Kā nodrošināt pārākumu nākotnes karadarbībā?

Sākums šā gada janvāra numurā.

ASV Aizsardzības ministrijas ekspertu ziņojumā ir apkopotas 10 tehnoloģijas un faktori, kas varētu kļūt izšķiroši amerikāņu militāro vienību uzvarām nākotnes karos.

6. Ātrgaitas laivas ar ložu drošiem korpusiem
Mūsdienās karadarbībai atklātā okeānā ASV Jūras spēkiem nav sāncenšu — aviācijas bāzes kuģi, raķešu kreiseri, eskadras mīnukuģi utt. Taču nākotnes konfliktos pārsvaru spēs gūt tie, kuri operēs ar mazgabarīta ātriem, manevrētspējīgiem un radaros mazpamanāmiem peldlīdzekļiem, kas varēs pildīt uzdevumus seklo ūdeņu zonās. Svarīgai jauno un drošo laivu iezīmei vajadzētu būt vienkāršai apkalpei un remontam. Mūsdienās jau ir uzbūvēti vairāki ultramodernu civilmilitāru laivu konceptmodeļi (piemēram, «Barracuda»). Taču joprojām turpinās izejmateriālu meklējumi, jo alumīniju ir problemātiski metināt, turklāt remonts šādām laivām vienmēr ir veicams speciālos dokos. Zinātnieki strādā pie jaunās paaudzes kompozītmateriāliem, kas būtu vieglāki un drošāki. Tiek meklētas arī masas ziņā mazākas un efektīvākas piedziņas sistēmas, kas ļautu lielāku masas rezervi atstāt bruņu korpusa izveidei un nodrošinātu labāku laivas veiktspēju (durability).

«Barracuda» — paredzēta desantēšanai no helikoptera, ātrums līdz 80 km/h, ložu droša kabīne 10 personām.
«Barracuda» — paredzēta desantēšanai no helikoptera, ātrums līdz 80 km/h, ložu droša kabīne 10 personām.

7. Komunikācijas sistēmas jebkurā pasaules punktā
Militāro tehnoloģiju lietošanai, efektīvai plānošanai, loģistikai un daudzām citām bruņoto spēku darbības jomām ātrs un drošs platjoslas internets ir primāri noteicošais faktors. Taču vēl ir tāls ceļš ejams, līdz militārpersonas varēs reālā laika režīmā radīt un pārsūtīt audio, video un cita veida informāciju neierobežotā apjomā un lielā ātrumā. Kamēr civilajā sektorā daudzās valstīs jau tiek lietots 4G un izstrādes pirmajās stadijās ir 5G platjoslas interneta tehnoloģijas, militārajā vidē vēl tikai testē 3G sistēmas, kuras varētu izvietot ātri uzslejamās pagaidu stacijās uz zemes, ārpus militārā transporta. Mūsdienās zemākā taktiskā līmeņa vienības var komunicēt tikai vienu līmeni uz augšu pakļautības ešelonā, taču ar modernu vied­ierīču palīdzību komunikācija būs iespējama vairākus līmeņus uz augšu, tajā skaitā nodrošinot kritiskās izlūkinformācijas ātras ieguves priekšrocības. Nesenā pagātnē nakts­redzamības ierīces padarīja amerikāņu karavīrus neaizsniedzamus iespēju ziņā, salīdzinot ar pretiniekiem, kuriem nebija šādu tehnoloģiju. Līdzīgu efektu radīs platjoslas interneta ieviešana militārās komunikācijas jomā.

8. Domājošie roboti
Mūsdienu konfliktos kaujas laukā tiek izmantoti gaisa, zemes un jūras aparāti, kuriem nav vajadzīgs pilots uz klāja, taču vajadzīgs operators, kurš tos vada un kontrolē no attāluma. Visa lēmumu pieņemšanas atbildība ir uz operatora pleciem. Taču nākotnē vislielākās priekšrocības kaujas laukā varēs nodrošināt tādi bezpilota aparāti, kuri spēs domāt, analizēt un pieņemt lēmumus patstāvīgi, turklāt komunicēt ar operatoru verbālā veidā reālā laika režīmā. Jūras, gaisa un zemes robotu maksimāla autonomitāte ir jāveido pēc cilvēka prāta darbības principiem, jo katrs cilvēks pakāpeniski iemācās strādāt dinamiskā vidē, adaptējas pie apstākļiem, prognozē notikumus utt. Mūsdienu lielākais izaicinājums ir izstrādāt domājošas sistēmas, kas bez cilvēka iejaukšanās spētu operēt un paveikt augstas sarežģītības pakāpes uzdevumu mainīgā vidē ar neskaidriem nosacījumiem. Realitāte ir tāda, ka mūsdienu modernajiem bezpilota lidaparātiem uzdevuma izpildei ir nepieciešams piesaistīt tikpat daudz augsti tehnoloģiski izglītota personāla, kā tas nepieciešams pilotējamās sistēmās. Tādējādi ir pāragri svinēt uzvaru tikai tāpēc, ka pilots vairs neatrodas gaisa, jūras vai zemes aparātā, kamēr noteiktā attālumā tiek nodarbināta vesela speciālistu komanda.

9. Lētāka šķidrā degviela
Patlaban ASV bruņotajos spēkos tiek izmantots degvielas standarts JP-8, kas ir lētākais produkts, ko var saražot no ogļūdeņraža izcelsmes derīgajiem izrakteņiem. Ja būtu iespējams tikt pie lētākas degvielas pietiekamā apjomā, Pentagons katru gadu varētu ietaupīt miljardiem dolāru. ASV Gaisa spēki jau sākuši pāreju uz biodegvielu, taču tā ir dārgāka, kaut arī šādas degvielas iegūšana notiek saskaņā ar zaļās enerģijas prasībām. Tehnoloģiju izstrādes kompānijas jau uzsākušas projektus, kuru mērķis ir iegūt plašam un ilgstošam patēriņam pietiekamu atjaunojamās zaļās enerģijas avotu. Svarīga prasība nākotnes degvielai būs izturība pret sasalšanu.

10. Ilgtspējīgas plaša redzeslauka gaisa novērošanas ierīces par zemākām izmaksām 

«Global Hawk».
«Global Hawk».

Mūsdienās plaši izmantojamie bezpilota lidaparāti (BPL) «Predator» vai «Global Hawk» operē attiecīgi līdz 7500 m un līdz 16 500 m augstumā. To izlūkošanas kapacitāte ir diezgan laba, taču BPL ekspluatācijas izmaksas ir ļoti augstas.  Viena stunda «Predator» darbībā izmaksā 9000 dolāru, bet «Global Hawk» — 27 000 dolāru. Stratosfēras līmeņa BPL (operē virs 20 000 m augstumā) ir ekspluatējami lētāk, turklāt to redzeslauks ir plašāks. Stratosfēras BPL ir dažas priekšrocības salīdzinājumā arī ar satelītiem, kuru ražošana un nogādāšana orbītā ir ļoti dārga, vienlaikus pastāvot lielam sprādziena riskam starta laukumā. Turklāt satelīts, lai arī aplido Zemi vairākkārt diennakts laikā, nespēj fokusēties uz konkrētu izlūkošanas objektu. Visu situāciju sarežģī tas, ka stratosfēras BPL ir neizbēgams mērķis pretinieka pretgaisa aizsardzības līdzekļiem, kamēr satelīti lido salīdzinoši drošā vidē. Tādējādi izlūkošanas jomā joprojām ir aktuāli izstrādāt tādu gaisā bāzējamu izlūkošanas ierīci, kurā tiktu apvienota ekspluatācijas efektivitāte un drošība.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.

Foto — http://metro.co.uk; https://upload.wikimedia.org.

Ārzemju ziņas

Brisele

NATO un ASV pastiprinās militāro klātbūtni Eiropā

Šī gada 10. februārī NATO aizsardzības ministru sanāksmē Briselē pieņemts lēmums paplašināt alianses militāro klātbūtni NATO austrumu flangā.

Neilgi pirms ministru sanāksmes Lielbritānijas laikrakstā «The Guardian» tika publiskota informācija, ka NATO klātbūtnes paplašināšanai Austrumeiropas reģionā Lielbritānija esot gatava nosūtīt uz Baltijas jūru piecus karalistes karakuģus, tajā skaitā fregati «HMS Iron Duke», eskadras mīnukuģi «Type-45» un mīnu tralerus.

«HMS Iron Duke» (priekšplānā) kopā ar apgādes kuģi.
«HMS Iron Duke» (priekšplānā) kopā ar apgādes kuģi.

Latvija, Lietuva, Igaunija, kā arī Polija, Bulgārija un Rumānija ir paudušas gatavību nodrošināt uzņemošās valsts atbalsta funkcijas NATO spēku vienībām, lai mazinātu Krievijas uzbrukuma draudus. NATO plāno minētajās sešās valstīs rotācijas kārtībā izvietot ne tikai kuģus, bet arī aptuveni 1000 sauszemes spēku karavīru (katrā valstī). Pagaidām nav publiskota informācija, kad tieši jaunas alianses jūras un sauszemes vienības varētu dislocēt katrā no šīm valstīm. Vēl nav arī zināms, kurās ostās uzturēsies alianses karakuģi un kurās vietās tiks dislocēti NATO sauszemes kontingenti. Visticamāk, šie lēmumi tiks pieņemti NATO samitā Varšavā šī gada vasarā.

NATO apņemšanās paplašināt klātbūtni Austrumeiropā ir izskanējusi drīz pēc tam, kad ASV paziņoja, ka 2017. gadā četras reizes (līdz 3,4 miljardiem dolāru) palielinās finansējumu amerikāņu militārās klātbūtnes finansēšanai Eiropā. Jau 2015. gada vasarā ASV pārstāvji oficiāli paziņoja par plāniem vairākās Eiropas valstīs rotācijas kārtībā izvietot aptuveni 250 smagās kara tehnikas vienību. ASV pārstāvji precizēja, ka amerikāņu smagā tehnika (tanki, bruņumašīnas, paš­- gājējartilērija) tikšot pārdislocēta uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, Poliju, Vāciju, Rumāniju un Bulgāriju.

NATO un ASV paziņojumos par jaunu militāro vienību izvēršanu Eiropā tiek uzsvērts, ka tās nebūs pastāvīgi dislocētas vienības, tās nomainīs cita citu rotācijas kārtībā. Regulāri tiks rīkotas dažādas kopīgas NATO vienību un uzņemošo valstu nacionālo kontingentu jūras, gaisa un sauszemes mācības, lai uzlabotu kaujas gatavības līmeni un vajadzības gadījumā efektīvāk atvairītu drošības draudus.

PrintIzskata iespēju ilgāk saglabāt obligāto militāro dienestu

Lietuvas parlaments pirms gada bija pieņēmis lēmumu atjaunot obligāto militāro karaklausību laika periodam no 2015. līdz 2020. gadam. Taču drošības situācijas izmaiņas un apdraudējuma pieaugums no austrumiem ir atgriezis Lietuvas dienaskārtībā jautājumu par obligātā militārā dienesta (OMD) saglabāšanas lietderību ilgāk, nekā bija plānots iepriekš. Pagaidām ir nolemts OMD pagarināt līdz 2021. gadam, taču šis lēmums nav galīgs.

Lietuvas BS gadadienai veltītā parāde.
Lietuvas BS gadadienai veltītā parāde.

Nesen pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma sabiedriskās domas izpētes kompānija RAIT veikusi aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi pret OMD. Aptaujas dati liecina, ka gandrīz 75% lietuviešu pozitīvi vērtē obligāto karaklausību, turklāt viņi atbalstītu savu tuvinieku lēmumu brīvprātīgi pieteikties dienestam armijā. Turpretī 19% respondentu paziņoja, ka neatbalstītu radinieku lēmumu dienēt OMD. Atbildot uz jautājumu, vai bija pareizs lēmums Lietuvā atjaunot OMD, 68% atbildēja apstiprinoši, bet 26% — noraidoši.

2015. gadā, kad sākās OMD atjaunošanas projekts, deviņu mēnešu pamatapmācības kursu beidza 3010 lietuvieši. 2133 no tiem pieteicās brīvprātīgi pirms sarakstu publiskošanas, bet 877 — tika iekļauti iesaucamo sarakstos un tad ieradās un pieteicās dienestam. Apkopojot statistiku, noskaidrots, ka līdz 2016. gada 15. februārim OMD ir pieteikušies jau gandrīz 1200 brīvprātīgo, kas nav bijuši iekļauti sarakstos. Šajā pašā laika periodā 599 cilvēki no iesaucamo sarakstiem ir vērsušies ar lūgumu pacelt viņu uzvārdus sarakstā augstākās pozīcijās, lai varētu ātrāk apgūt militārās pamatapmācības kursu.

PrintPlāno palielināt finansējumu militārās tehnikas iegādēm

Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Laiena ir iesniegusi parlamentā priekšlikumu, kas paredz turpmākajos 15 gados papildus piešķirt 130 miljardus eiro militārās tehnikas un bruņojuma iegādēm (ārpus militārā budžeta). AM priekšlikumā tostarp norādīts, ka perspektīvā militāro iegāžu izdevumi būtu jāiekļauj militārajā budžetā, veidojot vienotu resursu paketi. 2015. gadā Bundesvēra budžets bija 33 miljardi eiro.

Ja priekšlikums tiks apstiprināts, līdz 2030. gadam bruņojumam ik gadu tiks iztērēts gandrīz par 9 miljardiem eiro vairāk, nekā bija plānots līdz šim. Militārā resora priekšlikums paredz ne vien liela skaita jaunu sistēmu un militāro platformu iegādi, bet arī Bundesvērā jau esošā bruņojuma apkopi, remontu un modernizāciju. Kopumā ir izstrādāts saraksts ar 1500 pozīcijām, kuras, pēc AM vadības ieskatiem, būtu jārealizē līdz 2030. gadam.

«Puma».
«Puma».

Saraksta augšgalā ir minēta nepieciešamība nekavējoties palielināt tanku «Leopard-2» skaitu no 225 līdz 320 vienībām, izlūkošanas bruņumašīnas «Fennek» — no 217 līdz 248, bruņutransportierus «Boxer» — no 272 līdz 402 (riteņu formula 8×8), pašgājējlielgabalus «PzH-2000» — no 89 līdz 101 vienībai. Turklāt Bundesvēra ierindā vajadzētu saglabāt un modernizēt 192 kājnieku kaujas mašīnas «Marder» un turpināt projektu, kas paredz 342 kājnieku kaujas mašīnu «Puma» iegādi. Militārais resors nav nodevis atklātībai plānus par gaisa un jūras spēku bruņojuma modernizācijas nodomiem.

arz NH-90_ILA-2006_2

Īstenojot šo ambiciozo plānu, Bundesvērā visas vienības būšot pilnībā nokomplektētas ar tehniku. Tagad tehniskā nodrošinājuma rādītājs svārstās vidēji 70% robežās, taču pastāv nopietnas problēmas ar rezerves daļu krājumiem. Realitātē vidējie rādītāji objektīvi neatspoguļo kopējās kaujas gatavības līmeni. Lai gan pārsvarā Bundesvēra vienībās kaujas gatavība un nodrošinājums ar materiāltehniskajiem resursiem ir augstā līmenī, liela daļa apakšvienību tomēr nav gatavas uzdevumiem. Piemēram, tikai septiņi no 43 ierindā esošajiem triecienhelikopteriem «Tiger» ir pilnā kaujas gatavībā. Savukārt no 40 transporta helikopteriem NH-90 pilnā gatavībā ir tikai pieci. No 93 triecienlidmašīnām «Tornado» pilnā gatavībā ir 38, bet no 114 iznīcinātājiem «Typhoon» — kaujai gatavi 38. No 50 militārās aviācijas transporta lidmašīnām «C-160 Transall» izlidojumiem gatava tikai 21.

Print

Uzlabos pašgājējartilērijas arsenālus

Norvēģijas Aizsardzības ministrija februārī publiskojusi pretendentus, kas potenciāli var kļūt par jaunu pašgājējartilērijas iekārtu piegādātājiem Karaliskajiem bruņotajiem spēkiem (KBS). Līdz 2020. gadam Norvēģija plāno nomainīt 14 novecojušās kāpurķēžu artilērijas iekārtas M-109A3GN, aizvietojot tās ar 24 jaunām iekārtām. Šī gada janvārī Norvēģija rīkoja vairāku firmu piedāvātās tehnikas praktiskos izmēģinājumus, un rezultātā tika izraudzīti šādi pretendenti: «K-9 Tender», «Caesar», PzH-2000 un M-109. Galīgais lēmums tiks pieņemts 2017. gadā.

«Caesar».
«Caesar».

Norvēģijas artilērijas modernizācijas programmai ir garāka notikumu vēsture. Proti, 1995. gadā Norvēģija noslēdza ar Zviedriju vienošanos, kas paredzēja, ka kompānija «BAE Systems» pēc abu valstu pasūtījuma izstrādās jaunu 155 mm kalibra pašgājējartilērijas kompleksu «FH-77 BW L52 Archer», balstoties uz velkamās haubices FH-77 projektu. 2010. gadā tika izstrādāts Norvēģijas un Zviedrijas kopīgs pasūtījums, paredzot, ka kompānija «BAE Systems» saražos katrai valstij pa 24 paš­gājējartilērijas kompleksiem «FH-77 BW L52 Archer» (riteņu formula 6×6). Taču programma ļoti būtiski atpalika no izpildes grafika sakarā ar daudzajiem trūkumiem, kas tika atklāti jaunajās artilērijas iekārtās. Norvēģija nebija ar mieru tik ilgi gaidīt un 2013. gadā izstājās no sadarbības līguma.

Tikmēr Zviedrija turpināja sadarboties ar «BAE Systems» trūkumu novēršanā. Rezultātā šī gada 1. februārī Karalisko bruņoto spēku 9. artilērijas pulkam (Bodena) tika piegādāti pirmie četri «Archer». Atlikušos 20 kompleksus Zviedrija saņemšot līdz 2017. gada beigām.

ATMOS.
ATMOS.

Arī Dānija ir aktivizējusi pasākumus artilērijas sistēmu modernizācijai, lai aizvietotu ierindā esošās sistēmas M-109A3. Dānijas izsludinātajā konkursā ir uzvarējuši trīs potenciālie pretendenti — «K-9 Tender», «Caesar» un ATMOS. Tuvākajā laikā Dānija paziņos galīgo lēmumu. Netiek izslēgta iespēja, ka Dānija varētu apvienoties ar Norvēģiju izdevīgāka artilērijas kompleksu iegādes līguma noslēgšanai.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://upload.wikimedia.org; http://en.delfi.lt; https://en.wikipedia.org; http://data3.primeportal.net; https://www.elbitsystems.com.

Izraidīto ceļš — Sibīrija

1940. gada vasarā trīs Baltijas neatkarīgās valstis: Lietuvu, Latviju un Igauniju okupēja padomju karaspēks. Jau drīz vien pēc militārās okupācijas sekoja šo valstu aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā. Jaunā padomju vara gandrīz uzreiz pēc okupācijas sākuma sāka izrēķināties ar sev nevēlamajiem vēl nesen neatkarīgo valstu pilsoņiem. Padomju pirmā okupācijas gada represijas savu kulmināciju sasniedza 1941. gada 14. jūnijā, kad vienā naktī no Latvijas izsūtīti 15 424 cilvēki, kurus ieslodzīja padomju koncentrācijas nometnēs Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Šogad šim notikumam aprit 75 gadi.

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis

Diezgan ilgi apsvēru, vai drīkstu un vai vajag šo vēstījumu darīt zināmu plašākai sabiedrībai. Tas ir manas vecmāmiņas vai, kā mēs, mazbērni, viņu saucām, omammas skarbais dzīvesstāsts, kas apkopots no viņas pierakstiem, kuri tapuši pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Mūža norietā, kad sliktās veselības dēļ vecmāmiņa vairs nespēja aktīvi piedalīties ikdienas darbos un bija savu bērnu aprūpē, parādījās brīvs laiks, ko varēja veltīt sev, un viņa gremdējās  atmiņās. Viņa sāka izvērtēt notikumus, meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēku dzīvē ir tik daudz ciešanu. Viņas  atskaites punkts bija pašas pieredze, traģēdija, kas izjauca dzīves ritējumu, izpostīja viņas jaunību, ģimeni, Dzimteni, iedragāja ticību taisnībai un Dievam. Šī nelaime skāra daudzus jo daudzus, melnā nakts tumsā tā spēji pieklauvēja pie mājas durvīm un izrāva cilvēkus no ierastās vides, šķīra vīrus un sievas, vecākus un bērnus, šķīra no Dzimtenes.

Savu ieceri apkopot vecmāmiņas pierakstus publicēšanai es saskaņoju ar savu mammu un viņas brāli — omammas bērniem, kas abi arī ir represētie, jo piedzimuši izsūtījumā. Viņi deva man savu svētību, sakot, ka šis vēstījums
sasniegs cilvēku sirdis un ka noteikti būs arī tādi, kas sapratīs visu no pusvārda, jo paustajos notikumos ieraudzīs arī sevi. 

Esmu tik pateicīga dēlam Albertam, ka viņš man iedeva magnetofonu. Ierakstīju to mūziku, kas man patīk. Patīk arī jautra mūzika, tomēr vairāk mīlu skumjas melodijas. Vispār nevaru saprast, kāpēc man visu laiku ir skumji? Bieži apraudos, pati nezinu, par ko. Kaut kas no sirds laužas ārā. Varu teikt, ka man pašreiz ir viss. Ir jumts virs galvas, siltums, bērni un mazbērni, esmu paēdusi, man pat ir šokolādes konfektes pie gultas. Man tās ļoti garšo. Lai gan tagad arī neesot viegli laiki [1992]. Bet vienmēr jau nevar būt viss labi. Ir visādi laiki bijuši. Dēls Alberts un meita Irmiņa ļoti rūpējas par mani.

Pirmajā rindā otrā no labās puses — omammas māte Jūlija Vītola. Otrajā rindā pa vidu — omammas tēvs (papus) Krišs Vītols. 1931. gads, Tukums.
Pirmajā rindā otrā no labās puses — omammas māte Jūlija Vītola. Otrajā rindā pa vidu — omammas tēvs (papus) Krišs Vītols. 1931. gads, Tukums.

Visu dzīvi taču nevar nodzīvot gaiši un laimīgi, un to slikto jau vairāk ievēro nekā labo. Atminos, kad 1940. gadā ienāca sarkanie, papus teica, ka divas reizes viņam izdevies izmukt no tiem slepkavām. Trešo reizi nepaveicās. Cik atminos no mammas stāstījuma, tad divi pirmie bērniņi viņai nomiruši. Viens dažu mēnešu vecumā, bet otrs bijis ap gadiņu vecs. Es iedomājos, kādi pārdzīvojumi viņai bija. Tad [1917] piedzima mans vecākais brālis — Aleksandrs. Kad sākās revolūcija, papus aizgājis karot Kolčaka armijā — tā laikam bija pirmā reize, kad viņš izvairījās no boļševikiem.

1921. gadā man bija daži mēneši un manējie muka uz Latviju. Mamma vēl stāstīja, ka tikuši līdz Ļeņingradai. Tur naktī gulējuši stacijā, bet papus sēdējis, kamēr visi gulējām, un ar koku atgaiņājis žurkas. Tad vēl mamma stāstīja, kā nopirkusi pienu mums bērniem, bet, kad tas piens nostāvējies, tad tur mazāk nekā puse bijis ūdens, bet burkas dibenā — kaut kādi biezumi.

Pāri Latvijas robežai braukuši ar pajūgu cauri mežiem. Visu laiku baidījās, ka mēs, mazie, nesāktu brēkt, jo tad varētu kāds izdzirdēt un mūs aizturētu. Tomēr laimīgi tikuši līdz tēvatēva mājām «Slikšāniem» Viesītes pagastā. Tā tad ir bijusi otrā veiksmīgā mukšana no sarkanajiem. Kādu laiku nodzīvojām laukos. Vēlāk papus sāka strādāt Dau­gavpils bankā, pēc tam Ludzā, bet tad viņu pārcēla uz Tukuma banku [1926. gadā]. Tā nu līdz tam nelaimīgajam 1941. gadam dzīvojām labi, normāli. Bet kas tad tas par laiku priekš cilvēka dzīves — divdesmit gadus normāli dzīvot? Ar to arī viss ģimenei beidzās.

..

1941. gada 14. jūnija naktī pulksten trijos ar skaļu klauvējienu pie durvīm mūs pamodināja «nelūgtie viesi». Tieši tobrīd sapņoju, ka sēžu vagona tamburā, stūrī uz grīdas, un katrā pusē man stāv zaldāts ar šau­teni. Un te nu tie bija — viens karavīrs, viens virsnieks un viens privātais — pavecs lauku vīrs vadmalas vamzī. Lika salasīt mantiņas, ko ņemt līdzi. Uzreiz pieteica, ka papum līdzi ņemamās mantas jāliek  atsevišķi. Atceros, ka piegāju pie skapja kaut ko paņemt, un čekistu virsnieks stāvēja man tieši aiz muguras. Pagriezos un dusmās noraustīju plecus. Tik tikko noturējos, lai neiespļautu viņam ģīmī. Tai brīdī baiļu nebija nemaz, bija tikai šausmīgs aizvainojums, bezpalīdzības sajūta un naids. Visu, ko ņēma no skapja, gāza uz grīdas, un allaž sakārtotās istabas vidū bija izveidojusies drēbju un mantu kaudze. Mums toreiz bija mazs kaķēns, un tas tagad spēlējās pa šo mantu kaudzi. Atceros, ka brālis Edmunds gulēja blakus istabā, un mamma nezin kāpēc pārvilka viņam segu pāri galvai, it kā bērnu vēl varētu glābt, paslēpt no nelaimes. Vecākajam brālim Aleksandram kāds bija pateicis, lai uz mājām šai naktī neiet, jo būs izvešana. Tā viņš izspruka no visa šā murga, un viņa dzīve aizgāja pa pilnīgi citu ceļu.

Virsnieks atļāva noiet pagrabā paņemt ēdamo. Mēs jau bijām dzirdējuši, ka no Polijas izsūta cilvēkus uz Padomiju, un mamma, kā bēdu nojauzdama, bija sagādājusi žāvētu gaļu un sakausējusi sviestu, ko salējusi kanniņās. To visu mums atļāva paņemt līdzi. Virsnieks mūs pat mierināja, ka mēs dzīvošot tāpat, tikai ārpus Latvijas robežām. Kad mūs izveda ārā no mājas un noslēdza visu, bija jau gaišs. Atcerējos, ka šajā steigā kaķēns bija palicis mājās. Sāku gauži raudāt, un virsnieks atļāva aiziet pēc kaķēna, to atdevām kaimiņam, kas arī bija pieaicināts šai pasākumā. Atceros, es ļoti raudāju. Papus noglaudīja man galvu un teica: «Ak, tu nabaga kukainīti!»

..

Uz staciju [Tukums 2] mūs veda ormaņa ratos, papum bija jābrauc mašīnā kopā ar čekistiem, kas brauca pa priekšu. Bija agrs rīts, ielas tukšas un klusas. Mājā uz ielas stūra dzīvoja zobārste, pie kuras mēs ārstējāmies. Kad braucām garām, es pamanīju, ka viņa caur aizkara maliņu skatījās, kā mūs aizved.

Stacijā jau bija pulku tādu nelaimīgo kā mēs. Papum lika paņemt savu sainīti ar drēbēm, un zaldāti viņu veda prom uz blakus stāvošo ešelonu. Pat lāga atvadīties neļāva, viņš tikai vairākas reizes atskatījās uz mammu un mums ar brāli. Mamma raudāja, es arī, bet brālis Edmunds īsti nesa-prata, kas tagad notiek. Tā mēs savu papu nekad vairs neredzējām. Tie bija pēdējie mirkļi, kad mūsu skatieni sastapās. Brālim Edmundam bija tikai 15 gadi, tāpēc viņu nepaņēma pie vīriešiem. Iekāpām lopu vagonā, kur bija sataisīti plaukti divos stāvos. Vagonā bija tik mazs lodziņš, ka pa to pat bērns nevarētu izlīst, tomēr — restes bija priekšā. Pie sienas pretim durvīm bija ierīkota «tualete» —  uz cauruma grīdā bija uzlikta kaste. Nolēmām to «skaisto» vietu aizkārt ar segu. Kad stacijā pienāca vilcieni no Rīgas, mūs ieslēdza vagonos, aizbīdot un aizbultējot durvis. Vēlāk tās atkal atvēra. Nolemtos cilvēkus tik veda un veda klāt, šķīra vīriešus no ģimenēm un izvietoja ļaudis tiem paredzētajos lopu vagonos. Asarās bija teju katrs otrais. Bērni bija neizpratnē par to, kas notiek, daudzi ar interesi lūkojās apkārt uz vilcieniem, uz bruņotajiem karavīriem un satrauktajiem pieaugušajiem vagonos. Uz staciju atnāca skolas biedri. Pavisam klāt jau nelaida, bet pa gabalu varējām sasaukties un parunāt.

Pirmais no kreisās — Alberts Širokovs (omammas dēls), ommamas māte Jūlija Vītola, omamma — Tatjana Vītola un Irma Širokova (omammas meita). 1961. gada jūnijs.
Pirmais no kreisās — Alberts Širokovs (omammas dēls), ommamas māte Jūlija Vītola, omamma — Tatjana Vītola un Irma Širokova (omammas meita). 1961. gada jūnijs.

Pēc pāris dienām vajadzēja notikt manam izlaiduma vakaram ģimnāzijā. Vēlāk, kad atgriezos Latvijā, satiekot bijušos klases biedrus, tie stāstīja, ka saņēmuši gatavības apliecības un visi aizgājuši projām, klaiņojuši pa Tukuma ielām un nekādu balli nav svinējuši. No manas klases bijām četras meitenes, kas tika aizvestas šai dienā izsūtījumā. Jā, kas to varēja zināt, ka pēc nedēļas sāksies karš. Pareizi izdarīja vecākais brālis Aleksandrs, ka paklausīja draugu padomam un 13. jūnija vakarā nepārnāca mājās. Viņu būtu iebāzuši vilcienā pie vīriešiem. Tiem vilcieniem maršruts bija tai pašā virzienā, tikai uz citu lēģeru vietām, kur tos jau gaidīja dzeloņdrāšu apjoztas nometnes. Un toreiz jau arī bija tāda bērna domāšana. Pat iedomāties nevarēja, ka varētu nomukt kaut kur un pamest mammu vagonā. Tādas iespējas bija. Piemēram, brālis Edmunds gāja pēc ūdens vai uz stacijas bufeti kaut ko nopirkt. Gāja taču no katra vagona un gāja daudzi, viņu bars bija liels. Ja pamanītos, tad pazust šajā jūklī noteikti varētu.

Atceros, ka sēdēju uz vagona grīdas pie durvīm, kājas lejā šūpojot, un sarunājos ar jaunpienācējiem. Šai brīdī pienāca kārtējais vilciens no Rīgas, un kareivji taisīja durvis ciet vagoniem, arī mūsējam. Kad kareivis bīdīja durvis ciet, man uznāca dusmas, un es pēdējā brīdī paspēru kāju uz priekšu viņa virzienā, it kā gribētu viņam iespert. Vagona durvis aizcirtās, bet kareivis lamādamies atgrūda tās vaļā, ielēca mūsu vagonā un pārskaities prasīja, kurš nupat bija pie durvīm. Kamēr viņš taisīja vaļā durvis, es paspēju uzrausties uz mūsu augšējā plaukta, un mamma pārsedza mani ar segu. Kareivis ārdījās un bļāva, ka viņš tūlīt nošaušot to, kas viņam gribēja iespert. Visi bija pārbijušies, bet cieta klusu. «Ahraņņiks» lamādamies izlēca ārā un ar sparu aizgrūda vagona durvis.

Mūsu vilciena sastāvs ceļā devās tikai naktī — tas mūs veda pretī «gaišajai nākotnei dižajā Padomju Savienībā».

..

«Ceļojums» uz Sibīriju bija vienmuļš un ilgs. Visi bija ārkārtīgi nomākti, jo katrs gremdējās domās par to, kas viņu sagaida. Pa ceļam lielākajās stacijās vilciens apstājās, lai varētu paņemt ūdeni vai kaut ko ēdamu. Mums spaiņos nesa zupu un prosas biezputru. Zupai un biezputrai pa virsu peldēja kaut kāds sarkanbrūns eļļains šķidrums, bet to vienmēr nolējām nost. Joprojām atceros, cik šis «sarūpētais» ēdiens bija pretīgs. Jāteic, ka badu vēl nejutām, jo šis tas bija palicis no tā, ko bijām paņēmuši līdzi no mājām. Taču gadījās reizes, kad pārbraucieni bija ilgāki un pieturvietas retas. Tad gan gāja smagi, jo pietrūka ūdens, un mēs cietām slāpes. Šķērsojot kādu kalnainu apgabalu, šķiet, Urālos, vilcienu apturēja neapdzīvotā vietā, lai mēs varētu padzerties. Izkāpuši no vagoniem, nevarējām saprast, kur tad lai padzeras?! Mums norādīja uz peļķēm, kurās bija tumšs, brūns ūdens. Un mēs dzērām, jo slāpes bija neciešamas, tā ka mute lipa ciet. Kad es tagad padomāju, tas ūdens laikam bija brūns no kalnos esošajiem minerāliem, tā ka netīrs vai kaitīgs tas nevarēja būt.

Galapunktā tikām tikai 1941. gada augusta sākumā. Nobraucām līdz Krasnojarskai, tur mūs izsēdināja no vilciena un izmitināja kaut kādās barakās. Tās man nav palikušas atmiņā, bet atceros, ka līdz barakām bija jāiet pa diezgan augstām laipām. Baidījāmies iekrist ūdenī, jo laipas stipri līgojās. Pēc pāris dienām mūs «nokrāva» lielā baržā uz Jeņisejas upes, un baržu vilka mazs kuģītis. No tā brauciena atceros tikai naktis, jo baržā atradāmies tumsā visu laiku, un man sajuka, kad ir diena un kad nakts. Gulēju dienā, bet nomodā biju naktī, jo visu laiku bija tikai tumsa un tumsa. Izsēdināja mūs Galaņinas ciematā Kazačinskas rajonā, tas atradās Jeņisejas krastā. Izkravājāmies krastā, apsēdāmies un nevarējām saprast, no kurienes tik daudz mazu mušiņu mums mācās virsū. Tās bija kā melns mākonis. Tās līda, kur tik spēja, acīs, ausīs, degunā, un trakākais bija tas, ka mušiņas koda. Atgaiņājoties pārgājām uz citu vietu, bet tur — tas pats. Tad mums paskaidroja, ka mušiņas ir visur un no tām pamukt nav iespējams.

Atceros, ka pirmā doma, izkāpjot no baržas krastā, visiem bija viena — gribējās kartupeļu, jo garajā ceļā mēs par tiem bieži prāto­- jām. Tad nu daži gāja tos kartupeļus meklēt, un jaunākais brālītis Edmunds arī gāja kopā ar pārējiem. Visa brauciena laikā Edmunds bija tas, kas skrēja pēc ūdens un pēc pārtikas, viņš rūpējās par mums, cik nu bija viņa spēkos. Tiesa, neatceros, vai toreiz kartupeļu meklējumi vainagojās ar kādiem panākumiem.

Tā nu mēs sēdējām Galaņinā, cīnījāmies ar uzmācīgajām mušiņām un gaidījām, kad mums atbrauks pakaļ no kolhoziem un sovhoziem.

Turpinājums sekos.

Pulkvedis Kris Ķūķis (1874—1945)

Kad pārlapojam pagājušā gadsimta divdesmito gadu Latvijas presi, Kriša Ķūķa vārds tajā atrodams bieži. Nav daudz Latvijas armijas virsnieku, kas tā laika rakstos minēti gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē.

Pulkvedis Krišs Ķūķis. 20. gs. 20. gadu sākums.
Pulkvedis Krišs Ķūķis. 20. gs. 20. gad sākums.

Dzimis 1874. gada 28. janvārī Padurē. Pirmo izglītību guvis vietējā Padures skolā. 1895. gadā iesaukts armijā pēc tā sauktās ložu vilkšanas sistēmas. Palicis virsdienestā un piecos gados iepazinis visas karavīra grūtības, nodienot no ierindnieka līdz seržantam. 1900. gadā iestājies Odesas kara skolā. Skolu beidzis 1902. gadā un sācis dienēt kādā no Sibīrijas pulkiem. Krievu—japāņu karā piedalījies jau kā rotas komandieris. Pēc kara — pulka ložmetēju rotas komandieris un ieroču pārzinis. Pirmajā pasaules karā piedalījies no pirmās dienas, vairākkārt ievainots, par varonību apbalvots ar vairākiem Krievijas ordeņiem. 1916. gadā ievainots un kritis gūstā, no kura atbrīvots 1919. gadā. Tajā pašā gadā atgriezies Latvijā un iestājies tās armijā.

Latvijā K. Ķūķis no armijas vadības saņēma uzdevumu formēt 12. Bauskas kājnieku pulku. To viņš izdarīja un kopā ar pulku cīnījās Latgales frontē. Par kaujas nopelniem šajās cīņās apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Iestājoties miera laikam, K. Ķūķis iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas garnizona priekšnieku. It kā ļoti vienkārši un parasti, kā daudziem Latvijas virsniekiem: dzimis, mācījies, karojis, apbalvots, komandējis utt. Tomēr Kriša Ķūķa liktenis izveidojās citādi.

Ar iecelšanu par divīzijas komandieri, kuras štābs atradās Liepājā, K. Ķūķis iznāca uz Latvijas pēckara militārās un politiskās vēstures skatuves. Viņa laikabiedru mūsu vidū vairs nav. Ir tikai publikācijas presē, kā arī vairākas brošūras, kuras sarakstījis pats pulkvedis un viņa laikabiedri. Piemēram, 1924. gadā Mednieka sarakstītā un izdotā brošūra «Pulkveža Ķūķa lieta». Visus šos materiālus kritiski caurlūkojot, diez vai būs iespējams precīzi un nekļūdīgi izvērtēt pulkveža darbību Liepājā  no 1921. līdz 1924. gadam, jo mūs šķir liels laika posms.

Jā, K. Ķūķis bija nacionāli domājošs virsnieks, kurš ar sirdi un dvēseli ticēja 1918. gada 18. novembra Latvijai. Viņa devīze bija: «Visu par Latviju!» Viņš sekoja savai devīzei ne tikai vārdos, bet arī darbos. Liepājas garnizonā viņš centās ieviest nacionālo garu. Ar šo rīcību K. Ķūķis iemantoja daudz pretinieku un savai darbībai — pretdarbību demokrātijas vārdā, kas beidzās ar viņa atcelšanu no amata. Tajos gados Liepāju dēvēja par «sarkano Liepāju», jo jau no gadsimta sākuma tur notika demonstrācijas, streiki, kas mudināja uz pastāvošās iekārtas gāšanu, ekonomikas graušanu. Arī 1921. gadā valsts varas pretspēki, izmantojot demokrātiskās tiesības, Liepājas elektro­stacijā organizēja streiku. Apstājās visas Liepājas rūpnīcas, jo to mašīnu dzinējs bija elektroenerģija. Liepāja tolaik bija otra lielākā rūpnīcu pilsēta. Netika ražota produkcija, valsts kasē neienāca nauda. Bija 1921. gads, kaut gan tikai 1920. gadā bija iestājies ilgi gaidītais miers. Bija jau uzņemti pirmie sakari ar ārzemēm, uz kurieni sūtīja Latvijas ražojumus. Un pēkšņi Liepāja pārtraukusi ražošanu, satricināti visas valsts ekonomiskie pamati. Ko darīt? Streikotāji, savu vadoņu mudināti, bija nepielūdzami. Pulkvedis Ķūķis nosūtīja darbā uz elektrostaciju kareivjus virsnieku vadībā no Liepājas garnizona. Elektrostacija atsāka ražot strāvu, un rūpnīcas varēja turpināt darbu. Pēc laika atgriezās darbā elektrostacijas personāls. Izmantodami iegūto pieredzi, streiku vadoņi uzsāka jaunu, nu jau plašāku streiku — šoreiz ostā. Atkal K. Ķūķis sūtīja savu garnizonu palīgā ostai, jo saprata, ka par neizkrautiem vai neiekrautiem kuģiem jāmaksā soda nauda, bet valsts nav tik bagāta, lai naudu sētu vējā. Turklāt strādnieki streika laikā nepelnīja un viņiem bija jādzīvo no vadoņu runām un dāsnajiem solījumiem. Streiki turpinājās no 1921. līdz 1924. gadam, bet pulkvedim bija tikai viena doma — jebkādos apstākļos jāglābj Latvijas ekonomika. Streiki tika rīkoti ostā, uz dzelzceļa, pastā un citur, un vienmēr pulk­vedis atrisināja streiku jautājumu valstiski, pretēji citādi domājošo iecerēm. Tas radīja nelabvēlīgu attieksmi pret pulkvedi, jo citādi domājošie gan cīnījās par demokrātiju, bet tajā pašā laikā tik grūtajā valsts situācijā grāva tās ekonomiku. Pulkvedis Ķūķis pats «Brīvās Zemes» 1924. gada 8. marta numurā rakstīja: «Karavīri ir savas Tēvijas sargi, un, ja nu Tēvijai draud briesmas no ekonomijas puses, tad karavīru pienākums ir šīs briesmas novērst.  Liepājas garnizona karavīri to ir izpildījuši, par to izpelnījušies pilsoņu atzinību. Liepājas garnizona devīze arvien ir bijusi «Visu par Latviju!», un es ticu, ka viņa paliks arī uz priekšu.»

Pulkvedis K. Ķūķis pirms atvaļināšanās no dienesta. 1924. gada marts.
Pulkvedis K. Ķūķis pirms atvaļināšanās no dienesta. 1924. gada marts.

Tāda bija reālā situācija Liepājā un Liepājas garnizonā no 1921. līdz 1924. gadam. Kā jau tādos gadījumos, arī šajā tika meklētas un atrastas vājās puses. Pulkvedim pārmeta jaukšanos politikā, viena politiskā virziena aizstāvēšanu. Vai viņš toreiz domāja valstiski? Varbūt vajadzēja ļaut tukšot jau tā tukšo valsts kasi, graut prestižu citu valstu tirgotāju acīs, dzīvot bez elektrības? Kas to šobrīd spēs pareizi novērtēt?

Tika panākta K. Ķūķa atstādināšana, un 1924. gada 29. februārī viņš rakstīja savu pēdējo pavēli Liepājas garnizonam sakarā ar pārcelšanos uz Rīgu (kara padomi, dienesta labā). Toreizējais kara ministrs pulkvežleitnants Birkenšteins pārmeta K. Ķūķim pavēļu nepildīšanu, iejaukšanos partiju politis­- kajā dzīvē, tāpēc dienesta labā viņš tika pārcelts uz Rīgu. Tāda bija oficiālā versija. Bet patiesībā? Laiks ir pagājis. Vienu gan var teikt — pulkvedis bija vīrs ar skaidriem uzskatiem, par kuriem nekad nav kaunējies, ar kuriem dzīvojis un strādājis. Viņš atteicās no piedāvātā amata Rīgā un aizgāja dzīvot uz savu saimniecību Padures «Vindolās».

Pulkveža Ķūķa laikā Liepājas garnizons bija izglītības centrs, kurā karavīri varēja iegūt pamatizglītību, tur tika lasītas lekcijas par Latvijas vēsturi, politiku, rādīts kino. Augstā līmenī bija karavīru militārās zināšanas un iemaņas. To apliecināja teicamie novērtējumi armijas manevros un sacīkstēs kara mākslā.

1925. gadā K. Ķūķis tika ievēlēts par deputātu otrajā Saeimā no Nacionālās apvienības. Pēc deputāta pilnvaru beigām viņš atgriezās savās «Vindolās» un turpināja saimniekot, politikā nejaucoties. Pienāca 1940. gads, saimniecību nacionalizēja. Pašu saimnieku represijas neskāra.

Kurzemes divīzijas karavīri parādē. Liepāja, 1922. gada 18. novembris. Ierindas priekšgalā jāj Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis Krišs Ķūķis.
Kurzemes divīzijas karavīri parādē. Liepāja, 1922. gada 18. novembris. Ierindas priekšgalā jāj Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis Krišs Ķūķis.

1941. gadā pēc valsts varas maiņas K. Ķūķis atgriezās «Vindolās». 1945. gada 18. februāra vakars 70 gadus vecajam virsniekam kļuva liktenīgs. Mājās ienāca ļaudis, kuri teicās esam «Sarkanās bultas» (padomju partizānu vienība) pārstāvji, un paņēma pulk­vedi līdzi. Vecais vīrs, ļaunu paredzēdams, esot teicis ienācējiem: «Šaujiet mani tepat sētā, zem maniem svētozoliem!» Tomēr grupas vadītājs noraidījis varbūtību, ka ar pulk­vedi varētu notikt kas ļauns, un mierinājis, ka saimnieks drīz atgriezīsies, jo viņiem neesot vajadzīga viņa dzīvība. Tā pulkvedis aizgājis uz neatgriešanos. Tikai 13. aprīlī tika atrastas viņa mirstīgās atliekas, kas liecināja, ka vecais karavīrs nav miris dabiskā nāvē. Nav miris arī tādā nāvē, kā mirst karavīri. Par notikušo oficiālā padomju prese klusēja. Pēc kara klīda nostāsti par kaut kādu tribunālu, kas tiesājis sev nevēlamās personas. Vai tā bija, un kas tādu tribunālu pilnvaroja?

Krišam Ķūķim bija iespēja aizbraukt no Latvijas, kad tuvojās spēks, pret kuru viņš kādreiz bija karojis. Bet viņš palika, jo uzskatīja, ka tas ir viņa, karavīra, pienākums.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma. 

Latvijas armijas štāba priekšnieks — ģenerālis Aleksandrs Kalējs

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Šā gada 26. februārī aprit 130 gadi kopš Latvijas armijas štāba priekšnieka — ģenerāļa Aleksandra Kalēja dzimšanas. Ievērojamais latviešu karavīrs dzimis Alūksnē, namsaimnieka Georga Kalēja piecu bērnu ģimenē. Pēc pamatizglītības iegūšanas viņš izvēlas apgūt tolaik starp latviešiem populāro skolotāja profesiju, un 1895. gadā beidz Pleskavas skolotāju semināru. Darba gaitas uzsāk Ikšķilē, pēc tam strādā Bolderājā. Tieši plašās svešvalodu (franču, vācu un angļu valoda) zināšanas vēlāk viņam palīdzēja dienesta karjeras veidošanā.

Izšķīries par virsnieka profesijas izvēli, A. Kalējs 1902. gada vasarā sekmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus un septembrī uzsāka mācības Tiflisas kājnieku junkurskolā, kuru kā sekmju ziņā 22. no kopumā 139 jau­najiem virsniekiem beidza pēc nepilniem trīs gadiem — 1905. gada aprīļa beigās. Kopā ar viņu junkurskolu beidza vēl trīs latviešu jaunekļi — Pēteris Avens (sekmju ziņā 31., dienējis Somijas strēlnieku, bet kara laikā latviešu strēlnieku daļās, ieguvis apakšpulkveža pakāpi, komandējis divīziju un bijis armijas komandiera palīgs Sarkanajā armijā, pēc atgriešanās Latvijā — aizsargu pulka komandiera palīgs); Vilis Kevej-Gudže (44., pēc junkurskolas brīvprātīgi piedalījies karā ar Japānu, ieguvis štābkapteiņa pakāpi, no 1914. gada augusta vācu gūstā, vēlāk — Latvijas armijas kapteinis) un Ādolfs Ludzenieks (133., kritis 1914. gada oktobrī, štābkapteinis).

Laiks, kad A. Kalējs beidza junkurskolu, bija sarežģīts — pilnā sparā ritēja Krievijas karš ar Japānu (tieši tāpēc 1905. gada izlaidums notika nevis augustā kā parasti, bet paātrināti — jau aprīlī). Savukārt valsts iekšienē plosījās revolūcija, un tās apslāpēšanā varasiestādes bija spiestas iesaistīt ne tikai Iekšlietu ministrijas spēkus, bet arī armijas daļas. Īpaši sarežģīta situācija bija A. Kalēja dzimtajā Latvijā, kurp dienestā nokļūt vēlējās gandrīz ikkatrs karaskolu beigušais latvietis. A. Kalējam dienesta vietu izvēlēties ļāva labās sekmes. Jaunais podporučiks pēc īsa atvaļinājuma ieradās Jelgavā izvietotajā 114. Novotoržskas kājnieku pulkā un uzsāka savu virsnieka dienestu kā pulka 4. bataljona adjutants un ieroču pārzinis. Šis pulks virsnieku sastāva ziņā bija viens no latviskākajiem visā impērijas armijā.

Tomēr 1907. gadā podporučiks Aleksandrs Kalējs lūdza uz gadu viņu piekomandēt 15. grenadieru pulkam Tiflisā (tag. Tbilisi Gruzijā) Aizkaukāzā, kur viņš bija mācījies junkurskolā. Kopumā grenadieru pulki kājnieku karaspēka kategorijā prestiža un līdz ar to arī virsnieku dienesta karjeras iespēju ziņā tika augstāk vērtēti par para-stajiem kājnieku un strēlnieku pulkiem, un latviešu izcelsmes virsnieku tajos bija ļoti maz. 1908. gada augustā A. Kalējs tika paaugstināts par poručiku, un, paejot noteiktajam laikam, viņš iesniedza lūgumu par oficiālu pārvietošanu. Grenadieru pulka virsnieki minēto pāriešanu akceptēja (tas bija obligāts priekšnoteikums pārcelšanai uz šīs kategorijas vienību). Turpmākais dienests noritēja Aizkaukāzā. No 1909. gada maija līdz decembrim Kaukāza grenadieru divīzijas štāba administratīvās daļas vecākā adjutanta slimības laikā A. Kalējs pildīja viņa pienākumus, tādējādi iepazīstoties ar štāba darbu. Savukārt laikā no 1910. gada maija līdz septembrim viņš 5. rotas sastāvā tika komandēts pildīt apsardzības dienestu uz Persijas robežas Delagardu postenī, bet no tā paša gada oktobra bija pulka mācību komandas vada komandieris (no 1912. gada — štābkapteinis).

KalejsJaunā virsnieka spējas apliecināja arī apstāklis, ka 1914. gada martā A. Kalējs sagatavojās un sekmīgi nokārtoja Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijas iestājeksāmenu pirmo kārtu Kaukāza kara apgabala štābā. Atlika vasarā nokārtot otro kārtu akadēmijā Pēterburgā, kam tika dots laiks, piešķirot atvaļinājumu no dienesta mācībām. Taču vasarā sākās «Lielais karš». Līdz ar vispārējās mobilizācijas izsludināšanu A. Kalējs 1.—20. augustā tika piekomandēts Tiflisas apriņķa kara priekšnieka pārvaldei kā jaun­iesaukto uzņemšanas komisijas loceklis. Pēc tam saskaņā ar mobilizācijas plānu kā mācību komandas virsniekam A. Kalējam bija jābūt iedalītam jaunformējamajā 117. rezerves bataljonā par rotas komandieri, taču pēc paša izteiktās vēlēšanās viņš tika atstāts pulkā un augusta beigās tā 9. rotas sastāvā devās uz fronti Austrumprūsijā. Septembra sākumā sekoja kaujas Suvalku virzienā un to apkārtnē. Oktobrī viņam bija jāuzņemas rotas komandēšana, sekoja dalība smagajās kaujās Austrumprūsijā, atkāpšanās no tās un cīņas frontes Varšavas iecirknī, pie Sohačevas (Polijā). 1914. gada 12. decembrī, vācu karaspēkam ielencot visu Krievijas kara­spēka kaujas sektoru, A. Kalējs tika kontuzēts un visa bataljona sastāvā krita gūstā. Tādējādi atšķirībā no daudziem citiem virsniekiem A. Kalējam gāja secen paaugstinājumi un apbalvojumi, kādus saņēma citi virsnieki. Šajā laikā pavēlniecība izsludināja Svētās Annas IV šķiras un Svētā Staņislava III šķiras ordeņa ar šķēpiem piešķiršanu A. Kalējam par 1914. gada kaujās parādīto varonību.

Izkļūt no gūstekņu nometnēm un atgriezties dzimtenē tūkstošiem  tajās esošie latviešu karavīri varēja tikai pēc kara  nobeiguma, revolūcijas sākuma un impērijas sabrukuma Vācijā. 1918. gada 30. novembrī A. Kalējs atgriezās Alūksnē un apmetās pie vecākiem. Sekoja īsais padomju varas periods, reģistrēšana Latvijas PSR Malienas kara nodaļā, paredzot iesaukšanu boļševiku armijā, kaujas par Alūksni 1919. gada sākumā, pilsētu atbrīvojot Igaunijas armijas somu vienībai, tad (no 22. marta) — dažu mēnešu darbs par svešvalodu skolotāju vietējā pareizticīgo draudzes skolā. 31. maijā A. Kalējs brīvprātīgi pieteicās dienestā Ziemeļlatvijas brigādē, bet jūnijā tika iedalīts par rotas komandieri, pēc tam — par bataljona komandiera palīgu Ziemeļlatvijas rezerves bataljonā. Augustā, jau apvienotajā Latvijas armijā, to pārformēja par 6. Rīgas kājnieku pulku, un kapteinis A. Kalējs ieņēma  pulka komandiera amatu. Rudenī pulks no pirmās dienas piedalījās kaujās ar Bermonta spēkiem. Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru A. Kalējs tika apbalvots par to, ka 1919. gada 4. novembrī kaujā ar Bermonta spēkiem pie Dammes, Anniņmuižas un Zolitūdes, kad ienaidnieka uguns iznīcināja visas sakaru līnijas starp pulka štābu un vienībām, neraugoties uz nikno lielgabalu, ložmetēju un šauteņu uguni, viņš atjaunoja sakarus, koriģēja uguni un pilnīgi nodrošināja pulka kaujas līniju.

1919. gada 22. decembrī A. Kalējs tika pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļu, bet, sākoties uzbrukumam Latgales frontē, 1920. gada 4. janvārī — iecelts par Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieka palīgu, uzdodot viņam pildīt tās priekšnieka pienākumus. Martā viņš tika paaugstināts par pulkvedi—leitnantu un iecelts ārkārtīgi atbildīgajā 13. Tukuma kājnieku pulka komandiera amatā (1919. gada vasarā reformēto vācu landesvēru iekļāva Latvijas armijā kā vācu zemessargus britu pulkvežleitnanta Herolda Aleksandera vadībā, kurus 1920. gada martā pārdēvēja par Tukuma pulku). Stāvoklis bija sarežģīts, jo vācu virsnieki notikušo uztvēra kā savu tiesību un zināmas autonomijas ierobežojumu Latvijas armijā. Taču A. Kalējam pakāpeniski izdevās iegūt autoritāti un sekmīgi vadīt vienu no kaujasspējīgākajiem Latvijas armijas pulkiem atlikušajās cīņās Latgales frontē un arī pēc Neatkarības kara noslēguma, vienībai atrodoties Ludzā. Pats A. Kalējs vēlāk rakstīja: «Latgales atbrīvošanā [..] krietnu lomu spēlējušas [..] arī mūsu vācu zemessargu vienības, kas pēc Cēsu un Bermonta kaujām bij pa daļai kristalizējušās no tiem elementiem, kas Latvijai nebij labvēlīgi noskaņoti. Tad, kad šīm zemessargu vienībām bij pilnīgi jāpārformējas un jāpieņem viena mūsu pulka nosaukums, viņas vēl iztīrījās no naidīgiem elementiem un palika tikai tie karavīri, kas savus likteņus gribēja tāļāki saistīt ar mūsu nacionālās armijas likteni.»

Pēc 13. Tukuma pulka izformēšanas 1922. gadā A. Kalējs tika iecelts par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri un uzreiz nosūtīts uz vecāko virsnieku kursiem Francijā. Pēc to noklausīšanās A. Kalējs 1922. gada rudenī tika iecelts par Vecāko virsnieku kursu priekšnieku, 1923. gadā — par Kara skolas priekšnieku, paaugstinot pulk­­-veža pakāpē. Savukārt 1924.—1926. gadā viņš mācījās un sekmīgi beidza Francijas Kara akadēmiju. Kopš 1926. gada beigām viņš bija Armijas komandiera štāba Apmācības daļas, bet no 1927. gada novembra — Armijas komandiera štāba priekšnieks un tika paaugstināts par ģenerāli. Pēc Armijas komandiera štāba un Galvenā štāba apvienošanas vienotā Armijas štābā 1929. gadā A. Kalējs kļuva tā priekšnieks.

Kā teicams svešvalodu pratējs A. Kalējs bieži tika komandēts uz ārzemēm, piemēram, 1930. gada pavasarī uz Beļģiju — «sevišķa uzdevuma izpildei», vasarā — uz Somiju, 1931. gada augustā un 1933. gada jūnijā — uz Igauniju. Savukārt 1932. gada 29. janvārī Ministru kabinets iecēla A. Kalēju par valsts delegācijas locekli Atbruņošanās konferencē Ženēvā, kur viņš ar pārtraukumu strādāja līdz jūnijam. Zviedrijas karaļa vizītes laikā 1929. gadā viņu piekomandēja pavadīt Valsts prezidentu oficiā­lajos pasākumos. Minētie pienākumi prasīja ievērojamu laiku, un 1931. gada atestācijā armijas komandieris Mārtiņš Peniķis pat atzīmēja: «Plašās pazīšanās diplomātu un sa­biedriskās aprindās atņem pārāk daudz laika.» Ģenerālis tiešām darbojās arī daudzās sa­biedriskajās organizācijās, bija arī Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis, Armijas zirgu sporta kluba goda biedrs, studentu korporācijas «Vendia» goda filistrs un vēl vairāku organizāciju biedrs. Viņš bija 1929. gadā izdotās grāmatas «Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos» galvenais redaktors. Ģenerālim nebija ģimenes, tikai brāļi un māsa (brāļi Arturs un Konstantīns pēc Otrā pasaules kara dzīvoja ASV, bet māsa — Latvijā).

Pagājušā gadsimta 30. gadu vidū bija gaidāma A. Kalēja atvaļināšana no karadienesta sakarā ar maksimāli pieļaujamā vecuma sasniegšanu. Runāja, ka viņš varētu tikt nodarbināts augstā amatā valsts diplomātiskajā dienestā. Neskaitot Latvijas apbalvojumus, ģenerālim bija piešķirti arī Beļģijas, Čehoslovākijas, Francijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Zviedrijas ordeņi.

1934. gada sākumā A. Kalējs devās ārstēties uz Rīgas kara slimnīcu, kur 14. februārī negaidīti nomira ar infarktu. Svinīgi izvadīts no Rīgas Doma baznīcas, viņš tika apbedīts dzimtas kapos Alūksnē — tagadējā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas dislokācijas vietā.

Kā sauca tankus un bruņumašīnas Latvijas armijā

Nesen Nacionālo bruņoto spēku vadība aicināja vispārizglītojošo mācību iestāžu audzēkņus palīdzēt izraudzīt nosaukumus iegādātajām kaujas izlūkošanas bruņumašīnām. Esam pieraduši, ka individuālos vārdos tiek saukti kuģi (tai skaitā — karakuģi), taču arī nosaukumu piešķiršana kaujas tehnikas vienībām militārajā praksē ir zināma parādība, un arī mūsu valsts militārajā vēsturē bruņotās tehnikas vienībām ir doti individuāli nosaukumi.

T Generalis_Balodis053

T Kurzemnieks062

T Latgalietis055

T Zemgalietis058

TT Generalis_Burts061

TT Imanta

TT Ministr_pres_Ulmanis060

TT Viesturs054Pirmās bruņotās kaujas tehnikas vienības Latvijas armijā parādījās Neatkarības kara laikā (1918.—1920.). 1919. gada 10. jūlijā, apvienojoties 1. latviešu atsevišķajai brigādei (jeb Dienvidlatvijas armijas grupai) un Ziemeļlatvijas brigādei, sākās vienotas Latvijas armijas organizācijas un apgādes sistēmas veidošana. Latvijas armijas pirmo bruņutanku vienību sāka veidot 1919. gada 10. jūlijā pēc Dienvidlatvijas armijas grupas (vēlākās Kurzemes kājnieku divīzijas) komandiera pulkveža Jāņa Baloža pavēles, un šo vienību nosauca par 1. bruņoto divizionu. Kā bruņojumu šajā grupā ieskaitīja vairākus pēc Cēsu kaujām (1919. gada jūnija beigās) latviešu karaspēka rīcībā trofeju veidā nonākušos bruņotos automobiļus un bruņoto vilcienu. Līdz 1919. gada oktobra sākumam bija paredzēts saformēt trīs bruņoto automobiļu nodaļas, taču izdevās izveidot tikai divas. Diviziona rīcībā bija pieci bruņotie automobiļi, un visiem bija doti individuāli nosaukumi: divi «Garford» tipa smagie  bruņotie automobiļi «Lāčplēsis» un «Kurzemnieks», viens «Sheffield-Simplex» tipa bruņotais automobilis «Imanta», viens «Austin» tipa bruņotais automobilis «Zemgalietis» un «Fiat» tipa auto «Staburags». Pagaidām nav vēl noskaidrots, kādā veidā bija izvēlēti šie bruņotās tehnikas vienību nosaukumi.

Vēlākajā laikā diviziona kaujas tehnikas sastāvs palielinājās. 1919. gada beigās un 1920. gada sākumā divizions kā trofejas ieguva vairākas bruņotas automašīnas, kuras tika nodēvētas par «Viesturu», «Pērkonu» un «Tālivaldi». Diviziona sastāvā bija paredzēts izveidot vairākas tanku nodaļas, un katrā tanku nodaļā bija paredzēti trīs tanki. Taču nodaļu skaits būtu atkarīgs no piegādāto tanku skaita, kurus savukārt grasījās iepirkt no mūsu rietumvalstu sabiedrotajiem. 1919. gada beigās sāka pienākt britu tanku sūtījums, kurā bija trīs smagie tanki «Mark V» un divi vidējie tanki «Medium C». Pirmajiem trīs tika doti nosaukumi: «Ģenerālis Balodis» (par godu Latvijas armijas virspavēlniekam ģenerālim Jānim Balodim), «Ģenerālis Burts» (par godu Lielbritānijas militārās misijas Baltijas valstīs vadītājam britu ģenerālim Alfrēdam Bērtam) un «Ministru prezidents Ulmanis» (par godu Pagaidu valdības ministru prezidentam Kārlim Ulmanim), bet pēdējiem diviem — «Latgalietis» un «Vidzemnieks». Šie tanki kaujās nepiedalījās, tos izmantoja apmācībām, kā arī parādēs un kaujas tehnikas demonstrācijās. Diemžēl nezinām, kas bija šo konkrēto nosaukumu ierosinātāji un kādā veidā tika pieņemti lēmumi par nosaukumu piešķiršanu Latvijas armijas tankiem. 1920. gada aprīlī sāka veidot atsevišķu Tanku divizionu, kuru 1921. gada martā apvienoja ar Bruņoto automobiļu divizionu, izveidojot Auto divizionu, un to savukārt 1922. gada 1. jūnijā pārdēvēja par Auto-tanku divizionu.

Turpmākajos gados Latvijas armijas daļās kaujas tehnikas vienību skaitliskais sastāvs pieauga — bija iepirkti gan vieglie tanki (piemēram,  «Fiat 3000 Tipo», «Vickers- Armstrong» un «Carden-Loyd» vieglie tanki jeb tanketes), gan cita bruņutehnika. Individuālos nosaukumus tankiem Latvijas armijā vairs nepiešķīra, izņemot vienu gadī­- jumu. 1926. gadā Latvijas auto klubs, uzzinot, ka Kara ministrija plāno iegādāties jaunus bruņotos automobiļus, nolēma mūsu karaspēkam uzdāvināt vienu šādu automobili, kuru ar nosaukumu «Sargs» iekļāva Auto-tanku diviziona sastāvā. Visi minētie tanki un bruņotās automašīnas ar individuālajiem nosaukumiem skaitījās Latvijas armijas kaujas sastāvā līdz 20. gs. 30. gadu beigām, taču aktīvas kaujas apmācības ar tiem vairs nenotika, jo šie bruņotās tehnikas modeļi jau bija novecojuši gan tehniski, gan morāli.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Viesojoties «Mazajā brīnumzemē»

Kopš pagājušā gada maija sākuma Cēsis vairs nav tikai vieta, kur tagadne
satiekas ar pagātni, jo pilsētu par savām mājām izvēlējies «Mazās brīnumzemes» centrs. Tur ikvienam ir dota iespēja apskatīt un arī iepazīt jaunāko tehnoloģiju sasniegumus. Kādi brīnumi tad notiek šajā centrā?

OLYMPUS DIGITAL CAMERA«Mazā brīnumzeme» ir pirmā vieta Baltijas valstīs, kur iespējams apskatīt mini pasauli mērogā 1:87. Tiem, kam vārds «mode­- lisms» nav svešs, būs mazliet vieglāk iedomāties, kā izskatās dzelzceļa modelisma makets. Tā ir cilvēku rokām veidota neparasta, aizraujoša un izglītojoša mini pasaule, kurā visu darbina augstākā līmeņa tehnoloģijas. Pa ielām brauc automašīnas, veidojas sastrēgumi, garām aizrībina vilcieni, cilvēki steidzas ikdienas gaitās, strādā veikali, fabrikas, skolas, stacijas. Mazajā pasaulē ir pilsētas un lauki, pļavas un kalni, parki, ceļa zīmes, mājdzīvnieki un pat alas.

Pirms noskaidrojam daudzos jautājumus, kādi rodas katram, kas sper kāju šajā aizraujošajā centrā, ir jāsaprot daži pamatjēdzieni. Pirmkārt, kas ir dzelzceļa modelisms?
Dzelzceļa modelisma vēsture ir aizsākusies tālajā 1840. gadā. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis un dzelzceļa modelisms ir kļuvis par ļoti sarežģītu un prasīgu nodarbi. Tas prasa kompleksas mehatronikas, elektronikas, programmēšanas un modeļu būves zināšanas un prasmes. Dzelzceļa modelismu dēvē arī par modelisma karali. Tas tāpēc, ka tiek rekonstruēti un atdzīvināti jebkuru dzīves jomu aspekti, savukārt ar programmēšanas un digitālo tehnoloģiju jaunākajām iespējām modeļi ir maksimāli pietuvināti reālajai dzīvei. Pastāv arī citi modelisma veidi — kuģu, lidaparātu, automašīnu un raķešu. Un ne visi tiek būvēti mērogā 1:87. Eksistē arī citi dzelzceļa modelisma mērogi: 1:43, 1:160, 1:220 utt. Mēdz teikt, ka labāk vienreiz redzēt nekā 100 reizes dzirdēt. Runājot par dzelzceļa modelismu, tas ir īpaši trāpīgi.

Lecam mašīnās, autobusos vai vilcienā, var braukt arī ar divriteni vai iet kājām, un dodamies «Mazo brīnumzemi»!
Tuvojoties «Mazās brīnumzemes» centra pašreizējai mājvietai Raunas ielā 7, pamanām bērnus, kas piespieduši degunus pie loga rūtīm. Citi aktīvi žestikulē un kaut ko pārspriež. Pieejot tuvāk, arī mēs ieraugām pirmos mazās pasaules vēstnešus — logos mirdz «Mazās brīnumzemes» mājiņu un laternu spožās gaismiņas, redzamas mašīnas, koki un ielas. Veram durvis un ejam iekšā. Mūs sagaida centra saimnieki Edmunds un Kristīna Sprūdži.

Saimnieki stāsta, ka šobrīd centrs darbojas jebkurā apmeklētājiem vēlamajā laikā pēc iepriekšējas pieteikšanās. Darba dienās to piepilda dažādu vecumu klašu ekskursantu grupas, nedēļas nogalēs un vakaros tiek piedāvāti mazās pasaules piedzīvojumu programmas laiki ģimenēm, individuālajiem apmeklētājiem, kā arī svinētas dzimšanas dienu ballītes un organizēti saliedēšanas pasākumi pieaugušajiem.

Zinoša jaunā paaudze — drošāka pasaule
Kristīna Sprūdža stāsta, ka centra eks­pozīcijas izveidē īpaši ir piestrādāts pie dažādu drošības situāciju modeļiem. Katram apmeklētājam tiek dota iespēja pārbaudīt savas ceļa zīmju un drošības zināšanas, trenēt riska situāciju atpazīšanu uz ceļa, dzelzceļa un mājās. Situāciju un rīcības modeļu izspēle mazajā pasaulē ļauj bērniem un arī pieaugušajiem apgūt būtiskas zināšanas viegli uztveramā un atmiņā paliekošā veidā. Modelisma tehnoloģijas ļauj atraktīvi ilustrēt un nostiprināt dzīves prasmju, pamatvērtību un zināšanu kompleksu. Šīs zināša­- nas kopš bērnības ikvienam tiek mācītas gan ģimenē, gan bērnudārzā un skolā. Diemžēl nereti rezultāts nav apmierinošs. Par to liecina melnā statistika uz ceļiem un dzelzceļa, lielais nelaimes gadījumu un pārgalvīgu rīcību skaits. To, ka daļai bērnu, jauniešu un arī pieaugušo ir visai aptuvenas zināšanas par nepieciešamo rīcību dzīvību un veselību apdraudošās situācijās, uzskatāmi parāda atbildes un jautājumi par drošību «Mazās brīnumzemes» ekskursiju laikā.

Brinum L1020084

Brinum L1020146

Brinum L1020240

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Nav vērts sašust, ka jaunā paaudze nesadzird labi domātos vecāku un skolotāju padomus un laiž gar ausīm stāstīto. Saprotams, ka tehnoloģiju laikmetā daudz labprātāk bērni iesaistās vizuāli spilgtās un interaktīvās nodarbībās, kas piedāvā sasaisti ar jaunajām tehnoloģijām un rada klātesamības sajūtu konkrētos notikumos. Tieši tādu — atraktīvu un izglītojošu vidi piedāvā centrs, ļaujot piedzīvot inscenētus notikumus «Mazās brīnumzemes» iemītnieku sabiedrībā, kā arī attīstīt un nostiprināt prasmes un zināšanas kopā ar ģimeni, draugiem, klasesbiedriem vai kaimiņiem. «Mazās brīnumzemes» būtība un formāts ļauj katram apmeklētājam atraktīvā veidā iepazīt sevi, pasauli mums apkārt, paplašināt savu spēju robežas, papildināt zināšanas un iegūt jaunas prasmes.

Ko iespējams uzzināt, apgūt un apskatīt divu stundu piedzīvojumu programmā?
Piedzīvojumu programma divu stundu garumā ar gida stāstījumu un darbošanos tehniskajā darbnīcā ātri vien ir kļuvusi par iecienītu piedāvājumu skolēnu mācību eks­kursijām grupās karjeras un projektu nedēļās. Centrs ir gandarīts, ka skolotāji un vecāki novērtē gandrīz tūlītējos rezultātus — bērnos un jauniešos tiek vairota interese par tehnisko jaunradi un inženierzinātnēm, sāk veidoties izpratne par fizikas un dabas- zinātnes pamatprincipiem, nostiprinās zināšanas par drošību uz ceļa, dzelzceļa un mājās. Turklāt centrs ar grupām strādā ne tikai labā un dzīvīgā latviešu, bet arī krievu un angļu valodā. Pamatskolas vecāko klašu un vidusskolas skolēnu grupas aizvien biežāk brauc uz Cēsīm, lai papildinātu un trenētu svešvalodu prasmi. Divu stundu inten­- sīva komunikācija angļu valodā ir labs pārbaudījums skolēnu valodu prasmei un dod iespēju skolotājam reāli novērt katra audzēkņa valodas līmeni.

«Mazajā brīnumzemē» vienmēr spīd saule un skan smiekli, tiek apgūtas jaunas prasmes un dzimst radošas ieceres!
Pirmajā divu stundu programmas daļā apmeklētāji atraktīvā un iesaistošā veidā iepazīst, kā tiek veidota un kā darbojas aizraujošā mini pasaule mērogā 1:87, kā arī gūst ieskatu par modelisma pamatiem. Izpēta, kādas tehnoloģijas darbina «Mazās brīnumzemes» vilcienus, auto un fabrikas, kādas prasmes un cik liela pacietība jāiegulda, lai «iesētu» zāli, veidotu ceļus un būvētu mājas un to interjerus. Mazajā pasaulē ir spēkā tādas pašas ceļa zīmes un drošības noteikumi kā īstajā dzīvē. Jābūt gataviem sevi pārbaudīt!

Otrajā piedzīvojumu programmas daļā katrs apmeklētājs modeļu būves darbnīcā no dabiskiem birstošiem materiāliem izveido pats savu 3D pasaules gabaliņu. Kad būvēšanas darbi pabeigti, izveidotos maketus savieno kopā vienā lielā pasaules ekspozīcijā, pa kuru tiek palaists arī īsts vilcieniņš. Pirms došanās mājup katrs dalībnieks saņem savu izveidoto modeli. Paša izsapņotais un izveidotais pasaules gabaliņš var kalpot kā neparasta telpiska glezna vai jauna hobija aizsākums.

Kā radās doma veidot šādu izziņas, apmācību, fantāzijas un atpūtas vietu
Kristīna un Edmunds Sprūdži atzīst, ka pie pārliecības par nepieciešamību Latvijā izveidot dzelzceļa modelisma maketu nonākuši palēnām. Veikta situācijas izpēte, apskatītas Vācijā esošās ekspozīcijas. Tur aizraušanās ar dzelzceļa modelismu ir ļoti populāra, tā ka redzēti gan veiksmīgāki, gan ne tik veiksmīgi piemēri. Pirms vairāk nekā trīs gadiem Edmunds ar mobilo maketu piedalījās Latvijas Dzelzceļa muzeja rīkotajā izstādē, kur cilvēku interese par izveidoto tehnoloģiju mākslas darbu bijusi milzīga. Tas arī nostiprinājis pārliecību, ka jāveido šāds izziņas, radošuma un atpūtas centrs, kurā katrs apmeklētājs var ne tikai apskatīt cilvēka prāta un roku sasniegumus, bet arī pats iemēģināt roku 3D modeļu izveidē.

Ar modeļu būvi, programmēšanu, mehatroniku un robotiku saistītas nodarbes katru gadu kļūst aizvien populārākas visā pasaulē. Tās attīsta telpisko domāšanu, veicina radošu un izzinošu apmācības procesu, vienlaikus mudinot apgūt elektroni­- kas un mehānikas pamatus. Šobrīd centrs, lai raisītu interesi, ļauj katram iemēģināt roku. Taču no nākamā mācību gada sākuma interesenti varēs regulāri apmeklēt pulciņus, lai padziļinātu zināšanas par inženierzinātnēm un tehnisko jaunradi — elektroniku, mehatroniku, modeļu būvi un programmēšanu.

Brauciet arī jūs iepazīt pasauli no putna lidojuma perspektīvas, apgūt jaunākās tehnoloģijas un nostiprināt zināšanas par drošību!

Vairāk informācijas par centra darbību vietnē www.mazabrinumzeme.lv; kā arī
sociālajos tīklos Facebook un Twitter.

Zemessargi ar bukletu aicina savās rindās

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Ikviens zemessargs ziedo būtisku daļu sava laika Dzimtenes aizstāvībai,
atņemot to savai ģimenei, hobijiem vai vienkārši atpūtai un izklaidei. Tā ir
nozīmīga investīcija, taču ir zemessargi, kam ar to vien nepietiek — viņi dara vēl vairāk.

Ofiss pilns ar zemessargiem
SIA «Media pasts» komanda ir salīdzinoši neparasta — pieci no septiņiem uzņēmuma ofisā strādājošajiem cilvēkiem ir zemes­sargi. «Impulsu mūsu izvēlei, bez šaubām, deva notikumi Ukrainā,» atceras Oskars Puriņš. Viņš kopā ar saviem kolēģiem Ze­messardzē iestājās 2014. gada rudenī, oktobra vidū. «Viss notika diezgan lielā steigā, jo kā parasti mēs visu atlikām līdz pašām bei­gām,» ar smaidu saka Ivars Svilāns. Viņš kopā ar O. Puriņu un Artūru Bulavski ir Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona zemessargi, kā arī autori iniciatī­vai, kas vērsta uz Zemessardzes stiprināšanu, proti, bukletam ar aicinājumu stāties Ze­messardzes rindās. Bukleta autors un zemes­- sargs, ar ko kopā visi devuši zvērestu, ir arī «Prudentia» valdes loceklis Kārlis Krastiņš.

ZS 1

Zs 2

Ja ir skaidrs mērķis, var izdarīt ļoti daudz
Šāda informatīvā akcija visai labi saistās ar uzņēmuma darbības specifiku — dažādu informatīvo bukletu un citu drukāto iz­devumu izplatīšana. «Mēs labi pārzinām šo sabiedrības uzrunāšanas veidu, tas ir mūsu maizes darbs, tāpēc arī nolēmām, ka vis­labāk varēsim palīdzēt Zemessardzei tieši tādā veidā,» teic A. Bulavskis.

Ideja darīt vairāk Zemessardzes labā radusies pēc kādas sarunas ar bataljona komandieri majoru Aivaru Krjukovu. «Viņš uzsvēra, ka viens no svarīgākajiem uzdevu­miem pašlaik ir jaunu zemessargu piesaistī­- šana. Un arī to, ka jaunu biedru iesaistīšana nav tikai bataljona vai Zemessardzes uzde­vums kopumā — tā ir arī katra zemessarga paša atbildība,» saka O. Puriņš. Tā nu vīri sākuši pārdomāt un pārrunāt šo ideju, līdz nonākuši pie domas par bukleta izstrādi. Jautāti, vai šāds pasākums papildus bizne­sam un Zemessardzei nav pārāk liels iegul­- dījums, viņi atbild — cilvēks var izdarīt ārkārtīgi daudz, ja ir nospraudis sev skaidru mērķi un ticis līdz konkrētām praktiskām darbībām. Grūti ir līdz brīdim, kamēr neesi izlēmis sākt darboties. «Ukrainu izglāba brīvprātīgie. Mēs savukārt izvēlamies šādu ceļu, lai darītu dzīvi Latvijā drošāku.»

Koncepts mainās pa 180 grādiem
Bukleta tapšana nav bijusi viegla. Maketa izveide, fotogrāfiju atlase, teksta izstrāde un saskaņošana — tas viss prasījis daudz laika un nervu, daudz no sākotnēji izdomātā pēc tam atmests vai būtiski mainīts.

«Vispār es teiktu, ka bukleta koncepts tā tapšanas laikā ir mainījies pa 180 grādiem. Mēs pie tā strādājām pusgadu, un visgrū­tākais bija vienoties, ko tieši vēlamies pateikt šajā izdevumā, kā atrast visas puses apmierinošu rezultātu. Piemēram, vai likt pie paraugiem sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri dien Zemessardzē, vai vienkāršās tautas pārstāvjus? Vai rādīt lieliski ekipētus un apbruņotus zemessargus vai tomēr reālo situāciju ar visiem plusiem un mīnusiem?» stāsta O. Puriņš. Arī bukleta valoda laika gaitā ir mainījusies — sākotnējā tekstā sabiedrība uzrunāta vienkāršāk, sarunvalodā, bet pēc tikšanās reizēm ar oficiālo iestāžu, tostarp Aizsardzības ministrijas, pārstāvjiem teksts kļuvis oficiālāks, ne tik spurains. Vēs­tījuma būtību tas gan nav ietekmējis.

Bukleta ideja uzrunājusi arī daudzus citus atbalstītājus, tostarp sabiedrībā labi pazīs­-tamus cilvēkus. Projekta tapšanu atbalstījis mecenāts Vilis Vītols. Pie teksta radīšanas darbojies arī 17. bataljona zemessargs Ro­nalds Seleckis, palīdzējuši dzejniece Māra Zālīte un rakstnieks un publicists Otto Ozols. «Faktiski visi, kam lūdzām palīdzību, bija ļoti atsaucīgi,» atzīst vīri.

ZS macibas

Savu bataljonu mīlam visvairāk
Bukleta 450 000 eksemplāru bija gatavi pa­gājuša gada novembrī, tad arī to pakā­peniski sāka izplatīt visā Latvijas teritorijā. «Mūsu mērķis nebija izplatīt visu metienu uzreiz — darījām to pamazām, lai interese būtu vienmērīga, lai pēkšņs cilvēku pie­plūdums nepārslogotu Zemessardzes resursus. Pro­-tams, savu bataljonu mēs mīlam vis­vairāk, tādēļ liela daļa tiek izplatīta Mār­upes, Babītes, Piņķu un Jūrmalas ap­kaimē,» atzīst A. Bulavskis.

Izplatot bukletu, tā autori pirmām kārtām izvēlas vietas, kur atrodas Zemessardzes bataljoni, kā arī cenšas aptvert lielās pil­sētas. Bukleti tiek nosūtīti cilvēkiem arī atkārtoti. Izvēloties bukletu efektīvāko iz­pla­tīšanas veidu, zemessargi ir konsultējušies arī ar dažādiem speciālistiem, tostarp demo­- grāfu Ilmāru Mežu, runājot par Latvijas reģionu iedzīvotāju etnisko sastāvu un citām niansēm. «Tomēr skaidrs ir viens — ir ļoti grūti prognozēt, kādu atsaucību buklets gūs. Piemēram, būtu diezgan loģiski domāt, ka bijušās padomju armijas veterānu blīvi apdzīvotā rajonā šādam bukletam nevarētu būt īpaši panākumi, taču, ja tur dzīvo kāda jauna patriotiska ģimene, ir ļoti liela ticamība, ka kāds no tās Zemessardzē noteikti iestāsies,» stāsta A. Bulavskis.

Pensionārus «biedējošs» projekts
Par bukleta idejas atdevi pagaidām vīri neņemas spriest un prognozē, ka pirmos piesardzīgos secinājumus varēs izdarīt pēc kāda pusgada. Tā kā līdz šim Zemessardze nav īpaši strādājusi pie sava imidža un re­krutēšanas jautājumiem, šī iestrāde būtībā bija darbs no nulles. Līdz ar to nav arī ne­kāda skaidra mehānisma, kā mērīt buk­leta izplatīšanas radīto efektu. Pagaidām vis­la­bākais rādītājs ir cilvēku pozitīvās atsauk- smes. Taču bukleta izplatīšanas laikā ga­dījušās arī visai kuriozas situācijas. Pie­mē­- ram, līdz bukleta autoriem nonākušas ziņas, ka kādam laikrakstam zvanījuši satraukti pensionāri un vaicājuši, vai tad mēs gatavojamies karam…

Arī mācībās darām vairāk par nepieciešamo
Savus lēmumus gan par stāšanos Zemes­- sardzē, gan bukleta izdošanu vīri nav no­žēlojuši. Protams, brīvā laika atliek mazāk, taču tas ir piepildītāks un ar lielāku jēgu. Oskaram ir trīs bērni, Ivaram — viens. Mājās pret jaunajiem ģimenes galvu pienā­kumiem sākotnēji izturējušies ar diezgan lielu piesardzību, taču nu jau dzīve iegājusi ierastā ritmā, un Zemessardze ģimenēm kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

«Liela daļa tēmu, ko pārrunā­jam ik­dienā, nu jau saistās arī ar militārām lietām. Protams, brīžiem gribas paslinkot un neaiziet uz kādu nodarbību vai treniņu, taču tad atceramies, ka Zemessardze ir brīvprātīga organizācija, kurā tu dari tik daudz, cik vari atļauties. Tad arī nāk sapratne, ka to var mierīgi savienot ar pārējo dzīvi,» atzīst bukleta autori.

«Media pasta» komanda nodarbības mēdz apmeklēt arī biežāk, nekā tas būtu vajadzīgs. «Cenšamies izmantot visas iespē­jas un uzlabot savas prasmes un iemaņas. Tā ir arī brīnišķīga iespēja strādāt kopā ar profesionālajiem karavīriem no NBS Pret­gaisa aizsardzības diviziona. Visu cieņu viņiem, viņi patiešām ir ieinteresēti, organizē mums īpašas mācības, sagatavo apmācību programmas. Pieļauju, ka arī viņiem ir gandarījums redzēt motivētus cilvēkus,» spriež O. Puriņš.

Runājot par nākotnes plāniem, vīri domā, ka organizēs vēl kādu informatīvo kampaņu saistībā ar militārajām tēmām, šoreiz aktualizējot kādu citu jautājumu. Bet plašākai sabiedrībai viņi smaidot iesaka: «Stājieties Zemessardzē, ja ne — piemetīsim pilnas pastkastītes ar mūsu bukletiem!»

Sporta ziņas

No šā gada 27. līdz 29. janvārim Rīgā norisinājās NBS čempionāts florbolā.
Šogad sacensībās sieviešu konkurencē startēja septiņas komandas (Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA), Sauszemes spēku kājnieku brigāde (SZS KBde), Gaisa spēku aviācijas bāze (GS AB), Štāba bataljons (ŠB), 3. reģionālais nodrošinājuma centrs (3. RNC), Zemessardzes Studentu bataljons (ZS St. Bn) un Militārā policija (MP)). Vīriešu sacensības norisinājās divās līgās. NBS čempionātos 2. līgā nedrīkst piedalīties komandas, kuru sastāvā spēlē Latvijas florbola virslīgas, 1. līgas un Latvijas izlases spēlētāji.

Sacensībās 1. līgā vīriešiem piedalījās sešas komandas (Kājnieku skola (KS), SZS KBde, NAA, GS AB, ŠB un Jūras spēku flotile (JSF)), bet 2. līgā šogad piedalījās astoņas komandas (MP, 3. RNC, 17. pretgaisa aizsardzības bataljons (17. PABN), 2. Zemessardzes novads (2. ZSN), St. Bn, Apvienotais štābs (AŠ), Mācību vadības pavēlniecība (MVP) un Nodrošinājuma pavēlniecība (NP)).

Sacensību pirmajās dienās notika apakšgrupu spēles, kurās noskaidrojās tās komandas, kuras sacensību pēdējā dienā piedalījās izslēgšanas spēlēs. 1. līgā labākos rezultātus apakšgrupās uzrādīja GS AB, SZS KBde, NAA un KS, 2. līgā — MP, 17. PABN, 2. ZSN un 3. RNC, bet sievietēm — SZS KBde, ŠB, NAA un GS AB. Izslēgšanas spēlēs sievietēm SZS KBde komanda ar rezultātu 2:1 uzvarēja GS AB, savukārt NAA ar rezultātu 1:0 ŠB komandu. Spēlē par 3. vietu uzvarētāju komandu noteica tikai pēcspēles soda metieni, kuros GS AB ar rezultātu 2:1 uzvarēja ŠB komandu. Savukārt fināla spēlē NAA ar rezultātu 1:0 pieveica SZS KBde komandu. Uzvarētājas atkal tika noteiktas tikai pēc soda metienu izpildes, kur savu meistarību demonstrēja NAA kadete Lība Daija Mikova.

Vīriešiem 1. līgas izslēgšanas spēlēs KS komanda ar rezultātu 1:0 uzvarēja GS AB komandu, savukārt SZS KBde komanda ar rezultātu 5:0 sagrāva NAA komandu. Spēlē par 3. vietu 1. līgā sacentās NAA komanda pret GS AB komandu, uzvaru ar rezultātu 2:1 izcīnīja NAA komanda. 1. līgas finālspēlē ar rezultātu 2:0 KS komanda uzvarēja SZS KBde komandu. Finālspēlē vārtus guva seržants Rolands Ozoliņš un kareivis Ritvars Neupakojevs.

2. līgas izslēgšanas spēlēs MP komanda ar rezultātu 4:3 uzvarēja 2. ZSN komandu, savukārt 3. RNC komanda ar rezultātu 2:1 uzvarēja 17. PABN komandu. Spēlē par
3. vietu 17. PABN ar rezultātu 2:1 uzvarēja 2. ZSN komandu. 2. līgas finālspēlē MP komanda ar rezultātu 3:1 uzvarēja 3. RNC komandu. Finālspēlē vārtus guva dižkareivis Juris Kjahars un dižkareivis Oskars Mežsargs (abi MP), un dižkareivis Jānis Novikovs (3. RNC). 

Hobijs — ultramaratons
Psiholoģe Gunta Amoliņa ikdienā nodarbojas ar rekrutējamo karavīru atlasi NBS MVP RAC Psihodiagnostikas daļā. Brīvajā laikā viņa skrien, daudz skrien…

Hobijs 2Pusaudžu gados nodarbojusies ar akadēmisko airēšanu, skrējusi skolā krosus. Pirmajās oficiālajās skriešanas sacensībās piedalījusies 2011. gadā, Rīgas maratonā noskrienot īsāko, 5 km distanci. Katru nākamo gadu distance pagarināta — 2012. gadā noskrieti 10 km, pēc gada — pusmaratons, bet vēl pēc gada jau pirmais maratons. 2015. gadā Gunta skrēja savu pirmo ultramaratonu — 107 km no Rīgas līdz Valmierai, finišu sasniedzot pēc 14.03:52 un ierindojoties 9. vietā sieviešu konkurencē.

2015. gada septembrī Nīderlandē, Vinshotenā Gunta piedalījās pasaules un Eiropas čempionāta 100 km skrējienā. Latvijas sieviešu izlase ieguva 10. vietu pasaulē un astoto — Eiropā. Individuālajā vērtējumā Guntai 50. vieta pasaulē un 34. vieta Eiropā, rezultāts 10.06:42. Pagājušā gada decembrī Katarā, Dohā Gunta startēja pasaules čempionātā 50 km skrējienā, un Latvijas sieviešu izlase ieguva 4. vietu, bet individuālajā vērtējumā Guntai 21. vieta (4.37:06).

Gunta skrien visdažādākās distances. 2015. gadā sešās dažādās skriešanas sacensībās viņa kāpa uz goda pjedestāla, distanču garums bija no 2 līdz 15 km. Guntai patīk arī orientēšanās sports un peldēšana, un agrāk viņa aizrāvusies ar viduslaiku zobencīņām. Tomēr sirdij vistuvākā ir skriešana — šogad viņa jau paspējusi tikt pie bronzas medaļas 24 km taku skrējienā. Gunta sevi uzskata par amatieri, skrien bez trenera, to dara savam priekam. Daudz skrien dabā. Arī šajā gadā Gunta centīsies tikt izlases sastāvā kādā no ultramaratonu čempionātiem. Vai izdosies — to rādīs laiks.

Baltijas karavīru ziemas sporta spēles
Baltijas karavīru ziemas sporta spēles tiek rīkotas kopš 2014. gada, kad tās pirmo reizi norisinājās Latvijā (Cēsīs un Valmierā). Šogad no 15. līdz 18. februārim Baltijas karavīru ziemas spēles notika Igaunijas pilsētās Tartu un Viru. Tajās piedalījās 200 Baltijas valstu karavīri, zemessargi un jaunsargi. Latvijas delegācija tika pārstāvēta ar 48 sportistiem, kuri startēja četros sporta veidos: distanču slēpošanā, biatlonā, zemledus makšķerēšanā un hokejā.

Sport MG_0103

Biatlonā jaunsargiem bija jāveic 3 km gara distance ar divām šaušanām (guļus un stāvus). Latvijas pārstāve Krista Razgale ar trijām kļūdām stāvus šaušanā uzrādīja rezultātu 10:59 un izcīnīja otro vietu, Elīnai Radziņai četras kļūdas stāvus šaušanā un 4. vieta (12:53). Jauniešu konkurencē labākais no latviešiem bija Jēkabs Putniņš, kurš ar trijām kļūdām stāvus šaušanā uzrādīja rezultātu 10:30 un ierindojās dalītā 4./5. vietā. Vīriešu konkurencē 7,5 km distancē bronzas medaļu izcīnīja dižkareivis Gints Rozenbergs (24:33, 2 kļūdas). Dižkareivim Artūram Švūkstam 5. vieta (26:06, 2 kļūdas), kaprālim Jānim Pleikšnim 6. vieta (27:02, 3 kļūdas). 5 km jauktajā stafetē biatlonā jaunsargiem Latvijas 1. komandai (sastāvā Krista Razgale un Jēkabs Putniņš) uzvara. Rezultāts 17:41 (4 kļūdas stāvus šaušanā Jēkabam), un par 15 sekundēm apsteigti otrās vietas ieguvēji — Igaunijas 1. komanda. Diemžēl sieviešu konkurencē Latvijas komanda netika pārstāvēta.

Distanču slēpošanā jaunsargiem bija jāveic 2 km gara distance jaunietēm un 3 km distance jauniešiem. Elizabete Paura uzrādīja rezultātu 7:18 un izcīnīja bronzas medaļu, savukārt jauniešu konkurencē — bronzas medaļa Linardam Cvetkovam (8:29). Sieviešu konkurencē labākā no Latvijas komandas bija seržante Kitija Stesele, kura 3 km distanci veica 10:24 un ierindojās 4. vietā. Vīriešu konkurencē 5 km distancē labāko rezultātu no Latvijas komandas sasniedza zemessargs Andris Kivlenieks (13:42), 5. vieta. Jauktajā distanču slēpošanas stafetē jaunsargiem 4 km distancē Latvijas komandām (Elizabete Paura un Linards Cvetkovs, otrajā — Ramona Pētersone un Leonards Kaspars) tikai 4. un 5. vieta. Jauktajā stafetē karavīriem Latvijas 1. komanda (seržante Kitija Stesele un zemessargs Andris Kivlenieks) 6 km distancē izcīnīja 6. vietu (17:02).

Hokeja turnīrā Latvijas komanda ar rezultātu 4:7 piekāpās Igaunijas komandai un ar rezultātu 4:2 uzvarēja Lietuvas komandu, tādējādi ierindojoties 2. vietā. Vislabākos rezultātus šajās sacensībās guva Latvijas komanda zemledus makšķerēšanā. Individuālajā konkurencē Latvijas pārstāvjiem dubultuzvara, pirmā vieta seržantam Edmundam Fadiņam, otrā vieta leitnantam Arturam Baltajam, ceturtā vieta majoram Mārim Kārkliņam. Latvijas komandai šajā disciplīnā arī pārliecinoša uzvara komandu vērtējumā.

Nākamās Baltijas karavīru ziemas spēles notiks Latvijā.

Sagatavojusi kaprāle Ilze Volframa, NBS Sporta kluba Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas vecākā apmācības instruktore.

Divas nedēļas pie Latvijas kontingenta Afganistānā

 

Afganistāna 2015

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Indrēvics, Ēriks Kukutis.

Sākums šā gada janvāra numurā.

Kādēļ mājinieki ir tik svarīgi?
«Zini, ko esmu izjutusi misijās — mēs nekad pasaulē neesam vieni. Vienmēr tur mājās ir kāds, kurš par mums domā un kuram brīžam sāp sirds,» saka štāba virsseržante Irita Kronīte, vecākā medicīnas māsa vācu militārajā slimnīcā Marmalas bāzē. Iritai šī ir astotā misija. «Uz brīdi es pati piedzīvoju situāciju, kurā novērtēju, cik būtisks ir miers un atbalsts tur tālumā — mājās. Vienā no pirmajām dienām Afganistānā mani mājinieki dusmīgi pārmeta, ka izvēle doties prom ir bijusi egoistiska un savtīga, un demonstrēja, ka viņus maz interesē, kā man iet. Sapratu, ka viņi baidās par mani, bet pārmetumi sāpināja. Tajā brīdī es jutu, ka mani pamati sašūpojas. Jā, esmu izvēlējusies braukt, nevis palikt Rīgā, bet, būdama tik tālu no mājām, es nevaru neko mainīt. Tas, ka man pārmet, bet es neko nevaru ietekmēt, radīja bezspēcības sajūtu. Pēc šī gadījuma jau spēju iztēloties, cik nenovērtējami svarīga šajā ilgajā misijas laikā ir tuvo cilvēku sapratne, iejūtība un atbalsts. Tieši tādēļ mūsu karavīri ik dienas sazinās ar savējiem. Saiknes uzturēšana dod mieru, spēku un jēgpilnas dzīves apziņu. Mājās esot, to, iespējams, ir pat grūti iztēloties.»

Afganistan 359

Pieskarties Afganistānai
Mums, mediju komandai, savā mazajā misijā izdevās redzēt vairāk nekā mūsu kontingenta karavīriem, kuru gaitas ir ļoti ierobežotas veicamo pienākumu robežās. Lielākoties gan apmeklējām dažādas militārās bāzes. Afganistānai varējām pieskarties vien no helikoptera, militārās lidmašīnas iluminatora vai bruņu mašīnas loga. Bet tas, ko redzējām, tik spēcīgi pārsteidza! Vīrieši ar turbānu galvā sēž gar ielas malu, atspieduši muguru pret mazu piparbodīšu nelīdzenajām sienām. Viņu sejas ir grumbu savagotas kā kartes vai izdangāti kalnu ceļi — katra fotogrāfijas vērta. Prātoju, vai mūsu, eiropiešu, sejas arī kādam šķiet tik neparastas un interesantas? Sievietes čadrās ar krāsainiem apakšsvārkiem un bikšu maliņām. Raibi ģērbtu bērnu bariņi, kuri skrien pakaļ  un prasa ūdeni. Savādie trīsriteņu motocikli un ēzelīši. To visu redzējām pavisam maz. Tikai no maliņas. Un tomēr tas raisīja izjūtas par to, cik savādāka ir viņu pasaule. Cik sena un neizzināta! Tik ļoti gribētos šo zemi lēnām izstaigāt kājām un pētīt pilsētas un ciemus. Taču tikpat nepārprotami ir jāapzinās, ka sava kareivīguma un bīstamības dēļ Afganistāna paliks nepieejama vēl ilgi. Redzot kalnus un ikreiz no jauna iemīloties to majestātiskumā, es prātoju: «Nu kamdēļ gan afgāņiem karot un nogalināt, ja viņiem ir tādi kalni!»

Afganistāna 2015

Toties — cik vienkārši un garšīgi afgāņi gatavo! Latvijas padomdevēji, rīkojot atvadu pasākumu Latvijas kontin­- gentam un starptautiskajiem kolēģiem savas misijas beigās, uzaicināja afgāņu tulkus, ar kuriem kopā bija strādājuši gandrīz septiņus mēnešus, pagatavot tradicionālo afgāņu plovu ar rozīnēm, riekstiem un jēra gaļu. Pēc ikdienā bāzes vācu ēdnīcā ēstās saldētās pārtikas, dzīvais, aromātiskais afgāņu gatavotais ēdiens šķita viena no augstākajām iespējamām baudām, ko ķermeņa maņas spēj sagādāt.

Virsseržante Irita Kronīte, medicīnas māsa bāzes klīnikā.

Karavīri no «Mazās Latvijas»
Lielu vizīšu laikā Marmalas bāzes ielās pēkšņi parādās cilvēki parastās drēbēs — iespējams, žurnālisti, asistenti vai diplomāti. Viņi tik ļoti atšķiras no visiem citiem lauka formās ģērbtajiem. Un es prātoju, cik daudz īsas, divu dienu vizītes ietvaros izdodas sajust un ieraudzīt to, kāda ir šejienes realitāte? Vai tāds vispār ir viņu mērķis? Visticamāk, to, kā jūtas un ko domā karavīri, aši paejot viņiem garām vai paspiežot roku, pat nevar nojaust.

Misijā karavīri ir vieni. Viņiem nav bērnu, kurus apmīļot, un sievas, kuru apskaut, nav arī suņu un kaķu. Pieskāriena lomu šeit aizstāj humors. Karavīri joko bieži, daudz un jocīgi. Joki ir savdabīgs veids, kā atbalstīt vienam otru, mazināt spriedzi un sarežģījumus savstarpējās attiecībās, kas neizbēgami rodas, dzīvojot tik ilgi un tik cieši kopā ar svešiem cilvēkiem. Un vēl — viņu savstarpējās attiecībās pastāv labestīga, bet netraucēta telpa otram. Tu vari būt līdzās, neiesaistīties ne jokos, ne sarunās un vienalga just piederību. «Šis laiks mācījis sadzīvošanas un konstruktīvas konfliktu risināšanas prasmes,» atzīst pulkvežleitnants Juris Čudo.

Seržants Toms Lepsis kopā ar kolēģiem no gruzīnu kontingenta.

Sanākšana kopā mūsējiem ir svarīgs rituāls, kas apvieno un stiprina, tāpat kā saziņa ar tuvajiem mājās. Ikdiena paiet nošķirti katram savās gaitās, multinacionālās vienībās, pamatā runājot angliski. Vakaros parasti katrs savā laikā atnāk līdz mūsu kontingenta bāzes vietai, kur ir omulīga apsildāma telts ar datoriem un televizoru, maza āra terasīte un valsts karogs mastā. Un, kad telefonā, atbildot uz jautājumu: «Kur tu esi?» — saka: «Latvijā», tad visiem šeit (visticamāk, arī mājiniekiem) ir skaidrs, ka runa ir par šo bāzes vietu jeb «Mazo Latviju». Te tiek rīkoti svētki un atvadu pasākumi, no šejienes var sazināties ar mājām, te reizi nedēļā notiek Latvijas kontingenta karavīru sapulces, bet piektdienās visi piedalās «Mazās Latvijas» tīrīšanā un kārtošanā.

Karavīri dzīvo daudzas dzīves
Divās nedēļās bāzes nometne ir izstaigāta krustu šķērsu. Esmu ilgi skatījusies Afganistānas debesīs. Melnās un necaurredzamās, kad, uzkāpjot vienā no daudzajiem sargposteņiem gar bāzes nometnes ārējo sienu, var lūkoties uz vāji apgaismoto zemes strēli aiz žogiem un iztēloties, ka tas ir liedags, bet tālāk ir jūra, jo saskatīt neko nav iespējams. Virs galvas ir mirdzējušas zvaigžņotas Afganistānas debesis naktīs. Piedzīvota putekļu vētra, kad vakara gaisma spuldzēs ietinas raupjā miglā, vējš arvien pieņemas spēkā, stundām ilgi dauzot un purinot visu, kas nav nostiprināts. Pēc pirmajām pienbalti necaurredzamajām Afganistānas dienām līdz pat aizbraukšanai iestājās mirdzošas saules pielieta atvasara ar +20 grādiem dienvidū. Nemai­- nīgi visu šo laiku virs bāzes nometnes mūs sargājis «mākslīgais pavadonis» — kāda ironiska autora dizainēts atombumbas formas novērošanas kamerām aprīkots dirižablis.

Afganistāna 2015

Laiks Afganistānā ritējis kaut kā citādi ­— lēni un ietilpīgi. Līdz ar to sarunas ieguva neierastu dziļumu un atklātību. Bet pāri visam manī ir palikusi apjausma, ka karavīra darbs, lai arī brīžiem ļoti skarbs, ir bezgala interesants. Karavīri nokļūst vietās un redz pasauli, kuru nekad neieraudzīs parasti cilvēki. Viņu dzīve ir kā bīstams un bieži fiziski grūts, bet bagātīgs piedzīvojums. Un katra karavīra pieredze atšķiras no jebkuras citas.

Mēs viņus satikām īsi pirms kontingenta sastāva nomaiņas. Atšķirībā no zviedriem, kuri atbrauc un aizbrauc visi kopā, mūsu karavīru maiņa notiek trīs reizes gadā. Līdz ar to bāzē vienmēr ir daļa mūsējo, kuri ar esošajiem apstākļiem ir saraduši un var palīdzēt adaptēties nākamajiem.

Afganistāna 2015

22. decembrī mainās Latvijas kontingenta komandieris un daļai karavīru līdz ar Juri Čudo misijas laiks beidzas. Īsi pirms tam viņi atklāti atzīst, cik noilgojušies ir pēc mājām, pēc tuviem, mīļiem cilvēkiem. Tomēr vienlaikus karavīru savstarpējā komunikācijā un attiecībās jūtams, cik cieši viņus vieno biedriskums, savstarpēja paļaušanās un kopīga, viņiem vien zināma pieredze.

Gatavojot Ziemassvētku apsveikumu mājiniekiem, Juris Čudo sapulcina savu komandu, lai kopīgi nodziedātu dziesmu, ko mani kolēģi nofilmēs un aizvedīs uz Latviju. Dažu mēģinājumu un atkārtojumu laikā karavīri spēja kļūt tik aizkustinoši patiesi, tik neapbruņoti, it kā viņu priekšā stāvētu kāds ļoti īpašs un tuvs cilvēks, kuram dziesma tiek veltīta. Lūkojoties viņos dziedam, es nodomāju: ja viņi prot cits citam līdzās būt arī šādi, tas liecina, cik stipra ir šī komanda un cik ciešas patiesībā ir saites, kuras viņus vieno.

Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015

Agrā rītā, kad Afganistānas mēness sirpītis guļ debesīs kā kausiņš, mēs atvadāmies. Piecēlušies ir gandrīz visi Latvijas kontingenta karavīri, lai pavadītu trīs pirmos, kuri dodas mājās, tāpat arī tos, kuri brauc divu nedēļu atvaļinājumā, un mūs, kas bija līdzās tikai divas nedēļas. Turpat blakus pie lidlauka vārtiem pulcējas viss mājup ceļojošais zviedru kontingents. Mēs lidosim kopā līdz Dānijai. Zviedru feldšerei, kura slimnīcā strādājusi kopā ar mūsu Iritu Kronīti, acis pilnas asarām. Novēršu skatienu, jo arī manī kaut kas smeldz. Un es pat nespēju pateikt, vai tās ir visu šo karavīru izjūtas, kas novibrē, vai manējās. Viens no Latvijas karavīriem klusu nošņācas, ka viņu asaras kaitinot. Bet viņš ir starp tiem, kuri atgriezīsies — viņam vēl trīs mēneši priekšā. Toties es jūtu, ka tiem, kuriem misija beidzas, tas ir īpaši, jo noslēdzas noteikts posms dzīvē. Neparastajā, sarežģītajā, bet bagātajā karavīra dzīvē, kurā ir daudz vairāk par vienu mūžu — ikreiz ar jauniem sākumiem un tikpat daudzām atvadām. Es nezinu, kā iekšēji notiek atvadīšanās un kā viņi domās atgriežas misijā. Man prātā ienāk divi vārdi: Mana Afganistāna. Katram tā ir sava. Bet tā paliek ikvienā, kurš šeit dienējis. Kā daļa no esības. Daļa no asinsrites.