Divas nedēļas pie Latvijas kontingenta Afganistānā

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Indrēvics, Ēriks Kukutis.

Ziemeļu Afganistānai ziemas sākumā ir pelēkbrūna krāsa. Zemei, kleķa mājām, ko apjož akmens krāvumu sētas, pakalniem, saujas lieluma baložiem un dažkārt pat debesīm. Grūti panesamo vasaras karstumu, kad gaiss sasilst līdz pat +45 grādiem, novembrī nomainījis dzestrs lietus. Afgāņi gaida sniegotu ziemu. 

Afganistānā joprojām ir nemierīgi. Ik dienu bruņotās sadursmēs kādu nogalina. Karš turpinās. Afgāņi cīnās paši ar sevi — pa laikam  finansiāla izdevīguma vārdā pārejot pretinieka pusē — te prezidenta, te tālibu, te nemiernieku. Katra puse apgalvo, ka viņu rīcību virza ideja par labāku Afganistānu, mieru un pareizo reliģisko pārliecību. Bet aiz tā slēpjas nemitīga ietekmes un varas pārdalīšana. NATO dalībvalstis kopš 2015. gada sākuma kara darbībā vairs tieši neiesaistās.

Šī ir pirmā starptautiskā operācija, kuras mērķis ir atbalstīt Afganistānas spēku struktūras, piedāvājot zināšanas un padomu, bet nesniedzot militāro palīdzību. Pašreiz Afganistānā ir ap 12 000 NATO karavīru. Afganistānas iedzīvotāju skaits lēšams 30 miljonos.

Latvijas militārie policisti kopā ar vācu kolēģiem kalnos pie Marmalas bāzes.

NATO karavīri atrodas piecās bāzes nometnēs — galvenā no tām ir Kabulā. Pārējās četros pretējos Afganistānas  punktos — Mazāri Šarīfā, Herātā, Kandahārā un Lagmānā. Misijas nosaukums «Resolute Support» liecina par vēlmi sniegt mērķtiecīgu atbalstu. Latvijas kontingents Afganistānā koncentrēts valsts ziemeļu daļā — divi karavīri dien Kabulā un tās apkārtnē, kamēr divdesmit vienam  — misijas vieta ir Marmalas bāze, Mazāri Šarīfas pilsētas tuvumā. Afganistānas Ziemeļu pavēlniecības 209. korpuss, ar kuru sadarbojas Marmalas bāzes karavīri, ir trīs reizes lielāks par visu Latvijas armiju.

Māca pacietību
Šī ir neparasta un ļoti sarežģīta starp­- tautiskā operācija — to atzīst ne tikai Latvijas karavīri, bet arī viņu kolēģi zviedri un vācieši, ar kuriem izdodas tuvāk aprunāties. Gandrīz katrs, kurš pašreiz dien Afganistānā, ir pieredzējis nedēļas un mēnešus, kad kalnos šajā zemē, Irākā vai Kosovā nācies gulēt zem klajas debess. Uz viņiem ir šauts, un viņi ir šāvuši, ir sajusts, kā piezogas nāves bailes, un redzēts cilvēks ievainošanas brīdī, diennaktīm iztikts bez ūdens un ēdiena, tomēr izdevies palikt dzīvam. Tā ir īpaša pieredze, daļa dzīves, daļa no viņu esības. Lai arī cik nežēlīgos apstākļos tas būtu bijis, šādos brīžos viņi ir jutušies vajadzīgi un neaizdomājoties pildījuši pienākumu, paļaujoties cits uz citu.

2015. un arī 2016. gada starptautisko operāciju specifika — NATO karavīri neiesaistās karadarbībā. No 1200 karavīriem, kuri atrodas Marmalas bāzē, aptuveni 20% dodas ārpus bāzes teritorijas pie afgāņu spēka struktūru pārstāvjiem. Pārējie 80% karavīru gādā, lai šie NATO padomdevēji varētu droši pildīt savus pienākumus. Sargājot kopējo drošību, daļai karavīru pastāvīgi jābūt kaujas gatavībā, reizēm pat nepiedzīvojot brīdi, kad viņi patiešām kļūst vajadzīgi. Šķietami mierīga un lēna — šī misija māca pacietību. Un psiholoģiski tā ir sarežģīta pieredze karavīram, kurš ir gatavots darbībai un rezultāta sasniegšanai. Turklāt pacietību nākas izkopt ne vien tiem, kuri paliek bāzē, bet arī padomdevējiem, kuri strādā ar afgāņu dažādu spēka struktūru vadību.

Afgāņu karavīru mācības Afganistānas armijas Ziemeļu pavēlniecības 209. korpusa bāzē Šahīnā.

Zināšanas un informācija šajā valstī ir naudai un varai līdzīga vērtība, ar kuru nedalās. Militārā sistēmā tāda pieeja ir pašapdraudoša. Padomdevēju darbs ir palīdzēt to ieraudzīt. Tomēr runāt par darbu, ja nedēļām un pat mēnešiem ilgi pirms tam  nav īstenots lēns tuvināšanās rituāls, apspriežoties par ģimeni, par vērtībām šajā dzīvē un pasaules uzskatu, ir  ne vien nepieklājīgi, bet vienkārši — neiespējami. Tāpēc padomdevēji tik labi zina, ka afgānim vienlaikus nevar būt vairāk par četrām sievām, ka niecīgajam izglītotajam nācijas slānim nav ne mazākās vēlmes karot un savus bērnus viņi labprāt sūta mācīties uz Eiropu un Ameriku.

Padomdevēji ir izsvītrojuši no savu darbību un pat nolūku klāsta vēlmi tieši runāt par acīmredzamām ačgārnībām vai pamācīt. Sadarbības pamatā ir smalks psiholoģisks jūtīgums, lieliskas komunikācijas spējas, tolerance un milzīga pacietība savus risinājumus pasniegt tā, lai tie ar laiku tiktu atzīti par piemērotiem, ko pakāpeniski ieviest ikdienā. Afganistānas spēka struktūrās vienību uzdevumi pārklājas, nav strikti sadalītas atbildības jomas un vietējie komandieri īsti nepārzina, kas notiek viņu pakļautībā. Centība un vēlme sevi pierādīt un pašapliecināties darbā afgāņiem ir svešas. Viņi dedzīgi pakļaujas autoritātei, bet neatzīst pašiniciatīvu. Padomdevēju uzdevums ir palīdzēt pilnveidot afgāņu spēka struktūru vadību tā, lai tās spētu patstāvīgi nodrošināt mieru savā zemē.

Gruzīnu kontingenta karavīri patruļā.

Gultā ar skorpionu
Uz Afganistānu mēs dodamies trijatā — fotogrāfs, operators un žurnāliste. Abi mani kolēģi ir karavīri, bijuši misijās un Afganistānu pazīst. Man ir vairāk aizspriedumu nekā priekšstatu, un pēc laika, jau esot tur, šķiet, ka lielākoties visi, kuri nav elpojuši Afganistānas gaisu, dzīvo atsvešinātos pieņēmumos par šo zemi.

Viena no pirmajām īstajām izjūtām, kas pārņem jau ceļā, ir bailes. Man šķiet, ka lidmašīnu notrieks. Marmalas bāzē, ieskatoties afgāņu strādnieku sejās, es atskāršu, ka tās ir tik atšķirīgas no ikdienā redzētām, ka nespēju nolasīt viņu mīmiku un domas. Tas satrauc un biedē. Pirmajā naktī, kad pamostos no dzelošas sāpes pēdā, mana pirmā doma ir — kopā ar gultas veļu man ir iedots skorpions. Pusmiegā gaidu, kad kāja sāks pampt, bet nekas nenotiek, un nogurums pēc 48 negulētām stundām ir tik liels, ka nolemju — mēs kaut kā ar skorpionu šonakt sadalīsim guļvietu. Protams, no rīta nav ne skorpiona, ne dzēluma seku. Toties pienbaltā, necaurspīdīgā gaisma tikai pastiprina nākamo iespaidu, kas rodas, ieraugot rītausmā Marmalas bāzi. Cik neglīta tā šķiet! Betons, smilšu maisi, akmeņi, konteineri, dzeloņdrātis. Vienubrīd prātā iezogas doma — ja pasaulē būtu tikai vīrieši, visticamāk, tā izskatītos šādi. Marmalas bāzē tikpat kā nav ne koku, ne krūmu. Pienbaltajā necaurredzamībā vienīgais atgādinājums par dabas klātbūtni ir pelēkbrūnās smiltis. Man tobrīd šķiet — ja šo vietu ieraudzītu mūsu karavīru sievas un mātes, viņu līdzcietība augtu augumā. Un vēl man liekas — satriecoši, ka te būs jāpavada vairāk nekā divas nedēļas. Latvijas kontingenta karavīriem — seši mēneši, un tas man izklausās gandrīz vai kā nolemtība.

Tikai nākamajās dienās, kad saule atklāj skatam kalnus — zaļus pēc nesen lijušajiem lietiem, kad daudzkārt izstaigāta bāze, atrodot savas takas un vietas, un izveidojot savu dienas ritmu, viss iepriekš neglītais un bīstamais pamazām iegūst neapstrīdamu šarmu un skaistumu. Droši vien līdzīgi ir noticis ar visiem šeit dzīvojošajiem. Cilvēkam piemīt apbrīnojama spēja pierast, pieņemt un ieraudzīt skaisto pat tur, kur skaistuma izlutinātas acis to neredz.

Trauslā drošība
Bāzē bailes nemājo, un pamazām norimst arī manējās. Tomēr te visi pazīst šīs izjūtas. Latvijas militārie policisti Marmalas bāzes tuvās apsardzes grupā, kuri pilda miesassargu funkcijas, atzīst, ka ikreiz, dodoties uzdevumā ārpus bāzes teritorijas, viņi jūt adrenalīna pieplūdumu un apzinās bīstamību. Vienudien, kad esmu kopā ar viņiem, braucot lejup no kalniem, visi trīs militārie policisti man līdzās bruņumašīnā kļūst uzmanīgi — neliels afgāņu bariņš stāv uz izdangātā kalnu ceļa, tad kāds noliek tukšu pudeli, un visi dodas prom. Tiek dota pavēle braukt lēnāk un uzmanīgi vērot braucamo daļu.

Mana iztēle uzbur ainas ar spridzekļiem, un ceļu es vēroju ne mazāk koncentrēti kā karavīri, tikai nemāku ieraudzīt to, ko spēj pamanīt viņi. Šoreiz bīstamības nav, jo, kad sasniedzam gājēju bariņu, afgāņi māj un rāda ar rokām dzeršanas kustību, tā lūdzot ūdeni. No paugura virsotnes, kurā nupat bijām uzbraukuši, pavērās skats uz viņu mājvietu — alām smiltīs. Ūdeni nemanīju, cik tālu vien sniedzās skatiens. Gandrīz nesaskatāmas tālumā ganījās pāris kazas. Visapkārt tikai akmeņi, brīvs plašums un šur tur zemē pa kādai patronu čaulītei. Kad šajā vietā Marmalas bāzes karavīriem rīko mācības, vietējie čaulītes rūpīgi salasa un nodod. Par tām varot nopelnīt. Atgriežoties no mācībām kalnos, karavīri parasti vietējiem atstāj ūdeni. Cilvēcīgi. Mēs neapstājamies un ūdeni neatstājam. Mūsu ir maz, un piesardzība šeit nekad nav lieka.

Ceļā uz afgāņu bāzi Šahīnā, kas atrodas netālu no Mazāri Šarīfas, viens no Latvijas kontingenta padomdevējiem majors Juris Višņakovs, Afganistānas drošības spēku padomdevēju grupas vecākais virsnieks, parāda vietu, kur pirms dažiem mēnešiem afgāņu apsargs nošāvis divus amerikāņu karavīrus sporta tērpos vakara skrējiena laikā.

Drošība ir trausla. Par to liecina arī nopietnība, ar kādu to sargā. NATO štāba Kabulā Drošības un atbalsta spēku Afganistānā vecākais virsnieks majors Aleksejs Puriņš salīdzina drošības pasākumus, kas bija jāievēro Kabulā pirms pieciem gadiem, kad viņš šeit bija iepriekšējā misijā, ar to, kā ir šobrīd. Jāsecina, ka bīstamības draudi auguši. Lai pārvietotos no Kabulas militārās bāzes KAIA (Kabul International Airport) uz desmit minūšu brauciena attālumā esošo NATO štābu pilsētas centrā, drošības apsvērumu dēļ lido ar helikopteru. Pašreiz, lai izbrauktu ārpus bāzes teritorijas, vajadzīgas trīs bruņumašīnas. Dienā, kad bijām ceļā atpakaļ uz Latviju, nemiernieki uzbruka Kandahāras militārajam lidlaukam, nogalinot vairākus afgāņus, bet vēl pēc pāris dienām notika uzbrukums Spānijas vēstniecībai īpaši apsargātajā teritorijā Kabulas centrā, līdzās NATO štābam, kurā dien Latvijas kontingenta virsnieks majors Aleksejs Puriņš. 21. decembrī, tālibu pašnāvniekam uzspridzinoties, Afganistānas austrumos patruļas laikā bojā gāja seši NATO karavīri, bet ievainojumus guva trīs.

Kopš 2015. gada sākuma, NATO tieši neiesaistoties sadursmju un konfliktu risināšanā un ievērojami mazinot militāro bāzu skaitu, arvien pieaudzis nemieru un uzbrukumu biežums Afganistānā. Visticamāk, tā nav sakritība. Un iespējams, ka šādi NATO spēki tiek provocēti un mudināti neatstāt Afganistānu pašu afgāņu pārziņā, bet turpināt militāri iesaistīties miera regulēšanas procesos.

«Īpaši sadarbības sākumā afgāņi gaidīja, ka vienā brīdī mēs tomēr atsūtīsim spēka vienības un palīdzēsim kā līdz šim,» saka  pulkvežleitnants Kaspars Pudāns, Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centra padomnieku grupas komandiera vietnieks. «Tikai pamazām viņi pieņēma, ka vienīgais ierocis, ar kuru šīs misijas ietvaros varam palīdzēt, ir vārds, saruna, profesionāla pieredze.» Diviem Latvijas kontingenta pa­- domniekiem (majoram Jurim Višņakovam un majoram Edvartam Stūrmanim), dodoties uz rudenī nemiernieku ieņemto Kundūzas pilsētu, arī šādos apstākļos nācās apliecināt, ka palīdzība tiks sniegta tikai taktisku un stratēģisku ieteikumu un priekšlikumu veidā, nevis ķeroties pie ieročiem.

Tik dažādie — mūsējie
Lai arī karavīru galvenais uzdevums ir padomu došana Afganistānas drošības spēkiem, tomēr Latvija Afganistānā ir pārstāvēta arī citās nozīmīgās pozīcijās. «Mums ir gaisa atbalsta kontrolieri (joint terminal attack controller; JTAC), kuri darbojas kopā ar gruzīniem QRF (Quick reaction forces) vienībā,  militārie policisti — daļa no viņiem piedalās kārtības nodrošināšanā bāzē, daļa — CPT (Close protection team) un pilda miesassargu funkcijas. Latvijas militārie policisti strādā vietējā policijā Kabulā (EUPOL). Mūsu karavīri pilda arī nacionālā atbalsta elementa (NSE) uzdevumus Mazāri Šarīfas bāzē. Esam pārstāvēti NATO RSM (Resolute Support mission) štābā Kabulā. Ir arī mediķis — vecākā medicīnas māsa, kas strādā vietējā slimnīcā,» savas komandas sastāvu raksturo pulk­vežleitnants Juris Čudo, Latvijas kontingenta Afganistānā komandieris.

Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015 Afganistāna 2015

Pieci Latvijas padomdevēji katru darba dienu dodas uz divām dažādām Afganistānas armijas Ziemeļu pavēlniecības 209. korpusa bāzēm. Trīs no viņiem strādā Šahīnā, kamēr divi padomdevēji darbojas  afgāņu Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centrā (OCCR). Abas afgāņu bāzes atrodas salīdzinoši netālu no Marmalas. Uz Šahīnu 15 minūtes jālido ar helikopteru, uz OCCR dodas ar bruņotām mašīnām. Šahīnā mūsu padomdevēji ir atbildīgi par ieteikumiem izlūkošanas, operāciju plānošanas un sprādzienbīstamo priekšmetu neitralizēšanas jautājumos, bet OCCR bāzē konsultē sadarbības veidošanu starp piecām afgāņu drošības spēku struktūrvienībām — armiju, policiju, robežsardzi, kārtības policiju un Nacionālo drošības dienestu. Latvijas padomdevēji atzīst, ka šī pieredze palīdz ne vien identificēt nepilnības un meklēt risinājumus afgāņu spēka vienību darbā, bet arī caur šo procesu definēt, kas būtu pilnveidojams Latvijas bruņotajos spēkos.

Vadīt, koordinēt un virzīt vienotam uzdevumam tik dažādu vienību karavīrus komandierim ir izaicinājums, atzīst pulk­vežleitnants Juris Čudo: «Man vienmēr ir bijušas monolītas vienības. Te katrs karavīrs ir personība ar atšķirīgu pieredzi, savas vērtības apziņu, profesionālo specifiku. Mūsu nelielajā grupā ir suvieši (Speciālo uzdevumu vienība) un militārie policisti, arī JTAC un pat karavīrs no Gaisa spēku atbalsta bāzes. Pagāja laiks, kamēr atradu veidu, lai mūsu sadarbība būtu cieņpilna un maksimāli mērķtiecīga. Iemaņas apvienot tik dažādu vienību un pakāpju cilvēkus vienotā komandā man profesionāli ir ieguvums.»

Mēs pārstāvam savu valsti
Latvijā ir vairākas institūcijas, kuras meklē efektīvākos risinājumus valsts tēla veidošanai. Darbošanās līdzās 21 nācijas karavīriem Marmalas bāzē un multinacionālā komandā Kabulā, kopā pildot pienākumus ikdienā, nepārprotami veido Latvijas tēlu starptautiskajās militārajās aprindās. «Un te pat ir grūti nošķirt robežu starp neformālu un formālu sadarbību, jo priekšstatu par Latviju veido ne tikai tas, cik zinoši un kvalitatīvi veicam savu darbu, bet, piemēram, mūsu angļu valodas prasme, kas nodrošina spēju sarunāties, vai tas, kā atzīmējam svētkus, uz kuriem bieži aicinām arī kolēģus — citu nāciju karavīrus,» saka Afganistānas drošības spēku padomdevēju grupas vecākais virsnieks majors Edvarts Stūrmanis. Gan formālajā, gan neformālajā līmenī Latvijas kontingentam ir izdevies iemantot cieņu un augstu novērtējumu. To atzīst gan Latvijas kontingenta komandieris, gan citu nāciju kontingentu karavīri un komandieri.

«Padomdevēju grupā man bija gods strādāt kopā ar pulkvežleitnantu Kasparu Pudānu. Misijas laikā viņš bija mans vietnieks,» saka pulkvedis Jāns Ulsons, zviedru kontingenta komandieris, Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centra padomnieku grupas vadītājs. «Novērtēju ne tikai viņa zināšanas un spēju darboties vienotam mērķim, bet arī to, ka jebkurā situācijā varēju droši paļauties. Spēju rast risinājumu sarežģītā situācijā, atbildības izjūtu un ieinteresētu attieksmi pret darbu novērtēju arī sadarbībā ar otru Latvijas kontingenta padomnieku majoru Mareku Ošiņu [Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centra padomnieku grupas vecāko virsnieku].» Tikpat atzinīgus vārdus par Latvijas padomdevēju darbu Šahīnas bāzē teica viņu starptautiskie kolēģi: par Latvijas JTAC — gruzīnu kontingenta komandieris majors Irakli Surguladze; bāzes hospitāļa ārsti — par Latvijas feld­šeri Iritu Kronīti. Pulkvežleitnants Juris Čudo atzīst, ka šo pozitīvo vērtējumu un atgriezenisko saiti Latvijas karavīru darbam, inteliģences līmenim un spējai sadarboties viņš, ikdienā tiekoties ar dažādu nāciju kolēģiem, dzirdējis par katru no savas komandas locekļiem. «Protams, tas ir ļoti patīkami, bet atgādina par atbildību, ka Latvijas kontingents šeit ir ne tikai, lai pildītu uzdevumus, bet arī pārstāv savu valsti.»

Rimtā ikdiena ir tikai šķietamība
Tomēr nodarboties ar starptautisko attiecību veidošanu un diplomātiskas etiķetes ievērošanu nav ierastie karavīra uzdevumi, un rimtā ikdiena Marmalas bāzē ir izaicinājums ikvienam. Runājot ar dažādu nāciju karavīriem, viņi atzīst, ka šī misija ir  pārbaudījums iekšējam kodolam, jo prasa spēju ierobežotos apstākļos meklēt risinājumus, kas ļautu pilnveidoties un sniegtu gandarījumu. Tādēļ daudzi šo laiku izmanto profesionālai izaugsmei. Tikpat būtiska nozīme šajos apstākļos ir sportam. Mediķi bāzes slimnīcā joko, ka viņus var droši dēvēt par sporta ārstiem, jo tieši šīs nodarbes rada biežākās traumas.

Un tomēr šķietamā rimtā ikdiena karavīrus nav atslābinājusi, viņi nav zaudējuši modrību. Kādu dienu kopā ar Latvijas padomdevēju braucot bruņumašīnā, tērpusies bruņuvestē un ķiverē, vērojot horvātu militāro policistu, kurš visu ceļu stāvēja lūkā ar ložmetēju, es pēkšņi atskārtu, ka viņš ir tur, lai man būtu droši. Lai mani sargātu. Tā bija savāda apziņa, ka šis karavīrs ir gatavs upurēt savu dzīvību, lai ar mani viss būtu kārtībā. Tas aizkustināja. Vēlāk runājot ar citiem kara­- vīriem un stāstot par šīm izjūtām, viņi pauda zināmu neizpratni: «Bet tas taču ir viņa darbs! Tas ir gluži normāli!» Un tad es apjautu otru sakarību, ka katrs no šiem karavīriem pilda savu uzdevumu, sargājot otru, — lai otrs varētu droši veikt savējo. Civilajā pasaulē šis ir utopisks attiecību modelis, bet esot līdzās karavīriem, es skaidri apzinājos, ka tieši tāda ir viņu būtība. Un tobrīd mūsējos, Latvijas kontingenta karavīrus, uzlūkoju citām acīm. Aiz ārējā rimtuma, kuru pieprasa šī misija, ir iekšēja gatavība ikvienā brīdī aizstāvēt un cīnīties. Šo izjūtu vēl pastiprināja sarunas. Iesākumā to jutu no JTAC puišiem, kuri burtiski deg par savu lietu. Bet pakāpeniski ieraudzīju to katrā no mūsu kontingenta karavīriem. Pēc viņiem līdzās pavadītā laika skaidri sapratu — es ļoti lepojos ar mūsējiem.

Turpinājums nākamajā numurā.

Arī ungāri sargā Baltijas debesis

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Kopš Baltijas valstu iestāšanās NATO mūsu gaisa telpu kontrolē un patrulē alianses dalībvalstis, kuru rīcībā ir mūsdienīgi militārie lidaparāti.
No 2015. gada septembra daļu Baltijas gaisa telpas kontrolēja Ungārijas Gaisa spēki, kas četrus mēnešus ilgušo misiju pildīja līdz 9. janvārim. Otru daļu Baltijas debesjuma no Emari bāzes Igaunijā kontrolēja Vācijas iznīcinātāji.

Gripen_23

Krievijas lidmašīnas pārtver retāk
Ar Ungārijas vēstniecības atbalstu decembra sākumā Latvijas žurnālistu grupai bija iespējams apmeklēt Lietuvas Gaisa spēku bāzi Šauļu pievārtē, kas kopš ungāru misijas sākuma bija kļuvusi par nelielu daļiņu šīs valsts mums kaimiņos. Daļa bāzes tika nodota pilnīgā Ungārijas pārziņā, un tur misijas laikā uzturējās vairāk nekā 80 ungāru speciālistu un militārpersonu, kā arī četri Zviedrijā, SAAB rūpnīcā ražoti iznīcinātāji JAS 39 «Gripen». Divi no tiem bija pastāvīgā izlidošanas gatavībā, bet divi tikmēr tika apkopti.

Gripen_14Ungārijas Gaisa spēki Baltijā bija pirmo reizi un atbilstoši rotācijas kārtībai nākamo reizi gaisa policistu pienākumus uzņemsies 2019. gadā, stāsta Ungārijas Gaisa spēku misijas komandieris pulkvežleitnants Tamašs Fekete. Ungāru pilotiem patrulēšana Baltijā ir jauna un ļoti interesanta pieredze, īpaši ņemot vērā pēdējā laika saspringtās attiecības ar Krieviju. Tomēr T. Fekete atzīst, ka viņu misijas laikā Krievijas lidaparātu pārtveršanu skaits ir jūtami samazinājies, salīdzinot ar iepriekšējo misiju statistiku — aizvadīto gandrīz četru mēnešu laikā notikušas vien aptuveni 15 pārtveršanas. Visticamāk, tas skaidrojams ar to, ka pašlaik Krievijai šķiet aktuālākas ārpolitiskās spēles Irākā.

«Gripen» — moderns iznīcinātājs par saprātīgu cenu
Lielākoties Krievijas militārās un transporta lidmašīnas kursē gaisa koridorā no «Lielās Krievijas» uz Kaļiņingradas apgabalu un reizēm nedaudz novirzās no paredzētā kursa, lido ar izslēgtiem transponderiem vai neatbild uz izsaukumiem. Lai gan reizēm gaisā ap Krievijas lidmašīnām veidojas pat neliela burzma, jo uz pārtveršanu mēdz pacelties arī Zviedrijas iznīcinātāji, nekādu agresijas izpausmju no Krievijas lidotāju puses neesot bijis. «Brīdinām un gaidām viņu reakciju. Parasti ar to arī viss beidzas,» teic T. Fekete. To, vai uz Krievijas lidmašīnu šaubīgajām aktivitātēm reaģēt ungāriem vai vāciešiem, izlemj, vadoties pēc konkrētās lidmašīnas atrašanās vietas un lidojuma virziena.

Ungārijas misijas komandierim ir liela lidotāja pieredze. Savulaik viņš lidojis arī ar Krievijā ražotajiem Mig 21. Vaicāts par abu kaujas lidaparātu salīdzināmajām īpašībām, viņš atbild, ka tās īsti nevar salīdzināt — zviedru «Gripen» ir 4. paaudzes iznīcinātājs, izmantojams gan dienā, gan naktī, ar ļoti augstu datorizācijas līmeni lidojuma un ieroču vadībā, kā arī konkurētspējīgu cenu. Lidojumā zviedru iznīcinātājs var pavadīt līdz divarpus stundām un sasniegt līdz 15 km augstumu.

Gripen_20

Iespēja iegūt pieredzi uz NATO robežas
«Ungārijas iesaistīšanās Baltijas valstu gaisa telpas kontroles misijā ir pierādījums mūsu solidaritātei NATO ietvaros. Šī sadarbība mums ir arī ļoti svarīga,» uzsver Ungārijas vēstniece Latvijā Adriena Millere. Ungārijai tā ir liela iespēja — šīs valsts gaisa spēki ir izvietoti ārpus Ungārijas robežām un gūst praktisku pieredzi NATO robežas kontrolēšanā. Tiesa, Ungārijā Gaisa spēki kontrolē arī kaimiņvalsts Slovēnijas gaisa telpu, taču tur lielākoties iznāk reaģēt uz komerctransporta vai privāto lidmašīnu pārkāpumiem, piebilst T. Fekete.

9. janvārī Baltijas gaisa telpas kontroli  pārņēma Spānija un Beļģija.

Ziemassvētku kauju piemiņa stiprina latvisko pašapziņu

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

«Ziemassvētku kaujas ir Latvijas armijas dzimšanas laiks,» šī vēsturiskā notikuma 99. piemiņas gada pasākumā teica Nacionālo bruņoto spēku (NBS)
komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Tīreļpurvā sestdien, 9. janvārī, bija pulcējušies karavīri, zemessargi, jaunsargi, skauti un gaidas, Jelgavas novada skolēni,  ģimenes kopā ar bērniem, Jelgavas pilsētas vadība, vēstniecību darbinieki, NBS un Aizsardzības ministrijas pārstāvji. Kopumā – vairāki simti cilvēku. Vietās, kur todien zemi klāja žilbinoši balts sniegs, 1917. gada janvāra sākumā gāja bojā vai pazuda bez vēsts gandrīz 9000 latviešu strēlnieku — vairāk nekā trešdaļa tā laika latviešu karavīru.

Ziemassvētku kauju 99. gadadiena

Astoņi latviešu strēlnieku pulki cīnās plecu pie pleca
Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Krievijas impērijas armijā, un Ziemassvētku kaujās (kuras pēc vecā stila jeb Jūlija kalendāra risinājās Ziemassvētku laikā no 23. līdz 29. decembrim) pirmo reizi spējīgākās strēlnieku vienības — astoņus pulkus — apvienoja divās brigādēs. Tās iekļāva Sibīrijas korpusa sastāvā. Uzbrukuma mērķis bija pārraut vācu armijas pozīcijas Tīreļpurvā un ieņemt Jelgavu. Ziemassvētku kaujās, kuras notika bargā salā, naktīs līdz pat –35 grādiem, Sibīrijas korpusam izdevās iedragāt vācu pozīcijas un ar ievērojamu spēku pārsvaru  (Krievijas pusē bija ap 100 000, kamēr Vācijai – piecas reizes mazāk karavīru) radīt lielus zaudējumus un apjukumu pretinieku rindās. Lai arī Krievijas puse izmantoja ievērojamu spēku pārsvaru, tās virspavēlniecība nebija rēķinājusies ar tādiem panākumiem, un kaujas apstājās. To izmantoja vācu puse, sagatavojoties prettriecienam. Liels nopelns Ziemassvētku kauju veiksmē bija tieši latviešu strēlniekiem.

«Lai arī objektīvi vērtējot, šīs bija ļoti skarbas cīņas, kurās ievainoja un nogalināja, un aukstuma dēļ nosala tūkstošiem latviešu strēlnieku, tomēr tā bija pirmā reize mūsu tautas vēsturē, kad tik daudzi strēlnieki cīnījās plecu pie pleca par vienotu mērķi. Mūsu karavīri, iespējams, atskārta, cik stipri viņi ir kopā. Savukārt viņu vīrišķību un cīņas garu novērtēja un atzina Krievijas virsnieki. Arī tas, iespējams, lika citādi uzlūkot pašiem sevi,» vēsturiskos notikumus skaidro Dagnis Dedumietis, Latvijas Kara muzeja Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs.

Ziemassvētku kauju 99. gadadiena

«Lai arī gāja kaujās zem Krievijas impērijas karogiem, strēlnieki cīnījās par savu zemi, un tas jau deva citu apziņu par notiekošo,» 9. janvāra piemiņas pasākumā Ložmetējkalnā teica Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs.

Ziemassvētku kaujas vēsturnieki uzskata par laiku, kad pakāpeniski dzima nācijas un brīvības apziņa, kura vainagojās ar Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. «Ziemassvētku kaujas ir kā simbolisks šūpulis Latvijas neatkarībai, kur rūdījās un veidojās Latvijas karavīra gars. Tas joprojām ir dzīvs un spēcīgs katrā mūsdienu Latvijas armijas karavīrā,» uzsvēra ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Tilts starp pagātni un tagadni
Šogad Ziemassvētku kauju piemiņu 9. janvārī atzīmēja ar trīs savstarpēji saistītiem pasākumiem: kritušo pieminēšanu Antiņu kapsētā, kauju rekonstrukciju pļavā pie Ziemassvētku kauju muzeja un pulcēšanos Ložmetējkalnā pie ugunskuriem, ieklausoties strēlnieku dziesmās un esot līdzās kopīgā klusuma brīdī.

Ziemassvētku kauju 99. gadadiena«Ziemassvētku kaujas epizožu izspēle ļauj pietuvoties gandrīz 100 gadu vecu notikumu izjūtām,» saka Dagnis Dedumietis. Kauju rekonstrukcijas kluba «Latviešu karavīrs» un kluba «Ordenis» dalībnieki, pārģērbušies Pirmā pasaules kara laika strēlnieku un vācu karavīru formās, — kopumā ap 30 cilvēki — atainoja improvizētu sadursmi. Stāvot klajā laukā –12 grādu salā, vērojot cīņas un dzirdot šauteņu un ložmetēju zalves, sanākušie atzina, ka izdevies mazliet apjaust, kas šajā vietā norisinājies Ziemassvētku kauju laikā.

Tieši vēlme izjust to, ko piedzīvoja varonīgie strēlnieki, ir iemesls, kādēļ Skautu un gaidu kustība jau 14. gadu Ziemassvētku kauju piemiņas laikā Ložmetējkalnā rīko vairāku dienu nometni, dzīvojot teltīs, kurinot ugunskurus un apgūstot izdzīvošanas iemaņas skarbos ziemas apstākļos.

Cilvēkus, kuri gandrīz pēc 100 gadiem sanākuši, lai pieminētu strēlnieku cīņas Tīreļpurvā, ar senajiem notikumiem un kritušajiem vieno ne vien ziema, sniega kupenas, klajas debesis un aukstums, bet arī ugunskuri. Pārrunājuši redzēto un izstaigājuši Ziemassvētku kauju muzeju Mangaļu mājās, sanākušie pulcējās pie ugunskura, uz kura sildījās liels katls ar aveņu lapu tēju, un pie vairākiem ugunskuriem kalna pakājē.

Sajust un piedzīvot vēsturi
Koku aleju, kas ved mežā no Liepājas šosejas līdz Ložmetējkalnam, vakarpusē izgaismoja simtiem sveču. Tās vedināja iegriezties ne vienu vien garāmbraucēju, iespējams, arī tos, kuri nekā nezināja par tā vakara pasākumiem Tīreļpurvā.

Ziemassvētku kauju 99. gadadiena

Ejot atceļā pa svecēm izgaismoto meža taku, pa priekšu ejošās ģimenes aptuveni piecus gadus vecais dēls dzirdētā iespaidā nopietnā balsī vaicāja tēvam: «Vai tu zini mūsu dzimtas vēsturi? Tu man parādīsi mūsu ģimenes koku?»

Ziemassvētku kauju 99. gadadiena«Savu vēsturi vajag izzināt, bet nereti lepnumu un lepošanos rada tieši darbība — autentiskā pietuvošanās, būšana notikumā, pieminēšana jeb svinēšana. Domāju, ka tie, kuri atbrauca uz Tīreļpurvu pieminēt Ziemassvētku kaujas, daudz vairāk izjuta šī notikuma nozīmi un jēgu, nekā tie, kuri par to tikai izlasīs,» teica ģenerālleitnants R.  Graube. «Mums ir pamats lepoties ar latviešu strēlniekiem un savas nacionālās apziņas pirmsākumiem. Šo kauju piemiņa ir svēta.»

Nākamajā gadā apritēs 100 gadi kopš Ziemassvētku kaujām. Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis teic, ka, visticamāk, arī tad piemiņas pasākums notiks sniegotā, aukstā ziemas dienā, zem klajas debess Tīreļpurvā. Tā būs jauna iespēja pietuvoties savas tautas vēsturei, sajust un piedzīvot to klātienē un apzināties Latvijas neatkarības vērtību.

Ķieģelīši mūsu neatkarības celtnē

Romualds Ražuks

Saruna ar Romualdu Ražuku,
12. Saeimas deputātu,
otro LTF priekšsēdētāju
(1990.—1992.)

 

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš, Boriss Koļesņikovs.

— 1991. gada janvāris, Barikāžu laiks… Kā jūs vērtējat šo posmu savā dzīvē šodienas acīm?
— Es to uzskatu par augstāko punktu savā dzīvē, savā sabiedriski politiskajā darbībā. Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā Latvijas Tautas fronte (LTF) guva uzvaru, un 4. maijā tika pieņemta Latvijas Republikas neatkarības deklarācija. Kādu mēnesi vēlāk Tautas frontes darbība it kā apsīka, jo tās pirmais ešelons, proti, labākie no Tautas frontes vadības bija ievēlēti Augstākajā padomē. Mani ievēlēja par Tautas frontes valdes priekšsēdētāju — par tādu kā pagaidu vai vietas izpildītāju ar domes lēmumu. Daudzi domāja, ka Tautas fronte vairs nav nepieciešama. Ir Augstākā padome, kas pieņem likumus, ir ievēlētā Godmaņa valdība, likās, ka ar tiem mehānismiem viss ies uz priekšu. Man bija diametrāli pretējs viedoklis. Bija arī doma LTF pārveidot par partiju, un bija pat izraudzīts potenciālais līderis — Einars Repše. Es braucu uz nodaļām pa visu Latviju, kur arī cilvēki nezināja, ko darīt tālāk. Pa to vasaru izdevās mobilizēt Tautas fronti, izdevās noorganizēt 3. kongresu, ievēlēt valdi no otrā ešelona un sakārtot Tautas fronti, vienlaikus atbalstot Augstāko padomi un valdību. Tomēr nācās pārvarēt diezgan lielas grūtības komunikācijā, jo dažiem Augstākās padomes deputātiem, varbūt pat vairākumam, likās, ka Tautas fronte savu lomu ir izpildījusi. Tā kā toreiz nebija ne armijas, ne muitas, ne ārlietu dienestu, mana pārliecība bija, ka Tautas fronte ir vienīgā, kas var šos robus aizpildīt, ja kaut kas notiktu. Viena aiz otras nāca prasības no Maskavas noslēgt jaunu savienības līgumu. Smieklīgākais bija tas, ka izrādījās — Padomju Savienībai nav nekādas deklarācijas, nekāda dibināšanas dokumenta, neviens par to nebija rūpējies ne 1922. gadā, ne tad, kad mūs okupēja. Maskavai bija ārkārtīgi svarīgi Gorbačova perestroikas gaisotnē radīt kaut kādu juridisku dokumentu.

BARIKADES— Vai pirms barikādēm bija kādas priekšnojautas, ka gaidāmi izšķiroši notikumi?
— Bija jau kopš oktobra. Līdzīgi kā tagad pasaulē. Toreiz visu laiku kaut kas brieda ap Latviju, Baltiju. Mēs divreiz sa­-saucām reģionālās sanāksmes. Cilvēki jau septembrī, oktobrī nāca ar priekšlikumiem, ko darīt tādā gadījumā, ja tiks ieviests kara-stāvoklis un mūsu ievēlētā pārvalde tiks likvidēta. Lēnām no tā visa radās materiāls mūsu plānam X stundai. Tā pareizais nosaukums ir «Aicinājums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem». Tajā bija aprakstīti visi pasākumi, ieskaitot stratēģiski svarīgu objektu aizsardzību. To visu Ivars Redisons un Uldis Augstkalns LTF valdes uzdevumā ietvēra dokumentā, ko valde novembrī arī pieņēma. Tas bija pamats, no kurienes nāca barikādes. Lielus pasākumus nevar pēkšņi noorganizēt, ir vajadzīgs rūpīgs sagatavošanas darbs. Gan kopējais noskaņojums, gan daudzie priekšlikumi, gan demobilizēto padomju armijas virsnieku palīdzība bija svarīgi faktori. Bet vislielāko atbildību prasīja izšķiršanās par manifestācijas rīkošanu, jo bija spiediens no Tautas frontes, no masām, no virsniekiem, kas palīdzēja, no radikāļiem it īpaši. Es sapratu, ka divreiz mums neļaus uz Rīgu saaicināt pusmiljonu cilvēku. Pēdējās divas nedēļas līdz 12. janvārim bija ļoti smagas — spiediens no visiem, arī bailes, tāpēc visi gribēja nākt kopā un parādīt spēku. Jo Preses namu bija ieņēmis OMON, bruņu transportieri pa naktīm braukāja ap Rīgu, vēl provokācijas — tika rīkoti sprādzieni kapsētās un citur. Redzot notikumu virzību, Viļņā cilvēki sāka pulcēties. 12. janvāra LTF domes sēdes gaitā mēs atcēlām akadēmiķa Kalniņa priekšlasījumu par ekonomikas pārbūvi un sākām konkrēti spriest par stratēģiski svarīgu objektu aizsardzību. Domes sēdes starpbrīdī pie melnajām klavierēm notika tā leģendārā sanāksme, kad saaicinājām visus Tautas frontes koordinatorus no nodaļām un sadalījām starp novadiem stratēģiski svarīgos objektus. Piemēram, Zaķusala tika iedalīta Zemgalei — Bauskai, Jelgavai un Jēkabpilij, un viņi pēc tam to arī sargāja. Koordinatoriem tika pateikts, lai pa nakti dežurē pie radioaparātiem, jo toreiz nekādu citu ātras saziņas līdzekļu nebija. Kad Viļņā sākās tā asinspirts un gāja bojā 13 cilvēki, tas bija ap trijiem naktī, bija skaidrs, ka tas ir jādara. Dainis Īvāns, kas toreiz bija Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks, paziņoja, ka plkst. 14, tātad pēc 10 stundām, pusmiljonam cilvēku jābūt Daugavmalā. Tā tas arī notika. Viņi brauca, jau zinādami, ka paliks Rīgā sargāt objektus, zināja arī, kurus.

BAR -1

— Jūs toreiz sapratāt situācijas nopietnību. Šķiet, ka vairākums to varbūt pat neapzinājās.
— Cilvēki, kas brauca no laukiem organizēti (viņu saraksti arī šodien ir, un viņi
tiekas regulāri), manuprāt, to apzinājās. Varbūt tādas bailes nebija, jo visi bija kopā, visur bija mūsējie, bet situācija bija nopietna. Pēc negulētas nakts aizbraucu mājās ar Tautas frontes mašīnu, tad ar šoferi no Jūrmalas braucām atpakaļ uz manifestāciju. Piebraucot pie Babītes benzīntanka, izdzirdējām dārdoņu, motoru skaņu, apstājāmies. Domāju, ka nāk jau bruņutehnika. Izgājām ārā no pievedceliņa un ieraudzījām — smagā tehnika ar betonu, ar kaut kādiem blokiem, ar kokiem kolonnā brauc uz Rīgu. Vienlaikus ar mūsu centieniem satiksmes ministrs Jānis Janovskis un lauksamniecības ministrs Dainis Ģēģers bija dabūjuši valdības vadītāja Ivara Godmaņa atļauju un lika smagajai tehnikai virzīties uz Rīgu, lai izmantotu to barikāžu būvniecībā. Toreiz nebija nevienas privātas kravas mašīnas, viss bija valsts vai kolhozu īpašums. Bez šiem diviem vīriem mēs nekad to nebūtu izdarījuši, protams, cilvēki to atbalstīja, šoferi bija gatavi braukt.

— Kā notika komunikācija ar ārzemniekiem, kā jūs viņus informējāt?
— Viņi nepārtrauktā straumē gāja cauri Tautas frontei, tās bija neskaitāmas intervijas. Barikāžu laikā, izņemot tās stundas, kad biju Augstākajā padomē vai Ministru kabinetā, es uzturējos Tautas frontē. Mēs barikādes organizējām kādas divarpus diennaktis, vēlāk to pārņēma Augstākās padomes Aizsardzības štābs. Pēc tam mūsu pienākums bija nomainīt cilvēkus, jo neviens ziemā nevar atrasties diennakti vai vairāk ārpus telpām. Tautas fronte ar savām nodaļām bija tādi kā dispečeri. Bija tautfrontiešu paš­valdības, 1989. gada decembrī ievēlētas. Nodaļu cilvēki bija arī deputāti. Pašvaldības gādāja, lai ir transports, malka, pārtika, elementāra kārtība, un  caur Tautas frontes nodaļām un viņu deputātiem pašvaldībās mēs ļoti organizēti nomainījām cilvēkus barikādēs. Rīgā varbūt ir grūtāk pateikt, kurš bija un kurš nebija barikāžu dalībnieks, laukos viņi visi ir reģistrēti, apbalvoti ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Par ārzem­- niekiem — Augstākās padomes preses centra vadītājs Aleksandrs Mirļins stāstīja, ka 420 ārzemju korespondenti bija akreditēti. CNN brigādes kaut kur blakus Brīvības ielai bija uzlikušas šķīvjus un raidīja no skvēra. 20. janvāra traģiskās nakts notikumi momentā bija atainoti CNN un citās pārraidēs. Tas bija milzīgs atbalsts. Es domāju, ka traģisko 20. janvāra asinsizliešanu pārtrauca arī ārzemju korespondentu ziņošanas ietekmē. Žurnālisti bija visur.

BARIKADES

— Kurā brīdī jūs sapratāt, ka situācija sāk virzīties uz pozitīvu atrisinājumu?
— Kad meita piedzima. Tas ir tāds joks, jo 23. janvārī Ingunai Ebelai un man piedzima meita Danute. Velta Puriņa Latvijas Televīzijas 1. programmā paziņoja, ka Tautas frontes priekšsēdētājam Romualdam Ražukam un Ingunai Ebelai piedzimusi meita, un tas nozīmē, ka kara nebūs, asins­izliešana apstāsies un būs miers. Nopietni runājot, nākamajā rītā pēc 20. janvāra traģiskās nakts, kad OMON izvācās un mūsu iekšlietu struktūras iegāja atpakaļ Iekšlietu ministrijā, viss kaut kādā veidā nomierinājās. Nav man tādas informācijas, bet es saprotu, ka no ASV un citām ietekmīgām struktūrām bija kaut kāds spiediens, kas lika to operāciju neturpināt. Tas bija mūsu uzvaras pīķis.

— Kā jūs vērtējat Tautas frontes dalībnieku ieguldījumu?
— Tautas frontes arhīvs ir saglabāts, esam vienīgie, kas to izdarīja. Tautas frontes muzejā tagad ir lieliska ekspozīcija, to ar arhīvu esam nodevuši Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, jo neviens nav mūžīgs. Sabiedrisko organizāciju «Tautas frontes sabiedriskā padome», kam piederēja muzejs, es 16 gadus vilku uz saviem pleciem, ilgāk tas nebija iespējams. Tagad tā ir Nacionālā vēstures muzeja nodaļa un viss turpinās. Barikāžu laika Tautas frontes darbinieki ir zināmi, un, cerams, savā grāmatā es viņus visus aprakstīšu. Viņi tiešām pašaizliedzīgi strādāja. Sākumā nācās šķirties no dažiem, kad es kļuvu par Tautas frontes priekšsēdētāju, jo tur bija diezgan bohēmisks dzīves­veids, un man kā ideālistam likās, ka tas nav savienojams un pieņemams. Ingrīda Pīlādze, Artis Ērglis un Artūrs Dudars visaktīvāk strādāja, nevainojami visās situācijās, un nodrošināja brīžiem pat neiespē­jamo. Augusta puča laikā, kad Tautas frontē vairs nevarējām strādāt, Artūrs Dudars kaut kādā savā kooperatīvā Rūpniecības ielā atrada vietu, un viss tika izdarīts.

— Ko mēs varētu darīt, lai jauni cilvēki neaizmirstu tā laika mācības?
— Tagad tas ir vajadzīgs vairāk nekā jebkurā citā laikā. Arī domājot par to, kā pateikties barikāžu dalībniekiem. 12. janvārī Sociālo un darba lietu komisijā Saeimā es prezentēju likumprojektu «Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu», kurā paredzu gan aicināt pašvaldības viņiem nākt pretim, gan atļaut pensionēties vienu divus gadus agrāk, gan arī atbalstu, veselības aprūpes pakalpojumus saņemot. Protams, ir kritiķi, bet mana doma ir tāda, ka cilvēkiem valsts pateiks paldies un vienlaikus dos kaut ko praktisku, bet svarīgākais ir, lai nākamās paaudzes to redzētu. Tagadējie karavīri, zemessargi, patrioti — viņiem jāredz, ka valsts rūpējas, ka parūpēsies un pateiksies saviem aizstāvjiem. Manu­prāt, ir ļoti svarīgi šo statusu noteikt. Līdzīgi kā ar nacionālo partizānu un represēto godināšanu mēs darījām, tāpat vajag barikāžu dalībniekiem pateikties.

BAR-12

— Šogad barikāžu notikumiem ir veltīta konference, un jaunsargi visu diennakti dežurēja Doma laukumā. Kas vēl būtu darāms, lai pēc 25 gadiem nerastos jautājumi — kas tur toreiz notika?
— Jebkura jubileja — vai «Baltijas ceļa», vai Tautas frontes dibināšanas, vai barikāžu atcere — ir stihiska nelaime Latvijas valdībai. Parasti tiek iedalīta kaut kāda nauda no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Barikāžu 25 gadu atcerei valdība nedeva neko tāpēc, ka ir jāgatavojas simtgadei. Mūsu argumenti bija tādi, ka tā arī ir viena no simtgades spilgtākajām epizodēm, bet tas netika ņemts vērā. Kultūras ministrija gan sedza mums Ķīpsalā 16. janvārī telpu izdevumus un Kultūras akadēmija noorganizēja koncertu, lai cilvēki no laukiem var sabraukt un satikties. Pārējais — pārsvarā mūsu biedrības ikgadējie pasākumi. Mūsu ideja par barikāžu rekonstrukciju Doma laukuma stūrī tika īstenota. Uzskatu, ka pasākumos jāiesaista jaunieši un jāstāsta viņiem, ka barikāžu laikā ar šo nevardarbīgo pretošanos mēs spējām izcīnīt neatkarību, un tā ir tāda lieta, ar kuru var lepoties, aizbraucot uz jebkuru pasaule malu. Par savu un tālaika Tautas frontes valdes vienu no galvenajiem veiksmes stāstiem es uzskatu to, ka izdevās izvairīties no konfrontācijas. Gan ar krieviski runājošajiem, pareizāk sakot, interfronti, padomiski domājošajiem, gan ar Godmaņa valdību, jo nāca daudzas ļoti sāpīgas reformas, cenas cēlās trīs reizes, gan ar Augstāko padomi. Būtībā Tautas frontei izdevās kā tādam plāksterim visu to saturēt kopā.

— Jūs pieminējāt interfronti. Kā jūs tajā laikā ar viņiem sadzīvojāt?
— Fiziskās konfrontācijas nebija. Mēs apmainījāmies ar nikniem dokumentiem un aicinājumiem, atceros, Alfrēds Rubiks atsūtīja man priekšlikumu sadarboties. Toreiz kom­partija vēl turpināja to publisko frazeoloģiju — sadarboties, darba ļaužu intereses, nākt kopā. Pirmais asinskārais pasākums bija, kad 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu. Taču ar pašu Interfronti nebija tādu konfrontāciju, izņemot, protams, uzbrukumu Augstākajai padomei 1990. gada 15. maijā. Viņi pulcējās savā mītnē Vecrīgā, Smilšu ielā, arī mūsu mītne bija Vecrīgā. Barikāžu laikā viņi tur mierīgi strādāja, neviens viņus neaizturēja, tāpat kā Jēkaba kazarmās esošo karaspēka daļu virsniekus. Viņi lamājās, kad nevarēja izsprukt cauri visiem barikāžu dzelžiem, bet nebija fiziskās spēka konfrontācijas.

— Joprojām tiek runāts par tā saukto trešo spēku saistībā ar 20. janvāra nakti. Jūsuprāt, tāds bija?
— Bija, protams, bija. Par to liecināja čaulītes, izmeklētāji to fiksēja, bija arī filmētie materiāli, kur redzams, ka no Bastejkalna un toreizējās PSRS prokuratūras jumta tiek šauts, varbūt vēl no kaut kurienes. Bija arī viens neatpazīts līķis, kas nebija omonietis, vēlāk viņš pazuda no morga. Tas viss bija, par to ne mirkli neesmu šaubījies. Kāpēc viņi to visu pārtrauca un negāja tālāk? Vienīgais izskaidrojums ir tāds, ka tā bija provokācija, cerot, ka ļaudis skries šurp no barikādēm, kur bija simtiem cilvēku, un sāks tajā visā iesaistīties. Tad droši vien OMON būtu galvenā loma. Trešā spēka uzdevums bija palikt neredzamam, bet tas bija — jo kurš tad visas tās lodes izšāva?

— Kur vislabāk šodien meklēt informāciju par barikāžu laiku?
— Pirmkārt, ir muzejs ar savu interneta lapu — barikades.lv. Muzeja platību mēs tagad esam divkāršojuši. Barikāžu biedrība uztur muzeju, un tur var gūt visu informāciju. Tur ir bukleti, stendos multiplikācijā ir pilnībā parādīta 20. janvāra nakts, kā viss notika, karte ar visiem barikādes aizstāvējušiem novadiem. Otrs — mēs esam veco «Ikarus», tā laika pilsētas autobusu, pārvērtuši par muzeju uz riteņiem, tur arī ir minimāla eks­pozīcija, ar to mēs apbraukājam skolas. Skolas var pieteikt pasākumu 1991. gada barikāžu muzejā Krāmu ielā 3.

— Ja kādam mājās ir saglabājušās kādas fotogrāfijas no barikādēm vai citi materiāli, vai to visu var atdot muzejam?
— Protams, to var atdot muzejam, viss tiks iegrāmatots. Filmētie materiāli ir ārkārtīgi svarīgi. Bet vēl svarīgāk būtu, ja cilvēks uzrakstītu kaut puslappusīti ar savām atmiņām, kā tas toreiz bijis. Tagad visi mūsu pretinieki no Krievijas un citurienes, impērijas atjaunotāji, runā, ka toreiz bijusi kaut kāda apstākļu sakritība, zemas naftas cenas. Ikkatras šādas atmiņas ir kā ķieģelītis mūsu neatkarības celtnē, kas parāda, ka šie cilvēki vēlējās, lai valsts būtu neatkarīga, bija gatavi kaut ko darīt, pat upurēt sevi, lai neatkarību nosargātu. Vēsturisko liecību vākšana un saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, to var izdarīt jebkurā laikā. Ja pašam grūti pierakstīt, Barikāžu muzejā ir darbinieki, kas to izdarīs un saglabās nākamajām paaudzēm.

Barikāžu laiku piemin visā Baltijā

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš.

No Barikāžu laika notikumiem mūs šķir nu jau ceturtdaļgadsimts — liels laika nogrieznis, kurā mainījusies pasaule. Ir piedzimuši bērni, kuriem pašiem jau dzimst bērni, un daudzējādā ziņā esam kļuvuši pavisam citādi arī mēs — pa daļai zaudējuši ideālus un cerības, pa daļai iestiguši ikdienas rutīnā un dienišķajā izdzīvošanā. Tomēr ikdienas steigā ikvienam der atcerēties, ka tieši šīs janvāra dienas pirms 25 gadiem radīja pamatu valstij, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Mūsu neatkarīgajai Latvijai.

Barikadem 25

Dzīvības un nāves ceļš
1991. gada janvāra notikumu 25 gadu atceres pasākumi šogad visā Baltijā notiek īpaši vērienīgi. Lietuva, kas janvāra notikumos nesa visasiņaināko upuri, nav izņēmums — visā valstī notiek dažādi pasākumi, tostarp 9. janvārī Viļņā norisinājās starptautisks skrējiens «Dzīvības un nāves ceļš», kurā Latviju pārstāvēja deviņi Ikšķiles novada jaunsargi. Skrējiens nu jau kļuvis par tradicionālu starptautisku pasākumu, kas veltīts 1991. gada 13. janvāra notikumiem, kad Lietuvā dislocētās padomju armijas karavīri ar tanku atbalstu uzbruka neapbruņotiem cilvēkiem un mēģināja ieņemt Lietuvas Televīzijas un radio kompleksu, nogalinot 13 civiliedzīvotājus un ievainojot vairāk nekā 140.

Dzīves un nāves skrējiens

Skrējiena diena ir visai vēsa, un temperatūra svārstās ap –10 grādiem, lai gan Lietuvas galvaspilsētā ir dažus grādus siltāk nekā tobrīd Rīgā. Deviņus kilometrus garais skrējiens jubilejas reizē pulcē rekordlielu dalībnieku skaitu — pasākuma dalībnieki lēš, ka to skaits pārsniedzis 4000 cilvēku. Vērojot cilvēku masas, kas pulcējas Viļņas Kareivju brāļu kapu apkārtnē, lai piedalītos skrējienā, jāpiekrīt — viņi piepilda visu laukumu, drūzmējas tuvējo pakalnu nogāzēs un mīņājas apkārtējās ieliņās. Uz skrējienu ieradušies ne tikai Lietuvas pārstāvji — te ir arī Latvijas un Igaunijas jaunatnes organizāciju pārstāvji, Lietuvā dislocēto ārvalstu bruņoto spēku karavīri un dažādu valstu vēstniecību pārstāvji.

Uzvarētāji ir visi
Šis skrējiens nav sacensība, un pirmo vietu ieguvēji te netiek sumināti — uzvarētāji ir visi, kas tajā piedalījušies, un visi arī saņem piemiņas medaļas, tomēr sacensību gars ir jūtams. Daļa skrējēju ir nopietni gatavojušies, izvēlējušies piemērotu apģērbu un apavus skriešanai šādos laika apstākļos, citi — ieradušies, komandas gara vadīti, ar vēlmi godināt kritušos varoņus, vienkārši sajust vienību ar Lietuvu un visu Baltiju.

Ikšķiles jaunsargi uz «Dzīvības un nāves ceļu» ieradušies vienādos melnos treniņtērpos, ko rotā Jaunsardzes emblēma. Gaidot skrējiena sākumu, lielajā ļaužu pūlī nekāda prātīgā iesildīšanās nav iespējama, tomēr teju visi mīņājas, lēkā, cenšas izstaipīt muskuļus. «Šī būs pirmā reize, kad skriešu tik garu distanci. Vispār ir baigi, baigi auksts, bet jāgatavojas garajam skrējienam — tad jau iesilsim. Ar skriešanu esmu nodarbojies tikai skolā un jaunsargos, ne vairāk, tāpēc var paredzēt, ka būs ko svīst,» prognozē Ralfs Cēbers. Viņa komandas biedrs Kārlis Vētra arī atzīst, ka ir ļoti auksti un kājas salst. Arī viņš tik garu distanci skrien pirmo reizi, un pirmo reizi nākas skriet ārzemēs. «Taču te piedalās tik daudz cilvēku — tas priecē,» atzīst K. Vētra.

Skrējiens nav viegla pastaiga
Skrējiena ceļš vijas pa Viļņas pakalniem no starta pie Kareivju brāļu kapiem līdz finišam pie Lietuvas Televīzijas un radio centra. Pēc finiša visi skrējēji saņem piemiņas balvas, tiek cienāti ar karstu tēju un vieglām uzkodām, kas atjauno spēkus. Saltajā ziemas dienā virs skrējēju pūļa gaisā ceļas garaiņi — noskrietie 9 kilometri daudziem nemaz nav bijusi viegla pastaiga. Ikšķiles jaunsardze Renāte Zariņa atzīst: «Bija briesmīgi smagi, organisms neturēja. Tomēr ir labi, ka biju kopā ar komandu, kas gan skrēja līdzās, gan arī pagāja kopā ar mani dažus soļus. Nav man vēl īsti tādas izturības, tas vēl jātrenē.» Iepriekš viņa laiku pa laikam ir skrējusi dažādas distances, tomēr par labu skrējēju sevi vēl neuzskata. Lietuvas skrējiena distance esot bijusi interesanta, lai gan samērā grūta — būtiska skrējiena daļa vedusi pret kalnu. «Tos gabalus es gan vairāk gāju — tas noteikti bija grūtāk,» smaida Renāte. Jaunsargos viņa darbojas tikai dažus mēnešus. «Iespaidi par Jaunsardzi ir ļoti labi. Galvenais, lai ir labi un jautri komandas biedri un labi pavadīts laiks,» viņa saka. Savukārt daži viņas komandas biedri apgalvo, ka spēka pēc skrējiena esot gana, tā ka spētu šo distanci mierīgi noskriet vēlreiz. Praksē gan to neviens nemēģina īstenot.

Ikšķiles jaunsargiem gods pārstāvēt Latviju
«Man bija liels gods atbraukt uz Lietuvu un kopā ar saviem jaunsargiem pārstāvēt mūsu valsti piemiņas skrējienā,» teic Ikšķiles jaunsargu instruktors Agris Puriņš. Viņam šis ir īpašām emocijām piepildīts pasākums, jo 1991. gada janvāra notikumi šķiet vēl pavisam svaigā atmiņā. «Es vēl tagad ļoti spilgti atceros tās dienas, kad mēs ieraudzījām Jura Podnieka nofilmētos kadrus, kad Viļņā bija padomju tanki un karavīri ar sapieru lāpstiņām dragāja pūli. Nākamajā dienā mēs devāmies uz lielo tautas manifestāciju Rīgā, lai atbalstītu Lietuvu. Protams, Lietuvas tauta iznesa vissmagāko pārbaudījumu Baltijas tautu cīņā par valstu neatkarību. Mums barikāžu laikā draudēja ar tankiem, bet Viļņā tie patiešām bija. Manuprāt, ļoti daudz kas bija atkarīgs tieši no lietuviešu izturības, drosmes un neatkarības gribas tajā, ka visas trīs Baltijas valstis kļuva neatkarīgas.»

Dzīves un nāves skrējiens

Brauciens uz Lietuvu ir arī laba vēstures mācību stunda mūsu jaunsargiem, atzīst A. Puriņš. «Tādēļ man par šo izdevību ir dubults prieks — jaunsargiem tā ir iespēja labāk iepazīt lietuviešus, saprast, kas mūs vieno un ir svarīgs. Droši vien no šīs dienas viņi vislabāk atcerēsies pašu skrējienu, taču turpat līdzās tam visam būs barikāžu laika un varoņu piemiņa, veidosies patriotisms, un viņi augs par īstiem Latvijas pilsoņiem.»

No sērām līdz uzvaras svinībām
1991. gada janvāra notikumus Lietuvā piemin ar vērienu, un laika gaitā piemiņas un sēru diena ir pārvērtusies uzvaras svinēšanas svētkos. «13. janvāra vakarā visā Lietuvā laukumos un sētās iededz ugunskurus, ļaudis savācas kopā, dzied dziesmas un piemin 13. janvārī bojāgājušos. Pirmajā laikā pēc 1991. gada notikumiem tās bija vairāk sēru un piemiņas dienas, bet tagad mēs
pakāpeniski esam nonākuši pie atziņas, ka tie tomēr ir svētki — mums ir, par ko priecāties, jo mēs bez ieročiem uzvarējām padomju kara mašīnu. Tagad mēs svinam šo gadadienu, protams, neaizmirstot arī varoņu piemiņu,» stāsta rezerves kapteinis Vītauts Žimančus, Lietuvas Strēlnieku savienības Jaunatnes organizācijas komandieris.

Viņa vadītās organizācijas biedri «Dzīvības un nāves ceļa» skrējienā piedalās katru gadu. Šogad uz skrējienu atbraukuši vairāk nekā 1000 jauno strēlnieku no visas Lietuvas.

Starptautiska konference par barikāžu nozīmi Latvijā un pasaulē
Visai plašajā Barikāžu laika piemiņas notikumu klāstā īpaši izceļas starptautiskā konference «Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības», kas 15. janvārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijā. Konferences būtiskākais mērķis bija aplūkot nevardarbīgo pretošanos prettautiskiem režīmiem kā vienu no tiešās demokrātijas būtiskām un efektīvām izpausmēm, skatot šo fenomenu gan Latvijas, gan plašākā, pasaules kontekstā. Īpaši interesantu šo konferenci darīja Latvijas jaunās paaudzes vēsturnieku stāstījums par savu ieguldījumu un secinājumiem Barikāžu laika notikumu izpētē. Konferences pamatziņojumu «Barikādes Latvijā Eiropas kontekstā» sniedza Prinstonas universitātes profesors Marks R. Beisingers.

Barikades konference

Atklājot konferenci, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis akcentēja Barikāžu laika nozīmi turpmākajā Latvijas neatkarības atgūšanas un nostiprināšanas ceļā. «Barikādēs koncentrējās mūsu visu sapņi un ilgas, kuru cena bija dzīvība,» teica O. Spārītis. Viņš īpaši izcēla tā laika ielu mākslu kā dokumentāras liecības.

Tā uz tālāk notiekošo reaģēja tauta. Toreiz plakāti un karikatūras bija operatīvs informācijas līdzeklis. To mākslinieciskā nozīme nav tik liela, taču jo lielāka ir šo dokumentu politiskā jēga.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā apsveikumā konferences dalībniekus aicināja iespējami plaši un saistoši stāstīt par Barikāžu laika notikumiem un to nozīmi jaunajai paaudzei, kas pati tos nav pieredzējusi.

Klātesošajiem bija iespēja noskatīties «Rīgas videocentra» veidoto dokumentālo filmu «Barikāde», kurā vērojami arī vairāki unikāli kadri. Bijušais «Rīgas videocentra» direktors Jānis Zeps stāstīja, ka filma veidota, lai fiksētu un dokumentētu tā laika notikumus, kā arī domājot par cilvēkiem, kas cēla un uzturēja barikādes, — lai dotu viņiem iespēju pēc laika atskatīties uz pagātnes notikumiem un atcerēties, ar kādiem sapņiem un izjūtām viņi izdzīvojuši 1991. gada janvāra notikumus. Atceroties to laiku, J. Zeps stāstīja, ka «Rīgas videocentra» vadība lieliski sapratusi — jebkurā brīdī pa durvīm var ienākt padomju varas pārstāvji un paralizēt darbu. Safilmētie materiālus glabāti Pļavniekos, tie doti ziņu sižetu veidošanai Latvijas Televīzijai un, krietni riskējot, arī Vācijas un Zviedrijas televīzijām. Filma ir veltīta uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā bojāgājušajam operatoram Andrim Slapiņam.

Konferences laikā tika atklātas arī divas fotoizstādes — «Janvāra barikādes Latvijā», kurā skatāmas fotogrāfijas no Kara muzeja un 1991. gada barikāžu muzeja fondiem, kā arī lietuviešu fotogrāfa Joza Kazlauska darbu izstāde «Izšķirošais 1991. gada janvāris».

Barikāžu piemiņas pasākumi

Jauno vēsturnieku skatījums
Jauno vēsturnieku diskusijas vadītājs un pētījuma par Barikāžu laika notikumu lomu vēsturē autors Edgars Engīzers uzskata, ka barikādes bija  elements, kas apvienoja Latvijas tautu faktiskas divvaldības apstākļos, konsolidējot to uz pretpadomju ideoloģi-jas bāzes. Vienlaikus barikādes skaidri demonstrēja Rietumiem, ka Padomju Savienībā notiekošais nav margināls process, bet gan ļoti plaša PSRS sabrukuma izpausme. Vēl viens ļoti būtisks nopelns bija tas, ka šī tautas pretošanās akcija neļāva pārējai pasaulei aizmirst Baltijas notikumus uz tobrīd aktuālā Līča kara fona.

Barikades

Barikādes bija pretošanās piemērs arī Krievijas tautai, kas 90. gadu sākumā aktīvi virzījās uz demokrātisku pārmaiņu pusi, kā arī skaidrs signāls Rietumu latviešiem, ka nav pareizs dalījums «īstajos» un «ne-  īstajos» latviešos — arī Latvijā dzīvojošo lielākā daļa vēlas neatkarīgu Latviju un ir gatavi tās labā rīkoties un pat upurēties.

Barikāžu rekonstrukcijas akcija

Vēsturnieks Kaspars Zaltāns konferences dalībniekus iepazīstināja ar savu darbu par brīvprātīgo vienību dalību barikādēs un kārtības nodrošināšanā masu pasākumos, Una Bergmane stāstīja par starptautisko reakciju uz 1991. gada janvāra notikumiem Baltijā, bet Kristīne Beķere — par trimdas sniegto atbalstu barikāžu aizstāvjiem. Par 1991. gada janvāra barikāžu sociālajām atmiņām un tā laika notikumu atspoguļojumu Latvijas medijos stāstīja vēsturniece Laura Ardava, bet Lietuvas pārstāvis Viļus Ivanausks klātesošos iepazīstināja ar Lietuvas politisko vidi pirms 1991. gada janvāra notikumiem, savukārt Kārels Pīrimē no Igaunijas referēja par Igaunijas ārpolitikas stratēģijām un vīzijām 1991. gada pirmajā pusē.

Latvijas ziņas

2015. gada 10. decembrī Valsts asinsdonoru centrs un Nacionālie bruņotie spēki parakstīja sadarbības līgumu, kas dos iespēju kandidātiem dienestam bruņotajos spēkos, brīvprātīgi ziedojot asinis, veikt bezmaksas veselības stāvokļa pārbaudi pirms dienesta uzsākšanas un tā laikā.

VADC AM ligums

Svinīgā sadarbības līguma parakstīšanā piedalījās centra direktore Iveta Ozoliņa un bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Sadarbības ietvaros nākamajiem karavīriem un zemessargiem, kuri vēlēsies dienēt bruņotajos spēkos, piedāvās brīvprātīgi nodot asinis, bez maksas nosakot asinsgrupu un rēzus piederību. Tāpat tiks veikti izmeklējumi, nosakot B hepatīta vīrusa virsmas antigēna, antivielu pret C hepatīta vīrusu, HIV un sifilisa izraisītāju esamību. Šie izmeklējumi ir obligāti, stājoties dienestā bruņotajos spēkos.

Tādējādi tiks popularizēta bezatlīdzības asins donoru kustība, kas ne tikai palīdz kādam saslimušajam atgūst veselību un donoram stimulēt asins sastāva atjaunošanos, bet šis sadarbības līgums brīvprātīgi ļaus nākamajiem karavīriem un zemessargiem arī ietaupīt līdzekļus, kas iepriekš bija nepieciešami izmeklējuma veikšanai.

18. decembrī Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā notika jaunākā štāba virsnieku  un virsnieku speciālistu kursa izlaidumi — bruņoto spēku rindas papildināja deviņi bataljona līmeņa plānošanas virsnieki, kā arī septiņi informācijas tehnoloģiju speciālisti, trīs juristi, divi ārsti un viens kapelāns.

Jaunākā štāba virsnieka kurss sākās augustā, un nepilnos piecos mēnešos klausītāji tika apmācīti bataljona līmeņa taktikā, kaujas operāciju plānošanā un štāba darbā.

Izlaidums Nacionālajā aizsardzības akadēmijā

Kursā  tika apgūtas tēmas, kas paaugstina vispārējo klausītāju militāro kompetenci, — politoloģija, vadība un ētika, kā arī vienību uzdevumi, spējas un infrastruktūra, projektu vadība, gaisa, jūras un sauszemes operācijas un to plānošana, arī štāba procedūras, jo īpaši militāro lēmumu pieņemšanas procedūra. Nozīmīgu kursa sadaļu aizņēma operāciju plānošana kartēs, piemēram, bataljons uzbrukumā, aizsardzībā un krīzes vadībā, kā arī brigāde aizsardzībā.

Klausītājus periodiski izvērtēja, bet kursa noslēgumā viņi kārtoja integrēto testu un izstrādāja individuālo izpētes darbu, kā arī desmit stundu laikā veica nepārtrauktu bataljona līmeņa plānošanas procedūru.

Kursu sekmīgi pabeidza deviņi virsnieki, kuri turpmākajā dienestā ir spējīgi strādāt par bataljona līmeņa plānošanas virsniekiem, un viņiem ir tiesības saņemt kapteiņa dienesta pakāpi.

Savukārt septembrī 13 Virsnieka speciālista pamatkursa klausītāji apmācību sāka Instruktoru skolā, kur sešās nedēļās pieredzējušu instruktoru vadībā intensīvi apguva pirmās praktiskās militārās iemaņas.

Sekmīgi pabeiguši apmācību posmu Cēsīs, viņi turpināja mācības Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur koncentrētā veidā jaunajiem virsniekiem speciālistiem bija iespēja gan praktiski pilnveidot karavīra iemaņas, gan arī apgūt teorētiskās zināšanas dažādos militārajos priekšmetos, ieskaitot praktiskās šaušanas nodarbības.

Visi 13 kursanti sekmīgi nokārtoja gala pārbaudījumus. Pēc desmit nedēļu apmācības bruņoto spēku rindas papildināja virsnieki speciālisti — septiņi informācijas tehnoloģiju speciālisti, trīs juristi, divi ārsti un viens kapelāns. Pirmo reizi šajā kursā mācījās un to sekmīgi pabeidza arī četri Zemessardzes kiberaizsardzības vienības informācijas tehnoloģiju speciālisti.

Ar  Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pavēli kursa klausītājiem tika piešķirtas virsnieka dienesta pakāpes.

Virsnieka speciālista pamatkursa mērķis ir sagatavot militāros speciālistus, kuri pildīs kapelāna, jurista, ārsta, psihologa, diriģenta un informācijas tehnoloģiju speciālista pienākumus Nacionālo bruņoto spēku vienībās.

22. decembrī uz dzimteni pārbedīšanai atvestas 236 Otrajā pasaules karā Pleskavas apgabalā Krievijā kritušo Latvijas karavīru mirstīgās atliekas. Vācijas armijas pusē karojošo karavīru mirstīgās atliekas atrastas 2013. gadā — mirstīgo atlieku ekshumācija, ekspertīžu veikšana, kā arī informācijas meklēšana arhīvos bija prasījusi divus gadus. Noskaidrots, ka karavīri dzīvību zaudējuši 1944. gada pavasara kaujās laikā no marta līdz jūnijam.

Līdz šim viņu atdusas vieta bija aizaugusi karavīru kapsēta Pleskavas apgabala Puškinogorskas rajona Voronkovas ciema tuvumā. Visi karavīri, kuru mirstīgās atliekas pārvestas uz dzimteni, ir identificēti. Viņi ir no Rīgas, Kuldīgas, Bauskas, Rēzeknes, Jelgavas un citām vietām Latvijas novados.

2013. gadā ekshumētos pēc karavīru žetoniem, tā sauktajām erkennungsmarkām, identificēja Vācijas arhīvos. Diemžēl Vācijas kritušo sarakstos nacionalitāte netika norādīta — piederību Latvijai var noteikt tikai pēc kritušā vārda vai dzimšanas vietas. Savējos no Voronkovas vācieši pārveda uz tuvējām reģionālajām kopkapsētām, savukārt latvieši sarunas par iespējām vest tautiešus mājup risināja atbilstoši 2007. gadā panāktajam starpvalstu līgumam par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā.

Krievijas piekrišana identificēto latviešu karavīru pārbedīšanai Latvijā tika saņemta 2015. gada jūlija vidū un tā attiecas tikai uz 236 identificētajiem leģionāriem. Novembra beigās saņemta arī Krievijas Federālās muitas pārvaldes piekrišana latviešu karavīru mirstīgo atlieku pārvešanai pāri robežai.

Ar karavīru mirstīgo atlieku atklāšanu un pārvešanu dzimtenē nodarbojās Brāļu kapu komiteja un sabiedriskā organizācija «Leģenda», sadarbojoties ar organizāciju «Kara memoriāli» no Krievijas. Latviešu karavīru pārbedīšana paredzēta Brāļu kapos Lestenē. Lēmums par pārbedīšanas laiku, procedūru un ceremoniju tiks pieņemts kopīgi ar Aizsardzības ministriju un Latvijas Nacionālo karavīru biedrību, kā arī citām Latvijas iestādēm un organizācijām.

22. decembrī Ministru kabineta sēdē konceptuāli apstiprināts Aizsardzības ministrijas sagatavotais protokollēmuma projekts «Par Nacionālo bruņoto spēku mācību infrastruktūras attīstību un paplašināšanu», kas paredz attīstīt un paplašināt mācību infrastruktūru, lai stiprinātu Nacionālo bruņoto spēku kaujas un uzņemošās valsts atbalsta spējas.

Ņemot vērā mainīgo drošības vidi, apstiprināto Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu, plānoto profesionālā dienesta karavīru un zemessargu skaita pieaugumu, kā arī pieaugošo starptautisko militāro mācību skaitu un apjomu Latvijā un ar to sais­tīto mācību vietu noslodzi, nepieciešams pielāgot un attīstīt militāro infrastruktūru. Tādēļ Ministru kabinetā tika konceptuāli atbalstīts lēmums paplašināt Ādažu poligonu un mācību bāzi «Lāčusils».

Ādažu poligona paplašināšana plānota ziemeļaustrumu virzienā saskaņā ar savstarpēju vienošanos, pārņemot Zemkopības ministrijas valdījumā esošās zemes aptuveni 270 hektāru kopplatībā. To skaitā ir arī 56 privātpersonām piederošas zemes un pašvaldību zemes. Lielāko platības daļu, kuru paredzēts pārņemt poligona paplašināšanai, veido meži un purvains apvidus.

Aizsardzības ministrija plāno vērsties pie zemju īpašniekiem, lai ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem vienotos par piemērotāko sadarbības modeli poligona paplašināšanas projekta īstenošanai. Ja zemes īpašnieki izlems paturēt zemi savā īpašumā, viņiem tiks nodrošināta piekļuve zemes īpašumiem. Sarunas ar zemes īpašniekiem plānots uzsākt 2016. gadā, uzrunājot katru zemes īpašnieku, kā arī nosūtot Aizsardzības ministrijas informatīvās vēstules.

Ministru kabineta pieņemtais lēmums paredz, ka valsts pārvaldes iestādēm, savstarpēji sadarbojoties, ir nepieciešams sagatavot turpmākus priekšlikumus,
lai mazinātu Ādažu militārās bāzes attīstības ietekmi uz Ādažu novada pašvaldības pakalpojumu kvalitāti un nodrošinājumu, tajā skaitā rastu kopīgus risinājumu ceļu infrastruktūras uzlabošanai.

Šobrīd Ādažu poligons militāro mācību noslodzes dēļ ir pārslogots, turklāt ir paredzēts, ka turpmākajos gados Ādažu poligona noslodze turpinās palielināties. Pēc plānotās paplašināšanas tā teritorija būs apmēram 13 410 hektāri, tādējādi atgūstot un palielinot kādreizējo vēsturisko zemju kopplatību, kur pirms Otrā pasaules kara nekustamais īpašums «Gaujas poligons» sasniedza aptuveni 10 587 hektārus.

Savukārt, lai attīstītu mācību bāzes «Lāčusils» iespējas un mazinātu Ādažu bāzes un poligona noslodzi, plānots paplašināt arī mācību lauku «Lāčusils». Mācību lauka izveidei nepieciešamās zemes teritorijas atrodas Alūksnes un Apes novadā. Teritorijas paplašināšana neskars privātpersonu īpašumus, bet skars tikai Zemkopības ministrijas valdījumā esošās zemes vienības vai to daļas, kā to paredzēs panāktā vienošanās. Plānots, ka militārajām mācībām varēs izmantot aptuveni 3300 hektārus.

Minētajās teritorijās atrodas vairāki dabas liegumi, tāpēc tiks ņemti vērā noteiktie ierobežojumi un vides aizsardzību reglamentējošie normatīvie akti. Aizsardzības ministrija arī pārņems un turpinās pildīt valsts akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» noslēgtos sadarbības līgumus ar mednieku biedrībām.

22. decembrī Ministru kabineta sēdē konceptuāli apstiprināts Aizsardzības ministrijas sagatavotais protokollēmuma projekts «Par Nacionālo bruņoto spēku mācību infrastruktūras attīstību un paplašināšanu», kas paredz attīstīt un paplašināt mācību infrastruktūru, lai stiprinātu Nacionālo bruņoto spēku kaujas un uzņemošās valsts atbalsta spējas.

Ņemot vērā mainīgo drošības vidi, apstiprināto Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu, plānoto profesionālā dienesta karavīru un zemessargu skaita pieaugumu, kā arī pieaugošo starptautisko militāro mācību skaitu un apjomu Latvijā un ar to sais­tīto mācību vietu noslodzi, nepieciešams pielāgot un attīstīt militāro infrastruktūru. Tādēļ Ministru kabinetā tika konceptuāli atbalstīts lēmums paplašināt Ādažu poligonu un mācību bāzi «Lāčusils».

Ādažu poligona paplašināšana plānota ziemeļaustrumu virzienā saskaņā ar savstarpēju vienošanos, pārņemot Zemkopības ministrijas valdījumā esošās zemes aptuveni 270 hektāru kopplatībā. To skaitā ir arī 56 privātpersonām piederošas zemes un pašvaldību zemes. Lielāko platības daļu, kuru paredzēts pārņemt poligona paplašināšanai, veido meži un purvains apvidus.

Aizsardzības ministrija plāno vērsties pie zemju īpašniekiem, lai ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem vienotos par piemērotāko sadarbības modeli poligona paplašināšanas projekta īstenošanai. Ja zemes īpašnieki izlems paturēt zemi savā īpašumā, viņiem tiks nodrošināta piekļuve zemes īpašumiem. Sarunas ar zemes īpašniekiem plānots uzsākt 2016. gadā, uzrunājot katru zemes īpašnieku, kā arī nosūtot Aizsardzības ministrijas informatīvās vēstules.

Ministru kabineta pieņemtais lēmums paredz, ka valsts pārvaldes iestādēm, savstarpēji sadarbojoties, ir nepieciešams sagatavot turpmākus priekšlikumus,
lai mazinātu Ādažu militārās bāzes attīstības ietekmi uz Ādažu novada pašvaldības pakalpojumu kvalitāti un nodrošinājumu, tajā skaitā rastu kopīgus risinājumu ceļu infrastruktūras uzlabošanai.

Šobrīd Ādažu poligons militāro mācību noslodzes dēļ ir pārslogots, turklāt ir paredzēts, ka turpmākajos gados Ādažu poligona noslodze turpinās palielināties. Pēc plānotās paplašināšanas tā teritorija būs apmēram 13 410 hektāri, tādējādi atgūstot un palielinot kādreizējo vēsturisko zemju kopplatību, kur pirms Otrā pasaules kara nekustamais īpašums «Gaujas poligons» sasniedza aptuveni 10 587 hektārus.

Savukārt, lai attīstītu mācību bāzes «Lāčusils» iespējas un mazinātu Ādažu bāzes un poligona noslodzi, plānots paplašināt arī mācību lauku «Lāčusils». Mācību lauka izveidei nepieciešamās zemes teritorijas atrodas Alūksnes un Apes novadā. Teritorijas paplašināšana neskars privātpersonu īpašumus, bet skars tikai Zemkopības ministrijas valdījumā esošās zemes vienības vai to daļas, kā to paredzēs panāktā vienošanās. Plānots, ka militārajām mācībām varēs izmantot aptuveni 3300 hektārus.

Minētajās teritorijās atrodas vairāki dabas liegumi, tāpēc tiks ņemti vērā noteiktie ierobežojumi un vides aizsardzību reglamentējošie normatīvie akti. Aizsardzības ministrija arī pārņems un turpinās pildīt valsts akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» noslēgtos sadarbības līgumus ar mednieku biedrībām.

2016. gada 11. janvārī Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) atklāja desmito starptautisko Jūras spēku vidējā līmeņa vadības un štāba virs­nieka kursu (JS VLŠVK). Tajā 22 nedēļu mācības uzsāka 11 virsnieki no trijām Baltijas valstīm — trīs virsnieki no Igaunijas, četri virsnieki no Latvijas un četri virsnieki no Lietuvas.

Jau vairākus gadus JS VLŠVK kursa priekšnieks ir komandkapteinis Egīls Kopelis. Kursa vecākā virsnieka amatā komandleitnantu Igoru Koroļovu, kas pēc 5 gadu dienesta rotācijas kārtībā devies uz NBS Apvienoto štābu, nomainījis kapteiņleitnants Nauris Lakševics. No Lietuvas Jūras spēkiem kursu atbalsta kapteiņleitnants Ramūns Kažersks. Kursa seržanta pienākumus pilda virsseržante Indra Kalniņa.

Kursa atklāšanas ceremonijā piedalījās NAA prorektors, ASV un Polijas aizsardzības atašeji, JS flotiles komandieris, NAA nodaļu virsnieki un kursa vadība.

No 13. līdz 16. janvārim Ādažu poligonā norisinājās kaujas šaušanas mācības «Ground Target 16», kuru laikā karavīri un zemessargi uzlaboja prasmes šaušanā ar pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmām RBS-70 zemes mērķos.

«Mācību uzdevums ir uzlabot pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas RBS-70 apkalpju profesionālās prasmes, pildot dienesta pienākumus ziemas apstākļos,» stāsta Pretgaisa aizsardzības diviziona komandieris pulkvežleitnants Juris Skudra. «13. janvārī karavīri trenēja prasmes šaut arī nakts laikā. Mērķi tika iznīcināti, pierādot ieroča efektivitāti, sašaujot mērķus ne tikai gaisā, bet arī uz zemes.» Pulkvežleitnants J. Skudra uzsver, ka tas bija pārbaudījums arī personālam, jo līdz šim karavīri bija trenējušies šaut ar RBS-70 pārsvarā kustīgos gaisa mērķos, kuru iznīcināšanai nepieciešamas nedaudz atšķirīgas iemaņas.

z 05

16. janvārī mācības apmeklēja arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Mācības organizēja Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības divizions sadarbībā ar Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljonu, kura personālsastāvs speciālā kursā apgūst iemaņas darbībai ar RBS-70.

13. janvārī Latvijā ieradās nākamā ASV operācijas «Atlantic Resolve» rotācija — 170 karavīri no 2. kavalērijas pulka 3. eskadrona, kas trenēsies kopā ar Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un piedalīsies starptautiskajās militārajās mācībās.

Virsnieka kursa atklāšana

ASV 2. kavalērijas pulks ir pastāvīgi izvietots Vilzekā, Vācijā, un šī būs jau trešā šī pulka rotācija Latvijā. Plānots, ka pulka karavīri uzturēsies Latvijā līdz maija sākumam.

Savukārt vilciena sastāvs ar 2. kavalērijas pulka militāro tehniku no Klaipēdas ieradās Garkalnes dzelzceļa stacijā 14. janvārī. Pēc tā izkraušanas 25 bruņotas kaujas mašīnas «Stryker», kravas automašīnas un militārās apvidus automašīnas HMMWV, kā arī cita veida aprīkojums tika nogādāts Ādažu bāzē.

Lai atbalstītu iniciatīvu «Strong Europe» un operāciju «Atlantic Resolve», Latvijā pagājušā gada novembrī ieradās arī vairāk nekā 70 karavīri no ASV 1. gaisa kavalērijas brigādes 227. aviācijas pulka 3. bataljona un seši helikopteri UH-60 «Black Hawk». Jau otrās aviācijas bāzē Lielvārdē izvietotās helikopteru vienības rotācija ilgs aptuveni sešus mēnešus.

Pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī un agresijas Ukrainas austrumos ASV ir sākušas mācību operāciju «Atlantic Resolve». Operācijas mērķis ir apliecināt ASV nepārtraukto ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā, sekmējot mieru un stabilitāti Baltijas valstīs un Polijā. Operācija ir izvērsta arī Rumānijā un Bulgārijā.

Sagatavojusi Ieva Ozoliņa un Daina Ozoliņa.
Foto — Normunds Mežiņš, Gatis Dieziņš un Ēriks Kukutis.