maizes.

Kad sarunās par maizi un dzīvi aizritējusi aptuveni stunda, maizes kukuļi tiek izņemti no krāsns un mitrināti, lai apraujas brūni un lai mīkstāka garoziņa. Atpakaļ krāsnī klaipus liek pretējā secībā. Tie, kas bija dziļumā, tagad ir priekšā, un otrādi, lai visi kukuļi izcepas vienādi brūni. Vēl pēc stundas laiks maizi izņemt no krāsns. Saim­nieks pārliecinās, vai maize gatava, ņem lizi un abrā rindo klaipu pēc klaipa.

Šī spēka maize var uzglabāties ļoti ilgi, taču klaipus nedrīkst «ieslodzīt» plastmasas maisiņos. «Krūmiņos» ceptā maize ir iecienīta ne vien radu, draugu un kaimiņu vidū, tā mērojusi arī tālus ceļus pasaulē. Maizi šajās mājās cep reizi nedēļā: vienu nedēļu rupjmaizi, otru saldskābmaizi un vēl pa vidu — pīrāgus. Pagalmā nereti iebrauc maizes smaržas iekārdinātie un jautā par iespējām to iegādāties, stāsta saimnieks.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kopīga darbošanās ar mājas saimniekiem lauku sētā, dzīves prasmju un latviešu tautas tradīciju apguve var interesēt gan ģimenes, gan bērnus un skolotājus. Te māca mīcīt mīklu, veidot pīrādziņus, izcept un rindot tos grozā. Kamēr mīkla rūgst, enerģija tiek izlikta sporta spēlēs un stafetēs vai dodoties gadalaika vērotāju pastaigās uz mežu, pļavu, dārzu un tīrumu.

Ikviens, kas šajās mājās baudījis kopīgi ceptos pīrāgus, atzīst, ka tiem ir draudzības garša, un mielasts ar ugunskurā vārīto zāļu tēju vēl ilgi atgādina par prieku, ko sniedz darbošanās visiem kopā.

Pirmā nenotikusī dalība starptautiskajā operācijā

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no Druvja Kleina personiskā arhīva.

Šogad aprit tieši divdesmit gadi, kopš mūsu valsts bruņoto spēku karavīri
uzsāka savu dalību starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās. Atceroties Latvijas jaunākās politiskās vēstures lappuses, «Tēvijas Sargs» centīsies atspoguļot visas operācijas un misijas, kurās piedalījušies Latvijas bruņoto spēku karavīri. Latvijas Kara muzejs, savukārt, sācis darbu pie izstādes par Nacionālo bruņoto spēku karavīru piedalīšanos starptautiskajās misijās, kuras atklāšana paredzēta rudenī. 

Misija 2

Pirmo reizi latviešu karavīri, pārstāvot starptautisku organizāciju, iesaistījās NATO miera uzturēšanas operācijā Bosnijā un Hercegovinā un uzsāka savu darbību šajā toreiz vēl Eiropas «karstajā punktā» 1996. gadā. Taču gadu pirms tam bija domāts par mūsu valsts karavīru dalību citā miera uzturēšanas operācijā, kurā piedalīties tomēr nebija lemts.

1990.—1991. gadā sākās Dienvidslāvijas kā federatīvas valsts sabrukums. Viena pēc otras bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvdaļas pasludināja neatkarību, un gandrīz vienlaikus šajās proklamētajās valstīs sākās asiņaini bruņoti konflikti. Nelielas militārās sadursmes starp Dienvidslāvijas federālo armiju un neatkarības piekritējiem pieredzēja vienīgi Slovēnija. Lielā mērā tas notika tāpēc, ka šajā bijušajā Dienvidslāvijas teritoriālajā subjektā nebija serbu nacionālās minoritātes. Tā kā Serbija tika uzskatīta par Dienvidslāvijas politisko mantinieci, serbu militārie formējumi visos reģiona karos nostājās tieši pret savu bijušo provinču neatkarību. 1991. gada 25. jūnijā Horvātija pasludināja savu neatkarību un paziņoja par izstāšanos no Dienvidslāvijas. Sadursmes starp horvātu pašaizsardzības vienībām un pārsvarā no serbiem sastāvošo Dienvidslāvijas Tautas armiju, ar kuru kopā karoja no Horvātijas atdalīties mēģinošās Serbu Krainas Republikas zemessardze, sākās jau martā. Pēc oficiālas Horvātijas neatkarības pasludināšanas militārās sadursmes pārauga asiņainā karā, kas ilga vairākus gadus un bija raksturīgs ar īpašu nežēlību un nacionālo neiecietību no abām karojošajām pusēm. Lai mēģinātu novērst asinsizliešanu un izbeigtu abu karojošo pušu uzsāktās etniskās tīrīšanas, 1992. gada 21. februārī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcija Nr. 743 atļāva šajā valstī uzsākt miera uzturēšanas misiju, kurā bija jāiesaistās speciāli izveidotajiem Apvienoto Nāciju Aizsardzības spēkiem (United Nations Protection Force — UNPROFOR). Pēc karadarbības aktīvās fāzes izbeigšanās ANO 1995. gadā Horvātijā  uzsāka ANO operāciju uzticības atjaunošanai Horvātijā (United Nations Confidence Restoration Operation in Croatia). Šajā operācijā piedalījās karavīri no Argentīnas, Beļģijas, Kanādas, Čehijas, Dānijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Indonēzijas, Jordānijas, Kenijas, Nepālas, Nīderlandes, Norvēģijas, Krievijas, Polijas, Slovākijas, Zviedrijas, Ukrainas un ASV. Sākotnēji tajā bija paredzēta arī Latvijas karavīru piedalīšanās Dānijas kontingenta sastāvā un bija sākta karavīru sagatavošana operācijas uzdevumu veikšanai.

Misija 1Šajā laikā Latvijas Republikas valdība un bruņoto spēku vadība apliecināja savu stingro nostāju virzīties Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas virzienā, domājot par integrāciju šajās organizācijās. Apliecinot centienus kļūt par nor­- mālu pasaules politisko procesu subjektu, mūsu valstij bija jāapsolās pildīt arī pienākumus pret pasaules sabiedrību, tai skaitā sūtot savus karavīrus dažādu starptautisku organizāciju rīkotajās miera uzturēšanas operācijās. Horvātija varēja kļūt par pirmo no tām.  Dānijas bruņoto spēku pārstāvji 1995. gada pirmajā pusē apmeklēja Latviju un paši izrau­- dzījās Latvijas Bruņoto spēku 40 karavīrus, kurus saskaņā ar 1995. gada 16. jūnija NBS komandiera pavēli nosūtīja uz Dāniju, lai apmācītu darbībai ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā. Mūsu karavīri Dānijā beidza apmācību kursu, sekmīgi nokārtoja nepieciešamos pārbaudījumus un saņēma zilās miera uzturētāju beretes, taču ģeopolitika iejaucās viņu plānos…

Politisks lēmums par mūsu karavīru dalību šajā ANO misijā bija jāpieņem Saeimai. Lēmuma projektu «Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku miera uzturēšanas vienību» 5. Saeima izskatīja 1995. gada 17. augustā. Līdz lēmuma pieņemšanai deputāti debatēja ļoti ilgi, un pilnībā šīs debates ir atrodamas 5. Saeimas stenogrammās Latvijas parlamenta interneta vietnē. Stenogrammas nenoliedzami ir ļoti interesants un vērtīgs mūsu nesenās vēstures avots, un, lasot šo debašu pierakstus, papildu interese par mūsu tautas kalpu sacīto ir gan tāpēc, ka šī bija mūsu karavīru pirmā potenciālā starptautiskā misija, gan tāpēc, ka kaut kas no sacītā ir aktuāls arī šodien, bet dažas sentences skan kā atklāti meli vai muļķības. Tātad — 5. Saeimas deputātu debates par latviešu karavīru došanos uz misiju Horvātijā.

Misija 3

Gunārs Meierovics («Latvijas ceļš»): «Latvija ir Eiropas valsts, un, tāpat kā Lietuva un Igaunija, kuras ir daudz lielākā mērā apzinājušās savas aktivitātes nepieciešamību, iesaistoties miera uzturēšanas misijā, mūsu valsts nevar par savas ārpolitikas stūrakmeni pasludināt nepieciešamību integrēties Eiropas institūcijās un struktūrās, nevar runāt par virzību uz NATO, un mūsu deklarācijām par Latviju kā Eiropas sastāvdaļu var būt tikai tukša skaņa, ja izšķirošā brīdī neesam gatavi uzņemties atbildību un demonstrēt pasaulei savu līdzatbildību par notiekošo. Mūsu drošība nevar balstīties uz principu — te ir manas mājas, te nevar šaut! Latvijas neitralitātei nav nodrošinājuma, nav arī vēsturiska pamata. Mēs neesam Šveice. Lat­- vijas pasivitāte var būt tās nāves cēlonis. Ja mēs nopietni domājam par savu drošību, tad šī ir īstā reize parādīt, ka esam gatavi ne tikai ko ņemt, bet arī kaut ko dot. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu ģeopolitisko situāciju, kas neizslēdz iespēju, ka kādudien palīdzība būs vajadzīga mums pašiem [..].»

Andrejs Krastiņš (Latvijas Nacionālā neatkarības kustība): «Ko mēs domājam par savu Latviju, un kāda ir tās orientācija? Vai Latvija ir Rietumeiropas valsts, kas orientēta uz Rietumu demokrātiju un Rietumu civilizāciju, vai mēs tomēr pieļaujam, ka Latvija ir Maskavas stratēģiskās ietekmes sfēra — gan ekonomikā, gan politikā, gan militārajā jomā? Tas ļoti klaji un plaši izpaužas. Mēs redzam, ka šo politisko spēku pārstāvji, tā teikt, drukājas, piemēram, tādā laikrakstā kā «SM Segodņa», apdzied krievu brīvprātīgo varonību Serbijā, kā viņi sit musulmaņus Bosnijā un kā viņi tur kalpo par algu, un kā viņiem tur ļoti labi iet, un saņem jau viņi maz, bet viņi ir ļoti lieli varoņi, un visa šī nostāja jau ir ļoti labi redzama. Mēs arī redzam, kā pašlaik Maskava pilnīgi atklāti atbalsta Serbijas impēriskos triecienus, un arī viņu parlaments ir nobal­- sojis, ka viņi noņem visus embargo par visu šo piegādi Serbijai un tā tālāk, un tā tālāk. Te ir sadursme starp divām politiskajām orientācijām, starp divām ģeopolitiskajām orientācijām, un tā izpaužas, bieži vien šeit diezgan demagoģiski minot rūpes par veselības stāvokli, par apdrošināšanas apmēriem, par to, cik precīzi vai neprecīzi ir ievēroti likumi. Es domāju, ka strīds ir pavisam vienkāršs. Šajā gadījumā strīds ir par to, vai Latvija, nosūtot šos savus brīvprātīgos kopā ar dāņu kontingentu uz Horvātiju, aktīvāk un tiešāk iekļausies Rietumeiropas struktūrās, norādot, ka viņa nekādā gadījumā neatbalsta šo bijušās PSRS, it sevišķi Krievijas politiku šajā jomā, vai tomēr padosies un atkal runās par kaut kādu pārprastu neitralitāti un pārprastu pacifismu un tamlīdzīgi, un tiešām palaidīs garām izdevību pierādīt, ka mēs varam aizstāvēt gan citus, gan arī paši sevi.[..]»

Larisa Laviņa («Līdztiesība»): «Pajautājiet mūsu potenciālajiem karotājiem Dānijas bataljona sastāvā, vai viņi zina, kas šodien notiek bijušajā Dienvidslāvijā, kāpēc horvāti karo ar serbiem? Daudzi no viņiem to nezina. Daži no viņiem pat neprot parādīt uz kartes, kur ir šīs valstis, uz kurieni viņi dosies sargāt mieru. Es jums varu to apgalvot, jo viens no šiem cilvēkiem man ir ļoti labi pazīstams. Un attiecībā uz tā saucamo miera sargāšanu es gribu piekrist tiem deputātiem, kuri teica, ka uz karu šie cilvēki dodas pavisam citu iemeslu dēļ. Ne jau brīvprātīgi, bet viņi dodas tāpēc, ka viņiem šeit paliek bērni, un dažiem no viņiem vienkārši nav, kur nopelnīt iztiku pašu mājās. Tāds ir arī Jēkabpils zemnieka dēls, kurš ātri un braši skrien, kuram rokas ir kā lāpstas, lai strādātu savā saimniecībā, bet viņam ir trīs bērni. Tāds ir arī kāds Rīgas puisis, kuram viens bērns ir mazgadīgs un skaistā fotogrāfijā māj tētim lidostā ar roku, bet otrs tūlīt oktobrī piedzims. Un viņa sievai ir parādi, kurus viņa cer nomaksāt tad, kad viņas vīrs nopelnīs naudu Horvātijā. Un beidziet man šeit stāstīt, ka tā ir brīvprātība un ka mēs san­kcionējam šo puišu brīvprātīgo došanos uz Horvātiju. Šie puiši tur nedodas brīvprātīgi pēc pašu iniciatīvas, tā ir viņu iespēja nopelnīt, un viņi apzinās, ka tad, ja viņi atgriezīsies cinka zārkā, nevis ar Latvijas karogu pārklāti, bet ar Dānijas karogu pārklāti, tad tā būs mūsu atbildība, bet viņi 40 000 saņems. Nevis viņi, bet viņu ģimenes saņems, un tā būs viņu ģimenēm iespēja dzīvot tālāk. Vai tad šiem mūsu speciālistiem, kuri ārzemēs ir tik labi apguvuši kara mākslu, šeit pat nav ko darīt?[..]»

Alfrēds Čepānis (Demokrātiskā partija «Saimnieks»): «Es nupat šodien saņēmu informāciju no diezgan drošiem avotiem, kā mēdz teikt žurnālisti, ka šie puiši, sēdēdami Dānijā un gaidīdami Saeimas atļauju vai aizliegumu piedalīties miera uzturēšanas spēku misijā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā… ka viņiem ir kļuvis garlaicīgi, viņi ir iedzēruši šņabi, sakāvušies savā starpā, laikam arī kāds dānis tur ir trāpījies pa vidu, tāpēc dāņi paši vai nu daļu no viņiem, vai pat visus sūta atpakaļ uz Latviju, jo tādi «karavīri» (pēdiņās) viņiem nav vajadzīgi. [..]»

Andrejs Krastiņš (Latvijas Nacionālā neatkarības kustība): «Man liekas, visi aizmirst, ka mēs sūtām šos miera uzturēšanas spēkus — kareivjus, virsdienesta kareivjus, profesionālus virsniekus —, apbruņotus ar ieročiem, ietērptus uniformās ar Latvijas atšķirības zīmēm un tā tālāk un tā joprojām… Tieši tāpēc tur sūta. Un te grib mums teikt, ka nedrīkst sūtīt tāpēc, ka tur it kā šaujot, ka tur braukājot tanki un ka var arī izcelties karš. Nu tieši tāpēc jau tur sūta karavīrus, nevis misionārus, nevis pavārus vai bērnudārzu audzinātājus. Tieši tāpēc sūta karavīrus uz turieni. Taču mums šeit grib pateikt, ka nedrīkst sūtīt karavīrus, jo tur šauj. Jā, tieši tāpēc viņi tur brauc, tāpēc ir ANO miera uzturēšanas spēki, un tur ir tā jēga. Un es domāju, ja mēs šeit tagad nobalsosim par to, ka atļaujam mūsu Nacionālo bruņoto spēku brīvprātīgajiem doties uz Horvātiju, tad mēs nobalsosim arī par to, ka mēs esam gatavi vajadzības gadījumā aizstāvēt savu valsti, jo savādāk man ir šaubas, klausoties šīs runas, ka mums nekur nav jāiemaisās, ka mums tikai šeit ir jāsēž un jāklusē, ka mūs jau Rietumi neaizstāvēs un tamlīdzīgi. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka šie cilvēki nebūtu gatavi aizstāvēt arī Latvijas Republiku tādā krīzes brīdī. It sevišķi tagad, kad tuvojas 18. augusts, atcerēsimies, ka šodien ir 17. augusts un rīt ir 18. Un pēc tam ir 19. augusts. Atcerēsimies to, kas notika 1991. gadā šajā laikā. Un kurš kurā pusē tur stāvēja. Atcerēsimies to un nobalsosim par mūsu miera spēku nosūtīšanu, dosim atļauju viņiem braukt uz Horvātiju. Paldies. (Aplausi.)»

Misija cepure

Debates turpinājās, daži tautas kalpi izteicās par lietas būtību, daži, pārsvarā kreisi politiski orientēti, bija kategoriski pret piedalīšanos «asiņainajā karā bijušajā Dienvidslāvijā». Saeima deva atļauju Latvijas kara­- vīriem doties uz Horvātiju, taču līdz savai pirmajai misijai mūsu karavīriem vēl bija jāgaida gads. 1995. gada 4. augustā Horvātijas armija kopā ar Bosnijas un Hercegovinas bruņotajiem spēkiem uzsāka kaujas operāciju «Vētra» (horv.— «Oluja»), kuras rezultātā visi Horvātijas teritorijā esošie serbu militārie spēki tika sakauti. Pēc šīs kaujas operācijas mainījās arī Horvātijas etniskā karte — apmēram 250 000 šajā valstī dzīvojošo serbu devās bēgļu gaitās. Pēc horvātu faktiskās uzvaras karā ANO sāka izvest savus miera uzturēšanas spēkus no šīs valsts. Mūsu valsts vadība nolēma atlikt mūsu karavīru dalību šajā misijā. 1995. gada 6. septembrī mūsu karavīri no Dānijas atgriezās Latvijā.

Latviešu nacionālo partizānu cīņa pret padomju okupācijas režīmu 1944.—1956.

Jau 1941. gada vasarā, kad Sarkanā armija atkāpās no Latvijas, mūsu partizāni pie Raganas Krimuldas pagastā, Limbažos un Jaun-alūksnes pagastā uzbruka sarkanarmiešu vienībām. Tieši pēc trīs gadiem no austrumiem sākās otra mūsu zemes okupācija, Sarkanās armijas karavīriem sekoja čekistu specgrupas un padomju aktīvisti. Viņu uzdevums bija Latvijā iedibināt padomju varu. Cīņā pret šo mums svešo spēku stingri nostājās nacionālie partizāni. Mežabrāļu rindās stājās bijušie karavīri, aizsargi, policisti un patriotiski noskaņotie jaunieši. Kopā šajā laika periodā partizānos iestājās vismaz 20 000 cilvēku, kuri bija apvienoti 961 vienībā. Mežabrāļu darbība pārklāja gandrīz visu Latvijas teritoriju, taktisku apsvērumu dēļ viņi aktīvas darbības pie lielajām pilsētām neveica, jo tur izvietojās spēcīgas okupantu karaspēka vienības.

Nacionālo partizāņu kaujas

Nosacīti mūsu partizānu karu var iedalīt divos posmos:

1. Aktīvas darbības posms 1944./1946. gadā. Mežabrāļi grupējās skaitliski lielās vienībās un uzbruka dažādiem okupācijas režīma objektiem — tika ieņemtas 42 pagastu izpildkomitejas. Intensīvākais un asiņainākais cīņu laiks.

2. Padomju vara Latvijā nostiprinājās, čekisti sekmīgi cīņā pret partizāniem iesaistīja nodevējus. Mežabrāļi sadalījās mazākās vienībās, aktīvas militāras darbības notika retāk, galvenā uzmanība tika pievērsta izdzīvošanai un propagandas darbam. Liels trieciens mežabrāļiem bija 1949. gada 25. marta Latvijas civiliedzīvotāju masveida deportācija uz Sibīriju. Nesaņemot ārvalstu atbalstu un atrodoties gandrīz pilnīgā izo­lācijā, partizānu kustība pamazām apsīka. Pēdējais zināmais partizāns Pēteris Sviklāns legalizējās Smiltenē 1957. gada 14. maijā.

Nacionālajiem partizāniem bija savs apbalvojums — ordenis «Kalpaka krusts». Nelegāli mežabrāļi izplatīja vairākus izdevumus: «Brīvības Balss», «Daugavas Vanagi», «Kurbads», «Latvija», «Mazais Latvis», «Mūsu Sauksme», «Māras Zeme», «Meža Vēsture», «Sudrabotā Saule», «Tālavas Taure», «Tēvzemei un Brīvībai», «Tēvijas Vanagi» un «Vilkaču Sauciens». Tādējādi tika atmaskota okupācijas režīma darbība un tautā uzturēta neatkarīgās Latvijas valsts ideja. Ir zināmi daudzi partizānu vienību nosaukumi — «Jūrnieks», «Kanādas piecīši», «Klusētājs mežs», «Mazais Jānis», «Mazā Līzīte», «Melnais sikspārnis», «Melnais Voldis», «Nēģeri», «Sils», «Tērauds», «Tēvijas vanagi», «Zaļais vilks» u.c. Kopumā šajā laikā mūsu mežabrāļi veica ap 2700 dažādu uzbrukumu (t. sk. vairāk nekā 40 kaujas, diemžēl vairāku kauju norises vietas mūsdienās nav iespējams noteikt). Fiziski latviešu nacionālie partizāni tika sakauti, bet okupanti nespēja mūsu tautā iznīcināt ideju par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Tas arī ir galvenais mežabrāļu kara nopelns.

Datus apkopojis Jānis Hartmanis.